Eiropas Savienība iestājas pret Krievijas propagandu

Šī gada 4. novembrī interneta vietnē http://eeas.europa.eu tika publiskots pirmais maldinošās informācijas atmaskošanas pārskats («Disinformation Review»), kurš turpmāk kļūs par iknedēļas izdevumu. Jaunā pārskata autori strādā šogad nodibinātā analītiķu grupā «Stratcom East», kura darbojas ES paspārnē un kuras mērķis ir atmaskot Krievijas propagandas metodes masu medijos un pēc iespējas mazināt šīs valsts izplatītās dezinformācijas nodarīto kaitējumu sabiedrībai. «Stratcom East» vēlas pievērst starptautiskās sabiedrības uzmanību tam, ka burtiski katru dienu Eiropa tiek pakļauta Krievijas informatīvā kara datu plūsmai. «Stratcom East» uzsver un brīdina, ka Krievijas propagandas mērogs mūsdienu tehnoloģiski attīstītajā laikmetā ir sasniedzis globālus apmērus, turklāt izmantotā metodika ir labi pārdomāta un ļoti daudzveidīga, tā negatīvi iedarbojas pat uz labi izglītotiem cilvēkiem ar plašu redzesloku.

«Disinformation Review» tapšanā ir piedalījušies kopumā vairāk nekā 300 masu mediju speciālistu, nevalstisko organizāciju pārstāvju, dažādu starptautisko un nacionālo organizāciju un struktūru amatpersonu. Lai cilvēkiem būtu vieglāk uztvert, pārskats ir strukturēts slejās, norādot: 1) dezinformācijas izplatīšanai izmantoto valodu, 2) maldinošās informācijas saturu īsumā, 3) precīzu dezinformācijas avotu — vietni internetā, TV vidē, radio vai presē; 4) mērķauditoriju, kuru Krievija centusies ietekmēt, 5) maldinošo informāciju atspēkojošus datus, atsauces, pamatojumus; 6) avotu, kas fiksējis dezinformāciju. Pārskatā norādīts, ka daudzas Krievijas izplatītās maldinošās ziņas būtu ierindojamas starp konspirācijas teorijām ar ļoti apšaubāmu izcelsmi, taču šādas ziņas publisko arī Krievijas lielā-kie un pazīstamākie mediji, tajā skaitā TV kanāli — «Pervij» un NTV, kā arī RT.

Viena no svarīgām «Disinformation Review» slejām ir veltīta tieši atmaskojošai informācijai. Diezgan daudzi Krievijas propagandai pakļaujamie cilvēki Krievijā un Eiropā pēc dezinformācijas «iepotēšanas» tomēr saglabā šaubas par tās patiesīgumu, taču šie «nepārliecinātie prāti» parasti laika vai iespēju trūkuma dēļ nemeklē citos medijos Krieviju atmaskojošu informāciju. Ilgstoši nesaņemot objektīvu, patiesīgu informāciju lielākajos masu medijos, cilvēki sāk ticēt mērķtiecīgai un metodiski izstrādātai dezinformācijai. Starp bezkaunīgākajiem dezinformācijas piemēriem «Disinformation Review» ierindo Krievijas paziņojumus masu medijos, ka opozicionāra Borisa Ņemcova slepkavību «pasūtījusi» ASV Centrālā izlūkošanas pārvalde, ka amerikāņu tauta par savu līderi vēlas redzēt Vladimiru Putinu, ka Polija gatavojas Ukrainas rietumu apgabalu okupācijai, ka Saūda Arābija apgādā ar īpašām narkotikām «Daesh» jeb teroristu — džihādistu armiju, kas darbojas Sīrijā un Irānā (ISIS) utt.

Pirmā apskata autori ir apkopojuši informāciju pārsvarā angļu, krievu un ukraiņu valodā, dažas publikācijas ir arī čehu, gruzīnu, somu un vācu valodā. Propagandas jomas analītiķi uzskata, ka pašlaik vislielāko ietekmi Kremļa melu plūsma rada uz cilvēkiem Krievijā un bijušās PSRS republikās. Taču viens no sabiedriskās domas jaunākajiem pētījumiem liecina, ka Maskavas un Kremļa iekšpolitiku un ārpolitiku atbalsta arī 25—30% Francijas, Vācijas, Itālijas un Spānijas iedzīvotāju.

Tuvākajā nākotnē sadarbībā ar «Stratcom East», pieaugot aktīvo dezinformācijas vācēju skaitam, palielināsies arī «Disinformation Review» pārstāvēto valodu saime. Visiem, kuri fiksē dezinformācijas gadījumus, tiek izteikts lūgums sūtīt savus novērojumus uz e-pasta adresi STRATCOM-EAST@eeas. europa.eu, tādējādi dodot savu artavu cīņā pret Maskavas propagandu. Pateicoties «Stratcom East» iknedēļas apskatiem, starptautiskai sabiedrībai pakāpeniski tiks radīta lielāka izpratne un dota iespēja atpazīt un pretoties Krievijas informācijas uzbrukumiem, kā arī kritiski uztvert šīs valsts ģenerētos mītus un aizspriedumus.

«Disinformation Review» autori noslēgumā sevišķi uzsver, ka viņu veidotais dokuments nav uzskatāms par Eiropas Savienības oficiālo nostāju. Taču ES un visas pasaules iedzīvotājiem caur «Disinformation Review» tiek dota iespēja kritiski pārvērtēt dzirdēto, redzēto vai lasīto informāciju masu medijos, ko mērķtiecīgi izplata Krievija. Vienlaikus pārskata autori paškritiski atzīst, ka viens iknedēļas atmaskojošais ziņojums nespēs apturēt Krievijas milzīgo propagandas spararatu, kuru darbina tūkstošiem Kremļa apmaksātu masu mediju ekspertu un žurnālistu visdažādākajās jomās.

Pēc ārvalstu preses materiāliem sagatavojusi
majore Vizma Kaļčeva.

Ārzemju ziņas

PrintGatavojas jaunu bruņumašīnu iegādei

Lietuvas aizsardzības ministrs Jozs Oleks informējis, ka vairāki uzņēmumi no ASV, Lielbritānijas, Itālijas, Izraēlas, Kanādas, Polijas, Somijas, Šveices, Turcijas un Vācijas ir saņēmuši aicinājumus piedalīties konkursā.  Lietuva plāno iegādāties ne tikai bruņumašīnas, bet arī ar bruņām aprīkotus torņus pie šīs tehnikas. ASV jau ir izteikušas piedāvājumu piegādāt bruņutransportierus «M1126 Stryker», kā arī kompleksā līguma ietvaros nodrošināt rezerves daļu un ekipējuma piegādi. Tiek izteikti arī citi piedāvājumi.

Viena no «Stryker» modifikācijām.
Viena no «Stryker» modifikācijām.

J. Oleks norāda, ka politiskais lēmums par labu kādai no firmām vēl nav pieņemts. Bruņumašīnu iegādei Lietuva gatava piešķirt aptuveni 500 miljonus eiro, un šis pirkums var kļūt par lielāko Lietuvas Bruņoto spēku vēsturē.

Pagaidām netiek publiskota informācija, cik bruņutehnikas vienību plānots iegādāties, taču Aizsardzības ministrijas iepriekšējos paziņojumos izskanējusi informācija, ka būtu nepieciešams ar jaunu tehniku apgādāt divus mehanizētos bataljonus (aptuveni 70 kaujas tehnikas vienības).

PrintZiemeļeiropas valstis ciešāk sadarbosies aizsardzības jomā

Šī gada 10.—11. novembrī Stokholmā notika NB8 (Nordic-Baltic Eight) valstu un NB8 paplašinātā formāta — Ziemeļu grupas valstu (Northern Group) — aizsardzības resoru vadītāju un pārstāvju tikšanās. Galvenais tikšanās rezultāts ir vienošanās intensificēt militāro sadarbību NB8 formātā. Ministri bija vienisprātis par sadarbības padziļināšanu tādās jomās kā hibrīdkara draudu novēršana, kiberdrošība, apvienoto mācību un operāciju organizēšana, kopīgi ieroču un kara tehnikas pasūtījumi, informācijas apmaiņa un citi jautājumi.

NB8 aizsardzības ministri un valstu pārstāvji pēc tikšanās.
NB8 aizsardzības ministri un valstu pārstāvji pēc tikšanās.

Tikšanās ietvaros tika uzsvērts, ka situācija drošības jomā ir būtiski mainījusies, un tāpēc NB8 formātā jāveido intensīvāks dialogs, jāveic vairāk praktisku sadarbības pasākumu, tajā skaitā nostiprinot saites starp NATO un ziemeļu partnervalstīm ārpus alianses. Efektīvākai sadarbībai NATO ziemeļu partnervalstis varēs sūtīt savus pārstāvjus strādāt NATO štāba mītnē Briselē. Stokholmas tikšanās laikā divpusējā formātā tika apspriesta arī pretgaisa aizsardzības problemātika un iespējamā sadarbība kopīgiem risinājumiem.

«Nordic-Baltic Eight» formātu veido Dānijas, Igaunijas, Somijas, Latvijas, Lietuvas, Norvēģijas un Zviedrijas aizsardzības ministri un Islandes Ārlietu ministrijas Aizsardzības departamenta vadītājs. Ziemeļu grupā — līdztekus NB8 pārstāvjiem — ietilpst arī Vācijas, Nīderlandes, Polijas un Lielbritānijas militāro resoru vadītāji. Ziemeļu grupas valstu pārstāvji Stokholmā pārrunāja iespējas ciešāk sadarboties atbalsta sniegšanā Gruzijai un Urainai.

Panākta vienošanās formēt kopīgu jūras kaujas grupu

Zviedrija un Somija, kas nav NATO dalībvalstis, noslēgušas vienošanos formēt kopīgu jūras spēku kaujas grupu SFNTG (Swedish-Finnish Naval Task Force Group). Operacionālā ziņā šī grupa tiks standartizēta saskaņā ar NATO prasībām, nodrošinot savietojamību ar alianses jūras spēku grupējumiem. Jaunais formējums galvenokārt piedalīsies krīžu noregulēšanas mācībās, bet perspektīvā uzņemsies arī jūras novērošanas funkciju sevišķi sarežģītos klimatiskajos apstākļos Arktikā un līdzās esošajos reģionos.

Zviedrijas valdības oficiālajā paziņojumā masu medijiem ir teikts, ka Karaliskajiem jūras spēkiem turpmāk sadarbība ar Somiju ir ierindota prioritāšu sarakstā. Lai reaģētu uz mūsdienu drošības izaicinājumiem visefektīvāk, valstīm ir jāmeklē kopīgi viedās aizsardzības (smart defence) risinājumi, kas ar ievērojami mazākām izmaksām nodrošinās labākus rezultātus. Zviedrijas un Somijas parakstītā militārās sadarbības programma kopumā ietver sešus dažādus virzienus — jūras, gaisa un sauszemes spēku uzdevumi, aizmugures apgāde (loģistika), kā arī sakaru un štābu darbības nodrošinājums. Jūras spēku sadarbības virziens jau ir rezultējies SFNTG formēšanā.

Zviedrijas KJS korvete «HMS Härnösand».
Zviedrijas KJS korvete «HMS Härnösand».

Viens no trīspusējiem viedās sadarbības līgumiem ir noslēgts starp Zviedrijas, Somijas un Dānijas militārajiem resoriem, un šis dokuments paredz miera laikā katrai no trim valstīm brīvi izmantot abu citu valstu ostas. Tas nozīmē, ka, piedaloties dažādās mācībās vai jūras operācijās teritoriālajos vai starptautiskajos ūdeņos, minēto trīs valstu jūras spēku kuģi varēs īslaicīgi bāzēties kaimiņvalstīs, ja tas būs izdevīgāk no operacionālā vai izdevumu optimizācijas viedokļa.

PrintPilnvērtīga pretgaisa aizsardzība nav iespējama bez moderniem iznīcinātājiem

Oktobra beigās Somijas aizsardzības ministrs Jusi Nīniste paziņoja, ka Somijā tiks uzsākta jaunu iznīcinātāju iegādes programma HX, lai nomainītu novecojušos iznīcinātājus F/A-18 «Hornet».

Veco iznīcinātāju parka nomaiņas un modernas pretgaisa aizsardzības sistēmas izveides stratēģiju pētīja speciāli norīkota darba grupa, kuras gala ziņojumā atzīts, ka nebūs produktīvi aizvietot daudzfunkcionālus iznīcinātājus ar zenītraķešu sistēmām un bezpilota lidaparātiem. Abas šīs sistēmas tikai daļēji spēj nosegt iznīcinātājiem paredzētās funkcijas. Ziņojuma autori norāda, ka efektīvai pretgaisa aizsardzībai ir jāizmanto moderni iznīcinātāji kopā ar pretgaisa līdzekļiem, kas darbojas no zemes. Šogad darba grupa padziļināti pētīja tikai modernāko iznīcinātāju iespējas un funkcijas, bet zenītraķešu sistēmas un bezpilota lidaparāti tiks analizēti vēlāk.

Divi iznīcinātāji F/A-18E/F «Super Hornet» īsi pēc pacelšanās no ASV aviācijas bāzes kuģa «USS John C. Stennis» (CVN 74).
Divi iznīcinātāji F/A-18E/F «Super Hornet» īsi pēc pacelšanās no ASV aviācijas bāzes kuģa «USS John C. Stennis» (CVN 74).

Darba grupas atzinumā teikts, ka jaunajai daudzfunkcionālo iznīcinātāju flotei ir jānodrošina potenciālā agresora atturēšana no militāra uzbrukuma Somijai, jākļūst par svarīgāko komponentu pretgaisa aizsardzības sistēmas arhitekturā, jānodrošina iespēja veikt gaisa prettriecienus ienaidnieka mērķiem uz zemes un jūrā, kā arī visu Aizsardzības spēku izlūkošanas, novērošanas un komandvadības (C2) uzdevumu izpilde.

Somija pagājušā gadsimta beigās ir iegādājusies 61 iznīcinātāju F/A-18 «Hornet», taču tie jau ir ievērojami novecojuši. Eksperti atzīst, ka līdz 2030. gadam vecie iznīcinātāji vairs nespēs pildīt modernajai karadarbībai raksturīgās daudzfunkcionālo iznīcinātāju flotes plašās funkcijas. Tāpēc tiek plānots, ka, sākot no 2025. gada, Somija pakāpeniski sāks nomainīt vecos F/A-18 «Hornet», to vietā iepērkot jaunus lidaparātus. 2018. gadā iecerēts izsludināt iepirkuma konkursu, lai līdz 2021. gadam tiktu noslēgts atbilstošs līgums. Veiksmīgi realizējot pašreizējos nodomus, 2025. gadā modernizētā Somijas iznīcinātāju flote sasniegs sākotnējo kaujas gatavību, bet 2030. gadā — pilnas kaujas gatavības pakāpi.

Visticamāk, Somija izvēlēsies vienu no četriem potenciālajiem variantiem — Norvēģijas izraudzīto «F-35 Lightning II», Zviedrijas un vairāku NATO dalībvalstu bruņojumā esošo «Gripen», Francijas ražoto «Rafale» vai ASV ražoto F/A-18E/F «Super Hornet».

Iznīcinātāju nomaiņa Somijai izmaksās aptuveni sešus miljardus eiro, un tas būs dārgākais militārais projekts nākamajā desmitgadē. Aizsardzības ministrijas budžetā tādu līdzekļu nav, tāpēc parlamentam būs jālemj par papildu finansējuma piesaistīšanu.

PrintPalielinās militāros izdevumus pusotras reizes

Aizsardzības ministrs Mirča Duša paziņojis par plāniem, sākot no 2017. gada, strauji palielināt Rumānijas militāro budžetu, lai līdz 2017. gadam sasniegtu 2% no iekšzemes kopprodukta (IKP). Pašlaik Rumānija aizsardzībai tērē 1,33% no IKP, taču drošības situācijas pasliktināšanās dēļ šī budžeta sadaļa stipri pieaugs.

Pretraķetes SM-3 palaišana no ASV raķešu kreisera «USS Lake Erie» (CG 70).
Pretraķetes SM-3 palaišana no ASV raķešu kreisera «USS Lake Erie» (CG 70).

M. Duša ir uzsvēris, ka Rumānijā jau strādā NATO spēku integrācijas vienība (NATO Force Integration Unit), bet drīzumā darbību uzsāks alianses daudznacionālās divīzijas «Dienvidi — Austrumi» štābs. Abas sabiedroto spēku komandvadības struktūras nodrošinās pastāvīgu NATO klātbūtni Rumānijā, un šīs struktūras pildīs svarīgu lomu, veidojot sadarbību starp NATO spēkiem un Rumānijas armiju. Turklāt, pēc ministra teiktā, Rumānija veltīs lielu uzmanību stratēģiskās partnerības paplašināšanai ar ASV, realizējot divus svarīgus projektus — pretraķešu aizsardzības bāzi Deveselu pilsētiņā un multimodālo tranzīta pārvadājumu centru starptautiskajā lidostā «Mihail Kogălniceanu», kas atrodas netālu no Melnās jūras ostas Konstancas. ASV ļoti veiksmīgi izmantoja lidostu «Mihail Kogălniceanu», nodrošinot kravu pārvadājumus Afganistānas un Irākas operāciju laikā. Savukārt  Deveselu bāze kļūs par vienu no ASV veidojamās pretraķešu aizsardzības sistēmas komponentiem Eiropā. Rumānijas bāzē tiks izvērstas pretraķetes SM-3 un radiolokācijas stacijas, kuru apkalpošanā piedalīsies kopumā 200 militāro un civilo speciālistu.

PrintIznīcinātājus MiG-29 remontēs Polija

Šī gada septembrī, tiekoties Varšavā, Bulgārijas un Polijas aizsardzības ministri Nikolajs Nenčevs un Tomašs Semoņaks parakstīja vienošanos, kas paredz Krievijas ražojuma Bulgārijas Gaisa spēku iznīcinātāju MiG-29 remontu Polijā. NATO dalībvalstu vidū Polija ir vienīgā valsts, kurai ir iespējas nodrošināt MiG-29 apkopi un remontu. 

Bulgārijas GS MiG-29.
Bulgārijas GS MiG-29.

Vienošanās paredz sešu dzinēju RD-33 remontu un divu Polijai piederošo dzinēju izmantošanu divu gadu periodā. Viena dzinēja remonta izmaksas būs aptuveni 1,023 miljoni eiro, taču Polijas puse uzņemsies transporta izmaksas, kas būs saistītas ar remonta procesu. Komentējot Polijas iesaistīšanos Bulgārijas iznīcinātāju remont­darbos, Krievijas lidmašīnu būves kompānijas MiG ģenerāldirektors Sergejs Korotkovs paziņoja, ka kompānijai nav citas izvēles, kā vien turpmāk pilnībā atteikties no Bulgārijas GS iznīcinātāju MiG-29 ekspluatācijas tehniskā atbalsta.

Pēc ār­val­stu pre­ses ma­te­ri­āliem sa­ga­ta­vo­ju­si ma­jo­re Viz­ma Kaļ­če­va.
Foto — https://en.wikipedia.org/wiki/Stryker; http://www.kam.lt;
http://www.wrightys-warships.com; http://theaviationist.com;
https://en.wikipedia.org; https://upload.wikimedia.org.

Uz Pasaules jumta. Tibeta

Edmunds Vītols,
NBS rezerves kapteinis.

Foto — no autora personiskā arhīva.

Sākums 2014. gada novembra un šā gada iepriekšējos numuros.

Sena stūpa uz Kailasa fona.
Sena stūpa uz Kailasa fona.

Sēdēju uz akmens, ar ūdens pudeli rokās, vēroju apkārt notiekošo, svētceļniekus, vējā plandošās lūgšanu karodziņu virtenes, sniegiem klāto Dolma La pāreju un stāvās klinšu sienas visapkārt.  Šī ceļojuma laikā, pārvarot tikai fiziskas grūtības un telpu, biju nokļuvis kādā citā dimensijā, kur laiks ritēja savādāk. Patiesībā laika jēdziens neeksistēja, bija tikai diennakts gaišais un tumšais periods. Pulkstenī te neviens neskatijās, un tibetiešiem tādu nemaz nav. Viņi  no bērnības ir iemācījušies orientēties pēc saules, bet, ja to aizklāj mākoņi, tad pēc gaismas intensitātes apkārtējā vidē. Man šīs nianses bija grūti aptvert, tādēļ nemaz neiedziļinājos un nemēģināju izzināt šos procesus detalizēti un ar rietumnieka prātam saprotamu zinātnisku pamatojumu. Apzinājos, ka esmu zaudējis laika izjūtu arī nedaudz plašākā nozīmē, proti, nezinu, kāds šodien ir datums. Bet tam šeit un tagad nebija nekādas nozīmes. Skatījos uz kalnu siluetiem, kurus ik pa brīdim apspīdēja saules stari, kas izlauzās cauri mākoņiem, kuri neaptverami ātri nesās tepat virs galvas.

Lūkoju, vai kādā kalnu ielokā nepavīdēs kādas pazīmes, ka tieši šeit atrodas ieeja teiksmainajā Šambalā. Varbūt tieši šais mirkļos biju tai vistuvāk, bet nevarēju saskatīt ieeju mahatmu valstībā. Budisti stāsta, ka Šambalā cilvēks var nokļūt tikai pēc īpaša uzaicinājuma, bet arī piebilst, ka tie, kam tomēr laimējies tur nokļūt, nekad no turienes neatgriežas laicīgajā pasaulē. Atmiņā atausa frāze: «Aicināto ir daudz, bet maz izredzēto…» No šīs apceres mani izrāva garām ejošu tibetiešu bariņš, kas, raiti soļojot pa kalnu taku, skaļi dziedāja dziesmu savā valodā. Saģērbušies noplukušos vamžos, rokā turot mazās lūgšanu dzirnaviņas, vēja appūstiem un saules noplaucētiem sārtiem vaigiem — viņi noraudzījās uz mani un sirsnīgi smaidīja. Tie bija laimīgu cilvēku smaidi, un tajos viss bija vienkārši un patiesi. Gan sievietēm, gan vīriešiem melno matu cirtās bija iepīti tirkīza akmentiņi, kas Tibetā ir visizplatītākā rotaslieta, jo sastopama šeit brīvā dabā, pat neveicot izrakumus kalnu iežos. Es rausos kājās, sapogāju savu jaku, uzvilku mugursomu plecos un devos pa taku tālāk. Vēl atskatījos uz Dolma La pāreju, kur bija uzkāpuši jau nākamie svētceļnieki, kas gavilēja par paveikto. Dolma La, tāpat kā pirmā tikšanās ar leģendāro Manosarovara ezeru un Kailasu, tās visas būtībā bija tikai ceļojuma epizodes. Jā, ļoti spilgtas un atmiņā paliekošas epizodes, bet ceļš joprojām turpinājās, un bija lieliski apzināties, ka viss turpinās!

Kailasa panorāma no Manosarovara ezera.
Kailasa panorāma no Manosarovara ezera.

Iebāzu mutē kārtējo ķiploka daiviņu un, uzvilcis cimdus, raitāk soļoju uz nogāzes pusi, kur taka jau vedīs lejā no Dolma La pār­ejas. Joprojām būdams pacilātā garastāvoklī par nupat pavadītajiem mirkļiem kalnu pār­ejā, es pietuvojos vietai, kur sākās ceļš uz leju. Spēja ledaina vēja brāzma no lejas ietriecās man sejā. Patiesībā to varētu apzīmēt ar pietuvošanos baisa bezdibeņa malai, jo skats, kas man pavērās, bija pārsteigums, bet pārsteigums ne tai labākajā nozīmē. Apzinājos, ka mani psiholoģiski pievīla eiforiskā sajūta, ka smagākais nu jau ir garām un tagad atliek tikai viegla pastaiga lejup. Šī atslābināšanās, ka smagākais jau ir aiz muguras, pirms uzsākat ceļu lejup no kalniem, var izrādīties liktenīga, jo ļoti daudzi kalnos kāpēji un alpīnisti dzīvību ir zaudējuši tieši lejupceļā. Kāpjot augšā, mans skatiens bija saistīts pārsvarā ar objektiem un taku, kas atradās trīs līdz septiņu metru attālumā man priekšā, bet tagad manas acis nemitīgi vērās uz visu ceļu, kas bija jānoiet lejup. Milzīgas un stāvas akmens kaskādes veidoja šo ceļu lejup. Pēc kādiem trīssimt metriem visu skatu aizsedza mākonis, kas bija apakšā, bet tur jau gaidīja nākamais «pārsteigums». Izrādās, tur nemaz nebija takas un nācās ekstrēmi lavierēt pa ļoti stāvu nogāzi lejup pāri apledojušiem akmeņiem, starp kuriem bija slidena sniega un dubļu masa un kūstošo sniegāju ūdeņi straumēm nesās lejup. Nebrīnījos un nevilcinājos, bet kāpu lejā, ar abiem ceļa spieķiem lavierējot starp slapjajiem un apledojušajiem akmeņiem, meklēdams atbalsta punktu. Jāatzīmē, ka svētceļnieku kustība šai ceļa posmā bija ļoti aktīva un dažs labs vietējais svētceļnieks, lēkādams pa slapjajiem akmeņiem kā tāda kalnu kaza,  apdzina citus un izgaisa miglā, kas pletās lejā. Pārsteidzoša pārgalvība — es nodomāju, bet tai pašā brīdī skaidroju sev, ka šie cilvēki, iespējams, veic šo maršrutu jau vairākas reizes un jūtas šajā vidē kā zivis ūdenī. Pārdomas acumirklī izgaisa un bija tikai realitāte, kurā pilnīgi koncentrējos katram nākamajam solim. Skaidri atceros tās izjūtas un pat to brīdi, kad paslīdēju. Nenokritu, tikai pateicoties sekundei, kad varēju atbalstīties uz vienu no diviem ceļa  spieķiem, kurš pārlūza uz pusēm zem mana svara. Taču ar šo mirkli pietika, lai savu smaguma centru pārnestu stabilā pozīcijā. Jā, sajūta bija baiga, jo acu priekšā bija tas, kur es varēju krist, ja nenoturētos. No salūzušā spieķa uzreiz atbrīvojos, atstājot to starp akmeņiem. Tagad balansam varēju izmantot tikai vienu spieķi un atbalstījos, ar tukšo roku slīdot starp akmeņiem. Zābaki izmirka jau pirmajā ceļa posmā, bet tam nebija nekādas nozīmes, es kāpu tālāk. Atceros, ka mani jau no pilnīga saspringuma un koncentrēšanās atkal izrāva dziedoša tibetiešu sieviete, kas tuvojās man no aizmugures. Es apstājos, atskatījos un palaidu viņu garām, apzinoties, ka šoreiz es smaidu pa visu ģīmi. Pēc šīs tikšanās ar dziedošo tibetieti, kaut kas krasi mainījās manā iekšējā stāvoklī, jo nupat bijušais saspringums pazuda. Lai gan mugura bija slapja un kājas trīcēja no vienveidīgās slodzes, bija sajūta, ka dziedošā sieviete, paejot man garām, ar neredzamu pavedienu paņēma sev līdzi manu saspringumu. Tas bija izgaisis. Sajutu dziļu mieru un uzticēšanos situācijai, ka viss ir lieliski un notiek tieši tā, kā tam jānotiek. Tālāk kāpu jau mierīgs, pat brīžiem apstājoties, lai palūkotos apkārt, vai nav kur manāms kāds no manas grupas biedriem. Atceros, ka ar bažām padomāju par to, kā vecais indietis Deivs veiks šo sarežģīto ceļa posmu. Labi, ka viņam bija līdzi divi pavadoņi.

Top karsts padzēriens.
Top karsts padzēriens.

Lejā nonācu pēc pusotras stundas nepārtraukta kāpiena un sajutos kā atgriezies uz Zemes. Laikam jau stāvais kāpiens strauji samazināja to augstumu, kas bija Dolma La pārejā, jo nu elpot bija viegli. Taču viss ir nosacīti, jo tagad es atgriezos no vides, kur skābekļa saturs gaisā bija atšķirīgs no tā, kur atrados tagad, un vēl aizvakar man šis retinātais gaiss likās apgrūtinošs. Stāvēju uz zemes, ko klāja reti augoša un īsa zālīte. Kājas izteikti trīcēja. Skatiens sastapās ar vēl dažiem svētceļniekiem, kuri nupat bija nokāpuši un arī stāvēja ar tādām pašām izjūtām un trīcošām kājām. Saskatoties pasmaidījām viens otram. Redzēju arī to indiešu pusaudzi, kurai biju šorīt pasniedzis palīdzīgu roku uz aizsalušās upes. Arī viņa nupat bija nokāpusi un, atsēdusies zālītē, smagi elpoja. Šai vietā, stāvā kāpiena pakājē bija pat uzslieta būda, kur varēja kaut ko padzerties un uzkost. Par ēšanu es gan nedomāju, bet siltu sviesta tēju iedzert neatteiktos.

Iegāju būdā. Telpā ar nokvēpušiem griestiem bija milzīgs pavards, uz tā liesmu mēlēm apņemtajā katlā kaut kas vārījās. Skats bija jau pazīstams, arī saimnieces tēls šai interjerā — tipiskais. Siltums manī ielija ar pirmo tējas malku un sniedza enerģijas lādiņu nomocītajam ķermenim.

Jau pēc brīža saposos un sāku atlikušo ceļu, īsti neapzinoties, cik garš un monotons tas būs. Redzēju pāris tibetiešus, kas sāka kāpt pa stāvo taku augšup, tātad viņi gāja parikarmu pretēji pulksteņa rādītāju kustības virzienam. Acīmredzot šie cilvēki piederēja Bona reliģijas adeptiem, jo tikai viņu tradīcija apkārt Kailasam liek iet šajā virzienā.

Tiešām jutos kā atgriezies, jo kājas juta atšķirību, soļojot pa zemi, nevis pa cietu, akmeņainu virsmu. Protams, augsnes slānis šeit bija niecīgs, bet vietām pat akmeņi bija apsūnojuši. Kailasa kalns slējās pret debesīm tepat netālu, aiz garās kalnu grēdas no manis pa labi, taču to vairs nevarēja redzēt. Mans ceļš tagad veda pa ieleju, kurā šalcoša un mutuļojoša upe nesa savus dzidros un ledainos ūdeņus. Desmitiem mazākas un lielākas attekas un ietekas atzarojās uz visām pusēm. Pieļauju, ka agrā rīta stundā, kad es tikai tuvojos Dolma La pārejai, arī šī ieleja bija iekalta ledū. Tagad saules stari visu apkārtni bija atdzīvinājuši: upe šalca un burbuļoja, putni čivināja, un vējš pārmaiņus nesa lietus brāzmas, arī slapju sniegu, kas atkal mijās ar sildošu sauli.

Edm-3

Svētceļnieki.
Svētceļnieki.

Ceļš veda tikai vienā virzienā — uz priekšu pa ieleju, bet ceļinieks varēja izvēlēties, vai nu iet upei pa labo, vai kreiso krastu. Ietekas un attekas bija gan pavisam mazas, gan palielas, tāpēc nācās lavierēt, vietām brist pāri, vietām pārlēkt pāri lielākiem akmeņiem, vietām žļukstināt pa dubļiem. Pēc neilga laika es pazaudēju acīm saredzamu iemītu taku. Brīžiem kādi vietējie svētceļnieki aiztraucās man garām, ejot pa vienu vai otru krastu, bet ielejas vidū mutuļojošā upe mani atturēja pāriet uz tās labo krastu. Tā nu visu laiku virzījos gar upes kreiso krastu, mēģinādams uzminēt, no kura krasta taka vedīs uz Zutrulpukas nometni, kura bija jāsasniedz līdz tumsai. Pāris reižu skaļi uzsaucu pretējā krastā ejošajiem tibetiešiem: «Zutrulpuk!» — cerēdams sagaidīt kādu konkrētāku žestu vai norādi, kas apliecinātu, kurā krastā atrodas tā apmetne. Diemžēl mani saucieni un žestikulācija tika uztverti kā gaviļu apliecinājums, un man pretī māja ar rokām un sauca dažādus saukļus, arī «Zutrulpuk!», un vienīgā norāde bija — uz priekšu.

Pa ceļam redzēju daudzus akmens krāvumus, kuri budismā tiek uzskatīti kā līdzcietības izpausme, proti, ceļinieks, ejot garām šādai akmeņu kaudzei, paceļ no zemes akmentiņu un novieto to krāvuma augšgalā, vēlot vieglu ceļu, izturību un spēku tiem, kuri vēl ir ceļā, nāk aiz muguras. Es liku akmentiņus šais līdzcietības izpausmes apliecinājumos, vēlot izturību mūsu grupas senioriem un jo īpaši 69 gadus vecajam Deivam.

Sāka krēslot. Manas kājas jau vairākas stundas bija izmirkušas. Aukstumu īpaši nejutu, jo gāju diezgan raitā solī, mugura pat bija sasvīdusi. Pa ceļam jau biju izdzēris trīs litrus ūdens, un dzeramā rezervju man vairs nebija. Taču tepat mutuļoja kalnu upe ar ledainu un kristāldzidru ūdeni. Piepildīju tukšās pudeles un soļoju tālāk.

Izrādās, tomēr biju kļūdījies ar takas izvēli gar upes kreiso krastu, jo vienā vietā, kur upes krasti bija salīdzinoši tuvāk viens otram, ieraudzīju trīs tibetiešu sievas, kas uzmanīgi brida pāri upei no kreisā krasta uz labo. Es piestāju un vaicājoši vēroju viņas. Kad sievietes bija jau otrā krastā un slaucīja kājas, tās ieraudzīja arī mani un uzreiz sāka saukt un žestikulēt, ka man jāiet uz labo krastu, jo Zutrulpukas nometne esot labajā krastā. Es sapratu, ka upe būtu jāšķērso šeit, vietā, kur gultne ir šaurāka. Ar acīm upes dziļumu bija grūti noteikt, jo ūdens bija dzidrs un tā likās gana sekla. Tibetietes, redzot manu nolūku, norādīja uz vietu nedaudz tālāk. Es paļāvos. Balansējot un taustoties pa upes gultni ar savu ceļanūju, spēru pirmos soļus ledainajā un mutuļojošajā straumē. Tā kā neesmu maza un sīka auguma, upes straume mani netraucēja, līdz sasniedzu upes vidu. Te priekšā bija krāce, un nācās to apiet, balansējot uz gludajiem un ar ūdenszālēm apaugušajiem, slidenajiem akmeņiem. Pāris reizes ūdens sniedzās līdz celim, bet kājas jau tāpat bija slapjas, tā ka īpašas nozīmes tam vairs nebija. Līdz otram krastam bija palikuši vēl kādi desmit metri, kad es paslīdēju. Pat galva paslīdēja zem ūdens, bet es uzreiz paspēju izstiept rokas un kājas un jau biju četrrāpus, tā ka ūdens straume mani nevarēja izkustināt. Mugursoma bija sausumā — uz muguras, bet es pats biju ledainajā ūdenī izmircis līdz pēdējai vīlei. Slējos kājās un aizbridu līdz krastam, kur steidzīgi vilku nost slapjās drēbes un meklēju mugursomā ko sausu. Tibetiešu sievas līdzjūtīgi kratīja ar galvu un pacienāja mani ar karstu tēju no sava termosa. Sapratu, ka pēc kilometra vai diviem taka nogriezīsies un vedīs pa labi kalnā uz Zutrulpukas nometni, līdz kurai jāiet vēl mazliet…

Sajutu aukstumu visā ķermenī, bet nebiju satraucies. Noskaņojos uz domu, ka jāpalielina iešanas temps, lai asinis cirkulē un sasilda sastingušos roku un kāju pirkstus. Tibetietes aizsteidzās un jau pēc brīža pagaisa skatienam aiz tuvākā ielejas līkuma. Pāris  svētceļnieki bija manāmi tālumā upes kreisajā un labajā krastā. Es nolēmu tos sagaidīt, lai pabrīdinātu par Zutrulpukas atrašanās vietu. Intensīvi vēzēju rokas un lēkāju upes krastā, lai sasildītos pēc «romantiskās» peldes Tibetas kalnu upē ap piecu kilometru augstumā virs jūras līmeņa. Pirmie man pietuvojās tie, kas nāca pa upes labo krastu, un es tos sveicināju un uzrunāju angliski. Pēc akcenta uzreiz sapratu, ka tie ir krievi. Arī viņi atplauka, kolīdz saprata, ka var nemežģīt mēli, skaid­- rojoties angliski. Es apstāstīju situāciju, un viņi apstiprināja, ka tie, kuri pašreiz tuvojās pa upes otru krastu, arī ir viņu grupas biedri. Man vairs nebija par ko uztraukties, jo zināju, ka savējos biedrus viņi dabūs otrā krastā paši, bez manas palīdzības.

Lai gan nogurums mani jau manāmi sāka pārņemt, tomēr sasparojos un mēģināju soļot ātrāk. Taka strauji nogriezās pa labi, un upe pazuda skatam, lai gan tās krācošo ūdeņu skaņa mani pavadīja vēl kādu brīdi. Tālumā pavīdēja nometnes gaismiņas, un sajutās dūmu smarža. Jutu, ka pāris brīžos mani pārņem tāda kā apātija un iešanas gaita kļūst gausāka. Taisnais gabals ielejā bija atņēmis pēdējos spēkus. Kopumā šodien biju gājis bez apstājas deviņas stundas. Pa stāviem kalniem augšā un pa stāviem kalniem lejā, pa ledainiem ūdeņiem, dubļiem un aizsalušu upju gultnēm. Visas dienas garumā nekas nebija ēsts, tikai rīta agrumā un pusdienlaikā dzerta sviesta tēja.

Sasniedzis šīs dienas galapunktu — Zutrulpukas nometni, es atkritu gultā mazā koka mājelē, kurai pa sienas šķirbām zēģelēja vējš. Kas nāca pēc manis — arī atkrita tāpat kā es. Rudigers un Aksels nometni bija sasnieguši pusstundu pirms manis un atraduši guļvietas nedaudz labvēlīgākos apstākļos. Izrādās, arī viņi bija gājuši gar upes kreiso krastu un dabūjuši šķērsot upi, taču viņiem tas beidzies veiksmīgāk nekā man. Par spīti lielajam nogurumam, galvā nemitīgi malās domas par veco indieti Deivu — kur viņš ir, kā viņam klājas, cik tālu viņš ticis?

Deivs ar saviem pavadoņiem atnāca jau melnā tumsā, taustoties ar lukturīšu gaismu pa šauro taku. Vecajam vīram šodienas gājiens ilga nepilnas piecpadsmit stundas, un, kā jau biju iedomājies, vissmagākais ceļa posms viņa grupai bija kāpšana lejup no Dolma La pārejas. Viens no pavadoņiem, mēģinādams Deivu pabalstīt, pats paslīdējis un neveiksmīgi kritis, gūdams sāpīgus sasitumus un klibu kāju. Biju par viņiem satraucies, tāpēc ļoti priecājos, kad visi atnāca. Sirsnīgi spiezdams roku vecajam Deivam, pateicu, ka viņš ir varonis, ka viņš ir kā Nils Ārmstrongs, ASV astronauts, kas pirmais izkāpa uz Mēness. Nezinu, kāpēc, bet tieši šāda uzslava man ienāca prātā, lai izteiktu savu sajūsmu 69 gadus vecajam vīram, kurš bija paveicis šo ceļu.

Tagad vajadzēja atpūsties, lai rīt veiktu parikarmas noslēdzošo ceļa posmu, kura galā mūs gaidīs džipi un pavadošā komanda.

Nobeigums sekos.

Ziemassvētku kaujas latviešu strēlnieku atmiņās

Klāvs Zariņš,
Latvijas Kara muzeja vēsturnieks.

Foto — no Latvijas Kara muzeja krājuma.

1917. gada 5. janvārī (1916. gada 23. decembrī pēc vecā stila) Tīreļpurvā sākās Ziemassvētku kaujas, kurās latviešu strēlnieki, cīnoties plecu pie pleca ar sibīriešu pulkiem un citu «krievu daļu» karavīriem, realizēja vienu no lielākajām kaujas operācijām Latvijas teritorijā Pirmā pasaules kara gados. Iespaidīgā ofensīva, kuras rezultātā pēc frontes pārrāvuma bija jāseko Jelgavas atbrīvošanai, cieta neveiksmi un prasīja vairāku tūkstošu karavīru dzīvības. Ziemassvētku kaujas kļuva par vienu no nozīmīgākajām, leģendārākajām un reizē arī traģiskākajām epizodēm latviešu strēlnieku vēsturē, kas apliecināja viņu cīņas spējas. 

2. Rīgas latviešu strēlnieku pulka strēlnieku zvērests Torņkalnā pirms Ziemassvētku kaujām.
2. Rīgas latviešu strēlnieku pulka strēlnieku zvērests Torņkalnā pirms Ziemassvētku kaujām.

Pirms kaujas
Gatavošanās Jelgavas operācijai, kas vēlāk ieguva Ziemassvētku kauju nosaukumu, sākās jau 1916. gada rudenī, kad astoņi latviešu strēlnieku bataljoni tika pārformēti astoņos pulkos un apvienoti divās brigādēs. Tāpat veica pastiprinātu izlūkošanas darbu, un brigāžu štābi ievāca informāciju par strēlniekiem un virsniekiem, kuri pirms kara bija dzīvojuši Tīreļpurva rajonā un pazina šo apkārtni. Baidoties no vācu spiegiem, operācija tika gatavota lielā slepenībā. Pārmaiņas skāra arī pašu strēlnieku ikdienu, kuri tika pastiprināti apmācīti ienaidnieka aizsardzības elementu pārvarēšanā. 7. Bauskas latviešu strēlnieku pulka kapteinis Jānis Vītols atmiņās pēc kara aprakstīja strēlnieku apmācību pirms Ziemassvētku kaujām:

«7. Bauskas strēlnieku pulkā bija pieņemts, ka katrs karavīrs atbrīvo sev ceļu ar drāšu griežamām šķērēm un cirvi vai lāpstu; kamdēļ arī katram bija izdoti šie piederumi. Pašus ceļa atbrīvošanas paņēmienus praktizēja tik bieži, kamēr nāca pie pārliecības, ka nekāds drāšu žogs mūs nespēs aizturēt. Dienā pirms uzbrukuma pārbaudīju pēc pulksteņa Cenes muižā drāšu žogu pārvarēšanas ilgumu, pie kam 2 minūšu laikā izgrieza 4 rindu dzeloņu drāšu žogu, un caur to izgāja viss pulks. Visi pilnīgi bijām pārliecināti un ticējām, ka ienaidnieka dzeloņdrāšu žogi un citi šķēršļi mūs neaizturēs un ienaidnieka pozīcijas mēs ieņemsim.»

Latviešu strēlnieki un viņu virsnieki par kaujas sākumu tika informēti pēdējā brīdī. 5. Zemgales latviešu strēlnieku pulka apakšvirsnieks Rūdolfs Ivanovs dienasgrāmatā aprakstīja pēdējo vakaru pirms kaujas sākuma:

«Šorīt mums paziņoja, ka rīt plkst. 5.00 jāiet uzbrukumā. Šoreiz iešot triecienā visi astoņi latviešu strēlnieku pulki. Sākām gatavoties savam gaidāmam uzdevumam. Pirmais darbs bija apģērbt tīru veļu un visas pārējās liekās mantiņas ielikt savās mantu somās. Pievienojām somām savu mājinieku adreses un nodevām to visu savas rotas saim­- niecības vadītājam uzglabāšanai. Arī durkļu makstis nodevām vīram, sev paturot tikai šauteni ar kailo durkli, granātu somu, pretgāzu masku. Savu parasto normu papildinājām divkārtīgi, jo saņēmām papildus krūšu patronu somas, pilnas patronām. Tad notika durkļu asināšana uz kāda ķieģeļa vai akmeņa, bet par visām lietām rakstījām vēstules mājiniekiem, rakstījām varbūt pēdējos sveicienus, jo nezinājām, kur un kādos apstākļos būsim rīt kaujas laukā. Savā starpā, tuvāko cīņu biedru vidū, uzticējām viens otram savu tuvinieku adreses: ja gadījumā kādam būs lemts atstāt mūsu rindas kaujas laukā, tad pie dzīvības palikušiem par to būtu jāziņo kritušo mājiniekiem vai tuviniekiem.»

12. armijas štābs gatavojās gaidāmajām kaujām ļoti rūpīgi, un tām bija jālauž kara gaita Ziemeļu frontē, vienlaicīgi atbalstot arī sabiedrotos Francijā. Būtiska loma kaujās tika atvēlēta latviešu strēlniekiem.

«Moments, kad cilvēks pazaudē sevi»
Ziemassvētku kaujas sākās bez iepriekšējās artilērijas sagatavošanas uguns, lai pārsteigtu ienaidnieku nesagatavotu. Pēkšņā, negaidītā triecienā abām latviešu strēlnieku brigādēm izdevās pārraut nocietinātās vācu pozīcijas Tīreļpurvā, kas šajā frontes sektorā bija iespaidīgas — vairākas dzeloņdrāšu aizžogojuma līnijas un augsts, nocietināts zemes uzbērums, kurš ieguva «vācu vaļņa» nosaukumu. Tam sekoja vācu otrā un trešā aizsardzības līnija.

Pēc kara bijušais 4. Vidzemes latviešu strēlnieku pulka karavīrs V. Laurs Latviešu veco strēlnieku biedrībai vēstulē nosūtīja arī savas atmiņas par pieredzēto Ziemassvētku kauju laikā pēc frontes pārrāvuma un ofensīvas izvēršanu ienaidnieka aizmugurē, taču atmiņas tā arī netika publicētas biedrības izdotajos žurnālos.

«Cik savādi skan sausie šauteņu šāvieni un dobjie granātu sprādzieni. Tie pauž atkal jaunas šausmas, cik daudz ciešanas un sāpes tie nes. Bet par to visu nav laika domāt, un šās domas uz laiku izgaisušas no galvas. Kājas, kā no nezināmas varas dzītas, nes mani pār sniegputeņa pienestajiem laukiem pretim tur, no kurienes skan šis šausmīgais troksnis. Biezie brikšņi un krūmi pinas pa kājām, aiz kuriem kājas sapinoties vairāk nedarbojas, un viss stāvs iegrimst dziļajā sniegā, savādas trīsas iziet caur kauliem, un uz mirkli paliekos šā guļot. Cik jauki būtu kaut kur daudz maz siltumā iemigt uz kādu laiku, aizmirst visu, lai kaut cik atpūstos no noguruma un grūtībām, bet šoreiz nav laika par to domāt, un es, saņēmis spēkus, turpinu steigties uz priekšu. Dažus soļus no manis tāpatās kā es steidzas uz priekšu mans sirsnīgākais draugs B. Tikai neviļus uzmetu viņam kādu skatu un šai skatā neredzu viņa izjušanu, viņa priekus vai skumjas. Šāvienu troksnis arvienu pieņemas, un atkal kā neviļus skats pagriežas uz mana drauga pusi. Redzu, kā tas lēnām noguļas sniegā, savāda un neparasta man izliekas šī mana drauga nogulšanās, bet varbūtās tas aiz noguruma, aiz nespēka. Es piesteidzos pie tā un noguļos viņam līdzās, un paveros ar skatu uz viņu. Kaut kas sāpīgi iesmeldzas manā sirdī, un kas neizsakāmi smags man iežņaudzas krūtīs. No mana drauga galvas tecēja tumšas, sārtas asinis un krāsoja balto sniegu. Viņa lūpas bija mēmas, bet tā bāli dzelteno seju rotāja kluss smaids. Viņš bija beidzis ciest. Apkārtējās priedes šalca smagas, dziļdomīgas, drūmas šalkas. Vējš izkaisīja pār priežu zariem sāpīgas raudas, kas nāves mokās raudātas. Atstāju savu draugu un pats traucos uz priekšu (..).

Ziemassvētku kaujās gūstā saņemtie vācu karavīri.
Ziemassvētku kaujās gūstā saņemtie vācu karavīri.

Krievi paniskās bailēs metās bēgt, bet ko gan varēja nedaudzie latvieši iesākt, kas tik daudz bija jau pārcietuši, un šis lielais pārbaudījums bija par grūtu, lai to panestu. Sāka arī latvieši atiet, ar grūtībām tikām uz priekšu. Daudzi cīnītāji, kuri apsēdās no noguruma, ātri iemiga, kurus ar citu palīdzību ar lielām mokām piecēla, lai dabūtu uz priekšu, bet daži arī palika sēžot, tā padodoties nezināmam liktenim, kurš jādomā nebija citāds kā nāve. Man neviļus iešāvās prāta mans draugs, kuram tepat netālu vajadzēja atrasties. Neskatoties uz visu nogurumu, es vēl to gribēju redzēt beidzamu reizi. Sāku to uzmeklēt, bet nevarēju tik ātri atrast, kā to biju domājis. Varbūtās es meklēju to pavisam citur, kur tas patiesībā atradās, jo mani izmocītie nervi vairs nedarbojās kārtīgi. Neskatoties uz pieliktajām pūlēm, es tomēr to neatradu. Apsēdos, lai drusku atpūstos, un tā nemanot biju aizmidzis.

Mani uzmodināja skaļš šāvienu troksnis. Kas zin, ja tas nebūtu bijis, varbūt tad es tā būtu palicis uz mūžu sniegainajos laukos. Biju pilnīgā nesaprašanā. Nezināju, kur atrados un kas notiek apkārtnē. Gāju uz to pusi, kur atskanēja šāvienu troksnis, bet tas sākās arī pa labi un kreisi un kaut kur aizmugurē. Kādu laiku veltīgi izstaigājos, bet nekur netiku, un ar šausmām es ieraudzīju to vietu, no kuras biju izgājis. Tātad nekur nebiju ticis. Apmaldījies — šīs domas kā zibens izgāja caur manu galvu — ko iesākt, kurp iet. Es biju pilnīgā nesaprašanā. Ko darīt, ko iesākt. Dažādas domas jaucās pa manu galvu. Apkārt gaudoja saltais ziemas vējš, kaut kur kas vaidēja, kliedza bezgala sāpīgi, skaļi, un likās, ka zeme griežas ap manām kājām. Es skrēju kā ārprātā, cik to man atļāva mani spēki. Cik tā ilgi biju skrējis, nezinu, tikai ieraudzīju priekšā dažus mūsējos, kuri, no ienaidnieka uguns pavadīti, steigšus atkāpās. Es iekritu kādā granātas izrautā bedrē. Pēc maz mirkļiem man uzkrita virsū divi tumši stāvi, kuru lūpas pastāvīgi čukstēja: «Palīdzi, Dievs, grēciniekam!» — bet rokas nervozi meta krustus. Man aptrūkās elpas, gribēju nokratīt no sevis šo nastu, kas man beidzot ar lielām pūlēm arī izdevās, un es atviegloti uzelpoju. Maniem biedriem, kuri nebija nekas cits kā atliekas no krievu daļām, nebija laimes — viens nokrita soļus piecus no bedres, smagi nostenēdamies, no viņa galvas tecēja tumšs asiņu loks, bet kājas nervozi raustījās krampjos. Arī otrais tālu netika un nokrita, pazuzdams dziļajā sniegā.»

Arī 1. Daugavgrīvas latviešu strēlnieku pulka strēlnieks Arvīds Geidāns, kurš kaujās piedalījās jau no pirmajām stundām, vēlāk aprakstīja piedzīvoto, uzsverot cilvēcisko pārdzīvojumu:

«Tas ir moments, kad cilvēks pazaudē sevi. Bet viņā ierodas zvērs. Kad viņa seja pārvēršas, un vaibstos rotājas nāve un šausmas. Balto sniegu krāsoja asins traipi, un vairāki vācu kareivji un virsnieki stāvēja ar drebošām, augšā paceltām rokām.»

Lai arī sākotnēji latviešu strēlnieku pulkiem izdevās pārraut vācu pozīcijas un pat gūt zināmus panākumus ienaidnieka aizmugurē, rezervju trūkuma dēļ tos neizdevās noturēt, un strēlnieki bija spiesti atkāpties uz izejas pozīcijām. Neskatoties uz sarežģītajiem apstākļiem un brīžiem bezcerīgo situāciju, Ziemassvētku kaujas raksturo arī personīga varonība, kad karavīri ar savu paraugu iedvesmoja turpināt cīņu. Vienu šādu epizodi pēc kara aprakstīja 4. Vidzemes latviešu strēlnieku pulka komandieris Ansis Zeltiņš:

«Ziemassvētku kaujās bija moments, kad pulka strēlnieku ķēdes, uzbrūkot 16. landšturma pulka apcietinātam štābam, pievirzījās pie viņa ļoti tuvu, neskatoties uz vācu viesuļuguni no šautenēm un ložmetējiem, un ķēdes, nevarēdamas tālāk virzīties, apgulās, jo, kas virzījās tālāk, tūliņ krita no vācu labi mērķētas ložmetēju un šauteņu uguns. Šinī brīdī pienāca pie manis leitnants Lazdiņš un ziņoja: «Pulkveža k-gs, tālāk virzīties nav iespējams, jo visi, kas to provē, tiek no vāciem nošauti. Rota manis neklausa.» Es atbildēju: «Piespiediet rotu jums paklausīt, jo šis ienaidnieka punkts ir mums visādā ziņā jāieņem.» Kā leitnants Lazdiņš izpildīja šo pavēli? Viņš aizgāja pie rotas, ņēma rokās šauteni un rotas priekšā pēkšņi izskrēja uz priekšu, un tā pārsteidza vācu ložmetēja šāvēju, ka tas nākošā brīdī no Lazdiņa durkļa, uz nāvi trāpīts, krita. To pašu, ko darīja leitnants Lazdiņš, izdarīja arī 7. rotas komandieris leitnants Melcs, kurš arī personīgi nodūra vācu ložmetēja šāvēju, kurš apšaudīja 7. rotu. Tā bija uguns dzirkstele pulverī: tagad klausīja visas rotas, un uzvara gāja pilna gaitā.»

Ar varonību izcēlās ne tikai kaujās rūdīti virsnieki un strēlnieki, bet arī zēni, kuri bija uzņemti pulkos un kurus kaujās nebija paredzēts iesaistīt. 1. Daugavgrīvas latviešu strēlnieku pulka virsnieks Kārlis Kevešāns, kas par nopelniem Ziemassvētku kaujās vēlāk tika apbalvots ar Lāčplēša Kara ordeni, atmiņās norādīja uz kāda jauna puiša varonību Janvāra kauju laikā Tīreļpurvā:

«Kaujā, neviena nemanīts, piedalījās arī mazais 13 gadus vecais Kurzemes bēglis Ansis. Neapmierinādamies ar ūdens piegādāšanu ievainotajiem, tas paņēmis kāda kritušā šauteni un ar to uzbrucis durkļu cīņā kādam vācietim un iedūris tam ar durkli gūžā. Saniknotais vācietis par to taisījās nodurt mazo varoni, bet pēdējais ieķēries ienaidnieka jostā ar tādu spēku, ka vācietis nevarēja zēnu no sevis nokratīt, lai nodurtu. Šo neparasto cīņu ieraudzījis rotas komandieris podporučiks Lejasbullēns, kurš steidzies mazajam karotājam palīgā un to atsvabinājis no ienaidnieka. Cīņas karstumā, kura ievilkās līdz vēlai naktij, neviens nebija pamanījis drošsirdīgā zēna nozušanu. Tikai otrā rītā noskaidrojām, ka mazais Ansis vairs neatgriezīsies. Viņš bija kritis par dzimto zemi.»

1. Daugavgrīvas latviešu strēlnieku pulka strēlnieki īsā atpūtā Ziemassvētku kauju laikā.
1. Daugavgrīvas latviešu strēlnieku pulka strēlnieki īsā atpūtā Ziemassvētku kauju laikā.

Kauju noslēgums
Ziemassvētku kaujas noslēdzās 11. janvārī, negūstot vērā ņemamus panākumus. Vienīgais ieguvums bija smagi nocietinātais vācu ložmetējkalns, kuru izdevās ieņemt kauju trešajā dienā. Taču cena par to bija ļoti augsta. Simtiem latviešu un krievu karavīru bija zaudējuši savu dzīvību, mēģinot izsist vāciešus no pozīcijām. 5. Zemgales latviešu strēlnieku pulka virsnieks Harijs Bundulis aprakstīja šausminošo skatu, kas pavērās pēc asiņainajām kaujām:

«Nākošā naktī mūsu sanitāri no ienaidnieka dzeloņstiepļu žogiem novāca kritušos. Tur bija simtu pieci mūsu pulka vīri. Pirmās rotas komandieris kapteinis Lasmanis bija sastindzis ar paceltu labo roku, kurā atrada sažņaugtu, mešanai sagatavotu rokas granātu. Viņš bija kritis, divu ložu ķerts pierē. Mazo, kā nevainīgu meitenīti smaidošo praporščiku Liepiņu noņēma no žoga neskaitāmu ložu caururbtu. Feldfēbelis Ivanovs, nāvīgi ievainots, ar savu naganu nošāvies, bet vecākais apakšvirsnieks Birnis, arī nāvīgi ievainots, izvilcis kabatas nazis un pārgriezis sev rīkli.»

Ziemassvētku kaujās kritušais 5. Zemgales latviešu strēlnieku pulka praporščiks Liepiņš.
Ziemassvētku kaujās kritušais 5. Zemgales latviešu strēlnieku pulka praporščiks Liepiņš.

6. Tukuma latviešu strēlnieku pulka sanitārs Gothards Apsītis aprakstīja Tīreļpurva apkārtni pēc Ziemassvētku kaujām:

«Šajā mežiņā nav redzams neviens kociņš, kas vēl augtu vai zaļotu, bet visiem kokiem nosisti zari, un viņi stāv kaili. Kaili ar notriektiem zariem, nolauztu koku stumbri, no lodēm caururbtas priedes, granātām un mīnām izrautas bedres.»

Ar savu varonību un drosmi latviešu strēlnieki Ziemassvētku un tam sekojošajās Janvāra kaujās pierādīja, ka ir spējīgi cīnīties pat vissmagākajos apstākļos. Viņu izrādīto drosmi novērtēja ne tikai sabiedroto valstu karavīri, bet arī pretinieks. Vācu
8. armijas virsnieks Emīls Herolds, kas ņēma dalību Ziemassvētku kaujās, pēc kara rakstīja:

«No krievu puses šeit darbojās lāču mednieki — sibīrieši — un divreiz bīstamākie — latvieši. Šīs latviešu vienības šais kaujās sevi stipri uzupurēja, par ko liecina viņu kapi pie Babītes. Latvieši arī bija galvenie frontes pārrāvuma izdarītāji.»

Krievijas armijas virspavēlniecības ziņojumi par karadarbības gaitu Latvijas teritorijā 1915. gadā

Novembris

Ziemeļu fronte
1. novembrī (19. oktobrī). 18. oktobrī sākusies kauja pie Ķemeriem turpinājās bez noteikta rezultāta. Pie Ušiņiem (Babītes ezera rietumu krasts) pretinieks uzbruka vienlaikus ar uzbrukumu Ķemeriem, sākumā tam bija zināmi panākumi, taču ar pretuzbrukumu mēs atjaunojām stāvokli. Virs Jaunjelgavas pretinieks mēģināja pārcelties laivās uz Daugavas labo krastu, taču nesekmīgi.

2. novembrī (20. oktobrī). Slokas rajonā vācieši neveiksmīgi uzbruka mūsu daļām pie Ragaciema un no Ķemeru puses; mēs atsitām šo uzbrukumu.

3. novembrī (21. oktobrī). Slokas rajonā pie Ragaciema vāciešu uzbrukums, viņiem sākot ierakties rietumos no šī ciema, tika atsists. Dienvidos no Babītes ezera mūsu daļas izvirzījās uz dienvidaustrumiem un dienvidiem no Ušiņiem, neraugoties uz pretinieka intensīvo pretestību. Pie Glaudāniem, uz Daugavas, lejpus Daugavpils, vācieši mēģināja pārcelties pāri Daugavai, taču cieta neveiksmi.

4. novembrī (22. oktobrī). Pie Rīgas mūsu karaspēks izvirzījās nedaudz uz rietumiem no «Akkel» ezera. Ugunskauja notika visā frontes rajonā. Jēkabmiesta rajonā un uz Daugavas izmaiņas nebija.

5. novembrī (23. oktobrī). Rietumos no Rīgas, Ušiņu rajonā, mēs atsitām vairākus vāciešu uzbrukumus.

1. latviešu strēlnieku brigādes komandieris ģenerālmajors J. Misiņš 1. Daugavgrīvas latviešu strēlnieku pulka virsnieku vidū. Olaines rajons, 1916. gada 7. novembris.
1. latviešu strēlnieku brigādes komandieris ģenerālmajors J. Misiņš 1. Daugavgrīvas latviešu strēlnieku pulka virsnieku vidū. Olaines rajons, 1916. gada 7. novembris.

Rietumu fronte
1. novembrī (19. oktobrī). Daugavpils rajonā ar strauju uzbrukumu mums izdevās ieņemt stipri nocietinātas augstienes un Platonovkas ciemu dienvidos no Sventes ezera. Saņemts daudz gūstekņu un iegūti ložmetēji; pagaidām konstatēts, ka gūstā saņemti 5 virsnieki, 531 zemāko pakāpju karavīrs, iegūti 4 ložmetēji; vāciešu zaudējumi šajā iecirknī milzīgi.

4. novembrī (22. oktobrī). Pie Daugavpils, dienvidos no Sventes ezera, vācieši plkst. 5 dienā uzbruka Platonovkas ciemam, uzbrukums tika atsists ar lieliem zaudējumiem pretiniekam. Kaujas vietā saskaitīti vairāk par 1000 kritušu vāciešu.

5. novembrī (23. oktobrī). Vāciešu pretuzbrukumi dienvidos no Sventes ezera turpinājās.

4. Vidzemes latviešu strēlnieku bataljona sakaru komandas strēlnieki. 1916. gads.
4. Vidzemes latviešu strēlnieku bataljona sakaru komandas strēlnieki. 1916. gads.

Ziemeļu fronte
6. novembrī (24. oktobrī). Rīgas frontē mūsu karaspēks izdarīja sekmīgu uzbrukumu vāciešiem pie Olaines ciema, dienvidrietumos no Rīgas. Pretinieks tika piespiests uz laiku atstāt šo punktu. Kapsēta pie Lauru ciema, kreisajā Daugavas krastā, netālu no Ikšķiles tika no mūsu karaspēka ieņemta. Dienvidos no Pilveres, tajā pašā rajonā, uz Daugavas sēkļa vācieši tika izklīdināti.

7. novembrī (25. oktobrī). Lielupes kreisajā krastā mūsu daļām izdevās ar artilērijas uguns atbalstu ieņemt Braņķuciema un Pavasara muižas rajonu, kā arī nedaudz izvirzīties dienvidos no Babītes rajona. Jelgavas rajonā mūsu karaspēks, virzoties uz dienvidiem, ieņēma līniju «Zalaj»—Olaine, savukārt rietumos no Ikšķiles tas ieņēma Dabes ciemu.

8. novembrī (26. oktobrī). Lielupes kreisajā krastā mūsu daļas ieņēma rajonu aust­rumos no Ķemeriem; turklāt mēs ieguvām daudz patronu un aprīkojuma, ko vācieši pameta, steigā atkāpjoties. Pretinieka artilērija pastiprināti apšaudīja mūsu tikko ieņemtās pozīcijas Olaines rajonā (ziemeļaustrumos no Jelgavas). Jēkabmiesta rajonā mēs ieņēmām pēc nežēlīgas kaujas pie Piksteres upes grīvas Jepkunu ciemu.

9. novembrī (27. oktobrī). Slokas rajonā mūsu daļas ar kauju izvirzījās uz rietumiem no Ragaciema. Pēc vienpadsmit dienu ilgām gandrīz nepārtrauktām kaujām, līdz jostas­vietai purvā, mūsu karaspēks ieņēma Ķemerus un Antiņus. Vācieši cietuši smagus zaudējumus un atsviesti uz rietumiem; mēs esam saņēmuši gūstā vāciešus un ieguvuši ložmetēju. Intensīvā kauja pie Mercenjundes muižas, netālu no Ikšķiles, turpinājās, turklāt mēs dienas gaitā atsitām 10 nežēlīgus vāciešu uzbrukumus, sagādājot tiem smagus zaudējumus. Kritušo kaudzes tagad guļ mūsu ierakumu priekšā.

12. novembrī (30. oktobrī). Slokas rajonā mūsu daļas, sekojot pretiniekam un sagādājot tam smagus zaudējumus, izvirzījās uz rietumiem no Ķemeriem.

Rietumu fronte
6. novembrī (24. oktobrī). Sventes ezera rietumu krastā, ieņemot vāciešu otro ierakumu līniju, mēs sagūstījām vairāk par 300 zemāko pakāpju karavīru, ieguvām 2 ložmetējus un prožektoru. Pēc tā vācieši izdarīja četrus pretuzbrukumus, kas rezultātu nedeva.

7. novembrī (25. oktobrī). Pie Sventes ezera rietumu krasta atsākās karsta kauja, kura turpinājās. Dažos iecirkņos mūsu daļas ielauzās pretinieka ierakumu pirmajā līnijā. Iecirknī Nitkeļiški-Januļiški rietumos no Demenes ezera stipra savstarpēja apšaude.

8. novembrī (26. oktobrī). Daugavpils rajonā mēs ieņēmām pēc sīvas durkļu kaujas Uženišku ciemu Sventes ezera rietumu krastā, saņemot gūstā apmēram 100 cilvēkus.

9. novembrī (27. oktobrī). Izmaiņas nenotika.

10. novembrī (28. oktobrī). Rietumos no Daugavpils kaujām piemita mazāk sasprindzināts raksturs.

11. novembrī (29. oktobrī). Daugavpils rajonā, pie Pristaņas un Ilūkstes, mūsu kara­spēks nedaudz izvirzījās uz priekšu.

12. novembrī (30. oktobrī). Nopietnu kaujas sadursmju nebija.

Kurzemes bēgļi ceļā. 1915. gads.
Kurzemes bēgļi ceļā. 1915. gads.

Ziemeļu fronte
13. novembrī (31. oktobrī). Vācieši mēģināja uzbrukt Bērzmindes muižai (Ikšķiles rajonā), taču tika atsisti ar mūsu artilērijas uguni.

14. (1.) novembrī. Rīgas frontē ziemeļos no Kaņiera ezera vācieši tika no mums atkal atspiesti 5—6 verstis. Augšpus Rīgas uz Daugavas notika vairākas priekšējo daļu sadursmes Doles salas rajonā. Uz Daugavas Jaunjelgavas rajonā un Jēkabmiesta rajonā sadursmju nebija. Pie Ilūkstes mūsu karaspēks vietām sekmīgi pārvarēja mākslīgo aizžogojumu joslu un ieņēma daļu no šīs pilsētiņas kapsētas.

15. (2.) novembrī. Nekas būtisks frontē nenotika. Rīgas rajona frontē tikai savstarpēja artilērijas apšaude. Uz Daugavas Jaunjelgavas rajonā un Jēkabmiesta rajona frontē sadursmju nebija.

16. (3.) novembrī. Nekas būtisks frontē nenotika.

17. (4.) novembrī. Jelgavas šosejas rajonā, dienvidrietumos no Olaines, naktī uz 4. novembri vācieši pārgāja uzbrukumā, taču tika atsviesti ar mūsu artilērijas un ložmetēju uguni.

18. (5.) novembrī. Ziemeļrietumos no Jaunjelgavas nelielu vācu vienību mēģinājumi pārcelties uz mūsu Daugavas krastu beidzās ar neveiksmi. Ar uguni sagaidītais pretinieks visur bija spiests atgriezties atpakaļ.

19. (6.) novembrī. Rīgas rajona frontē vietām atjaunojās savstarpēja spēcīga artilērijas apšaude.

Latviešu zemessargi. 1914. gads.
Latviešu zemessargi. 1914. gads.

Rietumu frontē
13. novembrī (31. oktobrī). Daugavpils rajonā un tālāk uz dienvidiem līdz Pripetei nekas nozīmīgs nenotika.

14.—15. (1.—2.) novembrī. Ievērojamas sadursmes frontē nenotika.

16. (3.) novembrī. Lejpus Daugavpils pretinieka grupas mēģināja vairākās vietās ar laivām pārcelties pāri Daugavai, taču tika padzītas atpakaļ. Rietumos no Daugavpils, Sventes rajonā, vācieši bija spiesti pamest daļu savu ierakumu un atkāpties atpakaļ. Pamestajos ierakumos atrastas atstātas šautenes, aprīkojums un daudz patronu. Daugavpils rajonā naktī uz 3. novembri lidojošais cepelīns meta bumbas, turklāt daļa no tām nokrita vācu ierakumos, sagādājot lielus zaudējumus, un izraisīja paniku starp vāciešiem. Frontē starp Daugavpils rajonu un Pripeti sadursmju nebija.

17.—18. (4.—5.) novembrī. Nozīmīgu sadursmju frontē nebija.

19. (6.) novembrī. Rietumos no Daugavpils vācieši tika piespiesti atkāpties atpakaļ uz Panevēžas dzelzceļa rajonu. Mūsu ieņemtajos ierakumos atrasti ieroči, aprīkojums un neapbedīti vācu kritušie.

Ziemeļu fronte
20. (7.) novembrī. Mūsu mīnukuģi pēc īsas kaujas netālu no Ventspils nogremdēja vācu sargkuģi. Viens virsnieks un 19 zemāko pakāpju karavīri saņemti gūstā. Mums zaudējumu nav.

21. (8.) novembrī. Visā frontē klusums.

22. (9.) novembrī. Pulkārtnes muižas rajonā, dienvidaustrumos no Rīgas, pretinieks tika atspiests. Viņa zemnīcas un ierakumi daļēji izpostīti.

23. (10.) novembrī. Visā frontē klusums.

24. (11.) novembrī. Rīgas frontē, rajonā rietumos no Kaņiera ezera, vācieši vietām bija spiesti atkal atkāpties atpakaļ. Pretim Doles salas dienvidu galam vācieši vakar no rīta uzbruka un ieņēma Bērzmindes muižu. Ar pienākušo rezervju atbalstu mūsu karaspēks izdarīja pretuzbrukumu, kura rezultātā Bērzmindes muižu atkal ieņēmām mēs. Šajā pašā dienā uzbrukuma laikā ienaidniekam atkal kareivisku drošsirdību un varonību parādīja viena no jaunajām latviešu daļām. Kreisajā Daugavas krastā ziemeļos no Ilūkstes mēs ar kauju ieņēmām Janopoles folvarku [pusmuižu].

25. (12.) novembrī. Vakar vakarā vācieši mēģināja izvirzīties līdz Ķemeriem, taču tika atsviesti. Pie Bērzmindes muižas kauja turpinās. Ieņemot augstieni tās rajonā, mūsu daļas saņēma gūstā vairāk par 100 vāciešiem un ieguva 6 ložmetējus.

26. (13.) novembrī. Kauja pie Bērzmindes muižas turpinājās visu dienu bez rezultātiem abām pusēm. Vakarpusē kauja sāka pieklust.

27. (14.) novembrī. Frontē klusums.

Rietumu fronte
21.—22. (8.—9.) novembrī. Visā frontē kaujas sadursmes nenotika.

23. (10.) novembrī. Daugavpils rajona frontē, ziemeļos no Sventes ezera, mēs ieņēmām vienu no pretinieka priekšējiem ierakumiem. Dienvidrietumos no Daugavpils pretinieks pārgāja uzbrukumā gar Lauceses upīti, taču, sastapies ar uguni un ciešot zaudējumus, bija spiests atgriezties savā agrākajā novietojumā.

24. (11.) novembrī. Pie Daugavpils savstarpēja artilērijas apšaude. Vāciešu pretuzbrukums uz mūsu ieņemtajiem viņu ierakumiem ziemeļos no Sventes ezera tika atsists ar uguni.

25. (12.) novembrī. Sventes ezera dienvidrietumu malas rajonā mūsu karaspēks no jauna pavirzījās uz priekšu. Pretinieks otru reizi nesekmīgi uzbruka šeit nesen zaudētajiem saviem ierakumiem.

26.—27. (13.—14.) novembrī. Kaujas sadursmes nenotika.

Ziemeļu frontē
27. (14.) novembrī. Izņemot vāju, viegli pārtrauktu vāciešu mēģinājumu uzbrukt mūsu novietojumam Lielupes rajonā, rietumos no Babītes ezera, visā frontē vakar bija mierīgi.

28. (15.) novembrī. Rīgas rajona frontē artilērijas uguns vietām pastiprinājās. Frontē starp Rīgas rajonu un Daugavpils rajonu savstarpēja artilērijas apšaude.

29. (16.) novembrī. Rīgas rajona frontē vairākās vietās atzīmēta ļoti veiksmīga mūsu artilērijas darbība.

30. (17.) novembrī. Kaujas sadursmju nebija.

1. decembrī (18. novembrī). Kreisajā Daugavas krastā, pie Saules muižas  (starp Jaunjelgavu un Jēkabmiestu) pamanītā pretinieka apmešanās vieta tika negaidīti apšaudīta no mūsu artilērijas. Vācieši pajuka, atstājot līdz 100 kritušos un ievainotos.

2. un 3. decembrī (19. un 20. novembrī). Kaujas sadursmju nebija.

Rietumu fronte
27. (14.) novembrī. Kaujas sadursmju nebija.

28. (15.) novembrī. Ziemeļrietumos no Daugavpils, Ilūkstes un Kazimires ciema rajonā vācieši naktī uz 15. novembri atklāja pašu spēcīgāko artilērijas uguni pret mūsu ierakumiem un rītausmā pārgāja uzbrukumā. Sagaidīti ar koncentrētu mūsu artilērijas un šauteņu uguni, vācieši metās atpakaļ savos ierakumos, nokļūstot šajā laikā zem pašu baterijas apšaudes. Izmantojot to, mūsu karaspēks savukārt pārgāja pretuzbrukumā, kā rezultātā pretinieks tika izsists ārā no Kazimires muižas un no birzs tās rietumos. Daļa mūsu karaspēka tajā pašā laikā ielauzās Ilūkstē un ieņēma tās austrumu nomali. Attīstot panākumu, mēs ieņēmām divas pilsētiņas kapsētas un daļu no vācu ierakumiem dienvidos no tām.

29. novembrī — 2. decembrī (16.—19. novembrī). Kaujas sadursmju nebija.

Sastādījis LU profesors Ēriks Jēkabsons.

Sporta ziņas

NBS čempionāts galda tenisā
15. oktobrī Latvijas Universitātes Ķīmijas fakultātē norisinājās NBS čempionāts galda tenisā. Sacensībās piedalījās 32 dalībnieki no 11 NBS vienībām. Sacensību dalībnieki sacentās astoņās apakšgrupās, spēles notika līdz diviem uzvarētiem setiem. Pēc grupu turnīra izspēles tika veidotas fināla grupas, tajās cīņas notika līdz 3 uzvarētiem setiem. Apakšgrupu uzvarētāji sacentās par 1.—8. vietu, otro vietu ieguvēji par 9.—16. vietu, trešo vietu ieguvēji par 17.—24. vietu, bet apakšgrupu ceturtās vietas ieguvēji par 25.—32. vietu. Labāko astotniekā spraigākās cīņas notika pusfinālā, kur sacentās kareivis Armands Šteins (SZS KBde), dižmatrozis Andris Bartkevičs (JSF), virsseržants Helmuts Dežurovs (Gs AB) un civilais darbinieks Armans Hairapetjans (NP). Kareivis Armands Šteins ar rezultātu 3:2 pārspēja pēdējo trīs gadu NBS čempionu dižmatrozi Andri Bart­keviču, savukārt virsseržants Helmuts Dežurovs ar rezultātu 3:2 pārspēja civilo darbinieku Armanu Hairapetjanu. Finālā ar rezultātu 3:0 kareivis Armands Šteins pārspēja virsseržantu Helmutu Dežurovu.

Teniss IMG_0648

Teniss IMG_0633

Sacensību kopvērtējumā uzvarēja tā komanda, kurai bija mazākā divu labāko dalībnieku punktu summa (sacensību uzvarētājs saņēma 1 punktu, otrās vietas ieguvējs 2 punktus utt.). 11 komandu konkurencē uzvaru ar 10 punktiem izcīnīja Gaisa spēku aviācijas bāze (vsrž. H. Dežurovs un kpr. D. Pušpurs), otrajā vietā ar 15 punktiem Sauszemes spēku kājnieku brigāde (kar. A. Šteins un kpr. V. Kalniņš), bet trešajā vietā ar 16 punktiem Nodrošinājuma pavēlniecība (c/d. A. Hairapetjans un c/d. J. Risbergs).

Sagatavojusi NBS Sporta kluba FSSN vec. apmācības
instruktore
kaprāle Ilze Volframa

CISM_DSC00812016. gadā Eiropas CISM konference notiks Latvijā
No 26. līdz 30. oktobrim Spānijas pilsētā Granādā notika Starptautiskās militārās sporta asociācijas (CISM) Eiropas konference. Tajā piedalījās arī NBS Sporta kluba priekšnieks majors Vents Graudiņš, kas vadīja Latvijas CISM delegāciju. Konferencē tika izskatītas tēmas par CISM Eiropas stratēģisko un biznesa plānu 2016.— 2019. gadam, nākamo gadu sporta un citu pasākumu norises laikiem un vietām, kā arī analizētas šāgada pasaules karavīru sporta spēles Korejā. 2016. gada  Eiropas CISM konference notiks no 3. līdz 6. oktobrim Jūrmalā.

Konferences publicitātes foto.

Svaru stieņa spiešanā guļus uzvar NBS Štāba bataljona komanda
22. oktobrī Rīgā notika NBS čempionāts svaru stieņa spiešanā guļus. Sacensībās piedalījās 55 dalībnieki no deviņām vienībām. Dalībnieki sacentās astoņās svara kategorijās. Pirms katra no trim mēģinājumiem dalībnieks noteica, cik kilogramu viņš attiecīgajā mēģinājumā centīsies pacelt.

Sports IMG_0777

Svara kategorijā līdz 67,5 kg ar rezultātu 107,5 kg uzvaru izcīnīja dižkareivis Aleksejs Kitajevs (NBS Štāba bataljons). Otrajā vietā ar rezultātu 105,0 kg ierindojās dižkareivis Mārtiņš Beķeris (Sauszemes spēku kājnieku brigāde), bet trešajā — ar rezultātu 95,0 kg dižkareivis Jānis Freimanis (Militārā policija).

Svara kategorijā līdz 75 kg uzvarēja leitnants Renārs Dronga (Jūras spēku flotile) — 160 kg, otrajā vietā kareivis Dairis Leonovičs (Militārā policija) —147,5 kg, trešajā vietā dižkareivis Māris Guzs (Militārā policija) — 142,5 kg.

Svara kategorijā līdz 82,5 kg uzvara dižkareivim Andrim Cišam (Nodrošinājuma pavēlniecības 3. reģionālais nodrošinājuma centrs) — 170,0 kg, otrā vieta kaprālim Haraldam Druvmalim (Jūras spēku flotile) — 145,0 kg, bet trešā vieta kaprālim Andrim Lūsim (ZS Studentu bataljons) — 140,0 kg.

Svara kategorijā līdz 90 kg uzvarēja kaprālis Dainis Gorūza (NBS Štāba bataljons) — 162,5 kg, otrajā vietā dižkareivis Ilmārs Lamsteris (NBS štāba bataljons) — 152,5 kg, trešajā vietā kaprālis Viktors Tihomirovs (Kājnieku skola) — 145,0 kg.

Visvairāk dalībnieku bija pieteikušies svara kategorijā līdz 100 kg, un tajā uzvaru izcīnīja dižkareivis Aleksandrs Sondors (Sauszemes spēku kājnieku brigāde) — 190,0 kg, otrajā vietā dižkareivis Gints Bensons (Sauszemes spēku kājnieku brigāde) — 187,5 kg, bet trešajā vietā kaprālis Ruslans Drozdovs (Jūras spēku flotile) — 170,0 kg.

Svara kategorijā līdz 110 kg uzvara seržantam Edgaram Šarakam (Militārā policija) — 167,5 kg, otrā vieta seržantam Andim Blaževicam (NBS Speciālo uzdevumu vienība) — 145,0 kg, trešā vieta vecākajam zemessargam Edijam Vītolam (ZS Studentu bataljons) — 112,5 kg.

Svara kategorijā līdz 125 kg uzvaru izcīnīja kareivis Andris Māsēns (Sauszemes spēku kājnieku brigāde) — 195,0 kg, otrajā vietā ar rezultātu 167,5 kg ierindojās dižkareivis Kalvis Vītols (Militārā policija), bet trešajā vietā ar tādu pašu rezultātu — kareivis Nils Teterovskis (Sauszemes spēku kājnieku brigāde).

Svara kategorijā virs 125 kg uzvarēja dižkareivis Aldis Mucenieks (NBS Štāba bataljons) — 140,0 kg, otrajā vietā majors Auseklis Firsts (ZS Studentu bataljons) — 120,0 kg, trešajā vietā dižkareivis Mihails Kameņeckis (Militārā policija) — 120,0 kg.

Komandu vērtējumā pirmās trīs vietas uzrādīja vienādu punktu skaitu, bet vairāk uzvaru individuāli bija NBS Štāba bataljona karavīriem, tādēļ NBS Štāba bataljona komandai uzvara, otrā vieta Sauszemes spēku kājnieku brigādei, trešā vieta Militārās policijas komandai.

I. Volframas foto.Foto — Mārtiņš Eglītis.

 

ZS Studentu bataljona komanda — NBS čempioni šaušanā
Šā gada 5. novembrī Ādažu šautuvē norisinājās NBS čempionāts šaušanā. Sacensības notika divos vingrinājumos: šaušanā ar dienesta pistoli (DP) — kalibrs 7.62—9.2 mm, attālums līdz mērķim 25 m, un šaušanā ar triecienšauteni (ATŠ) — G36, AK-4, attālums līdz mērķim 300 m. Abiem vingrinājumiem bija divas identiskas ieskaites sērijas — 10 šāvieni piecās minūtēs un 10 šāvieni vienā minūtē. Katrā vingrinājumā startēja 60 dalībnieki, pavisam 20 komandas no dažādām vienībām. Vingrinājumā ar dienesta pistoli uzvaru ar rezultātu 281 punkts (pa sērijām 96; 94; 91) izcīnīja vecākais zemessargs Edgars Vilītis (ZS Studentu bataljons), otrā vieta ar rezultātu 277 punkti (86; 99; 92) kaprālim Anatolijam Savinam (Mācību vadības pavēlniecība), trešā vieta ar rezultātu 274 punkti (92; 95; 87) vecākajai zemessardzei Ludmilai Beļokovai (ZS 17. pretgaisa aizsardzības bataljons). Šajā pašā vingrinājumā profesionālā dienesta karavīru konkurencē uzvarēja kaprālis Anatolijs Savins (Mācību vadības pavēlniecība) — 277 punkti (86; 99; 92). Otrā vieta virsseržantei Sanitai Leišavniecei (ZS štābs) —  263 punkti (88; 91; 84), trešā vieta virsseržantam Mārim Ezeriņam (ZS 25. kājnieku bataljons) — 260 punkti (90; 91; 79). Tāpat kā vingrinājumā ar dienesta pistoli, arī vingrinājumā ar triecienšauteni uzvaru ar rezultātu 259 punkti (85; 86; 88) guva vecākais zemessargs Edgars Vilītis (ZS Studentu bataljons). Otrā vieta ar rezultātu 243 punkti (73; 88; 82) majoram Mārim Kārkliņam (ZS 19. nodrošinājuma bataljons), bet trešā vieta ar rezultātu 240 punkti (84; 86; 70) zemessargam Mārtiņam Barkovam (ZS Studentu bataljons). Šajā pašā vingrinājumā profesionālā dienesta karavīru konkurencē uzvara ar rezultātu 235 punkti (75; 82; 78) virsleitnantam Marekam Jansonam (ZS Studentu bataljons), otrā vieta ar rezultātu 228 punkti (77; 79; 72) leitnantam Tomam Kursišam (NBS Štāba bataljons), savukārt trešā vieta ar rezultātu 219 punkti (75; 79; 65) kapteinim Gintam Ķepiņam (ZS Štābs).

Sport IMG_0840

Sport IMG_0846

Komandu vērtējumā tika summēti trīs labākie komandas dalībnieku rezultāti abos vingrinājumos, un pārliecinošu uzvaru ar 1527 punktiem izcīnīja Zemessardzes Studentu bataljons (vecākais zemes­- sargs Edgars Vilītis, zemessargs Mārtiņš Barkovs, virsleitnants Mareks Jansons, vecākā zemessardze Dženeta Jansone un vecākais zemessargs Rojs Razums). Otro vietu, tikai par 2 punktiem apsteidzot trešo vietu, izcīnīja Zemessardzes 17. pretgaisa aizsardzības bataljons (zemessardze Ludmila Gubenko, vecākais zemessargs Aleksandrs Voloncevičs, seržants Ģirts Līcītis, vecākā zemessardze Ludmila Beļikova, vecākais zemessargs Alvis Mazkalns un zemessargs Ilmārs Rozentāls) — 1399 punkti. Trešajā vietā komandu vērtējumā ar 1397 punktiem ierindojās Zemessardzes 51. kājnieku bataljons (štāba virsseržants Ēriks Filipēnoks, majors Ivars Prikulis, virsseržants Aldis Lasenbergs, vecākais zemessargs Igors Strautmanis, vecākais zemessargs Lauris Gelba un zemessargs Reinis Strautmanis).

Sagatavojusi NBS Sporta kluba FSSN vec. apmācības instruktore
kaprāle Ilze Volframa.
Foto — vsrž. Rainelda Zamure.

Par ārvalstu virsnieku apmācību ASV Jūras kara koledžā

ASV Rodailendas štata pilsētā Ņūportā atrodas ASV Jūras kara koledža (Naval War College), kas ir viena no vecākajām šāda veida mācību iestādēm pasaulē. Koledža savu darbību uzsāka 1884. gada 6. oktobrī, un kopš tā laika koledžu ir absolvējuši vairāk nekā 24 tūkstoši ASV un citu valstu jūras spēku virsnieku, kuri kļuva par talantīgiem, pasaulslaveniem karavadoņiem ar nozīmīgu lomu ASV un pasaules vēsturē. Viens no viņiem bija arī admirālis Česters Viljams Nimics. Admirālis Nimics Otrā pasaules kara laikā bija ASV Klusā okeāna flotes komandieris. Viņam bija pakļauti arī reģionā izvietotie ASV sauszemes spēki.

Kursa biedri, apmeklējot ASV zemūdeņu bāzi.
Kursa biedri, apmeklējot ASV zemūdeņu bāzi.

Koledža īpaši lepojas ar stendu, kurā ietverti to virsnieku vārdi, kuri savulaik studējuši koledžā un vēlāk kļuvuši par Jūras spēku komandieriem savā valstī. Šajā stendā lasāmi arī divu Latvijas JS virsnieku, bijušo JS komandieru vārdi — jkpt. Ilmārs Lešinskis un jkpt. Aleksandrs Pavlovičs.

Ārvalstu virsnieku apmācībā koledžai ir senas tradīcijas. Pirmie ārvalstu studenti koledžā bija Dānijas un Zviedrijas virsnieki jau tālajā 1894. un 1895. gadā.

Šobrīd koledžā ir divi apmācību kursi, kuros tiek integrēti ārvalstu virsnieki. Viens ir vecāko štāba virsnieku kurss (Naval Staff College), otrs — augstāko štāba virsnieku kurss (Naval Command College). Kopš 1991. gada savas zināšanas abos kursos ir papildinājuši vairāk nekā 20 Latvijas Jūras spēku virsnieku.

Komandleitnants Seldzis Grasmanis kopā ar sievu Kristīni.
Komandleitnants Seldzis Grasmanis kopā ar sievu Kristīni.

Ar ASV valdības finansēto apmācību programmu IMET (International Military Education and Training) katru gadu Latvijas Jūras spēku virsniekiem ir iespēja apgūt zināšanas šajā mācību iestādē.

Es mācos vecāko štāba virsnieku kursā (NSC) un šogad esmu vienīgais students no Latvijas.

Kurss ilgst 11 mēnešus, no jūlija līdz jūnijam. Kursa pirmajās trīs nedēļās noris tā sauktā orientācija, kad studenti tiek iepazīstināti ar koledžas iekšējo kārtību, mācību telpām. Šajā laikā ir jānokārto nepieciešamās administratīvās formalitātes — identifikācijas kartes, caurlaižu un bibliotēkas lasītāja kartes noformēšana u.c.

Šogad kursā esam 78 virsnieki no 53 valstīm, un koledžas vēsturē šis ir skaitliski lielākais un daudznacionālākais kurss. Tieši to arī uzskatu par vienu no būtiskākajiem ieguvumiem, mācoties ASV, proti, iespēju iepazīt citas tautas, kultūras, tradīcijas un uzskatus, domas par pasaules kārtību un notikumiem. Tās mums ir tālas zemes, un ne vienmēr mēs zinām to vēsturi, aktuālos notikumus un saprotam šo valstu problēmas un izaicinājumus. Iepazīstot koledžas biedrus, saprotam, ka pamatvērtības, pasaules notikumu uztvere ir tāda pati, lai arī kultūras reizēm ir krasi atšķirīgas.

Kursā  mācības apgūst semināros un fakultatīvajās nodarbībās. Semināros esam 15 studenti, vairākums — amerikāņu virsnieki. Lai gan šī ir ASV Jūras spēku koledža, tomēr auditorija ir visdažādākā. Studenti pārstāv visus ASV spēku veidus (Jūras spēki, Gaisa spēki, Sauszemes spēki, Jūras kājnieki), kā arī civilos darbiniekus no dažādām ASV valsts aizsardzības iestādēm.

Pie jaunbūvētās ASV fregates DDG 1000.
Pie jaunbūvētās ASV fregates DDG 1000.

Lai sagatavotos semināram uz nākamo dienu, iepriekšējā vakarā ir nopietni jānododas materiālu lasīšanai — vidēji jāizlasa ap 120 lapas. Semināri tiek organizēti diskusiju veidā, t.i., profesors vada diskusiju, kurā piedalās visi semināra studenti, daloties ar savu viedokli par izlasīto materiālu.

Semināru tēmas skar politiku, stratēģiju, vadību. Tās nav atrautas no mūsdienu realitātes, un semināros tiek analizēti aktuālākie pasaules notikumi Eiropā, Āfrikā un Tuvajos Austrumos. Analīze un diskusijas tiek bāzētas uz kritisku domāšanu, kas nav saistīta ar negatīvismu, centieniem kādu pazemot. Tas ir spriešanas veids, un šādi tiek pieņemti lēmumi, kā rīkoties un kuram uzskatam piekrist vai nepiekrist.

Esmu novērojis, ka studentiem no ASV, kā arī profesoriem ir ļoti svarīgi zināt tieši ārvalstu studentu viedokļus. Piemēram, ar interesi tiek uzklausītas manas domas un viedoklis par valsts aizsardzības izaicinājumiem Latvijā kā NATO un Eiropas Savienības austrumu robežas valstī. Tāpat tiek pārrunāts arī mana Melnkalnes kolēģa viedoklis par situāciju Balkānu reģionā.

Mācību spēki — profesori — ir augsti kvalificēti savas jomas eksperti ar ilggadēju pieredzi darbā operacionālā un stratēģiskā līmenī. Interesanti, ka viens no profesoriem ir kādreizējais ASV vēstnieks Lietuvā. Viņš ir strādājis prezidenta Dž. Buša administrācijā, arī «Al-Qaeda» teroristu uzbrukuma laikā ASV pilsētām 2001. gada 11. septembrī.

Fakultatīvās nodarbības ir jāizvēlas papildus semināriem. Fakultatīvo nodarbību klāsts ir ļoti plašs, un temata izvēle ir katra studenta ziņā — atbilstoši tam, ko viņš vēlas papildus apgūt. Esmu izvēlējies jaunu tēmu, bet uzskatu, ka tā kļūst aizvien aktuālāka. Mēs iepazīstam un pētām bezpilota sistēmas — gan virszemes, gan lidojošas un peldošas. Amerikāņi šajā jomā ir krietnu soli priekšā pārējai pasaulei un dažāda izmēra robotus un bezpilota sistēmas izmanto kā Jūras spēkos, tā arī citur speciālu uzdevumu veikšanai. Šīm sistēmām attīstoties, arī Latvijas bruņotajos spēkos tās kļūs aktuālas.

Mācību laikā studenti tiek iepazīstināti ar ASV valsts pārvaldes un tiesu sistēmu, Bruņoto spēku struktūru un nozīmīgiem ASV vēstures objektiem klātienē — tā sauk­tajos studiju braucienus. Esam apmeklējuši kuģubūvētavu, kurā top ASV jaunākās paaudzes fregates, zemūdeņu bāzi un pat štata cietumu, lai iepazītos ar ASV tiesu un probācijas sistēmu.

Lai studentiem būtu atslodze no akadēmiskā darba, koledžā ir ieviestas dažādas tradīcijas, piemēram, valsts prezentācija (country presentation), kurā katras valsts pārstāvis uzstājas ar 30 minūšu stāstījumu par savu valsti, tās kultūru, valsts iekārtu un pārvaldi, bruņotajiem spēkiem un vēsturi, papildinot to ar nacionālā ēdiena degustāciju. Latvijas prezentācija notiks 23. novembrī. Izvēlējos šo laiku, ņemot vērā, ka novembris ir Latvijas vēsturē svarīgu atceres dienu un notikumu mēnesis.

ASV Jūras kara koledžas ēka.
ASV Jūras kara koledžas ēka.

Koledžā ļoti tiek uzsvērts ģimenes svarīgums un nozīme. Pārsvarā visi virsnieki ir ieradušies kopā ar ģimeni, arī tas palīdz veidot un nostiprināt draudzības saites, iepazīt dažādas kultūras. To var uzskatīt par mācību turpinājumu ārpus skolas sienām. Arī es esmu ieradies kopā ar savu ģimeni, un tas ir liels atbalsts ne tikai ikdienā, bet arī mācību procesā, piemēram, sagatavojot un novadot valsts prezentāciju. Un tas nav vienīgais pasākums, kurā ģimenes iesaistās.

Mācības koledžā paplašinās manu skatu uz pasauli, jo saņemu viskvalitatīvāko izglītību un klātienē iepazīstu visdažādāko nāciju pārstāvjus, kā arī iepazīstu Amerikas Savienotās Valstis vairāk, nekā lielākajai daļai ASV pilsoņu tas ir iespējams.

Šo gadu izmantošu arī kā iespēju informēt par Latviju 53 valstu pārstāvjus — savus kursa biedrus, lai Latvijas kontūra kartē viņiem asociētos ar vietu, kas viņiem nav sveša.

Sagatavojis klt. Seldzis Grasmanis.
Foto — no autora personiskā arhīva.

Latvijas karavīri NATO mācībās «Trident Juncture 2015»

Džoanna Eglīte

Foto — Ēriks Kukutis, Gatis Indrēvics.

Gandrīz 300 Latvijas karavīri piedalījās desmitgades lielākajās NATO mācībās «Trident Juncture 2015», kas no 3. oktobra līdz 6. novembrim norisinājās galvenokārt Spānijā, Itālijā, Portugālē un šo valstu teritoriālajos ūdeņos. 

Spanija _85A6603

Kopumā mācības pulcēja ap 36 000 karavīru no NATO dalībvalstīm un organizācijas sabiedrotajiem. Mācībās līdzdarbojās visu trīs spēku veidu pārstāvji — no gaisa, jūras un sauszemes spēku vienībām. Latvija mācībās piedalījās ar 230 Sauszemes spēku kājnieku brigādes vienības un 50 Jūras spēku flotiles karavīriem, aptuveni 60 militārās tehnikas vienībām (MB 240 GD automašīnām un «Scania» kravas mašīnām) un pretmīnu kuģi M-06 «Tālivaldis». Daļa no mācībās iesaistītajiem Latvijas pārstāvjiem darbojās dažādu vadības līmeņu štābos, daļa īstenoja tehnisko nodrošinājumu. Savukārt vairākums karavīru pildīja kaujas uzdevumus atbilstoši mācību scenārijam.

Spanija 20150807_123628

Šīs bija pēdējo desmit gadu vērienīgākās NATO mācības, un to mērķis bija pārbaudīt tik lielu un daudznacionālu bruņoto spēku spēju darboties vienoti, lai pildītu kopīgus uzdevumus.  Mācībās tika vērtēta NATO Reaģēšanas spēku un 2014. gadā izveidotās Sevišķi ātras reaģēšanas vienības gatavība rīkoties bruņota konflikta apstākļos.

«Šīs mācības noteikti nav kara priekšvēstnesis — tieši otrādi. Neprognozējamu pretinieku, valsti vai līderi iespējams apturēt vienīgi ar vienotību — NATO spēku profesionālu un politisku vienotību,» — tā «Trident Juncture 2015»  mācību nozīmi vērtē Nacionālo bruņoto spēku komandieris ģenerālleitnants Raimonds Graube.

Informācijai
• NATO Reaģēšanas spēkos (NRF) ir ap 40 000 karavīru.
• NATO Sevišķi ātras reaģēšanas vienībā (VJTF)— 5000. Gatavība — 48 stundas.

Trident Juncture 2015Latvijas karavīri Reaģēšanas spēku dalībnieki
Latvijas kontingents, kas Baltijas bataljona sastāvā piedalījās mācībās, tika iekļauts Reaģēšanas spēku Spānijas brigādē, kam konflikta zonā ar savu bruņojumu, tehniku un sakaru nodrošinājumu jāierodas 60 dienu laikā. Latvijas karavīri, kuri piedalījās mācībās, ir sertificēti sevišķi ātras reaģēšanas vienību dalībnieki. Šo vienību uzdevums ir nepieciešamības gadījumā pirmajiem doties uz bruņota konflikta zonu — neatkarīgi no vietas vai apstākļiem. Savukārt Latvijas pretmīnu kuģim M-06 «Tālivaldis», kas kopš šī gada jūlija līdz gada nogalei ir NATO Reaģēšanas spēku pretmīnu kuģu SNMCMG1 (Standing NATO Mine Counter Measures Group-1/Pirmā NATO pastāvīgā pretmīnu darbības grupa) grupas sastāvā, — jāspēj reaģēt desmit dienu laikā. Nacionālie bruņotie spēki dalībai šajā vienībā NATO uzdevumu veikšanai nozīmē vienu pretmīnu kuģi katru gadu, vismaz uz sešiem mēnešiem.

_85A8215-Pano

Informācijai
«Trident Juncture 2015» skaitļos Vairāk nekā 36 000 karavīru 140 lidaparāti 70 kuģi Pārstāvētas — 37 valstis (NATO dalībvalstis un sabiedrotie) 18 valstu, tai skaitā Krievijas, novērotāji Mācības norisinājās galvenokārt trīs valstu sauszemes teritorijās un Vidusjūrā, kopumā 16 dažādās vietās.

Gatavošanās NATO mācībām
Tieši gatavošanās mācībām un militārās tehnikas nogāde bija pirmais no trim mācību posmiem, kuru mūsu karavīri novērtēja kā vienu no organizatoriski sarežģītākajiem, bet  iegūto pieredzi — kā ļoti vērtīgu.

Trident Juncture 2015

Trident Juncture 2015

«Kopīgi ar kaimiņiem — igauņiem un lietuviešiem — Latvijas sauszemes spēki ne vien darbojās kā kopīga vienība — Baltijas bataljons, bet tieši šo mācību ietvaros veica Baltijas valstu vēsturē sarežģītāko militārās tehnikas loģistikas operāciju. Tās ietvaros uz viena kuģa sagrupējām visu trīs Baltijas valstu tehniku un nogādājām mācību zonā,» sagatavošanās posmu raksturo ģenerālleitnants Raimonds Graube.

Latvijas Jūras spēku flotilei (JSF) atsevišķu sagatavošanās posmu mācībām «Trident Junc­ture 2015» nevar izdalīt, jo kuģim M-06 «Tālivaldis» un tā komandai, pildot uzdevumus NATO pastāvīgās pretmīnu grupas sastāvā, mācības notiek gandrīz nepārtraukti, un kuģis pastāvīgi ir kaujas gatavībā. Toties priekšdarbi pusgada dalībai Reaģēšanas spēku grupā aizņem gandrīz gadu — gatavojot kuģi, komandu, apmācot to un izturot kuģa kaujas gatavības pārbaudi.

Kuģim M-06 «Tālivaldis» un tā komandai pirmais «Trident Juncture 2015» mācību posms risinājās Baltijas jūrā, NATO pretmīnu grupas sastāvā piedaloties mācībās «Northern Coast 2015». Apliecinot savu profesionalitāti un teicamo sagatavotību, M-06 «Tālivaldis» mācību laikā Vācijas ūdeņos atrada ne tikai mācību mīnas, bet četras Otrā pasaules karā nesprāgušas jūras grunts mīnas un divas aviobumbas.

«Sadarbība Baltijas līmenī Latvijas Jūras spēku flotilei rit jau nepilnus 20 gadus. Esam BALTRON (Baltijas valstu jūras eskadra) sastāvā un ik gadu, gatavojot kuģus dalībai NATO pastāvīgajā pretmīnu kuģu grupā un ātras reaģēšanas vienības dežūrām, mācības notiek ciešā sadarbībā ar kaimiņvalstīm. Latvijas JSF kuģu komandas jau ierasti strādā starptautiskā apritē un regulāri piedalās dažādu līmeņu mācībās. Mūsu kuģu komandu sagatavotību, prasmes un iemaņas vairākkārt augstu novērtējuši partnervalstu kolēģi — tas gandarī un nemitīgi motivē turpmākai attīstībai. «Trident Juncture 2015» mācības, lai arī savā mērogā patiesi bija lielas, Latvijas Jūras spēkiem ir pazīstama vide un apstākļi, kas nepārsteidz, bet ļauj pilnveidot praksē specifiskas iemaņas,» ar lepnumu saka Jūras spēku flotiles štāba priekšnieks komandkapteinis Valdis Stranka.

Mācību iesildīšanās posms
Otrais «Trident Juncture 2015» mācību posms ietvēra praktisko mācību sākumu. Latvijas sauszemes karavīriem šī mācību sadaļa sākās pēc ierašanās mācību vietā «San Gregorio» militāro mācību poligonā Spānijā, netālu no Saragosas. Sauszemes spēkiem šis bija patstāvīgu mācību posms, kad dažādi kara apstākļu scenāriji tika ģenerēti vai nu Baltijas bataljona, vai atsevišķu rotu ietvaros šim nolūkam speciāli atvēlētā poligona rajonā.

Savukārt Latvijas Jūras spēku flotiles kuģis «Trident Juncture 2015» integrācijas posmā kopīgi ar citiem dalībvalstu un sabiedroto kuģiem īstenoja mīnu meklēšanas mācības Vidusjūrā, Spānijas teritoriālajos ūdeņos, pie Kartahenas, lai pielāgotu kuģa mīnu meklēšanas sistēmu un specifiku šim kuģošanas reģionam.  Tāpat tika  pilnveidota NATO jūras operāciju procedūru veikšana kuģu grupas sastāvā. Kuģiem ieejot Kartahenas  ostā, noritēja mācības kopā ar Čehijas Bruņoto spēku ķīmisko ieroču iznīcinā­- šanas komandu.

Spanija_85A5318

Kopīga kaujas scenārija īstenošana
Trešajā jeb noslēdzošajā mācību posmā, Latvijas karavīri piedalījās plašā mācību scenārija izpildē. Kuģa M-06 «Tālivaldis» uzdevums, veicot pretmīnu darbības,  bija sagatavot  jūras koridoru līdz krastam  amfībijas spēku desantēšanai.

Trident Juncture 2015

«Latvijas kuģiem neizdodas bieži būt Vidusjūras ūdeņos, tādēļ viens no šo mācību vērtīgiem ieguvumiem ir jaunas akvatorijas iepazīšana, kurā ir atšķirīga apkārtējā vide un apstākļi: ūdens temperatūra, sāļums un ūdens noslāņojums. Tas viss ietekmē mīnu meklēšanu,» norādīja Latvijas Jūras spēku flotiles štāba kuģa A-53 «Virsaitis» komandieris komandleitnants Gvido Ļaudups, viens no diviem Latvijas virsniekiem, kas Saragosā darbojās MARCOMEXCON koordinācijas komandas sastāvā, kura koordinēja mācībās iesaistīto 70 NATO kuģu uzdevumus. Jāpiebilst, ka tieši štāba un ap­-gādes kuģim A-53 «Virsaitis» un JSF štābam 2017. gadā uzticēts pārņemt NATO pretmīnu kuģu grupas SNMCMG1 vadību — tas apliecina Latvijas Jūras spēku flotiles augsto sagatavotību.

Sauszemes operācijās mācību «Trident Juncture 2015» trešajā posmā mūsu karavīri piedalījās vērienīga bruņota konflikta ierobežošanā uz sauszemes, sadarbojoties gan ar gaisa, gan jūras spēkiem.

Vērtējot dalību «Trident Juncture 2015» sauszemes operācijās,  2. bataljona, 2. rotas komandieris kapteinis Arnis Mežals secina: «Apvidus īpatnību iepazīšana arī mums ir būtisks šo mācību ieguvums. Spānijā apvidus bija paugurains, un tas ļāva izzināt un trenēt iemaņas, kuras nevaram apgūt Latvijā vai Baltijā. Praktisko mācību norise līdzās ļoti daudzveidīgai kara tehnikai deva iespēju gan izpētīt un izprast tās darbību, gan izvērtēt iespējas, kā ar tādu cīnīties.»

«Trident Juncture 2015» viesu dienā, 4. novembrī, kad koncentrētu tehnikas un stratēģiskās darbības izspēli sauszemes un gaisa spēku karavīri demonstrēja NATO un sadarbības valstu bruņoto spēku vadībai un medijiem, ģenerālleitnants Raimonds Graube īpaši izcēla ASV gaisa desanta paraugdemon­strējumus. Lidmašīnas bija mērojušas sešu stundu garo ceļu no Ziemeļkalifornijas, lai 500 izpletņlēcēji nosēstos paraugdemon-strējumu laukumā, karadarbības izspēles noslēgumā. «Šīs vienības uzskatāmi apliecināja, ka spēj sniegt ātru atbalstu krīzes gadījumā jebkurā Eiropas vietā,» atzīmēja Raimonds Graube.

Trident Juncture 2015NATO — profesionālāk apmācītie karavīri pasaulē
Noslēdzoties vērienīgajām NATO mācībām, Latvijas Jūras spēku flotiles kuģis M-06 «Tālivaldis» turpina darbību pēc SNMCMG1 plāna. Trīs Latvijas Jūras spēku flotiles virsnieki, kuri bija iesaistīti mācību koordinēšanā un vadībā, atgriezās savās ierastajās gaitās un uzdevumos. Sauszemes spēku karavīri nosacīti piedzīvoja ceturto mācību posmu, kurā notika kara tehnikas sagatavošana nogādāšanai mājās.

Vērtējot pēdējo desmit gadu vērienīgāko NATO mācību nozīmi, NATO ģenerālsekretārs Jenss Stoltenbergs norādīja, ka NATO ir profesionālāk apmācītie karavīri pasaulē. Savukārt NATO mācības tiek organizētas maksimāli paredzami un pārredzami. Turklāt NATO ir gatava aizstāvēt ikvienu no savām dalībvalstīm, viņš uzsvēra, un mācības «Trident Juncture 2015», kuru ietvaros vērtēja arī reaģēšanas un sevišķi ātras reaģēšanas vienību gatavību un savstarpējo sadarbību, apliecināja šo spēju.

Spanija _85A9170-Pano2015. gadā NATO rīko ap 280 dažāda lieluma militārās mācība, Krievija — ap 4000.

Saskaņā ar Eiropas Drošības un sadarbības organizācijas 1975. gadā noslēgto vienošanos tās dalībvalstīm (arī Krievijai) 42 dienas iepriekš jāinformē par militārām mācībām, kurās dalībnieku skaits pārsniedz 9000. Savukārt starptautisko novērotāju klātbūtne nepieciešama mācībās, kur karavīru skaits pārsniedz 13 000. Ņemot vērā faktu, ka Krievija regulāri pārkāpj šo vienošanos, neinformējot par vērienīgām mācībām un nepieaicinot  starptautiskos novērotājus, NATO ģenerālsekretārs Jenss Stoltenbergs uzsvēra, ka pirms 40 gadiem noslēgtā vienošanās ir jāpārskata. Pretējā gadījumā iekšējā spriedze un militārā kontingenta klātbūtne Eiropā arvien pieaugs, savukārt rīcība, kas neatbildīs sākotnējās vienošanās prasībām, var radīt pārpratumus un neparedzamas sekas.

Vācijas karavīri vingrinājumā «Operation Hazel» demonstrē sabiedroto klātbūtni

No 20. līdz 23. oktobrim Ādažu poligonā norisinājās vingrinājums «Operation Hazel», kura laikā tika trenēti uzbrukuma un aizsardzības uzdevumi ar kājnieku kaujas mašīnu «Marder» atbalstu.

Operation Hazel

Vingrinājuma uzdevums bija veicināt Vācijas un Latvijas bruņoto spēku sadarbību un savietojamību, tāpēc abās rotās bija gan vācu, gan latviešu karavīri, kas trenējās kopīgā dienesta uzdevumu izpildē.

Vingrinājumā piedalījās vairāk nekā 280 karavīru no Vācijas bruņoto spēku 37. mehanizētās brigādes un Sauszemes spēku kājnieku brigādes 1. kājnieku bataljona un Kaujas atbalsta bataljona, kā arī Nacionālās aizsardzības akadēmijas 5. kursa kadeti.

Operation Hazel

22. oktobrī mācību scenārija ietvaros viena no rotām veica uzbrukumu, lai ieņemtu Franču kurgānu un pēc tam virzītos tālāk, kamēr otra rota pildīja aizsardzības uzdevumu.

Operation Hazel «Mēs esam gandarīti par iespēju būt Latvijā, jo starptautiskā sadarbība ir lielisks veids, kā pilnveidot meistarību. Mūsu mehanizētā brigāde līdz šim ir sadarbojusies gan ar ASV, gan Lielbritānijas karavīriem, un tagad mums būs laba pieredze, sadarbojoties arī ar Latvijas bruņotajiem spēkiem,» sacīja pulkvežleitnants Mihaēls Dekers, Vācijas bruņoto spēku 37. mehanizētās brigādes 1. bataljona komandiera vietnieks.

Viņš atzina, ka sadarbība ar Latvijas Saus­- zemes spēku kājnieku brigādi ir bijusi ļoti laba un lielākais izaicinājums Ādažu poligonā bijusi vide — konkrēti, purvainie poligona apgabali, kuru dēļ arī kājnieku kaujas mašīnu «Marder» apkalpei un apkopes komandai bijis daudz darba, kas vienlaikus bijis labs treniņš.

Nacionālās aizsardzības akadēmijas kadete, dižkareive Elīna Kukaine atzīst, ka šis ir bijis pirmais vingrinājums kopā ar mehanizēto vienību, tāpēc bijusi iespēja apgūt daudz ko jaunu, iemantot noderīgu pieredzi. Savukārt dižkareivis Uldis Majors uzsver, ka mehanizētās vienības pārākums par vieglajiem kājniekiem ir pārvietošanās ātrums.

Vācijas Bruņotie spēki ieradās Latvijā iniciatīvas «Persistent Presence» ietvaros, īstenojot sabiedroto spēku klātbūtni saskaņā ar NATO samitā Velsā pieņemtajiem lēmumiem par reģionālās drošības stiprināšanu alianses austrumu pierobežā.

Dānijas bruņotos spēkus Latvijā pārstāv vairāk nekā 160 karavīru no Sauszemes spēku mehanizētās kājnieku brigādes, kas ieradušies Latvijā ar CV-90 kājnieku kaujas mašīnām.

Vācijas bruņoto spēku pretgaisa aizsardzības vienība un aizsardzības pret masu iznīcināšanas līdzekļiem vienība bija ieradušās Latvijā jau augustā, lai septembrī piedalītos mācībās «Sudraba bulta».

Operation Hazel

Vizītes laikā Latvijā šā gada 14. aprīlī Vācijas aizsardzības ministre Urzula fon der Leiena, tiekoties ar aizsardzības ministru Raimondu Vējoni, pārrunāja drošības situāciju reģionā un nepieciešamību nodrošināt ilgtermiņa sabiedroto klātbūtni Baltijas valstīs. Vācijas ministre apliecināja, ka Vācija gatavojas jau šogad uz dažādām mācībām nosūtīt karavīrus.

Sagatavojusi Daina Ozoliņa, AM Preses nodaļa.
Foto — Normunds Mežiņš.

In­struk­to­ru sko­lai 15. ga­da­die­na

Tai­vo Trams

Fo­to — Normunds Mežiņš.

Virs­nie­ki ir ar­mi­jas gal­va, ta­ču mu­gur­kau­lu, uz kā tā tu­ras, vei­do in­struk­to­ri. Par to, lai šis mu­gur­kauls bū­tu stiprs un iz­tu­rīgs, nu jau 15 ga­dus rū­pē­jas
Na­ci­onā­lo bru­ņo­to spē­ku In­struk­to­ru sko­la Cē­sīs, kas sa­vu ju­bi­le­ju svi­nē­ja 5. no­vem­brī.

Cesis Instruktori

Par Lat­vi­jas ka­ra­vī­ru vei­ku­mu vie­tē­jā un starp­tau­tis­kā mē­ro­gā dzir­dēts daudz la­ba. Lie­la, ja pat ne lie­lā­kā da­ļa no­pel­nu šeit pie­nā­kas tie­ši In­struk­to­ru sko­lai (IS), tās dar­ba re­zul­tā­tam, pro­ti, zi­no­šiem, pro­fe­si­onā­liem un ak­tī­viem in­struk­to­riem, ku­ri ir tie­ši at­bil­dī­gi par bru­ņo­ta­jiem spē­kiem do­to uz­de­vu­mu iz­pil­di.

Ju­bi­le­jas die­nā IS sie­nās ska­nē­ja daudz la­bu vār­du, gai­šu at­mi­ņu un vē­lē­ju­mu nā­ka­ma­jiem ga­diem. Ne­trū­ka arī vis­no­taļ la­ba hu­mo­ra un paš­iro­ni­jas, pa­jo­ko­jot gan paš­iem par se­vi, gan ci­tām ak­tu­ālām tē­mām. Klāt­eso­šie va­rē­ja pār­lie­ci­nā­ties — ar IS viss ir kār­tī­bā, un tā būs arī turp­māk, jo po­zi­tī­vu pār­lie­cī­bu par se­vi un sa­vu dar­bu ne­var no­tē­lot — tā vien­kār­ši ir.

Ru­nā­jot par IS vēr­tī­bām, Aiz­sar­dzī­bas mi­nis­tri­jas valsts sek­re­tārs Jā­nis Ga­ri­sons uz­svē­ra, ka bū­tis­kā­kās no tām ir tra­dī­ci­jas un to pēc­te­cī­ba, zi­nā­ša­nas un gods. Bru­ņo­to spē­ku sek­mī­gā dar­bī­bā ir sva­rī­gi vi­si pos­mi, ta­ču bez sta­bi­la pa­ma­ta arī pā­rē­jā kon­struk­ci­ja ir ap­drau­dē­ta, tie­ši tā­dēļ Cē­su IS jā­pa­liek kā stip­ram un ne­sa­tri­ci­nā­mam bru­ņo­to spē­ku pa­ma­tam, uz­svē­ra valsts sek­re­tārs. Pa­tei­co­ties IS par tās de­vu­mu bru­ņo­to spē­ku no­stip­ri­nā­ša­nā un at­tīs­tī­bā, J. Ga­ri­sons at­zi­na, ka jū­tas lepns, jo vi­ņam nā­kas uz­klau­sīt daudz la­bu at­sauks­mju par mū­su in­struk­to­riem gan no cil­vē­kiem Lat­vi­jā, gan starp­tau­tis­ko ope­rā­ci­ju da­līb­nie­kiem.

Cesis InstruktoriSka­to­ties nā­kot­nē, diem­žēl ir jā­at­zīst, ka mēs dzī­vo­jam lie­lu iz­ai­ci­nā­ju­mu lai­kā, ģe­opo­li­tis­kā si­tu­āci­ja ir sa­rež­ģī­ta un tu­vā­ka­jā lai­kā diez vai uz­la­bo­sies, tā­pēc bū­tis­kā­kais un ak­tu­ālā­kais uz­de­vums ir valsts aiz­sar­dzī­bas spē­ju at­tīs­tī­ša­na, tei­ca J. Ga­ri­sons. Ir plā­no­ta bru­ņo­to spē­ku skait­lis­kā sa­stā­va pa­lie­li­nā­ša­na, līdz ar to būs ne­pie­cie­šams vai­rāk arī ko­man­dē­jo­šā sa­stā­va — in­struk­to­ru un virs­nie­ku. Mi­nis­tri­jas valsts sek­re­tārs iz­tei­ca pār­lie­cī­bu, ka IS ko­lek­tīvs, mā­cīb­spē­ki ar šo uz­de­vu­mu tiks ga­lā, jo vien­mēr pa­ši ir bi­ju­ši lī­de­ri un ir arī mā­cē­ju­ši iz­au­dzi­nāt lī­de­rus, kas var vest sev līdz­i ci­tus un pie­ņemt lē­mu­mus, va­do­ties no kon­krē­tās si­tu­āci­jas.

NBS Ap­vie­no­tā štā­ba priekš­nieks ģe­ne­rāl­ma­jors Ju­ris Zei­bārts, svei­cot In­struk­to­ru sko­las ko­lek­tī­vu ga­da­die­nā, uz­svē­ra, ka 15 ga­di cil­vē­ka mū­žā ir ti­kai pus­au­dža ve­cums, ta­ču sko­la šā­dā laik­pos­mā ir sa­snie­gu­si brie­du­mu un tur­pi­na prog­re­sēt. Ap­vie­no­tā štā­ba priekš­nieks kā ap­lie­ci­nā­ju­mu teik­ta­jam mi­nē­ja, ka ir sa­ņē­mis iz­ci­las at­sauk­smes par mū­su ka­ra­vī­riem un in­struk­to­riem arī no pē­dē­jo des­mit­ ga­du lie­lā­ko NA­TO mā­cī­bu «Tri­dent Jun­ctu­re 2015» va­dī­bas.

Cē­su no­va­da do­mes priekš­sē­dē­tājs Jā­nis Ro­zen­bergs sa­vā ap­svei­ku­ma ru­nā uz­svē­ra, ka In­struk­to­ru sko­la ir spo­ža zvaig­zne Lat­vi­jas bru­ņo­to spē­ku de­be­sīs, bet sko­las ēka nu jau la­bu lai­ku ir kļu­vu­si par vie­nu no Cē­su pil­sē­tas vi­zīt­kar­tēm. J. Ro­zen­bergs, ka­vē­jo­ties at­mi­ņās, past­ās­tī­ja, ka vēl de­viņ­des­mi­to ga­du sā­ku­mā paš­rei­zē­jās sko­las te­ri­to­ri­ja bi­ju­si ie­žo­go­ta, pa­mes­ta un no­lais­ta, tā nav da­rī­ju­si go­du pil­sē­tai, ta­ču sek­mī­gas bru­ņo­to spē­ku, no­va­da un vie­tē­jās sa­bied­rī­bas sa­dar­bī­bas re­zul­tā­tā to iz­de­vies iz­vei­dot par vie­nu no sa­kār­to­tā­ka­jām un pie­vil­cī­gā­ka­jām vie­tām Cē­sīs. Tā kā gan cēs­nie­kiem, gan pil­sē­tas vie­siem ir in­te­re­se par sko­lā no­tie­ko­ša­jām ak­ti­vi­tā­tēm, no­va­da do­mes priekš­sē­dē­tājs at­zi­na, ka ir vē­ro­jams po­ten­ci­āls vēl cie­šā­kas In­struk­to­ru sko­las un pil­sē­tas sa­dar­bī­bas at­tīs­tī­ša­nai.

NBS In­struk­to­ru sko­las bū­tis­kā­kais uz­de­vums ir in­struk­to­ru sa­ga­ta­vo­ša­na, ta­ču ta­jā no­tiek arī Ze­mes­sar­dzes ko­man­dsas­tā­va sa­ga­ta­vo­ša­nas kur­si. Nā­kot­nē, at­tīs­tot valsts aiz­sar­dzī­bas spē­jas, plā­nots piln­vei­dot vi­sas IS pie­eja­mās mā­cī­bu prog­ram­mas, kā arī iz­vei­dot jaun­as, tos­tarp uz­sā­kot vai­rā­kas ap­mā­cī­bu prog­ram­mas an­gļu va­lo­dā un pie­sais­tot ap­mā­cā­mos in­struk­to­rus arī no ār­ze­mēm.