Eiropas Savienības jaunākie drošības izaicinājumi

Eiropas drošības stratēģija, kas tika izstrādāta 2003. gadā, deva Eiropas Savienībai vairākus instrumentus miera un drošības nodrošināšanā, identificējot piecus galvenos apdraudējuma virzienus — terorisms, masveida iznīcināšanas ieroču izplatīšanās, reģionāla mēroga konflikti, vāji valstiskie režīmi (state failure) un organizētā noziedzība. 2009. gadā stājās spēkā Lisabonas līgums, ar kuru tika aizsākta Kopējā drošības un aizsardzības politika (Common Security and Defence Policy), pirmo reizi radot ietvaru un risinājumus jaunu militāro spēju attīstībai Eiropas Savienības līmenī. Lisabonas līgums tostarp ir paplašinājis ES militāros un nepieciešamības gadījumā arī kaujas uzdevumus, ieviesis pienākumu dalībvalstīm sniegt savstarpēju militāru atbalstu bruņota uzbrukuma gadījumā (nav pretrunā ar NATO kolektīvās aizsardzības principu), noteicis dalībvalstīm solidāru rīcību un piedalīšanos militāro resursu mobilizācijā teroristiska uzbrukuma gadījumā kādai no valstīm, kā arī ieviesis divpusējās vai daudzpusējās aizsardzības sadarbības formātu, lai veicinātu gudrās aizsardzības (smart defence) projektus.

Migrantu un bēgļu pūļa savaldīšana Ungārijā.
Migrantu un bēgļu pūļa savaldīšana Ungārijā.

 

Laikā, kad Eiropa ir nedaudz atguvusies no 2008. gada ekonomiskās krīzes, strauji pasliktinājusies kopējā drošības situācija gan ES dienvidos, gan austrumos. Notikumi Ukrainā, saspīlētās attiecības ar Krieviju, kā arī arvien pieaugošie terorisma draudi ir likuši ES pārvērtēt līdz šim salīdzinoši veiksmīgo Kopējo drošības un aizsardzības politiku, kuras pamatā bija 2003. gadā izstrādātā Drošības stratēģija. 2015. gads ir kļuvis par pagrieziena punktu, kad Eiropa atzinusi vajadzību kvalitatīvi pārskatīt savus pamatdokumentus, pielāgojot tos reālajai drošības situācijai Eiropā un ārpus tās robežām. Drošības politikas pamatdokumentu adaptācija mūsdienu izaicinājumiem prasīs kompleksu pieeju un ilgstošu darbu. ES augstajai pārstāvei ārlietās un drošības politikā Federikai Mogerīni ir uzdots līdz 2016. gada jūnijam sagatavot un ES samitā prezentēt jaunās kopējās drošības stratēģijas koncepciju ES ārējās un drošības politikas jomā.

Jaunajā Eiropas drošības stratēģijā visām ES dalībvalstīm kopīgi jādefinē ne tikai turp­mākās attiecības ar Krieviju, bet arī rīcības stratēģija pret «Islāma valsts» (ISIS, Islamic State in Iraq and Syria) eksistenci un aktivitātēm. Tāpat Eiropai jāsaprot savi mērķi un skaidri jādefinē intereses pret nestabi- litātes perēkļiem Tuvajos Austrumos un Ziemeļāfrikā. Sevišķa uzmanība Eiropas drošības plānotājiem un stratēģiem jāpievērš jaunajam karadarbības veidam — hibrīdkara draudiem, kas ietver gan konvencionālos, gan nekonvencionālos elementus. Hibrīdkarš var aizsākties ar kiberuzbrukumiem, turpināties ar naidīgu propagandu un «troļļu» armiju aktivitātēm, manipulācijām energoresursu piegādēs, pakāpeniski pār­augot konvencionālā karā. Turklāt visi šie notikumi var risināties arī vienlaikus. Pagaidām ES cīņā pret Krieviju, kas pārkāpj starptautiskās tiesības un nerēķinās ar demokrātijas pamatprincipiem, ir ieviesusi tikai diplomātiskās un ekonomiskās sankcijas. Kāds būs Eiropas nākamais solis?

ISIS kontrolētās teritorijas Sīrijā un Irākā (neoficiāla karte).
ISIS kontrolētās teritorijas Sīrijā un Irākā (neoficiāla karte).

Jāatzīst, ka pēdējā laikā ES un Krievijas attiecību saspīlējuma problēmu ir aizēnojis jauns drošības izaicinājums — kara bēgļu un nelegālo migrantu krīze, kas ar katru nedēļu pieņemas spēkā. Šī problēma un tās iespējamie risinājumi tika apspriesti septembra sākumā ES dalībvalstu un kandidātvalstu ārlietu ministru neformālajā sanāksmē Luksemburgā. Pēc sanāksmes F. Mogerīni paziņoja, ka ES ārlietu resoru vadītāji ir vienojušies ievērojami padziļināt sadarbību migrācijas plūsmas regulēšanā ne tikai savienības iekšienē, bet veidot sadarbību šajā jomā arī ar ES kandidātvalstīm. «Gan dalīb­valstis, gan kandidātvalstis atrodas vienā laivā attiecībā uz dramatiskus apmērus ieguvušo migrantu krīzi, un mums jāsadarbojas, necenšoties novelt atbildību citam uz citu vai Eiropas institūcijām,» teica augstā pārstāve preses brīfingā pēc ministru neformālās tikšanās. F. Mogerīni uzsvēra, ka nekontrolētās migrācijas problēmai ar visiem sarežģītajiem tās cēloņiem un iespējamām sekām nebūs iespējams piemērot ārkārtas īstermiņa risinājumus. Krīze tupināsies ilgstoši un paplašināsies mēroga ziņā. Tādējādi tikai ideoloģiskā un politiskā līmenī būs iespējami iedarbīgi ilgtermiņa risinājumi bez strikta sākuma un beigu punkta. F. Mogerīni aicināja ātrāk izstrādāt vienotu Eiropas lēmumu migrācijas jautājumā, saglabājot cilvēku ticību tādām eiropeiskām vērtībām kā cilvēktiesības un solidaritāte. Galvenie Eiropas valstu sadarbības virzieni, kas bēgļu krīzes dēļ jau ir aktivizēti, saistīti ar  «īsto» bēgļu statusa pārbaudi un piemērošanu, iekšējo ES robežu un ārējās robežas pārvaldību, cīņu pret cilvēku kontrabandistiem, kooperācijas padziļināšanu ar bēgļu izcelsmes un tranzīta valstīm, kā arī pasākumiem mas­veida migrācijas cēloņu likvidācijai.

Jauno draudu atvairīšana, terorisma apkarošana un krīžu menedžments ir Eiropas tuvākie izaicinājumi, ņemot arī vērā, ka kompleksi drošības pasākumi nebūs iespējami tikai ES Kopējās drošības un aizsardzības politikas ietvarā. Kompleksu problēmu risināšana (tajā skaitā migrācijas krīze) un hibrīdkara draudi prasīs politisko, diplomātisko, militāro un citu instrumentu tālredzīgu sinerģiju, turklāt visām Eiropas valstīm būs jārīkojas vienoti. Atsevišķu Eiropas valstu patstāvīgi centieni uzlabot drošību nepārprotami būs daudz dārgāki un mazāk efektīvi.

Pēc ārvalstu preses materiāliem sagatavojusi
majore Vizma Kaļčeva.
Foto — Reuters; www.invisible-dog.com/isis_weakness_eng.html.

Ārzemju ziņas

PrintBūvē kazarmas sabiedrotajiem spēkiem

Igaunijas Aizsardzības ministrija parakstījusi līgumu ar kompāniju «Nordecon AS» par jaunu kazarmu būvi Tapā, kas būs paredzētas NATO sabiedroto spēku vienību izvietošanai. Kompānija «Nordecon AS» jau ir uzbūvējusi augstiem standartiem atbilstošas kazarmas Aizsardzības spēku vajadzībām.

Viru uzceltā jaunās kazarmas ēka.
Viru uzceltā jaunās kazarmas ēka.

AM pārstāvis Ingvars Parnamae kontekstā ar parakstīto līgumu uzsvēris, ka Igaunija vēlas augstā līmenī pildīt uzņemošās valsts funkciju, piedāvāt labus apstākļus militāriem treniņiem un dzīvošanai tiem alianses karavīriem, kuri Igaunijā uzturas rotācijas kārtībā vai ierodas uz īslaicīgām mācībām.

Trīsstāvu kazarmas projekts (5100 m2) paredzēts 300 cilvēku izmitināšanai, kā arī ietver 13 mācību telpas, dažādas tehniskās un palīgtelpas apkalpojošā un pedagoģiskā personāla vajadzībām. Jaunās kazarmas būvdarbus plānots pabeigt 2016. gada pavasarī, un ēka izmaksās 4,6 miljonus eiro. Izmaksas tiks segtas no Igaunijas valdības piešķirtajiem līdzekļiem speciāli sabiedroto spēku atbalstam valsts teritorijā.

Šī gada februārī Igaunijas parlaments nobalsoja par 40 miljonu eiro piešķiršanu NATO pastāvīgās klātbūtnes pasākumu finansēšanai 2015.—2020. gadā.

Igaunijas aizsardzības ministrs Svens Miksers nesenajā ES aizsardzības ministru neformālajā sanāksmē, kas 4. septembrī notika Luksemburgā, paziņoja, ka Eiropa nevar koncentrēties tikai uz bēgļu krīzes risināšanu, aizmirstot par draudiem no Krievijas puses un pieaugošo militāro aktivitāti šajā valstī.  S. Miksers arī informēja, ka Eiropas Savienības ārējās un drošības stratēģijas koncepcijā, kas tiks prezentēta 2016. gada jūnijā, liela uzmanība būs pievērsta gan samilzušajām migrācijas pro-blēmām, gan hibrīdkara draudiem.

PrintBaltijas debesis sargās ungāru iznīcinātāji

No 1. septembra Baltijas valstu gaisa telpas patrulēšanu ir pārņēmuši Ungārijas Gaisa spēki ar četriem iznīcinātājiem «Gripen» un 114 cilvēku personālu. Šī ir pirmā reize 70 gadu laikā, kad Ungārijas Gaisa spēku lidmašīnas piedalās kādā no operācijām ārpus savas valsts robežas.

Ungārijas GS «Gripen».
Ungārijas GS «Gripen».

Pēdējos mēnešos ir vērojama Krievijas aviācijas aktivizēšanās Baltijas gaisa telpas pierobežā, tāpēc arī palielināts NATO iznīcinātāju patrulēšanas izlidojumu skaits. Lielākais izlidojumu skaits nedēļas laikā ir bijis 22.

Kontekstā ar drošības situācijas pasliktināšanos Baltijas reģionā zīmīgs ir Lietuvas prezidentes Daļas Grībauskaites paziņojums, ka Lietuva plāno sasniegt finansējumu aizsardzībai 2% līmenī no iekšzemes kopprodukta divus gadus āgrāk, nekā solīts iepriekš. Tas nozīmē, ka nevis 2020., bet jau 2018. gadā Lietuvas BS finansējums būs sasniedzis tādus rādītājus, par kuriem ir vienojušās visas lielākās politiskās partijas. 2015. gadā Lietuvas aizsardzības budžets veido 1,11% no IKP, bet 2016. gadā tas būs 1,46% no IKP.

PrintTrīskāršo rezervistu apmācību

2014. gadā Somijas Aizsardzības spēki (AS) uz rezervistu mācībām iesauca kopumā 600 cilvēku, bet šogad šis skaits sasniegs 18 000. No vienas puses, šī situācija atspoguļo Somijas drošības apsvērumus, ņemot vērā notikumus Ukrainā, 1335 km garo robežlīniju ar Krieviju un 1939. gada smago pieredzi, zaudējot Krievijai 10% no somu teritorijas. Vērtējot visas Krievijai apkārt esošās valstis, tikai Ukrainai ir garāka robeža ar Krieviju nekā Somijai. Tajā pašā laikā AS pārstāvji uzsver, ka armijas reforma tika uzsākta jau 2012. gadā, kad tika pieņemts lēmums ievērojami palielināt apmācāmo rezervistu skaitu. Lai īstenotu šo nodomu, pēdējos gados AS dzīvoja stingras līdzekļu taupīšanas apstākļos, turklāt tika atvaļināti rezervē un atlaisti 2400 karavīri un aizsardzības jomas civilie darbinieki. Tagad šie līdzekļi ir novirzīti rezervistu sagatavotības līmeņa celšanai un militāro zināšanu atsvaidzināšanai, stiprinot valsts aizsardzības spējas tuvā un vidējā perspektīvā. Drošības stiprināšanai Somija arī paplašina sadarbību aizsardzības jomā ar kaimiņvalsti Zviedriju un NATO dalībvalstīm Norvēģiju un Dāniju.

 Somijas AS mācības mežotā apvidū.
Somijas AS mācības mežotā apvidū.

Lai pilnveidotu AS apmācības sistēmu, drīzumā plānots izstrādāt jaunu rezervistu iesaukšanas sistēmu, kas ļaus daudz īsākā laikā organizēt iesaukšanu.  Pašlaik Somijā ir obligātā militārā karaklausība, kas paredz pilngadīgiem vīriešu dzimtes pilsoņiem nodienēt 6—12 mēnešus. Pēc atvaļināšanas no dienesta rezervistiem ir pienākums vajadzības gadījumā ierasties uz 5—7 dienu militārajām mācībām. Iesaukšana uz mācībām notiek ar vēstuļu palīdzību, kurās tiek norādīti arī tiešie rezervista pienākumi. Vēstules saņem arī ārzemēs dzīvojošie Somijas pilsoņi, un tajās tiek iekļauta informācija par konkrētu vienību, kurā rezervistam jāierodas.

Somijas AS kopumā ir 16 000 karavīru, bet, nepieciešamības gadījumā izsludinot mobilizāciju, var tikt iesaukti vēl 230 000 somu rezervistu.

PrintJūras spēku modernizācijā ieguldīs četrus miljardus eiro

Polijas premjerministre Eva Kopača, piedaloties Gdaņskā rīkotajā pasākumā par godu mīnukuģa «Kormoran II» nolaišanai ūdenī, informēja, ka 2015.—2025. gadā Jūras spēku attīstībā tiks investēti 16 miljardi zlotu. «Kormoran II» ir jau otrais vietējā ražojuma kuģis, kas iekļauts JS sastāvā. Līdz 2022. gadam plānota vēl divu šādu kuģu iekļaušana ierindā.

Polijas JS zemūdenes («Kobben» klase).
Polijas JS zemūdenes («Kobben» klase).

Jūras spēku kaujas spējas paredzēts uzlabot arī ar jaunu zemūdeņu iegādi, turklāt šo plānu realizācija varētu notikt ciešā sadarbībā ar Nīderlandi un Norvēģiju, panākot būtisku projekta izmaksu samazinājumu. Kopš 2013. gada Polijas eksperti piedalās tehniskās konsultācijās ar potenciāliem sadarbības partneriem. Polijas Bruņoto spēku tehniskās modernizācijas plānā un Jūras spēku attīstības koncepcijā, kas aptver laikposmu līdz 2030. gadam, ir paredzēts iegādāties pavisam trīs jaunas zemūdenes. Pirmajām divām ierindā jāiekļaujas līdz 2022. gadam, bet trešajai — līdz 2030. gadam. Polijas ekspertu aplēses liecina, ka trīs jaunu zemūdeņu būve valstij izmaksās aptuveni trīs miljardus dolāru.

Pašlaik Jūras spēkos ir četras «Kobben» klases zemūdenes (piektā tika norakstīta 2014. gadā). Visas šīs zemūdenes būvētas laikā no 1964. līdz 1965. gadam un iepirktas no Norvēģijas pēc 2002. gada. Viena no zemūdenēm tiek izmantota apmācībai, bet pārējās trīs savus uzdevumus ierindā pildīs tikai līdz 2016.—2017. gadam. JS ir arī viena dīzeļelektriskā zemūdene (projekts 877EKM), kuras ekspluatācija tiks izbeigta 2022. gadā.

PrintIepirks jaunus bezpilota lidaparātus

Lielbritānijas Aizsardzības ministrija publiskojusi plānus iegādāties bezpilota lid­aparātus (BPL) «Zephyr 8», kas spējīgi bez pārtraukuma lidot trīs mēnešus. Sākumā tiks nopirkti trīs šādi BPL. To piegādes līgumu slēgs ar aviobūves koncernu «Airbus», kas lidaparātus piegādās tuvāko 15—18 mēnešu laikā.

«Zephyr 8».
«Zephyr 8».

 Karalisko bruņoto spēku interesēs «Zephyr 8» vāks informāciju, veiks izlūkošanu un novērošanu. Patlaban tiek pabeigta «Zephyr 8» izstrāde, un 2016. gada vasarā plānots pirmais tā lidojums. Jaunā BPL spārnu vēziens ir 28 m, un lidaparāta virsējā daļa ir klāta ar saules baterijām, kas lādēs elektrodzinējus. «Zephyr 8» maksimālais lidojuma augstums ir 21 300 m, bet maksimālā lietderīgā kravnesība — 5 kg. Ņemot vērā paredzamo uzdevumu apjomu, jau notiek uzlabotas versijas «Zephyr 9» izstrāde uz «Zephyr 8» bāzes.

PrintUzlabo Čehijas armijas kaujas spējas 

Aizsardzības ministrija paziņojusi par plāniem iegādāties 20 bruņumašīnas «Pandur II» (riteņu formula 8×8), no kurām sešas būs komandvadības transports, bet 14 — sakaru mašīnas (C2). Piegādes sāksies 2018. gadā, un divu gadu laikā visas 20 bruņumašīnas būs jau piegādātas. Čehijai šī tehnika izmaksās 50 miljonus dolāru, turklāt šis projekts tiek uzskatīts par prioritāti, lai mehanizētu Bruņoto spēku 4. ātrās reaģēšanas brigādi

«Pandur II».
«Pandur II».

Kā paskaidrojis aizsardzības ministrs Martins Stropnickis, jaunās komand-     vadības un sakaru bruņumašīnas būtiski uzlabos Čehijas armijas kaujas spējas, jo mūsdienu karadarbībā sakaru sistēmu izvēršana ir viena no izšķirošajām aktivitātēm.

 Jaunās 20 bruņumašīnas Čehijai ir izdevies iegādāties par 12,6 miljoniem dolāru lētāk, nekā bija jā­- maksā par tikpat lielu tehnikas vienību skaitu saskaņā ar 2009. gada līgumu. Pirms sešiem gadiem Čehija parakstīja pirmo «Pandur II» piegādes līgumu par 107 bruņumašīnām. Visa šī tehnika, kas iepirkta sešās dažādās modifikācijās, jau ir Čehijas BS ierindā. Jaunās «Pandur II» pakāpeniski aizstāj novecojušos bruņutrans­portierus OT-64.

PrintIegādāsies jaunus kuģus un modernizēs vecos

Izpildot jauno Jūras spēku modernizācijas programmu, plānots iegādāties jaunus kuģus un modernizēt ierindā esošos. Pašlaik Rumānijas Jūras spēkos ir četras fregates, seši raķeškuteri (projekts 1241 un 205), četras korvetes un zemūdene (projekts «Paltus»), kas jau vairākus gadus atrodas remontā.

Rumānijas JS flagmanis — fregate «Regele Ferdinand».
Rumānijas JS flagmanis — fregate «Regele Ferdinand».

 Aizsardzības ministrs Mirča Duše paziņojis, ka 2015. gadā uzsākts Jūras spēku materiāltehniskās bāzes modernizācijas otrais posms, kura ietvaros divas ierindā esošās fregates tiks aprīkotas ar modernāku aparatūru. Jauno iegāžu plāni paredz pirkt gan kaujas kuģus, gan velkoņus, kas nodrošina peldlīdzekļu manevrēšanu ostās. Velkoņu īre no komerckompānijām izmaksā ļoti dārgi. Jūras spēku modernizācijas programmas finansējuma sadaļa pēdējā laikā palielināta kopumā četras reizes.

Komentējot Ukrainas krīzi, ministrs atzinis, ka arī Rumānija gatavojas izpildīt NATO prasības un nodrošināt ievērojamu militārā budžeta kāpumu. Līdz 2017. gadam Rumānijas aizsardzības finansējums tiks palielināts no 1,4% līdz 2% no iekšzemes kopprodukta. Rumānijas parlaments ir arī nobalsojis par divu NATO struktūrvienību dislokāciju Rumānijā — tā būs NATO spēku integrācijas vienība un daudznacionālās divīzijas «Dienvidi—Austrumi» štābs.

PrintCīņā par robežas drošību iesaista armiju

Ungārija pēdējās nedēļās ir saskārusies ar masveida nelegālo migrantu pieplūdumu, kuru kontrolei nepietiek ar policijas un robežsardzes kapacitāti, tāpēc no 15. septembra drošības pasākumos ir iesaistīta arī armija. Pirms tam parlamentā pieņemts likums, kas atļauj karavīriem veikt ar robežas drošību saistītus uzdevumus. Pēc masu medijos pieejamiem datiem, šogad Ungārijas robežu jau šķērsojuši aptuveni 170 000 nelegālo imigrantu.

Ungārijas armijas un policijas patruļa uz robežas.
Ungārijas armijas un policijas patruļa uz robežas.

Lai apturētu imigrantu straumi, Ungārijā 31. augustā tika pabeigta dzeloņstiepļu barjeras būve uz robežas ar Serbiju. Taču šī barjera nav apturējusi migrantu plūsmu. Tagad uzsākta četrus metrus augsta žoga celtniecība, un darbu ātrākai pabeigšanai tajos iesaistīti arī karavīri.  Jaunais aizsardzības ministrs Ištvāns Šimičko paziņojis, ka armija uzlabos robežas drošību, ko nespēj garantēt tikai dzeloņstieples.

Turklāt nesen publiskota informācija, ka Ungārijā 15. septembrī stājušies spēkā noteikumi, kas atļauj deportēt vai pat ielikt cietumā ikvienu cilvēku, kurš nelikumīgi šķērsojis valsts robežu.

Pēc ār­val­stu pre­ses ma­te­ri­āliem sa­ga­ta­vo­ju­si ma­jo­re Viz­ma Kaļ­če­va.
Foto — http://www.kaitseministeerium.ee; https://upload.wikimedia.org; http://balticdefense.blogspot.com; https://www.flickr.com; http://www.droneuniversities.com; http://www.dw.com.

Uz Pasaules jumta. Tibeta

Edmunds Vītols,
NBS rezerves kapteinis.

Foto — no autora personiskā arhīva.

Sākums 2014. gada novembra un šā gada iepriekšējos numuros.

Pirmajā brīdī, kad uzsākām gājienu, likās, ka uz takas ir ļoti daudz svētceļnieku, šerpu, jaku un zirgu, bet jau pēc brīža šis garais ceļinieku pavediens izstiepās garā virtenē, kura aizvijās aiz attālāko klinšu stāvajām sienām. Es gāju viens pats, gāju ne­- steidzīgi, vērojot kalnus, upes vijīgo gultni, garām ejošos tibetiešu svētceļniekus, kuru iešanas temps bija apbrīnojami ātrs. Zināju, ka daudzi tibetieši apiet koru vienas dienas laikā, rīta agrumā startējot no Darčenas un vēlā vakarā atgriežoties tur jau no otras puses. Šie svētceļnieki nes līdzi tikai nelielu somu, kurā ir ūdens pudele un  ēdamais, jo vairāk jau neko nevajadzēs. Šie ļaudis ir raduši pie skarbiem sadzīves apstākļiem, pie pieticīgas pārtikas un garu distanču veikšanas augstkalnu apstākļos, tādēļ nav jābrīnās par to, cik veikli viņi pārvietojas pa kalnu taku. Var arī droši teikt, ka svētceļojums ir vadošais spēks tibetieša dzīvē.

Kailasa panorāma ar stūpu rindu priekšplānā.
Kailasa panorāma ar stūpu rindu priekšplānā.

Nupat man garām pasteidza pāris tibetieši, kas jau pēc brīža bija pagaisuši skatienam tālu priekšā. Es nesteidzos. Gāju, baudot šo mirkli. Ar interesi vērojot stāvo kalnu formas, mēģināju pat saskatīt tajās kādus mistiskus tēlus vai veidojumus, tāpat kā mākoņos, kas lielā ātrumā traucās pāri ielejai. Interesanti bija izjust lielo temperatūras atšķirību, kas strauji mainījās atkarībā no tā, vai uzspīdēja saule vai debesis aizsedza mākoņi. Saulē uzreiz kļuva karsti un biezā jaka bija jāpogā vaļīgāk, jo organisms tomēr strādāja forsētā režīmā, un retinātā gaisa apstākļos mugura bija slapja. Protams, spējas vēja brāzmas atkal lika aizpogāties un pat uzvilkt cimdus. Gāju lēnām, taču neapstājoties. Kādā brīdī pamanīju, ka šai ceļa posmā uz takas atrados viens. Taka bija pārredzama vismaz četrsimt metrus uz priekšu un atpakaļ, bet uz tās nemanīja neviena cilvēka. Virs galvas mākoņi pavēra žilbinoši zilu debesjumu, un saule veltīja man siltu glāstu. Citi svētceļnieki, kas soļoja naskāk, pa reizēm apstājās atpūsties, lai atvilktu elpu un padzertos ūdeni, tad es viņiem pagāju garām, bet drīz jau atkal viņi mani apsteidza.

Satikšanās.
Satikšanās.
Murkšķis vēro svētceļniekus.
Murkšķis vēro svētceļniekus.

 

 

 

 

 

 

Pa taku man tuvojās jaku bars, kas bija nogādājuši līdz pirmajai nometnei savus nesamos un tagad ganu pavadībā nāca atpakaļ. Kaut kas šajā jaku karavānā piesaistīja uzmanību. Tie bija divi indiešu svētceļnieki, kas sakumpuši sēdēja jaka mugurā, bet viņiem blakus ejošajam jakam šķērsām pāri mugurai bija pārlikts segā ietīts miruša cilvēka ķermenis. Šis brīdis mani pārsteidza ar savu skarbo vienkāršību. Svētceļnieks vēl vakar, varbūt aizvakar bija gājis pa šo pašu taku, un nu viņa mirstīgās atliekas tika nogādātas atpakaļ, jo viņa ceļš bija aprāvies. Pagāju garām šai skumjajai procesijai, taču, saskatoties ar tibetiešu ganiem, kuri pavadīja jakus, nemanīju viņu skatienos kaut kādu sēru vai skumju izpausmi. Tas bija ikdienišķi, un šajās norisēs neviens nesaskatīja neko pārdabisku, jo viņi ar to saskarās biežāk, nekā mēs varētu iedomāties. Dzīve un nāve eksistē blakus vienmēr un visur. Indieši, kas arī bija atceļā no Dirapukas, izskatījās kā sastinguši, un viņu skatieni bija vienaldzīgi nofiksēti kaut kur tālu priekšā. Par šo faktu mēs visi, kas devās šajā ekstremālajā ceļojumā, tikām brīdināti. Vislielākais bojāgājušo skaits Kailasa koras laikā ir tieši indiešu svētceļnieku vidū, īpaši to, kas ieradušies no siltajiem Indijas zemienes reģioniem. Viņu adaptācija un izturības līmenis augstkalnu vidē ir viszemākais. Un tomēr viņi šurp dodas veselām grupām kopš neatminamiem laikiem, lai arī daudziem šis kļūst par pēdējo ceļojumu. Neviļus  iedomājos  par mūsu grupas biedru, veco Deivu, kas divu pavadoņu sabiedrībā arī mēroja šo ceļu. Nez, kā viņam tagad bija?

Šai dienā ceļa pirmais posms nebija grūts, drīzāk — pastaiga ar lēzenākiem un straujākiem pacēlumiem.

Ceļa laikā vēroju putnus, kas staigāja pa upes krastu, arī murkšķus, kuru šeit bija ļoti daudz. Acīmredzot šie mazie dzīvnieki bija lieliski pielāgojušies dzīvei šādā vidē. Murkšķu alas visapkārt takai bija redzamas desmitiem.

Arī es piestāju pie kāda liela akmens bluķa takas malā, lai padzertos un uz brīdi atvilktu elpu. Garām man pasteidza četras tibetietes, kuras skaļi murmināja mantru «Om mani padme hum» un rokās grieza mazu ratiņu, kas bija nostiprināts kāta galā. Ratiņu grieza piekabināts atsvariņš. Uzskata, ka uzrakstītās mantru virtenes, ratiņam griežoties, pastiprina skandētās mantras izraisīto vibrāciju. Tibetietes naski aizsoļoja pa taku un drīz jau pagaisa skatienam.

Tipiska ceļa ainava koras pirmajā dienā.
Tipiska ceļa ainava koras pirmajā dienā.

Pāris reizes uz takas redzēju arī tibetiešus, kas koru veica lēnām, visu ceļu mērojot kjančagos, proti, metoties garšļaukus uz takas. Šo cilvēku apņēmība ir apbrīnojama. Apzinājos, ka viņiem ir ļoti spēcīga motivācija to darīt tieši šādā veidā, jo saskaņā ar budismu tas ir saistīts ar karmiskiem nopelniem.

Varētu teikt, ka ar laika apstākļiem mums visiem šodien bija paveicies, jo vēl vakar pēcpusdienā visā ielejā esot stipri snidzis un putinājis. Vējš un saule visu bija ātri izžāvējuši, un nekas neliecināja par neseno sniega klātbūtni ielejā.

Es soļoju uz priekšu, domādams par Tibetu, par Kailasa kalnu un šo sakrālo vidi, par šiem ļaudīm, kas veic milzīgus attālumus, lai nokļūtu šeit un godinātu kalnu, pārvarot daudzas grūtības. Viņi vēlas pabūt iekšējā klusumā, nolaisties savas dvēseles dzīlēs. Diemžēl ikdienas skrējienā, atrodoties ierastajā vidē, mums neizdodas apstāties un izbaudīt pašiem savu sakrālo klusumu, kas nenoliedzami ir pieejams ikkatram. Mums vienkārši nav laika, jo katru reizi atrodam sevī atrunas. Pārsteidzoši ir arī tas, ka Rietumu cilvēki baidās no klusuma, baidās būt vieni paši ar sevi. Mēs nemitīgi meklējam savā ikdienā aktivitātes, uzsverot un pat lepojoties ar to, ka nespējam nosēdēt bezdarbībā! Tā ir neziņa un pilnīgi maldīgs priekšstats, apzīmējot klusumu un mieru ar vārdu «bezdarbība». Tajos retajos brīžos, kad gadās apstāties un ieraudzīt saulrietu, stārķus pļavā rīta miglā vai pavērties rudenīgi pelēkajās debesīs un pavērot gājputnu kāsi, tad gan, izdzirdot viņu atvadu dziesmu aizejošajai vasarai, mēs jūtam kaut ko tādu, ko racionālais prāts nespēj izskaidrot… Bet vai vajag izskaidrot?! Esam taču sajutuši, ka šādos brīžos sirds sāk pukstēt vienā ritmā ar visu esību.

Vēsturiski noticis tā, ka Rietumu pasaule ir veikusi milzīgu darbu, vēršot savas pūles un radošos centienus uz āru, pētot un atklājot mūsu pasaules ārējo telpu, gan tālas zemes, gan okeāna dzīles, attīstot zinātnes par pasaules uzbūvi, par matēriju un citām jomām. Taču iekšējā pasaule palikusi neizzināta.
Senajos austrumos cilvēki gāja tieši pretējā izpētes virzienā, iedziļinoties iekšējā pasaulē, kas izrādījās tikpat neaptverami plaša kā ārējā. Tā joprojām ir galvenā atšķirība starp rietumnieku un austrumnieku skatījumu uz esību un dzīves jēgu. Rietumos nenovēršami dominē ES un MANS koncep­- cija, bet Austrumi uz to atbild vienkārši un lakoniski: «Laime ir nevis tas, kas tev pieder, bet tas, kas esi tu pats.»

Dirapukas kalnu nometni sasniedzu kā otrais no mūsu grupas. Aksels sēdēja uz akmens un māja man ar roku. Tuvojoties neredzēju, kādā rakursā bija vērsts Aksela skatiens, jo stāva klinšu siena bija priekšā. Piegājis tuvāk, no klints aizsega es ieraudzīju Kailasu visā krāšņumā. Šo skatu biju redzējis fotogrāfijās un filmās, taču redzēt to savām acīm bija kas cits. Novilcis mugursomu, es metos četrrāpus un sveicu kalnu budistu sveicienā, trīs reizes paklanoties. Aizkustinājums bija vienreizējs, es skatījos kā apburts. Vēlāk jau varēju novērtēt, ka šī bija vislabākā vieta, kur Kailasu varēja vērot tik tuvu.

Dirapukas nometne atradās 5090 metru augstumā. Šeit nemitīgi pūta auksts vējš. Vairākās lielās armijas tipa brezenta teltīs, kur mīt tibetieši, kas uztur šo nometni kārtībā, piedāvāja naktsmītni un pieticīgu, bet siltu pārtiku svētceļniekiem. Šeit bija uzmeistarota pat vienstāva ēka no akmeņiem, kurā iekārtotas nakšņošanas telpas svētceļniekiem. To greznoja ar krāsu uzmālēts uzraksts «Tibetan Restaurant». Pieļāvu, ka sniega vētras vai spēcīga vēja un lietus apstākļos šī bija visoptimālākā mājvieta salīdzinājumā ar teltīm, kas šeit bija saceltas vairumā. Diemžēl visas telpas akmens ēkā jau bija aizņēmuši indiešu svētceļnieki, kas bija pārsaluši teltīs, sēžot bariņos ap pavardu.

Dirapukai pretējā kalna nogāzē atradās neliels budistu templis un vairākas stūpas. Zinātāji teica, ka arī tur par simbolisku samaksu varot sarunāt naktsmītni. Man bija doma, ka varētu turp doties, taču noguruma dēļ es nolēmu palikt nakšņot teltī kopā ar Akselu, Prozolu un Rudigeru. Telts vieta maksāja 3,50 eiro katram no mums. Drīzumā parādījās arī daži no mūsu pavadoņiem, kas ātri ķērās pie telšu uzsliešanas un ēdiena gatavošanas. Nolicis savas mantas nupat uzceltajā teltī, novilku sasvīdušās drēbes un izkāru tās stiprajā vējā uz akmeņiem. Uzvilcis sausas drēbes, devos iepretim Kailasam. Pilns cieņas apsēdos uz akmens bluķa un klusu runājos ar kalnu. Stāstīju, kā man gāja ceļā, kā nonācu līdz lēmumam šurp doties, kā ilgojos un kā atnācu. Pateicos Kailasam, ka esmu šeit un palūdzu spēku turpināt savu izvēlēto ceļu. Sirsnīgi stāstīju kalnam arī ļoti personīgas lietas, par ģimeni, par sapņiem un iecerēm.

«Tibetiešu restorāns» pirmajā nometnē.
«Tibetiešu restorāns» pirmajā nometnē.
Teltis Dirapukas nometnē.
Teltis Dirapukas nometnē.

Kailass uz rietošās saules fona izskatījās tik cēli. Kādā brīdī es pēkšņi apklusu, es runāju, bet ne vārdos, turpināja runāt mana sirds, un tas bija tik dziļi un patiesi. Es jutos laimīgs šai brīdī, laimīgs bezgalīgi! Bet tad apklusa arī šis iekšējais dialogs, un iestājās svētīts klusums. Es skatījos uz kalnu, un kalns skatījās uz mani. Pētīju kalna vaibstus, liekas, ka saskatīju pat acis, tādas, kā redzēju uz tempļiem, uz budistu stūpām. Pat pamēģināju nofotografēt  šīs acis.

Cilvēki nāca, un jaku karavānas, zvaniņiem zvanot, pieskandināja visu nometni. Arī mūsu grupas japāņi Joka un Hiroši atnāca tīri spriganā gaitā. Viktors, Ļena un viņus pavadošais indiešu priesteris ieradās līdz ar krēslu. Viktors teica, ka no rīta izlems, vai viņš turpinās kāpt augšup vai kopā ar Ļenu un indieti dosies atpakaļ. Sapratu, ka viņu indietis jau tagad jutās novārdzis un cieta no sliktas dūšas. Ļena pat gribēja doties atceļā nakts melnumā, bet šo domu viņai lūdza atmest mūsu grupas tibetiešu līderis, skaidrojot, ka naktī kalnos nevar iet pat pieredzējuši šerpas. Visi rosīgi gatavojās nakšņošanai, jo teltis un guļamvietas vajadzēja sagatavot līdz tumsai. Satumsa spēji, un aukstums bija klāt. Teltī iededzām dažas sveces, un to gaismā padzērām karstu tēju ar saldinātu rīsu putru. Izgāju tumsā palūkoties uz Kailasu, kurš slējās augšup nesatricināmā mierā, vizuļodams mēnesgaismā. Apvaicājos Rudigeram, vai viņš uz takas nemanīja, cik tālu tikuši mūsu indiešu seniori. Rudigers teica, ka esot pirms stundas divus redzējis lēnām ejam pa taku. Divarpus stundu vēlāk uz takas pamanīju lukturīšu ugunis un cerīgi pagājos pretī nācējiem. Jā, tie bija mūsu grupas indieši, kas slāja lēniem soļiem, bet nāca lepni un apņēmības pilni rīt turpināt ceļu uz augšu.

Viņiem līdzās vairāki indiešu svētceļnieki no citām grupām pauda saviem biedriem, ka rīt no rīta dosies atpakaļ uz Darčenu, jo nejūtoties labi. Kāds bija ārkārtīgi pārsalis un nevarēja sasildīties, pat sēžot pie pavarda teltī, citiem bija noberztas kājas, citiem slikta dūša un galvassāpes, bet citi apsprieda šurpceļā sastapto jaku karavānu, kas veda mirušā indieša mirstīgās atliekas. Tie, kas no indiešu grupas paziņoja, ka rīt dosies atpakaļ uz Darčenu, bija tikai vīrieši. Sievietes un meitenes no viņu grupas apņēmīgi  paziņoja, ka nākamajā dienā turpinās ceļu augšup. Visi skaidri apzinājās, ka rītdien paredzētais kāpiens būs smagāks par šodienas ceļa posmu. Būs jākāpj 500 metrus augstāk uz Dolma La pāreju, pa stāvu nogāzi augšup un otrā pusē pārejai — pa tādu pašu stāvumu lejā.

Indiešu vīrs Deivs kopā ar abiem tibetiešu pavadoņiem no nakts melnuma atnāca pēdējie. Piegāju pie Deiva apvaicāties, kā viņš jūtas. Atbilde bija pārliecinoša, ka rīt jāiet uz priekšu.

Interesanti, ka līdz ar tumsas iestāšanos Kailasa apkārtnē mēdzot notikt neizskaidrojamas un mistiskas lietas. Paši tibetieši ir pārliecināti, ka naktīs šai apvidū valda dēmoniskie  gari, kas izlien no savām klinšu alām. Mums stāstīja arī par kapulauku, kurš rīt būšot mūsu ceļā. Tur esot miruši daudzi svētceļnieki jau kopš senseniem laikiem, kad Tibetas teritorijā valdošā bijusi Jungdrung bona šamaniskā reliģija, kas tiek uzskatīta par vienu no senākajām pasaulē. Bona reliģija veidojusies  Kailasa apkārtnē, kur reiz bijusi senā Šang Šung valsts. Bona reliģijas galvenais simbols ir svastika jeb ugunskrusts, un tieši milzīga ugunskrusta formā ir vērojamas dziļas ieplakas Kailasa kalna akmens ķermenī.

Kapulaukā šamaņi veicot arī senus rituālus, kuru laikā tiekot piesaukti visi nebeidzamās pārdzimšanas jeb Samsāras pasaulēs mītošie briesmoņi un ļaunie gari. Klausoties pie ugunskura šos kapeņu stāstiņus, neviļus atcerējos bērnību, kad ar draugiem pārgājienu laikā nakšņojām teltī. Tad šādiem stāstiņiem bija liela piekrišana, un, jo briesmīgāki tie bija, jo labāki šķita. Var jau būt, ka šādiem nostāstiem ir savs racionāls pamats, jo, kā mēdz teikt — nav dūmu bez uguns.

Man galvā rosījās pārdomas par pētnieka Ernsta Muldašova grāmatās lasīto, proti, Kailasa kalns esot milzīga piramīda, kas veidota mākslīgi, un kalnā esot vārti uz Šambalu — senās teiksmās minēto mistisko pazemes pilsētu jeb mahatmu valstību. Šambalu dažādos laikos ir meklējuši un eks­- pedīcijas uz Tibetu sūtījuši daudzu lielvaru vadītāji, arī Staļins un Hitlers. Par Šambalu jau pirms 20. gadsimta runājis arī gleznotājs, ceļotājs un rakstnieks Nikolajs Rērihs, kā arī teozofijas pārstāve Helēna Blavatska. Bet varbūt Šambala ir tikai metafora, simbolisks apzīmējums tam, ko varam atrast nevis fiziskajā pasaulē, bet katrs savā dvēselē? Turklāt nav jābūt budistam, lai, apmeklējot Tibetu, ieraudzītu pasauli gluži citā gaismā. Varbūt galvenais nav sasniegt nosprausto mērķi vai kādu objektu fiziskajā pasaulē, bet pacelties pāri savām iegribām, piesaistēm un ierobežojošajiem ieradumiem, komforta videi, kas aizsedz īstenās  būtības uztveri?!

Saģērbāmies, sasedzāmies ar pavadoņu sarūpētajām vates segām, kuras tie bija aizlienējuši no nometnes īpašniekiem. Pēc skata un īpatnējās smakas bija skaidrs, ka segas nav mazgātas veselu mūžību, bet nežēlīgais aukstums lika par to nedomāt.

Turpinājums sekos.

Latviešu strēlnieki 1916. gada kaujās pie Ķekavas

Klāvs Zariņš,
Latvijas Kara muzeja vēsturnieks.

Foto — no Latvijas Kara muzeja krājuma.

Jau no 1915. gada rudens mēnešiem latviešu strēlnieki frontē pie Rīgas iesaistījās kaujās ar vācu armiju, izceļoties ar panākumiem izlūkgājienos un apturot ienaidnieka virzību atsevišķos frontes sektoros. 1916. gasa pavasaris nāca ar līdz tam lielāko pārbaudījumu latviešu strēlniekiem — Krievijas 12. armijas kaujas operāciju pie Ķekavas, kurā latviešu strēlnieki plecu pie pleca cīnījās kopā ar sibīriešu pulku karavīriem. 

5. Zemgales latviešu strēlnieku bataljona karavīri pozīcijās Ķekavas rajonā 1916. gadā.
5. Zemgales latviešu strēlnieku bataljona karavīri pozīcijās Ķekavas rajonā 1916. gadā.

Gatavošanās operācijai
1915. gada rudenī fronte Latvijas teritorijā bija nostabilizējusies — abas karojošās puses pilnveidoja nocietinājumus, ne­- izceļoties ar nopietnu kaujas darbību. Vācu ģenerālštābs, kuru vadīja ģenerālis Erihs fon Falkenhains, galveno uzmanību veltīja Rietumu frontei. 1916. gada februārī sākās viena no ievērojamākajām Pirmā pasaules kara epizodēm — vācu uzbrukums slavenajam Verdenas cietoksnim Francijā, kas bija nozīmīgs šķērslis vācu armijai ceļā uz Parīzi. Lai gan ilgstošā vācu gatavošanās ofensīvai Francijā deva Krievijas karaspēkam nelielu atelpu, smagais stāvoklis Rietumu frontē situāciju mainīja arī konti­- nenta austrumu daļā. Sabiedrotie vērsās pie Krievijas armijas vadības, un viņu lūgumam piesaistīt pēc iespējas lielākus vācu spēkus, lai nepieļautu vācu karaspēka daļu nosūtīšanu uz Franciju, sekoja pozitīva atbilde — krievu armijas virspavēlniecība nolēma sākt uzbrukumu Eiropas Austrumu frontes ziemeļos.

Galvenais Krievijas armijas trieciens bija paredzēts Naroča ezera apkārtnē mūsdienu Baltkrievijas teritorijā, izvēršot ofensīvu Kauņas virzienā. Lai operācija būtu sekmīga un neļautu vācu karaspēkam pievilkt rezerves, galvenā trieciena atbalstam bija paredzēti vairāki otršķirīgi uzbrukumi Latvijas teritorijā, kuri novērstu pretinieka uzmanību. Viens no šiem māņu uzbrukumiem bija paredzēts pie Ķekavas, kurš bija jāveic latviešu strēlnieku bataljoniem kopā ar sibīriešu strēlnieku pulkiem. Operācijas realizācija sākās 1916. gada martā.

Marta kaujas
Jau kopš 1915. gada rudens pirmo trīs latviešu strēlnieku bataljonu karavīri bija iesaistījušies lokāla rakstura sadursmēs ar ienaid­nieku visā frontes sektorā pie Rīgas. Paralēli norisinājās pārējo piecu latviešu strēlnieku bataljonu (4. Vidzemes, 5. Zemgales, 6. Tukuma, 7. Bauskas un 8. Valmieras) formēšana un apmācība, kas gandrīz pilnībā tika pabeigta 1916. gada pirmajos mēnešos. Kaujas pie Ķekavas kļuva par pirmo lielu strēlnieku pārbaudījumu, kurš ietvēra potenciālu frontes pārraušanu un ielaušanos ienaidnieka aizmugurē. Pārrāvums bija paredzēts Ķekavas apkārtnē, tālāk uzbrukumu attīstot Bauskas un Skaistkalnes virzienā.

Uzbrukums sākās 21. martā (pēc vecā stila — 8. martā). Vakaru pirms kaujas savās atmiņās aprakstīja 1. Daugavgrīvas latviešu strēlnieku bataljona strēlnieks Fricis Riekstiņš:

«Nakti uz 8. martu es kopā ar saviem citiem biedriem pavadīju kādā lielākā zemnīcā, kur mēs sakūrām uguni. Zemnīcā caurumu dūmiem nebija, nācās gulēt un rīt sīvos dūmus, kas izsauca stipru klepu un dziļu sūrumu rīklē. Es gan labprāt būtu cietis aukstumu nekā šos dūmus, bet ko lai dara, pārējiem biedriem patika labāk siltums un dūmi nekā aukstums. Daudzi rakstīja piederīgajiem vēstules, jo mēs zinājām, ka kauja sāksies vēl šinī naktī, lai gan oficiāla paziņojuma vēl nebija. (..) Ap plkst. 11.00 vakarā, kad mēs jau bijām tā mazliet iesnaudušies, atskrēja ziņnesis ar rotas komandiera pavēli: visiem sagatavoties kaujai. Ejot laukā no zemnīcas, man bija tāda sajūta, it kā tagad esmu uzņēmies ļoti grūtu un svētu pienākumu, kas man tagad rūpīgi izpildāms.»

Kauja notika atklātā laukā abpus Bauskas šosejai, pavasara paliem applūdušās pļavās. Ķekavas kaujā pirmo reizi divi latviešu bataljoni — 1. Daugavgrīvas un 2. Rīgas — darbojās kopīgi un veica vienotu uzbrukumu. Pēc ienaidnieka nocietināto pozīciju neilgas artilērijas apšaudes latviešu strēlnieki un 51. Sibīrijas strēlnieku pulka karavīri devās uz priekšu, stājoties pretī vācu ložmetēju un šauteņu ugunij. Straujās un negaidītās ofensīvas rezultātā izdevās ieņemt pirmās vācu ierakumu līnijas. 13. Sibīrijas strēlnieku divīzijas štāba jātnieku eskadrona virsnieks Kārlis Miglis atmiņās aprakstīja latviešu strēlnieku panākumus, paužot pārsteigumu par notikušo kaujas sākumā:

«Piepeši trakā steigā no Ķekavas puses iedrāzās vairāki jātnieki. Tie latvieši. Patronas, patronas vajag! Patronu pietrūcis! Latviešu bataljoni jau ieņēmuši trīs vācu līnijas, gūstā saņemti friči un viņu ložmetēji. Patronas!»

Trīs stundas pēc uzbrukuma sākuma kaujas darbībā tika iesaistīts arī 51. Sibīrijas strēlnieku pulks, kura kreiso flangu sedza viena 7. Bauskas latviešu strēlnieku bataljona rota, gūstot pirmo kaujas pieredzi. Rota nespēja gūt panākumus un apstājās pie pirmās vācu ierakumu līnijas. Neskatoties uz pirmo divu latviešu strēlnieku bataljonu panākumiem, frontes pārrāvumu nebija iespējams ilgstoši noturēt. Vācieši, pievelkot papildu rezerves, vakara pusē sāka pretuzbrukumu, lai atgūtu zaudētās pozīcijas. 5. Zemgales latviešu strēlnieku bataljona komandiera adjutants Jānis Lerhs aprakstīja notikušo atmiņās:

«Latviešu bataljoni pārrāva pirmo un otro vācu iebrukuma līniju. Kas attiecas uz 51. Sibīrijas strēlnieku pulku, tad neviens no viņiem negribēja doties uzbrukumā. Ja vienīgi šā pulka 15. rota, pievienodamās abiem latviešu bataljoniem, gāja triecienā, bet arī šīs rotas pusrota padevās vāciem gūstā. Abi latviešu bataljoni aizraudamies iekļuva ugunssprostā, cieta zaudējumus, un ienaidnieks tos spieda atpakaļ izejas pozīcijās.» Kaujas laikā žoklī smagi ievainoja arī 1. Daugavgrīvas latviešu strēlnieku bataljona 1. rotas komandieri Fridrihu Briedi. Apakšpulkvedis Jānis Francis savās atmiņās aprakstīja F. Brieža neatlaidību:

«Kaujā starp citiem smagi ievainoja galvā Daugavgrīvas strēlnieku bataljona 1. rotas komandieri Briedi. Ar sanitāra palīdzību tas ieradās pie manis. Caur galvas apsējumu sūcās asinis. Nevarēdams runāt, kapteinis Briedis ar zīmēm pieprasīja papīru un zīmuli; uzzīmējis priekšējo rotu stāvokļa situāciju, uzrādīja, kur vācieši visstiprāk pretojas, kur vajadzīga palīdzība, un, ja papildspēkus nepievedīšot, tad nederot par velti cilvēkus upurēt. Pie tam atkāpšanās līdz krēslai neesot iespējama. Visas rakstītās lapiņas appilēja ar viņa asinīm. Ar lielām pūlēm izdevās viņu nogādāt no kaujas lauka aizmugurē.»

1. Daugavgrīvas latviešu strēlnieku bataljona strēlnieku apbalvošanas ceremonija par varonību marta kaujās. 1916. gada 1. maijs.
1. Daugavgrīvas latviešu strēlnieku bataljona strēlnieku apbalvošanas ceremonija par varonību marta kaujās. 1916. gada 1. maijs.

Nesaņemot papildu atbalstu, strēlnieki artilērijas uguns aizsegā vakara pusē bija spiesti atkāpties uz izejas pozīcijām. Neveiksmīgās kaujas operācijas rezultātā latviešu strēlnieki cieta smagus zaudējumus — bojā gāja 262 karavīri. Neveiksme un lielie upuri izraisīja neapmierinātību. Kārlis Miglis savās atmiņās pauda rūgtu vilšanos:

«Šī kauja esot bijusi tikai demonstrācija — tātad spēku pārbaude turpmākām kaujas operācijām. Vai šīs demonstrācijas dēļ vajadzēja tik daudz asiņu? Vai ienaidnieka spēkus nevar citādā ceļā pārbaudīt?»

Jūlija kaujas
Pēc neveiksmīgās kaujas armijas virspavēlniecība gatavojās to atkārtot, iesaistot 5. Zemgales, 6. Tukuma un 8. Valmieras latviešu strēlnieku bataljonu, taču no šīs idejas dažādu iemeslu dēļ atteicās. Tomēr otrs mēģinājums pārraut fronti Ķekavas apkārtnē sekoja jau jūlijā — laikā, kad Rietumu frontē norisinājās ļoti smagas kaujas pie Sommas.

Frontes pārrāvumam bija jānotiek iecirknī no Smerdukļa purva līdz Daugavai, izvēršot uzbrukumu gar abiem Ķekavas upes krastiem. 6. Tukuma latviešu strēlnieku bataljona strēlnieks Andrejs Krustiņš atmiņās rakstīja, ka nakts pirms kaujas «dažādās rotās tika pavadīta, klusu dziedot tautasdziesmas pie maziem ugunskuriem, ļoti svētsvinīgi, kā gatavojoties kaut kam svarīgam katra kareivja dzīvē». Uzbrukums sākās 16. jūlijā. Šoreiz kaujās piedalījās pieci latviešu strēlnieku bataljoni (1. Daugavgrīvas, 2. Rīgas, 6. Tukuma, 7. Bauskas un 8. Valmieras bataljons). Svarīgs elements bija artilērija, kura ievadīja kauju, vairākas stundas apšaudot vācu nocietinājumus. Pēc tā sekoja kājnieku uzbrukums vācu ierakumu līnijām. Taču mežainajā un purvainajā apvidū artilērijas atbalsts izrādījās nepietiekams. Krievu armijas raidītie artilērijas šāviņi nespēja iznīcināt ienaidnieka nocietinājuma elementus, tostarp dzeloņstiepļu aizžogojumus, kurus kājniekiem nācās pārgriezt kaujas laikā zem smagas pretinieka uguns. Kauju laikā īpaši smagā situācijā nonāca
6. Tukuma latviešu strēlnieku bataljons, kura karavīriem bija jāšķērso grūti caurejams purvs, atrodoties pastāvīgā abu karojošo pušu artilērijas krustugunī. Strēlnieks Gothards Apsītis savā dienasgrāmatā pēc kaujas atzīmēja:

«Vācu smagā artilērija atklāja stipru uguni uz vēl nenocietinātām tranšejām, ka palikām gandrīz dulli no tuvumā klīstošām granātām.» Arī 1. Daugavgrīvas latviešu strēlnieku bataljona apakšvirsnieks Jēkabs Feldmanis vēstulē atzīmēja:

«Palikām par muļķiem, tikai dūmi un lielgabalu uguns, kas gribēja mūs visus aprīt un apbērt ar čuguna krusu. Krita biedri. Mēs stāvējām iekš purviem — kā elle dubļi un torfs, nosmērējāmies ar zemēm kā lopiņi.»

6. Tukuma latviešu strēlnieku bataljona strēlnieki pozīcijās 1916. gadā.
6. Tukuma latviešu strēlnieku bataljona strēlnieki pozīcijās 1916. gadā.

7. Bauskas latviešu strēlnieku bataljona komandieris Andrejs Auzāns pēc kara atzīmēja:

«Kara vēsturē var atrast maz tamlīdzīgus varonības piemērus, kādus izrādīja 6. Tukuma latviešu strēlnieku bataljona 1. un 2. rota 1916. gada 16. jūlija uzbrukumā. (..) uzbrukuma aculiecinieki, krievu virsnieki, izsacījās, ka viņi neesot redzējuši tik labus kareivjus un virsniekus kā latvieši.»

Kopumā kaujas ilga līdz 22. jūlijam. Atkārtojās marta kauju neveiksme — nozīmīgi panākumi netika gūti. Taču zaudējumi bija ievērojami. Pieci latviešu strēlnieku bataljoni zaudēja 27% no karavīru kopskaita. Par spīti neveiksmei, kaujas izcēla latviešu strēlnieku bataljonus kā vienotu militāru spēku, kuram var uzticēt lielāku kaujas operāciju realizāciju.

Krievijas armijas virspavēlniecības ziņojumi par karadarbības gaitu Latvijas teritorijā 1915. gadā

Septembris

Ziemeļrietumu frontē
1. septembrī (19. augustā). Rīgas—Daugavpils frontē būtiskas izmaiņas nenotika. Vāciešu uzbrukumi naktī uz 19. augustu un visā šīs dienas gaitā Jaunjelgavas rajonā atkal tika atsisti. Starp Sventi un Viliju mūsu karaspēks turpināja sekmīgi virzīties uz priekšu, nonākot gandrīz cieši pie Širvintiem.[..]

2. septembrī (20. augustā). Rīgas—Daugavpils frontē mūsu karaspēks Lindes muižas rajonā pēc sīvas kaujas kreisajā Daugavas krastā 20. augusta rītā atkāpās uz labo krastu; tilts nodedzināts. Pozīcijas pie Jaunjelgavas 19. un 20. augusta gaitā tika apšaudītas ar pretinieka smago artilēriju.

3. septembrī (21. augustā). Rīgas rajonā būtiskas izmaiņas nenotika. Pie Lindes muižas mūsu karaspēks 21. augusta naktī pārcēlās atpakaļ uz Daugavas kreiso krastu, atspieda vāciešus no upes un iesaistījās sīvā kaujā. Pie Jaunjelgavas pēc pastiprinājumus saņēmušā pretinieka un viņa artilērijas uguns spiediena 21. augustā no rīta mēs atkāpāmies uz labo krastu.

3.—4. septembrī (21.—22. augustā). Pie ieejas Rīgas līcī ienaidnieka izlūki — hidroplāni vairākkārt parādījās 21. un 22. augustā virs Irbes jūras šauruma, meta bumbas uz mūsu mīnukuģiem; pēdējie ik reizes padzina hidroplānus ar uguni. Kreisajā Daugavas krastā vācieši pievilka papildspēkus, galveno uzmanību pievēršot upes forsēšanai Jaunjelgavas rajonā. Sakarā ar spēku nevienlīdzību mūsu karaspēks, kas pie Lindes muižas bija pārcēlies uz upes kreiso krastu, 21. augustā pēc sīvas kaujas bija spiests atkāpties atpakaļ uz labo krastu. Tajā pašā datumā kaujā pie Jaunjelgavas mūsējo atkāpšanos pāri upei izraisīja Daugavas tiltu ugunsgrēks, kas izcēlās pēc ienaidnieka artilērijas lādiņiem. Rīgas un Jēkabmiesta pusē ienaidnieks aprobežojās ar pretdarbību mūsu uzbrukumam.

5. septembrī (23. augustā). Frontē nekas būtisks nenotika.

6. septembrī (24. augustā). Rīgas rajonā — bez pārmaiņām. Uz dienvidiem no Jaunjelgavas naktī uz 24. augustu sākās enerģiski pretinieka uzbrukumi uz Lauces upes, nakts uzbrukumus mēs atsitām.

7. septembrī (25. augustā). Rīgas—Daugavpils frontē kopējā situācija bez pārmaiņām. Vāciešu mēģinājumus uzbrukt Iecavas un Vecmuižas dzelzceļa stacijas rajonā mēs atsitām. Kauja uz Lauces upes turpinājās; mūsu spēki, lai ieņemtu vairāk nodrošinātu pozīciju, nedaudz atkāpās no Lauces labā krasta.

8. septembrī (26. augustā). Rīgas rajonā un pie Jaunjelgavas bez būtiskām pārmaiņām. Starp Lauces upi un Jēkabmiestu turpinājās kaujas iepriekšējā intensitātē.

9. septembrī (27. augustā). Daugavas kreisajā krastā, dienvidaustrumos no Rīgas, mūsu kara-spēks ar kauju virzījās uz priekšu; rajonā starp Misas upi un Iecavas un Vecmuižas dzelzceļa staciju, rietumos no Jēkabmiesta — ar iepriekšējo intensitāti.

10. septembrī (28. augustā). Mūsu hidroplāni nometa bumbas uz Ventspilī stāvošajiem vācu kuģiem. Rīgas un Jaunjelgavas rajonā lielas kaujas nenotika. Jēkabmiesta rajonā 28. augusta vakarā mēs atsitām virkni vāciešu uzbrukumu.

11. septembrī (29. augustā). Rīgas un Jaunjelgavas rajonā artilērijas uguns un nelielo vienību sadursmes. Pie Jēkabmiesta mūsu spēki no rīta pārgāja uzbrukumā; izraisījās sīvas kaujas uz Sunākstes upes.

12. septembrī (30. augustā). Rīgas, Jaunjelgavas un Jēkabmiesta rajonā būtiskas pārmaiņas nenotika. Lejasiecavas frontē un ziemeļrietumos no Jelgavas — vienīgi nelielo vienību sadursmes. Artilērijas apšaude ievērojami pastiprinājās Lindes muižas rajonā — 20 verstis uz ziemeļrietumiem no Jaunjelgavas. Turpinājās sīvas kaujas rietumos no Jēkabmiesta, Piksteres un Saukas ezera rajonā.

13. septembrī (31. augustā). Vāciešu spiediens Piksteres un Saukas ezera, kā arī «Rakišku» apdzīvotās vietas rajonā rietumos no Jēkabmiesta—Daugavpils līnijas turpinājās.

Ziemeļu frontē
19. (6.) septembrī. Rīgas frontē notika sadursmes uz Iecavas upes līnijas. Ienaidnieka artilērijas uguns pastiprinājās. Vāciešu būvēto tiltu pāri Lielupei pie Plakanciema, ziemeļrietumos no Jelgavas, mēs uzspridzinājām. Dzelzceļa līnijas rajonā dienvidrietumos no Ilūkstes nežēlīgā kaujā pie Šēderes muižas mūsu karaspēks atkal atguva savus vecos ierakumus; ierakumos atrasts daudz šauteņu, patronu un aprīkojuma.

21. (8.) septembrī. Ziemeļrietumos no Jaunjelgavas, mums ieņemot Striģu ciemu (Birzgales rajonā), bija saņemti gūstekņi un daudz ieroču.

22. (9.) septembrī. Vācu aeroplāns meta bumbas uz Sloku; mūsu karaspēka apšaudīts, tas ātri nolaidās aiz vācu ierakumiem. Kaujā pie Stuņģu ciema, uz Iecavas upes līnijas (Iecavas dzelzceļa stacijas rajons) vācieši bēga, pametot daudz rokasgranātu, patronu un katliņu. Nežēlīga kauja iedegās pie Atkalnes (Vecmuižas stacijas rajons). Ciems gāja no rokas rokā.

23. (10.) septembrī. Vācu lidotāji parādījās pie Rīgas līcī, taču tos padzina mūsu hidroplāni. Ciems (Vecmuižas stacijas rajonā), kas vairākas reizes bija pārgājis no rokas rokā, 10. septembra rītā atkal palika mūsu rokās. Pretinieka mēģinājums atgūt Striģu ciemu (Birzgales rajons) nedeva sekmes.

Rietumu frontē
17. (4.) septembrī. Kaujas frontē rietumos no Daugavpils turpinājās ar iepriekšējo intensitāti. Ar lieliem zaudējumiem tika atsisti vāciešu uzbrukumi ziemeļos no Ilūkstes. Vāciešu uzbrukums pie Eglaines dzelzceļa stacijas, rietumos no Ilūkstes, tika atsists tāpat ar lieliem zaudējumiem, vācieši bēga. Ar atkārtotu uzbrukumu vāciešiem izdevās ieņemt Šēderes muižu, kur mūsu ierakumi tika pilnībā izpostīti ar vācu smagās artilērijas uguni. Ar mūsu artilērijas uguni savos ierakumos tika aizdzītas vācu daļas, kas bija uzbrukušas dažiem iecirkņiem starp Oviļu un Samavas ezeru.

Uzbrukuma laikā mūsu pozīcijām ezeru rajonā dienvidrietumos un dienvidos no Daugavpils vācieši bija spiesti uzsākt ierakšanās darbus mūsu nāvējošās uguns dēļ, taču viņi turpināja uzstājīgi uzbrukt. Vācu vienības parādījās dienvidos no Daugavpils, Disenkas upes augštecē. Vidzu apdzīvoto vietu ieņēma vācieši [..].

18. (5.) septembrī. Rietumos no Daugavpils, ezeru apvidū, turpinājās intensīvas kaujas. Niknus pretinieka uzbrukumus ziemeļos no Ilūkstes mēs atsitām, un vācieši ar smagiem viņu zaudējumiem tika atsviesti savos ierakumos. Pēc ļoti spēcīgas artilērijas uguns pretinieks uzbruka un ieņēma Susekļu ciemu dzelzceļa līnijas rajonā rietumos no Ilūkstes. Rajonā starp Čičiru un Oviļu ezeru pretinieka artilērija atklāja viesuļuguni pret Imbrodu ciemu; mūsu ierakumi tika izpostīti un tos ieņēmušās vienības atspiestas.

19. (6.) septembrī. Daugavpils šosejas rajonā uz dienvidrietumiem no Daugavpils notika aktīvas kaujas ezeru apkārtnē. No Vidzu miesta, austrumos no dzelzceļa Svenčone—Daugavpils, ienaidnieks tika padzīts.

20. (7.) septembrī. Rajonā ziemeļrietumos no Daugavpils, pie Munču ciema, ar enerģisku uzbrukumu vācieši tika izsisti no saviem ierakumiem. Dienvidrietumos un dienvidos no Daugavpils turpinājās kaujas Zarasu—Drūkšu frontē. Vācu smagā artilērija dažus šīs frontes iecirkņus apšaudīja ar smacējošo gāzu lādiņiem.

21. (8.) septembrī. Rajonā rietumos no Daugavpils turpinājās nežēlīgas kaujas, daudzās vietās līdz pat durkļu uzbrukumiem.

22. (9.) septembrī. Daugavpils rajonā kaujas turpinājās. Durkļu uzbrukumā pie Štenzē muižas, rietumos no Sventes ezera, mēs saņēmām gūstā vienu virsnieku, vairāk nekā 100 zemāku dienesta pakāpju karavīru, ieguvām vienu ložmetēju.

23. (10.) septembrī. Daugavpils rajonā kaujas turpinājās. Vācieši daudzās vietās atklāja artilērijas viesuļuguni un sāka neprātīgus uzbrukumus Zarasu rajonā, abās Daugavpils šosejas pusēs, nežēlīgā cīņa turpinājās.

Ziemeļu frontē
24. (11.) septembrī. Rīgas rajonā vietām artilērijas kanonāde ievērojami pastiprinājusies. Vācieši arī šeit sākuši lietot lādiņus ar smacējošām gāzēm.

26. (13.) septembrī. Vāciešu uzbrukums Iecavas rajonā atsists ar uguni. Pretinieka artilērija turpināja šaut dažādos Rīgas rajona punktos. Ar mūsu artilērijas uguni vairākkārt tika padzīti pretinieka aeroplāni Slokas rajonā un pārtraukts viņa sapieru darbs.

28. (15.) septembrī. Rajonā ziemeļrietumos no Jaunjelgavas vācieši nesekmīgi uzbruka Liģeru un Čukšu ciemam (ziemeļrietumos no Birzgales); uzbrukumi tika atsisti ar šauteņu un artilērijas uguni.

29. (16.) septembrī. Rīgas rajona frontē bija vairāki nelieli vācu mēģinājumi pāriet uzbrukumā. Vācieši, kas mēģināja nostiprināties Vēršupītes  austrumu krastā Ķemeru rajonā, tika atsviesti aiz upītes. Vācieši uzbruka arī kapsētai pie Vecrozes ciema, ziemeļrietumos no Birzgales, taču arī tur tika atsisti.

30. (17.) septembrī. Vāciešu uzbrukums Misas muižas rajonā (uz dzelzceļa austrumos no Jelgavas) bija nesekmīgs. Vācu aeroplāni nometa vairākas bumbas uz Daugavgrīvu, Rīgu un Ogres staciju, taču bez kaitējuma militārajām interesēm.

Rietumu frontē
24. (11.) septembrī. Visā Daugavpils pozīciju frontē, starp Daugavu un Drūkšu [Drisvjatu] ezeru, noritēja nežēlīga kauja. Ar artilērijas viesuļuguns atbalstu vācieši gāja atkārtotos niknos uzbrukumos. Visi uzbrukumi tika atsisti. Daži ierakumi pārgāja no rokas rokā pa vairākām reizēm. Vakarā vācieši tika atsviesti no Drisvjatu ciema. Uzbrūkot gar Daugavpils šoseju, Laucesas upes rajonā (pie Zarasiem) pretiniekam izdevās uz brīdi ielauzties mūsu ierakumos, taču pēc tam tas tika izsists ar mūsu prettriecienu. Apkopojot spēkus, vācieši atkal strauji metās uzbrukumā biezās ķēdēs, taču, sastapušies ar mūsu artilērijas, ložmetēju un šauteņu izturētu viesuļuguni no tuvas distances, nekārtībā metās atpakaļ. Sakārtojoties, vācieši vēl 2 reizes uzbruka tajā pašā virzienā. Artilērijas uguns tika pastiprināta līdz galējai robežai. Šie uzbrukumi atkal tika atsisti. Vietām vācieši neizturēja un bēga. Pretinieka zaudējumi — milzīgi. Ievērojami upuri bija arī mūsu pusē, ko izraisīja nežēlīgā kauja.

25. (12.) septembrī. Daugavpils pozīciju frontē diena pagāja nedaudz mierīgāk. Pēc gūstekņu dotajām liecībām, vācieši pēdējās kaujās, atsitot mums uzbrukumus, cietuši lielus zaudējumus.

26. (13.) septembrī. Daudzās Daugavpils rajona vietās atkal iedegās kaujas ar agrāko intensitāti. Daudzkārtējie vāciešu uzbrukumi Zarasu virzienā tika atsisti.

27. (14.) septembrī. Daugavpils rajonā būtiskas izmaiņas nenotika — nerimstoša artilērijas uguns un agrākā kauju intensitāte.

28. (15.) septembrī. Pie Daugavpils — nepārtraukta kanonāde. Vāciešu uzbrukumi frontē Gateņu ciems [Demenes pagastā]—Sventes ezers—Medumu ezers tika atsisti ar uguni. Dažas sīkas sadursmes notika pie Kozjanu ciema.

29. (16.) septembrī. Pie Daugavpils nekas būtisks nenotika. Pretinieka kājnieku uzbrukumu dienvidos no Drūkšu ezera apturēja mūsu kavalērijas uzbrukums jātnieku ierindā.

30.  (17.) septembrī. Grendzes rajonā (ziemeļrietumos no Sventes ezera) vācieši pēc nežēlīgas bombardēšanas uzbruka un ieņēma vairākus mūsu ierakumus. Vāciešu uzbrukumi Berghofas rajonā pie Medumu ezera un pretī zemesšaurumam pie Drūkšu ezera ziemeļu gala tika atsisti.

Sastādījis LU profesors Ēriks Jēkabsons.

Latvijas Valsts prezidenti

Valdis Zatlers
Amatā: 2007. gada 8. jūlijs — 2011. gada 7. jūlijs

Valdis Zatlers ir dzimis 1955. gada 22. martā Rīgā. Pēc Rīgas 50. vidusskolas beigšanas studēja medicīnu Rīgas Medicīnas institūtā, kuru pabeidza 1979. gadā. No 1979. gada līdz 1985. gadam V. Zatlers strādāja par traumatologu ortopēdu Rīgas 2. slimnīcā, bet 1985. gadā kļuva par šīs slimnīcas vadītāju, šajā amatā bija līdz 1994. gadam. 1986. gadā V. Zatlers kā padomju bruņoto spēku medicīniskā dienesta virsnieks dažus mēnešus piedalījās Černobiļas atomelektrostacijas avārijas seku likvidācijas darbos Ukrainā. Trešās atmodas gados bija viens no Latvijas ārstu biedrības atjaunošanas grupas aktīvistiem (1988—1989), šajā laikā darbojās arī Latvijas Tautas frontē, bet 1990. gadā nodibināja Latvijas artro-skopijas asociāciju un vairākus gadus bija tās prezidents. 1990. gadā sešus mēnešus papildināja zināšanas Jēlas un Sirakjūsas universitātē ASV. No 1994. gada līdz kļūšanai par valsts galvu V. Zatlers vadīja Traumatoloģijas un ortopēdijas slimnīcu, vienlai­- kus vairākus gadus vadot arī Latvijas Traumatologu ortopēdu asociāciju (2003—2008).

2007. gadā, beidzoties tobrīd amatā esošās Valsts prezidentes V. Vīķes-Freibergas amata termiņam, Saeimas valdošā koalīcija (Tautas partija, ZZS, LPP/LC, TB/LNNK), nespēdama izvirzīt vienotu kandidātu no sava vidus, vienojās augstajam amatam virzīt V. Zatleru. Partiju pārstāvju tikšanās notika diezgan neparastā vietā — Rīgas zoolo­- ģiskajā dārzā. Vēlāk, kad, pateicoties plašsaziņas līdzekļiem, par šo faktu kļuva vairāk zināms, sabiedrībā iegājās teiciens «zoodārza prezidents». 31. maijā notika prezidenta vēlēšanas, un šajā amatā ievēlēja V. Zatleru. Otrs kandidāts bija jurists Aivars Endziņš.

Prezidentūras sākumā V. Zatlers neradīja pārliecinošu iespaidu, taču, pamazām gūdams politisko pieredzi, viņš apliecināja sevi kā nopietns valstsvīrs, kam ir savs viedoklis būtiskos jautājumos. 2011. gadā, dažas dienas pirms Valsts prezidenta vēlēšanām, V. Zatlers ierosināja tautas nobalsošanu par Saeimas atlaišanu. Šis referendums jeb tautas nobalsošana notika 23. jūlijā, un tas bija pirmais šāds gadījums Latvijas vēsturē. Tieši ar šo referendumu V. Zatlera prezidentūra arī visvairāk paliks vēsturiskajā atmiņā.

Valsts prezidents - Rīgas pils

Uz otro termiņu V. Zatlers netika pārvēlēts, toties viņu ievēlēja 11. Saeimā no paša dibinātās Reformu partijas saraksta. Šī partija noturējās tikai vienu parlamenta sasaukumu, aizejot no Latvijas politiskās skatuves jau 11. Saeimas laikā.

Andris Bērziņš
Amatā: 2011. gada 8. jūlijs —2015. gada 7. jūlijs

Dzimis 1944. gada 10. decembrī Nītaurē. Vidējo izglītību ieguvis Siguldas 1. vidusskolā. 1971. gadā absolvēja Rīgas Politehnisko institūtu radioinženiera specialitātē. Latvijas Valsts universitātes Ekonomikas fakultāti rūpniecības plānošanas specialitātē absolvējis 1988. gadā. No 1970. gada strādāja dažādos amatos ražošanas apvienībā «Elektrons», no inženiera karjerā izaugdams līdz direktoram. Šajā uzņēmumā A. Bērziņš strādāja līdz 1988. gadam, kad tika iecelts par Latvijas PSR sadzīves pakalpojumu ministra vietnieku. 1989. gadā tika ievēlēts Valmieras rajona Tautas deputātu padomē. No 1989. gada līdz 1993. gadam pildīja Valmieras rajona izpildkomitejas priekšsēdētāja pienākumus. 1900. gadā aizsakās A. Bērziņa politiskās karjeras veidošanās, proti, viņu ievēlēja LPSR Augstākajā padomē, kur viņš darbojās Tautas frontes frakcijā. A. Bērziņš bija viens no tiem deputātiem, kuri 1990. gada 4. maijā nobalsoja par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanas deklarāciju.

Pēc deputāta pilnvaru beigām 1993. gadā A. Bērziņu iecēla par Latvijas Bankas nodaļu privatizācijas fonda priekšsēdētāju. Tajā pašā gadā viņu ievēlē par akciju sabiedrības «Latvijas Unibanka» prezidentu. Šo amatu viņš pilda līdz 2004. gada janvārim. No 2006. gada līdz 2009. gadam — «Latv-energo» padomes priekšsēdētājs, vienlaikus līdz 2010. gadam pildījis Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras prezidenta —padomes priekšsēdētāja pienākumus.

2005. gadā nesekmīgi kandidēja Rīgas domes vēlēšanās no Zaļo un zemnieku savienības (ZZS) saraksta. 2010. gadā A. Bērziņu no ZZS listes ievēlēja Latvijas Republikas 10. Saeimā. 2011. gadā, kad tuvojās valsts pirmās amatpersonas vēlēšanas, A. Bērziņš pieteica sevi kā potenciālo kandidātu prezidenta amatam, bet 23. maijā pieci ZZS Saeimas frakcijas deputāti viņu oficiāli izvirzīja šim postenim. Prezidenta vēlēšanu otrajā kārtā 2. jūnijā A. Bērziņš apsteidza otru amata kandidātu — toreiz prezidenta amatā esošo V. Zatleru, savācot 53 balsis pret 44 balsīm, un tika ievēlēts. A. Bērziņu augstajā amatā ievēlēja 66 gadu vecumā, un viņš kļuva par vecāko prezidentu Latvijas vēsturē. Tuvojoties sava pirmā pilnvaru termiņa beigām, 2015. gada 10. aprīlī A. Bērziņš paziņoja, ka atkārtoti nekandidēs uz Latvijas Valsts prezidenta amatu. 7. jūlijā beidzās viņa prezidentūras laiks, un amatā stājās jaunievēlētais mūsu valsts galva Raimonds Vējonis.

Sagatavojis Juris Ciganovs, Dr. hist.,
LKM direktora vietnieks.
Foto — Gatis Dieziņš.

Latviešu mākslinieki strēlniekos

Edīte Sondoviča

Šajā vasarā ar latviešu strēlnieku komandiera Pētera Avena mazdēla Pjotra (Pētera) Avena atbalstu interesentiem bija iespēja iepazīties ar mākslinieka Aleksandra Drēviņa un viņa sievas Jeļenas Udaļcovas mūža devumu mākslā. Man šī izstāde uzjundīja atmiņas par kultūras stūrīti Strēlnieku muzejā 20. gs. 70.—80. gados, kur līdzās citām fotogrāfijām bija arī fotouzņēmums ar strēlniekiem māksliniekiem Kremlī, par viņu pirmo gleznu izstādi 1918. gada
1. septembrī vēsturiskajā vietā. Piecpadsmit gleznotāji un simts gleznu. Zināju arī par šo notikumu no satikto strēlnieku atmiņām.

Triju mākslinieku ģīmetne (V. Tone, K. Ubāns, A. Drēviņš). 1915. gads.
Triju mākslinieku ģīmetne (V. Tone, K. Ubāns, A. Drēviņš). 1915. gads.

Ar Mākslas muzeja atbalstu, izmantojot krājumā esošos darbus, 70. gadu otrajā pusē tapa «Kremļa mākslinieku» gleznu izstāde Strēlnieku muzejā. V. Andersona, G. Kluča, K. Veidemaņa un citu autoru darbus redzējām pirmo reizi. Gleznotāja un strēlnieka Kārļa Baltgaiļa gleznu izstādi, ko biju iecerējusi, aizliedza Revolūcijas muzeja vadība. Par Jāzepu Grosvaldu un Niklāvu Strunki (citur Struņķi) padomju laikā vispār noklusēja. Par N. Strunki 80. gadu nogalē man izstāstīja viņa dēls Laris Strunke no Zviedrijas. Mūsu saruna notika pie minētās strēlnieku mākslinieku fotogrāfijas. Viņš arī minēja Jāzepa Grosvalda vārdu, jo tēvs bija dienējis ar viņu kopā. Atmodas laikā izlasīju B. Vipera grāmatu «Jāzeps Gros­- valds» (Rīga, 1938. gads). 2006. gadā iznāca Eduarda Kļaviņa apjomīgais pētījums «Džo. Jāzepa Grosvalda dzīve un māksla» (apgāds «Neputns»). Var droši sacīt, ka pusgadsimtu apzināti noklusētā Jāzepa Grosvalda īsā mūža devums nu ir izzināms, iepazīstams un novērtējams.

Šovasar, kad atdodam godu arī latviešu strēlniekiem, mani A. Drēviņa un J. Udaļcovas gleznu izstādē īpaši uzrunāja J. Gros­valda tieši pirms 100 gadiem radītais draugu, mākslinieku, portrets: Voldemārs Tone ar vijoli, zēniskais Konrāds Ubāns un nopietnais Aleksandrs Drēviņš. Ritēja Pirmā pasaules kara otrais gads. Rīgā, Tērbatas ielā bija sācies latviešu strēlnieku gājiens pretim mūžībai. Pavisam drīz arī viņi bija kopā ar strēlniekiem, un katram veidojās savs liktenis  — gan gleznas autoram J. Grosvaldam, gan V. Tonem, K. Ubānam un A. Drēviņam.

Bagdādes bazārā. 1918. gads.
Bagdādes bazārā. 1918. gads.

Grosvaldu ģimene nāk no gleznainās Vidzemes. 1891. gada 25. aprīlī dzimušais Jāzeps agri apguva vairākas svešvalodas. Viņš daudz lasīja, klausījās klasisko mūziku, ar aizrautību zīmēja. 1905. gadā daži Jāzepa zīmējumi tika ievietoti Minhenē iznākošajā žurnālā «Jugend» (Jaunība). Pēc ģimnāzijas beigšanas 1909. gadā viņš devās uz Minheni, nešaubīdamies, ka būs mākslinieks. Pēc gada viņš devās uz Parīzi, kur aizvadīja trīs bagātus gadus. Šajā laikā Jāzeps Gros­valds apmeklēja Spāniju un Itāliju. Dziļu iespaidu uz jauno latviešu mākslinieku atstāja Venēcijas glezniecība. 1914. gada vasaras nogalē Jāzeps atgriezās Rīgā. V. Purvīša vadītajā pilsētas mākslas skolā Jāzeps Grosvalds satika topošos latviešu mākslas jaunos talantus Drēviņu, Kazaku, Sutu, Toni, Ubānu, tēlnieku Johansonu. Te arī izveidojās viņa domu biedru grupa, kuriem bija lemts likt pamatus pilnīgi citādai latviešu mākslai, nekā tā bija līdz Pirmajam pasaules karam. Jāzeps Grosvalds, būdams talantīgs un zinošs ne tikai mākslas jautājumos, kļuva par autoritāti jauno censoņu vidū.

Karš un tautas pārdzīvojumi dziļi skāra jūtīgo mākslinieka dvēseli. Vērojot, kā kara ceļos aizplūst daļa latviešu tautas, Jāzeps Grosvalds radīja ciklu «Bēgļi». Ļoti emocionāla ir glezna «Vecais bēglis». Kā atzinis pats mākslinieks, viņš gribējis «iemiesot bēgļu sūro likteni, no sagrautām mājām izdzītās tautas traģiskās gaitas, klusā, bet nesalaužamā zemnieka, kas labāk izvēlas trimdu un nāvi nekā verdzību, stoisko cēlumu». Manī šī glezna, ko skatījos 21. gadsimta lieliskākajā izstādē «1914» (2014. gads, «Arsenāls»), viesa ticību, ka sirmgalvis nosargās savu mazdēlu un viņi atgriezīsies mājās, lai atjaunotu savu sētu, savu valsti uzceltu.

Nākamais Jāzepa Grosvalda radītais cikls bija «Strēlnieki». Mākslinieks 1916. gada vasarā uzsāka dienestu 6. Tukuma latviešu strēlnieku bataljonā. Savā dienasgrāmatā viņš rakstīja: «Kāds prieks just, ka dara to, kas latviešiem jādara. Un, ja nāve, tad, mazākais, viņa ir kam noderējusi. Dzīve, zināms, vēl interesē kā darba lauks, kurā vēl būtu jāstrādā — citādi gan esmu ar galveno cauri un ne sevišķi kārs uz pārējo.» Dienēja viņš jātnieku izlūku komandā, un par saviem padotajiem jaunais virsnieks rakstīja: «[..] laba komanda. Visi gari, plecīgi zēni, smalki piešūti gari kavalērijas mēteļi un ideāla stāja.»

B. Vipers savā apcerējumā atzīmējis: «Mākslinieks tēlo latviešu strēlniekus ierakumos un zemnīcās, tēlo izlūkus starp drupām zemnieku sētā, granātu noskaldītos koku stumbrus, dzeloņdrāšu aizžogojumus, raķešu ugunis; strēlnieku tipi, ievainoto ēnas, gāzu maskas, baltie krusti uz kritušo varoņu kapiem mijas ar varavīksnes mirdzumu vai Jāņu nakti pozīcijās. Grūti iedomāties kaut ko vēl vairāk izteiksmīgu par šiem vienkāršiem, bet dziļi izjustiem metiem, par šo latviešu strēlnieku dzīves «optisko dienas grāmatu».»

Jāzeps Grosvalds.
Jāzeps Grosvalds.

J. Grosvalds ar savu izlūku komandu piedalījās 1916. gada traģiskajās jūlija kaujās pie Ķekavas, kurās tukumnieki zaudēja 70% no bataljona sastāva. Aleksandrs Čaks «Mūžības skartajos» pieminējis varonīgo virsnieku: «Šonakt mūsu jātnieki no «Pogām»/ Ejas spridzināt ies vācu žogos,/ Viņus vadīs podporučiks Grosvalds.» Spilgtu Jāzepa Grosvalda tēlu savās atmiņās uzbūra viņa dienesta un domu biedrs gleznotājs Niklāvs Strunke. «Vēl skaidri atceros slaido, korekti eleganto Džo (draugu vidū tā dēvēja J. Gros­- valdu), vingru zirga mugurā, ar kūpošu cigāru smaidošajās lūpās. Tā bija neizsīkstoša aktivitāte, kas dvesa no viņa. Pat dienesta pienākumus pildot, viņš momentā fiksēja redzēto apkārtnē, jo viss te bija jauns. Vēlāk vaļas brīžos zemnīcā pie galda — par tādu noderēja zemnieku mājās pamestās durvis — viņš savus uzmetumus apbrīnojamā ātrumā pārveidoja mirdzošos lažējuma guašos. Ja radīšanas darbā nebija kas skaidrs, tad sau­cām savus izlūkus, un tie ar labpatiku mums pozēja. Ja vajadzēja attēlot, kā bumba sprāgst, tad no darba galda likāmies ārā, lai tuvumā to novērotu dabā. Tad atkal steidzāmies uz savu zemnīcu, lai izteiktu gleznieciski spilgtāk šo momentu, kas mūs abus bija aizrāvis» (E. Kļaviņš. Džo. Jāzepa Gros­valda dzīve un māksla).

Savukārt J. Grosvalds kādā vēstulē Konrādam Ubānam noformulējis latviešu mākslinieku pamatuzdevumu: «[..] mums visiem pirmā plānā stāv viena doma — celt augšā latviešu mākslas gaismas pili un radīt to, ko tikai mēs varam radīt. Vai mēs gleznosim Penzu vai Parīzi, Sezāna ābolus vai villainītes, tas viens algs — tikai izteikt mēģināsim savu skaistumu.»

Savā īsajā mūžā Jāzeps Grosvalds paspēja piedalīties divās latviešu mākslinieku izstādēs: 1915. gadā Pēterpilī un 1916. gadā Maskavā, kur latvieši piedalījās ar 300 darbiem no visām tēlotājmākslas un daiļamatniecības nozarēm. Tas, kā atzīmēja B. Vipers, bija «pirmais mēģinājums kolektīvi reprezentēt latviešu mākslu ārpus dzimtenes». Maskavas kompetentākie kritiķi «nešaubīdamies izvirzīja Grosvaldu kā vienu no ievērojamākajiem modernās mākslas pārstāvjiem, atzīmējot viņa vērienu, dziļo patiesīgumu un cildenumu, viņa mākslas tīri nacionālos pamatus» (B. Vipers).

Jaunus iespaidus J. Grosvalds ieguva 1918. gadā, nonākot austrumos angļu armijas sastāvā. Izcilās svešvalodu zināšanas, iedzimtā inteliģence un augstā pienākuma izjūta pret jebkuru uzticēto darbu ļāva jaunajam latvietim teicami pildīt dienestu, apgūt persiešu valodu un radīt «Austrumu cikla» izcilos akvareļus, kā arī skaistā franču valodā uzrakstīt «Persijas ainas». Sava mūža pēdējā gadā, neņemot vērā veselības problēmas, ar sev piemītošo dedzību J. Gros­valds kalpoja Latvijas valstij, strādājot diplomātiskajā dienestā, un ieradās Parīzē, lai pildītu sūtniecības sekretāra darbu.

Jāzepa Grosvalda temperas zīmējumi no  1916. gadā tapušā cikla «Latviešu strēlnieki».
Jāzepa Grosvalda temperas zīmējumi no 1916. gadā tapušā cikla «Latviešu strēlnieki».

1920. gada janvārī Jāzeps Grosvalds saslima ar spāņu gripu, kas toreiz plosījās, un 1. februārī viņa sirds stāja pukstēt. Boriss Vipers savā apcerē rakstīja: «Cilvēks — Gros­- valds nav atdalāms no mākslinieka Gros­valda. [..] Grosvalda dzīve ir notikumu, sajūsmu, noskaņojumu un darbības vietas strauja maiņa, nepārtraukts gribas spriegums, pastāvīga traukšanās aizvien tālāk, uz priekšu, it kā jaunais Jāzeps būtu paredzējis, ka viņam lemts īss mūžs, kādēļ arī centies ņemt no dzīves cik iespējams vairāk ierosinājumu. [..] Grosvalds bija sava laikmeta cilvēks; romantiķis un sapņotājs viņā apvienojās ar enerģisku sabiedrisku darbinieku un organizētāju. Tādēļ arī viņa mākslā tik savdabīgi savijas intīmi liriskais ar episki monumentālo, aktuālais ar vispārcilvēcisko.»

Ilustrācijas no B. Vipera apcerējuma
«Jāzeps Grosvalds», Rīga, 1938, «Valters un Rapa», un izdevuma «Pulcējaties zem latviešu karogiem!», Rīga, 2013, «Zelta grauds».

Kā latviešu strēlnieki tika pie savu bataljonu nosaukumiem

Šogad atzīmējam pirmo latviešu nacionālo karaspēka vienību — latviešu strēlnieku bataljonu dibināšanu. Par šo nozīmīgo vēsturisko notikumu ir daudz rakstīts un vēl daudz tiks pateikts nākamībā. Visiem astoņiem Krievijas Impērijas armijas sastāvā esošajiem bataljoniem bija doti sevišķi nosaukumi, kuri pēc reorganizācijas pārgāja arī uz pulkiem. Kā strēlnieku vienības tika pie saviem nosaukumiem?

Dibināmo strēlnieku vienību nosaukumi bija atrunāti Latviešu strēlnieku bataljonu organizācijas komitejas izstrādātajos «Pagaidu noteikumos par latviešu strēlnieku bataljoniem», kuros līdzās dažādiem organizācijas rakstura jautājumiem bija paredzēts, ka strēlniekiem būs savi karogi, uz kuriem «uzrakstiem jābūt krievu valodā», un «latviešu bataljonu karavīri nēsā pie armijas apstiprināta apģērba sevišķu krūšu nozīmi», kā arī bija atrunāti bataljonu nosaukumi. Noteikumu 3. paragrāfs vēstīja: «Formējamie latviešu strēlnieku bataljoni nosaucami: 1. Daugavgrīvas un 2. Rīgas latviešu strēlnieku bataljons. Vēlāk formējamie bataljoni pēc formēšanas kārtas nosaucami sekojoši: 3. Kurzemes, 4. Vidzemes, 5. Zemgales, 6. Tukuma, 7. Bauskas un 8. Valmieras latviešu strēlnieku bataljons.» Nosaukumu piešķiršanu latviešu strēlnieku bataljoniem savās atmiņās apraksta bijušais Latviešu strēlnieku bataljonu organizācijas komitejas priekšsēdētāja vietnieks, zvērināts advokāts Gustavs Ķempelis. Viņa atmiņas par strēlnieku bataljonu organizācijas komitejas darbību, par sarunām ar Krievijas Impērijas armijas vadību publicētas vēsturisko dokumentu un atmiņu krājumā «Latviešu strēlnieki», Nr. 6., 1936. gada maijs. Šajās atmiņās lasāms:

«Pie 3. paragrāfa apspriešanas pulkvedis ievaicājās, kamdēļ bataljoniem devuši sevišķus nosaukumus. Norādīju, ka bataljonu nosaukumus [devuši] mūsu novadu un pilsētu vārdi, tikai mēs tos esam apzīmējuši latviešu valodā, kas arī krieviski skan labāki, jo latviešu un krievu valodas ir stipri radnieciskas.

Piemēram, «Ļifļanģija» un «Kurļanģija»1 vietā mēs sakām Vidzeme un Kurzeme. Tālab mēs arī 3. un 4. bataljonu nosaucām par «Kurzemskij» un «Vidzemskij» [resp. «Kurzemes» un «Vidzemes»] bataljonu, kas skan labāki un neatgādina neciešamo vācu «Land». Vāciski Rīgā runāt aizliegts, tālab būtu patriotiskāki un arī latviešu ausij simpātiskāki, ja ievedīsim «Ļifļandskij» un «Kurļandskij» vietā «Vidzemskij» un «Kurzemskij», kurus ļoti labi spēj izrunāt arī krievu mēle.

Pulkvedis2 manam paskaidrojumam piekrita, tikai apstājās pie Tukuma vārda. Vai tā neesot tā pilsēta, kur krievu dragūni 1905. gadā dabūjuši ciest no latviešu revolucionāriem, un vai ar to vārdu netiekot godināta revolucionāru piemiņa? Atbildēju, ka nē… 1905. gada nemiera vilnis bija nelaimīgā Krievu—japāņu kara sekas, un tas sagrāba ne vien Baltiju, bet arī visu Krieviju. Vai tālab vien, ka Maskavā tai pašā gadā valdības karaspēkam iznāca apšaudīšanās ar saujiņu revolucionāru, atmetams Maskavas nosaukums pie dažādu institūtu dēvēšanas utt.? Arī tie latviešu nemiernieki, kuri Tukumā sadūrās ar dragūniem, nekādi nevar iespaidot Tukuma pilsētas veco, labo slavu. Tukuma apriņķa bēgļi tagad atrodas Rīgā, un tie pirmie iestāsies Tukuma bataljonā, lai savu pilsētu atbrīvotu no vācu jūga. Arī pulkvedis tam piekrita.

Te jāpaskaidro, ka, dodot vārdus bataljoniem, komiteja vairījās vācu nosaukumu, bet turējās pie ieskata, ka jāmeklē tādi pilsētu vārdi, kuru izruna latviešu un krievu valodā ir līdzīga. Tālab mēs nevarējām ņemt vārdu «Cēsis», jo krievi to dēvē par «Venden», atsacījāmies arī no vārda «Liepāja», jo krievi to sauc par «Ļibava», utt., bet ņēmām Valmieras, Rīgas un Bauskas nosaukumu, kurus krieviski arī tāpat izrunāja.

Izņēmumu mēs pielaidām Kurzemes un Vidzemes guberņu nosaukumos, jo te mēs gribējām izvest reformu, nosaukumu grozīšanu krievu valodā. Izņēmums bija arī ar 1. bataljona nosaukumu, kuru nosaucām par «Ust-Dvinskas», kaut gan latviski skanēja Daugavgrīvas bataljons.

Ja mēs 1. strēlnieku bataljonam devām nosaukumu «Ustj-Dvinsk», tad tas tālab, ka uzskatījām šo bataljonu par pirmo latviešu Daugavgrīvas bataljonu turpinājumu [domāti divi pārsvarā no latviešiem sastāvošie Daugavgrīvas zemessargu bataljoni]. Ar saviem nosaukumiem bataljonu karavīri bija apmierināti un pat sajūsmināti. Pēdējo starpā bija Zemgales bataljons, kura piederīgie labprāt atsaucās uz vecajiem zemgaļu varoņdarbiem un savu komandieri pulkvedi Vācieti savā starpā dēvēja par Nameju.

Mazāk jau ar savu nosaukumu bija apmierināts Bauskas bataljons. Lai gan šī vecā Zemgales pilsēta atradās visauglīgākajā Kurzemes apgabalā3 un viņas pils ordeņa laikā karojusi ar daudziem ienaidniekiem, un ar savu vārdu tā ieņem pazīstamu un izcilus vietu Kurzemes karu vēsturē, tomēr pārējiem strēlniekiem šis vārds likās mazāk vērtīgāks kā citi; tāpēc ka šajā pilsētā dzīvojot «žīdi». Tie sāka dēvēt Bauskas bataljonu par Bauskas «žīdiem». Tā kā Tukumā nebija mazāk žīdu kā Bauskā, tad var redzēt, cik reizēm šāda palamu došana ir nepamatota. Tomēr varonīgie Bauskas bataljona strēlnieki ar šādu izredzētās tautas nevietā minēšanu bija visai neapmierināti, caur ko radās asas ķildas un sadursmes. Komitejai, turpretim, Bauskas vārds bija sevišķi mīļš, jo mēs (Goldmanis, Glīziņš un es) bijām savu jaunības laiku pavadījuši Bauskas apriņķī.

Tai brīdī, kad mēs izraudzījām mūsu karaspēka vienībām bataljonu nosaukumus, mēs nezinājām, ka ar šādu nosaukumu apzīmētas latviešu karaspēka daļas Vidzemē zviedru laikos, tālab ne vien lūgumrakstā družīnu dibināšanai, bet pat uzsaukumā lietots vārds «družīna» vai «pulks»».

Sagatavojis Juris Ciganovs, Dr. hist.,
LKM direktora vietnieks.

1 Лифляндия, Курляндия – Krievijas Impērijā lietotie Kurzemes un Vidzemes nosaukumi atvasināti no šo novadu nosaukumiem vācu valodā «Livland» un «Kurland».

2 Šeit domāts Ziemeļu frontes štābam piekomandētais ģenerālštāba pulkvedis Kosjakovs. Viņa uzdevumos ietilpa kopā ar Latviešu strēlnieku bataljonu organizācijas komiteju risināt ar šo vienību dibināšanu saistītos organizatoriskos jautājumus.

3 Zemgale administratīvi ietilpa Kurzemes guberņā.

Sporta ziņas

NBS čempionātā krosā uzvaru izcīna zemessargi
Šā gada 10. septembrī Kadagā norisinājās NBS čempionāts krosā. Sacensībās piedalījās vairāk nekā 70 karavīri un zemessargi no dažādām vienībām. Sacensību dienā laika apstākļi bija ideāli piemēroti skriešanai, trase — nomarķēta. Tika izveidots skriešanas aplis aptuveni 1500 m garumā. Sievietēm bija jāveic 2 apļi, tātad aptuveni 3 km gara distance, vīriešiem V-1 un V-2 vecuma grupām — 3 apļi, aptuveni 4,5 km, bet V-3 grupai — 2 apļi, aptuveni 3 km.

DSC_0040 DSC_0046 DSC_2307

Absolūti labāko rezultātu sieviešu konkurencē uzrādīja vec. zs. Kristīne Bertuka (ZS St. Bn), kura distanci veica 12:21, aiz sevis atstājot vec. zs. Aļonu Meļņiku (2. ZSN; 12:41) un kadeti Gerdu Miglavu (12:52).

S-2 vecuma grupā uzvaru izcīnīja kpt. Rudīte Everte (MVP; 12:58), otrajā vietā kpr. Maruta Anspaka (SZS;13:39), trešajā — kpt. Liene Rozenberga (MVP; 14:44).

S-3 vecuma grupā nepārspēta palika srž. Inita Volāne (3. RNC; 14:07), otrajā vietā kpr. Iveta Priedīte (3. RNC; 14:33), trešajā — bcm. Margita Roste (JSF; 17:06).

Profesionālā dienesta (PD) karavīru konkurencē uzvara kadetei Gerdai Miglavai, otrā vieta kpt. Rudītei Evertei (MVP), bet trešā — lt. Elīnai Kārkliņai (SZS).

Vīriešu konkurencē absolūtajā vērtējumā nepārspēts palika vec. zs. Andris Jubelis (2. ZSN; 15:15), otrajā vietā zs. Jānis Razgalis (2. ZSN; 15:24), trešajā — zs. Āris Brantevics (ZS St. Bn; 15:4).

V-2 grupā uzvaru izcīnīja kpt. Ģirts Volframs (AŠ; 16:43), otrajā vietā kpt. Oskars Blaus (MP; 16:52), trešajā vietā kpr. Sandris Šika (3. RNC; 17:07).

V-3 grupā uzvaru izcīnīja vec zs. Ēriks Melkurs (22. KB; 12:38), otrajā — maj. Aldis Grudinskis (3. RNC; 12:39), trešajā — plt. Roberts Drāke (17. PABN; 12:52).

PD konkurencē uzvara srž. Guntim Māliņam (SzS; 15:56), otrā vieta lt. Artjomam Rekuņenko (GS AB; 16:20), trešā vieta kpt. Ģirtam Volframam (AŠ; 16:43).

Komandu vērtējumā 14 komandu konkurencē nepārspēta palika 2. ZSN komanda (vec. zs. Aļona Meļņika, vec. zs. Andris Jubelis, zs. Jānis Razgalis un zs. Mārtiņš Sārs). Otrajā vietā SZS komanda (lt. Elīna Kārkliņa, srž. Guntis Māliņš, dkar. Salvis Žīgurs un srž. Sergejs Kolosovs), bet trešā vieta ZS St. Bn komandai (vec. zs. Kristīne Bertuka, zs. Āris Brantevics, zs. Mikus Žagata un zs. Arnis Hansons).

Sagatavojusi NBS Sporta kluba FSSN
vec. apmācības instruktore
kaprāle Ilze Volframa.

Foto— Rainelda Zamure.

Mūsu karavīri labi startē čempionātā militārajā pieccīņā
pieccīņaNo 9. līdz 11. septembrim Vācijā, Minhenē norisinājās CISM reģionālais čempionāts militārajā pieccīņā. Sacensībās piedalījās 36 dalībnieki no 8 valstīm, to skaitā arī divi karavīri no Latvijas. Dižkareivis Dainis Stepe (NBS Sporta klubs) ar rezultātu 5292 punkti izcīnīja 9. vietu, savukārt kapteinis Māris Ābele (Militārā policija) ar 5199 punktiem ierindojās 12. vietā. Latvijas karavīru nākamā dalība sacensībās paredzēta 6. pasaules karavīru sporta spēlēs, kas no 28. septembra līdz 13. oktobrim notiks Dienvidkorejā.

Latvijas pludmales volejbolistiem panākumi Vācijā

volejbols2No 7. līdz 11. septembrim Vācijas pilsētā Vārendorfā notika 19. CISM reģionālais čempionāts pludmales volejbolā. Sacensībās piedalījās 28 pludmales volejbola pāri. Sieviešu konkurencē uzvaru izcīnīja Latvijas pārstāves: zemessardze Ilze Liepiņlauska un zemessardze Sanda Ragozina (17. PABN). Viņas fināla cīņā pārliecinoši ar rezultātu 2:0 (21:6 un 21:15) pieveica vācietes Elki Kadseivitsu un Dianu Lencu. Vīriešu konkurencē 4. vietu izcīnīja majors Vents Graudiņš (NBS Sporta klubs) un kaprālis Klāvs Zaļkalns (Štāba bataljons), kuri sīvā cīņā par 3. vietu ar rezultātu 1:2 (21:14, 18:21 un 13:15) tomēr piekāpās Kataras pārstāvjiem Tameram Abdelrasoulam un Abdelazīvam Khalloufam. Dalītu 5./8.vietu sacensībās izcīnīja dižkareivis Mārtiņš Eglītis (NBS Sporta klubs) un kaprālis Jānis Graudiņš (Militārā policija).

Sagatavojusi NBS Sporta kluba FSSN
vec. apmācības instruktore
kaprāle Ilze Volframa.

Noslēgušās pirmās NBS sacensības CrossFit

Sandra Brāle,
kapteine, Speciālo uzdevumu vienība.

Autores foto.

Spēks, izveicība, koordinācija, izturība, ātrums un apņēmība — šie ir tikai pāris atslēgvārdi, kas raksturo Nacionālo bruņoto spēku pirmo CrossFit sacensību norisi Speciālo uzdevumu vienībā. Ik gadu pieaug to karavīru skaits, kuriem CrossFit ir kļuvis par dzīvesveidu un kuri to atzinuši par piemērotāko savu daudzpusējo fizisko spēju attīstībai. Un rezultāti ir — ar mainīgas un augstas intensitātes funkcionālo treniņu ikdienas rutīnā neieslīgsiet! 

Speciālo uzdevumu vienības (SUV) pārstāvis, viens no sacensību organizatoriem, stāsta, ka vienības karavīri pirmo reizi ar CrossFit iepazinās starptautiskajā operācijā Afganistānā 2011.—2012. gadā, kur to kā vispārējās fiziskās sagatavotības treniņu izmantoja sadarbības partneri. Sākums bija nedaudz smagnējs, jo karavīri izvērtēja jaunās treniņu metodikas plusus un mīnusus. Pamēģināja — kādu tā pārliecināja un aizrāva, kādam nešķita pietiekami pievilcīga un argumentēta. Kuriem iepatikās, tie turpina nodarboties ar CrossFit ikdienā, uzturot sevi teicamā fiziskā formā. Pārliecināti par jaunās treniņu metodikas lietderīgumu, SUV karavīri rosināja diskusiju ar Sporta klubu par iespējamo CrossFit integrāciju bruņotajos spēkos. Turklāt izrādījās, ka atsevišķi karavīri arī citās bruņoto spēku vienībās nodarbojas ar CrossFit. Piemēram, Nacionālā aizsardzības akadēmija un Sauszemes spēku kājnieku brigāde bija sarīkojuši savas sacensības. Lai popularizētu jauno treniņu metodiku un apzinātu karavīrus, kuri nodarbojas ar šo sporta veidu, radās doma organizēt atklātās NBS CrossFit sacensības.

 Pirmās trīs vietas CrossFit sacensībās izcīnīja SUV karavīri.
Pirmās trīs vietas CrossFit sacensībās izcīnīja SUV karavīri.

Pirmajās bruņoto spēku CrossFit sacensībās piedalījās pārstāvji no Jūras spēku flotiles, Militārās policijas, Latvijas Nacionālās aizsardzības akadēmijas, Sauszemes spēku kājnieku brigādes, Speciālo uzdevumu vienības un ASV bruņotajiem spēkiem. Sacensību dalībnieku profesionālo sniegumu vērtēja NBS Sporta kluba pārstāvji.

«Apsveicu visus sacensību dalībniekus ar pirmajām oficiālajām NBS CrossFit sacensībām. CrossFit jau nākamgad būs iekļauts bruņoto spēku spartakiādes disciplīnās,» sacensību atklāšanas uzrunā atzinīgus vārdus sacensību dalībniekiem un līdzjutējiem veltīja NBS Sporta kluba pārstāvis kapteinis Guntars Belkovskis.

Veiksmi sacensību dalībniekiem novēlēja arī SUV štāba priekšnieks, uzsverot, ka CrossFit ir ikviena karavīra cienīgs sporta veids: «Visiem dalībniekiem novēlu veiksmīgu startu. Esmu gandarīts, ka bruņotajos spēkos tradicionālajām sporta disciplīnām, kuras vairāk raksturīgas karavīra dienestam, piemēram šaušana, orientēšanās, klāt nācis karavīra dienestu papildinošs un piemērots sporta veids. Esmu pārliecināts, ka nākamajos gados sacensību dalībnieku skaits turpinās pieaugt un CrossFit karavīru vidū kļūs vēl populārāks.»

Kapteine Kristīne Odriņa-Urbova — vienīgā sieviete bruņotajos spēkos, kura pieņēma izaicinājumu piedalīties sacensībās.
Kapteine Kristīne Odriņa-Urbova — vienīgā sieviete bruņotajos spēkos, kura pieņēma izaicinājumu piedalīties sacensībās.

Ikvienam sacensību dalībniekam 20 minūšu laikā bija jāveic seši apļi, katrā no tiem 10 reizes saliecot un iztaisnojot rokas, stāvot uz rokām pie sienas (HSPU); 10 reizes ceļot kājas pie stieņa (T2B) un izdarot 10 pietupienus ar svaru stieni uz krūtīm (vīriešiem 40 kg, sievietēm 30 kg (front squat)). Noslēdzošais vingrinājums pēc sešiem apļiem dalībniekiem bija svaru bumbas vēzēšana 50 reizes (vīriešiem 24 kg, sievietēm 16 kg (kettlebell swings)).

Kettlebell swings — noslēdzošais vingrinājums, īsi pirms finiša.
Kettlebell swings — noslēdzošais vingrinājums, īsi pirms finiša.
Viens no sacensību pārbaudījumiem — front squat — pietupieni ar svaru stieni uz krūtīm.
Viens no sacensību pārbaudījumiem — front squat — pietupieni ar svaru stieni uz krūtīm.

«Karavīram neatkarīgi no amata, vecuma un pakāpes vienmēr jābūt gatavam stāties pretī ienaidniekam un aizsargāt mūsu valsti. Nepieciešama fiziskā un garīgā harmonija, lai adekvāti reaģētu un pieņemtu lēmumus nemitīgi mainīgā situācijā. Mēs esam tik stipri, cik stiprs ir mūsu vājākais posms. Neapgalvoju, ka CrossFit metodika ir vienīgā, kas var sagatavot un uzturēt karavīra vispārējo fizisko sagatavotību, tomēr tā lieliski atbilst karavīra darba specifikai. CrossFit ir daudzi sacensību vingrinājumi (WOD), kuru izpildē nav vajadzīgs ekipējums, tikai vēlme, lai treniņš norisinātos, un tos var veikt praktiski jebkurā vietā,» uzsver SUV pārstāvis.

«Bija iecere sacensības organizēt tā, lai sportistiem tie būtu svētki un viss noritētu bez aizķeršanās un domstarpībām, kā arī lai būtu gandarījums par paveikto. Viens no sacensību mērķiem bija piesaistīt jaunus dalībniekus CrossFit, līdz ar to daudz laika pavadījām, domājot par WOD, lai būtu interesanti dalībniekiem ar pieredzi un intriģējoši tiem, kuri gribētu pamēģināt. WOD izstrādē svarīga loma bija ekipējuma nodrošinājumam, jo sacensības plānojām nodrošināt ar esošo infrastruktūru un materiāl­- tehniskajiem līdzekļiem, lai parādītu, ka CrossFit var pielāgot jebkurai situācijai,» stāsta SUV pārstāvis. «Dalībnieku varēja būt nedaudz vairāk, bet tas ir skaidrojams ar WOD grūtības pakāpi. Jau pirms sacensībām, uzrunājot iespējamos dalībniekus, kļuva skaidrs, ka WOD ir par grūtu iesācējiem. Priecājos par to, ka sacensībās tika pārstāvēti dažādi spēku veidi. Atgriežoties vienībās, sacensību dalībnieki varēs dalīties ar savu pieredzi un emocijām, iedrošināt kolēģus izmēģināt CrossFit. Un nākamajās sacensībās dalībnieku noteikti būs vairāk.»

Kapteine Kristīne Odriņa-Urbova, Militārās policijas Valsts prezidenta apsardzes personiskās apsardzes virsniece ar CrossFit nodarbojas pusotru gadu un atzīst, ka treniņos iegūtais rūdījums arī dienestā palīdz izturēt lielāku fizisko un psiholoģisko slodzi: «Meklēju savām vēlmēm un būtībai tuvāku sporta veidu, kurā es varētu sevi maksimāli realizēt. CrossFit man ir kļuvis par vienu no galvenajiem brīvā laika pavadīšanas veidiem, kuram cenšos veltīt maksimāli daudz laika, cik tas ir iespējams, esot dienestā, un, protams, cik atļauj ģimene. Man svarīga ir šī vide, kurā spēju sevi vispusīgi pilnveidot, vide, kurā vari būt pats, vari daudz ko nespēt, bet tevi motivē un atbalsta, lai tu sasniegtu savu izvirzīto rezultātu. CrossFit ir vairāku sporta veidu salikums — tajā ir gan svarcelšanas elementi, gan vieglatlētikas un vingrošanas elementi, kas šo sporta veidu padara interesantu un dinamisku. Arī treniņu gaisotne ir viens no galvenajiem iemesliem, kas piesaista šim sporta veidam. Katra treniņa nodarbība notiek treneru vadībā, un vienmēr, izpildot kādu no WOD, tu tiec atbalstīts un motivēts no savu biedru puses. Man ir liels prieks, ka NBS un Sporta klubs atbalsta šāda veida sacensības, jo zinu, ka diezgan daudz karavīru nodarbojas ar CrossFit, tikai katrs dažādos klubos. Kopš nodarbojos ar CrossFit, esmu ieguvusi daudz jaunu draugu, uzlabojusi fizisko sagatavotību un spēju pieņemt jaunus izaicinājumus.»

«Šajās sacensībās visgrūtākais bija pieteikties, jo, pirmo reizi ieraugot uzdevumus, sapratu, ka WOD nebūs no vieglajiem, jo bija iekļauti tieši CrossFit raksturīgi elementi. Arī tas, ka bija diezgan daudz elementu atkārtojumu. Nācās piestrādāt pie HSPU tehnikas un domāt par T2B tehniku un izpildījumu, jo iemācīties kādu elementu izpildīt ar ideālu tehniku un ātrumu mēneša laikā ir diezgan pagrūti, ja sāc no pašiem pamatiem,» atzīst kapteine Kristīne Odriņa-Urbova.

Viņa uzsver, ka CrossFit svarīgi ir izpildīt visus elementus tehniski pareizi un katrā vingrinājumā uzturēt augstu tempu. «Ikvienam CrossFit dalībniekam noteikti ir savi izaicinājumi. Man lielākais ir divas minūtes bez apstājas lēkt (unbroken) dubultos lēcienus ar aukliņu (double under — aukliņa palecoties divas reizes apgriežas). Noteikti iesaku pamēģināt, jo šis sporta veids ir jebkuram vecumam un jebkurai fiziskajai sagatavotībai piemērots. Treniņos tiek pievērsta pastiprināta uzmanība katram individuāli, un jebkura treniņa intensitāti var pielāgot, to samazinot vai palielinot atbilstoši ikviena sagatavotības līmenim. Viss atkarīgs no tā, kādus rezultātus sportists vēlas sasniegt — kādam tie būs parastie lēcieni ar aukliņu, kādam citam — tehniski pareizi izpildīta roku iztaisnošana un saliekšana balstā guļus, vēl citam — pievilkšanās pie stieņa 10 reizes. Manuprāt, ir svarīgi trīs četras reizes nedēļā apmeklēt sporta zāli vai citur nodarboties ar fiziskām aktivitātēm.

Arī ASV kolēģos sacensību norise izraisīja lielu interesse.
Arī ASV kolēģos sacensību norise izraisīja lielu interesse.

SUV pārstāvis ir pārliecināts, ka CrossFit bruņotajos spēkos turpinās attīstīties: «CrossFit burvība ir kolektīvā sportošana, jo katrs treniņš ir kā sacensības, kur dalībnieki cits citu motivē, izaicina, palīdz viens otram sasniegt pēc iespējas labāku rezultātu. Tā ir sacensība ar sevi un saviem treniņu biedriem, kad esi gatavs piespiest sevi strādāt vēl vairāk, lai motivētu sevi piedalīties jaunos izaicinājumos, nemitīgi sevi attīstītu un pilnveidotu.»

Speciālo uzdevumu vienība vēlas pateikt īpašu paldies ikvienam, kurš piedalījās pirmajās NBS CrossFit sacensībās, kā arī NBS Sporta klubam un Isostar.lv par atbalstu sacensību organizēšanā.