Cik šaujamieroču ir civiliedzīvotāju rīcībā?

Šī gada 2. decembrī Sanbernardīno pilsētā Kalifornijā (ASV) precēts islāmticīgo pāris nošāva 14 un ievainoja 21 cilvēku. Šis noziegums ir asiņainākais uzbrukums ASV kopš Pasaules tirdzniecības centra ēku sagrāves Ņujorkā 2001. gada 11. septembrī. ASV prezidents Baraks Obama uzrunā nācijai šo noziegumu ir nosaucis par teroristisku aktu, kas vērsts uz nevainīgu cilvēku nogalināšanu. Viens no pretpasākumiem, kurus publiski solīja īstenot B. Obama, ir saistīts ar ieroču aprites likumdošanas pārskatīšanu, ieviešot papildu aizliegumus ieroču pirkšanai un glabāšanai.

Ar šādu ieroci AR-15 tika pastrādāts terorakts Sanbernardīno.
Ar šādu ieroci AR-15 tika pastrādāts terorakts Sanbernardīno.

Pašlaik vēl nav izstrādāta kompleksa un specifiski piemērojama metodoloģija, kas ļautu precīzi uzskaitīt civiliedzīvotāju īpašumā esošo šaujamieroču kopskaitu globālā mērogā. Tomēr pētījumi šajā jomā notiek, un viens no veiksmīgākajiem projektiem ir globālais ekspertīzes centrs «The Small Arms Survey», kas bāzēts Ženēvā. Tā pētnieki katru gadu izstrādā un publicē analītiskus un statistiskus pētījumus par mazo ieroču izplatību un ar to saistītajiem procesiem.

Viens no centra 2007. gada pētījumiem liecina, ka ASV dzīvo visvairāk apbruņotā nācija pasaulē. Uz katriem 100 amerikāņiem esot reģistrēti 90 šaujamieroči (skat. tabulu). Zīmīgi, ka ASV ieroču atļaujas civiliedzīvotājiem tika legalizētas jau 1791. gadā un kopš tā laika ir mainījušies tikai atsevišķi noteikumi šajā jomā. Kopumā «The Small Arms Survey» pētījumā ir izvērtētas 200 valstis, izmantojot masu mediju ziņas, citus oficiālus un neoficiālus informācijas avotus, lietojot visdažādākās metodes, tajā skaitā integrējot statistiskās korelācijas analīzi.  Reitinga tabulas pirmajās 34 vietās ir gan Eiropas, gan citu pasaules reģionu valstis. Pētījumā norādīts, ka pasaulē kopumā civiliedzīvotāju īpašumā esot aptuveni 875 miljoni šaujamieroču un 270 miljoni no tiem piederot ASV iedzīvotājiem. Tajā pašā laikā tiek atzīts, ka vienpusīgi statistiskie dati par ieroču skaitu nerada priekšstatu par to, kuras nācijas ir kareivīgi noskaņotas un tendētas uz ieroču akumulēšanu vai tieši otrādi —miermīlīgas un atbalsta visaptverošu atbruņošanos. Piemēram, Indijā ir fiksēti tikai četri šaujamieroči uz 100 iedzīvotājiem, taču kopumā Indija ar 46 miljoniem šaujam­­- ieroču civiliedzīvotāju rokās ir ierindojama otrajā vietā aiz ASV. Savukārt Ķīna ir trešajā vietā — ar kopumā 40 miljoniem šaujam-ieroču, bet ar trim ieročiem uz 100 iedzīvotājiem.

Statistiska arī liecina, ka daudzas pasaules nabadzīgākās valstis, kurās sabiedriskā drošība un kārtība nav iekļauta prioritāšu sarakstā, piemēram, Nigērija, atrodas reitinga tabulas pēdējās vietās ar mazāk nekā vienu ieroci uz 100 iedzīvotājiem. «The Small Arms Survey» centra direktore Keita Krauze secina, ka šaujamieroči pasaulē ir izplatīti izteikti nevienmērīgi un to kopskaits ir daudz lielāks, nekā tika lēsts pirms ekspertīzes centra pētījumiem. Daudzviet valdījis uzskats, ka Āfrika un Latīņamerikas valstis ir pārplūdinātas ar šaujamieročiem, taču tas neatbilst realitātei. Patiesībā iedzīvotāju tendence iegādāties ieročus savā īpašumā tieši korelē ar labklājības līmeņa paaugstināšanos. 2007. gada izpēte liecina, ka visā pasaulē civiliedzīvotāju īpašumā bija 650 miljoni šaujamieroču, savukārt valsts spēka struktūru un armiju apbruņojumā — 225 miljoni. Šiem skaitļiem ir tendence dramatiski palielināties. Pētnieku aplēses liecina, ka 21. gadsimta pašā sākumā globālais šau­jamieroču skaits civiliedzīvotāju un visu valsts dienestu rīcībā nepārsniedza 640 miljonus vienību. Šī statistika ir vēl satraucošāka, ja ņem vērā, ka liela daļa ieroču pēc iegādes vispār netiek oficiāli reģistrēta saskaņā ar likumdošanas prasībām. Piemēram, ir zināms, ka Meksikā reģistrēti vien aptuveni 5000 šaujamieroču uz šīs valsts iedzīvotāju kopskaitu — 105 miljoniem.

Atbilstoši šīs tabulas turpinājumam Krievijā ir 8,9, bet Igaunijā — 9,2 šaujamieroči uz 100 iedzīvotājiem.
Atbilstoši šīs tabulas turpinājumam Krievijā ir 8,9, bet Igaunijā — 9,2 šaujamieroči uz 100 iedzīvotājiem.

Lai gan civilpersonām visā pasaulē pieder milzīgs ieroču skaits, to glabāšanas un nēsāšanas atļaujas iegūšana daudzās valstīs joprojām ir ārkārtīgi sarežģīts process. Piemēram, Brazīlijā civiliedzīvotāji var reģistrēt ieroci tikai tad, ja pārliecinoši pierāda draudus savai dzīvībai. Par neatļauta ieroča glabāšanu Brazīlijā ir paredzēts četru gadu cietumsods.  Raksturojot ieroču aprites īpatnības, jāmin, ka 16 Klusā okeāna reģiona valstīs, kā arī Lielbritānijā, Īrijā, Islandē un Norvēģijā policistiem dienesta pienākumu pildīšanai patruļu laikā netiek izsniegti šaujam­ieroči. Šis fakts šķiet neticams salīdzinājumā ar labi apbruņotajiem ASV policistiem. Tomēr jau gadu desmitiem daudzu valstu tiesībsargi veiksmīgi tiek galā ar saviem pienākumiem, neizmantojot šaujam­ieročus. Dažās valstīs ir vērojami arī zināmi paradoksi un sava veida mācību stundas citiem.  Piemēram, Islandē ir ārkārtīgi zemi kriminogēnie rādītāji, taču vienlaikus trešdaļa šīs mazās valsts civiliedzīvotāju (~100 000) ir apbruņoti ar šaujamieročiem (15. vieta tabulā). Savukārt Īrijā aptuveni 80% visu policistu netiek apmācīti šaut un viņiem saskaņā ar amata pienākumu aprakstiem nav jāzina, kā rīkoties ar šaujamieroci dažādās situācijās. Ieroču skaita reitinga tabulā Īrija ir 70. vietā ar 9 ieročiem uz 100 civiliedzīvotājiem.

Vērtējot šaujamieroču lietošanas riskus, pētnieki norāda, ka būtiskākais faktors ir tas, cik un kādiem cilvēkiem ir iespējams piekļūt pie ieročiem. Šādus skaitļus vēl neviens nav publiskojis pat nacionālā mērogā, bet globālā mērogā šie dati praktiski nav fiksējami. Līdzšinējie pētījumi apliecina, ka kopējā ieroču skaita statistika pa valstīm metodiski nekorelē ar noziedzīgu nodarījumu skaitu ar ieroču lietošanu. Turklāt būtiski atšķiras arī likumpārkāpēju raksturojums pa valstīm. Piemēram, ASV gangsteru apbruņojums būtiski atšķiras no ieroču klāsta, kas jebkad fiksēts pie Šveices kriminālo aprindu pārstāvjiem. Tādējādi pastāv niecīga varbūtība, ka, pieņemot stingrākus likumus un maksimāli ierobežojot ieroču atļauju izsniegšanu civiliedzīvotājiem, kādā konkrētā valstī ir iespējams ievērojami samazināt noziegumu skaitu ar šaujamieroču lietošanu.

Pēc ārvalstu preses materiāliem sagatavojusi
majore Vizma Kaļčeva.
Foto — http://www.thatgunshop.net; http://www.smallarmssurvey.org.

Fitnesa kultūrai Latvijā vēl ir jāaug

Sandra Brāle,
kapteine, Speciālo uzdevumu vienība.

Būtu absurdi CrossFit centru «Andrejsala» dēvēt par fitnesa jeb sporta klubu, jo pēc savas būtības tā ir vieta, kur var ne tikai uzlabot savu fizisko formu, bet arī stiprināt un sakārtot sevi un savu vērtību sistēmu. Kā atzīst CrossFit treneris Ģirts Skujāns — centrs savā ziņā ir kļuvis par svētvietu ne tikai treneriem, bet arī tā apmeklētājiem, jo, nodarbojoties ar CrossFit, nav iespējams ieslīgt komfortā — tā ir nebeidzama sevis attīstība ilgtermiņā, turklāt jau pavisam citā dzīves kvalitātē. 

CrossFit centram laika gaitā izveidojusies cieša sadarbība ar bruņotajiem
spēkiem — vēl pavisam nesen Speciālo uzdevumu vienībā notika pirmās Nacionālo bruņoto spēku CrossFit sacensības, arī Ādažu bāzē šajā vasarā Sauszemes spēku kājnieku brigādes karavīri piedalījās sacensībās, kas bija veltītas 1. kājnieku bataljona gadadienai. Centra «Andrejsala» treneri arī ikdienā neliedz padomu karavīriem, labprāt apmeklē bruņoto spēku vienības un dalās ar karavīriem profesionālajā pieredzē. 

CrossFit treneris Ģirts Skujāns ļoti tieši uztver visu, kas saistās ar sportu. Saruna ar viņu ļauj iepazīt ne tikai CrossFit skatījumu uz dzīvi. Varbūt tieši Ģirta atklātais vēstījums kādam no žurnāla lasītājiem, kurš šobrīd ieslīdzis sevis meklējumos, būs dzinulis uzdrīkstēties, izrauties no ierastās komforta zonas, lai baudītu CrossFit sniegtās izjūtas. 

3
CrossFit vingrojumi prasa ļoti specifisku un tehnisku izpildījumu.

— Kas bija tas dzinulis, kas pamudināja nodarboties ar CrossFit?
— Enerģiskums. Noslēpumainība. Azarts. Nav tā, ka viss būtu skaidrs jau pēc pirmā treniņa. Katra darbība ir mērķtiecīga. Tā ir nepārtraukta, tajā pašā laikā ļoti veselīga sacensība gan pašam ar sevi, gan ar citiem, nebeidzama sevis attīstīšana. Sports jau sen ir kļuvis par neatņemamu manas dzīves sastāvdaļu. Pusaudža gados man, tāpat kā daudziem, cieņā bija cīņas sports — karatē, taibokss. Tālāk jau bija trenažieru zāle — specializācija pa muskuļiem. Visu laiku iekšā perinājās jautājums — kā panākt to, ka varētu gan pie pievilkšanās stieņa veikt vingrinājumus, gan spēt pārnest savu svaru, skriet, airēt, braukt ar velosipēdu. Man arī apkārt vienmēr ir bijuši fiziski aktīvi un daudzpusīgi cilvēki. Apbrīnoju savu sievu, jo viņas fiziskās aktivitātes ir ļoti daudzpusīgas, nereti pat nedaudz ekstrēmas. Tai pašā laikā viņu raksturo ļoti augsta inteliģence un sievišķīgums. Laikā, kad iepazināmies, biju tāds pārspridzinājies muskuļu kalns. Ar savu dzīvesveidu viņa man sniedza plašāku skatījumu uz fiziskajām aktivitātēm. Milzīgs prieks un lepnums ir par to, ka atsevišķi mūsu klienti tā progresējuši, ka man kā trenerim jau ir grūti viņiem tik līdzi. Startēju Latvijas CrossFit organizētajā elites grupā un redzu, ka progress ir milzīgs.

Par godu 1. kājnieku bataljona jubilejai karavīri piedalās CrossFit sacensībās.
Par godu 1. kājnieku bataljona jubilejai karavīri piedalās CrossFit sacensībās.

Ceļš uz CrossFit bija loģiska izaugsme, jo man nekad nav patikusi rutīna un vienveidība. Pirmo informāciju ieraudzīju pirms pieciem sešiem gadiem — YouTube. Klips bija par aktieru sagatavošanu lomām vēsturiskajā filmā «300 spartieši», kas stāsta par Grieķijas tautas apvienošanos cīņā pret persiešiem. Radās interese, turpināju meklēt informāciju. Arī manus draugus un kolēģus CrossFit ieinteresēja, un vienā brīdī nolēmām, ka jāmeklē vieta ar atbilstošu aprīkojumu, kur ar CrossFit nodarboties gan pašiem, gan pulcināt citus. Tā sākās ceļš uz Andrejsalu.  Intensīvi ar CrossFit sākām nodarboties pirms trīs gadiem. Saskatījām tajā daudz līdzīga ar to, ko bijām darījuši iepriekš. Kaut vai virspusēji paskatoties uz CrossFit, uzreiz rodas jautājums — kā to visu paspēt? Vingrinājumu klāsts ir ļoti plašs, kombinācijas tik dažādas. Iedziļinoties vairāk, jau sāc saprast, kādiem jābūt ikdienas treniņiem. Esam mācījušies arī caur internetu, tomēr visreālāk acis atver klātienes semināri, kurus apmeklējam Polijā un Somijā, jo tajos piedalās sportisti ar ilggadēju pieredzi. Semināros iegūto pēc tam papildinām pašmācības ceļā. CrossFit izglītības sistēma piedāvā ļoti vērtīgas mācību programmas un specializācijas, turklāt lielu pienesumu dod regulāras nodarbības un semināri. CrossFit Latvijā strauji attīstās. Ja salīdzinām, jāteic, ka lietuvieši ir CrossFit pašā sākumā, bet igauņiem ir uzkrāta ļoti laba pieredze. Igaunijā ir divas CrossFit zāles, un Tartu bija pirmā CrossFit zāle visā Baltijā. Igaunijas sportisti ar airēšanas un svarcelšanas treniņu un sacensību pieredzi ļoti aktīvi startē sacensībās arī pie mums. Arī Krievijā ir spēcīgi attīstīts CrossFit segments. Mums vēl ir uz ko tiekties. Tomēr šķietami neilgā laikā esam spējuši sagatavot Latvijas mēroga atlētus, kuri jau raugās starptautisku sacensību virzienā. Rīgā ir piecas oficiālās CrossFit sporta zāles, un ikviens var piemeklēt sev piemērotāko pēc atrašanās vietas, valdošās atmosfēras, treneriem. Visās ir augsta kvalitāte un pretimnākoša treneru komanda.

11

Ģirtu ar sievu vieno arī daudz kopēju hobiju. Viens no tiem — kalni, kas ir viņu stihija.
Ģirtu ar sievu vieno arī daudz kopēju hobiju. Viens no tiem — kalni, kas ir viņu stihija.

CrossFit sniedz pārskatu par paveikto. Tā ir jaunu lietu mācīšanās, esošo nostiprināšana, visneprognozējamāko kombināciju veidošana un attīstīšana. Visvērtīgākais ir šis tveramais rezultāts — konkrēti dati, ka noteiktā laika vienībā ar noteiktu svaru sasniegts kāds vingrojumu daudzums. Klasiskajā fitnesā šādas detalizētas un tik tehniskas informācijas nav. Manuprāt, teikt, ka nu man viss CrossFit sanāk, ir neiespējami. Vienmēr būs kāda lieta, kas vēl nesanāk, ko var slīpēt un slīpēt, izdarīt vēl labāk, vēl ātrāk, ar lielāku svaru veicot vēl sarežģītākas pakāpes vingrojumus. Īpaši, ja ir vēlme noturēties līmenī.

 — Kā tu vērtē līdzšinējo sadarbību ar bruņotajiem spēkiem, un kādas ir izjūtas, strādājot ar karavīriem?
— Ir ļoti interesanti apmeklēt militārās vienības, jo man patīk tajās valdošā gaisotne. Šogad bija iespēja apmeklēt CrossFit sacensības gan Speciālo uzdevumu vienībā, gan Ādažu bāzē. Patīkami pārsteidza karavīru motivācija, arī atbildība par to, ka esi pieteicies, izgājis savas vienības, kolēģu priekšā. Arī azarts, ar kādu puiši pieteicās sacensībām — ir pasākums, nu tad jāmetas iekšā, jādara! Karavīriem slēgtā vidē savā starpā strādā princips — ja esmu sevi pieteicis sacensībām, tad man no sevis jāatdod pilnīgi viss. To mēs no malas labi redzam. Civilajā sektorā ir citādi — ja tu neesi krājis tās reizes, tad brīnums nenotiks. Turklāt CrossFit vingrojumi prasa ļoti specifisku un tehnisku izpildījumu. Tāpēc sacensībās bija jūtama atšķirība starp dalībniekiem, kuri jau kādu laiku trenējas CrossFit, un tiem, kam viss vēl jāapgūst. Līderu sniegums sacensībās un laiks, kādā viņi izpildīja WOD, bija 11 minūtes. Intereses pēc arī mūsu zāles apmeklētājiem devām uzdevumu veikt to pašu WOD — vidējie rezultāti bija ap 15 minūtēm; pieredzes bagātākajiem atlētiem — 9 minūtes. Tā jau ir CrossFit burvība, ka vienu un to pašu vingrojumu vai to kombināciju var ar laiku izpildīt ekonomiskāk un efektīvāk, soli pa solim sasniedzot arvien labāku rezultātu. Nodarbojoties ar CrossFit, tu jau redzi treniņu kā vienotu kopumu. Tu nedomā, pieiešu pie vienas sienas — nomocīšu sevi tā pamatīgi, un tad, kā būs, tā būs. Nē, tu jau rēķini — tur es nedaudz piebremzēšu, tur es veikšu paātrinājumu, jo redzi tās reizes kopā. Domāju, ka pieredze sacensībās ir labs atskaites punkts. Var jau pierakstīt, cik laika katrs vingrinājums prasa, tomēr sajūtas ir visvērtīgākā informācija — kā dalībnieks jutās, aplī dodoties trešo, tad ceturto reizi; kā jutās pēc sešiem apļiem, sākot cilāt svaru bumbu, kas būtībā ir bez tās nolikšanas izpildāms vingrojums. Cik tas viss kļūst relatīvi, kad esi sevi nodzinis līdz galīgam spēku izsīkumam. Šis ir tikai viens no varbūt 1000 modeļiem, kā sakombinēt treniņu. Svarīgi treniņos darīt ko tādu, kas nav bijis līdz šim — atšķirīgas kombinācijas, dažādi vingrojumi. CrossFit būtība ir — būt gatavam nezināmajam, un tas man savā ziņā saistās ar karavīra profesiju. Domāju, ka, ņemot vērā praktisko izmantojamību un spēju integrēties dažādās fiziskās slodzēs un pārbaudījumos, CrossFit progresēs un nostiprināsies arī bruņoto spēku vienībās.

Ar Sauszemes spēku kājnieku brigādi sadarbojamies gandrīz gadu. Pie mums uz Andrejsalu sāka nākt karavīri paši pēc savas iniciatīvas. Ātri radās priekšstats — karavīrs ir ar plašu skatījumu uz dzīvi, vienmēr kustībā, ar mērķi progresēt. Kāds jau kaut ko bija dzirdējis par CrossFit no kolēģiem, redzējis, kā notiek treniņi ASV, citur pasaulē. Mūs uzaicināja Ādažos vadīt semināru/meistarklasi par treniņu moduļiem, apskatīt viņu inventāru, izvērtēt iespējas.

Ar Kasparu Zlidni, viesojoties Ādažu bāzē.
Ar Kasparu Zlidni, viesojoties Ādažu bāzē.

Aizbraucām trijatā — ar Kasparu un Ivo. Bijām ļoti pārsteigti, ka daži no puišiem jau bija padziļināti pētījuši CrossFit būtību, un tāpēc uzreiz izveidojās ļoti laba komunikācija. Dalījāmies pieredzē — mēs no teorētiskās puses un vairāku gadu praktiskajiem treniņiem, viņi no pašmācības ceļā iegūtā skatpunkta. Sapratām, ka viņi turpat vien ir — tikai vajag visu sakārtot precīzi pa plauktiņiem. Ar Ēriku Keisteru, kurš jau tolaik intensīvi nodarbojās ar CrossFit un atzina, ka vēl nekad tik labā fiziskā formā nav bijis, izrunājām, ka veiksim piecu apmācību treniņu sēriju — apmācīsim viņu fanātiskākos instruktorus, kuri jau tālāk savas zināšanas nodos citiem. Ar civilajiem klientiem mēs treniņus veidojam citādi — mums nav jācenšas vienā treniņā viņiem iedot maksimāli daudz. Karavīriem bija daudz lielāka fiziskā slodze, tāpēc piecos treniņos salikām visu, ko vien varējām. Tie bija ļoti centīgi puiši, ar vēlmi augt, skatīties plašāk un mācīties. Pats svarīgākais — ar atvērtu skatienu, gluži pretēji tiem, kuri gadiem ilgi iestiguši kādā struktūrā un negrib ne pa labi, ne pa kreisi skatīties, jo jūtas komfortabli. Ceram, ka iegūtās zināšanas viņi nodos tālāk, tādējādi stiprinot arī citos karavīros vēlmi pēc mērķtiecīgām fiziskajām nodarbēm.

CrossFit — nebeidzama sevis attīstība citā dzīves kvalitātē.
CrossFit — nebeidzama sevis attīstība citā dzīves kvalitātē.

Karavīriem treniņos ir izcila atdeve, tāpēc vēlētos, lai CrossFit viņu vienībās kļūtu vēl pieejamāks. Viens ir vēlme, otrs — atbilstošs sporta inventārs un piemērots laukums. To visu apvienojot — ieguvums ir lieliski pavadīts laiks veselīgā, sportiskā un morāli, garīgi spēcīgā sabiedrībā.

Šobrīd gatavojamies jaunai apmācību sērijai. Svarīgi ir apzināt piemērotākos kandidātus. Mūsu vēlme, lai tas netiktu darīts vienkārši ķeksītim, bet lai būtu pēctecība. Sacensībās, kas šovasar noritēja Ādažos, elitei noorganizējām specifisku WOD stafeti. Fantastiski rezultāti! Tomēr tie bija tikai seši karavīri. Ir svarīgi, lai kāds, uz šiem sešiem paskatoties, pasaka: «Klau, es arī tā gribu!» Tāpēc ir būtiski sakārtot infrastruktūru, aprīkot ar attiecīgu inventāru sporta zāli. Esam palīdzējuši izplānot, kādam vajadzētu izskatīties āra CrossFit laukumam. Ļoti ceram, ka puišiem izdosies realizēt savas ieceres.

Man ir draugi karavīri, klasesbiedri. Visu cieņu šiem cilvēkiem! Fantastiski, ka viņiem pie tik lielas slodzes, pie viņu atalgojuma ir tik pozitīvs skats uz dzīvi. Nereti sabiedrībā ir dzirdēts viedoklis — kam mums tā armija!? Es uz to skatos pilnīgi citādi. Karavīram ir jābūt sabiedrības priekšplānā, jo viņš ir vīrišķības paraugs, ar augstu morāli, atbildības izjūtu un vērtību sistēmu. Tāpēc bruņotajiem spēkiem novēlu izaugsmi personāla ziņā — rīcības cilvēkus ar vēlmi attīstīties.

Manuprāt, šobrīd sabiedrības fiziskās attīstības līmenis ir stipri zem vidējā, un karavīri ar savu paraugu var likt aizdomāties par to ikvienam. Arī pozitīvā domāšana ir cieši saistīta ar fiziskajām aktivitātēm — cilvēks kļūst neievainojamāks pret programmējamu informācijas plūsmu. Spēcīgs, fiziski aktīvs cilvēks ir daudz drošāks, pārliecinātāks par sevi, par apkārtējiem. Aktīvu cilvēku, kam ir savs pasaules redzējums, ir grūti ietekmēt no malas. Šobrīd ar ziņām sabiedrībā tiek stumts tāds negatīvisms! Arī pēc 30 gadiem nekas nav nokavēts — celies un ej! Pie mums nāk trenēties dažādi cilvēki, kuru ikdiena ir saistīta ar biznesu, universitātēm, skolām. Karavīrs nereti ir sevi fiziski izsmēlis jau savā pamatdarbā. Viņa laiks ir ierobežots, un, ja viņš atrod brīvu stundu, tad ir svarīgi, kā viņš to izmanto treniņam. Piemēram, ja trīs reizes nedēļā bijuši izturības treniņi, puiši uzreiz var izanalizēt, kas vajadzīgs koncentrētajos treniņos. Ne vienmēr jāskrien kross, īpaši ja pirms tam jau ir bijusi kardio slodze. Tā vietā labāk izvēlēties apgūt kādu no eksplozīvajiem vingrojumiem — tā varētu būt svaru stieņa uzņemšana pietupienā uz pleciem no zemes. Svarīgi, lai vismaz sākumā, veicot šādus vingrojumus, blakus ir kāds zinošs palīgs, kurš parāda, kā tehniski precīzi izpildīt vingrojumu.

Viena no disciplīnām CrossFit sacensībās Ādažos.
Viena no disciplīnām CrossFit sacensībās Ādažos.

— Ko iesaki darīt cilvēkam, kuram līdz šim nav bijusi saistība ar fiziskām slodzēm, bet ir vēlme pamēģināt nodarboties ar CrossFit?
— Viss ir atkarīgs no paša — noticēt sev, saviem spēkiem, tam, ka šī būs vieta, kur viņš attīstīsies. Jāpiemīt pašdisciplīnai, ziņkārei, zinātkārei. Fiziskajai sagatavotībai nav nekādu priekšnoteikumu, jo CrossFit metodoloģija ļauj izkustēties no jebkura stāvokļa. Nereti internetā uzskrienu virsū blogiem, kuros runā, cik CrossFit ir bīstams, ka jau pirms tam jābūt trenētam. Tās ir muļķības. Jaunpienācējam ir svarīgi iekļauties savā plūsmā, tad viss būs perfekti. Piemēram, ja trāpa par augstu, var pārņemt kompleksi — jā, visi visu māk, skrien, lec. Vājākā plūsmā cilvēks neizjutīs sevis piepildījumu. Tas jau ir trenera darbs, lai tā nenotiktu. Esam izgājuši cauri arī šai pieredzei un redzam, cik svarīgi ir ievirzīt cilvēku tieši viņam atbilstošā plūsmā. Nav jānesas nezināmā virzienā. Ejot ārā no zāles, pārdomā, ko esi iemācījies, kā juties pie slodzes. Sevi ļoti jākontrolē, jo treneris grupai dod virzienu, daudz informācijas, palīdz šo informāciju sakārtot. Ir jāiedziļinās sevī. Ja ir bijusi kāda trauma un fiziski nav iespējams veikt kādu no vingrojumiem, tas noteikti jāpasaka trenerim. Vienmēr ir 100 un vairāk citu lietu, ko var darīt. CrossFit ir katra paša izvēle. Un nav tā, ka noorganizēs vienu demonstrācijas treniņu, un viss uzreiz kļūs skaidrs. Skrējējs CrossFit atradīs ko vienu, kāds citas disciplīnas piekritējs — pavisam ko citu. Būs tā slodze, kuras viņiem ikdienā trūkst, kontrasts ar izvēlēto pamatsportu. Ikvienam CrossFit ir kāda lieta, kam ar laiku pieķerties.

Nereti nākas dzirdēt, ka cilvēks vēlas sakārtot savu ķermeni. Mans ieteikums — to nevajadzētu izvirzīt kā prioritāti. Drīzāk vienā mirklī tā būs patīkama balva, kad ķermenis sāks izskatīties tāds, kādu cilvēks to grib redzēt. Lai nav tā, ka pēc kārtējās Jaungada apņemšanās atnāku uz klubu, un te man sāk stāstīt par ātrumu, par spēku — pilnīgi par citām kvalitātēm; un rodas jautājums — kad tad es presīti taisīšu? Nē, presīte jau ir tas bonuss, ko vienā brīdī saņemsi par ieguldīto, kad sapratīsi, ka ķermenis kļuvis plastisks, spēcīgs, muskuļains. Latvijas fitnesa videi ļoti raksturīgas ir sezonālas apņemšanās. Fitnesa kultūrai kopumā Latvijā ir jāaug. Nav svarīgi, kādā līmenī jūs esat. Svarīgi ir noticēt, ka spēsiet mainīties. Jāpārliecina sevi, ka tad, ja piecelsies kaut nedaudz agrāk, kafijas krūzes vietā noskriesi trijnieciņu, nedaudz izstaipīsies, diena būs pavisam citādāka, pilna ar enerģiju. Galvenais, saņemties un spert pirmo soli. Tie, kuri tajā visā ir iekšā, nemaz nav jāpārliecina — kolīdz ir brīvs laiks, skrien, lec, rāpjas. Tās ir sajūtas. Katru dienu rīta rosme, un jau pēc divām nedēļām konstatēsi, ka tu jūties labāk.  Galvenais klupšanas akmens  — no manis prasa! Pie mums klients par to maksā naudu. Caur sportu ikviens kļūst pozitīvāks, dinamiskāk domājošs, enerģiskāks. Gribētos izskaust neuzņēmīgo, gļēvo attieksmi sabiedrībā — es neko, man jau neko nevajag, no manis neprasa… Klubā redzam cilvēkus, kuri mērķtiecīgi nolēmuši nodarboties ar sportu.  Ja man jāraksturo mūsu klienti, teikšu, ka visi ir pietiekami kustīgi jau savā ikdienā. Nāk jaunieši, nāk cilvēki pusmūžā ar sasniegumiem profesionālajā jomā. Jāatzīst, ka mēs neredzam lielo sabiedrības masu, jo tas ir tikai neliels procentiņš.

— Kādi ir izplatītākie stereotipi par CrossFit, ar kuriem nākas saskarties ikdienā?
— Pēdējā laikā aktuālākais stereotips ir tāds — ja sieviete nodarbojas ar CrossFit, viņa kļūs lielāka. Latvijā, atšķirībā no daudzām citām valstīm, sievietēm joprojām lielā cieņā ir skinny — trauslais jeb drēbju pakaramā miesasbūves variants. Gribētos lauzt šo stereotipu. Protams, ja paskatās CrossFit augstākā līmeņa atlētus, neviļus rodas salīdzinājums ar automašīnu. Tomēr jāsaprot, ka tās ir divas dažādas kategorijas — automobiļi ir dažādi, un katram no tiem ir savas funkcijas. Nevar salīdzināt «VW Golf» ar «Ferrari». Tās ir pilnīgi atšķirīgas kategorijas, tomēr katra no tām ir kaut kam piemērota. Ar «Ferrari» jūs nevarēsiet iebraukt pļavā, bet ar 4×4 golfiņu iebrauksiet. Arī cilvēkiem jāizšķiras, kas viņi vēlas būt, ko grib darīt. Ja ir vēlme būt elites sportistam, tad ķermenis jāpārveido par mašīnu. Citu risinājumu nav. CrossFit neuzspiež, ka tev jābūt elitē. Tas ir veselībai, pašsajūtai, tavām darbaspējām. Ļoti reti fitnesā izdala tādu sadaļu kā darbaspējas. Tā ir cita dzīves kvalitāte. Apzināties savu spēju robežas. Vesels cilvēks, kuram jau pirms CrossFit ir bijis aktīvs dzīvesveids un kuram ir vēlme būt elitē, ļoti ātri uzlabo rezultātus un sasniedz savus rekordus. Savukārt meitene, kura trīcoša ienākusi zālē, lai tagad nu uzdrīkstētos, progresē krietni lēnāk. Sākumā ir citas prioritātes — jāsasniedz pareizās līnijas, pareizā tehnika, un tad jau var atļauties pielikt vienu svara kilogramu klāt, tad divus, un tas viņai jau būs rekords. Pēdējās muļķības, ka, veicot CrossFit vingrojumus, kaut kas pieaugs klāt! Nē, sakārtosies vielmaiņa, locītavas, muskulīši, stāja. Latvijā sievietes droši var mainīt savu domāšanu. Tas būs tikai veselīgi, un sakārtotais muskulītis arī vizuāli būs pievilcīgāks. Visi šie vingrojumi, pietupieni — bagātina sievietes ķermeņa zonas. No mūsu kluba apmeklētājiem aptuveni 20—30 procenti ir sievietes. Vairāk tomēr nāk vīrieši. Domāju, ka tieši šis stereotips ir galvenais iemesls. Pasaules līmeņa sporta pasākumos ir aptuveni 50 pret 50.

Vēl izplatīts stereotips ir par tempu, arī tas, ka svarcelšana CrossFit treniņos visu sabeidzot. Te jāatgādina, ka CrossFit paredz pakāpienus. CrossFit ir punktu krāšana — ne visi progresē vienādā ātrumā, tāpēc vingrinājumi tiek regulāri atkārtoti. CrossFit sistēma paredz aritmētisko progresiju. Nav tā, ka mēs nestos nenormālā ātrumā uz priekšu. Sākumā ir salīdzinoši vienkāršāki vingrojumi, un, kad ir uzkrāts savs resursiņš, tad jau var veikt par kripatu sarežģītākus vingrojumus. Daudz laika CrossFit paņem tieši šī monotonā krāšana. Tomēr, ja ir ieguldīts darbs un laiks, tad ikviens kādā brīdī progresē. Jā, svarcelšana ir neatņemami integrēta mūsu sistēmā, bet pakāpieni — tie katram būs savējie. Kad atnāksi pie manis, sākumā mācīsimies ar plastmasas nūju pareizi uzzīmēt visas līnijas. Vilkt gar sevi, uzlocīt augšā, un tikai tad ķersimies klāt svariem. Ja kāds domā, ka jau pirmajā treniņā taisīs rekordus raušanā, — tas ir ļoti vienkāršots priekšstats. Zināšanas un pieredze jākrāj lēnām, brīnumi šeit nenotiek.

Sporta ziņas

NBS izlase otrā NATO SHAPE basketbola turnīrā

No 30. novembra līdz 5. decembrim Beļģijā norisinājās NATO SHAPE starptautiskais basketbola turnīrs. Latvijas izlasi veidoja zemessargi (ZS 25. KB, ZS 51. KB), kadeti (Latvijas Nacionālā aizsardzības akadēmija) un karavīri (Sauszemes spēku kājnieku brigāde). Komandas kapteinis — kad. Matīss Caune (NAA), treneris zs. Artūrs Brūniņš (ZS 25. KB).

IMG_7375_Copier_-19

Turnīrā piedalījās arī Lietuvas, Beļģijas, ASV, Itālijas, Lielbritānijas, Nīderlandes un SHAPE komanda. Pusfinālā Latvijas izlase smagā cīņā pārspēja Itālijas komandu (51:71), savukārt finālā tomēr zaudēja Lietuvai. ASV komanda ierindojās 3. vietā, bet Itālijas komanda — 4. vietā.

IMG_1649_Copier_-18

NATO SHAPE starptautiskais basketbola turnīrs pirmo reizi norisinājās 1960. gadā. 2011. gadā Latvija izcīnīja 1. vietu šajā turnīrā.

Apsveikums

Augsti godātais aizsardzības ministra kungs,
NBS komandiera kungs,
cienījamie klātesošie,
mīļie tuvinieki!

/Vēltījums tika nolasīts starptautiskajās operācijās dienošo Latvijas karavīru tuvinieku tikšanās pasākumā ar aizsardzības ministru
Raimondu Bergmani, NBS komandieri ģenerālleitnantu Raimondu Graubi un Ziemassvētku vecīti 6. decembrī Latvijas Kara muzejā./

483-Pano

Ziemassvētku laiks ir īpašs brīdis, kad visa ģimene, radi un draugi vēlas sanākt kopā pie svētku galda, satikties, redzēt cits citu un pārrunāt gada laikā paveikto. Ikkatrā mājā tiek gādāta un izrotāta Ziemassvētku eglīte, kuras sveču gaisma ir kā cerība visu sirdīs. Kamēr tā deg, tumsa nespēj iemājot mūsu prātos un nākotnes sapņos.

Mums, karavīriem Afganistānā, vissvarīgākais ir tieši Jūsu, mūsu mīļoto, atbalsts, rūpes un līdzi jušana mūsu ikdienas gaitām. Lai arī atrodamies daudzu tūkstošu kilometru attālumā, Jūsu mīlestība un ticība mūsu profesijai, mūsu misijai, uzdevumiem ir tā, kas motivē, liek celties, darīt un iet, pat ja reizēm ir grūti.

SO tuvinieki tiksanas

Ziemassvētki ir ne vien gaismas un cerību laiks, bet arī mīlestības svētki! Mīlestība ir tā, ko visvairāk alkstam saņemt un kuras nekad nav par daudz. Tieši tā liek piedot, liek uzņemties atbildību, liek būt pašaizliedzīgiem. Tā ir visaizsargājošākā un visvairāk spēku dodošā. Tā atļauj kļūdīties, būt vājiem, dažreiz būt arī nepareiziem un tomēr mīlētiem. Mīlestība vienmēr atrod ceļu uz mājām, pie savējiem.

Daudziem no mums misija Afganistānā noslēgsies jau tuvākajās dienās. Pirmie no mums ceļu uz mājām uzsāks jau otrdien, un pēc pāris nedēļām,
22. decembrī, pārējie pamatkontingenta karavīri kāpsim lidmašīnā, lai steigtos mājās pie Jums. Misijas rajonā atstājot tos karavīrus, kuri ieradās Afganistānā šā gada septembrī un noslēgs savu dienestu nākamā gada martā.

Kopbilde

Nākamās nedēļas sākumā ceļu pie mums uzsāk jaunais kontingents, kuriem Ziemassvētki būs jāpavada Afganistānā, prom no mājām, prom no tuviniekiem, svešumā. Lai pilnvērtīgi spētu pildīt uzticētos uzdevumus un pienākumus, tieši tuvinieku atbalsts un sapratne viņiem būs tikpat svarīga kā līdz šim mums.

Sirsnīgu paldies gribas šajā brīdī pateikt augsti godātajam aizsardzības ministra kungam un NBS komandierim par to, ka sarežģītajā un notikumiem bagātajā ikdienā mēs, karavīri Afganistānā, nejūtamies aizmirsti un vienmēr jūtam Jūsu atbalstu.

AC5Q8342-EditNeizsakāms paldies no mums visiem — mūsu tuviniekiem, vecākiem, sievām, vīriem, bērniem. Lai arī Jums bieži vien šķiet, ka mēs neapzināmies to, ka mūsu prombūtne tieši Jums uzliek dubultu nastu uz pleciem un Jūsu ikdienu padara sarežģītāku, tā nav! Mēs ļoti to novērtējam, jūtam Jums līdzi, sekojam Jūsu gaitām no tālienes. Tikai pārliecība par to, ka ar Jums viss ir kārtībā, padara mūs spēcīgus, drošus un par sevi pārliecinātus. Vēlreiz — sirsnīgs paldies Jums visiem!

Novēlu visiem gaišus šos Ziemassvētkus un laimīgu jauno, 2016. gadu!

Latvijas nacionālā kontingenta Afganistānā komandieris
pulkvežleitnants Juris Čudo

Mirkļi no Ēvalda Valtera mūža

Ir tautas likteņceļš mans ceļš.
/Ē. Valters/

Ēvalds Valters — 5. Zemgales latviešu strēlnieku pulka strēlnieks.
Ēvalds Valters — 5. Zemgales latviešu strēlnieku pulka strēlnieks.

Lielo jubileju gads tuvojas izskaņai. Strēlnieku laiks turpināsies, jo tieši 1916. gada kaujās  Pirmajā pasaules karā Rīgas frontē viņi tā īsti sevi parādīja. Bija nokomplektēti 8 bataljoni un rezerves bataljons. Latvijas jaunieši turpināja pieteikties strēlniekos. Arī tie, kuri no Kurzemes 1915. gada vasarā bija devušies prom no dzimtajām mājām. Tieši pirms 100 gadiem, 1915. gada rudenī, no Maskavas atgriezās kurzemnieks Ēvalds Valters. Viņam toreiz bija 21 gads un liela vēlēšanās būt noderīgam savai tautai. Savās atmiņās viņš vēlāk rakstīja, kā nokļuvis 5. Zemgales latviešu strēlnieku bataljonā, kas tieši tobrīd veidojies, un kā saticies ar komandieri Jukumu Vācieti.

«Daudz esmu guvis no saviem mīļajiem zemgaliešiem. Bez šī guvuma es nekur nederētu, jo tur ieguvu visvērtīgāko, kas vien cilvēkā var būt: drosmi, gribas rūdījumu, izturību, neatlaidību. [..] Mūs visus vienoja tēvzemes mīlestība. Kaut gan šiem ļaudīm bija dažāda jēga par dzīvi, es gluži kā bite pie katra atradu kaut ko līdzīgu nektāram, ko sevī uzsūcu, kas baroja un briedināja manī spēju vērtēt dzīves parādības. Vispilnīgāk starp šiem karavīriem mācījos pazīt savas tautas dvēseli. Sāku saprast, ka mūsu tautu caur drūmo pagātni un verdzības gadsimtiem ir paglābis tas spēks, ko sauc par asprātību, kas mājo gara modrībā caur labsirdīgu humoru. Un, lūk, šā pulka dvēsele, savukārt, bija mūsu pulkvedis Jukums Vācietis. Šis vīrs mums visiem nozīmēja daudz ko vairāk nekā budistiem Buda. [..] Laikam neviens komandieris tā nepazina savus puišus kā šis vīrs.»

Lasot Ēvalda Valtera atmiņu pierakstu no 20. gs. 80. gadiem, neatstāj apbrīna par spožo atmiņu, kas cauri gadu desmitiem saglabājusi vārdus un uzvārdus, kauju norises un atpūtas brīžus.

Par izlūku komandu, kurā Ē. Valters dienēja, ir šāds pieraksts: «Te bija divi skolotāji (skolotājs Līcis krita Ziemassvētku kaujās, apbedīts Brāļu kapos), trīs burtliči, mans draugs gleznotājs Žanis Smiltnieks, vēlāk skulptors (Z. A. Meierovica pieminekļa autors, miris 1934. gadā, apbedīts Brāļu kapos). Rakstvedis Vilis Brūvers, fotogrāfs no Jaunjelgavas Jānis Skudra — ļoti attīstīts puisis. Bija topošs agronoms, daži pašpuikas, bet arī ar tiem labi sadzīvojām.»

Gan atmiņu pierakstos, gan sarunās Ēvalds Valters ar goddevību un sirsnību stāstīju par saviem cīņu biedriem. Ne reizi vien viņš atcerējās izlūku komandas virsniekus: Valteru Bruņinieku, kurš savam dieniniekam, kurš stostījies, kā nu uzrunāt, ja nevar sacīt «jūsu labdzimtība», teicis: mans uzvārds ir tituls, jau no senčiem dots, — Bruņinieks Valters. Savukārt virsnieks Heimanis- Zemzars (gleznotāja Ulda Zemzara tēvs) mācījis strēlniekiem dziedāt uz balsīm latviešu tautas dziesmas. Pēc Ēvalda Valtera domām, virsnieki sekoja komandiera Jukuma Vācieša paraugam, un pulkā izveidojās sirsnīgas attiecības, ko īpaši sekmēja mērķtiecīga brīvā laika pavadīšana: dziedot, spēlējot teātri un pat futbolu spēlējot, kā arī rūpējoties par formas tērpu, ko rūpīgi bija pāršuvuši komandiera ataicinātie skroderi. Ne velti 5. Zemgales pulku sauca par Mīlestības pulku, jo strēlniekiem bija glītas formas, teicama stāja, prata uzvesties sarīkojumos un izdancināt visas meitenes. Vienmēr klāt bija komandieris ar savu stalto štābskapteini  adjutantu Jāni Lerhu. (Bija arī man gods viņu sastapt 20. gs. 70. gadu sākumā, bet tas ir cits stāsts.)

Arī ar Ēvaldu Valteru iepazinos 1971. gada janvārī. Toreiz kopā ar  Latvijas televīziju organizējām pirmo tiešraidi no Strēlnieku muzeja, un tā bija veltīta 5. Zemgales latviešu strēlnieku pulkam. TV uzdevumā devos uz Dailes teātri pie Ēvalda Valtera, lai uzaicinātu piedalīties pulka vakarā. Ar drebošu sirdi un baltu ceriņzaru iegāju aktieru ģērbtuvē, bet, kad sastapu vērīgo, silto acu skatienu un sirsnīgo uzrunu: «Meitenīt, ko sacīsi?», viss uztraukums pagaisa. No tā janvāra vakara 23 gadus Ēvalds Valters bija mana lielā autoritāte, padomdevējs un mierinātājs sarežģītos brīžos, jo strēlnieku vēsture nebija no vienkāršajām. Arī pēc 5. Zemgales pulka vakara ne mazums asaru vajadzēja izraudāt gan par nepareizām dziesmām, gan A. Čaka dzeju…

1987. gada rudenī, kad bija sākusies «perestroika», kad M. Gorbačovs bija apmeklējis Latviju un arī Strēlnieku muzeju, Dailes teātris iestudēja A. Čaka «Mūžības skartos». Spirgti vēji vējoja, un inteliģence steidza sacīt savu sakāmo. Uzveduma režisors Kārlis Auškāps izlēma, ka abiem izrādes sastāviem jābrauc uz Ložmetējkalnu, Piņķu baznīcu, jāredz Tīrelis, jāpastāv pie strēlnieka mātes kapa Peitiņu kapsētā. Dai­lēniešiem bija savs strēlnieks, un es biju vēsturnieka lomā. Pie Piņķu dievnama Ēvalds Valters izstāstīja par slaveno pulkveža Vācieša sprediķi 1916. gada vasarā ceļā uz Smārdes pozīcijām.

Sagatavojusi Edīte Sondoviča.
Turpinājums nākamajā numurā.

Strēlnieks un Aktieris — Ēvalds Valters

«.. vīrs, kurš, būdams iemīlējies dzīvē, savos līdzcilvēkos, sievietē (vispār — un arī atsevišķi), dabas skaistumā un visā, kas cilvēka roku un domas skaistumā radīts, pāri visam mīlējis dzimto zemi. Kurš gadsimta sākumā nesis savas ļoti jaunās asinis tēv-zemes brīvībai, bet gadsimta beigās pacēlis atkalatbrīvotās Latvijas karogu pāri pilsētai un pasaulei. 

.. vīrs, kurš gājis atsegtu galvu, cepuri rokā turēdams, gar ziedošu druvu un rudenī jaunajai ražai uzartu lauku, sveicinādams, svētīdams un svētību saņemdams. 

.. vīrs kurš, stāvēdams taisni, kad Austrumu un Rietumu vēji lieca lejup un lauza šīs zemes ļaudis, parādījis, ka var arī neliekties un nelūzt. 

.. strēlnieks, kurš kļuva par aktieri, un aktieris, kurš bija un mūžam paliks strēlnieks ..» — tā par viņu rakstīja Mudīte Šneidere. Šis vīrs, strēlnieks, aktieris bija Ēvalds Valters. Atmodas laika tautas tribūns, cilvēks, kuru mēs uzlūkojām kā savas tautas sirdsapziņu. Ēvalds Valters dzimis 1894. gada 2. aprīlī Kuldīgas apriņķa Planīcas «Egleniekos» (tagad Kurmāles pagasts) mežsarga Miķeļa un Annas Šēnbergu ģimenē, 1897. gadā pēc tēva nāves ģimene, kurā auga seši bērni, pārcēlās uz Kuldīgu. Pēc pamatskolas pabeigšanas Ēvalds strādāja par melnstrādnieku sērkociņu fabrikā «Vulkāns». 1912. gadā pārcēlās uz dzīvi Rīgā, kur pa dienu strādāja fabrikā, bet vakaros mācījās svešvalodas sociāldemokrātu izveidotajos kursos strādniekiem «Valodnieks». Tad sākās Pirmais pasaules karš, kuru Ē. Valters sagaidīja kā Švābes vīna rūpnīcas strādnieks, 1915. gadā rūpnīcu evakuēja uz Maskavu, un viņš devās līdzi. Tomēr pēc trim mēnešiem, uzzinājis, ka tiek formēti latviešu strēlnieku bataljoni, viņš atgriezās dzimtenē un iestājās 5. Zemgales strēlnieku bataljonā kā brīvprātīgais. «Zemgaliešos» Ē. Valters dienēja izlūku komandā, vēlāk pats stāstīdams, kāpēc gājis strēlniekos: «Tik žēl palika savas tēvu zemes! Kad vēl sadomājos, ka dzimtajā Kuldīgā saimnieko vācieši… Baroni Piektajā gadā nežēlīgi izturējās. Šāva ganiņus un vectēvus. Šāvēji bija krievi, bet viņi to darīja pēc baronu aicinājuma. Mēs neieredzējām ne vienus, ne otrus. Un mūs vienoja dzimtenes mīlestība.»

Tā nu Ē. Valteram liktenis bija lēmis kopā ar savu strēlnieku bataljonu (vēlāk pulku) izstaigāt visus Pirmā pasaules kara kauju ceļus, vēlāk izciest arī Krievijas Pilsoņu kara vētras, 1923. gadā atgriezties Dzimtenē un kļūt par aktieri. Par Ē. Valtera aktiera gaitām var runāt un rakstīt daudz. Viņš bija daudzu teātru aktieris, filmējies ļoti daudzās Rīgas kinostudijas mākslas filmās, daudzas viņa lomas ir kļuvušas par sava laika filmogrāfijas ikonām. Ē. Valters arī nodarbojās ar literāro darbību — rakstīja dzeju, tulkoja no franču valodas, piedalījās literārajos vakaros ar priekšlasī­- jumiem par franču literatūru. 1956. gadā Latviešu Nacionālais fonds Zviedrijā publicēja viņa sarakstīto un pāri robežai slepeni pārsūtīto dzejojumu «Rusiāde».

Tā nu bija sanācis, ka tieši Ē. Valteram bija lemts būt vienam no visredzamākajiem mūsu tautas priekšstāvjiem mūsu garīgajā atmodā pēc piecdesmit padomju okupācijas gadiem. Ē. Valteram kā sabiedrībā pazīstamam un cienījamam cilvēkam bija uzticēts atklāt Latvijas Tautas frontes dibināšanas kongresu 1988. gada 8. oktobrī. Un atkal viņa no toreizējā Politiskās izglītības nama (šodien — Kongresu nama) skatuves teiktie vārdi ir kļuvuši par hrestomātiskiem:

Ē. Valters kopā ar dailēniešiem pie Piņķu baznīcas. 1987. gada 9. oktobris.
Ē. Valters kopā ar dailēniešiem pie Piņķu baznīcas. 1987. nada 9. oktobris.

«Mana mīļā, drosmīgā arāju tauta! Drosmīgā, sīkstā, izturīgā — ja tu tāda nebūtu, tad nekāda daina nevēstītu mums tādus vārdus: «Mums pieder tēvu zeme ar visām atmatām, man pašam kungam būt, man pašam arājam.»[..] Pagāja gadu simti, un šos pašus drosmīgos vārdus atkārtoja izcilais mūsu tautas dzejnieks Vilis Plūdonis — «Mēs gribam būt kungi mūsu dzimtajā zemē. Mēs gribam še paši sev likumus lemt. Tā zeme ir mūsu, tās pilsētas mūsu. Mēs negribam lūgt to, kas mūsu, bet ņemt».

Dažas dienas vēlāk — 11. novembrī — tieši Ēvalds Valters kopā ar rakstnieku Albertu Belu Rīgas pils Sv. Gara tornī pacēla pirmo sarkanbaltsarkano karogu pēc 1940. gada. 1992. gada 3. jūlijā Ē. Valters viens no pirmajiem saņēma atjaunotās Latvijas Republikas pilsoņa pasi. Šajā saulē Ē. Valteram bija lemts nodzīvot tieši gadsimtu — 1994. gada 26. septembrī beidzās Aktiera un Strēlnieka mūžs.

«Strādība, secība, savas zemes mīlestība» — tikai šī svētā trīsvienība glābs Latviju, ļaus tai pilnīgi atdzimt tādai, kādu to radīja mūsu senči — zemnieki — īstie zemes saimnieki» (Ēvalds Valters).

Sagatavojis Juris Ciganovs, Dr. hist.

Latvijas ziņas

27. no­vem­brī ASV lau­ka ar­ti­lē­ri­jas apakš­vie­nī­ba, kas Lat­vi­jā at­ro­das ope­rā­ci­jas «At­lan­tic Re­sol­ve» ie­tva­ros, Āda­žu po­li­go­nā tre­nē­jās šaut ar ar­ti­lē­ri­jas sis­tē­mu «Pa­la­din». Kā no­vē­ro­tā­ji vin­gri­nā­ju­mā pie­da­lī­jās arī Sau­sze­mes spē­ku kāj­nie­ku bri­gā­des Kaujas atbalsta bataljona Uguns at­bal­sta ro­tas ka­ra­vī­ri.

Palladin Howitzer

«Pa­la­din» ir liel­ga­ba­lu ar­ti­lē­ri­jas sis­tē­ma, kas iz­strā­dā­ta un ra­žo­ta ASV. Pir­mo rei­zi tā ti­ka iz­man­to­ta 1994. ga­dā, un paš­laik to iz­man­to ASV un Iz­ra­ēlas ar­ti­lē­ris­ti.

Ar­ti­lē­ri­jas sis­tē­mas «Pa­la­din» ap­kal­pē ir čet­ri ka­ra­vī­ri — ko­man­die­ris, va­dī­tājs, šā­vējs un lā­dē­tājs. «Pa­la­din» var pil­dīt uz­de­vu­mus pat­stā­vī­gi, bez teh­nis­kā at­bal­sta. Ko­man­da sa­ņem uz­de­vu­mu caur dro­šu balss un di­gi­tā­lās ko­mu­ni­kā­ci­jas sis­tē­mu, ap­strā­dā da­tus, au­to­mā­tis­ki at­blo­ķē liel­ga­ba­lu, iz­šauj un pār­vie­to­jas uz nā­ka­mo uz­de­vu­ma vie­tu.

 

25. no­vem­brī ofi­ci­ālā dar­ba vi­zī­tē Lat­vi­jā ie­ra­dās NA­TO spē­ku virs­pa­vēl­nieks Eiro­pā ģe­ne­rā­lis Fi­lips Brīd­lovs. Tie­ko­ties ar aiz­sar­dzī­bas mi­nis­tru Rai­mon­du Ber­gma­ni un Na­ci­onā­lo bru­ņo­to spē­ku ko­man­die­ri ģe­ne­rāl­leit­nan­tu Rai­mon­du Grau­bi, viņš pār­ru­nā­ja dro­šī­bas si­tu­āci­ju pa­sau­lē un re­ģi­onā, kā arī pau­da so­li­da­ri­tā­ti Tur­ci­jai.

Ģe­ne­rā­lis Fi­lips Brīd­lovs at­zi­nī­gi no­vēr­tē­ja Lat­vi­jas lē­mu­mu pa­lie­li­nāt aiz­sar­dzī­bas bu­dže­tu, kā arī ASV bru­ņo­to spē­ku bez­pi­lo­ta lid­apa­rā­tu «MQ-1 Pre­da­tor» uz­ņem­ša­nu avi­āci­jas bā­zē Liel­vār­dē, kas de­mon­strē bā­zes mi­li­tā­rās spē­jas un uz­ņe­mo­šās valsts at­bal­sta ie­spē­jas. Viņš arī uz­svē­ra, ka šo­brīd no­ri­si­nās ga­ta­vo­ša­nās Var­ša­vas sa­mi­tam un NA­TO mi­li­tā­rais spārns būs vei­cis vi­sus uz­de­vu­mus, kas ti­ka no­teik­ti pērn NA­TO sa­mi­tā Vel­sā.

Ru­nā­jot par no­ti­ku­mu at­tīs­tī­bu Sī­ri­jā un Tur­ci­jā, kur ir ie­sais­tī­ta arī Krie­vi­ja, ģe­ne­rā­lis Brīd­lovs no­rā­dī­ja, ka ša­jā jau­tā­ju­mā var ti­kai at­kār­tot NA­TO ģe­ne­rāl­sek­re­tā­ra jau ie­priekš sa­cī­to, ka NA­TO ļo­ti no­piet­ni uz­tver vi­su da­līb­val­stu, ne ti­kai Tur­ci­jas, gai­sa tel­pas su­ve­re­ni­tā­ti. Tas ļo­ti la­bi re­dzams Bal­ti­jas val­stu gai­sa tel­pas pat­ru­ļās, ku­ras tiek veik­tas no gai­sa spē­ku bā­zēm Igau­ni­jā un Lie­tu­vā. «Mēs tur­pi­nā­sim at­bal­stīt vi­su NA­TO da­līb­val­stu gai­sa tel­pas su­ve­re­ni­tā­ti un šo val­stu ie­spē­jas aiz­sar­gāt sa­vu gai­sa tel­pu,» uz­svē­ra ģe­ne­rā­lis, pie­bil­stot, ka NA­TO pil­da sa­vas ap­ņem­ša­nās. Arī pa­šām da­līb­val­stīm ir sa­vas brī­di­nā­ju­ma sis­tē­mas, un past­āv vai­rā­ki fo­ru­mi, ku­ros ar Krie­vi­jas ko­lē­ģiem ir ie­spē­ja pār­ru­nāt in­ci­den­tus jū­rā un gai­sā. «Pē­dē­jā rei­ze bi­ja Ne­ap­olē. Ir lie­tas, kas mums nav pie­ņe­ma­mas, pie­mē­ram, li­do­ju­mi bez ie­slēg­tiem trans­pon­de­riem un tam­lī­dzī­gi. Mēs tur­pi­nā­sim strā­dāt pie šiem ga­dī­ju­miem un tur­pi­nā­sim pil­dīt sa­vas ap­ņem­ša­nās,» sa­cī­ja ģe­ne­rā­lis Brīd­lovs.

Sais­tī­bā ar pē­dē­jo die­nu no­ti­ku­miem ģe­ne­rā­lis pau­da vie­dok­li, ka ne­pie­cie­šams de­es­ka­lēt si­tu­āci­ju un ar dip­lo­mā­ti­ju ri­si­nāt jau­tā­ju­mus, kas ir no­zī­mī­gi gan Mas­ka­vai, gan An­ka­rai. «Mēs ne­vē­la­mies es­ka­lēt si­tu­āci­ju, mēs vē­la­mies to de­es­ka­lēt. Tā­dēļ ir īs­tais laiks, lai to vi­su pār­ru­nā­tu. Es gan ne­do­mā­ju, ka Krie­vi­ja vē­las kon­flik­tu ar NA­TO vai Tur­ci­ju. Un es pil­nī­gi dro­ši va­ru sa­cīt, ka Tur­ci­ja un NA­TO ne­vē­las kon­flik­tu ar Krie­vi­ju.»

NATO spēku virspavēlnieks EiropāUz jau­tā­ju­mu, vai paš­rei­zē­jie no­ti­ku­mi ne­no­vēr­sīs ali­an­ses uz­ma­nī­bu no Bal­ti­jas val­stīm, ģe­ne­rā­lis Brīd­lovs at­bil­dē­ja īsi: «Nē.» NA­TO ir lie­la ali­an­se, ku­rai ir vi­sas ie­spē­jas vien­lai­kus rau­dzī­ties uz vi­sām pus­ēm, ta­jā pa­šā lai­kā sa­gla­bā­jot te­ro­ris­ma pro­blē­mai ne­pie­cie­ša­mo fo­ku­su. Viņš arī ap­lie­ci­nā­ja, ka pēc te­ro­ra ak­tiem Pa­rī­zē vai­rā­kas da­līb­val­stis ir sā­ku­šas la­bāk ap­mai­nī­ties ar in­for­mā­ci­ju, sa­vu­kārt ci­tas — ar eki­pē­ju­mu. ASV Bal­ti­jas val­stīs no­dro­ši­na past­āvī­gu ro­tā­ci­jas klāt­būt­ni, un par sa­vu klāt­būt­ni ša­jā re­ģi­onā do­mā arī ci­tas val­stis.

Paš­laik Aus­tru­muk­rai­nā at­ro­das ie­vē­ro­jams dau­dzums Krie­vi­jas ka­ra­vī­ru un bru­ņu­teh­ni­kas, līdz ar to Krie­vi­ja var pie­rā­dīt sa­vu la­bo gri­bu un uz­ve­dī­bu tie­ši tur, de­es­ka­lē­jot si­tu­āci­ju un īs­te­no­jot Min­skas vie­no­ša­nās no­sa­cī­ju­mus, sa­cī­ja NA­TO spē­ku virs­pa­vēl­nieks Eiro­pā ģe­ne­rā­lis Fi­lips Brīd­lovs. Vi­sām ie­sais­tī­ta­jām pus­ēm ir jā­vir­zās uz to, lai tik­tu ie­vies­ti Min­skas vie­no­ša­nās no­sa­cī­ju­mi. Ģe­ne­rā­lis aici­nā­ja at­ce­rē­ties, ka vie­na no sva­rī­gā­ka­jām šīs vie­no­ša­nās da­ļām ir at­jau­not starp­tau­tis­ki at­zī­tās ro­be­žas ar Uk­rai­nu. Labs veids, kā Krie­vi­jai to iz­da­rīt, ir iz­vest sa­vus ka­ra­vī­rus un teh­ni­ku no šiem re­ģi­oniem un ļaut Uk­rai­nai at­jau­not tās starp­tau­tis­ki at­zī­tās ro­be­žas. Ta­ču abām ie­sais­tī­ta­jām pus­ēm ir vei­cams liels darbs, tei­ca ģe­ne­rā­lis, ne­slēp­jot pār­lie­cī­bu, ka tas ir iz­da­rāms. «Es tie­šām re­dzu Krievijas ie­spē­ju pie­rā­dīt, ka tā ir par­tne­ris un spē­lē­tājs uz glo­bā­lās ska­tu­ves.»

Valsts pre­zi­dents Rai­monds Vē­jo­nis pa­snie­dza Vies­tu­ra or­de­ņa Liel­krus­ta ko­man­die­ra krus­tu NA­TO spē­ku virs­pa­vēl­nie­kam Eiro­pā ģe­ne­rā­lim Fi­li­pam Brīd­lo­vam par no­pel­niem Lat­vi­jas valsts la­bā un bū­tis­ku ie­gul­dī­ju­mu Lat­vi­jas dro­šī­bas un aiz­sar­dzī­bas vei­ci­nā­ša­nā.

«Sa­ņe­mot šo ap­bal­vo­ju­mu, jū­tos ļo­ti pa­go­di­nāts un pa­tei­cīgs. Ta­ču man ir jā­sa­ka, ka es da­ru sa­vu dar­bu. Mans darbs ir būt la­bam par­tne­rim šai di­že­na­jai tau­tai un jū­su mi­li­tā­ra­jiem spē­kiem kā NA­TO ali­an­ses sa­bied­ro­ta­jiem,» pēc ap­bal­vo­ju­ma sa­ņem­ša­nas sa­cī­ja ģe­ne­rā­lis Brīd­lovs.

Ģe­ne­rā­lis ap­mek­lē­ja arī Āda­žu bā­zi, kur ti­kās ar Lat­vi­jas un ASV ka­ra­vī­riem, ku­ri, past­ip­ri­not sa­bied­ro­to klāt­būt­ni ali­an­ses aus­tru­mu pie­ro­be­žā, ope­rā­ci­jas «At­lan­tic Re­sol­ve» lai­kā ir iz­vie­to­ti Lat­vi­jā. Ko­pā ar ka­ra­vī­riem viņš ie­tu­rē­ja Pa­tei­cī­bas die­nas pus­die­nas.

26. no­vem­brī Saei­ma ap­stip­ri­nā­ja Na­ci­onā­lās dro­šī­bas kon­cep­ci­ju, kas ir uz valsts ap­drau­dē­ju­ma ana­lī­zes pa­ma­ta sa­ga­ta­vots do­ku­ments, ku­rā no­teik­ti valsts ap­drau­dē­ju­ma no­vēr­ša­nas stra­tē­ģis­kie pa­mat­prin­ci­pi un pri­ori­tā­tes. Kon­cep­ci­ju sa­ga­ta­vo­jis Mi­nis­tru ka­bi­nets, un to ie­priekš ir at­bal­stī­ju­si Na­ci­onā­lās dro­šī­bas pa­do­me. Do­ku­ments ir iz­ska­tīts arī par­la­men­ta Na­ci­onā­lās dro­šī­bas ko­mi­si­jā.

Kon­cep­ci­jā ie­kļau­tas as­to­ņas ak­tu­ālā­kās ap­drau­dē­ju­mu jo­mas un at­bil­sto­ši kat­rai ir for­mu­lē­tas Lat­vi­jas pri­ori­tā­tes ap­drau­dē­ju­ma no­vēr­ša­nai. Ap­drau­dē­ju

­mu jo­mas ir iek­šē­jās dro­šī­bas ap­drau­dē­jums, ār­val­stu iz­lū­ko­ša­nas un dro­šī­bas die­nes­tu ra­dī­tais ap­drau­dē­jums, mi­li­tā­rais ap­drau­dē­jums, pil­so­nis­kās sa­bied­rī­bas vie­no­tī­bas ap­drau­dē­jums, Lat­vi­jas in­for­ma­tī­va­jai tel­pai ra­dī­tais ap­drau­dē­jums, Lat­vi­jas eko­no­mi­kai ra­dī­tais ap­drau­dē­jums, starp­tau­tis­kā te­ro­ris­ma ra­dī­tais ap­drau­dē­jums, kā arī ki­be­rap­drau­dē­jums.

Lat­vi­jas pri­ori­tā­tes iek­šē­jās dro­šī­bas ap­drau­dē­ju­ma no­vēr­ša­nai ir valsts ro­be­žas dro­šī­bas un aiz­sar­dzī­bas stip­ri­nā­ša­na, tie­sī­bu aiz­sar­dzī­bas in­sti­tū­ci­ju ka­pa­ci­tā­te, krī­zes va­dī­ba un ko­mu­ni­kā­ci­ja, bēg­ļu un pa­tvē­ru­ma mek­lē­tā­ju po­li­ti­kas piln­vei­do­ša­na un ra­di­ka­li­zā­ci­jas ris­ku ma­zi­nā­ša­na.

Pri­ori­tā­tes ār­val­stu iz­lū­ko­ša­nas un dro­šī­bas die­nes­tu ra­dī­tā ap­drau­dē­ju­ma no­vēr­ša­nai ir  valsts dro­šī­bas ie­stā­žu spē­ju at­tīs­tī­ba, pret­iz­lū­ko­ša­nas un pre­ven­tī­vo pa­sā­ku­mu stip­ri­nā­ša­na, valsts no­slē­pu­ma aiz­sar­dzī­bas pa­sā­ku­mu piln­vei­do­ša­na, ter­mi­ņuz­tu­rē­ša­nās at­ļau­ju prog­ram­mas efek­tī­va kon­tro­le un sa­dar­bī­bas stip­ri­nā­ša­na ar par­tner­die­nes­tiem.

Lai no­vēr­stu mi­li­tā­ro ap­drau­dē­ju­mu, Lat­vi­ja kā gal­ve­nos uz­de­vu­mus iz­vir­za valsts paš­aiz­sar­dzī­bas spē­ju stip­ri­nā­ša­nu, sa­bied­ro­to il­gter­mi­ņa klāt­būt­ni un re­aģē­ša­nas spē­ju stip­ri­nā­ša­nu, kā arī ko­lek­tī­vās aiz­sar­dzī­bas sais­tī­bu iz­pil­di.

Pil­so­nis­kās sa­bied­rī­bas vie­no­tī­bas ap­drau­dē­ju­ma no­vēr­ša­nai kā pri­ori­tā­tes ir iz­vir­zī­tas pil­so­nis­kās sa­bied­rī­bas līdz­da­lī­ba sa­bied­ris­ki po­li­tis­ka­jos pro­ce­sos, valsts stra­tē­ģis­kās ko­mu­ni­kā­ci­jas spē­ju at­tīs­tī­ba un sa­bied­rī­bas in­teg­rā­ci­jas po­li­ti­kas īs­te­no­ša­na.

Lat­vi­jas pri­ori­tā­tes in­for­ma­tī­va­jai tel­pai ra­dī­tā ap­drau­dē­ju­ma no­vēr­ša­nai ir sa­bied­ris­ko me­di­ju at­tīs­tī­ba, Krie­vi­jas in­for­ma­tī­vās tel­pas ie­tek­mes ma­zi­nā­ša­na, me­di­ju lie­tot­pras­mes un me­di­ju no­za­res iz­glī­tī­bas vei­ci­nā­ša­na.

Pri­ori­tā­tes eko­no­mi­kai ra­dī­tā ap­drau­dē­ju­ma no­vēr­ša­nai ir sta­bi­las un prog­no­zē­ja­mas eko­no­mis­kās vi­des no­dro­ši­nā­ša­na, ār­ējā eko­no­mis­kā po­li­ti­ka un ār­val­stu in­ves­tī­ci­ju kon­tro­le, ener­go­re­sur­su pie­gā­žu dro­šī­ba un tran­zī­ta kra­vu plūs­mas di­ver­si­fi­kā­ci­ja.

Lai no­vēr­stu starp­tau­tis­kā te­ro­ris­ma ra­dī­to ap­drau­dē­ju­mu, Lat­vi­ja kā gal­ve­no iz­vir­za līdz­da­lī­bu starp­tau­tis­ka­jās te­ro­ris­ma ap­ka­ro­ša­nas ope­rā­ci­jās un starp­tau­tis­ko sa­dar­bī­bu, valsts, paš­val­dī­bu un ju­ri­dis­ko ie­stā­žu sa­dar­bī­bu pre­tte­ro­ris­ma jo­mā un te­ro­ris­ma ris­ka ob­jek­tu dro­šī­bu.

Lat­vi­jas pri­ori­tā­tes ki­be­rap­drau­dē­ju­ma no­vēr­ša­nai ir efek­tī­va ki­ber­dro­šī­bas po­li­ti­kas īs­te­no­ša­na, ap­drau­dē­ju­ma iden­ti­fi­cē­ša­nas un re­aģē­ša­nas spē­ju stip­ri­nā­ša­na, in­for­mā­ci­jas in­fra­struk­tū­ras dro­šī­bas stip­ri­nā­ša­na, kā arī star­pin­sti­tu­ci­onā­lās un starp­tau­tis­kās sa­dar­bī­bas piln­vei­do­ša­na.

30. no­vem­brī Lon­do­nā Liel­bri­tā­ni­jā sep­ti­ņas val­stis — Liel­bri­tā­ni­ja, Dā­ni­ja, Igau­ni­ja, Lat­vi­ja, Lie­tu­va, Nī­der­lan­de un Nor­vē­ģi­ja — pa­rak­stī­ja di­bi­nā­ša­nas lī­gu­mu par Ap­vie­no­to re­aģē­ša­nas spē­ku (Jo­int Expeditionary For­ce JEF) iz­vei­di. Tas pa­redz iz­vei­dot ko­pē­jus spē­kus, kas spēs ātr­i, in­teg­rē­ti un sav­star­pē­ji ko­or­di­nē­ti re­aģēt uz mūs­die­nu drau­diem.

Pa­rak­stot di­bi­nā­ša­nas sa­pra­ša­nās me­mo­ran­du, Liel­bri­tā­ni­jas aiz­sar­dzī­bas mi­nistrs Maikls Fa­lons uz­svē­ra jaun­iz­vei­do­to spē­ku no­zī­mi, kas sniegs ie­spē­ju sep­ti­ņām val­stīm ko­pī­gi re­aģēt uz da­žā­diem starp­tau­tis­ka­jiem iz­ai­ci­nā­ju­miem. M. Fa­lons no­rā­dī­ja, ka līdz ar sa­pra­ša­nās me­mo­ran­da pa­rak­stī­ša­nu, val­stis var uz­sākt sav­star­pē­jās ap­mā­cī­bas un in­teg­rā­ci­ju, da­lī­ties ar zi­nā­ša­nām, spē­jām un re­sur­siem.

Lat­vi­jas Aiz­sar­dzī­bas mi­nis­tri­jas valsts sek­re­tārs Jā­nis Ga­ri­sons uz­svē­ra Ap­vie­no­to re­aģē­ša­nas spē­ku no­zī­mi Lat­vi­jai: «Ir bū­tis­ki, ka mūs­die­nu dro­šī­bas iz­ai­ci­nā­ju­mu ap­stāk­ļos tiek vei­do­tas ko­pē­jās spē­jas un stip­ri­nā­ta spē­ku sa­vie­to­ja­mī­ba. Šī Liel­bri­tā­ni­jas ini­ci­atī­va ap­lie­ci­na tās ie­sais­ti un ga­ta­vī­bu ko­pī­gi stip­ri­nāt Bal­ti­jas un Zie­meļ­-     ei­ro­pas val­stu re­ģi­ona dro­šī­bu.» Līdz ar sa­pra­ša­nās me­mo­ran­da pa­rak­stī­ša­nu, val­stis uz­sāk no­piet­nu dar­bu pie Ap­vie­no­to re­aģē­ša­nas spē­ku iz­vei­des, lai tie tik­tu pil­nī­bā
iz­vei­do­ti līdz 2018. ga­dam.

«Šo­brīd, kad pa­sau­lē ir lie­lā­ka ne­no­teik­tī­ba un pie­au­go­ši drau­di, ir bū­tis­ki, ka Liel­bri­tā­ni­ja uz­ņe­mas va­do­šo lo­mu Ap­vie­no­to re­aģē­ša­nas spē­ku iz­vei­dē. Bal­sto­ties uz mū­su ap­ņem­ša­nos NA­TO sa­mi­tā, šis do­ku­ments ap­lie­ci­na mū­su sais­tī­bas krī­žu pār­val­dī­bā un ko­lek­tī­va­jā dro­šī­bā,» uz­ru­nā­jot klāt­eso­šos pa­rak­stī­ša­nas ce­re­mo­ni­jā, no­rā­dī­ja Liel­bri­tā­ni­jas aiz­sar­dzī­bas mi­nistrs M.  Fa­lons. «Ko­pā mēs esam stip­rā­ki, un esam vie­no­ju­šies ap­vie­not spē­kus, kad tas būs ne­pie­cie­šams. Šie spē­ki ļaus Liel­bri­tā­ni­jai un mū­su sa­bied­ro­ta­jiem da­lī­ties zi­nā­ša­nās, spē­jās un re­sur­sos, kā arī ap­lie­ci­nās mū­su spē­jas ātr­i iz­vie­to­ties, būt elas­tī­giem un in­teg­rē­tiem ap­vie­no­ta­jiem spē­kiem.»

Tiek plā­nots, ka Lat­vi­ja ko­pē­jiem spē­kiem de­le­ģēs ro­tas lī­me­ņa apakš­vie­nī­bu, in­teg­rē­jot to Liel­bri­tā­ni­jas kau­jas gru­pas sa­stā­vā. Lai piln­vēr­tī­gi ie­kļau­tos Ap­vie­no­ta­jos re­a­­ģē­ša­nas spē­kos, Lat­vi­jas ka­ra­vī­riem būs jā­ap­gūst div­pu­sē­jas un daudz­pu­sē­jas ap­mā­cī­bu un vin­gri­nā­ju­mu prog­ram­mas, lai pa­nāk­tu mak­si­mā­li cie­šu sa­dar­bī­bas un sa­vie­to­ja­mī­bas lī­me­ni ar sa­bied­ro­to spē­kiem, kas ir bū­tis­ki augst­as re­aģē­ša­nas stan­dar­tu iz­pil­dei.

Ap­vie­no­tie re­aģē­ša­nas spē­ki ir augst­as ga­ta­vī­bas spē­ki, kas spēs ātr­i re­aģēt uz jeb­ku­ru krī­zi jeb­ku­rā vi­dē un būs spē­jī­gi īs­te­not pil­na spek­tra ope­rā­ci­jas, re­aģē­jot uz jeb­ku­ras krī­zes at­tīs­tī­bu, lai no­vēr­stu tās ie­spē­ja­mo es­ka­lā­ci­ju. Liel­bri­tā­ni­ja vei­dos Ap­vie­no­to re­aģē­ša­nas spē­ku ko­do­lu, ta­ču spē­ku struk­tū­ra tiek vei­do­ta elas­tī­ga, lai va­rē­tu pie­sais­tīt par­tner­val­stis, bal­sto­ties uz to vēl­mi ie­sais­tī­ties kon­krē­tās ope­rā­ci­jās. Val­stu ie­sais­te ope­rā­ci­jās no­ri­si­nā­sies pēc brīv­prā­tī­bas prin­ci­pa.

Ap­vie­no­ta­jiem re­aģē­ša­nas spē­kiem būs jā­spēj re­aģēt uz jeb­kā­da vei­da kon­flik­tiem, tai skai­tā pie­da­lī­ties ANO, NA­TO un Eiro­pas Sa­vie­nī­bas ope­rā­ci­jās. Šīs ini­ci­atī­vas pa­ma­tā ir vēl­me tur­pi­nāt piln­vei­dot starp­tau­tis­ka­jās ope­rā­ci­jās ie­gū­to pie­re­dzi un sav­star­pē­jo sa­vie­to­ja­mī­bu.

30. no­vem­brī Na­ci­onā­la­jā aiz­sar­dzī­bas aka­dē­mi­jā Mel­nās ka­fi­jas va­ka­rā ti­ka go­di­nā­ti Brī­vī­bas cī­ņās kri­tu­šie Lat­vi­jas Ka­ra sko­las ka­de­ti. Pa­sā­ku­mā pie­da­lī­jās arī aiz­sar­dzī­bas mi­nistrs Rai­monds Ber­gma­nis un Na­ci­onā­lo bru­ņo­to spē­ku ko­man­die­ris ģe­ne­rāl­leit­nants Rai­monds Grau­be.

Melnās kafijas vakars

«Valsts spēks sak­ņo­jas sa­vas vēs­tu­res zi­nā­ša­nā un cie­nī­ša­nā, tra­dī­ci­jās un to pār­man­to­ja­mī­bā. Vie­na no Na­ci­onā­lo bru­ņo­to spē­ku stip­rā­ka­jām tra­dī­ci­jām ir Mel­nās ka­fi­jas va­kars, kad ik ga­du 30. no­vem­brī, dze­rot mel­nu ka­fi­ju un ēdot rupj­mai­zi ar mar­me­lā­di, mēs pie­mi­nam Brī­vī­bas cī­ņās kri­tu­šos Lat­vi­jas Ka­ra sko­las ka­de­tus,» uz­svē­ra aiz­sar­dzī­bas mi­nistrs Rai­monds Ber­gma­nis. «Arī šis laiks ir trauk­smains. Pa­sau­les da­ļu un at­se­viš­ķu val­stu dro­šī­bu vairs ne­no­sa­ka vien ār­ējo ro­be­žu stip­rums. Iek­šē­jā dro­šī­ba un ap­ņē­mī­ba paš­iem uz­tu­rēt kār­tī­bu sa­vā val­stī, būt ga­ta­viem stā­ties pre­tī mūs­die­nu ļau­nā­ka­jam ie­naid­nie­kam —
te­ro­ris­mam, ja tas vēr­stos pret mums, ir mūs­die­nu lie­lā­kais iz­ai­ci­nā­jums un uz­de­vums ik­vie­nam no mums. Bū­sim no­mo­dā par sa­vu zem­i un ne­kad ne­ie­slīg­sim ru­tī­nā un vien­al­dzī­bā pret no­tie­ko­šo. Mēs esam pa­tei­cī­gi vi­siem sa­bied­ro­ta­jiem, kas stāv ple­cu pie ple­ca ar mums, sar­gā­jot mū­su Lat­vi­jas dro­šī­bu un stip­ri­not aiz­sar­dzī­bu, bet mums vien­mēr jā­at­ce­ras, ka pirm­ām ­kār­tām mēs pa­ši esam at­bil­dī­gi par sa­vām mā­jām — sa­vu skais­to zem­i Lat­vi­ju!»

Aka­dē­mi­jā no­ti­ka va­ka­ra jun­da, ku­rā pie­da­lī­jās no­za­res va­dī­ba, aka­dē­mi­jas per­so­nāls un ka­de­ti, kā arī Lat­vie­šu virs­nie­ku ap­vie­nī­bas pār­stāv­ji, Lat­vi­jas ģe­ne­rā­ļu klu­ba bied­ri un Dau­gav­pils krie­vu vi­dus­sko­las — li­ce­ja audzēk­ņi.

Go­di­not 1919. ga­da Brī­vī­bas cī­ņu no­ti­ku­mus, va­ka­ra jun­dā iz­sau­ca 14 kri­tu­šo ka­de­tu vār­dus un pie vi­ņu fo­to­grā­fi­jām aiz­de­dza sveces.

Pēc va­ka­ra jun­das no­ti­ka Lat­vi­jas ar­mi­jas ģe­ne­rā­ļa, Lāč­plē­ša Ka­ra or­de­ņa ka­va­lie­ra Mār­ti­ņa Har­tma­ņa Go­da zo­be­na pa­snieg­ša­nas ce­re­mo­ni­ja la­bā­ka­jam Lat­vi­jas Na­ci­onā­lo aiz­sar­dzī­bas aka­dē­mi­ju ab­sol­vē­ju­ša­jam ka­de­tam. Šo­gad zo­be­nu sa­ņē­ma leit­nants Kas­pars Kuk­ša.

1. de­cem­brī ti­ka at­klāts 4200 kilo­met­ru ga­rais NA­TO Sa­bied­ro­to ātr­ās re­aģē­ša­nas kor­pu­sa štā­ba «Lab­da­rī­bas skrē­jiens» no Gai­sa spē­ku avi­āci­jas bā­zes Liel­vār­dē līdz Sa­bied­ro­to spē­ku augst­āka­jai virs­pa­vēl­nie­cī­bai Eiro­pā, sim­bo­lis­ki ie­zī­mē­jot mā­cī­bu «Ar­rca­de Fu­si­on 2015» no­slē­gu­mu. Skrē­jie­nu no Gai­sa spē­ku avi­āci­jas bā­zes at­klā­ja 18 NA­TO Sa­bied­ro­to ātr­ās re­aģē­ša­nas kor­pu­sa At­bal­sta ba­tal­jo­na ka­ra­vī­ri, bet vi­ņiem pa ce­ļam Lie­tu­vā, Po­li­jā, Vā­ci­jā, Nī­der­lan­dē un Beļ­ģi­jā pie­vie­no­jās ci­ti skrē­jie­na da­līb­nie­ki, to no­slē­dzot Sa­bied­ro­to spē­ku augst­āka­jā virs­pa­vēl­nie­cī­bā Eiro­pā.

«Lab­da­rī­bas skrē­jiens» il­ga as­to­ņas die­nas, un to ko­pu­mā vei­do­ja 100 ma­ra­to­ni. Ka­ra­vī­ri ma­ra­to­nu mē­ro­ja di­vu cil­vē­ku ko­man­dā, un katrs tā da­līb­nieks ma­ra­to­na lai­kā no­skrē­ja ap­tu­ve­ni 30 kilo­met­rus. NA­TO «Lab­da­rī­bas skrē­jie­na» lai­kā ti­ka vāk­ti lī­dzek­ļi di­viem lab­da­rī­bas fon­diem — «The Royal Bri­tish Le­gi­on» un «Ala­ba­re».

7. decembrī vienā no savām pirmajām ārvalstu vizītēm Latvijā ieradās jaun-  ieceltais Zviedrijas Bruņoto spēku komandieris ģenerālis Mikaels Budiens, kurš amatā stājās 1. oktobrī.

Zviedrijas Bruņoto spēku komandieris

Ģenerālis Mikaels Budiens tikās ar aizsardzības ministru Raimondu Bergmani un Nacionālo bruņoto spēku komandieri ģenerālleitnantu Raimondu Graubi, kuri iepazīstināja Zviedrijas Bruņoto spēku komandieri ar valsts aizsardzības aktualitātēm un bruņoto spēku attīstības plāniem.

Amatpersonas pārrunāja divpusējo militāro sadarbību, kas pēdējos gados ir būtiski aktivizējusies, tostarp ne tikai starp regulārajiem spēkiem, bet arī abu valstu brīvprātīgajiem militārajiem formējumiem (Zemessardze).

Ņemot vērā ģeopolitisko situāciju pasaulē un Baltijas jūras reģionā, amatpersonas pievērsās arī Baltijas un Ziemeļeiropas valstu militārās sadarbības aktualitātēm, jo Zviedrija šogad ir Ziemeļvalstu aizsardzības sadarbības programmas prezidējošā valsts.

Ģenerālis Mikaels Budiens apmeklēja Rīgā izvietoto NATO izcilības centru stratēģiskās komunikācijas jautājumos un tikās ar tā vadītāju Jāni Sārtu.

Godinot kritušos Latvijas karavīrus, Zviedrijas Bruņoto spēku komandieris nolika ziedus pie pulkveža O. Kalpaka pieminekļa Rīgā, Esplanādē.

Sagatavojusi Ieva Plēsuma.
Foto — Gatis Dieziņš.