Latvijas ziņas

13. aprīlī, lai atbalstītu ASV iniciatīvu «Strong Europe» un operāciju «Atlantic Resolve», Gaisa spēku aviācijas bāzē Lielvārdē ieradās vairāk nekā 70 ASV karavīru ar sešiem helikopteriem UH-60 «Black Hawk». Viņi Latvijā piedalīsies kopīgos treniņos ar Nacionālo bruņoto spēku karavīriem un sniegs atbalstu vairākās starptautiskajās militārajās mācībās, tai skaitā «Saber Strike», kas norisināsies jūnijā Baltijas valstīs un Polijā.

Helikopteri

Piloti, helikopteru apkalpes un tehniskā nodrošinājuma speciālisti ieradušies Latvijā no 3. kājnieku divīzijas 3. kaujas aviācijas brigādes 3. aviācijas pulka «Brawler» 4. triecienhelikopteru bataljona no Hanteras armijas bāzes Savanā, Džordžijā.

No Džordžijas štata Latvijā ieradušies arī 3. kājnieku divīzijas «Raider» 1. bruņotās brigādes kaujas grupas 7. kājnieku pulka «Cottonbalers» 2. bataljona karavīri, kas jau kopš marta atrodas Ādažos. Viņus atbalsta arī 173. kājnieku brigādes 91. pulka 1. eskadrona vada līmeņa vienība.

Karavīri uzturas Eiropā jau no marta sākuma, sākotnēji viņu bāzes vieta bija Vācijā, pēc tam Polijā. 4. triecienhelikopteru bataljons atradīsies Lielvārdē līdz novembra beigām, sniedzot atbalstu mācībās gan Latvijā, gan Lietuvā.

Lai uzņemtu ASV karavīrus Lielvārdē, Gaisa spēku aviācijas bāzē veikti nozīmīgi infrastruktūras sagatavošanas darbi.

Aviācijas bāzē atjaunotas dzīvojamās telpas — 20 istabās, kurās var izmitināt līdz 110 karavīriem, veikta elektroinstalāciju, ūdensvadu un grīdas seguma nomaiņa un citi remontdarbi. Tika iepirktas mēbeles un veļas mazgājamās mašīnas, kā arī labiekārtota atpūtas telpa. ASV karavīriem dzīvojamajās telpās būs pieejams arī bezvadu internets.

Ir uzsākts arī ēdnīcas atjaunošanas darbs — telpas jau ir iekārtotas, noslēgts arī līgums ar vietējo komersantu par ēdināšanu.

23. aprīlī Liepājas universitātē Nacionālo bruņoto spēku komandieris ģenerālleitnants Raimonds Graube piedalījās diskusijā par Valsts aizsardzības koncepcijas (VAK) izstrādi, lai iepazītos ar jauniešu motivāciju iesaistīties valsts aizsardzībā.

Liepaja diskusijaDiskusijas laikā tika apzināts jauniešu vērtējums, vai ir nepieciešamas perspektīvā kādas izmaiņas, lai jaunieši aktīvāk iesaistītos Jaunsardzē, Zemessardzē un NBS.

Aizsardzības ministrija ir uzsākusi darbu pie jaunās VAK izstrādes un organizē vairākas publiskās diskusijas, kuru mērķis ir koncepcijā ietvert sabiedrības viedokli par valsts aizsardzības jautājumiem un vienlaikus sniegt sabiedrībai plašāku ieskatu valsts aizsardzības jautājumos. Diskusiju laikā izteiktās idejas un priekšlikumi tiks izmantoti jaunās VAK redakcijas veidošanai, lai veicinātu tās izstrādes kvalitāti. Paredzēts, ka jaunā VAK tiks izstrādāta līdz šā gada rudenim.

Pēdējo divu nedēļu laikā Aizsardzības ministrija sadarbībā ar Latvijas Transatlantisko organizāciju un Debašu centru organizējusi vairākas publiskās diskusijas augstskolās — Rēzeknes augstskolā, Latvijas Lauksaimniecības universitātē Jelgavā, Vidzemes augstskolā Valmierā un Latvijas Universitātē Rīgā. Diskusiju mērķis — pārrunāt jauniešu iespējas un motivāciju iesaistīties valsts aizsardzības nodrošināšanā. Visās diskusijās piedalījušās aizsardzības nozares amatpersonas, kā arī Jaunsardzes instruktori un Zemessardzes pārstāvji.

25. aprīlī vairāk nekā 1700 karavīru un zemessargu kopā ar ģimenēm, kā arī jaunsargi piedalījās Lielajā talkā, lai sakoptu kritušo karavīru piemiņas un atdusas vietas, kultūrvēsturiskos objektus un citas Lielajai talkai reģistrētās vietas. Talkā piedalījās arī ASV 3. kājnieku divīzijas karavīri, kuri ieradušies no Džordžijas. Viņi talkoja Carnikavā, Saulkrastos un Kalnciemā.

Lielā talkaAizsardzības ministrs Raimonds Vējonis, Nacionālo bruņoto spēku komandieris ģenerālleitnants Raimonds Graube, karavīri, zemessargi un jaunsargi jau tradicionāli talkoja Nāves salā, turpinot labiekārtot latviešu strēlnieku piemiņas vietu.

Nāves salā Pirmā pasaules kara laikā 1915. gada rudenī, Krievijas karaspēkam atkāpjoties no Kurzemes un Zemgales, atsevišķas karaspēka daļas palika Daugavas kreisajā krastā pussalas attekā. 3. Kurzemes un 2. Rīgas latviešu strēlnieku bataljons, aizstāvot pussalu, zaudēja 167 karavīrus, tāpēc strēlnieki šo vietu nodēvēja par Nāves salu.

Lielās talkas tradīcija aizsākās pirms septiņiem gadiem par godu Latvijas valsts 90. dzimšanas dienai.

Bruņotie spēki jau vairākus gadus piedalās Lielajā talkā un, godinot kritušos biedrus, kopā ar karavīriem, zemessargiem, jaunsargiem un citiem atbalstītājiem, sakopj piemiņas vietas.

Rudenī, turpinot pirms vairākiem gadiem atjaunoto tradīciju, Nacionālie bruņotie spēki rīko Brīvības cīņu piemiņas vietu un kritušo karavīru kapu sakopšanas talku. 2009. gadā, svinot Latvijas armijas 90. gadadienu, tika atjaunota tradīcija karavīriem un zemessargiem piedalīties Brīvības cīņu vietu, Pirmā un Otrā pasaules kara piemiņas vietu un karavīru kapu sakopšanā. Šī tradīcija aizsākās 20. gadsimta 30. gados. Tad katrs Latvijas armijas pulks piedalījās sava izvietojuma tuvumā esošo cīņas vietu un kritušo karavīru piemiņas vietu sakopšanā, uzskatot to par goda un cieņas apliecinājumu. Šajās talkās aktīvi iesaistījās visa sabiedrība — skolēni, jaunieši, sabiedriskās organizācijas, paš­valdības, pilsētu un lauku iedzīvotāji.

11. maijā septiņi NATO 1. pastāvīgās jūras pretmīnu grupas (SNMCMG1) kuģi pievienojās Lietuvas ūdeņos notiekošajām starptautiskajām mācībām «Baltic Fortress 2015». Baltijas valstu jūras spēku mācības šogad rotācijas kārtībā vada Lietuvas Jūras spēki.

z-05

Pirms ienākšanas Lietuvas ostā Klaipēdā, NATO 1. pastāvīgās jūras pretmīnu grupas kuģi viesojās Zviedrijas ostā Gēteborgā, kā arī citās Baltijas jūras ostās. Savukārt pirms ienākšanas Baltijas jūrā SNMCMG1 kuģi kopā ar divām NATO pastāvīgajām Jūras spēku grupām piedalījās mācībās «Joint Warrior», kas no 11. līdz 24. aprīlim norisinājās pie Skotijas krastiem.

Pašreiz SNMCMG1 flagmanis ir «Elbe» klases Nīderlandes kuģis «Donau».  Mīnu meklētāju grupu veido Beļģijas kuģis «Lobelia», Lielbritānijas — «Quorn» un Vācijas kuģis «Auerbach», kā arī Nīderlandes kuģis «Willestamd», Polijas «Mewa» un Norvēģijas «Rauma» mīnu meklētāji.

Mācības «Baltic Fortress 2015» sākās 6. maijā un noslēdzās 14. maijā. Mācību organizēšanu katru gadu pēc rotācijas principa nodrošina viena no trim Baltijas valstīm. Nākamgad tās organizēs Latvijas Jūras spēku flotile.

Mācībās, kurās vienības trenējās veikt uzdevumu izpildi krīzes operāciju gadījumā, piedalījās Baltijas valstu mīnu kuģu eskadra (BALTRON) un NATO 1. pastāvīgā jūras pretmīnu grupa, kopumā teju 20 kuģi no deviņām valstīm — no Latvijas, Lietuvas, Igaunijas, Vācijas, Polijas, Norvēģijas, Nīderlandes, Beļģijas un Lielbritānijas.

BALTRON šo mācību laikā bija uzdots komandēt spēku grupu, kas sastāvēja no četriem Latvijas, Lietuvas un Igaunijas kuģiem. Uz tiem dažāda līmeņa štābos atradās Jūras spēku vidējā līmeņa vadības un štāba virsnieku kursa klausītāji.

Latviju šajās mācībās pārstāvēja kuģis A-53 «Virsaitis» un patruļkuģis P-09 «Rēzekne».

Lai sagatavotos «Baltic Fortress 2015», no 19. līdz 30. aprīlim Lietuvas teritoriālajos ūdeņos un ekskluzīvi ekonomiskajā zonā notika BALTRON mācības «SQAUDEX I-15».
Mācības plānoja un vadīja BALTRON, kuras vadību gada sākumā no Igaunijas pārņēma Latvijas Jūras spēku flotile.

Mācībās piedalījās Jūras spēku flotiles kuģis A-53 «Virsaitis» un M-08 «Rūsiņš», kā arī Lietuvas Jūras spēku kuģis «Kuršis», «Skalvis» un «Žemaitis».

Mācību mērķis bija trenēt kuģu personālsastāvu jūras operāciju izpildē, kā arī veikt kuģu gatavības pārbaudi dalībai NATO 1. pastāvīgajā jūras pretmīnu grupā (SNMCMG1).

Latvijas, Igaunijas un Lietuvas mīnu kuģu eskadru izveidoja 1998. gada augustā, lai nodrošinātu pastāvīgas ātrās reaģēšanas spējas jūrā miera un krīzes laikā.

14. maijā Latvijas Drošības un aizsardzības industrijas federācija parakstīja saprašanās memorandu ar «ADS Group», kas pārstāv Lielbritānijas aviācijas, aizsardzības, drošības un kosmosa uzņēmumus.  

Starptautiskās drošības un aizsardzības konferences laikā Viļņā pārrunāja industrijas un aizsardzības ministriju sadarbību Baltijā. Pieredzē par dialogu ar industriju un nākotnes izaicinājumiem konferences ietvaros dalījās Nīderlandes, Vācijas, Spānijas, Lielbritānijas, Ukrainas un Gruzijas uzņēmumi un to pārstāvji. Par jaunām biznesa iespējām stāstīja NATO Komunikācijas un informācijas aģentūra (NCIA), NATO Enerģētiskās drošības izcilības centrs un Lietuvas Aizsardzības ministrija.

Latvijas Drošības un aizsardzības industriju federācijas valdes priekšsēdētāja Elīna Egle: «Lielbritānijas drošības industrijai ir senas un spēcīgas tradīcijas. Sadarbība ar «ADS Group» sniegs iespēju federācijas biedriem un partneriem rast jaunus sadarbības partnerus un iesaistīties globālās tirdzniecības ķēdēs kopā ar spēcīgiem spēlētājiem. Pirmais praktiskais solis būs biznesa sarunu organizēšana laikā, kad Londonā notiek viena no ietekmīgākajām militārajām izstādēm pasaulē — «Starptautiskais aizsardzības un drošības aprīkojums» (DSEI),15.—18. septembrī.  Šajā izstādē ar pirmo nacionālo stendu atjaunotās Latvijas vēsturē būs pārstāvēti federācijas biedri.»

«ADS Group» starptautiskais un eksporta direktors Brinlijs Zalcmans atzīmē: «ADS Group» ir lielākā aviācijas, aizsardzības, drošības un kosmosa uzņēmumu tirdz­niecības organizācija Lielbritānijā ar vairāk nekā 900 biedriem. Organizācijas meitasuzņēmums organizē vienu no ievērojamākajām aviācijas biennālēm pasaulē, slaveno «Farnborough International Airshow». ADS ir ieinteresēta sadarboties ar Latvijas part­nerorganizāciju, lai iepazīstinātu ar Lielbritānijas uzņēmumu produktiem, kas pārstāv turpat visu drošības un aizsardzības vajadzību spektru. Tas ir arī veids, kā uzsākt kopēju iniciatīvu — abpusēji izdevīgas komerciālās partnerattiecības starp organizāciju biedriem.»

14. maijā Ventspils novada Vārves pagasta «Čalās» atklāja trešo bruņoto spēku gaisa telpas novērošanas radiotehnisko posteni, kas uzlabos gaisa telpas drošību, ļaujot efektīvāk kontrolēt Latvijas gaisa telpas izmantošanu, paaugstinot civilo lidojumu drošību, kā arī sekmīgāk vadot glābšanas un meklēšanas darbus.

Pasākumā piedalījās aizsardzības ministrs Raimonds Vējonis, Nacionālo bruņoto spēku komandieris ģenerālleitnants Raimonds Graube un ASV vēstniecības vadītāja Šārona Hadsona-Dīna.

«Aizsardzības jomā mēs esam uzsākuši jauna līmeņa gaisa telpas aizsardzības spēju attīstību. Uzsāktais posms nodrošinās zemu un lēni lidojošu objektu identifikāciju un pretgaisa aizsardzības sistēmu attīstību,» uzsvēra aizsardzības ministrs R. Vējonis. «Jau tuvākajā laikā tiks panākta vienošanās, noslēgti pirmie līgumi par tehnoloģiju piegādi un apmācību.»

«Uzskatu, ka Latvijas un NATO drošību var garantēt tikai mērķtiecīga un konsekventa aizsardzības spēju attīstība — to pierāda arī šodien oficiāli noslēgtais gaisa telpas aizsardzības spēju attīstības posms,» sacīja R. Vējonis. «Esmu gandarīts, ka gaisa telpas novērošanas projekts arī budžeta samazināšanas laikā netika pārtraukts, un šodien mēs redzam rezultātu.»

Ministrs norādīja, ka radiolokators palīdzēs ne tikai identificēt citu valstu militārās lidmašīnas, bet arī sekmēs meklēšanas un glābšanas darbus, kā arī civilās aviācijas drošību. Radio­lokators spēs uztvert arī tādus lidaparātus, ar kuriem var transportēt, piemēram, kontrabandas preces mūsu ekonomiskajās zonās.

Gaisa telpas novērošana

Pretgaisa aizsardzības spēju attīstība ir viena no mūsu svarīgākajām prioritātēm, kas ietvers arī jaunus radiolokatorus un pretgaisa aizsardzības ieroču sistēmas.

«Ar šo trešo radiotehnisko posteni mēs noslēdzam ciklu, kas garantē mūsu gaisa telpas radionovērošanas spējas. Šis ir pēdējais trūkstošais punkts gaisa telpas novērošanā Latvijā un Baltijā, un tas ir izveidots tieši īstajā laikā, jo mēs redzam, ka Krievijas militāro lidojumu skaits pie NATO gaisa telpas robežām pēdējo gadu laikā ir ievērojami palielinājies,» sacīja Nacionālo bruņoto spēku komandieris ģenerālleitnants Raimonds Graube. Radiolokators, kas atrodas šajā postenī, spēj saredzēt lidaparātus vairāku simtu kilometru rādiusā, turklāt spēj saskatīt arī tādus lidaparātus, kas lido ar izslēgtiem raidītājiem. Tādējādi tas ir nozīmīgs ieguldījums gan militārās, gan civilās aviācijas drošībā.

ASV vēstniecības vadītāja Šārona Hadsona-Dīna norādīja, ka šis radiotehniskais postenis ir vēl viens pierādījums ciešajai sadarbībai starp ASV un Latviju. Gaisa telpas novērošanas sistēmas projektā ieguldīti 44 miljoni septiņu gadu laikā.

Lai uzlabotu Latvijas un Baltijas valstu gaisa telpas kontroli, Aizsardzības ministrijas īpašumā «Čalās» izvietots moderns trīsdimensiju mobilais stratēģiskās darbības gaisa telpas novērošanas radiolokators AN/TPS-77, aizstājot līdzšinējo tehnoloģiski novecojušo radiolokatoru Ventspils lidostas teritorijā. Radiolokatori AN/TPS-77 jau ir uzstādīti arī pārējos bruņoto spēku radiotehniskās novērošanas posteņos.

Radiolokators atbilst augstiem moderno tehnoloģiju ražošanas un drošības standartiem. Lietošanā tas būs efektīvāks un videi draudzīgāks par līdzšinējo, kā arī nodrošinās augstākas operacionālās spējas. Radiolokators atbilst Latvijas normatīvajos aktos noteiktajām drošības prasībām, ir cilvēkiem un videi nekaitīgs. Tas neatrodas tiešā apdzīvotu vietu tuvumā un neietekmēs iedzīvotāju ikdienas gaitas.

Sagatavojusi Ieva Plēsuma.
Foto — Gatis Dieziņš, Normunds Mežiņš un Audrus Vitkausks.

4. maijs — valsts otrā dzimšanas diena

Tieši pirms gadsimta ceturkšņa, 1990. gada 4. maijā desmitiem tūkstošu cilvēku pulcējās Rīgas centrā, pie toreizējā Augstākās padomes nama, kurā šodien atrodas Latvijas Republikas Saeima. Todien izšķīrās Latvijas liktenis: pirmo reizi pēc padomju okupācijas sākuma demokrātiskā veidā ievēlētais Latvijas parlaments lēma par mūsu valsts neatkarības deklarācijas pieņemšanu. Daudzi no ārā stāvošajiem Augstākās padomes sēdi klausījās līdzi paņemtajos radio-  uztvērējos, deputātu balsošanas laikā skaļi skaitot līdzi par valsts neatkarību atdotās balsis.

1990. gada 4. maija Neatkarības deklarācija pielīdzināma valsts otrajai dzimšanas dienai — neapšaubāmi tas bija nozīmīgs brīdis mūsu valsts dzīvē. Šis notikums šodien vēl nav līdz galam izvērtēts, un vēl ir daudz pētāmā par Neatkarības deklarācijas pieņemšanas apstākļiem un niansēm. Daudz ko droši vien mēs tik drīzā nākotnē arī neuzzināsim…

Šajā laikā neatkarības atjaunošanas procesi un tautas atmoda Latvijā rit pilnā sparā. 1988. gada rudenī dibinātā Latvijas Tautas fronte (LTF) gatavojas savām pirmajām vēlēšanām — bija paredzēts, ka 1990. gada februārī notiks toreiz vēl Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas (LPSR) Augstākās padomes vēlēšanas. Mūsu valsts neatkarības idejas atbalstītāji nolēma, ka šīs vēlēšanas jāizmanto, lai īstenotu savu galveno mērķi, kas bija noteikts arī LTF 2. kongresā — panākt pilnīgu Latvijas neatkarību ārpus PSRS sastāva. Labākais veids, kā to panākt, būtu parlamentārais ceļš uz neatkarību.

Piedāvājam hronoloģisku ieskatu vēsturiski politiskajā situācijā, kad tapa 4. maija deklarācija (1990. gada 1. puse), un ceram, ka šo notikumu analīze būs nākotnē nozīmīga nopietnas akadēmiskas pētniecības tēma.

3. februāris — pieņemta LTF vēlēšanu platforma AP vēlēšanām. Tā noteic, ka Latvijas Augstākajai padomei jārada visi priekšnoteikumi, kas sekmētu Latvijas valstiskās neatkarības atjaunošanu, un jāpieņem lēmums par Molotova — Ribentropa pakta seku likvidēšanu, kvalificējot 1940. gada LPSR pasludināšanu un iekļaušanu PSRS sastāvā par nelikumīgu.

15. februāris — LPSR Augstākās padomes deklarācija jautājumā par Latvijas valstisko neatkarību. Deklarācijā noteikts, ka Latvijas PSR jāpārveido par brīvu un neatkarīgu valsti humānā sociālisma valstī. Lai arī vēl nepilnīgi, taču šis dokuments ir liels solis pretī valsts neatkarības atjaunošanai. Tāpat šajā dienā pieņemts likums par grozījumiem LPSR konstitūcijā, ar kuru sarkanbaltsarkanais karogs, 1921. gadā apstiprinātais valsts ģerbonis un himna «Dievs, svētī Latviju» atzīti par oficiāliem valsts simboliem.

21. februāris — LPSR AP deputātu kandidātu priekšvēlēšanu kampaņas sākums.

28. februāris — Interfrontes lielākais mītiņš pret Latvijas neatkarību.

1. marts — LPSR AP Prezidijs apstiprina komisiju pasākumu sagatavošanai Latvijas ekonomiskās un politiskās neatkarības atjaunošanai.

11. marts —  pieņemta Lietuvas AP Neatkarības deklarācija.

17. marts — LTF pirmsvēlēšanu manifestācija ar lozungu «Daugav`s abas malas mūžam nesadalās». Manifestācijā piedalās vairāk nekā pusmiljons cilvēku.

18. marts — Latvijas PSR AP vēlēšanas. Šajā vēlēšanās piedalās 81,3% no balsstiesīgajiem Latvijas iedzīvotājiem. Vēlēšanās uzvar LTF, iegūstot 134 mandātus no 201.

19. marts — Izveidota LPSR AP delegācija sarunām ar PSRS valdību par Latvijas ekonomiskās un politiskās neatkarības atgūšanu.

24. marts — parādās Neatkarības deklarācijas pirmie projekti — «minimālais» (ierobežotas neatkarības pieprasīšana) un «maksimālais» (pilnīgas neatkarības pasludināšana) variants. Šo variantu autori ir R. Apsītis, V. Birkavs, V. Eglājs, T. Jundzis, E. Levits, R. Rikards u. c.

28. marts — Neatkarības deklarācijas «minimālā» un «maksimālā» varianta pirmā izskatīšana LPSR AP LTF deputātu frakcijas sēdē, kur lielāku atbalstu gūst radikālākais variants. Aprīlī un maijā darbs turpinās tikai pie «maksimālā» varianta pilnveidošanas un uzlabošanas.

30. marts — Igaunijas PSR AP lēmums par Igaunijas valstisko statusu, kas nosaka pār­ejas periodu valsts pilnīgas neatkarības atjaunošanā.

6.—7. aprīlis — notiek Latvijas Komunistiskās partijas 25. kongress, kurā kompartija sašķeļas neatkarības pretiniekos un atbalstītājos.

8.—23. aprīlis — Latvijas Republikas Pilsoņu kongresa delegātu vēlēšanas. Pilsoņu kongress neatzina LPSR AP vēlēšanu rezultātus.

21. aprīlis — Vislatvijas tautas deputātu sapulce «Daugavas» stadionā Rīgā, kurā tiek pieņemts aicinājums atjaunot Latvijas valstisko neatkarību.

3. maijs — LPSR AP 1. sesijas atklāšana. Par LPSR AP priekšsēdētāju tiek ievēlēts Anatolijs Gorbunovs

4. maijs — LPSR AP deklarācijas «Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu» pieņemšana. Par deklarāciju nobalsoja 138 deputāti.

Brīvības svētki

Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanas 25. gadadienā — Nacionālo bruņoto spēku diena noritēja Jelgavā, bet nākamgad par pasākuma norises vietu izvēlēta Krāslava. Lai noskatītos Nacionālo bruņoto spēku, Valsts robežsardzes, Valsts policijas, Jelgavas pašvaldības policijas un Jaunsardzes vienību un tehnikas parādi, kurā piedalījās teju 500 karavīru, zemessargu, robežsargu, policistu un jaunsargu, Jelgavā bija pulcējušies aptuveni trīs tūkstoši skatītāju. Parādi komandēja 1. Zemessardzes novada komandieris pulkvedis Jānis Gailis, bet to pieņēma valsts bruņotā spēka augstākais vadonis, Valsts prezidents Andris Bērziņš, aizsardzības ministrs Raimonds Vējonis un Nacionālo bruņoto spēku komandieris ģenerālleitnants Raimonds Graube.

Mūsu valsts neatkarības atjaunošana bija sākusies. Drīz vien LPSR Augstākā padome pārdēvējās par Latvijas Republikas Augstāko padomi. Tomēr līdz pilnīgai neatkarībai ceļš vēl bija tāls — šeit joprojām atradās okupācijas armija, un agonizējošā Padomju Savienība savas pozīcijas tik viegli neatdeva. Tomēr šis datums — 4. maijs — mūsu kalendārā paliks ierakstīts kā nozīmīga lappuse Latvijas valstiskuma vēsturē. «Atļaušos izteikt domu, ka 4. maijs ir tas datums Latvijas vēsturē, ko varētu likt līdzās 18. novembrim. No Latvijas toreizējās sabiedrības tas prasīja ne mazāku uzdrīkstēšanos kā neatkarības deklarēšana Pirmā pasaules kara beigās. Latvijas vēstures kalendārā ir visai daudz sērās iekrāsotu atceres dienu, bet pavisam maz oficiāli svinamu uzvaru un līksmības dienu. Ja pašreizējā kalendārā pārsvarā ir «melnie» datumi, zaudējumu, nelaimju un kauna dienas, tad nākot- nes kalendārā varētu būt vairāk prieka, lepnuma un gandarījuma dienu, kādas mūsu tauta ir pelnījusi. Pie šādām dienām neapšaubāmi pieder arī 4. maijs — Latvijas neatkarības atjaunošanas diena!» — tā savulaik rakstīja akadēmiķis profesors Jānis Stradiņš.

Sa­ga­ta­vo­jis Ju­ris Ci­ga­novs, Dr. hist.,
LKM di­rek­to­ra viet­nieks.
Fo­to — Gatis Dieziņš. 

9. maijs kā po­li­ti­kas in­stru­ments

Diskusija „9. maijs"Kā­pēc vēs­tu­re ne­pa­liek vēs­tur­nie­kiem, bet tiek iz­man­to­ta po­li­ti­kā? Kā­pēc kat­ru ga­du, tu­vo­jo­ties 9. mai­jam, Bal­ti­jas re­ģi­onā un Austrum­ei­ro­pā, tai skai­tā Lat­vi­jā, uz­vir­mo da­žā­das po­li­tis­kās kais­lī­bas un spe­ku­lā­ci­jas? Kas vis­pār ir 8. un 9. maijs, un kā­pēc šie da­tu­mi šķel sa­bied­rī­bu? Tie bi­ja ti­kai da­ži no jau­tā­ju­miem, ku­rus ap­lū­ko­ja 7. mai­jā Lat­vi­jas Ka­ra mu­ze­jā no­ti­ku­ša­jā starp­tau­tis­ka­jā kon­fe­ren­cē «9. maijs — vēs­tu­re, po­li­ti­ka, pro­pa­gan­da? Kā­pēc vēs­tu­re ir arī šo­die­na?». Šo pa­sā­ku­mu rī­ko­ja Lat­vi­jas Ka­ra mu­zejs sa­dar­bī­bā ar Lat­vi­jas Oku­pā­ci­jas mu­ze­ju, Austrum­ei­ro­pas po­li­ti­kas pē­tī­ju­mu cen­tru, Lat­vi­jas Uni­ver­si­tā­tes Fi­lo­zo­fi­jas un so­ci­olo­ģi­jas in­sti­tū­tu un Lat­vi­jas Uni­ver­si­tā­tes Lat­vi­jas Vēs­tu­res in­sti­tū­tu. Se­mi­nā­rā pie­da­lī­jās vēs­tu­res, ties­lie­tu un starp­tau­tis­ko at­tie­cī­bu eks­per­ti no Lat­vi­jas, Lie­tu­vas, Igau­ni­jas un Uk­rai­nas.

Ot­rā pa­sau­les ka­ra vēs­tu­re Lat­vi­jā, kā arī pā­rē­jās Bal­ti­jas val­stīs ir jā­ap­lū­ko no di­vu ļau­nu­mu pa­ra­dig­mas — ša­jā ka­rā mū­su valsts te­ri­to­ri­jā saim­nie­ko­ja di­vi no ār­val­stīm uz­spies­ti to­ta­li­tā­ri re­žī­mi, un 1945. ga­da 9. maijs Bal­ti­jas val­stīm ne­at­ne­sa il­gi gai­dī­to at­brī­vo­ša­nu, bet gan vie­nu oku­pā­ci­ju no­mai­nī­ja ot­ra, — sa­vā priekš­la­sī­ju­mā uz­svē­ra Oku­pā­ci­jas mu­ze­ja Pub­lis­kās vēs­tu­res no­da­ļas va­dī­tājs Dr.hist. Ul­dis Ne­iburgs. «Uz­va­rē­tā­ja mī­ta past­āvē­ša­na, ļo­ti ie­spē­jams, stip­ri­na Lat­vi­jas krie­vu iden­ti­tā­ti, to­mēr vien­lai­kus tas ne­kā­di ne­vei­ci­na vi­ņu sa­prat­ni ar lat­vie­šiem un pie­de­rī­bu Lat­vi­jas val­stij,» at­zī­mē­ja U. Ne­iburgs. Vie­no­jošs fak­tors bū­tu pa­tie­sa vēl­me iz­prast, kas no­ti­cis ar vi­ņu val­sti Ot­ra­jā pa­sau­les ka­rā.

Sa­vu­kārt Lat­vi­jas Ka­ra mu­ze­ja vēs­tur­nieks Val­dis Kuz­mins sa­vā stās­tī­ju­mā par 8. un 9. mai­ja svi­nī­bu an­to­lo­ģi­ju uz­svē­ra, ka šo­die­nas Krie­vi­jā 9. maijs jeb Uz­va­ras die­na ir kļu­vu­si par kul­ta die­nu, ar kat­ru ga­du svi­nī­bas kļūst gran­di­ozā­kas, un šīs valsts pil­so­ņiem nav tik ļo­ti sva­rī­gi, ku­rā die­nā uz­va­ru pār na­cis­tis­ko Vā­ci­ju at­zī­mē pā­rē­jā pa­sau­lē.

Diskusija „9. maijs"

Austrum­ei­ro­pas po­li­ti­kas pē­tī­ju­mu cen­tra iz­pil­ddi­rek­tors An­dris Ku­dors uz­svē­ra, ka šo­dien Krie­vi­jā tiek īs­te­no­ta «vē­la­mās vēs­tu­res» ver­si­ja. Tas no­zī­mē, ka vēs­tu­re ir kļu­vu­si par sva­rī­gu ele­men­tu Krie­vi­jas iden­ti­tā­tes kon­stru­ēša­nā. At­bal­stī­ta gan tiek ti­kai val­do­šā po­li­tis­kā re­žī­ma no­teik­tā vēs­tu­res ver­si­ja, bet al­ter­na­tī­vo do­mu pau­dē­jus gai­da pat kri­mi­nāls sods.

Kon­fe­ren­ces lai­kā dis­ku­si­jas da­līb­nie­ki cen­tās at­bil­dēt uz vai­rā­kiem bū­tis­kiem jau­tā­ju­miem, pie­mē­ram, vai ir ie­spē­jams vēs­tu­ris­kais iz­lī­gums starp mū­su valsts sa­bied­- ­rī­bas da­ļām, ku­rām ir di­amet­rā­li pre­tējs vie­dok­lis par Ot­rā pa­sau­les ka­ra bū­tī­bu un se­kām. Šā­du iz­lī­gu­mu bū­tu ie­spē­jams pa­nākt, ja ne­bū­tu ļo­ti la­bi pār­do­mā­ta, la­bi fi­nan­sē­ta pro­pa­gan­das spie­die­na no Krie­vi­jas Fe­de­rā­ci­jas pus­es. Vēs­tu­ris­ko iz­lī­gu­mu vei­ci­nā­tu abu to­ta­li­tā­ro re­žī­mu — ko­mu­nis­tis­kā un na­cis­tis­kā — no­so­dī­jums no Krie­vi­jas pus­es. Ta­ču, ka­mēr šī valsts, no­klu­sē­jot ko­mu­nis­tis­kā re­žī­ma no­zie­gu­mus, to at­tais­no un 9. mai­ju svin kā uz­va­ru, ne­vis at­zī­mē kā pie­mi­ņas die­nu, tur­pi­not ka­ra iz­nā­ku­mu rā­dīt kā la­bā pre­tnos­ta­tī­ju­mu ļau­na­jam, ne­skaid­ro­jot par mil­zī­ga­jiem, bez­jē­dzī­ga­jiem zau­dē­ju­miem ka­rā, un iz­man­tot šo die­nu sa­vu ģe­opo­li­tis­ko mēr­ķu sa­snieg­ša­nai, nav ie­spē­ja­ma vēs­tu­ris­kā iz­lī­gu­ma pa­nāk­ša­na.

Sa­ga­ta­vo­jis Ju­ris Ci­ga­novs, Dr. hist.,
LKM di­rek­to­ra viet­nieks.
Fo­to — Gatis Dieziņš. 

Mācībās pilsētvidē pārbauda zemessargu un robežsargu sadarbību

29. aprīlī Rēzeknē norisinājās Nacionālo bruņoto spēku un Valsts robežsardzes kopīgās taktiskās mācības, kurās bija iesaistīti 2. Zemessardzes novada karavīri un zemessargi un robežsargi.

Pilsētvides apstākļos tika pārbaudīta Zemessardzes un Valsts robežsardzes sadarbība reģionā, pilnveidojot aizsardzības un iekšlietu sistēmas savietojamību.

Taktiskās mācībasPateicoties ilggadējai sadarbībai ar Rēzeknes novada pašvaldību, mācības notika Rēzeknes novada domes ēkā, jo viens no vingrinājuma mērķiem bija trenēt karavīru, zemessargu un robežsargu spēju veikt kopīgus uzdevumus ne tikai poligonā, bet arī pilsētvidē. Zemessardzes komandieris brigādes ģenerālis Leonīds Kalniņš pastāstīja, ka robežsargu uzdevums bija attīrīt ēku no «sliktajiem cilvēkiem», kas to ieņēmuši, savukārt Zemessardzes 32. kājnieku bataljona karavīri un zemessargi nodrošināja ārējo apķēdējumu. «Uzdevumu izpilde ir atkarīga no spējas strādāt kopā pēc noteiktām procedūrām, un šajā gadījumā rezultāti bija ļoti labi! Šādas operācijas jāspēj veikt katram Zemessardzes bataljonam, jo mums jāgarantē drošība visā valstī.»

Valsts robežsardzes aviācijas pārvaldes priekšnieks pulkvedis Aleksandrs Šukšins atzina sadarbību par veiksmīgu. «Taktiskās mācības ir augstākā apmācību forma, pirms tām mēs veicām arī sagatavošanās darbu. Ļoti svarīgi ir trenēt kopējo sadarbību, jo modernajā pasaulē ir ļoti daudzas jomas, kurās kopā jādarbojas aizsardzības un iekšlietu struktūrām, kā arī civilajām iestādēm.»

Taktiskās mācības

Pēc mācību scenārija, krīzes situācija bija izveidojusies civilā iestādē pilsētas centrā, bet, tā kā vajadzēja rīkoties ļoti ātri, tika iesaistītas spēka struktūras. Vērot mācības bija aicināti arī Rēzeknes pilsētas domes Civilās aizsardzības komisijas pārstāvji, kā arī Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta un Valsts policijas pārstāvji. Valsts policijas Latgales reģiona pārvaldes Rēzeknes iecirkņa priekšnieks Gunārs Paškevičs atzina: «Ņemot vērā mūsdienu situāciju, uzskatu, ka kopējās mācības jārīko biežāk, lai visas struktūras zinātu savus uzdevumus krīzes situācijā. Armijas un robežsardzes sadarbība bija perfekta, un nepieciešamības gadījumā arī policija ir gatava palīdzēt.»

Mācības Rēzeknē tika plānotas jau vairāk nekā gadu iepriekš. Tās bija turpinājums jau notikušajām mācībām Rīgā un citviet. Galvenie Nacionālo bruņoto spēku un Valsts robežsardzes sadarbības virzieni ir kopējas mācības, lai nodrošinātu efektīvu karavīru un robežsargu sadarbību, un robežsardzes virsnieku apmācība Nacionālajā aizsardzības akadēmijā.

Sagatavojusi virsseržante Diāna Selecka,
2. ZSN sabiedrisko attiecību speciāliste.
Foto — Normunds Mežiņš.

Zemessardzes izlūkvadi pārbaudes vingrinājumā «Arona 2015»

25.— 26. aprīlī Krustpils novada Kūku pagastā un Salas novada Salas pagastā notika Zemessardzes izlūku vadu pārbaudes vingrinājums «Arona 2015», kurā piedalījās 18 komandas no visiem Zemessardzes bataljoniem. Vingrinājuma mērķis — gatavot zemessargus dienesta pienākumu izpildei un pārbaudīt izlūkvadu fizisko un teorētisko sagatavotību.

arona-dscn1297

Vingrinājuma pirmajā dienā zemessargi sacentās kaujas šaušanā, naža mešanā un snaiperu vingrinājumā. Savukārt otrajā dienā notika ekipējuma un ieroču pārbaude, maskēšanās un sakaru pārbaude. Pēc tam sekoja smagākais pārbaudījums, proti, katra komanda devās 18—22 kilometru garā maršā pretinieka kontrolētajā teritorijā. Maršs bija apgrūtināts ar dažādiem uzdevumiem, kuros tā dalībnieki pārbaudīja savas prasmes un zināšanas topogrāfijā, patrulēšanā, kā arī citos uzdevumos.

Vingrinājuma galvenais tiesnesis Zemessardzes 56. kājnieku bataljona virsnieks kapteinis Laimonis Osis paskaidro, ka vingrinājums Krustpils apkaimē tiek organizēts jau otro gadu. «Šogad Zemessardzes izlūkvadu vingrinājums tiek organizēts krietni atšķirīgāk nekā pērn. Pirms gada nebija pārstāvju no visiem bataljoniem un komandas sastāvā bija tikai astoņi cilvēki, nevis divpadsmit kā šogad. Nebija ietvertas tādas disciplīnas kā maršs ar kaujas tehniku no savām vienībām, tāpat snaiperu sacensības. Tālākais ceļš, ko nācās mērot Kurzemes bataljonu pārstāvjiem, bija ap 700 kilometru. Var teikt, ka vingrinājums ir izaudzis no vienkāršām sporta sacensībām un kļuvis par pilnvērtīgu izlūkvadu pārbaudes vingrinājumu.»

arona-dscn1469L. Osis stāsta, ka šogad vingrinājums tā dalībniekiem ļoti paticis, svarīga bijusi gan fiziskā sagatavotība, gan disciplīnas, kurās bija jārāda savas prasmes, — kaujas šaušana, snaiperu vingrinājums, naža mešana, mīnu lauks, sakari, kontakta laušana, ieroču salikšana.

Šogad labāko godu izpelnījušies mājinieki — Zemessardzes 56. kājnieku bataljona komanda, kura finišu sasniedza visātrāk — pēc 3 stundām un 30 minūtēm, otrajā vietā ierindojās Studentu bataljona komanda, bet trešajā — Zemessardzes 44. bataljona komanda. Vingrinājuma galvenais tiesnesis kapteinis Laimonis Osis atzīst, iespējams, rezultātu ietekmējis tas, ka Jēkabpils zemessargi labāk pārzinājuši trasi, tomēr galvenais ir tas, ka bataljona izlūkvads  ir spēcīgs, ar savām tradīcijām, bet dažās vienībās tie vēl tikai veidojas.

Pasākuma noslēguma ceremonijā piedalījās aizsardzības ministrs Raimonds Vējonis, NBS komandieris ģenerālleitnants Raimonds Graube un ZS komandieris brigādes ģenerālis Leonīds Kalniņš. Viņi vēroja arī vingrinājuma norisi un tikās ar zemessargiem.

Pārbaudes vingrinājumu organizēja Zemessardzes štābs sadarbībā ar 2. Zemessardzes novadu un Zemessardzes 56. kājnieku bataljonu.

Sagatavojusi virsseržante Diāna Selecka,
2. ZSN sabiedrisko attiecību speciāliste.
Autores foto.

Kosovas kara rūgtais mantojums

1998.—1999. gada karš Kosovā atstājis bīstamu mantojumu — tās ir gan NATO gaisa kampaņas laikā nomestās klāsterbumbas (kampaņa tika sākta 1999. gada martā un ilga 78 dienas), gan Slobodana Miloševiča militāro spēku un paramilitāro grupējumu izvietotās pretkājnieku sauszemes mīnas un citi sprādzienbīstami priekšmeti.

kosova-dscn5467Kopš Kosovas kara sākuma līdz šodienai mīnu un nesprāgušās munīcijas dēļ miruši 116, bet ievainoti — 458 cilvēki. Lielākais upuru skaits bija tūlīt pēc kara — 1999. un 2000. gadā. Diemžēl mīnas un nesprāgusī munīcija joprojām prasa cilvēku upurus — pagājušajā gadā viens cilvēks gāja bojā un trīs guva miesas bojājumus.

Serbu militārie un paramilitārie spēki pretkājnieku sauszemes mīnas izvietoja gar bijušās Dienvidslāvijas un Albānijas robežu. Tas tika darīts divu iemeslu dēļ — pirmkārt, lai novērstu ieroču un munīcijas ievešanu Kosovā, ko Kosovas Atbrīvošanas armija izmantotu kaujās pret serbiem, un, otrkārt, lai aizkavētu etnisko albāņu došanos bēgļu gaitās uz kaimiņvalsti Albāniju (kara laikā turp bija devušies desmitiem tūkstošu Kosovas iedzīvotāju). Ieroči un munīcija tika slepus ievesta zirgu pajūgos vai tāpat — uz muguras, izmantojot nomaļas mežu takas un grūti pieejamas kalnu pār­ejas. Mīnēta tika arī Kosovas un bijušās Dienvidslāvijas republikas Maķedonijas robeža, jo arī uz šo kaimiņvalsti plūda bēgļu tūkstoši. Pēc kara mīnu lauku kartes Kosovas institūcijām nodeva tikai serbu militārie spēki, paramilitārās vienības neuzskatīja to par vajadzīgu.

Karam beidzoties (1999. gada jūnijā), bija zināmas 4520 vietas, kurās atradās mīnas un sprādzienbīstami priekšmeti.

Kosovas Drošības spēku NMN speciālists atmīnēšanas  operācijas laikā.
Kosovas Drošības spēku NMN speciālists atmīnēšanas operācijas laikā.

1999. gada 17. jūnijā, nedēļu pēc Kumanovas vienošanās parakstīšanas starp Starptautiskajiem drošības spēkiem (KFOR) un Dienvidslāvijas valdību, tādējādi noslēdzot Kosovas karu, tika izveidots Mīnu darbības koordinācijas centrs, kura uzdevums bija koordinēt un uzraudzīt visas ar atmīnēšanu saistītās operācijas un pasākumus Kosovā. Pēc Mīnu darbības koordinācijas centra slēgšanas nesprāgušās munīcijas neitralizēšanas operācijas savā pārziņā pārņēma Apvienoto Nāciju misija Kosovā (UNMIK), bet 2010. gadā — Kosovas Drošības spēku ministrija, kuras paspārnē atrodas Mīnu darbības centrs.

Ahmets Sallova, Mīnu darbības centra direktors, stāsta, ka viņa vadītais centrs ar tā pieciem darbiniekiem koordinē un uzrauga visus Kosovas Drošības spēku un starptautisko nevalstisko organizāciju īstenotos nesprāgušās munīcijas neitralizēšanas pasākumus, kas tiek strikti īstenoti saskaņā ar Mīnu darbības centra apstiprinātajām standarta operāciju procedūrām. Mīnu darbības centrs cieši sadarbojas gan ar Kosovas policiju, gan KFOR.

Lai gan kopš 1999. gada jūnija īstenotās nesprāgušās munīcijas neitralizēšanas operācijas ir būtiski samazinājušas to oficiāli reģistrēto vietu skaitu, kur atrodamas mīnas un citi sprādzienbīstami priekšmeti, to skaits joprojām ir liels — 77 vietas ir mīnu apdraudētas, bet 51 vieta ir piesārņota ar sprādzienbīstamiem priekšmetiem.

Aktīvākā atmīnēšana notika uzreiz pēc kara — laikā no 1999. līdz 2001. gadam. Kopš 1999. gada jūnija līdz 2014. gada nogalei ir attīrīti 49 028 999 kvadrātmetri zemes un atrastas un neitralizētas 87 162 mīnas un citi sprādzienbīstami priekšmeti.

Šobrīd nesprāgušās munīcijas neitralizēšanu valstī veic Kosovas policija, Kosovas Drošības spēki un KFOR. NATO miera uzturēšanas spēki to galvenokārt dara serbu apdzīvotajos separātiski noskaņotajos ziemeļos, kas neatzīst Kosovas Republikas institūcijas.

Kosovas Drošības spēku Atmīnēšanas rotas speciālisti stāsta skolēniem, kā rīkoties, atrodot sprādzienbīstamu priekšmetu.
Kosovas Drošības spēku Atmīnēšanas rotas speciālisti stāsta skolēniem, kā rīkoties, atrodot sprādzienbīstamu priekšmetu.

Kosovas Drošības spēku Atmīnēšanas rotā dien 100 speciālisti. Tajā ir trīs vadi un Nesprāgušās munīcijas neitralizēšanas ātrās reaģēšanas vads, kas atrodas nepārtrauktā diennakts dežūrā. Daudzi Atmīnēšanas rotas karavīri šo darbu dara kopš kara beigām, un viņus ir apmācījuši gan ASV, gan Lielbritānijas, gan citu valstu nesprāgušās munīcijas neitralizēšanas speciālisti.

Atmīnēšanas rota tagad neitralizē konvencionālos sprādzienbīstamos priekšmetus, savukārt improvizētie sprādzienbīs­- tamie priekšmeti ir Kosovas policijas un KFOR pārziņā. Ir plānots, ka šogad ASV nesprāgušās munīcijas neitralizēšanas speciālisti apmācīs Kosovas Drošības spēkus, kā identificēt un neitralizēt improvizētos sprādzienbīstamos priekšmetus, lai nākotnē viņi šo uzdevumu varētu veikt kopā ar Kosovas policiju. ASV ir arī apsolījušas nodrošināt Atmīnēšanas rotu ar tai nepieciešamo tehnisko aprīkojumu šā uzdevuma izpildei.

Kosovas Drošības spēku Atmīnēšanas rotā dien arī viena sieviete — kaprāle Nita Vula, kas ir profesionāla medicīnas māsa. «Darbs ir grūts un riskants, taču iespēju valkāt Kosovas Drošības spēku formas tērpu un kalpot savai valstij uzskatu par īpašu privilēģiju,» saka Nita Vula, piebilstot, ka viņas darbs vistiešākajā veidā ir saistīts ar cilvēku dzīvību glābšanu.

Sākoties pavasarim, Kosovā, tāpat kā Latvijā, nesprāgušās munīcijas neitralizēšanas speciālistiem ir darba pilnas rokas. «Iedzīvotāji ir informēti un zina, kā rīkoties sprādzienbīstama priekšmeta atrašanas gadījumā,» skaidro Ahmets Sallova.

Katru gadu ziemas periodā Atmīnēšanas rotas speciālisti dodas uz skolām, lai stāstītu skolēniem par joprojām pastāvošajiem mīnu draudiem un to, kas jādara,
atrodot sprādzienbīstamu priekšmetu. Skolas tiek izraudzītas, priekšroku dodot tām, kas atrodas ar sprādzienbīstamiem priekšmetiem piesārņoto vietu tuvumā.

Nesprāgušās munīcijas neitralizēšanas operācijas Kosovā kopš kara beigām veic arī vairākas Mīnu darbības centra akreditētas starptautiskās organizācijas.

«HALO Trust», vecākā un lielākā nesprāgušās munīcijas neitralizēšanas organizācija pasaulē, Kosovā darbojas kopš 1999. gada. Šajā laikā tā no mīnām un citiem sprādzienbīstamiem priekšmetiem ir attīrījusi vairākus tūkstošus hektāru zemes. Viena no «HALO Trust» darbības vietām ir bijis nelielais un nomaļais Krivenika ciems Kosovas dienvidaustrumos ar tā 300 iedzīvotājiem. Kara laikā liela daļa ciema iedzīvotāju bija devušies bēgļu gaitās uz bijušās Dienvidslāvijas republiku Maķedoniju. Kad pēc kara cilvēki atgriezās ciemā, viņus sagaidīja nopostītas mājas un mīnu lauki. 2008. gada pavasarī «HALO Trust» sāka atmīnēšanas darbus ciemā, kas ilga līdz 2013. gada nogalei.

Šogad divarpus mēnešus Kosovā strādās divas sprādzienbīstamu priekšmetu identificēšanas vienības ar dienesta suņiem no Bosnijas un Hercegovinas. Arī 1939. gadā dibinātā organizācija «Norwegian People’s Aid» šogad un nākamgad palīdzēs identificēt un pēc tam attīrīt ar sprādzienbīstamiem priekšmetiem piesārņotā vietas.

2013. gada novembrī Kosovas Drošības spēku Atmīnēšanas rota Čirezas ciemā atrada 2,35 m garu «Rocket motor».
2013. gada novembrī Kosovas Drošības spēku Atmīnēšanas rota Čirezas ciemā atrada 2,35 m garu «Rocket motor».

Par kara sekām līdz pat 2013. gada vasarai varēja pārliecināties arī ikviens Prištinas lielākā parka — Germijas — apmeklētājs. 1999. gadā NATO gaisa kampaņas laikā parkā esošās ēkas, kurās tobrīd bija izvietota serbu policija, tika sabombardētas, un 2013. gadā gan tajās, gan to apkārtnē joprojām bija atrodami sprādzienbīstami priekšmeti. Par to esamību parka apmeklētājus brīdināja ap sabombardētajām ēkām izvietotās norādes. Germijas parks ir galvaspilsētas iedzīvotāju un viesu iecienītākā pa­- staigu vieta, īpaši nedēļas nogalēs, kad meža takas, rotaļu laukumi un kafejnīcas ir gan vietējo iedzīvotāju, gan Prištinā esošo daudzo starptautisko un nevalstisko organizāciju darbinieku pilnas. Tāpēc ikviens bija pateicīgs Kosovas Drošības spēkiem, kuri sadarbībā ar Zviedrijas Bruņoto spēku nesprāgušās munīcijas neitralizēšanas speciālistiem un Zviedrijas sarūpētajiem tālvadāmajiem ekskavatoriem veica parka attīrīšanu. Tās laikā tika atrastas un neitralizētas 38 klāsterbumbas un trīs rokas
granātas.

«Lai Kosova būtu pilnībā attīrīta no mīnām un sprādzienbīstamiem priekšmetiem, ir nepieciešami vēl vismaz 10 gadi,» atzīst Ahmets Sallova.

Sagatavojusi Vineta Kleine,
NATO Padomdevēju grupas Kosovā
sabiedrisko attiecību padomniece.

Foto — V. Kleine un no Kosovas Drošības spēku
ministrijas Sabiedrisko attiecību departamenta arhīva.

Ar domu par Latvijas nākotni

Edīte Sondoviča

Foto — no LR Valsts kancelejas arhīva.

Premjere Laimdota Straujuma kopā ar bijušajiem Augstākās padomes deputātiem, kuri balsoja par deklarāciju.  No kreisās: Jānis Dinevičs, Valentīna Zeile un Alberts Bels.
Premjere Laimdota Straujuma kopā ar bijušajiem Augstākās padomes deputātiem, kuri balsoja par deklarāciju.No kreisās: Jānis Dinevičs, Valentīna Zeile un Alberts Bels.

1990. gada pavasarī pie Baltijas jūras gaisā virmoja brīvības alku pilni sapņi. Lietuvieši pirmie 11. martā paziņoja savu drosmīgo lēmumu par Lietuvas valsts atjaunošanu. Tas ļoti sadusmoja perestroikas (pārbūves) tēvu Mihailu Gorbačovu. Arī igauņi drīz vien sekoja lietuviešu paraugam. Latvijā Augstākās padomes vēlēšanās bija uzvarējusi Tautas fronte. Tuvojās pirmās sesijas diena — 4. maijs. Bija izstrādāta deklarācija, izmantojot arī kaimiņu pieredzi, par valstiskās neatkarības atjaunošanu. 3. maijā, lai latviešus uzmundrinātu, ieradās Vītauts Landsberģis, viens no Lietuvas aktīvākajiem atmodas līderiem. Todien, kas vien varēja, devās uz Doma laukumu, uz Augstāko padomi, lai atbalstītu tautas ievēlētos deputātus. Arī interfrontes atbalstītāji nesnauda, viņus atbalstīja okupācijas armijas virsnieki. Bruņojušies ar plakātiem par vienotu un nedalāmu PSRS, viņi bija nostājušies gar Sv. Jēkaba katedrāli, iepretī parlamenta ēkai. Cilvēki jūsmīgi sagaidīja Lietu­- vas sūtni Landsberģi un AP priekšsēdētāju Anatoliju Gorbunovu. «Brīvību Baltijai! Brīvību Latvijai!» skanēja pāri saules pielietajai vecpilsētai. 4. maija pēcpusdienā, kad notika vēsturiskais balsojums, ļaužu un ziedu pilns bija viss laukums. Visi kopā skaitījām dārgos «par». Būt klāt — sajūta, ko nav spējuši kliedēt 25 gadi. Tauta prasīja brīvību, skaļi gavilēja par katru pozitīvo balsojumu. Interfronte arī gaidīja, jo zināja, ka LTF frakcijai trūkst dažu balsu. Un tad tas notika — 138 deputāti bija nobalsojuši par, un deklarācija bija pieņemta! Neaprakstāmās gavilēs tauta sagaidīja savus varoņus. Jā — varoņus! Neviens taču nebija atcēlis PSRS konstitūciju, arī briesmīgo 58. pantu, kas paredzēja bargus sodus par dzimtenes nodevību. 138 deputāti riskēja ar visu savā dzīvē. Vēlāk viņi atcerējās, ka nebija iedomājušies, kas varētu notikt pēc 4. maija sēdes, ja uzvarētu interfrontieši. Tautas uzticība bija svarīgāka par visu.

4. maija deklarācijas atcerei veltītajā sarīkojumā Ministru kabinetā 2015. gada 29. aprīlī.
4. maija deklarācijas atcerei veltītajā sarīkojumā Ministru kabinetā 2015. gada 29. aprīlī.

Personīgi no toreizējiem AP deputātiem pazinu Itu Kozakeviču. 1989. gada
1. septembrī no Strēlnieku muzeja ar Itas poliski teiktajiem vārdiem «Par jūsu un mūsu brīvību!» un pirmo poļu bērnu klasi devāmies uz 3. vidusskolu, kas deva mājvietu topošajai poļu skolai. Ar televīzijas redaktori Brigitu Zeltkalni veidojām ne vienu vien sižetu par latviešu strēlniekiem. Brigita nebaidījās un piedalījās 1987. gada janvārī Valgundē un Ložmetējkalnā Ziemassvētku kauju atceres 70. gadskārtas pasākumos. «Panorāmas» skatītāji visā Latvijā uzzināja par Ziemassvētku kaujām, ko tolaik pieminēt bija aizliegts. Pēc tam muzeja darbinieki dabūja attiecīgajām iestādēm skaidrot, kāpēc saliktas nepareizu krāsu sveces, proti, sarkanbaltsarkanās. Bet 1989. gada 6. janvārī «Panorāmas» skatītāji bija liecinieki sveču tērcēm Brāļu kapos. Strēlnieku muzejs toreiz atjaunoja Ziemassvētku kauju piemiņas brīdi, ko līdz 1940. gada 6. janvārim organizēja Veco latviešu strēlnieku biedrība. Atbalstu saņēmām no Imanta Daudiša, torei­- zējā Rīgas pilsētas partijas (LKP) komitejas nodaļas vadītāja.

Par deklarāciju balsoja arī Tālavs Jundzis, bijušais kolēģis no Revolūcijas muzeja, talantīgs jurists. Viņa prasmes 1991. gada rudenī novērtēja valdība un uzticēja vadīt LR Aizsardzības ministriju. No 1992. gada janvāra man bija gods strādāt T. Jundža vadībā. Ministrs zināja, cik svarīgs ir darbs ar sabiedrību, un tika izveidota Kultūras nodaļa. Tapa pirmie sarīkojumi ministrijas darbiniekiem, tad karavīriem. Izstādes par Latvijas vēsturi, gleznu izstādes, koncerti. Īpašu uzmanību T. Jundzis veltīja darbam ar masu medijiem. Preses konferences, žurnālistu un politiķu apmeklējumi topošajās armijas daļās. Kultūras darbā saņēmām nenovērtējamu atbalstu no kultūras cilvēkiem, sākot ar īsteno Latvijas patriotu latviešu strēlnieku Ēvaldu Valteru, karu pieredzējušo Dailes teātra aktieri Hariju Liepiņu un daudziem citiem. Visas ieceres realizējām ar tiešu ministra atbalstu.

Tas bija neliels atskats uz notikumiem deviņdesmito gadu sākumā, kas atausa atmiņā, šogad 29. aprīlī atrodoties LR Ministru kabineta sēžu zālē, kur Maija Lāce, Valsts kancelejas konsultante, organizēja sarīkojumu ar Raiņa aicinājumu «Klusi rokas uzliekat brīvās Latves karogam». Telpu, kur ikdienā norit valdības darbs, torīt piepildīja jaunieši no visas Latvijas. Viņi bija piedalījušies Valsts kancelejas organizētajā video konkursā «Mūsu 4. maija deklarācija», ar savu redzējumu paužot domas par Latviju. Uzvarētāju gods tika Daugavpils 10. vidusskolas 9.a klases komandai (5.—9. klašu grupā) un Jelgavas 4. vidusskolas 10.a klases komandai (10.—12. klašu grupā). Balvā jaunieši saņēma iespēju apmeklēt meistarklasi audiovizuālajā mediju mākslā augstskolā RISEBA. Abu komandu video 4. maijā demonstrēja arī uz lielā ekrāna pie Brīvības pieminekļa.

Daugavpils 10. vidusskolas pārstāvis Jegors Zeļenkovs saņem godam  nopelnīto balvu.
Daugavpils 10. vidusskolas pārstāvis Jegors Zeļenkovs saņem godam nopelnīto balvu.

Kārtējo izstādi pēc Valsts kancelejas lūguma bija sagatavojis Latvijas Nacionālais vēstures muzejs. Direktora vietniece Irina Zeibārte, atklājot izstādi «Baltijas brīvības ceļš», ļāvās emocionālam redzējumam par brīvību, ceļu un trim Baltijas valstīm. Latvijas Valsts arhīva darbinieki iepazīstināja ar vēsturiskajām liecībām par notikumiem pirms 25 gadiem. Savukārt 4. maija vēsturiskā
balsojuma dalībnieki — bijušie Augstākās padomes deputāti Valentīna Zeile,  ekonomikas doktore, Jānis Dinevičs, viens no Latvijas Tautas frontes dibinātājiem, un latviešu prozaiķis Alberts Bels, kas 1988. gada 11. novembrī kopā ar Ēvaldu Valteru pacēla Latvijas karogu Svētā Gara tornī, 1991. gada barikāžu aktīvs dalībnieks, dalījās atmiņās par pārdzīvoto pirms gadsimta ceturkšņa. «Todien nebija pat laika domāt par bailēm, kas būs, ja… Mēs tiešām bijām tādā kā eiforijā,» atzina V. Zeile. Otrreiz tādas iespējas nebūs — to toreiz saprata visi, kuriem dārga bija Latvija.

Rakstnieks A. Bels atzinīgi novērtēja jauniešu veidotos video par Latviju un aicināja valdību izveidot video sakarus ar aizbraukušajiem tautiešiem, lai informētu viņus par notikumiem dzimtenē. Tas palīdzētu saprast, ka nav lieliskākas zemes par pērli pie Baltijas jūras. Klau­soties runātājos, vēroju 21. gadsimta jauno paaudzi un priecājos, cik aktīvi viņi piedalās notiekošajā.

Jau vairākus gadus Valsts kanceleja iepazīstina sabiedrību, īpaši jaunatni, ar valsts vēsturi, tās ievērojamākajiem politiķiem — ministru prezidentiem. Sarunās piedalās vēsturnieki, augstskolu pasniedzēji. Arī Aizsardzības ministrija iesaistās un atbalsta šīs aktivitātes. Valsts kancelejas organizētos pasākumus labprāt apmeklē mazākumtautību skolu audzēkņi — pēc manas pār­lie­cības, tā ir labākā savstarpējās cieņas un sapratnes skola. Redzēto un dzirdēto jaunieši pastāsta vecākiem un skolas biedriem. Tā ir informācija, ko inteliģenti, bez patosa, bet zinātniski pamatotu saņem ikviens bērns, kam to iepriekš nav nodrošinājusi ģimene un nereti arī skola ne.

Par tradīciju kļuvuši arī Rekrutēšanas un Jaunsardzes centra kopā ar viceadmirāļa G. A. Zeibota vadīto Ģenerāļu klubu un paš­valdību atbalstu organizētie Cēsu skolnieku rotas karoga svētki desmit Ziemeļ-vidzemes skolās. Savukārt šoruden pirms Lāčplēša dienas piekto reizi notiks tematisks pasākums «Latviešu karavīrs laikmetu griežos», kas arī ir minēto organizatoru sirdsdarbs. Divās dienās jaunsargi, skauti, gaidas, vanadzēni un mazpulcēni, pārstāvot savas skolas, tiekas ar dažādu paaudžu karavīriem, piedalās romantiskos nakts pārgājienos, priecājas par brašajiem armijas orķestra mūzi­ķiem un viņu sniegto koncertu. Trikāta, Skrunda, Jēkabpils, Balvi, bet šogad Dau­gavpils pašvaldība un jaunieši uzņems ciemiņus no visas valsts. Šo pasākumu atbalsta arī Valsts robežsardze, kas iepazīstina dalībniekus ar robežsargu pie­- nākumiem.

Viss minētais veltīts vienam mērķim — lai 1990. gada 4. maija deklarācija par valstiskās neatkarības atjaunošanu būtu atskaites punkts tiem, kuriem šodien uzticēta valsts pārvalde, un tiem, kuri turpinās savas valsts pilnveidošanu tautas labā. Šodienai ļoti atbilstoši skan dzejnieka Ojāra Vācieša vārdi, ko viņš uzrakstīja jau 1976. gadā: «Aiz mums bija / tikai viena. / Ap mums tagad / tikai viena. / Un mums priekšā / tikai viena. / Latvija. / (..) Esiet viens, / un būsiet daudzi / Latvijā.»

ASV tanki «Abrams» un bruņumašīnas «Bradley» Ādažu poligonā veic sertifikāciju

No 30. aprīļa līdz 9. maijam Ādažu poligonā norisinājās sertifikācijas
vingrinājums, kurā piedalījās vairāk nekā 70 karavīru no ASV 3. kājnieku
divīzijas ar tankiem «Abrams» un bruņumašīnām «Bradley». Vingrinājuma laikā tika pārbaudītas ne tikai karavīru šaušanas prasmes, bet arī apgādes un nodrošinājuma iemaņas. 

„Abrams” un „Bradley”

Vingrinājuma uzdevums bija izvērtēt apkalpes spēju sašaut stacionārus un kustīgus mērķus gan no aizsardzības, gan uzbrukuma pozīcijām, izmantojot tankā vai bruņumašīnā esošās ieroču sistēmas. Vingrinājums tika veikts gan dienas, gan nakts laikā. Tanki šāva mērķos, kas atradās dažādos attālumos, pat 2,4 kilometrus tālu.

«Katra apkalpe saņēma novērtējumu, kurā bija izsvērts, cik strukturēti un efektīvi apkalpes locekļi veikuši komunikāciju, cik precīzi sašāvuši mērķus, kā pārvietojušies no viena mērķa pie nākamā,» stāsta kapteinis Džonatans Punio, rotas komandieris. «Apkalpēm bija sarežģīti uzdevumi, vienlaikus bija jāšauj pat vairākos mērķos, un tas nozīmē, ka lādētājam ir jāstrādā ļoti ātri, piemēram, sešu sekunžu laikā jāpārlādē ierocis.»

Tanku un bruņumašīnu apkalpes sertifikācijas vingrinājums norisinājās sešās fāzēs, un tieši sestā bija sertifikācijas diena.

Pirmā fāze notiek, trenējot sadarbību tankā vai bruņumašīnā, lai katrs apkalpes loceklis — komandieris, artilērists, lādētājs un vadītājs — saprastu visas pozīcijas un uzdevumus, kas katrā pozīcijā jāveic. Tas nepieciešams, lai gadījumā, ja kāds no apkalpes nevarētu pildīt savus tiešos pienākumus, piemēram, traumas dēļ, citi varētu tos pārņemt. Pēc tam ir darbība simulatorā, kurā tiek pārbaudīts, vai tiek dotas pareizās komandas.

„Abrams” un „Bradley”

Otrā fāze norisinās poligonā, kur notiek šaušana bez kaujas munīcijas, tanks un bruņumašīna pārvietojas pa tām pašām trajektorijām, kur sertifikācijā. Trešajā un ceturtajā fāzē tiek testēta kaujas šaušana ar ložmetēju un lielgabalu, piektajā fāzē tiek izspēlēti dažādi scenāriji, dažādi mērķi, kuros ir jātrāpa, šaujot ar attiecīgi izvēlētu ieroču sistēmu.

Sestajā fāzē notiek sertifikācija, kurā tiek kvalificētas apkalpes, ņemot vērā mērķu sasniegšanu, precīzu un laicīgu komandu došanu, precizitāti un vispārējo efektivitāti.

Karavīri atzina, ka šis ir labs treniņš, jo Ādažu poligons ir jauna, atšķirīga vide, kāda nav satopama Džordžijā, — vairāk mežu, smagākas smiltis.

«Mēs pie šādas vides neesam vēl pieraduši, bet trenējamies, un katru dienu uzlabojam savas prasmes. Mēs neesam pieraduši šaut mērķos, kas atrodas paugurainā, smilšu kalniem un mežiem pilnā vidē,» pastāstīja Džozefs Viljamss, artilērists no pirmā tanka, kas 7. maijā veica kvalifikāciju 5. fāzē sertifikācijas vingrinājumā. Viņš pavēstīja, ka tika sašauti visi mērķi, arī sarežģītākie, kur bija vienlaikus jāšauj ar trim dažādām ieroču sistēmām.

«Vingrinājums bija liels izaicinājums visiem smagās bruņutehnikas rotas «Cold Steel» karavīriem, bet rezultātā tika sertificētas visas tanku «Abrams» un bruņumašīnu «Bradley» apkalpes. Visa rota izpildīja uzdevumus ar augstiem rādītājiem, un tagad karavīri ir sertificēti veikt rotas līmeņa šaušanas uzdevumus,» uzsver kapteinis Džonatans Punio.

Sertifikācija notiek ik pēc sešiem mēnešiem. Tā kā Džordžijā izvietotie karavīri atrodas dienestā Latvijā, viņu sertifikācija norisinājās Ādažu poligonā.

Vairāk nekā 140 karavīru no 3. kājnieku divīzijas «Raider» 1. bruņotās brigādes kaujas grupas 7. kājnieku pulka «Cottonbalers» 2. bataljona ieradās Ādažu bāzē marta beigās, lai operācijas «Atlantic Resolve» ietvaros turpmākos trīs mēnešus trenētos kopā ar Nacionālo bruņoto spēku karavīriem.

Sagatavojusi Daina Ozoliņa,
AM Preses nodaļas vecākā referente.

Foto — Toms Šics.

Salaspils nometne un tās vēsture, 1941—1944

Uldis Neiburgs,
Dr. hist., Latvijas Okupācijas muzeja pētnieks.

Foto — no Latvijas Okupācijas muzeja krājuma, Gatis Dieziņš un autora foto.

Sagaidot nacionālsociālistiskās Vācijas sagrāves 70. gadadienu un godinot Otrā pasaules kara upuru piemiņu, šā gada 8. maijā Salaspils memoriālā norisinājās svinīgs atceres brīdis ar Latvijas Republikas Ministru prezidentes Laimdotas Straujumas, Salaspils novada domes priekšsēdētāja Raimonda Čudara un citu valsts amatpersonu un ārzemju diplomātu piedalīšanos. 1967. gadā atklātais Salaspils memoriāls, kas savus apmeklētājus sagaida ar iespaidīgu akmens sienu un uzrakstu «Aiz šiem vārtiem vaid zeme», ir uzcelts vietā, kur atradās Salaspils koncentrācijas nometne. Tās oficiālais nosaukums bija Paplašinātais policijas cietums un darba audzināšanas nometne (Erweitertes Polizei­- gefängnis und Arbeitserziehungslager), kur kara gados notika cilvēku brīvības atņemšana, fiziska un garīga pazemošana, vardarbība, piespiedu nodarbinātība,
kā arī slepkavošana. 

uzvaras-4-salaspils-memorials

Ieslodzītie Salaspils nometnē
Salaspils nometnes būvniecību uzsāka 1941. gada oktobrī, kad tās celtniecībā iesaistīja vietējos būvamatniekus, kā arī padomju karagūstekņus un ieslodzītos no Rīgas Centrālcietuma. Sākot ar decembri, nometnes galvenais darbaspēks bija ap 1500—1800 no Vācijas, Austrijas un Čehoslovākijas deportētie ebreji. No 1942. gada maija Salaspils sāka darboties kā paplašināts policijas cietums ar tam pievienotu darba audzināšanas nometni. Tās pastāvēšanas laikā nometnē nonāca ap 1000—2000 darba kavētāju, kuri bija sodīti ar ieslodzījumu ne ilgāku par 56 dienām. Paplašinātajā policijas cietumā nonākušo lielāka daļa bija politieslodzītie, kas tur atradās drošības ieslodzījumā (Schutzhaft) līdz kara beigām, un viņu ātrāka atbrīvošana notika tikai atsevišķos gadījumos. Liela daļa no viņiem bija apcietināti par sadarbību ar padomju okupācijas režīmu 1940.—1941. gadā. Politieslodzīto vidū bija arī vairāk nekā 100 latviešu un arī poļu nacionālās pretošanās kustības dalībnieku, t.sk. Latvijas Centrālās padomes locekļi Konstantīns Čakste, Bruno Kalniņš, Ludvigs Sēja un citi. Visu politieslodzīto kopskaits nometnes pastāvēšanas laikā varēja sasniegt 5000—6000 cilvēku.

Svinīgais pasākums1943. gada februārī—aprīlī Salaspilī nonāca vismaz 4500 cilvēku no Baltkrievijas, kuri bija arestēti pretpartizānu apkarošanas akcijas «Ziemas burvība» (Winterzauber) laikā. 1943. gada augustā—septembrī uz Salaspili atveda 3284 personas, kas bija apcietinātas piespiedu darbaspēka akcijas «Vasaras ceļojums» (Sommerreise) laikā Latgalē. Abās šajās akcijās uz Salaspili atvestos darbspējīgos vīriešus un sievietes nosūtīja darbos uz Vāciju. Vismaz 2741 bērnu nodeva lauksaimniekiem Rīgas novada pagastos un aizbildņu ģimenēm. Daļa bērnu nonāca Rīgas Svētās Trijādības-Sergija sieviešu klosterī, kā arī tika nosūtīti uz bērnunamiem Bulduros un Saulkrastos. 1942. un 1943. gada mijā Salaspilī izveidoja «speciālu nodaļu igauņiem, latviešiem un lietuviešiem, kurus bija notiesājušas SS un policijas tiesas» (besondere Abteilung für SS und polizeigerichtlich verurteilte Esten, Letten und Litauer), un, sākot ar 1943. gada pavasari, nometnē sodu izcieta baltiešu un arī citu tautību policijas bataljonu un leģionu karavīri, kuri bija notiesāti par dažādiem pārkāpumiem uz laiku, ilgāku par trim mēnešiem. Īslaicīgi Salaspilī atradās lietuviešu ģenerālis Pāvils Plehavičs ar sava štāba virsniekiem, kopskaitā ap 50 cilvēku. 1944. gada vasarā un rudenī ap 2000 no Salaspilī ieslodzītajām militārpersonām iesaistīja vairākos armijas soda un būvbataljonos.

Nometnes administrācija un apsardze
Sākotnēji Salaspils nometnes komandants bija SS oberšārfīrers Rihards Nikels, viņam palīdzēja SS rotenfīrers Oto Tekemeiers, kurš izcēlās ar savu brutalitāti pret apcietinātajiem un parasti mēdza parādīties negaidīti, tāpēc ieslodzītie viņu iesauca par «štukasu» (Stuka). No 1943. gada vasaras nometnes komandants bija SS oberšturmfīrers Kurts Krauze, kas pret ieslodzītajiem izturējās ar īpašu nežēlību. Nometnes vecākais bija ieslodzītais Fēlikss Gudakovskis, vēlāk latviešu SD darbinieks Alberts Vidušs. Par kārtību nometnes iekšienē atbildēja no ieslodzītajiem izveidota policija. Tās uzdevums bija nodrošināt, lai nometnē būtu kārtība un ieslodzītie pildītu nometnes noteikumus. Par kārtību katrā ieslodzīto barakā rūpējās barakas vecākais un katrā darba grupā — tās vadītājs. No nometnes izveidošanas brīža līdz 1943. gada septembrim Salaspils nometnes teritoriju apsargāja latviešu SD vienības, t. s. Arāja komandas locekļi. Nometnes sardzes komandieris bija virsleitnants Bruno Tone, vēlāk virsleitnants Konrāds Kalējs un citi. Sardzes komandieris bija tieši pakļauts nometnes komandantam. Ieslodzīto bēgšanas gadījumā sargu pienākums bija šaut uz apcietinātajiem bez brīdinājuma. No 1943. gada beigām apsardzes funkcijas pildīja 320. latviešu policijas bataljona karavīri. Pēc tam, kad 1944. gada 29./30. jūlija naktī no nometnes aizbēga 12 ieslodzītie un 4 sargi, ārējo apsardzi veica lietuviešu SD vienība ar suņiem.

Dzīves apstākļi Salaspils nometnē
1942. gada maijā apkārt nometnei uzcēla dubultu (2 metrus vienu aiz otra) dzeloņstiepļu žogu. Gar tā ārpusi 60—70 metru attālumā un 6—7 metru augstumā no zemes virs dzeloņdrāšu žogiem uzbūvētos sešos sargtorņos visu diennakti dežurēja nometnes apsardze. Teritorija ap žogiem bija apgaismota. Žogam nedrīkstēja tuvoties tuvāk par 20 metriem. Nometnes vidū starp barakām atradās ūdenstornis. Tā virsotnē bija uzstādīti prožektori un ložmetēji, kā arī sirēna, ko ieslēdza bēgšanas gadījumos. Ieslodzīto barakas bija izvietotas trīs rindās pakavveida aplī, un to numerācija sākās, vadoties no komandantūras labās puses. 1943. gada maijā nometnē bija uzbūvētas ap 30 dzīvojamās un darba barakas. No tām ap 14—15 bija ieslodzīto barakas, kurās parasti uzturējās ap 200 cilvēku, bet bija arī gadījumi, kad tajās bija mazāk nekā 100 vai vairāk nekā 600 ieslodzīto. Nometnes teritorijā atradās arī komandantūra; sardzes dzīvojamā un dienesta baraka; nometnes vecākā biroja un dzīvojamā baraka; slimnīca un baraka medicīniskām vajadzībām; virtuve; pasts; kamera, kurā glabājās ieslodzīto drēbes un dokumenti; galdniecības, mehāniskās, salmu apavu, kurpnieku, šuvēju, mākslinieku, suvenīru izgatavošanas darbnīcas; veļas mazgātava un dezinficētava; karceris.

Salaspils nometnes kopskats. Ieslodzītā Kārļa Buša zīmējums. 1943. gads.
Salaspils nometnes kopskats. Ieslodzītā Kārļa Buša zīmējums. 1943. gads.

Salaspils nometnes ieslodzītie bija sadalīti 3 grupās: «A», «B» un «C». Lielākā daļa no viņiem piederēja «A» grupai, kam bija vismazākās tiesības. Reizi mēnesī viņi drīkstēja saņemt vienu vēstuli un vienu paku, kā arī izsūtīt vienu vēstuli. «B» un «C» grupai bija paredzētas vairākas privilēģijas (saņemt divus sūtījumus mēnesī, nēsāt perso­- niskos apavus u.c.). Atkarībā no apcietināto kategorijas ieslodzīto apģērbs bija apzīmēts ar īpašām atšķirības zīmēm krūšu rajonā. Nometnē ieslodzītie parasti nēsāja burtu «A», ar pārmācības namu sodītiem vajadzēja nēsāt baltu burtu «B». Darba kavētāji nēsāja uz krūtīm uzšūtu baltu kvadrātu,
karavīri — sarkanu «C» burtu, bet par komunistisku darbību ieslodzītie — dzeltenu trīsstūri. Pēc ierašanās nometnē ieslodzītos nostādīja vienā ierindā ar seju pret komandantūru un visus reģistrēja. Pēc tam viņus aizveda uz pirti, kur atņēma personiskās drēbes un izsniedza nometnes apģērbu. Visiem apcietinātajiem nogrieza matus. Ieslodzīto apģērbs bija maisa auduma pelēka jaka, bikses, berete un koka tupeles. Vīriešu un sieviešu barakas nometnē bija novietotas atsevišķi, sieviešu nodalījums bija nošķirts ar dzeloņstiepļu žogu. Saskaņā ar nometnes noteikumiem viņiem satikties bija aizliegts, taču šāda saskarsme notika, pildot dažādus pienākumus nometnē. 1942. gada vasarā ieslodzītie gulēja ebrejiem atņemtajos palagos, segās un spilvenos, bet vēlāk viņiem bija jāguļ uz salmu maisiem vai vienkārši uz salmiem, kas bija klāti ar saplēstām segām. Gulēšanu naktīs nepanesamu padarīja blaktis un citi kukaiņi. Nometnē plaši izplatīta bija spekulācija. Maiņas objekti bija pārtika, cigaretes, alkohols, apģērbs. Ieslodzītie tirgojās gan savā starpā, gan ar sargiem, apkārtnes iedzīvotājiem un brīvā līguma strādniekiem.

Ieslodzīto nodarbinātība
Lielākajai daļai apcietināto bija jāstrādā 10 stundas dienā, ieskaitot vienu stundu pusdienlaika. Ieslodzītos nodarbināja dažādos darbos galdniecības, mehāniskās, salmu apavu, kurpnieku, šuvēju, mākslinieku un suvenīru izgatavošanas darbnīcās, veļas mazgātavā, slimnīcā, pirtī un citur. Visgrūtāk klājās ieslodzītajiem, kuri strādāja zem klajas debess. Šie apcietinātie būvēja un laboja ceļus, raka kūdru, lauza akmeņus, sagādāja kurināmo un veica citus darbus. Sievietēm vissmagākais darbs bija veļas mazgātavā. Visnepatīkamākais darbs bija tualešu tīrīšana, kas bija jādara ieslodzītajiem, kuri par dažādiem pārkāpumiem bija nonākuši soda grupā. Šiem apcietinātajiem bija jāstrādā 14 stundas dienā, un viņi saņēma samazinātas uztura devas. Kopumā nedēļa Salaspils nometnē sastāvēja no 6 darbadienām un 1 brīvdienas — svētdienas.

Ārpus Salaspils nometnes atradās vairākas tās filiāles. Salīdzinoši labākos apstākļos nokļuva tie, kurus nosūtīja darbā uz Spilves lidlauku. Lai arī tur bija smagi jā-strādā, būvējot betona skrejceļus un angārus lidmašīnām, ieslodzītie tad vismaz bija pasargāti no nometnes administrācijas patvaļas. Parasti tur strādāja 150—200 apcietināto, taču dažreiz to skaits varēja būt arī lielāks. Ieslodzītos no Spilves sūtīja darbos arī uz Jumpravmuižu, kur vajadzēja sagatavot vietu jauna aerodroma būvei. No 1942. gada maija līdz 1943. gada janvārim apcietinātos izmantoja darbā Salaspils kūdras purvā, kas atradās 4—5 km attālumā no nometnes. Lai arī darbs pie kūdras izstrādes nebija viegls, tomēr, tur strādājot, ieslodzītajiem bieži vien izdevās vienoties ar sargiem, lai tie atļauj viņiem tikties ar tuviniekiem. Ieslodzītie strādāja smagos apstākļos arī Sau­riešu akmeņlauztuvēs, kur parasti nonāca par komunistisku darbību notiesātie. Ap 100—150 apcietināto strādāja Brocēnu cementa fabrikā pie Saldus. Ieslodzītie vīrieši bija nodarbināti arī Bēma akmeņlauztuvēs un Šmita cementa fabrikā, bet sievietes sūtīja darbā uz Šoha dārzniecību Salaspilī un citur.

Salaspils nometne pēc nodedzināšanas. 1944. gada rudens.
Salaspils nometne pēc nodedzināšanas. 1944. gada rudens.

Uzturs, slimības un sodi Salaspils nometnē
Ieslodzīto uztura kvalitāte nometnes pastāvēšanas laikā bija dažāda. Pēc rīta pārbaudes apcietinātie varēja atgriezties barakās un padzerties siltu nesaldinātu graudu kafiju. Tie, kuri saņēma sūtījumus no mājām, varēja paēst brokastis. Nometnē izsniegtā pārtika visbiežāk sastāvēja no maizes ar zāģu skaidu piejaukumiem. Katrs saņēma pa 150—350 gramiem dienā — atkarībā no veicamā darba un ieslodzītā statusa. Pusdienlaiks bija viena stunda darba laika pārtraukumā, kad izsniedza ¾ litra zupas, kurā bez ūdens vajadzēja būt arī kartupeļiem, putraimiem vai kāpostiem, bet bieži vien tur to nebija. Vakarā ieslodzītie saņēma sauso devu, kuras galvenā sastāvdaļa bija maize, puslitrs zupas vai/un graudu kafija. Kādreiz bija vēl kāds sauss kartupelis, gabaliņš sviesta vai margarīna, gabaliņš desas un kāda ēdamkarote cukura. Ieslodzītie, kuri nesaņēma piederīgo pārtikas sūtījumus, pastāvīgi cieta badu.

Salaspils nometnē izplatījās vairākas slimības un epidēmijas. Pirmā izsitumu tīfa epidēmija izcēlās 1943. gada pavasarī, kad nometnē ieradās akcijā «Ziemas burvība» Baltkrievijā sagūstītie cilvēki. 1943. gada decembrī nometnē izplatījās utis, ar kurām centās cīnīties, ieslodzītos aizdzenot uz pirti un vienlaikus dezinficējot tukšās barakas. Apcietināto mazgāšana un atutošana notika nehumānā veidā, ziemas salā ieslodzītos kailus dzenot uz pirti, kur daļa sieviešu bija spiestas izciest arī citus pazemojumus. Lai iznīcinātu kukaiņus, mazgāšanās laikā dezinficēja ieslodzīto drēbes, ievietojot tās speciālā telpā ar lielu karstumu. Tas tomēr izrādījās nepietiekams, un utis no citu apcietināto drēbēm dabūja arī tie ieslodzītie, kuriem tās vēl nebija. Otra izsitumu tīfa epidēmija Salaspilī plosījās 1944. gada sākumā, kad nometnē izsludināja karantīnu un uz vairākām nedēļām to pat slēdza, nevienu ieslodzīto neatbrīvojot un neuzņemot arī jaunus. Daļa ieslodzīto slimoja ar dizentēriju, bērnu vidū izplatījās masalas un citas slimības. Medikamenti praktiski nebija pieejami.

Viens no soda veidiem nometnē bija pēršana, sākumā 15, vēlāk 25—50 vai pat vairāk sitienu ar gumijas nūju pa kailu sēžamvietu un muguru. Sods bija jāizpilda pašiem ieslodzītajiem, kas to spēja darīt ar lielāku vai mazāku spēku. Šo sodu piesprieda par smagākiem nodarījumiem — zagšanu un citiem pārkāpumiem. Izplatītākie sodi bija «hinlegen» (gulties, celties, skriešus) un «hüpfen» (lēkšana uz priekšu ar izstieptām rokām un pietupieniem). Apcietinātie nometnē saņēma arī regulārus sitienus ar dūri vai pļauku pa seju, spērienus ar kājām vai arī sitienus ar kādu sitamo. «Karuselis» bija sods veselai ieslodzīto grupai, kad viņiem pa pāriem ar nestuvēm lika iet vai skriet pa apli, kura vienā malā vairāki ieslodzītie ar lāpstām uz nestuvēm bēra zemi, kas otrā pusē bija jānober kaudzē. Dzīvībai bīstama bija nokļūšana soda grupā. Tur bija jātīra tualetes, turklāt parasto 10—12 darba stundu vietā bija jāstrādā 14 stundas, saņemot tikai pusi no pārtikas. Par nometnes noteikumu pārkāpšanu, par nepakļaušanos administrācijai, par zagšanu, par bēgšanu no nometnes varēja nokļūt karcerī, kur uzturēšanās apstākļi bija vēl smagāki. Ja ieslodzītie mēģināja bēgt, viņus drīkstēja ievainot vai nošaut bēgšanas laikā. Sākumā noķertos bēgļus aizveda prom no citiem un nošāva, bet vēlāk publiski pakāra vai nošāva par brīdinājumu pārējo apcietināto acu priekšā.

Ieslodzīto un bojāgājušo kopskaits
Jau 1943. gada beigās sākās Salaspils nometnes ieslodzīto masveida pārvietošana uz Štuthofas, Neiengammes, Būhenvaldes, Mauthauzenes-Gusenas, Zaksenhauzenes, Rāvensbrikas un citām koncentrācijas nometnēm nacistu okupētās Polijas un Vācijas teritorijā. Pēdējie ieslodzītie Salaspili atstāja 1944. gada 29. septembrī, kad nometni likvidēja un lielākā daļa vēl esošo ēku tika nodedzinātas. Precīzu Salaspils nometnē ie­- slodzīto un bojāgājušo personu skaitu neļauj noteikt apcietināto personu reģistra trūkums, jo to kartotēka tika iznīcināta. Tikai aptuveni ir iespējams konstatēt, ka dažādos laikos Salaspilī bija ieslodzīti ap 17 000 līdz 18 000 cilvēku, no kuriem ap 8000—9000 bija speciālās akcijās pārvietotas personas, kas Salaspilī uzturējās īslaicīgi un vēlāk tika nosūtītas citur. Līdz 1942. gada jūlijam—augustam ap 1000 ārzemju ebreju mira Salaspilī smago dzīves un darba apstākļu, necilvēcīgo miesas un nāves sodu dēļ. Pēc bijušā Salaspils nometnes ieslodzītā Artura Neparta (bija nodarbināts nometnes kancelejā, t.sk. atbildēja par ieslodzīto statistiku) aprēķiniem, nometnes pastāvēšanas laikā 100 politieslodzītos nošāva 1943. gada 5./6. maija naktī pēc viņu pārvešanas uz Rīgas Centrālcietumu, 400—500 mira no slimībām, ap 25 nošāva par gatavošanos bēgt vai bēgšanas laikā, 100—150 cilvēku mira no necilvēcīgiem sodiem, bet vairāki simti novārgušo bērnu mira ar tīfu, dizentēriju un citām epidēmijām un slimībām, kas bija izplatījušās Salaspilī. Ļoti aptuveni var pieņemt, ka Salaspils nometnē bojāgājušo skaits sasniedza vismaz 2000 cilvēku. Salaspils nometnes vēstures pēc iespējas objektīva izpēte un adekvāta izpratne mūsdienās ir savdabīgs katalizators ne tikai vienotākas Latvijas vēstures atmiņas ainas veidošanā, bet arī izaicinājums mūsu daudzšķautņainās vēstures pieredzes integrācijai kopīgajā Eiropas Otrā pasaules kara atmiņu stāstā.

Pis­to­les HK SFP 9

Ha­rijs Ar­ni­cāns,
re­zer­ves ko­man­dkap­tei­nis.

Fo­to — Normunds Mežiņš.

«Tē­vi­jas Sar­gā» ti­ka pub­li­cē­ta rak­stu sē­ri­ja par ie­ro­čiem, ku­ri ra­dī­ti uz vie­na, gal­ve­nā, mo­de­ļa bā­zes. Šo­reiz — par «Hec­kler & Koch SFP9» pis­to­lēm.

HK SFP9 pis­to­les ir ra­dī­tas uz ie­priek­šē­jo «Hec­kler & Koch» pis­to­ļu P30 bā­zes. Šo­dien kom­pā­ni­ja ra­žo di­vu vei­du pis­to­les, kas at­šķi­ras ar sprū­da me­hā­nis­ma no­spie­die­na spē­ku un mēlītes kaujas gājiena garumu. HK SFP9 pis­to­les no­sau­kums ir ra­dies no sa­īsi­nā­ju­ma «Stri­ker Fi­red Pis­tol» (pis­to­le ar bel­zni).

Pis­to­ļu ra­žo­ša­na, ku­ras ir ap­rī­ko­tas ti­kai ar bel­zni un bez gai­ļa, aiz­sā­kās as­toņ­des­mi­to ga­du vi­dū ar le­ģen­dā­ro «Glock 17». Ņe­mot vē­rā ie­gu­vu­mus, ko de­va šā­da pis­to­les kon­struk­ci­ja, ra­žo­ša­nu de­viņ­des­mi­to ga­du vi­dū tur­pi­nā­ja fir­ma «Walther» ar pis­to­li P99. Bei­dzot arī fir­mas «SIG Sa­uer» un «Hec­kler & Koch» iz­strā­dā­ja sa­vus jaun­os pro­duk­tus —P320 un HK SFP9. Ame­ri­kas tir­gū HK SFP9 pis­to­les ir pa­zīs­ta­mas ar no­sau­ku­mu VP9.

pistole-1

pistole-2

Pir­mais pis­to­les va­ri­ants ir pa­re­dzēts Spe­ci­ālo ope­rā­ci­ju spē­kiem, otrs — po­li­ci­jai. At­tie­cī­gi šīs pis­to­les tiek ap­zī­mē­tas ar sa­īsi­nā­ju­miem HK SFP9-SF un HK SFP9-TR. Abas ver­si­jas at­šķi­ras ar trā­pī­ju­mu un dro­šī­bas ser­ti­fi­kā­ci­jas no­teik­ta­jām pra­sī­bām — Spe­ci­ālo ope­rā­ci­ju spē­ku ver­si­jā SF tās tiek ser­ti­fi­cē­tas ar ar­mi­jas stan­dar­tu AC/225 D/14, bet po­li­ci­jas ver­si­ja ir bal­stī­ta uz Vā­ci­jas teh­nis­ka­jām spe­ci­fi­kā­ci­jām po­li­ci­jas pis­to­lēm (Tec­hnis­che Rich­tli­nie). Abas ver­si­jas ir pie­eja­mas ar mel­nu un  arī olīv­za­ļu rā­mi.

Pis­to­le HK SFP9 tiek ra­žo­ta kā ie­ro­cis ar vien­kār­šās dar­bī­bas šau­ša­nas me­hā­nis­mu. Spe­ci­ālo ope­rā­ci­ju spē­kiem pa­re­dzē­tā ver­si­ja ir pie­lā­go­ta ka­ra­vī­riem ar kriet­ni augst­āku sa­ga­ta­vo­tī­bas lī­me­ni un kon­krē­tām pra­sī­bām pēc pre­ci­zi­tā­tes, sa­vu­kārt po­li­ci­jas ver­si­jai šīs pra­sī­bas ir zem­ākas. Tā­dēļ arī HK SFP9-SF ver­si­ja at­šķi­ras ar ma­zā­ku mē­lī­tes no­spie­die­na spē­ku un kau­jas gā­jie­na ga­ru­mu. Pis­to­les HK SFP9-SF mē­lī­tes no­spie­die­na spēks ir 2,4 ki­lo­gra­mi, HK SFP9-TR ver­si­jai tas ir 3 ki­lo­gra­mi. Arī mē­lī­tes kau­jas gā­jie­na ga­rums HK SFP9-SF ir 6 mi­li­met­ri, tur­pre­tim HK SFP9-TR tas ir 11 mi­li­met­ri. Kā šīs sis­tē­mas īpat­nī­ba ir jā­min tas, ka ra­žo­tājs ir pa­do­mā­jis par ātr­šau­ša­nas kva­li­tā­ti. Pis­to­lēs HK SFP9 ir pa­re­dzēts, ka, šau­jot ot­ro un tā­lā­kos šā­vie­nus, mē­lī­te nav jā­at­griež ie­priek­šē­jā star­ta pozīci­jā, bet šis at­tā­lums ir ma­zāks. Pis­to­lēm HK SFP9-SF tie ir 3 mi­li­met­ri, bet HK SFP9-TR
5 mi­li­met­ri.

Pis­to­ļu HK SFP9 ra­žo­ša­nas pro­ce­sā tiek iz­man­to­tas tē­rau­da plāk­šņu un for­mas lē­ju­mu sa­ga­ta­ves, kas ļauj iz­ga­ta­vot de­ta­ļas, iz­man­to­jot ar da­to­ru va­dā­mus dar­bgal­dus, tā­dē­jā­di pa­da­rot teh­no­lo­ģis­ko pro­ce­su lē­tā­ku.

Pis­to­lēs HK SFP9 iz­man­tots mo­di­fi­cē­tā Brau­nin­ga īsā stob­ra gā­jie­na prin­cips, kad šā­vie­na, pie­lā­dē­ša­nas vai iz­lā­dē­ša­nas lai­kā stobrs ar aiz­slē­gu, sa­slē­gti ko­pā, vir­zās 3 mm at­pa­kaļ. Pēc tam stob­ra res­ga­ļa un at­grie­zē­j­at­spe­res stie­ņa sav­star­pē­jās mij­ie­dar­bī­bas re­zul­tā­tā stob­ra res­ga­lis pār­vie­to­jas uz le­ju un at­slē­dzas no aiz­slē­ga, stobrs pa­liek uz vie­tas, bet aiz­slēgs tur­pi­na sa­vu kus­tī­bu at­pa­kaļ, pa ce­ļam iz­svie­žot iz­man­to­to čau­lu (šā­vie­na lai­kā). Pēc ga­lē­jā aiz­mu­gu­rē­jā stā­vok­ļa sa­snieg­ša­nas aiz­slēgs at­grie­zē­jat­spe­res ie­spai­dā vir­zās uz priekš­u, pa ce­ļam uz­tve­rot no ap­tve­res vir­sē­jo pat­ro­nu un uz­vel­kot bel­zni. Ie­vir­zī­jis pat­ro­nu pat­ro­ntel­pā, aiz­slēgs at­kal sa­slē­dzas ar stob­ru. Ap pat­ro­ntel­pu stob­ram ir iz­vei­dots taisn­leņ­ķa for­mas iz­vir­zī­jums, kurš pre­cī­zi ie­kļau­jas čau­las iz­me­ša­nai pa­re­dzē­ta­jā aiz­slē­ga lo­gā, tā­dē­jā­di no­slēg­tā stā­vok­lī vei­do­jot glu­das for­mas aiz­slē­ga virs­mas. Ar stob­ra res­ga­ļa iz­vir­zī­ju­mu un lo­gu aiz­slē­gā tiek no­dro­ši­nā­ta stob­ra slēg­ša­na. Šā­da stob­ra slēg­ša­nas sis­tē­ma ir ma­zāk pa­kļau­ta kļū­mēm sais­tī­bā ar pie­sār­ņo­ju­mu un ne­pa­rei­zu čau­lu iz­me­ša­nu, kā arī ir spē­jī­ga iz­tu­rēt lie­lā­kas slo­dzes.

Pis­to­lēs HK SFP9 iz­man­to ar auk­stās kal­ša­nas me­to­di iz­ga­ta­vo­tos po­li­go­nā­los stob­rus. Po­li­go­nā­lais stobrs no­dro­ši­na cie­šā­ku sa­ska­ri starp lo­di un stob­ru. Sa­lī­dzi­nā­ju­mā ar tra­di­ci­onā­la­jām vīt­nēm po­li­go­nā­lās cie­šāk pie­guļ lo­dei un ne­pie­ļauj gā­zu iz­plū­ša­nu gar lo­di šā­vie­na brī­dī, kā arī ma­zāk de­for­mē to. Tā­dē­jā­di lo­dei tiek pie­šķirts lie­lāks sā­ku­ma āt­rums, stobrs ir ma­zāk pa­kļauts no­di­lu­mam, to ir vieg­lāk tī­rīt, jo stob­ra vīt­nēs pa­liek ma­zāk lo­des me­tā­la. Stob­ra pat­ro­ntel­pa ir iz­vei­do­ta tā, lai va­rē­tu iz­man­tot mu­nī­ci­ju ar da­žā­du kon­struk­ci­ju lo­dēm.

Pis­to­les aiz­slēgs ir iz­ga­ta­vots no vie­nas sa­ga­ta­ves un no­klāts ar pa­aug­sti­nā­tas no­tu­rī­bas ma­tē­tu ok­si­dā­ci­jas mel­ni­nā­ju­mu. Tā vien­kār­šā for­ma at­vieg­lo ie­vie­to­ša­nu mak­stī un iz­ņem­ša­nu no tās. Aiz­slē­ga priek­šē­jā un aiz­mu­gu­rē­jā da­ļā ir iz­vie­to­tas ie­frē­zē­tas gro­pes, kas ne­ļauj slī­dēt aiz­slē­gu at­vel­ko­šajai ro­kai. Tur­klāt pis­to­lēm ir uz­stā­dī­ta pa­ten­tē­ta pie­lā­dē­ša­nas ie­rī­ce, ko vei­do aiz­slē­ga aiz­mu­gu­rē di­vi iz­vir­zī­ju­mi, kas pa­ce­ļas virs aiz­slē­ga virs­mas. Tie pil­nī­bā iz­slēdz ro­kas slī­dē­ša­nu aiz­slē­ga at­vil­kša­nas lai­kā, tur­klāt sa­ma­zi­na ne­ap­ģēr­btas ro­kas trau­mē­ša­nas ie­spē­jas ie­ro­ča uz­lā­des lai­kā. Tos ne­pie­cie­ša­mī­bas ga­dī­ju­mā ir ie­spē­jams arī no­ņemt. Es gan ne­va­ru ie­do­mā­ties šā­da so­ļa ne­pie­cie­ša­mī­bu, ņe­mot vē­rā, ka šie iz­vir­zī­ju­mi nav trau­cē­jo­ši, tie ne­ķe­ras aiz ap­ģēr­ba un uz­ka­bes.

Pis­to­les HK SFP9 rā­mis ir iz­ga­ta­vots no plas­ti­kā­ta ar mik­ro­sko­pis­kas šķied­ras ar­mē­ju­mu. Šis ma­te­ri­āls ir vieg­lāks ne­kā tē­rauds, nav pa­kļauts ko­ro­zi­jai un ir īpa­ši iz­tu­rīgs pret no­di­lu­mu, augs­tu tem­pe­ra­tū­ru un ķī­mis­ko vie­lu ie­dar­bī­bu. Šā­da sa­stā­va plas­ti­kā­ta rā­mis ma­zāk ne­kā ci­ti po­li­mē­ru ma­te­ri­āli un alu­mī­nijs ir pa­kļauts da­žā­dām de­for­mā­ci­jām. Šā­da di­men­si­onā­lā no­tu­rī­ba ir bū­tisks fak­tors da­žā­du pre­cī­zu, ar ma­zām pie­lai­dēm iz­ga­ta­vo­tu mez­glu dar­bī­bas no­dro­ši­nā­ša­nai. Pis­to­les rā­mi pēc iz­vē­les var ap­rī­kot ar rai­dī­tā­ju un pis­to­les lie­to­tā­ja šā­vie­nu skai­tī­tā­ju, kas ie­rak­sta spe­ci­fis­kus ie­ro­ča un šau­ša­nas da­tus.

Rām­ja priek­šē­jās da­ļas apakš­ā ir iz­vie­to­ta uni­ver­sā­lā Pi­ka­ti­nni slie­de, kas ir pa­re­dzē­ta da­žā­da pa­pil­dap­rī­ko­ju­ma — luk­tu­ru un tē­mēk­ļu — uz­stā­dī­ša­nai. Lai iz­vai­rī­tos no da­žā­dām pro­blē­mām šau­ša­nas pro­ce­sā, šā­du luk­tu­ru un tē­mēk­ļu masai ne­va­ja­dzē­tu būt lie­lā­kai par 160 gra­miem. Ja tā ir lie­lāka, va­rē­tu mai­nī­ties lo­žu trā­pī­ju­mu pre­ci­zi­tā­te. Pa­lie­li­nā­ta masa va­rē­tu trau­cēt arī pis­to­les dar­bī­bu.

Pis­to­les rām­ja krei­sa­jā pus­ē virs rok­tu­ra at­ro­das aiz­slē­ga aiz­tu­ris. Tā­das pa­šas fun­kci­jas pil­da arī pis­to­les la­ba­jā pus­ē iz­vie­to­tais aiz­slē­ga aiz­tu­ris, kurš gan ir iz­vei­dots ar kriet­ni ga­rā­ku svi­ru. Pis­to­les la­ba­jā pus­ē iz­vie­to­tā aiz­slē­ga aiz­tu­ra plecs ir sa­lī­dzi­no­ši ga­rāks ne­kā ci­tu zī­mo­lu pis­to­lēs, un tā­dēļ tā lie­to­ša­nai ir ne­pie­cie­šams ma­zāks spēks. Aiz­tu­ra for­ma sa­ma­zi­na tā aiz­ķer­ša­nās ie­spē­ja­mī­bu aiz ap­ģēr­ba un uz­ka­bes priekš­me­tiem. Ap­tve­res fik­sa­tors ir iz­vie­tots rok­tu­ra un mē­lī­tes ska­vas sa­vie­no­ju­ma ra­jo­nā un ir lie­to­jams no abām pus­ēm ar īk­šķi vai rā­dī­tāj­pirk­stu, ne­mai­not pis­to­les tvē­rie­nu. No prak­ses jā­se­ci­na, ka ap­tve­ri ēr­tāk iz­ņemt, no­spie­žot ap­tve­res fik­sa­to­ru ar rā­dī­tāj­pirk­stu. Mē­lī­tes ska­va iz­vei­do­ta pie­tie­ka­mi lie­la, lai brī­vi va­rē­tu dar­bo­ties arī bie­zos cim­dos. Mē­lī­tes ska­vas priek­šē­jā da­ļa ir ro­bo­ta, lai ne­pie­cie­ša­mī­bas ga­dī­ju­mā ra­dī­tu pre­cī­zā­ku tvē­rie­nu un sta­bi­li­zē­tu ie­ro­ci div­ro­cī­ga­jā tvē­rie­nā.

Tā­pat kā «Hec­kler & Koch» P30, arī ša­jā ie­ro­cī ir do­māts par pis­to­les pie­lā­go­ša­nu plauk­stām. Pis­to­les rok­tu­rim ir pa­re­dzē­tas trīs aiz­mu­gu­rē­jās da­ļas uz­li­kas un pa trim da­žā­da pla­tu­ma rok­tu­ra uzlikām kā krei­sa­jai, tā la­ba­jai pus­ei. Katrs no mi­nē­ta­jiem ele­men­tiem ir iz­ga­ta­vots tri­jos iz­mē­ros — S, M un L (mazs, vi­dējs un liels). Ko­pā ir ie­spē­jams iz­vei­dot 27 tvē­rie­nu va­ri­an­tus da­žā­dām plauk­stām. Lai no­mai­nī­tu rok­tu­ra uz­li­kas, ir ne­pie­cie­šams iz­spiest fik­sē­jo­šo ta­pu pis­to­les rok­tu­ra apakš­ējā aiz­mu­gu­rē­jā da­ļā. No­ņe­mot aiz­mu­gu­rē­jo uz­li­ku, kas at­brī­vo sā­nu uz­li­kas, var no­ņemt arī tās. Uz­stā­dot se­vis iz­vē­lē­tās aiz­mu­gu­res un sā­nu uz­li­kas, dar­bī­ba jā­veic pre­tē­jā se­cī­bā. Sā­ku­mā pis­to­les rā­mim ir jā­pie­vie­no iz­vē­lē­tās sā­nu uz­li­kas, ie­vē­ro­jot po­li­mē­ra va­du­les, ku­ras ne­ļauj tās ie­vie­tot ap­griez­tā vei­dā, pēc tam ir jā­iz­man­to aiz­mu­gu­rē­jā uz­li­ka un vir­zie­nā no apakš­as uz augš­u, vien­lai­kus fik­sē­jot sā­nu uz­li­kas, jā­ie­vie­to sa­vā vie­tā, no­stip­ri­not ar fik­sē­jo­šo ta­pu. Pie šīs ta­pas tiek pie­stip­ri­nā­ta arī pis­to­les sik­sna.

Vie­na no HK SFP9 pis­to­ļu kon­struk­ci­jas priekš­ro­cī­bām ir uz­la­bo­tā, vieg­li lie­to­ja­mā sprū­da un dro­šī­bas sis­tē­ma, kas kat­rā ie­ro­cī ir pie­eja­ma se­šos va­ri­an­tos:

• Mē­lī­tes dro­šī­bas svi­ra. Līdz­īgi kā «Glock» pis­to­lēs mē­lī­tē ir ie­vie­to­ta mē­lī­tes dro­šī­bas svi­ra, ku­ra ne­no­spies­tā, uz priekš­u iz­vir­zī­tā stā­vok­lī at­bal­stās pret ci­tu īpa­ši iz­vei­do­tu iz­vir­zī­ju­mu rā­mī un ne­pie­ļauj mē­lī­tes pa­grie­ša­nos ap sa­vu asi. Pēc pa­rei­za mē­lī­tes no­spie­die­na mē­lī­tes dro­šī­bas svi­ra tiek ie­grem­dē­ta mē­lī­tē, at­bal­stī­ša­nās vairs nav ie­spē­ja­ma — mē­lī­te var griez­ties ap sa­vu asi un at­brī­vot bel­zni kus­tī­bai uz priekš­u. Mē­lī­tes dro­šī­bas svi­ras ma­sa ir ne­lie­la, tā at­ro­das ar at­spe­ri no­slo­go­tā stā­vok­lī, tā­dēļ tās pār­vie­to­ša­nās ar iner­ci kri­tie­na vai si­tie­na ga­dī­ju­mā prak­tis­ki nav ie­spē­ja­ma;

• Bel­žņa dro­šī­bas sis­tē­ma. Šī sis­tē­ma no­dro­ši­na, ka bel­znis tiek no­blo­ķēts un ne­tiek at­brī­vots, pirms tiek no­spies­ta mē­lī­te. Šā­da si­tu­āci­ja ir ie­spē­ja­ma, pie­mē­ram, ie­ro­ča kri­tie­na ga­dī­ju­mā;

• Aiz­slē­ga fik­sa­to­ra dro­šī­bas sis­tē­ma. Šī sis­tē­ma ne­pie­ļauj pat­ro­nas at­ra­ša­nos pat­ro­n­- tel­pā, ka­mēr ie­ro­cis tiek iz­jaukts. Aiz­slē­ga fik­sa­tors tiek blo­ķēts ar ap­tve­ri un aiz­slē­gu un nav pa­grie­žams ap sa­vu asi. Šā­da si­tu­āci­ja tur­pi­nās, līdz ap­tve­re nav iz­ņem­ta un aiz­slēgs nav no­fik­sēts ar aiz­slē­ga aizturi. Ap­tve­- ­res iz­ņem­ša­na no­dro­ši­na to, ka pat­ro­na ne­tiks ie­va­dī­ta pat­ro­ntel­pā. Ja pat­ro­na at­ro­das pat­ro­ntel­pā, tā tiek iz­svies­ta ār­ā, at­vel­kot un no­fik­sē­jot aiz­slē­gu ar aiz­slē­ga aizturi. No pis­to­les no­ņem­tam aiz­slē­gam bel­znis at­ro­das ne­uz­vil­ktā stā­vok­lī, bet mē­lī­ti iz­jauk­tai pis­to­lei ne­var no­spiest;

• «Šā­vē­ja» dro­šī­bas sis­tē­ma. Ja aiz­slēgs ne­at­ro­das pil­nī­gi aiz­vēr­tā stā­vok­lī, mē­lī­te ir at­vie­no­ta no bel­žņa;

• Iz­vil­cē­ja dro­šī­bas sis­tē­ma. Pat­ro­nai at­ro­do­ties pat­ro­ntel­pā, iz­vil­cējs pa­grie­žas ap sa­vu asi, un kļūst re­dzams iz­vil­cē­ja sar­ka­nais krā­so­jums, kurš pirms tam ir slēpts;

• Bel­žņa dro­šī­bas sis­tē­ma. Bel­žņa aiz­mu­gu­rē­jās da­ļas sar­ka­nais krā­so­jums kļūst re­dzams uz­vil­ktā stā­vok­lī.

Prak­sē va­ru teikt, ka pē­dē­jās di­vas dro­šī­bas sis­tē­mas ne­tiek iz­man­to­tas. To iz­man­to­ša­na kau­jas si­tu­āci­jā va­rē­tu no­vērst uz­ma­nī­bu no ci­tām dar­bī­bām ar ie­ro­ci un kriet­ni sva­rī­gā­kām lie­tām.

HK SFP9 pis­to­ļu iz­jauk­ša­na ir vei­ca­ma bez in­stru­men­tiem un sa­rež­ģī­tām dar­bī­bām. Ne­pil­na­jā pis­to­les iz­jauk­ša­nā tā tiek sa­da­lī­ta piec­ās da­ļās — stobrs, aiz­slēgs, at­grie­zē­jat­spe­re, rā­mis un ap­tve­re. Pēc ap­tve­res iz­ņem­ša­nas un dro­šī­bas pro­ce­dū­rām aiz­slēgs jā­at­velk līdz ga­lam — līdz at­du­rei — un jā­no­fik­sē ar aiz­slē­ga aiz­tu­ri. Aiz­slē­ga fik­sa­to­ra ka­ro­dziņš, kurš at­ro­das ho­ri­zon­tā­lā stā­vok­lī, ir jā­pag­riež pulk­ste­ņa rā­dī­tā­ja kus­tī­bas vir­zie­nā līdz ver­ti­kā­lam stā­vok­lim. Tad aiz­slēgs jā­pa­velk at­pa­kaļ, līdz aiz­slē­ga aiz­tu­ris at­brī­vo aiz­slē­gu, pēc tam, ap­tve­rot ar ro­ku, jā­vir­za tas uz priekš­u, at­da­lot no rām­ja. No aiz­slē­ga jā­at­da­la at­grie­zē­jat­spe­re, pēc tam stobrs.

Sa­lik­ša­na no­tiek pre­tē­jā se­cī­bā. Aiz­slē­gam pie­vie­no stob­ru, tad at­grie­zē­jat­spe­ri. Aiz­slē­gu pie­vie­no rā­mim, at­vel­kot aiz­slē­gu at­pa­kaļ līdz at­du­rei, un no­fik­sē to ar aiz­slē­ga aiz­tu­ri. Aiz­slē­ga fik­sa­to­ra ka­ro­dziņš jā­pag­riež pre­tē­ji pulk­ste­ņa rā­dī­tā­ja kus­tī­bas vir­zie­nam ­— līdz ho­ri­zon­tā­lam stā­vok­lim. Aiz­slē­gu at­velk at­pa­kaļ, līdz to at­brī­vo aiz­slē­ga aiz­tu­ris, un at­laiž, līdz tas ie­ņem ga­lē­jo priek­šē­jo stā­vok­li. Pie­vie­no ap­tve­ri. Līdz ar to ne­pil­nā iz­jauk­ša­na—sa­lik­ša­na ir pa­beig­ta. Vi­sas tā­lā­kās pis­to­les iz­jauk­ša­nas dar­bī­bas ir pa­re­dzē­tas ti­kai īpa­ši ap­mā­cī­tam un kva­li­fi­cē­tam per­so­nā­lam.

Tē­mē­ša­nas ie­rī­ces HK SFP9 pis­to­lēm sa­stāv no aiz­slē­ga priek­šē­jās da­ļas ie­frē­zē­ju­mos ie­pre­sē­ta grau­da un aiz­slē­ga aiz­mu­gu­rē­jās da­ļas ie­frē­zē­ju­mos ie­pre­sē­tas tē­mēk­ļa plāk­snes. Pis­to­les tē­mē­ša­nas ie­rī­ces ir pie­mē­ro­tas ātr­ai mēr­ķa at­ra­ša­nai un no­tē­mē­ša­nai pir­ma­jam šā­vie­nam, kā arī ātr­ai no­tē­mē­ša­nai nā­ka­mo šā­vie­nu veik­ša­nai. Šā­das ie­spē­jas dod pla­tais grauds un tē­mēk­ļa plāk­snes robs. Pis­to­les pie­šau­ša­na ver­ti­kā­la­jā vir­zie­nā no­tiek ar grau­da no­mai­ņu, proti, iz­bī­dot ie­priek­šē­jo grau­du un ie­bī­dot vie­tā nā­ka­mo. Grau­du augs­tu­mi at­šķi­ras par 0,2 mi­li­met­riem, kas 25 met­ru at­tā­lu­mā iz­vie­to­tā mēr­ķī pār­vie­to trā­pī­ju­mus par 4 centi­met­riem. Ho­ri­zon­tā­lā vir­zie­nā pie­šau­ša­na no­tiek, ar bī­die­rī­ci pār­vie­to­jot tē­mēk­ļa plāk­sni ne­pie­cie­ša­ma­jā vir­zie­nā. Tē­mēk­ļa plāk­snes pār­vie­to­jums par 0,2 mi­li­met­riem 25 met­ru at­tā­lu­mā iz­vie­to­tā mēr­ķī pār­vie­to trā­pī­ju­mus par 4 centi­met­riem.

Pis­to­les grau­di ir ap­rī­ko­ti ar bal­tiem, sar­ka­niem vai za­ļiem lu­mi­nis­cē­jo­šiem pun­ktiem, kas nav ra­dio­ak­tī­vi. Sa­vu­kārt tē­mēk­ļa plāk­sne ir ap­rī­ko­ta ar tē­mē­ša­nas ele­men­tiem di­vu pun­ktu vai pa­ka­va vei­dā tā­dās pa­šās krā­sās kā grau­di. Ir ie­spē­jams pa­sū­tīt arī tē­mēk­ļa ie­rī­ces ar tri­ti­ja lu­mi­nis­cē­jo­šiem pun­ktiem. Tie gan ra­da spē­cī­gā­ku gais­mu, ta­ču tri­ti­jam ir arī mi­ni­māls ra­dio­ak­tī­vais sta­ro­ju­mus. Tā ir kat­ra lie­to­tā­ja iz­vē­le, iz­man­tot tos vai ne. Prak­sē es­mu pār­bau­dī­jis, ka tad, ja nav pa­re­dzē­ta šau­ša­na nak­tī vai dien­nakts tum­ša­jā lai­kā, pre­cī­zai šau­ša­nai šie lu­mi­nis­cē­jo­šie pun­kti bū­tu jā­aiz­krā­so ar mel­nu krā­su, pie­mē­ram, flo­mās­te­ru.

Pis­to­les kon­struk­ci­jas īpat­nī­bas, kon­krē­ti gai­ļa trū­kums, kas aiz­stāts ar bel­zni, kon­struk­tī­vi ļauj at­tā­lu­mu starp iz­stiep­tas ro­kas asi un stob­ra asi iz­vei­dot ma­zā­ku ne­kā līdz­īgām pis­to­lēm ar gai­li. Tas pa­līdz pis­to­lei ātr­i at­griez­ties sā­ku­ma stā­vok­lī pēc šā­vie­na un sek­mē pre­cī­zu nā­ka­mā šā­vie­na veik­ša­nu. Tur­klāt gai­ļa pis­to­lēm ir arī lie­lā­ka ie­tek­me uz pis­to­li šā­vie­na brī­dī ne­kā pis­to­lēm, kas ir ap­rī­ko­tas ti­kai ar bel­zni. Diemžēl pistoles uzlabojumi nekompensē vidēji sagatavota šāvēja parastās stājas, ieroča noturēšanas un mēlītes nospiediena kļūdas, kas rada novirzi no vēlamā trāpījuma punkta.

Pis­to­le HK SFP9 tiek ra­žo­ta ti­kai vie­nam mu­nī­ci­jas ka­lib­ram — 9 x 19 mm «Pa­ra­bel­lum». Ame­ri­kas HK SFP9 ver­si­ja VP40 tie­kot ra­žo­ta arī vie­tē­jam po­pu­lā­ra­jam pat­ro­nu ka­lib­ram .40 «Smith & Wesson». Pis­to­les ga­rums — 186 mm, pla­tums — 33,5 mm, augs­tums — 137 mm. Ma­sa pa­šam ie­ro­cim ir 753 gra­mi, tuk­šai ap­tve­rei — 93 gra­mi. Vi­siem mo­de­ļiem stob­ra ga­rums ir 104 mm. Tas ir par 10—12 mm ma­zāks ne­kā pa­sau­lē pie­ņem­ta­jiem kau­jas pis­to­ļu pa­rau­giem, ta­ču prak­tis­ku at­šķi­rī­bu trā­pī­ju­mos ne­iz­rai­sa. Lai vien­kār­šo­tu ap­gā­di da­žā­dām po­li­ci­jas un Spe­ci­ālo ope­rā­ci­ju spē­ku vie­nī­bām, kas lie­to abas pis­to­les, HK SFP9 tiek iz­man­to­tas «Hec­kler & Koch» P30 ap­tve­res. Pat­ro­nas ap­tve­rē iz­vie­to­tas šah­vei­dā di­vās rin­dās pa 15 pat­ro­nām, pēc pa­sū­tī­ju­ma ir pie­eja­mas arī 10 pat­ro­nu ap­tve­res, kas der bez pis­to­les pie­lā­go­ša­nas.

Pis­to­le ir pa­re­dzē­ta da­žā­da vei­da un ra­žo­tā­ju mu­nī­ci­jai ar lo­des ma­su 95 līdz 150 grei­ni (greins — 0,0648 gra­mi). Da­žā­du ra­žo­tā­ju mu­nī­ci­jas iz­klie­de 25 met­ros četr­u šā­vie­nu sē­ri­jā sa­stā­da 28 mi­li­met­rus Švei­ces «GE­CO Hexangon» pat­ro­nām un līdz 68 mi­li­met­rus če­hu «Sel­lier & Bel­lot» mu­nī­ci­jai. Pis­to­lēm HK SFP9 tiek iz­man­to­tas arī past­ip­ri­nā­tās P+ pat­ro­nas, bet vēl stip­rā­ko pat­ro­nu +P+ lie­to­ša­na ir aiz­lieg­ta, jo bez past­ip­ri­nā­ta no­di­lu­ma tās var izraisīt arī me­hā­nis­ma bo­jā­ju­mus. Lai gan kau­jas pis­to­lei ir ne vi­sai garš stobrs, ra­žo­tājs ga­ran­tē, ka pis­to­le ir pa­re­dzē­ta mēr­ķu sa­triek­ša­nai līdz 50 met­ru at­tā­lu­mā.

Pis­to­ļu HK SFP9 de­ta­ļu iz­ga­ta­vo­ša­nas kva­li­tā­te, vi­zu­āli vēr­tē­jot, ir augst­a un at­bilst priekš­sta­tam par vā­cu ra­žo­ju­ma ie­ro­čiem. Tā kā šo­brīd pis­to­les HK SFP9 Lat­vi­jā ir pie­eja­mas ti­kai ot­ro mē­ne­si, ru­nāt par ilg­sto­šas nē­sā­ša­nas ie­tek­mi uz to kva­li­tā­ti ne­bū­tu ko­rek­ti.

Ra­žo­tāj­rūp­nī­ca ga­ran­tē HK SFP9 pis­to­lēm ne­kļū­dī­gu dar­bī­bu bez spe­ci­ālu smēr­eļ­ļu iz­man­to­ša­nas tem­pe­ra­tū­ras di­apa­zo­nā no –25 līdz + 65 oC. Ja ir pa­re­dza­ma pis­to­les iz­man­to­ša­na augst­ākā vai zem­ākā tem­pe­ra­tū­rā, bū­tu jā­iz­man­to spe­ci­ālas, at­šķi­rī­gai tem­pe­ra­tū­rai pie­mē­ro­tas smēr­eļ­ļas.

HK SFP9 pis­to­ļu priekš­ro­cī­bas:

• teh­no­lo­ģi­ju jo­mā tās at­bilst mūs­die­nu pra­sī­bām;

• tās ir mūs­die­nī­gas un sa­gla­bās sa­vu ak­tu­ali­tā­ti vēl il­gu lai­ku;

• la­bi sa­ba­lan­sē­tā ie­ro­ča kon­struk­ci­ja un sa­ma­zi­nā­tais at­si­tiens ļauj ie­ro­ci vieg­li kon­tro­lēt un ātr­i sa­ga­ta­vot nā­ka­ma­jam šā­vie­nam;

• tās ir pre­cī­zas un no­dro­ši­na ne­lie­lu trā­pī­ju­mu iz­klie­di, pre­ci­zi­tā­te tiek sa­snieg­ta ar augs­tu aiz­slē­ga un stob­ra iz­ga­ta­vo­- ­ša­nas kva­li­tā­ti;

• ie­ro­cis ir pil­nī­bā pa­re­dzēts kā lab­ro­ču, tā krei­ļu lie­to­ša­nai;

• ie­ro­cis ir pie­lā­go­jams da­žā­dām plauk­stām, lie­lām un ma­zām;

• pis­to­lēs var lie­tot da­žā­du mu­nī­ci­ju ar pa­aug­sti­nā­tu jau­du un da­žā­da vei­da
lo­dēm;

• nē­sā­jot šo pis­to­li slēp­tā vei­dā zem ap­ģēr­ba, tās ga­ba­rī­ti ne­ra­da pro­blē­mas.

Pis­to­les HK SFP9 pa­sau­lē ir iz­pla­tī­tas un pie­pra­sī­tas ta­jās lie­to­tā­ju ka­te­go­ri­jās, ku­ras pra­sa augs­tu pre­ci­zi­tā­ti, dro­šu un pre­cī­zu me­hā­nis­mu dar­bī­bu un lie­to da­žā­da vei­da un pa­aug­sti­nā­tas jau­das mu­nī­ci­ju, pro­ti, Spe­ci­āla­jos ope­rā­ci­ju spē­kos un po­li­ci­jā. Arī Lat­vi­jā tās ir ie­ka­ro­ju­šas po­pu­la­ri­tā­ti. Lai gan pil­na pub­lis­ka in­for­mā­ci­ja par pis­to­li HK SFP9 pa­sau­lē pa­rā­dī­jās ti­kai 2014. ga­dā, tās rak­stur­lie­lu­mi ru­nā pa­ši par se­vi. Lat­vi­jā pis­to­les pie­gā­dā­ja pirms di­viem mē­ne­šiem, ta­ču jau pirms pie­gā­des uz tām ma­zum­tirdz­­- nie­cī­bas vei­ka­lā bi­ja iz­vei­do­ju­sies div­des­mit cil­vē­ku rin­da. Tik­pat po­pu­lā­ras šīs pis­to­les kļūst to spor­tis­tu vi­dū, kas star­tē IPSC lie­tiš­ķās šau­ša­nas prog­ram­mā.

Ņe­mot vē­rā mi­nē­to, uz­ska­tu, ka HK SFP9 va­rē­tu būt vie­na no pis­to­lēm, ar ku­ru pil­nī­gi vai da­ļē­ji va­rē­tu tikt pār­ap­bru­ņo­tas Lat­vi­jas spe­ci­ālo spē­ku, Na­ci­onā­lo bru­ņo­to spē­ku un po­li­ci­jas vie­nī­bas.