Ziemas karš

Juris Ciganovs,
Dr. hist., Latvijas Kara muzeja direktora vietnieks.

Foto — no interneta vietnēm.

1939. gada 26. novembrī nelielo Mainilas ciematu satricināja vairāku artilērijas šāvienu sprādzieni. Šis ciems atradās padomju pusē, netālu no PSRS un Somijas robežas. Padomju Savienības valdība nekavējoties paziņoja, ka tās teritoriju apšaudījuši somi, bet Somijas puse šo apgalvojumu kategoriski noraidīja, paziņojot, ka somu robežsargi fiksējuši šāvienus no padomju teritorijas — apmēram divus kilometrus no sprādzienu vietas. «Mainilas incidents» jeb padomju puses veikta provokācija bija sākums Ziemas karam — vienai no Otrā pasaules kara epizodēm un PSRS agresīvās ārpolitikas apliecinājumam.

Somu slēpotāju vienība slēpnī.
Somu slēpotāju vienība slēpnī.

Somijas zemes un valsts vēsture ir kaut kādā mērā līdzīga mūsu valsts liktenim. 13. gadsimtā mūsdienu Somijas teritorija nonāca kaimiņvalsts Zviedrijas kontrolē, un turpmākos gadsimtus somu tautas likteni noteica zviedru aristokrātijas kundzība — līdzīgi kā pār latviešu zemniekiem valdīja vācu baronlielskungi. Somiem bija vēl viens kaimiņš, kas allaž interesējās par iespēju ieņemt šo zemi, — Krievija. 18. gadsimtā vairāku karu rezultātā Somijas teritorija no Zviedrijas kontroles pārgāja Krievijas impērijas sastāvā. Jāsaka gan, ka Somijas iespējas Krievijas impērijā bija nedaudz labākas nekā citām iekarotajām tautām, jo Krievija dažādu apsvērumu dēļ tur neieviesa tiešo pārvaldes sistēmu — Somija skaitījās Krievijas autonoma teritorija ar savu parlamentu, autonomu pārvaldes, finanšu un iekšlietu institūciju sistēmu. Ar lielo impēriju kopīga bija aizsardzības un ārlietu joma. Lai arī no Krievijas cara «tētiņu» puses somu zeme baudīja tik lielu labvēlību, tomēr Krievijā neviens Somiju par valsts cienīgu teritoriju neuzskatīja un netaisījās somiem dot patstāvību. Tā bija jāizcīna pašiem. 1917. gadā pēc revolucionāriem satricinājumiem Krievijā un impērijas sabrukuma radās iespēja dibināt Somijas valsti. Līdzīgi kā citās Baltijas valstīs, arī Somijā proklamētā brīvība bija jāizcīna ar ieročiem rokās. Somijas neatkarības atbalstītāji bija spiesti savu brīvību aizstāvēt gan asiņainā pilsoņu karā ar Krievijas atbalstītajiem vietējiem lieliniekiem, gan cīnīties pret Padomju Krievijas ārējo agresiju Karēlijā. Lielu atbalstu Somijas neatkarības karā sniedza Vācija — pie mums daudz kritizētais vācu ģenerālis Rīdigers fon der Golcs Somijā tiek uzlūkots kā nacionālais varonis, jo ar savu darbību 1918. gadā šis Latvijai daudz nelaimju atnesušais vācu ģenerālis bija viens no Somijas armijas organizatoriem.

20. gadsimta 20.—30. gados Somija bija tipiska Eiropas ziemeļu valsts ar pārsvarā lauksaimniecībā balstītu ekonomiku. No Lielās depresijas jeb 20. gadsimta 30. gadu sākumā pasaulē valdījušās ekonomiskās krīzes Somija izkļuva samērā sekmīgi, un pēckrīzes laiks būtībā bija sākums procesam, kuru mēs pavisam nesen pazinām kā «finlandizāciju» jeb labi sabalansētas ekonomikas izaugsmi. Tiesa, 30. gadu vidū par Somijas galveno problēmu kļuva ārpolitika.

Padomju Savienība kā Krievijas impērijas mantiniece savu agresīvo ārpolitiku nebija atmetusi. Krievijas impērijas koloniālo ārpolitiku bija nomainījusi tēze par «vispasaules revolūcijas uzvaru padomju atbrīvošanas karagājiena rezultātā». «Proletariāta vara» pirmām kārtām bija jānodibina tajās valstīs, kas izveidojušās uz sabrukušās impērijas drupām. Somija, tāpat kā Baltijas valstis, bija padomju diktatora Josifa Staļina redzeslokā kā potenciālā teritorija, kas varētu papildināt Padomju Savienību. 1938. gadā Padomju Savienība Somijai «piedāvāja» atdot daļu savas teritorijas, aizbildinoties ar Ļeņingradas drošības nostiprināšanu — pēc padomju valsts vadītāju domām, šī pilsēta bija pārāk tuvu robežai, un ikviens potenciāls naidnieks to varēja apdraudēt. Somija kā jebkura ārvalsts bija PSRS potenciāls ienaidnieks, kaut pati to nenojauta. Staļins teica: «Mēs neko nevaram padarīt ar ģeogrāfiju, jūs arī ne…Tā kā Ļeņingradu pabīdīt nevar, tad nāksies pabīdīt robežu.» Papildus robežas atbīdīšanai no Ļeņingradas PSRS pieprasīja vēl vairākas teritorijas savu karabāzu ierīkošanai, kā arī tiesības militarizēt Somijai piederošās Ālandu salas.

Somijas armijas ložmetējnieki.
Somijas armijas ložmetējnieki.

Līdz tam Somija par savu ārējo drošību rūpējās maz — Somijas parlamentā pārstāvētās partijas, veidojot valsts budžetu, uzskatīja, ka nevajag pārāk tērēties armijas vajadzībām, ja netaisās karot. Somi karot netaisījās, bet pēc šādiem Padomju Savienības paziņojumiem vēlākajam Somijas armijas pavēlniekam feld­maršalam Gustavam Mannerheimam izdevās pārliecināt Somijas valdību uzsākt aizsardzības līnijas būvniecību gar PSRS robežu Karēlijas zemes šaurumā. Turklāt kara draudi Somijai kļuva arvien reālāki…

1939. gada 23. augustā Staļins ar Hitleru noslēdza savstarpējās palīdzības un neuzbrukšanas līgumu, ko pasaulē pazīst kā Molotova — Ribentropa paktu, kas sadalīja šo valstu starpā Austrumu un Centrālo Eiropu. Baltijas valstis un Somija nonāca padomju valsts interešu sfērā. Ar ko šis sadalī­- jums noslēdzās Lietuvai, Latvijai un Igaunijai, ir labi zināms — 1939. gada rudenī šīs valstis PSRS spiediena rezultātā noslēdza «savstarpējās palīdzības» līgumu ar Padomju Savienību, ielaida savā teritorijā Sarkanās armijas kontingentu un faktiski beidza pastāvēt kā neatkarīgas valstis. Tā paša gada 5. oktobrī — dienā, kad šādu līgumu noslēdza Latvija, padomju piedāvājumu par analoga līguma noslēgšanu saņēma arī Somija. Padomju puse piedāvāja somiem atdot daļu savas teritorijas Karēlijas zemes šaurumā, padomju karaspēka bāzes iekārtošanai atdot Hanko pussalu, kā arī veikt virkni pasākumu, kas jūtami ierobežotu Somijas kā neatkarīgas valsts pastāvēšanu. «Piedāvājums» tika pamatots ar lielu Sarkanās armijas vienību izvietošanu Somijas pierobežā un apslēptiem draudiem Somijas nepiekāpības gadījumā likt lietā militāru spēku.

Somija atbildēja ar kategorisku «nē» un uzsāka armijas mobilizāciju. PSRS nebija cerējusi uz tik vienprātīgu Somijas sabiedrības nostāju šajā jautājumā. Visas Somijas parlamentā pārstāvētās partijas, arī sociāldemokrāti, kuri līdz tam bija visādi bremzējuši militāro aktivitāšu pastiprināšanu, nostājās pret gaidāmo PSRS agresiju. Somijas miera laiku karaspēks bija neliels — tikai 30 000 vīru, militārās tehnikas potenciāls nekādi nebija salīdzināms ar padomju Sarkanās armijas iespējām: padomju kara-spēkā bija ap trīs miljoni karavīru, vairāki desmiti tūkstošu tanku un lidmašīnu, par citu kara tehniku nemaz nerunājot. Protams, ne visi šie miljoni uzreiz dotos uz Somiju: pret šo valsti bija izvērsts tikai Ļeņingradas kara apgabala karaspēks, taču padomju militārie vadoņi šo militāro resursu uzskatīja par pietiekamu, lai vajadzības gadījumā ar Somijas armiju tiktu galā dažās nedēļās. Jau 1939. gada oktobrī Padomju Savienībā izveidoja sev vēlamu Somijas «tautas» valdību ar kādreiz uz Maskavu aizmukušo somu komunistu Oto Kūsinenu priekšgalā. Sāka veidot arī Somijas Sarkanās armijas korpusu, taču izrādījās, ka gandrīz visas somu un karēļu tautības Sarkanās armijas militārpersonas, kas dzīvoja Padomju Savienībā, lielā Staļina terora laikā 1937. un 1938. gadā ir iznīcinātas, tāpēc izdevās savākt tikai nepilnu tūkstoti potenciālo kolaboracionistu.

1939. gada 26. novembrī padomju artilērija apšaudīja pati savu karaspēka daļu pierobežas Mainilas ciematā, apsūdzot šajā apšaudē somus, un izmantoja šo notikumu kā ieganstu karadarbības sākumam. Feld­maršals Mannerheims vēlāk rakstīja:

«1939. gada 27. novembrī Molotovs paziņoja mūsu sūtnim, ka padomju valdība vairs neuzskata par saistošu līgumu par neuzbrukšanu. Uz somu piedāvājumu par kopīgu pie Mainilas ciema notikušā incidenta ar nezināmas izcelsmes šāvieniem izmeklēšanu padomju puse nekādi neatbildēja, tajā pašā laikā sagrozot faktus un sākot apgalvot, ka Somijas valdība prasījusi atvirzīt padomju karaspēku 25 kilometrus no robežas. 29. novembra notā Molotovs izteica apvainojumus, ka somu bruņotie spēki, «kā zināms», turpina veikt kara darbības ne tikai Karēlijas šaurumā, bet arī citos iecirkņos. Uz mūsu paskaidrojumiem atbildēja ar uguni.»

31. novembrī sākās Sarkanās armijas vispārējs uzbrukums Somijai. Pavisam pret Somiju bija izvērstas 20 padomju strēlnieku divīzijas (ap 17 000 vīru katrā), ap 2000 tanku, 1700 kaujas lidmašīnu, ap 2000 lielgabalu, ap 50 dažādu lielumu kara flotes kuģu un 45 zemūdenes. Somija varēja atbildēt ar mobilizācijas rezultātā savākto kara-spēku: 11 kājnieku divīzijām (daļa vēl for­- mēšanās stadijā), 60 tankiem, ap 120 kaujas- spējīgām lidmašīnām, ap 400 lielgabaliem, 40 kara flotes kuģiem un piecām zemūdenēm. Karēlijas zemes šaurumā izveidotā nocietinājumu sistēma (pēc tās būvniecības iniciatora vārda nosaukta par Mannerheima līniju) izrādījās padomju karaspēkam tiešā triecienā neieņemama. 30. novembrī padomju aviācija jau bombardēja Helsinkus. Somija kara apstākļos ātri pārorientēja militārajām vajadzībām savu tautsaimniecību. Lai arī PSRS šo ziemeļu valsti par nopietnu pretinieci neuzskatīja, tomēr turpmākie mēneši pierādīja, ka somu tautas un tās karaspēka pretošanās padomju agresoram bija sekmīgāka, nekā bija gaidīts. Sarkanā armija nevienā frontes iecirknī panākumus neguva, tieši otrādi — vairākās vietās tā cieta pamatīgas sakāves. Kaujas bija asiņainas, somi aizstāvējās ļoti prasmīgi, savukārt sarkanarmiešu uzbrukumi bija ļoti diletantiski — parasti padomju puse lietoja tiešu triecienu pret nocietinājumiem. Aculiecinieki stāsta, ka plašie Karēlijas lauki bijuši pilnībā noklāti ar sarkanarmiešu līķiem. Somijas centrālajā daļā daži tūkstoši somu karavīru 1940. gada janvārī sakāva vairākas padomju divīzijas Suomusalmi rajonā, apturot Sarkanās armijas uzbrukumu Oulu pilsētai. Šī uzbrukuma mērķis bija sašķelt Somijas armiju uz pusēm. Arī Dienvid-   karēlijā, Kiteles rajonā, somiem izdevās aplenkt un pilnībā iznīcināt vairākas padomju divīzijas.

Tomēr Somijas pretošanās resursi nebija salīdzināmi ar Padomju Savienības iespējām. 1940. gada februārī Sarkanā armija sāka otro uzbrukumu Mannerheima līnijai. Šoreiz uzbrukumā piedalījās ne tikai Ļeņingradas kara apgabala karaspēks — pret Somiju bija vērstas jau veselas divas frontes, un uzbrukumā devās ap 700 000 padomju karavīru ar milzīgu tanku armijas (pāri pār 2000 tanku) un lielgabalu uguns (5000 lielgabalu) atbalstu. Pēc mēnesi ilgām kaujām un varonīgas somu pretošanās Mannerheima līnija krita. Ceļš uz Helsinkiem bija vaļā, bet somiem vairs nebija ne cilvēku, ne tehnisko rezervju.

Arī palīdzību no ārpasaules gaidīt nevarēja, jo agrākais Somijas sabiedrotais Vācija bija ar PSRS noslēgusi draudzības līgumu, Francija un Lielbritānija aprobežojās ar diplomātisku atbalstu, sekmējot PSRS kā agresorvalsts izslēgšanu no Nāciju līgas. Vienīgā reālā palīdzība nāca no Zviedrijas, kas palīdzēja ar pārtiku un kara materiāliem. No turienes Somijā ieradās daži tūkstoši brīvprātīgo. Lai arī mazākā skaitā, bet brīvprātīgie bija arī no citām Eiropas zemēm, tostarp arī no Latvijas — vairāki desmiti cilvēku, starp kuriem bija arī pazīstamais pērkoņkrustietis Gustavs Celmiņš.

13. martā Sarkanā armija iegāja somu karaspēka atstātajā Vīpuri (tag. Viborga) pilsētā. Dienu iepriekš bija noslēgušās vēl 7. martā uzsāktās Somijas un Padomju Savienības miera sarunas. Somijas valdība bija piekritusi padomju miera noteikumiem: Padomju Savienība saņēma no Somijas teritorijas Karēlijas zemes šaurumā, Lādogas ezera ziemeļu un rietumu piekrasti un teritorijas Somijas centrālajā daļā. Somija nodeva PSRS rīcībā Hanko pussalu un daļu Ribačijas pussalas. Somija zaudēja ap 10% no savas teritorijas, karš bija prasījis no šīs valsts milzīgus dzīvā spēka upurus: pāri pār 20 000 kritušo, 5000 bija pazuduši bez vēsts. Lai arī militārajā ziņā Somija karu zaudēja, tomēr morāli somu tauta Ziemas karu bija uzvarējusi — neatkarība bija saglabāta, turklāt dots cienījams pretspars padomju agresoram.

Jā­nis Čak­stens — viens no pir­ma­jiem lat­vie­šiem Svē­tā Ju­ra krus­ta ka­va­lie­riem pa­sau­les ka­rā

Ēriks Jē­kab­sons,
asoc. profesors.

Fo­to — no Latvijas Nacionālā arhīva Latvijas Valsts vēstures arhīva.

Jānis Čakstens pēc atgriešanās Latvijā 20. gadu sākumā.
Jānis Čakstens pēc atgriešanās Latvijā 20. gadu sākumā.

1926. ga­dā Rī­gas krie­vu pre­se at­zī­mē­ja, ka Rī­gas lat­vie­šu te­āt­ra ak­tie­ris Jā­nis Čak­stens Lie­lā ka­ra sā­ku­mā (1914. ga­da augus­tā) kļu­vis par pir­mo lat­vie­ti, kam par iz­ci­lu kau­jas va­ro­nī­bu pie­šķirts augst­ākais Krie­vi­jas ar­mi­jas zem­ākā die­nes­ta pa­kāp­ju ka­ra­vī­ru ap­bal­vo­jums — Svē­tā Ju­ra krusts. Nav vieg­li pa­teikt, vai tā ir pil­nī­ga pa­tie­sī­ba, jo lat­vie­šu — Svē­tā Ju­ra krus­ta ka­va­lie­ru — bi­ja tūk­sto­šiem, tur­klāt sā­kot jau ar pa­šām pir­ma­jām ka­ra die­nām. Ta­ču tas gan ir fakts, ka J. Čak­stens bi­ja viens no pir­ma­jiem «Ju­ra ka­va­lie­riem», tur­klāt viens no (ja ne vie­nī­gais) tiem lat­vie­šu ka­ra­vī­riem, ku­ri par kau­jas no­pel­niem mi­li­tā­ra­jā kar­je­rā iz­vir­zī­jās viss­trau­jāk un vi­saug­stāk — līdz pat kap­tei­ņa die­nes­ta pa­kā­pei. Viņš no­teik­ti ir vie­nī­gais, kurš ap­bal­vots ne ti­kai ar pil­nu Svē­tā Ju­ra krus­ta un me­da­ļas kom­plek­tu (četr­ām tā šķi­rām, ko­pā — as­to­ņiem Svē­tā Ju­ra ap­bal­vo­ju­miem da­žu ka­ra pir­mo mē­ne­šu lai­kā), bet jau kā virs­nieks — arī ar Svē­tā Ju­ra zel­ta zo­be­nu un vēl vai­rā­kiem or­de­ņiem un me­da­ļām. Viņš vai­rak­kārt arī ie­vai­nots. Kau­jās pa­veik­tais un pie­re­dzē­tais, kā tas re­dzams sko­pa­jos do­ku­men­tu ie­rak­stos, spil­gti ap­lie­ci­na iz­ci­la lat­vie­šu ka­ra­vī­ra tē­lu, tur­klāt jā­ņem vē­rā, ka viņš bi­ja viens no ie­vē­ro­ja­mā­ka­jiem, ta­ču ne vie­nī­gais lat­vie­tis, ku­ra bio­grā­fis­kos da­tus va­rē­tu iz­man­tot arī epis­kas fil­mas sce­nā­ri­jā, lai pa­rā­dī­tu ne ti­kai vien­kār­šo ka­ra­vī­ru un vi­ņa va­ro­nī­bu Pirm­ā pa­sau­les ka­ra ie­ra­ku­mos, bet arī lat­vie­šu tau­tas vie­tu ša­jā vis­pā­rē­jā mi­li­tā­ra­jā kon­flik­tā, kas sā­kās tie­ši pirms 100 ga­diem.

Jā­nis Čak­stens dzi­mis Dau­gav­pi­lī 1887. ga­da 21. augus­tā, ta­ču cē­lies no Sēl­pils pa­gas­ta zem­nie­kiem. Pirms ka­ra bi­jis vien­kāršs cil­vēks, kurš plā­no­ja bur­tli­ča un ak­tie­ra kar­je­ru. Pēc re­āl­sko­las beig­ša­nas (1908.—1912. g.) iz­die­nē­jis ob­li­gā­to ka­ra­die­nes­tu 29. kāj­nie­ku pul­kā, leib­gvar­des Lie­tu­vas pul­kā un Var­ša­vas ka­ra ap­ga­ba­la štā­ba De­žu­rē­jo­šā ģe­ne­rā­ļa pār­val­des Iz­lū­ko­ša­nas un mo­bi­li­zā­ci­jas no­da­ļā un mi­nē­tā štā­ba ti­po­grā­fi­jā. Die­nes­tu bei­dzis kā tās Īpa­šās no­da­ļas pār­zi­nis jaun­ākā un­te­ro­fi­cie­ra die­nes­ta pa­kā­pē. Pēc at­va­ļi­nā­ša­nas ap­me­ties Rī­gā un kļu­vis pa­zīs­tams kā Rī­gas In­ter­im­te­āt­ra ak­tie­ris.

Karš un J. Čak­ste­na kā re­zer­vis­ta mo­bi­li­zā­ci­ja ar­mi­jā jau pir­ma­jā die­nā — 1914. ga­da 19. jū­li­jā — mai­nī­ja pil­nī­gi vi­su. Ko­pā ar dau­dziem ci­tiem lat­vie­šu re­zer­vis­tiem ie­da­līts Rī­gas gar­ni­zo­na 116. Ma­lo­ja­ros­lav­ļas kāj­nie­ku pul­kā, kas 24. jū­li­jā iz­brau­ca uz fron­ti un 3. augus­tā šķēr­so­ja Aus­trum­prū­si­jas ro­be­žu, ie­brū­kot Vā­ci­jā. 116. pulks ti­ka ie­sais­tīts sma­gās kau­jās. Bur­tis­ki pēc da­žām die­nām J. Čak­stens ti­ka pa­aug­sti­nāts par ve­cā­ko un­te­ro­fi­cie­ri, bet 28. augus­tā — par pod­pra­por­šči­ku, tur­klāt — ti­kai augus­tā vi­ņu ap­bal­vo­ja ar Svē­tā Ju­ra IV (14. augus­tā) un II­I šķi­ras me­da­ļu, Ju­ra krus­ta IV (18. augus­tā — par kau­jām un iz­lūk­gā­jie­niem pie In­sten­bur­gas) un II­I šķi­ru (28. augus­tā — par iz­lūk­gā­jie­nu pie Dei­mes upes), sep­tem­brī — Ju­ra me­da­ļas II­I un II šķi­ru (par sek­mī­gu no­da­ļas iz­ve­ša­nu no ap­len­ku­ma kau­ju lai­kā pie Gol­da­pas), ok­tob­rī — Ju­ra krus­ta II, bet no­vem­brī — Ju­ra krus­ta I un me­da­ļas I šķi­ru, kā arī Svē­tās An­nas zel­ta me­da­ļu un 200 rub­ļu nau­das bal­vu (par vā­cu virs­nie­ka — spie­ga no­tver­ša­nu 10. sep­tem­brī pie Ali­tas pil­sē­tas). 28. augus­tā J. Čak­stens ti­ka pa­aug­sti­nāts par pod­pra­por­šči­ku, bet 7. ok­tob­rī kā vai­rāk­kār­tējs Ju­ra krus­ta ka­va­lie­ris — par pra­por­šči­ku (virs­nie­ku). Jau kā virs­nieks viņš 17. ok­tob­rī ti­ka ap­bal­vots ar Svē­tā Sta­ņis­la­va II­I šķi­ras or­de­ni ar šķē­piem par no­pel­niem vā­cu ka­va­lē­ri­jas uz­bru­ku­ma ap­tu­rē­ša­nā at­kāp­ša­nās lai­kā pie Ma­zū­ru eze­riem nak­tī uz 29. augus­tu.

Ok­tob­ra sā­ku­mā viņš ti­ka pār­vie­tots no 2. ro­tas uz pul­ka iz­lū­ku ko­man­du (kā jaun­ā­kais virs­nieks), bet 19.—20. ok­tob­rī nakts uz­bru­ku­mā sma­gi ie­vai­nots ar šrap­ne­li krei­sa­jā ro­kā un krei­sa­jā kā­jā, bet ar šau­te­nes lo­di — vē­de­rā. Se­ko­ja eva­ku­āci­ja vis­pirms uz Dau­gav­pi­li, pēc tam — Mas­ka­vas uni­ver­si­tā­tes klī­ni­ku, kur ti­ka veik­tas di­vas sa­rež­ģī­tas ope­rā­ci­jas (pē­dē­jā — 1914. ga­da 15. de­cem­brī), un vis­bei­dzot — uz slim­nī­cu Or­lā. Ka­mēr J. Čak­stens ār­stē­jās Dau­gav­pi­lī, 2. lau­ka hos­pi­tā­lī, šo ie­stā­di per­so­nis­ki ap­mek­lē­ja cars Ni­ko­lajs II, kas pie­sprau­da vi­ņam pie krū­tīm Svē­tā Ju­ra I šķi­ras krus­tu un pēc sa­ru­nas ar vi­ņu pie­pra­sī­ja iz­vir­zīt J. Čak­ste­nu pa­aug­sti­nā­ša­nai pod­po­ru­či­ka die­nes­ta pa­kā­pē, kas arī ne­ka­vē­jo­ties ti­ka iz­da­rīts (pa­aug­sti­nāts 1914. ga­da 11. no­vem­brī).

1915. ga­da jan­vā­rī virs­nie­ku iz­rak­stī­ja no hos­pi­tā­ļa, un viņš ne­il­gu lai­ku bi­ja Or­las iz­ve­se­ļo­ju­šos ka­ra­vī­ru ba­tal­jo­na ro­tas ko­man­die­ris, bet 30. jan­vā­rī ar tā sau­kto mar­ša ro­tu ti­ka no­sū­tīts uz sa­vu vie­nī­bu fron­tē, Su­val­ku gu­ber­ņā. Ta­ču jau pēc da­žām die­nām — 8. feb­ru­ārī — Augus­to­vas me­žos se­ko­ja kār­tē­jais ie­vai­no­jums un eva­ku­āci­ja uz Or­lu (tur J. Čak­stens ie­pa­zi­nās ar nā­ka­mo sie­vu un no­di­bi­nā­ja ģi­me­ni, tā­dēļ pil­sē­ta kļu­va par vi­ņa pie­sais­tes vie­tu uz vai­rā­kiem ga­diem). 1915. ga­da ap­rī­lī viņš ti­ka ie­celts par 48. lau­ka hos­pi­tā­ļa priekš­nie­ka pa­lī­gu un pa­aug­sti­nāts par po­ru­či­ku (kau­jas no­pel­ni 1914. ga­da 18.—20. ok­tob­rī). Jū­li­jā se­ko­ja no­sū­tī­ša­na uz sa­vu pul­ku fron­tē un pa­aug­sti­nā­jums par štāb­kap­tei­ni (kau­jas no­pel­ni feb­ru­ārī). Sa­vu­kārt 21. sep­tem­brī kau­jās pie Mo­lo­deč­no (Balt­krie­vi­jā) Čak­stens at­kal ti­ka ie­vai­nots un eva­ku­ēts uz aiz­mu­gu­ri. Šo­reiz hos­pi­tā­ļos bi­ja jā­pa­va­da il­gāks laiks. Starp­lai­kā vi­ņam pie­šķī­ra Svē­tās An­nas IV šķi­ras or­de­ni (1915. ga­da no­vem­brī) un Svē­tā Ju­ra zo­be­nu (1916. ga­da jū­ni­jā — par ie­naid­nie­ka priekš­pul­ku uz­bru­ku­ma at­si­ša­nu pie Mo­lo­deč­no dzelz­ce­ļa sta­ci­jas). 1916. ga­da de­cem­brī par kau­jām pie Vi­ļej­kas un Mo­lo­deč­no viņš sa­ņē­ma arī Svē­tā Vla­di­mi­ra IV šķi­ras or­de­ni.

Pul­kā iz­de­vās at­griez­ties ti­kai 1916. ga­da sep­tem­brī, tur­klāt J. Čak­stens uz­reiz ti­ka ie­celts par ba­tal­jo­na ko­man­die­ri. 1917. ga­da 18. jan­vā­rī kau­jās pie No­vo­vi­ļej­kas Min­skas gu­ber­ņā vi­ņu at­kal ie­vai­no un eva­ku­ē uz aiz­mu­gu­ri. Pul­kā viņš at­grie­zās 29. jan­vā­rī, bet jau 2. feb­ru­ārī pie Min­skas ti­ka ie­vai­nots vēl­reiz un aiz­vests uz slim­nī­cu Or­lā. Die­nests fron­tē šo­reiz bi­ja bei­dzies. Se­ko­ja Feb­ru­āra re­vo­lū­ci­ja, ca­ra gā­ša­na un strau­jās po­li­tis­kās pār­mai­ņas. Feb­ru­ārī J. Čak­stens ti­ka pa­aug­sti­nāts par kap­tei­ni (kau­jas no­pel­ni jan­vā­rī un feb­ru­ārī), bet pēc iz­ve­se­ļo­ša­nās mar­tā ie­celts par 188. re­zer­ves kāj­nie­ku pul­ka ro­tas ko­man­die­ri, ap­rī­lī — par Or­las pil­sē­tas mi­li­ci­jas priekš­nie­ka pa­lī­gu un jū­ni­jā — par Or­las ap­riņ­ķa ka­ra priekš­nie­ku. Ok­tob­rī pa­vi­sam at­va­ļi­nāts no ka­ra­die­nes­ta.

Jau pēc boļ­še­vi­ku ap­vēr­su­ma — no 1918. ga­da jan­vā­ra strā­dā­ja par rakst­ve­di, pēc tam — darb­ve­di 56. ka­ra hos­pi­tā­lī. 5. mai­jā ap­cie­ti­nāts kā bi­ju­šais virs­nieks un ie­slo­dzīts Or­las gu­ber­ņas cie­tu­mā, no ku­ra ok­tob­rī sli­mī­bas dēļ at­brī­vots. Dzī­vo­ja Or­lā ko­pā ar ģi­me­ni. 1919. ga­dā se­ko­ja mo­bi­li­zā­ci­ja Sar­ka­na­jā ar­mi­jā un ne­ilgs die­nests Or­las ka­ra ap­ga­ba­la štā­bā, at­kal arests un pus­gads cie­tu­mā, at­brī­vo­ša­na 1920. ga­da jan­vā­rī, at­kal mo­bi­li­zā­ci­ja Sar­ka­na­jā ar­mi­jā va­sa­rā, die­nests Or­las ap­riņ­ķa ka­ra ko­mi­sa­ri­ātā, un no­vem­brī vēl viens arests, ie­vie­to­ša­na Or­las kon­cen­trā­ci­jas no­met­nē un at­brī­vo­ša­na pēc 25 die­nām, šo­reiz pēc Lat­vi­jas dip­lo­mā­tis­kās pār­stāv­nie­cī­bas pie­pra­sī­ju­ma.

1921. ga­da feb­ru­ārī ko­pā ar kun­dzi un 1916. ga­dā dzi­mu­šo dē­lu Jā­ni at­grie­zās Lat­vi­jā, ti­ka re­ģis­trēts Lat­vi­jas ar­mi­jas re­zer­vē kā kap­tei­nis (116. pul­kā ie­gū­to virs­nie­ka pa­kā­pi ap­lie­ci­nā­ja bi­ju­šie die­nes­ta bied­ri, starp tiem — arī pul­kve­dis Jor­ģis Zem­i­tāns), dar­bo­jās Lat­vi­jas ka­ra in­va­lī­du sa­vie­nī­bā, dzī­vo­ja Rī­gā. 1935. ga­da mar­tā mi­ris, ap­be­dīts Rai­ņa ka­pos.

Mēs šo­dien at­ce­ra­mies dau­dzus iz­ci­lus Lat­vi­jas ka­ra­vī­rus, ku­ru de­vums Lat­vi­jas valsts uz­bū­vē ir acīm­re­dzams. To­mēr vēs­tu­ris­kie ap­stāk­ļi 20. gad­sim­ta pir­ma­jās des­mit­ga­dēs bi­ja tā­di, ka dau­dzi lat­vie­ši at­ra­dās ap­stāk­ļos, kad va­rē­ja de­mon­strēt ka­ra­vī­ra spē­jas, dros­mi un pat va­ro­nī­bu. Mi­nē­to skaid­ri ap­lie­ci­na šeit at­stās­tī­tie Čak­ste­na die­nes­ta gai­tu sa­rak­stē eso­šie sko­pie ie­rak­sti, kas pil­nī­bā iz­pro­ta­mi ka­ra­vī­ram, ta­ču liks aiz­do­mā­ties jeb­ku­ram, kurš vis­pā­rī­gi iz­prot, kas ir karš, ie­ra­ku­mi, ie­vai­no­ju­mi… Tur­klāt vi­ņa dzī­ves­stās­tā diez­gan skaid­ri re­dzams arī tas po­li­tis­kais ha­oss, kā­dā lat­vie­šu ka­ra­vī­ri ti­ka ie­mes­ti 1917. — 1920. ga­dā Krie­vi­jas pla­šu­mos, kad da­žā­du ie­mes­lu dēļ (at­tā­lums, ģi­me­ne, Pil­so­ņu ka­ra ha­oss, drau­di dzī­vī­bai u.c.) ne­spē­ja at­griez­ties dzim­te­nē un ie­sais­tī­ties cī­ņā par tās ne­at­ka­rī­bu. Dau­dzi no vi­ņiem at­grie­zās vē­lāk — arī Jā­nis Čak­stens.

Strēlnieki par strēlniekiem

Strēlnieku laikmets ir vesels vēstures posms ne vien Latvijas, bet arī mūsu militāro formējumu vēsturē. Starpkaru laikā tika izdotas neskaitāmas grāmatas par strēlnieku tēmu. Aktīvākie rakstītāji bija Arturs Tupiņš — «Nāves sala» (1923.) un «Tīreļa purvos» (1924.); Jānis Porietis — «Sāpju ceļš» (1932.), «Strēlnieki Nāves salā» (1937.) un «Astoņas zvaigznes» (1937); Kārlis Gopers — «Strēlnieku laiki» (1931.) un «Latviešu strēlnieki» (1929.); Jukums Vācietis — «Latviešu strēlnieku vēsturiskā nozīme» 1. daļa (1922.) un 2. daļa (1924), kas izdota Padomju Krievijā. Pārsvarā tās ir atmiņas, bet ar atmiņām reizumis ir tā, kā ir. Šajos darbos ir arī publicētas pavēles, kauju žurnāli un citi dokumenti, kas ir šo grāmatu vērtīgākā daļa.

001 02

Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas 1991. gadā tika izdota grāmata «Gaitu sākums», kuras autors ir Ilmārs Antersons. Strēlnieku tematikai veltītas arī divas pēdējos gados iznākušās militārās vēstures pētnieka atvaļinātā pulkveža Jāņa Hartmaņa grāmatas. Tās sarakstītas, izmantojot arhīvu materiālus, un veltītas 2015. gadam – strēlnieku gadam.

03 04gramatvaaks0001

Bet vai strēlnieku laikmetā (1915.—1916. gadā) par viņiem arī bija kādas grāmatas? Un ko tajās rakstīja? Piemēram, 1916. gadā J. Kukurs izdevis «Strēlnieku dziesmas», to ir ap 50. Daudzas mūsu laikos nezināmas, bet starp strēlniekiem toreiz dziedātas. Krājums sākās ar it kā neticamo «Dievs, svētī Latviju». Bija taču vēl tikai 1916. gads, bet ne 1918. gads. Pēc dziesmu nosaukumiem spriežot, to autori ir paši strēlnieki. Starp autoriem ir tādi vārdi kā: Ed. Rags, J. Ziņģe, zemgalietis. Krājumā ir publicētas arī vairākas latviešu tautasdziesmas, bet krājuma beigās ievietoti dažādu valstu himnu vārdi. Starp tiem: Krievijas, Anglijas, Japānas, Melnkalnes, Beļģijas un Serbijas. Nav nācies dzirdēt, ka, beidzoties strēlnieku laikmetam, krājumā minētās dziesmas būtu populāras starpkaru Latvijā. Atskaitot dažas.

Tajā pašā 1916. gadā J. Kukurs izdevis arī Līgotņu Jēkaba skiču un epizožu krājumu «Latviešu strēlnieku bataljoni». Šā darba sākumā galvenā uzmanība ir pievērsta Jāņa Goldmaņa darbībai. Daudzas lappuses veltītas arī latviešu strēlnieku bataljonu dibināšanai. Iejūtīgi aprakstīta strēlnieku dzīve kara laukā. Šos aprakstus ilustrējis strēlnieks mākslinieks Jāzeps Gros­valds. Interesants ir viņa zīmējums, kā strēlnieki dod zvērestu. Atsevišķas nodaļas veltītas latviešu strēlnieku rezerves bataljonam, apvienotai lazaretei, bērēm, brīvā laika pavadīšanai, invalīdu aprūpei, kā arī bataljonu saimnieciskajai pusei. Grāmata beidzas ar atsauksmēm kā no latviešu, tā ārzemju preses slejām. Grāmata izdota gadā, kad bija vēl strēlnieku laikmets un rakstītāji bija paši strēlnieki. Šim darbam ir augsta ticamības pakāpe.

Vēl 1916. gadā Valtera un Rapas apgādā izdots dzejnieka Kārļa Skalbes sastādīto rakstu kopojums «Latvju strēlnieks». Izdevumā publicēti pašu strēlnieku un viņu atbalstītāju darbi. Grāmatas sākumā lasāma rakstnieces Annas Brigaderes varoņu teika «Spēka dēls». Tālākajās lappusēs var lasīt dzejnieka Eduarda Virzas «1915. gada vasara Kurzemē» un K. Skalbes «Latviešu bataljoni», kā arī vairākus Viktora Eglīša dzejoļus. Savukārt Jānis Akuraters nodevis strēlniekiem lasīšanai apkopotas «Latvju kara dainas». Grāmatā izmantotas Niklāva Strunkes un Jāzepa Grosvalda ilustrācijas. Šis ir īsts strēlnieku laikmeta darbu kopojums un bez pārspīlējumiem, jo to autori, gan rakstnieki, gan dzejnieki, ir paši strēlnieki un aprakstītais laiks sakrīt ar izdošanas gadu — 1916. Grāmatu noslēdz piemiņas lapa kritušajiem un ievainotajiem latviešu strēlniekiem. Šai sarakstā galvenokārt minēti virsnieki, ierindnieki — izlases veidā. No ievainotajiem virsniekiem plašāka biogrāfija sniegta vēlākajam ģenerālim, toreiz pulk­vedim Jānim Francim un vēlākajam pulkvedim, toreiz kapteinim Fridriham Briedim. Grāmatas ir vērtīgs materiāls par laikmetu, kuram mēs šogad svinēsim simt gadu atceri.

Sagatavojis Gunārs Kušķis.

Latviešu strēlnieku bataljonu dibināšana strēlnieku atmiņās un vēstulēs

Klāvs Zariņš,
Latvijas Kara muzeja vēsturnieks.

Foto — no Latvijas Kara muzeja krājuma.

Brīvprātīgie latviešu strēlnieki 1915. gada augustā.
Brīvprātīgie latviešu strēlnieki 1915. gada augustā.

1915. gada augustā apritēja gads, kopš pasaules kara norises bija pārņēmušas visu Eiropu. Situācija īpaši smaga bija Latvijā — vācu karaspēks okupēja Kurzemi un Zemgali, apdraudot jau Rīgu. Šādos apstākļos ziņas par atļauju latviešiem dibināt savas nacionālās vienības saviļņoja daudzus. Brīvprātīgi stāties pretī ienaidniekam plecu pie pleca ar saviem tautiešiem vēlējās tūkstošiem Latvijas vīru. Motivācija viņiem bija dažāda, un ceļš uz latviešu bataljoniem ne vienmēr izrādījās viegls.

Zem latviešu karogiem par Latvijas zemi
Jau neilgi pēc slavenā Krievijas valsts domnieku Jāņa Goldmaņa un Jāņa Zālīša publicētā uzsaukuma «Pulcējaties zem latviešu karogiem!», kurā tie aicināja latviešus aizstāvēt savu dzimto zemi pret vācu iebrucējiem, latviešu strēlnieku bataljonu Organizācijas komiteja sāka brīvprātīgo pieņemšanas organizēšanu. 1915. gada augustā uzņemšanas komisijas pakāpeniski sāka darbu, un jau pirmajās dienās atsaucība bija negaidīti liela — brīvprātīgi latviešu strēlnieku bataljonos pieteicās vairāki simti vīriešu. Jauno karavīru motivācija doties uz fronti bija tik dažāda, cik viņi paši. Savus pārdzīvojumus, stājoties latviešu strēlnieku bataljonos, spilgti vēlāk aprakstīja 2. Rīgas latviešu strēlnieku bataljona izlūku komandas strēlnieks Mārtiņš Avotiņš, kurš bija viens no pirmajiem brīvprātīgajiem: «Sajūsmu, ar kādu devāmies aizstāvēt tēva zemi, lieki minēt. (..) Mēs, zeņķi, sevī jutāmies lieli varoņi. Būt karavīram likās sevišķi lepni, īpaši priekš skuķiem, kuri tad, cerams, mūs aplidotu un dievinātu no visām pusēm. Sagājuši pulciņos, spriedām, kā tad ietu pa kara lauku, cik tad katrs būtu liels varonis, iegūtu apbalvojumus, paaugstinājumus, un kur tad vēl tas galvenais — izšauties pēc sirds patikas. Domājām daži pat stāties kā brīvprātīgie, bet baidījāmies, ka vecāki nelaidīs un ka visi kopā netiksim — sadalīs starp krieviem. Tad sāka runāt, ka dibinoties latviešu bataljoni, kas sastāvēšot vienīgi no latviešiem, ieskaitot arī virsniekus. Tāpat netikšot sūtīti uz citām frontēm, bet būšot domāti vienīgi priekš latviešu apdzīvoto apgabalu aizstāvēšanas. (..) Daudz nedomādams, arī es ar savu draugu Finku otrā dienā devāmies uz komisiju, priekšlaikus nevienam neko neteikdami. Aiz uztraukuma mājās vēl negribējās iet.»

Patriotisms, mīlestība pret dzimto zemi un vēlme «patriekt vācieti» motivēja daudzus stāties strēlniekos. 1. Daugavgrīvas latviešu strēlnieku bataljona 3. rotas kareivis Fricis Riekstiņš savās atmiņās aprakstīja pacilājošo garastāvokli pirmajās 1915. gada augusta dienās: «Mani bija pārņēmušas savādas jūtas. Šīs jūtas kāpa augšup un kvēloja tai laikā katrā latvietī. Tā bija mīlestība uz dzimto zemi, mīlestība pret latvju tautu, pie kuras piederējām. (..) Naids visu laiku bija snaudis, bet tagad pamodās no jauna un dvēsele uzliesmoja, jo atkal vācieši mīdīja mūsu zemi, postīja mūsu laukus, cirta mūsu mežus. Vecais naids atmodās visā pilnībā. Tas visus mūs tirdīja un instinktīvi vilka iestāties latviešu bataljonos. Visi vienā mutē runāja tik par latviešu bataljoniem. Daudzi jau posās braukt un viņos iestāties. Starp tiem lielā skaitā bija tādi, kuriem iesaukšanas laiks vēl bija tālu. Tomēr tie brauca. Viņus aicināja tā pati balss, kas mani. (..) Vilcienā [uz Rīgu] sastapu ļoti daudz tādu, kas arī brauca uz latviešu bataljoniem. Visi bija sajūsmā un zvērēja vāciešiem atriebību. Daudziem brauca līdzi piederīgie: mātes, māsas, gadījās arī sievas. Mātes nebūt nežēlojās, ka dēli dodas karā. Māsas un sievas bija lepnas uz saviem brāļiem un vīriem.»

Nedaudz piesardzīgāk pārdzīvoto aprakstīja Teodors Kažoks, kurš kļuva par 2. Rīgas latviešu strēlnieku bataljona kareivi. Līdzīgi kā daudzi citi, arī viņš zināja, ka tiks mobilizēts armijā kara dienestam. Lai izvairītos no nonākšanas citās Krievijas impērijas karaspēka daļās ārpus dzimtenes, viņš brīvprātīgi pieteicās latviešu strēlnieku bataljonos. «Manu gadu šoruden tāpat iesauks, tad labāk es iestājos jau tagad pie saviem tautiešiem. Mani pieņēma. Esmu ieskaitīts Otrā Rīgas latviešu strēlnieku bataljonā. Otrdien, 4. augustā [datums pēc vecā stila], pulksten deviņos no rīta man jāizbrauc reizē ar citiem uz Mīlgrāvi, kur notiks apmācības. Rītu iegādāšos vajadzīgākās lietas. Šodien staigāju jau ar appušķotu cepuri. (..) Savādi ap sirdi. Rītu taču jāšķiras. Priekšā — Lielais nezināmais. Kas būs? Kas to lai zina… Lai būtu, kas būdams — rītu jāšķiras. Bijām visi Olimpijā [tagad kinoteātris «Splendid Palace»], noskatījāmies vēl pēdējo reizi un rīt no rīta deviņos — prom. Savādi ap sirdi. Bet tā laikam ir visiem.»

Svinīgā pavadīšana
Pirmos brīvprātīgos svinīgā gājienā pavadīja uz Daugavmalu. Latviešu strēlnieku pavadīšana Rīgas ielās izvērtās par tautas svētkiem. Mārtiņš Avotiņš atmiņās aprakstīja spilgtos iespaidus: «(..) Devāmies uz sapulcēšanās vietu Elīzabetes un Tērbatas ielas stūrī. Sagājuši tur jau bija milzums daudz ļaužu — visu vairāk pavadītāji un ziņkārīgie. Pašiem jauniesaucamiem bija jāsaiet sētā, kur tad viens otris no augstākiem virsniekiem, kā arī dibinātāji Gold­manis un Zālītis noturēja īsas runas, tad kopīgi visus nofotografēja un sarindošanai tikām izvesti uz ielas. Tad vēl pēc sarakstiem tikām pārbaudīti. Tad, no krievu pulkiem pārnākušu kaprāļu pavadīti, devāmies uz Daugavmalu, cieši no abām pusēm pavadītāju ieslēgti. Lejas pusē tiltam mūs gaidīja pušķotas liellaivas, ar kurām mūs nogādāšot uz Mīlgrāvi. Pirms sakāpām laivās, katris vēl uzmeklējām savus piederīgos un paziņas. Atsveicināšanās notika ātri, gan roku spiedieniem, gan skūpstiem. Skanēja un dūca ausīs ļaužu kņada un tam cauri veckareivju uzmudinājumi — «Ātrāki sakāpt laivās! Tūliņ brauksim!». Ar paku un somiņu katrā rokā atrados vairs tikai pāris soļus no krasta malas, kur līgojās meijām pušķotā liellaiva, kurā taisījos iekāpt, kad nejauši man aizkrustoja ceļu meitene, piesprauzdama divus rožu ziedus pie krūtīm un uzspiezdama dedzīgu skūpstu man uz lūpām, kas apreibināja mani vēl vairāk. Attapies meklēju ar acīm minēto parādību zilā blūzītē ar cepurīti galvā, bet veltīgi — raibais pūlis bija apslēpis viņu savā necaurredzamajā biezoknī.»

Arī Teodors Kažoks ņēma dalību gājienā un vēlāk atcerējās pieredzēto: «Ar skuķēm un dziesmām mūs pavadīja. Ielas bija pilnas ļaužu. Nāca līdzi vecas māmiņas un jaunas meitenes, raudāja, smējās, pušķoja cepures, spieda rokas. Gājām dziedādami, lai gan dažam labam dvēseles dziļumos kvēloja šķiršanās sāpes. Mūs nesa sajūsma — cīnīties par dzimteni un brīvību. Strauji, nevaldāmi plūda dziesmu skaņas, sirmās Rīgas ielu bruģis dimdēja zem mūsu kājām, un ziedi bira… bira…»

Fricis Riekstiņš, ar vilcienu ieradies Rīgā, jau nākamajā dienā bija devies uz uzņemšanas komisiju, lai kļūtu par latviešu strēlnieku. Aprakstot saviļņojošās sajūtas un gājienu uz liellaivām Daugavas krastos, viņš stāsta par sajūsmu, kas valdīja Rīgas ielās: «Visas ielas bija pavadītāju pilnas. (..) Nepārredzamais ļaužu pūlis sajūsmā spiedās mums virsū, mēs tikko varējām kustēties uz priekšu. Logi visos namos, sākot no pirmā līdz piektam stāvam, bija vaļā un pilni skatītāju galvām. Pavadītāji mūs apbēra ar puķēm; vesels ziedu lietus bira uz mums no logiem. Orķestris gājiena priekšgalā spēlēja košus, jautrus kara maršus un gadījumam piemērotas tautas dziesmas. (..) Nonākuši Daugavmalā, mēs sakāpām karogotās liellaivās ceļam uz Mīlgrāvi.»

Tūkstošiem cilvēku pavadīja savus varoņus līdz Daugavmalai, no kurienes viņi tālāk devās uz apmācības vietām Rīgas apkārtnē un uzsāka savu karavīra ceļu. Apmācības ilga dažus mēnešus, un jau rudenī pirmie trīs latviešu strēlnieku bataljoni stājās pretī ienaidniekam.

«Ar krieviem nav kopēja karošana»
Ziņas par latviešu strēlnieku bataljonu dibināšanu strauji izplatījās arī citās Krievijas impērijas karaspēka daļās, kurās jau dienēja latviešu karavīri. Rakstot vēstules latviešu strēlnieku bataljonu Organizācijas komitejai un Jānim Goldmanim, šie karavīri lūdza rast iespēju pārcelt viņus uz jaundibinātajām latviešu vienībām. Motivācija, kuru vēstulēs min karavīri, bija dažāda — gan nevēlēšanās karot kopā ar krieviem, gan arī tēvzemes mīlestība un vēlme cīnīties kopā ar tautiešiem savā zemē. Taču ne vienmēr pārcelšana bija iespējama — krievu virsnieki dažādu iemeslu dēļ bieži nevēlējās pieļaut pārcelšanu un lika dažādus šķēršļus.

Brīvprātīgie latviešu strēlnieki un viņu pavadītāji Daugavmalā 1915. gada augustā.
Brīvprātīgie latviešu strēlnieki un viņu pavadītāji Daugavmalā 1915. gada augustā.

Kā būtisku iemeslu lūgumam pārcelšanai uz latviešu bataljoniem karavīri bieži min neizturamos apstākļus «krievu daļās» un atšķirīgo attieksmi pret latviešiem. Pro-blēma bija arī krievu valodas nezināšana. Kareivis Jēkabs Širmiņš vēstulē norādīja: «Ir zudusi pacietība, te dzīvojot. Traģēdijas var katru dienu dabūt redzēt un dzirdēt. Kad uz slāvisko latvietis neatbild, tad viņam liek līst ap nārām, gulties dubļos un netīrumos; būšot arī cietums latviešiem, bet, kad neklausa, tad krieveļi plītē pa ģīmi un sauc latviešus par vāciešiem. Pie tam vēl saka, ka pavisam nositīšot, jo vāciešus vajagot sist. (..) Nožēlojamā Krievija.» Līdzīgi 1915. gada augusta sākumā norādīja arī 132. kājnieku pulka kareivis J. Kundziņš, kurš vēstulē J. Goldmanim uzsvēra, ka «šeit starp tiem neizglītotajiem krieviem nav izturams».

Vēstules par pārcelšanu Organizācijas komiteja un J. Goldmanis saņēma arī visus turpmākos mēnešus. Kareivis Aleksandrs Indzers rakstīja, ka «ar krieviem nav kopēja karošana. Ir apnikusi viņu rupjība, jo visi mūs, latviešus, tur par necilvēkiem (..) un Sv. Jura krustus dabūn krievi par zābaku tīrīšanu. Bet mūsu tautiešiem netiek par stingru izturēšanos pret ienaidnieka uguni». Arī 9. rezerves bataljona 4. rotas kareivis Fricis Balodis lūdza, lai viņu pārceļ uz latviešu bataljoniem. «Esam ļoti daudzi, kuri neprot ne vārda krievu valodas. Tamdēļ mums ir grūti reizē ar kara mācībām [mācīties] krievu garīgās lūgšanas un krievu dziesmas. Par kurām nemācēšanas gadījumā dabūnam sitienus un lamuvārdus. No vada komandiera tiekam saukāti par razbainieku bandu. Kuru, kā liekas, mēs patiešām neesam pelnījuši. Domāju, esam iesaukti par tēvijas aizstāvēšanu, ne par sitieniem mācīties krievu dziesmas.»

Lai sasniegtu mērķi — pārcelšanu uz latviešu bataljoniem, karavīri rakstīja arī kolektīvas vēstules, noslēgumā parakstoties. Zemessargs Jūlijs Pētersons vēstulē J. Gold­manim norādīja, ka raksta arī savu dienesta biedru vārdā. «Mēs, pulciņš otrās šķiras zemessargu, iedalīti Petrogradas Leibgvardes pulkā, rakstām Jums (..). Nerunājot par stingro disciplīnu, mūsu priekšniecība visādi izliek savu varu, lai varētu tikai mūs sodīt ar tīri necilvēcīgām mocībām. Bez tam daudzi neprot krievu valodas, caur ko viņu grūtais stāvoklis dubultojas. Nespēdami ilgi tādu slogu nest, esam nodomājuši iestāties latviešu bataljonos. Ja uzzinātu par vēlmi stāties, priekšniecība vēl vairāk nospiestu.»

Brīvprātīgie latviešu strēlnieki un viņu pavadītāji teātra «Olimpija» pagalmā pirms došanās uz Daugavmalu.
Brīvprātīgie latviešu strēlnieki un viņu pavadītāji teātra «Olimpija» pagalmā pirms došanās uz Daugavmalu.

Vēlmi iestāties latviešu strēlnieku bataljonos izteica arī bēgļi, kuri dažādu iemeslu dēļ bija nonākuši Krievijas iekšienē. Daudziem Kurzemē un Zemgalē bija palikušas dzimtās mājas un tuvinieki. Tāpat vēstules latviešu strēlnieku bataljonu Organizācijas komitejai sūtīja nepilngadīgi zēni, kuri lūdza, lai tos uzņem strēlniekos, jo uzņemšanas komisijas viņus atraidījušas.

Ceļš līdz latviešu bataljoniem
Neskatoties uz vairākkārtējiem gan pašu karavīru, gan arī latviešu strēlnieku bataljonu Organizācijas komitejas lūgumiem,  ne vienmēr bija iespējama pārcelšana uz latviešu bataljoniem. Neredzot citu iespēju, daudzi karavīri riskēja un neatļauti pameta savas karaspēka daļas, mēģinot nokļūt līdz latviešu strēlnieku vie­nībām. Vairāki šādi gadījumi fiksēti 1916. gadā, kad brīvprātīgo pieņemšana jau daļēji bija noslēgusies. 1916. gada sākumā kopā ar dienesta biedriem savu karaspēka daļu pameta vēlākais 5. Zemgales latviešu strēlnieku bataljona apakšvirsnieks Rūdolfs Ivanovs, kurš savu pārgalvīgo došanos uz latviešu bataljoniem aprakstīja atmiņās: «(..) Kad dabūjām zināt par latviešu bataljonu nodibinā­- ­šanu, mēs, latvieši, kas atradāmies 2. armijas transporta dienestā, apmēram 25 cilvēki, nolēmām visādā ziņā tikt savos bataljonos un iesniedzām lūgumrakstus savam vada virsniekam par mūsu pārskaitīšanu latviešu strēlniekos. (..) Es un citi saņēmām noraidošu atbildi. Tad mēs, četri latvieši, sagatavojāmies patvarīgi atstāt dienestu un doties uz Rīgu, lai katrā ziņā nokļūtu latviešu strēlnieku bataljonos (..). Kad pēc klusas sagatavošanās atvadījāmies no saviem dienesta biedriem (..), mēs bijām apgādāti no turienes kancelejā strādājošā latvieša ar dokumentiem un tādējādi vilcienā laimīgi izlaipojām no kontroles virsnieka. [Pēc no­- kļūšanas Rīgā] saņēmu no saviem tautiešiem, kas palika transportā, vēstuli; savā vēstulē viņi aprakstīja mūsu iztrūkumu (..). Kad otrā rītā paziņojuši par mūsu iztrūkumu bataljona komandierim, tas teicis, ka mēs būšot laikam aizgājuši sādžu meitās un krituši komandanta rokās; pats viņš aizgājis mūs meklēt, bet, sādžā neatradis, izsūtīja 8 vīrus uz zirgiem meklēt mūs mežos, bet praporščiku nosūtījis uz staciju nodot telegrammas visām stacijām par bēgļu arestēšanu. Neskatoties uz visu to, mēs tomēr laimīgi nokļuvām vecā Rīgā — tuvāki latviešu bataljoniem.»

Liellaivas ar brīvprātīgajiem latviešu strēlniekiem dodas ceļā no Daugavmalas uz Mīlgrāvi.
Liellaivas ar brīvprātīgajiem latviešu strēlniekiem dodas ceļā no Daugavmalas uz Mīlgrāvi.

Neņemot vērā dažus starpgadījumus, vairākumā gadījumu latviešu pāreja uz saviem bataljoniem netika liegta. Strēlnieks Voldemārs Bērziņš 1915. gada vasarā dienēja Petrogradā dislocētajā 6. sapieru pulkā un, formējoties latviešu strēlnieku bataljoniem, kopā ar saviem dienesta biedriem veiksmīgi nokļuva Rezerves latviešu strēlnieku bataljonā, kurš bija dislocēts Tērbatā (Tartu). V. Bērziņš atmiņās norāda: «1915. gada jūlijā, kad ieradāmies Cēsīs uz mobilizāciju, mūsu apslēptā vēlēšanās bija, ka labāk būtu gan cīnīties savā zemē nekā citā Krievijas malā. (..) Mūsu ilgas par cīņu dzimtā zemē tomēr piepildījās. Kādā vakarā pēc pārbaudes, kad jau bijām nolikušies gulēt, mūs iztraucēja taures skaņas. Bija dota pavēle apģērbties un nostāties. Kāds virsnieks paziņoja, lai latvieši iziet no ierindas, jo esot nodibināti latviešu strēlnieku pulki, kuros varot iestāties tikai latvieši, un mēs, kas gribot izbraukt uz strēlnieku pulkiem, lai ejot uz kanceleju pierakstīties, lai rīt jau varētu aizbraukt. Neaprakstāma sajūta pārņēma visus; no prieka visu nakti negulējām, spriežot un domājot, kā tas viss noticis. Krievi teica dažādas valodas, ieteica nebraukt, jo tur ātri vien dabūšot galu. Tomēr tas mūsu sajūsmu nemazināja, jo gribējām cīnīties kopīgi savā dzimtenē. Otras dienas vakarā saņēmām pavēli sapulcēties aizbraukšanai ar visām mantām, kādas jau nu Dievs zaldātiņam devis. Steidzīgi vien, ka neviens virsnieks no mums neatvadījās. Kad saņēmām pavēli soļot, viens mums uzsauca: «Zēni, uzdziedāsim «Kur tu teici, gailīti manu»!» Tas man tā iespiedās sirdī, ka aizrāvās elpa. Kad izgājām uz ielas, nepaguvām dziedādami paiet dažus simtus soļu, kad no visām pusēm saradās ziņkārīgo apbrīnotāju pūlis. «Kas tie par krievu karavīriem, kas dzied svešas dziesmas?» (..) Pa ceļam līdz stacijai saradās daži desmiti latviešu pavadītāji, kuriem, redzams, bija vēl lielāks prieks nekā mums. Viņi mūs apdāvināja ar barankām, teikdami: «Nu, zēni, parādiet krieviem, kā karo frontē!» Iesēdāmies vilcienā. Uz kurieni mūs vedīs, neteica, jo tas bija armijas noslēpums, tikai nopratām, ka uz dzimtenes pusi braucam. Kad vilciens pienāca Tērbatā, deva pavēli: «Izkāpt,» — sapratām, ka esam galā. (..) Pa ceļam aprunājos ar kādu strēlnieku, uz kurieni mūs ved. Tas teica: «Uz huzāru kazarmām, tur stāv rezerves bataljons.» Patiešām, kad ielas galā izgājām vārtiem cauri, pa kreisi stāvēja uzrakstīts: «Latv. strēln. rez. bataljons.» (..) Mūsu cerības bija piepildītas un sajūsmai nebija robežu, jo visur skanēja latvju mēle. Pēc tam sākās parastais darbs un cīņas frontē, līdz galīgai armijas sabrukšanai.»

Lai arī veids, kā visi šie karavīri nokļuva līdz latviešu strēlnieku bataljoniem bija atšķirīgs un dažādu pārdzīvojumu bagāts, viņus visus vienoja viens mērķis — cīnīties kopā ar citiem latviešiem savā zemē un stāties pretī ienaidniekam, kurš jau ilgstoši postīja Latvijas zemi. Tas spilgti redzams arī karavīru atmiņās un vēstulēs, kuras caurvij saviļņojums par iespēju dienēt latviešu strēlnieku bataljonos.

Uz Pasaules jumta. Tibeta

Edmunds Vītols,
NBS rezerves kapteinis.

Foto — no autora personiskā arhīva.

Sākums 2014. gada novembra un šā gada janvāra,
februāra un marta numurā.

edm-img_0256

Jau pēc īsa brīža, kad bijām izkāpuši no automašīnām, es sajutu, kā retinātais gaiss mani apdullina, jo parādījās sajūta, ka viss, ko redzu, ir sabremzējies, visas kustības, pat galvas pagrieziens šķita kā palēninātā kinofilmā. Rudigers, kas stāvēja netālu no manis un fotografēja pasakainos kalnu skatus, nolaida fotokameru un, pavērsies pret mani, jautāja: «Edmund, vai tas notiek arī ar tevi?» — un pakratīja ar roku pie deniņiem. Es teicu, ka esam strauji uzbraukuši augstākā vietā un jācer, ka šīs sajūtas atkāpsies, kad atkal pabrauksim zemāk. Indiešu seniori jau bija ierāpušies atpakaļ automašīnās un pacietīgi gaidīja pārējos. Abi japāņi gan bija pagājuši tālāk un uzmeistaroja nelielu, simbolisku akmens krāvumu stūpas formā, kā tas pieņemts budistiem. Pēc brīža mūsu kolonna traucās tālāk, bet kalna virsotnē tad tikai parādījās mūs pavadošā kravas mašīna, kas turpmāk visa ceļa gaitā regulāri atpalika no džipiem.

Pēc pusstundas, kad bijām pabraukuši teju par kilometru zemāk, diskomforts, kas visus pārsteidza augstkalnu pārejā, lēni atkāpās un pašsajūta uzlabojās. Mūsu džipa šoferītis ielika magnetofonā tibetiešu dziesmu kaseti, kas visu turpmāko ceļu skanēja no saullēkta līdz saulrietam, viena puse un otra puse. Ceļojuma beigās mēs zinājām no galvas piedziedājumu katrai dziesmai tīrā tibetiešu valodā, taču bez mazākās sajēgas par dziesmu saturu. Laikam jau tās bija par mīlestību un ilgām. Mūzika skanēja, bet mēs sēdējām katrs savā klusuma valstībā, jo priekšā bija garie pārbraucieni līdz pašam Kailasam. Bija pienācis īstais laiks gremdēties savas dvēseles dzīlēs un sagatavoties tam, kas mūs visus un katru atsevišķi gaidīja, ierodoties pie svētā Kailasa kalna. Dīvaina sajūta pārņēma, kad džips brauca pa akmens tuksnesi, kas bija pilnīgi līdzens, bez mazākām braucamā ceļa pazīmēm. Mēs vienkārši ripojām pa kaut kad aizvēsturē izbijušas jūras dibenu. Kalnu grēdas bija neticami tālu, un mākoņi — neticami zemu. Šodien bija jānobrauc 240 kilometri pa šo nekurienes ceļu. Vairākas stundas neredzējām nekādas dzīvības pazīmes, tikai mūsu septiņi auto joņoja pa šķietami izmirušo līdzenumu, kas atradās četru kilometru augstumā. Saceltās putekļu vērpetes uzreiz aizdzenāja spēcīgais vējš, kurš šeit valdīja augu dienu un nakti. Man likās pilnīgi nesaprotami, kā šoferi spēja orientēties šajos bezceļa apstākļos, jo priekšā nebija nekādu zīmju, pat ne automašīnu riepu nospiedumu smiltīs, kas liecinātu, ka pirms mums vispār kāds te kādreiz braucis. Aiz loga pletās vienmuļa Mēness ainava, vienkārša, bezgalīga un skaista, tā prātu darīja rāmu un klusu. Es zināju, ka tā būs, es tiecos un ilgojos pēc šā brīža un apzināti gāju uz mērķi, lai būtu tieši tā, kā ir tagad. Uzdevu sev jautājumu, vai esmu laimīgs šai brīdī, šeit un tagad? Atbilde bija stingra un apzināta — jā.

Pēc kāda laika klaja lauka vidū parādījās ķīniešu armijas kontrolpunkts. Betona ēka ar dažām būdām tai apkārt, dzeloņdrāšu žogs un mastā plīvojošs sarkans karogs ar dzeltenu zvaigzni. Mūsu kolonna apstājās, un gids, savācis pases, devās kārtot nepieciešamās formalitātes un atļauju grupai doties uz Kailasa reģionu. Džipā bija karsti, taču, kolīdz izkāpām, par spīti kalnu saules siltajiem stariem, aukstais un stiprais vējš lika sevi manīt, un visi steidza uzvilkt siltās jakas un cepures. Visvairāk drebinājās indieši, kas bija atbraukuši no Indijas vidienes un karstajiem dienvidu štatiem. Tie bija silti saģērbušies un satuntulējušies vilnas segās, pat cimdus uzvilkuši. Taču tas bija tikai sākums, un turpmāk, jo augstāk būsim, jo aukstāks kļūs. Un būs vēl priekšā naktis, kad vajadzēs gulēt teltīs. Arī man sala, apzinājos, ka savā līdzpaņemtajā jaķelē es būtu nosalis viens divi, vēl pat nesasniedzis Kailasa pakāji. Kamēr gaidījām nepieciešamo dokumentu noformēšanu, pie mūsu džipiem pienāca galīgi noskranduši un nopuņķojušies tibetieši, gan sievietes, gan vīrieši, gan bērni. Viņi visi izskatījās ļoti nožēlojami, un viņu pārvietošanās līdzeklis bija zirga pajūgs, kur uz mantām un sai­ņiem sēdēja sievietes un bērni. Laikam jau visa iedzīve atradās pajūgā. Grūti bija iztēloties, kā viņi tika uz priekšu pa šiem akmeņainajiem līdzenumiem, kur neviens nebija pasargāts no mežonīgā vēja, kas svilināja līdz kaulam, nemaz nerunājot par nakšņošanu šādos apstākļos. Tibetieši staigāja starp mašīnām un diedelēja naudu vai ko ēdamu. Mūsu pavadoņi aicināja kāpt atpakaļ džipos, lai te nesāktos kņada kā tirgus laukumā, kas varēja izraisīt ķīniešu armijnieku neapmierinātību, un tad tibetieši dabūtu trūkties. Indieši uzreiz ieņēma savas vietas, lai nekontaktētos ar vietējiem, bet Rudigers devās tieši tibetiešu barā, dalīdams konfektes bērniem un sīknaudu pieaugušajiem. Viņš mēģināja būt draudzīgs un uzrunāja tibetiešus savā vāciskajā angļu valodā. Protams, neviens viņa valodu un motīvus nesaprata, un izbadējušies un nosalušie ļaudis ātri savāca visu, ko Rudigers bija izvilcis no kabatām. Pastiepuši rokas, viņi prasīja vēl. Visiem nepietika, un tie, kas bija palikuši tukšā, ar žēlabainu skatienu vērās džipu logos. Iespējams, arī šie ļaudis devās svētceļojumā uz Kailasu, bet viņiem ceļš līdz kalna pakājei bija daudz smagāks un skarbāks nekā mums. Mēs sēdējām džipos un dienā veicām desmit reizes garāku ceļa posmu nekā viņi ar savu pajūgu.

Kosmiskās mandalas centrā  ir Kailass.
Kosmiskās mandalas centrā ir Kailass.

Sakāpām džipos un atkal drāzāmies augšup un lejup pa kalnu nogāzēm, metot līkločus pa nosacīto ceļu kalnos. Vietām redzējām nelielas tibetiešu apmetnes, kurām aizdrāzāmies garām, atstājot tās putekļu vērpetēs. Šur tur kādā uzkalniņā bija redzamas arī vientuļas budistu stūpas.

Jāņem vērā, ka kalni un ezeri tibetiešu izpratnē nav tikai ierastās dabas ainavas sastāvdaļa, tā ir sakrālā vide jeb spēka vieta, kas ir pašas dabas izveidota svētnīca, kurā uzturas dievības. No vēstures zināms, ka reliģiozam cilvēkam kalns ir kā kosmiskais centrs, kas savieno cilvēcisko ar dievišķo. Piemēram, jūdiem ir Sīnājs, Palestīnā — Gerizims, Ķīnā — Taišans, Austrālijā — Uluru klints, kristiešiem — Golgāta, japāņiem — Fudzijama, bet hinduistiem, džainiem, budistiem un bona reliģijas piederīgajiem ir Kailasa kalns.

Himalaju mērogos Kailass nav no lielākajiem kalniem, tas sniedzas 6714 metrus virs jūras līmeņa, taču uz apkārt esošo kalnu fona izceļas ar savu izteikti piramidālo formu un allaž sniegoto virsotni. Budisti Kailasu uzskata par mistiskā Meru kalna pasaulīgo, materiālo jeb acij redzamo izpausmi, kas atrodas kosmiskās mandalas centrā. Šo mandalu var redzēt ļoti daudzos budistu klosteros — attēlotu tibetiešu sakrālās mākslas gleznās jeb tankās. Šīs mandalas ģeogrāfisko un metafizisko jēgu skaidro ļoti dažādi, meklējot atbilstības gan šīs zemes, gan debesu ķermeņu kartēs, gan cilvēka ārējā veidolā, gan viņa smalkajā ķermenī.

Tibetiešu pajūgi pie ķīniešu kantrolposteņa.
Tibetiešu pajūgi pie ķīniešu kantrolposteņa.

Tibetieši Kailasu dēvē par Kangrinpoče jeb Sniegāju dārgakmeni. Budisti Kailasu uzskata par bodisatvas Čakrasamvaras un viņa līdzgaitnieces Vadžrajogines mājvietu, hinduistiem Kailass ir dieva Šivas mājoklis, džainiem tā ir spēka vieta, kur viņu pirmais pravietis sasniedzis apgaismību, bet bona reliģijas sekotājiem Kailass ir kristāla stūpa, kas izstaro kosmosa mistiskos spēkus. Budistu lamas (skolotāji) uzsver, ka Kailass ir ne tikai pasaules centrs, kas eksistē fiziskā un metafiziskā līmenī, bet arī augstāko transcendentālo spēku svētnīca. Svētceļojumu uz Kailasu kā garīgi, tā fiziski viņi uzskata par vienu no vissmagākajiem pasaulē.

Pieturvieta pusdienām.
Pieturvieta pusdienām.

Tas, ka Kailass atrodas ļoti tālu no apdzīvotām vietām, ka tas ir pilnīgi izolēts no profānās pasaules un cilvēku ikdienības, vēl vairāk nostiprina svētā kalna noslēpumainību. Arī leģendām apvītā, mistiskā Šambala ir cieši saistīta ar Kailasu, tiesa gan — runa ir vairāk par metafizisko līmeni.

Un tā, svētceļniekiem nonākot Kailasa pakājē, sākas pats galvenais visa tālā ceļa process, proti — kora jeb apiešana apkārt kalnam. Hinduisti, budisti un džaini iet kalnam apkārt pulksteņa rādītāju kustības virzienā, bet bona reliģijas adepti iet pretējā virzienā. Pamatideja šim gājienam ap kalnu ir cieši saistīta ar karmiskajiem nopelniem, jo visas četras minētās reliģijas stingri pieturas pie reinkarnācijas teorijas.

Kora jeb apkārt Kailasa kalnam vedošais ceļš ir 53 kilometru garš, un mums bija plānots to veikt trīs dienu laikā. Vēl šo gājumu apkārt kalnam dēvē par parikarmu — jau nosaukumā ietverta pasākuma saistība ar jēdzienu «karma». Jebkura svētceļojuma izdošanos nosaka cilvēka iekšējā noskaņošanās, viņa reliģiskā pārliecība un absolūta ticēšana transcendentālajam esības līmenim. Koras laikā jāpārvar Dolma La augst­kalnu pāreja, kas atrodas 5650 metru aug­- stumā, un šis augstums jau ir dzīvībai bīstams. Kur patverties, tur nav, un ar medicīnisko palīdzību var nerēķināties, atliek paļauties tikai uz paša spēkiem. Izbraucamu ceļu nav, tikai svētceļnieku taka. Kāds varbūt iedomājas, ka iespējama evakuācija ar helikopteru, kā tas ir Nepālā. Taču Tibetā helikopteri ir tikai Ķīnas armijniekiem, bet nekādus glābšanas pakalpojumus «reliģiozi apsēstajiem» svētceļniekiem viņi nesniedz, turklāt helikopteri tādā augstumā nelido.

Pēc vienmuļas un ilgas braukšanas piestājām pie kādas apdzīvotas būdas ezera krastā. Putekļi bija visur — mašīnā, ārā, drēbēs, mutē, degunā. Rudigers ik pa brīdim sekoja augstuma līmenim savā elektroniskajā pulkstenī. Tagad tas rādīja 4500 metru atzīmi virs jūras līmeņa. Tika organizēts atpūtas brīdis, kad varējām izkāpt nokārtoties, izstaipīt kājas un nopurināt putekļus. Mūsu pavāru kompānija sarosījās un gatavoja siltas pusdienas, izmantojot gāzes balonu un saliekamo plītiņu. Paēdām vārītus rīsus ar konservētām pupiņām tomātu mērcē un padzērām karstu tēju. Ak, cik gards bija šis pieticīgais ēdiens!

Brīdi atpūtušies, mēs turpinājām ceļu. Taču drīz vien mūsu džipam kaut kas atgadījās, un apstāties iznāca visai kolonnai. Mazie šoferīši salīda zem džipa, un pēc divdesmit minūtēm problēma bija novērsta. Atkal drāzāmies augšup un lejup, no vienas kalnu pārejas uz nākamo. Sēdēšana džipā nemaz nebija tik bezbēdīga padarīšana, jo auto kratījās un palēcās uz nelīdzenā ceļa ik pa brīdim. Šoferi zināja, ka šodien paredzētais ceļa posms jāveic līdz krēslas brīdim, citādi varējām palikt bez naktsmājām, tādēļ mašīnas traucās uz priekšu kā rallijā. Redzēju, ka blakus sēdošais indiešu senioru pāris bija pamatīgi nomocījies ar saspringto braukšanu, īpaši kundze, bet abi nepārmija savā starpā ne vārda, tikai klusējot malkoja ūdeni no pudeles. Mana fiziskā pašsajūta bija slikta, jo nemitīgā augstuma maiņa, ilgstošā kratīšanās un karstums mašīnas salonā, kā arī aukstais vējš apstāšanās brīžos, žilbinošā kalnu saule un putekļu smārds, visi šie faktori izraisīja diskomfortu, kas skāra ne vien grupas locekļus, bet arī pavadošo personālu. Šķērsojām tiltu pāri Bramaputras upei. Es pat neatceros, kādā kontekstā, taču šo nosaukumu zināju no pusaudža vecuma. Kāds man reiz teica, ka esot upe ar tādu nosaukumu kaut kur ļoti tālu Āzijā, bet esot. Es neticēju, bet šis nosaukums iegūla manā zemapziņā. Tagad, izdzirdējis šo nosaukumu un ieraudzījis leģendāro upi, es sirsnīgi pasmaidīju, jo dzīve allaž parūpējas par unikāliem pārsteigumiem. Iebraucām miestā Saga, kur mums būs jānakšņo. Jau pēc brīža varējām secināt, ka sadzīves apstākļi kļuva arvien pieticīgāki, kopš virzījāmies dziļāk Tibetas teritorijā. Šoreiz biju četrvietīgā telpā kopā ar vācieti Akselu, kas pēc sava nesenā «varoņdarba» bija kluss un rāms. Vēl pirms saulrieta aukstums ar neredzamiem saltiem spārniem strauji ielauzās it visur un ar savu sarmoto elpu stindzināja visus. Tikai tagad kritiski padomāju par savu līdzpaņemto guļammaisu, kura aukstuma noturības rādītājs bija mīnus piecpadsmit grādi. Vai, guļot naktī teltī augstkalnu apstākļos — aprīlī Tibetā, tas nebūs par plānu? Kaut ko mainīt vairs nebija iespējams, jo bijām jau pārāk tālu Tibetas teritorijā un ceļš veda tikai uz priekšu, uz ilgi loloto mērķi. Protams, esot Katmandu, kur vēsākajās rīta stundās gaisa temperatūra nokritās līdz plus sešpadsmit, likās, ka mīnus piecpadsmit būs ļoti optimāla temperatūra siltuma saglabāšanai. Jutu, ka galva ir dulla, nedaudz arī džinkstēja ausīs. Centos nedomāt par to, kā būs, jo šobrīd tas tikai traucēja un bija bezjēdzīgi. Taču apzinājos, ka briest pamatīgs pārbaudījums manam fiziskajam un garīgajam ķermenim. Bet — tieši to jau es gribēju.

Apbrīnojami, bet mobilie sakari ar ārpasauli un ar Latviju šeit strādāja! Izmantoju šo iespēju un aizsūtīju vairākas īsziņas mājiniekiem un draugiem. Pat saņēmu atbildes!

Ievēroju, pat apzinoties, ka šādos apstākļos pastiprināti ir jādzer ūdens, es to daru ar piespiešanos, jo negribas. Sliktas paš­sajūtas dēļ nolēmu vakariņās neiet. Diena bija nogurdinoša, iespaidiem un pārdomām pilna, tagad jākrāj spēki nākamajai.

Gulēju slikti, jo sāpēja galva, naktī piecēlos un izgāju ārā, mēness teju būs pilns, tam apkārt dīvains, milzīgs gaismas vainags, šādu parādību biju Latvijā redzējis pagājušajā gadā. No rīta brokastis neēdu, tik padzēru tēju un iejaucu dzeramā ūdens pudelē divas tabletes aspirīna, lai šķidrinātu asinis un palīdzētu tām skābekli iznēsāt pa organismu. Saklājot savu guļamvietu, gultā atradu akmeni, kuru iepriekšējā dienā biju pacēlis kādā kalnu pārejā tā īpatnējas formas dēļ. Nezinu, kādu apsvērumu vadīts, bet jutu, ka akmens jāatstāj. Noliku to ceļa malā, un pēc kāda brīža man pilnībā pazuda galvassāpes un sliktā dūša.

Aiz nākamā pagrieziena mūs gaidīja  negaiss.
Aiz nākamā pagrieziena mūs gaidīja negaiss.

Šodienas pārbrauciens bija plānots sešām septiņām stundām, bet pa labāku grantsceļu. Debesjumu klāja mākoņu sega, un varēja izteikti just, ka, saulei izspiežoties cauri mākoņiem, uzreiz kļuva siltāk. To juta pat automašīnā. Saule noglāstīja ar siltu vilni, tiklīdz apspīdēja grēcīgo zemi. Ceļā sanāca pārmīt dažus vārdus ar blakus sēdošo Deivu. Sirmais indietis bija būvinženieris, sešdesmit deviņu gadu vecs. Pēdējos trīsdesmit gadus viņš kopā ar ģimeni dzīvoja un strādāja ASV, kur bija uzaicināts kā labs speciālists. Abi bija ASV pilsoņi. Šai ceļojumā viņš bija devies pēc sava tēva lūguma. Tēvs visu mūžu dzīvoja Indijā un bija no bramaņu kastas, tātad arī pats Deivs. Tēvam bija deviņdesmit deviņi gadi, un viņš bija lūdzis dēlu veikt svētceļojumu uz dieva Šivas mājokli — Kailasa kalnu Tibetā, lai godinātu to viņa vārdā. Tēvs būtu devies ceļā pats, bet viņa vecums bija pārāk liels. Indiešu ģimenēs bērni pret vecākiem allaž jūt dziļu cieņu, tāpēc «bērnam», kam pašam bija teju septiņdesmit gadi, tēva lūgums bija svēts. Un nebija nekādas nozīmes tam, ka viņš atradās citā pasaules malā, ka varbūt viņam bija kādas svarīgas darīšanas. Deivs bija ātri saposies un no ASV devies tieši uz Nepālu, lai organizētu nokļūšanu Tibetā. Arī viņš pats esot ļoti reliģiozs cilvēks, un visa viņa ģimene, ilgus gadus dzīvodama ASV, regulāri veicot hinduistu pudžas un ievērojot indiešu tradīcijas. Deivs teica, ka viņu uztraucot nevis tas, kā viņš nokļūs līdz svētajam kalnam un kā apies tam apkārt, bet  — vai paspēs atgriezties pie tēva ar ziņu, ka lūgums izpildīts. Viņa sieva, uzzinājusi par vīra nodomu, uzreiz teikusi, ka pavadīs viņu kaut uz pasaules malu, bet noteikti atbalstīs un būs blakus. Sieviete klausījās mūsu sarunā, un vienā brīdī mēs saskatījāmies. Es pieliku roku pie sirds un, noliecis galvu, ar cieņu sveicu viņu. Man nebija vārdu, ar ko komentēt vai atbildēt uz nule dzirdēto, bet mana sirds bija pilna aizkustinājuma. Tik patiesu apņēmību, uzupurēšanos, tādu mīlestību un cieņu pret vecākiem, pret vīru, pret tradīcijām… To spēj tikai neizsakāmi cēla sirds.

Turpinājums sekos.

Ārzemju ziņas

PrintFormēs jaunu brigādi un palielinās profesionālo karavīru skaitu

Lietuvas Aizsardzības padome (AP) pieņēmusi lēmumu valsts rietumos saformēt jaunu motorizēto kājnieku brigādi, kuras štābam jāsāk funkcionēt jau 2016. gadā. Jaunās brigādes štāba kodolu veidos militārpersonas no Sauszemes spēku Operacionālās plānošanas un komandvadības centra, kas jau darbojas Klaipēdā.

Lietuvas prezidente D. Grībauskaite un BS ģenerālis V. J. Žuks pēc AP sēdes.
Lietuvas prezidente D. Grībauskaite un BS ģenerālis V. J. Žuks pēc AP sēdes.

Lietuvas Bruņoto spēku komandiera preses sekretārs kapteinis Mindaugs Nei­monts ir precizējis, ka līdz 2021. gadam jaunizveidotā brigāde tiks pastiprināta ar jauniem kājnieku un artilērijas bataljoniem. Pēc M. Neimota teiktā, tuvākajos piecos gados plānots saformēt arī vienu jaunu loģistikas bataljonu, kas papildinās Sauszemes spēku motorizētās kājnieku brigādes «Geležinis vilkas» sastāvu. Šīs brigādes pastāvīgā dislokācijas vieta ir Ruklā, Jonavas rajonā, kas atrodas Lietuvas vidienē.

Lietuvas AP sēdē tika pieņemts arī lēmums 2016. gada militāro budžetu palielināt par 150 miljoniem eiro. Savukārt profesionāļu skaits 2016. gadā tiks palielināts par 1000, kopā sasniedzot 9000 karavīru. Pēc 2016. gada profesionāļu skaita palielināšana tiks turpināta. Lietuvas brīvprātīgo spēku sastāvā pašlaik ir aptuveni 4500 brīvprātīgo.

PrintReanimēs jaunās paaudzes zemūdeņu projektu

Zviedrijas militāri politiskā vadība panākusi vienošanos, kas paredz A26 klases zemūdeņu būves programmas realizācijas uzsākšanu pēc Karalisko jūras spēku (KJS) pasūtījuma. Kā paziņojis aizsardzības ministrs Pēters Hultkvists, valdība piekritusi iedalīt 948 miljonus dolāru divu A26 klases zemūdeņu būvei.

Uzņēmuma «Kockums» A26 projekta koncepts.
Uzņēmuma «Kockums» A26 projekta koncepts.

Zemūdenes tiks pasūtītas kompāniju apvienībā «Saab-Kockums», un tās eks­perti jau uzsākuši darbu pie potenciālā līguma detaļu apspriešanas ar KJS pārstāvjiem. Zviedrijas Karalisko bruņoto spēku materiāltehniskās apgādes aģentūra (The Swedish Defence Material Administration) jau pirms gada ir noslēgusi 3,8 miljonus dolāru vērtu līgumu ar «Saab», pasūtot provizorisku pētījumu par iespējām būvēt jaunās paaudzes zemūdenes. Šis līgums ietver arī opciju par KJS ierindā esošo «Gotland» klases zemūdeņu remontu. Kompānija «Saab» arī uzņēmusies ilgtermiņa saistības 2015.—2024. gadā veikt nepieciešamos pasākumus KJS zemūdeņu flotes funkcionēšanai. Šo pasākumu sarakstā ir gan jaunu zemūdeņu projektēšana un būve, gan citu zemūdens sistēmu ražošana.

Kā liecina atklātajos informācijas avotos pieejamie dati, A26 klases zemūdeņu ūdensizspaids būs 1900 t, bet apkalpē būs 17—30 jūrnieki. A26 būs gaisa neatkarīga dzinēja sistēma, kā arī tiks izmantota GHOST (Genuine Holistic Stealth) tehnoloģija, nodrošinot ārkārtīgi augstus zemūdeņu mazpamanāmības rādītājus. A26 apbruņojumā iekļaus multifunkcio­- nālās torpēdas, spārnotās
raķetes un mīnas. Jaunajām zemūdenēm ir jābūt arī spējai nodrošināt zemūdens aparātu palaišanu un uzņemšanu. Pašreizējie plāni liecina, ka pirmo jauno zemūdeni KJS saņems ne vēlāk kā 2022. gadā.

PrintPalielinās militāro budžetu par astoņiem miljardiem eiro

Marta vidū Vācijas valdība apstiprināja lēmumu turpmāko četru gadu laikā par astoņiem miljardiem palielināt Vācijas Bruņoto spēku budžetu. Valdības apstiprinātais plāns paredz, ka 2016. gadā militārais budžets jau būs 34,209 miljardi eiro. Budžeta palielinājums sasaucas ar finanšu ministra Volfgana Šoibles nesen publiski izteikto atzinumu, ka Vācija ir spiesta uzlabot savas aizsardzības spējas globālās nestabilitātes un krīžu dēļ.

MRAV «Bokser».
MRAV «Bokser».

arz-vacija-2 arz-vacija

Pagaidām nav oficiāli izsludināts, kuras militārā budžeta sastāvdaļas tiks palielinātas, taču eksperti lēš, ka pieaugums sagaidāms zinātniskās pētniecības, kā arī jauna bruņojuma un kara tehnikas iegādes jomā. Apturot savu dalību, Vācija pēdējos gados samazināja finansējumu vairākiem aizsardzības jomas pētnieciskajiem projektiem no 1,104 miljardiem eiro 2010. gadā līdz 854 miljoniem 2014. gadā. Jaunā bruņojuma iegāžu finansējums tika samazināts no 5,53 miljardiem eiro 2010. gadā līdz 3,822 miljardiem eiro 2014. gadā. Viena no lielākajām izdevumu sadaļām būs saistīta ar 131 jaunas multifunkcionālās bruņumašīnas (Multi-Role Armaured Vehicle, MRAV) «Boxer 8x8» iegādi.

MRAV «Boxer 8x8» izstrāde tika pilnībā pabeigta 2009. gadā sadarbībā ar Nīderlandi. «Boxer» īpatnība ir tā modulārā konstrukcija, kas ļauj viegli nodalīt visiem modeļiem unificēto šasiju no korpusa (attēlā). Tādējādi šai bruņumašīnai atbilstoši operacionālajām vajadzībām īsā laikā iespējams nomainīt funkcionālo korpusu. Dažādām «Boxer» modifikācijām ir atbilstoši pielāgots iekšējais aprīkojums. Šāds tehniskais risinājums ļoti būtiski samazina bruņutransporta iegādes un materiāltehniskās uzturēšanas izdevumus.

Otra «Boxer» priekšrocība ir modulārās bruņu aizsardzības koncepcijas izmantošana. Šo bruņumašīnu galvenajam korpusam var viegli piestiprināt bruņuplākšņu komplektu. Jebkādu bojājumu gadījumā bruņu komplekta bojātie segmenti tiek ātri nomainīti, panākot «Boxer» aizsardzības līmeņa atbilstību konkrētam uzdevumam.

PrintIedalīs 1,5 miljardus eiro jauniem transporta helikopteriem

Nīderlandes Karaliskie bruņotie spēki (KBS) ir saņēmuši apstiprinošu lēmumu no ASV Valsts departamenta par iespēju pirkt no ASV helikopteru «CH-47F Chinook» partiju un vairākas ar to saistītās preces un pakalpojumus. Šāds Valsts departamenta lēmums ir nepieciešams, jo to paredz ASV programma «Ārvalstu militārās piegādes». Taču tas nenozīmē, ka ar šo lēmumu Nīderlandei ir noteikti jāizpērk visas atļautās pozīcijas, kuru kopējā vērtība ir aprēķināta 1,5 miljardu dolāru apmērā.

arz-ch47
«CH-47F Chinook».

Nīderlandes KBS no kompānijas «Boeing Helicopter» plāno iegādāties 17 vidējos transporta helikopterus «CH-47F Chinook» ar modificētiem dzinējiem, kā arī 12 rezerves dzinējus, 41 navigācijas sistēmu komplektu, 41 vienkanāla radiostaciju un citas iekārtas. Līguma ietvaros paredzēta arī rezerves daļu un palīgaprīkojuma piegāde, personāla apmācība un citas pozīcijas.

Ar jauno helikopteru palīdzību Nīderlandes KBS plāno stiprināt karaspēka un kravu transportēšanas kapacitāti, uzlabot MEDEVAC un desantēšanas operāciju nodrošinājumu. «CH-47F Chinook» varēs veiksmīgi izmantot arī meklēšanas un glābšanas operācijās, kā arī palīdzības sniegšanai katastrofās cietušajiem un ugunsgrēku dzēšanai. Tāpat šie helikopteri tiks izmantoti koalīcijas spēku atbalstam. Vēlāk CH-47F aizstās KBS rīcībā esošos novecojušos šīs markas helikopteru modeļus.

Transporta helikopteriem «CH-47 Chinook» ir pieci pamatmodeļi — A, B, C, D un E. Modelis F ir uzlabotā transporta versija, kuru ASV armijā plānots ekspluatēt vismaz līdz 2033. gadam. «CH-47 Chinook» apkalpē ir 2—4 cilvēki, bet maksimālais lidaparāta ātrums ir 256 km/h. Helikoptera pašmasa ir 10,1 t, un tas var pacelties gaisā ar 10,3 t kravu.

PrintModernizēs tanku «Leclerc» parku un pirks jaunas bruņumašīnas

Kompānija «Nexter Systems» ir saņēmusi pasūtījumu no Francijas Militāro iegāžu aģentūras (Direction générale de l’armement, DGA) par 200 tanku «Leclerc» un astoņu remonta un evakuācijas mašīnu DCL (Dépanneur Char Leclerc) modernizāciju. Līguma summa ir 330 miljoni eiro. Modernizācijas mērķis ir paaugstināt tanku operacionālo potenciālu un pagarināt ekspluatācijas termiņu. Šos tankus Francija pieņēma bruņojumā pagājušā gadsimta deviņdesmito gadu sākumā. Pēc modernizācijas pirmo tanku piegādei jānotiek 2020. gadā.

Francijas BS DCL parādes laikā.
Francijas BS DCL parādes laikā.

Tankiem «Leclerc» tiks uzstādītas jaunas borta iekārtas, arī radiostacijas un komandvadības sistēmas. Paredzēta bruņu aizsardzības līmeņa paaugstināšana, tostarp uzlabojot tanku korpusa apakšējās daļas aizsardzību pret mīnām. Izpildot visu iecerēto modernizācijas programmu, Francijas BS tankus «Leclerc» varēs ekspluatēt līdz 2040. gadam.

Tanku modernizācija ir svarīga sadaļa Francijas BS uzsāktajā ilgtermiņa programmā «Scorpion», kas ietver vairākus plaša mēroga pasākumus Sauszemes spēku kaujas spēju paaugstināšanai, t. i., gan esošās bruņutehnikas modernizēšanu un jaunas bruņutehnikas iegādi, gan karavīru aizsardzības līmeņa paaugstināšanu, gan personāla informatīvo «apvienošanu» ar tehniku, izmantojot progresīvo tīkla—centrisko informācijas sistēmu. Otra svarīga «Scorpion» programmas sadaļa paredz vairāk nekā 2300 daudzmērķu bruņumašīnu VBMR (Véhicule Blindé Multi-Rôles) iegādi, lai nomainītu vecās bruņumašīnas. VBMR būs apgādātas ar ballistisko aizsardzību, turklāt tehnikai būs modulārā tipa bruņu aizsardzība. VBMR būs jaunās paaudzes sakaru iekārtas. 

PrintPirks gaisa telpas novērošanas radarus

Slovākijas aizsardzības ministrs Martins Glvačs informējis par plāniem iegādāties četrus 3D radaru kompleksus. Radaru piegādes konkursa uzvarētājam jārēķinās, ka par četrām vidējā darbības rādiusa gaisa telpas novērošanas sistēmām Slovākija gatava maksāt aptuveni 60 miljonus eiro. Ministrs M. Glvačs paskaidrojis, ka jaunie kompleksi nomainīs padomju radarus P-37, kas ražoti vairāk nekā pirms 40 gadiem.

Radars P-37.
Radars P-37.

Sākotnēji Aizsardzības ministrija izskatīja iespēju modernizēt vecos radarus P-37, lai tos vēl varētu ekspluatēt līdz 2020. gadam. Taču sakarā ar Ukrainas krīzes rezultātā ieviestajām sankcijām pret Krieviju ir apturētas praktiski visu rezerves daļu piegādes, kas būtu svarīgas Slovākijas Bruņoto spēku kara tehnikai un iekārtām ar padomju vai Krievijas izcelsmi.

2014. gada rudenī Slovākija bija vienojusies ar Poliju, Čehiju un Ungāriju, ka varētu uzsākt četru valstu kopprojektu jaunu radaru ražošanā. Taču, izvērtējot šādas sadarbības nianses, tika konstatēts, ka paies pārāk ilgs laiks, kamēr visas četras puses to atbilstoši juridiski noformēs un varēs uzsākt radaru ražošanu. Taču gan Slovākija, gan Polija, gan Čehija un Ungārija vēlas pēc iespējas ātrāk modernizēt un pilnveidot nacionālās gaisa telpas novērošanas spējas. Piemēram, Čehija jau pērn ir izsludinājusi konkursu par piecu 3D radaru piegādi, nosakot vēlamo piegādes cenu 75—85 miljonu dolāru apmērā.

Pēc ārvalstu preses materiāliem sagatavojusi kapteine Vizma Kaļčeva.
Foto — http://en.delfi.lt; www.defenseindustrydaily.com;
http://militaryreview.su; http://defencetalk.net;
https://ru.wikipedia.org;
http://www.janes.com.

Pi­lo­tē­ja­ma lid­ma­šī­na un bez­pi­lo­ta lid­apa­rāts — mo­der­no lai­ku tan­dēms

Mo­der­nais karš no­zī­mē ne­pār­trauk­tu sān­cen­sī­bu starp vie­nas pus­es pa­sā­ku­miem un ot­ras pus­es pre­tpa­sā­ku­miem kau­jas lau­kā. Šīs sān­cen­sī­bas temps pē­dē­jās des­mit­ga­dēs strau­ji pie­au­dzis, un tas da­žā­du val­stu no­dok­ļu mak­sā­tā­jiem tur­pi­na iz­mak­sāt sim­tiem mil­jar­du do­lā­ru. Mi­li­tā­ra­jā jo­mā bie­ži nā­kas sa­skar­ties ar di­lem­mu, ka ar lie­liem re­sur­siem iz­strā­dā­ta mi­li­tā­rā teh­ni­ka pa­spēj mo­rā­li no­ve­cot līdz brī­dim, kad to sāk ra­žot sē­rij­vei­dā un no­sū­tīt uz mi­li­tā­ra­jām vie­nī­bām. Lai ri­si­nā­tu šo di­lem­mu, ASV uz­sākts eks­pe­ri­men­tāls teh­no­lo­ģi­ju in­teg­rā­ci­jas pro­jekts «System of Systems In­teg­ra­ti­on Technology and Experimentation» (So­SI­TE). Pro­jek­tu re­ali­zē ASV per­spek­tī­vo aiz­sar­dzī­bas pro­jek­tu aģen­tū­ra (The De­fen­se Ad­van­ced Re­se­arch Pro­jects Agency, DAR­PA). So­SI­TE mēr­ķis ir pa­nākt, ka ASV kau­jas bez­pi­lo­ta lid­apa­rā­ti spēs bom­bar­dēt mēr­ķus ko­pā (sa­sais­tē) ar pi­lo­tē­ja­miem lid­apa­rā­tiem. Ša­jā pro­jek­tā DAR­PA ie­sais­tīs arī kor­po­rā­ci­jas «Bo­eing» un «Loc­khe­ed Mar­tin».

DAR­PA iz­strā­dā­tā no­va­to­ris­kā shē­ma ir teh­no­lo­ģis­ki sa­rež­ģī­ta, jo tās pa­ma­tā būs al­go­rit­mis­kais prog­ram­mnod­ro­ši­nā­jums un sis­tē­mis­kās adap­tā­ci­jas ka­pa­ci­tā­te. Eks­per­tiem nāk­sies iz­strā­dāt jaun­us stan­dar­tus mi­li­tā­ra­jām ie­kār­tām, lai to mo­du­ļi kļū­tu sav­star­pē­ji aiz­vie­to­ja­mi un starp tiem dar­bo­tos at­pa­kaļ­ejo­šas sa­zi­ņas prin­ci­pi. Šā­da mul­ti­fun­kci­onā­la teh­no­lo­ģis­ko ie­kār­tu «sa­zi­nā­ša­nās» ļaus sar­gāt mi­li­tā­rās sis­tē­mas no ki­be­ruz­bru­ku­miem vi­su bru­ņo­to spē­ku mē­ro­gā. DAR­PA eks­per­ti ap­gal­vo, ka šis pro­jekts ir re­āls, pa­tei­co­ties pie­eja­mām mi­ni­atu­ri­zā­ci­jas teh­no­lo­ģi­jām, jaun­ām al­go­rit­mis­kām prog­ram­mām un ul­tra­mo­der­­- niem ma­te­ri­āliem.

DAR­PA pro­jek­ta So­SI­TE sis­tē­mas ap­rak­stā teikts, ka tiks in­teg­rē­tas kau­jas lid­ma­šī­nu un bez­pi­lo­ta lid­apa­rā­tu (BPL) kau­jas spē­jas. Tas no­zī­mē, ka iz­nī­ci­nā­tājs pār­ī ar kau­jas BPL va­rēs do­ties tie­ši uz pre­ti­nie­ka mēr­ķi, pie­mē­ram, ra­dio­lo­kā­ci­jas sta­ci­ju. Pir­mo trie­cie­nu mēr­ķim veiks iz­nī­ci­nā­tā­ja pi­lots, un cil­vē­ka pa­lais­tās ra­ķe­tes dos orien­tie­rus BPL turp­mā­ka­jai dar­bī­bai. Kau­jas BPL pa­re­dzēts ap­gā­dāt ar lie­lu kau­jas kom­plek­tu, no­dro­ši­not efek­tī­vu re­zul­tā­tu. Viens no ļo­ti bū­tis­kiem šā­da tan­dē­ma ie­gu­vu­miem būs pi­lo­tu dzī­vī­bas sa­gla­bā­ša­na, jo pi­lo­tē­ja­mais iz­nī­ci­nā­tājs pēc pirm­ā trie­cie­na ne­ka­vē­jo­ties at­stās bīs­ta­mo zo­nu.

So­SI­TE ie­tva­ros vai­rā­ki BPL vāc iz­lū­ko­ša­nas in­for­mā­ci­ju par pre­ti­nie­ka mēr­ķi — ra­da­ru, vien­lai­kus traucējot  ra­da­ra fun­kci­onē­ša­nu. Pēc BPL ie­gū­tās in­for­mā­ci­jas, kas ap­vie­no­ta ar tan­dē­mā eso­šā iz­nī­ci­nā­tā­ja iz­lū­kin­for­mā­ci­ju, pi­lots var rī­ko­ties mak­si­mā­li efek­tī­vi. Iz­nī­ci­not ra­da­ru, tiek at­vērts «logs» pre­ti­nie­ka pre­tgai­sa aiz­sar­dzī­bā, un šo ie­spē­ju iz­man­to ci­tas pi­lo­tē­ja­mās lid­ma­šī­nas un kau­jas BPL.
So­SI­TE ie­tva­ros vai­rā­ki BPL vāc iz­lū­ko­ša­nas in­for­mā­ci­ju par pre­ti­nie­ka mēr­ķi — ra­da­ru, vien­lai­kus traucējot ra­da­ra fun­kci­onē­ša­nu. Pēc BPL ie­gū­tās in­for­mā­ci­jas, kas ap­vie­no­ta ar tan­dē­mā eso­šā iz­nī­ci­nā­tā­ja iz­lū­kin­for­mā­ci­ju, pi­lots var rī­ko­ties mak­si­mā­li efek­tī­vi. Iz­nī­ci­not ra­da­ru, tiek at­vērts «logs» pre­ti­nie­ka pre­tgai­sa aiz­sar­dzī­bā, un šo ie­spē­ju iz­man­to ci­tas pi­lo­tē­ja­mās lid­ma­šī­nas un kau­jas BPL.

Tiek prog­no­zēts, ka So­SI­TE iz­man­to­ša­na ļaus bū­tis­ki uz­la­bot gai­sa trie­cie­nu efek­ti­vi­tā­ti. Tā kā BPL veiks trie­cie­nus pēc iz­nī­ci­nā­tā­ju pi­lo­tu sā­kot­nē­jās uz­va­des, BPL va­rēs iz­man­tot daudz lē­tā­ku mu­nī­ci­ju sa­lī­dzi­nā­ju­mā ar mo­der­nām tā­lās uz­va­des ra­ķe­tēm. Tur­klāt mēr­ķa iz­nī­ci­nā­ša­nai va­ja­dzēs skait­lis­ki ma­zāk mu­nī­ci­jas, jo BPL va­rēs pie­li­dot mak­si­mā­li tu­vu mēr­ķim. BPL iz­nī­ci­nā­ša­nas ga­dī­ju­mā iz­de­vu­mi būs dau­dzas rei­zes ma­zā­ki, ne­kā zau­dē­jot mo­der­no pi­lo­tē­ja­mo iz­nī­ci­nā­tā­ju.

 She­ma­tisks at­tēls, kā iz­nī­ci­nā­tājs caur sa­ka­ru ka­nā­liem pil­da ko­man­dva­dī­bas plat­for­mas fun­kci­ju, lai kau­jas BPL  uz­va­dī­tu mēr­ķiem.
She­ma­tisks at­tēls, kā iz­nī­ci­nā­tājs caur sa­ka­ru ka­nā­liem pil­da ko­man­dva­dī­bas plat­for­mas fun­kci­ju, lai kau­jas BPL uz­va­dī­tu mēr­ķiem.

Ja So­SI­TE pro­jekts iz­rā­dī­sies veik­smīgs, ASV iz­do­sies no­sar­gāt sa­vu pā­rā­ku­mu ātr­i mai­nī­ga­jā pa­sau­lē. Ar So­SI­TE pa­lī­dzī­bu ASV in­teg­rēs jaun­ās teh­no­lo­ģi­jas ātr­ākā tem­pā, ne­kā po­ten­ci­ālie pre­ti­nie­ki spēs adap­tē­ties un dot pre­tspa­ru jaun­ā pro­jek­ta priekš­ro­cī­bām. DAR­PA pro­jek­ta gal­ve­nā jē­ga būs sav­star­pē­ji aiz­vie­to­ja­mi mo­du­ļi un plat­for­mas, un šīs īpa­šī­bas at­tiek­sies gan uz ra­dio­elek­tro­nis­kās cī­ņas jo­mu, gan da­žā­diem sen­so­riem, gan ie­ro­ču un kau­jas va­dī­bas  sis­tē­mām, gan na­vi­gā­ci­ju un sa­ka­riem, gan arī pi­lo­tē­ja­miem un bez­pi­lo­ta lid­apa­rā­tiem.

Pēc ār­val­stu pre­ses ma­te­ri­āliem sa­ga­ta­vo­ju­si
kap­tei­ne Viz­ma Kaļ­če­va.
Fo­to — http://www.giz­mag.com/dar­pa.