2. Zemessardzes novada komandiera maiņas ceremonija Rēzeknē

12. jūnijā Rēzeknē notika 2. Zemessardzes novada komandiera maiņas ceremonija, kurā līdzšinējais novada komandieris pulkvežleitnants Aivars Valeniks svinīgi nodeva amata pienākumus un novada karogu jaunajam komandierim pulkvežleitnantam Ervīnam Kopeikam.

2. ZS novada komandieri

Ceremonijā piedalījās Nacionālo bruņoto spēku komandieris ģenerālleitnants Raimonds Graube, ASV Mičiganas pavalsts Nacionālās gvardes Gaisa spēku komandieris ģenerālmajors Džons D. Slokums, regulāro spēku un Zemessardzes vienību komandieri, pašvaldību, Valsts policijas un Robežsardzes pārstāvji.

Nododot 2. Zemessardzes novada karogu pulkvežleitnantam Ervīnam Kopeikam, NBS komandieris ģenerālleitnants Raimonds Graube sacīja, ka Latgales zemessargi ir pirmie, kas stāv valsts drošības sardzē: «Ik pa laikam publiskajā telpā parādās spekulācijas attiecībā uz to, kāda ir drošības situācija valstī, un Zemessardze ir labākā atbilde. Zemessargs ir valsts pilsonis, iedzīvotājs, kas vēlas šo valsti aizstāvēt, un dara to brīvprātīgi.»

2. ZS novada komandieriPulkvežleitnants Ervīns Kopeika uzsvēra, ka komandēt novadu viņam ir liels gods un arī liela atbildība: «Es zinu, ka Zemessardzē ir laba apmācību sistēma un lieliski sagatavoti zemessargi, tāpēc domāju, ka arī turpmāk mēs varēsim turēt latiņu visai augstu.»

Līdzšinējais novada komandieris pulk­vežleitnants Aivars Valeniks, kas rotācijas kārtībā dienestu turpinās Nodrošinājuma pavēlniecības 2. reģionālā nodrošinājuma centra komandiera amatā, atzina, ka novada komandiera amatā smagākais bijis noturēt zemessargu ticību bruņotajiem spēkiem, lai viņi turpinātu nākt uz mācībām arī krīzes laikā, tādējādi stiprinot spējas kaujas uzdevumu veikšanai, tikpat svarīgi esot bijis parādīt sabiedrībai, ka Zemessardze ir, bija un būs, ka tā vienmēr ir gatava nākt palīgā un sniegs atbalstu jebkādās situācijās.

2. ZS novada komandieri

Pulkvežleitnants Ervīns Kopeika dzimis Kārsavas novadā, dienestu Nacionālajos bruņotajos spēkos sācis 1994. gadā kā obligātā militārā dienesta karavīrs. Militāro izglītību ieguvis Nacionālajā aizsardzības akadēmijā, Kanādas Karaliskajā kājnieku skolā un štāba koledžā, kā arī ASV ģenerālštāba koledžā. Pulkvežleitnants E. Kopeika ieguvis arī maģistra grādus civilajās augst­skolās — juridiskajā un sabiedrības vadības jomā. Dienesta laikā ieņēmis dažādus amatus Aizsardzības ministrijā un Nacionālo bruņoto spēku štābā, bijis Zemessardzes 19. nodrošinājuma bataljona komandieris. Vairākas reizes pārstāvējis Latviju starptautiskajās operācijās — no 2001. līdz 2002. gadam kā EDSO reģionālās nodaļas vadītājs Maķedonijā, bet 2010. gadā kā militārās sadarbības virsnieks Operacionālās sadarbības padomnieku grupā Afganistānā.

Sagatavojusi virsseržante Diāna Selecka,
2. Zemessardzes novada sabiedrisko attiecību speciāliste.
Foto — Gatis Dieziņš.

Imants Zauls – zemessargs, kurš iekaroja Everestu

Taivo Trams

Foto — Gatis Dieziņš un no Imanta Zaula personiskā arhīva.

Latvijas alpīnisma leģendu Imantu Zaulu, tāpat kā nu jau aizsaulē aizgājušo Teodoru Ķirsi, zina daudzi, arī no kalnos kāpšanas ļoti tālu esoši cilvēki.
Taču I. Zauls ir arī zemessargs ar lielu stāžu, kas savas iemaņas nodod jaunajai zemessargu paaudzei. Atceroties šāgada traģisko zemestrīci Nepālā, kas nopietni apdraudēja arī Everesta iekarotājus, viņš prognozē — ja turpināsies kalnos kāpšanas tālāka komercializācija, Everesta upuru skaits pieaugs.

Imants Zauls

Zemessardzē vēl pirms tās dibināšanas
«Tas notika janvārī, barikāžu laikā. Mūs, kādus 30 vīrus, iesaistīja pazīstamais alpīnists Imants Egberts. Savācāmies mājā Kalnciema un Slokas ielas krustojumā, kur savulaik bija krievu armija, un devām zvērestu. Zemessardze oficiāli izveidojās tikai 1991. gada vasarā, augustā, bet mēs jau bijām zemessargi kopš janvāra,» atceras Imants Zauls. Alpīnistu pieredze lieti noderējusi saspringtajās janvāra dienās — vīri kontrolējuši visus tuvīnos jumtus ap Doma laukumu. I. Zauls, kas dienējis Zemessardzes 15. un 16. bataljonā, pašlaik savas iemaņas un pieredzi nodod jaunajiem zemessargiem kā Studentu bataljona veterāns. Māca arī izdzīvošanas prasmes — kā cilvēks, kas reiz izdzīvojis Antarktīdā pusotru mēnesi bez dūnu jakas, viņš var daudz iemācīt. «Toreiz nebiju padomājis pāris soļus uz priekšu. Jaku somā ietinu starp citām mantām, un, tās velkot laukā, vējš vienā mirklī aizrāva jaku prom. Pa kādam apģērba gabalam gan iedeva ekspedīcijas biedri, tomēr pieredze bija vienreizēja.»

Kopumā I. Zauls dažādās ekspedīcijās pasaules kalnos aizvadījis vairāk nekā 30 gadus. Iekarotas visas augstākās bijušās Padomju Savienības virsotnes un pēc robežu atvēršanās arī visu kontinentu augstākās virsotnes. Tagad, pēc gūžas operācijas, lielākiem kāpieniem jāmet miers, taču vieglākos maršrutos viņš dodas joprojām. «Tā ir labākā iespēja nodot bērniem kalnu mīlestību.»

Skats no Everesta virsotnes uz Rombuka austrumu un centrālo ledāju.
Skats no Everesta virsotnes uz Rombuka austrumu un centrālo ledāju.

Traģiskais izlūkkāpiens Daulagiri
I. Zauls bija viens no četriem pirmajiem «Sniega leopardiem» Latvijā — šis goda nosaukums tika piešķirts alpīnistiem, kuri pieveikuši visas bijušās Padomju Savienības kalnu virsotnes, kas augstākas par 7000 metriem. Kad uzkāpts visos augstākajos bijušās Savienības un Vidusāzijas kalnos, pienācis laiks sākt iekarot pasaules kalnus. Šis brīdis veiksmīgi sakritis ar Latvijas neatkarības atgūšanu un iespējām ceļot visā pasaulē. Tiesa, bijusi cita problēma — finanses. «Pašas pirmās Himalaju ekspedīcijas organizējām būtībā par kādiem nieka 100 dolāriem,» atminas alpīnists.

Sākot apzināt Nepālu, Latvijas alpīnisti nolēmuši vispirms veikt nelielu izlūkošanu un Everestu atstāt uz beigām. Pirmais izlūkkāpiens noticis 1992. gadā, bet gadu vēlāk alpīnistu grupa kāpa salīdzinājumā ar Everestu it kā vieglāk pieejamajā Daulagiri virsotnē. Taču šis kāpiens izrādījās gan smags un sarežģīts, gan traģisks.

«Mums nebija ne īsti naudas, ne iespēju paņemt līdzi skābekļa krājumus un nolīgt šerpas. Pirmo puslīdz nopietno inventāru nopirkām par naudu, ko saņēmām par krustu uzlikšanu Rīgas Kristus Piedzimšanas pareizticīgo katedrāles kupolos. Toreiz no septiņiem cilvēkiem, kas gājām, Daulagiri virsotnē uzkāpa trīs. Mūsu ekspedīcijai pēdējā brīdī pievienojās divi slaveni jaunzēlandiešu gidi Robs Hols un Harijs Bols, kuri pavadīja zviedru alpīnistu Veki Gustafsonu. Diemžēl Bolam šis kāpiens bija pēdējais — vienā no nometnēm viņš saaukstējās, sākās plaušu un smadzeņu tūska, un nāve bija vairs tikai dažu stundu jautājums. Augstkalnu apstākļos tas notiek ļoti ātri. Tagad bojā gājis ir arī Hols,» skumji rezumē I. Zauls. Traumas toreiz guva arī Pēteris Kūlis no Latvijas, kurš pa nogāzi noslīdēja aptuveni 500 metrus, līdz veiksmīgi atdūrās pret ledus krāvumiem, bet no trieciena lauza plecu.

Imants Zauls Everesta virsotnē. Aizmugurē — viena no grūtākajām virsotnēm virs 8000 m —  Makalu.
Imants Zauls Everesta virsotnē. Aizmugurē — viena no grūtākajām virsotnēm virs 8000 m — Makalu.

Everestā uzkāpj divatā
1995. gadā Latvijas alpīnisti pieteicās kāpienam Everestā. «Lai gan tolaik tur kāpa vēl salīdzinoši maz cilvēku, savs laiks rindā tikpat bija jāsagaida. Pirms tam bijām uzkāpuši Latīņamerikas augstākajā virsotnē Akonkagvā Argentīnā — no turienes arī startējām uz Everestu. Kāpām no ziemeļu puses, no Ķīnas — tur par kāpšanu bija mazāk jāmaksā.» Tajā pašā laikā kalnā atradās 14 ekspedīcijas, latvieši kāpa kopā ar amerikāņiem, francūžiem un beļģiem. Kopumā viss pasākums aizņēma ap diviem mēnešiem, un divi Latvijas alpīnisti —
T. Ķirsis un I. Zauls — Latvijas karogu Everesta virsotnē pacēla 14. maijā.

Šajā gājienā Latvijas alpīnistiem ar ekipējumu klājies jau nedaudz labāk. «Bija līdzi nedaudz skābekļa, varējām atļauties arī divus šerpas. Bija pirmais nopietnais augstkalnu alpīnisma apģērbs, ko mums pašuva Sanktpēterburgā. Skābekļa baloni arī bija krievu ražojuma, tie vispār ir vieni no labākajiem — tikpat kā neko nesver, no plāna metāla, kas aptīts ar kevlara diegu. Iztur divas trīs reizes lielāku spiedienu nekā līdzīgi analogi.»

Kāpjot kalnos Nepālā, ekspedīcijām obligāti jālīgst divi vietējie pavāri un sakaru virsnieks. Par pavāriem I. Zauls saka tikai atzinīgus vārdus, bet sakaru virsnieks tik vien redzēts kā bāzes nometnē, kur paziņojis, ka sagaidīs alpīnistus atgriežamies un tad jau arī turpinās nodrošināt sakarus.

Kopumā ekspedīcijai kalnā bijis jāuznes ap pusotras tonnas kravas. Šim mērķim nolīgti 65 nesēji, kuri godam pildījuši savu pienākumu līdz pirmajiem ledājiem un tad vienkārši pazuduši. «Viņiem maksāja pa dienām. Par iepriekšējām jau bija samaksāts, un tad viņi acīmredzot nolēma, ka naudas pietiek — nav ko mocīties vēl dažas dienas pa sniegu un ledu,» atzīst I. Zauls. Atlikušo ceļa posmu līdz bāzes nometnei ekspedīcijas dalībnieki pieveikuši nedēļas laikā, pakāpeniski pa posmam nesot augšā savu ekipējumu un aprīkojumu.

Tagad virsotnē kāpējam jāuznes tikai pašam sevi
Kopš deviņdesmito gadu vidus Everesta iekarošana ir būtiski mainījusies. Agrāk viss ceļš līdz virsotnei alpīnistiem bija jāiekārto pašiem, katrs kāpējs bijis atbildīgs par savu kāpiena posmu. Ceļu nācies regulāri atjaunot, jo skarbie laika apstākļi un lavīnas virves un stiprinājumus ik pēc laiciņa nopostījuši. Tagad kāpiens Everestā ir tiktāl komercializējies, ka dažādas firmas nodrošina visu iespējamo komfortu, pārvieto kravas, iekārto ceļu. Būtībā kāpējam atliek uznest kalnā tikai pašam sevi, atzīst I. Zauls. Everesta bāzes nometnē ir salīdzinoši augsts komforta līmenis — ēdnīcas, internets utt. Tā visa ietekmē kāpēju skaits ir ļoti būtiski pieaudzis — šogad vien Everesta dienvidu nogāzē kāpuši jau vairāk nekā 1000 cilvēku, liela daļa no tiem — nepieredzējuši un nesagatavoti. «Kad mēs sasniedzām virsotni, gandrīz stundu tur bijām vienīgie cilvēki. Tagad tādas iespējas vairs nav — Everesta virsotnē faktiski visu laiku ir kāda alpīnistu grupa,» atzīst I. Zauls.

«No vienas puses — es to saprotu, jo šerpām tā ir gandrīz vai vienīgā iespēja izdzīvot un nopelnīt. No otras — kāpēju skaits pieaug vienkārši trakos apmēros, visiem jau sāk nepietikt vietas — uz takas reizēm ir pat grūti samainīties. Skaidrs, ka tad, ja nāksies pēkšņi pamest kalnu, tādas ļaužu masas to pietiekami operatīvi nespēs veikt.»

Pēdējo gadu laikā vairākkārt izcēlušies arī konflikti starp šerpām un alpīnistiem. Proti, šerpas iekārto trases, pa kurām sasniegt virsotni, un iekasē naudu par to izmantošanu. Tiesa, šīs trases ne vienmēr ir drošākās, jo vieglāka un salīdzinoši ātrāka risinājuma dēļ šerpas tās mēdz iekārtot arī bīstamās vietās. Savukārt profesionālie alpīnisti dodas paši pa savām trasēm, meklējot arī jaunus virsotnes sasniegšanas ceļus. Tā nu abām pusēm ir diametrāli pretēji viedokļi par to, kā un kur pareizi jākāpj Everestā.

Saglabājoties šādam komercializācijas līmenim un ļaužu plūsmai, diemžēl negadījumi ar traģisku iznākumu Nepālas kalnos notiks arvien biežāk, uzskata pieredzējušais alpīnists. Viņa novērojumi liecina, ka arī pašu kāpēju sagatavotības līmenis ir jūtami krities. «Mācīties kāpšanu uz klinšu sienas ne tuvu nav tas pats, kas īstais alpīnisms augstkalnu apstākļos.»

Kalni nav domāti visiem
Ne katrs var uzkāpt pasaules augstākajos kalnos. Un te nav nozīmes, cik labi trenēts var būt konkrētais cilvēks. I. Zauls ir pieredzējis, ka cilvēki ar izciliem fiziskajiem dotumiem un labu sagatavotību netiek augstāk par 5000 metriem — viņu organisms nav piemērots augstkalnu apstākļiem, netiek galā ar spiediena maiņām, retināto gaisu un citiem faktoriem. Skābekļa bada apstākļos ir smagi ne tikai elpot, bet arī atpūsties un gulēt — organisms neļauj iemigt. «Ar skābekļa balonu un miegazālēm kādas trīs četras stundas var pagulēt. Tādēļ jau arī lielākoties skābekļa krājumus ņem līdzi,» skaidro alpīnists. Viņam pašam ir paveicies — organisms kalnus pieņem kā sev piemērotu vidi, un skābeklis tikpat kā nav nepieciešams pat Everesta virsotnē.

Skats uz Everesta virsotni no centrālā Rombuka ledāja.
Skats uz Everesta virsotni no centrālā Rombuka ledāja.

Lielākās briesmas kalnos ir nevis lavīna vai iespējams kritiens, bet vienkārša saaukstēšanās, uzskata alpīnists. Ja esi saaukstējies, augstkalnu apstākļos sākas tūska, un tad letāls iznākums ir pavisam neilga laika jautājums. Lielu risku rada arī apsaldēšanās iespējas — asinis lielā augstumā sabiezē, asinsrite palēninās. Mūsdienās gan ir pieejami medikamenti, kas šos simptomus palīdz novērst.

Savukārt skābekļa bads rada apātiju un traucē domāšanas procesu. Cilvēks var apzināties, ka viņam draud briesmas, un tajā pašā laikā nespēj neko darīt, lai no tām izvairītos — vairs nepietiek spēka un nav arī vēlēšanās. Milzīga loma ir arī laika apstākļiem — tie var mainīties vienā mirklī un tik krasi, ka alpīnists vairs nespēj atrast ne taku, ne telti, ko ir paguvis uzsliet. Savukārt takas Everestā ir tik šauras, ka, pēkšņi mainoties laika apstākļiem, liels skaits kāpēju vienlaikus nevarēs nokāpt drošībā.

Protams, arī lavīnas ir nopietns drauds. No tām gan ir iespējams kaut nedaudz izvairīties, paredzot to «ierašanos». «Ja ir pietiekama pieredze, lavīnas var sajust, vēl pirms tās ir sākušās. Piemēram, ja iepriekšējā dienā bijis sniegputenis, tad parasti uz pēcpusdienu puslīdz droši var gaidīt — būs! Var arī saklausīt, kā nogāzēs sniegs nosēžas ar tādu specifisku skaņu — tad saproti, ka ir pats pēdējais brīdis mukt malā,» stāsta I. Zauls. Taču zemestrīci nevar paredzēt — tā vienkārši notiek vienā mirklī un pilnīgi negaidīti. Līdz šim Everests šajā ziņā bijis visai drošs — iepriekšējā lielā zemestrīce Nepālā notika pirms 80 gadiem. Laiku pa laikam notiek arī mazākas viļņošanās, kas iekustina lavīnas, bet tās kā zemestrīces netiek fiksētas, paskaidro I. Zauls.

Visa Latvijas alpīnistu komanda kopā ar kolēģiem no ASV un Austrijas.
Visa Latvijas alpīnistu komanda kopā ar kolēģiem no ASV un Austrijas.

Un vēl — daļa alpīnistu aizmirst, ka kalnā ir ne tikai jāuzkāpj, bet arī jātiek lejā. «Lielākā daļa negadījumu notiek tieši lejupceļā — vienkārši ir milzīgs nogurums un atslābums.» Un no kļūdām pasargāts nav neviens — tu vari būt uzkrājis vai visu iespējamo pieredzi un būt visaugstākās kategorijas profesionālis, bet uz kalna vienmēr kaut kas var atgadīties. Alpīnismā aizvadīto gadu laikā kalnos bojā gājuši jau 12 personiski iepazīti un pasaulē zināmi alpīnisti, skumji secina I. Zauls. Taču jāatzīst, ka uz ceļiem bojā iet daudz vairāk cilvēku. Un, ja kalnu aicinājums reiz ir asinīs, tad no tā tikt vaļā ir ļoti grūti. Gandrīz neiespējami.

Latvijas Valsts prezidenti

Juris Ciganovs,
Dr. hist., Latvijas Kara muzeja direktora vietnieks.

Foto — no Latvijas Kara muzeja krājuma.

Latvijas Republika nu ir sagaidījusi savu devīto prezidentu. Prezidents Latvijā ir augstākā valsts amatpersona. Lai arī Latvija atšķirībā, piemēram, no ASV vai Francijas, nav prezidentāla valsts un arī tauta pie mums šo augstāko amatpersonu neievēlē, tomēr prezidents ir tas, kas reprezentē valsti gan starptautiski,
gan pašu mājās, kā arī ir bruņotā spēka augstākais vadonis ar tiesībām
karadarbības gadījumā iecelt armijas virspavēlnieku. Sveicot amatā jauno Latvijas valsts galvu, piedāvājam lasītājiem atcerēties iepriekšējos prezidentus, viņu dzīves gājumu un veikumus.

Valsts prezidents Jānis Čakste. 20. gs. 20. gadu vidus.
Valsts presidents Jānis Čakste. 20. gs. 20. gadu vidus.

Jānis Čakste
Amatā: 1922. gada 14. novembris – 1927. gada 14. marts

Dzimis 1859. gada 14. septembrī Jelgavas apriņķa Lielsesavas Čakstu mājās — lauksaimnieka ģimenē. Pamatizglītību Jānis Čakste ieguva Annas elementārskolā, pēc tam mācījās Jelgavas ģimnāzijā. To pabeidzis, 1882. gadā J. Čakste devās uz Maskavu, kur iestājās Maskavas universitātes juridiskajā nodaļā. Studiju laikā sākās nākamā Latvijas prezidenta sabiedriskā darbība. Ar viņa aktīvu līdzdalību nodibinājās Maskavas latviešu studentu biedrība, no kuras vēlāk izauga studentu biedrība «Austrums» un kor­- porācija «Fraternitas Moscoviensis».

1886. gadā, pabeidzis studijas, J. Čakste sāka strādāt Kurzemes guberņas prokuratūrā par sekretāru. Tomēr šis tīri birokrātiskais darbs viņam īsti negāja pie sirds, un J. Čakste sāka darboties par advokātu Jelgavā. 1887. gadā viņš kļuva arī par Jelgavas latviešu biedrības priekšsēdi, aktīvi iekļaujoties vietējo latviešu sabiedriskajā dzīvē. Viņš demonstrēja lielas latviešu sabiedrības apvieno­tāja spējas. Šo darbu sekmēja arī kopš 1888. gada iznākošais laikraksts «Tēvija». 1889. gadā J. Čakste kļuva par šī Kurzemē vislasītākā laikraksta redaktoru.

Jānis Čakste 36 gadu vecumā jau bija pazīstams sabiedrisks darbinieks. Pirmais lielais darbs J. Čakstem bija IV Latviešu vispārējie dziesmu svētki, kas notika Jelgavā 1895. gada 15.—18. jūnijā. Viņš bija šo svētku galvenais organizators un līdzfinansētājs.

Pirmās Krievijas revolūcijas laikā aizsākās arī Jāņa Čakstes politiķa karjera. 1906. gadā viņu ievēlēja par deputātu Krievijas II Valsts domē. Viņš bija vienīgais no Latvijas prezidentiem, kas bija darbojies kā deputāts Krievijas impērijas parlamentā. Būdams domes deputāts, J. Čakste paspēja izbaudīt cariskās despotijas augļus — cars Nikolajs II šo domi nelikumīgi atlaida. Kad J. Čakste kopā ar citiem parlamentāriešiem parakstīja t.s. Vīborgas manifestu, viņu uz trim mēnešiem ieslodzīja cietumā.

Pirmais pasaules karš, kas sākās 1914. gadā, atnesa mūsu tautai ciešanas un bēgļu straumes, tomēr kara rezultātā sabruka lielās Eiropas impērijas, un uz to drupām radās jaunas, nacionālas valstis. Arī latviešu tauta pirmo reizi tās pastāvēšanas vēsturē izveidoja savu valsti, kuru proklamēja 1918. gada 18. novembrī Rīgā, tagadējā Nacionālā teātra telpās. J. Čakste jau bija aktīvi darbojies valsts izveidošanas priekšdarbos, strādādams gan Latviešu bēgļu apgādāšanas Centrālkomitejā, gan Latviešu pagaidu nacionālās padomes Ārlietu birojā, tāpēc, izveidojot faktisko valsts priekšparlamentu — Latvijas Tautas padomi, par tās priekšsēdi izraudzījās tieši Jāni Čaksti. Tiesa, liktenīgas sakritības dēļ viņš nebija klāt pašā valsts pasludināšanas brīdī un par savu ievēlēšanu par Latvijas Tautas padomes priekšsēdi uzzināja no telegrammas.

Kā faktiskais valsts vadītājs Jānis Čakste bija spiests uzņemties grūto jaunās Latvijas reprezentācijas pienākumu Parīzes miera konferencē 1919. gada pirmajā pusē.

1920. gadā noslēdzās Neatkarības karš, sākās valsts veidošanas process. 1920. gada 1. maijā uz pirmo sēdi sanāca Latvijas Satversmes sapulce, kurai bija jāizveido galvenais Latvijas likums — tās konstitūcija. Jāizraugās bija arī jaunās likumdevējas sapulces vadītājs. Bija divi kandidāti — sociāldemokrāts Jānis Rainis un pilsonisko aprindu atbalstītais J. Čakste, kura autoritāte bija nenoliedzama, jo jau Tautas padomes laikā viņš bija izcēlies kā priekšzīmīgs sēžu vadītājs, objektīvs, tolerants, brīnišķīgs orators — atšķirībā no ģeniālā dzejnieka, bet neveiklā runātāja Raiņa. Ar 83 balsīm par Satversmes sapulces priekšsēdētāju ievēlēja J. Čaksti, par viņu balsoja pat daļa sociāldemokrātu.

1922. gada 7. novembrī saskaņā ar tikko pieņemto Latvijas Republikas Satversmi notika valsts pirmā pilsoņa — Latvijas Valsts prezidenta vēlēšanas. Bija divi kandidāti: J. Čakste un sociāldemokrāts jurists Fridrihs Vesmanis. Otrajā kārtā ar 92 balsīm Jāni Čaksti ievēlēja par pirmo Latvijas Valsts prezidentu, toreiz viņam bija 63 gadi. Viņa uzdevumos ietilpa jaunās Latvijas valsts reprezentācija.

1925. gada 23.—25. februārī viņš viesojās Igaunijā, savukārt maijā Latvijā atbildes vizītē viesojās Igaunijas valsts vecākais Jiri Jāksons. Tās bija pirmās abu valstu galvu vizītes pie kaimiņiem, diemžēl līdz Otrajam pasaules karam vēl tikai vienu reizi (1933. gadā) Latvijas un Igaunijas prezidenti (Alberts Kviesis un Konstantīns Petss) viesojās viens pie otra. Neviens Lietuvas prezidents šajā laikposmā nebija vizītē Latvijā, un neviens Latvijas prezidents neviesojās Lietuvā. Šīs dīvainās metamorfozes skumdināja Baltijas vienotības piekritējus un uzjautrināja mūsu valstu nelabvēļus.

1925. gada 6. novembrī J. Čaksti atkal ievēlēja par Valsts prezidentu. Šoreiz bija trīs kandidāti: bez J. Čakstes vēl J. Rainis un Kārlis Ulmanis. J. Čakste otrajā vēlēšanu kārtā ieguva 60 balsis. Savas otrās prezidentūras lakā Jānis Čakste bija vēl vienā oficiālā vizītē, proti, 1926. gada 15. un 16. maijā viņš viesojās Somijā, savukārt tā paša gada 21.—24. jūnijā Somijas prezidents Lauri Kristians Relanders viesojās Latvijā. Tomēr liktenis J. Čakstem nebija atvēlējis tālāk vadīt Latvijas valsti. 1927. gada 1. janvārī viņš pieņēma apsveicējus Jaungadā, bet 14. martā viņa acis aizvērās uz mūžu. Pāris gadus pēc Z. A. Meierovica nāves Latvijas valsts pieredzēja otras liela apmēra bēres, kurās piedalījās ap 150 000 cilvēku.

Valsts prezidents Gustavs Zemgals. 1927. — 1929. gads.
Valsts prezidents Gustavs Zemgals. 1927. — 1929. gads.

Gustavs Zemgals
Amatā: 1927. gada 8. aprīlis — 1930. gada
9. aprīlis

Dzimis 1871. gada 12. augustā Džūkstes pagastā amatnieka ģimenē. Pabeidzis Rīgas Nikolaja ģimnāziju, viņš iestājās Maskavas universitātes Juridiskajā fakultātē. Studiju laikā iesaistījās Maskavas latviešu sabiedriskajā dzīvē, darbojās sociālis­- tiskās ievirzes laikraksta «Dienas Lapa» redakcijā.

Sākoties Krievijas — Japānas karam, 1904. gadā G. Zemgalu kā rezerves virsnieku mobilizēja Krievijas armijā un nosūtīja uz Tālajiem Austrumiem. 1905. gadā
G. Zemgals, pārbraucis mājās, metās tobrīd aktīvi kūsājošajā revolūcijas mutulī: viņš piedalījās mēreni liberālās ievirzes laikraksta «Jaunā Dienas Lapa» veidošanā, kļuva par šī laikraksta atbildīgo redaktoru, vēlāk kopā ar Arvedu Bergu, Augustu Deglavu un citiem pazīstamiem latviešu sabiedriskajiem darbiniekiem nodibināja Latviešu demo-krātisko partiju.

Tomēr G. Zemgala politiskā darbība pa īstam sākās pēc 1917. gada Krievijas Februāra revolūcijas. 1917. gada 23. aprīlī viņu izraudzīja par Rīgas pilsētas galvu un Vidzemes gubernatora Andreja Krastkalna vietnieku. Šajā laika G. Zemgals pārstāvēja Latviešu radikāli demokrātisko partiju. Viņš palika Rīgā arī pēc 1917. gada septembra, kad pilsētu ieņēma Vācijas karaspēks.

Kara beigās un Latvijas neatkarības proklamēšanas priekšvakarā, 1918. gada 17. novembrī G. Zemgalu iecēla par Latvijas Tautas padomes priekšsēža vietnieku. Nākamajā dienā — 18. novembrī — tieši Gustavs Zemgals, klātneesot J. Čakstem, atklāja Latvijas valsts proklamēšanas svinīgo pasākumu.

1919. gada 8. jūlijā G. Zemgalu no jauna iecēla par Rīgas pilsētas galvu, vienlaikus viņš bija arī Latvijas Tautas padomes priekšsēža biedrs. 1920. gadā viņu ievēlēja par Satversmes sapulces deputātu, taču G. Zemgals no deputāta mandāta atteicās par labu savai advokāta privātpraksei.

Tomēr visai drīz viņš atgriezās politikā. 1921. gada 15. jūnijā G. Zemgals sāka pildīt apsardzības ministra pienākumus Zigfrīda Annas Meierovica valdībā. Šajā amatā viņš bija līdz 1923. Gadda 23. janvārim, pēc tam atgriezās pie privātās prakses, šoreiz kā notārs. Tomēr drīz viņu ievēlēja 1. Saeimā no Demokrātiskā centra un bezpartejisko sabiedrisko darbinieku saraksta.

Pēc prezidenta J. Čakstes nāves tālaika ārlietu ministrs sociāldemokrāts Fēlikss Cielēns aicināja G. Zemgalu piekrist savas kandidatūras izvirzīšanai valsts prezidenta amatam. G. Zemgals atbildēja, ka neesot piemērots šādam amatam, jo nezina diplomātisko etiķeti un neprot angļu un franču valodu, tikai vācu un krievu. Tomēr 55 gadus vetais G. Zemgals izrādījās vispieņemamākā kandidatūra visām Saeimā pārstāvētajām partijām. 1917. gada 8. aprīlī ar 73 balsīm viņu ievēlēja par otro Latvijas Valsts prezidentu.

Vissmagākais pārbaudījums G. Zemgalam bija oficiālā valsts vizīte Zviedrijā un Zviedrijas karaļa Gustava V atbildes viesošanās Latvijā. Šīs vizītes notika 1929. gadā. Pēc laikabiedru sacītā G. Zemgals, par spīti visām bažām, veikli vadījis oficiālās ceremonijas un kopumā sekmīgi ticis galā ar saviem prezidenta pienākumiem.

1930. gada aprīlī pienāca G. Zemgala prezidentūras termiņa beigas. Viņš kategoriski atteicās kandidēt otrreiz. Savas prezidentūras laikā G. Zemgals gan nebija ierosinājis nevienu likumprojektu, toties izcēlies ar prasmi sacerēt runas. Pie politiskās darbības G. Zemgals atgriezās, kad  no Demokrātiskā centra un bezpartejisko sabiedrisko darbinieku saraksta viņu ievēlēja 4. Saeimā.

Otrais Latvijas Republikas prezidents miris 1939. gada 6. janvārī 67 gadu vecumā Rīgā.

Turpinājums sekos.

Latviešu strēlnieku bataljonu organizācijas komiteja

Klāvs Zariņš,
Latvijas Kara muzeja vēsturnieks.

Foto — no Latvijas Kara muzeja krājuma.

1915. gada vasarā sāka formēt latviešu strēlnieku bataljonus. Latviešu vienību izveidē sevišķa nozīme bija Latviešu strēlnieku bataljonu organizācijas komitejai, kura sarežģītos apstākļos veica apjomīgu un ievērojamu darbu — organizēja brīvprātīgo pieņemšanu, panāca virsnieku un kareivju pārcelšanu no citām Krievijas impērijas armijas daļām, kā arī rūpējās par bataljonu apgādi. Komitejas darbinieki nenogurstoši strādāja, lai latviešu karavīriem frontē būtu viss nepieciešamais.

Organizācijas komitejas izveide un sastāvs
1915. gada jūnija sākumā Rīgā norisinājās latviešu sabiedrisko darbinieku un virsnieku sapulce, kurā tika skatīts jautājums par latviešu nacionālo vienību izveidi Krievijas impērijas armijas sastāvā. Sapulcē, kuru sasauca pēc Krievijas valsts domnieka Jāņa Goldmaņa iniciatīvas Tērbatas ielā 1/3, pieņēma lēmumu atbalstīt ieceri par latviešu militāro vienību dibināšanu. Tāpat sapulces dalībnieki vienojās par nepieciešamību izveidot speciālu organizācijas komiteju, kura organizētu brīvprātīgo pieņemšanu. Jau nedēļu pēc sapulces bija izstrādāti lūgumraksti Krievijas impērijas armijas augstākajai vadībai un frontes virspavēlniekam. Divus mēnešus pēc vēsturiskās sapulces tika dota zaļā gaisma bataljonu izveidei — 1. augustā Ziemeļrietumu frontes virspavēlnieks parakstīja pavēli par pirmo divu latviešu strēlnieku bataljonu formēšanu un Latviešu strēlnieku bataljonu organizācijas komitejas izveidi. Pēc vairāku nedēļu ilgušām diskusijām un saskaņošanas tajā pašā dienā tika apstiprināti «Pagaidu noteikumi par latviešu strēlnieku bataljoniem», kuros bija formulēti organizācijas komitejas galvenie pienākumi un darbības virzieni, no kuriem nozīmīgākais bija brīvprātīgo pieņemšana latviešu strēlnieku bataljonos.

Latviešu strēlnieku bataljonu organizācijas komitejas priekšsēdētājs Jānis Goldmanis.
Latviešu strēlnieku bataljonu organizācijas komitejas priekšsēdētājs Jānis Goldmanis.

Organizācijas komiteja iekārtojās Latviešu izglītības biedrības telpās Tērbatas ielā 1/3, ēkā, kurā jau atradās bēgļu apgādes organizācijas un kurā bija norisinājusies vēsturiskā apspriede par latviešu bataljonu dibināšanu. Organizācijas komitejas kodolu veidoja 15 darbinieki, no kuriem lielākā daļa bija sabiedrībā zināmas personas. Par priekšsēdētāju iecēla Jāni Goldmani, par viņa vietnieku — advokātu Gustavu Ķempeli. Tāpat komitejā darbojās Krievijas valsts domnieks Jānis Zālītis, agronoms Jānis Bisenieks, advokāti Arveds Bergs un Voldemārs Zāmuels, kredītiestāžu vadītāji Zigfrīds Meierovics un Jānis Brūmelis un citi. Neskatoties uz dažādām iekšējām problēmām, konfliktiem un nesaskaņām, nepilnu divu nedēļu laikā organizācijas komiteja uzsāka brīvprātīgo pieņemšanu latviešu strēlnieku bataljonos.

Bataljonu komplektēšana
Pirmā brīvprātīgo pieņemšanas komisija darbu uzsāka 12. augustā. Tās sastāvā bija četri cilvēki — komisijas priekšsēdētājs Gustavs Ķempelis, viņa vietnieks Voldemārs Zāmuels, kapteinis Kārlis Baltiņš un ārsts Ādams Butulis, kas veica brīvprātīgo medicīnisko pārbaudi. Komisijai darba bija daudz — tikai divu dienu laikā brīvprātīgi strēlniekos pieteicās 472 jauni vīrieši vecumā no 17 līdz 35 gadiem (kopumā kara gados brīvprātīgi latviešu strēlnieku bataljonos (pulkos) pieteicās 8000 karavīru; no tiem 5000 tika pieņemti līdz 1915. gada oktobrim). Atsaucība bija negaidīti liela, un uzņemšanas komisijas izveidoja vairākās pilsētās gan Latvijas teritorijā, gan ārpus tās. Organizācijas komiteja pārslodzes dēļ bija spiesta algot papildu darbiniekus, jo nespēja tikt galā ar lielo brīvprātīgo skaitu. To skaits pārsniedza pat optimistiskās cerības. Komisijas bija spiestas strādāt katru dienu. Turpmākajos mēnešos brīvprātīgo skaits pakāpeniski samazinājās (1916. gadā, piemēram, bataljonos pieņēma tikai 1800 brīvprātīgos).

Šūšanas darbnīcas šuvējas  šuj veļu un dvieļus latviešu  strēlniekiem. Rīga, 1915. gads.
Šūšanas darbnīcas šuvējas šuj veļu un dvieļus latviešu strēlniekiem. Rīga, 1915. gads.

Viens no nozīmīgākajiem organizācijas komitejas darba aspektiem bija latviešu karavīru pārcelšana uz strēlnieku bataljoniem no citām Krievijas impērijas karaspēka daļām. Vislielākās problēmas sagādāja virsnieku sastāva nokomplektēšana, kuru trūkums bija novērojams visu bataljonu apmācības laiku. Organizācijas komitejas darbinieki veica apjomīgu darbu — apzināja dažādās Krievijas impērijas karaspēka vienībās dienošos latviešu virsniekus un centās panākt to pārcelšanu uz latviešu bataljoniem. Bataljonu virsnieku sastāvu komplektēja no kara laika praporščiku skolu absolventiem.

Liela daļa latviešu virsnieku un kareivju rakstīja vēstules Latviešu strēlnieku bataljonu organizācijas komitejai un J. Goldmanim ar lūgumu viņus pārcelt no «krievu daļām» uz latviešu strēlnieku bataljoniem. Viņu rakstītās vēstules atspoguļo ne tikai apjomīgo organizācijas komitejas darbu, bet arī karavīru motivāciju pārcelšanai uz latviešu vienībām. Tā bija dažāda — gan smagie dienesta apstākļi un nevienlīdzīgā attieksme pret viņiem kā latviešiem, gan krievu valodas nezināšana un, protams, vēlme cīnīties pret ienaidnieku Latvijas zemē. Arī virsnieki vēstulēs lūdza rast iespēju viņu pārcelšanai. 1915. gada 10. augustā 15. rezerves kājnieku bataljona praporščiks Ilmanis vēstulē J. Gold­- manim pamatoja savu vēlmi cīnīties latviešu strēlnieku rindās:

«Vācu iebrukšana Kurzemē nevar neatstāt iespaidu uz īstu latvieti. It īpaši stiprs šis iespaids ir uz tiem, kas paši uz saviem pleciem sajūt vācu varmācības. Viens no tūkstošiem to — esmu arī es. Manas iemīļotās tēva mājas Tukuma apriņķī 3. jūlijā tika izpostītas no ienaidnieka rokas. Vecāki, kuriem jau abiem pāri par 65 gadiem, bija piespiesti paniskās bailēs bēgt, atstādami visu, kas viņiem mīļš un dārgs. Asaras spiežas acīs, visu to iedomājoties! Bet tagad nav laiks mums panīkt žēlabās un gaudās. Visa mūsu tēvija ir savienojusies pret ienīsto ienaidnieku, mums ir jāstrādā tēvijas labad, jāatdod šim darbam visa sava spēja un laiks. Un tā ir tagad vienīgā mana vēlēšanās. Tamdēļ, izdzirdējis jūsu spēcīgo saucienu savienoties pie šī darba, nevaram neatsaukties uz viņu. Lūgums man tikai ir pie Jums, latvju priekšstāvi, palīdzēt man iekļūt kādā no jūsu organizētiem bataljoniem, lai varētu cīnīties savu tautas brāļu priekšgalā!»

Organizācijas komiteja palīdzēja arī pārcelties uz latviešu vienībām karavīriem, kuri bija nonākuši dažādās grūtībās. Komitejas, karavīru un viņu tuvinieku sarakste izgaismo kādu visai neparastu gadījumu, kad latviešus ar vācu kolonistiem pat ievietoja atsevišķā soda bataljonā. Šāds gadījums norisinājās Krievijas dienvidu pilsētā Petrovskā un organizācijas komitejai kļuva zināms tikai pēc karavīru tuvinieku un Baku bēgļu apgādāšanas komitejas sniegtās informācijas. Latviešu karavīrus atbruņoja un kopā ar vācu kolonistiem iesaistīja vilcienu vagonu izkraušanas un tranšeju rakšanas darbos, jo viņi bija izteikuši rakstisku lūgumu pārcelšanai uz latviešu bataljoniem. To nevēlējās pieļaut viņu priekšniecība. Organizācijas komiteja darīja visu nepieciešamo, lai atbrīvotu karavīrus un pārceltu uz latviešu vienībām. Savu neapmierinātību ar netaisnību vēstulē J. Goldmanim pauda apakšvirsnieks Aleksandrs Ērglis:

«Un, kad mēs teiksim, ka bijām starp vāciešiem un kaujās mūs nesūtīja, bet sūtīja mūs bedres un tranšejas rakt, neticēs to latvju tauta, teiks, nē, jūs bijāt gļēvuļi, negribējāt savu dzimteni sargāt. Viņi teiks, ka likums ir pielaidis, ka latviešus visur sūta uz savu dzimteni, un mēs tad paliksim kaunā. Un to mēs no visas sirds negribam piedzīvot. Mirt priekš savas tēvijas ir mūsu pienākums.»

Kopumā Latviešu strēlnieku bataljonu organizācijas komiteja veica neatsveramu darbu, palīdzot vairākiem tūkstošiem karavīru pārcelties uz latviešu vienībām, sagatavojot lūgumrakstus un nosūtot tos uz dažādām Krievijas impērijas armijas kara-spēka daļām. 1916. gada janvārī vien uz latviešu strēlnieku bataljoniem pārnāca 950 karavīri. Organizācijas komitejas 1916. — 1917. gadu mijā sastādītais pārcelto karavīru saraksts liecina, ka uz latviešu strēlnieku bataljoniem kopumā pārcelti vairāki tūkstoši karavīru.

Darbnīcas un līdzekļu vākšana
Organizācijas komiteja, ņemot vērā lielo interesi par strēlnieku bataljoniem un tautas atbalstu, jau 1915. gada rudenī paplašināja savu darbību. Lai arī «Pagaidu noteikumi par latviešu strēlnieku bataljoniem» paredzēja, ka bataljonus ar visu nepieciešamo apgādā valsts, šajā darbā liela nozīme bija organizācijas komitejai. Rudenī tās ietvaros izveidoja Sarīkojumu komisiju, kuras pienākumos ietilpa līdzekļu vākšana strēlnieku atbalstam. Tika rīkoti koncerti un dažādi teatrāli uzvedumi, no kuriem ienākumus novirzīja latviešu strēlnieku bataljoniem. 1916. gada janvārī notika koncerts Doma baznīcā. Strēlnieku atbalstam izdevās iegūt ievērojamu naudas summu — 1369 rubļus. Turp­mākajos mēnešos Sarīkojumu komisija rīkoja koncertus arī citās Rīgas baznīcās, kā arī izrādes teātros. Vasaras mēnešos Rīgas parkus (Viesturdārzu un Vērmanes dārzu) pieskandināja strēlnieku atbalstam veltīti koncerti, kuros piedalījās arī paši strēlnieki. Rīdziniekus saviļņoja strēlnieku orķestra uzstāšanās diriģenta Pāvula Jurjāna vadībā. Tika rīkoti labdarības tirdziņi un dažādi ziedojumu vākšanas pasākumi.

Īpaša nozīme šo pasākumu organizēšanā un norisē bija Dāmu komitejai, kura darbojās Latviešu strēlnieku bataljonu organizācijas komitejas ietvaros. Par tās priekšnieci apstiprināja Mildu Ķempeli. Dāmu komitejas sievietes ne tikai organizēja un piedalījās pasākumos (arī kā aktrises teātra izrādēs), bet par iegūtajiem līdzekļiem sagatavoja tūkstošiem strēlniekiem paredzētas dāvanas, kuras nosūtīja uz fronti, šādā veidā iepriecinot latviešu karavīrus. Organizācijas komitejas telpās 1915. gada oktobrī izveidoja šūšanas darbnīcu, kurā bez atlīdzības strādāja Dāmu komitejas sievietes un citas brīvprātīgās. Darbnīcu vadīja M. Ķempele, un tajā šuva strēlniekiem frontē vajadzīgās lietas (baltos maskēšanās tērpus, apakšveļu u.c.), kā arī apģērbu medicīnas personālam — ārstiem un feldšeriem. Šujmašīnas darbnīcai ziedoja uzņēmumi, atsevišķos gadījumos sievietes līdzi ņēma savas šujmašīnas. M. Ķempele vēlāk aprakstīja piedzīvoto:

«Latvju sievietes, kas vēl atradās Rīgā, nāca uz organizācijas komiteju un piedāvāja savu darbaspēku. Organizācijas komitejas plašajās telpās desmitiem šujmašīnu dienu un nakti bija darbā. Kas nevarēja nākt uz komiteju strādāt, tās ņēma darbu uz māju līdzi. Strādājām nenogurstoši, bet, elpu aizturēdamas, klausījāmies, kas notiek frontē.»

Latviešu strēlnieku bataljonu organizācijas komitejas priekšsēdētāja vietnieks Gustavs Ķempelis.
Latviešu strēlnieku bataljonu organizācijas komitejas priekšsēdētāja vietnieks Gustavs Ķempelis.

Organizācijas komiteja Rīgā pārzināja arī kurpnieku un remonta (labošanas) darbnīcu, kurā nepieciešamos darbiniekus atrada ar preses starpniecību. Remonta darbnīcā strādāja vairāki desmiti atslēdznieku, kalēju, ieroču meistaru, un tajās laboja visu nepiecie­- šamo — gan velosipēdus un motociklus, gan munīciju kastes, slēpes un ratus.

Strēlnieku krūšu nozīmes
Viens no zināmākajiem un spilgtākajiem latviešu strēlnieku simboliem ir viņu krūšu nozīmes. To izstrādē aktīvi iesaistījās Latviešu strēlnieku bataljonu organizācijas komiteja. Augustā apstiprinātie «Pagaidu noteikumi par latviešu strēlnieku bataljoniem» paredzēja, ka «atsevišķiem latviešu strēlnieku bataljoniem tiek piešķirti karogi» un «karavīri pie armijai apstiprināta apģērba nēsā sevišķu krūšu nozīmi. Karogu un krūšu nozīmes zīmējumus apstiprina virspavēlnieks». Darbu pie karogu un krūšu nozīmes izstrādes organizācijas komiteja uzsāka nekavējoties — jau 1915. gada septembrī. Krūšu nozīmei bija jākļūst par nozīmīgu latviešu karavīru simbolu, un tās izstrādē piedalījās komisija trīs cilvēku sastāvā (mākslinieks Ansis Cīrulis, G. Ķempelis un virsnieks Andrejs Peka). Ņemot vērā arī G. Ķempeļa un A. Pekas ieteikumus, A. Cīrulis izstrādāja krūšu nozīmes metu — pamatā lika saules simbolu ar astoņiem lauztiem stariem, kuru ietvēra apļa formas vainags ar ozola un skujkoku zariem. Pāri saulei un vainagam šķērsām atradās zobens — spēka simbols. Projektu iesniedza frontes virspavēlnieka štābā, un tas tika apstiprināts. Daļa strēlnieku krūšu nozīmi no organizācijas komitejas saņēma kā dāvanu.

Jāatzīmē, ka latviešu strēlnieku bataljonu atbalsta darbā iesaistījās arī citi sabiedrībā zināmi mākslinieki. 1915. gada decembrī Latviešu strēlnieku bataljonu organizācijas komitejas izsludinātajā strēlnieku bataljonu karogu skiču konkursā tika iesniegti 43 zīmējumi. Organizācijas komiteja izdeva arī pastkaršu sēriju ar patriotiskiem motīviem. Starp autoriem bija pazīstamie mākslinieki Jānis Roberts Tilbergs un Rihards Zariņš. Iegūtos līdzekļus novirzīja latviešu strēlnieku bataljonu atbalstam.

Apvienotā lazarete
Svarīgs organizācijas komitejas darbības virziens 1915. gada rudenī bija jaunas lazaretes izveide frontes tuvumā, kurā no ievainojumiem varētu atkopties latviešu strēlnieki. Īpašu aktualitāti problēma ieguva pēc pirmajām kaujām oktobrī un novembrī. Ievainotie latviešu strēlnieki nonāca lazaretēs aizmugurē. Pēc atveseļošanās karavīri bieži tika nosūtīti uz citām Krievijas impērijas karaspēka daļām un vairs neatgriezās latviešu strēlnieku bataljonos. Aizmugurē un citās karaspēka daļās nonākušie strēlnieki rakstīja vēstules organizācijas komitejai un Jānim Goldmanim, lūdzot viņus pārcelt atpakaļ uz latviešu vienībām. 3. Kurzemes latviešu strēlnieku bataljona strēlnieks Vilis Feldmanis, kurš bija guvis ievainojumu kaujās 1915. gada novembrī, vēstulē J. Gold­-manim 1916. gada 2. februārī norādīja, ka veseļojas slimnīcā Permā un ir ieskaitīts 23. rezerves kājnieku bataljona 7. rotā. V. Feld­manis uzsvēra, ka ļoti vēlas atgriezties pie latviešiem. «Šeit [runā] tik pa krieviski un iet grūti, kad valodu nesaprotu. (..) Atprasiet mūs pie saviem tautas brāļiem, runāt savu tautas valodu, un turp ir cita tīrība nekā starp krieviem; kad jūs redzēsiet, cik šeit ir liela netīrība, es tagad jau [esmu] nodzīvojis un cietis 2 nedēļas.»

Ievainota strēlnieka apskate Latviešu strēlnieku bataljonu apvienotajā lazaretē. 3. no kreisās — lazaretes galvenais ārsts J. Jankovskis. 1916. gads.
Ievainota strēlnieka apskate Latviešu strēlnieku bataljonu apvienotajā lazaretē. 3. no kreisās — lazaretes galvenais ārsts J. Jankovskis. 1916. gads.

Lazaretes izveides jautājumu organizācijas komiteja sāka risināt novembrī, un tās organizēšanā aktīvi iesaistījās J. Goldmanis, kā arī ārsts Jānis Jankovskis. Līdzekļi lazaretes izveidei un darbības nodrošināšanai tika iegūti no sabiedrības ziedojumiem un rīkoto pasākumu ienākumiem. Latviešu strēlnieku bataljonu apvienotā lazarete darbu uzsāka 1915. gada 15. decembrī Rīgā, taču svinīgi to iesvētīja tikai 1916. gada janvārī. To vadīja ārsts J. Jankovskis, viņa palīgs Kārlis Kasparsons un vecākā māsa Alīda Švēde. Līdz lazaretes darba pārtraukšanai 1918. gada sākumā (pēc evakuācijas uz Tērbatu) tajā bija ārstējušies vairāki tūkstoši ievainoto latviešu strēlnieku.

Organizācijas komiteja aicināja sabiedrību arī rūpēties par latviešu strēlniekiem kara invalīdiem un viņu tuviniekiem. 1916. gada martā J. Goldmanis ar preses starpniecību aicināja sabiedrību uz rīcību: «Mums ir jānāk palīgā tiem, kas ir gājuši palīgā, lai izcīnītu Latvijai labāku nākotni. Mūsu sakropļotie karavīri, mūsu cīnītāji, kas zaudējuši lielā mērā veselību kara darbos, mūsu kritušo kareivju bāreņi un tuvinieki nedrīkst palikt neapgādāti.» Organizācijas komiteja, lai sniegtu nepieciešamo atbalstu, izveidoja speciālu palīdzības fondu latviešu strēlniekiem. No fonda līdzekļiem izsniedza naudas pabalstus.

Piemiņas saglabāšana
Nozīmīgi bija saglabāt liecības par latviešu strēlniekiem nākotnei. Arī šo darbu kara gados uzņēmās Latviešu strēlnieku bataljonu organizācijas komiteja. Krievijas armijas vadība, atbalstot J. Goldmaņa izteikto lūgumu, 1916. gadā atļāva dibināt šim mērķim paredzētu muzeju. Jau pirms muzeja dibināšanas aktīvi tika vāktas materiālās liecības par latviešu strēlniekiem — gan dažādi priekšmeti no karalauka, gan arī strēlniekiem paredzēti dāvinājumi. Visi priekšmeti tika glabāti organizācijas komitejas telpās Tērbatas ielā, kur par tiem rūpējās muzeja pirmais pārzinis Kārlis Straubergs. Strēlniekiem veltītais muzejs kļuva par pamatu Latvijas Kara muzejam, kuru izveidoja pēc Latvijas valsts nodibināšanas 1919. gadā.

Kopumā jānorāda, ka Latviešu strēlnieku bataljonu organizācijas komiteja līdz tās darbības pārtraukšanai 1918. gada sākumā veica nozīmīgu un apjomīgu darbu, atbalstot latviešu strēlniekus visiem iespējamiem līdzekļiem. Tā spēja vienot sabiedrību kopējam mērķim sarežģītā laikā, kad karš un tā radītais posts bija ikdienas dzīves sastāvdaļa. Šis atbalsts bija īpaši svarīgs latviešu strēlniekiem, kuri frontē nenogurstoši cīnījās pret ienaidnieku.

Uz Pasaules jumta. Tibeta

Edmunds Vītols,
NBS rezerves kapteinis.

Foto — no autora personiskā arhīva.

Sākums 2014. gada novembra un šā gada janvāra,
februāra, marta, aprīļa un maija numurā.

Ezera piekrastes ainava.
Ezera piekrastes ainava.

Izvietojāmies ezera krastā — apmēram divsimt metrus no ūdens, līdzenā vietā. Mūsu pavadošais personāls salīdzinoši ātri un ar šķietami lielu entuziasmu ierīkoja nometni, cēla teltis, arī lielo, ēdināšanai paredzēto telti un divas pārgājiena tualetes. No kravas automašīnas krāva ārā mantas, dzeramo ūdeni un pārtiku. Tas viss norisinājās apbrīnojami ātri un saliedēti. Neviļus padomāju, ka tik operatīvi lauka nometni var ierīkot tikai profesionāli sagatavoti ceļotāji vai — karavīri. Man pat radās tāda kā neērtības sajūta, jo mūsu palīdzība šai rosīgajā darba procesā nebija vajadzīga, lai gan piedāvājām, bet tā tika solīdi noraidīta, norādot uz ezera pusi, lai baudām pasakaino skatu. Jāatzīst, ka vieta patiešām bija skaista un mierīga, par spīti stiprajām vēja brāzmām, kas traucās pār ezera gludo virsmu un traucēja telšu uzsliešanu krastā. Arī vienu uzstādīto tualeti kāda spēja vēja brāzma apgāza uz sāniem. Labi, ka neviens tai brīdī negadījās tur iekšā.

Kādā brīdī visi apstājās un kā sastinguši noraudzījās uz divdesmit trīs baltu džipu kolonnu, kas parādījās tikpat negaidīti, kā atkal pazuda skatienam, aizvijoties pa ezera piekrastes dubļaino ceļu. Katram baltajam džipam bija piestiprināts oranžas krāsas karogs ar Om zīmi. Zinātāji paskaidroja, ka tie ir svētceļnieki no Indijas, kurus vēl noteikti satiksim, jo maršruts mums ir tas pats.

Nometne bija gatava, un visi mūsu pavadoņi un šoferīši steidza paveikt savus darbiņus — kāds līda zem džipa pārbaudīt automašīnas ritošās daļas, kāds pārbaudīja motoru un spiedienu riepās. Atbildīgie par ēdināšanu ar pārtiku un gāzes baloniem steidza gatavot vakara maltīti mūsu kompānijai.

Kalni ezera pretējā krastā.
Kalni ezera pretējā krastā.

Izvietojāmies pa divi katrā teltī. Salikām savas mantas un izklājām guļammaisus. Es biju vienā teltī ar Akselu. Viņš no savas somas vilka ārā visādas interesantas lietas, kas paredzētas ekstrēmiem apstākļiem. Speciālu termoveļu, lai naktī nenosaltu, čības pēdu siltumam un vēl visādus pulverīšus un tabletes, kas regulējot vielmaiņu augstkalnu apstākļos. Cilvēks bija nodrošinājies ar jaunāko tehnoloģiju klāstu, bet likās, ka mēs visi sapratām, ka šajā pasākumā galvenā loma būs cilvēka faktoram, viņa gara stiprumam un lēmumam paveikt iecerēto marš­- rutu. Jāteic, ka Aksela izturēšanās šo dienu laikā, kamēr pārvietojāmies pa Tibetu, bija kļuvusi nesalīdzināmi rāmāka, nekā vēl Nepālā esot. No dižās bravūras nebija ne miņas. Acīmredzot arī viņā bija iestājies iekšējs miers, bet varbūt tā tikai likās, jo neviens nezina, kas notiek otra dvēseles dziļumos šajā ārējā klusuma telpā.

Rudigers bija vienā teltī ar nepālieti Prozolu, kas ceļā tā bija pārsalis, ka tagad vilka mugurā teju visas līdzi paņemtās drēbes. Es piedāvāju sasildīties izkustoties un aizstaigāt līdz ezermalai. Manosarovara ezers bija liels, taču tas neesot dziļš. Ezerā ietek kūstošo ledāju ūdens no Kailasa, bet no Manosarovara savu garo tecējumu sāk četras Āzijas lielās upes: dienvidos Karnale, kas vēlāk pārtop par Gandu, austrumos — Bramaputra, ziemeļos — Inda un rietumos Sat­ledža. Divas sava garā tecējuma beigās ietek Bengālijas līcī, bet otras divas Arābijas līcī, Indijas rietumu krastā. Jāpiemin, ka svētceļojumu uz Kailasu uzskata par nepabeigtu, ja nav apmeklēts Manosarovara ezers. Tibetieši to dēvē par Compampu jeb neuzvaramo ezeru. Ezers atrodas 4560 metru augstumā virs jūras līmeņa. Arī apkārt Manosarovara ezeram svētceļnieki veic koru, kas ir 134 kilometru gara, tiesa, kājām šo ceļu iet tikai tibetieši, un tas ilgst apmēram nedēļu. Pārējie svētceļnieki dod priekšroku apbraukt apkārt ezeram džipā, jo citi transporta līdzekļi šo grūti izbraucamo maršrutu nav spējīgi veikt. Arī mūsu komanda rīt veiks šo svētceļojuma posmu. Mēs apbrauksim apkārt ezeram, piestājot dažās vietās, kur atrodas nelieli budistu tempļi ezera krastā. Manosarovara ezers ir nesaraujami saistīts ar Kailasa kalnu, visa šī sakrālā vide ir caur­austa ar neskaitāmiem nostāstiem, teiksmām un ticējumiem, kas vijas cauri laikam un telpai, kas tiek nodoti svētceļnieku nākamajām paaudzēm gan hinduisma, gan budisma, džainisma un bona reliģijas sekotāju interpretācijās, bet visus tos vieno pamata ideja, ka šī vieta un šie objekti ir tās pašas metafiziskās pasaules mandalas centrs.

Vakars Manosarovara krastā.
Vakars Manosarovara krastā.

Tikai divdesmit metrus no krasta pletās ledus josla, bet tālāk ezers bija brīvs no ledus. Ūdens bija dzidrs, tajā mijās gaiši un tumši zilie toņi, vietām pat ar zilganzaļu nokrāsu. Ezera pretējā krastā slējās sniegotas un varenas kalnu grēdas, bet pa labi un pa kreisi pilnīgi citādas formas kalnu ieloki, kuriem pat krāsas tonis bija pilnīgi atšķirīgs. Klusējot es novilku apavus, vilnas zeķes un, uzlocījis bikses līdz ceļiem, iebridu ezerā. Pēc garā ceļa — veldze kājām un dvēselei. Mani vācu kolēģi Rudigers un Aksels atteicās no pabradāšanas ledainajā ūdenī, bet Prozols drebinājās vēl vairāk. Prozols bija no hinduistu ģimenes kā jau vairākums nepāliešu, tāpēc, piegājis tuvāk, viņš trīs reizes pasmēla saujās svētā ezera ūdeni un, pavērsies ar seju pret Kailasa kalnu, apslacīja ar to sev pieri. Arī mūsu grupas indieši devās uz vējaino ezermalu, lai vismaz reizi savā dzīvē apslacītos ar svētā ezera ūdeni, tādējādi godinot dievu Šivu, kas mīt Kailasa kalna galā un no turienes vēro visus un visu. Apslacīšanās rituālu veica arī trīs indiešu senioru pāri. Sievas brida ezerā kailām kājām, ģērbušās tradicionālajā sari, bet sirmie vīri izģērbās līdz apakšbiksēm. Brienot ledainajā ūdenī, viņi skaļi skaitīja mantru «Om namo šivaija», godinot dievu Šivu. Iebriduši ezerā, līdz ūdens sniedzās līdz ceļiem, tie notupās un, turpinot skaļi skaitīt mantru, sāka aplieties ar ezera ūdeni, lietojot mazus spainīšus, ko bija veduši līdzi tieši šī rituāla veikšanai. Es biju paņēmis līdzi dvieli, domādams, ka, esot šeit, nenāks arī man par ļaunu apslacīties ar svētā ezera ūdeni, bet tikai tad, kad citi aizies. Pēdējais ezera krastā palika mans džipa biedrs, sirmais indietis no ASV Deivs, kas vēl piepildīja divas plastmasas pudeles ar Manosarovara ūdeni, lai aizvestu to uz Indiju tēvam. Negaidīti lielām pārslām sāka snigt. Deivs jau steidzīgi slaucījās ar dvieli un ģērbās, bet es ģērbos nost. Palūdzu, lai man aizlienē spainīti, par ko vecais vīrs sirsnīgi pasmaidīja un teica, ka šo pasākumu viņš gribētu iemūžināt savā fotokamerā. Es neiebildu. Noģērbos, iebridu ezerā, notupos un lēju sev virsū Manosarovara svēto ūdeni, godinot šo sakrālo vidi un tradīcijas un sakot paldies esībai par šo brīdi. Es tiešām nejutu aukstumu, tas bija vienreizēji viegli un spēcinoši. Likās, ka ar katru nākamo ūdens šalti manī ieplūst kaut kas spēcinošs un starojošs, tā, ka dzirksteles šķīda gar acīm no enerģijas pieplūduma! Noskaitīju arī Tēvreizi latviešu mēlē un kāpu krastā. Turpināja snigt. Es jutos lieliski!

Kad atgriezāmies pie teltīm, jau krēsloja un aukstums stiepa savus ledainos pirkstus pa visām šķirbām. Bijām patīkami pārsteigti, ka mūs sagaidīja tik bagātīgas vakariņas kā nekad iepriekš ceļojuma laikā. Pēc veselīgi atspirdzinošā rituāla ēstgriba visiem bija lieliska. Lielajā teltī sanācām kopā visi, arī šoferīši un pavāri, arī mūsu atturīgā krievu un hinduistu kompānija. Jutāmies vienoti šai mazajā telpā milzīgās Tibetas plašumos, nu jau ļoti tuvu mūsu ceļojuma kulminācijas brīdim. Patīkami bija apzināties šo saliedētību gan ar grupas dalībniekiem, gan pavadošo personālu, kas mūsu starpā bija izveidojusies ceļojuma laikā. Katram bija pietiekami daudz sava klusuma un brīvības, neviens nelipa klāt ar sarunām, bet tajā pašā laikā sasveicinājāmies un pasmaidījām cits citam. Bija aizkustinoši raudzīties uz Deivu un viņa kundzīti, kas sēdēja pie galda man iepretim, vēroja pārējos ar smaidu sejā. Kundzītei rokas bija nosalušas, un sirmais Deivs, noņēmis no galvas cepuri, ievīstīja siltajā vilnā mīļotās sievietes plaukstas un aptvēra ar savējām, rūpīgi pūšot elpu, lai tās sasildītu. Mūs visus šai brīdī sais­tīja atvērtās cilvēka sirds pieredze, kas ir nesalīdzināmi stiprāka par intelekta radītajiem noteikumiem, aizliegumiem un likumībām.

Līdz ar tumsu strauji uznāca aukstums, uzvilku savus ziemeļbrieža ādas cimdus un silto cepuri, ko 1999. gadā biju iegādājies Kanādā, Berijas pilsētas svētku tirgū. Kas to varētu iedomāties, ka šis pirkums man tik ļoti noderēs tālā Tibetas nostūrī. Aukstuma dzīti, ļautiņi salīda pa teltīm uzreiz pēc vakariņām. Es pavēros debesīs, kur Mēness teju būs pilns, kur Lielie Greizie Rati spulgoja ačgārnā projekcijā, salīdzinot ar Latvijas debesīm. Mēness izgaismoja kalnu baltās virsotnes, kas vizuļoja kā ar sudrabu aplietas, un Kailass tumsā šķita kā sastindzis. Miers pletās visapkārt, vējš bija pierimis, un mākoņi šķita kā nofiksēti fotogrāfijā. Ezera rāmajā spogulī atspīdēja zvaigžņotā bezgalība. Tikai kāds vientuļš suns staigāja ap nometni un rēja mūsu virzienā. Tā vien likās, ka rejot viņš sasildās, nevis atgādina mums par savu klātbūtni. Satuntulējos un ielīdu guļammaisā ar cepuri galvā un cimdiem rokās.

Piesienu lūgšanu karodziņus sakrālā jeb spēka vietā.
Piesienu lūgšanu karodziņus sakrālā jeb spēka vietā.
«Om mani padme hum» — mantra izkalta akmeņos.
«Om mani padme hum» — mantra izkalta akmeņos.

No rīta ūdens pudelē bija pārklājies ar ledus kārtu, lai gan tā atradās man galvgalī, telts iekšpusē. Auksts rīts, elpojot garaiņi gāja griezdamies. Brokastis palīdzēja atgūt siltuma sajūtu ķermenī. Sakāpām džipos un uzsākām ceļu apkārt Manosarovara ezeram. Kravas automašīna palika, kamēr nometne tiks novākta, tad tā dosies uz Kailasa pusi pa citu ceļu. Smagie bezceļa apstākļi, kur būs jāšķērso ietekas, attekas un dubļaini ceļa posmi, tai nebūtu pārvarami.

Vienam no indiešu senioriem mūsu grupā bija radušās problēmas ar veselību. Kalnu augstums un straujās klimatiskās izmaiņas diennakts laikā iespaidoja visus, arī mani.

Kad apstājāmies pirmajā pieturvietā, kur ezerā bija milzīgi sniega un ledus blāķi, ļautiņi vēlējās fotografēties uz ezera, sniega un kalnu fona. Kailass šodien savu seju nerādīja, līdz pusei bija ietinies mākoņos. Krieviete Ļena, uzrāpusies uz kāda ledus blāķa, pozējot paslīdēja un iegāzās ūdenī. Ūdens bija līdz ceļiem, bet viņa rausās augšā un atkal paslīdēja, ieveļoties ūdenī uz otriem sāniem. Skats varbūt bija komisks, bet neviens pat nepasmaidīja. Rudigers, stāvot man blakus, domīgi noteica: «Es ļoti ceru, ka tā nav nekāda zīme, kas kaut kā būtu jāizskaidro.» Ļena ātri uzvilka sausas drēbes un iekāpa savā džipā sasildīties.

Braucot tālāk, piestājām pie jaku ragu krāvuma ceļa malā. Tibetieši šādus krāvumus veido, lai atbaidītu ļaunos garus, kas mēdz šajās vietās klīst kopš senseniem laikiem.

Vairākās vietās ezera krastā bija lielāki vai mazāki plakanu akmeņu krāvumi. Uz nopulētās virsmas ļoti prasmīgi un skaisti bija izkaltas mantras, no kurām visvairāk zināmā ir «Om mani padme hum». Šādu akmeņu bija simtiem, un to vēstījums ir līdzcietības un mīlestības enerģijas vairošana gan šajā konkrētajā vidē, gan pasaulē kopumā. Pievienoju krāvumā arī kādu akmentiņu no sevis, vēlēdams labu pasaulei. Man bija līdzi paņemta budistu lūgšanu karodziņu virtene, ko es piesēju pie simboliska masta sakrālo akmeņu kaudzē. Saskaņā ar ticējumu to dara, lai vējš, karodziņus plandot, nolasa mantras un nes to vēstījumu  Visumā. Katru karodziņu paņēmu saujā un palūdzu par konkrētiem cilvēkiem, sūtot viņiem sveicienu, mīlestību un mieru.

Piestājām pie maza, ārēji neizteiksmīga budistu klostera un stūpas. Viesmīlīgs vecs mūks mūs ielaida iekšā, kur visus pārsteidza svētvietas sakārtotība un skaistums. Altāris bija smalkā kokgriezumā darināts, ar Budas attēliem, ar svecītēm un vīraku. Šeit piestājām uz stundu, lai nedaudz iestiprinātos ar līdzpaņemto sviesta tēju un uzkodām. Mani pārsteidza, ka vecais mūks runāja angļu valodā. Tibetā angļu valodā runā retais, jo viņiem to nav, kur apgūt, vienīgi kontaktējoties ar ārzemniekiem. Bet šajā mazajā, nomaļajā, vientuļajā templītī, kur reti vispār kāds piestāj?! Vecais mūks šļupstēdams, bet saprotami runāja par dzīvi. Es piedāvāju viņam sviesta tēju, viņš pateicās un pieņēma manis sniegto krūzīti. Apsēdos viņam blakus uz trepēm, un viņš turpināja lēni runāt. Pārējie grupas dalībnieki staigāja apkārt templim, fotografēja, ēda un vienkārši baudīja pasakaino skatu uz ezeru un kalniem, bet es sēdēju un klausījos vecā budistu mūka monologu. Īsti pat nesapratu, kā pagāja stunda, jo likās, ka nupat piesēdos, ka esmu te tikai dažas minūtes. Šķita, večuks nebija no šīs pasaules, jo viņš mani burtiski aizveda citā dimensijā. Pārsteidzošākais bija tas, ka es viņam neko neprasīju, es sekoju viņa teiktajam, un viņš savā runā sniedza atbildes uz visu, ko es tai brīdī paguvu iedomāties. Varbūt pat neiedomājos, varbūt laika ritējums un telpa šajos mirkļos bija mainījušies un es biju nokļuvis kaut kur citur? Jā, es redzēju savus ceļabiedrus tepat blakus, bet sajūta bija tāda, ka viņi ir aiz kāda neredzama priekškara, ka esmu tikai divatā ar veco budistu, ka nav nekādu ārējo skaņu, ne balsu, ne vēja, ne džipu motora rūkoņas, bija tikai monotona sirmgalvja runa. Šī tikšanās un tas, ko dzirdēju, gadiem ilgi joprojām nes savu vēstījumu, ko lasu kā grāmatu, kurai nav beigu. Katrs vēstījums, kas uzpeld no reiz dzirdētā, nāk kā atklāsme, nāk savā īstajā laikā, nāk negaidīti, bez brīdinošiem simptomiem. Tā stunda, ko nosēdēju, klausoties veco vīru, mainīja visu manu dzīvi un mainīja to uz labāko pusi. Atklāsmes no šīs tikšanās mani uzrunāja, kad sāku koru apkārt Kailasam, bet tobrīd es klusēju, jo runāja viņš. Bija sajūta, ka es skatos filmu, kuru man rāda vecais mūks.

Veldze Manosarovara ezera ūdeņos.
Veldze Manosarovara ezera ūdeņos.

Rudigers mani sakratīja aiz pleca un teica, ka jākāpj džipā. Es pateicos mūkam paklanoties, viņš man papliķēja pa plecu un sirsnīgi pasmaidīja. Mazais templis ar visu mūku izgaisa aiz pirmā pagrieziena, un vairs nekad es viņu neredzēju. Rudigers, kas sēdēja džipam priekšā, pagriezās un apvaicājās, kā es jūtos, vai nav augstuma slimības pazīmes. Teicu, ka viss ir kārtībā. Vecais Deivs, kas sēdēja man blakus, pajautāja, vai es zinu tibetiešu valodu, varbūt sanskritu? Atbildēju, ka zinu tikai kādas mantras vienā un otrā valodā, bet neko vairāk. Tad Deivs pajautāja: «Kā tad jūs ar to veco budistu mūku sazinājāties?» Es teicu — angliski. Deivs pasmaidīja un piebilda: «Tā noteikti nebija angļu valoda, jo viņš nerunāja angliski.»

Arī Rudigers pasmaidīja un vērīgi ieskatījās gan manā, gan Deiva sejā, it ka mēģinādams saprast, kas te īsti notiek. Es klusēju.

Tālāk mūsu ceļš veda uz otru ezeru — Rakšastalu, kas atrodas netālu no Manosarovara. Dīvaini, abus ezerus šķīra ap kilometru plata sauszemes josla, bet Rakšastals bija pilnībā aizsalis un klāts ar zaļganbaltu ledu. Vietējie ieminējās, ka Rakšastals un Manosarovars, kā arī Kailass un tam iepretī stāvošais kalns ir saistīti ar kādu ļoti senu bona reliģijas vēstījumu, taču neko konkrētāk nepateica. Vienīgi to, ka aizsalušajā Rakšastalā mītot dēmonisks spēks un visi vietējie jūtot dziļu bijāšanu pret šo ezeru. Tad nu sanāk, ka Manosarovara ezers ir labestības un līdzcietības, gaišo spēku mājvieta, bet Rakšastalā mājo Visuma dēmoniskie spēki.

Turpinājums sekos.

Ārzemju ziņas

PrintBaltijai būs sava pretgaisa aizsardzības sistēma

Baltijas valstu aizsardzības ministri, tiekoties Panevēžā (Lietuva), vienojušies kopīgi meklēt risinājumus vienotas vidējā darbības rādiusa pretgaisa aizsardzības sistēmas izveidei. Trīspusējs risinājums, tajā skaitā iepirkumu jomā, būtu ļoti nozīmīgs un praktisks solis, pēc tikšanās atzinis Latvijas aizsardzības ministrs Raimonds Vējonis, uzsvērdams iespēju sadarbības rezultātā ekonomēt finanšu līdzekļus, atvieglot pretgaisa aizsardzības sistēmu uzturēšanu un vienkāršot apmācības programmu izstrādi.

Lietuvas Gaisa spēku helikopters  «SA 365/AS365 N3+ Dauphin» Šauļu bāzē.
Lietuvas Gaisa spēku helikopters «SA 365/AS365 N3+ Dauphin» Šauļu bāzē.

Trīs ministri arī vienojušies kopīgi veidot plānu sabiedroto valstu militāro vienību ilgtermiņa klātbūtnes organizēšanai Baltijas valstīs. Tika apspriestas arī citas reģionālās sadarbības aktualitātes, gatavojoties NATO samitam Varšavā 2016. gadā, kad sagaidāmi svarīgi lēmumi NATO atturēšanas politikas turpmākai īstenošanai.

Viens no pēdējiem Lietuvas Bruņoto spēku ieguvumiem būs jauni helikopteri. 2. jūnijā pirmais meklēšanas un glābšanas helikopters «Eurocopter SA 365/AS365 N3+ Dauphin» ieradās Šauļu aviācijas bāzē. Otrais un trešais helikopters tiks piegādāti līdz 2015. gada beigām. Jaunā tehnika aizstās pašlaik ierindā esošos padomju ražojuma helikopterus Mi-8, kuriem drīz beigsies ekspluatācijas resurss.

2013. gada rudenī parakstītais līgums, kura vērtība ir vairāk nekā 52 miljoni eiro,  paredz Lietuvas Gaisa spēkiem piegādāt ne tikai helikopterus «SA 365/AS365 N3+ Dauphin», bet arī nodrošināt trīs gadu garantijas apkopi, palīgierīces un Lietuvas personāla apmācību. Zīmīgi, ka par šo līgumu tiek maksāts no Eiropas Savienības struktūrfondu līdzekļiem. Jaunie meklēšanas un glābšanas helikopteri ne mazāk kā 75 stundas gadā tiks izmantoti arī Vides ministrijas interesēs ekoloģiskās situācijas monitoringam. Šauļu bāzē jaunie lidaparāti tiks iesaistīti dažādu uzdevumu veikšanā NATO dalībvalstu interesēs, kuras rotācijas kārtībā piedalās Baltijas valstu gaisa telpas apsardzes misijā.

Helikopteru «Eurocopter SA 365/AS365 N3+ Dauphin» maksimālā pacelšanās masa ir 4,3 t, maksimālais ātrums — 287 km/h, lidojuma attālums ar vienu degvielas uzpildi —  792 km. «SA 365/AS365 N3+ Dauphin» var pārvadāt 11 cilvēkus, un šis lidaparāts izstrādāts tā, lai varētu labi funkcionēt karstos klimatiskajos un augstkalnu apstākļos.


PrintBaltijas valstis varētu tikt ieņemtas divās dienās

Jaunais NATO Militārās padomes (MP) priekšsēdētājs ģenerālis Petrs Pāvels, kas stājies amatā no 1. jūnija, intervijā Čehijas medijiem vērsis uzmanību uz to, ka Krievijas militārais potenciāls ir pietiekams, lai Baltijas valstis ieņemtu pāris dienās. «NATO būtu ļoti sarežģīti paspēt reaģēt tik īsā laikā, ņemot vērā garo lēmumu pieņemšanas procedūru,» norādīja ģenerālis. «Tādēļ NATO būtu rūpīgi jāapsver, vai alianse ir gatava Baltijas valstu dēļ uzsākt karu pret Krieviju, iespējams, pat kodolkaru. Otrs aktuālais jautājums ir saistīts ar NATO 5. pantu un tā aktivācijas efektivitāti Krievijas agresijas rezultātā. Viena no NATO vājajām vietām ir komplicētais lēmumu pieņemšanas process, kurā 28 dalībvalstīm jāspēj nonākt pie konsensuāliem lēmumiem. Tajā pašā laikā Krievija ir spējīga pieņemt svarīgus lēmumus dažu stundu laikā.» P. Pāvels pauda pārliecību, ka viens no risinājumiem varētu būt NATO Ātrās reaģēšanas spēki, kas potenciāla konflikta gadījumā Eiropā varētu nodrošināt adekvātu reakciju divu dienu laikā. Viens no svarīgiem uzdevumiem ir maksimāli vienkāršot un paātrināt NATO Ātrās reaģēšanas spēku vadības procesu, uzskata jaunais NATO MP vadītājs. Šo spēku formēšanu paredzēts pabeigt 2016. gadā, un to sastāvā būs 4000 karavīru.  Tuvākajā nākotnē NATO turpinās pasākumus, kuru mērķis būs alianses struktūras un militārās kapacitātes pielāgošana jebkuru potenciālo draudu atvairīšanai.

Kontekstā ar P. Pāvela paziņojumiem aktuāls šķiet Krievijas Gaisa desanta karaspēka (GDK) pavēlnieka Vladimira Šamanova maija beigās izteiktais paziņojums, ka arī Krievija formēšot ātrās reaģēšanas spēkus. To pamatu veidošot GDK apakšvienības, kas īsā laikā būšot gatavas veikt gan autonomu darbību, gan dažādus uzdevumus citu spēka veidu sastāvā.

Tikmēr militārie eksperti atgādina, ka Krievija jau vairākus pēdējos gadus kaļ plānus par atsevišķu ātrās reaģēšanas spēku formēšanu uz dažādu esošo vienību (desanta, jūras kājnieku, speciālās nozīmes spēku, sauszemes spēku utt.) pamata. Pagaidām neviena no Krievijas Ģenerālštāba ambiciozajām idejām nav realizēta dzīvē.

PrintAizsardzībai iztērēs 40 miljardus dolāru

Polijas aizsardzības ministrs Tomašs Semoņaks, apmeklējot Vašingtonu, paziņoja par Polijas plāniem tuvāko septiņu gadu laikā iztērēt valsts aizsardzības uzlabošanai 40 miljardus dolāru. Tādējādi Polijas Bruņoto spēku budžets pārsniegs NATO dalībvalstīm rekomendētos 2% no iekšzemes kopprodukta. Iepriekšējos gados valsts militārais budžets bija aptuveni 1,95% līmenī no IKP.

T. Semoņaks vienlaikus ir arī Polijas vicepremjers, un viņš paudis apņemšanos panākt lielāku Polijas lomu NATO. «Pašlaik Eiropa ir liesmu ieskauta, un tāpēc Polijai militārais budžets jākāpina virs 2% no IKP,» teicis T. Semoņaks Vašingtonas vizītes laikā. Polija tuvākajā nākotnē finansēs jaunu helikopteru, raķešu, pretgaisa aizsardzības sistēmu, modernu zenītartilērijas ieroču iegādi, kā arī veiks nacionālo Jūras spēku modernizāciju.

«H225 Karakal» meklēšanas un glābšanas mācībās.
«H225 Karakal» meklēšanas un glābšanas mācībās.

Polijas aizsardzības ministrs, atsaucoties uz ASV valsts sekretāru Džonu Keriju, aicināja visas sabiedrotās valstis palielināt aizsardzībai piešķirtos līdzekļus «Krievijas agresijas» kontekstā. T. Semoņaks pauda bažas par to, ka Eiropas valstis neiegulda pietiekami daudz resursu bruņoto spēku modernizācijā.

Viens no lielākajiem Polijas BS modernizācijas projektiem ir 200 jaunu helikopteru iegāde, lai nomainītu vecos Mi-8, Mi-17, Mi-14, Mi-24 un SH-2G. Šī projekta realizācijas pirmajā posmā ir pieņemts lēmums pirkt 50 helikopterus «H225 Karakal». Tie tiks piegādāti vairākās versijās, to skaitā daudzfunkcionālajā, meklēšanas — glābšanas un pretzemūdeņu. «H225 Karakal» iegādes cena būs aptuveni 2—2,3 miljardi eiro, bet, slēdzot komplekso līgumu par materiāltehnisko apgādi, trenažieriem un personāla apmācību, līguma kopsumma pārsniegs trīs miljardus eiro.

Pirmos jaunos helikopterus «H225 Karakal» Polijas BS saņems, sākot no 2017. gada. Lielākajai daļai ierindā esošo specializēto helikopteru ekspluatācijas termiņi beigsies laika posmā no 2018. līdz 2021. gadam. Tikai 20 visvēlāk iegādātie helikopteri Mi-17 varēs palikt ierindā līdz 2031. gadam.

PrintProblemātiskus jauniešus audzinās armijas rindās

Francijas prezidents Fransuā Olands  paziņojis, ka Francijas Bruņoto spēku rindas tiks papildinātas ar jauniešiem, kuri pametuši skolu, nāk no nelabvēlīgas vides vai tiek uzskatīti par problemātiskiem. Sākumā tiks izveidoti trīs rekrutēšanas centri un armijā uzņems 1000 jauniešus vecumā no 18 līdz 25 gadiem, lai viņiem sniegtu zināmu stabilitāti, palīdzētu apgūt dzīvei nepieciešamās pamatiemaņas, ieaudzinātu  punktualitāti, pakļaušanos autoritātēm u. tml. 2016. gadā plānots izveidot vēl četrus rekrutēšanas centrus un uzņemt dienestā jau 2000 jauniešu no nelabvēlīgām ģimenēm.

Francijas aizsardzības ministrs Žans Īvs Ledriāns tiekas ar karavīriem, kas vervēti pēc līdzīgas rekrutēšanas shēmas Francijas aizjūras teritorijā Gvadelupā.
Francijas aizsardzības ministrs Žans Īvs Ledriāns tiekas ar karavīriem, kas vervēti pēc līdzīgas rekrutēšanas shēmas Francijas aizjūras teritorijā Gvadelupā.

Francija ir atteikusies no obligātā militārā dienesta 1997. gadā, bet obligātā karaklausība pēdējā laikā ir vairākkārt apspriesta vadošo politiķu dienaskārtībā. Jaunais projekts paredz, ka marginalizētie jaunieši dienēs sešus mēnešus vai gadu un šajā laikā viņi apgūs dažādas civilajā dzīvē noderīgas prasmes (apkalpojošā sfēra, celtniecība utt.) un iemaņas, taču tas notiks militāras disciplīnas apstākļos un valkājot formastērpu.

Ideja par problemātisko jauniešu integrāciju sabiedrībā ar militārā dienesta palīdzību pēdējās desmitgadēs ir attīstījusies Francijas aizjūras teritorijās, kur pēc militārā dienesta ir labākas izredzes veiksmīgi iekļauties civilajā dzīvē. Galvenais mērķis problemātisko jauniešu iesaukšanai armijā ir nodrošināt viņiem labākas darbā iekārtošanās iespējas pēc dienesta.

Francijā bezdarbnieku skaits martā ir sasniedzis rekordlīmeni — 3,51 miljonu. Vissmagāk bezdarbs skāris gados jaunus cilvēkus. F. Olands ir publiski apsolījis, ka nekandidēs uz pārvēlēšanu prezidenta amatā 2017. gadā, ja viņam neizdosies mainīt arvien augošā bezdarba tendenci.

PrintBruņosies ar mobilām vidējā darbības rādiusa raķešu sistēmām

Vācijas Aizsardzības ministrija pieņēmusi lēmumu iegādāties jaunākās paaudzes zenītraķešu sistēmas MEADS (Medium Extended Air Defense System), kuras kopīgi izstrādājušas trīs valstis — Vācija, ASV un Itālija. Aptuvenā MEADS pirkuma līguma summa varētu būt četri miljardi eiro, bet plāna detaļas Vācija oficiāli publiskos līdz jūnija beigām.

Masu mediju rīcībā esošā informācija liecina, ka Vācija pirkšot 24 jaunās raķešu sistēmas.

Sistēmas MEADS raķešu palaišanas iekārta (Vācijas konfigurācija).
Sistēmas MEADS raķešu palaišanas iekārta (Vācijas konfigurācija).

Sistēmas MEADS ir paredzētas gan pretgaisa, gan pretraķešu funkcijas veikšanai, un visas trīs MEADS izstrādē iesaistītās valstis agrāk plānoja papildināt savus arsenālus ar šiem ieročiem. ASV plānoja aizstāt zenītraķešu kompleksus «Patriot», Vācija — aizvietot kompleksus «Hawk» un «Patriot», bet Itālija — «Nike Hercules». Patlaban ASV ir atteikušās no šo kompleksu iegādes, taču Vācija — pēc vairāku gadu svārstīšanās — tomēr nolēmusi pirkt šos kompleksus. Līdz šim MEADS projektā Vācija jau ir ieguldījusi 1,1 miljardu dolāru, un tas ir aptuveni 25% no visa projekta attīstības izmaksām. 58,3% projekta izmaksu sedza ASV, bet 16,7% — Itālija.

PrintJaunā militārā doktrīna paredz ciešāku sadarbību ar Krieviju

Ķīnā ir publiskota jaunā militārā doktrīna, kas atspoguļota tā sauktajā Baltajā grāmatā ar 9000 hieroglifu. Dokumenta ievadā uzsvērta Ķīnas tieksme īstenot miermīlīgu attīstības politiku, taču izmantojot aktīvās aizsardzības stratēģiju. Tas nozīmē, ka Ķīna apņemas pirmā neuzbrukt nevienai valstij, taču patur tiesības dot adekvātu pretsparu uzbrukuma gadījumā. Doktrīnā arī uzsvērts, ka Ķīna netiecas pēc hegemonijas un neplāno īstenot ekspansīvu ārpolitiku.

Ķīnai ir pasaulē lielākā armija — 3 miljoni karavīru.
Ķīnai ir pasaulē lielākā armija — 3 miljoni karavīru.

Atsevišķā nodaļā ir uzsvērta nepieciešamība uzturēt un paplašināt sadarbību ar Krievijas Bruņotajiem spēkiem. Ķīna plāno veidot kompleksa tipa, daudzpusīgu un ilgtermiņā vērstu sadarbību ar Maskavu militārajā jomā. Turpretī par galvenajiem draudu avotiem doktrīnā ir nosauktas ASV un Japāna. Šo divu valstu dēļ Ķīna esot spiesta būtiski koriģēt savu drošības politiku, tajā skaitā aktualizēt jautājumu par strīdīgajām jūras teritorijām. «Baltajā grāmatā» uzsvērts, ka kaimiņvalstis veic provokatīvas darbības, palielinot savu militāro klātbūtni nelikumīgi okupētajās Ķīnai piederošajās salās. Lai dotu pretsparu, Ķīna plāno attīstīt savu Jūras spēku iespējas, apvienojot aizsardzības stratēģiju tuvajā jūras zonā ar darbības spējām atklātā jūrā.

Viena no svarīgām doktrīnas sadaļām veltīta Tautas atbrīvošanas armijas darbības paplašināšanai kibervidē, vienlaikus uzlabojot arī kosmisko spēku informatīvi tehnoloģisko nodrošinājumu un palielinot inovatīvo iekārtu īpatsvaru stratēģiskajos kodolspēkos.

Pēc ārvalstu preses materiāliem sagatavojusi
majore Vizma Kaļčeva.
Foto — http://miragec14.blogspot.com;
https://www.airbushelicopters.com; www.france24.com;
http://www.wired.com.

NATO attīstīs apvienoto sauszemes novērošanas spēju

NATO kopīgais projekts «Alliance Ground Surveillance» (AGS) tika uzsākts 2012. gadā, un tajā piedalās 15 valstis: ASV, Bulgārija, Čehija, Dānija, Igaunija, Itālija, Latvija, Lietuva, Luksemburga, Norvēģija, Polija, Rumānija, Slovākija, Slovēnija un Vācija. Projekts AGS paredz kopīgi finansēt un uzturēt lidaparātus, lai iegūtu detalizētu izlūkošanas informāciju par pretinieku un iespējamiem mērķiem. Tādējādi NATO politiskā vadība un militāro spēku komandvadības elementi efektīvākai lēmumu pieņemšanai būs nodrošināti ar pilnu informāciju par notiekošo konkrētā teritorijā.

15 projekta dalībvalstu izveidotā aģentūra «NATO Alliance Ground Surveillance Management Agency» (NAGSMA) ASV kompānijai «Northrop Grumman» jau pasūtījusi pirmos attālināti vadāmos lidaparātus (remotely piloted aircraft, RPA) «RQ-4B Global Hawk Block 40». Tie ir piemēroti darbībai jebkādos meteoroloģiskajos apstākļos un pat nepietiekamā apgaismojumā. Pavisam tiks pasūtīti pieci šādi lidaparāti. NAGSMA ir vienojusies par sadarbību ar vairākiem vadošajiem uzņēmumiem visās 15 projekta AGS dalībvalstīs. Katrā no tām tiks ražotas dažādas AGS projekta tehniskās sastāvdaļas (projektā AGS piedalās arī kompānija no Latvijas — SIA «Komerc­centrs DATI grupa», kura izstrādās atsevišķus moduļus projekta vadības program­- matūrai). Visas valstis kopīgi plānos un nodrošinās nepieciešamo infrastruktūru un operacionālo atbalstu projekta realizācijai, kopīgi arī segs izdevumus par galvenās AGS bāzes uzturēšanu. Paredzēts, ka 2018. gadā AGS sasniegs pilnu operacionālo gatavību. Jaunā sistēma kļūs par vienu no realizācijas posmiem NATO tuvākās perspektīvas ambīcijai, kas paredz izveidot alianses apvienoto izlūkošanas un novērošanas spēju — NATO’s Joint Intelligence, Surveillance and Reconnaissance (JISR).

Jau no 2017. gada projekta AGS ietvaros Baltijas valstu gaisa telpā sāks darbību lid-aparāti «Global Hawk». Tie veiks zemes izlūkošanu no gaisa, izmantojot plaša apvidus zemes novērošanas sensorus ar augstu veiktspēju un lielu redzesleņķi. Iegūtā informācija tiks pārsūtīta uz centrālo vadības punktu, izmantojot mobilas vai stacionāras datu retranslācijas stacijas. Sistēma AGS būs savietojama ar nacionālajām sistēmām, un visu NATO dalībvalstu bruņotajiem spēkiem būs piekļuve AGS datu bāzēm, nodrošinot labāku uzdevumu izpildi starptautisko operāciju rajonos un nacionālā mērogā. Projektā AGS integrētie lidaparāti ļaus iegūt pilnīgu informāciju par ļoti plašiem apgabaliem.

RPA «RQ-4B Global Hawk Block 40» pamatdati: maksimālais lidojuma augstums — līdz 20 km; nepārtraukta lidojuma attālums — līdz 16 000 km; maksimālais ātrums — līdz 575 km/h.
RPA «Global Hawk» izlūkošanas zonas grafisks attēls.

RPA «RQ-4B Global Hawk Block 40» pamatdati: maksimālais lidojuma augstums — līdz 20 km; nepārtraukta lidojuma attālums — līdz 16 000 km; maksimālais ātrums — līdz 575 km/h.

Galvenā AGS bāze atradīsies Itālijas Gaisa spēku bāzē Sigonellā, kur vienlaikus bāzēsies arī JISR kopā ar datu apstrādes un mācību centru. Līdzīgi kā NATO agrās brīdināšanas un kontroles lidmašīnas (NATO Airborne Early Warning & Control; NAEW&C) uzrauga alianses gaisa telpu, arī sistēmas AGS lidaparāti spēs iegūt un pārraidīt izlūkošanas informāciju par notikumiem uz zemes gan pirms NATO operācijām, gan to laikā, gan pēc operāciju noslēguma. Visa AGS sistēma sastāvēs no gaisa (lidaparāti), sauszemes (lidojumu kontroles stacijas un datu retranslācijas mobilie un stacionārie objekti) un atbalsta (galvenās bāzes uzturēšana) elementiem. Sistēmas iegūto informāciju varēs efektīvi izmantot dažādām funk­- cijām, tajā skaitā militāro operāciju atbalstam, civiliedzīvotāju aizsardzības nodrošināšanai, sauszemes un jūras robežu drošībai, pretterorisma operācijām, krīžu vadības uzlabošanai, humānās palīdzības akcijām un dabas katastrofu seku novēršanai.

Pēc ārvalstu preses materiāliem sagatavojusi
majore Vizma Kaļčeva.
Foto — http://www.nato.int.