Latvijas Valsts prezidenti

Juris Ciganovs,

Dr. hist., Latvijas Kara muzeja direktora vietnieks.
Foto — no Latvijas Kara muzeja krājuma.

Sākums žurnāla šā gada jūnija numurā.

A. Kviesis ar ģimeni. 20. gs. 30. gadu sākums.
A. Kviesis ar ģimeni. 20. gs. 30. gadu sākums.

Alberts Kviesis
Amatā: 1930. gada 9. aprīlis – 1936. gada 11. aprīlis

Dzimis 1881. gada 22. decembrī Tērvetes pagasta rakstveža ģimenē. 13 gadu vecumā nākamais prezidents iestājās Jelgavas ģimnāzijā, kuru pabeidza 1902. gadā, kad viņam palika 20 gadi.

Pēc tam A. Kviesis iestājās Tērbatas universitātes Tieslietu fakultātē. Studiju laikā viņš iesaistījās korporācijā «Letonija». 1907. gadā pēc studiju beigām A. Kviesis atgriezās Jelgavā, kur uzsāka advokāta praksi. Pirmajam pasaules karam sākoties, viņš jau bija Jelgavas latviešu biedrības priekšsēža biedrs un vietējās sabiedrības aktīvs dalībnieks.

Sākoties bēgļu gaitām, A. Kviesis no Jelgavas pārcēlās uz Tērbatu, kur centās palīdzēt nelaimē nokļuvušajiem tautiešiem, kurus karš piespieda atstāt dzimtās vietas, vadot paša nodibināto bēgļu palīdzības komiteju. Pēc patvaldības gāšanas Krievijā 1917. gada martā Alberts Kviesis iestājās tikko dibinātajā Latviešu zemnieku savienībā, kuras biedrs bija līdz savai ievēlēšanai prezidenta amatā. Aktīvs politiskajā dzīvē viņš bija arī laikā, kad dibinājās Latvijas Tautas padome. A. Kviesis kopā ar Tautas padomi un Pagaidu valdību izbaudīja visas atkāpšanās grūtības, sākumā uz Jelgavu, vēlāk uz Liepāju, līdz 1919. gada 8. jūlijā kopā ar Pagaidu valdību ar kuģi «Saratov» atgriezās Rīgā. Jau 23. jūlijā A. Kviesi iecēla par Tiesu palātas locekli, vēlāk viņš kļuva par šīs palātas priekšsēdētāju un pildīja šo pienākumu līdz 1930. gadam.

Viņš bija Satversmes sapulces un pirmo divu Saeimu deputāts (2. Saeimā viņu ievēlēja par priekšsēdētāja biedru), Z. A. Meierovica vadītajā valdībā no 1921. gada 15. jūnija līdz 1923. gada 27. janvārim A. Kviesis bija iekšlietu ministrs. Viņa kvēlākā aizraušanās bija opera. Jau pirms Pirmā pasaules kara viņš kopā ar Andreju Frīdenbergu bija izveidojis pirmo profesionālo latviešu operas trupu, pats dziedājis Tonio lomu operā «Pajaci», bija gatavojies dziedāt «Faustā», taču karš pārvilka svītru šīm iecerēm. Pēc Atbrīvošanas cīņu noslēgšanās A. Kviesis ar lielu entuziasmu ķērās pie Nacionālās operas organizēšanas darba un no 1922. gada līdz 1925. gadam kopā ar Jāni Mediņu un Teodoru Reiteru bija operas direkcijā.

Par prezidenta amata kandidātu A. Kviesi pirmo reizi nominēja 1927. gadā. Divas nedēļas ilgajās prezidenta vēlēšanās toreiz Zemnieku savienības atbalstītajam prezidenta kandidātam izdevās savākt 47 balsis, tomēr par prezidentu ievēlēja G. Zemgalu. Nākamajās valsts galvas vēlēšanās, G. Zemgalam kategoriski atsakoties kandidēt, Saeimai bija jāizraugās cita persona. Par pre­- zidentu gribēja kļūt Kārlis Ulmanis, taču pat paša partijā viņam nebija visu deputātu atbalsta, nemaz nerunājot par sociāldemokrātiem un citiem Saeimā pārstāvētajiem politis­- kajiem spēkiem. Zemnieku savienībai bija otrā lielākā Saeimas frakcija, tomēr vēl neviens prezidents nebija nācis no šīs partijas — abi iepriekšējie bija Demokrātiskā centra pārstāvji. Pārrunājot iespējamos kandidātus, par labu Albertam Kviesim izteicās arī LSDSP Saeimas frakcijas līderi — viņi redzēja nākamajā prezidentā nosvērtu, tolerantu, liberālu politisku darbinieku, kas prata uzklausīt cita viedokli. A. Kviesis neatbalstīja politiskās cīņas, bet iestājās par nacionālu vienotību.

Politisku apsvērumu dēļ sociāldemo-krāti tomēr izvirzīja savu kandidatūru valsts galvas vēlēšanām — Saeimas ilggadējo priekšsēdētāju Dr. Paulu Kalniņu. Vēlēšanu cīņas sākās 1930. gada 8. aprīlī, un pirmajā kārtā P. Kalniņš ieguva  36 balsis,  A. Kviesis — 47. Vēlēšanas ieilga, turpinoties trīs sesijās un 11 balsojumos. Visbeidzot 9. aprīlī Alberts Kviesis ieguva 55 balsis, pretī balsoja 34, atturējās divi  deputāti, un Latvija bija ieguvusi savu trešo prezidentu.

Savas pirmās prezidentūras laikā A. Kviesis būtībā turpināja priekšgājēju iesākto.
A. Kviesis pēc iespējas izvairījās no iejaukšanās parlamenta frakciju politiskajās cīņās, centās būt valsts reprezentācijas persona, sakot tautai svarīgas runas un nosvērti uzstājoties Rīgas diplomātiskajos salonos. Visā savā prezidenta darbības laikā A. Kviesis Saeimai neiesniedza nevienu paša izstrādātu likumprojektu un neaizsūtīja atpakaļ nevienu likumu otrreizējai caurskatīšanai. Arī Ministru kabineta sēdes Rīgas pilī viņš nesasauca. A. Kviesis bija otrais un diemžēl pēdējais prezidents  pirmskara Latvijā, kas oficiālā vizītē viesojās kaimiņvalstī Igaunijā — tas notika 1933. gadā.

1933. gada 4. aprīlī, prezidentūras termiņam tuvojoties beigām, notika jaunas vēlēšanas. Kandidātos atkal bija A. Kviesis un P. Kalniņš. Šoreiz Albertu Kviesi ievēlēja pirmajā kārtā ar 52 balsīm. Lasot prezidenta svinīgo zvērestu valstij un Satversmei, A. Kviesis nevarēja iedomāties, ka pēc 11 mēnešiem viņš būs spiests to pārkāpt.

1934. gadā K. Ulmanis Saeimā izvērsa radikālu Satversmes reformēšanas kampaņu, saskaņā ar kuru paredzēja tautas vēlētu prezidentu un nominālu Saeimu 50 deputātu sastāvā. Patiesais nolūks bija slēpt jau ieplānotā valsts apvērsuma sagatavošanu. Naktī uz 16. maiju Rīgas pilī notika tradicionālā kāršu partija, kurā piedalījās arī Jānis Balodis un Gustavs Zemgals. Prezidents agri devās pie miera, atstājot pārējos spēlēt. Ap plkst. 1 naktī viņu uzcēla negaidīts viesis — Kārlis Ulmanis, kas informēja prezidentu par notikušu valsts apvērsumu. A. Kviesis pilī bija izolēts no ārpasaules — telefona sakari bija pārtraukti, ielās patrulēja aizsargu vienības. Viņš, tiesa, nelabprāt, akceptēja notikušo apvērsumu, tā laužot savu svinīgo zvērestu sargāt Satversmi.

A. Kviesis palika prezidents līdz savas prezidentūras beigām, 1936. gadā, tāpat kā apvērsuma naktī, viņš nepretojās K. Ulmaņa antikonstitucionālajai gribai pārņemt prezidenta amatu bez jebkādām vēlēšanām. K. Ulmanis savam priekšgājējam nodrošināja pensiju, papildus arī Slokas celulozes fabrikas direktora vietu, un bijušais prezidents atsāka darbu advokatūrā.

Smagākais pārmetums A. Kviesim gan no līdzgaitniekiem, gan nākamajām paaudzēm izteikts par viņa sadarbību ar nacistiskās Vācijas okupācijas iestādēm, 1942. gada sākumā kļūstot par marionešu «latviešu paš­pārvaldes» Tieslietu ģenerāldirekcijas
juriskonsulu, bet 1943.—1944. gadā — par Tieslietu ģenerāldirektoru.

1944. gada 9. augustā A. Kviesis ar vecākā dēla sievu un ģimeni Rīgas ostā uzkāpa uz vācu kuģa «Monte Rosa» klāja, lai dotos bēgļu gaitā uz Vāciju — vācu kara-spēks nespēja apturēt strauji uzbrūkošo Sarkano armiju, un bijušajam Latvijas brīvvalsts prezidentam palikt padomju okupētajā teritorijā būtu neprāts. Kuģis vēl atra­- dās Daugavā, kad prezidenta sirds neizturēja, un viņš nomira.

Prezidenti 1
K. Ulmanis kādā no izbraukumiem. 1936.—1937. gads.

Kārlis Ulmanis
Amatā: 1936. gada 11. aprīlis – 1940. gada 21. jūlijs

Kārlis Vilhelms Augusts Ulmanis piedzima Zemgalē, Dobeles apriņķa Bērzmuižas Pikšās. Kārlis bija ceturtais, jaunākais dēls ģimenē, un viņam nebija cerību dzimtās mājas mantot. 1896. gadā 19 gadu vecumā K. Ulmanis devās uz Austrumprūsiju, kur Tapiavas pilsētā pabeidza piensaimnieku kursus. Pēc tam viņš atgriezās — darbojās pienotavās, vadīja kursus lauksaim­- niekiem, piedalījās lauksaimnieku sanāksmēs ar priekšlasījumiem, publicēja rakstus lauksaimnieku žurnālos, vārdu sakot — nodarbojās ar to, kas viņam bija un paliks tuvs visu turpmāko mūžu — lauksaimniecību.

25 gadu vecumā viņš dodas uz Šveici, lai studētu politehnikumā Cīrihē. Pēc intensīvām viena gada studijām, klausoties daudz neobligāto priekšmetu un saņemot labas atzīmes, viņš studijas Šveicē pārtrauca, iestājoties Leipcigas universitātes Lauksaimniecības fakultātē Vācijā. Pēc studiju beigšanas viņš apceļoja Vāciju, Dāniju un Holandi un, atgriezies mājās, darbojās par agronomu un lauksaimniecības žurnāla redaktoru Valmierā.

Pirmā pievēršanās politikai viņam saistās ar 1905.—1907. gada revolūciju, kad viņš žurnālā «Lauksaimnieks» publicēja kaismīgu rakstu pret cara patvaldību un tās realizēto politiku. Par šādu uzdrīkstēšanos viņu arestēja un uz pusgadu ievietoja Pleskavas cietumā, apsūdzot valsts un sabiedriskās iekārtas graušanā.

Pēc atbrīvošanas viņš strādāja brāļa saim­- niecībā Zemgalē, vēlāk izceļoja uz Vāciju, jo draudēja jauns arests. K. Ulmanim izdevās atrast darbu par skolotāju lauksaimniecības skolā, bet dzīve Vācijā viņu nevilināja, un
K. Ulmanis devās pāri okeānam uz Amerikas Savienotajām Valstīm. ASV viņš iestājās Nebraskas universitātē, kuru sekmīgi pabeidza 1909. gadā 32 gadu vecumā, iegūstot lauksaimniecības zinātņu bakalaura grādu.

Kad 1913. gadā Krievija izsludināja amnestiju visiem 1905.—1907. gada revolūcijas dalībniekiem, beidzot pavērās ceļš arī uz Latviju. 1915. gadā K. Ulmanis sāka strādāt Rīgā, Lauksaimniecības biedrībā. Tomēr ar lauksaimniecisko darbību bija jāpagaida — Latvijas teritoriju pilnā sparā bija aptvēris Pirmais pasaules karš. K. Ulmanis iesaistījās Bēgļu apgādes centrālkomitejas organizēšanā, darbojās mājlopu rekvizīcijas komisijā. Šajā laikā sākās K. Ulmaņa aktīvā politiķa gaitas.

1917. gadā viņš bija viens no jaundibinātās Latviešu Zemnieku savienības vadītājiem. Kā Zemnieku savienības līderis K. Ulmanis ierosināja visu patriotisko spēku organizācijas izveidošanu. 1918. gada 17. novembrī radās Latvijas Tautas padome. Tūlīt pēc valsts proklamēšanas tika sastādīta Latvijas Pagaidu valdība, kuras priekšgalā nostājās K. Ulmanis. Jaunajai valstij bija jāpiedzīvo gan ārējo, gan iekšējo ienaidnieku uzbrukums. K. Ulmanis kopā ar savas valdības ministriem kļuva par trimdiniekiem pašu zemē, kad pēc vācbaltiešu organizētā 1919. gada
16. aprīļa puča bija jāmeklē patvērums uz tvaikoņa «Saratov», kas stāvēja britu flotes aizsegā Liepājas reidā.

Tikai pēc sekmīgajām Cēsu kaujām, Pagaidu valdība ar K. Ulmani priekšgalā atgriezās Rīgā. Vēl bija jāpiedzīvo bermontiešu uzbrukums, bija jāatbrīvo Latgale no lieliniekiem. Visu Atbrīvošanas cīņu laiku K. Ulmanis atradās Pagaidu valdības priekšgalā. Arī vēlāk viņš piedalījās Latvijas politikas veidošanā, būdams Satversmes sapulces un visu Saeimu deputāts, līdz 1925. gadā atkal atgriezās Ministru prezidenta amatā.

Valsts glābšanas idejas vadīts, K. Ulmanis kopā ar saviem tuvākajiem domubiedriem 1934. gada 15. /16. maija naktī veica sekmīgu valsts apvērsumu. Saeima tika padzīta, visas politiskās partijas aizliegtas, valstī nodibinājās autoritārās pārvaldes režīms. Šī rīcība ir un paliek galvenais pārmetums viņam kā politiķim. Tomēr autoritārais Ulmaņa režīms, lai arī nedemokrātiski un varmācīgi uzspiests, nekādi nav salīdzināms ar totalitārajiem režīmiem PSRS un Vācijā. Tieši šie seši «Ulmaņa laika» gadi (1934.—1940.) palikuši tautas atmiņā kā saimnieciskā uzplaukuma, stabilitātes un pārticības gadi.

1940. gada 17. jūnijā valsts mierīgās attīstības plūdumu pārtrauca sarkanarmijas tanku kāpurķēžu troksnis. Latvijas valsts tika sagrauta. Daudzi šodienas līdzpilsoņi pārmet, ka K. Ulmanis, būdams Valsts un Ministru prezidenta amatā, nespējot uzņemties atbildību par savas valsts pilsoņu dzīvībām, nedeva pavēli par pretošanos okupācijai un neatrada labāku padomu kā — «Es palieku savā vietā, jūs palieciet savās!». Taču, no šodienas viedokļa raugoties, ir viegli spriest vēstures tiesu. Protams, varētu būt kāds «goda šāviens», kas gan izgaisinātu visas ilūzijas par it kā «brīvprātīgo pievienošanos padomju brālīgo tautu sai­mei», taču organizēta militāra pretestība pēc pavēles varētu kļūt par nācijas pašnāvību. Latvijas karavīri, to piederīgie, nacionāli noskaņoto un pilsonisko aprindu pārstāvji būtu deportēti jau tūlīt. K. Ulmanim pārmet, ka, parakstīdams okupācijas varas piespēlētos rīkojumus un pavēles, viņš veicinājis tās ēkas sagraušanu, ko pats cēlis. K. Ulmanis palika Latvijā un mēnesi pēc okupācijas formāli skaitījās Valsts prezidents. K. Ulmanim var pārmest politiskās gribas trūkumu, jo viņš atteicās atstāt valsti vai nodot savas pilnvaras kādam politiķim ārzemēs, taču viņš teica: «Vai rīkojos pareizi vai ne, par to spriedīs vēsture, bet es rīkojos saskaņā ar to, kā man pavēl sirdsapziņa. Domāju, ka palikšana Latvijā ir pēdējais pakalpojums, ko vēl tautai varu darīt…»

Tomēr jaunajai varai «vecās, plutokrātiskās varas simbols», «politiskais līķis no Rīgas pils», kā jau pirmajās dienās pēc 17. jūnija viņu sāka zākāt no pagrīdes iznākusī Maskavas piebarotā lielinieku prese, vairs nebija vajadzīgs. 1940. gada 21. jūlijā, noliekot Valsts prezidenta pilnvaras, viņš atvadījās arī no savas Dzimtenes, šoreiz uz visiem laikiem. Padomju vara viņu sākumā izsūtīja uz Stavropoles apgabalu, bet 1942. gada augustā uz Krasnovodskas pilsētu Turkmēnijā. Tur 1942. gada 20. septembrī K. Ulmanis šķīrās no šīs pasaules. Viņa kapavieta, neraugoties uz vēsturnieku un entuziastu pūlēm, tā arī nav atrasta…

Turpinājums sekos.

Mūzika, izrādes un sports: latviešu strēlnieki atpūtas brīžos

Klāvs Zariņš,

Latvijas Kara muzeja vēsturnieks.
Foto — no Latvijas Kara muzeja krājuma.

Rezerves latviešu strēlnieku pulka bataljona komandieris Kārlis Gopers (Goppers) savās atmiņās rakstīja, ka «cilvēki, ejot pretī nezināmam, bet
apdraudētam liktenim, instinktīvi meklē iespējamo garīgo baudu». Arī latviešu strēlnieki, kuri jau no 1915. gada rudens saskārās ar pozīciju kara skaudro realitāti, nebija izņēmums. Lai saglabātu savu cilvēcību, strēlnieki ne tikai dziedāja, bet arī spēlēja teātri, sportoja, rakstīja, gleznoja, gatavoja suvenīrus un darīja citas lietas, kas palīdzēja uzturēt možu garu gan frontē, gan aizmugurē.

Dziesmas un orķestri
Nozīmīga latviešu strēlnieku ikdienas dzīves sastāvdaļa bija mūzika. Dzīve pozīcijās nebija iedomājama bez nu jau slavenajām latviešu strēlnieku dziesmām, kuras cēla garastāvokli un izšķirīgos brīžos pavadīja karavīrus kaujā. 5. Zemgales latviešu strēlnieku bataljona komandieris Jukums Vācietis pēc kara rakstītajās atmiņās norādīja, ka «latviešu strēlniekiem bija pavisam cits garastāvoklis nekā krievu pulkos. Mēs cīnījāmies savā dzimtenē, mums bija daudz tādu morālisku faktoru, kuri cildināja garu un dūšu. Kur nāca latviešu strēlnieki, tur bija jautra dzīvība, vai tas būtu aizmugurē vai pozīcijās». Latviešu strēlnieki dziedāja visur — gan pozīcijās, gan maršējot pa Rīgas ielām. 7. Bauskas latviešu strēlnieku bataljona ložmetēju komandas strēlnieks Voldemārs Krauklis rakstīja: «Izlūku komandas strēlnieki bija lieli dziesminieki, bet īpaši varens jaunākais apakšvirsnieks Dravnieks. Par Dravnieku paši izlūki stāstīja, ka viņš dziedot arī naktī pamodies un klusējot tikai tad, kad mute pilna. Brad, disciplinētā solī ejot, skandināja latvju dziesmas Rīgas ielās. Atvērās logi, un mīļi, pateicībā starojoši skati pavadīja soļotājus. No logiem lidoja viens otrs ziedu pušķis, ko zeltenes patiesā sirsnībā veltīja strēlniekiem. Nogriežoties pa Miera ielu, Dravnieks uzsāka «Meitas Janci apsūdzēja superdentam Jelgavā» ar drusku nerātnu piedziedājumu. Divas māmiņas stāvēja uz trotuāra, noskatījās un klausījās. Sadzirdējušas nerātno piedziedājumu, viņas noteica: «Tā nu gan, dēliņi, nevajadzēja!»»

2. Rīgas latviešu strēlnieku bataljona muzikanti. 1916. gads.
2. Rīgas latviešu strēlnieku bataljona muzikanti. 1916. gads.

Latviešu strēlnieku bataljoni nebija iedomājami arī bez orķestriem, kurus sāka veidot jau 1915. gadā. Sākotnēji trūka mūzikas instrumentu orķestru nokomplektēšanai. Tos daļēji iepirka un lūdza ziedot tautai. Trūka arī kompozīciju, kuras orķestriem izpildīt. Latviešu strēlnieku organizācijas komiteja 1915. gada decembrī izslu­- dināja konkursu, kurā aicināja latviešu komponistus iesniegt savus oriģināldarbus — laurus plūca Jāņa Straumes «Svinīgs maršs». 1916. gadā orķestri bija izveidoti jau pie visiem strēlnieku bataljoniem, un 1917. gadā tika izveidots arī simfoniskais orķestris Pētera Jurjāņa vadībā. Taču orķestri ne tikai pildīja ceremoniālas funkcijas, bet arī aktīvi koncertēja, atskaņojot plašu repertuāru — gan zināmāko latviešu komponistu, gan arī ārzemju klasiķu darbus. 8. Valmieras latviešu strēlnieku pulka kapteinis Pēteris Grīnvalds savās piezīmēs rakstīja par svinībām 1917. gada martā, kurās uzstājās pulka orķestris: «Sarīkojumā ierodas pulka komandieris un lielākā daļa pulka virsnieku. Ir arī apakškareivji no rotām un citām komandām. Piedevām — labs pulciņš meitu. Vakars iesākas ar tautas himnu «Dievs, svētī Latviju», kuru aiz kulisēm spēlē pulka orķestris. Uz skatuves dzīvā gleznā tēlota topošā Latvija. Bengāliskā ugunī apgaismots eņģeļa tēls, kas vienā rokā tur paceltu zobenu, otrā palmas zaru, bet priekšā tam uz skatuves apgaismots plakāts ar skaistu iegriezumu «Dievs, svētī Latviju». (..) «Pulka orķestris nenogurstošā kapelmeistara Stiebriņa vadībā spēlē savus skaistākos gabalus: «Valmieras pulka strēlnieku maršu», «Svētku himnu», «Pavasara tuvošanos». Tie tā sajūsmina klausītājus, ka aplausi nevar vien beigties. (..) Tad pie brašas mūzikas visi jūtas tik jautri un pāris pēc pāra griežas aizraujošā dejas virpulī. Pulka komandieris sajūsmināts. Jautri visi virsnieki. Ir pašiem sava bufete ar tēju, sviestmaizēm un pulka bodīte.»

Sports, izklaide un suvenīri
Īpaša nozīme latviešu strēlnieku bataljonos un pulkos bija sportam. Tas ne tikai palīdzēja nostiprināt veselību un attīstīja iemaņas, kas bija noderīgas kaujas laukā, bet bija arī izcils brīvā laika pavadīšanas veids. Strēlnieku veidotās piramīdas, vingrošana un citi priekšnesumi guva plašu atsaucību arī sabiedrībā. Kārlis Gopers savās atmiņās, aprakstot Rezerves latviešu strēlnieku bataljona dzīvi Valmieras apkārtnē, norādīja: «Visās savās novietošanās vietās strēlnieki brīvā laikā vispirms gādāja par kopīgām izpriecām, sarīkodami gan izrādes, gan koncertus ar dejām. Saprotams, ka Valmierā tas bija iespējams plašākos apmēros, jo to atļāva lielā biedrības zāle ar ierīkotu skatuvi. Šinī nozarē strēlnieki ienesa Valmieras sabiedrībā jaunu strāvu, uzstādamies ar dzīvām bildēm no kara un kaujas skatiem, kas lielā mērā pacēla patriotisko garastāvokli. Bet sevišķi jauns priekš tiem laikiem bija strēlnieku uzstāšanās ar figurālo vingrošanu, piramīdēm un grupu brīvām kustībām. Tas atstāja kareiviska balleta iespai­- du un izsauca lielu publikas piekrišanu. Jāatzīmē, ka iniciatīve visiem šiem pasākumiem arvien nāca no apakšas, no pašu strēlnieku vidus, kas savukārt liecināja par strēlniekiem piemītošo lielo pašierosmi.»

5. Zemgales latviešu strēlnieku bataljona strēlnieki vingro. 1916. gads.
5. Zemgales latviešu strēlnieku bataljona strēlnieki vingro. 1916. gads.

Līdztekus strēlnieku priekšnesumiem periodiski norisinājās sporta sacensības,
sauktas arī par «strēlnieku spartakiādēm.» Bez pašu strēlnieku iniciatīvas šādas sporta sacīkstes nebūtu iespējamas. Sacīkstēs karavīri savstarpēji mērojās spēkiem dažādās disciplīnās — gan šķēršļu pārvarēšanā un kokā kāpšanā, gan rokas granātu mešanā un pat futbolā. Sacīkstes gaidīja ar nepacietību — visi vēlējās pierādīt savas spējas un tikt pie kādas balvas. 1. Daugavgrīvas latviešu strēlnieku bataljona kaujas žurnālā aprakstītas vienas no sacensībām 1916. gada 9.—10. septembrī: «Bataljonu apmeklēja 5. Sibīrijas strēlnieku divīzijas komandieris ģenerālis Milodanovičs un izteicās, ka ar bataljonu viņš esot ļoti apmierināts. Taisīja skatuvi teātra izrādei un dažādas ierīces priekšā stāvošām sacīkstēm: skriešanā, lēkšanā, stabā kāpšanā, mākslīgu šķēršļu pārvarēšanā utt. (..) Bija skaidrs laiks. Visu strēlnieku sejās bija manāms svētku noskaņojums, un visi ar nepacietību gaidīja sacīkšu sākumu. Steidzami nobeidza, kas vakar nebija nobeigts, un visu izgreznoja ar svaigām eglītēm. Plkst. 15 bataljons nostājās sacīkšu laukumā. Uz priekšu izsauca visus, kas vēlējās ņemt dalību kaut kādās sacīkstēs, un tādu bija diezgan daudz. Sākumā notika skriešana bez šķēršļiem un pēc tam pār šķēršļiem, kur bija jāpārvar barjera, ierakumi, bedres, drāšu aizžogojumi un pēc visa tā īsākā laikā pareizi jānotēmē šautene mērķī. Veiklības un ātruma ziņā visus pārspēja 5. rotas jaunākais apakšvirsnieks Jānis Kudrečevs.»

Daugavgrīviešu sporta sacīkstes guva arī plašāku rezonansi. Par tām laikrakstā «Līdums» plaši rakstīja arī Latviešu strēlnieku bataljonu organizācijas komitejas pārstāvis Jānis Kaktiņš, kurš atreferēja bataljona komandiera runu sacensību noslēgumā: «Atceraties, zēni, gadu atpakaļ, kad vēl gatavo­- jāmies uz cīņu, kad jūs vēl nebijāt neviens cīņā bijis, izņemot dažus apakšoficierus — cik tālu tad mēs varējām aizsviest roku granātas, un kādas spējas jūs tagad rādiet. Ja tā uz priekšu ies, tad jūs granātas sviešanā sasniegsiet tehnikas pilnību. Tāpat senatnes olimpiskās spēles attīsta katru muskuli, un cilvēks ar attīstītu vingru miesu pārspēs viegli neparedzētus dažādus grūtumus (..).»

Jāatzīmē, ka strēlnieki mēdza brīvo laiku aizpildīt ne tikai ar fiziskiem vingrinājumiem un sportu tā tradicionālajā izpratnē. Kavējot laiku starp darbu un kaujām ierakumos, strēlnieki bieži pievērsās savdabīgam «sportam», kurš ne vienmēr guva komandieru atsaucību. Piemēram, vēlākais Igaunijas armijas pulkvedis Arnolds Hinnoms, kas Pirmā pasaules kara gados dienēja
4. Vidzemes latviešu strēlnieku bataljonā, aprakstīja kādu kuriozu strēlnieku nodarbi 1917. gadā frontē: «Pavasarī, kad atgriezās meža zosis, karoja ar tām. Reiz zosu bars lidoja gareniski ierakumiem. Sākās mežonīga šaudīšana. Disciplīna jau bija tik vāja, ka virsnieki nespēja pārtraukt šo munīcijas izšķērdēšanu. Daudzi virsnieki paši iekaisa, paņēma šauteni un pārbaudīja savu izveicību. Arī vāciešiem pielipa šis sports. Bija tāds troksnis, ka pat štābi nobijās, domādami priekšā lielu kauju, jo ņēma talkā arī ložmetējus. Vēroju šo apšaudīšanos un lādējos, ka nevienu zosi lodes neķer. (..) Tad kāds putns savilka spārnu un gāzās uz leju. Tūkstots acu pāru vēroja putna krišanu, jautādami, vai tas kritīs mūsu vai vāciešu pusē. Grūti bija pareģot. Bet zoss nokrīt tieši abu ierakuma līniju vidū. Mūsu ienaidnieki bija draudzīgi vīri, tāpēc nebaidījāmies viens otra. Tā no abām pusēm vienlaicīgi iznāca kareivji, lai paņemtu medījumu. Abas puses šāva. Kurš šeit bija patiesais īpašnieks, kas to varēja noskaidrot? Konfliktu vajadzēja atrisināt ar šautenēm. No mūsējiem divus ievainoja, bet vienu vācieti nošāva.»

4. Vidzemes latviešu strēlnieku pulka karavīri ierakumos muzicē un dzied. 1917. gads.
4. Vidzemes latviešu strēlnieku pulka karavīri ierakumos muzicē un dzied. 1917. gads.

Viena no strēlnieku iecienītākajām nodarbēm bija arī dažādu suvenīru gatavošana. Daļu no tiem strēlnieki veidoja sev par piemiņu no frontes, daļu nosūtīja tuviniekiem kā dāvanas. Pārsvarā strēlnieku darinājumi bija dažādi sadzīves priekšmeti, kuri bija nepieciešami frontē (krūzes, pelnu trauki, svečturi utt.). Taču izejmateriālu šo priekšmetu izgatavošanai iegūt ne vienmēr bija viegli, un tas saistījās ar dzīvības briesmām. Strēlnieki priekšmetu izgatavošanai ieguva, piemēram, alumīniju no šāviņu galviņām. 3. Kurzemes latviešu strēlnieku bataljona poručiks Heinrihs Jurēvičs savās atmiņās raksturoja strēlnieku pārgalvību: «Strēlnieki tik ļoti bija ar šo nodarbību aizrāvušies, ka uz katra nokrituša šāviņa vietu steidzās veseliem bariem. Protams, neiztika arī bez nelaimes gadījumiem, un viens otrs zaudēja ne tikai pirkstus un rokas, bet arī dzīvību.» Arī jau pieminētais A. Hinnoms aprakstīja frontē piedzīvoto: «Šāviņš dažas pēdas no manis izurbjas cauri aizsargvalnim un ieskrien peļķē, apšļākdams mani ar dubļiem un ūdeni, bet, par laimi, nesprāgst. Jāsaka, ka daudzi vācu šāviņi (..) nesprāga. Slepena tieksme vilināja tos izrakt, iztukšot un kā «preci» aizsūtīt uz Rīgu. Šis sports ar laiku kļuva tikpat slimīgs un bīstams kā alumīnija meklēšana. Sākumā ar prieku noraudzījāmies šajā darbībā, bet drīz vien to aizliedzām. Kas to lai zina, ja nu kāds sprāgst? Atsūtīja arī pavēles, kas stingri aizliedza iztukšot nesprāgušos šāviņus. Liekas, kaut kur bija notikusi nelaime.»

Teātris
Strēlnieku atpūta sporta sacīkstēs un sarīkojumos nebija iedomājama bez teatrāliem uzvedumiem. Šādi priekšnesumi strēlnieku un viesu vidū bija ļoti populāri un saistīja lielu interesi. Gandrīz katrā latviešu strēlnieku bataljonā (pulkā) darbojās dramatiskais pulciņš ar savu aktieru trupu, kuri bieži uzstājās gan uz improvizētām skatuvēm frontes tuvumā, gan vasarnīcās un citos namos aizmugurē. 7. Bauskas latviešu strēlnieku bataljona strēlnieks Ādolfs Klēbergs savās atmiņās rakstīja: «Beidzot, kad ieturētas vakariņas un saule noslēpusies priežu galotnēs, negaidot smago klusumu pārtrauc pavēle: visām rotām sapulcēties strēlnieku teātrī. Kaut gan paredzama kauja, tomēr izrāde nav atcelta. Drīz vien strēlnieku rotas, stingrā ierindas kārtībā novietojas sava brīvdabas teātra mīkstajās, zaļo sūnu pārklātajās ložās un citās ērtākajās vietās izcirstajā meža četrstūrī. Atveras plašs skats uz skatuvi no visām pusēm. Dzirdama strēlnieku jautrā kņada kā pretstats nesenajam klusumam, sprakst strēlnieku divdomības un asprātības. Skatuve stāv zem klajas debess. Tā iztaisīta no pavirši apstrādātiem kokiem un dēļiem, kas klāti, priežu un egļu skujām. Priekškara vietā vairākas kopā sašūtas telts drānas. Sanākušos teātra apmeklētājus orķestris sveic ar maršu. Ieradušies arī visi bataljona virsnieki ar bataljona komandieri pulkvedi A. Auzānu priekšgalā. Turpat redzami arī vairāki virsnieki no kaimiņu Sibīrijas strēlnieku pulkiem. Atskan zvans, atveras priekškars, un sākas priekšnesumi. Tos izpilda 5. Zemgales bataljona strēlnieki. Rāda jautrus skatus, kuros risinās bezbēdīga darbība. Tā rada skatītājos jautrus un omulīgus brīžus un ļauj uz brīdi aizmirst citu, daudz lielāku priekšnesumu, kurš nāks drīz un kurā darbosies visi strēlnieki. Tur skatītāju nebūs, atskaitot Latvju māti, kas vienīgā raudzīsies, kā viņas dēli veic savu likteņa piešķirto lomu: «Visu par dzimto zemi.» Un kāds tur būs beigu cēliens, kas to pateiks?»

5. Zemgales latviešu strēlnieku pulka dramatiskā pulciņa izrāde. 1916. gads.
5. Zemgales latviešu strēlnieku pulka dramatiskā pulciņa izrāde. 1916. gads.

Latviešu strēlnieku bataljonos un pulkos Pirmā pasaules kara gados nonāca arī daudzi tautā pazīstami aktieri un režisori (Emīls Mačs, Alfrēds Austriņš, Arveds Mihelsons u.c.), kuri deva savu pienesumu strēlnieku kultūras dzīvē. Arī pazīstamais aktieris Ēvalds Valters dienēja 5. Zemgales latviešu strēlnieku pulkā un uzstājās izrādēs. Strēlnieki uzveda gan pašu lugas, gan dažādu klasiķu darbus, piemēram, Antona Čehova un Frīdriha Šillera lugas.

Kopumā jānorāda, ka dienesta biedru uzvedumi, mūzika un sporta sacīkstes daudziem palīdzēja kaut uz brīdi novērst domas no pārbaudījumiem un briesmām, ar kuriem strēlnieki saskārās ikdienā. Dziesmas latviešu karavīrus pavadīja gan uz kauju, gan arī palīdzēja saglabāt saikni ar dzimteni turpmākajos gados, kad daudzi strēlnieki tika ierauti svešas valsts pilsoņu karā.

Uz Pasaules jumta. Tibeta

Edmunds Vītols,

NBS rezerves kapteinis.
Foto — no autora personiskā arhīva.

Sākums 2014. gada novembra un šā gada janvāra,
februāra, marta, aprīļa, maija un jūnija numurā.

Un tomēr jāatzīst, ka nebiju pilnībā atslēdzies no pasaulīgā. Šī atskārsme nāca brīdī, kad džipa priekšējā sēdeklī sēdošais Rudigers, pētot datus un rādījumus savā augsti tehnoloģiskajā rokas pulkstenī, ieminējās, ka šodien ir trīsdesmitais aprīlis. Man šis datums uzreiz asociējās ar kārtējo Pirmā policijas bataljona zvēresta gadadienu. Padomāju, ka šodien mani dienesta biedri un bataljona veterāni, kas 1991. gada 30. aprīlī kopā zvērēja uzticību Latvijai, atkal sapulcēsies Jēkaba baznīcā Vecrīgā. Pēc svinīgā dievkalpojuma vīri dosies nolikt ziedus pie Brīvības pieminekļa, tad tradicionāli nostāsies uz pieminekļa kāpnēm, lai kopā nofotografētos kā toreiz, tālajā 1991. gadā. Lai arī tikai reizi gadā, bet šai dienā katrs no Pirmā policijas bataljona veterāniem cenšas atnākt uz šo pasākumu, lai godinātu Māti Latviju, savu reiz izdarīto izvēli, biedrus un arī tos, kuru vairs nav mūsu rindās. Ar katru gadu uz Brīvības pieminekļa kāpnēm stāvošo veterānu skaits sarūk… Tāds ir nenovēršamais dzīves ritējums.

108 sakrālās stūpas Kailasa tuvumā.
108 sakrālās stūpas Kailasa tuvumā.

Mūsu kolonna turpināja braukt gar Manosarovara ezera krastu, vairakkārt pārvarot slīkšņas un ieteku un atteku vietas, kuras bez pilnpiedziņas džipiem šķērsot nebūtu iespējams. Piestājām skaistā, bet vējainā vietā ezera krastā, kur netālu uz neliela, bet stāva kalna nogāzes ieraudzījām budistu klosteri, kas izskatījās kā pasaku filmās redzētie cietokšņi vai pilis kalna galiņā. Ezera krastā bija izveidota liela apmetne, kurā piestājusi bija arī vakar redzētā svētceļnieku komanda no Indijas. Baltie džipi ar oranžajiem «Om» karodziņiem stāvēja ezera krastā divās līdzenās rindās. Mums bija paredzēta divu stundu atpūtas pauze, kuras laikā šoferīši plānoja izdarīt tehnisko apkopi automašīnām, bet atbildīgie par pusdienām steidza gatavot maltīti visai grupai. No šīs vietas ezera krastā pavērās lielisks skats uz Kailasa kalnu, kas periodiski ietinās mākoņu segās, bet reizēm pilnībā atsedza savu sniegbalto virsotni. Šeit krasta līnija bija nedaudz augstāka un zeme — sausa. Hinduisti šai vietā veic aizlūgumus un pudžas par godu hindu dievībām, pirmām kārtām — Šivam, kas no Kailasa uzklausa savus godinātājus. Es paņēmu fotoaparātu un aizstaigāju līdz vietai, kur indiešu svētceļnieki, kopskaitā sešdesmit vai septiņdesmit cilvēki, veica rituālos aizlūgumus ezermalā. Ļaudis bija sasēdušies pusaplī ap svētās uguns vietu, bet iepretī sēdēja galvenais šīs sabiedrības priesteris jeb guru, kurš arī vadīja pasākuma norisi. Es atrados gabaliņu nostāk, vēroju visu, būdams aiz sēdošo pudžas dalībnieku mugurām, bet ar seju pret priesteri, un mēģināju uztaisīt kādu foto. Kādā brīdī starp ceremonijas norisēm galvenais priesteris norādīja ar roku manā virzienā un ar žestiem aicināja mani nākt tuvāk. Ļaudis pagriezās, un daži steidza man pretī. Izvedot cauri pūlim, viņi norādīja uz vietu tieši iepretim guru, pie paša svētā ugunskura. Zinot tradīciju, es uzreiz novilku apa­vus un devos uz norādīto vietu kailām pēdām. Sveikdams priesteri un visus apkārtējos, vairākkārt paklanījos, saliekot plaukstas pie krūtīm un sakot vārdus «Namaste» un «Namaskar». Tā es nokļuvu tieši ceremoniālās norises centrā, aci pret aci ar priesteri un galvenajiem rituāla vīriem. Apsēdos kā visi pārējie, sakrustojot kājas. Tad sekoja lūgsnas sanskritā, un visi meta pa šķipsnai rituālā ziedojuma — smaržvielas, graudaugus un riekstus — ugunī. Man blakus bija nolikts trauciņš ar ziedojuma sastāvdaļām, un bija tikai jāveic sakrālā darbība, iemetot riekšavu ugunī tad, kad to darīja pārējie, sekodami priesterim. Jāatzīst, ka pirmo reizi es atrados tik lielā hinduistu reliģiskajā pasākumā un izmantoju iespēju vērot un piedalīties ceremoniālā visās tā niansēs. Parasti Indijā vai Nepālā sveštautiešus nelaiž tiešā tuvumā hinduistu ceremoniālu norises vietām, arī daudzos tempļos ir liegta ieeja tiem, kuri nepieder šai reliģiskajai kopienai. Bet Tibetā svētceļojums uz Kailasa kalnu un apkārtējā sakrālā vide nojauca reliģiskās un visas pārejās atšķirības un barjeras. Visi šeit bija ieradušies, klausot savas sirdsbalss aicinājumam, pārvarējuši tālā ceļa un sarežģītās vides apstākļus. Te nepastāvēja dalījums savējos un svešos.

Vējš uz manu pusi nemitīgi pūta ugunskura dūmus, un tie ātri piesātināja visu manu apģērbu, koda nāsīs un acīs, izraisot stipru asarošanu. Kāds blakus sēdošais rituāla dalībnieks, redzēdams, ka man bija jāslauka asaras un jāaiztur elpa, pastiepās manā virzienā un paskaidroja, ka dūmi attīrot manu prātu un smalko ķermeni, aiznesot negatīvo karmu un noslieces. Par karmu un nosliecēm neņēmos spriest, bet to gan zināju, ka dūmi ir ēteriska substance, kas no neatminamiem laikiem figurē visās reliģijās un šamaniskajos kultos, seno tautu rituālos un tradīcijās. Dūmi savieno mūsu materiālo pasauli ar ēterisko, tādējādi veicot piektā elementa funkciju. Uzskata, ka Visumu veido pieci pirmelementi, proti, zeme, gaiss, ūdens, uguns un ēters.

Pēc divdesmit minūtēm mana kūpināšanās sasniedza kritisko punktu, un es, pateicīgi paklanījies, piecēlos un pagāju gabalu nostāk.

Kailass tagad tinās mākoņos un nerādīja savu vaigu.

Kad atnācu uz pusdienām, abi mūsu grupas japāņi Hiroši un Juka jautāja, kāpēc esmu tāds noraudājies un ožu pēc dūmiem. Teicu, ka hinduistu priesteri mani attīrīja no pasaulīgajām nosliecēm un kaislībām, lai pie Kailasa ierodos pienācīgā formā. Viņi pasmējās, bet vēlreiz demonstratīvi pastiepa degunus un apostīja mani.

Budistu klosteris kalnā.
Budistu klosteris kalnā.

Traucāmies uz Darčenu, miestu, kas atradās Kailasa pakājē. No Darčenas visi svētceļotāji sāk savu parikarmu jeb koru apkārt Kailasa kalnam un tur to arī pabeidz. Tagad Kailass pavērās visā savā varenumā un krāšņumā. Biju ieradies sava sapņu kalna pakājē!

Šeit mūs izvietoja labākos apstākļos nekā teltī, taču labierīcības atradās kādus simt metrus atstatu. Ēkā, kur bijām izvietoti, nebija elektrības, ūdens padeves, bet — būšot uz brīdi, kaut kad vakarā. Ja nepa-spēšot tai brīdī, piemēram, kāds būs devies uz mazmājiņu, tad ūdeni un elektrību redzēs tikai nākamajā dienā, kad atkal būs jāgaida «laimīgā stunda». Protams, mēs šīs lietas uztvērām pat ar humora pieskaņu, jo zinājām, ka apstākļi būs askētiski. Galvenais, lai ir dzeramais ūdens un uguns, uz kuras to uzsildīt. Jāatzīmē, ka retinātā gaisa apstākļos ūdens vārīšanās sākas stipri pirms simt grādu atzīmes. Biju vienā istabā ar abiem vāciešiem — Akselu un Rudigeru — un nepālieti Prozolu. Varētu teikt, ka mēs turējāmies kopā, kopš bijām Tibetas pusē.

Strauji uznāca negaiss, kā jau augstkalnu apstākļos mēdz būt. Atradāmies 4700 metru augstumā virs jūras līmeņa, un bija dīvaini apzināties, ka esam gandrīz Alpu augstākās virsotnes Monblāna līmenī. Ārā plosījās spēcīgs vējš un sniegs, biezs mākonis gāja pa zemes virsu. Telpā vējš gaudoja pa visiem stūriem un spraugām, bija auksts. Mani istabas biedri devās apskatīt tuvāko apkārtni 100—200 metru robežās, bet es sēdēju savā gultā un nosalušiem pirkstiem rakstīju.

Pēc brīža mākonis bija aizgājis, bet debesis virs mums vēl aizklātas, taču pasakains skats pavērās uz Manosarovara ezera piekrasti, kur saule apspīdēja kalnus un piekrasti. Tur tagad rādījās salīdzinoši jauka un saulaina pēcpusdiena, ko nomainīs rāms vakars.

Dzirdēju, ka mūsu pavadoņi bija nobažījušies par sniega mākoņiem un to, vai Dolma La pāreja, kas mums jāšķērso, Kailasam ejot apkārt, nebūs aizsnigusi, vai neizveidosies lavīnu bīstamības situācija.

Saskaņā ar ceļojuma plānu bijām laikus sasnieguši savu starta pozīciju Kailasa koras veikšanai, bet bija paredzēta aklimatizācijas diena, proti, plānots doties tuvākajos kalnos, lai pakāptos līdz piecu tūkstošu metru atzīmei. Tādējādi mums bija iespēja savam ķermenim dot pēdējo pārbaudi pirms triju dienu garā un bīstamā ceļa apkārt kalnam.

Nakts man pagāja salīdzinoši viegli, jo bieži nemodos un aukstumu arī nejutu. Šodien bija paredzēts doties uz diviem budistu klosteriem, no kuriem viens bija pārvērties drupās un nefunkcionēja, taču tas bija ietverts maršrutā kā atskaites punkts, bet otrs bija apdzīvots un atradās vistuvāk Kailasa kalnam. Paļaudamies uz savu intuīciju, pateicu ceļabiedriem, ka nejūtu vajadzību pēc intensīvas slodzes un izvēlos enerģijas taupības režīmu par labu galvenajam pasākumam — korai. Tas bija jāpasaka, jo daļa grupas nolēma paredzēto ceļu veikt kājām, bet otrai pusei bija iespēja pusi ceļa turp un atpakaļ veikt ar automašīnām. Vācieši, Prozols un abi japāņi devās ceļā kājām, bet es gabalu no ceļa braucu kopā ar indiešiem. Krievi ar saviem indiešiem palika ciematā.

Līdz klostera drupām mēs netikām, jo ceļu aizšķērsoja zemes nobrukums, kas bija noticis naktī. Braucām uz otru klosteri. Nezinu, kāpēc, bet jutu, ka tā ir laba zīme, jo nebija ne mazākās iekšējās pretestības, bija miers un paļāvība, ka viss ir tā, kā tam vajag būt.

Mūsu grupas indiešu senioru apņēmība rīt sākt koru apkārt Kailasam bija nepārprotama, taču manīju, ka pavadoņu grupas vadītājs viņiem mēģina iestāstīt, ka viņu cienījamais vecums un fiziskā kondīcija nav īsti piemēroti tik ekstrēmam gājienam kā Kailasa kora. Indieši jutās aizvainoti un sabozušies noraidīja jebkādus komentārus vai replikas par viņu nepiemērotību vai nespēšanu veikt pašu galveno svētceļojuma posmu. Braucot džipā, ar veco Deivu iznāca parunāt par šo tēmu, un viņa komentārs bija visnotaļ interesants. Deivs izteicās, ka mūsu pavadoņi viņus mēģina atrunāt no došanās ceļā tāpēc, ka tas būs liels apgrūtinājums arī viņiem kā pavadošajam personālam, kam ir jārūpējas par grupas dalībniekiem visa ceļa garumā. Nenoliedzami, kora būs fiziski visgrūtākais svētceļojuma posms, jo tiks sasniegts 5650 metru augstums, kas skaitās dzīvībai bīstams, īpaši slimam vai novājinātam ķermenim. Ar vārdiem «slims un novājināts ķermenis» Deivs apzīmēja sevi, savu kundzi un otru senioru pāri no Dienvidindijas. Taču neviens cilvēks viņiem nevarot liegt doties ceļā, jo viņi jau bija veiksmīgi nonākuši līdz kalna pakājei. Tālāk viss bija Dieva rokās. Vienīgais, kas cilvēku varēja nelaist kalnā, pēc Deiva vārdiem, bija pats Kailasa kalns. Kalns mūs vēroja visu ceļu, tas lasīja mūsu domas, zināja mūsu nolūkus un redzēja centienus, tas jau sen sekoja mūsu iekšējam dialogam starp prātu un sirdi, jau no tā brīža, kad mēs katrs, savā pasaules malā būdami, pirmo reizi iedomājāmies par svētceļojumu pie Kailasa kalna. Daudz ir aicināto, bet maz izredzēto — teica Deivs. Ja kalns nolems, ka cilvēks nav gatavs veikt parikarmu, tad kalns to fiziski nelaidīs pie sevis. Iemeslu varēja būt daudz, taču galvenais bija tas, ka cilvēks nebija garīgi nobriedis, ka viņa karma nebija gatava šim ceļam. Ja kalns kādu cilvēku nepieņem, tad jau pusceļā var notikt negadījumi un lietas, kas šim cilvēkam liks doties atceļā. Taču, ja cilvēks stūrgalvīgi, egoistiskas apņēmības vadīts, turpinās ceļu un sāks parikarmu, kalns to nogalinās ceļa laikā, izraisot nāvi no smadzeņu vai plaušu tūskas vai nelaimes gadījumu stāvajā un bīstamajā kalnu ceļā.

Deivs vēl uzsvēra, ka nelaimes gadījumu to tiešā izpratnē šeit nav, ir tikai likumsakarības. Nāve Kailasa koras laikā gan esot ļoti liela dāvana cilvēkam, jo to uzskatot par svētīgu nāvi, kas atbrīvo no karmiskajiem parādiem. Rietumnieki skeptiski izturoties pret šādiem skaidrojumiem un uzskatiem, bet austrumu cilvēki dzīvojot pēc citas mērauklas, kas ir daudz tuvāka sākotnei, absolūtam jeb, rietumnieku izpratnē, Dievam. Jau tas fakts, ka mūsu grupa bija tikusi līdz kalna pakājei, bija laba zīme mums visiem un katram atsevišķi, sacīja Deivs. Smalkajā izpratnē mēs esot karmiski kopā savestu cilvēku grupa, kam jāveic šī sakrālā darbība  — svētceļojums uz Kailasu un Manosarovaru, ka arī jāveic kora, katram atsevišķi un visiem kopā. Deivs runāja un cieši mani uzlūkoja. Es sapratu, ka vēstījums bija adresēts tieši man, jo šobrīd mašīnā bijām tikai mēs ar Deivu, viņa kundzīte un tibetiešu šoferītis, kurš nerunāja angliski. Rudigers, kurš allaž bija mūsu džipā, šobrīd bija ceļā pa kalnu takām kopā ar pārējiem.

Džipi ripoja pa lēzenu kalnu ceļu uz augšu, līdz piestāja. Izkāpām un devāmies pa šauru taciņu augšup, kur kalna nogāzē pa gabalu bija redzams budistu klosteris un senu baltu stūpu rindas. Netālu bija kāda cita, vecāka klostera drupas, bet tur rosījās tibetieši un veica rekonstrukcijas darbus mūku vadībā. Lēnām kāpām kalnā pa šauro taciņu, lai uzkāpuši redzētu tā klostera drupas, kurp netikām neizbraucamā ceļa dēļ. Mūsu pavadonis svilpodams slāja pa taciņu augšup, visiem pa priekšu. Uzsāku kāpienu ar mazo mugursomu plecos un apzināti gāju ļoti lēni. Jau pēc pusstundas indieši atpalika arvien lielāku ceļa gabalu. Sasnieguši mūsu taciņas augstāko noradīto punktu, kalna otrajā pusē varējām redzēt vecā klostera drupas, taču patiesībā —  nekā skatāma tur nebija. Toties, ja pagriezāmies uz otru pusi, skats uz pašu Kailasu pavērās varens! Kā skaidroja pavadonis, Kailass tagad bija pavisam netālu, bet pietuvoties tam liedza ieliektu kalnu siena, kas apjoza Kailasu kā aizsargvaļņi. Tiešām, apkārt esošie kalni izskatījās vairāk pēc cietokšņa sienām, kas bija gludas un veidoja perfekti ieliektu līniju. Atmiņā atausa krievu ceļotāja un ārsta Ernsta Muldašova grāmatās lasītais, ka Kailasa piramīdai apkārt ir tā dēvētie laika spoguļi, kas konstruēti no klints. E. Muldašova teorija balstās uz pieņēmumu, ka Kailasa kalns ir milzīga, mākslīgi radīta piramīda, kurai apkārt atrodas sakrālās celtnes, kas nezinātājam liekas kā īpatnējas formas kalnu grēdas.

Es stāvēju uz kalnu takas kā apburts no pasakainās Kailasa un «laika spoguļu» ainavas. Tālumā, kaut kur zemāk, kalna nogāzē redzēju mazas indiešu figūriņas, kas lēnām kā skudriņas virzījās augšup. Mūsu gids aizsteidzās pa taku pie indiešiem, jo viņam tie bija jāpieskata. Es paliku viens. Kalnu miers un klusums bija apdullinošs, es ar to saplūdu un peldēju tajā.

Pusducis melnu pinkainu jaku ganījās stāvā nogāzē. Kaut kādi grauzēji ik pa brīdim aizjoņoja starp akmeņiem un slēpās alās, pieļauju, ka tie bija Tibetas murkšķi vai kāds šīs sugas paveids.

Budistu klosteris kalnā pie Kailasa.
Budistu klosteris kalnā pie Kailasa.

Brīžiem kalnu taka bija ļoti šaura un veda tik slīpi uz leju pa stāvo nogāzi, ka ejot bija jāliek viena kāja priekšā otrai, lai nenoslīdētu no takas. Nebija nekā, kur pieķerties, ne augšā, ne apakšā, nekādu krūmāju, pat ne zāles kušķa. Paslīdot varēja ripot diezgan prāvu gabalu pa irdeno granti lejup, bet atpakaļ tikt būtu grūti. Laiks bija lielisks, sauli periodiski aizklāja mākoņi, kas ļoti lielā ātrumā brāzās tepat virs galvas. Bija silts, un mugura jau bija slapja no piepūles, jo mēs bijām uzkāpuši piecu tūkstošu metru augstumā.

Iedams lejā, apdzinu mūsu indiešu seniorus, kas lēni kustējās pa taku. Devos apskatīt budistu klosteri, kas atradās pretējā kalna nogāzē. No skaidrojuma sapratu, ka tas bija slavens ar savu seno vēsturi, ar 108 baltām stūpām, kuras minēju jau iepriekš, un ar to, ka atradās vistuvāk Kailasam. Apstaigāju tā apkārtni, apskatīju klosteri, iegriezu lūgšanu dzirnas, aizdedzu līdzi paņemto vīraku un godināju šo vietu un zemi kopumā. Šeit viss bija vienkopus, viss — vienas kopējas sakrālās vides daļa, un, atrodoties šeit, svētceļnieks kļuva par šīs vides sastāvdaļu.

Indiešu  svētceļnieku  karogs.
Indies svētceļnieku karogs.

Darčenā nācās divas stundas gaidīt savus istabas biedrus, pie kuriem bija atslēga no mūsu telpas. Ieraudzīju, ka mūsu pavadoņi un to vadītājs satraukti rosās pie mūsu grupas indiešu istabām. Piegāju noskaidrot, kas par lietu. Izrādās, mūsu šodienas šķietami mierīgā pastaiga kalnos bija spēcīgi ietekmējusi indiešu senioru veselības stāvokli. Kas to būtu domājis, ka mūsu grupā no ierindas tiks izsisti indiešu ārsts un viņa sieva mediķe, arī vecais indietis ar savu kundzīti. Viņiem spēji bija kļuvis slikti. Gaisa trūkums, stiprs reibonis, samaņas zudums — tās bija izteiktas klīniskās pazīmes augstuma slimībai. Es stāvēju koridorā, un mans skatiens sastapās ar mūsu indiešu ārsta acīm. Viņš, būdams ārsts, jau bija sapratis savu un otra ceļabiedra diagnozi. Tagad abus pieslēdza skābekļa baloniem, kas bija paredzēti mūsu grupai ekstrēmā situācijā, esot kritiskajā augstumā. Paelpojuši piesātinātu skābekli, abi nedaudz atguvās. Ārsts apskatīja savu sievu, kurai nebija tik krasas slimības izpausmes, bet viņa bija uz spēku izsīkuma robežas. Indietis pateica mūsu pavadoņu vecākajam, ka steidzami jāorganizē autotransports, lai maksimāli ātri viņus, četrus indiešus, nogādātu uz zemāku vietu, vismaz zem 4300 metriem. Visiem bija skaidrs, ka šāda vieta ir tikai Nepālas pierobežā, tomēr lēmums tika pieņemts ātri, un viens džips steidzami tika gatavots atceļam. Protams, bīstami bija doties tādā ceļā ar vienu automašīnu, bet tā tika nolemts. Džipam piekabināja rezerves riteņus, priekšējos sēdekļos apsēdās divi tibetiešu šoferīši, kuri periodiski mainīsies un lūkos, lai iespēju robežās palīdzētu indiešiem. Iekrāmēja pārtiku trim dienām, ūdeni, degvielas kannas un… visus mūsu grupai paredzētos skābekļa balonus. Viss notika ļoti ātri un operatīvi. Uz atvadām indiešu ārsts atvainojās tiem, kuri no grupas bija atnākuši viņus pavadīt, jo šajā situācijā grupa bija zaudējusi savus divus vienīgos mediķus un visus skābekļa balonus tieši dienu pirms došanās augšup. Atvadoties no vecā Deiva, ārsts pateica pāris teikumus hindi valodā, iekāpa mašīnā, un pēc brīža pārkrāmētais džips ar mūsu sasirgušajiem biedriem pazuda putekļu mākonī. Pārņēma dīvaina sajūta, jo šiem ļaudīm nu sākās skriešanās ar nāvi. Kurš pirmais — vai kaulainā vai arī viņi, ātri sasniedzot zemāku vietu, izbēgs no nāves apskāvieniem. Mazākā ķibele ceļā vai niecīga aizķeršanās varēja maksāt dzīvību kādam no viņiem. Mēs pamājām ar roku. Deivs, kas stāvēja man blakus, noteica: «Ārsts saprata, ka kalns viņu nelaiž, laikam pat saprata, kāpēc nelaiž. Ja patiešām saprata, tad viņam nav jāuztraucas, jo nākamajā dzīvē kalns viņu pats gaidīs…»

Turpinājums sekos.

Ārzemju ziņas

PrintIe­gā­dā­sies jaun­as bru­ņu­ma­šī­nas

Līdz šī ga­da ru­de­nim Lie­tu­vā tiks pie­ņemts ga­lī­gais lē­mums par bru­ņu­trans­por­ta pie­gā­dā­tā­ja iz­vē­li. Par to pa­zi­ņo­jis valsts aiz­sar­dzī­bas mi­nistrs Jo­zus Oleks, uz­ve­rot, ka tir­gus iz­pē­te ša­jā jau­tā­ju­mā jau ir veik­ta.

Ka­mēr ofi­ci­āls lē­mums nav pub­lis­kots, Lie­tu­vas ma­su me­di­ji in­for­mē par ie­spē­ja­mu da­rī­ju­mu ar Vā­ci­jas kon­cer­nu «Krauss-Maf­fei Wegmann», kas ra­žo bru­ņu­ma­šī­nas «Boxer». Me­di­ju rī­cī­bā ir in­for­mā­ci­ja par Lie­tu­vas no­do­miem pirkt 100 bru­ņu­ma­šī­nas par ap­tu­ve­ni 460 mil­jo­niem eiro. Šis da­rī­jums bū­šot fi­nan­si­āli iz­de­vīgs Lie­tu­vai, jo da­ļu teh­ni­kas Lie­tu­va pir­kšot ap­vie­no­tā lī­gu­mā ar Nī­der­lan­di, bet «Boxer» liel­ga­ba­lu tor­ņu ra­žo­ša­nas lī­gums bū­šot ap­vie­nots ar Vā­ci­jas pa­sū­tī­ju­mu par tor­ņu ra­žo­ša­nu.

Vie­na no Vā­ci­jas  «Boxer» mo­di­fi­kā­ci­jām.
Vie­na no Vā­ci­jas «Boxer» mo­di­fi­kā­ci­jām.

Zī­mī­gi, ka šī ga­da ap­rī­lī Lie­tu­vas po­li­go­nā Ruk­lā or­ga­ni­zē­ta­jās mā­cī­bās lie­tu­vie­šiem jau bi­ja ie­spē­jas prak­tis­ki ie­pa­zī­ties ar bru­ņu­ma­šī­nām «Boxer». Vā­ci­jas Bru­ņo­tie spē­ki uz šīm mā­cī­bām bi­ja at­sū­tī­ju­ši vai­rā­kus des­mi­tus jaun­o bru­ņu­ma­šī­nu «Boxer». Bru­ņu­ma­šī­nas «Boxer» tiek ra­žo­tas da­žā­dos va­ri­an­tos, un šīs teh­ni­kas priekš­ro­cī­ba ir sais­tī­ta ar mo­du­lā­ro uz­bū­ves sis­tē­mu, kas ļauj sa­lī­dzi­no­ši vien­kār­ši no­mai­nīt virs ša­si­jas mo­du­ļa eso­šo fun­kci­onā­lo mo­du­li. Pie­mē­ram, uz Nī­der­lan­des bru­ņu­trans­por­tie­riem «Boxer» var uz­mon­tēt ko­man­dva­dī­bas (Boxer Com­mand Post), me­di­cī­nas (Boxer Am­bu­lan­ce), in­že­nie­ru (Boxer Ge­nieg­ro­ep), trans­por­ta (Boxer Car­go) un tre­ni­ņu (Boxer Dri­ver Trai­ning Ve­hic­le) mo­du­ļus. 

«Boxer» kor­pu­sa aiz­sar­dzī­bas lī­me­nis at­bilst NA­TO stan­dar­tiem, sa­gla­bā­jot ka­ra­vī­ru dzī­vī­bas pēc 25 mm liel­ga­ba­la šā­vi­ņa trā­pī­ju­ma no 500 m at­tā­lu­ma, kā arī pēc ra­ķe­šu «Grad» trā­pī­ju­miem. Tā kā jaun­ā teh­ni­ka ir pie­tie­ka­mi kom­pli­cē­ta, lie­tu­vie­šiem būs jā­mā­cās, kā ar to ap­ie­ties.

Pirms ie­gā­des kon­kur­sa iz­slu­di­nā­ša­nas Lie­tu­vas Aiz­sar­dzī­bas mi­nis­tri­jas pār­stāv­ji in­for­mē­ja par plā­niem mo­der­nu bru­ņu­teh­ni­ku pie­gā­dāt di­viem mo­to­ri­zē­tiem kāj­nie­ku ba­tal­jo­niem, bet tu­vā­kā per­spek­tī­vā mo­to­ri­zē­to ba­tal­jo­nu skai­tu va­rē­tu pa­lie­li­nāt līdz čet­riem, iz­vei­do­jot di­vas jaun­as šā­das vie­nī­bas. Paš­laik Lie­tu­vas BS rī­cī­bā eso­šos bru­ņu­trans­por­tie­rus M113 va­rē­tu no­dot no jaun­a iz­vei­do­tai kāj­nie­ku vie­nī­bai.

Ja Lie­tu­vai iz­do­sies no­slēgt lī­gu­mu ar Vā­ci­ju, ana­lī­ti­ķi no­rā­da, ka šā­da sa­dar­bī­ba po­zi­tī­vi ie­tek­mēs valsts aiz­sar­dzī­bas po­li­ti­ku ko­pu­mā. Pir­mo veik­smī­go sa­dar­bī­bas lī­gu­mu ar Vā­ci­ju Lie­tu­va no­slē­dza šī ga­da pa­va­sa­rī, pa­sū­tot 16 paš­gā­jē­jar­ti­lē­ri­jas hau­bi­ču PzH 2000 pie­gā­di.

PrintIz­vei­dos jaun­u po­li­go­nu

Šī ga­da 9. jū­li­jā Igau­ni­jas val­dī­ba no­bal­so­ja par jaun­a Aiz­sar­dzī­bas spē­ku po­li­go­na iz­vei­di Sod­lā Har­ju ap­riņ­ķī (abpus Sod­las upei). Ani­jas un Kū­sa­lu paš­val­dī­bās eso­šā po­li­go­na te­ri­to­ri­ja ir ko­pu­mā 5865 hek­tā­ri, un tās pe­ri­metrs ir ap­tu­ve­ni 32 kilo­met­ri.

Igau­ni­jas aiz­sar­dzī­bas mi­nistrs Svens Mik­sers no­rā­dī­jis, ka jaun­a po­li­go­na iz­vei­de ir sais­tī­ta ar jaun­o si­tu­āci­ju dro­šī­bas jo­mā, kas dik­tē ne­pie­cie­ša­mī­bu uz­la­bot ar­mi­jas ma­nev­ra spē­jas ope­rā­ci­jās, kā arī uz­la­bot ap­stāk­ļus starp­tau­tis­ko at­bal­sta spē­ku tre­ni­ņiem Igau­ni­jas te­ri­to­ri­jā. Ma­nev­rē­ša­nas spē­ju piln­vei­do­ša­na ir no­teik­ta Aiz­sar­dzī­bas spē­ku at­tīs­tī­bas plā­nā 2013.—2022. ga­dam.

Jaun­ā po­li­go­na kon­tū­ras kar­tē (pro­jekts).
Jaun­ā po­li­go­na kon­tū­ras kar­tē (pro­jekts).

Jaun­ajā po­li­go­nā va­rēs efek­tī­vāk mā­cī­ties ne ti­kai igau­ņu ka­ra­vī­ri (ar ne­sen ie­gā­dā­ta­jiem CV90), bet arī sa­bied­ro­to val­stu mi­li­tā­rās apakš­vie­nī­bas, kas ap­gā­dā­tas ar bru­ņu­teh­ni­ku. Sod­las po­li­gons būs pie­mē­rots tak­tis­ka lī­me­ņa mā­cī­bām. Līdz ar val­dī­bas po­zi­tī­vo bal­so­ju­mu sāk­sies mā­cī­bām ne­pie­cie­ša­mās in­fra­struk­tū­ras būv­nie­cī­bas plā­no­ša­na. Po­li­go­na ie­rī­ko­ša­na var iz­mak­sāt ap­tu­ve­ni 10 mil­jo­nus eiro, un lie­la da­ļa lī­dzek­ļu tiks iz­tē­rē­ti zem­ju at­pir­kša­nai un ce­ļu iz­bū­vei.

Jaun­ais po­li­gons at­slo­gos Aiz­sar­dzī­bas spē­ku cen­trā­lo po­li­go­nu, ku­ru mā­cī­bu no­lū­kos iz­man­to arī sa­bied­ro­to val­stu avi­āci­ja. Paš­laik tiek plā­nots, ka Sod­las po­li­go­nā vi­sin­ten­sī­vā­ko mā­cī­bu se­zo­na ilgs no ru­dens līdz va­sa­ras sā­ku­mam, ta­ču ne­lie­la mē­ro­ga mā­cī­bas po­li­go­nā no­tiks cau­ru ga­du. Zī­mī­gi, ka PSRS lai­kā Sod­las upes dien­vi­du kras­ta ra­jons ti­ka iz­man­tots pa­dom­ju ar­mi­jas tan­ku tre­ni­ņiem.

PrintIz­nī­ci­nā­tā­ju zem­ākā ce­na ne­būs iz­šķi­ro­šā

So­mi­jas la­bē­ji cen­tris­kā val­dī­ba in­ten­sī­vi strā­dā pie tā, lai jaun­u iz­nī­ci­nā­tā­ju ie­gā­des plāns bū­tu pie­sais­tīts pie lie­lām in­ves­tī­ci­jām valsts aiz­sar­dzī­bas rūp­nie­cī­bas kom­plek­sā. So­mi­ja plā­no līdz 2030. ga­dam no­mai­nīt vi­sus ame­ri­kā­ņu ra­žo­ju­ma iz­nī­ci­nā­tā­jus F-18C/D un ap­mai­ņā pret teh­ni­kas pa­sū­tī­ša­nu pie­pra­sīs veikt in­ves­tī­ci­jas valsts rūp­nie­cī­bā. Šā­da shē­ma gal­ve­no­kārt pa­ma­to­ta ar 2008. ga­da fi­nan­šu krī­zi un tās se­kām, tos­tarp eko­no­mi­kas stag­nā­ci­ju 2013. un 2014. ga­dā, kā arī re­ce­si­ju 2015. ga­dā. Re­zul­tā­tā So­mi­ja spies­ta kal­ku­lēt vi­sus ie­spē­ja­mos ie­gu­vu­mus, lai ne­nāk­tos ie­sal­dēt iz­nī­ci­nā­tā­ju ie­gā­des pro­jek­tu.

So­mi­jas Gai­sa spē­ku F-18, pie­da­lo­ties deg­vie­las uz­pil­dī­ša­nas mā­cī­bās gai­sā.
So­mi­jas Gai­sa spē­ku F-18, pie­da­lo­ties deg­vie­las uz­pil­dī­ša­nas mā­cī­bās gai­sā.

Jaun­o lid­apa­rā­tu ie­gā­dei So­mi­ja plā­no iz­tē­rēt no 5,7 līdz 11,4 mil­jar­diem do­lā­ru. Gal­ve­nā šī pro­jek­ta īpat­nī­ba ir tā, ka fi­nan­sē­jums tiks pie­šķirts ār­pus Aiz­sar­dzī­bas mi­nis­tri­jas pa­mat­bu­dže­ta. So­mi­jas uz­ņē­mums «Pat­ri­a» būs viens no lie­lā­ka­jiem ie­gu­vē­jiem no šā­da ie­gā­des un vien­lai­kus in­ves­tī­ci­ju pro­jek­ta. «Pat­ri­a» jau ir pie­da­lī­ju­sies 1990. ga­dā no­pir­kto iz­nī­ci­nā­tā­ju F-18 ga­lē­jā kom­plek­tē­ša­nā, kā arī no­dro­ši­nā­ju­si ma­te­ri­āl­teh­nis­ko ap­ko­pi vai­rā­kiem des­mi­tiem šo lid­ma­šī­nu 25 ga­du pe­ri­odā. Paš­laik So­mi­jas Gai­sa spē­ku ie­rin­dā ir 62 da­žā­du mo­di­fi­kā­ci­ju iz­nī­ci­nā­tā­ji F-18.

Tā kā kon­kur­sa gal­ve­nais no­sa­cī­jums nav iz­nī­ci­nā­tā­ju zem­ākā ce­na, grū­ti pro-g­no­zēt, kurš ra­žo­tājs va­rē­tu uz­va­rēt, pie­dā­vā­jot vi­siz­de­vī­gā­ko in­ves­tī­ci­ju pro­jek­tu. Da­lī­bu kon­kur­sā ir ga­ta­vas pie­teikt ASV kom­pā­ni­jas «Bo­eing» Su­per Hor­net») un «Loc­khe­ed Mar­tin» F-35 Ligh­tning II»), Fran­ci­jas uz­ņē­mums «Das­sault» Ra­fa­le»), Eiro­pas kon­cerns «Eu­ro­fig­hter» Typhoon») un Zvied­ri­jas kom­pā­ni­ja «Sa­ab» JAS Gri­pen»). Krie­vi­jas iz­nī­ci­nā­tā­ji ne­pie­da­lī­sies kon­kur­sā Eiro­pas Sa­vie­nī­bas ie­vies­to san­kci­ju dēļ, kas no­so­da Kri­mas anek­si­ju un Krie­vi­jas da­lī­bu krī­zē Uk­rai­nā. Ofi­ci­ālais kon­kur­sa sā­kums tiks iz­slu­di­nāts līdz šī ga­da bei­gām, un pa­gai­dām nav zi­nāms ga­lī­gais pēr­ka­mo iz­nī­ci­nā­tā­ju skaits.

Sa­ka­rā ar dro­šī­bas si­tu­āci­jas sa­asi­nā­ša­nos Eiro­pā So­mi­ja, ne­bū­da­ma NA­TO da­līb­valsts, ir sā­ku­si in­ten­sī­vāk plā­not aiz­sar­dzī­bas spē­ju uz­la­bo­ša­nu. So­mi­jai ir 1340 km ga­ra ro­be­ža ar Krie­vi­ju, un šā­dos ap­stāk­ļos ir paš­sap­ro­ta­ma So­mi­jas vēl­me ātr­āk no­slēgt lī­gu­mu par iz­nī­ci­nā­tā­ju par­ka mo­der­ni­zā­ci­ju.

PrintPirks bru­ņu­trans­por­tie­rus «Ro­so­mak»

Slo­vā­ki­jas prem­jer­mi­nistrs Ro­berts Fi­co in­for­mē­jis žur­nā­lis­tus par val­dī­bas lē­mu­mu no Po­li­jas ie­gā­dā­ties 30 bru­ņu­trans­por­tie­rus «Ro­so­mak». Šo plā­nu re­ali­zā­ci­ja pra­sīs ap­tu­ve­ni 32 mil­jo­nus do­lā­ru, un at­bil­stošs lī­gums ir pa­rak­stīts Slo­vā­ki­jas val­dī­bas va­dī­tā­ja vi­zī­tes lai­kā Var­ša­vā.

Slo­vā­ki­jas un Po­li­jas prem­jer­mi­nis­tru pre­ses kon­fe­ren­cē.
Slo­vā­ki­jas un Po­li­jas prem­jer­mi­nis­tru pre­ses kon­fe­ren­cē.

Po­li­jas prem­jer­mi­nis­tre Eva Ko­pa­ča, ko­men­tē­jot šo da­rī­ju­mu, at­zi­nī­gi no­vēr­tē­ju­si valsts aiz­sar­dzī­bas rūp­nie­cī­bas kom­plek­sa iz­re­dzes uz­la­bot no­dar­bi­nā­tī­bas rā­dī­tā­jus. Pa­tei­co­ties lī­gu­mam par 30 «Ro­so­mak» ra­žo­ša­nu, rūp­nī­cā «Siemianowice Slas­kie» tiks no­dar­bi­nā­ti 3500 spe­ci­ālis­ti. Po­li­ja plā­no vir­zīt sa­vas bru­ņu­teh­ni­kas pār­do­ša­nu arī ār­pus Eiro­pas tir­gus, ņe­mot vē­rā, ka «Ro­so­mak» ir ļo­ti la­bi pre­zen­tē­ju­ši se­vi ope­rā­ci­jās Irā­kā, Af­ga­nis­tā­nā, Ča­dā un Cen­trāl­āf­ri­kas Re­pub­li­kā.

Po­li­jas ražotā AMV versija «Ro­so­mak».
Po­li­jas ražotā AMV versija «Ro­so­mak».

Aiz­sar­dzī­bas pro­duk­ci­jas starp­tau­tis­ka­jā iz­stā­dē IDET šī ga­da mai­jā ti­ka pre­zen­tē­ta jaun­a po­ļu bru­ņu­trans­por­tie­ra ver­si­ja «Sci­pi­o», kas iz­strā­dā­ta uz «Ro­so­mak» bā­zes sa­dar­bī­bā ar Slo­vā­ki­ju. Sa­vu­kārt «Ro­so­mak» ir li­cen­cē­tā ver­si­ja no So­mi­jas mo­du­lā­rās kau­jas ma­šī­nas AMV (Ar­mo­ured Mo­du­lar Ve­hic­le), ko ra­žo kom­pā­ni­ja «Pat­ri­a».

PrintIe­rin­dā ie­kļau­tas jaunts kāj­nie­ku kau­jas ma­šī­nas

Vā­cu kom­pā­ni­jas «Rhein­me­tall» un «Krauss-Maf­fei Wegmann» no­de­vu­šas Vā­ci­jas Bru­ņo­ta­jiem spē­kiem kār­tē­jās mo­der­nās kāj­nie­ku kau­jas ma­šī­nas (KKM) «Pu­ma», kas aiz­stās ve­cās KKM «Mar­der». Vi­su 350 jaun­o KKM pie­gā­de no­tiks pa­kā­pe­nis­ki līdz 2020. ga­dam, un lī­gu­ma ko­pē­jā sum­ma ir 3,4 mil­jar­di eiro.

Vā­ci­jas KKM «Pu­ma».
Vā­ci­jas KKM «Pu­ma».

Pēc eks­per­tu vēr­tē­ju­ma, ar jaun­o «Pu­ma» vā­cu in­že­nie­riem iz­de­vies pa­celt pra­sī­bu la­ti­ņu ļo­ti augs­tu, aiz­sā­kot jaun­u bru­ņu­teh­ni­kas pa­au­dzi, kas at­bilst jeb­ku­rām ope­ra­ci­onā­la­jām pra­sī­bām jeb­ku­ros kli­ma­tis­ka­jos ap­stāk­ļos. «Pu­ma» ir ap­rī­ko­ta ar 30 mm ka­lib­ra liel­ga­ba­lu, kas šauj ar prog­ram­mē­ja­miem šā­vi­ņiem (prog­ram­mab­le am­mu­ni­ti­on). KKM ir augs­ti mo­bi­li­tā­tes rā­dī­tā­ji, at­tīs­tot āt­ru­mu līdz pat 70 km/h, kas ļauj kau­jas lau­kā pil­dīt ko­pī­gus uz­de­vu­mus ar tan­kiem «Le­opard II». «Pu­ma» dzī­vot­spē­ju no­dro­ši­na mo­du­lā­rā aiz­sar­dzī­ba, kas sa­stāv no ak­tī­va­jiem un pa­sī­va­jiem kom­po­nen­tiem, efek­tī­vi aiz­sar­gā­jot no mī­nām, im­pro­vi­zē­tiem spri­dzek­ļiem, ra­ķe­šu šķem­bām, ku­mu­la­tī­va­jiem šā­vi­ņiem un ki­nē­tis­kās mu­nī­ci­jas. Jaun­o KKM di­gi­tā­lā va­dī­bas sis­tē­ma ie­vē­ro­ja­mi at­vieg­lo va­dī­bas pro­ce­dū­ras cen­tra­li­zē­tā tīkl­vei­da kau­jas lau­ka sis­tē­mā. Jau­dī­ga op­ti­ka un ci­tas ie­rī­ces ļauj ap­kal­pei ie­gūt mak­si­mā­lu in­for­ma­tī­vo no­dro­ši­nā­ju­mu par si­tu­āci­ju kau­jas lau­kā, kā arī lai­kus at­klāt ie­naid­nie­ka iz­man­to­to augst­as pre­ci­zi­tā­tes mu­nī­ci­ju. Vā­ci­jas ar­mi­jas ka­ra­vī­ri jaun­o KKM va­dī­ša­nai tiek ap­mā­cī­ti trīs mē­ne­šu prog­ram­mā Min­ste­res mā­cī­bu cen­trā.

PrintPlā­no pil­dīt NA­TO sais­tī­bas

Liel­bri­tā­ni­jas val­dī­ba ofi­ci­āli pa­zi­ņo­ju­si, ka Lon­do­na līdz 2020. ga­dam pil­dīs NA­TO iz­vir­zī­to mēr­ķi un pie­šķirs aiz­sar­dzī­bai 2% no iekš­ze­mes kop­pro­duk­ta. Šis pa­zi­ņo­jums sais­tīts ar ne­pie­cie­ša­mī­bu klie­dēt pē­dē­jo piec­u ga­du lai­kā ra­du­šās aiz­do­mas, ka Liel­bri­tā­ni­ja var pa­kā­pe­nis­ki zau­dēt sa­vu mi­li­tā­ro ie­tek­mi. Kopš 2010. ga­da ka­ra­lis­te sa­skā­ru­sies ar stin­griem eko­no­mi­jas pa­sā­ku­miem un ar­mi­jas per­so­nāl­sas­tāvs sa­ma­zi­nāts par 18 000 ka­ra­vī­ru. Ta­ču Liel­bri­tā­ni­ja plā­no sa­gla­bāt 82 000 ka­ra­vī­ru ar­mi­ju, un fi­nan­šu mi­nistrs Džordžs Os­borns ne­sen pa­zi­ņo­jis, ka mi­li­tā­rais bu­džets ne­sa­ruks zem 2% no IKP. Nā­ka­mos piec­us ga­dus mi­li­tā­rais bu­džets tik­šot pa­lie­li­nāts par 0,5% re­āla­jos skait­ļos, kom­pen­sē­jot in­flā­ci­jas ra­dī­to kri­tu­mu. 2020. ga­dā mi­li­tā­rā re­so­ra pro­jek­tu fi­nan­sē­ša­nai plā­nots iz­vei­dot jaun­u dro­šī­bas fon­du ar 1,5 mil­jar­du mār­ci­ņu uz­krā­ju­mu kat­ru ga­du. Uz­ru­nā­jot par­la­men­tā­rie­šus, Dž. Os­borns se­viš­ķi uz­svē­ra, ka dro­šī­ba ir un pa­liks Liel­bri­tā­ni­jas pri­ori­tā­te. «NA­TO sais­tī­bu iz­pil­de nav lē­ta, ta­ču al­ter­na­tī­vas ir daudz dār­gā­kas,» tei­cis mi­nistrs.

Jū­li­ja sā­ku­mā Liel­bri­tā­ni­jas  Ka­ra­lis­kie gai­sa spē­ki sa­ņē­mu­ši tre­šo no 22 pa­sū­tī­ta­jām mi­li­tā­ra­jām trans­por­ta lid­ma­šī­nām  «Air­bus A400M At­las». Viss pa­sū­tī­jums tiks  iz­pil­dīts līdz 2022. ga­dam.
Jū­li­ja sā­ku­mā Liel­bri­tā­ni­jas Ka­ra­lis­kie gai­sa spē­ki sa­ņē­mu­ši tre­šo no 22 pa­sū­tī­ta­jām mi­li­tā­ra­jām trans­por­ta lid­ma­šī­nām «Air­bus A400M At­las». Viss pa­sū­tī­jums tiks iz­pil­dīts līdz 2022. ga­dam.

Jā­at­zī­mē, ka paš­laik ti­kai piec­as no 28 NA­TO da­līb­val­stīm at­vēl aiz­sar­dzī­bai vis­maz 2% no IKP. Tās ir ASV, Liel­bri­tā­ni­ja, Grie­ķi­ja, Po­li­ja un Igau­ni­ja.

Pēc ār­val­stu pre­ses ma­te­ri­āliem sa­ga­ta­vo­ju­si
ma­jo­re Viz­ma Kaļ­če­va.
Fo­to — https://upload.wikimedia.org; www.kaitseministeerium.ee;
www.usafe.af.mil; http://wzms.pl; www.gov.uk.

NATO un ES apvieno spēkus pret hibrīdkara draudiem

NATO ģenerālsekretārs J. Stoltenbergs un ES ārpolitikas vadītāja F. Mogerīni.
NATO ģenerālsekretārs J. Stoltenbergs un ES ārpolitikas vadītāja F. Mogerīni.

Līdz ar Krievijas agresiju Krimā un Maskavas līdzdarbību karadarbībā Ukrainā ir aktualizējies jautājums par hibrīdkara terminu un tā konceptu. Pirmo reizi šis termins plaši tika lietots attiecībā uz 2006. gada Libānas karu, aprakstot militarizētās libāniešu organizācijas  «Hezbollah» izmantoto karadarbības taktiku un metodes. Līdz šim eksperti un zinātnieki ir centušies definēt hibrīdkaru gan militārajā, gan politiskajā dimensijā, gan šo abu dimensiju sajaukumā. Hibrīdkara apstākļos var tikt izmantoti visdažādākie militārie (hard power) un nemilitārie (soft power) instrumenti, lai sasniegtu politiskus mērķus. Piemēram, īstenojot agresīva rakstura akcijas citas valsts teritorijā bez oficiāla kara pieteikšanas, iespējamas atklātas un slepenas operācijas, kurās tiek iesaistītas regulārās un neregulārās militārās vienības, kā arī izmantota militārpersonu maskēšanās par civiliedzīvotājiem. Vienlaikus agresors var iedarbināt plašu politisko, diplomātisko, ekonomisko, informatīvo (dezinformācija, propaganda) un kibernētiskās vides instrumentu klāstu, lai veicinātu savu politisko mērķu sasniegšanu kādā no valstīm. Būtībā hibrīdkara jēdzienā sajaucas vairākas atsevišķas konfliktu kategorijas, mūsdienu pasaulē radot pilnīgi jaunu izpratni par karadarbību, kura būtiski atšķiras no aukstā kara laika stratēģijas, taktikas un plānošanas īpatnībām.

Apzinoties drošības situācijas izmaiņas Eiropā, divas ietekmīgas apvienības — Ziemeļatlantijas līguma organizācija (NATO) un Eiropas Savienība (ES) — ir vienojušās sadarboties hibrīdkara draudu atvairīšanai. Pēc NATO un ES ārlietu ministru tikšanās šī gada pavasarī Turcijā tika publiskota abu organizāciju apņēmība kopīgi cīnīties pret hibrīdkara dažādām izpausmēm. NATO ģenerālsekretārs Jens Stoltenbergs kopīgā preses konferencē ar ES ārpolitikas vadītāju Federiku Mogerīni paziņoja, ka dažādu jomu speciālistiem ir dots uzdevums aktivizēt savstarpējos pasākumus pretdarbībai hibrīdkara draudiem. J. Stoltenbergs ir uzsvēris, ka abas organizācijas izstrādās savstarpēji papildinošas stratēģijas, ar kuru palīdzību varēs ātri un efektīvi stāties pretī hibrīdkara draudiem, ja kāda no NATO vai ES dalībvalstīm saskarsies ar šāda veida agresiju. Pēc NATO ģenerālsekretāra teiktā, pašlaik alianse sākusi kolektīvās drošības sistēmas nostiprināšanas programmu, kura mēroga ziņā pārsniedz jebkurus kopš aukstā kara beigām veiktos drošības pasākumus. Tostarp paredzēts skaitliski palielināt NATO ātrās reaģēšanas spēkus un uzlabot to operativitāti, kā arī uzlabot izlūkinformācijas apmaiņas efektivitāti, nostiprināt kiberdrošības jomu un pilnveidot lēmumu pieņemšanas procedūras, maksimāli samazinot lēmumu pieņemšanas laiku.

Jauno draudu priekšā NATO un ES sadarbības padziļināšana ir optimāls risinājums, ņemot vērā, ka 22 valstis ir pievienojušās abām apvienībām1. Līdz šim NATO un ES ir veiksmīgi sadarbojušās gan militārajā, gan politiskajā, gan humānajā jomā dažādās operācijās. Abu apvienību konsolidācija un savstarpēja papildināšana ir kļuvusi
sevišķi aktuāla pēc Krievijas hibrīdkara instrumentu izmantošanas Krimā un Uk­- rainā. Abas apvienības kopīgiem spēkiem varēs gūt vislielākos panākumus cīņā pret agresoru, kad tas izvēlēsies hibrīdkara stratēģiju.

Analizējot līdzšinējo Krievijas prezidenta Vladimira Putina rīcību Ukrainas kontekstā, nav iespējams noteikt, vai šīs lielvalsts līderis būtu gatavs stāties pretī visai NATO kopumā, tādējādi iedarbinot alianses aizsardzības stratēģijas 5. pantu, kas savukārt novestu pie 3. pasaules kara. Taču neatkarīgi no Krievijas plāniem jebkura Eiropas valsts bez NATO vai ES iesaistes nav spējīga ar nacionāliem līdzekļiem tikt galā ar mūsdienu jaunajiem draudiem un drošības izaicinājumiem reģionālā mērogā. Eiropas valstīm tostarp jāapzinās, ka jebkādu divpusēju līgumu (par gāzi, militāro kuģu būvi utt.) slēgšana ar potenciālo agresoru var novest pie šķeltnieciska efekta Eiropas valstu vidū. Daudzi militārie eksperti un politologi ir vienoti secinājumā, ka neatkarīgi no tā, kuru valsti Krievija izvēlētos par nākamo uzbrukuma mērķi, visticamāk, pirmie pasākumi būs vērsti uz valsts starptautiskās reputācijas sabojāšanu un valdošo aprindu diskreditēšanu, dažādām provokatīvām akcijām, propagandu, tādējādi izolējot konkrēto valsti no NATO vai ES kopīgās politikas. Atsevišķas valsts vai valstu grupas izolācijas mēģinājumi var kļūt par brīdinošo signālu un hibrīdkara pirmo aktīvo fāzi.

Paralēli Eiropas drošības stiprināšanai militārajā dimensijā, palielinot militāros budžetus un modernizējot bruņotos spēkus, NATO un ES dalībvalstīm hibrīdkara draudu priekšā nepieciešams sabiedrību maksimāli plaši un detalizēti izglītot par šāda kara īpatnībām, metodēm, izpausmēm, par masu mediju milzīgo lomu propagandā un cilvēku masu plānveidīgā mal­- dināšanā. Lai arī lielākā daļa nemilitāro pasākumu neattiecas uz līdzšinējo NATO atbildības dimensiju, jaunā drošības vide Eiropā diktē nepieciešamību NATO kļūt elastīgākai, paplašināt alianses stratēģijas konceptu, meklējot efektīvus iedarbības instrumentus uz nemilitārām jomām. Ja NATO un ES izdosies izveidot viedu un tālredzīgu sadarbības sinerģiju, hibrīdkara risks Eiropā tiks samazināts līdz mini-mumam.

Pēc ārvalstu preses materiāliem sagatavojusi
majore Vizma Kaļčeva.
Foto — http://europesworld.org.

1 Rakstā apkopotie ekspertu viedokļi veido pamatu diskusijai par aktuālām drošības problēmām Eiropā, taču neatspoguļo
starptautisko organizāciju vai atsevišķu
valstu līderu oficiāli pausto nostāju. Rakstā izmantotie avoti: http://warontherocks.com; www.europeanleadershipnetwork.org; www.nato.int.