Autonomā bruņojuma latentie draudi — mīts vai patiesība?

Autonomie ieroči ar mākslīgo intelektu rada nopietnus draudus cilvēcei, un tāpēc šādi ieroči būtu jāaizliedz. Šāds brīdinājums ir ietverts organizācijas «Future of Life Institute» atklātajā vēstulē, kuru parakstījuši vairāk nekā 1000 dažādu tehnoloģisko jomu speciālistu, to vidū robotizētās tehnikas un astrofizikas eksperti. Šī vēstule tika prezentēta starptautiskajā mākslīgā intelekta tematikai veltītajā konferencē, kas šogad norisinājās Buenosairesā.

Robots — kaujinieks (datorgrafika).
Robots — kaujinieks (datorgrafika).

Vēstulē uzsvērts, ka mākslīgā intelekta tehnoloģiju attīstība neizbēgami novedīs pie plaša mēroga bruņošanās sacensības, turklāt šajās sacīkstēs varēs piedalīties bez milzīgu resursu ieguldīšanas, jo intelektuālo tehnoloģiju izstrādei nav nepieciešams iegādāties dārgus materiālus. Tiklīdz ar mākslīgo intelektu aprīkotie ieroči kļūs lētāki, nekavējoties notikšot to noplūde melnajā tirgū un tie kļūs pieejami noziedzniekiem, teroristiem, diktatoriem vai algotņiem.

Vēstules autori brīdina, ka tehnoloģiju attīstības temps mūsdienās ir tik liels, ka jau tuvākajā nākotnē varētu tikt izstrādāti pirmie gudro un patstāvīgo ieroču prototipi. Pašlaik arī Apvienoto Nāciju Organizācijas līmenī notiek diskusijas par iespējām aizliegt noteiktu tipu un konfigurācijas «robotus slepkavas», ja tie darbojas bez cilvēka augstākās virsvadības. Vairāki zinātnieki pat apgalvo, ka mākslīgā intelekta izmantošanā bruņojuma jomā būtu jāievieš līdzīgi aizliegumi kā ķīmiskajiem un bioloģiska­- jiem ieročiem. Proti, šādi ieroči ir starptautiski aizliegti, un ne ķīmiķi, ne biologi necenšas tērēt savu izgudrotāja potenciālu aizliegtā virzienā. Pēc šo zinātnieku domām, līdzīgi starptautiskā līmenī būtu jāaizliedz arī gudrais bruņojums, lai nevienai kompānijai vai zinātnieku grupai nebūtu jēgas strādāt pie aizliegta produkta izgudrošanas. Viens no vēstules autoriem — pazīstamais astrofizikas profesors Stīvens Hokings — pat paudis pārliecību, ka mākslīgais intelekts ar laiku var novest pie visas cilvēces iznīcības, jo cilvēkus ierobežos lēna bioloģiskā evolūcija, kas neļaus konkurēt ar strauji progresējošo mākslīgo intelektu.

Tomēr mākslīgā intelekta progresam ir savi aizstāvji gan zinātnieku un ražotāju vidū, gan valstiskā līmenī. Piemēram, kompānijas «Microsoft» pētnieciskās laboratorijas vadītājs Ēriks Horvics  aicina neieciklēties uz gudrā bruņojuma potenciālo briesmu iztirzāšanu, bet pievērst lielāku uzmanību mākslīgā intelekta milzīgajam ieguldījumam sociāli ekonomiskajā, medicīnas un citās jomās. Ē. Horvics mudina neļauties spekulācijām, ka militārie roboti nākotnē varētu kļūt tik gudri un jaudīgi, ka tos neviens vairs nevarēs izslēgt un tie apmuļķos savus operatorus un zinātniekus. Plašsaziņas līdzekļos arī citi zinātnieki skeptiski izsakās par atsevišķu zinātnieku mēģinājumiem iesaldēt tehnoloģiju progresu un «iesprostot mākslīgā intelekta džinu atpakaļ pudelē».

Lai nepieļautu mākslīgā intelekta haotisku un nekontrolētu attīstību, Ē. Horvics ir nodibinājis un pats piedalās īpašā zinātniskās pētniecības ilgtermiņa darbības grupā AI100 (The One Hundred Year Study on Artificial Intelligence), kas tuvākos 100 gadus pētīs un prognozēs ar mākslīgo intelektu saistītā progresa virzību, cēloņsakarības un iespējamās sekas visdažādākajās dzīves jomās. Zinātnieku grupa AI100 ir inovatīva un tālredzīga «agrās brīdināšanas sistēma», kas detalizēti analizēs iespējamo mākslīgā intelekta ietekmi uz nacionālās drošības jautājumiem, psiholoģijas, ētikas un likumdošanas jomām, personiskās dzīves neaizskaramību, demokrātiskajām vērtībām utt. Visi AI100 pētījumi tiks rūpīgi dokumentēti atbilstošos formātos, lai tie būtu pieejami visām nākamajām zinātnieku paaudzēm, kas turpinās izpēti AI100, ņemot vērā priekšgājēju darba rezultātus, idejas un rekomendācijas.

Robots, kas spēj evakuēt ievainoto no kaujas lauka ļoti šķēršļotā apvidū.
Robots, kas spēj evakuēt ievainoto no kaujas lauka ļoti šķēršļotā apvidū.

Komentējot organizācijas «Future of Life Institute» atklāto vēstuli par mākslīgā intelekta ieroču potenciāli radītajiem draudiem, Lielbritānijas militārā resora oficiālajā paziņojumā teikts, ka karalistes rīcībā esošās bruņojuma sistēmas tiek ekspluatētas saskaņā ar visām starptautiskajām tiesību normām, kuras regulē karadarbības jomu. Pašlaik neviena Lielbritānijas Karalisko bruņoto spēku ieroču sistēma — neatkarīgi no tās robotizācijas pakāpes — nedarbojas bez cilvēka kontroles un virsvadības. Šī kontrole tiks saglabāta arī nākotnē, uzsvērts ministrijas paziņojumā.

Gudro ieroču lielākais ražotājs Lielbritānijā — kompānija «BAE Systems» — savā preses paziņojumā norāda, ka pilnība atbalsta Lielbritānijas Aizsardzības ministrijas pausto oficiālo nostāju. «BAE Systems» uzsver, ka vienmēr ir izstrādājusi un ražojusi tikai tādas ieroču sistēmas, kas atbilst visu attiecīgo normatīvo dokumentu prasībām, turklāt arī nākotnē nav plānots pāriet uz pilnībā autonomu ieroču ražošanu, neparedzot cilvēku virsvadību.

Pēc ārvalstu preses materiāliem sagatavojusi
majore Vizma Kaļčeva.
Foto — http://img.myconfinedspace.com; http://1.bp.blogspot.com.

Ārzemju ziņas

PrintSāks darbību jauns NATO komandvadības elements

2014. gadā NATO samitā Velsā tika akceptēts lēmums formēt jaunus NATO štābus — komandvadības elementus (NATO Force Integration Units — NFIU) trīs Baltijas valstīs, Polijā, Rumānijā un Bulgārijā, lai apdraudējuma apstākļos nodrošinātu ātrāku un efektīvāku NATO ātrās reaģēšanas spēku — Very High Readiness Joint Task Force (VHRJTF) izvēršanu reģionā. Visās sešās minētajās valstīs notiek aktīva NFIU formēšana. Lietuvā šis darbs jau paveikts par 90%, un jau septembrī Viļņā oficiāli sāks funkcionēt jaunais NATO štābs, kuru no 1. augusta vada Dānijas armijas pulkvedis Jakobs S. Larsens. Preses konferencē pulkvedis uzsvēris, ka ar NFIU starpniecību nākotnē NATO spēku izvietošana apdraudētajos rajonos notiks ļoti īsā laikā, turklāt vajadzības gadījumā būs iespējams uzņemt skaitliski lielas alianses vienības — līdz pat divīzijai. Lietuvas NFIU strādās kopumā 40 cilvēki, ļaujot ievērojami uzlabot koordināciju un sadarbību Lietuvas Bruņotajiem spēkiem ar citām NATO dalībvalstīm. 50% NFIU personāla būs Lietuvas pārstāvji, bet otri 50% — citu alianses dalībvalstu karavīri.

NFIU emblēma.
NFIU emblēma.

Saskaņā ar Lietuvas NFIU vadītāja vietnieka pulkvežleitnanta Mindauga Petkeviča sniegtajiem paskaidrojumiem jaunās struktūras sertifikācijas mācības notiks nākamgad, iespējams, iesaistot pasākumā pašlaik vēl formēšanas stadijā esošās VHRJTF apakšvienības. M. Petkevičs paskaidrojis, ka jaunais štābs darbosies ne tikai reāla apdraudējuma apstākļos, bet visu laiku līdzdarbosies dažādās NATO plānošanas procedūrās un sabiedroto spēku mācībās, kā arī veicinās komunikāciju ar citiem NATO spēku operacionālā līmeņa štābiem.

PrintMilitārais budžets netiks samazināts

Igaunijas aizsardzības ministrs Svens Miksers preses konferencē ir apstiprinājis Igaunijas valdības nodomus arī 2016. gadā aizsardzības jomai piešķirt 2% no iekšzemes kopprodukta. Ministrs norādījis, ka neviens Igaunijā neapšauba papildu finansējuma nepieciešamību sabiedroto valstu spēku uzņemšanai.

OLYMPUS DIGITAL CAMERA
KKM CV90 zviedru modifikācija.

Budžeta līdzekļi tiks novirzīti ne tikai sadarbībai ar NATO sabiedrotajiem, bet arī turpmākiem Igaunijas aizsardzības spēju uzlabošanas pasākumiem. Aizsardzības ministrijas militāro investīciju daļas vadītājs Ingvars Pjarnamae intervijā vietējai radiostacijai paziņojis par plāniem no Norvēģijas iegādāties kājnieku kaujas mašīnas (KKM) «Combat Vehicle 90» (CV90), kuras tiks izmantotas inženieru bataljona un citu vienību atbalstam. 

Igaunija 2014. gadā noslēdza līgumu ar Nīderlandi par 44 lietotu kājnieku kaujas mašīnu iegādi par 138 miljoniem eiro. Visvecākā no tām ir ekspluatēta septiņus gadus, taču visa tehnika ir labā tehniskā stāvoklī, un tā ir piemērota ziemeļu reģiona valstu klimatiskajiem apstākļiem. Nīderlande piegādās kājnieku kaujas mašīnas nelielās partijās līdz 2018. gadam.

PrintPabeigta helikopteru iegāde, turpinās prettanku ieroču iepirkums

Jūlija sakumā Somijas Bruņotajiem spēkiem tika oficiāli piegādāts pēdējais no 20 taktiskajiem transporta helikopteriem NH-90, ko ražo konsorcijs «NH Industries». Saskaņā ar ziemeļvalstīm standartizētu helikopteru iegādes programmu līgums par helikopteru iepirkumu tika noslēgts 2001. gadā. Kompleksā darījuma summa bija 370 miljoni eiro, un tajā ietilpa ne tikai helikopteru tehnika, bet arī in-strumenti, rezerves daļas, servisa nodrošinājums un apmācība. Pēc sākotnējiem nosacījumiem, Somijai tehniku vajadzēja saņemt jau līdz 2010. gadam, taču darījums aizkavējās, un par to «NH Industries» izmaksāja Somijai 20 miljonu eiro kompensāciju. 2008. gadā Somijas Bruņotajos spēkos nonāca pirmais jaunais heli­kopters. Jāatzīmē, ka atlikušie 19 helikopteri tika komplektēti somu kompānijas «Patria» ražotnēs. Ar NH-90 Somija aizstāja novecojušos helikopterus Mi-8.

NLAW šāviņa palaišana.
NLAW šāviņa palaišana.

Viens no lielākajiem Somijas BS līgumiem ir ar kompāniju «Saab» par prettanku ieroču NLAW (Next Generation Light Anti-tank Weapon) iegādi. Pirmo reizi Somija šādus ieročus pasūtīja 2007. gadā, bet jau 2008. gadā tika noslēgts vēl viens 32 miljonus eiro vērts darījums par šī prettanku bruņojuma papildu iegādēm. Jaunākais līgums paredz, ka līdz 2015. gada beigām Igaunijai ir jāpiegādā gan paši ieroči, gan apmācības iekārtas.

NLAW ir specializēts prettanku ierocis, kuru var pārnēsāt viens karavīrs, jo ieroča masa ir tikai 12,5 kg. NLAW ir spējīgs caursist pat bruņutehnikas dinamiskās bruņas, un tas ir efektīvs rādiusā no 20 līdz 600 m. Viens prettanku kompleksa šāviņš sver 6,5 kg, un to ir iespējams veiksmīgi izšaut temperatūras diapazonā no –38 līdz +63 0C. NLAW ir iekļauts Indonēzijas, Lielbritānijas, Luksemburgas, Somijas un Zviedrijas apbruņojumā.

PrintPielāgos iznīcinātājus šaušanai virszemes mērķos

Čehijas Aizsardzības ministrija plāno izsludināt konkursu, kura dalībniekiem būs jāpiedāvā modernizēt iznīcinātājus «JAS-39 Gripen», lai tie spētu sašaut ne tikai gaisa, bet arī sauszemes mērķus. Čehi ir gatavi maksāt gandrīz 18 miljonus dolāru par šādu modernizācijas programmu, paredzot to realizēt līdz 2018. gadam. Tādējādi Čehija nolēmusi sekot Zviedrijas paraugam, jo šīs valsts apbruņojumā esošie JAS-39 ir spējīgi veikt pretgaisa un izlūkošanas uzdevumus, kā arī iznīcināt mērķus uz sauszemes.

Čehijas GS «JAS-39 Gripen».
Čehijas GS «JAS-39 Gripen».

No 2005. gada Čehijas Gaisa spēku apbruņojumā ir 14 zviedru ražojuma iznīcinātāji JAS-39, kas aizstājuši novecojušos padomju laika iznīcinātājus Mig-21. Čehija nav iegādājusies, bet gan paņēmusi līzingā šos iznīcinātājus atbilstoši 2004. gada līgumam, 2014. gadā pagarinot tehnikas nomas tiesības līdz 2027. gadam. Par pirmo līguma daļu Čehija samaksāja 986 miljonus dolāru un 50 miljonus dolāru par nepieciešamo apbruņojumu. Otrajā līguma daļā noteikts, ka iznīcinātāju līzings katru nākamo gadu čehiem maksās 71 miljonu dolāru.

Pateicoties iznīcinātāju pielāgošanai virszemes mērķu iznīcināšanai, būs iespējams paaugstināt lidaparātu efektivitāti un uzlabot to spējas veikt kopīgus uzdevumus ar NATO gaisa spēku iznīcinātājiem, piedaloties dažādās starptautiskajās operācijās.

PrintGatavojas ieviest krasas izmaiņas aizsardzības politikā

Jūlija sākumā Japānas parlamenta apakšpalāta ar premjerministru Sindzo Abi priekšgalā nobalsoja par pretrunīgi vērtēto armijas tiesību paplašināšanu, kaut gan opozīcijas deputāti boikotēja balsojumu. Pēc balsojuma S. Abe preses konferencē pauda bažas, ka ap Japānu arvien ciešāk savelkas draudu mākonis un likuma izmaiņas ir nepieciešamas, lai pasargātu japāņu dzīvības un novērstu karu, pirms tas ir reāli sācies. Premjerministrs minēja Ķīnas pieaugošo ietekmi kā vienu no draudu avotiem.

P-3C.
P-3C.

Par jauno likumprojektu vēl ir jābalso augšpalātā, kur iespējami gan labojumi, gan pilnīga izmaiņu noraidīšana. Tomēr ar 60% apakšpalātas deputātu balsu iespējams anulēt jeb bloķēt augšpalātas ieviestās izmaiņas topošajā likumā. Ja likumprojekts stāsies spēkā, pirmo reizi kopš Otrā pasaules kara tiks atcelti ģeogrāfiskie ierobežojumi armijas darbībai, piedaloties sabiedroto spēku operācijās. Likuma opozicionāri atgādina, ka Japānā spēkā esošās konstitūcijas 9. pants aizliedz izmantot militāru spēku starptautiska līmeņa konfliktu risināšanai un formēt un modernizēt regulāros bruņotos spēkus. Minētā panta pārskatīšana varētu notikt jau līdz šī gada beigām.

Japānas vārds pēdējos mēnešos bieži izskanējis starptautiskajā vidē arī sakarā ar to, ka šajā valstī atcelti kopš 1967. gada spēkā bijušie militārās produkcijas eks­porta noteikumi.

Jaunais likums pavisam citādi reglamentē aizsardzības produkcijas piegādes ārvalstīm, tomēr saglabājot aizliegumu piegādāt bruņojumu karadarbībā iesaistītām valstīm un valstīm, kuras var apdraudēt mieru visā pasaulē. Japānas valdības paziņojumā ir uzsvērts, ka eksporta noteikumu izmaiņas ļaus Japānai aktīvāk piedalīties starptautiskās drošības uzlabošanā un valsts nacionālās drošības stiprināšanā. Tagad Japāna varēs pārdot ieročus valstīm, kuras izvietotas gar svarīgiem jūras tirdzniecības ceļiem, palīdzot cīnīties pret pirātisma attīstību. Turklāt Japāna tagad varēs piegādāt apbruņojumu Indonēzijai un Filipīnām. Pēdējā laikā Japāna aktīvi konsultējās ar Filipīnām par iespēju piegādāt zemūdeņu identificēšanas lidaparātus P-3C un radaru tehnoloģijas, lai varētu kontrolēt Ķīnas arvien pieaugošo aktivitāti reģionālajās jūrās.

Izmaiņas armijas darbību un militāro eksportu reglamentējošos likumos ir loģisks iznākums Japānas premjerministra S. Abes jau 2013. gadā publiski izsludinātajam kursam, kura mērķis bija pāreja no pasīvā pacifisma un proaktīvo pacifismu, aktīvāk iesaistoties miera uzturēšanā pasaulē un starptautiskajā militārajā sadarbībā. Šīs izmaiņas kritiski vērtē Ķīna, kuras Ārlietu ministrijas preses sekretāre Hua Čuņjina paziņojusi, ka Japānai ir jāatturas no Ķīnas drošības interešu apdraudēšanas un reģionālā miera graušanas.

PrintJūras kājnieki meklē jaunu amfībiju

ASV Jūras spēku korpuss (United States Marine Corps, USMC) gatavojas pasludināt divus labākos programmas dalībniekus peldošas kaujas mašīnas (Amphibious Combat Vehicle, ACV) izstrādei. Topošais USMC komandieris ģenerālleitnants Roberts Nellers ir sīvi cīnījies par jauna peldlīdzekļa pieņemšanu korpusa apbruņojumā, aizstājot pašreizējo peldošo tehniku AAV7A1 (Expeditionary Fighting Vehicle, EFV).

AAV7A1.
AAV7A1.

USMC vienības ir aktīvi testējušas vairākas 8×8 riteņu formulas peldošas bruņumašīnas gan atklātā okeānā, gan piekrastes zonā, lai konkrētāk definētu kaujas vienību vajadzības efektīvākai karadarbībai un izstrādātu specifikāciju jaunajām ACV, kā arī formulētu ASV jūras kājnieku modernizācijas stratēģijas prasības.

Pēc visiem izmēģinājumiem R. Nellers paziņoja, ka vismaz divas testējamās mašīnas ir uzrādījušas teicamas tehniskās spējas manevrēšanai uz ūdens un demonstrējušas augstus mobilitātes rādītājus arī uz sauszemes.

TERREX.
TERREX.

USMC līdz šim ir testējis arī SuperAV (ražotāji — «BAE Systems» un «Iveco»), «Piranha» («General Dynamics») un TERREX (Singapūra). Galīgais lēmums tiks pieņemts 2016. gada beigās.

Pēc ār­val­stu pre­ses ma­te­ri­āliem sa­ga­ta­vo­ju­si
ma­jo­re Viz­ma Kaļ­če­va.
Foto — http://www.kam.lt; https://upload.wikimedia.org/;
http://www.raf.mod.uk; http://www.gripenblogs.com.

Uz Pasaules jumta. Tibeta

Ed­munds Vī­tols,
NBS re­zer­ves kap­tei­nis.

Fo­to — no au­to­ra per­so­nis­kā ar­hī­va.

Sā­kums 2014. ga­da no­vem­bra un šā ga­da ie­priek­šē­jos nu­mu­ros.

Skats uz ieleju, kur sākas ceļš.
Skats uz ieleju, kur sākas ceļš.

Kad no šo­die­nas ga­rās past­ai­gas at­grie­zās ma­ni is­ta­bas bied­ri, tie tik tik­ko vil­ka kā­jas, jo ce­ļa posms bi­ja sa­rež­ģīts, ar stā­viem kā­pu­miem un kri­tu­miem, la­vie­rē­jot pa šau­ru kal­nu ta­ku, ku­ra daudz­viet bi­ju­si no­bru­ku­mu no­pos­tī­ta. Arī tas, ka, sa­snie­dzot ie­ce­rē­to piec­tūk­stoš met­ru at­zī­mi, vi­siem bi­ja jū­ta­ma pār­slo­dze un gal­vas rei­bo­nis, at­stā­ja sa­vu ie­tek­mi uz ma­nu ce­ļa­bied­ru fi­zis­ko paš­sa­jū­tu. Ie­nā­ku­ši mū­su is­ta­bā, tie pē­dē­jiem spē­kiem no­vil­ka mu­gur­so­mas un virs­ja­kas, ie­gā­zās sa­vās guļ­vie­tās un pus­mie­gā, pus­no­mo­dā mur­mi­nā­ja kaut ko par lie­lo no­gu­ru­mu un ne­spē­ku. Vi­ņu gau­du­lī­go no­ska­ņo­ju­mu kā vē­ja brāz­ma aiz­dzi­na ma­nis paus­tā zi­ņa, ka viens džips ar čet­riem in­die­šiem, di­viem pa­va­do­ņiem un mū­su gru­pai pa­re­dzē­ta­jiem skā­bek­ļa ba­lo­niem de­vies for­sē­tā pār­brau­cie­nā uz Ne­pā­las pus­i. Ak­sels gul­tā uz­reiz pie­slē­jās sē­dus un, iz­mi­su­ma pil­nu ska­tie­nu pa­vēr­sis uz mums vi­siem, iz­dve­sa: «Kā tad mēs kāp­sim bez skā­bek­ļa ba­lo­nu re­zer­ves!? Kas no­tiks, ja mums trūks skā­bek­ļa Dol­mas pār­ejā, piec­ar­pus kilo­met­ru augs­tu­mā?! Kā tā va­rē­ja at­dot vi­sus ba­lo­nus in­die­šiem?!» Ak­sels un Pro­zols sa­ska­tī­jās, tad pa­raus­tī­ja ple­cus, pa­užot, ka jā­pie­ņem si­tu­āci­ja tā­da, kā­da tā ir. Es gan bil­du, ka in­die­ši, kas tiek trans­por­tē­ti uz Ne­pā­las pie­ro­be­žu, jau ta­gad ir nā­ves bries­mās un vi­ņu dzī­vī­bas ir at­ka­rī­gas no tā, cik ātr­i vi­ņi sa­sniegs zem­āku vie­tu, ka mū­su gru­pas skā­bek­ļa ba­lo­ni ir vie­nī­gais glā­biņš, ja plau­šu vai sma­dze­ņu tūs­ka tos pār­steigs ce­ļā. Tei­cu, ka mums paš­reiz viss ir nor­mā­li, ne­vie­nam ne­kā­du kri­tis­ku ve­se­lī­bas pro­blē­mu nav. Ta­ču ne­viens ma­nis teik­to ne­ko­men­tē­ja.

Kad sā­ka krēs­lot, iz­gā­ju no ēkas, lai pa­rau­dzī­tos, kas no­tiek uz ie­las Dar­če­nā. Te bi­ja gai­sot­ne kā ka­ra lau­ka no­met­nē, vi­sap­kārt tel­tis, dū­mu vēr­pe­tes no ma­za­jām krās­ni­ņām, ku­ras ku­ri­nā­ja gan bū­dās, gan tel­tīs, un dū­mu iz­va­des cau­ru­les bi­ja iz­bāz­tas pa sprau­gām ne augst­āk kā di­vus met­rus virs ze­mes. Te bi­ja no da­žā­dām pus­ēm sa­brau­ku­šas svēt­ceļ­nie­ku gru­pas un gru­pi­ņas, ti­be­tie­šu ģi­me­nes no at­tā­liem re­ģi­oniem, kas bi­ja ie­ra­du­šās, pār­va­rot ga­ro ce­ļu pa­jū­gos, rie­tum­nie­ki un in­die­ši. Vi­si ro­sī­jās, ga­ta­vo­jo­ties Kai­la­sa pa­ri­kar­mai. Ci­ti jau po­sās prom pēc veik­smī­gi pa­veik­tās Kai­la­sa kal­na ko­ras. Tie­ši šā­dus cil­vē­kus es gri­bē­ju sa­stapt, lai ie­ska­tī­tos acīs vi­ņiem, ku­ri jau bi­ja pa­vei­ku­ši to, kas bi­ja arī mū­su mēr­ķis. Pa­ma­nī­ju di­vus kal­snus ne­lie­la augu­ma vī­re­ļus, kas bi­ja ģēr­bu­šies spil­gtas krā­su gam­mas drē­bēs, ie­de­gu­šām, krun­kai­nām se­jām. Lau­zī­tā an­gļu va­lo­dā ar iz­teik­tu fran­ču ak­cen­tu vi­ņi kaut ko skaid­ro­ja kā­dam ti­be­tie­tim. Es fran­cis­ki ne­pro­tu, bet ju­tu, ka tie di­vi bi­ja īs­tie, kas jā­uz­ru­nā, un — ne­kļū­dī­jos. Sa­svei­ci­nā­jos un, ne­gai­dot vi­ņu re­ak­ci­ju, tei­cu, ka es­mu nu­pat ie­ra­dies, lai rīt no rī­ta do­tos pa­ri­kar­mā, ka bū­šu pa­tei­cīgs, ja vi­ņi sniegs kā­du ko­men­tā­ru vai ie­tei­ku­mu par to, kā ir tur — augš­ā. Abi fran­cū­ži iz­ra­dī­jās ļo­ti at­sau­cī­gi un sir­snī­gi, lab­prāt ie­sais­tī­jās sa­ru­nā ar ma­ni. Tu­vu­mā ie­rau­dzī­ju, ka brū­nās se­jas ir sau­lē no­ce­pi­nā­tas, vie­tām pār­klā­tas ar kre­ve­lēm, ka lū­pas abiem ir sa­sprē­gā­ju­šas un āda lo­bās no de­gu­na un ausīm. Abi fran­či stās­tī­ja, ka esot šeit jau kā­du lai­ku un ar di­vu die­nu at­pū­tas pau­zēm ap­gā­ju­ši ap­kārt Kai­la­sa kal­nam jau trīs rei­zes. Abi esot ie­ce­rē­ju­ši ko­pu­mā veikt vien­pa­dsmit gā­jie­nus ap­kārt kal­nam, kā to da­ra ti­be­tie­ši. Bi­ju pār­steigts par tā­du ap­ņē­mī­bu. No tre­šā kā­pie­na at­grie­zu­šies ti­kai šo­dien pus­dien­lai­kā. Vai­cā­ju, vai Dol­ma La pār­eja nav aiz­sni­gu­si, vai ta­kas augst­āk par piec­iem tūk­sto­šiem met­ru ir caur­eja­mas. Fran­či at­bil­dē­ja ap­stip­ri­no­ši. Tei­ca, ka svēt­ceļ­nie­ki, kas jau ir ko­ras pus­ce­ļā, rī­ta pus­ē vir­zās lē­ni, gai­dī­da­mi, lai tie, kas sāk kā­pie­nu vi­sag­rāk, ie­min ta­ku bie­za­jā snie­gā. Pa­ras­ti pirm­ie ir ti­be­tie­ši, jo vi­ņi aiz­vēr­tām acīm zi­not ta­ku ap­kārt Kai­la­sam. Fran­či stās­tī­ja, ka, uz­spī­dot sau­lei, sniegs un le­dus, kas nak­tīs sa­sni­dzis un sa­sal­dē­jis kal­nu upes, die­nā strau­ji kūst, ka jā­uz­ma­nās no sau­les ap­de­gu­ma, kas plau­cē ne ti­kai tie­šo sta­ru ie­tek­mē, bet arī at­spī­dot pret snie­gu. Tas man bi­ja jau­nums, jo pir­mo rei­zi re­dzē­ju, ka cil­vē­kiem ap­de­gu­ši ro­ku apakš­del­mi, sau­les sta­riem at­spī­dot pret snie­gu. Arī kakls, zods un nā­sis abiem fran­čiem bi­ja ap­svi­lu­ši no apak-    š­as. Pro­tams, spē­cī­gas sau­les bril­les ir ob­li­gātas šā­dos eks­tre­mā­los ap­stāk­ļos, jo žil­bi­no­šā gais­ma, kas nāk no sau­les un tai at­­- spī­dot pret snie­gu, augst­kal­nu vidē var no­piet­ni ap­drau­dēt re­dzi. No­skaid­ro­ju, ka ja­ki nas­tas un cil­vē­kus var trans­por­tēt ti­kai pirm­ās die­nas marš­ru­tā, līdz Di­ra­pu­kas no­met­nei, jo tā­lāk šā­dos lai­ka ap­stāk­ļos dzīv­nie­ki ne­va­rot iet, ta­ka ir šau­ra, aiz­sa­lu­si, aiz­sni­gu­si un sli­de­na. Dau­dzi svēt­ceļ­nie­ki ejot ti­kai ce­ļa pos­mu no Dar­če­nas līdz Di­ra­pu­kai un tad grie­žas at­pa­kaļ. Pēc fran­ču teik­tā, lie­lā­kā da­ļa no in­die­šu svēt­ceļ­nie­kiem vei­cot ti­kai vie­nas die­nas ga­ru kā­pie­nu un tad do­das at­pa­kaļ, jo grū­ti pa­ne­sot augst­kal­nu ap­stāk­ļus, re­ti­nā­to gai­su un auk­s­tu­mu, kas val­da augš­ā, tik­līdz sau­le no­riet. Ko­pu­mā abi fran­či ru­nā­ja jaut­rā in­to­nā­ci­jā, op­ti­mis­tis­ki ie­ski­cē­jot man gal­ve­nās ni­an­ses, ku­ras jā­ņem vē­rā pa­ri­kar­mas lai­kā. Šīs sa­ru­nas ie­tek­mē ju­tos kā pa­dzē­ries no ener­ģi­jas avo­ta un jau iz­tē­lo­jos se­vi kal­nu pār­ejas vir­sot­nē. Pa­tei­cies fran­čiem par sa­ru­nu, ap­ga­rots de­vos at­pa­kaļ pie sa­viem ce­ļa­bied­riem.

Svētceļnieki koras sākumā.
Svētceļnieki koras sākumā.
Vējainais rīts Darčenā.
Vējainais rīts Darčenā.

Va­ka­ri­ņas no­ri­tē­ja diez­gan no­spies­tā gai­sot­nē, jo vi­si gru­pas da­līb­nie­ki bi­ja uz­zi­nā­ju­ši, ka esam pa­li­ku­ši par čet­riem ce­ļo­tā­jiem un di­viem pa­lī­giem ma­zāk. Ēda klu­sē­jot, rei­zēm pa­ska­to­ties uz pā­rē­jiem gru­pas bied­riem, ta­ču tā vien li­kās, katrs pie­do­mā par to, ka jeb­ku­rā brī­dī kāds no mums arī var no­kļūt ne­ap­skau­ža­mā si­tu­āci­jā, kad nā­ves ēna pa­rā­dās pār ple­cu. Pe­si­mis­tis­ku no­ska­ņo­ju­mu ce­ļa­bied­ros rai­sī­ja tas, ka me­di­ķu mū­su vi­dū vairs ne­bi­ja un ne­bi­ja arī ne­vie­na skā­bek­ļa ba­lo­na. Šo ko­pē­jās no­spies­tī­bas un jau­ša­mās ne­zi­ņas gai­sot­ni no­lē­ma iz­man­tot mū­su gru­pas pa­va­do­ņu lī­de­ris, kurš bi­ja gal­ve­nais at­bil­dī­gais par vi­siem or­ga­ni­za­to­ris­ka­jiem pa­sā­ku­miem un ko­man­dē­ja šo­fe­rus, pa­vā­rus un pa­va­do­ņus. Skar­bā sa­ru­nā viņš par kat­ru ce­nu cen­tās ie­spai­dot gru­pu, ap­gal­vo­jot, ka ceļš esot bīs­tams, ka viņš ne­va­rot uz­ņem­ties at­bil­dī­bu tik sa­rež­ģī­tos lai­ka ap­stāk­ļos, ka da­žiem gru­pas bied­riem cie­nī­ja­mais ve­cums un fi­zis­kā sa­ga­ta­vo­tī­ba var iz­rā­dī­ties par ne­pār­va­ra­mu šķēr­sli ie­ce­rē­tā kā­pie­na re­ali­zē­ša­nai, ka Dol­ma La pār­eja nav iz­eja­ma, ka ne­var iz­man­tot ja­kus kra­vas un cil­vē­ku trans­por­tē­ša­nai, ka uz­nāks sniegs un vējš, tā­pēc ne­va­rot do­ties pa­ri­kar­mā ap­kārt Kai­la­sam. Re­dzot, ka uz mū­su klu­sē­jo­šās, šķie­ta­mi pa­klau­sī­gās gru­pas fo­na ti­be­tie­šu lī­de­ra ru­na uz­ņem ap­grie­zie­nus, es piec­ēlos un ap­rā­vu «mū­su bē­dī­gā lik­te­ņa» spil­gto iz­klās­tu un ātr­i at­vē­si­nā­ju bra­šo ru­nas vī­ru, kurš jau sā­ka iz­bau­dīt sa­vas efek­tī­gās ru­nas uz­va­ru. Pēc brī­ža iz­rā­dī­jās, ka gan vā­cie­ši, gan in­die­ši, gan ja­pā­ņi un krie­vi man pil­nī­bā pie­krīt, ta­ču ne­esot sa­dū­šo­ju­šies ie­bilst, jo ne­spē­tu for­mu­lēt sa­vu vie­dok­li gi­dam sa­pro­ta­mā an­gļu va­lo­das ver­si­jā. Jā, es vi­ņu no­li­ku pie vie­tas, lie­to­jot vi­siem sa­pro­ta­mu itin skar­bu an­gļu va­lo­das slen­gu, ku­ru bi­ju la­bi ap­gu­vis die­nes­ta lai­kā NBS, bū­dams ap­mā­cī­bās ko­pā ar ār­zem­ju ko­lē­ģiem no NA­TO val­stīm. Es ar vi­ņu ru­nā­ju kā ar­mi­jas virs­nieks ar pa­do­to, kurš nav iz­pil­dī­jis vai iz­pra­tis pa­vē­li. Tas no­strā­dā­ja tā, ka pēc ma­nas ru­nas ie­stā­jās ka­pa klu­sums, un vi­si sa­pra­ta, ka mēs rīt do­da­mies ce­ļā, kā ie­ce­rēts. Pa­va­do­ņu lī­de­ris pie­krī­to­ši kra­tī­ja gal­vu un ne­ska­tī­jās man acīs, jo iz­tei­cu spē­cī­gus ar­gu­men­tus, ne­aiz­mir­stot pie­bilst, ka es­mu lie­lis­ki in­for­mēts par paš­rei­zē­jo stā­vok­li kal­nu tra­sē un per­so­nī­gi ru­nā­jis ar svēt­ceļ­nie­kiem, kas vēl šo­rīt nā­ku­ši no kal­na.

Tibetieši pārvietojas, veicot kjančagus.
Tibetieši pārvietojas, veicot kjančagus.

Tū­līt pat pie va­ka­ri­ņu gal­da, lai no­ves­tu sa­ru­nu līdz de­ta­li­zē­tam iz­nā­ku­mam, vi­su klāt­būt­nē kat­ram gru­pas da­līb­nie­kam pār­pra­sī­ju, vai viņš ap­zi­nās grū­tī­bu pa­kā­pi un ir ga­tavs do­ties pa­ri­kar­mā ap­kārt Kai­la­sam. Pro­tams, ti­ka ņem­ti vē­rā un ša­jos no­sa­cī­ju­mos ie­kļau­ti sa­rež­ģī­tie un ne­pa­re­dza­mie lai­ka ap­stāk­ļi. Tas, ka ie­priekš pa­re­dzē­tie piec­i vai se­ši ja­ki mums ne­ne­sīs man­tas, ūde­ni un pro­vī­zi­ju, pa­li­ka uz pa­šu ple­ciem, un tiem, ku­ri plā­no­ja grū­tā­kos kā­pie­na pos­mus veikt ja­ka mu­gu­rā, nu būs jā­iet paš­iem. Sa­vu­kārt jā­sa­ru­nā ne­sē­ji tiem, ku­ri ne­spēs sa­vas mu­gur­so­mas nest pa­ši, utt. Ņe­mot vē­rā vi­su mi­nē­to, vie­no­jā­mies, ka nā­ka­ma­jā rī­tā pa­ri­kar­mā do­sies di­vi ja­pā­ņi Hi­ro­ši un Ju­ka, di­vi vā­cie­ši — Ru­di­gers un Ak­sels, ne­pā­lie­tis Pro­zols, krievs Vik­tors, trīs in­die­ši un viens lat­vie­tis. Mans dži­pa biedrs Deivs bi­ja ap­ņē­mī­bas pilns do­ties ce­ļā, bet vi­ņa sie­va pa­liks Dar­če­nā un gai­dīs vi­ņu at­grie­ža­mies. Krie­vie­te Ļe­na arī no­lē­ma pa­likt Dar­če­nā ko­pā ar sa­viem hin­duis­tiem, bet vi­ņas brā­lis Vik­tors do­sies ce­ļā. Kā­da ap­ņē­mī­ga in­die­šu sie­vie­te no mū­su gru­pas, ku­rai jau bi­ja pār­i piec­des­mit, pa­zi­ņo­ja, ka do­sies ce­ļā. Vie­no­jā­mies, ka pār­ti­ka, ko ņem­sim līdz­i, būs mi­ni­mā­lās de­vās un pie­ti­cī­ga, ka rīt­va­kar, kad sa­snieg­sim Di­ra­pu­kas no­met­ni, tie, ku­ri ju­tīs, ka ne­spēj tur­pi­nāt ce­ļu, va­rēs at­griez­ties un ne­tur­pi­nāt kā­pie­nu vēl di­vas die­nas. Tiem, kas ce­ļu tur­pi­nās, pa­rīt būs vi­sat­bil­dī­gā­kais un sma­gā­kais ce­ļa posms, kad ag­rā rīt­aus­mā būs jā­kāpj ap­mē­ram trīs četr­as stun­das uz Dol­ma La pār­eju, kas ir 5650 met­ru augs­tu­mā. To klāj bie­za snie­ga kār­ta, un ne­viens ne­var pro-  g­no­zēt, vai nak­tī ne­sa­snigs vēl vai­rāk. Kā­piens no Dol­ma La pār­ejas būs stāvs un bīs­tams, jo ta­ka ir sli­de­na, ar le­du un dub­ļiem. Pēc Dol­ma La pār­ejas šķēr­so­ša­nas līdz sau­l­rie­tam būs jā­sas­niedz no­met­ne, līdz ku­rai jā­iet te­ju div­des­mit kilo­met­ru. Tre­ša­jā die­nā ceļš būs vieg­lāks, jo ta­ka ve­dīs le­jup.

Vie­no­jā­mies, ka pa­ri­kar­mā jā­ņem līdz­i ti­kai pa­šas ne­pie­cie­ša­mā­kās lie­tas, ne­kā lie­ka, ti­kai dze­ra­mo ūde­ni katrs var ņemt tik, cik ap­ņe­mas nest pats. Vie­no­jā­mies, ka mū­su pa­va­do­ņus — sep­ti­ņus ne­sē­jus — trīs die­nu kā­pie­na lai­kā va­dīs ti­be­tie­tis, kas kaut cik ru­nā an­glis­ki un iz­ska­tās tī­ri sa­ka­rīgs at­šķi­rī­bā no nu­pat sa­kā­vi cie­tu­šā lī­de­ra, kurš ne­maz ne­po­sās sev uz­ti­cē­to gru­pu pa­va­dīt Kai­la­sa ko­ras lai­kā.

Kad mū­su ie­il­gu­šais va­ka­ri­ņu pa­sā­kums bi­ja ga­lā, li­kās, ne ti­kai es, bet arī vi­si pā­rē­jie sa­ju­ta lie­lu at­slā­bu­mu un mie­ru. Lai arī sa­gu­ru­ši, bet ar ap­ņē­mī­bā sta­ro­jo­šu ska­tie­nu vi­si de­vās uz sa­vām gu­ļas vie­tām, lai rīt sāk­tu svēt­ce­ļo­ju­ma at­bil­dī­gā­ko pos­mu.

Ko­pu­mā mans no­ska­ņo­jums bi­ja labs, prie­cā­jos, ka tas brī­dis bi­ja tik tu­vu, ka rīt pa­ri­kar­ma būs sā­ku­sies, kaut gan tā aiz­sā­kās jau pirms ie­priek­šē­jā brau­cie­na uz Ne­pā­lu, vēl Zie­meļ­in­di­jas Hi­ma­la­jos, kad pir­mo rei­zi sa­ju­tu Hi­ma­la­ju bur­vī­bu un ap­zi­nā­jos, ka gai­dāms kaut kas ļo­ti no­zī­mīgs, vi­tā­li sva­rīgs, kas mai­nīs vi­su ma­nu dzī­vi.

No dzi­ļā mie­ga ma­ni iz­rā­va ska­ļa zva­ni­ņu džink­sto­ņa, jo aiz lo­ga ga­rām ēkai, ku­rā bi­jām iz­mi­ti­nā­ti, gā­ja liels ja­ku bars un sim­tiem zva­ni­ņu džink­stē­ja vien­lai­kus. Rīts bi­ja ap­mā­cies, pū­ta stiprs auksts vējš, pa Dar­če­nas šau­ra­jām ie­li­ņām dze­not pu­tek­ļu vēr­pe­tes, kas sa­ju­ka ar krī­to­šām snie­ga pār­slām. Es ju­tos pa­ci­lā­tā ga­ra­stā­vok­lī un tū­daļ cē­los, lai sa­šķi­ro­tu līdz­i ņe­ma­mās man­tas un tās, ku­ras at­stā­sim Dar­če­nā. Vi­sas at­stā­ja­mās lie­tas ti­ka no­gla­bā­tas mū­su kra­vas ma­šī­nā. Ie­tu­rē­ju­ši pie­ti­cī­gas, bet sil­tas bro­kas­tis, at­kal gai­dī­jām, ka­mēr mū­su gru­pas krie­vi un vi­ņus pa­va­do­šie in­die­ši pa­beigs rī­ta pu­džu, bez ku­ras ce­ļā ne­maz ne­va­rot do­ties.

No Dar­če­nas vi­si svēt­ceļ­nie­ki, kas do­das pa­ri­kar­mā ap­kārt Kai­la­sa kal­nam, vir­zās uz no­sa­cī­to star­ta vie­tu — Čag­cel­kan­gu, kur lī­dze­na lau­ku­ma vi­dū de­be­sīs tie­cas ka­ro­ga kārts, pie ku­ras svēt­ceļ­nie­ki pie­sien sa­vus līdz­pa­ņem­tos bu­dis­tu lūg­ša­nu ka­ro­dzi­ņus, tā­dē­jā­di ap­lie­ci­not, ka vi­ņi uz­sāk svē­to ce­ļu ap­kārt Kai­la­sa kal­nam ar pa­ze­mī­bu un tī­rām do­mām. Vi­sap­kārt ļau­dis skan­dē­ja ne­iz­mē­ro­ja­mo tel­pas un Vi­su­ma ska­ņu «Om ma­ni pa­dme hum». Kāds klu­si­ņām, kāds ska­ļi, bet bi­ja re­dzams, ka ļau­dis — gan ti­be­tie­ši, gan in­die­ši, gan rie­tum­nie­ki — pār­slē­gu­šies tā­dā kā ci­tā uz­tve­res re­žī­mā, vairs ne­sa­ru­nā­jās sa­vā star­pā, ne­ap­sprie­dās, bet katrs sa­vā iek­šē­jā pa­sau­lē bi­ja no­ska­ņo­jies uz ce­ļu, kas ejams, uz tik­ša­nos ar sak­rā­lo vi­di, ku­ras cen­trā ir Kai­la­sa kalns. Dzir­dē­ju, kā in­die­ši skai­tī­ja man­tru «Om na­mo Ši­vai­ja». Tie bi­ja ie­ra­du­šies no In­di­jas at­tā­lā­ka­jiem re­ģi­oniem, pār­sva­rā lie­lās or­ga­ni­zē­tās gru­pās. Re­dzē­ju arī vai­rā­kus in­die­šus no svēt­ceļ­nie­ku gru­pas, ku­rus sa­ti­kām pie Ma­no­- ­sa­ro­va­ra eze­ra. In­die­ši bi­ja sa­tun­tu­lē­ju­šies sil­ta­jās drē­bēs, uz­vil­ku­ši gal­vā pū­kai­nu ausai­ni un ro­kās cim­dus. Bi­ja arī ne­sē­ji jeb šer­pas — vie­tē­jie ti­be­tie­ši, kas iz­tiek ti­kai no tā, ko no­pel­na, ne­sot svēt­ceļ­nie­ku gru­pām man­tas un pār­ti­ku. Vi­ņi bi­ja uz­krā­mē­ju­ši mu­gu­rā lie­lus, pie­bāz­tus mai­sus, ku­ru sta­bi­li­zē­jo­šā sai­te tiek no­stip­ri­nā­ta šer­pam uz pie­res, tā­dē­jā­di nas­tas sma­gums gul­stas uz trim pun­ktiem — abiem ple­ciem un uz pie­res. Ti­be­tie­ši ir ma­zi­ņi augu­mā, tā­pēc da­žam la­bam ne­sa­mā kra­va šķi­ta tik­pat lie­la kā viņš pats. Bi­ja arī daudz ti­be­tie­šu svēt­ceļ­nie­ku no vi­sas Ti­be­tas. Dar­če­nā es re­dzē­ju ti­be­tie­šu ģi­me­nes ar pus­au­gu un arī pa­vi­sam ma­ziem bēr­niem, bet šeit bēr­nu ne­bi­ja, jo ceļš ir bīs­tams un ne vi­si to spēs veikt. Re­dzē­ju vai­rā­kas ti­be­tie­šu sie­vie­tes, ku­rām bi­ja biezs ja­ka ādas priekš­auts un ap ce­ļiem ap­sie­tas ādas sai­tes, arī uz ro­kām līdz apakš­del­miem — ādas ap­sē­ji. Šie svēt­ceļ­nie­ki vi­su pa­ri­kar­mas marš­ru­tu (53 km) veic ar kjan­ča­giem — vi­sā augu­mā no­gu­ļas uz ze­mes, iz­stiepj tais­nas ro­kas priekš­ā, tad pie-ceļas, pa­kla­nās un at­kal gu­ļas zem­ē so­lī­ti uz priekš­u no vie­tas, kur ze­mei pie­skā­rās vi­ņu iz­stiep­to ro­ku pirk­sti ie­priek­šē­jā rei­zē. Tā vi­ņi vir­zās ap­kārt kal­nam pār­i vi­siem slap­ja­jiem ta­kas pos­miem, pār­i dub­ļiem un pu­- ­tek­ļiem, pār­i ak­me­ņai­niem lau­kiem, pār­i snie­gam un le­dum. Tie­sa, vē­lāk es re­dzē­ju, ka tas fi­zis­ki nav iz­da­rāms marš­ru­ta di­vos pos­mos — kāp­jot pa šau­ro snie­go­to ta­ku aug-šup uz Dol­ma La pār­eju un le­jā no tās ot­rā pus­ē. Šos pos­mus ti­be­tie­ši iet kā vi­si pā­rē­jie.

Mū­su gru­pas krie­vam Vik­to­ram līdz Di­ra­pu­kas no­met­nei līdz­i do­sies arī Ļe­na un viens no in­die­šu pries­te­riem ši­va­ītiem. Bi­ja ļo­ti aiz­kus­ti­no­ši re­dzēt, ka sir­mo in­die­šu vī­ru Dei­vu bi­ja at­nā­ku­si pa­va­dīt vi­ņa sie­va, kas mir­ka asa­rās un, ie­ķē­ru­sies vī­ra ro­kā, glau­dās ar vai­gu pie tās. Man tas aso­ci­ējās ar at­va­dām, kad vī­rus pa­va­da aize­jam ka­rā. Dei­va ska­tiens bi­ja stingrs un no­teikts, vērsts ie­le­jas vir­zie­nā, kurp mums tū­līt bi­ja jā­sāk vir­zī­ties. Šķi­ta, ka viņš jau ga­ra acīm vie­nā mir­klī bi­ja iz­skrē­jis vi­su marš­ru­tu un tu­vo­jās fi­ni­šam — viņš smai­dī­ja ar acīm, bet ta­jās zai­go­ja asa­ra.

Abi ja­pā­ņi Hi­ro­ši un Ju­ka ne­bi­ja šķi­ra­mi ne uz brī­di, pat stā­vē­ja sa­de­vu­šies ro­kās. Šo­rīt  vi­ņi bi­ja pie­nā­ku­ši pie ma­nis un iz­tei­ku­ši pa­tei­cī­bu par va­kar iz­cī­nī­to mums vi­siem pel­nī­to un il­gi lo­lo­to svēt­ce­ļo­ju­ma kul­mi­nā­ci­ju.

Čagcelkanga — Kailasa koras starta vieta.
Čagcelkanga — Kailasa koras starta vieta.

Gru­pas pa­va­do­ņi šer­pas cē­la ple­cos ne­sa­mos — tur bi­ja mū­su gu­ļam­mai­si, tel­tis, dze­ra­mais ūdens un pie­ti­cī­ga pro­vī­zi­ja. In­die­tis Deivs bija no­lī­dzis di­vus pa­lī­gus, kas rū­pē­sies par vi­ņu šo tri­ju die­nu lai­kā, gan ne­sot vi­ņa man­tas, gan vi­sā­di pa­lī­dzot pār­va­rēt grū­tā­kos ce­ļa pos­mus. Gri­bē­dams kaut kā­di at­bal­stīt un uz­mun­dri­nāt Dei­vu, es pie­gā­ju pie vi­ņa un, uz­lik­dams ro­ku uz ple­ca, tei­cu: «Mēs do­da­mies, lai at­griez­tos kā va­ro­ņi.» Deivs pa­smai­dī­ja, pa­grie­zās pret sa­vu sie­vu, kas bi­ja pie­glau­du­sies vi­ņa ple­cam, no­glās­tī­ja vi­ņai vai­gu, pa ku­ru te­cē­ja asa­ras, un tei­ca: «Par ga­rī­gā ce­ļa va­ro­ņiem ne­viens ne­zi­na un ne­ru­nā, jo tiem nav va­ja­dzī­ga lai­cī­gās pa­sau­les at­zi­nī­ba, bet vi­ņi sa­vas vir­sot­nes ie­ka­ro svē­tī­tā, iek­šē­jā klu­su­mā.»

Es at­bil­dē­ju ar bu­dis­tu mū­ka reiz teik­to frā­zi: «Ne­stei­dzies, tev priekš­ā ir Mū­žī­ba.» Dei­va sie­va sir­snī­gi pa­smai­dī­ja un ar vie­nu ro­ku pa­ņē­ma ma­ni aiz apakš­del­ma, sa­kot: «Tie­ši tā… ne­stei­dzies.»

Mū­su pa­va­do­ņu boss, pa­jauns ti­be­tie­tis ar vien­kār­šu un sir­snī­gu acu ska­tu, pa­bries­mī­gā an­gļu va­lo­dā de­va zī­mi, ka star­tē­jam. Uz­sā­kām gā­jie­nu pa di­vu stā­vu augs­tu klin­šu sie­nu ie­skau­tu ie­le­ju, ku­rā te­cē­ja upe. Ātr­i vien gā­jē­ji iz­stie­pās ga­rā strī­pā uz ta­kas, sa­jau­co­ties ar at­se­viš­ķi ejo­ša­jiem ti­be­tie­šiem un rie­tum­nie­kiem. Ta­ka bi­ja pār­re­dza­ma diez­gan tā­lu uz priekš­u. Kā ma­zi pun­kti­ņi uz tās tā­lu­mā vī­dē­ja svēt­ceļ­nie­ki un arī ap­krau­tu ja­ku ka­ra­vā­nas. Vi­si iet pa vie­nu ta­ku, šeit nav, kur no­klīst, jo vis­- ­ap­kārt ir stā­vas kal­nu grē­das. Pēc­pus­die­nā mēs no­nāk­sim Di­ra­pu­kas no­met­nē, kur būs jā­nak­šņo. Es ap­zi­nā­jos, ka so­ļo­ju pa ta­ku, kas ma­ni ved, ie­spē­jams, ma­nas dzī­ves vis­mis­tis­kā­ka­jā ce­ļo­ju­mā.

Turpinājums sekos.

Latviešu strēlnieku piemiņa Latvijā un trimdā

Klāvs Zariņš,
Latvijas Kara muzeja vēsturnieks.

Foto — no Latvijas Kara muzeja krājuma.

Ar vērienīgiem piemiņas pasākumiem 1. augustā atzīmējām latviešu strēlnieku bataljonu dibināšanas simtgadi. Strēlnieku un viņu piemiņas godināšanas aizsākumi meklējami jau Pirmā pasaules kara gados, taču pilnvērtīgs darbs sākās tikai pēc Latvijas Neatkarības kara un Latvijas valstiskuma nostiprināšanās. Latviešu strēlnieku piemiņu glabāja gan muzeji, gan arī karavīru biedrības, kurās bijušie karavīri atrada domubiedrus un dalījās pieredzētajā. Neskatoties uz dažāda rakstura sarežģījumiem, piemiņu un liecības par strēlnieku gaitām saglabāja arī pēc Otrā pasaules kara rietumvalstīs. Šo darbu veica paši strēlnieki un viņu bērni.

Kara muzejs
Latviešu strēlnieku bataljonu materiālo liecību un piemiņas saglabāšana aizsākās jau Pirmā pasaules kara gados, dažus mēnešus pirms Ziemassvētku kaujām, kad krievu armijas vadība atbalstīja Latviešu strēlnieku bataljonu organizācijas komitejas priekšsēdētāja Jāņa Goldmaņa izteikto lūgumu par strēlnieku muzeja dibināšanu. Par muzeja dibināšanas dienu oficiāli kļuva 1916. gada 11. septembris. J. Goldmanis uzsaukumā rakstīja, ka «šis karš noslēdz vienu laikmetu mūsu vēsturē, un sākas cits», aicinot vākt un glabāt dokumentus, pierakstus, fotogrāfijas un priekšmetus par latviešu strēlnieku bataljoniem un pulkiem. 1916. gadā dibināto Latviešu strēlnieku pulku muzeju, kuru dēvēja arī par Latviešu kara muzeju, 1919. gada 15. septembrī oficiāli pārdēvēja par Latvijas Kara muzeju.

Ģenerālis Andrejs Auzāns uzrunā strēlnieku pulku pārstāvjus —Ziemassvētku kauju piemiņas pasākuma dalībniekus — pie ieejas Kara muzejā. Rīga, 1930. gada 6. janvāris.
Ģenerālis Andrejs Auzāns uzrunā strēlnieku pulku pārstāvjus —Ziemassvētku kauju piemiņas pasākuma dalībniekus — pie ieejas Kara muzejā. Rīga, 1930. gada 6. janvāris.

Par pirmo Latviešu strēlnieku pulku muzeja pārzini iecēla Kārli Straubergu, kurš dienēja 8. Valmieras latviešu strēlnieku pulkā un muzeja izveides nepieciešamību vēlāk raksturoja atmiņās:

«Drīzi pēc latviešu strēlnieku bataljonu un pulku nodibināšanas bij radusies un nobriedusi doma par Kara muzeja vajadzību pie tiem, kas lai uzņemtu sevī materiālus attiecībā uz viņu dzīvi un gaitām, kā arī radītu un uzglabātu atmiņā šo laikmetu, ar kuru neapšaubāmi saistīts cēls ideālisms, uz ārieni mazāk, bet strēlnieku psiholoģijā skaidri nojaušama doma par cīņu dzimtenes dēļ, dzimtā zemē (..).»

Muzejs atradās Bēgļu apgādāšanas komisijas telpās Rīgā, Tērbatas ielā 1/3, un jau no 1917. gada janvāra tajā strādāja vairāki darbinieki. Muzeja krājums auga strauji, 1917. gada vasarā pārsniedzot 3000 priekšmetu. Taču muzeja veidošana bija sarežģīts process, un bieži nācās saskarties pat ar pretestību no armijas vadības puses. K. Straubergs atmiņās apraksta muzeja krājuma komplektēšanu:

«Darbība drīz tapa intensīva; vēl izdevās pievākt, izsūtot ekspedīcijas, daudz ko no ieņemtām Ložmetēju kalna pozīcijām un vēl vairāk ar dāvinājumiem. Bij domas par Kara muzeja izveidošanu par tādu, kur saplūst materiāli no visiem pulkiem automātiski, t.i., viņā ienāktu pēc iespējas visas iegūtās trofejas un materiāli, bet no tā bij drīzi jāatsakās, jo izcēlās nesaskaņas šajā ziņā ar armijas štābu gandrīz jau pirmajā mēnesī. Lai veicinātu dāvinājumu ieplūšanu Kara muzejā, tika izsūtīti attiecīgi uzsaukumi pa pulkiem un dāvinātāju vārdi kvitēti laikrakstos. Tam bija sava labā un sava ļaunā puse, jo, cik pieauga dāvinātāju skaits, tik jo uzmanīgāki tapa kā armijas pavēlniecība, tā sevišķi armijas kontrizlūkošanas nodaļa. Pēdējā sāka interesēties par krājumiem, sevišķi par vācu dokumentiem un vēstulēm (..). Noliedza sūtīt pulkiem trofejas uz muzeju, bet gan deva priekšrakstu tos nodot armijas štābam; virsniekiem un kareivjiem, kuru vārdi bij parādījušies atklātībā dāvinātāju sarakstos, tika piedraudēts. Virspavēlnieka štāba atļauto Kara muzeju represijas gan neķēra, bet uz priekšu vajadzēja strādāt klusībā, lai gan dāvinājumi nebeidzās.»

Latviešu veco strēlnieku biedrības rīkotā svētku mielasta dalībnieki Virsnieku klubā. Rīga, 1938. gada 6. janvāris.
Latviešu veco strēlnieku biedrības rīkotā svētku mielasta dalībnieki Virsnieku klubā. Rīga, 1938. gada 6. janvāris.

Līdz ar Rīgas krišanu vācu rokās 1917. gada septembra pirmajās dienās, muzejs tika evakuēts. Tas pilnvērtīgi darbu atsāka tikai 1919. gadā, nu jau ar Latvijas Kara muzeja nosaukumu Pulvertornī, eksponējot liecības ne tikai par latviešu strēlnieku gaitām, bet arī par Latvijas Neatkarības karu un senākām militārās vēstures norisēm.

Jāatzīmē, ka līdzās Latvijas Kara muzejam, starpkaru periodā Latvijā darbojās arī Nāves salas muzejs, kurā apmeklētāji varēja iepazīties ar 2. Rīgas un 3. Kurzemes latviešu strēlnieku bataljonu cīņām nelielajā pussalā. Ekspozīciju iekārtoja tā laika Kara muzeja pārzinis Alfrēds Dzenis un par Nāves salas muzeja pārzini iecēla Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri Jāni Reingoldu. Muzejs pastāvēja līdz 1965. gadam.

Latviešu veco strēlnieku biedrība
Liecības par strēlniekiem un viņu kaujām glabāja ne tikai muzeji, bet arī biedrības. Viena no lielākajām un nozīmīgākajām karavīru organizācijām, kura rūpējās par strēlnieku cīņas vietu kopšanu un piemiņas glabāšanu, bija 1923. gadā dibinātā Latviešu veco strēlnieku biedrība. Biedrība apvienoja karavīrus, kuri bija dienējuši latviešu strēlnieku bataljonos un pulkos līdz 1917. gada oktobrim. Pakāpeniski tā izauga par ievērojamu bijušo karavīru organizāciju, kuras biedru skaits 1938. gadā sasniedza 3170, bet tās nodaļas darbojās visā Latvijā — Rīgā, Aizputē, Aucē, Bauskā, Daugavpilī, Dobelē, Dundagā, Gulbenē, Jelgavā, Kandavā, Kuldīgā, Ķemeros, Liepājā, Raunā, Saldū, Slokā, Talsos, Tukumā, Valmierā un Ventspilī. Katrai nodaļai bija savs karogs, kuru pamatā izmantoja svinīgos pasākumos.

Latviešu veco strēlnieku biedrība ieguldīja daudz pūļu, lai cīnītos par bijušo strēlnieku mantiskā stāvokļa uzlabošanu, tos atbalstot arī finansiāli. Biedrība iestājās par strēlnieku — kara invalīdu pensiju paaugstināšanu un pielīdzināšanu Latvijas armijā dienējušajiem karavīriem, dažādu priekšrocību iegūšanu strēlniekiem darba tirgū, kā arī finansiāli atbalstīja strēlnieku tuviniekus, ja tas bija nepieciešams. Taču īpaša nozīme biedrībai bija strēlnieku piemiņas iemūžināšanā un vēstures popularizēšanā, organizējot dažādus pasākumus, ekskursijas uz piemiņas vietām, regulāri izdodot strēlniekiem veltītus žurnālus. Nozīmīgs notikums bija ikgadējais piemiņas pasākums Ziemassvētku kaujās kritušajiem latviešu strēlniekiem, kuru biedrība pirmo reizi organizēja 1924. gada 5. — 6. janvārī. Atceres ietvaros Rīgas Brāļu kapos iededza svēto uguni, notika dievkalpojums un nākamajā rītā, iepriekš pulcējoties pie Kara muzeja, svinīgs gājiens caur Rīgai uz Brāļu kapiem. Vakarā sekoja mielasts un svētku koncerts. Šajās dienās par latviešu strēlnieku vēsturi un cīņām plaši referēja arī bijušie strēlnieki un viņu virsnieki, uzstājoties skolās, dažādās organizācijās un pat radio.

Biedrība organizēja arī ekskursijas uz bijušajām latviešu strēlnieku kauju vietām. Izbraucieni guva lielu atsaucību, un tajos piedalījās strēlnieki, skolēni, studenti, Latvijas armijas karavīri un citi interesenti. Biedrības ekskursijās bija iespējas ne tikai apmeklēt slavenās kauju vietas, bet arī noklausīties referātus un pašu kauju dalībnieku stāstījumu par pieredzēto. Latviešu veco strēlnieku biedrības centrālās valdes apskatā par 1930. gadu aprakstīts izbrauciens uz Nāves salu:

Gājiens uz Ložmetējkalnu. 1932. gada jūlijs.
Gājiens uz Ložmetējkalnu. 1932. gada jūlijs.

«22. jūnijā, Varoņu piemiņas dienā, biedrība izbrauca svētceļojumā uz «Nāves salu». Svētceļotāju pulks bija sevišķi kupls. Rīdzeniekus Ikšķiles stacijā sagaidīja Dau­gavas piekrastes un apkārtnes iedzīvotāji, lai kopējā gājienā dotos uz pieminekli «Nāves salā». Gājienu ceļā apsveica «Nāves salas» kapsētas zvana skaņas, tādējādi ievadot svinīgā brīža sākumu. (..) Uz svinībām pušķotās liellaivās — līdzīgi senajiem vikingiem — ieradās no Salaspils arī 4. Valmieras kājnieku pulks ar komandieri pulkvedi Kļaviņu — bijušo «Nāves salas» cīnītāju — priekšgalā. Varoņu piemiņu cildināja Rīgas pilsētas galva Krieviņš, nolikdams uz pieminekļa pakāpēm vainagu kā atzinības zīmi strēlniekiem par Rīgas vārtu sargāšanu lielajā karā. Pulkvedis Kļaviņš attēloja «Nāves salā» notikušās cīņas, apgaismodams strēlnieku vēsturisko nozīmi. Aizkustinoša bija saliešu jaunās paaudzes rosība. Šī jaunatne bija ievijusi milzīgā pieminekļa stāvu ozola lapu vītnēs. Tāpat pašrocīgi darinājusi nelielu akmens pieminekli vietējos kapos apbedītam, nezināmam strēlnieku pulku ka­- ravīram. Tādu pašu sirsnību nācās novērot no «Nāves salas»  sabiedriskām organizācijām, kuras ar kopēju krāšņu vainagu ar zīmīgu uzrakstu godināja viņu laukos kritušo varoņu piemiņu. Svētceļojums izpelnījās jūsmīgas, cildinošas atsauksmes visā galvaspilsētas presē un sabiedrībā.»

Tikpat pacilājoši aprakstīts brauciens uz Tīreļpurvu, uzsverot, ka «svētceļojums uz Ložmetējkalnu katru gadu paliek jo mīļāks plašākām tautas masām, tā pēdējā bija tik plašs dalībnieku skaits, ka biedrības rīcībā esošie tvaikoņi vairāk nespēja uzņemt [cilvēkus]».

Īpaši svarīgs biedrības darbības aspekts bija latviešu strēlnieku vēstures avotu (dokumentu, fotogrāfiju, atmiņu) apzināšana un publicēšana. Biedrības ietvaros darbojās speciāla Vēstures rakstīšanas komisija. Nenogurstošā darbā izdevās atgūt daļu no strēl­- nieku pulku dokumentiem, kuri glabājās Padomju Savienības arhīvos, t.sk. bataljonu un pulku kaujas žurnālus, kuri ir joprojām nozīmīgi avoti strēlnieku vēstures pētniekiem. Tāpat biedrība regulāri publicēja uzsaukumus, aicinot gan bijušos karavīrus, gan civilpersonas, kuru rīcībā bija strēlnieku vēstures liecības, par to ziņot. Darbs vainagojās ar rakstu krājuma «Latviešu strēlnieki» izdošanu — kopumā 34 burtnīcās, kurās publicēja strēlnieku atmiņas, viņu komandieru un laikabiedru rakstus, kaujas žurnālus, fotogrāfijas un citas svarīgas strēlnieku vēstures liecības.

Klīvlendas latviešu veco strēlnieku kopas dalībnieku un viņu ģimenes locekļu izbraukums zaļumos. ASV, 1954. gada jūlijs.
Klīvlendas latviešu veco strēlnieku kopas dalībnieku un viņu ģimenes locekļu izbraukums zaļumos. ASV, 1954. gada jūlijs.

Latviešu strēlnieku piemiņa trimdā
Pēc Latvijas valstiskās neatkarības zaudēšanas un Otrā pasaules kara vairāki simti bijušo latviešu strēlnieku, bēgot no Sarkanās armijas, nonāca rietumvalstīs — ASV, Austrālijā, Kanādā un citur, kur tie turpināja strēlnieku cīņu piemiņas tradīcijas. Daudziem tā bija vienīgā saikne ar Dzimteni.

Latviešu strēlnieku piemiņa trimdā aizsākās jau pirmajos pēckara gados bēgļu nometnēs Vācijā, kur bija nonākuši daudzi bijušie latviešu strēlnieki. Tika organizēti piemiņas pasākumi Ziemassvētku kaujām 1946. gada janvārī. Tāpat gadu vēlāk izdeva rakstu krājumu «Zvaigžņu pulku atmirdza», kuram ievadu uzrakstīja J. Goldmanis:

«Visi emigrācijā esošie latvieši pierādījuši dziļu laikmeta izpratni, parādot visai pasaulei, ka tie arī tagad, svešumā klīstot, svētīdami paceļ rokas par tiem pašiem mērķiem, kuru dēļ latviešu strēlnieks gāja kopējā cīņā plecu pie pleca ar angļu, amerikāņu un franču karavīru. Šīs paceltās rokas rāda mūsu varenajiem sabiedrotajiem uzvarētājiem mūsu ilgas pēc tās zvaigznes, kura iznirusi no dzelmju pusnaktīm ar vārdu Latvija. Tas atgādina tiem, ka tur, Baltijas jūras malā, ir zeme, kura piesūkusies ar latviešu asinīm viņu un mūsu kopējās uzvaras labad, un ka šīs asins balss dienu un nakti sauktin sauc, lai visa pasaule un visi mūži to dzirdētu, ka šai tautai ir jāatgriežas atpakaļ savā brīvajā, baltajā Latvijā.» J. Goldmaņa ievadvārdi atspoguļoja laikmeta realitāti un latviešu emigrācijas politiskos centienus.

Turpmākajos gadu desmitos par trimdā esošo latviešu strēlnieku nozīmīgāko centru kļuva ASV. Bijušais 4. Vidzemes latviešu strēlnieku pulka virsnieks un publicists Edvīns Mednis 1956. gadā dibināja «Latviešu strēlnieku globālo organizāciju», kuras galvenā mītnes vieta bija Ņujorka. Organizācija ne tikai izdeva žurnālu «Strēlnieks», bet ar tās atbalstu tika nodibinātas bijušo strēlnieku kopas vairākās ASV pilsētās — Čikāgā, Mineapolē, Klīvlendā, Detroitā, Nebraskā, Bostonā, Baltimorā un citur. Līdzīgas aktivitātes 20. gs. 60. gados tika izvērstas arī Austrālijā un Kanādā, kur darbojās vairākas bijušo latviešu strēlnieku kopas, apvienojot ne tikai pašus strēlniekus, bet arī viņu bērnus un radus.

Latviešu strēlnieku dēli Oļģerts Kubuliņš (no kreisās) un Viktors Zemesarājs pie Klīvlendas latviešu veco strēlnieku kopas karoga pirms karoga nosūtīšanas uz Latviju. ASV, 2001. gadā.
Latviešu strēlnieku dēli Oļģerts Kubuliņš (no kreisās) un Viktors Zemesarājs pie Klīvlendas latviešu veco strēlnieku kopas karoga pirms karoga nosūtīšanas uz Latviju.ASV, 2001. gadā.

Trimdas veco latviešu strēlnieku organizācijas turpināja starpkaru Latvijā iesākto, veidojot publikācijas un godinot kritušos strēlniekus dažādos atceres pasākumos. Taču tam klāt nāca vēl rīcība neatkarīgas un brīvas Latvijas labā. Tas atspoguļojas arī trimdā izdotajās veco strēlnieku publikācijās, kurās nozīmīga vieta atvēlēta Latvijas valstiskuma jautājumiem. Atbalsts izpaudās arī praktiskā rīcībā, piemēram, sūtot vēstules senatoriem vai piedaloties Baltijas neatkarības atbalsta mītiņos. Bijušais 1. Daugavgrīvas latviešu strēlnieku bataljona virsnieks Pēteris Dardzāns, kas 1967. gadā pēc Edvīna Medņa nāves pārņēma Ņujorkas organizācijas vadību, savu publicēto atmiņu noslēgumā uzsvēra nepieciešamību neaizmirst par savu tautu un Latviju, arī esot svešumā:

«Ar visiem iespējamiem līdzekļiem mums jāsaglabā savas tautas identitāte, ar visiem iespējamiem līdzekļiem mums jāatbalsta mūsu tauta dzimtenē, cik katrs to varam kā garīgā, tā arī materiālā plāksnē. Mūsu palīdzība, mūsu līdzjušana tai palīdzēs vieglāk pārdzīvot vistumšākās dienas. Latviešu tautas stāvoklis ir šobrīd daudzkārt apdraudētāks, nekā tas bija caru vajāšanas un muižnieku apspiešanas laikos. Šeit savai darbībai liksim pamatā ideju: kalpot savai tautai, savai zemei. Jautāsim sev: Vai mans darbs palīdz manai tautai, manai zemei? Mēs neviens neesam tik nespēcīgs, ka nevarētu kādu mazumiņu pievienot tam tiltam, kas mūs vieno ar mūsu tautu.» Latviešu strēlnieku trimdas organizācijas turpināja savu darbu līdz pat 20. gs. 80. gadu vidum, kad pakāpeniski, pašiem strēlniekiem aizejot mūžībā, tās pārtrauca savu darbību.

Latvijas Valsts prezidenti

Guntis Ulmanis
Amatā: 1993. gada 7. jūlijs — 1999. gada 7. jūlijs

Pēc piecus gadu desmitus ilgušās padomju okupācijas beigšanās un Latvijas valstiskās neatkarības atjaunošanas mūsu valstī 1993. gada 8. jūlijā tika ievēlēts jauns prezidents. Simboliski, ka par piekto Latvijas prezidentu kļuva iepriekšējā prezidenta Kārļa Ulmaņa brāļadēls Guntis Ulmanis.

Ulmanis 34_l

G. Ulmanis dzimis 1939. gada 13. septembrī Rīgā toreizējā Valsts prezidenta Kārļa Ulmaņa brāļa Eduarda ģimenē. 1941. gadā Ulmaņu ģimeni līdzīgi tūkstošiem citu mūsu valsts pilsoņu padomju vara izsūtīja uz Sibīriju. 1946. gadā G. Ulmanis atgriezās Latvijā, dzīvoja pie attāliem radiem Ēdolē, kur arī sāka skolas gaitas.

1949. gada 25. marta lielajā deportācijā viņa tuvinieki tika izsūtīti atkārtoti, taču nākamajam atjaunotās Latvijas prezidentam izdevās no aizvešanas svešumā paglābties, jo viņa māte bija apprecējusies otrreiz un dēlam devusi citu uzvārdu. Viņš mācījās Jūrmalā, Pumpuru vidusskolā. Sekoja studijas Latvijas Universitātes Ekonomikas fakultātē, kuru viņš pabeidza 1963. gadā, iegūstot ekonomista specialitāti. Jau skolas gados nākamais prezidents slepus no ģimenes izņēma pasi ar savu dzimtas uzvārdu, nomainot patēva uzvārdu — Rumpītis.

Pēc akadēmijas beigšanas jauno ekonomistu iesauca dienēt padomju armijā. Pēc atgriešanās no dienesta G. Ulmanis sāka strādāt celtniecībā par ekonomistu, vēlāk — Rīgas Tramvaju un trolejbusu pārvaldē. 1971. gadā viņu iecēla par Rīgas pilsētas izpildkomitejas plānošanas komitejas priekšsēdētāja vietnieku, taču šajā darbā viņš pirmo reizi dabūja ciest sava uzvārda dēļ, jo pēc pāris mēnešiem G. Ulmani no šī amata atlaida. Ulmanis, kas bija tuvs radinieks «tam Ulmanim», LPSR galvaspilsētas izpild­­- komitejā nebija vēlams.

G. Ulmanis sāka strādāt sadzīves pakalpojumu sistēmā dažādos amatos, arī par Rīgas rajona sadzīves pakalpojumu kombināta direktoru. Nākamais Latvijas prezidents neilgu laiku strādāja par pasniedzēju Rīgas Politehniskajā institūtā, mācot celt­niecības ekonomiku, kā arī P. Stučkas Latvijas Valsts universitātē, kur studentiem pasniedza tautsaimniecības plānošanu.

1991. gada 21. augustā, pēc vairāk nekā piecdesmit gadus ilgušās padomju okupācijas Latvijas valsts atguva savu neatkarību.

Sākās atjaunotās Latvijas Republikas jaunbūve. 1992. gadā G. Ulmani iecēla par Latvijas Bankas padomes locekli. Tai pašā gadā viņš iestājas atjaunotajā Latvijas Zemnieku savienībā. Tā bija otrā politiskā partija, kurai bija piederējis G. Ulmanis — trīs gadus iepriekš G. Ulmanis nolika PSRS kompartijas biedra karti, kompartijā viņš bija spiests iestāties militārā dienesta laikā padomju armijā.

1993. gada jūnijā 5. Saeimas vēlēšanās G. Ulmani ievēlēja parlamentā par deputātu no Latvijas Zemnieku savienības saraksta. Tā paša gada 7. jūlijā viņu ievēlēja par Latvijas prezidentu. 8. jūlijā G. Ulmanis kāpa Saeimas tribīnē, lai augstā nama deputātu un visas Latvijas tautas priekšā dotu prezidenta svinīgo solījumu.

G. Ulmaņa prezidentūras laikā liela uzmanība tika pievērsta ārpolitikai — Latvijas integrācijai starptautiskajās organizācijās, sadarbības veidošanai un nostiprināšanai gan ar Eiropas, gan ar citām valstīm. Viens no nozīmīgākajiem panākumiem viņa prezidentūras laikā ir noslēgtais Latvijas — Krievijas Federācijas līgums par Krievijas karaspēka izvešanu no Latvijas, pilsonības likuma pieņemšana, Latvijas uzņemšana Eiropas Padomē, kas bija mūsu valsts pieteikums uzņemšanai Eiropas Savienībā.

Valsts prezidents Guntis Ulmanis 1996. gadā pasludināja moratoriju nāves soda izpildei Latvijā un aicināja Latvijas likumdošanā ieviest nāves soda atcelšanu. Lielu uzmanību viņš pievērsis Latvijas vēstures izpētes un tās izskaidrošanas jautājumiem: 1998. gadā Valsts prezidents kopā ar Ministru prezidentu izveidoja speciālu vēsturnieku komisiju, kuras uzdevums ir detalizēti pētīt totalitāros režīmus un to radītās sekas mūsu valstī. Komisijas darba augļus var redzēt nu jau 28 izdotajos zinātnisko rakstu krājumos.

1996. gada 18. jūnijā Gunti Ulmani Saeima atkārtoti ievēlēja par Valsts prezidentu. Savukārt 1997. gada 4. decembrī Saeima izdarīja grozījumus Latvijas Republikas Satversmes 3. nodaļā — Latvijas Valsts prezidentu ievēlē uz četriem gadiem (nevis uz trim, kā bija vecajā redakcijā), viena un tā pati persona nevar būt par Valsts prezidentu vairāk nekā astoņus gadus no vietas un par Valsts prezidentu nevar ievēlēt pilsoni ar dubultpilsonību.

G. Ulmaņa prezidenta pilnvaru laiks beidzās 1998. gada 8. jūlijā. Pēc savas prezidentūras beigšanās G. Ulmanis turpināja darboties politikā.  2010. gadā viņš kļuva par partiju apvienības «Par labu Latviju» priekšsēdētāju, no šīs partijas saraksta tika ievēlēts 10. Saeimā. G. Ulmanis aktīvi darbojas Rīgas hokeja kluba «Dinamo» vadībā.

Vaira Vīķe-Freiberga
Amatā: 1999. gada 8. jūlijs — 2007. gada 7. jūlijs

Cicerona balvas pasniegana trim Baltijas valstu prezidentiemNākamā Latvijas Valsts prezidente dzimusi 1937. gada 1. decembrī Rīgā, taču 1941. gadā Latvijā ienākušais Otrais pasaules karš un vēlākā sarkanarmijas tuvošanās piespieda viņas ģimeni līdzīgi kā daudzus tūkstošus Latvijas pilsoņu doties bēgļu gaitās uz Rietumeiropu. V. Vīķe-Freiberga pamatizglītību ieguva latviešu bēgļu skolā Lībekā Vācijā un franču skolā Kasablankā Marokā.

Vēlāk, pārcēlusies uz Kanādu, studējusi Toronto universitātē, 1958. gadā saņemot bakalaura grādu psiholoģijā, 1960. gadā — arī maģistra grādu šajā pašā zinātnē. 1965. gadā Makgila un Monreālas universitātē nākamā Latvijas prezidente ieguva zinātņu doktores grādu eksperimentālajā psiholoģijā. Šajā laikā viņa strādāja arī par spāņu valodas tulci un psiholoģi Toronto psihiatriskajā slimnīcā.

No 1965. gada V. Vīķe-Freiberga bija psiholoģijas profesore Monreālas universitātē, pasniedza psihofarmakoloģiju, psiholingvistiku, zinātnes teoriju un eksperimentālo metodi. Šajā laikā viņa nodarbojās arī ar zināt­- nisko darbību — pētījumu temati psiholoģijā par atmiņas, valodas un prāta procesiem.

V. Vīķe-Freiberga Kanādas latviešu sabiedrībā aktīvi darbojusies kopš 1957. gada kā jaunatnes audzinātāja un folkloras speciāliste, domātāja par latviskās identitātes un tautas izdzīvošanas jautājumiem. Folklora un latvju dainas kļūst par vienu no V. Vīķes-Freibergas interešu un izpētes objektiem. Šie pētījumi apkopoti astoņās grāmatās, kurām viņa ir autore vai līdzautore.

Jau kopš studiju laikiem V. Vīķe-Freiberga bijusi nacionālu un starptautisku zinātnisku organizāciju vadošajos amatos — 1984. gadā viņa iecelta par Kanādas Zinātņu padomes locekli un vicepriekšsēdētāju, šajā amatā paliekot līdz 1989. gadam, bijusi NATO zinātniskās diskusiju programmas «Cilvēciskie faktori» Kanādas pārstāve un priekšsēdētāja Briselē. Aicināta kā Kanādas pārstāve — konsultante Brazīlijas parlamenta Satversmes reformas komisijā 1989. gadā. Bijusi arī Kanādas Psiho­logu apvienības, Kanādas Sabiedrisko zinātņu apvienību federācijas, Kanādas Zinātņu akadēmijas franču valodas nozares un Baltu studiju apvienības prezidente. Vaira Vīķe-Freiberga ir Kanādas Zinātņu akadēmijas īstenā locekle, bet kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas — arī Latvijas Zinātņu akadēmijas īstenā locekle.

Monreālas universitātē V. Vīķe-Freiberga strādāja līdz 1998. gadam, līdztekus darbojoties dažādos zinātniskos projektos. Jau pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas sākusi darbu pie Krišjāņa Barona Dainu skapja digitalizācijas un tā latviešu dainu tekstuālās informācijas izdošanas kompaktdiska formātā.

1998. gadā V. Vīķe-Freiberga kļūst par Latvijas institūta direktori. Par mūsu valsti ārzemēs popularizējošās iestādes vadītāju viņa darbojās līdz nākamā gada vasaras sākumam, kad 1999. gada jūnijā virkne kultūras un zinātnes darbinieku atklātā vēstulē paziņo, ka vēlas Vairu Vīķi-Freibergu redzēt Valsts prezidentes amatā. Pēc neveiksmīgās prezidenta vēlēšanu pirmās kārtas Latvijas Sociāldemokrātiskās strādnieku partijas, «Tēvzemei un Brīvībai»/LNNK un Tautas partijas izvirzīto V. Vīķi-Freibergu 17. jūnijā ar 53 deputātu balsīm ievēlēja par Valsts prezidenti. 8. jūlijā Latvijas Republikas vēsturē pirmo reizi Valsts prezidenta svinīgo solījumu deva sieviete — par mūsu valsts galvu kļuva toreizējā Latvijas institūta direktore, zinātniece, eksperimentālās psiholoģijas doktore Vaira Vīķe-Freiberga.

V. Vīķe-Freiberga atradās amatā divus pilnvaru termiņus. Atjaunotās Latvijas Republikas laikā V. Vīķe-Freiberga bija vispopulārākā no visiem valsts vadītājiem — viņas reitingi svārstījās no 70 līdz 85%. Viņas galvenās aktivitātes bija saistītas ar ārpolitiku — viņai bija liela loma Latvijas uzņemšanā Eiropas Savienībā un NATO 2004. gadā. Savukārt 2006. gadā Latvija, Lietuva un Igaunija izvirzīja V. Vīķi-Freibergu Apvienoto Nāciju Organizācijas ģenerālsekretāra amatam, kurā gan viņa netika ievēlēta. Pēc otrā prezidentūras termiņa beigām V. Vīķe-Freiberga aktīvi darbojas starptautiskajā politikā. Kopš 2013. gada viņa ir pasaules līderu alianses — «Madrides kluba» prezidente un Eiropas Padomes Ārlietu komisijas biedre, kā arī darbojas daudzās starptautiskajās sabiedriskajās organizācijās.

Turpinājums sekos.

Krievijas armijas virspavēlniecības ziņojumi par karadarbības gaitu Latvijas teritorijā 1915. gadā

Augusts

Ziemeļrietumu frontē
1. augustā (19. jūlijā). Baltijas jūrā angļu zemūdene nogremdēja lielu vācu transportkuģi. Jelgavas un Bauskas rajonā nozīmīgas izmaiņas nenotika.

2. augustā (20. jūlijā). Mūsu hidroplāni pie Ventspils uzbruka tur stāvošajam ziņnešu kuterim un piespieda to piestāt krastā. Tie paši hidroplāni uzbrūkot piespieda atkāpties ienaidnieka cepelīnu un divus hidroplānus, no kuriem viens notriekts. Rīgas virzienā mūsu karaspēks atkāpās aiz Iecavas upes. Austrumos no Panevēžas turpinājās smagas kaujas. Uz rietumiem no Kauņas kļuva biežākas sadursmes. [..]

3. augustā (21. jūlijā). Bauskas — Rīgas virzienā kaujas notika uz Misas upes.

4. augustā (22. jūlijā). Rīgas virzienā ienaidnieks pēc kaujām pie Misas upes steidzīgi atkāpās līdz Iecavas upei, atstājot savos ierakumos daudz patronu un aprīkojuma.

5. augustā (23. jūlijā). Starp Daugavu un Nemūnu bez būtiskām izmaiņām.

6. augustā (24. jūlijā). Starp Daugavu un Nemūnu turpinājās kaujas bez būtiskām frontes izmaiņām.

7. augustā (25. jūlijā). Virzienā no Rīgas mēs attīrījām no ienaidnieka telpu starp Daugavas un Iecavas upi un Lielupes lejteci.

8. augustā (26. jūlijā). Starp Daugavu un Nemūnu mūsu karaspēks virzienā no Jaunjelgavas atspieda ienaidnieku uz Mēmeles upes labo krastu, iecirknī augšpus Skaistkalnes.

Vācu flote 9 kuģu, 12 kreiseru un daudzu mīnukuģu sastāvā uzbruka ieejai Rīgas jūras līcī. Šie uzbrukumi tika atsisti, to atsišanu veicināja mūsu hidroplāni, metot bumbas. Uz mūsu mīnām uzspridzināts viens ienaidnieka kreiseris un divi mīnukuģi.

9. augustā (27. jūlijā). Uz ceļiem no Rīgas naktī uz 27. jūliju mēs atsitām pēc tuvcīņas sadursmēm vairākus vāciešu uzbrukumus, neskatoties uz spēcīgas smagās artilērijas atbalstu pēdējiem. Pēc kaujām Daugavpils virzienā tās pašas nakts gaitā un sekojošajā dienā Skaistkalnes—Panevēžas—Vilkomiras rajonā vācieši zem mūsu spiediena sāka atkāpties.

10. augustā (28. jūlijā). Ienaidnieks ar lieliem spēkiem pienāca vienlaikus pie ieejas Rīgas jūras līcī un Ālandu salām, apšaudot bākas. Pēc atbildes šāvieniem no mūsu kuģiem un baterijām ienaidnieks ātri atkāpās jūrā. Uz ceļiem no Rīgas naktī uz 28. datumu mūsu karaspēks sekmīgi atsita ienaidnieka uzbrukumus pie Iecavas upes. Virzienā no Jēkabmiesta mēs atsviedām ienaidnieku no Skaistkalnes rajona, bet virzienā no Daugavpils uz Panevēžu turpinājām spiest atkāpjošos ienaidnieku, turklāt vietām sīvi pretojošās vienības bija jāizsit ar durkļiem.

11. augustā (29. jūlijā). No rīta Rīgas rajonā vāciešu mēģinājumi atspiest mūsu priekšējās daļas tika atsisti. Jēkabmiesta un Daugavpils virzienā mūsu karaspēks turpināja sekmīgi virzīties uz priekšu, atspiežot ienaidnieku.

12. augustā (30. jūlijā). Rajonā dienvidaustrumos no Jelgavas mūsu karaspēks ir atspiedis vāciešus aiz Lielupes, pretiniekam atkāpjoties, saņemti gūstekņi. Virzienos no Jēkabmiesta, Daugavpils un Vilkomiras mēs tāpat turpinām atspiest pretinieka karaspēku, pārvarot viņa sīvu pretestību.

13. augustā (31. jūlijā). Rīgas virzienā būtiskas izmaiņas nenotika. Virzienos no Jēkabmiesta, Daugavpils un Vilkomiras pretinieks mēģināja ar pretuzbrukumiem apturēt mūsu uzbrukumu.

14. (1.) augustā. Rīgas rajonā izmaiņas nenotika. Virzienos no Jēkabmiesta un Daugavpils kaujas kļuva sīvākas.

15. (2.) augustā. Bauskas rajonā naktī uz 2. augustu mūsu karaspēks atkal atspieda vāciešus pie Lielupes; ienaidnieka pretuzbrukumi tika atsisti. Jēkabmiesta un Daugavpils virzienā būtiskas izmaiņas nenotika.

16. (3.) augustā. Rīgas rajonā un Jēkabmiesta virzienā sevišķas izmaiņas nenotika. Ienaidnieka mēģinājumi virzīties uz priekšu bija nesekmīgi. Daugavpils virzienā sīvas kaujas turpinājās; visi vāciešu uzbrukumi atsisti.

17. (4.) augustā. Rīgas rajonā un Jēkabmiesta virzienā būtiskas izmaiņas nenotika. Ienaidnieka flotes mēģinājumi tralēt mīnu aizsprostu pie ieejas Rīgas jūras līcī tika atsisti ar mūsu kuģu uguni. Daugavpils virzienā naktī uz 4. augustu un sekojošajā dienā vāciešu mēģinājumi pāriet pretuzbrukumā tika atsisti.

18. (5.) augustā. Mūsu kuģi, kas aizsargāja ieeju Rīgas jūras līcī, sakarā ar lielo ienaidnieka flotes pārsvaru atkāpās uz nākamajām pozīcijām. Uz sauszemes visā frontē no Rīgas līdz Janovai (pie Vilijas upes) būtiskas izmaiņas nenotika.

19. (6.) augustā. Ienaidnieka flote ar lieliem spēkiem iekļuva Rīgas jūras līcī. Uz sauszemes visā frontē no Rīgas līdz Vilijas lejasdaļai būtiskas izmaiņas nenotika.

20. (7.) augustā. Sauszemes frontē no Rīgas rajona līdz Vislas lejtecei izmaiņas nenotika.

20.—21. (7.—8.) augustā. Vācijas flote atstāja Rīgas jūras līci. Saskaņā ar mūsu jūras ģenerālštāba ziņojumu, šo atkāpšanos izraisīja sekojoši apstākļi. 3. augustā vācu flote ar lieliem spēkiem atsāka uzbrukumus mūsu pozīcijai pie ieejas Rīgas jūras līcī. Mūsu kuģi visu dienu 3. un 4. augustā noturēja ienaidnieka spiedienu, tā apslēpto darbību, gatavojot pārrāvumu, ko ļoti veicināja miglainais laiks. 5. augustā, izmantojot biezo miglu, ievērojami ienaidnieka spēki beidzot iekļuva Rīgas jūras līcī, un mūsu kuģi, turpinot izrādīt ienaidniekam pretestību un nezaudējot ar to saskari, atkāpās. 6. un 7. augustā ienaidnieks Rīgas līcī un dažādos citos virzienos veica izlūkošanu, turklāt tam bija virkne kaujas sadursmju ar mūsu kuģiem, kā rezultātā tā mīnukuģiem bija būtiski zaudējumi. Mēs savukārt zaudējām kanonierlaivu «Sivuč», kas varonīgi cīnījās un gāja bojā nevienlīdzīgā kaujā ar ienaidnieka kreiseri, kurš 6. augusta vakarā kopā ar mīnukuģiem to panāca un apšaudīja no 200 saženu [krievu mērvienība, vienāda ar 2,13 m] attāluma. Kanonierlaiva «Sivuč», ugunsgrēka apņemta, kas līdz sarkanumam bija nokaitējis tās bortus, turpināja atšaudīties līdz brīdim, kad nogrima dzelmē, pirms tam nogremdējot ienaidnieka mīnukuģi. 8. augustā ienaidnieks, rēķinoties ar ciestajiem zaudējumiem un redzot savu centienu nesekmību, atstāja Rīgas jūras līci. Laikā no 3. līdz 8. augustam ienaidniekam no ierindas bija izsisti un daļēji nogremdēti divi kreiseri un ne mazāk par astoņiem mīnukuģiem. Vienlaikus mūsu varonīgie sabiedrotie Baltijas jūrā uzspridzināja «Moltki» — vienu no spēcīgākajiem Vācijas flotes drednauta tipa kuģiem.

22. (9.) augustā. Sauszemes frontē Rīgas rajonā un virzienā uz rietumiem no Jēkabmiesta un Daugavpils notika atsevišķas kaujas iepriekšējā frontē.

23.—28. (10.—15.) augustā. Rīgas rajonā izmaiņas nenotika.

23.—24. (10.—11.) augustā. Virzienā uz rietumiem no Jēkabmiesta un Daugavpils notika atsevišķas kaujas iepriekšējā frontē.

25. (12.) augustā. Dienvidrietumos no Jaunjelgavas, Skaistkalnes—Radvilišķu rajonā, ienaidnieks pēc pastiprinājumu saņemšanas pārgāja uzbrukumā. Daugavpils virzienā, Aknīstes rajonā pie Sventes upes, mēs atspiedām vāciešus.

26. (13.) augustā. No Bauskas un Biržiem virzienā uz Jaunjelgavu ienaidnieks turpināja enerģisku uzbrukumu pret mūsu karaspēku, kas nosedza šos virzienus. Šeit sāktās sīvās kaujas notika uz ceļiem dienvidos no dzelzceļa iecirkņa Taurkalne—Vecmuiža. Daugavpils virzienā, uz ziemeļiem no dzelzceļa Daugavpils—Panevēža mūsu karaspēks atspieda vāciešus uz Ponedeļu—Skopišķu fronti.

27. (14.) augustā. Virzienā uz Jaunjelgavu turpinājās sīvas kaujas, ienaidnieks mēģināja izlauzties līdz dzelzceļa līnijai Krustpils—Jelgava.

28. (15.) augustā. Virzienā uz Jaunjelgavu pēc sīvām kaujām pēdējo dienu laikā mūsu spēki atkāpās uz pozīcijām rietumos no šīs pilsētas. Virzienā no Jēkabmiesta un Daugavpils būtisku izmaiņu nebija.

29. (16.) augustā. Pozīcijās rietumos no Jaunjelgavas kaujas turpinājās ar iepriekšējo sīvumu. Attīstot savu darbību, vācieši vienlaikus uzbruka dzelzceļa iecirknī Iecava—Vecmuiža un pie Birzgales ciema. Daugavpils virzienā vietām mūsu karaspēks pārgāja uzbrukumā.

30. (17.) augustā. Rīgas rajonā naktī uz 17. augustu pretinieks pārgāja uzbrukumā no dzelzceļa iecirkņa Iecava—Vecmuiža uz ziemeļiem. Mēs apturējām uzbrukumu uz Misas upes. Ziemeļrietumos no Jaunjelgavas mēs atsitām ienaidnieka mēģinājumu pārcelties pāri Daugavai. Upi pārgājušie vācieši tika izsisti no tās labā krasta. Pie Jaunjelgavas ar viesuļuguns atbalstu vācieši veica virkni niknu uzbrukumu mūsu priekštilta pozīcijai. Visi uzbrukumi atsisti ar lieliem zaudējumiem pretiniekam.

31. (18.) augustā. Rīgas—Daugavpils frontē pretinieka darbība izpaudās vienīgi Jaunjelgavas rajonā, kur tomēr būtiskas izmaiņas nenotika.

Sastādījis LU profesors Ēriks Jēkabsons.

Ģe­ne­rā­ļa pār­nāk­ša­na

Šo­gad ap­rit 125 ga­di, kopš dzi­mis viens no ie­vē­ro­ja­mā­ka­jiem lat­vie­šu ka­ra­vī­riem — Lat­vi­jas ar­mi­jas bru­ņo­to vil­cie­nu «krust­tēvs», Bru­ņo­to vil­cie­nu pul­ka vei­do­tājs un il­gga­dē­jais ko­man­die­ris, Lāč­plē­ša Ka­ra or­de­ņa ka­va­lie­ris, ģe­ne­rā­lis Jā­nis La­ve­nieks. Šo­gad 10. augus­tā ur­na ar ģe­ne­rā­ļa pel­niem no Ame­ri­kas Sa­vie­no­ta­jām Val­stīm at­ce­ļo­ja uz Lat­vi­ju, un ģe­ne­rā­ļa pē­dē­jā at­du­sas vie­ta nu būs Dzim­te­nē — Brā­ļu ka­pos Rī­gā.

Bruņoto vilcienu pulka komandieris pulkvedis Jānis Lavenieks. 1938.—1939. gads.
Bruņoto vilcienu pulka komandieris pulkvedis Jānis
Lavenieks. 1938.—1939. gads.

Jā­nis La­ve­nieks dzi­mis 1890. ga­da 12. jū­ni­jā Skrī­ve­ru pa­gas­ta «Vai­ne­ļu» mā­jās lauk­saim­nie­ka ģi­me­nē. Sko­las zi­nī­bas ap­gu­va, mā­co­ties Skrī­ve­ru pa­gas­ta mi­nis­tri­jas sko­lā. 1911. ga­dā pa­bei­dza Be­los­to­kas ko­merc­sko­lu un kā brīv­prā­tī­gais ie­stā­jās Krie­vi­jas im­pē­ri­jas ar­mi­jā, kur vi­ņu no­rī­ko­ja 105. Orien­- ­bur­gas kāj­nie­ku pul­kā. 1912. ga­dā mē­ģi­nā­ja ie­stā­ties Viļ­ņas ka­ra­sko­lā, ta­ču ne­iz­tu­rē­ja ie­stāj­pār­bau­dī­ju­mus un jau 1913. ga­dā at­va­ļi­nā­jās no ar­mi­jas re­zer­vē kā apakš­virs­nieks. Sā­ko­ties Pir­ma­jam pa­sau­les ka­ram, 1914. ga­da jū­li­jā J. La­ve­nie­ku ie­sau­ca Krie­vi­jas ar­mi­jā un ie­skai­tī­ja 50. re­zer­ves ba­tal­jo­nā, tā pa­ša ga­da ok­tob­rī viņš ie­stā­jās Viļ­ņas ka­ra­sko­lā, kur 1915. ga­da feb­ru­ārī pa­bei­dza ka­ra lai­ka sa­īsi­nā­to virs­nie­ku ap­mā­cī­bas kur­su pra­por­šči­ka die­nes­ta pa­kā­pē. Pēc ka­ra­sko­las beig­ša­nas no 1915. ga­da mar­ta die­nē­ja 51. Si­bī­ri­jas strēl­nie­ku pul­kā kā ro­tas ko­man­die­ris. 1916. ga­da jan­vā­rī vi­ņu pa­aug­sti­nā­ja par pod­po­ru­či­ku, bet augus­tā J. La­ve­nieks pa­bei­dza lož­me­tēj­nie­ku kur­sus. 1917. ga­da jan­vā­rī se­ko­ja pa­aug­sti­nā­ša­na nā­ka­ma­jā die­nes­ta pa­kā­pē par po­ru­či­ku, bet sep­tem­brī — par štāb­kap­tei­ni. 1917. ga­da jū­li­jā viņš ti­ka pār­celts die­nes­tā uz 14. au­to di­vi­zi­onu. Pēc lie­li­nie­ku ap­vēr­su­ma Krie­vi­jā val­do­šā ha­osa ap­stāk­ļos J. La­ve­nieks 1918. ga­da jan­vā­rī kri­ta Aus­tro­un­gā­ri­jas ar­mi­jas gūs­tā, no ku­ra pēc Bres­tļi­tov­skas mie­ra lī­gu­ma no­slēg­ša­nas vi­ņu mar­tā at­brī­vo­ja. 1918. ga­da jū­ni­jā J. La­ve­nieks ie­stā­jās Uk­rai­nas het­ma­ņa Sko­ro­pad­ska ar­mi­jā, kur vi­ņu no­zī­mē­ja par 2. Vo­lī­ni­jas pul­ka ro­tas ko­man­die­ri, vē­lāk par Ki­je­vas in­struk­to­ru sko­las virs­nie­ku. Pēc het­ma­ņa va­ras gā­ša­nas no 1918. ga­da de­cem­bra līdz 1919. gada mai­jam bi­jis ka­ra­gūs­tek­ņu no­met­nē Zal­c­vē­de­lē Vā­ci­jā. At­brī­vots ar krie­vu pul­kve­ža Jev­ge­ņi­ja Vir­go­ļi­ča — viens no krie­vu Rie­tu­mu brīv­prā­tī­go ar­mi­jas or­ga­ni­zē­tā­jiem — pa­lī­dzī­bu. 1919. ga­da mai­jā ie­stā­jās fir­sta Lī­ve­na krie­vu strēl­nie­ku no­da­ļā Lie­pā­jā, no ku­ras pār­gā­ja uz Vir­go­ļi­ča kor­pu­sa vie­nī­bām, kur bi­ja ro­tas ko­man­die­ris un no jū­li­ja — bru­ņo­tā vil­cie­na ko­man­die­ris. 1919. ga­da jū­li­jā ar vi­su bru­ņo­to vil­cie­nu pār­bē­ga Lat­vi­jas ar­mi­jas pus­ē.

Lat­vi­jas ar­mi­jā J. La­ve­nie­ku ie­skai­tī­ja 1919. ga­da 29. jū­li­jā kap­tei­ņa die­nes­ta pa­kā­pē. Ne­at­ka­rī­bas ka­ra lai­kā viņš die­nē­ja kā 1. bru­ņo­tā di­vi­zi­ona 1. bru­ņo­tā vil­cie­na ko­man­die­ris. 1919. ga­da ok­tob­rī J. La­ve­nie­ku pa­aug­sti­nā­ja par pul­kve­di — leit­nan­tu. Sā­ko­ties ber­mon­ti­ādei, viņš pie­da­lī­jās pir­ma­jās kau­jās pret krie­vu — vā­cu mo­nar­his­tu Rie­tu­mu brīv­prā­tī­go ar­mi­ju, un par šīm kau­jām vē­lāk J. La­ve­nie­ku ap­bal­vo­ja ar Lat­vi­jas Re­pub­li­kas augst­āko mi­li­tā­ro ap­bal­vo­ju­mu — Lāč­plē­ša Ka­ra or­de­ni. Or­de­ņa do­mes ar­hī­va do­ku­men­tos at­ro­dams J. La­ve­nie­ka va­roņ­dar­ba ap­raksts:

«1919. ga­da 8. ok­tob­rī, pa­lī­dzot at­sist ie­naid­nie­ka uz­bru­ku­mu pie Rī­gas Ba­lo­žu ka­pu ra­jo­nā, La­ve­nieks ar sa­vu bru­ņo­to vil­cie­nu iz­brau­ca Tor­ņa­kal­na kau­jas lī­ni­jā un sī­vā cī­ņā, per­so­nis­ki va­dī­dams vil­cie­na dar­bī­bu, uz lai­ku iz­si­ta ini­ci­atī­vu no ber­mon­tie­šu ro­kām; ot­rā iz­brau­ku­mā iz­rai­sī­ja ie­naid­nie­ka rin­dās pa­ni­ku. Bū­dams ie­vai­nots kā­jā un se­jā, pa­li­ka sa­vā vie­tā. Nā­ko­ša­jā nak­tī, kad bi­ja iz­vei­do­ju­sies kri­tis­ka si­tu­āci­ja pie Tor­ņa­kal­na pār­brauk­tu­ves, ar sa­vu dros­mī­go rī­cī­bu strau­jā trie­cie­nā pie­spie­da vā­cie­šus at­kāp­ties. Ša­jā kau­jā ti­ka sa­ņem­ti gūs­tek­ņi un ie­gū­tas tro­fe­jas.»

Pēc Ne­at­ka­rī­bas ka­ra no­slē­gu­ma tur­pi­nā­ja die­nes­tu: no 1920. ga­da feb­ru­āra — Bru­ņo­to vil­cie­nu di­vi­zi­ona ko­man­die­ris, bet no 1926. ga­da — Bru­ņo­to vil­cie­nu pul­ka ko­man­die­ris. Šīs ka­ra­spē­ka vie­nī­bas iz­vei­do­ša­nā J. La­ve­nie­ka no­pelns ir ne­ap­šau­bāms. Lai gan pēc Pirm­ā pa­sau­les ka­ra bru­ņo­to vil­cie­nu lo­ma mo­der­na­jā ka­rā kļu­va ar­vien ma­zā­ka, to­mēr šāds bru­ņo­ju­ma veids jo­pro­jām bi­ja ļo­ti iz­pla­tīts Eiro­pas val­stu ar­mi­jās. 1923. ga­dā J. La­ve­nieks pa­bei­dza ve­cā­ko virs­nie­ku kur­sus, un 1925. ga­dā vi­ņu pa­aug­sti­nā­ja die­nes­ta pa­kā­pē par pul­kve­di. Viņš tur­pi­nā­ja ap­gūt mi­li­tā­rās zi­nā­ša­nas un 1930. ga­dā pa­bei­dza as­to­ņu mē­ne­šu Ka­ra aka­dē­mis­kos kur­sus (šo kur­su bei­dzē­jus pie­lī­dzi­nā­ja uni­ver­si­tā­tes ab­sol­ven­tiem), bet 1939. ga­dā — di­vī­zi­jas ko­man­die­ra kur­sus. 1935. ga­dā ie­stā­jās stu­den­tu kor­po­rā­ci­jā «Ter­ve­ti­a». 1939. ga­dā J. La­ve­nie­kam pie­šķī­ra ģe­ne­rā­ļa die­nes­ta pa­kā­pi un ie­cē­la vi­ņu par Kur­ze­mes di­vī­zi­jas ko­man­die­ra viet­nie­ku, vien­lai­kus arī par Le­jas­kur­ze­mes gar­ni­zo­na priekš­nie­ku. Tā pa­ša ga­da ok­tob­rī sa­ska­ņā ar Lat­vi­jai uz­spies­to tā sau­kto bā­zu lī­gu­mu ar Pa­dom­ju Sa­vie­nī­bu Kur­ze­mē sā­kās Sar­ka­nās ar­mi­jas mi­li­tā­ro bā­zu iz­vie­to­ša­na. J. La­ve­nie­ka kā Le­jas­kur­ze­mes gar­ni­zo­na priekš­nie­ka uz­de­vums bi­ja se­kot, lai mū­su zem­ē iz­vie­to­tie pa­dom­ju ka­ra­vī­ri pil­dī­tu lī­gu­ma no­tei­ku­mus, kā arī pa­sar­gāt ci­vil­ie­dzī­vo­tā­jus no sar­kan­ar­mie­šu pat­va­rī­bām.

Ģe­ne­rā­lis J. La­ve­nieks no ar­mi­jas die­nes­ta at­va­ļi­nā­jās 1940. ga­da augus­tā, kā ofi­ci­ālo ie­mes­lu mi­not sli­mī­bu. Ša­jā lai­kā pa­dom­ju oku­pā­ci­jas va­ra jau iz­vēr­sa Lat­vi­jas ne­at­ka­rī­bas grau­ša­nu, uz­sā­kot re­pre­si­jas arī pret lat­vie­šu virs­nie­cī­bu. J. La­ve­nie­kam no pa­dom­ju re­pre­si­jām iz­de­vās pa­glāb­ties. Pa­dom­ju un vā­cu oku­pā­ci­jas lai­kā viņš strā­dā­ja par kon­ser­vu fab­ri­kas va­dī­tā­ju (1940—1944), vien­lai­kus va­dī­ja arī sa­bied­ris­ko or­ga­ni­zā­ci­ju «Ka­ra­vī­ru pa­lī­dzī­ba». 1943. ga­dā Lat­vi­jas bi­ju­šo po­li­tis­ko or­ga­ni­zā­ci­ju pār­stāv­ji iz­vei­do­ja Lat­vi­jas Cen­trā­lo pa­do­mi, lai ko­or­di­nē­tu pre­tes­tī­bas kus­tī­bu un veik­tu prak­tis­kus so­ļus ne­at­ka­rī­bas at­jau­no­ša­nai. 1944. ga­da sā­ku­mā vai­rāk ne­kā simts Lat­vi­jas valsts pat­ri­otu pa­rak­stī­ja Lat­vi­jas Cen­trā­lās pa­do­mes me­mo­ran­du — «mēs, apakš­ā pa­rak­stī­ju­šies, Lat­vi­jas nā­ci­jas vār­dā dek­la­rē­jam se­ko­jo­šu mū­su tau­tas vie­no­tu gri­bu: Ne­ka­vē­jo­ties at­jau­no­ja­ma Lat­vi­jas Re­pub­li­kas fak­tis­kā su­ve­re­ni­tā­te». Paust po­li­tis­ku gri­bu oku­pā­ci­jas ap­stāk­ļos bi­ja liels iz­ai­ci­nā­jums un uz­dro­ši­nā­ša­nās. Arī ģe­ne­rā­ļa J. La­ve­nie­ka pa­raksts re­dzams starp me­mo­ran­da pa­rak­stī­tā­jiem — kā
cil­vēks, ka­ra­vīrs, pat­ri­ots un Lat­vi­jas Re­pub­li­kas pil­so­nis viņš ie­stā­jās pret vi­sām oku­pā­ci­jas va­rām.

1944. ga­da augus­tā Jā­nis La­ve­nieks ar ģi­me­ni de­vās bēg­ļu gai­tās uz Vā­ci­ju. No­nā­ca Tī­rin­ge­nē un Virc­bur­gā Vā­ci­jā. Trim­dā bi­ja ak­tīvs sa­bied­ris­kās dzī­ves or­ga­ni­zē­tājs. 1945. ga­da 18. sep­tem­brī J. La­ve­nie­ku ie­vē­lē­ja par Ba­vā­ri­jas lat­vie­šu pa­do­mes priekš­sē­dē­tā­ju, vien­lai­kus pil­dī­jis Vā­ci­jas Lat­vie­šu cen­trā­lās pa­do­mes priekš­sē­dē­tā­ja, Lat­vie­šu na­ci­onā­lās pa­do­mes pre­zi­di­ja lo­cek­ļa un Ba­vā­ri­jas ap­ga­ba­la lat­vie­šu pa­do­mes priekš­­- sē­dē­tā­ja pie­nā­ku­mus. 1950. ga­da ap­rī­lī ar ģi­me­ni pār­cē­lās uz Ņū­džer­si­jas pa­val­sti ASV, kur tur­pi­nā­ja sa­vu sa­bied­ris­ko dar­bī­bu trim­das lat­vie­šu sa­bied­rī­bā: bi­ja Ņū­džer­si­jas lat­vie­šu or­ga­ni­zā­ci­ju ap­vie­nī­bas pre­zi­di­ja lo­cek­lis, Eli­za­be­tas-Ņū­ar­kas lat­vie­šu evaņ­ģē­lis­ki lu­te­ris­kās drau­dzes pa­do­mes lo­cek­lis, Lat­vie­šu virs­nie­ku ap­vie­nī­bas go­da biedrs. J. La­ve­nie­ka dzī­ves gai­tas bei­dzās 1969. ga­da 17. feb­ru­ārī Ņūb­raun­svī­kā Ņū­džer­si­jas pa­val­stī ASV.

Dzī­ves lai­kā ap­bal­vots ar Lāč­plē­ša Ka­ra or­de­ņa II­I šķi­ru, Tri­ju Zvaig­žņu or­de­ņa II­I šķi­ru, Vies­tu­ra or­de­ņa II šķi­ru (ar šķē­piem), Aiz­sar­gu no­pel­nu krus­tu, Zvied­ri­jas Vā­sas or­de­ņa II­I šķi­ru, Krie­vi­jas Sv. Sta­ņi-s­la­va or­de­ņa II (ar šķē­piem) un II­I šķi­ru (ar šķē­piem), Sv. An­nas or­de­ņa II, II­I (ar šķē­piem), IV šķi­ru.

Sa­ga­ta­vo­jis Ju­ris Ci­ga­novs, Dr. hist.,
Lat­vi­jas Ka­ra mu­ze­ja di­rek­to­ra viet­nieks.
Fo­to — no LKM krā­ju­ma.

Vīri no nemirstīgās ierindas

Edīte Sondoviča

Foto — no autores personiskā arhīva.

Jaunas sejas. Tagad un pirms simt gadiem. Ierindā karavīri — jaunekļi. Mazliet paveroties viņos, — ļoti līdzīgi šie zēni ar puķi pie cepures. Toreiz — gatavi vēl neapjaustam piedzīvojumam, un tagad — Latvijas armijas karavīri ar savu skatījumu uz pasauli. Laiks cits, skarbs, viltīgs. Strēlnieku simtgades pasākumu afišā ietvertā kopsakarība apliecina — tā ir nemirstīgā ierinda, kas vieno laikmetus. Kamēr būs šī zeme un tauta, to sargāja un sargās jaunekļi ar baltu puķi pie sirds.

Jaunekļus, kuri bija izgājuši cauri diviem pasaules kariem un palikuši dzīvi, iepazinu 20. gs. 70. un 80. gados. 1970. gada 16. aprīlī, kad durvis vēra muzejs ar ļoti garu un sarežģītu nosaukumu, daļa no latviešu strēlniekiem tajā notikumā piedalījās. Ne visu atceros, bet par tiem, kuri palikuši atmiņā, pastāstīšu. Tās būs atmiņas par personībām, kas īpaši uzrunāja, saistīja un palīdzēja izprast latviešu strēlnieku būtību, slavu un traģiku. Sarkani… Balti… Kā tik viņus nedēvēja tie, kuri vēsturi neizprata un neizprot joprojām, jo izliekas īpaši pareizi.

Pulkvedis Ansis Šponbergs, 4. Vidzemes latviešu strēlnieku pulks, — divi pasaules kari pārdzīvoti, iegūta augstākā militārā izglītība, Kurzemes cietoksnī komandējis pulku 130. latviešu strēlnieku korpusā. 1957. gadā viņš kopā ar ģenerāli Pēteri Baumani bija atbraucis uz Džūkstes vidusskolu un stāstīja par pārdzīvoto Otrajā pasaules karā. Abi ciemiņi kopā ar vecāko klašu skolēniem izstaigāja Džūkstes apkārtni.

1968. gada ziemā, strādājot jau Revolūcijas muzejā, piedalījos latviešu strēlnieku sanāksmēs, kas lēma par jauna muzeja celt­niecību, par pieminekli Strēlnieku laukumā, kur reiz bija atradies lepnais Melngalvju nams. Toreiz, 1968. gadā, tur atradās akmens ar vēstījumu, ka šajā vietā tiks uzcelts muzejs. Kad vīri iekarsa strīdos, allaž nosvērtais pulkvedis Šponbergs nomierināja satrauktos prātus. Kad muzejs jau strādāja un bija kļuvis par strēlnieku otrajām mājām, Šponbergtēvs, tā mēs viņu godājām, bija mūsu galvenais padomdevējs. Nebija tādu jautājumu, uz kuriem netiktu rasta atbilde! Viņš cienīja labu literatūru, klasisko mūziku, izprata humoru un labprāt mēdza pajokot.

Pulkvedis Augusts Daume, lidotājs. Viņš bija dienējis Sarkanās armijas Gaisa spēkos, kad tos komandēja rūjienietis Jēkabs Alksnis.

Muzeja darbinieki pie viņa Mežaparkā mēdza ciemoties gan dzimšanas dienā jūnijā, gan vārda dienā augustā. Jūnijā priecājāmies par ziedošajām ābelēm un bišu sanoņu tajās, bet augustā nobaudījām gardo medu. Bišu pulkvedim — tā mēs viņu dēvējām — kaimiņos dzīvoja atraktīva personība — izcilā spāņu dejas meistare Marta Alberinga. Viņa parasti ieradās sveikt pulk­vedi, tērpusies kā īsta dīva, bet reiz pat atnāca ar degošām svecēm greznā svečturī. Tas bija neaizmirstams augusta vakars sveču gaismā kopā ar brīnišķīgiem cilvēkiem un viņu atmiņām par tālo jaunību.

Atmiņā palikuši arī citādi brīži. 1979. gada jūlijā kopā ar izcilo kinorežisoru Hercu Franku un kinogrupu Maskavā izstaigājām vietas, kur 1918. gadā risinājās kreiso eseru dumpja notikumi. Toreiz izšķirošo vārdu teica latviešu strēlnieki un viņu komandieris Jukums Vācietis. Augustam Daumem tad bija tikai astoņpadsmit un, kā viņš pats atzina, ļoti gribējies dzīvot. «Laikam jau kāds uzklausīja manu lūgšanu un ļāva izdzīvot toreiz, kļūt par lidotāju un izturēt visu, kas bija lemts, bet galvenais  — atgriezties mājās, Latvijā.» A. Daume mums izstāstīja arī, kā saņēmis stingros rājienus no Jēkaba Alkšņa gan par maza lācēna atvešanu no Sibīrijas, gan komandiera dēlēna Imanta vizināšanu ar lidmašīnu. «Lai gan bijām abi no Vidzemes un labi pazīstami, Alksnim pret padotajiem nekādu atlaižu nebija. Viņa kredo bija — aviācijā sīkumu nav. No vissīkākās lidaparāta skrūvītes līdz lidotāja baltajai krādziņai un nospodrinātajiem zābakiem — visam jābūt ideālā kārtībā.» Jēkabu Alksni nošāva 1938. gadā. Augustu Daumi arī arestēja un sita līdz nemaņai par uzbrukuma mēģinājumu izmeklētājam, kurš centās piespiest parakstīt melīgas liecības. «Un atkal kāds mani sargāja. Cietuma uzraugs man izglāba dzīvību. Bija arī starp viņiem cilvēki.» Tādiem atklātības mirkļiem sirmais pulkvedis ļāvās reti.

Strēlnieku dēlu tikšanās Daugavmalā (TV ieraksts). No kreisās žurnālists Andris Sproģis, Revolūcijas muzeja direktora vietnieks Hugo Lapiņš. Alu malko Ēvalds Valters un Jānis Šireika, domīgi smaida Pēteris Griško un strēlnieka dēls dzejnieks Valdis Rūja, priekšplānā — Jānis Luste. 1981. gada 26. jūnijs.
Strēlnieku dēlu tikšanās Daugavmalā (TV ieraksts). No kreisās žurnālists Andris Sproģis, Revolūcijas muzeja direktora vietnieks Hugo Lapiņš. Alu malko Ēvalds Valters un Jānis Šireika, domīgi smaida Pēteris Griško un strēlnieka dēls dzejnieks Valdis Rūja, priekšplānā — Jānis Luste. 1981. gada 26. jūnijs.

A. Daumes draugs un domubiedrs bija Pēteris Griško no 3. Kurzemes latviešu strēlnieku pulka. Septiņdesmitajos gados kopā ar Pēteri Griško, ļoti aktīvas Mālpils vidusskolas skolotājas (Andrejeva, ja atmiņa neviļ) aicināts, Augusts Daume devās uz Ukrainu, lai jauniešiem parādītu latviešu strēlnieku cīņu vietas. Abiem sirmajiem vīriem bija patiesa cieņa jaunatnes vidū, jo viņi nelietoja skaļus vārdus, bet prata par pārdzīvoto pateikt būtisko.

Kad šogad 1. augustā klausījos svinīgajās uzrunās pie Tērbatas ielas nama, kur tika atklāta piemiņas plāksne Latviešu strēlnieku bataljonu organizācijas komitejai, strēlniekiem, kas tur pirms simt gadiem pulcējās, acu priekšā redzēju Pēteri Griško. Arī astoņpadsmit gadu vecais strādnieku puisis no Sarkandaugavas, tēvam un mātei nezinot, toreiz bija ieradies, lai pieteiktos strēlniekos. Pieņemts un 3. Kurzemes latviešu strēl­- nieku bataljonā ieradies pilnā ekipējumā. Rudenī pie Slokas bataljons saņēmis pirmās kaujas kristības.

Ēvalds Valters un Augusts Daume. 1981. gada 26. jūnijs.
Ēvalds Valters un Augusts Daume.1981. gada 26. jūnijs.

1987. gada 17. janvārī, kad pirmo reizi, Jelgavas pilsētas partijas (!) komitejas atbalstīti, atzīmējām Ziemassvētku kauju 70. gadskārtu, Pēteris Griško jeb Pēterītis, kā viņu mēdza uzrunāt, izstāstīja, ka šo kauju laikā viņš briesmīgi pārsalis un tā arī būtu uz mūžu aizmidzis zem egles, ja vien «čomiņi» nebūtu viņu kārtīgi sapurinājuši. Kopā ar saviem zēniem viņš aizgāja līdz Perekopam, bet pēc Pilsoņu kara palika Krievijā. Viņš, atceroties tos laikus, pajokoja: «Mēs bijām uz izķeršanu dažādos amatos, jo Krievijā reti kam bija tāda izglītība kā mums — mācējām lasīt un rakstīt, valodas zinājām, īpaši tie strēlnieki, kuri bija mācījušies ģimnāzijā. Es gan tikai savu Sarkandaugavas pamatskolu biju beidzis, bet par amatu trūkumu nesūdzējos.» Pēteris Griško cauri laikiem saglabāja gaišu prātu. 1982. gadā, kad viņam lika atteikties no 1937. gada represiju vērtējuma «Strēlnieku zvaigznājā», viņš palika pie savām domām.

Pēteris Griško 90. dzimšanas dienā. 1987. gada 8. februāris.
Pēteris Griško 90. dzimšanas dienā.1987. gada 8. februāris.

Kā sarunās atzina Juris Podnieks un Andris Slapiņš, Pēterī Griško bija kaut kas no kino cilvēka — sapratis viņus no pusvārda un, kā vien spējis, palīdzējis. Ļāvis ieskatīties arī savos ar amatiera kameru uzfilmētajos kadros. Tas bijis viens no viņa vaļaspriekiem, tāpat kā medības.

Kad 1974. gada pavasarī viņam ieminējos, ka 3. Kurzemes latviešu strēlnieku pulka vakars televīzijā plānots nevis kā tiešraide no muzeja, bet kā pirmais krāsainais videoieraksts, ko vēlāk montēs un parādīs skatītājiem, Pēteris uzreiz teica, ka to varētu sarīkot pie viņa — dārzā. Pasākums izdevās ļoti emocionāls. Kurzemnieki pie atmiņu uguns­- kura  atcerējās strēlnieku laikus. Pulka muzikanta Pētera Vecumnieka mazdēls Andris iepriecināja vectēvu un viņa biedrus  ar paša komponētu dziesmiņu. Tagad Andris Vecumnieks ir Mūzikas akadēmijas profesors, komponists, turpina vectēva sākto, tikai citā kvalitātē. Vai ieraksts saglabājies, nezinu. Cik atceros, 3. pulka atmiņu vakaru televīzijā rādīja vairākkārt. Muzejnieki to noskatījās pie Pētera un viņa viesmīlīgās Anniņas, kas viņu vienmēr saposa tuvākiem un tālākiem ceļiem.

Kad 1978. gada rudenī Ščecinā notika Rīgas dienas, turienes muzejā tika atklāta izstāde par latviešu strēlniekiem. Atklāšanā piedalījās Pēteris Griško un Jānis Kalniņš no 4. Vidzemes pulka. Tie bija neaizmirstami brīži, un abi strēlnieki godam pārstāvēja savus biedrus un savu zemi. Ščecinā kopā noskatījāmies Polijas televīzijā translēto Jāņa Pāvila II inaugurācijas ceremoniju no Vatikāna. Pēteris Griško toreiz tikai noteica: «Tas jau kaut ko nozīmē…» 1988. gada notikumi Rīgā un citur Latvijā apliecināja šajos vārdos ietverto vēstījumu. Notikumi 14. jūnijā pie Kongresu nama, kad Latvijas komunistiskās partijas CK sekretārs Anatolijs Gorbunovs nostājās zem «nepareizā» karoga, kad tautas nestie ziedi klēpjiem sagūla pie Brīvības pieminekļa, izraisīja asu reakciju īstenajos, pareizajos komunistos, arī dažos strēlniekos. Muzejā notika sanāksme un tapa vēstule ar asu nosodījumu 14. jūnija notikumiem. Aprunājāmies ar Pēteri — viņš mūs saprata. Samek­- lējām muzeja fondos 1917. gada 1. maija gājiena fotogrāfijas, kur redzams arī «nepareizais» karogs, ko nes latviešu strēlnieki. Saruna bija par vērtībām, par Latviju, un mums kopā izdevās nomierināt vēstules rakstītājus. Pēteris vēl piebilda, ka ar sarkanbaltsarkano karodziņu pie sirds ne viens vien strēlnieks  līdz Perekopam aizgājis. Drīz saņēmām apstiprinājumu viņa teiktajam. Strēlnieka A. Lakstīgalas tuvinieki atnesa uz muzeju mazu Latvijas karodziņu, ko līdz Perekopam, iešūtu šinelī, bija aiznesis viņu radinieks un ar to arī atgriezies Latvijā.

 Pirmajā Ziemassvētku kauju atceres pasākumā Ložmetējkalnā. 1984. gada 17. janvāris. No kreisās: Fricis Jansons, Jānis Litvinskis, E. Sondoviča, Pēteris Griško, V. Pabērza un Jānis Draudiņš.

Pirmajā Ziemassvētku kauju atceres pasākumā Ložmetējkalnā.1984. gada 17. janvāris.
No kreisās: Fricis Jansons, Jānis Litvinskis, E. Sondoviča, Pēteris Griško, V. Pabērza un Jānis Draudiņš.

Pēteris Griško, viens no pirmajiem brīv­- prātīgajiem latviešu strēlniekiem no Sarkandaugavas, sagaidīja Latvijas valstiskuma at­- jaunošanu. Nosvinējis 95. dzimšanas dienu, gandarīts par likteņa lemto dzīvesgājumu, rudens pusē viņš piebiedrojās saviem čomiņiem aizsaules pulkā, palikdams cilvēku atmiņā ar savu gaišo smaidu un stingro mugurkaulu.

Ielūgums uz gadsimta balli

Edīte Sondoviča

Foto — no autores personiskā arhīva.

Dekoratīvās mākslas un dizaina muzeja 1. stāva izstāžu zālē apmeklētājus aicina kārtējā modes vēsturnieka un kolekcionāra Aleksandra Vasiļjeva krāšņā izstāde «Ielūgums uz gadsimta balli. 1915.—2015.» Pirms sākt apskati, izstāžu zālei var pārlaist skatienu un uz mirkli ļauties vīzijai: skan Vīnes valsis un skaistajos balles tērpos aizvirpuļo pāris aiz pāra. Varbūt tā ir balle Parīzē, varbūt 1915. gada rudenī Ziemeļblāzmas pilī, varbūt 20. gadsimta trīsdesmitajos gados slavenā Preses balle Rīgas virsnieku namā. Ikviens, aplūkojot tērpus un vitrīnās izvietotos aksesuārus, var iztēloties savu sapņu balli.

Terpi 2 Terpi

Interesants ir arī videostāsts par vēsturiskajām ballēm, kurās piedalās izcili sabiedrības pārstāvji. Varbūt nebūšu objektīva, bet mani īpaši uzrunāja videomateriāls par Latvijas armijas balli 2000. gada rudenī. Pirms 15 gadiem beidzot viss bija sakārtots atbilstoši etiķetei. Balle sākās ar polonēzi  un valsi. Dāmām gandrīz visām bija vakartērpi, virsniekiem goda mundieri. Komandieris toreiz tā īsti negribēja piekrist po­- lonēzei… Ja viņš tagad redzētu, cik iznesīgi ir balles dalībnieki, būtu gandarīts, ka padevās NBS Kultūras nodaļas ierosinājumam. To palīdzēja realizēt baletmeistare Inese Čača, parādot, cik polonēze ir skaisti un vienkārši izpildāma ikvienam, kur nu vēl virsniekiem. Šo video ar interesi vēroja arī Rīgas viesi.

Ekonomiskā krīze it kā veiksmīgi ir pārvarēta. Emocionāli un ar godu pieminēti latviešu strēlnieki, kopā visiem izdziedot viņu jaunības gadu dziesmas. Strēlnieku tradīciju sargātāji un kopēji no vīru kopas «Vilki» tautas un armijas gājienu aizvadīja līdz Daugavmalai — līdz svētku kulminācijai. Bet es, tur stāvot, iztēlē redzēju, kā kuģīši un laivas pirms 100 gadiem aizvizināja strēlniekus līdz Vecmīlgrāvim. Tur Burtnieku namā patvērumu bija atraduši Latvijas inteliģences pārstāvji, arī Krišjānis Barons, Kārlis Skalbe un Jānis Akuraters. Barontēvs strēlniekiem dāvināja tautas dziesmu pēdējo burtnīcu, tikko kā iznākušu. Vecmīlgrāvis sāka dzīvot citu dzīvi. Toreiz pirms diviem gadiem (1913.) atjaunotajā pilī, ko Piektā gada revolūcijas laikā nodedzināja melnā sotņa, atkal notika sarīkojumi. Kāda sakritība — 2013. gada maijā pils vēra durvis pēc ilgiem bezatbildības gadiem. Rīgas dome atrada līdzekļus, lai sakoptu parku un atjaunotu pili. Esmu tur vairākkārt bijusi un vienmēr esmu domājusi par Latvijas armijas virsnieku balli šajās brīnišķīgajās telpās. Ar šo gadsimta balli varētu nosvinēt latviešu strēlnieku bataljonu dibināšanas simtgadi, jo bez viņiem nebūtu ne Latvijas valsts, ne tās armijas. Laiks, lai sagatavotos gadsimta ballei, vēl ir!

Lat­vi­jas zi­nā­ša­nas stip­ri­na Ma­li ar­mi­ju

Tai­vo Trams

Fo­to — Gatis Indrēvics.

Mali armijas karaviri apmaciba (3)Pirm­ā iz­jū­ta ir sa­prat­ne, ka esi no­nā­cis pa­vi­sam ci­tā pa­sau­lē. Ir karsts, mitrs, ap­kārt uz mo­pē­diem šau­dās ļo­ti tum­šas ādas krā­sas cil­vē­ki, ie­lu ma­lās deg uguns­ku­ri. Tu īs­ti ne­iz­pro­ti, kur esi no­kļu­vis. Pēc ne pā­rāk il­ga lai­ka sāk šķist, ka šī ze­me stipri ne­at­šķi­ras no Lat­vi­jas — pal­mu nav daudz, to­ties pilns ar lie­liem lap­ko­kiem un krū­miem, un pat tu­vī­nā upe no da­žiem skat­pun­ktiem ir vi­sai līdz­īga Dau­ga­vai. Un vēl pēc da­žām die­nām, kad jau esi ne­daudz ie­ju­ties ša­jā tā­la­jā zem­ē, sa­pro­ti, ka tā to­mēr ir pa­vi­sam, pa­vi­sam ci­ta pa­sau­le. Pa­sau­le, ku­rā nu jau tre­šo ga­du sa­vu ie­gul­dī­ju­mu dro­šā­kas un la­bā­kas sa­bied­rī­bas bū­vē­ša­nā sniedz arī Lat­vi­jas ka­ra­vī­ri. Tā ir Ma­li, vie­na no lie­lā­ka­jām Rietum­āf­ri­kas val­stīm.

Valsts ap­vēr­sums un dum­pis zie­me­ļos
2012. ga­da mar­tā Ma­li no­ti­ka valsts ap­vēr­sums, un kopš tā si­tu­āci­ju val­stī ne­var uz­ska­tīt par pil­nī­bā dro­šu un sta­bi­lu. Tā ie­vē­ro­ja­mi pa­slik­ti­nā­jās pēc 2013. ga­da sā­ku­mā valsts zie­meļ­da­ļā no­ti­ku­šās ra­di­kā­lo is­lā­mis­tu ak­ti­vi­zē­ša­nās, kau­ji­nie­ku gru­pām, kas gal­ve­no­kārt sa­stāv no tu­are­giem, uz­sā­kot vir­zī­ša­nos uz valsts dien­vi­diem un gal­vas­pil­sē­tu Ba­ma­ko. Paš­laik kau­ji­nie­ki ir bū­tis­ki no­vā­ji­nā­ti un no­piet­nu ap­drau­dē­ju­mu valsts dien­vi­diem vairs ne­ra­da, ta­ču zi­ņo­ju­mi par da­žā­diem dro­šī­bas in­ci­den­tiem lai­ku pa lai­kam tiek sa­ņem­ti jo­pro­jām.

MALI AC5Q1238_Pieteikumam

2013. ga­da feb­ru­ārī Ma­li ti­ka iz­vei­do­ta ES ap­mā­cī­bas mi­si­ja (EUTM Ma­li), ku­ras mēr­ķis ir stip­ri­nāt Ma­li ar­mi­ju un uz­la­bot valsts bru­ņo­to spē­ku ope­ra­ci­onā­lās spē­jas. Kau­jas ope­rā­ci­jās ES mi­si­ja ne­ie­sais­tās. Paš­laik mi­si­jas man­dāts ir pa­ga­ri­nāts līdz nā­ka­mā ga­da mai­jam. Lat­vi­jas bru­ņo­tie spē­ki ES mi­si­jā Ma­li ie­sais­tī­jās 2013. ga­da ap­rī­lī, sā­kot­nē­ji ar di­viem ka­ra­vī­riem. Paš­laik Ma­li strā­dā jau sep­ti­ņi Lat­vi­jas ka­ra­vī­ri, ku­ru se­šus mē­ne­šus il­gais mi­si­jas laiks tu­vo­jas no­slē­gu­mam.

No an­al­fa­bē­tiem līdz augst­sko­lu ab­sol­ven­tiem
Ap­mā­cī­ba no­tiek Ku­li­ko­ro pil­sē­tā, kas at­ro­das ne­pil­nus 60 km no Ma­li gal­vas­pil­sē­tas Ba­ma­ko. «Ap­mā­cā­mo am­pli­tū­da ir ļo­ti pla­ša — sā­kot ar jaun­ie­sau­ca­ma­jiem, kas pir­mo die­nu sa­ska­ras ar ar­mi­jas dzī­vi, līdz in­struk­to­riem. Esam pie­da­lī­ju­šies arī virs­nie­ku un ka­de­tu ap­mā­cī­bā,» stās­ta Lat­vi­jas kon­tin­gen­ta Ma­li ko­man­die­ris kap­tei­nis Ma­dars Ve­liks.

Arī in­for­mā­ci­ja, ko sa­viem kur­san­tiem pa­sniedz Lat­vi­jas in­struk­to­ri, ir ļo­ti pla­ša — nā­kas mā­cīt gan­drīz vi­su, sā­kot no rī­ta ros­mes līdz tak­tis­ka­jiem uz­de­vu­miem, to­po­grā­fi­jai, šau­ša­nai utt. Kur­san­ti ir at­sau­cī­gi un po­zi­tī­vi no­ska­ņo­ti, ta­ču ļo­ti da­žā­di, un tas ra­da pa­pil­du iz­ai­ci­nā­ju­mu — ne­pie­cie­ša­mas ne ti­kai la­bas zi­nā­ša­nas par pa­snie­dza­mo vie­lu, bet arī pe­da­go­ga ta­lants. «Ma­lie­šiem ir vēl­me ap­gūt jaun­ās lie­tas, bet, kā jau vi­sās zem­ēs un ar­mi­jās, ir cil­vē­ki, ku­riem šī vēl­me ir lie­lā­ka, un cil­vē­ki, ku­riem tā nav tik lie­la. Ir cil­vē­ki, ku­rus nav ne­pie­cie­šams mo­ti­vēt, ku­ri pa­ši nāk ar jau­tā­ju­miem, ir at­vēr­ti un mā­cī­ties gri­bo­ši, bet ir arī tā­di, ku­ri ne­daudz jā­pas­tumj, var­būt pat jā­pa­mo­di­na mā­cī­bām. Bū­tī­bā cil­vē­ku da­žā­dī­ba arī ir pats lie­lā­kais mū­su iz­ai­ci­nā­jums,» sa­ka M. Ve­liks. Viņš at­zīst, ka tā­du vi­dē­jo Ma­li ka­ra­vī­ru ir ļo­ti grū­ti de­fi­nēt — gan vi­ņu sa­ga­ta­vo­tī­ba, gan iz­glī­tī­bas lī­me­nis ļo­ti at­šķi­ras; starp kur­san­tiem sa­sto­pa­mi gan augst­sko­lu ab­sol­ven­ti ar vi­sai la­bu an­gļu va­lo­das pras­mi, gan arī an­al­fa­bē­ti. Da­ļa kur­san­tu nāk no ar­mi­jas cil­vē­ku ģi­me­nēm pa­au­džu pa­au­dzēs; vi­ņi uz­ska­ta, ka tas ir vi­ņu ceļš un ci­tu va­ri­an­tu nav. Ta­ču ir arī tā­di, kas, šķiet, mā­cī­bās no­kļu­vu­ši pār­pra­tu­ma pēc un cen­šas vien­kār­ši no­vilkt lai­ku.

Mali armijas karaviri apmaciba (1)_TS

Bez tul­ka — ne so­li
Ma­li kā bi­ju­ša­jai Fran­ci­jas ko­lo­ni­jai valsts va­lo­da ir fran­ču, ik­die­nas sa­zi­ņā tiek iz­man­to­ta arī vie­tē­jā va­lo­da bam­ba­ra. Tā kā Lat­vi­jas in­struk­to­ri pār­val­da an­gļu va­lo­du, mā­cī­bu pro­ce­sa no­dro­ši­nā­ša­nai jā­iz­man­to tul­ku pa­kal­po­ju­mi. Pro­tams, no­do­da­mās zi­ņas pār­tul­ko­ša­na pra­sa pa­pil­du lai­ku, tur­klāt tul­ku ne­pie­cie­ša­mī­ba uz­liek zi­nā­mus ie­ro­be­žo­ju­mus — vi­si sep­ti­ņi in­struk­to­ri vien­lai­kus strā­dāt ne­var, jo jā­pa­kār­to­jas tul­kiem. Pa­ras­ti mū­su ka­ra­vī­ru rī­cī­bā ir di­vi tul­ki. «Ne­ko slik­tu par mū­su tul­kiem ne­va­ru teikt. Bi­jām iz­mē­ģi­nā­ju­ši arī ci­tus, ta­ču ta­gad ir at­rasts op­ti­mā­lais va­ri­ants. Pie­mē­ram, Ab­dra­ha­ma­ne Ko­na­te strā­dā ar mums jau no pa­ša sā­ku­ma, viņš ir la­bi ie­ju­ties sa­vā dar­bā. Kad ne­pie­cie­šams ru­nāt ska­ļāk, viņš to da­ra, kad jā­pa­rā­jas — viņš klo­nē mū­su balss tem­bru. Tas ir ļo­ti sva­rī­gi — lai tā zi­ņa, ko mē­ģi­ni no­dot, aiziet līdz klau­sī­tā­jiem at­bil­sto­šā no­for­mē­ju­mā, ne­vis tiek mo­no­to­ni no­ru­nā­ta. Tā­dā ga­dī­ju­mā ta­va emo­ci­onā­li ie­ce­rē­tā uz­ru­na tik­tu no­rak­ta jau pa­šos pa­ma­tos,» at­zīst Lat­vi­jas kon­tin­gen­ta ko­man­die­ris.

Arī pats A. Ko­na­te ir ap­mie­ri­nāts par sa­dar­bī­bu ar Lat­vi­jas ka­ra­vī­riem. «Es do­mā­ju, ka sa­dar­bī­ba bi­ja la­ba, un man pa­tie­šām bi­ja prieks strā­dāt ar vi­ņiem. Es pa­tie­šām cie­nu vi­ņus. Un, jo cil­vē­kam ir vai­rāk paš­cie­ņas, jo tas vai­rāk cie­na arī sa­vus par­tne­rus,» sa­ka tulks. Dar­ba lai­kā ES ap­mā­cī­bas mi­si­jā A. Ko­na­tem pa­šam nā­cies kļūt te­ju vai par mi­li­tār­per­so­nu, vi­sā­dā zi­ņā pie­lā­go­ties ka­ra­vī­ru dzī­ves rit­mam. Vi­ņa dar­ba die­na sā­kas kriet­ni pirms se­šiem no rī­ta, jo tul­kam jā­būt klāt vien­mēr, kad ne­pie­cie­ša­ma vi­ņa pa­lī­dzī­ba. Par mi­li­tā­ro tul­ku viņš strā­dā jau trīs ga­dus un ir ļo­ti prie­cīgs par šo pie­re­dzi.

MAli LAT Kontingents_TS

Ba­te­ri­jā vien­mēr jā­būt re­zer­vei
Vēl vie­na ni­an­se, ar ko jā­rē­ķi­nās ap­mā­cī­bas lai­kā — viss no­tiks lē­nāk, ne­kā tas ie­rasts Lat­vi­jā. «Mēs to esam ie­sau­ku­ši par sa­fe mo­de, jo pat kus­tī­bas ir lē­nā­kas. Pie­mē­ram, pār­vie­to­jo­ties no vie­na pun­kta uz ot­ru, ne­va­jag gai­dīt, ka šie cil­vē­ki ātr­i skries. Bet tam vi­sam ir savs lo­ģisks pa­mats — vi­ņi rē­ķi­na, ka ar eso­ša­jām or­ga­nis­ma re­zer­vēm vēl ir jā­dzī­vo vi­sa at­li­ku­sī kar­stā die­na, tā­dēļ ba­te­ri­jas ne­var iz­tē­rēt vie­nā pie­gā­jie­nā. Vi­ta­li­tā­te at­grie­žas tad, kad jau re­dza­mas to­brīd pil­dī­tā uz­de­vu­ma bei­gas,» stās­ta M. Ve­liks.

Šo Ma­li ar­mi­jas pār­stāv­ju spe­ci­fi­ku ap­stip­ri­na arī Zie­meļ­ei­ro­pas un Bal­ti­jas val­stu ap­mā­cī­bas gru­pas ro­tas ko­man­die­ris So­mi­jas ar­mi­jas kap­tei­nis Ja­ni Tal­ven­sā­ri. «Ma­li ka­ra­vī­ru pras­mes ir ļo­ti at­šķi­rī­gas, un lie­la no­zī­me ir vi­ņu mo­ti­vā­ci­jai, kas va­ri­ē at­ka­rī­bā no ar­mi­jas hie­rar­hi­jā ie­ņe­ma­mā ama­ta. Ir ie­spē­ja­mas si­tu­āci­jas, kad vi­ņiem nav la­sīt un rak­stīt­pras­mes, to­ties vi­ņiem pie­mīt vē­lē­ša­nās un cen­tī­ba, kas tās at­sver. Nā­ci­jai ko­pu­mā šeit rak­stu­rī­ga lē­nī­ba, dzī­ves ritms šeit ir lē­nāks ne­kā zie­meļ­val­stīs,» at­zīst J. Tal­ven­sā­ri. Vi­ņa­prāt, Ma­li ar­mi­jas ap­mā­cī­ba līdz šim nav bi­ju­si efek­tī­va — tā pā­rāk daudz kon­cen­trē­ju­sies uz te­ori­ju, bet pā­rāk maz lai­ka vel­tīts prak­tis­ka­jām ie­ma­ņām, tak­ti­kas iz­man­to­ša­nai un ko­man­die­ru ie­ma­ņu no­stip­ri­nā­ša­nai.

Ru­nā­jot par sa­dar­bī­bu ar Lat­vi­jas in­struk­to­riem, J. Tal­ven­sā­ri at­zīst, ka vi­ņa priekš­stats par mū­su ka­ra­vī­riem ir ļo­ti po­zi­tīvs. «Vi­si ir pro­fe­si­onā­li ka­ra­vī­ri, la­bi pār­zi­na tak­ti­ku un sa­vus uz­de­vu­mus spēj pa­veikt la­bi. No ot­ras pus­es, kā jau pro­fe­si­onā­li ka­ra­vī­ri, vi­ņi nav tik ļo­ti ra­du­ši pie mā­cī­ša­nas. Starp vi­ņiem ir pār­is pui­ši, kas dzim­te­nē iz­gā­ju­ši in­struk­to­ru ap­mā­cī­bu, un uz vi­ņiem tad arī gul­stas vis­lie­lā­kā at­bil­dī­ba.»

Mē­re­nie mu­sul­ma­ņi
Lai gan Ma­li ir iz­teik­ti is­lām­ti­cī­ga valsts (ap 95% sa­bied­rī­bas se­vi pie­skai­ta mu­sul­ma­ņiem), šīs re­li­ģi­jas ie­tek­mi ik­die­nas dzī­vē īpa­ši ne­jūt. Ap­dzī­vo­tās vie­tās ik pa lai­kam re­dza­mas mo­še­jas un no­teik­tās stun­dās skan mul­lu aici­nā­ju­mi uz lūg­ša­nām, ta­ču uz ie­lām Me­kas vir­zie­nā vēr­su­šies lū­dzē­ji re­dza­mi re­ti. Arī ik­die­nas mo­dē is­lā­ma stin­grās lī­ni­jas pie­kri­tē­ju ie­tek­me ma­nā­ma mi­ni­mā­li — te do­mi­nē tra­di­ci­onā­lie Āf­ri­kas ap­ģēr­bi un eiro­peisks stils. Arī al­ko­hols ik­die­nas dzī­vē Ma­li nav ne­kāds ta­bu.

Ma­li sa­bied­rī­bas se­ku­la­ri­tā­ti ne­tie­ši ap­lie­ci­na sie­vie­šu augst­ais īpat­svars ad­mi­ni-s­tra­tī­va­jā apa­rā­tā un arī ar­mi­jā. «Pie­mē­ram, pē­dē­jā mū­su ap­mā­cī­ta­jā in­struk­to­ru kur­sā gan­drīz tre­šā da­ļa bi­ja sie­vie­tes. Tā kā tas ir va­do­šais in­struk­to­ru sa­stāvs, tad tas ir vi­sai ie­spai­dīgs ci­pars. Sie­vie­tei būt ar­mi­jā šeit vien­no­zī­mī­gi nav pro­blē­ma,» at­zīst M. Ve­liks.

Mali daba un cilveki (8)_TS
Mali armijas instruktoru skolas poligonā notiek gan armijas treniņi, gan ikdienas dzīve — ganās govis, un ļaudis kopj savus laukus.
Mali daba un cilveki (13)
Līdzko automašīna ir apstājusies, pie tās steidz ielu tirgoņi.
Mali daba un cilveki (10)
Cilvēki Mali dienvidos ir laipni un atvērti.
Mali Pie Nigeras upes (1)
Nigēras upes krastā rit savrupa dzīve.

Vis­pirms — zi­nā­ša­nu at­svai­dzi­nā­ša­na
Paš­laik Ma­li strā­dā­jo­šie Lat­vi­jas ka­ra­vī­ri jau no­slēdz sa­vu mi­si­ju. Augus­ta bei­gās — sep­tem­bra sā­ku­mā no­tiks Ma­li eso­šo ES spē­ku ro­tā­ci­ja un arī Lat­vi­jas pār­stāv­ji at­grie­zī­sies mā­jās, lai tur­pi­nā­tu die­nes­tu Na­ci­onā­la­jos bru­ņo­ta­jos spē­kos. Ma­li aiz­va­­- dī­tie se­ši mē­ne­ši aiz­ri­tē­ju­ši strau­ji. «Ie­ra­dā­mies feb­ru­āra bei­gās. Tā kā šeit ir ļo­ti mul­ti­na­ci­onāls kon­tin­gents, tad sā­kām ar to, ka pa­ši vis­pirms strā­dā­jām cits ar ci­tu, lai iz­vei­do­tu to ga­la pro­duk­tu, ko mēs pa­snieg­sim Ma­li ar­mi­jai,» stās­ta M. Ve­liks.

Pir­mais no­piet­nais uz­de­vums bi­ja Ma­li ar­mi­jas 3. kau­jas gru­pas at­kār­to­ta ap­mā­cī­ba jeb zi­nā­ša­nu at­jau­no­ša­na. Šī kau­jas gru­pa sa­stā­vē­ja no jau ap­mā­cī­tiem ka­ra­vī­riem, kas bi­ju­ši mi­si­jās valsts ne­mie­rī­ga­jā zie­meļ­da­ļā un pie­da­lī­ju­šies kau­jās. Pēc at­grie­ša­nās mā­jās kau­jas gru­pai ir jā­at­jau­no kau­jas spē­jas, bet ka­ra­vī­riem — jā­at­svai­dzi­na zi­nā­ša­nas, tur­klāt ap­mē­ram pus­e per­so­nāl­sas­tā­va ir no­mai­nī­ju­sies — vie­tā nā­ku­ši jaun­i, vēl ne­pie­re­dzē­ju­ši ka­ra­vī­ri. Ma­li ar­mi­jas for­mā­tā kau­jas gru­pā ir ap 600 ka­ra­vī­ru, un tā sa­stāv no trim kāj­nie­ku ro­tām un ne­pie­cie­ša­ma­jiem at­bal­sta ele­men­tiem (lo­ģis­ti­ka, me­di­cī­na utt.), lai spē­tu pil­nī­bā pat­stā­vī­gi dar­bo­ties no­rā­dī­ta­jā ra­jo­nā. 3. kau­jas gru­pas at­kār­to­tā ap­mā­cī­ba il­gu­si 7 ne­dē­ļas.

Mū­sē­jo pār­zi­ņā 30 ma­lie­ši
Sā­kot­nē­jais mi­si­jas uz­de­vums ES spē­kiem bi­jis vi­sai am­bi­ci­ozs — pa­pil­dus jau eso­ša­jām se­šām Ma­li ar­mi­jas kau­jas gru­pām iz­vei­dot un ap­mā­cīt sep­tī­to — iz­vei­dot to no jaun­ie­sau­ca­ma­jiem ka­ra­vī­riem, vis­pirms tos ap­mā­cot in­di­vi­du­ālā lī­me­nī un tad pa­kā­pe­nis­ki ejot līdz pat ro­tas lī­me­nim. Mū­su in­struk­to­ru ka­pa­ci­tā­te ļauj sniegt ap­mā­cī­bu līdz va­da lī­me­nim. Diem­žēl kaut kā­du ie­mes­lu dēļ Ma­li ar­mi­jai nav iz­de­vies no­kom­plek­tēt šīs kau­jas gru­pas sa­stā­vu, tā­dēļ ra­dies jau­tā­jums — kā vis­la­bāk iz­man­tot ES pie­dā­vā­tās kom­pe­ten­ces un re­sur­sus? Re­zul­tā­tā ra­dī­ta jaun­a ap­mā­cī­bas kon­cep­ci­ja, kas pa­re­dzē­ja veikt četr­u ne­dē­ļu il­gu Ma­li ar­mi­jas ka­de­tu ap­mā­cī­bas kur­su un piec­u ne­dē­ļu il­gu in­struk­to­ru ap­mā­cī­bu.

Lai kā arī bū­tu, Ku­li­ko­ro in­struk­to­ru sko­lā iz­vei­do­tais mā­cī­bu mo­de­lis ir kā spo­guļ­at­tēls ie­ce­rē­ta­jai jaun­vei­do­ja­ma­jai kau­jas gru­pai. Te ir vi­sas trīs kāj­nie­ku ro­tas ar sa­viem at­bal­sta ele­men­tiem, ku­rām vi­sām pre­tī ir at­bil­sto­ši in­struk­to­ri. Lat­vi­jas kon­tin­gen­ta ka­ra­vī­ri dar­bo­jas Zie­meļ­ei­ro­pas un Bal­ti­jas val­stu ap­mā­cī­bas gru­pas sa­stā­vā, ku­rā ir arī so­mi, zvied­ri, igau­ņi un lie­tu­vie­ši. Vis­la­bā­kā sa­dar­bī­ba iz­vei­do­ju­sies ar lie­tu­vie­šu ko­lē­ģiem, ļo­ti la­bas at­tie­cī­bas ir arī ar zvied­riem, ta­ču kaut ko ie­mā­cī­ties vai tie­ši pre­tē­ji — ie­mā­cīt ci­tiem var jeb­ku­ras mi­si­jas da­līb­valsts vi­dē. Zie­meļ­ei­ro­pas un Bal­ti­jas val­stu gru­pa pēc ap­jo­ma un ka­pa­ci­tā­tes at­bilst ro­tai, kas at­tie­cī­gi ap­mā­ca ma­lie­šu ro­tu. Lat­vi­jas sep­ti­ņi in­struk­to­ri ap­mā­ca vie­nu Ma­li va­du ap­tu­ve­ni 30 cil­vē­ku sa­stā­vā.

Daļa Mali armijas instruktoru turpinās mācības, daļa — iesaistīsies aktīvajā dienestā kādā no kaujas grupām.
Daļa Mali armijasinstruktoru turpinās mācības, daļa — iesaistīsies aktīvajā dienestā kādā no kaujas grupām.

Kau­ja Spo­ku pil­sē­tā
«Mums bi­ja jā­strā­dā ar jau pie­re­dzē­ju­šiem in­struk­to­riem, ku­ri mā­cās ot­ro ga­du un ga­ta­vo­jas kļūt par no­da­ļas ko­man­die­ra lī­me­ņa in­struk­to­riem. Pirm­ās ne­dē­ļas vai­rāk vel­tī­jām in­di­vi­du­ālo spē­ju at­tīs­tī­ša­nai — tak­ti­kai, šau­ša­nai, to­po­grā­fi­jai, ta­ču kur­san­tiem ir jā­ap­gūst arī tā­das lie­tas kā li­ku­mi, starp­tau­tis­kās tie­sī­bas un cil­vēk­tie­sī­bu jau­tā­ju­mi. Ik­die­nas dar­bā mēs gan gal­ve­no­kārt fo­ku­sē­ja­mies uz kāj­nie­ku tak­ti­ku,» stās­ta M. Ve­liks.

Ku­li­ko­ro at­ro­das kāds ra­jons, ku­ram vie­tē­jo ie­dzī­vo­tā­ju vi­dū nav la­ba sla­va. «Spo­ku pil­sē­ta» at­ro­das skais­tā vie­tā — līdz­ās Ni­gē­ras upei un krāš­ņam kal­nu ma­sī­vam. Te sa­vu­laik uz­bū­vē­tas div­stā­vu sav­rup­mā­jas, kas nu jau ga­diem il­gi stāv pa­mes­tas un vien­tu­ļas. Vie­tē­jie stās­ta, ka te dzī­vo­ju­šos pie­mek­lē­ju­si kā­da sli­mī­ba, uz­me­tu­šās vā­tis un iz­si­tu­mi, un pēc ne­il­ga lai­ka vi­si Spo­ku pil­sē­tas ie­dzī­vo­tā­ji bi­ja mi­ru­ši. Īpa­ši ne­lā­ga šī vie­ta esot nak­tīs, kad te stai­gā­jot velns un ne­lūg­tiem vie­siem me­tot ar ak­me­ņiem.

Grū­ti pa­teikt, kas īs­te­nī­bā no­ti­cis ar Spo­ku pil­sē­tu, ta­ču in­struk­to­riem šis pa­mes­tais ra­jons ir te­ju ide­āla vie­ta, lai tre­nē­tu ma­lie­šus kau­jai blī­vi ap­dzī­vo­tā vi­dē. «Mū­su ga­dī­ju­mā gan tas ir vai­rāk ti­kai kā ie­skats ša­jā dis­cip­lī­nā — mā­cām un rā­dām, kā tas va­rē­tu iz­ska­tī­ties, kā­das ir bū­tis­kā­kās dar­bī­bas. Ma­li ar­mi­jas ka­ra­vī­ri strā­dā trīs cil­vē­ku gru­pās, kat­ram ir savs at­bil­dī­bas sek­tors, cen­ša­mies bū­tis­kā­kās lie­tas ap­gūt so­li pa so­lim,» stās­ta M. Ve­liks. Pro­tams, pirms prak­tis­ka­jām no­dar­bī­bām bi­ju­si te­orē­tis­kā da­ļa, ta­ču mū­su in­struk­to­ri cen­šas ie­spē­ja­mi vai­rāk lai­ka vel­tīt prak­tis­ka­jām no­dar­bī­bām, ne­vis dar­bam kla­sē.

Viens posms no­slē­dzies
Pa­šās jū­li­ja bei­gās in­struk­to­ru ap­mā­cī­ba ir pa­beig­ta, tā no­slē­dzas ar pa­rā­di un ser­­- ti­fi­kā­ta sa­ņem­ša­nu par ie­gū­to iz­glī­tī­bu. Pēc ce­re­mo­ni­jas kat­ra kur­san­tu gru­pa vēl pa­ka­vē­jas ar sa­viem sko­lo­tā­jiem. Arī Lat­vi­jas kon­tin­gen­ta ka­ra­vī­ri pār­ru­nā aiz­va­dī­to mā­cī­bu pos­mu un iz­da­la su­ve­nī­rus — krek­li­ņus ar uz­rak­stu «Lat­vi­ja», uz­lī­mes un ci­tus su­ve­nī­rus. Drīz vien ka­de­ti po­sī­sies katrs uz sa­vām mā­jām un turp­mā­ka­jām die­nes­ta vie­tām, bet Lat­vi­jas ka­ra­vī­ru kon­tin­gents uz­sāks ga­ta­vo­ša­nos mā­jup­ce­ļam. «Tā­lāk būs pār­gru­pē­ša­nās un ga­ta­vo­ša­nās no­dot ne ti­kai uz­krā­tās zi­nā­ša­nas, bet arī ma­te­ri­ālas lie­tas nā­ka­ma­jiem Lat­vi­jas ka­ra­vī­riem, ku­ri brauks uz še­jie­ni. Mū­su vie­tā nāks jauns sa­stāvs ar jaun­u va­dī­bu, ku­ri būs ga­ta­vi ap­mā­cīt nā­ka­mos Ma­li pie­dā­vā­tos for­mē­ju­mus,» teic M. Ve­liks.

«Vis­pirms es vē­los pa­teik­ties Lat­vi­jas in­struk­to­riem par to, ka vi­ņi šeit ie­ra­dās, lai mūs ap­mā­cī­tu. Mēs no vi­ņiem esam ļo­ti daudz ko mā­cī­ju­šies, īpa­ši tak­ti­kas jo­mā,» at­zīst Ma­li ar­mi­jas kap­rā­lis Pjērs Di­aba­ta. Viņš uz­sver, ka Lat­vi­jas in­struk­to­ri ir ļo­ti zi­no­ši un eru­dī­ti, sa­vu mā­cī­bu vie­lu vi­ņi pa­snie­gu­ši ļo­ti la­bi. Pēc ap­mā­cī­bu pa­beig­ša­nas P. Di­aba­ta tur­pi­nās dar­bu Ma­li ar­mi­jas ser­žan­tu un in­struk­to­ru sko­lā, viņš vē­lē­tos arī tur­pi­nāt mā­cī­bas, lai kļū­tu par pras­mī­gu ka­ra­vī­ru.

Sa­vu­kārt ser­žants Sa­lifs Se­kū Ku­li­ba­li at­zīst, ka ap­mā­cī­bu lai­kā ie­gu­vis dau­dzas zi­nā­ša­nas, kas no­de­rēs turp­mā­ka­jā mi­li­tā­ra­jā kar­je­rā. Īpa­ši vēr­tī­gas ir jaun­ie­gū­tās zi­nā­ša­nas par pirm­ās pa­lī­dzī­bas snieg­ša­nu un tak­ti­kas ie­ma­ņas. Lat­vi­jas ka­ra­vī­ru va­dī­tais kurss bi­jis veik­smīgs, un tas ie­vē­ro­ja­mi uz­la­bo­jis Ma­li ar­mi­jas pār­stāv­ju zi­nā­ša­nas.

Lat­vi­jas de­vu­mu vēr­tē ļo­ti augs­tu
Ko­man­die­ra mai­ņu jū­li­ja bei­gās pie­dzī­vo­ja arī vi­sa ES ap­mā­cī­bas mi­si­ja — līdz­ši­nē­jā mi­si­jas ko­man­die­ra, Spā­ni­jas kon­tin­gen­ta pār­stāv­ja bri­gā­des ģe­ne­rā­ļa Al­fon­so Gar­si­jas Va­ke­ro Pra­da­la vie­tā stā­jās Vā­ci­jas bru­ņo­to spē­ku bri­gā­des ģe­ne­rā­lis Francs Ksav­jers Pfrengls. In­ter­vi­jā «Tē­vi­jas Sar­gam» F. K. Pfrengls uz­sver, ka, vi­ņa­prāt, ir trīs bū­tis­kas lie­tas, kam ir iz­šķi­ro­ša lo­ma ša­jā mi­si­jā — cie­ņa, mo­bi­li­tā­te un mērķ­tie­cī­ba. Arī jaunais komandieris, ņemot vērā savu priekšteču atsauksmes, augs­tu vēr­tē Lat­vi­jas ka­ra­vī­ru ie­gul­dī­ju­mu.

«Lat­vi­jas kon­tin­gen­ta da­lī­ba mi­si­jā ir ļo­ti sva­rī­ga, jo tā ir no­zī­mī­ga ap­mā­cī­bas tak­tis­kās gru­pas sa­stāv­da­ļa,» sarunā uz­svē­ra F. K. Pfrengls. Ru­nā­jot par sa­viem pri­ori­tā­ra­jiem uz­de­vu­miem mi­si­jas va­dī­bā, bri­gā­des ģe­ne­rā­lis at­zīst, ka tur­pi­nās iepriekšējo komandieru veik­smī­gi uz­sāk­to ce­ļu, kas ir bū­tis­ki no­zī­mīgs Ma­li valsts nā­kot­nei. Viens no sva­rī­gā­ka­jiem uz­de­vu­miem ir jaun­u nā­kot­nes lī­de­ru ap­mā­cī­ba, kas ir gal­ve­nais priekš­no­tei­kums ce­ļā uz pat­stā­vī­gu un efek­- ­tī­vu Ma­li ar­mi­ju nā­kot­nē.

Lat­vi­jas ka­ra­vī­ru ie­gul­dī­ju­mu at­zi­nī­gi no­vēr­tē­ja arī līdz­ši­nē­jais mi­si­jas ko­man­die­ris. «Lat­vie­ši strā­dā la­bi. Vi­ņi pa­tie­šām da­ra lie­lis­ku dar­bu, un vi­ņu ie­gul­dī­jums Ma­li ap­mā­cī­bā ir ar lie­lu pie­vie­no­to vēr­tī­bu, jo vi­ņiem ir at­šķi­rīgs re­dzē­jums, pie­mīt pro­fe­si­ona­li­tā­te un kom­pe­ten­ce. Mēs esam pa­tei­cī­gi jū­su nā­ci­jai par ie­gul­dī­ju­mu,» sa­ka A. Gar­si­ja Va­ke­ro Pra­dals. Pēc die­nes­ta Ma­li bri­gā­des ģe­ne­rā­lis do­sies at­pa­kaļ uz Spā­ni­ju, kur tur­pi­nās ko­man­dēt sa­vu bri­gā­di Ka­nā­ri­ju sa­lās. Viņš gan at­zīst, ka jū­tas ne­daudz skum­ji, jo vi­ņam pie­trūks šī valsts un tās jau­ko cil­vē­ku, ku­riem ne­pie­cie­šams at­balsts un pa­lī­dzī­ba. «Mums ir jā­veic pa­ma­tīgs darbs, jo dro­šī­ba vi­sā Āf­ri­kas kon­ti­nen­tā ir ļo­ti traus­la. Mums jā­lik­vi­dē vi­si ie­spē­ja­mie te­ro­ris­tu pe­rēk­ļi, pirms vēl tie ap­draud Ma­li un arī Eiro­pu,» uz­sver A. Gar­si­ja Va­ke­ro Pra­dals.

Lie­lie iz­ai­ci­nā­ju­mi un saik­ne ar mā­jām
Bū­tī­bā kat­ram Lat­vi­jas ka­ra­vī­ram ie­ra­ša­nās Ma­li sa­vā zi­ņā ir sa­stap­ša­nās ar lie­lo ne­zi­nā­mo. «Ja ru­nā­jam par iz­ai­ci­nā­ju­miem, ar ko jā­sas­to­pas, tad, pirm­kārt, no­teik­ti jā­min lai­ka ap­stāk­ļi — ir ļo­ti karsts, ne­pār­trauk­ti jā­svīst. Otrs lie­lais iz­ai­ci­nā­jums ir šis ne­zi­nā­mais Ma­li ka­ra­vīrs, kurš mums jā­ap­mā­ca. Jā­at­rod pa­rei­zā pie­eja, lai šī ap­mā­cī­ba vi­ņam no­de­rē­tu. Un tre­šā lie­ta ir darbs iz­teik­ti mul­ti­na­ci­onā­lā, mul­ti­kul­tu­rā­lā vi­dē, sa­dar­bo­jo­ties un mij­ie­dar­bo­jo­ties ar vai­rāk ne­kā 20 nā­ci­ju pār­stāv­jiem. Es uz­ska­tu, ka mēs ar šiem iz­ai­ci­nā­ju­miem esam diez­gan veik­smī­gi ti­ku­ši ga­lā,» at­zīst M. Ve­liks.

Sa­vā zi­ņā liels iz­ai­ci­nā­jums ir arī Lat­vi­jas ka­ra­vī­ru ko­man­das dar­ba un sa­dzī­ves no­dro­ši­nā­ša­na. Uz pus­ga­du iz­vie­tot sep­ti­ņas da­žā­das per­so­nī­bas di­vās sa­lī­dzi­no­ši ne­lie­lās is­ta­bi­ņās — tas nav viegls uz­de­vums, at­zīst Lat­vi­jas kon­tin­gen­ta ko­man­die­ris. Aiz­va­dī­tie se­ši mē­ne­ši to­mēr pa­gā­ju­ši bez vē­rā ņe­ma­mām krī­zēm — tās, ja arī sā­ku­šas briest, iz­de­vies veik­smī­gi ri­si­nāt ar do­ša­nos at­va­ļi­nā­ju­mā.

Lai gan Ma­li šķie­ta­mi at­ro­das ot­rā pa­sau­les ma­lā, saik­ni ar Lat­vi­ju mū­su ka­ra­vī­riem iz­do­das uz­tu­rēt. «Glo­bā­lais tī­mek­lis da­ra brī­nu­mus. Mums ir Skype un ci­tas teh­no­lo­ģi­jas, kas pa­līdz sa­zi­nā­ties ar tu­vi­nie­kiem. Ik va­ka­ru no­tiek sa­zva­nī­ša­nās, bil­de da­to­rā gan at­jau­no­jas ar ne­lie­lu aiz­tu­ri, bet ci­tā­di viss no­tiek,» stās­ta M. Ve­liks. Ka­ra­vī­riem bi­ju­si ie­spē­ja do­ties des­mit die­nu il­gā at­va­ļi­nā­ju­mā, kas ļā­vis arī kaut ne­daudz at­pūs­ties no kar­stu­ma.

«Sau­lī­te» pie dur­vīm
ES ap­mā­cī­bas mi­si­jā Ma­li at­bal­stu tās ar­mi­jai sniedz dau­dzas Eiro­pas val­stis, un kat­ra no tām sa­vā mīt­nes vie­tā bā­zē Ku­li­ko­ro cen­šas iz­vei­dot kā­du sim­bo­lu, kas ir kā pa­zī­ša­nās zī­me vai pat ta­lis­mans. Lat­vi­jas kon­tin­gen­ta ka­ra­vī­ri katrs pār­stāv sa­vu bru­ņo­to spē­ku vei­du, tā­dēļ par sa­vu zī­mi iz­vē­lē­ju­šies Na­ci­onā­lo bru­ņo­to spē­ku emblēmu. «Re­dzē­jām, ka mū­su kai­mi­ņiem zvied­riem pie ie­ejas dur­vīm ir vi­ņu vie­nī­bas emblēma. Tad ra­dās ide­ja, ka arī mums va­ja­dzē­tu kaut ko līdz­īgu uz­tai­sīt. Ir būts starp­tau­tis­kās ope­rā­ci­jās, re­dzē­tas da­žā­das lie­tas — Lat­vi­jas kar­tes, no­rā­des ar at­tā­lu­miem līdz da­žā­dām vie­tām, tā­dēļ gri­bē­jās kaut ko ci­tā­dā­ku,» stās­ta kap­rā­lis Mār­tiņš Bi­te. Dar­bā pie­da­lī­ju­šies vi­si kon­tin­gen­ta ka­ra­vī­ri, kat­ram uz­ti­cēts savs darbs. Diez­gan grū­ti bi­jis sa­gā­dāt ne­pie­cie­ša­mos ma­te­ri­ālus un krā­sas, to­mēr bei­gās viss iz­nā­cis vai­rāk ne­kā la­bi — pie Lat­vi­jas ka­ra­vī­ru mīt­nes dur­vīm eso­šā NBS «saulīte» iz­ska­tās kā pro­fe­si­onā­lā dar­bnī­cā ga­ta­vo­ta. Em­blē­ma ta­pu­si ne­stei­dzī­gi un rū­pī­gi — ap­tu­ve­ni di­vu ne­dē­ļu lai­kā. Tu­vo­jo­ties sa­va mi­si­jas lai­ka no­slē­gu­mam, Lat­vi­jas kon­tin­gen­ta pui­ši uz NBS emblēmas at­stā­ju­ši sa­vus pa­rak­stus, lai pa­liek kā man­to­jums nā­ka­ma­jiem Lat­vi­jas pār­stāv­jiem.

«Zvē­ri kaut kur pa­zudu­ši…»
M. Ve­liks Āf­ri­kā ie­priekš nav bi­jis. Jau­tāts, vai ie­do­mā­tā Āf­ri­ka at­bilst tam, ko ie­rau­dzī­jis īs­te­nī­bā, viņš at­teic — ne­kā­du priekš­sta­tu pirms brau­cie­na sev ap­zi­nā­ti nav cen­ties vei­dot. «Brau­cu ar at­vēr­tām acīm ska­tī­ties, kas tad te īs­ti no­tiek. Ma­li ir jau­ka valsts, te dzī­vo drau­dzī­gi cil­vē­ki. Tie­sa, es va­ru ru­nāt ti­kai par Ma­li dien­vi­du da­ļu, zie­me­ļos mēs ne­esam bi­ju­ši un ne­zi­nām, kas tur no­tiek. Bet šeit vi­si ir par Ma­li ar­mi­jas at­tīs­tī­bu, par ES spē­ku at­bal­stu tai.»

Tu­vo­jo­ties mi­si­jas no­slē­gu­mam, M. Ve­liks at­zīst, ka Ma­li sa­sta­pis to Āf­ri­ku, kas ie­priekš ska­tī­ta ti­kai tele­vi­zo­ra ek­rā­nā. «Āf­ri­kas zvē­rus gan kāds ir iz­ņē­mis ār­ā no kad­ra. Po­pu­lā­rā­kais dzīv­nieks šeit ir ēze­lis, kas daudz­viet re­dzēts jau ie­priekš,» smej M. Ve­liks. Reiz no­met­nē Ku­li­ko­ro ie­mal­dī­jies va­rāns, par ko Eiro­pas val­stu pār­stāv­jiem bi­jis liels prieks, un rā­pu­lis ar fo­to­ka­me­rām va­jāts pa vi­su in­struk­to­ru sko­las te­ri­to­ri­ju, līdz tam iz­de­vies pa­glāb­ties no aiz­rau­tī­ga­jiem da­bas pēt­nie­kiem aiz bā­zes žo­ga. Pro­tams, ir arī tā­di ek­so­tis­kie dzīv­nie­ki, ku­rus ne­viens ne­alkst sa­tikt, pie­mē­ram, in­dī­gas čūs­kas, zir­nek­ļi un mos­kī­ti, kas pār­nē­sā ma­lā­ri­ju.

Ritms, fut­bols un dzī­ves svi­nē­ša­na
«Es zi­nā­ju, ka ritms nāk no Āf­ri­kas. Ta­gad es­mu pār­lie­ci­nā­jies, ka tas ir šeit, kat­rā cil­vē­kā iek­šā. Vi­sap­kārt ir dzies­ma, de­ja, kus­tī­ba — tas ir vē­ro­jams vi­sā die­nas ga­ru­mā, no rī­ta ros­mes līdz va­ka­ra mie­ram. Vi­sak­tī­vāk ma­lie­ši dzied un de­jo, kad ap­mā­cī­bas bei­dzas, kad priekš­ā vairs nav ne­kā­du sa­rež­ģī­ju­mu. Tā ir kā svi­nē­ša­na. Rī­ta ros­mē vi­ņi ak­tī­vāk dzied, kad skrien at­pa­kaļ — kad redz ga­la­mēr­ķi, tad ir tas prieks, dzies­ma un ritms,» stās­ta M. Ve­liks.

Na­ci­onā­lais spor­ta veids Ma­li no­teik­ti ir fut­bols. To spē­lē vi­sur un vis­da­žā­dā­ka­jos vei­dos — rei­zēm arī ar ro­ku pa­lī­dzī­bu. Pil­sē­tās ik pa brī­dim re­dza­mi fut­bo­la lau­ku­mi, gan­drīz vi­sos no tiem no­tiek spē­les — spē­lē gan lie­li, gan ma­zi. Lau­ku­mu se­gums gan kriet­ni at­šķi­ras no mums ie­ras­tā — lie­lā­ko­ties tā ir pa­ras­ta, no­blie­tē­ta ze­me, uz ku­ras zā­le re­dzē­ta la­bā­ka­jā ga­dī­ju­mā pir­ma­jā lau­ku­ma ie­rī­ko­ša­nas die­nā. Ku­li­ko­ro aiz augst­as ķie­ģe­ļu sie­nas at­ro­das arī mūs­die­nīgs fut­bo­la lau­kums ar māk­slī­go se­gu­mu, ta­ču tas Ma­li tie­šām ir re­tums.

Da­ba ir ļo­ti mai­nī­ga. Sau­su­ma pe­ri­odā vi­sa ap­kār­tne bi­ju­si dzel­te­na un sar­ka­na, Ma­li ze­mes krā­sā. Ie­stā­jo­ties lie­tus se­zo­nai, da­žu die­nu lai­kā viss ra­di­kā­li mai­nās — vi­sa da­ba at­plaukst, uz­dīgst lek­na zā­le, iz­plaukst ko­ki. Krā­sas ir ļo­ti, ļo­ti in­ten­sī­vas — do­mi­nē spil­gti za­ļais la­pu to­nis un sar­ka­nais Ma­li mā­lai­nās aug­snes to­nis. Sa­jū­ta, ka dzī­vī­ba ir vi­sap­kārt — tā bur­tis­ki vib­rē gai­sā.

Jā­būt gan ka­ra­vī­ram, gan sko­lo­tā­jam
Do­mā­jot par to, ko no­vē­lēt tiem Lat­vi­jas bru­ņo­to spē­ku pār­stāv­jiem, ku­ri tur­pi­nās mi­si­ju Ma­li pēc vi­ņiem, M. Ve­liks uz­sver — ap­mā­cī­bas pro­ce­sā ir jā­sap­rot, ka ne vien­mēr va­rēs sa­gai­dīt lie­lu mo­ti­vā­ci­ju no sa­viem audzēk­ņiem. «Tu va­ri būt ļo­ti labs in­struk­tors, bet tev būs jā­pie­vēr­šas arī pe­da­go­ģi­jai. Vi­ņus jā­māk ie­kus­ti­nāt, daž­reiz jā­iz­man­to pat ro­ta­ļas, lai pro­cess aizie­tu. Nāk­sies būt ne ti­kai in­struk­to­ram, bet arī sko­lo­tā­jam.»

Jā­ga­ta­vo­jas arī tam, ka pa­snie­dza­mo tē­mu loks ir ār­kār­tī­gi plašs un daudz­vei­dīgs. «Da­žas lie­tas var būt arī tā­das, ko pats īs­ti ne­pār­zi­ni. Bet tev jā­būt spē­jī­gam mo­bi­li­zē­ties un sa­ga­ta­vo­ties, ne­pie­cie­ša­mī­bas ga­dī­ju­mā sa­ga­ta­vo­tais ma­te­ri­āls ie­priekš jā­tes­tē uz ko­lē­ģiem. Ne­būs tā, ka vien­kār­ši at­nāk­si un no­stās­tī­si tē­mu, jo īpa­ši ar tul­ka pa­lī­dzī­bu — kaut kas var pa­zust tul­ko­ju­mā, un tev jā­spēj kon­tro­lēt, lai da­rā­mais darbs ne­aiz­ie­tu vē­jā. Mā­cā­ma­jai vie­lai jā­būt ar vēl kā­du pa­pil­du pie­vie­no­to vēr­tī­bu, lai tā ie­spie­žas un pa­liek at­mi­ņā,» uz­sver Lat­vi­jas kon­tin­gen­ta ko­man­die­ris.

Foto — Raimis Kaunietis.
Foto — Raimis Kaunietis.

Viņš pats lab­prāt at­griez­tos Ma­li — gan kā mi­li­tār­per­so­na, gan kā ci­vi­lais tū­rists. Ta­ču, lai uz šo skais­to Āf­ri­kas val­sti sāk­tu plūst tū­ris­ti un in­ves­tī­ci­jas, ne­pie­cie­ša­ma sta­bi­li­tā­te. «No­teik­ti jā­bei­dzas kon­flik­tiem — ti­kai tā te kaut kas var at­tīs­tī­ties. Mēs vi­si vē­la­m mie­ru un sta­bi­li­tā­ti šai val­stij, vē­la­mies ap­mek­lēt arī valsts zie­me­ļus, kur paš­laik vēl ir ne­mie­rī­gi. Do­mā­ju, ka tas ir lai­ka jau­tā­jums, līdz Ma­li kļūs par mie­rī­gu un sta­bi­lu val­sti. Tas arī ir mū­su dar­ba mēr­ķis,» sa­ka M. Ve­liks.

static_qr_code_without_logo

https://www.facebook.com/zurnalsTevijasSargs/photos/?tab=album&album_id=642394645897053