Izzinoša taka Ziemassvētku kauju vietās

Dagnis Dedumietis,
Latvijas Kara muzeja filiāles «Ziemassvētku kauju muzejs» vadītājs.

Foto  — Normunds Mežiņš.

2015. gadā aprit 100 gadi kopš latviešu strēlnieku bataljonu izveidošanas un to pirmajām kaujām. Atzīmējot šos notikumus, 2015. gada 9. septembrī Latvijas Kara muzejs filiālē «Ziemassvētku kauju muzejs» atklāja brīvdabas izstādi «Latviešu strēlnieku bataljoniem 100». Ar foto liecībām un latviešu strēlnieku atmiņām vienpadsmit planšetēs atspoguļots Latvijas vēsturē tik nozīmīgais pirmo nacionālo karaspēka vienību veidošanas posms. Izstāde sniedz informāciju par latviešu strēlnieku bataljonu izveidošanas «celmlaužiem» — Daugavgrīvas cietokšņa zemessargu bataljoniem, pašu strēlnieku bataljonu dibināšanu, to simboliku, apmācību, pirmajām kaujām un varoņiem — apbalvotajiem un kritušajiem. 2015. gada 25. oktobrī apritēs simt gadi kopš pirmās latviešu strēlnieku kaujas pie Kraslovsku mājām Tīreļpurva rajonā, kur krita pirmie trīs karavīri. Šos strēlniekus — Voldemāru Timmu, Andreju Stūri un Jāni Gavenu — apglabāja speciāli ierādītā vietā pie Meža kapiem, kur vēlāk, apglabājot nākamajās cīņās kritušos, izveidojās Rīgas Brāļu kapi.

Mangali Baltic Guards 2015

Izstādes «Latviešu strēlnieku bataljoniem 100» autores ir Latvijas Kara muzeja Pirmā pasaules kara vēstures nodaļas vadītāja Ilze Krīgere un māksliniece Ieva Lapiņa. Tā kā izstāde atrodas brīvā dabā, līdzīgi kā pārējā Ziemassvētku kauju muzeja ārtelpu ekspozīcija, to ir iespējams aplūkot neatkarīgi no muzeja iekštelpu darba laika.

Papildus izstādei Latvijas Kara muzeja darbinieki iekārtojuši izzinošu pastaigu taku 7,2 km garumā Ziemassvētku kauju vietās, kas būtiski papildina un dažādo Ziemassvētku kauju muzeja piedāvājumu. Nav noslēpums, ka Ziemassvētku kauju vietas savas saglabātības jomā ir unikāls objekts Eiropas mērogā. Reti kurās vietās Pirmā pasaules kara liecības ir saglabājušās tik plašā teritorijā. Ziemassvētku kauju muzejā, strādājot ar apmeklētājiem, nereti nācies uzklausīt apmeklētāju vēlmi rast iespēju apskatīt unikālās kara liecības plašākā mērā, nekā muzeja teritorija un ekspozīcija piedāvā. Atsaucoties uz šīm apmeklētāju vēlmēm un apzinoties muzeja iespējas, tika izveidota pašreizējā taka.

Mangali

Mangali

Izzinošās takas maršrutam tika izvēlēts 1. latviešu strēlnieku brigādes uzbrukuma ceļš 1917. gada 5. janvārī no strēlnieku izejas pozīcijām līdz vācu armijas aizmugures nocietinājumiem, ko ieņēma latviešu nacionālās vienības. Šādā veidā, takas maršrutu izejot, apmeklētājiem ir iespēja iziet daļu no latviešu strēlnieku kaujas ceļa. Trīspadsmit vietās uzstādītās informatīvās planšetes sniedz informāciju par interesantākajiem un nozīmīgākajiem objektiem (fortifikācijas būvju paliekas, vēsturiskas inženiertehniskas būves un precīzi identificējamas vēsturisku notikumu vietas), kam piesaistīts takas maršruts. Informatīvajās planšetēs vēsturiskā informācija, shēmas, fotogrāfijas un atmiņas ļaus apmeklētājam uzzināt par kara laika notikumiem un to piesaisti konkrētām vietām. Īpaši izcelti ir Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri, kuri apbalvoti par varonību šajās kaujās un kuru varoņdarbu apraksti arī iekļauti iegūstamajā informācijā.

karte drukai otra puse karteDEMO

Takas infrastruktūras izveide tika plānota tā, lai minimāli iejauktos dabas apstākļos, proti, dabā tā ir iezīmēta ar zīmēm uz kokiem un norādēm, bet iet var pa meža stigām un mežu, tādējādi nepārveidojot zemsedzi. Taka izveidota, lai ļautu plašākai sabiedrības daļai iepazīt vēstures liecības, kuras līdz šim bieži vien palika informatīvā un praktiskā ziņā nepieejamas.

Pēctraumatiskā stresa sindroms nav nolemtība

Džoanna Eglīte,
veselības aprūpes maģ., mākslas terapeite.

Konsultē: mg. psych. Anita Čodere, virsleitnante, SzS KBde štāba Vadības grupas psiholoģe, LPB sertificēta eksistenciālā psihoterapeite.

Vaicāts, kas Irākas kara pieredzē bijis vissmagākais, 38 gadus vecais ASV
Nacionālās gvardes karavīrs K. pastāstīja par situāciju, kad asiņainā apšaudē viņa acu priekšā nogalināja vairākas sievietes un bērnus. Misijā Irākā viņš bija pavadījis gadu, bet, atgriezies mājās, piedzīvoja karadarbības sekas — medicīnas terminoloģijā dēvētas par pēctraumatiskā stresa sindromu. 

K. bieži jutās aizkaitināts, trauksmains, viņu mocīja bailes par savas ģimenes locekļu drošību, viņš tos nemitīgi kontrolēja. Savukārt emocionāli no sievas un bērniem K. jutās ļoti atsvešināts, vēlāk terapeitiem atzīstot, ka viņš juties iekšēji pārakmeņojies, tāds, kas vairs nespēj just mīlestību. Naktīs karavīrs bieži nespēja aizmigt, uzmodās, murgoja. Nereti viņš piedzīvoja spējas baiļu, panikas un izmisuma lēkmes. Laiku pa laikam izjuta kaunu, māca domas, ka dzīve pārvērtusies par apgrūtinājumu un, iespējams, visiem būtu labāk, ja viņš no Irākas nebūtu atgriezies. Šāds karavīra stāsts iekļauts žurnāla «AM J Psychiatry» 2006. gada aprīļa numura rakstā «Pēctraumatic stress disorders among military returnees from Afganistan and Iraq».

Ievainojums, par kuru nerunā
Amerikas Nacionālās akadēmijas Medicīnas institūta 2014. gada izdevumā, kas veltīts karavīru pēctraumatiskā stresa problemā­- tikai, izvēlēts apzīmējums — ievainojums. Ar to liekot saprast, ka pēctraumatiskā stresa sindroms ir pielīdzināms  karadarbībā gūtam fiziskam ievainojumam — tas ir tikpat reāls, turklāt, atstājot tā izpausmes bez ievērības, var radīt dzīvības draudus ievainotajam.

Līdz šim vairāki tūkstoši Latvijas armijas karavīru un virsnieku ir piedalījušies misijās karadarbības zonās Kosovā, Irākā, Afganistānā, Centrālāfrikas Republikā un Mali. Gan profesionāli, gan psiholoģiski karavīri tiek gatavoti šai pieredzei un papildus daudzpusīgai apmācībai saņem arī informāciju par pēctraumatiskā stresa sindroma varbūtējo attīstību, tā pazīmēm un risinājumiem. Kā atzīst Anita Čodere, pirms misijām cilvēki izrāda interesi, uzdod jautājumus un teorētiski pieņem varbūtību gūt arī šādu ievainojumu. Tomēr, atgriezušies mājās, mūsu karavīri par iespējamo traumatisko pieredzi tikpat kā nerunā, atzīst psiholoģe.

Kāpēc tā notiek?
Smadzeņu struktūru pētnieki secinājuši, ka cilvēkam aktīvas karadarbības zonā veidojas izmaiņas smadzeņu darbības ķīmiskajos procesos. Tas palīdz karavīram ekstrēmos apstākļos būt hipermodram. Šādi smadzenes pielāgojas pastāvīgu dzīvības draudu apstākļiem. Savukārt pēc atgriešanās mājās šāda pasaules uztvere var kļūt traucējoša pašam un neizprotama apkārtējiem. Tāpēc ikvienam, kurš atgriežas no karadarbības realitātes miermīlīgajā pasaulē, paiet laiks, lai adaptētos.

Jo ilgāk karavīrs bijis karadarbības zonā un jo smagāka pieredze gūta — piedzīvoti tieši draudi savai vai citu cilvēku dzīvībai, redzēti un dzirdēti mirstošie, būts starp sagrautām, sabombardētām mājām, izpostītās pilsētās —, jo lielāka ir varbūtība, ka karavīru skars pēctraumatiskais stress.

Ir virkne pazīmju, kas liecina, ka cilvēks piedzīvo pēctraumatisko stresu, bet parasti tās redzamas vien no malas, kamēr mēs paši nespējam sasaitīt notiekošo ar noteiktiem simptomiem. Taču ne tikai ilgstoša piedalīšanās karadarbībā spēj izraisīt pēctraumatiskā stresa sindromu — dažkārt par iemeslu kļūst atsevišķs smags pārdzīvojums, piemēram, piedalīšanās vienā kaujā, arī dažādi notikumi civilajā dzīvē — tuvinieka pēkšņa nāve, pašnāvība, smaga autoavārija.

«Karavīri, kuri meklē psiholoģisku atbalstu pēc dalības misijās, parasti stāsta par to, ka pēc atgriešanās ievērojami pasliktinājušās attiecības ģimenē, jūk laulība. Viņi runā par civilajiem draugiem un dienesta biedriem, kuri nav piedalījušies misijās, kas tagad šķiet svešādi, zūd kopīgas intereses. Tiek minēts sliktais miegs un murgi, no kuriem cilvēks naktīs mostas, kā arī nekontrolējama agresija, problēmas ar alkoholu,» pieredzē dalās Anita Čodere. «Karavīram šķiet, ka pasaule ap viņu ir mainījusies un kļuvusi grūtāk izturama, lai gan patiesībā izmaiņas ir notikušas viņā pašā.»

Par pēctraumatiskā stresa sindromu liecina vairāki faktori:
• Atkārtotas un uzmācīgas karadarbības atmiņas — atsevišķas ainas, domas vai sajūtas;

• Atkārtoti un uzmācīgi sapņi par redzēto un piedzīvoto karadarbības zonā;

• Sajūta, ka piedzīvotais notiek no jauna (miegā — reālistiskos sapņos, nomodā — halucināciju vai pēkšņu spilgtu vīziju veidā);

• Izvairīšanās no tā, kas varētu atgādināt notikušo, vai arī emocionāls nejūtīgums, atsvešinātība, nonākot saskarē ar situāciju, vietu vai cilvēkiem, kas atsauc atmiņā piedzīvoto;

• Pastāvīgi psiholoģiski uzbudināts stāvoklis, kas var ietvert miega traucējumus, aizkaitināmību vai pēkšņas dusmu lēkmes, grūtības koncentrēties, hipermodrību.

Speciālisti, kuri pētījuši pēctraumatiskā stresa sindromu karavīriem, novērojuši, ka šādā stāvoklī civilajā pasaulē mazinās spēja tikt galā ar citkārt ierastām ikdienas sadzīves problēmām, piemēram, salūst mašīna, bērns slikti mācās vai zobārsts kavē vizīti.

Gandrīz ikviens karavīrs, kas atgriezies no karadarbības zonas, piedzīvo daļu minēto problēmu. Tas, kas no citiem atšķir cilvēkus ar pēctraumatisko stresa sindromu, ir apstāklis, ka šie traucējumi ilgst vairāk par mēnesi un ir uzmācīgi, apgrūtina, sarežģī un atstāj iespaidu uz visām svarīgākajām dzīves jomām — attiecībām, darbu un pašsajūtu.

Par vīrišķību
Karavīri, kuri piedalās karadarbībā, visur pasaulē piedzīvo pēctraumatisko stresu. Karavīra dabā ir būt stipram un spēt visu pārvarēt pašam — īpaši emocionālas problēmas, pie kurām aizspriedumaini pieskaita arī pēctraumatisko stresu. Tomēr tas nav reāli, ne velti pēctraumatisko stresu Amerikas Medicīnas institūts definējis kā ievainojumu, uzsverot, ka to ir būtiski dziedēt. Nenoliedzami daļa ievainojumu sarētojas paši — līdzīgi kā atsevišķi pēctraumatiskā stresa gadījumi, tomēr dažkārt brūcē attīstās infekcijas process, kas, atstāts novārtā, var novest pie letāla iznākuma. Pēctraumatiskais stress, kuru cenšas izlikties neredzam, grauj ģimenes, attiecības un iekšējo labsajūtu. Lai mazinātu spriedzi, cilvēki cenšas sev «palīdzēt» ar alkoholu un citām pakāpenisku atkarību izraisošām vielām. Pēctraumatiska stresa iespaidā piedzīvotā drūmā realitāte var raisīt pašnāvības domas, kas reizēm tiek arī īstenotas. Pēctraumatiskais stress pakāpeniski var sagraut cilvēka dzīvi. Un daļa karavīru, cenšoties saglabāt savu vīrišķīgo stāju, visur pasaulē ir gatavi sevi pakļaut šādai perspektīvai, izvairoties pat dzirdēt, ka situācija ir risināma, bet, lai tas notiktu, ir nepieciešams meklēt palīdzību.

«Neārstētam pēctraumatiskajam stresam ar laiku ir tendence iekapsulēties un no jauna aktualizēties situācijās, kas sasaucas ar  karadarbības zonā piedzīvoto,» saka Anita Čodere «Pēc «Maxima» traģēdijas pie sagruvušā veikala bija atnācis vīrietis, kurš meklēja savus kritušos biedrus. Psihologi noskaidroja, ka viņš ir bijušais Afganistānas kara veterāns, kuram notikušais radīja sajūtu, ka viņš atgriezies sen pārdzīvotos karadarbības apstākļos 20. gadsimta astoņdesmitajos gados.»

Ukrainas realitāte
Ukrainā iznākošajā žurnālā «Новое время страны» septembra sākumā publicēts raksts, kas veltīts pēctraumatiskā stresa sindroma problemātikai šīs valsts karavīru un brīvprātīgo rindās. Psihologi, kuri strādā karadarbības zonā, ir pārliecināti, ka šāda tipa ievainojums ir vismaz 80% Ukrainas karavīru. «Aptuveni 80 000 dienējošo zina, ko nozīmē — pēctraumatiskais stress,» teikts rakstā.

Vecākais seržants Ruslans Maseikovs, kura pieredze aprakstīta publikācijā, raksturo savu pirmo cīņu Lunganskā, norādot, ka daļa karavīru vienkārši apjuka. «Ritēja kauja, bet viņi stāvēja, skatījās un nespēja reaģēt uz notiekošo. «Pierodot pie karadarbības realitātes, problēmas vairs nebija ārēji redzamas, tās paslēpās karavīros,» saka vecākais seržants. Ruslans atklāj, ka viņam pēctraumatiskais stress izpaužas ar sliktu, saraustītu miegu, ēstgribas trūkumu, nemitīgu aizkaitināmību.

«Ja šiem cilvēkiem laikus netiks sniegta palīdzība, viņiem karš nekad nebeigsies,» secina Gaļina Cigaņenko, Ukrainas Sociālās un politiskās psiholoģijas institūta vecākā zinātniskā līdzstrādniece.

Pēctraumatiskais stress un starptautiskā pieredze
Kā efektīvāk palīdzēt karavīriem, kuri piedzīvojuši pēctraumatisko stresu, vairāk pētījuši amerikāņu mediķi. Viņi uzskata, ka pārliecinošākās no visām psihoterapijas meto­- dēm ir tās, kuras traumatiskos notikumus liek atkārtoti izdzīvot un pārstrādāt. Pieejas mērķis ir notikušo no mokošām atmiņām pārveidot pieredzē, ar kuru iespējams dzīvot tālāk. Kā efektīvākā tiek minēta kognitīvi biheiviorālā pieeja. Tā ir ļoti strukturēta, orientēta uz problēmu apzināšanos un to novēršanu. Parasti tā ietver arī regulārus mājas darbus.

Amerikāņu karavīriem iesaka izvēlēties arī EMDR terapiju (Eye movement desensitization and reprocessing), kuras ietvaros trauma un atmiņas par to no jauna tiek pārstrādātas paralēli sarunai ar terapeitu, izmantojot arī īpašu acu ābolu kustības tehniku.

Abas šīs terapijas metodes ir strukturētas, disciplinē klientu un, iespējams, tādēļ tiek atzītas par atbilstošākām karavīriem. Tomēr veiktie pētījumi liecina, ka, pirmkārt, liela daļa karavīru nevēlas atkārtoti piedzīvot  karadarbības zonā izjusto, otrkārt, nav tādas terapijas metodes, kas būtu universāli derīga un piemērota jebkuram. Pētījumi apstiprina, ka terapijas veiksmes atslēga slēpjas attiecībās (uzticībā un drošībā), kuras veidojas starp terapeitu un viņa klientu. No tā var secināt, ka palīdzoša var būt jebkura terapijas metode, ja vien veidojas laba un droša sadarbība ar terapeitu. Ne velti arī saprotoša, atbalstoša un mīloša vide ģimenē ir viens no būtiskajiem faktoriem, kas palīdz karavīram nepiedzīvot pēctraumatisko stresu vai arī pārvarēt to. Arī komandiera reakcijai uz karavīra emocionā­- lām problēmām var būt nozīme — jo norobežotāka un nosodošāka tā ir, jo vairāk karavīrs pēc smagas pieredzes gūšanas kara­- darbības zonā būs pakļauts pēctraumatiskā stresa varbūtībai.

Itālijas Kara veterānu pēctraumatiskā stresa sindroma institūtā gadu desmitiem pētītas efektīvākās terapeitiskās metodes, lai dziedētu pēctraumatisko stresu. Pētnieki secinājuši, ka palīdzošas ir ne tikai tās terapijas metodes, kuras koncentrētas uz atkārtotu traumas pārstrādi. Itālijas speciālisti atzīst, ka vērtīga var būt ne tikai psihoterapeita palīdzība, bet arī prakses, kas orientētas uz apzinātību. Tās mērķis ir spēt just un apzināties esošo brīdi, norobežojot šī mirkļa pieredzi no pagātnes vai nākotnes iespaida. Apzinātību var trenēt, piemēram, nodarbojoties ar jogu vai praktizējot meditāciju. Kamēr vēl tiek vērtēts, cik efektīvi tā derētu pēctraumatiskā stresa ārstēšanai karavīriem, piemēram, onkoloģijā veiktie pētījumi ar cilvēkiem, kuri slimoja ar vēzi, rāda, ka astoņas nedēļas pēc jogas un meditācijas nodarbībām diendienā pacientiem ievērojami uzlabojies miegs, samazinājusies trauksme un stresa līmenis. Vēža slimnieki vērtēja, ka dzīve ir uzlabojusies. Analīžu rezultāti savukārt rādīja, ka meditācijas prakse bija stiprinājusi šo cilvēku imūno sistēmu.

Kādi risinājumi iespējami Latvijā
Pēc Slimību profilakses un kontroles centra datiem, Latvijā pagājušajā gadā reģistrēti 610 cilvēki, kuriem diagnosticēts pēctraumatiskā stresa sindroms. Cik no tiem ir karavīri, statistika klusē. Var tikai secināt, ka ik gadu šādu cilvēku kļūst vairāk, jo, piemēram, 2011. gadā pēctraumatiskā stresa sindroms diagnosticēts vien 136 cilvēkiem.

Latvijas karavīri psihologiem vairākkārt atklājuši savu vērojumu, proti, mēs kā sabiedrība esam noslēgti un neprotam iejūtīgi izturēties, ja otrs līdzās jūtas slikti. Kāds no karavīriem minējis piemēru: pēc kaujas misijā smēķējot cigareti, viņam ir trīcējušas rokas. «Latviešu biedri pagāja garām, izsmējīgi vīpsnājot. Amerikānis savukārt uz situāciju reaģēja, pienākot klāt un apvaicājoties, kā es jūtos.»

Iespēja runāt un cieņpilna attieksme pret kara apstākļos piedzīvoto ir būtiski faktori, lai neattīstītos pēctraumatiskā stresa sindroms un lai to ārstētu.

Kur karavīram meklēt palīdzību, atpazīstot sevī pēctraumatiskā stresa simptomus? Kurp ieteikt doties biedram vai viņa ģimenes locekļiem, ja jūtat, ka nepieciešama palīdzība? Viena no iespējām ir vēršanās NBS Psihologu dienestā. Psihologa darbs ir izvērtēt notiekošo, sniegt atbalstu un nepieciešamības gadījumā ieteikt, kādu profesionāļu konsultācijas vērts turpmāk apmeklēt.

NBS Psihologu dienesta psihologi strādā saskaņā ar Psihologu ētikas kodeksu un darbā stingri ievēro konfidencialitātes principu. Tas nozīmē, ka apspriestā informācija netiek izpausta trešajām personām (izņemot gadījumus, kad cilvēks sava psihiskā stāvokļa dēļ apdraud pats sevi vai apkārtējos).

Informāciju par Psihologu dienesta psihologiem un palīdzības iespējām var atrast www.mil.lv mājaslapā, sadaļā: NBS / Personālsastāvs / Psiholoģiskais atbalsts.

Savukārt ar Latvijas psihoterapeitu sarakstu iespējams iepazīties psihoterapeitu mājaslapās: http://www.arstipsihoterapeiti.lv/ un www.psihoterapija.lv. Šādi iespējams pašam atrast profesionāli, kuram jūs būtu gatavs uzticēties.

Ne vienmēr pēctraumatiskā stresa sindromu izdodas izdziedēt tikai ar sadarbību terapijā, dažkārt papildus nepieciešama medikamentoza ārstēšana (piemēram, ja ir de­pre­sija un māc domas par pašnāvību). Tādēļ, izvēloties psihoterapeitu, vērts noskaidrot, vai šim cilvēkam ir ārsta izglītība. Ja ir, izvēlētais profesionālis sniegs visu nepieciešamo atbalstu un nebūs papildus jāmeklē kāds cits speciālists. Terapeitisks process prasa laiku un pacietību, bet tas ir veids, kā ne tikai ievērojami uzlabot savu pašsajūtu, attiecības un dzīves kvalitāti, bet arī iegūt zināmu viedumu. Pakāpeniski pārvēršot traumu par savu pieredzi, nevis mocītāju, cilvēks kļūst stiprāks un cilvēcīgāks.

Stīvens Bērdslijs
Atkārtota saskare ar traumatiskā notikuma detaļām terapijas sesijā var palīdzēt tiem, kurus māc pēctraumatiskā stresa traucējumi, taču ne visiem, kurus nomoka šādas traumatiskas atmiņas, šī metode ir derīga.

Jau ilgāku laiku uz traumu fokusētā psihoterapija tika uzskatīta kā prioritāra metode pēctraumatiskā stresa traucējumu ārstēšanā, bet tagad ASV Veterānu lietu departamenta pētnieki un ārsti apsver iespēju izmantot terapijas veidus, kas ļautu izvairīties no traumatisku atmiņu atkārtota pārdzīvojuma, ieskaitot apzinātības metodi jeb sevis vērošanu bez vērtēšanas.

ASV Veterānu lietu departamenta galvenais speciālists uzskata, ka šāda ārstēšana, lai gan metode ir salīdzinoši jauna un ar mazāku pētniecības atbalstu nekā citas līdz šim izmantotās terapijas, varētu paplašināt psihoterapeitu izmantojamo metožu izvēli un ļautu arī pacientiem vairāk ietekmēt savu aprūpi, kas savukārt varētu novest pie labākiem rezultātiem.

«Manuprāt, turpmākajos gados šajā jomā gaidāma izaugsme un atklājumi, ka pastāv arī alternatīvas ārstēšanas iespējas,» sacīja Harolds Kadlers, ASV Veterānu lietu departamenta Garīgās veselības aprūpes dienesta galvenais konsultants.

Kopš 2008. gada ASV Veterānu lietu departaments galvenokārt ir ieteicis izmantot terapiju, kas fokusējas uz jau piedzīvoto traumu. Viena no visbiežāk lietotajām metodēm ir kognitīvās procesēšanas terapija (CPT), kas mudina pacientus mainīt savas asociācijas ar negatīvajām atmiņām. Cita šīs saslimšanas ārstēšanā lietotā ilgstošās pieradināšanas terapijas metode pacientu ilgstoši un atkārtoti konfrontē ar negatīvo atmiņu, lai panāktu tās ietekmes samazināšanu.

Šā gada augustā Amerikas Medicīnas asociācijas žurnālā publicētais pētījums piedāvā vairākas jaunas iespējas. ASV Veterānu lietu departamenta pētnieki Mineapolisā konstatēja, ka pēctraumatiskā stresa traucējumu pacienti, kas iesaistījās jogas un elpošanas meditācijas programmā, deviņu nedēļu laikā panāca lielākus uzlabojumus nekā viņu kolēģi kontroles grupā, kuri apguva piedzīvotās traumas pārvarēšanas prasmes.

Komentējot šo pētījumu, H. Kadlers sacīja: «Tas parāda, ka pēctraumatiskā stresa traucējumu ārstēšanā ir izmantojamas arī citas terapijas, jo ir daudz cilvēku, kas nevēlas apmeklēt uz traumu fokusētās psihoterapijas kursu.»

«Visticamāk, diskusijas par alternatīvās terapijas metodēm pēctraumatiskā stresa traucējumu ārstēšanā turpināsies arī nākamgad, jo ASV Veterānu lietu departaments ir uzsācis darbu pie precizētu pamatnostādņu izstrādes pēctraumatiskā stresa traucējumu ārstēšanā,» paskaidroja H. Kadlers. Šīs norādes, kur būs apkopoti jaunākie pētniecības un klīnisko izmeklējumi rezultāti līdz ar ieteicamām ārstēšanas metodēm, būs paredzētas psihoterapeitiem, un pakārtoti tās ietekmēs tūkstošiem ASV Bruņoto spēku veterānu un karavīru, kuriem ir nepieciešama šāda veida ārstniecība.

«ASV Veterānu lietu departaments iesaka uz traumu fokusētu ārstēšanu, piemēram, kognitīvās procesēšanas terapiju un ilgstošās pieradināšanas terapiju, jo šīs metodes ir pamatotas ar attiecīgiem pierādījumiem, respektīvi, nozīmīgi pētījumi apstiprina, ka šī terapija atvieglo pēctraumatiskā stresa traucējumu simptomus,» uzskata Paula Šnurra, ASV Veterānu lietu departamenta Nacionālā pēctraumatiskā stresa traucējumu pētniecības centra izpilddirektore. «Pašreiz uz traumu fokusētās ārstniecības metodes nodrošina labākas iespējas nozīmīgu uzlabojumu sasniegšanā pēctraumatiskā stresa traucējumu ārstniecības procesā un spēj panākt pacienta izārstēšanu.»

Tomēr līdz šim ir bijis visai grūti panākt pacientu iesaistīšanos šādā terapijā un saglabāt viņu ieinteresētību procesā. ASV Veterānu lietu departamenta nesen veiktajā pētījumā tika analizēti daudzu lietu materiāli, kuros veterāniem bija piedāvāts iesaistīties kognitīvās procesēšanas vai ilgstošās pieradināšanas terapijā. Izrādās, aptuveni 50 procenti pacientu tā arī neuzsāka viņiem paredzēto ārstniecības programmu vai izstājās no tās pirms pabeigšanas.

«Daži pacienti vienkārši nav gatavi intensīvai psihoterapijai, un šo apstākli terapeiti daudzreiz neņem vērā. Manuprāt, problēma ir tajā aspektā, ka terapeiti, vēloties darīt labu un ticot sava darba rezultātam, bieži vien jums teiks — tā ir laba terapija, tāpēc jums vajadzētu to veikt. Pacienta viedoklis šādās reizēs tiek aizmirsts, bet šāda terapija ir vērsta uz pacientu, un arī militāro veterānu veselības aprūpē nedrīkst aizmirst uzklausīt viņu vēlmes,» uzsvēra H. Kadlers. «Tā kā veterānu garīgās veselības aprūpē tiek paredzēts izmantot uz pacientu vērstu aprūpes modeli, kas uzsver pacienta izvēli, ārstiem vajadzēs būt attiecīgi kvalificētiem, lai pārzinātu un piedāvātu vairākas ārstniecības iespējas, pat ja tas nozīmētu zinātnes atklājumu apsteigšanu un alternatīvo ārstēšanas metožu izmantošanu.»

Pētnieki, kas analizēja apzinātības jeb nevērtējošās vērošanas stresa samazināšanas ārstniecības metodi, savā pētījumā norādīja uz savu konstatējumu pagaidu raksturu, tos nosaucot par «daudzsološiem», bet vienlaikus par tādiem, kam nepieciešami vēl papildu apstiprinājumi ar turpmākiem pētīju­- miem. P. Šnurra ir aprakstījusi pētījumu (to drīzumā publicēs) par atšķirīgu, uz apzinātību balstītu pieņemšanas un saistību terapiju, kas parāda, ka šīs garīgās veselības aprūpes metodes pacienti ārstniecības laikā nesaņēma lielāku atvieglojumu no pēctraumatiskā stresa traucējumu simptomiem, kā tie, kuri bija kontroles grupā.

«Līdz šim gaužām maz pētīta atbilstīgu ārstniecības metožu izmantošana pēctraumatiskā stresa traucējumu pacientu ārstēšanā. Piemēram, ārstniecības metode, kas varētu izrādīties sekmīga kāda Vjetnamas kara veterāna ārstēšanā, kurš bērnībā pieredzējis vardarbību, var atšķirties no cita pacienta garīgās veselības aprūpē izmantotās ārstniecības metodes. Tāpēc pacienta izvēle ir ārkārtīgi svarīga, jo mums nav zinātnisku iespēju noskaidrot, vai pacienta ārstēšanā izmantotā metode sniegs vēlamo rezultātu,» uzsvēra P. Šnurra.

H. Kadlers uzskata, ka uz traumu fokusētā psihoterapija joprojām sniedz pacientiem labākos rezultātus. Viņaprāt, garīgās veselības aprūpes klīniskā izmeklēšana līdz šim ir bijusi pietiekami pielāgojama. «Mēs negaidīsim, un mums arī nav nepieciešams gaidīt, kad zinātnieki mums varēs skaidri pateikt, kuriem pacientiem labāk iedarbosies vienas vai otras, vai vēl kādas citas atšķirīgas ārstniecības metodes.»

*Stīvena Bērdslija (Steven Beardsley) raksts publicēts ASV militārajā laikrakstā «Stars and Stripes» 2015. gada 17. augustā; http://www.stripes.com/va-weighs-ptsd-care-that-avoids-traumatic-memories-1.363275. 

Tulkojis NBS rezerves
virsleitnants Kārlis Līdaks.

«Pēctraumatiskā stresa sindroms ir adekvāta reakcija uz neadekvātu, šausminošu, dzīvi apdraudošu situāciju,» uzsver Anita Čodere.
Viņa aicina karavīrus to nepieņemt kā nolemtību, ar kuru turpmāk jāsadzīvo, bet gan kā signālu, ka nepieciešams būt tik stipram,
lai ļautu sev palīdzēt.

«Lielais zobens» testē zemessargu sagatavotību

Taivo Trams

Foto — Ēriks Kukutis.

Septembra sākums Kurzemes un Zemgales zemessargiem katru gadu
ir īpašs ar to, ka notiek mācības «Lielais zobens», ko var uzskatīt par mācību gada noslēdzošo pasākumu, kurā 1. Zemessardzes novada zemessargi
pārbauda aizvadītajā posmā apgūtās prasmes un testē jaunās spējas. Šogad mācības iezīmējās ar krietni augstāku komplicētības pakāpi un vairākiem jaunievedumiem.

Strong Guard 2015

Lielāks apjoms un izaicinājumi
Šogad lauka taktiskās mācības «Lielais zobens» notika no 4. līdz 6. septembrim Aizputes novada Kalvenes pagasta teritorijā un pulcēja gandrīz 600 profesionālā dienesta karavīrus un zemessargus. «Īpašs šajās mācībās bija to organizēšanas mērogs,» atzīst 1. Zemessardzes novada komandieris pulkvedis Jānis Gailis. Mācībās piedalījās profesionālā dienesta karavīri un zemessargi, kuru rīcībā bija 80 dažādas tehnikas vienības. Pirmo reizi šāda veida manevros tika izmantota pretgaisa aizsardzības tehnika, Gaisa spēku aviācijas bāzes helikopters Mi-8 un ASV bruņumašīnas «Stryker». Mācību gaitā novads galvenokārt pārbaudīja bataljona līmeņa komandvadības spējas aizsardzības operāciju plānošanā un vadīšanā, kā arī trenēja novada rotas kaujas grupas aizsardzības spējas pretinieka aizkavēšanas un pretuzbrukuma izpildē. «Līdzīgi kā iepriekšējos gados esam centušies iesaistīt bataljona kaujas grupu operāciju plānošanā un vadīšanā. Specifiski šīm mācībām bija tas, ka sekmīgi izvērsām bataljona aizmugures komandpunktu, lai veiktu apgādes un pārapgādes operāciju plānošanu,» stāsta J. Gailis.

Ne mazāk svarīgs ir fakts, ka «Lielā zobena» laikā 1. novada zemessargi testēja brigādes līmeņa mobilā komandpunkta platformu, kas tika izmantota vingrinājuma vadības štāba darbībai. Mobilajā komand­punktā tika organizēta taktiskā operācijas centra darbība diennakts režīmā, tā sekmīgi nodrošinot vingrinājuma vadību.

Gan bruņumašīnas, gan pretgaisa aizsardzība
Atbilstoši mācību norises scenārijam 1. Zemessardzes novada vienības aizsargāja savu atbildības teritoriju pret nosacītā pretinieka iebrukumu. Kopumā mācību laikā tika izspēlētas trīs fāzes — pretinieka kavēšana, bloķēšana un pretuzbrukums.

«Es domāju, ka mums izdevās — «pretinieku» uzvarēt un savus mērķus sasniegt. Īpaši gandarīts esmu par novada zemessargu un profesionālā dienesta karavīru spēju mobilizēties dalībai mācībās, kā arī kaujas atbalsta speciālistu un vienību iesaisti vingrinājumā un novada mobilā komand­punkta testēšanā. Savukārt pie dažiem operāciju plānošanas un vadības elementiem mums vēl ir jāpiestrādā,» atzīst 1. Zemessardzes novada komandieris.

Strong Guard 2015«Lielais zobens» šogad bija īpašs ar to, ka tajā bija ievērojami lielāka citu novadu un kaujas atbalsta speciālistu iesaiste. Piemēram, 3. Zemessardzes novada Studentu bataljona rotai mācību laikā nācās spēlēt pretinieka spēkus, Zemessardzes 34. artilērijas bataljons nodrošināja artilērijas speciālistu atbalstu, bet Zemessardzes 17. pretgaisa aizsardzības bataljons — pretgaisa aizsardzības virsnieku dalību bataljona štābā. Zemessardzes 54. inženiertehniskais bataljons nodrošināja viena inženieru vada lieluma vienību, kas mācību laikā atbalstīja abas nosacīti karojošās puses.

Mācību laikā norisinājās veiksmīga sadarbība un koordinēšana ar Gaisa spēkiem, kuru helikopters nodrošināja «ievainoto» evakuēšanu no nosacītā kaujas lauka. Tieši tāpat jaunums šādām mācībām bija pretgaisa aizsardzības speciālistu iesaiste no Zemessardzes 17. bataljona, izmantojot pretgaisa aizsardzības ieročus L-70, lai atvairītu pretinieku uzlidojumu pozīcijām. Šos pretgaisa aizsardzības ieročus 1. Zemessardzes novada bataljoni padziļināti sāks apgūt nākamajā gadā.

«Nevar gluži teikt, ka mācību norises paplašināšana ar jauniem elementiem ir kaut kas būtiski jauns, taču tas ievērojami paplašina mācību mērogu gan funkcionālajā, gan iesaistītā personāla ziņā,» atzīst J. Gailis. Plānošanas darbā šogad piedalījusies arī Valsts robežsardzes virsniece.

Strong Guard 2015

Mācību organizēšana bijusi pārdomāta
Arī mācību organizēšana un norise noritējusi pēc plāna, un negaidītu pārsteigumu nav bijis. «No organizatoriskā viedokļa mēs visu bijām pareizi strukturējuši un organizējuši. Štāba līmenī īpaši izdevās sadarbība ar atbalstošajiem bataljoniem un to speciālistiem — artilēristiem, pretgaisa aizsardzību un inženieriem,» atzīst J. Gailis. Problēmas radīja sakaru iekārtu tehniskais stāvoklis un ierobežotās iespējas, taču, kā atzīst novada komandieris, tas arī ir bijis viens no mācību svarīgākajiem mērķiem — saprast, cik lieliem uzdevumiem novads ir gatavs un kuru resursu pieejamība to ierobežo. Runājot par sakaru iekārtām, J.  Gailis atzīst, ka tās savu laiku jau ir nokalpojušas, turklāt esošo iekārtu darbības resursu ierobežojis arī mācību norises vietas reljefs un distance starp iekārtām.

Pavisam kopā mācībās piedalījās 565 profesionālā dienesta karavīri un zemessargi, un visi, protams, bija jāizvieto un jāpa-ēdina. «Lielā zobena» dalībnieku ēdināšanu nodrošināja 1. Zemessardzes novada 45. nodrošinājuma bataljons, saņemot atbalstu arī no novada kājnieku bataljoniem ar viņu lauka virtuvēm.

Mācības izkristalizē uzdevumus nākamajam posmam
Vērtējot aizvadītās mācības, J. Gailis atzīst, ka kopumā visi plānotie uzdevumi ir izpildīti, tādēļ mācību organizētāji var justies gandarīti. Domājot par lietām, kas nākotnē jāpilnveido, viņš uzsver, ka nāksies pastiprināti strādāt, lai uzlabotu zemessargu individuālās kaujas iemaņas un maskēšanās prasmes. Labāka varēja būt arī uzdevumu izpildes koordinācija bataljona līmenī.

Līdz ar «Lielo zobenu 2015» novada mācību gads būtībā ir noslēdzies. Līdz oktobra sākumam notiks aizvadītā posma rezultātu, īpaši — pēdējo mācību norises, analīze un secinājumu izdarīšana, tad sāksies darbs pie 2016. gada uzdevumu plāna izstrādes. «Taču jau tagad mēs pietiekami skaidri zinām, pie kā mums būs īpaši jāpiestrādā,» saka J. Gailis. Uzdevumi, ko sev izvirza 1. Ze­- messardzes novads, kļūst arvien vērienīgāki, vingrinājumi — arvien komplicētāki, tādēļ zemessargiem nemitīgi nākas apgūt jaunas prasmes. «Reizēm mēs, ejot uz jaunām lietām, kaut ko aizmirstam no vecā. Zemessargam dienestam atvēlamais laiks ir ierobežots, tāpēc nāksies domāt par iespējām gan atkārtot, gan efektīvi apgūt jauno,» teic novada komandieris.

Būtisks uzdevums, kam perspektīvā īpaši pievērsīsies 1. Zemessardzes novads, ir rotas komandieru, štāba virsnieku apmācība — tā ir aktuāla nepieciešamība, lai novads varētu sekmīgāk vadīt zemessargus kaujas vingrinājumu izpildē. Nav noslēpums, ka novadam un bataljoniem pieejamo cilvēku skaits joprojām nav pietiekams. «Vienu bataljona kaujas grupu mēs spējam nodrošināt tikai tad, ja apvienojam divus bataljonus. Savukārt brigādes štābā mums ir tikai viena trešā daļa no nepieciešamā personāla.» Pilnveidota tiks arī virsnieku teorētiskā sagatavošana, pastiprināti apgūti karšu un komandpunktu vingrinājumi, lai nākamā gada otrajā pusē novads būtu vēl profesionālāks un zinošāks.

Balex Delta 2015

No šā gada 9. līdz 11. septembrim Pomerānijas līcī Polijas ūdeņos notika Baltijas jūras vides aizsardzības komisijas — Helsinki komisijas (HELCOM) organizētās starptautiskās mācības «Balex Delta 2015».

JSF kuģis A-90 «Varonis» savāc izplūdušo naftu, strādājot pārī ar Lietuvas JS kuģi «Šakiai».
JSF kuģis A-90 «Varonis» savāc izplūdušo naftu strādājot pārī ar Lietuvas JS kuģi «Šakiai».

Mācībās piedalījās kuģi no astoņām HELCOM dalībvalstīm — no Dānijas, Igaunijas, Lietuvas, Polijas, Somijas, Vācijas, Zviedrijas un Latvijas. Latviju mācībās pārstāvēja Jūras spēku flotiles štāba un apgādes kuģis A-90 «Varonis». Mācībās piedalījās gan civilie, gan militārie kuģi ar vairāk nekā 400 dalībniekiem kopā. Papildus mācībās reaģēšanas vienību darbību uzraudzīja gandrīz 50 novērotāji no visām deviņām HELCOM dalībvalstīm un HELCOM, kā arī Brazīlijas, Kanādas, Portugāles un ASV novērotāji. Mācību izvērtēšanas komisijā darbojās pārstāvji no Latvijas, Lietuvas un Polijas.

«Balex Delta 2015» mērķis bija pārbaudīt Eiropas civilās aizsardzības sistēmas darbību, Baltijas jūras reģiona avāriju sistēmas darbību un katras Baltijas jūras valsts gatavību piedalīties kopīgā naftas piesārņojuma seku likvidācijas operācijā jūrā un piekrastē. Turklāt 2015. gada mācībās galvenais uzdevums bija pilnveidot saziņu starp iesaistītajām struktūrvienībām un attīrīšanas vienību krastā. Mācību laikā naftas produktu savākšanai jūrā tika izmantoti divdesmit specializēti naftas produktu savākšanai aprīkoti kuģi un specifisks aprīkojums naftas savākšanai piekrastē.

Kapteiņleitnants Janeks Andrulis (trešais no kreisās) pilda nacionālā koordinatora pienākumus notikuma vietā.
Kapteiņleitnants Janeks Andrulis (trešais no kreisās) pilda nacionālā koordinatora pienākumus notikuma vietā.

Šogad HELCOM ikgadējo pasākumu organizēja sadarbībā ar Polijas Jūras meklēšanas un glābšanas dienestu (jūras operācija «Gdiņa») un Rietumu Pomerānijas reģionālā štāba Valsts ugunsdzēsības dienestu (sauszemes operācija). Pēc vingrinājuma scenārija, vidēja lieluma tankkuģis bija sadūries ar mazāku konteineru kuģi, un sadursmē no dreifējošajiem kuģiem noplūda 500 m3 naftas un 150 m3 mazuta. HELCOM dalībvalstu vienībām tika uzdots kopīgi novērst naftas un mazuta nonākšanu krastā, kura tuvumā atrodas Nacionālais parks un «Natura 2000» tīklā iekļauta aizsargājamā dabas teritorija. Ņemot vērā, ka piesārņojums tika konstatēts divās dažādās vietās, kuģi tika sadalīti divās grupās. Latvijas štāba un apgādes kuģis A-90 «Varonis» tika norīkots par koordinatoru vienā no notikuma vietām, tā pakļautībā darbojās seši HELCOM dalībvalstu kuģi. Mācību laikā naftas produktu vietā tika izmantots perlīts (15 un 5 kubikmetri), vulkāniskas izcelsmes stiklveida iezis, kas nav toksisks.

Jūras spēku flotiles rīcībā ir divi jūras spējīgi kuģi un viena jūras liellaiva, katrs no šiem peldlīdzekļiem ir apgādāts ar naftas piesārņojuma seku likvidācijas aprīkojumu, kurš sastāv no borta skimmera sukveida komplektiem, norobežojošām bonām un iegremdējamiem naftas savākšanas sūkņiem.

Jūras spēku flotiles piesārņojuma seku likvidācijas aprīkojuma sastāvā ir 2200 m jūras tipa norobežojošo bonu, 120 m krasat tipa norobežojošo bonu, 500 m upes tipa norobežojošo bonu, 5400 m absorbējošo bonu, 6000 kg absorbenta granulu, 4 borta skimmera sukveidu komplekti, 3 iegremdējami naftas savākšanas sūkņi, 9 lieljaudas naftas un ūdens maisījuma sūkņi, 8 peldošās naftas pagaidu uzglabāšanas tilpnes ar kopējo tilpumu 110 m3, 1 dispersantu izsmidzināšanas iekārta ar 2000 l dispersanta koncentrāta, 1 tvaika ģenerators un 1 naftas tralēšanas komplekts.

Vācijas JS kuģa «Eversand» korpuss atvērts naftas savākšanai.
Vācijas JS kuģa «Eversand» korpuss atvērts naftas savākšanai.

Par mācību «Balex Delta» tradīciju kļuvušas airēšanas sacensības, kurās cīnās par ceļojošo balvu — Helsinku komisijas sarūpēto ūdenslīdēja ķiveri. Šogad tajās piedalījās Dānijas, Igaunijas, Lietuvas, Polijas, Somijas, Vācijas un Zviedrijas komandu pārstāvji. Piecus gadus Latvijas komanda neapstrīdami bija labākā, bet šoreiz ceļojošo balvu ieguva Dānija, 2. vieta — Zviedrijai, bet trešā — Polijai.

Latvijas un Lietuvas JS kuģi manevrē, lai savāktu izplūdušo naftu.
Latvijas un Lietuvas JS kuģi manevrē, lai savāktu izplūdušo naftu.

Jau vairāk nekā 25 gadus HELCOM ir veicinājusi starptautisko operatīvo gatavību jūras avāriju un piesārņojuma negadījumu seku novēršanai jūrā, jo Baltijas jūra ir viena no visneaizsargātākajām un noslogotākajām jūrām pasaulē. Kopš 1989. gada «Balex Delta» operatīvās reaģēšanas mācības notiek katru gadu. Šajā laikā ir uzlabojusies sadarbība starp HELCOM dalībvalstīm, lai kopīgi reaģētu uz naftas noplūdēm jūrā.

Naftas noplūdi imitē uz ūdens virsmas izkaisītais perlīts.
Naftas noplūdi imitē uz ūdens virsmas izkaisītais perlīts.
JSF kuģa A-90 «Varonis» komanda nolaiž ūdenī naftu norobežojošās bonas.
JSF kuģa A-90 «Varonis» komanda nolaiž ūdenī naftu norobežojošās bonas.

HELCOM — Baltijas jūras vides aizsardzības komisija, ko parasti sauc par Helsinku komisiju, ir starpvaldību organizācija visām deviņām Baltijas jūras valstīm un ES, kas strādā, lai aizsargātu jūras vidi Baltijas jūrā no piesārņojuma avotiem. HELCOM ir atbildīga par Helsinku konvenciju, kas pazīstama arī kā Konvencija par Eiropas jūras vides aizsardzību Baltijas jūras reģionā. HELCOM dalībvalstis — Dānija, Igaunija, Somija, Vācija, Latvija, Lietuva, Polija, Krievija un Zviedrija.

 

Sagatavojusi Līva Veita, Jūras spēku flotiles
Krasta apsardzes dienesta sabiedrisko attiecību speciāliste.
Foto — VVD un KAD arhīvs.

Georgs Kerlins: Mums nav mazvērtības kompleksu

Taivo Trams

Foto — Normunds Mežiņš.

NAALatvijas Nacionālā aizsardzības akadēmija (NAA) ir īpaša. Ne tikai citu valsts augstskolu lokā atšķirīga pēc sava statusa un uzdevuma, bet arī tāpēc, ka gatavo Latvijas bruņoto spēku «smadzenes un gribu» — virsniekus. Vasarā NAA vadībā stājās līdzšinējais akadēmijas prorektors — pulkvežleitnants Georgs Kerlins, cilvēks ar garu praktisko un akadēmisko militāro pieredzi. Sarunā ar «Tēvijas Sargu» viņš dalās savā redzējumā par NAA attīstības perspektīvu un svarīgākajiem uzdevumiem,  nepieciešamajām izmaiņām un izaicinājumiem.

— Kādus būtiskākos uzdevumus sev esat definējis, uzsākot darbu NAA rektora amatā?
— Ir jāturpina iepriekšējā rektora aizsāktais darbs. Vispirms tā ir ar akadēmiju saistīto juridisko jautājumu sakārtošana, kas loģiski izriet no iepriekš aizsāktā procesa. Tās ir nepieciešamās izmaiņas Augstskolu likumā un atbilstoši Ministru kabineta noteikumi, kas aprakstītu NAA specifiku citu Latvijas augstāko mācību iestāžu kontekstā, uzskaitītu tās lietas, kas mūsu gadījumā būtu darāmas citādāk. Precīzāk definētu, cik tālu uz mums attiecas Augstskolu likums un cik — likumi, kas reglamentē militāro jomu. Līdz šim ir spēkā abas likumu paketes, kuras abas var attiecināt uz vienu organizāciju — NAA. Pašlaik šis process jau ir noslēguma posmā, Ministru kabinetā ir iesniegta jaunā NAA Satversme, ko tuvākajā laikā vajadzētu apstiprināt.

Piemēram, civilo augstskolu rektorus ievēlē, bet mūsu akadēmijā — ieceļ ar NBS komandiera pavēli. Nevar būt situācija, ka mēs esam izvēles priekšā — kuru likumu ievērot. Šāda situācija vairs nepastāvēs, būs atrunāti arī visi jautājumi, kas saistīti ar citām mūsu specifiskajām īpašībām un uzdevumiem.

— Kā vērtējat NAA izaugsmi pēdējos aizvadītajos gados? Kādi bijuši būtiskākie panākumi?
— Vispirms tā ir infrastruktūras sakārtošana. Budžeta taupīšanas apstākļos šis uzdevums bija apgrūtināts — tagad mēs to plānojam turpināt. Prioritāri strādāsim pie papildu mācību telpu izvietojuma un ēdnīcas iekārtošanas. No armijas puses ir pasūtījums par virsnieku skaita palielināšanu — strādāsim arī pie tā. Protams, ne mazāk būtisks pastāvīgs uzdevums ir izglītības kvalitātes uzlabošana, kas ietver pasniedzēju profesionalitātes tālāku celšanu, apmācību programmu kvalitātes attīstīšanu un pētnieciskā darba paplašināšanu un uzlabošanu. Laba mūsu iestrāde ir Drošības un stratēģisko pētījumu centrs, kas jau iemantojis starptautisko atpazīstamību. Te jāpatur prātā, ka faktiski visi veiktie pētījumi pozitīvi ietekmē un ceļ izglītības sistēmu kopumā.

Svarīgākais, ko pēdējos gados ir izdevies sasniegt un pie kā mēs turpinām strādāt — tā ir reāla tuvināšanās bruņoto spēku vajadzībām visos trijos spēku veidos. Ir izveidojusies būtiski dziļāka savstarpējā sapratne un ieguldīts liels darbs kopā ar Sauszemes, Jūras un Gaisa spēkiem, lai mūsu leitnanti būtu pēc iespējas gatavāki tam dienestam, ko viņiem uzreiz pēc izlaiduma piedāvā bruņotie spēki. Tās ir precīzākas mācību programmas un nemitīga apmācību bloku pilnveidošana sadarbībā ar spēku veidiem, lai mūsu pasniegtais produkts būtu pēc iespējas tuvāks tām vajadzībām, kas ir aktuālas bruņoto spēku veidos. Es domāju, ka tas arī ir mūsu augstskolas lielākais sasniegums pēdējo gadu laikā.

NAA

— Vai jau esat fiksējis kādas lietas vai procesus, ko vēlaties mainīt NAA darbā?
— Es biju ļoti iesaistīts visos procesos, jau būdams prorektora amatā, tāpēc radikālu jaunu lietu, ko uzsākt pašreizējā statusā, nav. Ir jāturpina tas, kas aizsākts iepriekšējā posmā kopā ar toreizējo rektoru. Pašlaik sais­tībā ar drošības situāciju un pozitīvāku budžeta prognozi, kas bruņotajiem spēkiem paver perspektīvu attīstīt jaunas spējas, kuras līdz tam budžeta iespēju dēļ bija nopauzētas, mums ir uzsākts analīzes process kopā ar bruņoto spēku Apvienoto štābu par armijas jaunajām vajadzībām, tostarp arī par to, ka būs nepieciešams palielināt virsnieku skaitu. Pašlaik mēs meklējam risinājumus, lai šo uzdevumu izpildītu. Tas gan nav nekas būtiski jauns, taču, ja mums būs radikāli jāpalielina apmācāmo skaits, tas, protams, radīs arī papildu izaicinājumus — būs jāmeklē resursi un risinājumi.

— Ja mums pēkšņi būtu pieejams liels resurss akadēmijas attīstībai, kādu jūs to redzat ideālā modelī?
— Tik hipotētiskā līmenī es neesmu domājis, neesmu tērējis laiku gaismas piļu būvniecībai. Pēdējos gados drīzāk bija pilnīgi pretēja situācija, kad visai ierobežotu resursu apstākļos bija jāmeklē iespējas un risinājumi savu ikdienas uzdevumu izpildei. Ja apzinām kādas jaunas un aktuālas vajadzības, tad pie tā arī ķeramies. Piemēram, runājot par Sauszemes spēku apmācības programmu, — mēs gatavojam risinājumus, lai nākotnē šo programmu pilnībā īstenotu paši saviem spēkiem. Kā zināms, pašlaik akadēmijā pasniegtais apmācības modelis bakalaura programmā tiek īstenots sadarbībā ar Rīgas Tehnisko universitāti (RTU). Pieņemot šādu lēmumu pirms vairākiem gadiem, bruņotajiem spēkiem bija sava loģika — mums nebija pietiekama resursa, lai kvalitatīvi pasniegtu tehnisko zināšanu bloku. Tagad mēs analizējam un secinām, ka tam ieguvumam, ko mums dod sadarbība ar RTU, kā jau jebkuram pasākumam līdzi nāk arī savi apgrūtinājumi. Piemēram, mums ir liels izaicinājums sagatavot savus kadetu kandidātus, lai viņi būtu spējīgi apgūt to tehnisko zināšanu apjomu, kāds pašlaik tiek pasniegts. Taču nevienam nav noslēpums, ka fizikas un matemātikas zināšanu vidējais līmenis vispārizglītojošajās skolās pašlaik nav no augstākajiem. Un no tā savukārt loģiski izriet, ka ievērojamai kadetu daļai ir grūtības mācīties RTU un apgūt tur pasniegtās tehniskās zinības, kas prasa labas priekšzināšanas fizikā un matemātikā. Protams, to nevar teikt par lielāko daļu kadetu, taču katru gadu ir zināms procents studijas uzsākušo jauniešu, kuri izkrīt, jo nespēj apgūt RTU mācību bloku. Savukārt mēs kā bruņotie spēki tā zaudējam potenciāli labus virsnieku kandidātus. Turklāt tik ciešā sadarbības modelī mācības citā augstskolā negribot zināmā mērā samazina laiku, ko varam atvēlēt tīri militāro lietu apguvei. Visādā ziņā mums ir aktuāls uzdevums akadēmijā izstrādāt pilnībā savu apmācības programmu Sauszemes spēku vajadzībām. Tas ļaus vēl precīzāk orientēties uz Sauszemes spēku vajadzību apmierināšanu, kā arī dos pilnīgu kontroli pār mācību procesu. Līdz gada beigām plānojam to izstrādāt, un tad vērtēsim tās iespējas.

— Kā jūs raksturotu akadēmijas studentus?
— Mūsu studentus nevar skatīt atrauti no vides, kurā viņi auguši un skolojušies līdz akadēmijai. Students ir sabiedrības sastāvdaļa. Publiski jau diezgan bieži un plaši tiek apspriestas jaunākās paaudzes specifiskās īpašības un, ja tā var teikt, trūkumi — zināšanu kvalitāte, īpaši eksaktajās jomās, par ko mēs jau runājām, kā arī fiziskie dotumi un kopējais veselības stāvoklis. Papildus jāņem vērā arī demogrāfiskā situācija, kas samazina to personu loku, no kā bruņotie spēki un NAA var atlasīt pretendentus. Tas viss ietekmē sākumsituāciju, no kuras NAA sāk veidot nākamo virsnieku.

Jā, mūsu prasību kopums ir augsts, es teiktu — augstāks nekā lielākajai daļai citu augstskolu. Militārajā jomā izmantojamās mūsdienu tehnoloģijas prasa labas zināšanas fizikā un matemātikā, topošajam virsniekam ir nepieciešama arī laba fiziskā sagatavotība, līdera dotības un vēl daudz kas cits. Tas, vai konkrētajam cilvēkam piemīt vai nepiemīt kāda no šīm kvalitātēm, vēl nav kritiski svarīgi. Bet mūsu īpatnība ir tā, ka mēs vēlamies redzēt visas šīs īpašības — apvienotas vienā cilvēkā. Piemēram, jau veselības pārbaužu dēļ būtiska daļa pretendentu atbirst, taču citās augstskolās tādu prasību vispār nav. Turpretī laba veselība un labs kopējais fiziskās sagatavotības līmenis ir nepieciešami un svarīgi virsniekam.

NAA KadetiTomēr situācija nav bezcerīga, un es noteikti nevaru teikt, ka mūsu jaunieši nekam neder. Jā, tā nosacītā sākumlīnija, kur sākas mūsu darbs, atrodas tālāk, un tas nozīmē, ka jāiegulda vairāk pūļu un darba no mācībspēku puses, taču rezultāts ir labs. Mūsu pieredze rāda, ka ļoti daudzas lietas ir uzlabo­- jamas mācību procesā. Fizisko formu var attīstīt, līdera īpašības arī. Var nostiprināt lepnumu par savu valsti un tās bruņotajiem spēkiem. Protams, tas nenotiek pats no sevis.

— Kā jauniešus pievērst virsnieka karjerai, studijām NAA? Kādus argumentus minēt tam par labu?
— Mēs varam uzrunāt potenciālos kadetus, uzsverot virsnieka profesijas nopietnību un interesantumu. Protams, arī materiālie labumi nav mazsvarīgi — kadeti saņem karavīru algu, studiju laikā viņiem tiek nodrošināta arī izmitināšana. Ja mēs gribam atrast un piesaistīt pareizos cilvēkus, mums jālūkojas pēc tādiem, kuri paši jau ir motivēti, kuriem ir interese un vēlme apgūt jaunas lietas. Ja cilvēku, domājot par militāro karjeru, interesēs tikai materiālie labumi, ar to tomēr būs par maz.

Daļa kadetu mūs atrod paši, daļu mēs uzrunājam ar savām publiskajām aktivitātēm. Būtiska daļa kadetu nāk no Jaunsardzes un Zemessardzes, vēl esam aizsākuši jaunu tradīciju — organizējam īpašu nometni tiem, kuri interesējas par virsnieka karjeru un studijām NAA. Nometnē interesenti var laikus uzzināt, vai viņi būs derīgi studijām NAA, kā arī to, vai NAA atbilst viņu interesēm — vidējam jaunietim iespējas izzināt un saprast bruņotos spēkus ir visai ierobežotas, tādēļ arī ir liela iespēja kļūdīties, izvēloties nākotnes profesiju. Nometne ļauj gūt plašāku iespaidu par armiju.

— Ko darīt jaunietim, kurš sācis domāt par virsnieka karjeru?
— Es ieteiktu katram interesentam sākt ar mūsu mājaslapu, kur var atrast gan
programmu satura aprakstu, gan prasības pretendentiem un atlases procesa apskatu. Ja jaunietim ir radusies interese un vēlēšanās pievērsties virsnieka karjerai, viņam vispirms vajadzētu vērsties Atlases un rezerves personāla uzskaites centrā un aizpildīt viņu mājaslapā atrodamo anketu — centra speciālisti pēc tam sazināsies ar viņu. Tad, protams, seko medicīniskā komisija un pati atlase — divas dienas ilgi fiziskie un svešvalodu testi un bruņoto spēku komisija, kas vērtē jaunieša līdera dotības, spēju strādāt komandā un citas īpašības. Apmācību programmas atšķirsies cilvēkam, kurš startē uz NAA pēc vidusskolas, un cilvēkam, kurš stājas NAA pēc citas augstskolas pabeigšanas, taču iestāšanās ceļš visiem ir vienāds.

— Kā NAA izskatās uz citu līdzīgu mācību iestāžu fona?
— Pavisam noteikti — mēs neizskatāmies slikti. Latvijas mērogā mēs esam nišas augstskola ar ļoti konkrētu mērķi. Uz citu valstu līdzīgu skolu fona — arī šajā jomā mums nav mazvērtības kompleksu. NAA ir izveidojusies laba sadarbība ar Baltijas valstīm, ar Norvēģiju un arī Vestpointas akadēmiju ASV. Protams, finanšu resursi un infrastruktūras iespējas nav salīdzināmas, taču mūsu programmas un kadeti ir līmenī. Arī ar Norvēģiju ir izveidojusies laba sadarbība starptautisko misiju un motorizētās tehnikas apmācību blokos. Šis projekts sākās ar trim kadetiem divpusēja eksperimenta veidā, bet tagad jau ir piedāvājums par ilgtermiņa sadarbību. Ja mūsu kvalitāte būtu neatbilstoša, skaidrs, ka šādu piedāvājumu nebūtu. Pie mums Jūras spēku lietas pastāvīgi brauc mācīties igauņi, mēs savukārt braucam uz Igauniju padziļināti apgūt Gaisa spēku jautājumus. Arī Polija vēlas aktīvi sadarboties ar mums. Zviedrijas militārā akadēmija vēlas sadarboties pētījumu jomā, arī Austrija attīsta sadarbības projektus ar NAA. Tā ir reāla attīstība esošo ierobežoto resursu ietvaros.

Laba un lietderīga sadarbība mums noteikti ir ar Baltijas aizsardzības koledžu Tartu — maģistra programmas īstenojam kopīgiem spēkiem, sadarbojamies arī konkrētu pētījumu veikšanā. Daudzi virsnieki ir mācījušies gan NAA, gan BALTDEFCOL.

Jau minēju, bet atkārtošu vēlreiz — mums nav ne vismazākā pamata just mazvērtības kompleksu. Tajā pašā laikā mēs objektīvi apzināmies, ka iespējas attīstīties ir vienmēr. Un, ja mēs neapstāsimies un turpināsim augt, tad viss arī izdosies. Jau tagad esam sasnieguši ļoti daudz, un, ja mums būs iespējas un resursi, tad sasniegsim vēl daudz, daudz vairāk.

Saglabāt pozitīvu attieksmi

Līga Lakuča

Foto — Gatis Dieziņš.

Latvijas vēstnieks NATOLatvijas ārkārtējais un pilnvarotais vēstnieks Ziemeļatlantijas līguma
organizācijā (NATO) Indulis Bērziņš 7. septembrī iesniedza akreditācijas
vēstuli NATO ģenerālsekretāram Jensam Stoltenbergam. Amatpersonas pārrunāja NATO adaptāciju aktuālajai drošības videi un izaicinājumiem pie alianses robežām, kā arī gaidāmo NATO samitu Varšavā, Polijā, 2016. gada vasarā. Par šīm un citām aktualitātēm, stājoties jaunajā amatā, Indulis Bērziņš — sarunā ar «Tēvijas Sargu» šā gada 27. augustā.

— Ņemot vērā jūsu pieredzi starptautisko attiecību jomā, kas ir tās prioritātes, kuras būtu jāizvirza ?
— Kopš 1990. gada 4. maijā balsoju par Latvijas neatkarību, esmu strādājis Ārlietu komisijā, ilgu laiku bijis NATO Parlamentārās asamblejas loceklis, arī tās vadītājs. Esmu bijis ārlietu ministrs tad, kad izšķīrās mūsu liktenis — būt vai nebūt Latvijai NATO. Pēc tam esmu bijis Latvijas vēstnieks vairākās NATO valstīs — Dānijā, Lielbritānijā un kā nerezidējošais vēstnieks Slovākijā. Pieredze ir, taču situācija tagad ir pilnīgi cita, un tas arī nosaka jaunos izaicinājumus. No drošības viedokļa tā nav pati stabilākā un prognozējamākā. Šobrīd galvenais ir iedzīvināt Velsas samita lēmumus un izdarīt to pēc iespējas efektīvāk, lai nekad nevienam nerastos vēlēšanās pārbaudīt, vai un kā darbojas 5. pants. Tie ir atturēšanas pasākumi, kas ietver gaisa kontroli, manevrus, militāro kuģu ierašanos Latvijas ostās. Tā ir vesela pasākumu pakete, kas attur no domas sašķelt NATO, kaut kādā veidā ietekmējot vai pat uzbrūkot Baltijas valstīm, kuras atrodas vistuvāk Krievijai un kuras daži uzskata par vājāko NATO posmu no aizsar­- dzības viedokļa. Sašķelt NATO nevar un nevarēs. Šādi centieni būtu bīstami jebkurai valstij, kas mēģinātu kaut ko tādu darīt. Prioritātes, kā jau teicu, ir miers, stabilitāte un drošība — ne tikai Latvijas iedzīvotājiem, jo Latvija viena nevar justies droša. Jābūt drošam visam reģionam — Polijai, Baltijai, tāpēc sadarbība starp Latviju, Baltijas valstīm un Poliju ir ļoti svarīga. Tajā pašā laikā mēs nedrīkstam uzskatīt, ka dienvidu flangs nav mūsu prioritāte, jo visas alianses prioritāte ir terorisms, kas nāk kopā arī ar ieceļotāju viļņiem no Āfrikas un Tuvajiem Austrumiem, kur nostiprinās «Islāma valsts». Arī tā ir mūsu prioritāte, jo mēs esam atbildīga, līdzvērtīga NATO valsts un nevaram koncentrēties tikai uz svarīgo savā reģionā.

— Piemēram, CNN vai BBC ziņu raidījumos dominē austrumu problēmas. Mēs it kā esam tālu no tā visa…
— Ja gribam, lai dienvidu sabiedrotie izprot mūsu uztraukumus un apdraudējumu, iedziļinās mūsu problēmās, mums tieši tāpat ir jāizturas pret viņu problēmām. Mēs esam NATO jau pietiekami ilgu laiku, un neatkarīga valsts mēs esam jau 24 gadus, tas ir pietiekami ilgs laiks, lai ar atbildības izjūtu pieietu visām problēmām un to risināšanai, kuras ir NATO kā organizācijas dienaskārtībā. Turklāt CNN, BBC un citu televīzijas kompāniju pārraidēs ir pietiekami daudz informācijas arī par to apdraudējumu, kas varētu nākt, ņemot vērā Ukrainas saspīlējumu un Krimas aneksiju un okupāciju. Arī šie jautājumi ir dienaskārtībā. Krievijas militārie spēki, kas koncentrēti šīs valsts rietumos, var mūs apdraudēt, bet tiešus draudus mēs šobrīd Krievijai pārmest nevaram. Savukārt «Islāma valsts» apdraud cilvēku dzīvību un līdzšinējo kārtību, labāku vai sliktāku, kāda tā šajā pasaules daļā ir bijusi. Vienlaikus «Islāma valsts» draud ar terorismu, ar iznīcību mūsu Rietumu sabiedrotajiem, tātad arī mums.

— Jūs esat ticies ar Latvijas aizsardzības ministru, Nacionālo bruņoto spēku komandieri un Zemessardzes vadību. Kā vērtējat mūsu bruņotos spēkus NATO ietvaros pašreiz?
— Es vienmēr esmu bijis pārliecināts, ka mūsu bruņotie spēki nepieciešamības gadījumā izpildīs savu pienākumu — aizsargās Latviju. Es pazīstu vairākus ierindas zemessargus, cilvēkus armijā. Zinu, ka viņi nekad nešaubīsies izpildīt savu pienākumu pret dzimteni. Esmu arī pozitīvi pārsteigts par to, cik ļoti esam progresējuši. Mēs neesam NATO otrās šķiras valsts. Tas, ko mēs darām, ir daļa no kopējiem NATO uzdevumiem — gan starptautiskajās misijās, gan trenējot un apmācot mums draudzīgu valstu militārpersonas, gan paši gatavojoties uzdevumiem, kuri prasa ļoti augsta līmeņa sagatavotību. Mums ir šādas iespējas un tehnika, lai spētu sevi pilnveidot. Piemēram, pārstāvji no ASV vēstniecības nesenā sarunā ļoti augstu novērtēja mūsu militārpersonas, kuras ir iesaistītas starptautiskās operācijās. Viņuprāt, tie ir izcili profesionāļi, cilvēki, uz kuriem var paļauties un ar kuriem var rēķināties. Latvijas iedzīvotāji var būt lepni par savu armiju. Jā, mūsu nav daudz, mēs nespējam pretoties sagatavotam lielas valsts frontālam uzbrukumam, bet mēs varam izrādīt nopietnu pretestību, ar kuru būtu jārēķinās. Mūsu armija ir gatava izdarīt visu, lai kopā ar sabiedrotajiem dotu pretsparu jebkuram ienaidniekam. Ļoti ceru, ka tas nebūs vajadzīgs, bet atbilstoši seno romiešu teicienam «Gribi dzīvot mierā, gatavojies karam» šajā gadījumā es gribu uzsvērt — gatavojies aizsardzībai.

Latvijas vēstnieks NATO

— Vai, jūsuprāt, Latvijai nevajadzētu reaģēt aktīvāk, paužot savu viedokli gan par notikumiem Ukrainā, gan Tuvajos Austrumos?
— Atbildot gandrīz vai jāatceras Rainis: «Runas ir garas, darbs ir īss.» Šajā gadījumā vārdi, ko mēs pateiksim — asāk vai mazāk asi, stingrāk vai mazāk stingri —, jāvērtē kā signāli, un tie ir jādod. Tāpēc ir diplomāti, valstu vadītāji, ministri, bet reāls rezultāts būs vairāk no tā, ko mēs darām. Cik mūsu bruņotie spēki būs gatavi, un cik mūsu politiķi būs gatavi dot bruņotajiem spēkiem iespēju tādiem būt. Šī iespēja neapšaubāmi šogad saistās ar budžeta palielināšanu, un budžeta palielināšana būs skaidrs signāls mūsu sabiedrotajiem. Bieži vien politiķi pārmet viens otram — tu pateici par asu. Tā ir demokrātijas sastāvdaļa, un Latvija ir demokrātiska valsts, tātad var to atļauties. Taču daudz vairāk mainīs reāla rīcība, proti, parlaments piešķir līdzekļus, un nauda tiek mērķtiecīgi tērēta. Tiekoties ar aizsardzības nozares vadību, esmu guvis pārliecību, ka Aizsardzības ministrijai ir pilnīgi skaidrs, kā visefektīvāk piešķirtos līdzekļus tērēt, nevis vienkārši tos notērēt.

Savukārt, runājot par izolacionisma politiku, izvairīšanos no daudzu it kā svešu problēmu risināšanas, jāteic, ka šāda situācija ir praktiski neiespējama, jo mūsdienu pasaulē visi ir saistīti un pakļaujas citu ietekmei vai ietekmē citus, grib to vai negrib. Globalizācija nosaka daudzus procesus, un tiem nav tikai saistība ar mūsu dalību Eiropas Savienībā (ES) vai NATO. Tā kā mēs pilnīgi pareizi izvēlējāmies dalību Rietumu struktūrās — ES, NATO un ne tikai, ir pilnīgi skaidrs, ka, prasot no viņiem atbalstu, aizsardzību un izpratni, mums tieši tāpat ir jāizturas pret viņu problēmām. Šajā gadījumā izolacioniska politika ir tuvredzīga politika. Kaut vai bēgļu jautājumā — realitāte ir tāda, ka bēgļu skaits krasi pieaug, un ar šo problēmu saduras mūsu dienvidu sabiedrotie. Valdība ir izteikusi, būsim godīgi, pilnīgi draudzīgu piedāvājumu— 250 cilvēki, kas, protams, neatrisina šo problēmu. Bet ko mēs panākam? Pirmkārt, mēs iesaistāmies kopējā procesā un paši mācāmies. Es pilnīgi piekrītu tiem, kuri uzskata, ka mēs neesam gatavi viņus uzņemt. Nu tad kļūstam gatavi! Mācāmies, izdalām nepieciešamos līdzekļus, kas nav tik milzīgi. Darām tā, lai mēs varētu viņus uzņemt, integrēt, lai viņi mācītos latviešu valodu. Risinām šīs problēmas!

— Par drošības faktoriem saistībā ar bēgļiem runā — neviens nezina, kas viņi ir, kāda ir viņu pagātne.
— Protams, tas ir izaicinājums, bet, kā jau es teicu, tā ir viena no problēmām, kas jārisina. Mēs nedrīkstam nonākt galējībās. Cilvēki, kam varētu būt ļauni nodomi pret Latviju, var ierasties šeit arī ar vilcienu, lidmašīnu vai pasažieru kuģi. Vai tāpēc atteiksimies no jebkura veida pārvietošanās ārpus Latvijas? Būvēsim milzīgu žogu, dzīvosim izolēti kā Albānija pirms gadiem divdesmit pieciem? Vēl labāks piemērs — dzīvosim kā tagad Ziemeļkoreja? Ja izdarām šādu izvēli, es tādā Latvijā negribētu dzīvot. Ja kāds grib, lai mēģina panākt, ka sabiedrība nobalso par šādu piedāvājumu.

— Kas ir prioritārie jautājumi, ko Latvija gatavojas skatīt Varšavas samitā?
— Pagaidām tie vēl nav definēti, jo situācija mainās strauji. Šobrīd, kā jau teicu, jāturpina pēc iespējas efektīvāk iedzīvināt Velsas lēmumi. Tie bija politiski lēmumi, un tagad profesionāļiem — Aizsardzības ministrijai, partneriem — ir uzdevumi, kuri jārisina. Taču mums ir jādomā arī par to, ko darīt Varšavas samitā. Ja skatāmies no šodienas pozīciju viedokļa, ir ļoti būtiski nodrošināt šeit ne tikai amerikāņu, bet arī NATO sabiedroto efektīvu klātbūtni. Otrkārt, ir ļoti svarīgi, lai NATO būtu gatava pēc iespējas īsākā laikā ierasties šeit ar nepieciešamajiem spēkiem, ja tas būtu vajadzīgs. Aizsardzības lietās bieži vien daudz ko izšķir laiks. Ne tikai bruņojums, ne tikai karavīru sagatavotība, bet laiks — spēja ierasties īstajā laikā īstajā vietā.

— Saistībā ar jautājumu par Somijas un Zviedrijas iestāšanos NATO ir izskanējis komentārs, ka Latvija varētu justies drošāk nekā Somija un Zviedrija, jo mēs esam NATO.
— Šādam komentāram ir pilnīgs pamats. Lai gan Somijai un Zviedrijai ir ļoti cieša sadarbība ar NATO un Latvija kā kaimiņvalsts to veicina un turpinās veicināt, turklāt Somijai un jo sevišķi Zviedrijai ir arī ļoti cieša sadarbība ar ASV, uz tām neattiecas 5. pants. Tas neattiecas arī uz Ukrainu, un tas tiek strikti nodalīts. Taču šajā gadījumā vairāk jādomā par reģiona drošību. Par šo valstu līdzdalību NATO — atliek paskatīties kartē, lai saprastu, ka tas padarītu aliansi daudz efektīvāku šajā ziemeļu flangā. Bet tā ir minēto valstu izvēle — gan sabiedrības, skatoties, kādi ir apdraudējumi, gan politiķu izvēle, piedāvājot sabiedrībai efektīvākos risinājumus. Zviedrijai, Ukrainai, Somijai vai jebkurai citai valstij ir vajadzīgs sabiedrības atbalsts. Un būtiski svarīgs ir arī NATO vērtējums, vai valsts līdzdalība vairos drošību un stabilitāti vai pilnīgi pretēji — to mazinās.

— Politiskās ekspertu diskusijās izskan visai skeptiski viedokļi par to, kas varētu notikt, ja Austrumu un Rietumu konflikts vērstos plašumā.
— Mums nav zināms, cik Krievijas ekonomika un sabiedrība ir izturīga pret esošajiem izaicinājumiem. Dati no oficiālajiem Krievijas avotiem, nemaz nerunājot par dažāda veida analītiķu secinājumiem, liecina par ļoti strauju ekonomiskās situācijas pasliktināšanos, cenu pieaugumu un cilvēku reālo ienākumu samazināšanos. Šobrīd Krievijas sabiedrība — tas tai ir raksturīgi — saliedējas vairāk ar savu politisko eliti, pirmām kārtām ar prezidentu Vladimiru Putinu. Bet jājautā, cik ilgi sabiedrība, kas ir vairāk orientēta uz to, ko viņiem rāda televīzijā, nevis uz to, kas notiek, būs pārsvarā par to sabiedrību, kas ieskatās ne tikai televizorā, bet arī savā ledusskapī. Atbildi mēs nezinām. Otrs jautājums, ja situācija saasināsies, Krievijas sabiedrības neapmierinātība pieaugs. Šī sabiedrība, balstoties uz informāciju, ko saņem no televizora, droši vien uzstās vadībai, tajā skaitā prezidentam, — dariet taču kaut ko, sliktie Rietumi mūs ir noveduši tik tālu, ka esam pilnīgā nabadzībā! Tad ir svarīgi, kādā veidā Krievijas vadība izdomās tikt ārā no šīs krīzes, kas būs izvēlētais ceļš. Šā brīža uzstādījumi, tajā skaitā «Krima — mūsu!», konflikta atbalstīšana Ukrainā un tā tālāk, viennozīmīgi nav pieņemami Rietumu sabiedrībai, nav pieņemami NATO valstīm, to skaitā Latvijai. Protams, Krievija šobrīd atbilstoši savam redzējumam par valsti un perspektīvu, negrib atteikties no šiem, kā viņi uzskata, ieguvumiem. Un, ņemot vērā propagandas vilni, kāds ir Krievijā, viņiem to ir ļoti grūti izdarīt. Pašreiz situācija ir ļoti sarežģīta, bet — gatavojies sliktākajam, ceri uz labāko.

— Ja atceramies deviņdesmitos gadus, vai situācija ir līdzīga?
— Citādāka, tad bija pagājuši ne tikai daži gadi, bija pagājuši gadu desmiti, un Krievijas un Padomju Savienības sabiedrība bija ļoti lielā mērā nogurusi no padomju sistēmas. Kopumā sabiedrība bija priecīga tikt no tās vaļā. Šobrīd situācija Krievijā ir cita. Es nezinu, vai socioloģiskās aptaujas Krievijā parāda to, kas tur notiek. Un arī neatkarīgi no socioloģiskajām aptaujām, ja Krievijā notiktu brīvas un demokrātiskas vēlēšanas, prezidents Putins tiktu pārvēlēts. Es domāju, ka viņu noteikti atbalstītu vairākums. Kāpēc? Viss atkarīgs no tā, cik efektīvi strādā tā kastīte, ko mēs mīļi saucam par televizoru.

— Informatīvais karš un propaganda. Daudzi uzskata, ka NATO, nerunājot nemaz par Latviju, zaudē šajā cīņā. Ko, jūsuprāt, Latvija ir palaidusi garām, ko tai vajadzētu darīt?
— Godīgi sakot, es neesmu tik pesimistisks kā daudzi. Pētot, kāda ir attieksme pret Krieviju, rietumvalstīs procentuāli daudz lielāks skaits cilvēku Krievijas politiku vērtē negatīvi. Tas liecina, ka Krievijas propaganda, kurā ieguldīti miljoni, ja ne miljardi kopumā, — nav runa tikai par troļļiem, bet arī par oficiālajiem kanāliem, filmām un visu pārējo, — tomēr ir neefektīva. Tā ir efektīva uz iekšpusi, Krievijā. Tas, kas tiek darīts uz ārpusi, izplatītās sazvērestības teorijas un viss pārējais nav tik efektīvs, kā Krievija varbūt cerēja. Lielākais apliecinājums ir fakts, ka Rietumu sabiedrību Ukrainas sakarā neizdevās sašķelt, tāpat Eiropas Savienību. Pieņemu, ka Krievijas politiskā elite ļoti cerēja, ka Eiropas sabiedrība sašķelsies un daļa savu ekonomisko interešu dēļ uzskatīs, ka nevajag ieviest sankcijas. Eiropa bija vienota, ir vienota, un es uzskatu, ka tā būs vienota. Lielākā sabiedrības daļa Krievijā ir tik ilgi barota ar šo vienpusējo informāciju, ka viņiem ir ļoti grūti pieņemt jebkuru citu viedokli. Ja cilvēks ir pilnībā pārliecināts par kaut ko un pēkšņi saduras ar reāliem faktiem, kas liecina par pilnīgi pretējo, viņš nonāk totālā diskomfortā, viņš ir nelaimīgs. Manuprāt, tas attiecināms uz lielu Krievijas sabiedrības daļu.

Latvijas uzdevums numur viens šajā jomā ir rūpēties par savu sabiedrību. Par tiem, kas ir krieviski runājoši, kas bieži vien vairāk skatās Krievijas televīzijas kanālus nekā mūsējos. Jārūpējas par viņiem, jāskaidro,
jāmēģina panākt, lai viņi sevi justu kā mūsu sabiedrības daļu. Jā, jūs esat krievi, jā, jūs runājat krieviski, jā, jūs lasāt krievu grāmatas un skatāties Krievijas filmas, bet, lūdzu, skatieties ziņas latviešu vai angļu valodā, vai arī krievu valodā Latvijas televīzijā. Tad jūs vairāk izpratīsiet, ko domā lielākā latviešu sabiedrības daļa, un vairāk spēsiet iekļauties kopējos procesos.

— No kurienes jūs pats iegūstat informāciju?
— Protams, skatos ziņas vācu, angļu, krievu un latviešu valodā. Krievu propagandas kanālus gan skatos tikai laiku pa laikam, lai saprastu, vai kaut kas nav mainījies. Mani interesē starptautiskie mediju kanāli — «Deutsche Welle», CNN, BBC, «Al Jazeera». Lasu analītiskos rakstus, par nožēlu grāmatām bieži vien nepietiek laika. No krievu medijiem, uzskatu, ir vērts lasīt Gazeta.ru, RBK, kur ir vairāk informācijas par biznesu. Klausos arī «Eho Moskvi» un «Dozhd». Laiks ir ierobežots, un vienmēr jāatstāj arī brīdis, lai padomātu.

— Noslēgumā — jūsu vēlējums NATO valstu karavīriem, kas ir Latvijā, lai kopā strādātu.
— Es visiem novēlētu, arī Latvijas karavīriem, saglabāt pozitīvu attieksmi pret to, ko viņi dara, jo viņu darbs ir ļoti vajadzīgs visiem. Ir tādi darbi, kurus mēs darām it kā sev, strādājam un mēneša beigās par to saņemam atalgojumu. Bet ir darbi, kuri jādara tāpēc, ka sabiedrība bez tiem nespētu izdzīvot. Tie ir mediķi, ugunsdzēsēji un vēl daudzi citi. Arī karavīra darbs, proti, būt gataviem aizstāvēt savu zemi, ir vajadzīgs visai Latvijas sabiedrībai. Paldies par to! Novēlu viņiem nezaudēt pozitīvu attieksmi un radošu pieeju.

Jebkura situācija jāskatās kopumā

Līga Lakuča

Foto — Gatis Dieziņš.

Viesu diena— Kā ir mainījušās aizsardzības jomas prioritātes, kopš tikāt iecelts par Latvijas Republikas aizsardzības ministru?
— Prioritātes mainās, jo mainās arī situācija pasaulē. Pirmām kārtām jāatceras, ka mūsu aizsardzības nozares izvēlēto attīstības ceļu krasi ietekmēja ekonomiskā krīze valstī 2008. un 2009. gadā. Savukārt pēdējo gadu laikā visu mainīja jaunā ģeopolitiskā situācija pasaulē, jo īpaši Eiropā. Viena no galvenajām prioritātēm neapšaubāmi ir aizsardzības nozares budžets, kura palielinājums nepieciešams, lai varētu realizēt pārējās prioritātes.

Otra svarīgākā prioritāte ir personālsa-stāva palielināšana Nacionālajos bruņotajos spēkos. Tas nav viegls darbs, jo cilvēkiem, kurus rekrutējam dienestam profesionālajos bruņotajos spēkos, tiek izvirzītas visai augstas prasības. Prioritāte ir arī mūsu sabiedroto atbalsts. Gan mūsu stratēģiskie partneri, gan sabiedrotie iegulda lielus līdzekļus militāro spēju pilnveidošanā, lai nodrošinātu mieru un stabilitāti ne tikai savas valsts reģionā. Mēs nedrīkstam atpalikt, jo esošā drošības situācija prasa kolektīvus risinājumus. Tātad atkal ir jārunā par NBS personālsastāva daudzumu. Zemessardze ir viens no mūsu atbalsta punktiem šī jautājuma risināšanā. Apmeklējot Zemessardzes vienības, redzēju zemessargos augstu motivāciju un patriotismu. Šie cilvēki ar savu fantastisko attieksmi ir apbrīnas vērti. Vēlos publiski viņiem pateikt paldies par to darbu, ko viņi ir darījuši gadu gadiem, ieguldot gan savus personiskos līdzekļus, gan brīvo laiku, lai uzlabotu dienesta apstākļus un dotu savu pienesumu valstij drošības jomā. Ceru, ka mums izdosies no valsts puses sniegt viņiem atbalstu.

Otra lieta, ko vēlos izcelt personālsastāva jautājuma kontekstā, ir Jaunsardze. Šī kustība ir jāveicina — tas ir skaidrs visiem. Lai arī tās plāni daudziem šķiet ļoti ambiciozi, tā ir kustība, nevis militāra organizācija, tāpēc to nevajadzētu vērtēt stereotipiski, proti, ka jaunsargiem māca tikai ar militārām lietām saistīto. Jaunsargiem māca ļoti daudz dažādu prasmju un zināšanu, kas ir nepieciešamas cilvēkam ikdienā — gan pirmo palīdzību, gan izdzīvošanas prasmes ārkārtas situācijās, gan mūsu valsts vēsturi, gan līdera iemaņas, fizisko rūdījumu, to, kas jauniešus interesē. Liela daļa no aktivitātēm, kurās piedalās jaunieši un bērni, vecākiem ir jāfinansē. Jaunsargu nodarbības ir bez maksas, tātad tas ir atbalsts ģimenēm. No jaunsargiem izaug valstiski domājoši cilvēki, kas kļūst par skolotājiem, ārstiem, policistiem, ugunsdzēsējiem — cilvēkiem, kuri strādā valsts pārvaldē. Daudzi no viņiem, protams, izvēlas karavīra profesiju vai arī iesaistās Zemessardzē.

Ja runājam tieši par bruņoto spēku prioritātēm, jāuzsver pretgaisa aizsardzības spēju pilnveidošana, NBS mehanizācijas projekta īstenošana un Speciālo uzdevumu vienības aktualitātes. Šo jautājumu risināšana ir apjomīgs darbs, kas darāms vienlaikus, tāpēc vēlreiz gribu pateikt paldies visiem par izpratni un atbalstu — gan valsts augstākajām amatpersonām, gan arī tiem cilvēkiem aizsardzības jomā, kas tieši ir iesaistīti šajā procesā un bieži vien pilda divu trīs cilvēku pienākumus, nekad nesūdzoties un veicot to ar milzīgu pašiedvesmu un motivāciju. Ceru, ja tiks apstiprināts jaunais budžeta projekts, uzlabojumus sajutīs arī šie cilvēki, lai neatrisinātās sadzīviskās lietas netraucētu pildīt grūtos karavīra un zemessarga pienākumus.

Aizsardzības ministrs Liepājā

Par NBS mehanizācijas projektu — jāsecina, ka daudzi dzīvo ar pārliecību — kad piešķirs naudu, tad arī visu nopirks. Tā tas nenotiek. Tas ir ilgstošs process, kas rūpīgi jāsagatavo. Reizēm šādu projektu īstenošana ilgst divus, pat četrus gadus vai vēl ilgāku laiku. Arī NBS mehanizācijas projekts ir ilgstošs process, jo Lielbritānijā tika apmācīti mūsu cilvēki, kas savukārt Latvijā apmāca karavīrus, kuri rīkosies ar iepirkto tehniku. Šis process ietver ļoti daudz posmu, kas saistīti ar tehnikas apkalpošanu, apkopi un remontu, lietojumu mācībās un vingrinājumos, ar vienību taktisko apmācību. Arī pretgaisa aizsardzība, mūsu militāro bāžu attīstība, Mācību pavēlniecības pakļautībā esošās apmācību vietas prasa, lai NBS personālsastāvs būtu atbilstoši sagatavots. Šobrīd vajadzību ir ļoti daudz, bet cilvēku skaits ir ierobežots, tāpēc jādomā, kā šos procesus uzlabot.

— Šī gada sākumā tika runāts, ka tiem, kuri aizgājuši pensijā un vēlas atgriezties NBS, varētu pārrēķināt viņu pensijas.
— Likuma grozījumi jau ir tapuši. Šomēnes tos iesniegs valsts sekretāru sanāksmē apspriešanai, lai tālāk tos virzītu izskatīšanai valdībā un parlamentā. Ir paredzēti divi jauni papildinājumi Militārpersonu izdienas pensiju likumā. Pirmkārt, iespēja pārskatīt izdienas pensijas tiem, kuri no jauna atgriezīsies dienestā. Otrkārt, plānots palielināt bāzes procentus no 40 uz 55% tiem, kas militārajā dienestā būs nodienējuši ne mazāk par 25 gadiem. Šādas pensijas varētu saņemt, sākot no 2017. gada. Es domāju, ka daudzi cilvēki labprāt atgrieztos dienestā, arī no ārzemēm, ja viņi zinātu, ka izdiena turpināsies un viņi varēs atkal darīt sev tīkamo darbu, kuru kaut kādu apstākļu dēļ ir pārtraukuši. Šis faktors ļautu ar kvalificētiem kadriem strauji uzlabot mūsu per­sonāl­sastāva situāciju.

— Jums ir bijušas vairākas tikšanās ar ārvalstu politiķiem, militārpersonām.
—  Esmu pārsteigts, ka citu valstu militārpersonas, arī no ASV, labi pārzina situāciju, kāda ir izveidojusies Eiropā. Arī būdams 12. Saeimas deputāts un NATO Parlamentārās asamblejas Latvijas delegācijas pastāvīgais pārstāvis, pārliecinājos, cik erudīti un zinoši ir šie cilvēki. Eiropas ārlietu dienestā strādājošie zina politiķu uzvārdus pat tādās valstīs kā Turkmenistāna, Tadžikistāna, Moldova, Kazahstāna. Cilvēki seko līdzi procesiem valstīs, kas kādreiz bija tā sauktās padomju republikas. Skaidrs, ka esošā situācija pasaulē, jo īpaši Eiropā, vispirms tiek vērtēta no savas valsts skatapunkta, bet jāskatās ir kopumā. Jāsaprot, ka situācijas maiņu nosaka tas, cik lieli spēlētāji notikumos ir iesaistīti. Mūsu austrumu kaimiņš vienmēr ir tiecies pēc nozīmīgas lomas pasaules politikā, un tā rīcības sekas ir ietekmējušas esošo lietu kārtību Eiropā. Jauns pārbaudījums pasaulei ir bēgļu krīze un terorisms, «Islāma valsts» destruktīvie mērķi, tāpēc politiķu lēmumiem un izteikumiem ir jābūt balstītiem uz labām zināšanām, tie nedrīkst būt populistiski.

— Ko jūs teiktu karavīriem, kas uztver jūs kā ministru, kas nācis no viņu vidus? Vai viņi var cerēt uz pārmaiņām dienestā?
—  Desmit ar pusi gadu esmu dienējis Nacionālajos bruņotajos spēkos un, protams, zinu, kā ir bijis. Apmeklējot tagad vienības un tiekoties ar karavīriem, ir prieks, ka varu paziņot par valsts attieksmes maiņu, to, ka ir izpratne par bruņoto spēku vajadzībām un aktualitātēm. Tas ir ļoti būtiski šobrīd mūsu valstij. Ceru, ka izdosies viss, ko esam paredzējuši, ka karavīri saņems likumdevēju pretimnākšanu, kas uzlabos viņu dzīves un dienesta apstākļus. Gan karavīri profesionālajā dienestā, gan zemessargi un arī jaunsargi to ir pelnījuši ar savu apbrīnojamo motivāciju. Lai cilvēki sajūt, ka arī mazas lietas var daudz dot. Atceros, kad tika nomainīts vecais formas tērps, mēs bijām lepni un gandarīti par šo uzlabojumu. Politiķiem bez lielo, stratēģisko lēmumu pieņemšanas jāspēj ieraudzīt un risināt arī karavīra ikdienas problēmas. Apmeklējot vienības, redzu, ka vajag palīdzēt, lai gan ir ļoti daudz jau izdarīts. Protams, gribētos, lai palīdzība būtu iespējama jo drīzāk.

Pakāpes un kontingents uz Mali

— Kādi ir steidzamākie darbi šajā kontekstā?
— Tā nav tikai Aizsardzības ministrijas vai NBS problēma, proti, ilgais laiks, ko prasa lēmumu pieņemšana. Šis process ir jāuzlabo. Jādomā arī, kā sakārtot vienību tehnisko nodrošinājumu. Palīdzīgu roku sākumposmā mums ir snieguši ļoti daudzi, un mēs, protams, esam laipni pieņēmuši šo palīdzību. Taču rezultātā, piemēram, mums ir ļoti dažādu modifikāciju autotransports, kas kavē operatīvi darboties. Tā ir daudzās lietās — labu gribēdami, esam centušies ātri atrisināt kādas vienības problēmu, bet neesam skatījušies plašāk, vai risinājums varētu palīdzēt arī pārējām struktūrām. Šobrīd es redzu, ka mēs uz to ejam. Proti, risinot kādas noteiktas vienības jautājumu, mēs pieņemam arī stratēģiskus lēmumus, kas pozitīvi ietekmēs visu bruņoto spēku attīstību.

Latvijas ziņas

19. augustā aizsardzības ministrs Raimonds Bergmanis, būdams darba vizītē Igaunijā, tikās ar Igaunijas aizsardzības ministru Svenu Mikseru, apmeklēja NATO kiber­aizsardzības izcilības centru un Gaisa spēku bāzi Emari.

Abi ministri pauda vienotu viedokli par Igaunijas un Latvijas ixcili labo sadarbību aizsardzības jomā. Viņi pievērsās jautājumiem par aizsardzības finansējumu abās valstīs, kas šobrīd ievērojami atšķiras, bet par kura pieaugumu atbilstoši valdības lēmumam sasniegt 2% no IKP līdz 2018. gadam stingri iestājas aizsardzības ministrs R. Bergmanis. Savukārt Igaunijas aizsardzības ministrs izteica vēlējumu Latvijai pēc iespējas straujāk sasniegt šo mērķi, kā arī informēja, ka Igaunijas valdība jau šajā gadā ir lēmusi par papildu finansējuma piešķiršanu aizsardzībai 40 miljonu eiro apmērā, lai to izmantotu sabiedroto uzņemošās valsts infrastruktūras izveidei.

Ministri sarunā skāra arī jautājumus par nepieciešamo sabiedroto klātbūtni Baltijas valstīs ilgtermiņā, kā arī atzīmēja nozīmīgāku NATO jūras spēku klātbūtni Baltijas valstīs.

Tika pārrunāti jautājumi par ASV smagās militārās tehnikas izvietošanu, NATO komandvadības štāba elementu izveidošanas gaitu, kā arī par NATO ekselences centriem Igaunijā un Latvijā.

z01

Ministri sarunā atzina par nozīmīgu kopīgas militāro iepirkumu stratēģijas izveidošanu Baltijas valstīs.

R. Bergmanis ar Igaunijas kolēģi pārrunāja galvenās prioritātes Baltijas valstu aizsardzības sadarbībā. Ņemot vērā reģionālās sadarbības nozīmi ar Poliju un Ziemeļeiropas valstīm, sarunā tika akcentēta nepieciešamība Baltijas valstīm vienoties par kopīgām pamatnostādnēm, gatavojoties nākamā gada NATO samitam Varšavā.

R. Bergmanis augsti novērtēja Emari Gaisa spēku bāzes attīstību un tajā ieguldīto resursu atdevi, kas mērāmi aptuveni 100 miljonos eiro. «Emari bāze var kalpot par labu paraugu mūsu Lielvārdei, kura jau šobrīd attīstās ļoti veiksmīgi. Esmu pārliecināts, ka arī mēs to varēsim paveikt,» norādīja R. Bergmanis.

No 25. līdz 27. augustam Ruklā Lietuvā norisinājās Lietuvas Sauszemes spēku organizētās militārās sacensības, kurās piedalījās arī Latvijas Sauszemes spēku kājnieku brigādes Kaujas atbalsta bataljona Militārās izlūkošanas rotas nodaļa, izcīnot pirmo vietu komandu kopvērtējumā. Sacensībās piedalījās 12 Sauszemes spēku nodaļas no ASV, Dānijas, Latvijas, Lietuvas, Lielbritānijas un Polijas.

«Šādi pasākumi sekmē un nostiprina sadarbību, jo kaimiņvalstu un citu partnervalstu karavīri redz, ka mums ir svarīgi viņu pasākumi un tradīcijas,» uzsver Sauszemes spēku kājnieku brigādes virsseržants Edgars Joksts-Bogdanovs. «Tāpat sacensībās tiek veidota atpazīstamība, kā arī demonstrētas mūsu militārās spējas un sagatavotība.»

Sacensības sastāvēja no trim posmiem — pirmajā dienā tika veikti dažādi militārie uzdevumi, naktī — orientēšanās, otrajā dienā citi militārie uzdevumi.

Lai izvēlētos labāko nodaļu dalībai starptautiskajās sacensībās, šā gada maijā Ādažos norisinājās Sauszemes spēku kājnieku brigādes rīkotās nacionālās sacensības.

Lietuvas Sauszemes spēku militārās sacensības «Best Infantry Section Competition» tiek organizētas katru gadu. Latvijas komanda šajās sacensībās piedalījās pirmoreiz.

26. augustā Gaisa spēku aviācijas bāzē Lielvārdē pirmo reizi nolaidās divas A-10 lidmašīnas, lai veiktu degvielas uzpildi, iepazīstinātu ugunsdzēsējus ar drošības prasībām un instrukcijām, kā arī iepazītos ar Lielvārdes lidlauka iespējām.

2015. gada 26. augustā Gaisa spēku aviācijas bāzē Lielvārdē pirmo reizi nolaidās divas A-10 lidmašīnas, lai veiktu degvielas uzpildi, iepazīstinātu ugunsdzēsējus ar drošības prasībām un instrukcijām, kā arī iepazītos ar Lielvārdes l

Astoņas ASV A-10 lidmašīnas pašlaik atrodas Igaunijā operācijas «Atlantic Resolve» ietvaros, tās piedalījās arī mācībās «Simple Strike», kā arī trenējas kopā ar triju Baltijas valstu tuvā gaisa atbalsta kontrolieriem.

Lai lidmašīnas varētu ilgstoši sniegt tuvā gaisa atbalstu Ādažu poligonā, iespēja uzpildīt degvielu tuvajā Lielvārdes lidlaukā ir ļoti nozīmīga spēja.

«Gaisa spēku aviācijas bāze Lielvārdē ir viena no NATO bāzēm Eiropā, un šī ir pirmā reize, kad te uzpildīta degviela ASV iznīcinātājiem,» uzsver ASV Divpusējo attiecību virsnieks Latvijā pulkvežleitnants Timotijs Broks.

Sakaru un lidojumu nodrošinājuma posma komandieris majors Normunds Mercs uzsver, ka tā ir iepazīšanās vizīte gan ASV, gan Latvijas bruņotajiem spēkiem, lai uzzinātu vairāk par lidlauka sniegtajām iespējām un veiktu personālsastāva apmācību.

«Esmu ļoti pagodināts, ka varu būt pirmais pilots, kas ar A-10 nolaidies Lielvārdes lidlaukā,» saka majors Riks Mičels. «Mēs esam šeit kā eksperti, lai sadarbotos ar triju Baltijas valstu tuvā gaisa atbalsta kontrolieriem un sniegtu padomus, kā uzlabot šo spēju.»

«Lielvārdes lidlauks ir lielisks, skrejceļš ir pilnīgi jauns, te ir nodrošināts viss, kas nepieciešams lidmašīnu uzpildīšanai un apkopei,» uzsver pilots.

No 7. līdz 13. septembrim Liepājas novada Šķēdes poligonā norisinājās pretgaisa aizsardzības mācības «Baltic Zenith 2015», kuru laikā notika kaujas šaušana ar tuvās darbības pretgaisa aizsardzības raķešu sistēmu RBS-70 gaisa mērķos. 8. septembrī mācības apmeklēja Nacionālo bruņoto spēku komandieris ģenerālleitnants Raimonds Graube, kā arī pašvaldību pārstāvji.

Baltic Zenith«Īpaši lepns esmu par to, ka mācībās līdzās profesionālā dienesta karavīriem piedalās arī zemessargi, kas ir nozīmīgs solis pretī mūsu aizsardzības spēju izaugsmei,» uzsvēra ģenerālleitnants Raimonds Graube.

Mācībās piedalījās vairāk nekā 50 karavīru un zemessargu no Gaisa spēku aviācijas bāzes Pretgaisa aizsardzības diviziona un Zemessardzes 17. pretgaisa aizsardzības bataljona, kuru uzdevums bija sašaut 6 metrus garu gaisa mērķi, kura diametrs ir 45 cm. Tas atradās 3 kilometru attālumā no šāvēja un apmēram 300 metru virs jūras. Mērķi pa gaisu vilka bezpilota lidaparāts.

Šīs mācības ir noslēguma posms pretgaisa aizsardzības sistēmu operatoru sertifikācijai, turklāt šogad mācībās «Baltic Zenith» pirmo reizi arī zemessargi šauj ar RBS-70.

Nacionālo bruņoto spēku attīstības plāns 2012.—2024. gadam kā vienu no prioritātēm paredz pretgaisa aizsardzības spēju attīstīšanu. Gaisa spēku aviācijas bāzes Pretgaisa aizsardzības divizions un Zemessardzes 17. pretgaisa aizsardzības bataljons ir divas bruņoto spēku vienības, kuras specializētas pretgaisa aizsardzības uzdevumu veikšanā.

Šķēdes mācību bāze ir vienīgā Latvijā, kurā ir iespējams veikt praktiskus šaušanas vingrinājumus gaisa mērķos, izmantojot pretgaisa aizsardzības ieroču sistēmas. Tajā regulāri notiek pretgaisa aizsardzības mācības.

8. septembrī Nacionālo bruņoto spēku Gaisa spēku aviācijas bāzē Lielvārdē notika mediju un viesu diena, kurā Teksasas Gaisa spēku Nacionālās gvardes karavīri demonstrēja ASV bruņoto spēku bezpilota lidaparātus «MQ-1 Predator».

Viesu diena

Mediju un viesu dienā piedalījās Valsts prezidents Raimonds Vējonis, aizsardzības ministrs Raimonds Bergmanis, Nacionālo bruņoto spēku komandieris ģenerālleitnants Raimonds Graube, ASV vēstniece Latvijā Nensija Bikofa Petita, Mičiganas Nacionālās gvardes komandieris ģenerālmajors Gregorijs Vadnais, Nacionālās gvardes mobilizācijas komandiera asistents ģenerālmajors Ēriks Volmeke, Teksasas Nacionālās gvardes ģenerāladjutants ģenerālmajors Džons N. Nikolss.

ASV bruņotie spēki ir nosūtījuši divas bezpilota lidmašīnas «MQ-1 Predator» un aptuveni 70 karavīrus uz Latviju, Gaisa spēku aviācijas bāzi Lielvārdē, divu nedēļu mācību operācijā, pārbaudot izvēršanās spējas un gaisa operācijas, lai iedrošinātu Eiropas valstis, kuras satrauc Krievijas agresija Ukrainā.

Mācību operācija sākās jau 24. augustā, kad Latvijā ieradās Teksasas Gaisa spēku Nacionālās gvardes 174. izlūkošanas eskadriļas karavīri un aprīkojums, un tā ilga līdz 15. septembrim.

«Lielākais ieguvums šajā mācību operācijā ir reāla iespēja pārbaudīt bāzes militārās spējas un uzņemošās valsts atbalsta iespējas. Tādējādi mēs gūstam pārliecību, ka varam strauji izvietot savus spēkus, lidot un veikt mācības, kur vien nepieciešams,» norāda pulkvežleitnants Kristofers Rekers no ASV Gaisa spēku Eiropā un Āfrikā štāba operāciju pārvaldes. «Šī bezpilota lidaparātu izvietošana Lielvārdē pārbauda mobilitātes un loģistikas spējas, kā arī uzņemošās valsts atbalstu.»

Tiklīdz ASV Gaisa spēki pārliecināsies, ka šis sadarbības modelis strādā, Lielvārdes lidlauks tiks atzīts kā viena no platformām, no kuras nepieciešamības gadījumā var pacelties «Predator» bezpilota lidaparāti.

«Šis nav vienreizējs pasākums. Mēs esam vienojušies par ilgstošu sadarbību — lai tad, ja mums vajadzētu nolaisties lidlaukā, mēs varētu to izdarīt,» sacīja pulkvežleitnants K. Rekers.

Otrs uzdevums šajā mācību operācijā ir informācijas vākšana un apmaiņa — mācību lidojumu laikā tiks pārbaudīts, kā video materiāli, ko uzņem bezpilota lidaparāti, tiks saņemti un analizēti uzņemošajā valstī.

«Kamēr bezpilota lidaparāti lidos virs Latvijas, mēs sēdēsim plecu pie pleca ar Baltijas kolēģiem un mācīsim viņiem, kā pilnībā izmantot iegūto informāciju,» uzsver pulkvežleitnants Antonijs Belione no ASV Gaisa spēku Eiropā un Āfrikā pavēlniecības. Mācību operācijā kā apmācāmā auditorija piedalīsies virsnieki no Baltijas valstīm un Polijas.

Informācija netiks vākta operacionāliem nolūkiem, bet pārbaudīs informācijas apmaiņas spējas. «Mūsu nolūks ir apliecināt sabiedrotajiem savu atbalstu, parādot vēl vienas militārās spējas, kas ir mūsu rīcībā,» saka pulkvežleitnants A. Belione. «Šoreiz tieši mācību operācijas izlūkošanas informācijas vākšanas komponente norāda, ka mūsu atbalsts sabiedrotajiem tikai pieaug.»

«Informācijas iegūšana un apmaiņa mūsdienās ir spēcīgākais ierocis,» uzsver pulk­vežleitnants K. Rekers. «Tas ļauj informācijai nekavējoties nonākt pie lēmumu pieņēmējiem, lai laikus reaģētu uz jebkuru situāciju.»

ASV Gaisa spēki pirmoreiz ir nosūtījusi šādas neapbruņotas bezpilota izlūklidmašīnas uz Latviju mācību operācijai ar sabiedrotajiem, un tās tiks izmantotas Latvijas gaisa telpā.

«Šī lidmašīnu un personāla mācību operācija pārbaudīs to spēju izvietot un izmantot attālināti pilotējamās lidmašīnas gaisa operāciju veikšanai, kā arī apliecinās sabiedrotajiem Latvijā, NATO dalībvalstīm un Eiropas partneriem mūsu saistības pret reģiona drošību,» sacīja Pentagona preses sekretārs majors Džeimss Brindls.

8. un 9. septembrī Aizsardzības ministrijā un Nacionālo bruņoto spēku Apvienotajā štābā norisinājās Latvijas un NATO pārstāvju konsultācijas, lai pārrunātu aizsardzības plānošanas jautājumus un izvērtētu nacionālo spēju attīstību, kā arī harmonizētu procesus NATO un dalībvalstīs.

Sarunās piedalījās militārie un civilie eksperti no Nacionālajiem bruņotajiem spēkiem, Aizsardzības un Ārlietu ministrijas, kā arī pārstāvji no NATO starptautiskā štāba, starptautiskā militārā štāba un NATO Transformācijas pavēlniecības štāba elementa Eiropā. Sarunas vadīja NATO Starptautiskā štāba Aizsardzības politikas un plānošanas departamenta direktors.

Konsultāciju gaitā tika detalizēti analizēta Nacionālo bruņoto spēku spēju attīstības gaita, tostarp plānoto aizsardzības izdevumu pieaugums.

NATO delegācija izteica atzinību par valdības apņemšanos kāpināt aizsardzības izdevumus līdz 2% no IKP jau 2018. gadā, izsakot cerības, ka plānotais aizsardzības budžeta pieaugums tiks atbalstīts arī Saeimā.

NATO pārstāvji norādīja, ka nozīmīgs ir ne tikai finansējuma apjoms, bet arī šī finansējuma izlietojums, attīstot spējas, kas nodrošina NATO noteikto spēju attīstības mērķu sasniegšanu.

Tāpat tika norādīts, ka aizsardzībai atvēlētie resursi tiek vērtēti atbilstoši NATO definīcijai, un resursu novirzīšana jomām, kas tikai pastarpināti saistītas ar aizsardzības spēju celšanu, nav adekvāta, jo sevišķi šā brīža apdraudējuma situācijā. Tika atzīmēts, ka pašreiz plānotais finansējums nenodrošina visu Nacionālo bruņoto spēku iztrūkumu novēršanai un spēju attīstībai nepieciešamos resursus.

NATO aizsardzības plānošanas eksperti norādīja, ka Latvijai jāturpina uzsāktā Sauszemes spēku kājnieku brigādes attīstība, personālsastāva palielināšana, nodrošinot vienību aizpildījumu, un vienību reaģēšanas spēju celšana. Atzinīgi tika novērtēts Latvijas ieguldījums NATO operācijās un spēku dežūrās.

Konsultāciju ciklā Latvija bija pirmā no dalībvalstīm, ar ko tika veiktas sarunas. NATO aizsardzības plānošanas procesa ietvaros nākamā gada sākumā ir plānotas dalībvalstu pārrunas par spēju attīstību un NATO spēju mērķu īstenošanas progresu. NATO sagatavotos izvērtējumus par dalībvalstīm ir plānots apstiprināt NATO samitā Varšavā.

Latvijā piegādāti pirmie četri kāpurķēžu bruņutransportieri CVRT (Combat Vehicle Reconnaissance Tracked), kas tiks izmantoti tehniķu un mehāniķu, kā arī karavīru apmācībai vienībās Ādažu bāzē.

z06

«Šis ir nozīmīgs solis Latvijas pašaizsardzības spēju stiprināšanā, jo šīs modernizētās bruņumašīnas, kas tiks aprīkotas ar labākajiem prettanku ieročiem, nozīmīgi uzlabos Sauszemes spēku kājnieku brigādes kaujas spējas un mobilitātes spējas,» uzsvēra aizsardzības ministrs Raimonds Bergmanis.

Mehanizētas vienības izveidei paredzētos CVRT Nacionālie bruņotie spēki saņems laika posmā no 2016. gada līdz 2020. gadam. Tehnikas piegāde notiks pakāpeniski, un līdz ar tehnikas piegādi tiks uzsākta arī tās ieviešana ekspluatācijā.

CVRT kāpurķēžu bruņutehnika ir Latvijas apstākļiem piemērota kaujas tehnika ar ļoti augstu mobilitāti, kas neprasa attīstīt smagnēju inženiertehnisko bāzi kaujas mobilitātes nodrošināšanai. Tehnika var pārvietoties pa visiem Latvijā pieejamiem koplietošanas ceļiem, tiltiem, grāvju pārvadiem, kā arī ārpus ceļu tīkla. Tehnikas masa ir 8—10 tonnas atkarībā no modifikācijas un bruņu līmeņa. Tā ir viegli transportējama pa dzelzceļu, jūru un ar gaisa transportu.

2014. gada septembrī tika parakstīts līgums par 123 kāpurķēžu bruņutehnikas CVRT iegādi no Lielbritānijas. Darbs pie Sauszemes spēku kājnieku brigādes mehanizācijas projekta tika uzsākts 2012. gada nogalē.

Ģenerālleitnants Graube pateicas Teterevu fondam par atbalstu bruņotajiem spēkiem

15. septembrī Nacionālo bruņoto spēku komandieris pateicās Borisa un Ināras Teterevu fondam, ar kura palīdzību teju 80 starptautiskajās operācijās dienējušo karavīru dzīvesbiedri saņēma iespēju kopā iziet sociālās rehabilitācijas kursu.

Mecenāti Teterevi

«Neskatoties  uz mūsdienu tehnoloģiju iespējam, pildot dienesta pienākumus starptautisko operāciju rajonos, karavīrs tomēr ir atrauts no savas ģimenes,» uzrunājot Borisu un Ināru Teterevus, kā arī vairākas karavīru ģimenes, kuras bija ieradušās uz tikšanos ar mecenātiem, atzina ģenerālleitnants Raimonds Graube. «Ģimenes atbalsts karavīram ir būtisks, jo saikne ar to morāli stiprina karavīru, kas, savukārt, ir būtiski ne tikai pašam karavīram, bet arī bruņotajiem spēkiem,» uzsvēra bruņoto spēku komandieris.

«Teterevu fonda atbalsts deva iespēju karavīru ģimenēm pēc ilgās atšķirtības atkal satuvināties, sociālās rehabilitācijas kursu pavadot kopā, par ko es sirsnīgi pateicos abiem mecenātiem,» sacīja ģenerālleitnants Raimonds Graube, pasniedzot Borisam un Inārai Tetereviem bruņoto spēku vienību krūšu nozīmju kolekciju.

Sociālā rehabilitācija ir pasākumu kopums, kas vērsts uz sociālās funkcionēšanas spēju atjaunošanu vai uzlabošanu, lai nodrošinātu sociālā statusa atgūšanu un iekļaušanos sabiedrībā. Rehabilitāciju saņem tikai karavīri, bet ar Teterevu fonda atbalstu 2014. — 2015. gadā rehabilitāciju saņēma arī 80 karavīru otras puses.

Sagatavojusi Ieva Ozoliņa.
Foto — Ēriks Kukutis, Normunds Mežiņš, Gatis Dieziņš un
srž. Sīms Teders (Igaunijas Aizsardzības spēki).