Valstu militāro spēju reitings

Valstu militārā spēka reālistisks salīdzinājums iespējams tikai vienā veidā — ar konvencionālo karadarbību. Par laimi, pasaulē jau desmitiem gadu nav bijis tāda mēroga karu, kas atspoguļotu vienas vai otras valsts vai valstu alianses summāro militāro kapacitāti un kopējās kaujas spējas. Taču mūsdienu pētnieki un analītiķi, izmantojot visdažādākās pētījumu metodes, cenšas izstrādāt valstu militārā spēka reitingus. Viens no šādiem pētniekiem ir organizācija «Global Firepower», kas strādā pie valstu militāro spēju statistiskās analīzes un salīdzināšanas. «Global Firepower» globālā militārās kapacitātes reitinga izveidošanai izmanto 50 dažādus mērāmus kritērijus, tajā skaitā militāros budžetus, kara tehnikas vienību skaitu, armiju skaitlisko sastāvu un dabas resursu pieejamību. Pētījumos ir izmantoti atklātie informācijas avoti, bet gadījumos, kad trūcis oficiālas informācijas, pētnieki veikuši aptuvenu kritēriju skaitlisku novērtējumu.

Pētījuma kritiķi vērš uzmanību uz to, ka «Global Firepower»  darba rezultātiem ir relatīva ticamība un informatīvs raksturs, jo pētījumos notiek koncentrēšanās uz kvantitatīvo metodi, nevērtējot, cik moderns vai novecojis ir bruņojums. Kvalitatīvas analīzes datu neizmantošana noved pie tā, ka, piemēram, Ziemeļkoreja tiek ierindota līderpozīcijās zemūdeņu flotes reitingā, proti, Ziemeļkoreja ar tās rīcībā esošajām 78 zem­ūdenēm apsteidz visas militārās lielvaras. «Global Firepower» neanalizē arī kodolarsenālu stratēģisko pārsvaru un ietekmi, kam mūsdienās ir milzīga loma pasaules ģeopolitiskajā spēku līdzsvarā. Bez ievērības tiek atstāts arī valstu armiju personālsastāva kaujas sagatavotības un profesionalitātes līmenis. Neskatoties uz kritiku, «Global Firepower» pētījums tomēr sniedz vispārēju ieskatu valstu rīcībā esošajos militārajos arsenālos un ļauj spriest par to militāro kapacitāti.

«Global Firepower» 2014. gada pētījuma rezultāti — pirmās piecas vietas.
«Global Firepower» 2014. gada pētījuma rezultāti — pirmās piecas vietas.

2014. gadā globālajā militāro spēku reitingā tika izvērtētas 106 valstis (piecu līderu dati: attēlā), pirmajā piecniekā ierindojot ASV, Krieviju, Ķīnu, Indiju un Lielbritāniju. Analizējot 2014. gada pētījumu, redzams, ka ASV bija vadībā tikai pēc kopējā vērtējuma, taču atsevišķās pētījuma sadaļās līderpozīcijas piederēja gan Ķīnai (kara­- klausībai pakļauto pilsoņu daudzums), gan Krievijai (tanku un kodolgalviņu skaits).

Šogad «Global Firepower» izvērtēja jau 126 valstis. Zīmīgi, ka arī jaunākajā pētījumā pirmās piecas pozīcijas ir palikušas nemainīgas, vien nedaudz palielinoties vai samazinoties absolūtajiem rādītājiem. Sestajā vietā šogad ir ierindota Francija, septītajā — Itālija, astotajā — Vācija, devītajā — Brazīlija, desmitajā — Turcija. Baltijas valstis globālajā reitingā šogad ierindotas šādās pozīcijās: Latvija — 87. vietā, Lietuva — 92. vietā, Igaunija — 108. vietā.

Lai arī «Global Firepower» un līdzīgi pētījumi dod priekšstatu par valstu izdevumiem dažāda bruņojuma iegādēm un spējām veikt konvencionālu karadarbību, mūsdienās arvien vairāk aktualizējas hibrīdkara draudi. Dažādu valstu spējas neitralizēt hibrīdkara draudus vismazāk raksturo tādi pētījumi, kādus piedāvā «Global Firepower». No vienas puses, hibrīdkara nemilitārie elementi pasaulē ir bijuši pazīstami jau sen — to skaitā paramilitāru grupējumu darbība bez identifikācijas pazīmēm, ekonomiskās manipulācijas, enerģētiskā šantāža, kiberuzbrukumi, masu informācijas līdzekļu uzpirkšana un kontrolētas propagandas noplūdināšana. Taču 21. gadsimtā valstis kļuvušas vieglāk ietekmējamas caur savstarpējo atkarību, modernajām tehnoloģijām un interneta izplatību. Hibrīdkara draudi vienlīdz skar gan ASV — kā pasaules militārās varas līderi, gan mazākas un ekonomiski vājākas valstis.  Tāpēc jaunie drošības izaicinājumi liek strauji meklēt risinājumus starptautiskajām drošības struktūrām un valstu ekonomisko attiecību institūcijām, kas ir noturējušas militāro, ekonomisko un politisko spēku līdzsvaru aukstā kara apstākļos. Pagaidām starptautiskajām organizācijām un atsevišķām valstīm nav izdevies izstrādāt skaidras stratēģijas un detalizētus plānus, kā konstatēt, atturēt un neitralizēt jaunos hibrīdkara draudus. Vēl jo vairāk — pagaidām nav skaidru parametru, kā pētīt un veidot reitingus, kas raksturotu kādas organizācijas vai valsts potenciālu stāties pretī hibrīdkara izaicinājumiem — militāriem, nekonvencionāliem, ekonomiskiem, politiskiem vai kibernētiskiem.

Pēc ārvalstu materiāliem sagatavojusi
majore Vizma Kaļčeva.
Foto — http://www.businessinsider.com.

Ārzemju ziņas

PrintMilitārais budžets pārsniegs 2% no IKP

Aizsardzības ministrijas preses dienests paziņojis, ka 2016. gadā Igaunijas militārais budžets ir ieplānots 449 miljonu eiro apmērā, un tas veidos 2,07% no iekšzemes kopprodukta (IKP). Šāds budžeta projekts ir nodots izskatīšanai parlamentā. Tikai dažas no NATO dalībvalstīm piešķir aizsardzībai divus un vairāk procentu no IKP. 2015. gadā Igaunijas militārajam resoram piešķirtais budžets ir 412 miljoni eiro.

Skats no lidmašīnas uz Emari bāzi.
Skats no lidmašīnas uz Emari bāzi.

Komentējot plānoto budžetu, jaunais aizsardzības ministrs Hanness Hanso norādīja, ka Igaunijai ir jāreaģē uz mainīgo drošības situāciju, un tāpēc 25% finanšu līdzekļu tiks novirzīti Aizsardzības spēku kaujas spēju palielināšanai — jauna bruņojuma un tehnikas iegādēm, tajā skaitā kājnieku kaujas mašīnu (KKM) pirkšanai no Nīderlandes. Svarīgs no 2016. gada budžeta finansētais projekts būs KKM CV90 iegāde par 25,2 miljoniem eiro. Igaunijai šī būs agrāk neapgūta tehnika, pirmās KKM tiks saņemtas 2016. gada beigās un nodotas skautu bataljonam, būtiski paaugstinot šīs vienības kaujas spējas. Otrs lielākais projekts būs triecienvienību — kājnieku brigāžu — apgāde ar jaunu bruņojumu un ekipējumu kopumā par 40 mijoniem eiro. Jaunu funkcionālo ēku un būvju celtniecībai aizsardzības resors nākamgad atvēlēs aptuveni 58 miljonus eiro.

No valsts kopējā budžeta 2016. gadā tiks finansēta NATO dalībvalstu karavīru izvietošanai Igaunijā nepieciešamās infrastruktūras būve. Pēc H. Hanso teiktā, Igaunijai ir ļoti būtiska sabiedroto valstu karavīru klātbūtne valstī, un to apliecina valdības lēmums nākamgad investēt vairāk nekā 10 miljonus eiro uzņemošās valsts atbalsta (host nation support) projektos.

Viens no aktuāliem Aizsardzības spēku projektiem paredz Emari gaisa spēku bāzes paplašināšanu, un tas notiks, pielāgojot civilai aviācijai paredzēto bāzes daļu militārajām funkcijām. Kopš 2014. gada maija Emari bāzes noslodze ir būtiski palielinājusies, ņemot vērā Baltijas valstu gaisa telpas patrulēšanā iesaistītās NATO dalībvalstu militārās aviācijas bāzēšanos un reģionālā mācību centra funkcijas. Pēc prioritāšu pārdefinēšanas kopš drošības situācijas izmaiņām Eiropā Emari gaisa spēku bāzes teritorijas daļa vairs netiks atvēlēta civilās aviācijas komponenta attīstībai, turklāt bāzes infrastruktūras attīstība tiks finansēta no sabiedroto valstu puses, nevis no Igaunijas valsts vai militārā resora budžeta.

PrintJauns pretizlūkošanas centrs 

Saskaņā ar Norfolkā dislocētās NATO transformācijas pavēlniecības lēmumu līdz šī gada beigām plānots atklāt jaunu NATO Pretizlūkošanas izcilības centru (NATO Counter Intelligence Centre of Excellence; NATO CI COE) Krakovā, kā arī šī centra filiāli Leštjā (Slovākija). NATO CI COE darbības sponsorēšanai ir pieteikusies Čehija, Vācija, Ungārija, Itālija, Rumānija, Slovēnija un Horvātija. Arī mūsu kaimiņvalsts Lietuva ir deklarējusi gatavību līdzfinansēt jaunā centra darbību un dienestam jaunajā alianses struktūrvienībā jau nominējusi vienu virsnieku.

NATOENSECLogo

Arz HCOE

Arz nowe_logo_bt

 

 

 

 

Funkcionējošo NATO izcilības centru logo.

NATO CI COE ir atbildes reakcija uz pieaugušo drošības apdraudējumu no austrumiem un dienvidiem. Centra vadība sākotnēji ir uzticēta Polijas pretizlūkošanas dienesta virsniekam. Centra uzdevums būs paplašināt un pilnveidot NATO pretizlūkošanas kapacitāti, veidot dalībvalstu sadarbību šajā jomā, veicināt NATO operāciju adaptāciju mainīgajā vidē, tajā skaitā atbalstot jaunu stratēģiju, koncepciju un doktrīnu izstrādi. Centra paspārnē notiks arī dažādas mācības un ekspertu konsultācijas pretizlūkošanas jomā.

 NATO dalībvalstīs jau uzsācis darbību un saņēmis akreditāciju kopumā 21 NATO izcilības centrs dažādu alianses funkciju nodrošinājumam, tajā skaitā kiberaizsardzībai, enerģētiskajai drošībai u.c.

PrintKārtējās NATO gaisa spēku mācības

Lietuvas Gaisa spēku bāzē Šauļos septembra beigās jau 22. reizi norisinājās NATO vadītās gaisa spēku mācības Baltijas reģionā (22nd Baltic region training event, BRTE XXII). Šo mācību galvenais mērķis ir pilnveidot Baltijas gaisa telpas patrulēšanas misijā iesaistīto NATO dalībvalstu un partnervalstu lidmašīnu apkalpju sadarbību. BRT XXII piedalījās 20 dažādi lidaparāti, tajā skaitā četri Šauļos dislocētie Ungārijas Gaisa spēku iznīcinātāji «Gripen Jas-39» un četri Emari bāzē (Igaunija) dislocētie Vācijas Gaisa spēku iznīcinātāji «Eurofighter Typhoon». Mācību uzdevumos bija iesaistītas arī lidmašīnas no Lietuvas, Polijas un Norvēģijas gaisa spēkiem, kā arī no partnervalstīm — Zviedrijas un Somijas. Viens no vingrinājumiem paredzēja degvielas uzpildīšanu gaisā, iesaistot ASV Gaisa spēku lidmašīnu E-3A. Savukārt Lielbritānijas Karalisko gaisa spēku tālās radiolokācijas lidmašīna (AWACS) E-3D mācību BRTE XXII laikā nodrošināja komandvadības funkciju.

Iznīcinātāju pacelšanās no Šauļu bāzes.
Iznīcinātāju pacelšanās no Šauļu bāzes.

NATO gaisa spēku pavēlniecība, kas dislocēta Ramšteinas bāzē (Vācija), Baltijas valstu gaisa telpas patrulēšanā iesaistītajai aviācijai jau kopš 2008. gada ir rīkojusi pa trim kompleksajiem treniņiem (BRTE) katru gadu. BRTE galvenais uzdevums ir maksimāli uzlabot NATO gaisa spēku novērošanas un kontroles spējas, kā arī trenēt alianses pilotus dažādu citu uzdevumu veikšanai Baltijas reģiona gaisa telpā.

PrintPēdējās desmitgades lielākās NATO mācības

Oktobra sākumā Eiropas dienvidu daļā startēja plaša mēroga NATO vadītās spēku mācības «Trident Juncture 2015». Vispirms tika organizēti štābu līmeņa treniņi, bet mācību aktīvā fāze norisināsies no 21. oktobra līdz 6. novembrim. Kopš NATO mācībām «Strong Resolve 2002» šīs būs lielākās alianses spēku mācības, iesaistot aptuveni 36 000 karavīru, 130 lidmašīnas, 16 helikopterus un 60 zemūdenes. Jau pirms vairākiem mēnešiem Vācijas Bruņoto spēku ģenerālleitnants Rihards Rosmanits, komentējot mācību «Trident Juncture 2015» plānošanas procesu, uzsvēra, ka tās bija iespējams rīkot nevis Eiropas dienvidos, bet gan austrumos, taču NATO nevēlas vēl lielāku attiecību saspīlējumu ar Krieviju.

arz TJ2015
«Trident Juncture 2015» logo un ilustrācija.

«Trident Juncture 2015» virsmērķis ir pārbaudīt NATO gatavību efektīvi reaģēt uz draudiem modernajā karadarbības vidē, kā arī gatavību aktivizēt adekvātas kapacitātes un spējas, lai stātos pretī mūsdienās aktuāliem drošības izaicinājumiem. Mācības kļūs arī par nesen izveidoto NATO Ātrās  reaģēšanas spēku (NATO Response Force; NRF) testēšanas poligonu, sagatavojot tos noteikto funkciju izpildei 2016. gadā.  NRF sastāvā ir gan gaisa, sauszemes un jūras spēku, gan arī speciālo operāciju spēku komponents.

Atbilstoši mācību scenārijam kādā fiktīvā valstī Sorotanā ir vienlaikus izcēlušies nemieri, notikusi dabas katastrofa un arī kaimiņvalsts agresija. «Trident Juncture 2015» scenārijs ir ļoti komplicēts, iekļaujot gan teroraktus, gan ķīmiskos uzbrukumus, gan etniskās nesaskaņas, gan intensīvu propagandas kampaņu.

«Trident Juncture 2015» aktīvās fāzes norise paredzēta trīs galvenajās valstīs — Itālijā, Portugālē un Spānijā, kā arī atsevišķos objektos un rajonos Beļģijā, Kanādā, Vācijā, Nīderlandē un Norvēģijā. Mācību jūras elementi tiks realizēti Vidusjūrā un Atlantijas okeānā. Bez mācību aktīvajiem dalībniekiem no ASV, Austrālijas, Austrijas, Beļģijas, Bosnijas un Hercegovinas, Čehijas, Horvātijas, Igaunijas, Latvijas, Lietuvas, Maķedonijas, Polijas, Rumānijas, Somijas, Spānijas, Ukrainas, Vācijas, Zviedrijas u.c., mācību pasākumos tiks iesaistītas arī vairākas starptautiskas organizācijas (Eiropas Savienība, Āfrikas Savienība, Eiropas Drošības un sadarbības organizācija, Sarkanais Krusts u.c.), kā arī pieaicināti novērotāji no 14 valstīm.

PrintJauna aizsardzības attīstības programma

Bulgārijā izstrādāta jauna Bruņoto spēku aizsardzības potenciāla attīstības programma līdz 2020. gadam, kura līdz gada beigām tiks nodota apstiprināšanai parlamentā. Programmas mērķis ir panākt tādas NATO standartiem atbilstošas armijas izveidi, kas spēs stāties pretī mūsdienu un perspektīvajiem draudiem reģionālā un globālā mērogā. Programmā ietverti jauni BS attīstības parametri un vadlīnijas tuvākajiem pieciem gadiem.

Dokumentā ietverts drošības situācijas izvērtējums reģionā un kopumā pasaulē, analizējot arī pret Bulgāriju potenciāli vērsto apdraudējumu. Svarīga programmas sadaļa ir vērsta uz BS komandvadības sistēmas un kaujas vadības elementu pilnveidošanu, kā arī atsevišķu speciālo operāciju spēku formēšanu ārpus Sauszemes spēku struktūras. Ir definēts arī BS un rezerves spēku skaitliskais sastāvs, atbilstoši ne mazāk kā 37 000  un līdz 42 000.

Bulgārijas BS dalība militārajā parādē.
Bulgārijas BS dalība militārajā parādē.

Attiecībā uz militārajiem izdevumiem programmā nostiprināta apņemšanās līdz 2018. gadam uzturēt BS finansējumu ne mazāku, kā noteikts 2014. gada likumā par valsts budžetu. Tas nozīmē, ka 2016. gadā militārais budžets tiks palielināts no 1,2 līdz 1,35% no IKP. Līdz 2024. gadam militārais budžets turpinās palielināties, ja valstī būs atbilstoši pozitīva attīstības tendence. Līdz 2020. gadam Bulgārija centīsies sasniegt militārā budžeta apjomu 2% apmēra no iekšzemes kopprodukta.

2024. gadā ir iecerēta militāro izdevumu restrukturizācija atbilstoši formulai 60:20:20. Proti, personālsastāva uzturēšanai drīkstēs tērēt ne vairāk kā 60% līdzekļu no visa budžeta, ne vairāk kā 20% — bruņojuma apkopei, uzturēšanai utt., bet 20% — ieguldījumiem bruņojuma modernizācijā un infrastruktūrā. Pašlaik Bulgārijā šī proporcija ir 73:21:6, turklāt līdzīga situācija raksturīga Austrumeiropas valstīm. Militāro izdevumu savstarpējā attiecība 60:20:20 ir panākta vairākās NATO dalībvalstīs, taču daudzām valstīm Eiropā nāksies pakļauties NATO samitā Velsā pieņemtajai deklarācijai, kas pieprasa bruņoto spēku attīstībai un modernizācijai tērēt ne mazāk kā 20% no militāro budžetu kopējā apjoma.

PrintTiks uzbūvētas četras jaunas zemūdenes

Lielbritānija arī turpmāk pildīs NATO prasības piešķirt 2% no iekšzemes kopprodukta Karalisko bruņoto spēku finansēšanai.

Ievērojama daļa līdzekļu tiks novirzīta zemūdeņu flotes modernizācijai, publiski paziņojis Lielbritānijas premjerministrs Deivids Kemerons. «Neatkarīgs kodolvairogs Lielbritānijas rīcībā ir mūsu nacionālais nodrošinājums ārkārtas situācijai, un tieši tāpēc karaliste gatava pasūtīt četras jaunas zemūdenes, kas spēj nest kodolraķetes.»

«Vanguard» klases zemūdene «HMS Victorious», kas apbruņota ar kodolraķetēm «Trident».
«Vanguard» klases zemūdene «HMS Victorious», kas apbruņota ar kodolraķetēm «Trident».

Lielbritānija plāno ne tikai jaunu stratēģisko zemūdeņu būvi, bet arī raķešu «Trident» kodolgalviņu nomaiņu ar modernākiem kodollādiņiem. Jauni zemūdens kuģi un jauns to apbruņojums, pēc dažu ekspertu aplēsēm, karalistei izmaksās vairāk nekā 31 miljardu dolāru.

Pēc D. Kemerona teiktā, valdība rosinās arī citu aizsardzības jomas elementu modernizāciju, ieskaitot karalistes vēsturē lielāko aviācijas bāzes kuģu būvi, kā arī jaunās paaudzes pretzemūdeņu kapacitātes attīstību. Premjers ir solījis Karaliskajiem gaisa spēkiem jaunas unificētas triecienlidmašīnas, bezpilota lidaparātus, kā arī uzlabotu helikoptera «Apache» versiju.

Pēc ār­val­stu pre­ses ma­te­ri­āliem sa­ga­ta­vo­ju­si ma­jo­re Viz­ma Kaļ­če­va.
Foto — http://www.merko.ee; http://www.kam.lt;
https://twitter.com; http://www.armyrecognition.com;
https://upload.wikimedia.org.

Uz Pasaules jumta. Tibeta

Edmunds Vītols,
NBS rezerves kapteinis.

Foto — no autora personiskā arhīva.

Sākums 2014. gada novembra un šā gada iepriekšējos numuros.

Izkaru lūgšanu karodziņus Dolma La pārejā 5650 m augstumā.
Izkaru lūgšanu karodziņus Dolma La pārejā 5650 m augstumā.

Cēlāmies piecos. Atkal manas guļvietas galvgalī atstātā ūdens pudele bija sasalusi, bet šoreiz pilnībā. Izlīdis no telts, pacēlu galvu pret debesīm, tur valdīja klusējošs, zaigojošs izplatījums. «Labrīt!» teicu visai esībai. «Es esmu laimīgs!» un šie vārdi nāca no sirds, es smaidīju. Bija pamatīgs aukstums, un mani biedri apstiprināja, ka ir slikti gulējuši. Visa Dirapukas nometne rosījās rīta tumsā. Kodīgu dūmu smarža jaucās ar jaku un zirgu mēslu smaku, bet tas piederējās pie lietas. Krieviem norisinājās kārtējā rīta pudža ar mantru skaitīšanu, ko vadīja viņu hindu priesteris. Bija skaidrs, ka viņam nav lāgā ar veselību — ik pa laikam viņš kāsēja un no plaušām viņam nāca sēcošas skaņas. Bijām pārsteigti, uzzinot no Hiroši un Jukas, ka mūsu indiešu seniors Deivs kopā ar abiem pavadoņiem devušies ceļā jau pirms pusstundas. Arī mēs, padzēruši karstu sviesta tēju, rosīgi posāmies ceļā, negaidot, kad pārējie no mūsu grupas piebiedrosies, jo parikarmas laikā katrs ir atbildīgs pats par sevi un visā ceļa posmā virzās pilnīgi individuāli, pielāgojoties sev pieņemamam ritmam un izjūtām. Rudigers, Aksels un Prozols iedzēra tabletes, kas augstkalnu apstākļos sekmējot asinsriti, bet es pārbaudīju, vai man kabatā ir pietiekams daudzums nolobītu ķiploka daiviņu, kuras košļāju visa ceļojuma laikā, tādējādi palīdzot asinsritei, aktivizējot gremošanu un veicot iekšējo dezinfekciju.

Pēc pusstundas startējām no Dirapukas nometnes, ieplūstot vienmērīgi ejošo svētceļnieku ķēdē. No Dirapukas nometnes augšup jaki un zirgi vairs negāja, lai gan parasti maija sākumā kalnu takas jau esot atbrīvojušās no sniega un ledus. Šogad aukstums bija ieildzis, tāpēc dzīvnieki augstāk netika vadīti. Mēs attālinājāmies no Dirapukas nometnes. Atskatoties redzēju, ka lejup devās tie, kuri bija nolēmuši neriskēt ar kāpšanu augstāk. Pārsvarā tie bija indiešu svētceļnieki, kuriem jau bija gana no šurpceļā izciestā aukstuma un augstuma straujās maiņas. Kā jau minēju iepriekš, hinduisti šo momentu uztver ļoti pragmatiski, saprotot to tā, ka kalns un karma viņus nelaiž augstāk. Ar to ir jāsamierinās, citādi nāksies samaksāt augstāko likmi — dzīvību. Taka vijās strauji augšup starp klintīm un akmeņiem. Zeme bija sastingusi ledū, akmeņi apsarmojuši balti. Izteikti skaļi skanēja svētceļnieku soļi apdullinošajā kalnu klusumā. Smagā elpa dažbrīd trāpīja vienā taktī ar priekšā un aizmugurē ejošo, garaiņu mutuļi virmoja virs svētceļnieku galvām.

Rīta vējš vēl nebija modies, un klusībā droši vien katrs neviļus padomāja par to, ko tas atnesīs mums visatbildīgākajā un smagākajā parikarmas ceļa posmā — negaidītu sniegputeni, lietu vai žilbinošu sauli. Man nebija zināms, kā šai brīdī jutās mani ceļabiedri, ko viņi domāja. Taču atskārtu, ka par maniem ceļabiedriem tagad bija kļuvuši visi, kuri gāja šo ceļu, un es jutu neizsakāmu prieku un svinīgumu.

Takas stāvums itin drīz atgādināja, ka vairāk nekā piecu tūkstošu metru augstumā jāseko līdzi tempam un jākāpj lēni. Kā uz burvja mājienu zvaigznes virs galvas izdzisa, un strauji ausa rīta gaisma. Vienmuļajā kāpienā redzēju priekšā ejošā cilvēka apavus, lūkoju, kur lieku savu nākamo soli, jo apsarmojošie akmeņi bija slideni. Pienācu pie naktī aizsalušas kalnu upes, kas pa dienu saules staros atkūst un pārtop par grūti pār­ejamu šķērsli ar mutuļojošu ledaina ūdens straumi. Šķērsojot upi, bija uzmanīgi jā-šļūkā ar kājām pa līdzenā ledus virsmu, balstoties un balansējot pret ceļa nūjām. No priekšā ejošās indiešu grupas kāda pusaudze paslīdēja un nokrita uz līdzenā ledus. Visa garā klusējošā svētceļnieku procesija, ieskaitot viņas mantu nesējus, lēnām soļoja garām, nepievēršot viņai uzmanību. Pa gabalu redzēju, ka viņa mēģināja celties, bet paslīdēja un atkal nokrita uz ceļiem. Kad pietuvojos, paķēru viņas roku, kas jau brīdi, pastiepta augšup, meklēja kādu, kas to satvers. Saķēris meitenes roku virs elkoņa, lēni turpinādams iet, aizstiepu viņu līdz otram krastam, kur ledus beidzās. Atlaidu viņas roku, un tikai tad mūsu acis uz brīdi sastapās. Meitene pazemīgi un sirsnīgi salika plaukstas kopā pie krūtīm un pielieca galvu pateicībā. Es tikai nopūtos un soļoju tālāk. Vēlāk šo indiešu meiteni manīju vairākkārt ceļa laikā. Viņa to paveica.

Dolma La pāreja ir tīta sniega segā.
Dolma La pāreja ir tīta sniega segā.

Gaisma nāca strauji, un pirmie saules stari noglāstīja augstāko virsotni visā apvidū — Kailasu, pēc brīža stari izdūrās caur tuvāko kalnu virsotņu ieliekumiem un apspīdēja šauro ieleju. Jauna diena, jauns cikls, gaisma atkal uzvarēja tumsu.

Nāk jauns rīts.
Nāk jauns rīts.

Nu jau svētceļnieku ķēde bija izstiepusies, un man brīžiem bija jāapstājas, lai ieraudzītu, kur ir kāds priekšā ejošais. Taka bija kļuvusi plata, jo sadalījās vairākās mazākās taciņās, kuras visas vijās vienā virzienā uz augšu, un katrs varēja izvēlēties, pa kuru iet. Pēc nepilnas stundas kāpiena mugura bija slapja un elpot bija grūti. Visu laiku sev atgādināju jau zināmo frāzi — «nesteidzies, tev priekšā ir mūžība». Par mūžību domāšu pēc brīža, bet šobrīd akcentēju sev — nesteigties.

Kādā brīdī ieraudzīju Rudigeru, kas smagi elsa un bija apsēdies uz akmens takas malā. Nenovilcis mugursomu, viņš mēģināja noregulēt elpošanu. Piestāju viņam blakus, noslidināju no pleciem mugursomu un paņēmu ūdens pudeli, lai padzertos. Mēs saskatījāmies, un viņš noliedzoši pakratīja ar galvu, sacīdams: «Vai man to visu vajadzēja darīt? Manā vecumā jāsēž mājās kopā ar mazbērniem, nevis jākāpj kaut kur Tibetā kalnos.» Es pavaicāju, kādu augstumu šai vietā uzrāda viņa superpulkstenis. Rudigers paspaidīja aparāta podziņas un teica, ka tas rādot 5220 metrus virs jūras līmeņa. Tik smagi kāpām, bet bijām tikuši tikai 130 metrus augstāk, nekā atradās Dirapukas nometne. Rudigers gan piebilda, ka esam krietni augstāk par Eiropas augstāko virsotni Monblānu, kas slejas 4810 metru augstumā. Pavaicāju, vai viņš nav manījis veco Deivu pa ceļam, bet Rudigers atbildēja, ka indietis droši vien esot krietnu gabalu mums priekšā.

Sajutām rīta vēja brāzmu, kas spēji sakustināja mākoņus debess jumā. Likās, kāds būtu ieslēdzis karuseli, kas visu nakti bija stāvējis mierā. Un tūdaļ baltu mākoņu plūsma milzīgā ātrumā brāzās pāri apkārt esošajām kalnu virsotnēm, brīžiem aizķeroties aiz kalna un ietinot svētceļniekus biezā miglā. Taču nākamā vēja brāzma šo miglu vienā pūtienā aiznesa tālāk.

Pēc brīža ievēroju ceļā daudzus akmeņu krāvumus. Lieli akmeņi bija sakrauti piramidālās formās, bet visas šīs piramīdas jeb stūpas bija metru līdz pusotra augstas. Uz daudziem krāvumiem bija nostiprināti apģērba gabali — jakas, šalles, lakati, cepures un pat bikses. Dažviet lupatas bija nenosakāmas izcelsmes, izbalējušas saulē, lietū, sniegā un vējā, jo droši vien atradās te jau sen. Krāvumu bija ļoti daudz, tie nosedza veselu lauku. Atskārtu, ka šis bija tas kapulauks, par kuru vakar stāstīja svētceļnieki pie ugunskura. No dzirdētā varēja spriest, ka katrs krāvums bija apbedījuma vieta kādam svētceļniekam. Mirušā ķermeni vienkārši apkrāva ar akmeņiem, lai to nesaplosītu un neizvazātu dzīvnieki. Šeit nav koku, lai līķi varētu sadedzināt, bet aprakt mirušo nav iespējams, jo augsnes kārtiņa, kas vietām klāj klintis, ir tikai pāris centimetru bieza. Ja nelaiķis bija devies svētceļojumā ar grupu, iespējams, tā parūpējās par mirstīgo atlieku nogādāšanu lejā, lai tur veiktu atbilstošu rituālu.

Pirmie saules stari apspīd Kailasu, kas miglā.
Pirmie saules stari apspīd Kailasu, kas miglā.

Valda uzskats, ka nomirt Kailasa kalna parikarmas laikā un palikt šajā sakrālajā vidē ir liela svētība. Augstkalnu apstākļos, kur skābekļa saturs gaisā ir niecīgs, visi organisko vielu sadalīšanās procesi ir ārkārtīgi lēni, tāpēc arī nav nekādas masu apbedījuma vietai raksturīgas smakas, jo viss ir sasalis. Varētu domāt, ka man kļuva baisi, apzinoties, ka atrodos milzīgā svētceļnieku kapulaukā, bet tā nebija — es jutu vienīgi cieņu un līdzjūtību. Nevis žēlumu, bet tieši līdzjūtību tās gaišajā izpausmē, jo šie ļaudis bija apzinājušies, ko dara, un laikam arī atraduši to, ko meklēja.

Budisti un hinduisti nāvi uztver citādi nekā Rietumu cilvēki. Nāve viņiem nav aiziešana nekurienē vai zūdībā uz visiem laikiem. Nāve viņiem ir pārbaudījums tam, cik pilnvērtīgi ir nodzīvots mūžs, kā ir atstrādāta karma. Mēs savukārt izjūtam šausmas un neziņu nāves priekšā. Budistiem šo baiļu nav. Nāve ir neatņemama eksistences sastāvdaļa, jo viss, kas piedzimst, nenovēršami nomirst — tāds ir cikls. Dzimšana jau sākotnēji ved mūs tikai vienā virzienā — pretī nāvei. Šo patiesību budisti un hinduisti pieņem un ar to mierīgi sadzīvo, jo zina, ka svarīgākais visā procesā ir tieši starpposms starp atnākšanu un aiziešanu. Starpposmā, ko saucam par dzīvi, mēs attīstām savu esību ar labiem darbiem vai arī deģenerējamies, darot sliktu, un tādējādi radām priekš­- nosacījumus nākamajai reinkarnācijai, kura nešaubīgi būs atbilstoša nopelniem šajā dzīvē. Budisti teic — nāve mūs nekad neaizmirsīs, tāpēc neuzvedieties šīs dzīves laikā tā, it kā tā ilgtu mūžīgi. Laiks paskrien ļoti ātri, un, kad mūžs būs galā, tad, pat pārvērtējot visas prioritātes, neko vairs nevarēs mainīt. Svarīgi ir, vai dzīves laikā esam sevi garīgi pilnveidojuši, vai esam apguvuši dzīves skolā vērtības, kas nesamas tikai sirdī.

Man garām, skaļi skaitot mantras, pasteidza dažas tibetiešu sievietes. Tās laikam bija šorīt startējušas no Darčenas, lai jau vēlu vakarā tur atgrieztos no otras puses, paveikušas piecdesmit trīs kilometru garo Kailasa koru vienā dienā.

Apmēram pēc trīs stundām sasniedzu vietu, no kuras bija redzama taka, kas veda uz Dolma La pāreju. Šaurā taka bija iemīta sniegā un veda augšup bezgalīgā kāpienā pa ļoti stāvu nogāzi. Nogāzes pakājē bija redzams ļaužu pūlis, kas ieturēja atelpu pirms smagākā posma. Taka vijās starp sastingušiem akmeņu nogruvumiem, un tai abās pusēs sniegs sniedzās pāri celim, tā ka pa to varēja iet tikai viens cilvēks. Sniegu klāja vēja nopulēta cieta sērsnas kārta. Viens solis sāņus, un pa šo sērsnu varēja noslīdēt līdz pakājei, kur krītot piezemēties sanāks pret asām, šķautņainām klintīm.

Pa gabalu raugoties uz taku, svētceļnieki izskatījās ka mazas skudriņas, kas lēni virzījās augšup. Tibetieši pie takas nometās četrrāpus un veica trīs paklanīšanās pirms kāpiena pēdējā posma. Indiešu grupa, savukārt, bažīgi vēroja taku un tos, kuri kāpa augšup.

Piegājis pie starta vietas, noņēmu mugursomu, apsēdos uz akmens un padzēros ūdeni no pudeles. Ar cepuri noslaucīju sviedrus no galvas un sejas. Uzspīdēja saule, un tās staros varēja redzēt, ka garaiņi kūp cilvēkiem no galvas un apģērba veseliem mutuļiem, arī es kūpēju. Nodomāju, ka nav ko ilgi gatavoties, citādi atdzisīšu. Rudigers bija jau kaut kur augšā, bet par pārējiem no mūsu grupas man nebija ne jausmas.

Kāpu ļoti, ļoti lēni, uzmanīgi liekot katru soli, jo mazākā neuzmanība — un tu jau slīdēji lejā. Paiet sāņus nebija iespējams, bija tikai šī šaurā taka, pa kuru svētceļnieki virzījās augšup. Arī lejā vairs nevarēja tikt, jo aiz manis nāca nākamie. Mums paveicās, jo saule bija ietinusies mākoņos. Taču acis tikpat žilba no sniega baltuma visapkārt, un grūti bija iedomāties, kā būtu, ja saules stari pret sērsnu atspīdētu kā spogulī.

Viens solis, tad nākamais, tad vēl… Ceļa nūjas šeit nevarēja izmantot kā balstu, jo taka bija pārāk šaura. Arī abās pusēs esošajā sniegā atbalstīties nesanāca, jo sērsnu nevarēja pārdurt, bet, ja izdevās, tad nūja vienkārši iesprūda dziļajā sniegā. Mana sirds dauzījās krūtīs un atbalsojās deniņos. Jutu, kā kakla artērijas pulsē, pumpējot asinis.

Pirms manis ejošais cilvēks apstājās, un arī es ar patiku apstājos, lai atpūstos pāris sekundes un palūkotos apkārt. Pasakaini skaists skats pavērās lejup! Biju patīkami pārsteigts, redzot, ka esmu jau tik augstu uzkāpis un puse no takas drīz būs pievārēta. Lejā joprojām mīņājās indiešu bariņš, bet tālumā nogāzes pakājei kā mazi punktiņi tuvojās citi svētceļnieki. Aiz manis augšā kāpa divi tibetieši. Sākumā manīju tos krietnu gabalu aiz sevis, bet jau drīz tie
elpoja man pakausī. Šeit neviens citus nesteidzināja un visi izrādīja cieņu pārējiem ceļa gājējiem.

Interesanti, ka tieši šī ceļa posma laikā manī raisījās ļoti sirsnīgs dialogs ar mājiniekiem — ar sievu un dēlu. No zemapziņas spēji uzpeldēja dažādas nianses, kuras biju piemirsis vai nogremdējis sevī ikdienas nevaļīgajā skrējienā. Tas viss mani uzrunāja ļoti tieši un patiesi. Pār vaigiem ritēja lielas karstas asaras, kas krita žilbinošajā sniegā, un es skaļi saviem tuviniekiem teicu, ka tos ļoti mīlu.

Saskaņā ar budisma mācību Kailasa koras laikā svētceļnieks tēlaini veic samsāras apli, un šā ceļa posmos zemapziņa viņam sāk rādīt dažādas ainas no augstākajām un zemākajām sfērām, kas izpaužas emocionālo stāvokļu straujā nomaiņā. Varu apgalvot, ka tas tiešām tā notiek, jo pats šo parādību piedzīvoju. Protams, var visu skaidrot ar skābekļa trūkumu, fiziski emocionālo slodzi un tamlīdzīgi, bet — vai vajag kaut ko skaidrot?! Ir tā, kā ir. Es biju šeit, kur viss bija citādi nekā ierastajā komforta vidē, un bija lieliski dzirdēt savu sirdi, kas vērās vaļā kā lotosa zieds.

Sasniedzu Dolma La pāreju pēc pusotras stundas gara kāpiena. 5650 metru augstumā vējā plandījās tūkstošiem budistu lūgšanu karodziņu virteņu, gan jaunu un krāsainu, gan vecu un izbalējušu, iesalušu ledū un sniegā. Visapkārt milzīgas sniega kupenas. Sirds neganti dauzījās krūtīs, jutu nelielu reiboni, bet visam pāri — laimes un piepildījuma sajūta! Sēdēju uz akmens, ar muguru atbalstījies pret klints sienu, kājas trīcēja no slodzes, un bija jūtams skābekļa trūkums.

Pa gabalu ieraudzīju arī Rudigeru un Akseli, Prozolu un japāņus Joku un Hiroši, kas bija sastājušies vienviet un draudzīgi runājās. Pēc tradīcijas, katrs, gan mani ceļabiedri, gan es, piesēja savu atnesto lūgšanu karodziņu virteni pie pārējām, kas plandījās vējā un nesa Budam lūgsnas un vēstījumus no ikvienas dvēseles, kas šeit bija bijusi. Joka un Hiroši no Japānas bija atveduši krāsainas papīra lapiņas, sauktas par lungtām, un gavilēdami meta tās gaisā, kur tās uzķēra vēja brāzma un aiznesa pa gaisu. Arī šīs lapiņas bija apdrukātas ar mantrām un veica tādu pašu funkciju kā lūgšanu karodziņi. Uz saviem karodziņiem ceļojuma laikā biju uzrakstījis arī vēstījumus latviešu valodā, pateicoties un lūdzot par sevi un citiem, par Latviju. Cilvēki bija ārkārtīgi noguruši pēc smagā kāpiena, bet visi smaidīja, visiem sirdis bija vaļā, un tās gavilēja. Tibetieši tagad nāca nepārtrauktā plūsmā, jo tie, kas uzsāka parikarmu šorīt no Darčenas, tagad panāca tos, kas bija veselu dienu gājuši pa priekšu. Tibetieši nāca, metās ceļos, klanīdamies apledojušajai klintij jeb Dolmas tornim, sveica ar gaviļu saucieniem, skaitīja mantras, grieza savas lūgšanu dzirnas un aizsteidzās tālāk pa sniegoto taku, kas aizvijās gar klinšaino kalnu virsotnēm.

Dolma La pāreja budistiem asociējas ar lūzuma punktu, ar dzimšanas un miršanas mistēriju, jo šajā vietā svētceļnieks simboliski mirst, atstājot augstajā kalnu pārejā savu iepriekšējo dzīvi ar visiem tās laikā gūtajiem karmiskajiem nopelniem, un tālāk viņš dodas kā atdzimis — jaunā kvalitātē. Skaists ticējums, es nodomāju, vēl nezinādams, ka mana dzīve tiešām kardināli mainīsies pēc neilga laika. Taču arī es šajā ceļojumā kaut ko uz visiem laikiem atstāju Tibetas akmens tuksnešos un Dolma La pārejā, lai dotos tālāk pilnīgi citā kvalitātē. Pavisam apzināti jutu, ka stāvēju kā spoguļa priekšā, kurā redzēju to pasauli, no kuras biju atnācis uz šejieni. Es redzēju līdzšinējo dzīvi kā no malas, kā skatoties kino. Redzēju Rīgu, mājas, draugus, ģimeni, radus — visus spoguļa otrajā pusē. Pat sevi tur redzēju, bet apzinājos, ka manis tur vairs nebija, jo tās bija pagātnes ainas. Un sajūta bija laba, jutos stabils un drošs, jo uzticējos savai sirdij un zināju, ka ar mani viss būs kārtībā, ka nekas ļauns nevar notikt. Šī vīzija ar spoguli mani pārsteidza ar to, ka, skatot «tās» pasaules dzīvi un tēlus, es redzēju atspulgā arī garām ejošos tibetiešus un citus svētceļniekus, kas bija šajā pusē, bet — atspulgā es vairs neredzēju sevi, lai gan stāvēju spogulim priekšā!?

Turpinājums sekos.

Latviešu strēlnieki — Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri

Klāvs Zariņš,
Latvijas Kara muzeja vēsturnieks.

Foto — no Latvijas Kara muzeja krājuma.

Starpkaru Latvijas Republikas augstāko militāro apbalvojumu — Lāčplēša Kara ordeni — simboliski dibināja Latvijas Neatkarības kara laikā 1919. gada novembrī. Par Latvijas valsts izveides sekmēšanu to varēja saņemt ne tikai Latvijas armijas, bet arī latviešu strēlnieku bataljonu un pulku karavīri, kuri aizvadījuši cīņas pret ienaidnieku Latvijas teritorijā. Kopumā ar Lāčplēša Kara ordeni apbalvoti 202 latviešu strēlnieki. Šajā rakstā — par pieciem no viņiem.

Klavs Frdrihs BriedisFrīdrihs Briedis
Viens no leģendārākajiem latviešu strēlnieku virsniekiem, bez šaubām, ir Frīdrihs Briedis. Dzimis 1888. gadā Vitebskas guberņā, mācījies Daugavpils pilsētas skolā un Vladimira karaskolā Pēterburgā. Līdz Pirmā pasaules kara sākumam F. Briedis dienēja Daugavpils cietoksnī dislocētajā 99. Ivangorodas kājnieku pulkā. Zināmu atpazīstamību ieguva, pateicoties pārdrošajiem izlūk­- ­gājieniem — gan 1914. gadā pirmo kauju laikā Austrumprūsijā, kad ienaidnieka aizmugurē viņš pavadīja vairākas dienas (par vienu no izlūkgājieniem apbalvots ar Sv. Jura zobenu zeltā), gan arī latviešu strēlnieku bataljonos, kuros viņš dienestu uzsāka jau 1915. gada pirmajās augusta dienās. Sekojot aicinājumam «pulcēties zem latviešu karogiem», F. Briedis ieradās Daugavgrīvas cietoksnī, un dažu dienu laikā viņu iecēla par 1. Daugavgrīvas latviešu strēlnieku bataljona 1. rotas komandieri. Viņa vadītie izlūkgājieni 1915. gada rudenī pie Plakaniešiem un Veisiem atnesa strēlniekiem slavu un cēla viņu pašapziņu. F. Briedis bija izteikts līderis, kuru strēlnieki cienīja. Tas pierādījās arī turpmākajās kaujās — gan marta kaujās pie Ķekavas, kuru laikā F. Briedi smagi ievainoja žoklī, gan arī Ziemassvētku kaujās, kuru laikā viņš cīnījās plecu pie pleca ar saviem strēlniekiem, bez artilērijas uguns atbalsta pārraujot vācu nocietinājumu pirmo līniju. 1917. gada pavasarī F. Briedi paaugstināja par 1. Daugavgrīvas latviešu strēlnieku pulka komandieri. Pēc armijas sabrukuma F. Briedis devās uz Krieviju, kur iesaistījās pretlielinieciskā darbībā. 1918. gada jūlijā viņu arestēja un naktī uz 28. augustu Maskavā nošāva.

F. Briedis ir vienīgais latviešu strēlnieks, kurš apbalvots ar visām trijām Lāčplēša Kara ordeņa šķirām. Viņu apbalvoja pēc nāves. 1995. gadā publicētajā Lāčplēša Kara ordeņa kavalieru grāmatā norādīts, ka F. Briedis apbalvots par frontes pārrāvumu 1916. gada 23. decembrī Ziemassvētku kauju laikā un par to, ka, «piedalīdamies gandrīz visās strēlnieku kaujās Rīgas aizstāvēšanā, ar savu nosvērto aukstasinību, drosmi un lielo varonību aizvien iedvesmoja, sajūsmināja un aizrāva sev līdzi cīņā padotos karavīrus, ar saprātīgu kaujas vadību arvien guva izcilus panākumus, it sevišķi 1916. gada marta un Ziemassvētku kaujās, kurās mūsu strēlnieku slavenie varoņdarbi līdz ar B. vārdu kļuva vēsturiski».

klavs Edvns MednisEdvīns Mednis
Ar sevis vadītajiem izlūkgājieniem izcēlās arī 4. Vidzemes latviešu strēlnieku pulka virsnieks Edvīns Mednis. Dzimis 1897. gadā Raunā, četru bērnu ģimenē. Beidzis Cēsu reālskolu un, sākoties Pirmajam pasaules karam, devies uz Alekseja karaskolu Maskavā, no kurienes nosūtīts uz Kazaņas karaskolu. Pēc karaskolas absolvēšanas piedalījies smagās kaujās Galīcijas frontē. 1916. gada sākumā bija viens no pirmajiem virsniekiem jaunizveidotajā 4. Vidzemes latviešu strēlnieku bataljonā. Neskatoties uz salīdzinoši nelielo vecumu, E. Medņa gūtā pieredze un prasmes kaujas laukā tiek novērtētas, un viņu ieceļ par bataljona izlūkošanas komandas priekšnieku. Viņa vadībā tiek aizvadītas vairākas sadursmes ar vāciešiem un somu jēgeriem pie Smārdes un Klapkalnciema apkārtnē. Drosmes un prasmju dēļ E. Medni novērtēja arī viņam padotie karavīri. Tieši drosme un izveicība Ziemassvētku kaujās atnes E. Mednim ne tikai IV šķiras Sv. Vladimira ordeni, bet vēlāk arī III šķiras Lāčplēša Kara ordeni. Būdams 4. Vidzemes latviešu strēlnieku pulka 1. bataljona komandieris (19 gadu vecumā!), E. Mednis, atbalstot kopējo 1. latviešu strēlnieku brigādes uzbrukumu Skangaļu māju virzienā Tīreļpurvā, ar saviem karavīriem piespieda ienaidnieku pamest nocietinātās pozīcijas. Uzbrukumā izdevās sagūstīt gandrīz 50 vācu karavīru un iegūt trofejas, arī vairākus ložmetējus. Taču cena par šo panākumu bija augsta — E. Medni smagi ievainoja galvā, un viņš zaudēja aci.

Turpmākajos gados E. Mednis nonāca Krievijā, kur bija spiests iesaistīties pilsoņu karā, taču pēc kara atgriezās Latvijā un iestājās Latvijas armijas dienestā. Starpkaru periodā viņš kļuva pazīstams ar savu literāro darbību, gan publicējot vairākus romānus un vēsturisku aprakstu grāmatas (arī par Pirmo pasaules karu), gan rediģējot žurnālus un citus izdevumus. Otrā pasaules kara noslēgumā, Padomju Savienībai atkārtoti okupējot Latviju, E. Mednis ar ģimeni devās trimdā, kur līdz pat savai nāvei 1967. gadā turpināja sabiedrisko darbību, ap sevi pulcējot bijušos latviešu strēlniekus un kopjot aizgājušo strēlnieku piemiņu.

Klavs Krišjnis MalcenieksKrišjānis Malcenieks
Ziemassvētku kaujās ar drosmi izcēlās arī 1. Daugavgrīvas latviešu strēlnieku pulka virsnieks Krišjānis Malcenieks, kas tika apbalvots ar Sv. Jura ordeni un vēlāk ar III šķiras Lāčplēša Kara ordeni. Dzimis 1884. gadā Saukas pagastā, ieguvis izglītību Jēkabpils pilsētas skolā un ģimnāzijā Liepājā. Dienestam Krievijas impērijas armijā K. Malcenieku mobilizē 31 gada vecumā 1915. gada septembrī, kam seko pirmā kaujas pieredze un apbalvojums Galīcijas frontē. Līdzīgi kā daudzi citi latviešu karavīri, kuri absolvēja kara laika praporščiku skolas un kļuva par virsniekiem (K. Malcenieku apmācībai nosūtīja 1916. gada martā), viņš pauda vēlmi dienēt jaunizveidotajos latviešu strēlnieku bataljonos. K. Malceniekam tas izdodas, un tā paša gada vasarā viņš tiek ieskaitīts 1. Dau­- gavgrīvas latviešu strēlnieku bataljonā. Ziemassvētku kauju laikā K. Malcenieks, būdams jau rotas komandieris, pierādīja prasmi vadīt savu vienību vissmagākajos kaujas apstākļos. Realizējot 1. latviešu strēlnieku brigādes tiešo uzbrukumu nocietinātajām vācu pozīcijām bez artilērijas atbalsta uguns netālu no Mangaļu mājām, K. Malcenieks ar saviem karavīriem, neciešot būtiskus zaudējumus, izlauzās cauri vācu ierakumiem un ieguva vairākas trofejas. Viņš tika smagi ievainots galvā, taču turpināja vadīt kauju.

Arī turpmākajos kara gados K. Malcenieks spēja cīnīties smagos apstākļos — gan būdams vācu gūstā (1918. gada sākumā vācu ofensīvas laikā viņš krīt gūstā pie Tērbatas), gan vēlāk Latvijas armijas sastāvā 1919. gadā cīnoties pret bermontiešiem. Līdz pat savai nāvei 1944. gadā K. Malcenieks turpināja būt sabiedriski aktīvs, par ko tika apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni.

Klavs Lna ČankaLīna Čanka
Ar Lāčplēša Kara ordeni kopumā apbalvoja trīs sievietes. Viena no viņām ir slavenā latviešu strēlniece Līna Čanka, kuras dzīvesstāsts jau kļuvis leģendārs. Dzimusi 1895. gadā Rendas pagasta «Mežzīlēs». 1915. gadā, tuvojoties vācu armijai, L. Čanka ar ģimeni pamet dzimtās mājas un dodas bēgļu gaitās. Nonākusi Rīgā, viņa pieņēma laikmetam neraksturīgu lēmumu — cīnīties pret iebrūkošo armiju ar ieroci rokās latviešu strēlnieku bataljonu sastāvā. Izmantojot mirušā brāļa Jāņa dokumentus un kāda pazīstama puiša labvēlību, kurš veiksmīgi izgāja medicīnas komisiju, L. Čankai izdodas nokļūt 3. Kurzemes latviešu strēlnieku bataljonā. Taču jau pavisam drīz L. Čankas dienesta biedri ziņoja priekšniecībai par strēlnieku ar neparasto uzvedību. Kad viss nāca gaismā, L. Čanku gribēja izslēgt no bataljona sastāva, taču viņa protestēja, pauda vēlmi cīnīties pret ienaidnieku un pat draudēja nošauties. Tā visa rezultātā L. Čankai atļāva palikt bataljonā. Viņa pati raksturoja dzīvi bataljonā šādi: «Grūti, pat traģiski bija no sākuma — strēlnieki bariem pulcējās apkārt, kā ap pašu vilku; feldfēbelis vai zobenu salauza, atgaiņājoties un atsargājot mani. Visu laiku kazarmās neizģērbos, gulējām turpat visi kopā; protams, arī dažnedažādas piezīmes dabūju izklausīties. Bet ar laiku pieradu, un tagad nejūtam nekādas izšķirības, nedz starpības.»

L. Čanka visus negaidīti pārsteidza ar savu drosmi kaujas laukā, bezbailīgi stājoties pretī ienaidnieka ugunij un kara gados nopelnīja Sv. Jura medaļu un divus Sv. Jura krustus (III un IV šķiru). Viņu pēc kara arī apbalvoja ar III šķiras Lāčplēša Kara ordeni. Diplomā norādīts, ka L. Čanka apbalvota «par to, ka viņa 1915. gada 22. oktobrī pirmās sīvās kaujās ar vāciešiem pie Slokas Pavasara muižas pēc dabūtā ievainojuma pārsiešanas, nāves briesmas nievājot, atgriezās uz kaujas lauka pilnā apbruņojumā un zem tiešas pretinieka artilērijas un ložmetēju uguns ņēma tālāku dalību kaujās, līdz otrreiz ievainotu tanī pašā dienā viņu aizveda no kaujas lauka, un pēc izveseļošanās piedalījās visās turpmākās kaujās Nāves salā no 1. aprīļa līdz 1. septembrim, kad viņu atkal ievainoja, un Ziemassvētku kaujās 1916./1917. gadā pie Ložmetējkalna kā vecākais sanitārs zem šausmīgas artilērijas uguns, izpildot savus pienākumus, izrādīja saviem biedriem kareivjiem priekšzīmīgu drošsirdību». Pēc strēlnieku gaitām L. Čanka 1919. gadā brīvprātīgi iestājās Latvijas armijā un gadu vēlāk no dienesta tika atvaļināta.

Klavs Jkabs ElsisJēkabs Elsis
1922. gadā pēc nāves apbalvoja 3. Kurzemes latviešu strēlnieku pulka 2. bataljona komandieri Jēkabu Elsi, kura vārds ir cieši saistīts ar uzbrukumu Ložmetējkalnam 1917. gada janvārī. Dzimis 1890. gadā Valmieras apriņķī, vēlāk pārcēlies uz dzīvi Rīgā, kur beidzis Aleksandra ģimnāziju. Dienestu J. Elsis uzsāka pirms kara 1912. gadā, vēlāk nosūtīts uz Čugujevas karaskolu, kuru beidz 1914. gada decembrī. Līdzīgi kā citi virsnieki, arī J. Elsis 1915. gada vasarā, dibinoties latviešu strēlnieku bataljoniem, dodas uz Latviju un tiek ieskaitīts 3. Kurzemes latviešu strēlnieku bataljonā. J. Elsis ņem dalību gandrīz visās bataljona (pulka) kaujās. Taču pulka kauja 1917. gada 17. janvārī pie Ložmetējkalna J. Elsim izrādījās liktenīga. Kapteinis Pauls Valdmanis atmiņās aprakstīja vakaru pirms kaujas: «Visā nometnē klusa miegainība. Tikai ap pulksten desmitiem, kad izsniedza pusdienas, sākās kustība un rosība, bet garastāvoklis tomēr stipri nospiests. Tas manāms visvairāk telpās ap galdu. Velti «Vecais» [pulka komandieris pulkvedis Jānis Kalniņš] iesāk vispārējas sarunas, tās neveicas. Te štābkapteinis Elsis, kam īpaši laba balss, uzsāk dziesmu «Pulcējaties, latvju dēli…», un kā uz burvja mājienu visi atdzīvojas, un dzidras, jauneklīgas balsis labā saskaņā tricina Beberbeķu izpostītās dzīvojamās ēkas sienas. Cik daudz reižu šī dziesma bija jau dziedāta, bet nekad tā nebija skanējusi tik izjusti un tik aizgrābjoši kā šoreiz. Pamazām telpa piepildās arī ar kareivjiem. Viņi sastājušies gan durvīs, gan sanākuši iekšā un pievienojas savai priekšniecībai, un šī spēcīgā dziesma rada veselu dziesmu vētru. Vienu dziesmu pēc otras kurzemnieki skandina ar to īpašo sajūsmu, kad sirds vēl ir tik pilna godīguma, dzīves prieka un tā diženā brašuma, kas tikai jaunībā piemīt. Un vispriecīgākais bija štābkapteinis Elsis — likās, ka viņš šajās dziesmās izlej savu dvēseli. «Labi, labi, Elsi! Ne uz bērēm, ne uz kaut kādu kauna darbu ejam, bet ejam pildīt savu svētāko uzdevumu — aizstāvēt dzimteni, un tāpēc — galvu augšā. Kad jau mirt, tad mirt ar mūziku» — uzmundrina visus «Vecais», bet paša seja ar visu piespiesto jautrību ir drūma un nospiesta.»

Par nākamajā dienā kaujā izrādīto varonību J. Elsi pēc nāves apbalvoja ar IV šķiras Sv. Jura ordeni un pēc kara ar III šķiras Lāčplēša Kara ordeni. J. Elša vadībā izdevās durkļu cīņā daļēji izsist ienaidnieku no pozīcijām pie Ložmetējkalna. Pulka komandieris J. Kalniņš 1922. gadā atcerējās J. Elsi un viņa cīņu gaitas, noslēgumā aprakstot liktenīgo kauju: ««Otrais bataljons uz priekšu!» pulka komandieris atdod pavēli. «Uz priekšu, skriešus!» komandē kapteinis Elsis… Bataljons jau pusceļa noskrējis, atliek vēl tik 200 soļu līdz ienaidniekam, bet pretinieka uguns paliek tik stipra, ka pirmās strēlnieku rindas sāk apstāties. Izšķirošs brīdis… «Man pakaļ, urā!» komandē kapteinis Elsis un izskrien ar atlikušajiem virsniekiem bataljona priekšā. Vāci neiztur un dodas atpakaļ uz tālākiem ierakumiem, bet kapteinis Elsis ar savējiem seko viņiem straujā triecienā. Viens no pirmajiem kapteinis Elsis ieskrien vācu ierakumos un sīvā cīņa beidzas ar mūsu uzvaru, bet pats Elsis krīt varoņa nāvē, trāpīts no ienaidnieka rokas granātas taisni galvā. Krita arī praporščiks Kalniņš, un ne vienam, ne otram vairs nebija lemts redzēt Ziemassvētku eglīti, ne brīvo Latviju, par kuru viņi tik daudz sapņoja.»

Mūžības skartais pulkvedis Briedis

Edīte Sondoviča

Foto — Gatis Dieziņš, no A. Plensnera manuskripta «Briedis», R. Mangoldes un autores personiskā arhīva.

1915. gada vasarā, uzzinājis par latviešu strēlnieku bataljonu dibināšanu, poručiks (virsleitnants) Frīdrihs Briedis nolēma stāties strēlniekos. Atļauju doties uz Rīgu viņš saņēma virspavēlnieka štābā, jo nebija tur svešinieks. Par viņa drosmi un atjautību rakstīja avīzēs, par to liecināja nopelnītie apbalvojumi. Ģenerālis R. Bangerskis savās atmiņās rakstīja: «Augusta vidū, ieradies Rīgā, devos uz Daugavgrīvas cietoksni. [..]Vagonā mani sveicināja jauns virsleitnants, kura krūtis greznoja Sv. Jura (Georga) ordenis un sānus Sv. Jura zobens. Tas mani pārsteidza, un es ar viņu iepazinos. [..] Cietokšņa komandants bija ļoti priecīgs par mūsu ierašanos, jo, kā viņš izteicās, karaspēks jau esot, bet komandieru neesot. No virsniekiem mēs esot pirmie.» Nedaudz vēlāk ieradās virsleitnants Bērziņš, leitnanti Dardzāns un Ilziņš.

F. Briedis paskaidro taktisko uzdevumu.
F. Briedis paskaidro taktisko uzdevumu.

Trūka apavu, apģērbu, ieroču. Sajūsma, kas 1. augustā valdīja Rīgā, pavadot brīvprātīgos uz dienesta vietām, sāka noplakt. 1. Daugavgrīvas bataljona komandieris kapteinis Rūdolfs Bangerskis ar palīgiem centās šos jautājumus risināt. Ne viss izdevās, bet strēlnieki piecieta trūkumus, jo redzēja, cik pārliecināti ir jaunie latviešu virsnieki. Ar savu komandieri īpaši lepojās 1. rota — tikai 27 gadi, bet kāda pieredze jau kara pirmajā gadā! Paguvis piedalīties 19 kaujās, veicis drosmīgus izlūkgājienus ienaidnieka aizmugurē. Frīdrihs Briedis. No kurienes šis drosmīgais jauneklis? Sprieda gados vecākie strēlnieki, bet jaunie bija gatavi viņa komandām sekot, visu izpildīt precīzi.

Aleksandrs Plensners rakstīja: «Briedis bija kalsnu stāvu, slaids, vidēja auguma (varēja būt 165—170 cm), sauss, ļoti dzīvs un kustīgs, mēdza gājienos nēsāt rokā jājamo steku. Kad Briedis gāja rotai pa priekšu, tad rota tikai teciņus varēja pasoļot līdzi. Nenēsāja ne ūsas, ne bārdu. Briedis nesala, šineli nemēdza nēsāt, izņemot parādes, kad tā vajadzēja; parasti mugurā viņam bija melna ādas «tužurka», kājās apšūti filca apavi. Viņš bija sirsnīgs, tomēr nekāda čomošanās nenotika, ļoti labs un izpalīdzīgs, savus cilvēkus saudzēja, negrūda nevienu ugunīs bez vajadzības. Kaujas uzdevumus vienmēr sīki izskaidroja. Abi uzbrukumi pie Veisiem tika iepriekš rūpīgi sagatavoti. Apmācībās, rādot, kā pāriet dzeloņstiepuļu žogiem, kā izdarīt pārskrējienus, Briedis pats vienmēr bija priekšā un visu vadīja, pats pirmais krita dubļos, lai rādītu, kā strēlniekiem jākrīt dubļos. [..] Briedis ar Bangerski dzīvoja vienā blindāžā. Priekštelpā bija pāris rakstvežu un bataljona kanceleja. Pārējie virsnieki dzīvoja pie rotām. Briedis rotas zemnīcā ieradās katru rītu, pārbaudīja, aprunājās ar zēniem. Strēlniekiem tanī laikā bija ļoti laba saticība, viens otram izpalīdzēja, nebija nekādu pārpratumu. Rotā bija arī daži «nažu varoņi» — Grīziņkalna pašpuikas. Atceros tādu Puidaku, bet man viņš bija vislabākais draugs.»

Visilgāk ar Frīdrihu Briedi būt kopā iznāca Pēterim Dardzānam. Viņš savā mūžā pieredzēto un pārdzīvoto apkopojis atmiņu un pārdomu krājumā «Dieva plaukstā» un Briedi raksturojis tā: «Briedis nebija liela auguma cilvēks. Seja ovāla, taisns, labi veidots deguns un tēraudzilganas acis. Gaita bija viegla un elastīga, kustības straujas, bet vajadzības gadījumā stipri apvaldītas. Oriģināls bij viņa rokas pasniegšanas veids. Roku viņš nestiepa taisni uz priekšu, bet elkons arvien palika piespiests pie sāniem. Latviešu valodu runāja ar manāmu, nenosakāma rakstura akcentu. Tas nebija ne vācu, ne krievu, bet laikam maisījums no vecāku latviešu valodas izloksnes un krievu valodas iespaida skolās un kara dienestā. [..]

Briedim bij ļoti apvaldīts raksturs un pazema tembra labi skanoša balss. Visu laiku no 1915. līdz 1918. gadam, kamēr viņu redzēju un ar viņu satikos, nekad nedzirdēju, ka viņš jebkad būtu runājis īgnā, paceltā balsī vai lietojis rupjākus vārdus. [..] Nevar sacīt, ka Briedis būtu bijis sevišķs skaistulis, bet visai viņa būtnei dzirkstīja cauri zināms piemīlīgums. Pie dāmām viņam bija liela piekrišana, jo prata ar tām labi triekties. Arī pats viņš mīlēja dāmu sabiedrību.

Briedi maz interesēja karaspēka saimnieciskā puse, bet galvenokārt gan kara-spēka taktiskie paņēmieni un cīņas. Ja Ban­- gerskis bij štāba «plānotājs», tad Briedis bij kauju ērglis, kas plānus īsteno.»

Latviešu strēlnieku vēsturei pieder kaujas, par kurām rakstīja dzejnieki, kuras savos mākslas darbos iemūžināja strēlniekos dienošie mākslinieki. 1915. gada oktobris bija īpašs. Strēlnieki, dodoties pirmajā kaujā pie Plakaniem un Veisiem, guva pirmās uzvaras pār vāciešiem. Daugavgrīvieši noticēja Briedim, kad viņš skaidroja, ka vācietis nav nekāds pārcilvēks, ne gudrāks, ne spēcīgāks, ne drošāks. Ir jāapzinās savs mērķis un jātic sev, savam spēkam. Vēlāk šo Brieža domu Aleksandrs Čaks izteica dzejas rindās: «Un tomēr, / Tomēr jūs esat lieli, / Un mūžības skarti jūsu kailie un netīrie lieli. / Jo jūs / Pirmie, / Gaismas svīdumā vājā, / Gājāt, / Gājāt / Kaujā pie Plakaniem, kaujā pie Veisiem. / Gājāt /No nameļiem greiziem un sīkiem, / No savām pievārtēm šaurām, / Ar šķērēm un granātām plaukstā, / Oktobra sīvumā aukstā, / Novembra rēgainos auros, / Gājāt, / Kad krievi jau savas muguras lieca. / Gājāt / Pretim smaidošai Misai un Iecavai / Ar vienu domu un tvīkumu: / Aizsargāt ceļus uz Rīgu. / Gājāt / Asi un cieti / Ar savu vadoni Briedi, / Jo paš­- puika nespēj liekties: / Tas no kaķu trakajām astēm/ Prot tikai debesīs triekties.»

1916. gada marta kaujās Frīdrihs Briedis atkal veda cīņā savus zēnus. Šīs kaujas prasīja daudz upuru. Smagi ievainoja arī Briedi. Rīgā, strēlnieku lazaretē viņš pārcieta smagu operāciju, pie tam bez narkozes. Dakteris Jankovskis pēc operācijas sacījis: «Reti esmu redzējis cilvēku, kurš tā pacieš vislielākās sāpes. Briedis nav tikai liels karavīrs, arī citādi viņš ir liels.» Marts nav tikai sāpju mēnesis. Tas atnes priecīgu ziņu —
8. martā pasaulē ieradies dēls, kuram dots vārds Juris. Briedim līdzi dzīvoja ne tikai daugavgrīvieši. Ar viņu bija visi strēlnieki, visa sabiedrība. Viņš saņēma kapteiņa dienesta pakāpi — kārtējo.

Ziemassvētku kauju sākumā pēc pāris stundām Frīdrihu Briedi atkal smagi savainoja. Tikai 1917. gada aprīlī viņš atgriezās pie sava 1. Daugavgrīvas latviešu strēlnieku pulka. Kā savā atmiņu grāmatā  raksta šī pulka virsnieks Pēteris Dardzāns, «1917. gada augustā strēlnieki, šķiet, atguva savu veco diženumu, un, sabrūkot 12. krievu armijai, viņi pēdējo reizi aizstāvēja ilgi sargāto Rīgu. Ar lielu izveicību un prasmi Briedis izveda savu pulku gan pa mežu, gan blakus ceļiem un tā paglāba to no veltīgiem zaudējumiem, no ielenkuma un gūstniecības».

Pēc oktobra apvērsuma  Frīdrihs Briedis atstāja boļševiku ideju apmāto pulku. Viņš meklēja un atrada domu biedrus, lai cīnītos pret lielinieciskumu. 1918. gada 5. jūlijā viņam paliek trīsdesmit, bet jau drīz viņu arestēja čeka. Naktī no 27. uz 28. augustu Frīdrihu Briedi nošāva. Viņa kapa vieta nav zināma… kaut kur pie Maskavas.

Piemineklis pulkvedimAr ģenerāļa Kārļa Gopera gādību Latvijā atgriezās pulkveža Brieža ģimene. Te izauga viņa dēls Juris Briedis. Bijušie cīņu biedri bija izveidojuši Pulkveža Brieža fondu, kuru īsi pirms Latvijas okupācijas vadīja arī Pēteris Dardzāns. Viņš uzsāka realizēt ideju par pieminekli Frīdriham Briedim. Par labāko žūrija atzina tēlnieka Kārļa Jansona metu. Vajadzēja saņemt piekrišanu no prezidenta K. Ulmaņa un kara ministra ģenerāļa J. Baloža. Prezidents piekrita, bet Balodis ar piebildi, ka «mums ir citi daudz lielāki varoņi nekā Briedis», savu piekrišanu liedza. P. Dardzāns raksta: «Sarūgtinājumā gan tiku dažiem draugiem teicis, ka, ja Dievs ir debesīs, tad ģenerālim savu pieminekli neredzēt.»

Rīgā ir Pulkveža Brieža iela. Pie 13. vidusskolas, kas atrodas šajā ielā, 1998. gada 22. jūnijā, atzīmējot pulkveža 110. dzimšanas dienu un 80. nāves gadskārtu, atklāja viņam veltītu pieminekli, kura autors ir mākslinieks Oļegs Skarainis. To sarūpēja Rīgas Ziemeļu priekšpilsētas vadība. Jācer, ka sasparosies arī Daugavpils, jo tieši tur vis­ilgāk dzīvojis, mācījies un līdz Pirmā pasaules kara sākumam Ivangorodas pulkā dienējis Frīdrihs Briedis. Daugavpilī dzīvoja viņa māsa, te viņš arī izveidoja savu ģimeni, apprecot Kseniju Libermani. Te viņš bija laimīgs. Latvijas valsts par izcilo varonību kaujās viņam pēc nāves piešķīra Lāčplēša Kara ordeņa I, II un III šķiru. Tāda atzinība parādīta arī Oskaram Kalpakam, Krišjānim Berķim un… Jānim Balodim.

1991. gada pavasarī man bija gods iepazīties ar pulkveža Brieža dēlu Juri Briedi un viņa kundzi Ilonu Briedi — Latvijas armijas kapteiņa, mākslinieka Herberta Mangolda meitu. Mēs tikāmies Latviešu strēlnieku muzejā, kur bija iekārtota H. Mangolda izsūtījumā Noriļskā gleznoto akvareļu izstāde, atzīmējot viņa 90. dzimšanas dienu. Ekspozīcijā bija F. Brieža fotogrāfijas, jo 1990. gada pavasarī  tā tika sakārtota atbilstoši vēsturiskajiem notikumiem.

Pulkvedim Briedim ir skaists turpinājums: dēla ģimenē izauguši mazdēls Juris un mazmeita Karina. Juniors Juris Briedis ir ārsts, dzīvo un strādā Melburnā. Karinas un Viļa Padomu ģimenē izaugušas mazmazmeitas Anika, Brita un Ineta.

KM_C554e-20151012123015

Pulkveža dēls Juris Briedis cīnījās latviešu leģionā un nodzīvoja garu mūžu, aizejot aizsaulē 2002. gada februārī. Viņa kundze Ilona vēl nodzīvoja desmit gadus un pieredzēja izaugam pulkveža mazmazmeitas. Ilonas brālis Zigurds Mangolds Otrā pasaules kara laikā tika iesaukts gaisa izpalīgos. 1989. gadā viņš nomira, tā arī māsu Ilonu nesaticis, bet sagaidījis Latvijas trešo atmodu. Rīgā dzīvo viņa atraitne Rita Mangolde, kurai saku sirsnīgu paldies par fotogrāfiju, kur redzama pulkveža Brieža dēla Jura ģimene 1995. gada Ziemassvētkos Melburnā. Laika skrējiens nav apturams. Un tomēr mums reizēm jāpiestāj un jāatdod gods tiem, kuri pirms simt gadiem iedrošināja stāties pretim vācu pārspēkam, lika pasaulei pieklust apbrīnā par latviešu strēlnieku varonību. Strēlnieku slava deva tiesības Jānim Goldmanim 1918. gada
5. janvārī sanākušajā Krievijas Satversmes sapulcē paust lepnus vārdus: «Latvijas jautājums ir tapis starptautisks, to vairs neizšķirs šeit, Taurijas pilī. Par Latvijas iekšējo iekārtu un attiecībām uz ārieni lems latvju tauta savā Satversmes sapulcē.»

Rakstā izmantotas A. Plensnera un P. Dardzāna
atmiņas no grāmatām «Briedis» un «Dieva plaukstā».

Krievijas armijas virspavēlniecības ziņojumi par karadarbības gaitu Latvijas teritorijā 1915. gadā

Oktobris

 Ziemeļu fronte
3. oktobrī (20. septembrī). Vāciešu uzbrukumi Iecavas rajonā turpinājās, taču bez panākumiem. Vācu smagā artilērija apšaudīja Līvānu staciju dienvidaustrumos no Jēkabmiesta.

6. oktobrī (23. septembrī). Rīgas rajona frontē notika vairākas sadursmes. Ziemeļos no Birzgales mūsu karaspēks ieņēma daļu no vācu ierakumiem un kreiso Karumas krastu (upe ietek Daugavā starp Elizenhofu un Tannenfeldas ciemu).

7. oktobrī (24. septembrī). Jēkabmiesta rajonā ierastā apšaude nedaudz atdzīvojās. Uz dienvidrietumiem no Jēkabmiesta vācieši ar artilēriju apšaudīja Jersikas rajonu.

9. oktobrī (26. septembrī). Mūsu kuģu uguns Slokas rajonā panāca, ka apklusa vācu baterijas un bija lieli postījumi viņu ierakumos.

Rietumu fronte
4. oktobrī (21. septembrī). Ar vācu uzbrukumu pie Daugavpils mūsu karaspēks tika nedaudz atspiests no dažiem iecirkņiem starp dzelzceļu un Sventes ezeru. Starp Demenes ezeru dienvidos no Daugavpils un Drūkšu ezeru noritēja artilērijas kauja. Austrumos no Sventes mūsu kavalērija atsvieda vāciešus un ieņēma Postavi ciemu.

5. oktobrī (22. septembrī). Pie Daugavpils vāciešu uzbrukums dzelzceļa rajonā uz dienvidrietumiem no Ilūkstes tika atsists ar uguni. Demenes ezera — Drūkšu ezera — Boginskoje ezera līnijā notika ugunskauja. Grenctāles rajonā (ziemeļos no Drūkšu ezera) vācieši pēc mūsu artilērijas apšaudes bēga, atstājot Tilžes ciemu.

6. oktobrī (23. septembrī). Pusdienas laikā pie Daugavpils vācieši atklāja viesuļuguni pret viena mūsu pulka iecirkni Šiškovas ciema rajonā, starp dzelzceļu un Sventes ezeru. No vācu puses šāva ļoti liela kalibra artilērija, tajā skaitā 8 collu lielgabali. Neprātīgas uguns aizsegā pretinieks metās uz priekšu un ieņēma daļu mūsu ierakumu. Savukārt, atklājot pret šiem ierakumiem un tos ieņēmušajiem vāciešiem satriecošu artilērijas uguni, mūsu kara-spēks pārgāja straujā pretuzbrukumā. Neizturējuši uguni, vācieši ar lieliem zaudējumiem atkāpās atpakaļ, un ierakumus atkal ieņēmām mēs.

7. oktobrī (24. septembrī). Kaujas frontē Demenes ezers — Drisvjati — Medziola — Višņeva turpinājās.

8. oktobrī (25. septembrī). Daugavpils rajona frontē ugunskauja neizbeidzās.

9. oktobrī (26. septembrī). Ziemeļrietumos no Daugavpils vācieši uzbruka dzelzceļa rajonā. Sākās nežēlīga kauja Grīnvaldes rajonā, kur pretinieks ieņēma daļu no mūsu ierakumiem. Šiškovas rajonā, dienvidos no Grīnvaldes, mūsu karaspēks ar pretuzbrukumu atsita vāciešus. Frontē Demenes ezers — Drūkšu ezers — Obeļi turpinājās ugunskauja.

10. oktobrī (27. septembrī). Daugavpils šosejas rajonā, uz dienvidrietumiem no Dau­gavpils, nepārtrauktas kaujas sadursmes. Intensīva abu pušu artilērijas uguns gandrīz visā frontē Daugavpils rajonā.

Ziemeļu fronte
9. oktobrī (26. septembrī). Rīgas rajona frontē klusu. Vācieši no aeroplāniem nometa vairākas bumbas uz Sloku. Vāciešu uzbrukuma mēģinājums Misas muižas rajonā, uz dzelz­ceļa austrumos no Jelgavas, tika apturēts.

10. oktobrī (27. septembrī). Rīgas rajona frontē pretinieks aktivitāti neizrādīja.

11. oktobrī (28. septembrī). Rajonā dienvidrietumos no Jaunjelgavas mūsu aeroplāni «Iļja Muromietis» nometa uz Meža muižas un Taurkalnes ciemiem līdz 75 bumbām; pamanīti vairāki ļoti sekmīgi trāpījumi.

12. oktobrī (29. septembrī). Virs Rīgas līča lidojošos vācu hidroplānus padzina mūsu mīnukuģi. Tukuma rajonā «Iļja Muromietis» nometa vairākus desmitus bumbu uz ienaidnieka vezumiem un artilērijas iejūgiem.

14. (1.) oktobrī. Vācu aeroplāns nometa vairākas bumbas uz Skrīveru stacijas, ziemeļos no Jaunjelgavas. Jēkabmiesta rajonā artilērijas uguns vietām pastiprinājās.

15. (2.) oktobrī. Kalnciema rajonā, dienvidos no Slokas, notika artilērijas apšaude. Rietumos no Grīnvaldes (austrumos no Jelgavas) vācieši pēc nakts artilērijas apšaudes no rīta pārcēlās pāri Iecavas upei. Taču ar mūsu pretuzbrukumu tika atsviesti atpakaļ aiz upes. Artilērijas kauja ar ievērojamu spēku iedegās rajonā uz rietumiem no Misas muižas (uz dzelzceļa dienvidaustrumos no Rīgas). Vāciešu mēģinājumi pārcelties uz kreiso Misas upes krastu dienvidaustrumos no Misas muižas nedeva panākumus un tika atsisti ar artilērijas un šauteņu uguni.

Skrīveru stacijā, ziemeļos no Jaunjelgavas, ienaidnieks atkal nometa vairākas bumbas no aeroplāna.

Rietumu fronte
9. oktobrī (26. septembrī). Netālu no Daugavpils kaujas raksturs pie Gorbunovkas kļuva nežēlīgs.

10. oktobrī (27. septembrī). Nīcgales dzelzceļa stacijā ziemeļos no Daugavpils vācu aeroplāns nometa vairākas bumbas. [..] Mūsu artilērija dienvidrietumos no Daugavpils trāpīja vācu aeroplānam, kas nokrita pretinieka novietojumā.

11. oktobrī (28. septembrī). Daugavpils rajona frontē pagājušajā diennaktī mūsu karaspēks bija vairākās vietās sekmīgi iesaistīts nežēlīgā kaujā ar vācu karaspēku, kas vairākas reizes pārgāja uzbrukumā. Ziemeļrietumos no Daugavpils ar jaunu uzbrukumu mūsu kara­spēks padzina vāciešus no Gorbunovkas ciema.

Daugavpils šosejas rajonā dienvidrietumos no Daugavpils vācieši tika izsisti no ierakumiem starp Laucesi un Dervaņišķiem. Sekojot viņiem, mēs ieņēmām līniju no Medumu ezera dienvidaustrumu gala līdz Laucesei. Demenes ezera — Drisvjatu līnijā līdz tumsai ritēja ugunskauja. Vācu lidotāji bombardēja Daugavpili un tuvējās dzelzceļa stacijas.

12. oktobrī (29. septembrī). Daugavpils rajonā turpinās sīvas kaujas. Dubeļišku ciema rajonā ziemeļrietumos no Ilūkstes vāciešiem izdevās ieņemt daļu no mūsu ierakumiem. Lauceses rajonā ziemeļaustrumos no Zarasiem mūsu artilērija izklīdināja vāciešus. Mūsu artilērijas uguns piespieda vāciešus atstāt arī ierakumus un Toržokas ciemu dienvidos no Demenes ezera. Izmantojot miglu, mūsu karaspēks rītausmā negaidīti, bez neviena šāviena uzbruka pretiniekam Demenes ezera dienvidu galā un ieņēma trīs vācu ierakumu līnijas, saņemot gūstekņus un iegūstot ložmetējus. Pie Grenctāles, ziemeļos no Drisvjatiem, mums bija panākumi.

Mūsu lidotāji, palīdzot mūsu karaspēkam, nometa pretinieka novietojumā apmēram 50 bumbas frontē no Medumu ezera līdz Drūkšu ezeram.

13. oktobrī (30. septembrī). Daugavpils rajona frontē visi pretinieka uzbrukumi tika atsisti. Kauja Pilskalnes rajonā, rietumos no Ilūkstes, izbeidzās, mums ieņemot augstumus ziemeļrietumos no šīs apdzīvotās vietas. Naktī vācieši mēģināja atgūt zaudēto, taču tika atsviesti.

Vācieši tāpat vairākas reizes mēģināja atjaunot savu stāvokli Gateņu rajonā dienvidos no Demenes ezera, taču, ciešot smagus zaudējumus, mēģinājumus pārtrauca. [..] Naktī uz 30. septembri pāri lidojošais cepelīns Daugavpils rajonā nometa apmēram 50 bumbas. Cilvēku upuru nav.

14. (1.) oktobrī. Daugavpils rajona frontē ritēja parastā ugunskauja. Šosejas rajonā dienvidos no mūsu vakar ar kauju ieņemtās Pilskalnes turpinājās nežēlīga cīņa. Intensīvas sastapšanās rakstura kaujas notika arī pie Spruginu ciema (Gorbunovkas ciema rajons). Līnijā Demenes ezers — Drūkšu ezers pretinieka uzbrukumi dažādās vietās nekur neguva panākumus.

15. (2.) oktobrī. Daugavpils rajona frontē kaujas turpinājās. Artilērijas uguns daudzos iecirkņos ir ļoti intensīva. Sīvā kaujā Gateņu muižas rajonā starp Demenes un Drūkšu ezeru mūsu karaspēks ieņēma Gateņu muižu, saņēma gūstekņus un ieguva ložmetējus.

16. (3.) oktobrī. Daugavpils rajona frontē vācieši vairākkārt uzbruka gar Ilūkstes šoseju un dienvidos no Medumu ezera. Uzbrukumiem nebija rezultātu.

Ziemeļu fronte
17. (4.) oktobrī. Rīgas rajona frontē, dienvidos no Rīgas, pretinieks pēc artilērijas apšaudes uzbruka Garozas stacijai, kuru arī ieņēma. Ar mūsu pretuzbrukumu, kas nekavējoties sekoja vācu uzbrukumam, Garozas stacija atkal tika atgūta un mūsējo ieņemta. Iecavas rajonā vācieši izdarīja vairākus uzbrukumus, atspiežot mūsu karaspēku Janebas upes rajonā. Vecmuižas dzelzceļa stacijas rajonā (dienvidaustrumos no Rīgas) sākās kauja. Mūsu aeroplāni vakardienas laikā nometa vairākus desmitus bumbu uz ienaidnieka vilcienu ešeloniem un aizmugures iestādēm.

18. (5.) oktobrī. Rīgas rajona frontē uz Lielupes, lejpus Jelgavas, ienaidnieka daļas, kas bija pārcēlušās Ercogu muižas apkārtnē, tika atsviestas atpakaļ aiz upes.

19. (6.) oktobrī. Rīgas rajonā gandrīz visā frontē sākās intensīvas kaujas. Uz Lielupes, lejpus Jelgavas, vāciešiem izdevās ieņemt Ķīšu apdzīvoto vietu. Jelgavas šosejas rajonā ziemeļrietumos no Jelgavas kauja atsākās, artilērijas uguns ievērojami pastiprinājās. Mežainajā joslā ziemeļos no Jelgavas—Vecmuižas dzelzceļa iecirkņa vāciešiem izdevās izvirzīties uz ziemeļiem. Šajā rajonā notiekošās kaujas visā līnijā bija ļoti nežēlīgas. Pretinieka artilērija koncentrēja uguni pret dzelzceļa iecirkni Elizenhofa—Tamuļi ziemeļrietumos no Jaun-
jelgavas. Mūsu iļjas muromieši vakar nometa uz Jelgavu, Garozu, Iecavu un Vecmuižu līdz 50 bumbām, mērķējot uz vāciešu aizmugures iestādēm. Dukuru ciema rajonā uz dienvidiem no Jēkabmiesta bija vairākas mums veiksmīgas sadursmes ar vāciešiem.

20. (7.) oktobrī. Jelgavas šosejas rajonā, Olaines rajonā kaujas turpinājās. Mežos uz austrumiem no šīs šosejas arī daudzās vietās notika kauja. Mūsu iļjas muromieši vakar veica uzbrukumu Sušķiņu muižas stacijai dienvidrietumos no Jelgavas, nometot uz stacijas ēkām un uz ritošo sastāvu vairākus desmitus bumbu.

21. (8.) oktobrī. Rīgas rajonā, frontē lejpus Lielupes, ritēja ugunskauja. Vāciešu uzbrukums austrumos no Olaines (uz Jelgavas šosejas) tika atsists. Frontē austrumos no Olaines — nepārtraukta kanonāde. Jelgavas nomalēs mūsu iļjas muromieši nometa vairākus desmitus bumbu. Izraisīja lielus postījumus uz dzelzceļa un pretinieka noliktavās. Olaines rajonā mūsu karaspēks notrieca vācu aeroplānu. Lidotāji nositās. Plakanciema rajonā austrumos no Olaines vācieši, izmantojot dūmu aizsegu, četras reizes pārgāja uzbrukumā, taču nesekmīgi. Jaunjelgavas un Jēkabmiesta rajonā un Daugavpils rajona frontē nekas ievērojams nenotika.

22. (9.) oktobrī. Zalaja ciema rajonā uz Jelgavas šosejas, rietumos no Olaines, mēs atkal atsitām niknu pretinieka uzbrukumu. Jaunjelgavas un Jēkabmiesta rajonā un Daugavpils rajona frontē — bez pārmaiņām.

23. (10.) oktobrī. Smārdes rajonā rietumos no Slokas notika vairākas kaujas sadursmes, kas tomēr neizraisīja nekādas pārmaiņas abu pušu stāvoklī. Mežainajā rajonā austrumos no Olaines (uz Jelgavas šosejas) turpinās ugunskauja. Kreisajā Daugavas krastā, dienvidos no Ikšķiles, vācieši vairākas reizes pārgāja uzbrukumā, taču nesekmīgi.

Rietumu fronte
17. (4.) oktobrī. Daugavpils rajona frontē pretinieks turpināja intensīvus uzbrukumus. Visi uzbrukumi (četri dienas laikā) tika atsisti. [..] Pretinieks, attīstot spēcīgu uguni, uzbruka Šiškovas ciema rajonā (ziemeļos no Sventes ezera). Ar mūsu karaspēka kustību uzbrūkošo vāciešu flangā un aizmugurē daļa no viņu spēkiem tika atšķelta un saņemta gūstā. Visi uzbrukumi atsisti ar uguni. Kauja frontē starp Demenes un Drūkšu ezeru turpinājās. Vācieši sīksti pretojās Krukļišku un Gateņu rajonā.

18. (5.) oktobrī. Daugavpils rajona frontē pēc mūsu tikko atsistajiem uzbrukumiem pretinieks visu dienu palika pasīvs. [..] Starp Demenes un Drūkšu ezeru kaujas turpinājās. [..]

19. (6.) oktobrī. Daugavpils rajona frontē artilērijas uguns, vietām ārkārtīgi nežēlīga. Demenes — Drūkšu ezera frontē bez pārmaiņām.

21. (8.) oktobrī. Daugavpils rajona frontē vācieši izdarīja uzbrukumu Daugavpils šosejas rajonā (no Zarasiem), dienvidos no Medumu ezera. Uzbrukums tika atsists.

Ziemeļu frontē
23. (10.) oktobrī. Lielupes lejteces labajā krastā, ziemeļos no Kalnciema, vācieši tika atsviesti. Kaujā pie Repes ciema vāciešiem izdevās ieņemt šo ciemu. Pie Klaņģu ciema, ziemeļos no Repes, ar mūsu uguni ienaidniekam nodarīts milzīgs kaitējums. Artilērijas uguns daudzās Rīgas rajona frontes daļās tika izmantota no abām pusēm ar lielu intensitāti. Naktī uz 10. oktobri virs Rīgas parādījās cepelīns, kas nometa bumbas daudzās pilsētas daļās. Militārajām interesēm kaitējumu tās nenodarīja.

24. (11.) oktobrī. Rīgas rajona frontē kaujas turpinājās. Dienvidos no Babītes vācieši pārgāja uzbrukumā, taču bez panākumiem. Olaines rajonā notika savstarpēja artilērijas apšaude. Daugavas kreisajā krastā, dienvidos no Ikšķiles dzelzceļa stacijas, vācieši atkal izdarīja vairākus nežēlīgus uzbrukumus. Kauja sasniedza šeit augstu intensitāti. Pieci neprātīgi vāciešu uzbrukumi tika atsisti. Sestā uzbrukuma laikā daļa vāciešu ielauzās vienā no mūsu nocietinājumiem. Vīrišķīgi un aukstasinīgi darbojoties, mūsu karaspēks lielāko daļu iebrukušo nodūra, pārējos saņēma gūstā. Sestais vāciešu uzbrukums tika atvairīts, arī savstarpēji sparīgi sadarbojoties kājniekiem un artilērijai. Frontes Jaunjelgavas rajonā sīkas sadursmes uz Dau­gavas līnijas. Daugavas kreisajā krastā uz ziemeļrietumiem un rietumiem no Jēkabmiesta un mežu rajonā rietumos no Līvāniem tāpat vienīgi nelielu vienību sadursmes.

25. (12.) oktobrī. Daugavas kreisajā krastā, dienvidos no Ikšķiles, vācieši mēģināja pēkšņā uzbrukumā bez artilērijas sagatavošanas ieņemt vienu no nocietinājumiem, taču tika laikus pamanīti un atsisti ar uguni. Uz Daugavas līnijas Lindes muižas rajonā (lejpus Jaunjelgavas) savstarpēja artilērijas un šauteņu apšaude. Kreisajā Daugavas krastā, rietumos no Jēkabmiesta, aktīva artilērijas uguns.

26. (13.) oktobrī. Rietumos no Rīgas, Babītes ezera rajonā, notika nelielu vienību sadursmes. Vāciešu uzbrukumi rietumos no Ikšķiles bija nesekmīgi, vācieši tika atkal atsviesti. Vāciešu uzbrukums Sēlpilij, ziemeļrietumos no Jēkabmiesta, tāpat tika atsists ar mūsu uguni. Uz Daugavas līnijas, no Līvānu miesta (augšpus Jēkabmiesta) līdz Ilūkstes rajonam, notika apšaudīšanās.

27. (14.) oktobrī. Rīgas rajona frontē izmaiņas nenotika. Uz dienvidiem no Babītes ezera bija vairākas sadursmes mežainajā apgabalā, kuras tomēr neizraisīja izmaiņas kopīgajā situācijā. Rajonā dienvidos no Ikšķiles notika savstarpēja artilērijas apšaude.

28. (15.) oktobrī. Pārmaiņas neradās.

Rietumu fronte
23. (10.) oktobrī. Daugavpils rajona frontē vietām kaujas atjaunojās ar iepriekšējo spēku. Pretinieks koncentrēja sevišķi spēcīgu artilērijas uguni pret rajonu rietumos no Ilūkstes, pēc tā pārgāja uzbrukumā. Pirmie vāciešu uzbrukumi tika atsisti, taču dienas beigās viņiem tomēr izdevās ieņemt Ilūkstes pilsētiņu, kur sīvās ielu kaujās pretiniekam tika nodarīti smagi zaudējumi. Nikna kauja Ilūkstes rajonā turpinājās. Stipra artilērijas uguns vakardienas laikā tika izmantota no abām pusēm Meduma ciema rajonā, ziemeļaustrumos no Zarasiem.

24. (11.) oktobrī. Pie Daugavpils, rajonā uz austrumiem no Ilūkstes turpinājās nežēlīga kauja ar uzbrūkošajiem vāciešiem. Pēc Ilūkstes ieņemšanas vācieši mēģināja attīstīt savu uzbrukumu, taču tika apturēti mežmalā austrumos no Ilūkstes. Pretinieka mēģinājumi izvirzīties uz austrumiem aiz Pošiļnaja ciema dienvidos no Ilūkstes tika atsisti ar mūsu uguni. Zarasu šosejas rajonā dienvidos no Medumu ciema — artilērijas kaujas. Ievērojama spēka artilērijas kaujas attīstās arī Demenes un Drūkšu ezera frontē.

25. (12.) oktobrī. Rajonā austrumos no Ilūkstes bija nesekmīgs jauns vāciešu uzbrukums.

26. (13.) oktobrī. Rietumos no Daugavpils vācieši daudzās vietās turpināja uzbrukt. Viņu centieni nekur nebija sekmīgi. Artilērijas uguns brīžiem sasniedza milzīgu intensitāti.

27. (14.) oktobrī. Daugavpils rajona frontē pretinieks uzbruka rajonā ziemeļaustrumos no Gorbunovkas un sākumā pat paspēja ieņemt dažus mūsu ierakumus, taču drīz pēc tam ar mūsu enerģisku pretuzbrukumu vācieši tika izsisti. Uzbrukuma laikā vācieši cieta milzīgus zaudējumus, bet pats uzbrukums tika sākts tikai tad, kad radās draudi tikt sašautiem ar savu artilēriju no aizmugures. Demenes un Drūkšu ezera frontē artilērijas uguns.

28. (15.) oktobrī. Izmaiņas nenotika.

Ziemeļu fronte
30. (17.) oktobrī. Taurkalnes stacijā, dienvidrietumos no Jaunjelgavas, «Iļja Muromietis» nometa bumbas. Citi lidaparāti nometa bumbas uz pretinieka vezumiem un kara-spēku Jelgavas un Skaistkalnes rajonā (dienvidrietumos no Taurkalnes).

31. (18.) oktobrī. Ziemeļos no Kaņiera ezera (ziemeļrietumos no Slokas) vācieši mēģināja uzbrukt, taču bez panākumiem. Vienā no šīs dienas sadursmēm Rīgas frontē kaujas kristībās bija iespēja parādīt savu augsto varonību jaunajām latviešu daļām. Jaunjelgavas frontē savstarpēja šauteņu un artilērijas apšaude nedaudz pastiprinājās.

Rietumu fronte
29. (16.) oktobrī. Daugavpils rajona frontē un vietām uz dienvidiem abu pušu artilērijas viesuļuguns.

30. (17.) oktobrī. Daugavpils rajona frontē un dienvidos turpinājās abu pušu artilērijas uguns. Gorbunovkas rajonā vācu daļas mēģināja pāriet uzbrukumā.

31. (18.) oktobrī. Rietumos no Daugavpils, kaujā dienvidos no Sventes ezera, mūsu karaspēks ar kauju izvirzījās uz priekšu.

Sastādījis LU profesors
Ēriks Jēkabsons.

Jubilejas mūsu brīvības simboliem

Rīgas Brāļu kapi
Diviem mūsu valsts simboliem šogad ir ievērojamas jubilejas. Latvijas galvaspilsētā esošajiem Rīgas Brāļu kapiem šogad aprit simts gadu kopš to ierīkošanas. Mūsdienās Rīgas Brāļu kapi ir viens no Eiropas sakrālās mākslas lielākajiem pieminekļiem. Radīti kā Pirmā pasaules kara un Latvijas Republikas Neatkarības karā kritušo karavīru memoriālais ansamblis, Rīgas Brāļu kapi jau sen ir pārauguši savu svētnīcas nozīmi un uzskatāmi par vienu no valsts neatkarības simboliem līdzās karogam, ģerbonim un valsts himnai. Ne velti vēstures traģisko notikumu gaitā Latvijas tautai šis klusais Rīgas nostūris ar Mātes Latvijas tēlu bija un ir atgādinājums par mūsu valsts sākotni, kad tā tika izcīnīta ar ieročiem rokās. Rīgas Brāļu kapi ir atgādinājums un cerība, ka sapnis par brīvību nav zudis un nekad nezudīs. Naidīgās varas centās šo brīvības simbolu izmantot savā labā, iesaistot šo latviešu tēlniecības un arhitektūras šedevru mums svešās ideoloģiskās «spēlēs», taču visu okupāciju laikā latviešu tauta Rīgas Brāļu kapus uztvēra tikai kā neatkarīgajai Latvijai piederīgus.

Brāļu kapu atklāšana. 1936. gada 11. novembris
Brāļu kapu atklāšana.1936. gada 11. novembris

Rīgas Brāļu kapu aizsākums meklējams 1915. gada rudenī. Krievijas Impērija bija iesaistījusies Pirmajā pasaules karā, un kara vētras šajā gadā bija skārušas arī Latvijas zemi. Vācu karaspēks jau bija ieņēmis Kurzemi un Zemgali un tuvojās Rīgai. 1915. gada vasarā Krievijas ķeizara valdība atļāva dibināt latviešu strēlnieku bataljonus — pirmās mūsu tautas nacionālās karaspēka vienības. Latviešu sabiedrisko un politisko darbinieku aicinājumam «Pulcējaties zem latviešu karogiem!» atsaucās desmitiem tūkstošu latviešu brīvprātīgo. Krievijas Impērijas armijas sastāvā tika izveidoti astoņi latviešu strēlnieku bataljoni. Daļai no šiem bataljoniem ugunskristības notika jau 1915. gada oktobrī Tīreļpurva rajonā, un tieši tur, netālu no vietas, kur šodien atrodas «Ziemassvētku kauju piemiņas muzejs «Mangaļi»», latviešu vienībām nācās zaudēt pirmos kritušos. Šos trīs latviešu strēlniekus (J. Timmu, A. Stūri un J. Gavenasu) apglabāja Rīgas pilsētas valdes vēl iepriekš karavīru apbedījumiem paredzētajā speciālajā teritorijā starp pilsētas Meža kapiem un Vecāķu dzelzceļu — tas arī bija aizsākums tagadējiem Rīgas Brāļu kapiem. Šiem pirmajiem trim kritušajiem sekoja vēl daudzās citās vietās Pirmā pasaules karā kritušo latviešu strēlnieku apbedīšana. 1916. un 1917. gadā kaujās kritušo skaits pieauga, tāpēc iepriekš ierādīto kapu teritoriju vairākkārt palielināja, līdz 1917. gada beigās tā ieguva paš­reizējo ap 90 hektāru lielo platību. Rīgas Brāļu kapu pirmo iekārtojuma plānu pēc Latviešu strēlnieku bataljonu organizācijas komitejas lūguma bija izstrādājis toreizējais pilsētas dārzu direktors daiļdārznieks Andrejs Zeidaks. Kopumā Rīgas Brāļu kapos ir apbedīti 829 zināmi un 148 nezināmi Pirmajā pasaules karā kritušie latviešu strēlnieku bataljonu (vēlāk pulku) karavīri.

Latvijas valsts dibināšanas un izcīnīšanas gados Rīgas Brāļu kapos tika guldīti arī daudzi no Neatkarības karā kritušajiem Latvijas armijas karavīriem, kuri ar savu dzīvību un asinīm bija sekmējuši mūsu neatkarīgās valsts brīvības izcīnīšanu. Uzreiz pēc Neatkarības kara beigām Latvijas valdībai bija nodoms šo kritušo karavīru atdusas vietu Rīgā izveidot par liela mēroga memoriālo ansambli. Divdesmito gadu sākumā bija sarīkoti vairāki konkursi Rīgas Brāļu kapu iekārtošanai, un1923. gadā Brāļu kapu komitejas valde pieņēma lēmumu, ka pie kapu ansambļa izveides ir jāstrādā tēlniekam Kārlim Zālem, ievērojot daiļdārznieka A. Zeidaka izstrādāto kapu plānojumu un piesaistot arhitektus Pēteri Federu un Aleksandru Birzenieku. Rīgas Brāļu kapu ansambli būvēja no 1924. gada līdz 1936. gadam, kad tas ieguva mūsdienās pazīstamo izskatu. Pēc autoru ieceres, ieejot kapos, apmeklētājs veic svētceļojumam līdzīgu gājienu, skatot virkni dziļi simbolisku ainavisku un alegorisku tēlniecības objektu. Izejot cauri vārtiem, kapu viesis nonāk 200 m garā liepu alejā. Liepu simbolika liek domāt par sievieti — māti, līgavu, māsu, kas gaida un cieš klusējot. Liepu alejas galā atrodas mūžīgās uguns altāris, ko ieskauj ozoli, kas simbolizē vīru spēku. Aiz altāra izveidota atbalsta siena, aiz kuras atrodas plašs kapulauks ar rindās izvietotiem apbedījumiem ar smilšakmens plāksnītēm, kurās iekalts katra apbedītā varoņa vārds, uzvārds, dienesta pakāpe, dzimšanas un miršanas datums vai uzraksts «Nezināms». Ansambli noslēdz sešus metrus augsta siena ar Latvijas apriņķu un pilsētu vēsturiskajiem ģerboņiem. Pie sienas atrodas četri senlatviešu karavīru tēli, kas simbolizē Latvijas novadus — Kurzemi, Zemgali, Vidzemi un Latgali, bet tās centrā uz deviņus metrus augsta sienas masīva paceļas monumentāla figūra «Māte Latvija», kas noliekusi vainagu pār kritušajiem dēliem. Memoriāla veidošanā izmantots galvenokārt Allažu šūn­akmens, taču lietots arī smilšakmens, plienakmens un Itālijas travertīns. Lai arī valdība Rīgas Brāļu kapu izveidei un iekārtošanai piešķīra zināmus naudas līdzekļus, tomēr galvenais finansējuma avots šo darbu veikšanai bija ziedojumi. Kopā lēšot, var uzskatīt, ka Rīgas Brāļu kapu iekārtošanas un izbūves darbi ir izmaksājuši ap divi miljoni latu.

1940. gada vasarā pēc brutālas militārās invāzijas Latvijas valsts zaudēja savu nacionālo neatkarību. Komunistiskās Padomju Savienības un nacistiskās Vācijas okupācijas rezultātā Latvijas zemes paverdzinātāji centās mazināt Rīgas Brāļu kapu kā nacionālās neatkarības simbola nozīmi. Vācu okupācijas laikā kritušo latviešu karavīru apbedīšanas ceremonijas bija ieturētas okupācijas režīmam labvēlīgas propagandas garā. Pēc Otrā pasaules kara padomju vara Rīgas Brāļu kapos apbedīja padomju bruņoto spēku kritušos un mirušos karavīrus. Jebkuru cita veida pulcēšanos šajā vietā varēja uztvert kā vēršanos pret pastāvošo iekārtu, jo sanākt vienkopus Rīgas Brāļu kapos vienkārši bija aizliegts, tāpat kā degt svecītes, likt ziedus pie «nepareizajiem» apbedījumiem. Visi nacionālie simboli kapos tika iznīcināti. Lai arī vārdos padomju vara atzina Rīgas Brāļu kapu memoriālā kompleksa lielo kultūrvēsturisko nozīmi, tomēr realitātē līdz neatkarības atjaunošanai notika kapu vides degradācija. Padomju varas mērķis bija likt tautai aizmirst šo Latvijas brīvībai nozīmīgo vietu. Tomēr brīvvalstij svarīgos datumos tur parādījās svecītes, ziedi pie «Mātes Latvijas» skulptūras, cilvēki slepus nāca godināt varoņus, par kuriem bija lasījuši aizliegtās grāmatās.

Dziesmotās revolūcijas un Trešās atmodas laikā cilvēki devās uz Rīgas Brāļu kapiem, lai parādītu savu nacionālo stāju un apliecinātu atbalstu Latvijas neatkarības idejai. Pēc nacionālās neatkarības atjaunošanas Rīgas Brāļu kapi kļuva par valsts protokola oficiālo ceremoniju norises vietu. Valsts svētku un atceres dienās Rīgas Brāļu kapus apmeklē oficiālas valsts amatpersonu delegācijas, valsts viesu oficiālās delegācijas un Latvijā akreditētais diplomātiskais korpuss. Rīgas Brāļu kapus ceremoniālajām norisēm izmanto arī dažādas Latvijas valsts institūcijas, jo īpaši Aizsardzības ministrija un Nacionālie bruņotie spēki. Rīgas Brāļu kapos piemiņas pasākumus rīko arī dažādas sabiedriskas organizācijas. Rīgas Brāļu kapi šodien ir sabiedrībai atvērta, publiska pulcēšanās vieta, Latvijas vēstures liecinieks un vēstures vēstītājs nākamajām paaudzēm.

Brīvības pieminekļa 80 gadi
Arī mūsu valsts neatkarības simbolam Brīvības piemineklim šogad aprit apaļa jubileja. Tieši pirms 80 gadiem — 1935. gada 18. novembrī — Rīgas centrā atklāja pieminekli ar uzrakstu tā pakājē «Tēvzemei un Brīvībai». Šis piemineklis bija iecerēts kā simbols mūsu tautai un valstij. Paša Brīvības pieminekļa ceļš uz tapšanu bija ilgs. Jau drīz pēc Neatkarības kara beigām, 1923. gadā, tika izsludināts konkurss Brīvības pieminekļa celšanai. Tas norisinājās vairākās kārtās, tomēr jau 1925. gadā valsts vadība bija spiesta atzīt, ka līdzekļu šādam monumentam valsts budžetā nav (bija paredzēts, ka piemineklis nedrīkst izmaksāt vairāk kā 300 000 latu, ieskaitot autoru honorārus) un nepieciešams iesaistīt ziedotājus. Par monumenta celtniecību atbildīgā Brīvības pieminekļa celšanas komiteja 1929. gadā izplatīja paziņojumu, ka tiek sākta ziedojumu vākšanas kampaņa, kura, kā vēlāk izrādījās, kļuva par visas tautas kampaņu. «Brīvības svētību bauda visi Latvijas iedzīvotāji. Tāpēc arī katrs lai aicināts atbrīvošanas pieminekļa radīšanā… Celsim viņu Daugavas krastos, jo Daugaviņa māmuliņa saista atsevišķas Latvijas daļas pie Latvijas sirds — Rīgas! Celsim Brīvības pieminekli!» — tā komitejas uzsaukumā rakstīja toreizējais Latvijas Republikas prezidents Gustavs Zemgals. Iedzīvotāju atsaucība uz aicinājumu ziedot bija ārkārtīgi liela: līdz 1932. gada beigām bija saziedoti vairāk nekā 400 000 latu — tam laikam ļoti ievērojama summa, bet līdz 1935. gadam saziedoti bija jau apmēram trīs miljoni latu.

Brivibas 16. fotoVienlaikus notika vietas meklēšana piemineklim un arī pieminekļa vizuālā risinājuma meklējumi konkursa kārtībā. Piemi­- neklim par vispiemērotāko vietu atrada Brīvības bulvāra sākumu Rīgas centrā, pilsētas kanāla malā. Šajā vietā līdz Pirmajam pasaules karam atradās piemineklis Krievijas imperatoram Pēterim I. Izvērtējot iesūtītos pieminekļa ideju projektus, 1930. gadā pieminekļa celšanas komiteja kā labāko atzina skulptora Kārļa Zāles projektu. 1931. gada 18. novembrī, klātesot valsts vadītājiem, Brīvības piemineklim svinīgi tika ielikts pamat­- akmens.

Pieminekļa atklāšana bija paredzēta 1935. gada 18. novembrī. Jau iepriekšējā dienā Rīgas namus izrotāja ar valsts karogiem, Daugavas ūdeņos iepretī vecpilsētai bija noenkurojušās Latvijas Jūras krastu aizsardzības eskadras un zemūdenes. Atklāšanas dienā visa Latvija bija svētku gaidās. No visiem novadiem galvaspilsētā ar vilcieniem un autobusiem sabrauca svētku dalībnieki. Atklāšanas ceremonija sākās desmitos no rīta. Valsts prezidents Alberts Kviesis savā uzrunā teica:

«Šodien, atklājot latvju tautas Brīvības pieminekli, novēlu tam tik ilgu mūžu, cik ilgi vien spīdēs saule pār zemi, un nododu to kā tautas svētumu un viņas tikumisko spēku paudēju tautas cieņai un godināšanai. Spožās mirdzošās Latvijas zvaigznes lai ceļ un nes uz augšu mūs, mūsu dzīvi, mūsu valsti, mūsu Latviju pretim saulei, pretim zvaigznēm, pretī mūžībai!» Simboliski atklāšanas ceremonijā skanēja arī Ministru prezidenta Kārļa Ulmaņa teiktais: «Mūsu Brīvības pieminekļa virsotnē paceļas trīs zvaigznes. Tās simbolizē Latvijas atsevišķus novadus, kurus mūsu tēvu un brāļu asinis sakausējušas vienā vienībā. Bet neaizmirsīsim, ka katra no trim zvaigznēm apzīmē arī kaut ko citu — ticību, cerību un mīlestību. Ticēsim nākotnei, kā ticēja tie, kas atdeva visu sevi par tēvzemi.» Pēc tam pienāca kārta svinīgajam brīdim, kad lielais, pelēkais linu pārvalks pa virvēm noslīdēja lejā, atklājot visas tautas skatienam Brīvības pieminekli. Pār Rīgu nodārdēja divdesmit viena artilērijas zalve — Nāciju salūtu izpildīja Esplanādē izvietotā Vidzemes artilērijas pulka baterija un karakuģa «Viesturs» lielgabals. Pēc tam pieminekli iesvētīja Latvijas luterāņu baznīcas arhibīskaps Teodors Grīnbergs.

Sekoja armijas parāde — pirmā militārā parāde pie Brīvības pieminekļa. Šajos valsts svētkos pirmo reizi Valsts prezidents Alberts Kviesis pieņēma militāro parādi, stāvot Brīvības pieminekļa pakājē. Vēlākajos gados, kad mūsu valsts jau bija okupēta un latviešu tauta ierauta vēstures virpuļos, par simbolu kļuvušajiem vārdiem «Tēvzemei un Brīvībai» garām parādes maršā soļoja arī svešos formas tērpos tērpti karotāji — 1941. gadā vācu armijas vienības, bet 1944. gadā — padomju karaspēka sastāvā esošie latviešu gvardes divīzijas karavīri.

Pēc neatkarības atjaunošanas Brīvības piemineklis savā pakājē atkal piedzīvoja Latvijas nacionālo bruņoto spēku parādes, līdz pirms diviem gadiem šie pasākumi tika pārcelti uz pulcēšanās ziņā daudz plašāko 11. novembra krastmalu.

Sagatavojis Juris Ciganovs, Dr. hist.,
LKM direktora vietnieks.
Foto — no Latvijas Kara muzeja krājuma.

Sporta ziņas

Dienvidkorejā Latvijas komanda izcīna četras medaļas

No 2. līdz 12. oktobrim Dienvidkorejā, Mungjonā  norisinājās Starptautiskās militārās sporta asociācijas (CISM) organizētās  6. pasaules karavīru sporta spēles. Sacensībās piedalījās 8700 dalībnieki no 110 valstīm, tai skaitā 23 karavīri un zemessargi no Latvijas bruņotajiem spēkiem. Sacensības norisinājās 24 sporta veidos, un Latvijas sportisti piedalījās septiņos sporta veidos: orientēšanās disciplīnā, militārajā pieccīņā, šaušanā, modernajā pieccīņā, brīvajā cīņā, džudo un vieglatlētikā. Latvijas sportisti bija starp tiem 58 valstu sportistiem, kuri izcīnīja medaļas. Orientieristu izcīnītās divas sudraba un divas bronzas medaļas iegūto medaļu kopvērtējumā Latviju ierindoja 42. vietā.

Sports pare koreju1

Vecākā zemessardze Aija Skrastiņa izcīnīja 3. vietu vidējās distances orientēšanās sacensībās. Uzvarētajai no Krievijas viņa zaudēja divas minūtes un trīs sekundes. Šajā disciplīnā 6. vietu izcīnīja zemessardze Laura Vīķe (+4:47), bet leitnante Elīna Kārkliņa, ierindojās 36. vietā no 60 finišu sasniegušajām sportistēm.

Vīriešu orientēšanās sacensībās 11. vietu izcīnīja zemessargs Edgars Bertuks, bet zemessargs Mārtiņš Sirmais un vecākais zemessargs Andris Jubelis ieguva attiecīgi 20. un 22. vietu. Zemessargs Artūrs Pauliņš un leitnants Artjoms Rekuņenko tika diskvalificēti.

Garās distances orientēšanās sacensībās 3. vietu izcīnīja zemessardze Laura Vīķe. No uzvarētājas Krievijas pārstāves viņa atpalika par piecām minūtēm un 40 sekundēm. Savukārt vecākā zemessardze Aija Skrastiņa ierindojās augstajā piektajā vietā, atpaliekot vēl par 53 sekundēm, bet leitnante Elīna Kārkliņa ieņēma 27. vietu. 15 komandu vērtējumā sieviešu izlase ieguva sudraba medaļu. Komandu vērtējumā summēja trīs labākos rezultātus kā vidējā, tā arī garajā distancē.

Vīriešu orientēšanās sacensībās garajā distancē vecākais zemessargs Andris Jubelis izcīnīja 5. vietu, zemessargs Artūrs Pauliņš ieņēma 20. vietu, zemessargs Mārtiņš Sirmais — 27. vietu, zemessargs Edgars Bertuks — 30. vietu, bet leitnants Artjoms Rekuņenko — 54. vietu.  Orientēšanās sacensībās sieviešu komanda, kurā startēja leitnante Elīna Kārkliņa, vecākā zemessardze Aija Skrastiņa un zemessardze Laura Vīķe, izcīnīja 2. vietu stafetes sacensībās.

Modernās pieccīņas sportists kaprālis Deniss Čerkovskis, lai arī pirms tam kvalificējās finālam, finālsacensībās palika 34. vietā, kopā iekrājot 1232 punktus. Visaugstvērtīgāko rezultātu sportists sasniedza paukošanā, kur ar 204 punktiem ieņēma 23. vietu. Modernās pieccīņas sportisti kaprāle Jeļena Rubļevska un kaprālis Deniss Čerkovskis jauktās stafetes sacensībās palika 10. vietā. Peldēšanas sacensībās viņi uzrādīja sliktāko rezultātu no 12 izlasēm, paukošanā labāko, jāšanā — sesto rezultātu, bet apvienotajā skriešanas un šaušanas disciplīnā Latvijas komanda atkal bija pēdējā.

Piecas dienas ilgušajās sacensībās militārajā pieccīņā dižkareivis Dainis Stepe izcīnīja 33. vietu. Ar izcīnīto ceturto vietu šķēršļu joslā (4. labākais rezultāts) un 8 km krosa disciplīnā viņš no 69. vietas  pacēlās uz 33. vietu kopvērtējumā. Kapteinis Māris Ābele sacensībās izcīnīja 53. vietu, seržants Aleksejs Orlovs — 99. vietu, bet kapteinis Oskars Blaus ierindojās 102. vietā. Sacensībās startēja 142 sportisti. Komandu vērtējumā Latvijas sportisti ierindojās 12. vietā no 26 valstīm. Latvijas militārās pieccīņas komanda, kurā startēja kapteinis Oskars Blaus, kapteinis Māris Ābele, dižkareivis Dainis Stepe un seržants Aleksejs Orlovs, izcīnīja 13. vietu šķēršļu joslas stafetē.

Sacensībās sievietēm ātršaušanā ar pistoli  no 25 metru distances zemessardze Inga Eizengrauda ieņēma 34. vietu. Pirms tam kvalifikāciju šajās sacensībās nepārvarēja zemessardze Ieva Simsone un zemessardze Laila Pētersone. Komandu vērtējumā Latvija ierindojās 13. vietā no 16 valstīm. Militārajā ātršaušanā ar pistoli 25 metru distancē zemessardze Inga Eizengrauda ieņēma 43. vietu 46 dalībnieču konkurencē. Šāvējs zemessargs Dainis Upelnieks ieņēma 22. vietu apaļajā stenda šaušanā, piecās sesijās iekrājot 114 punktus.

Brīvajā cīņā 9. vietu izcīnīja dižkareivis Andris Ozoliņš-Ozols, kas svara kategorijā līdz 86 kilogramiem guva uzvaru pirmajā cīņā, bet pēc tam piedzīvoja zaudējumu gan ceturt­daļfinālā, gan gandarījuma turnīra pirmajā duelī.

Džudiste kapteine Linda Circene, kas startēja svara kategorijā līdz 57 kilogramiem, izstājās pēc pirmās cīņas.

Vieglatlētikas sacensībās zemessargs Jānis Razgalis 800 metru skrējienā tika pusfinālā (rezultāts 1:55.05), bet nekvalificējās finālam, savukārt 1500 metru distancē ar rezultātu 3:58.30 ieguva 16. vietu un arī nekvalificējās finālam.

Paukošanā ar špagu Latvijas pārstāve kaprāle Jeļena Rubļevska apakšgrupu turnīrā no sešām cīņām uzvarēja piecās un kvalificējās izslēgšanas cīņām. Astotdaļfinālā Jeļena Rubļevska ar rezultātu 15:5 uzvarēja Luksemburgas sportisti Lisu Fautšu, bet ceturtdaļfinālā Jeļena ar rezultātu 9:15 zaudēja Evai Nelipai no Polijas. Kopvērtējumā kaprālei Jeļenai Rubļevskai 5./8. vieta 31 dalībnieces konkurencē.

7. pasaules karavīru sporta spēles notiks 2019. gadā Ķīnā.

Sagatavojusi NBS Sporta kluba FSSN
vec. apmācības instruktore
kaprāle Ilze Volframa.

ASK/LSPA pirmajā mājas spēlē uzvarēja Ludzas «Latgols» ar rezultātu 28:23. Foto — Haralds Fiļipovs.
ASK/LSPA pirmajā mājas spēlē uzvarēja Ludzas «Latgols» ar rezultātu 28:23.

Pēc apvienošanās 2015./2016. gada sezonā ASK/LSPA handbola virslīgas komandā spēlē profesionālā dienesta karavīri, zemessargi un studenti.
Pēc apvienošanās 2015./2016. gada sezonā ASK/LSPA handbola virslīgas komandā spēlē profesionālā dienesta karavīri, zemessargi un studenti. Foto — Haralds Fiļipovs.

Vai at­ce­ries…?

latvia_flag-1920x1080

Sarkani dzeltenas lapas sedz laukus, mežus un pat ielas pilsētās. Zem mūsu kājām čaukstot, tās atgādina par kārtējā gada noslēguma tuvošanos. Gaisā virmojošais rudens aromāts liek atcerēties Latvijas bagātības, mūsu valsts dārgumus un to sargātājus.

Piem Baumanis
Virs­leit­nants Olafs Bau­ma­nis
Piem Vitālijs Vasiļevs
Diž­ka­rei­vis Vi­tā­lijs Va­siļ­jevs
Piem Gints Bleija
Diž­ka­rei­vis Gints Blei­ja
Piem Andrejs Merkuševs
Diž­ka­rei­vis An­drejs Mer­ku­ševs
Piem Edgars Ozoliņš
Diž­ka­rei­vis Ed­gars Ozo­liņš

 

 

 

 

 

 

Piem Dāvis Baltābols
Kap­rā­lis Dā­vis Bal­tā­bols
Piem Voldemārs Anševics
Ser­žants Vol­de­mārs An­še­vics

Tuvojas gada noslēgums, tuvojas Latvijas dzimšanas diena. Kā varam novērtēt šī gada sniegumu? — aktīva sadarbība ar sabiedroto vienībām, aktīvs dažādu līmeņu mācību laiks. Īpaši sekojam līdzi citās zemēs esošo militāro konfliktu norisei. Mierinām tuviniekus, skaidrojot mūsu profesionālās spējas. Jūtam jauno cilvēku pastiprinātu vēlmi šajā laikā dot savu ieguldījumu un tāpēc veram plašāk Nacionālo bruņoto spēku durvis.

Apzinoties militāro konfliktu nespēju noklust, apzinoties jauno cilvēku vēlmi turēt mieru un sargāt mūsu zemi — apzināsimies arī to karavīru drošsirdīgo sniegumu, kuri zaudējuši dzīvību starptautiskajās operācijās, nodrošinot Latvijas ieguldījumu miera uzturēšanai pasaulē.

Būt kopā, ne tikai pildot dienesta uzdevumus

Līga Lakuča

Foto — Ēriks Kukutis.

Militārais motoklubs «Patrioti» tika nodibināts šā gada 13. aprīlī, un to veido profesionālā dienesta karavīri, zemessargi, kā arī atvaļinātie karavīri. «Patrioti» ar dažādām motoaktivitātēm veicina sabiedrības interesi par Latvijas karavīriem, bruņotajiem spēkiem un to vēsturi, kā arī uzrunā Latvijas patriotiski noskaņotos pilsoņus, aicinot sniegt savu ieguldījumu Latvijas valsts aizsardzībā un izvēlēties dienestu Zemessardzē vai NBS. 

Sarunā ar «Tēvijas Sargu» piedalās pieci motokluba pārstāvji: motokluba prezidents Kaspars Miezītis, mācās Baltijas aizsardzības koledžā (BALTDEFCOL) Tartu, pirms tam dienējis Zemessardzes štāba G4 pārvaldē; motokluba valdes pārstāvji  — vecākais zemessargs Artis Ozols, dien Zemessardzes 19. nodrošinājuma bataljonā; atvaļināts kapteinis Intars Vaščenkovs, pēdējā dienesta vieta — Mācību vadības pavēlniecība; Kaspars Lindbergs, mācās BALTDEFCOL, pirms tam dienējis NBS Apvienotā štāba J-3/5/7 departamentā; Ģirts Pintāns, mācās BALTDEFCOL, iepriekšējā dienesta vieta — NBS Apvienotā štāba J-3/5/7. Motokluba valdē aktīvi darbojas arī Aivars Ronis, kas dien ZS štāba G-4 pārvaldē.

Moci_85A2364

— Cik plaši motoklubā ir pārstāvēti visi bruņoto spēku veidi?
— Šobrīd esam vairāk nekā 50 biedri, mūsu vidū ir gan atvaļinātie karavīri, gan zemessargi un profesionālā dienesta karavīri. Mūsu motoklubā visi biedri ir dienējuši vai dien Nacionālajos bruņotajos spēkos (NBS). No NBS motoklubā ir pārstāvēti visi spēku veidi.

— Jāmin, ka mūsu motoklubā biedri netiek dalīti pēc dienesta vietas vai pakāpēm, tādējādi tiek veicināta saliedētība gan biedru, gan visu bruņoto spēku vienību starpā.

— Kādi ir noteikumi, lai tiktu uzņemts jūsu motoklubā?
— Karavīram ir jābūt vismaz trīs gadu izdienai bruņotajos spēkos, Zemessardzē. Ja trīs gadu izdienas nav, bet karavīrs dienot aktīvi piedalās mācībās un dienesta uzdevumu izpildē, valde var lemt par biedra uzņemšanu motoklubā ātrāk, nekā noteikts statūtos. Civilajiem darbiniekiem, kas strādā NBS un vēlas iestāties mūsu motoklubā, ir jāizvēlas dienests Zemessardzē, šādā gadījumā NBS nostrādāto laiku valde vērtē kā līdzvērtīgu karavīra izdienai. 

— Kā radās doma dibināt šādu klubu?
— Šāda doma tika apspriesta starp karavīriem motobraucējiem jau diezgan ilgu laiku. Viss aizsākās 2011. gadā, kad vairāki no mums, atrodoties starptautiskajā operācijā Afganistānā, apsprieda domu par šāda motokluba dibināšanu. Taču līdz moto-kluba statūtu izstrādei un pirmajai karavīru motobraucēju sanāksmei pagāja vēl četri gadi. Līdz šim brīdim daudzi karavīri bija piedalījušies dažādās aktivitātēs, pārstāvot citas Latvijas motoorganizācijas. 2015. gada 13. aprīlī tika parakstīti izstrādātie statūti un nolemts dibināt militāro motoklubu «Patrioti». Var teikt, ka tā bija karavīru grupa, kas šo ideju īstenoja dzīvē.

— Jūsu klubam ir iespaidīgs logo. Kā tas tapa?
— Sākotnēji karavīri motobraucēji izstrādāja iespējamos kluba logo variantus, pavisam divdesmit septiņus. No visiem variantiem par atbilstošāko un visiem pieņemamāko balsošanas rezultātā tika atzīts Arta Ozola izstrādātais logo.

Moci 85A2442— Mūsu motokluba emblēma ir veidota no vairākiem atsevišķiem simboliem un uzrakstiem, kuri kopā attēlo motokluba piederību Latvijai un karavīru sabiedrībai. Tā uzsver karavīru raksturīgās iezīmes — spēku, drosmi, profesionalitāti, patriotiskumu un pašaizliedzību. Emblēmā ietvertais senlatviešu karavīra zobens un starpkaru Latvijas armijā izmantotā šautene «Lee–Enfield» simbolizē karavīru gara pēctecību cauri paaudzēm. Ozollapu zari abās emblēmas pusēs simbolizē vīrišķīgumu, spēku un sīkstumu. Stilizētais sarkanbaltsarkanais vairodziņš norāda uz piederību Latvijai un ir uztverams kā vēsturisks latviešu karavīru simbols. Berete simbolizē mūsdienu karavīrus un to piederību militārajām vienībām. Beretes kokardē trīs zvaigznes simbolizē brīvību un vēsturiskos Latvijas novadus. Galvaskauss uz stilizētā sarkanbaltsarkanā vairodziņa atgādina karavīra zvēresta būtību, ka katram karavīram jābūt gatavam ziedot savu dzīvību Latvijas tautas labā, saglabājot uzticību līdz nāvei.

Arī motokluba nosaukums no desmit iespējamajiem variantiem tika noteikts balsojot.

— Vai jūs sadarbojaties ar citiem motoklubiem?
— Mēs neesam Latvijas Motoklubu asociācijas motoklubs, bet gan atsevišķa
organizācija — Latvijas Militārais moto-klubs. Starptautiski šādus klubus pieņemts apzīmēt kā Military Motorcycle Club, saīsinājumā — MMC. Neskatoties uz to, ka esam atsevišķa organizācija, mēs respektējam Latvijas Motoklubu asociāciju un visu Latvijas motoklubu hartu, jo daudz patriotiski noskaņotu Latvijas motobraucēju ir viņu rindās.

Šobrīd mēs tikai uzsākam sadarbības izveidi ar citiem Latvijas un ārvalstu moto-klubiem. Mums ir bijušas tikšanās un kopēji izbraucieni ar motoklubu «Perkūnas MC» no Lietuvas un «Kaitseliit» moto vienību no Igaunijas, kas apvieno karavīrus motobraucējus. Ir arī uzsāktas sarunas ar Lielbritānijas militāro motoklubu «Patriots» un «Combat Veterans Motorcycle Association» pārstāvjiem no ASV.

— Kāpēc karavīri izvēlas dibināt motoklubus?
— Skatoties starptautiski uz motoklubu tapšanas vēsturi, varam secināt, ka lielu daļu motoklubu ir veidojuši militāro vienību pārstāvji. Motoklubos parasti ir noteikta hierarhija, līdzīgi kā militārajās vienībās. Katrs motoklubs nāk ar savu vēstījumu sabiedrībai, un tāds ir arī mūsu motoklubam. Mūsu vēlme ir patriotiski orientētus Latvijas pilsoņus piesaistīt Latvijas armijai gan profesionālajā dienestā, gan Zemessardzē.

— Kāpēc tieši motobraukšana uzrunā karavīrus, kas tajā visā ir īpašs?
— Karavīra profesijā — vai mēs esam starptautisko operāciju rajonos vai dienestā tepat Latvijā — pastāv paaugstināta riska un atbildības faktors, līdzīgi kā tas ir ar motobraukšanu. Braucot ar motociklu, arī ir jārēķinās ar riska un atbildības faktoru. Iespējams, tieši tas piesaista karavīrus sēsties uz motocikla, baudīt braucienu un gūt pozitīvas emocijas.

— Tāpat kā bruņotajos spēkos jebkurā vienībā, arī motoklubā ir izteikta komandas darbība, valda komandas gars un vienotība, kas apvieno visus šos cilvēkus. Turklāt motoklubā jebkurš biedrs iegūst lielāku priekšstatu par Latvijas vēsturi, svarīgām Latvijas armijas aktivitātēm un notikumiem, iepazīstoties arī ar cilvēkiem no citām Latvijas patriotiskajām organizācijām. Papildus mūsu motokluba pārstāvji sniedz savstarpēju palīdzību motociklu remontā un ekspluatācijā.

— Jums bija valdes sēde. Kādas aktualitātes apspriedāt?
— Jautājumi bija dažādi. Pārskatījām šajā sezonā paveikto. Sezonu noslēdzot, varam teikt, ka esam piedalījušies 15 interesantos motopasākumos. Viens no aktuālākajiem uzdevumiem bija jauno biedru uz­ņemšana. Motokluba valde regulāri saņem pieteikumus, kuros ir pausta vēlme kļūt par mūsu motokluba biedriem. Šoreiz motokluba valdē izskatījām trīs jauno biedru pieteikumus. Noskaidrojām jauno pārstāvju skatījumu uz dalību motoklubā un viņu patriotisko stāju.

— Kāds būtu jūsu novēlējums un aicinājums tiem, kuri, izlasot šo interviju, vēlētos iesaistīties jūsu klubā?
— Ir tāds teiciens: «Vienotībā ir spēks.» Arī mums, patriotiski noskaņotiem Latvijas karavīriem, jābūt saliedētiem ne tikai dienestā, bet arī ārpus tā. Piemēram — moto-klubu vidē, nesot Latvijas armijas vārdu sabiedrībā.

— Ja kādam no karavīriem motobraucējiem rodas interese, vēlme iestāties mūsu motoklubā vai piedalīties kādā no mūsu organizētajiem pasākumiem, iesakām sazināties ar mums pa e-pastu (mmcpatrioti@ inbox.lv) vai piezvanīt kluba prezidentam vai kādam no valdes pārstāvjiem (sīkāka informācija pieejama mūsu mājaslapā www.mmcpatrioti.lv).

Karavīri ir aizņemti ar dienesta pienākumiem, un ne vienmēr viņiem ir iespēja pavadīt pietiekami daudz laika kopā ar ģimenēm. Mūsu motokluba darbība ir vienojoša aktivitāte, jo izbraukumu pasākumi (iespēju robežās) notiek kopā ar ģimenēm. Biedru dalība mūsu motokluba pasākumos ir balstīta uz brīvprātības principu.

—  Vai motoklubs saņem kādu atbalstu no bruņotajiem spēkiem?

— NBS komandieris ir paudis atbalstu mūsu aktivitātēm un ir gandarīts, ka mēs pārstāvam bruņotos spēkus arī motobraucēju vidē. Tā ir brīva karavīru iniciatīva, un resursi, kas tiek izmantoti visās mūsu aktivitātēs, nāk no motokluba biedriem.

— Ar savu darbību mēs atbalstām arī pasākumus, kas saistīti ar Latvijas militāro vēsturi, Latvijas leģionāru un nacionālo partizānu cīņām. Mums ir izveidojusies sadarbība ar Latviešu strēlnieku apvienības Liepājas nodaļu, ar Latviešu virsnieku apvienību un Latvijas Kara muzeju.

— Šobrīd domājam par kopīgām aktivitātēm ar citiem motoklubiem, kurās tiktu pausts atbalsts Nacionālajiem bruņotajiem spēkiem un visiem Latvijas karavīriem.

— Nobeigumā vēlētos teikt, ka mēs varam būt savas tēvzemes patrioti, un tādi mēs noteikti esam. Mēs pārstāvam Latvijas bruņotos spēkus un nesam Latvijas vārdu pasaulē.

Informācija par militārā motokluba «Patrioti»
aktivitātēm mājaslapā www.mmcpatrioti.lv.