Kā nodrošināt pārākumu nākotnes karadarbībā?

ASV jaunākās militārās spējas vienmēr ir stiprinātas ar inovāciju palīdzību. ASV bruņotie spēki arī pagātnē ir pratuši izmantot tehnoloģijas pilnīgi jaunā, radošā veidā, tādējādi gūstot pārsvaru pār ienaidnieku kaujas laukā. Taču pēdējā desmitgadē amerikāņu armijā iestājusies zināma «inovāciju pauze», jo strauji mainīgo draudu apstākļos Pentagons nav spējis ātri un efektīvi nodrošināt inovatīvu, uzlabotu ieroču izgudrošanu un ieviešanu plašā ekspluatācijā. Daudzi kritiķi norāda uz Pentagona kļūdaini tērētajiem līdzekļiem, finansējot ilgtermiņa zināt­- niskos projektus, kas vērsti uz hipotētiskiem nākotnes kara apstākļiem. Kritiķi norāda, ka Pentagonam mūsdienās būtu jāfinansē tādi izgudrojumi, kuru efekts nebūtu jāgaida gadu desmitiem, bet kas dotu tūlītēju atbalstu karavīriem kaujas laukā.

Aizsardzības ministrijas eksperti izstrādājuši konsolidētu ziņojumu, apkopojot 10 galvenās tehnoloģijas un faktorus, kas varētu sekmēt uzvaras un amerikāņu armijai nodrošinātu izšķirošo lomu nākamajos karos neatkarīgi no to norises vietas un laika.

1. Ātrāki, manevrēt spējīgāki, klusāki, mazāk pamanāmi un drošāki helikopteri, ar mazāku pacelšanās/piezemēšanas brīža avāriju un katastrofu risku.
ASV armijai nācies piedzīvot daudzas smagas mācībstundas, kad karavīru dzīvības tiek zaudētas helikopteru nepietiekamā ātruma un manevrētspēju dēļ. Svarīgs moderno helikopteru būves aspekts ir izgudrot radarus, kas, paceļoties gaisā vai piezemējoties, nodrošinātu pilotiem iespēju orientēties cauri putekļiem, miglai vai dūmiem. Tikmēr MEDEVAC operācijās ne vien ātrums ir vitāli svarīgs, bet arī lidaparāta spēja izvairīties no pretinieka uguns.

2. Neletālie ieroči (piemēram, kaujas vai žilbināšanas lāzeri) un speciālie līdzekļi.
Karadarbības pieredze Irākā un Afganistānā, kad bieži vien nav iespējams skaidri nošķirt kaujiniekus no mierīgajiem iedzīvotājiem, ir radījusi nepieciešamību aktivizēt darbu pie efektīvu neletālu ieroču integrācijas karavīru arsenālā. Armijas vienības — līdzīgi tiesībsargājošajām iestādēm — varētu sākt lietot speciālos līdzekļus (gaisma, skaņa utt.), kas nenogalina, bet uz laiku atņem aizdomās turamajiem rīcībspēju. Mūsdienu armijai būtu nepieciešami arī tādi līdzekļi, kas no attāluma nodrošinātu aizdomīgu personu vai transporta līdzekļu imobilizēšanu līdz brīdim, kad izdodas noskaidrot, vai personas nerada draudus. Neletālo līdzekļu izmantošanas īpatsvars būtiski jāpalielina miera uzturēšanas, humānās palīdzības vai glābšanas misijās.

Vismodernākie nesējroboti LS3, kas dod ļoti daudz priekšrocību kaujas laukā, taču pēc testēšanas tie atzīti par pārāk skaļiem, demaskējošiem.
Vismodernākie nesējroboti LS3, kas dod ļoti daudz priekšrocību kaujas laukā, taču pēc testēšanas tie atzīti par pārāk skaļiem, demaskējošiem.
Eksoskelets jeb valkājams robots (XOS) cilvēkam atvieglo celšanu un nešanu.
Eksoskelets jeb valkājams robots (XOS) cilvēkam atvieglo celšanu un nešanu.

3. Karavīra individuālās nastas atvieglošanas izgudrojumi (jaudīgākas un vieglākas baterijas, kravas nesēji roboti, eksoroboti, īpašu šķiedru apģērbs, kas pēc vajadzības silda vai dzesē utt.).
Mūsdienās efektīvai karadarbībai katram karavīram vajadzīgs ne tikai individuālais ekipējums un aizsardzības līdzekļi, bet arī sakaru ierīces, ieroči, munīcija un baterijas elektroniskajai aparatūrai. Kopējā katra karavīra nastas masa sarežģītajā Afganistānas vidē mēdz pārsniegt pat 45 kg (ieskaitot ūdeni, pārtiku). Ar to visu karavīram jāspēj veikt tāli pārgājieni vairāku dienu garumā. Tādēļ tādas tehnoloģijas, kas var atvieglot karavīra nešļavu, nākotnes karos būs ļoti svarīgas.  Visticamāk, «valkājamos» robotus, kuru dažādi prototipi jau ir izstrādāti un izmēģināti, būs iespējams integrēt armijā daudz ātrāk, nekā zinātniekiem izdosies atklāt un ieviest ražošanā nanomateriālus, kas izraisīs revolūciju kara­- vīra smagnējos individuālās aizsardzības līdzekļos.

4. Bagijtipa automobiļi — ultraviegli, ātri, augstas pārgājības, dzīvotspējīgi, ar labām manevrēšanas spējām, paredzēti transportēšanai pa gaisu un piemēroti modernāko sensoru un sakaru sistēmu uzstādīšanai.

ASV 2015. gadā prezentēts speciālo operāciju veikšanai izstrādāts pilnpiedziņas bagijs eXV-1™ (eksperimentālā versija).
ASV 2015. gadā prezentēts speciālo operāciju veikšanai izstrādāts pilnpiedziņas bagijs eXV-1™ (eksperimentālā versija).


Tūkstoši amerikāņu karavīru ir nogalināti konfliktos Irākā un Afganistānā, pārvietojoties ar džipiem HUMMER.  Šī iemesla dēļ Pentagons ieguldījis miljardus MRAP tipa bruņumašīnās, lai uzlabotu personālsastāva pārvietošanās drošību un aizsardzību pret mīnām. Taču bruņas padara šo transportu ļoti smagu, lēnu un samazina pārgājības rādītājus bezceļu apstākļos.  Pat vēlāk izgudrotais vieglais bruņumašīnas modelis M-ATV ir par smagu, lai spētu būt efektīvs nākotnes kaujās. Stratēģiju prognozētāji uzskata, ka nākotnē būs raksturīgi zemas intensitātes konflikti, kad militārajām vienībām vajadzēs ļoti īsā laikā iesaistīties un atkāpties no karadarbības rajoniem. Tāpēc karavīriem būs vajadzīgi tādi transportlīdzekļi, kas mūsdienās pastāv tikai hipotētiskā un konceptuālā stadijā.

5. Attālināti vadāmas minizemūdenes.
ASV Jūras spēku apbruņojumā pašlaik ir pasaulē modernākās kodolzemūdenes, kas spēj mēnešiem ilgi palikt zem ūdens, neatklājot savu atrašanās vietu. Taču viena šāda superzemūdene maksā vairāk nekā divus miljardus dolāru, un pat ASV nevar atļauties lielu šādu zemūdeņu floti. Zinātnieki prognozē, ka nelielas, vien 10 miljonus vērtas attālināti vadāmas zemūdenes nākotnes karos spētu pildīt ļoti lielu daļu no lielgabarīta zemūdeņu uzdevumu klāsta. Daudzu uzdevumu veikšanā mazās zem-ūdenes varētu būt pat ievērojami pārākas, piemēram, pildot nākotnes karu uzdevumus ļoti seklos ūdeņos, mīnētos un/vai pazeminātas akustikas rajonos. Mūsdienās — galvenokārt pētniecībai civilajā sektorā — jau tiek izmantoti dažādi zemūdens aparāti, taču militāru funkciju pildīšanai šie aparāti vēl ir pamatīgi jāuzlabo, atrisinot problēmas, kas saistītas ar nepietiekami efektīvām enerģētiskajām iekārtām, īso autonomitāti, uzdotā kursa zaudēšanu bez cilvēka kontroles utt.

Turpinājums sekos.

Pēc ārvalstu preses materiāliem sagatavojusi
majore Vizma Kaļčeva.
Foto — http://cdn.phys.org; http://www.popsci.com;
http://www.army-technology.com.

Ārzemju ziņas

PrintPlāno par 35% palielināt militāro budžetu

Lietuvas Seims pieņēmis likumu par 2016. gada valsts budžeta apstiprināšanu. Aizsardzības jomai salīdzinājumā ar 2015. gadu ir ieplānots 35% pieaugums, sasniedzot 575,2 miljonus eiro (1,48% no iekšzemes kopprodukta). Aizsardzības ministrs Jozs Oleks skaidrojis, ka papildu līdzekļi tuvinās Lietuvas Bruņotos spēkus NATO prasību izpildei par 2% no IKP piešķiršanu armijai. Iedalītos finanšu līdzekļus plānots izmantot, lai turpinātu Bruņoto spēku modernizācijas programmu un uzlabotu karavīru sociālo nodrošinājumu, tādējādi ievērojami ceļot arī militārā dienesta konkurētspēju darba tirgū.

Lietuvas GS «Dauphin».
Lietuvas GS «Dauphin».

Daļa naudas tiks novirzīta kājnieku kaujas mašīnu, pašgājējartilērijas, prettanku kompleksu, aviācijas aizsardzības un sakaru līdzekļu, strēlnieku ieroču, snaiperšauteņu un cita apbruņojuma iegādei. Plānots arī modernizēt Gaisa spēku aviācijas bāzi un izveidot nacionālo kiberaizsardzības centru.

Gaisa spēku modernizācijas programmas ietvaros Lietuva 2015. gadā jau ir iegādājusies trīs «Eurocopter» ražotos helikopterus «Dauphin», kas aizstāja novecojušos padomju ražojuma Mi-8. Jaunie lidaparāti kopā ar aprīkojumu, pilotu un tehniskā personāla apmācību, kā arī garantijas apkopi trim gadiem izmaksāja Lietuvai 52 miljonus eiro.

Savukārt Sauszemes spēku modernizācijai nolemts par 400 miljoniem eiro iegādāties kopumā 84 jaunas kaujas bruņumašīnas «Boxer» (8×8) un četras šīs markas komandvadības mašīnas mobilo bataljona štābu ierīkošanai. «Boxer» ražo Vācijas konsorcijs ARTEC, kurā apvienojušās kompānijas «Krauss-Maffei Wegmann» un «Rheinmetall». Pirms izvēle tika izdarīta par labu «Boxer», tika izvērtēti arī 11 citi potenciālie sadarbības partneri.

Aizsardzības ministrs J. Oleks paudis, ka pirmās jaunās bruņumašīnas «Boxer» tiks piegādātas 2017. gadā un tās nonāks kājnieku brigādē «Geležinis Vilkas».
Ar «Boxer» tiks aizstāti novecojušie kāpurķēžu bruņutransportieri M-113.

Kaujas bruņumašīna «Boxer».
Kaujas bruņumašīna «Boxer».

Līdztekus «Boxer» projektam tiks organizēta 340 paaugstinātas pārgājības armijas kravas automobiļu «Unimog» iegāde par aptuveni 60 miljoniem eiro. Šo tehniku ražo kompānija «Daimler Benz», un Lietuvas BS jau tiek izmantoti šādas markas automobiļi. Pirmo «Unimog» partiju (21 vienību) Lietuva saņems šī gada septembrī. Atlikušo automobiļu piegāde tiks nodrošināta līdz 2020. gadam.

PrintPirks kājnieku kaujas mašīnu šasijas

Aizsardzības ministrijas vicekanclers investīciju jomā Ingvars Parnamae paziņojis, ka Igaunija noslēgusi līgumu ar Norvēģiju par 37 lietotu kājnieku kaujas mašīnu CV9030N (Zviedrijas ražojums) šasiju iegādi. Līguma summa (kopā ar rezerves daļām) ir 635 tūkstoši eiro, un tehnikas platformas Igaunija saņems 2016.—2017. gadā. Divas no šasijām jau ir aprīkotas mehāniķu vadītāju apmācībai, bet pārējās tiks modificētas par palīgmašīnām, izsludinot atsevišķu starptautisku tenderi.  Uz CV9030N bāzes taps deviņas dažādas palīgmašīnas — izlūkošanas, komandvadības, medicīniskā nodrošinājuma, transportēšanas, kā arī remonta un evakuācijas uzdevumu veikšanai. Dažas šasijas kļūs par prettanku ieroču, zenītraķešu kompleksu vai arī 120 mm mīnmetēju nesējām.

Zviedrijas armijas CV9040.
Zviedrijas armijas CV9040.

Visu šasiju modifikācijas projektus paredzēts pabeigt līdz 2019. gadam, kad tehnika tiks nosūtīta uz Igaunijas Aizsardzības spēku 1. kājnieku brigādi. Šajā vienībā jau tiek ekspluatētas kājnieku kaujas mašīnas CV9035NL Mk III, kuras Igaunija iegādājās no Nīderlandes par 113 miljoniem eiro. Visas kājnieku kaujas mašīnu šasiju partijas piegādi Nīderlande pabeigs līdz 2019. gadam.

PrintRealizēs vērienīgu militāro reformu

Aizsardzības ministre Īne Eriksene Sēreide, prezentējot gaidāmās pārmaiņas, uzsvērusi, ka Norvēģijas Karaliskie bruņotie spēki (KBS) vairs neatbilst mūsdienu draudiem un izaicinājumiem. Tāpēc KBS sagaida pēdējās desmitgadēs lielākās un sarežģītākās pārmaiņas, kuru realizācija prasīs 10—20 gadus. Līdz pavasarim plānots izstrādāt un iesniegt parlamentā KBS ilgtermiņa reformas plānu.

«P-3C Orion» (datorgrafika).
«P-3C Orion» (datorgrafika).

Ī. E. Sēreide atzina, ka, par spīti militārā budžeta pieaugumam (2016. gadā — 5,5 miljardi dolāru, par 9,4% vairāk nekā 2015. gadā), valdībai nāksies atrisināt politisko dilemmu. Norvēģijai ne tikai būs jātiek galā ar nacionālās aizsardzības izaicinājumiem, bet pēc iespējas ātrāk jāveic valsts ekonomikas plaša mēroga restrukturizācija, ņemot vērā izrakteņu cenas krišanos. Aptuveni 20% no Norvēģijas budžeta ieņēmumiem veido peļņa no ogļūdeņražu eksporta. Pēc ministres teiktā, KBS jau tagad izvērtē dažādus izdevumu optimizācijas scenārijus, lai varētu palielināt izšķirošos militārā potenciāla attīstības virzienus. Ī. E. Sēreide par svarīgākajiem KBS uzdevumiem uzskata valsts ziemeļu apgabalu aizsardzības uzlabošanu, kā arī izlūkošanas potenciāla kāpināšanu.

2016. gadā būtiski palielināsies jūras izlūkošanas lidmašīnu «P-3C Orion» patru­lēšanas stundu skaits, kā arī pieaugs zemūdens flotes aktivitāte. «Militāri stratēģiskais līdzsvars ziemeļos sācis nosvērties uz Krievijas pusi. Šī asimetrija nav nekas jauns, taču situāciju negatīvi ietekmē uzticamības nopietnā krīze starp Krieviju un rietumvalstīm. Līdzīgs faktors ietekmē arī Ziemeļāfriku un vairākus Tuvo Austrumu reģionus. Uzticēšanās ir sagrauta,» uzsvērusi ministre.

Izpildot NATO prasības, Norvēģija līdz 2024. gadam apņēmusies palielināt militāro budžetu līdz 2% no IKP. Pašlaik militārie tēriņi veido 1,45% no IKP. Izdevumu sadaļa KBS vajadzībām tiks koriģēta arī ekonomisku faktoru dēļ. Tostarp Norvēģijas kronas kursa kritums pret dolāru ievērojami sadārdzinās 52 ultramoderno iznīcinātāju F-35 iegādes programmu. Pirmos jaunos iznīcinātājus Norvēģija plānoja saņemt jau šogad. Līdzekļu pārprofilēšanu prasīs arī agrāk nebijušas aizsardzības prioritātes, izvietojot jaunas vienības valsts ziemeļos un iesaistoties NATO pretraķešu aizsardzības sistēmas izveidē Eiropā.

PrintNostiprinās austrumu reģionu

2016. gadā Polijas Bruņoto spēku finansēšanai ir piešķirti 8,9 miljardi dolāru, kas ir par 9,4% vairāk nekā 2015. gadā. Lielākā daļa no papildu finansējuma tiks iztērēta 2013.—2022. gada Polijas BS tehniskās modernizācijas plāna realizācijai. 2016. gadā minētā plāna realizācijai tiks novirzīts par 20% vairāk naudas nekā 2015. gadā.

ZRK «Wisla».
ZRK «Wisla».

Šogad Polija iecerējusi parakstīt līgumus, lai uzsāktu pildīt 11 galvenās modernizācijas plāna programmas par bruņojuma un militārās tehnikas iegādi. Tostarp tiks slēgti zenīt­- raķešu kompleksu (ZRK) «Wisla» («Raytheon») un bezpilota lid-aparātu «Wizjer» pirkuma līgumi.

Pirmās divas ZRK «Wisla» baterijas uzsāks dežūras 2019. gadā. 2022. gadā tiks piegādātas vēl divas, bet 2025. gadā — vēl trīs «Wisla» baterijas pilnā kaujas gatavībā, ieskaitot 360 grādu radarus. Līdz ar «Wisla» iekļaušanu ierindā Polija varēs atteikties no padomju laika ražojuma «virsma—gaiss» raķešu sistēmām «SA-6 Gainful», «S-125 Neva-SC», «SA-3 Goa», «SA-8 Gecko» un «SA-5 Gammon».

2016. gadā galvenie Polijas BS uzdevumi būs saistīti ar kiberaizsardzības uzlabošanu, starptautiskās sadarbības padziļināšanu (ieskaitot NATO samita organizēšanu Varšavā), personālsastāva kaujas apmācību un mācību rīkošanu, munīcijas nodrošinājumu, karavīru algu palielināšanu un jaunu karaspēka dislokācijas bāzu celtniecību valsts austrumu rajonos. BS skaitlisko sastāvu plānots pakāpeniski palielināt no 97 000 līdz 120 000 — 130 000 karavīru, lielu daļu no jaunajām vienībām izvēršot austrumos. Jau 2016. gadā BS personālsastāvs palielināsies par 1500 cilvēkiem.

Atsevišķa izdevumu sadaļa — 86 miljoni dolāru — tiks novirzīta jaunu brīvprātīgo teritoriālās aizsardzības rotas līmeņa apakšvienību formēšanai valsts aust­rumos. Kopējais brīvprātīgo aizsargu skaits varētu sasniegt 15 000.

PrintPalielinās militāro potenciālu un pilnveidos kiberaizsardzību

Līdz 2030. gadam militārās jomas modernizācijā tiks ieguldīti 9,2 miljardi eiro, reaģējot uz būtiskām drošības situācijas izmaiņām Eiropā. Līdz 2014. gadam Beļģija nepārtraukti samazināja militāros izdevumus.

Saskaņā ar pērnā gada decembrī publiskoto armijas ilgtermiņa attīstības programmu, Beļģija veidos sabalansētu un drošu aizsardzības sistēmu. Galvenās bruņojuma iegādes programmas paredz iegādāties 34 kaujas lidmašīnas, divas fregates, sešus pretmīnu kuģus un sešas bezpilota aviācijas sistēmas. Turklāt Sauszemes spēkiem tiks pasūtītas bruņumašīnas, jauni sakaru līdzekļi un aizsardzības ekipējums.

«Karel Doorman» klases fregate. 2008. gadā Beļģija no Nīder-landes nopirka divas šādas fregates, un tās būs ierindā līdz 2025. gadam.
«Karel Doorman» klases fregate. 2008. gadā Beļģija no Nīder-landes nopirka divas šādas fregates, un tās būs ierindā līdz 2025. gadam.

Līdz 2016. gadam Beļģijas militārais resors veica virkni reformēšanas pasākumu, lai efektīvāk tērētu līdzekļus, izbrīvējot naudu modernizācijai. Viens no līdzekļu ekonomijas paņēmieniem bija personālsastāva skaita apcirpšana. Kopš pērnā gadsimta deviņdesmitajiem gadiem Beļģijas BS personālsastāvs ir sarucis no 80 000 līdz 34 000 karavīru.

Turpmāk plānots būtiski pārstrukturēt karavīru uzturēšanai tērētos līdzekļus. Patlaban armijas uzturēšanai tiek iztērēti 70% no visa militārā budžeta. Nākotnē šo rādītāju paredzēts reducēt līdz 50%, lai atlikušos 50% ieguldītu bruņojuma modernizācijā un operāciju īstenošanā.

PrintSasniegs vēsturē lielāko militāro budžetu

2017. finanšu gadā (tas tiek skaitīts no aprīļa līdz martam) Japānas Bruņotajiem spēkiem tiks iedalīts vairāk nekā 41,4 miljardu dolāru budžets, kas par 1,5% pārsniegs 2016. gada līmeni un tādējādi sasniegs absolūto rekordu šīs valsts vēsturē. Kopš 2012. gada Japāna nepārtraukti ir kāpinājusi militāros izdevumus, īstenojot premjerministra Sindzo Abes uz aizsardzības stiprināšanu vērsto politiku.

ASV jūras kājnieku AAV-7.
ASV jūras kājnieku AAV-7.

Viens no budžeta palielināšanas iemesliem ir Japānas privātā sektora attīstība un algu pieaugums tajā, kas nosaka nepieciešamību celt arī karavīru algas, izlīdzinot armijas konkurētspēju darba tirgū. Liela daļa budžeta būs jānovirza jauno iznīcinātāju «F-35 Lightning II», 11 desanta amfībiju AAV-7, 17 jūras patrulēšanas helikopteru SH-60K, trīs bezpilota lidaparātu «Global Hawk», četru konvertoplānu «V-22 Osprey» un ar jūras ieroču sistēmām AEGIS apgādātu kaujas kuģu iegādei.

Pēc ārvalstu preses materiāliem sagatavojusi majore Vizma Kaļčeva.
Foto — no http://cdn.airplane-pictures.net; http://www.janes.com; https://upload.wikimedia.org; http://www.feightstudios.com; www.konflikty.pl; http://www.defensemedianetwork.com.

Uz Pasaules jumta. Tibeta

Edmunds Vītols,
NBS rezerves kapteinis.

Foto — no autora personiskā arhīva.

Nobeigums.

Pēc iepriekšējās dienas garā un smagā ceļa visi gulēja ciešā miegā. Nebija arī nevienam iebildumu pret skaļajiem krācējiem, kas visu parikarmas laiku naktīs zāģēja uz urrā. Šorīt mēs cēlāmies vēlāk, jo pavadoņi  atļāva mums ilgāk pagulēt. Arī ceļš līdz finišam, salīdzinot ar vakardienu, solījās būt vieglāks. Izlīduši no guļammaisiem un no savām būdām, pa īstam varējām novērtēt savu naktsmāju skarbo izskatu. Būdas bija uzslietas uz akmeņiem, un līmeņrādis noteikti parādītu, cik ļoti atšķiras plāns būdas vienā un otrā pusē. Tam gan nebija vairs nekādas nozīmes, jo nakts bija pārlaista dziļā, netraucētā miegā — paldies par to nama saimniekiem. Viņi drīz vien sarūpēja pieticīgas brokastis — auzu biezputru ar medu un sviesta piku un karstu sviesta tēju. Mums vēl piedāvāja apmeklēt slavenā tibetiešu jogas Milarepas alu, kurā viņš reiz meditējis, būdams šajā svētajā apvidū.

Edm-1

Pēc īsa, jāatzīst, visai negribīga kāpiena mēs sasniedzām melnu caurumu kalna sienā. Dīvaini, bet, ieejot melnajā alas mutē, mani pārņēma trīsas. Kādreiz šeit Milarepa meditējis, sēžot uz akmens grīdas, pieticīgi ģērbies, teju pilnīgi bez pārtikas, un sasniedzis augstākās garīgās apziņas stāvokli. Šķita pilnīgi nereāli, ka cilvēks spējīgs atrasties šādos apstākļos, kur aukstums ķer līdz kaulam un mežonīgi zvēri klīst apkārt. To visu, arī dēmoniskos garus šis apgaismotais vīrs pieveicis ar savu viedumu, ar apzināšanos, ka šai pasaulē neeksistē dualitātes, labais un ļaunais, ka viss ir viens veselums. Rudigers vēlāk izteicās, ka viņam alā piemeties drudzis, kas pazudis, tiklīdz attālinājāmies no alas kādus divdesmit metrus. Viņš teica, ka viņam uzmākušās dīvainas vīzijas, ka jutis svešādu būtņu klātbūtni. Rudigers bija ļoti stiprs cilvēks, gan fiziski, gan emocionāli, tāpēc šādi apgalvojumi būtu uztverami nopietni, ja vien savs iespaids nebūtu arī augst­- kalnu klimatiskajiem apstākļiem un lielajai fiziskajai slodzei šai situācijā. Aksels klusēja visas šīs stundas, uzmanīgi vēroja mūs un klausījās mūsu sarunās, bet vēlāk, kad bijām pie Manosarovara ezera, viņa emocijas burtiski uzsprāga. Viņš nometās ceļos un, apķēris galvu, raudāja, raudāja aizelsdamies. Kad viņu uzrunāja, viņš stiepa roku pretī un lūdza, lai netraucē. Neviens no grupas dalībniekiem, izņemot Rudigeru negāja viņam klāt, jo vācu valodu neviens cits neprata. Rudigers tikai nokomentēja, ka Akselam sirds atvērusies un no tās plūst straume ar emocijām, kas saistītas ar viņa ģimeni, agro tēva zaudēšanu, šķiršanos no sievas un to, ka viņš nav tas, ko mēs redzam, ka rāmā āriene slēpj smagu dzīves stāstu. Pēc stundas viss beidzās, un Aksels pienāca pie mums, sakot: «Paldies kalnam!» Viņš esot meklējis atbildes tam, kas kā kamols sēž viņam rīklē, bet tagad tas bija izlauzies.

Edm-2

Arī es piedzīvoju «prāta vētru», bet dabas skati un jau viegli ieelpojamais gaiss mani uzmundrināja. Protams, apzinājos šais mirkļos, ka Tibeta mani tik viegli neatlaidīs, bet pašreiz viss bija kārtībā.

Interesanti, ka šodienas ceļš bija ļoti viegls, biju gatavojies atkal kalniem un lejām. Taka veda gar upes gultni, kas tecēja zemākā ieplakā pa kreisi no manis. Drīzumā tieši priekšā pavīdēja plaši lauki ar vijīgām upju gultnēm. Es uzdevu sev jautājumu: «Vai tas ir viss, vai tās jau ir beigas?» Atbilde nāca uzreiz, proti — tas ir tikai sākums kaut kam lielākam, jo bija sperts pirmais drošais solis, kas iezīmēja to, ka tagad varēju iet tālāk.

Apziņa, ka esmu visas šīs realitātes sastāvdaļa, mani iedrošināja un sniedza neatņemamu pieredzi, ka viss ir iespējams, īpaši ja mēs meklējam dziļāk, ja meklējam ceļu pie sevis.

Esmu dzirdējis, ka solis uz debesīm vienmēr sākas ar soli bezdibenī, ar soli pretim nezināmajam, ar soli pretim nāvei, ar kuru mēs vienalga tiksimies. Tieši tāpēc vajag uzvarēt savas bailes un ar pilnu uzticēšanos sev un augstākajam veikt šo soli pretī nezināmajam. Tie, ka sper šo apzināto soli nezināmajā, nekad nezina, vai atgriezīsies. Tāpat ir ar karavīriem, kas saņem visas savas iekšējās rezerves dūrē un dodas pretī nezināmajam.

No pieredzes varu teikt, ka tieši bailes no nezināmā ir nopietnākais un galvenais pretinieks. Tomēr bailes nevajag apspiest, jo tad tās aizslīdēs uz dziļākiem zemapziņas līmeņiem un paliks tur neskartas. Svarīgi ir arī izprast un mainīt savu attieksmi pret šīm izjūtām, saprast baiļu dabu, aizrakties līdz to pamatcēloņiem. Tikai tad mēs sapratīsim, ka nav jēgas baidīties, ir jāuzticas… Un Augstākais jeb Visums tevi atbalstīs šai ceļā. Ja uzdodu jautājumu par savu skatījumu — jā, man bija bail, bet es gāju, uzticējos un uzvarēju.

Garu ceļa posmu gāju viens, nevienu svētceļnieku nemanot ne priekšā, ne aizmugurē, kad pēkšņi takas malā uz akmens sēžam ieraudzīju Rudigeru, kas laipni aicināja uz malku tējas. Viņš mani uzrunāja, bet ar dīvainu intonāciju, ne tā kā parasti. «Edmund! Šis smagais maršruts būs pievārēts, ko tālāk?! Esmu apceļojis visu Āziju — un ko tagad? Zini, jutos laimīgs, ka man šo ceļojumu izdevās paveikt, bet redzu tukšumu, kas sagaidīs, kad atgriezīšos Katmandu. Tu jūties laimīgs?» Un viņš palūkojās manī, noņēmis brilles, tā, lai acis sastaptos. Es uzreiz atbildēju — jā, bet mēraukla katram cilvēkam ir citāda. Rudigers pavaicāja, vai man ir ģimene, un es atbildēju, ka tā man nav mēraukla, lai gan ir ārkārtīgi svarīgs faktors. Viņš nodūra acis un nomurmināja, ka viņam tās nav. Es vērsos pie viņa, vaicājot: «Bet varbūt tas ir tavs faktors, kas dod iespēju ceļot?»

Džipi mūs sagaidīja norunātajā vietā. Es atkal lūkojos, kad uz kalnu nogāzes parādīsies Deivs. Viņa kundzīte stāvēja man blakus un raudāja, es teicu, ka tūlīt jau būs. No visas sirds vēlējos viņu sirsnīgi apskaut, bet hinduisma tradīcijas to nepieļauj. Pamazām apkārt sanāca pārējie grupas biedri, arī krievs Viktors bija pievārējis ceļu. Un tad jau arī nāca Deivs, steberēdams, abu pavadoņu balstīts. Viņa sieva nometās ceļos un piecēlās tikai tad, kad vīrs viņai palīdzēja. Asaras bija uz abu vaigiem, jo šajās trīs dienās, kamēr vīrs bija smagajā ceļā, neiedomājams satraukums plosīja viņu sirdis. Neviens nevarēja zināt, vai viņi vēl redzēsies. Esmu laimīgs par šo pieredzi, kuru piedzīvoju, esot līdzās šiem cilvēkiem un redzot viņu saskaņu, uzticēšanos un sirsnību.

Un tā mūsu kolonna atkal ripoja uz Manosarovara ezera krastu, kur bija paredzēta vēl  viena nakšņošana. Diena bija sau­laina, bet stipri vējaina. Pusdienojām ārā, lai gan dažiem vējš izrāva no rokām plastmasas šķīvi ar ēdienu. Izkrāvām krievu kompānijas mantas, jo viņiem jau sākotnēji bija iecerēts ilgāku laiku pavadīt pie svētā ezera, lai veiktu rituālus.

Kailass un Manosarovars.
Kailass un Manosarovars.

Izrādījās, ka krievu plāni nesaskanēja ar mūsu pavadošo tibetiešu plāniem, jo tibetieši uzskatīja, ka visai grupai ir jābrauc uz Nepālas robežu vienlaikus. Uz krievietes Jeļenas protestiem viņi plātīja rokas un sacīja, ka neko nezinot. Protams, Jeļenas mēģinājumi sazvanīt ofisu Katmandu nedeva nekādus rezultātus. Melnīgsnējie vīreļi vienkārši noklausījās sievietes dusmu izvirdumu, bet neko neņēma vērā. Sapratu, ka plāni, kas tika saskaņoti Katmandu un par kuriem krievi bija samaksājuši vai desmit tūkstošus ASV dolāru, tagad palika karājamies gaisā. Krieviete bija izmisumā un niknie pārmetumi gāzās straumēm, bet ti­- betieši kā jau mierīgi ļaudis zināja, ka dusmas agrāk vai vēlāk pāries un dzīves samsāras ritums turpināsies kā allaž. Tomēr krievi nosprieda palikt, un viņu mantas izkrāva. Vienu džipu nolēma atstāt viņu rīcībā, bet provianta lielāko daļu grupa ņems līdzi. Tā nebija laba zīme — atstāt dažus grupas locekļus Tibetas vidienē, zinot, ka viņiem ēdiena un ūdens rezerves ir tikai divām dienām. Es gāju runāt ar Jeļenu. Runājām atklāti, runājām krieviski. Viņas dusmas vēl nebija rimušas. Mēģināju teikt, ka šajā sakrālajā vidē nevajadzētu tik ļauni izpausties. Lai nu kā, bet divi krievi un trīs indusu priesteri tomēr palika Manosarovara ezera krastā, lai veiktu dieva Šivas godināšanas rituālus. Uztrauca tas, ka hinduistu galvenais priesteris brīžiem atklepoja asinis, bet Jelena to norakstīja uz augstuma zonu, kurā atradāmies. Es sapratu, ka, izņemot Jeļenu, krievu grupā nebija neviena cīnītāja.

Sakāpām džipos un traucāmies un Prajangu. Atvadoties ar cerību un pateicības pilnu skatienu vērāmies pret apvārsni— Kailasu redzēt nevarēja, tas bija ietinies biezos mākoņos.

Atkal ceļā uznāca jau pazīstamais putenis, bija saules apmirdzētas ielejas, bija putekļu mākoņi — tas viss bija jau pieredzēts. Kādā ielejā, apstājoties uz pusdienām, redzēju zirgu. Pagāju tuvāk un iedevu tam maizi. Ieraudzīju, ka zirga saimnieki turpat netālu vēro, kā baroju zirgu. Viņi panācās pretī, un tad es atskārtu, ka arī viņi ir badā. Aizgāju līdz mašīnai un paņēmu maizi. Aiznesu un iedevu.

Mašīna ripoja pāri augstajām pārejām, un es teicu paldies Tibetai!

Ar Rudigeru joprojām sazinos, japāņi Joka un Hiroši neatbild, kopš Japānā notika zemestrīce, lai gan pirms tam mēs regulāri sazinājāmies. Deiva (indieša) sieva atrakstīja, ka dēls bija tēvam nogādājis svēto ūdeni no Manosarovara ezera un pastāstījis, kā veicis parikarmu. Un pats nomiris. Tēvs nodzīvoja vēl trīs gadus. Prozols dzīvo Nepālā, vadot savu tirdzniecības biznesu. Par krieviem neko nezinu.

Katrā gadījumā, ja jūtat sevī potenciālu — nezaudējiet to, dzīvojot vienīgi apcerēs par iespējamiem ceļojumiem, rīkojieties tagad, jo neviens nezina, ko nesīs rītdiena. Pārbaudiet sevi tādā ceļojumā, kuru jūs atcerēsieties visu atlikušo mūžu — tas ir tā vērts! Neticiet nevienam manis uzrakstītajam vārdam — pārbaudiet visu paši! Dzīve paskries ļoti ātri, tāpēc nevajadzētu atlikt savu sapņu īstenošanu, aizbildinoties ar ierastās ikdienas diktētajiem noteikumiem. Izraujieties no rutīnas, tad ieraudzīsiet citus apvāršņus! Speriet tikai pirmo soli, un viss izdosies. Esmu to pārbaudījis uz savas ādas. Vēlu veiksmi un gara stiprumu tagad, jo mistiskā nākotnē diez vai viss realizēsies tā, kā jūs to vēlētos tagad!

Pulkvedis Fricis Brēde (Frīdrihs Briedis): jauni materiāli

Ēriks Jēkabsons,
LU profesors.

Foto — no Latvijas Kara muzeja krājuma.

Nav apšaubāms, ka pulkvedis Frīdrihs Briedis, neraugoties uz viņa personas daļēju mitoloģizāciju, ir viens no izcilākajiem latviešu karavīriem vēsturē.

Galvenokārt zināmais, kaut arī joprojām mītiem apvītais stāsts saistās ar F. Brieža dienestu latviešu strēlnieku vienībās, īsā laikā sasniedzot pulkveža dienesta pakāpi un saņemot praktiski visus iespējamos apbalvojumus. Tāpat daudz runāts par Brieža bojāejas apstākļiem, dažkārt padomju historiogrāfijas iespaidā lamājot viņu par monarhistu (neizprotot, ka sociālisti revolucionāri, kuru partijā, starp citu, darbojās arī pulkvedis Oskars Kalpaks un daudzi citi latviešu karavīri, nekādi nav uzskatāmi par monarhistiem, drīzāk par patiesi tautas intereses pārstāvošu revolucionāru partiju), utt. Taču ļoti maz zināms par viņa iepriekšējo dienestu, un arī ar to saistīti dažādi mīti…

Poručiks F. Briedis, 1. Daugavgrīvas latviešu strēlnieku bataljona 1. rotas komandieris.
Poručiks F. Briedis, 1. Daugavgrīvas latviešu strēlnieku bataljona 1. rotas komandieris.

Pirmkārt, latviešu kolonijā Baltkrievijā no Cēsu apriņķa izceļojušā zemnieka Andreja Brieža ģimenē 1888. gadā dzimušā Frīdriha Brieža (Brēdes) vārds patiesībā bija Fricis. Ar ģimenes uzvārda maiņu viss ir skaidrs — ļoti daudziem latviešiem cariskajā Krievijā, īpaši ārpus Latvijas teritorijas, uzvārdi tika padarīti vieglāk izrunājami un rakstāmi. Savukārt neoficiālu vārda nomaiņu pasaules kara sākumā izdarīja pats F. Briedis, turklāt motīvs bija nepatika pret vāciešiem. Zināmā mērā kuriozi, jo viņa dienesta biedrs ģenerālis Kārlis Gopers 1925. gadā liecināja, ka F. Briedis kara laikā savu «slēdzienu par ienaidnieku kā tādu formulēja vienā vienīgā vārdiņā: «Friči.» Šinī vārdiņā var ielikt arī dažādu saturu, bet nevar no viņa izņemt viņa nicinošo toni [..].»

Samērā ātri Fricis pārcēlās pie savas māsas, kas bija precējusies un dzīvoja Dau­gavpilī. Šajā pilsētā Fricis beidza reālskolu, pēc tam nokārtoja pārbaudījumu kadetu korpusā un 1906. gadā sekmīgi iestājās Pēterburgas kājnieku karaskolā, ko beidza 1909. gadā. Šajā laikā karaskolā mācījās vēl vairāki latviešu junkuri, un Arvīds Skurbe, viens no viņiem, vēlāk atcerējās par sevi gadu vecāko junkuru rotas feldfēbeli Frīdrihu (Frici) Briedi, kurš jau junkurskolā demonstrējis ļoti labas komandiera spējas:

«No visa varēja spriest, ka Briedis bija apņēmies kā pirmais beigt kara skolu un šī mērķa sasniegšanai tad arī veltīja visu brīvo laiku. Kad viņu satiku vienatnē izdodam kadetiem rakstāmās lietas, viņš, apskatījis manu vārdu uz pieprasījuma, īsi jautāja latviešu valodā: «Latvietis?» Pēc manas apstiprinošās atbildes viņš tāpat īsi izteicās: «Lat­- viešiem vajaga čakli mācīties, lai labi beigtu kara skolu, jo bez tā mēs nekur tālāk netiksim.» Gribēju vēl kaut ko jautāt, bet tanī brīdī ienāca klases inspektors pulkvedis, un mēs sarunu pārtraucām. [..] Tanī laikā Vladimira kara skolu apmeklēja pavisam 6 latvieši [patiesībā — vairāk, jo tikai Brieža kursā vien bija seši latvieši], un visi mēs beidzām kara skolu kā seržanti vai kaprāļi.»

Kā redzams dienesta dokumentos, 1908. gada augustā F. Briedis tika paaugstināts par jaunāko portupejjunkuru (jaunāko unteroficieri), bet 1908. gada decembrī — par vecāko portupejjunkuru. Karaskolu viņš beidzis kā labākais sekmju ziņā.

Sekoja dienests 99. kājnieku pulkā Dau­gavpilī. Toreizējais pulka komandieris Sergejs Verhovskis divdesmitajos gados atcerējies, ka 1910. gada augusta vidū saņēmis no adjutanta ziņu par podporučika Friča Brieža, bijušā Vladimira karaskolas vecākā portupejjunkura, ierašanos pulkā un gatavību stādīties priekšā (parasti karaskolu beidzēji pulkos ieradās oktobra vidū, pēc viņiem paredzētā atvaļinājuma izmantošanas). S. Verhovskis rakstījis: «Nobrīnījies par šādu ierašanos neparastā laikā, uzaicināju viņu ienākt. Kabinetā pie manis ienāca vidēja auguma virsnieks, priekšzīmīgi ģērbies, un, pedantiski izpildīdams visus reglamenta noteikumus, stādījās man priekšā. Pēc parastiem jautājumiem no manas puses un saņemtām noteiktām, izsmeltām atbildēm no jaunā virsnieka, es nenocietos, nejautājis, kāpēc viņš, neizlietodams atvaļinājumu, ieradies pulkā. Saņēmu negaidītu atbildi: viņš ieradies kalpot un tāpēc izlietot atvaļinājumu, viņu nenopelnījis, uzskatot par neērtu. Vēlāk, kad atvaļinājums būšot viņam vajadzīgs, viņš cerot uz manu pretimnākšanu. Es, protams, viņam to apsolīju. Gribēdams pārbaudīt pēc pirmā iespaida pārspīlēti centīgo virsnieku, es nozīmēju viņu 3. rotā, kuras komandieris bija pazīstams kā nopietns, stingrs un lietišķs vadītājs. Drīzumā no viņa tiešās priekšniecības, viņa līdzbiedru atsauksmēm un maniem personīgiem novērojumiem biju spiests viņu atzīt par izcilu virsnieku. Vēlākā laikā pulka bibliotēkas pārziņa periodiskos novērojumos manu uzmanību grieza apstāklis, ka Briedis ņem lasīšanai tikai nopietna un zinātniska satura grāmatas. Viss sacītais un podporučika Brieža korektā uzvešanās tika no manis pienācīgi novērtēta [..].» S. Verhovskis arī atcerējies, ka bieži aicinājis F. Briedi viesos pie sevis un abi stundām diskutējuši par nesenās militārās vēstures jautājumiem. Jaunais virsnieks interesējies par pulkveža grāmatu plauktā esošajiem izdevumiem. 1912. gadā pirms manevriem un parādes Viļņā F. Briedim dots uzdevums rekogniscēt apvidu. Pēc manevriem viņš par priekšzīmīgu dienestu pēc štāba vadības prasības tika piekomandēts divīzijas štābam (tajā pašā pilsētā). Taču F. Briedis nav «aizmirsis arī pulku», turklāt 1913. gada ziemā «jautri pulka saimē» nosvinētas F. Brieža kāzas (šajā laikā luterticībai piederīgais F. Briedis apprecējās ar Kseniju — Daugavpils galveno dzelzceļa darbnīcu galvenā grāmatveža Aleksandra Libermana meitu, turklāt laikabiedri īpaši atzīmē, ka tēvs bijis pareizticīgs un krievu tautības).

1. Daugavgrīvas latviešu strēlnieku bataljona 1. rotas karavīri — Sv. Jura apbalvojuma kavalieri. 1916. gads. Centrā — F. Briedis.
1. Daugavgrīvas latviešu strēlnieku bataljona 1. rotas karavīri — Sv. Jura apbalvojuma kavalieri. 1916. gads. Centrā — F. Briedis.

Krievijas kara vēstures arhīvā glabātajos dienesta dokumentos redzams, ka jaunākais virsnieks podporučiks F. Briedis no 1909. gada septembra līdz 1910. gada aprīlim un no 1910. gada rudens līdz 1911. gada februārim pildīja rotas komandiera pienākumus, kas bija diezgan neparasti, jo parasti tas tika uzticēts vecākam virsniekam; 1910. gada jūlijā un augustā pildīja bataljona adjutanta pienākumus; viņš arī vairākkārt apbalvots par panākumiem šaušanas sacensībās (74 rubļu balva 1910. gada augustā, imperatora balva — 1911. gadā, 50 rubļu balva 1912. gada jūnijā);  no 1912. gada augusta līdz 1913. gada maijam bija piekomandēts turpat Daugavpilī esošajam 25. kājnieku divīzijas štābam kā vecākā adjutanta pienākumu izpildītājs. 1912. gada oktobrī F. Briedis tika paaugstināts par poručiku, bet 1914. gada februārī un martā sekmīgi nokārtoja iestāšanās pārbaudījumu pirmo kārtu Viļņas kara apgabala štābā. Otrajai kārtai bija jānotiek vasarā — jau pašā akadēmijā, taču sākās karš, un mācības akadēmijā tika pārtrauktas. Kara priekšvakarā — 18. jūnijā — viņš tika iecelts par 25. divīzijas komandiera ordinārvirsnieku (virsnieku rīkojumiem).

25. divīzija 1914. gada augustā no Dau­gavpils devās uz fronti un 1. armijas sastāvā piedalījās kaujās Austrumprūsijā. Turklāt F. Briedis 1914. gada oktobrī tika apbalvots ar Svētās Annas IV šķiras ordeni ar uzrakstu «Par drošsirdību», bet 1915. gada februārī un martā F. Briedis par šīm kaujām tika apbalvots ar augstākajiem Krievijas apbalvojumiem — Svētā  Jura ordeņa IV šķiru un Jura zobenu, vēl februārī — ar Svētā Vladimira IV šķiras ordeni (katrs no šiem trim apbalvojumiem jau pats par sevi deva tiesības uz piederību dzimtmuižniecības kārtai), aprīlī — ar Svētā Staņislava III šķiras ordeni un maijā — ar Svētās Annas III šķiras ordeni.

Poručiks F. Briedis.
Poručiks F. Briedis.

Pulka komandieris S. Verhovskis rakstījis: «Divīzija 1. armijas 3. korpusa sastāvā 4. augustā, pārejot robežu, iebruka Austrum­- prūsijā un pēc niknām kaujām no 14. līdz 16. augustam pārcēlās pāri Alles upei, ieņemot pozīcijas pretī Karaļauču cietoksnim. Poručiks Briedis, kā piekomandēts divīzijas štābam, tiešu dalību kaujās neņēma, bet katrā izdevīgā gadījumā ieradās pulkā, katrreiz cenzdamies nokļūt priekšējās līnijās, «lai būtu tuvāk vāciešiem» (viņa vārdi). 3. un 4. bataljona 4. augusta uzbrukumā, kura sekas bija Stalupenes ieņemšana, Briedis, pēc aculiecinieku nostāstiem, ņēma aktīvu dalību, aizmukdams no divīzijas štāba. Kad mūsu karaspēks bija ielencis Karaļauču cietoksni, Briedis, paņemdams līdzi trīs brīvprātīgos no mana pulka, 18.—19. augustā aizgāja izlūkot vācu aizmuguri un bija iekļuvis pašos Karaļaučos. Atgriežoties, vāci viņus pamanījuši un sākuši vajāt. Pārdrošnieki izglābušies, ielēkdami Pregeles upē un to pārpeldot, izņemot vienu kareivi, kurš noslīka. Par šo izlūkošanu varonīgo Briedi apbalvoja ar Jura zobenu. Bet izlūkošanas datus mums nebija lemts izmantot, jo 22. augustā vāci uzsāka mums uzbrukumu, sākās kaujas par Alles upes pārejām, un, neskatoties uz šo pozīciju sekmīgu aizstāvēšanu, 28. augustā saņēmu pavēli atkāpties. Pēc vairākām niknām arjergarda kaujām 1. septembrī mēs bijām jau pie Virbaļiem, bet 3. septembrī apstājāmies Ņemūnas upes pozīcijās. 14. septembrī saņēmu pavēli izsūtīt virsnieku, kurš vēlētos iet tālā izlūkošanā. Tā kā pulkā pieteicās gandrīz visi virsnieki, tad bija jālozē. Virsnieks, kura loze krita, [..] kaut gan sasniedzis vācu fronti, bija konstatējis pretinieka spārnus, tomēr aizmugurē iekļūt nevarēja. Ne tā darīja Briedis, kurš brīvprātīgi uzņēmās tālo izlūkošanu. Būdams pie manis frontē, viņš visvairāk interesējās par man atsūtītiem — no priekšējām līnijām saņemtām trofejām — dokumentiem. Starp dokumentiem viņš atrada rekvizīciju kvītis, izdotas no vācu karaspēka daļu priekšniekiem par produktiem u.c. Izlasījis un paņēmis līdzi viņam vajadzīgos dokumentus, Briedis, pārģērbies par zemnieku, iegādājās zemnieku ratus un zirgu un aizbrauca ar līdzpaņemtām kvītīm pie vāciešiem pēc naudas. Vai naudu viņam izdevās dabūt, nezinu, bet Briedis prombūtnē atradās diezgan ilgi (2—3 nedēļas). Briedis atgriezās ar tik sīkām un pamatīgām ziņām par vācu karaspēka un aizmugures dislokāciju, ka frontes štābs slepeni pieprasīja ziņas no tuvākās priekšniecības, t. i., manis un divīzijas komandiera, vai Briedim var ticēt un uzticēties. Protams, es Briedi atestēju no vis­- labākās puses. Par šo izlūkošanu Briedis pats stāstīja sekojošo: viņš, pārģērbies par zemnieku, iegādājis ratus un zirgu, piekrāvis ratus ar āboliem, pierunājis līdzi braukt kādu veceni un aizbraucis. Pie manis paņemtie dokumenti viņam devuši iespēju iekļūt vācu karaspēka novietojumos un apbraukāt, meklējot karaspēka daļas, kuras izdevušas rekvizīcijas kvītis, visu vācu aizmuguri un laimīgi atgriezties. Par šo braucienu Briedim piešķīra Jura ordeni. Brieža izlūkošanu izdevās pārbaudīt, jo uz dabūto datu pamata izstrādātais otrreizējā iebrukuma plāns Austrumprūsijā izdevās pilnīgi. [..] Visās šinīs kaujās Briedis piedalījās aktīvi, jo vienmēr neiztrūkstoši ieradās pulkā vai nu ar pavēlēm, vai arī pēc ziņām. Tādos gadījumos viņš arvien uzkavējās ilgāk pulkā un katrā ziņā centās būt priekšējās daļās, kas gan ne vienmēr viņam izdevās. Decembra beigās divīziju pārvietoja uz Varšavas fronti, kur tā ieņēma pozīcijas uz Ravkas upes. Tur viņa palika līdz 1915. gada 7. janvārim. [..]»

1915. gada augustā F. Briedis pēc paša vēlēšanās tika pārvietots uz jaunformējamām latviešu strēlnieku vienībām un iedalīts 1. Daugavgrīvas latviešu strēlnieku bataljonā, ko 1916. gada beigās pārformēja par pulku (oficiāli pārvietots 1916. gada februārī, līdz tam skaitoties piekomandējumā). Viņš bija viens no spējīgākajiem kaujas virsniekiem, komandēja rotu un bataljonu. 1916. gada 23. martā paaugstināts par štābkapteini, 1916. gada 1. jūnijā — par kapteini, 1917. gada 28. maijā — par apakšpulkvedi un 17. augustā — par pulkvedi. Par kaujas nopelniem saņēmis arī vēl vairākus apbalvojumus. Pavēlēs — kā Fricis Brēde. Tālākais ir zināms. Pēc boļševiku apvērsuma atstāja armiju, darbojās pagrīdē, 1918. gada jūlijā Maskavā arestēts un augustā Butirku cietumā nošauts kopā ar 2. Rīgas latviešu strēlnieku pulka štābkapteini Kārli Rubi.

1. Daugavgrīvas latviešu strēlnieku bataljona virsnieki zirgos. 1916. gads. Otrais no kreisās — štābkapteinis F. Briedis.
1. Daugavgrīvas latviešu strēlnieku bataljona virsnieki zirgos. 1916. gads. Otrais no kreisās štābkapteinis F. Briedis.

Fricis Brēde jeb Frīdrihs Briedis neapšaubāmi bija izcils virsnieks, ko apliecina gan laikabiedru atmiņas, gan ieraksti dienesta gaitu sarakstā, tajā skaitā — pat kara apstākļiem neparasti straujā dienesta karjera. Nav apšaubāma viņa latviskā izcelsme un pat zināmā pašapziņa, tāpat — valodas zināšanas, kas latviešu strēlnieku daļās noteikti uzlabojās. Pārmest monarhistiskus uzskatus viņam nav pamata, tāpat kā spekulēt par to, ko viņš būtu darījis, ja nebūtu nogalināts 1918. gadā, jo to nav iespējams pateikt. F. Briedis bija labā nozīmē vienkāršs, prasmīgs karavīrs, kuru gaidīja vēl spožāka militārā karjera un kura būtību ļoti labi izsaka žurnālists (A. B., iespējams, Anna Brigadere), runājot par viņa viesošanos Latviešu bēgļu apgādāšanas centrālkomitejā tieši pirms 100 gadiem — 1915. gada novembrī: «[..] Šim cilvēkam nav lepnas pozas; bet tūliņ arī saņēmām iespaidu, ka šis cilvēks var būt griezīgs kā ass zobens un ciets kā granīts. Viņā darbojas gars un nelokāma griba. Bet tās nav ārējās īpašības. Vidēja auguma jauneklis, ne vecāks par divdesmit gadiem. Pie krūtīm Jura ordenis, pie zobena Jura lente. Augstākās atzinības balvas kareivjam. Bet šis varonis nav dzinies pēc tām… Labprāt runā par karu. Iesilst pat. Netrūkst zīmīgu teicienu, kas nāk no tautas mutes, un raksturīgu salīdzinājumu. No visa pretī dveš jaunības nebēdība, sirsnīgums un pār visām lietām — nesalauzta ticība un vienaldzība pret nāvi. Var redzēt, ka kaujas to rūdījušas, devušas tam atziņas un piedzīvojumus. Un tomēr šis jauneklis ir arī prāta cilvēks; viņš zina, ka kara laime nav acumirkļa iejūsmības mirklis, bet ka vispirms vajadzīga laba acs, aprēķins, apstākļu pārredzēšana un tad tikai kaujas dziņas un kaislības. Labsirdīgs humors to pavada ik uz soļa, kad runā par vāciešiem. Viņš ciena savu pretinieku, bet arī no tiem nebaidās. Krūti pret krūti — kā vīriem piederas. Un labsirdīgs smīns: «Reizēm vācieši grib izmukt; tad mēs tos varam panākt tikai ar ložmetējiem.» Kaujas ugunīs B. jau neskaitāmas reizes bijis. Bet ne reizes vēl nav ievainots. Savos uzskatos par nāvi fatālists. Teic, ka lode to, kam nolemts mirt, uzmeklēs arī ārpus kaujas karstuma. Nenoliedz, ka vajadzīga uzmanība un aizsargāšanās vienmēr vietā [..].»

Krievijas armijas virspavēlniecības ziņojumi par karadarbības gaitu Latvijas teritorijā 1915. gadā

Decembris

Rietumu fronte
3. decembrī (20. novembrī). Vāciešu uzbrukuma mēģinājums Daugavpils rajonā, Šiškovas folvarka tuvumā (ziemeļrietumos no Sventes ezera) tika apturēts ar mūsu šauteņu uguni.

Ziemeļu fronte
5.—6. decembrī (22.—24. novembrī). Nozīmīgu kaujas sadursmju nebija.

7. decembrī (25. novembrī). Pretinieks mēģināja pārcelties pāri Daugavas attekai uz salas dienvidos no Ikšķiles, taču tika padzīts ar šauteņu uguni no krasta. Mūsu smagā baterija piespieda vācu aerostatu nolaisties pie Mercendarbes (ziemeļos no Baldones);
turpinot apšaudīt tā nolaišanās rajonu, sekoja spēcīgs sprādziens, ko izraisīja, jādomā, šī aerostata vai tā gāzes tvertnes iznīcināšana ar mūsu uguni.

8. decembrī (26. novembrī). Dažās Rīgas frontes vietās mūsu artilērija sekmīgi darbojās pret pretinieka baterijām un piespieda tās apklust. Dienvidos no Ikšķiles vācieši palaida smacējošās gāzes mūsu ierakumos.

9. decembrī (27. novembrī). Ievērojamu kaujas sadursmju nebija.

Lejasciema pagastā mobilizētie karavīri pie pagasta valdes ēkas 1914. gadā.
Lejasciema pagastā mobilizētie karavīri pie pagasta valdes ēkas 1914. gadā.

Rietumu fronte
5. decembrī (22. novembrī). Ievērojamu kaujas sadursmju nebija.

6. decembrī (23. novembrī). Daugavpils rajonā naktī vācieši ceturtdaļstundu nesekmīgi ar smagās artilērijas uguni apšaudīja mūsu ierakumus frontē no Borskajas ciema (uz Daugavas upes) līdz Ilūkstes pilsētiņai.

7.—8. decembrī (24.—25. novembrī). Ievērojamu kaujas sadursmju nebija.

9. decembrī (26. novembrī). Daugavpils frontē vāciešu grupas mēģināja daudzkārt iznākt no saviem ierakumiem, taču ar mūsu šauteņu uguni tika viegli iedzītas atpakaļ.

10. decembrī (27. novembrī). Ievērojamu kaujas sadursmju nebija.

Ziemeļu fronte
10.—13. decembrī (27.—30. novembrī). Kaujas sadursmju nebija.

14. (1.) decembrī. Pie Ikšķiles ienaidnieka lidmašīna meta bumbas. Jēkabmiesta rajonā savstarpēja artilērijas apšaude pastiprinājās. Mūsu artilērija Rīgas rajonā daudzās vietās izdzenāja vāciešus, kas strādāja pozīciju nostiprināšanā.

15. (2.) decembrī. Kaujas sadursmju nebija.

16. (3.) decembrī. Pie Rīgas ienaidnieka izlūkvienību meklējumi virzienā uz Ragaciemu, Antiņiem un Tukuma šosejas rajonā nemainīgi beidzās par  labu mums — vācieši atgaiņājās ar uguni, un dažās vietās, sekojot tiem, mēs iekļuvām vācu izvietojumā.

Rietumu fronte
10.—15. decembrī (27. novembrī — 2. decembrī). Daugavpils rajonā kaujas
sadursmju nebija.

16. (3.) decembrī. Ziemeļrietumos no Daugavpils, Mišteļu un Sarkaņu ciemu rajonā, mūsu artilērija sekmīgi apšaudīja pretinieka kājnieku kolonnu, kura tika izklīdināta.

Ziemeļu fronte
17. (4.) decembrī. Mēs nogremdējām Baltijas jūrā kreiseri «Bremen» un lielu
mīnukuģi.

18.—19. (5.—6.) decembrī. Kaujas sadursmju nebija.

20. (7.) decembrī. Rīgas rajonā mūsu artilērija sekmīgi apšaudīja vācu lidmašīnas un piesienamos gaisa balonus. Pie «Šklovas» un Doles salas notika artilērijas divkauja ar pārsvaru mūsu pusē. Jēkabmiesta un Daugavpils rajonā ar mūsu artilērijas uguni bija izklīdināti vācieši, kas strādāja pie Arbidāniem, Konecpoles, Ilūkstes un Tannenfeldes.

21. (8.) decembrī. Kaujas sadursmju nebija.

22. (9.) decembrī. Rīgas iecirknī mūsu artilērija sekmīgi darbojās pret vāciešiem austrumos no Pulkarnes un Ikšķiles priekšā. Tāpat artilērija piespieda pagriezt atpakaļ ienaidnieka lidmašīnu, kas devās Rīgas virzienā. Dienvidos no Jaunjelgavas vācieši izšāva pret mūsu ierakumiem pāri upei vairākas lielas mīnas.

Rietumu fronte
22. (9.) decembrī. Daugavpils iecirknī, pie Ilūkstes uguns no bumbmetējiem un ar rokas granātām pastiprinājās. Mūsu artilērija daudzās vietās sekmīgi darbojās pret vāciešiem, kas strādāja pie nocietinājumu būves.

Ziemeļu fronte
25. (12.) decembrī. Rīgas rajonā, dienvidos no Babītes ezera, vācieši mēģināja
uzbrukt mūsu ierakumiem, taču bija atsisti ar uguni; daļa vāciešu tomēr sagūla pie drāšu aizžogojumiem; mūsu izsūtītās grupas padzina vāciešu atliekas uz saviem ierakumiem.

26. (13.) decembrī. Piejūras, Smārdes, virzienā uzbrukumu organizēja partizānu vienība. Ap 4 no rīta grupa nemanāmi pienāca pie vācu priekšposteņa, kurš atradās pakava formā veidotās zemnīcās, aiz ierakuma, pārgrieza vairākās vietās dzeloņdrātis un strauji metās pie zemnīcām, metot logos rokasgranātas. Izskriet paspējušos vāciešus nodūra ar durkļiem un pēc īsas tuvcīņas iznīcināja visu priekšposteni, saņemot gūstā sešus zemāko pakāpju karavīrus. Neliela daļa paguva aizbēgt dažādos virzienos. Neskatoties uz spēcīgu apšaudi no dienvidiem, partizāni sekmīgi atkāpās. Mūsu zaudējumi — niecīgi.

Vācu pajūgi pie Daugavpils1916. gadā.
Vācu pajūgi pie Daugavpils1916. gadā.

27. (14.) decembrī. Kaujas sadursmju nebija.

28. (15.) decembrī. Lielupes kreisajā krastā latviešu karaspēka daļas grupa, sastopot pretinieka grupu, uzbruka tai ar durkļiem. Vācieši bēga, pametot kritušos un ievainotos.

29. (16.) decembrī. Pretinieka bruņotā automobiļa mēģinājums pienākt pie mūsu ierakumiem pa Bauskas šoseju tika viegli atsists ar mūsu uguni. Visā Rīgas rajona frontē notika savstarpēja apšaude, sevišķi stipra pie Ikšķiles priekštilta nocietinājuma.

30. (17.) decembrī. Uz dienvidaustrumiem no «Zalaj» naktī mēs nomētājām
ar rokas­granātām pretinieka ierakumus. Uzbrukušie no rīta atgriezās atpakaļ bez zaudē-jumiem.

Rietumu fronte
25.—31. (12.—18.) decembrī. Iestājies klusums, ko retumis pārtrauc nelielas
izlūku sadursmes.

Sastādījis LU profesors Ēriks Jēkabsons.

Uzspiestie «bāzu līgumi»

Vairāk nekā 76 gadi pagājuši, kopš starp Baltijas valstīm un Padomju Savienību tika noslēgti savstarpējās palīdzības pakti jeb tā sauktie bāzu līgumi, ar ko aizsākās process, kurš noveda pie šo valstu neatkarības zaudēšanas.

Latvijas valdība minēto paktu ar PSRS parakstīja 1939. gada 5. oktobrī. Tā 3. pants ļāva Padomju Savienībai izvietot Liepājā un Ventspilī kara flotes bāzes un dažus lidlaukus, turklāt to bāzēšanās vietas un robežas bija nosakāmas uz savstarpējās vienošanās pamata. Irbes šauruma aizsardzībai Padomju Savienībai tika dotas tiesības ierīkot krasta artilērijas bāzi rajonā starp Ventspili un Pitragu. Turklāt minēto bāzu un lidlauka aizsardzībai Padomju Savienībai bija ļauts turēt ierobežotu sauszemes karaspēku. Tā lielums bija noteikts līdz
25 tūkstošiem cilvēku, kaut gan sākotnējā prasība bija 50 tūkstoši.

Bazu ligums karte

Sarunas Maskavā sākās 2. oktobrī. Latvijas pilnvarotajai personai ārlietu ministram Vilhelmam Munteram un Ārlietu ministrijas līgumu departamenta direktoram Andrejam Kampem vajadzēja pamatīgi nopūlēties, mīkstinot uzspiestās Kremļa prasības. Savukārt, lai Latvijas puse būtu runātīgāka, pie Latvijas austrumu robežām tika koncentrēti ievērojami sarkanarmijas kājnieku un tehnikas spēki — divu armijas grupējumu sastāvā.

Latvijas valdība dokumentu ratificēja 10. oktobrī. Kā paredzēja pakta 6. pants, dokumentu apmaiņai bija jānotiek Rīgā sešu dienu laikā.

Pakta īstenošanai tika izveidotas starpvalstu komisijas. Latviju pārstāvēja delegācija ģenerāļa Mārtiņa Hartmaņa vadībā. Komisiju no PSRS veidoja divas delegācijas. Jūras spēkus pārstāvēja komisija padomju Kara flotes tautas komisāra vietnieka 2. ranga flotes flagmaņa Ivana Isakova vadībā, bet saus­zemes komisiju vadīja Kaļiņinas kara apgabala karaspēka priekšsēdētājs korpusa komandieris V. Boldins. Padomju delegācija izbrauca no Maskavas jau 12. oktobra vēlā vakarā divos klases vagonos un tiem pievienotu pārvadājamu garāžu ar diviem šoferiem. Latvijas sūtnis Maskavā pulkvedis  leitnants Fricis Kociņš telegrafēja, lai ielaižot delegāciju Latvijā bez vīzām, jo padomju militārā delegācija steidzoties neesot noformējusi ārzemju pases. Padomju delegācija ieradās Rīgā 13. oktobrī, sarunas sākās nākamās dienas pievakarē.

Sēdi iesāka Latvijas puse, kas norādīja uz grūtībām karaspēka izvietošanai brīvo vietu trūkuma dēļ, turklāt karaspēka novietošana nedrīkstētu skart zemnieku un zvejnieku intereses. Padomju komisijai saskaņā ar līgumu lika priekšā novietot karaspēku Irbes šauruma Dienvidu krastā, Ventspilī un Liepājā ar zināmu dziļāku novietojumu aerodromu izvietošanai, kas nebūtu uguns snie­dzamības zonā no jūras puses. Padomju puse norādīja uz nepieciešamību pasteigties ar kara bāzu ierīkošanu, jo kara draudi esot reāli. Turklāt tā paziņoja, ka paredzot izvietot vienu strēlnieku divīziju, mehanizēto brigādi, motomehanizēto pulku un trīs aviācijas pulkus ar to bāzēm un pārvaldi. Tomēr galīgo plānu karaspēka izvietošanai nevarēja noteikt, jo neesot iepazinušies ar situāciju klātienē.

Bazu

Otrās dienas vakarā komisijas izbrauca uz Ventspili, lai iepazītos ar apstākļiem uz vietas. Sēde atsākās 19. oktobrī no rīta. I. Isakovs, lai sarunas ritētu raitāk, piedāvāja sanāksmes noturēt divas reizes dienā.

Komisija uz vietas pārliecinājās, ka piemērotu telpu karaspēka izvietošanai neesot. Turklāt lielākā daļa telpu piederot privātpersonām, nevis valstij. Latvijas puse, vēlēdamās sniegt vislielāko atbalstu, piedāvāja padomju sauszemes karaspēkam pārņemt lab­­- iekārtotās 1. Liepājas kājnieku pulka novietnes Liepājā un Liepājas kara ostas pilsētiņu, izvietoties Ventspilī, Pitragā, kā arī dažās saimniecībās Kapsēdē un Durbē. Gaisa spēkiem savukārt — rajonā Liepāja—Grobiņa, ar lidostām Ventspilī, Piltenē un Cīravā. Padomju delegācija ķērās pie piekoptās taktikas, izvirzot pārmērīgas prasības, ko varētu dēvēt par roku izlaušanu, lai beigās panāktu izdevīgākus noteikumus. Padomju puse prasīja ierīkot Liepājā lidostu ar aizliegumu citām lidmašīnām tuvoties 5 km rādiusā un tiesības lidot virs visas Latvijas teritorijas. Jūras aviācijai — iekārtot bāzes Liepājas un Engures ezerā. Turklāt, padomju puse norādīja, ka Latvijas priekšlikumi nostādot padomju bumbvedēju aviāciju grūtā stāvoklī, jo Piltene neesot tai piemērota. Tāpēc ieteica to novietot teritorijā līdz Kuldīgas meridiāna robežai, bet iznīcinātāju aviācijai izdevīgākā bāzēšanās vieta esot Ezere. Tā kā Cīravā ēku un lidlauka ierīkošana prasot lielus darbus, bet citu piemērotu vietu tuvumā neesot, piedāvāja bumbvedēju aviāciju un mehanizēto pulku pagaidām izvietot Jelgavā. Arī tanku karaspēka izvietošana Liepājā no apmācības viedokļa neesot laba, tāpēc pieprasīja to izvietot Saldus, Auces un Ezeres rajonā. Padomju pase norādīja, ka uz karaspēka izvietošanu Latvijas teritorijā jāskatās kā uz kopēju sistēmu ar bāzēm Igaunijā, tāpēc no šā redzes viedokļa tā uzskatot savas prasības par pareizām un likumīgām.

Latviešus centās pārliecināt izvietot kara­spēku, it īpaši aviāciju, saskaņā ar operatīvām prasībām. Turklāt tika prasīts tūlīt atrisināt jautājumu par pagaidu karaspēka izvietošanu un pastāvīgu aerodromu celt­niecību, jo, realizējot Latvijas delegācijas projektu, veidotos liela karaspēka koncentrācija vienā vietā. Tāpēc padomju delegācija pieprasīja viņu izstrādāto padomju karaspēka izvietošanas plānu īstenot pilnā apmērā.

Latvijas delegācijai krievu ambiciozās prasības bija ļoti liels pārsteigums. Jo vairāk tāpēc, ka pakta parakstīšanas laikā Maskavā Staļina klātbūtnē mutiskās sarunās bija panākta vienošanās, ka padomju karaspēka izvietojams valsts iekšienē nepārsniegs 20 km attālumu no krasta. Izvirzītās prasības stipri pārsniedza Latvijas delegācijai dotās pilnvaras, kas noteica — izvietot ne tālāk uz aust­- rumiem no Ventas upes. Šī iemesla dēļ Latvijas puse piedāvāja izvietot padomju sauszemes un gaisa spēkus uz austrumiem no līnijas: Ventspils, Piltene, Ēdole, Apriķi, Durbe, Paplaka un Skoda.

Tā kā sarunu pusēm bija pārāk dažāds viedoklis, nolēma sēdi pārtraukt, lai informētu valdību par izveidojušos stāvokli.

21. oktobrī Latvijas komisijas priekšsēdētājs ģenerālis M. Hartmanis ziņoja armijas komandierim: «.. atspēkojot krievu militārās komisijas prasības, deklarēju, ka uz tālāko piekāpšanos nevaru iet, jo no valdības neesmu pilnvarots», un lūdza piešķirt pilnvaras «viņu prasību apmierināšanai».

Atsākoties sarunām, padomju puse mīkstināja savas prasības, vaļsirdīgi paziņojot, ka saskaņā ar maršala K. Vorošilova norādījumiem, padomju karaspēka izvietoša­- na Jelgavā vairs netikšot apspriesta.

Turpmākās sarunās Latvijas puse piedāvāja atteikties no Ezeres, Saldus un Auces, bet tā vietā piedāvāja Vaiņodes, Paplakas un Kalētu rajonu. Sekoja padomju pretprasība piešķirt Ezeres, Skrundas, Aizputes un Vaiņodes rajonu.

Neskatoties uz domstarpībām sarunās, abu valstu komisijas 23. oktobrī parakstīja vienošanos par padomju karaspēka izvietošanu Latvijā. Jūras spēkiem ierašanos paredzēja nekavējoties, bet sauszemes spēkiem un aviācijai — Ventspils rajonā no 29. oktobra, bet Liepājas rajonā no 31. oktobra. Praktiski Sarkanās armijas un jūras kara flotes kontrolē nonāca visa Kurzemes rietumu robeža, turklāt dienvidos vairāk nekā 80 km valsts iekšienē no jūras karsta, kas pārsniedza Latvijas delegācijas nosprausto Ventas līniju, bet gaisa telpā lidojumiem brīva telpa bija līdz pat Tukuma meridiānam, izņemot Latvijas armijas daļu dislokācijas vietas Talsos, Saldū un Tukumā.

Sagatavojis Modris Esserts.

Sporta ziņas

2015. gada NBS čempionātu kopvērtējumā uzvar Zemessardzes Studentu bataljons

2015. gada 16. decembrī NBS Apvienotajā štābā norisinājās NBS konference. Tās ietvaros notika arī 2015. gada NBS čempionātu kopvērtējuma trīs labāko komandu apbalvošana. Godalgoto vietu ieguvēju vienību komandieri tika aicināti saņemt kausus, ko pasniedza aizsardzības ministrs Raimonds Bergmanis.

NBS konference

NBS čempionātu kopvērtējums tiek noteikts kopš 2001. gada. Šo gadu laikā kopējo vienību skaits, kas piedalījušās vismaz vienās NBS sacensībās, nav bijis mazāks par 31, bet šogad šo vienību skaits ir bijis rekordliels — 59 dažādas NBS vienības ir piedalījušās vismaz vienās sacensībās. 11. uzvaru pēdējo 15 gadu laikā izcīnījis Zemessardzes Studentu bataljons, kas nevienu reizi šo gadu laikā nav bijis zemāk par 3. vietu. Otro vietu šogad izcīnījusi Sauszemes spēku kājnieku brigāde, kas kopš 2007. gada katru nākamo gadu pamazām uzlabojusi savu pozīciju no 37. vietas līdz pirmajam desmitniekam 2010. gadā, divus iepriekšējos gadus ierindojoties 4. vietā. Savukārt 2015. gadā sasniegts arī goda pjedestāls. Trešajā vietā 2015. gada NBS čempionātu kopvērtējumā ierindojās Militārā policija, kas kopš 2009. gada visus gadus ir bijusi godalgoto trijniekā.

Sagatavojusi NBS Sporta kluba FSSN vec. apmācības instruktore
kaprāle Ilze Volframa.

Foto — Gatis Dieziņš.

Mirkļi no Ēvalda Valtera mūža

Sākums žurnāla 2015. gada decembra numurā.

Ēvalds Valters ģimenes vidū. 20. gs. 80. gadu nogalē.
Ēvalds Valters ģimenes vidū. 20. gs. 80. gadu nogalē.

«Nezinu, vai būs vēsturē tādi gadījumi, kur kāds pulkvedis kāpis kancelē, nebūdams garīdznieks, vienkāršā karavīra šinelī noturot sprediķi. Šis sprediķis gan maz līdzinājās kādai svētrunai, bet drīzāk drosmes un paļāvības iedvesmai saviem karavīriem. [..] Šīs runas saturs bija visiem tuvs un saprotams. Pulkvedis pieminēja senos varoņus zemgaliešus un kūrus, kuri lējuši savas asinis par tēvu zemi, runāja par ticību saviem spēkiem. «Ar ticību var kalnus gāzt, un to arī mēs varēsim, ja ticēsim paši sev, tāpēc esiet kā vīri, nekad neaizmirstiet šo mūsu pulka devīzi.» Pulkvedis lēni nokāpa no kanceles, un mēs lēni devāmies laukā, lai postos ceļam. Dīvains skats — baznīcēni ar šautenēm.» Dailes teātra aktieri tajā 9. oktobra dienā izjuta vēsturisko notikumu pieskārienu gan Piņķos, gan ejot pa šauro taciņu Tīrelī, kur uz ciņiem mirdzēja sarkanas dzērvenes kā asinslāsītes, gan pie strēlnieku Mātes kapa, klausoties 5. pulka strēlnieka rakstnieka Voldemāra Branka pierakstīto stāstu par mātes mīlestību, gan kopā nodziedot strēlnieku dziesmu par Ķemermiestiņu pie Lilijas ezera. Tādi mirkļi nepagaist no atmiņas. Ēvaldam Valteram toreiz bija 93. Uz izrādi «Mūžības skartie» biļetes bija izpirktas. Skatītāji bija sajūsmā. 1988. gada sākumā dzejnieks Jānis Peters par izrādi rakstīja: «Aleksandra Čaka lielums ir uz augšu cēlis i Daili, i visu Latvijas teātra mākslu. Čaka lielums šodien ir līderis. Harijs Liepiņš reiz teica: «Gājputnu kāsī līdera uzdevums neesot vis dižoties, bet šķelt ar spārniem gaisu, lai pārējiem būtu vieglāk lidot.» To pašreiz dara Dailes teātra «Mūžības skartie». Lido priekšgalā! [..] Bet par visu būtiskāk — tā ir Ēvalda Valtera piedalīšanās izrādē. [..] Šodien Ēvalda Valtera līdzdalība tieši izrādē «Mūžības skartie» robežojas ar tādu unikalitāti, kas šķiet gandrīz neticama.»

1988. gada martā Ēvalds Valters saņēma apbrīnas pilnus komplimentus no angļu aktrises Vanesas Redgreivas, kura, noklausījusies stāstu par latviešu strēlnieku lielo bijību pret teātri un kultūru vispār, uzzinājusi, ka viens no viņiem vēl 94 gados joprojām ir uzticīgs skatuvei, izteica lūgumu tikties ar šo brīnumu — Ēvaldu Valteru.

Bet drīz sekoja kārtējais notikums. Latvijas Tautas frontes I kongresu tā rīkotāji lūdza atklāt Ēvaldam Valteram no mūžības skarto pulka. Un nav neviens uzrakstījis labāk par šo mirkli, kā to izdarījis aculiecinieks Dainis Īvāns, pirmais LTF priekšsēdētājs: «Latvija pieklusa. Vakardienas (7. oktobra) saviļņojums, kas Mežaparka tautas manifestācijā atraisīja cilvēkus, spēji aizturēja elpu. Tieši šai mirklī tika pārmests staru tilts pār aizu, kas šķīra laikus, pagātni un rītdienu, brīvi un nebrīvi. Ar vārdiem «Mana mīļā, drosmīgā arāju tata!» deviņdesmitčetrgadīgais streļķis un Dailes teātra aktieris Ēvalds Valters ievadīja Latvijas Tautas frontes dibināšanas kongresu. Mēs trauksmaini pukstošām sirdīm Kongresu zālē un visā zemē klausījāmies viņa lēnajos, skaidrajos vārdos. Tur dziedāja tautasdziesmu spēks, strēlnieku drosme un Raiņa augstais gars.

Ēvalds Valters, turēdams mūsu uzticības karogu, soļoja pāri baiļu, pazemības un niecības bezdibenim. Pati Gaisma nesa šo vīru. Viņa sirdī kā svēts mantojums gavilēja sapņu valsts. Tam nevarēja nenoticēt. Nevarēja nesekot. Aiz vecā strēlnieka ar gribu, prieku un mīlestību, šiem stiprajiem ieročiem, jau nāca Tautas frontes pulki. Viņš, būdams mirstīgais tāpat kā visi, mums atgādināja gan Latvijas spožumu tās vēstures augstākajos mirkļos, gan senču sīkstumu melnās nakts gadu desmitos, gan tautas mūžībā slēpto katra indivīda dzīves jēgu.

Ēvalds Valters Atmodai bija vairāk, nekā varētu būt ķēniņš. Man liekas, tieši šai brīdī viņš ieguva vēlāko tautas patriarha, krīva oreolu. Valtera vara taču bija stipras, labestīgas, nepaverdzināmas personības paraugs. [..] Ēvalda Valtera izraudzīšanās par nacionālās atbrīvošanās kustības simbolisko ievadītāju bija ne tik vien Tautas frontes organizācijas komitejas izdoma, nejaušība, bet gan paša Laika izvēle. Savādāk nevarēja, jo viņu, lielo dzīves mākslinieku, gandrīz ikkatrs no mums uztvēra kā latvju likteņa cēlāko nesēju, kā to, kuram ir vislielākās tiesības un iespējas spert pirmos, sabiedrībai ļoti izšķirīgos soļus, kura svētība nepieciešama, uzsākot kaut ko vērienīgu un tālejošu. Kā laiku vētras epicentrs, kurā negaidīti norimst apkārt svelpjošie viesuļi, viņš izstaroja mieru un labu prātu. Viņš bija, un mēs bijām bez bēdu. [..]

Manuprāt, Tautas frontes laikā tā īsti uzziedējušais Valtera fenomens nu jau mūžīgi atgādinās Latvijai un pasaulei par skaitā nelielas tautas spēju vienlīdzīgi ar citām karot, dziedāt, lūgt un pastāvēt par savu brīvību, dzīvot garu mūžu un galu galā uzvarēt. Tas līdzvērtīgi leģendai un Pumpura stāstam par Lāčplēsi jau ieaudzis mūsu paaudžu atmiņā» (D. Īvāns. Gadījuma karakalps. 1995. gads).

Tautas frontes kongresa atklāšana. 1988. gada 8. oktobris.
Tautas frontes kongresa atklāšana. 1988. gada 8. oktobris.

1988. gada 11. novembrī Ēvalds Valters kopā ar rakstnieku Albertu Belu Rīgas pils Svētā gara tornī pacēla Latvijas valsts sarkanbaltsarkano  karogu. Ļaužu tūkstoši Dau­­- gavmalā uzgavilēja, un stipru vīru rokas droši turēja simtiem karogu. Novembra saulītes stari liegā glāstā svētīja šo mirkli. Debesīs, līdz karogam tornī, cēlās tautas lūgsna «Dievs, svētī Latviju».

Ē. Valters izrādē «Mūžības skartie» Dailes teātrī. 1988. gads.
Ē. Valters izrādē «Mūžības skartie» Dailes teātrī. 1988. gads.

Strēlnieku muzejā tajā dienā, piedaloties Rīgas 45. vidusskolas skolēniem, atklāja Jukuma Vācieša 115. dzimšanas dienai veltīto izstādi — godā tika celts arī Ēvalda Valtera visu mūžu godātais zemgaliešu komandieris. Bet 26. novembrī pie Piņķu baznīcas prāvests Jānis Liepiņš un Ēvalds Valters godināja dižā kurzemnieka piemiņu, atklājot piemiņas akmeni.

 

Dzejnieks I. Ziedonis un dzejdaris Ē. Valters, 1988. gads.
Dzejnieks I. Ziedonis un dzejdaris Ē. Valters, 1988. gads.

Savukārt savu 95. dzimšanas dienu strēlnieks un aktieris svinēja Dailes teātra izrādē «Mūžības skartie». Pārpildītajā zālē publika aizturētu elpu sekoja notiekošajam uz skatuves. Nākamie pieci gadi bija ne mazāk spraigi. Bet, manuprāt, 1988. gads strēlnieka un aktiera Ēvalda Valtera mūžā bija īpašs. Tā bija viņa zvaigžņu stunda. Par Ēvalda Valtera līdzdalību Latvijas armijas atjaunošanā, par neaizmirstamo simtgadi citu reizi. Latviešu strēlnieku laiks turpinās.

Sagatavojusi Edīte Sondoviča. 

Foto — no «Ēvalds Valters. 1894—1994»,
Jumava, 2006.; Ē. Valters «Manas skatuves un kara gaitas». Atmiņu pieraksts.

«Daugavas vanagiem» — 70

DV«1945. gada ziema turējās auksta, ar asu jūras vēju. Novietojums šādiem apstākļiem nebija piemērots. Apģērbs un uzturs ļoti trūcīgs. Izmantojot gūstā uzspiestās bezdarbības laiku, šajās, varbūt, visdrūmākajās gūsta dienās dažiem karavīriem bija radusies laimīga doma dibināt un izveidot jau gūsta laikā savu cīņas un aprūpes organizāciju, kurai īstais darba lauks gan pavērtos pēc atlaišanas no gūsta. Cēdelhemiešu lielākā daļa ideju par šādas organizācijas dibināšanu atbalstīja, kaut arī netrūka kritizētāju. Daļa karavīru domāja, ka dibināmā organizācija izputēs, tikko pavērsies
dzeloņstiepļu vārti, atlaižot gūstekņus brīvībā. Citi ieskatīja, ka tāda organizācija vispār nav vajadzīga.

1945. gada 28. decembrī Cēdelhemas gūstekņu nometnes II nodalījumā teātra barakā tomēr sanāca 289 delegāti, kas pārstāvēja 7787 radāmās organizācijas pirmbiedrus — dibinātājus. Šajā delegātu sanāksmē tad arī ievēlēja jaundibināmās biedrības organizācijas komisiju 9 personu sastāvā. Jau dienu vēlāk pirmajā sēdē pulcējās dibināmās biedrības organizācijas komiteja un nolēma jauno organizāciju nosaukt — Latviešu aprūpes biedrība «Daugavas vanagi».»

Tā par latviešu karavīru organizāciju «Daugavas vanagi» rakstīja viens no tās vēlākajiem vadītājiem Vilis Hāzners. Kopš «Daugavas vanagu» dibināšanas nu jau ir pagājuši septiņi gadu desmiti. Šajā lielajā jubilejā piedāvājam atskatīties uz laiku, kad šī organizācija tapa.

Ar Vācijas kapitulāciju 1945. gada 8./9. maija pusnaktī Eiropas kontinentā beidzās Otrā pasaules kara vētras. Latvijā vienu okupācijas režīmu bija nomainījusi cita okupācijas vara, tātad Otrais pasaules karš mūsu zemei brīvību neatnesa. Kara gaitās tieši vai pastarpināti bija ierauti simtiem tūkstošu mūsu valsts pilsoņu, no kuriem daudzi pēc kara nokļuva padomju gūstā, vēlāk pārsvarā nonākot padomju soda sistēmas koncentrācijas nometnēs. Liela daļa kara beigas sagaidīja, izkaisīti pa visu Veco pasauli, — tie bija gan civilie bēgļi, gan dažādās vācu armijas vienībās iesauktie latviešu karavīri. Pēc oficiālajām karadarbības beigām visi latviešu tautības Vācijas bruņoto spēku karavīri saskaņā ar viņu oficiālo statusu kļuva par karagūstekņiem. Rietumeiropā esošie latviešu karavīri padevās Lielbritānijas, ASV vai Francijas okupācijas karaspēkam. Lielākā daļa nokļuva britu okupācijas zonā.

"Daugavas Vanagi" 70. gadadiena

Rīgas Latviešu biedrības namā 28. decembrī notika «Daugavas vanagu» dibināšanas 70. gadadienas svinības, kurās piedalījās valsts augstākās amatpersonas — Valsts prezidents Raimonds Vējonis, Saeimas priekšsēdētāja Ināra Mūrniece un Ministru prezidente Laimdota Straujuma, kā arī aizsardzības ministrs Raimonds Bergmanis un Nacionālo bruņoto spēku komandieris ģenerālleitnants Raimonds Graube. Latvijas valsts augstākās amatpersonas, sveicot «Daugavas vanagu» pārstāvjus jubilejā, izteica pateicību par organizācijas veikumu patriotisma un latviešu kultūras saglabāšanā, par neatkarīgas valsts idejas uzturēšanu okupācijas gadu laikā un vēstures izskaidrošanu sabiedrībai mūsdienās, kā arī par palīdzību mazaizsargātajiem sabiedrības locekļiem — bāreņiem, daudzbērnu ģimenēm, veciem un slimiem cilvēkiem.
Rīgas Latviešu biedrības namā 28. decembrī notika «Daugavas vanagu» dibināšanas 70. gadadienas svinības, kurās piedalījās valsts augstākās amatpersonas — Valsts prezidents Raimonds Vējonis, Saeimas priekšsēdētāja Ināra Mūrniece un Ministru prezidente Laimdota Straujuma, kā arī aizsardzības ministrs Raimonds Bergmanis un Nacionālo bruņoto spēku komandieris ģenerālleitnants Raimonds Graube.
Latvijas valsts augstākās amatpersonas, sveicot «Daugavas vanagu» pārstāvjus jubilejā, izteica pateicību par organizācijas veikumu patriotisma un latviešu kultūras saglabāšanā, par neatkarīgas valsts idejas uzturēšanu okupācijas gadu laikā un vēstures izskaidrošanu sabiedrībai mūsdienās, kā arī par palīdzību mazaizsargātajiem sabiedrības locekļiem — bāreņiem, daudzbērnu ģimenēm, veciem un slimiem cilvēkiem.

Vilis Hāzners raksta: «Izveidojās pieci latviešu gūstekņu nometināšanas centri:

1. Ap 2500 karavīru bija izvietoti Heides rajonā (ziemeļos no Hamburgas). [..] Tajā pa lielākai daļai ietilpa karavīri, kas bija nākuši no Dānijas, kur kara beigās atradās 15. divīzijas [Domāta Ieroču SS karaspēka 15. divīzija, ko sauca arī par Latviešu leģiona
15. divīziju.] rezerves, kā arī veselības uzlabošanas vienības;

2. Pati lielākā latviešu karavīru grupa — 9735 vīri bija Putlosā (Šlēsvigas-Holšteinas rajonā pie Oldenburgas). Tur nokļuva pie Šverīnas kapitulējušās 15. divīzijas galvenā masa. Šai grupai bija pievienojies no Lībekas arī pulkvedis A. Krīpēns [..];

3. Neiengrammas nometnē bija 1850 latviešu karavīru no dažādām 15. divīzijas vienībām, vēlāk tos (1945. gada augustā) pārvietoja uz Putlosu;

4. Vesterbūrā (Vācijas Frīzlandes aust­rumos) bija sapulcināti ap 4000 karavīru. Karavīru lielāko daļu turp pārsūtīja no Falingbosteles caurlaides [domāts — filtrācijas] nometnes;

5. Reinbergā (dienvidos no Vēzeles pilsētas) vācu armijas kapituāciju sagaidīja pulkveža Viļa Januma kaujas grupa ar apmēram 1550 karavīriem. Drīz pēc kapitulācijas tos pārcēla uz Vilvordu, beļģu pilsētu netālu no Briseles.

Tā patiesībā beidzot izveidojās četras lielākās karavīru grupas. Bez tam britu okupācijas joslas mazākās nometnēs un slimnīcās mita ap 1500, amerikāņu gūstekņu nometnēs un okupācijas joslas slimnīcās ap 2000, Itālijā gūstā krita ap 500, Francijā ap 1000 un Ēģiptē ap 100 karavīru. Pēdējās vietās tie sastādījās visvairāk no vācu armijā iesauktajiem latviešu zēniem — gaisa spēku izpalīgiem. Kopā Rietumu sabiedroto gūstā nokļuva 24 735 latviešu karavīri.»

Kāda neliela daļa no vācu pusē karojošajiem latviešiem pēc kara bija nokļuvusi arī civilo bēgļu nometnēs. 1945. gada rudenī lielu daļu no latviešu karavīriem pārvietoja uz gūstekņu nometni Zēdelgemā (Beļģijā), kuras oficiālais nosaukums bija POW Camp 2227 (vāciešu lietoto šīs vietas nosaukumu Cēdelhema pārņēma arī latviešu trimda, un šodien latviešu literatūrā un historiogrāfijā sastopami abi šīs apdzīvotās vietas nosaukumi).

Ideja par visus latviešu karavīrus vienojošas organizācijas jeb, kā toreiz teica, «vispārīgas karavīru organizācijas» izveidošanas nepieciešamību radās jau Putlosā, bet tieši Cēdelhemas nometnē šī ideja materializējās reālā veidolā. Šāda iniciatīva guva arī nometnes britu administrācijas atbalstu. Viens no aktīvākajiem nākamās latviešu karavīrus vienojošās organizācijas idejas propagandētājiem bija pulkvedis V. Janums.

«Cēdelhemas barakās pulkvedis Janums ar saviem vīriem ieradās 1945. gada 30. novembrī. Reizē ar to no jauna aktivizējās doma par bijušo karavīru organizācijas dibināšanu. Līdzšinējiem idejas cilātājiem jau pirmajās dienās Cēdelhemā  pievienojās Vilis Akermanis, pulkvedis Arvīds Skurbe, dižkareivis Daumants Ķencis un vēl citi. Vis­aktīvāk dibināšanas priekšdarbus veica Vilis Akermanis,» tā atceras V. Hāzners.

Pamazām, pēc diezgan asām diskusijām pašu karavīru gūstekņu starpā nākamā organizācija ieguva reālas aprises. Galvenā diskusiju jēga bija, kādā veidolā šī organizācija pastāvēs un kādas karavīru grupas būs tiesīgas piedalīties organizācijā: vai tā būs tikai virsnieku vai arī visu karavīru apvienība. Uzvarēja viedoklis, ka šādai organizācijai būtu jāaptver visas latviešu karavīru grupas — neatkarīgi no bijušajiem amatiem un dienesta pakāpēm.

Savās atmiņās «Mans devums Daugavas vanagu organizācijas tapšanā» majors P. Balodis raksta: «[..] No virsnieku un tāpat arī pārējo karavīru privātu pārrunu un sarunu līmeņa jaunās organizācijas dibināšanas priekšdarbi pamazām pārņēma oficiālas formas. Šai sakarā svarīgi atzīmēt trīs datumus, kuros, lielos vilcienos nosprausti, veidojās organizācijas pamatmeti un organi­- zācijas priekšdarbi. Tie ir 6., 15. un 18. decembris, kad pusoficiāli apspriedās organizācijas iniciatori. [..]»

Par pēdējā minētā datuma sapulci, kurā tika izstrādāti nākamās organizācijas darbības pamatprincipi, stāsta tās dalībnieks, majors V. Tauriņš: «[..] Tātad biedrība domāta visiem karavīriem, kas ar ieročiem rokās cīnījušies par Latviju arī agrākos karos. Biedrības uzdevums būs aprūpēt karavīru ģimenes, kam nav apgādnieku, invalīdus un tāpat arī sniegt materiālu atbalstu un padomu karavīriem un to ģimenes locekļiem, kuri nonākuši materiālās grūtībās. Tāpat arī vēlāk, atgriežoties dzimtenē, ņemt dalību valsts politiskajā dzīvē, lai nebūtu tāds stāvoklis kā pēc bijušajām brīvības cīņām, kur karavīri no valsts politiskās dzīves bija pavisam nobīdīti nost.»

Tātad bez aprūpes un sociālajām funk­cijām jaunā organizācija bija dibināta ar domu par drīzu atgriešanos Latvijā un aktīvu līdzdalību neatkarīgas Latvijas Republikas atjaunošanas procesos.

Par nosaukuma izvēli V. Hāzners atceras: «Majors J. Ķīlītis pirmajā organizācijas komisijas sēdē (1945. gada 29. decembrī) ierosināja dibināmo organizāciju nosaukt par «Daugavas vanagiem», jo šis vārds raksturošot arī mūsu darbus nākotnē. Arī pēdējā delegātu sapulcē, kad pieņēma statūtus, bija runa par biedrības nosaukumu. Arī toreiz Ķīlītis aizstāvēja vārdu «Daugavas vanagi».»

«Daugavas vanagiem» ilgi nācās gaidīt atgriešanos Dzimtenē. Drīz vien sākās latviešu karavīru brīvlaišana no sabiedroto karaspēku gūsta, un «Daugavas vanagu» organizācijas nodaļas sāka darboties visos kontinentos un visās tajās mītnes zemēs, kur savu mājvietu bija atraduši latviešu karavīri. «Daugavas vanagus» pamatoti var uzskatīt par vienu no galvenajiem latviešu trimdas sabiedriskās un politiskās dzīves organizētājiem un latvietības uzturētājiem latviešu trimdas mītnes zemēs. Patiesais «Daugavas vanagu» devums pēckara latviešu trimdas vēsturē joprojām nav izvērtēts, tāpat kā vēl nav pat sākta rakstīt objektīva «Daugavas vanagu» vēsture. Tas būtu nākotnes uzdevums, bez kura izpildes mūsu tautas un valsts jaunāko laiku vēsture būs nepilnīga.

Raksta tapšanā izmantots izdevums:
Hāzners V. Laiks. Telpa. Ļaudis. Pirmā daļa — Toronto,
Daugavas vanagu apgāds, 1974.

Sagatavojis Juris Ciganovs, Dr. hist.,
LKM direktora vietnieks.

Rēzekne svin pilsētas atbrīvošanas no lieliniekiem 96. gadadienu

Diāna Selecka,
2. Zemessardzes novada sabiedrisko attiecību speciāliste.

Foto — Diāna Selecka un Karina Makarenko, «Gors».

21. janvārī Rēzeknē notika pasākumi par godu Latgales atbrīvošanai no lielinie­kiem 1920. gadā, kas sākās  ar piemiņas brīdi pie obeliska Latgales atbrīvošanas kaujās kritu­šajiem karavīriem Miera ielas kapos.

Diana IMG_2765

Klātesošos uzrunāja Zemessardzes 32. kājnieku bataljona komandieris majors Jānis Ritenis, kas atgādināja, cik būtiski atcerēties nozīmīgus vēstures mirkļus. «Tās bija kaujas, kas nesa brīvību Latvijai, tāpēc svarīgi tās pieminēt. Atcerēsimies arī kritušos karavīrus, jo svarīgākais ir cilvēks! Šie karavīri atdeva vērtīgāko — savu dzīvību, lai Latvija būtu brīva.»

Uzrunājot klātesošos, Rēzeknes—Aglo­-nas diecēzes bīskaps Jānis Bulis uzsvēra, ka mūsdienās jauniešiem ir daudz ko mācīties gan no barikāžu dalībniekiem, gan no Rēzeknes atbrīvotājiem, kuri nežēloja pat savu dzīvību, lai mums būtu brīva Latvija. «Mūsu tautas ļaudis pagājušajā gadsimtā parādīja izcilu patriotismu. Arī mums šodien, visu tautību cilvēkiem, ņemot no viņiem piemēru, jābūt mūsu valsts, mūsu zemes Latvijas patriotiem.»

Rēzeknes pilsētas domes deputāts Jānis Krišāns atzīmēja Latgales atbrīvošanas nozīmīgumu Latvijas mērogā: «21. janvāris kalendāros atzīmēts kā mūsu pilsētas at­brīvošanas diena, un tieši pēc mūsu pilsētas atbrīvošanas jau varēja nojaust, kādas būs robežas mūsu nākamajai valstij. Mūsu Latvija ir maziņa valsts, un visām lielajām valstīm un varām vienmēr būs izaicinājums mazās valstis pakļaut savai ietekmei, tāpēc mums ir svarīgi zināt savu pagātni, atcerēties to ne tikai svētku dienās, bet arī ikdienā.»

Pasākums turpinājās reģionālajā koncert­- zālē — Latgales vēstniecībā «Gors», kur foajē bija apskatāma Zemessardzes ieroču un ekipējumu izstāde. Savu aprīkojumu demonstrēja  arī Nesprāgušās munīcijas iznīcināšanas vada speciālisti. Tā kā šogad Zemessardzei ir dots jauns uzdevums — tā tiek iesaistīta karavīru rekrutēšanā, visiem interesentiem bija iespēja iegūt informāciju par dienestu Nacionālajos bruņo­tajos spēkos, kā arī izpildīt pieteikuma anketas. Pasākumā  piedalījās liels skaits jauniešu — jaunsargi, Rēzeknes pilsētas izglītības ie­stāžu skolēni, un visiem bija liela interese par izstādi, arī par iespējām saņemt infor­māciju par dienestu.

Pasākuma turpinājumā klātesošie tikās ar dokumentālās filmas «Četros no rīta mežā» režisoru Ati Klimoviču, kā arī vienu no filmas varoņiem — rēzeknieti, Zemessardzes 32. kājnieku bataljona zemessardzi Gunitu Kučāni.

Atis Klimovičs pastāstīja, ka jau 20 gadus dodas pie bruņoto spēku karavīriem. Dokumentālā filma «Četros no rīta mežā» stāsta par Latvijas karavīriem un zemes­sargiem, tā rāda 2015. gada Latviju, ikdienu, sadzīvi un vērtības, kas filmas varoņiem šķiet aizsargāšanas vērtas.

Diana IMG_9938

Austrumlatvijas radošo pakalpojumu centra «Zeimuļs» mazpulku vadītāja Dzintra Gribuste pēc filmas noskatīšanās sacīja: «Man ļoti patika filma, tādas ir jārāda skolās, īpaši vecāko klašu skolēniem, kad mēs runājam par patriotismu.»

Rēzeknes atbrīvošana no lieliniekiem tiek atzīmēta jau gandrīz 20 gadus, šo tradīciju aizsāka Zemessardze. Tradicionāli organizē­šanā iesaistās Rēzeknes pilsētas dome, Valsts robežsardzes koledža, Valsts policija, Jaun­sardze, pilsētas izglītības iestādes, apvienība «Daugavas vanagi». «Daugavas vanagu» Rēzeknes apvienības priekšsēdis Gunārs Spodris, vērtēdams ikgadējo pasākumu, sacīja: «Ļoti labs pasākums, bez lielas pom­pozitātes, labs un sirsnīgs!»