Latvijas ziņas

19. martā ar kuģi no Norvēģijas Latvijā tika nogādātas kravas automašīnas «Scania», tādējādi bruņotie spēki ir pilnībā saņēmuši Norvēģijā pirkto apbruņojumu — 800 prettanku ieročus «Carl Gustav», 50 kravas automašīnas «Scania» un 50 viegli bruņotas «Mercedes Benz» apvidus automašīnas.

Gan kravas automašīnas, gan apvidus automašīnas Norvēģijas bruņotajos spēkos atradās ilgtermiņa uzglabāšanā (rezervē), tās ir labā tehniskajā stāvoklī. Kravas automašīnas ražotas laikā no 1991. līdz 1994. gadam, un to nobraukums ir robežās no 1500 līdz 5000 kilometriem. Savukārt apvidus automašīnas ražotas laikā no 1993. līdz 1999. gadam, un arī tām ir mazs nobraukums.

2014. gada 10. novembrī Ministru kabinetā tika apstiprināta prettanku ieroču, kravas automašīnu un bruņotu apvidus automašīnu iegāde Zemessardzes vajadzībām no Norvēģijas valdības par četriem miljoniem eiro.

2013. gada novembrī bruņotie spēki no Norvēģijas saņēma 134 «Scania» P93 piecu un astoņu tonnu kravas mašīnas, astoņas «Scania» NM154 tehnikas evakuācijas mašīnas un 12 «Mercedes-Benz» 300GDN sanitārās mašīnas. Tās bija Norvēģijas bruņoto spēku dāvinājums.

31. martā un 1. aprīlī Nacionālo bruņoto spēku orķestris uzstājās ar jaunu un temperamentīgu koncertprogrammu «Slovēnijas nakts», kurā bija iekļauti populārākie un muzikāli augstvērtīgākie slovēņu komponistu darbi simfoniskajam un pūtēju orķestrim.

Slovēnijas nakts

20. gadsimta slovēņu klasiķa Marjana Kozinas daiļradi pārstāvēja 1946. gadā komponētās simfonijas 1. daļa «Baltais novads» un ievads no svītas mākslas filmai «Uz mūsu zemes».

Slovēņu komponistu Bojanu Adamiču popularitātes un muzikālās daudzpusības dēļ varētu droši salīdzināt ar latviešu maestro Raimondu Paulu. Koncertos izskanēja Adamiča 1971. gadā komponētais «Ļubļanas koncerts» klavierēm un orķestrim un «Serenāde», kur klavieru partijas izpildīja bruņoto spēku orķestra solists Sergejs Austris Universs. Arī koncerta noslēgumā skanēja Bojana Adamiča vieglās mūzikas kompozīcijas — solo pikolo flautai un ksilofonam.

Pirmo reizi pie diriģenta pults bija Slovēnijas Bruņoto spēku orķestra mākslinieciskā vadītāja un diriģente majore Andreja Šolara.

Kopš 2002. gada majore Šolara dien Slovēnijas Bruņoto spēku orķestrī. Kā diriģente sadarbojusies ar Slovēnijas Filharmonijas orķestri, Slovēnijas Radio un televīzijas simfonisko orķestri, Slovēnijas Filharmonijas metāla pūšaminstrumentu ansambli un citiem kolektīviem.

1. aprīlī aizsardzības ministrs Raimonds Vējonis tikās ar Ķīnas Tautas Republikas Ķīnas Tautas atbrīvošanas armijas pārstāvjiem, lai pārrunātu starptautisko un reģionālo drošības situāciju, kā arī divpusējās sadarbības jautājumus.

Ķīnas Tautas atbrīvošanas armijas delegācijas vizīte Latvijā norisinājās no 1. līdz 2. aprīlim, kuras laikā viesi tikās ar Aizsardzības ministrijas un Latvijas Nacionālās aizsardzības akadēmijas pārstāvjiem.

2. aprīlī Latvijas Kara muzejā norisinājās Ķīnas Tautas atbrīvošanas armijas pārstāvju publiskā lekcija par Ķīnas aizsardzības stratēģiju, ārpolitiku un reģionālās drošības situāciju.

4. aprīlī aizsardzības ministrs Raimonds Vējonis un Nacionālo bruņoto spēku komandieris ģenerālleitnants Raimonds Graube apmeklēja starptautiskajās operācijās dienošo karavīru tuvinieku kluba Lieldienu pasākumu.

R. Vējonis un ģenerālleitnants R. Graube ar karavīru tuviniekiem pārrunāja starptautisko operāciju un dienesta gaitu aktualitātes, kā arī sveica Lieldienās.

Starptautiskajās operācijās dienošo karavīru tuviniekiem aizsardzības nozare šogad Lieldienās dāvināja apmeklējumu uz Dailes teātra izrādi «Jubilejas snoforkiM».

Tuvinieku kluba pirmsākumi ir meklējami 2003. gada rudenī, kad uz Irāku tika nosūtīta viena no 1. kājnieku bataljona (LATBAT) kājnieku rotām. Saasinoties situācijai Irākā, arī Latvijas rotas atbildības rajonā, kad 9. septembrī karavīri iekļuva pirmajā apšaudē, radās nepieciešamība pēc ātras, precīzas un patiesas informācijas apmaiņas starp Irākā dienošajiem karavīriem, bataljona vadību un karavīru tuviniekiem. Bataljona karavīri piedāvāja šo izaicinājumu risināt, izveidojot karavīru ģimeņu klubu.

Šobrīd aptuveni 30 Latvijas karavīri pilda dienesta pienākumus Afganistānā NATO vadītajā apmācības operācijā «Resolute Support». Eiropas Savienības apmācības misijā Mali atrodas septiņi karavīri, savukārt Eiropas Savienības pretpirātisma operācijā «Atalanta» – divi karavīri.

 

6. aprīlī Nacionālo bruņoto spēku Speciālo uzdevumu vienība sadarbībā ar ASV speciālajiem spēkiem, kas atrodas Latvijā starptautiskās operācijas «Atlantic Resolve» ietvaros, veica kopīgus treniņus Rīgā virs Daugavas, desantējoties no «Black Hawk» helikopteriem.

z-black-hawk

Treniņa galvenais uzdevums bija veicināt Latvijas un ASV speciālo spēku sadarbību un resursu savietojamību, kas ir ļoti nozīmīgs aspekts, lai reaģētu uz mūsdienu draudiem un izaicinājumiem.

Kopš februāra Latvijā sācies aktīvs militāro mācību periods, un daudzās no nacionālajām un starptautiskajām mācībām šogad piedalās arī ASV un citu sabiedroto valstu karavīri ar savu militāro tehniku.

Pēc Krievijas veiktās Krimas aneksijas pērnā gada pavasarī un agresijas Ukrainas austrumos ASV ir uzsākušas mācību operāciju «Atlantic Resolve». Operācijas mērķis ir apliecināt ASV nepārtraukto ieguldījumu NATO dalībvalstu kolektīvajā drošībā, veicinot mieru un stabilitāti Baltijas valstīs un Polijā.

Piemiņas pasākums8. aprīlī Aizsardzības ministrijas parlamentārais sekretārs Andrejs Panteļējevs un Jūras spēku flotiles komandieris jūras kapteinis Juris Roze piedalījās ikgadējā piemiņas pasākumā Liepājā, lai pieminētu ASV karavīrus, kuru lidmašīnu 1950. gada 8. aprīlī militārās operācijas laikā virs Baltijas jūras notrieca PSRS iznīcinātāji.

Klātesošos uzrunāja ASV vēstniecības Rīgā pagaidu pilnvarotā lietvede Šārona Hadsone-Dīna, Aizsardzības ministrijas parlamentārais sekretārs Andrejs Panteļējevs, Liepājas vicemērs Gunārs Ansiņš, ASV flotes virsnieks Gregorijs Smits un Jūras spēku flotiles komandieris jūras kapteinis Juris Roze. Piemiņas pasākumā piedalījās arī Latvijas Jūras spēku flotiles, Zemessardzes un Jaunsardzes pārstāvji.

Pasākuma dalībnieki nolika vainagus pie pieminekļa bojāgājušajiem jūrniekiem un zvejniekiem, vēlāk notika arī vainagu nolaišanas ceremonija jūrā.

Pie pieminekļa bojāgājušajiem jūrniekiem un zvejniekiem — kur 2000. gada
8. aprīlī, 50. gadadienā kopš traģiskā notikuma, atklāja piemiņas plāksni — tradicionāli ik pavasari notiek svinīgs atceres brīdis, ko organizē ASV vēstniecība Latvijā.

No 6. līdz 16. aprīlim Ādažu poligonā notika militārās mācības «Gungnir 2015», kurās dalībai NATO Reaģēšanas spēkos sagatavoja triju Baltijas valstu kopējo vienību — Baltijas bataljonu. Tās organizēja Igaunijas Aizsardzības spēki, kas ir Baltijas bataljona projekta vadošā valsts.

Mācības "Gungnir"

Lai piedalītos mācībās, 6. aprīļa vakarā Latvijā ieradās Igaunijas Aizsardzības spēku karavīri un militārā tehnika vairākās kolonnās. Savukārt 7. aprīļa rītā uz Ādažiem devās vairākas Lietuvas Bruņoto spēku militārās tehnikas kolonnas.

«Mācībās «Gungnir» mēs pirmo reizi pārbaudām Baltijas bataljona vienības kopīgā treniņā, lai uzlabotu gatavību un sadarbību, gatavojoties dienestam NATO Reaģēšanas spēkos,» uzsvēra majors Marts Sirels, Baltijas bataljona štāba priekšnieks. «Pirmajā mācību nedēļā notiek rotas līmeņa vingrinājumi, otrajā — bataljona līmeņa uzdevumi, bet pats svarīgākais šobrīd ir tieši starpvalstu sadarbības stiprināšana.»

Majors Sirels skaidroja, ka  mācību nosaukums cēlies no mitoloģijas. «Gungnir» skandināvu mitoloģijā ir dieva Odina šķēps, kas vienmēr trāpa mērķī un pēc tam atgriežas atpakaļ pie Odina, tāpēc arī mācībām tika dots šāds vārds — lai tajās vienmēr tiktu sasniegti  izvirzītie mērķi.»

Mācības «Gungnir 2015» ir viens no Baltijas bataljona apmācību posmiem,  un to mērķis ir sagatavot nacionālos kontingentus un pilnveidot bataljona apakšvienību savstarpējo sadarbību. Mācībās piedalījās divas Igaunijas rotas, viena Latvijas un viena Lietuvas rota. Katrai no tām tika piekomandētas vienības no abām pārējām valstīm, lai karavīri izprastu, kā tiek dotas pavēles, kāds ir komandieru redzējums.

9. aprīlī mācības «Gungnir» apmeklēja Lielbritānijas Apvienoto spēku pavēlniecības komandieris ģenerālis Ričards Barrons. Viņš arī tikās ar Sauszemes spēku kājnieku brigādes komandieri pulkvedi Mārtiņu Libertu un iepazinās ar brigādes uzdevumiem. Ģenerālis vēroja viena mācību uzdevuma izpildi, proti, Latvijas vadītā rota devās uzbrukumā, un tai atbalstu sniedza Igaunijas izlūkvads.  Igaunijas vadītās vienības 9. aprīlī trenējās veikt uzbrukumu un aizkavēšanu, Lietuvas vadītā  vienība — aizsardzību.

10. aprīlī mācības apmeklēja Nacionālo bruņoto spēku komandieris ģenerālleitnants Raimonds Graube.

No 13. līdz 16. aprīlim Baltijas bataljons izpildīja uzdevumus kopā, trenējoties savietojamībā, bet 14. un 15. aprīlī norisinājās lauka taktiskās mācības, kurās Baltijas bataljona pretinieku lomās iejutās Kājnieku brigādes karavīri.

10. aprīlī aizsardzības ministrs Raimonds Vējonis Ādažu bāzē tikās ar ASV senatoru Robertu Portmanu, lai pārrunātu reģionālo drošību un divpusējo sadarbību.

R. Vējonis pateicās senatoram par ASV atbalstu Latvijai operācijas «Atlantic Resolve» ietvaros, kas turpinās jau gadu un apliecina ASV ieguldījumu NATO dalībvalstu kolektīvajā drošībā. Ministrs uzsvēra, ka Latvija vēlas, lai ASV karavīru rotācija «Atlantic Resolve» ietvaros turpinātos. Viņš informēja senatoru par plānu palielināt izdevumus aizsardzībai līdz 2% no iekšzemes kopprodukta jau 2018. gadā, kā arī par aizsardzības spēju projektiem.

ASV senators

Aizsardzības ministrs un senators tikās ar 3. kājnieku divīzijas karavīriem no Džordžijas, kas Ādažos trenējas kopā ar Latvijas karavīriem operācijas «Atlantic Resolve» ietvaros, un vēroja kaujas šaušanas vingrinājumu. Tiekoties ar Sauszemes spēku kājnieku brigādes komandieri pulkvedi Mārtiņu Libertu, senators iepazinās ar brigādes uzdevumiem.

ASV senators Roberts Portmans oficiālajā vizītē Latvijā uzturējās no 9. līdz 11. aprīlim.

No 13. līdz 17. aprīlim Latvijas Nacionālajā aizsardzības akadēmijā desmitā Kopējās drošības un aizsardzības politikas (KDAP) augsta līmeņa kursa «Joseph Bech» trešā moduļa dalībnieki analizēja KDAP misiju, operāciju koncepciju un organizāciju.

KDAP Sarts

Trešais modulis «KDAP darbībā» sniedza dziļāku ieskatu par ES iesaisti misijās un operācijās, kā arī plānošanas procesos. Kursa dalībnieki bija ES dalībvalstu un institūciju pārstāvji, kas ieņem vadošos amatus saistībā ar KDAP.

13. aprīlī aizsardzības ministrs Raimonds Vējonis, atklājot desmitā Kopējās drošības un aizsardzības politikas augsta līmeņa kursa «Joseph Bech» trešo moduli, uzsvēra, ka apmācība un izglītība ir ļoti būtiska Eiropas spējai risināt arvien sarežģītākos starptautiskās drošības izaicinājumus. «Šobrīd ir svarīgāk nekā jebkad agrāk apmainīties ar informāciju un diskutēt par drošības izaicinājumiem, kā arī esošo instrumentu lietošanu un uzlabošanu, lai paplašinātu izpratni par ES KDAP un mūsdienu drošības izaicinājumiem,» sacīja aizsardzības ministrs.

R. Vējonis uzsvēra, ka mācības, kurās piedalās Eiropas valstu pārstāvji, sekmē kopīgu izpratni par Eiropas drošības un aizsardzības jomu. «Novēlu kursa dalībniekiem atklāt vēl neizpētītus zināšanu apvāršņus un gūt jaunu iedvesmu, kas sekmētu turpmāko darbību,» uzsvēra aizsardzības ministrs.

14. aprīlī ar kursa dalībniekiem tikās Aizsardzības ministrijas valsts sekretārs Jānis Sārts.

Eiropas drošības un aizsardzības koledžas desmitā KDAP augsta līmeņa kursa «Joseph Bech» trešo moduli «KDAP darbībā» organizēja Baltijas aizsardzības koledža un Apvienotās Karalistes Apvienoto dienestu pavēlniecības un militārā personāla koledža. Aizsardzības ministrija ir sniegusi ieguldījumu kursa satura izstrādē.

Latvija kopā ar Lietuvu un Igauniju Baltijas aizsardzības koledžas ietvaros jau agrāk organizējušas Eiropas drošības un aizsardzības koledžas augsta līmeņa kursu moduļus.

Baltijas aizsardzības koledža ir pirmā kopīgā Baltijas valstu militārās izglītības iestāde, kas nodrošina kopīgu virsnieku un aizsardzības nozarē strādājošo ierēdņu apmācību pēc vienotiem standartiem. Baltijas aizsardzības koledžas galvenais mērķis ir izveidot un pastāvīgi uzlabot bruņoto spēku vecāko štāba virsnieku apmācību un attīstību. Koledžas mācību plāns ir saskaņots ar NATO mācību metodiku un procedūrām, tādējādi veicinot Baltijas valstu bruņoto spēku pilnvērtīgāku sadarbību ar sabiedrotajiem.

Sagatavojušas Ieva Plēsuma un Karolīna Bruža.
Foto — Gatis Dieziņš un Normunds Mežiņš.

Aizsardzības nozares vadība Valsts prezidenta Andra Bērziņa delegācijas sastāvā apmeklē Norvēģiju

18. un 19. martā aizsardzības ministrs Raimonds Vējonis un Nacionālo bruņoto spēku komandieris ģenerālleitnants Raimonds Graube Latvijas Republikas Valsts prezidenta Andra Bērziņa delegācijas sastāvā apmeklēja Norvēģiju, kur piedalījās valstu divpusējās diskusijās un tikās ar Norvēģijas aizsardzības nozares vadību.

latvisk-bDiskusiju laikā aizsardzības ministrs R. Vējonis pauda gandarījumu par ciešo sadarbību abu valstu starpā. «Esmu pārliecināts, ka līdzšinējā sadarbība ir labs pamats turpmākai sadarbības paplašināšanai kopīgu mācību un projektu ietvaros, kas ir īpaši aktuāli šā brīža drošības situācijā,» uzsvēra R. Vējonis.

Aizsardzības ministrs apliecināja, ka Nacionālie bruņotie spēki plāno piedalīties liela mēroga NATO mācībās, kas 2018. gadā notiks Norvēģijā.

Vizītes laikā R. Vējonis ar Norvēģijas aizsardzības ministri Īni Ēriksenu Sēreidi pārrunāja drošības situāciju Baltijas valstīs un Arktikas reģionā un secināja, ka notikumi šajos reģionos no sabiedrotajiem prasa kopīgu saskaņotu rīcību.

Norvēģijas aizsardzības ministre novērtēja sadarbību mācību «Silver Arrow 2014» laikā, kas pērn notika Latvijā, un apliecināja, ka Norvēģija ir gatava turpināt sadarbību ar Latvijas bruņotajiem spēkiem gan mācību, gan dažādu projektu jautājumos.

Ī. Ēriksena Sēreide atklāja, ka Norvēģija apsver iespēju sūtīt savu bruņoto spēku pārstāvjus uz Latviju dalībai NATO komand­- vadības štāba elementā, par kura izveidi tika pieņemts lēmums NATO aizsardzības ministru sanāksmes laikā 5. februārī.

lat_tkr9483
Norvēģijas karalis Haralds V Gliksburgs un Latvijas Valsts prezidents Andris Bērziņš godasardzes parādē.

Latvijas un Norvēģijas bruņoto spēku vienības veiksmīgi sadarbojušās starptautiskajās militārajās operācijās, tostarp starptautiskajā operācijā Afganistānā. Par to bija iespējams pārliecināties 19. martā, kad Norvēģijas speciālo uzdevumu vienības grupas sastāvā taktiskos paraugdemonstrējumus veica arī karavīrs no Latvijas.

Valsts prezidents Andris Bērziņš apliecināja, ka notikušajā sarunā ar premjerministri Ernu Sūlbergu tika apspriestas valstu divpusējās attiecības gan politiskās, gan ekonomiskās sadarbības jomā, gan arī visos būtiskajos starptautiskajos jautājumos. «Esam vienisprātis, ka divpusējās attiecības ir lieliskas. Tās balstās ciešā sadarbībā un savstarpējā uzticībā,» pauda prezidents.

Preses paziņojumā pēc sarunas ar Norvēģijas Karalistes premjerministri Ernu Sūlbergu Valsts prezidents Andris Bērziņš vēstīja:

«Latvijas un Norvēģijas ekonomisko attiecību dinamika liecina, ka to attīstība ir pozitīva un augoša. Norvēģija ir trešais lielākais Latvijas investors pēc ieguldījumu apjoma pamatkapitālā.

Norvēģu uzņēmēji nav baidījušies investēt līdzekļus Latvijas ekonomikā jau no tās atjaunotās neatkarības pirmsākumiem, tādē­- jādi sniedzot Latvijas partneriem tik nepieciešamās prasmes un zināšanas par Rietumu tirgu funkcionēšanu. Šobrīd Latvijā darbojas 339 uzņēmumi ar norvēģu kapitālu.

Šajā vizītē mani pavada viena no plašākajām uzņēmēju delegācijām, kas līdz šim piedalījušās šāda mēroga notikumos. Oslo ieradušies 58 Latvijas uzņēmēji. Norvēģijas maksātspējīgais tirgus ir interesants mūsu uzņēmējiem, par ko liecina tas, ka Latvijas eksports pārsniedz importu vairāk nekā četras reizes.

Šī gada pirmajā pusē Latvija ir uzņēmusies Eiropas Savienības Padomes prezidējošo lomu. Mūsu valsts prezidentūra ir laikā, kad Eiropa saskaras ar jauniem drošības izaicinājumiem un draudiem. Kara darbība Eiropas austrumos ietekmē visas Eiropas stabilitāti.

Krimas aneksija un bēdīgi slavenā Krimas referenduma gadadiena, kas par šo faktu atgādināja pavisam nesen — 16. martā, apdraudējums, kas saistīts ar hibrīdkara vešanu, terorisms. Tā ir jauna realitāte, kurā dzīvojam un kura jāņem vērā, domājot par mūsu valstu, Eiropas un pasaules nākotni.

Latvija un Norvēģija var patiesi lepoties ar ciešo sadarbību drošības un aizsardzības jomā. Martā beigās atzīmēsim 11. gadadienu, kopš esam uzticami sabiedrotie NATO ietvaros. Mūsu karavīri plecu pie pleca ir aizvadījuši misiju Afganistānā.

Ar premjerministres kundzi apspriedām NATO Velsas samita lēmumu ieviešanas gaitu, lai stiprinātu NATO kolektīvo aizsardzību un to pielāgotu mainīgajiem drošības apstākļiem.

latvisk-be

Norvēģija reālās darbībās ir apliecinājusi savu ieguldījumu kolektīvajā aizsardzībā, veicot regulāru dalību Baltijas gaisa telpas patrulēšanā, Norvēģijas karavīriem piedaloties militārajās mācībās Latvijā, atbalstot Latvijas Bruņotos spēkus ar nepieciešamo ekipējumu.

Latvija un Norvēģija cieši sadarbojas Eiropas Ekonomikas zonas ietvaros. Mūsu valstij ļoti nozīmīgs ir Norvēģijas sniegtais atbalsts Eiropas Ekonomikas zonas finanšu instrumenta ietvaros.

Tas ir ļāvis veikt nozīmīgas reformas Latvijas tieslietu jomā, veselības aizsardzībā, saglabāt vidi un kultūras mantojumu.

Latvija augstu vērtē Ziemeļeiropas valstu un Baltijas valstu tā saukto NB8 sadarbības formātu, kas apliecina mūsu viedokļu un rīcības līdzību.

Nobeigumā vēlreiz vēlos uzsvērt, ka šī vizīte un mūsu valstu sadarbības vēsture ir paraugs lieliskām valstu divpusējām attiecībām, kas sakņojas savstarpējā uzticībā un cieņā. Pateicos Norvēģijas pusei par šo pilnvērtīgo vizīti, kas ļauj droši raudzīties nākotnē.»

Sagatavojusi Līga Lakuča pēc AM preses relīzes un
Valsts prezidenta preses paziņojuma.
Foto — Ārne Flotens un Turbjērns Hjūsvolls.

Latgalē diskutē par jauniešu motivāciju iesaistīties valsts aizsardzībā

Diāna Selecka,
virsseržante, 2. ZSN štāba CIMIC speciāliste.

Foto — Normunds Mežiņš.­

16. aprīlī Rēzeknes augstskolā notika diskusija par jauniešu motivāciju
iesaistīties valsts aizsardzībā. Diskusijā piedalījās Daugavpils valsts ģimnāzijas audzēkņi — debašu centra dalībnieki, Rēzeknes augstskolas studenti un pasniedzēji, karavīri, zemessargi un jaunsargi.  

Rezekne diskusija

«Šodien diskutējam par mūsu valsti un jūsu nākotni, lai jūsu nākotne būtu labāka,» atklājot pasākumu, sacīja aizsardzības ministrs Raimonds Vējonis. Pēdējos gados ir krasi mainījusies ģeopolitiskā situācija, tāpēc arī jauniešiem ir ļoti svarīgi piedalīties diskusijā par valsts aizsardzības koncepcijas izstrādi. Uzdevums ir kopīgiem spēkiem izveidot šodienas drošības videi piemērotāku koncepciju ar ieskatu nākotnē. R. Vējonis uzsvēra, ka sabiedrībai ir jābeidz sūdzēties par valstī notiekošo un dzīvot ilūzijās, ka Latviju neskar pasaulē notiekošais. «Ja mēs nevēlēsimies paši aizsargāt savu valsti, citi arī to nedarīs. Jums, jauniešiem, jā-spēj piedāvāt savs redzējums, risinājumi un scenāriji, kas ļaus mums saprast, kā aizsardzības jomas ekspertu veikums izskatās no malas, kā arī gūt jaunas idejas turpmākai darbībai, lai kopīgiem spēkiem padarītu mūsu valsti drošāku.»

«Patriotismam nav tautības,» sacīja ministrs. «Mēs visi dzīvojam Latvijā un esam savas valsts aizstāvji. Vēl ir daudz jāstrādā, lai novērstu stereotipu, kas iesakņojies gadu gaitā.»

Rosinot pasākuma dalībniekus paust savu viedokli, R. Vējonis sacīja: «Galvenie jautājumi, kas būtu jāuzdod — vai man ir nākotne manā valstī un vai pie varas esošie ir sapratuši situāciju, spējuši formulēt idejas, pieņemt lēmumus un spēs rīkoties.»

Aizsardzības ministrs norādīja, ka valsts aizsardzības stiprināšana notiek vairākos virzienos, kas ietver arī Nacionālo bruņoto spēku, tai skaitā Zemessardzes, stiprināšanu un rezerves sistēmas izveidi.

Rezekne diskusija

Diskusiju uzsāka debašu centra dalībnieki, kuri strādāja divās komandās — trīs jaunieši ar interneta vidē atrasto informāciju mēģināja pārliecināt pasākuma dalībniekus, ka Latvijā jaunieši ir motivēti iesaistīties valsts aizsardzībā, bet trīs citi skolēni bija noliedzošās komandas pārstāvji, kas mēģināja atspēkot šo apgalvojumu. Visa informācijas apmaiņa noritēja ļoti korektā un interesentā veidā, jo jaunieši līdz tam nebija saskārušies ar aizsardzības jautājumiem.

Debašu centra trenere Renāte Melnace pēc debatēm lūdza skatītājus balsot par to komandu, kuras sniegums zālei šķitis pārliecinošāks. Uzvarēja komanda, kura apgalvoja, ka Latvijā jaunieši ir motivēti iesais­- tīties valsts aizsardzībā. «Parasti jau labāk veicas tai komandai, kura sniedz apgalvojumu, jo apgāzt kādu pieņēmumu ir krietni sarežģītāk. Bet man ir prieks, ka jaunieši labi strādāja un visai kompetenti sniedza argumentus par sev maz pazīstamu tēmu,» sacīja trenere R. Melnace.

Izvērtējot debates, aizsardzības ministrs R. Vējonis sacīja, ka informācijas apmaiņa bijusi gana interesanta, bet gribējies, lai jaunieši būtu nedaudz atraisītāki.

Rezekne diskusija

Pēc diskusijas vārds tika dots arī karavīriem un jaunsargiem. Rēzeknes jaunsargi stāstīja par savu darbību, kā arī par 4. līmeņa nometnēm. Savukārt 2. Zemessardzes novada 25. kājnieku bataljona komandieris pulkvežleitnants Normunds Baranovs dalījās pieredzē, proti, jauniešiem, kas aktīvi darbojušies Jaunsardzē, krietni vieglāk ir uzsākt mācības Latvijas Nacionālajā aizsardzības akadēmijā.

Aizsardzības ministrija ir uzsākusi darbu pie jaunās Valsts aizsardzības koncepcijas (VAK) izstrādes un organizē vairākas publiskās diskusijas, kuru mērķis ir koncepcijā ietvert sabiedrības viedokli par valsts aizsardzību un vienlaikus sniegt sabiedrībai plašāku ieskatu valsts aizsardzības jautājumos. Diskusiju laikā izteiktās idejas un priekšlikumi tiks izmantoti jaunās VAK redakcijas veidošanā, lai veicinātu tās izstrādes kvalitāti. Šis uzdevums jāveic saskaņā ar Nacionālās drošības likumu, kurā noteikts, ka katra sasaukuma Saeima līdz 1. oktobrim savā otrajā darbības gadā apstiprina jaunu VAK.

Aicinājums ­— Jaunsardze

Dobelē, Zemessardzes 51. kājnieku bataljona teritorijā, no 10. līdz 12. aprīlim jau ceturto gadu pēc kārtas notika 1. novada nodaļas jaunsargu 4. līmeņa testu nometne. Atšķirībā no pagājušā gada, kad nometnē piedalījās arī citu novadu jaunieši, šogad tajā piedalījās tikai 1. novada nodaļas jaunsargi, kopskaitā 65. Testus kārtoja 60 jaunsargi, bet pieci nodrošināja praktisko darbību. Tūrisms, fiziskā sagatavotība, kompleksais teorētiskais tests, darbs ar karti un orientēšanās apvidū, ierindas mācība, pirmās palīdzības sniegšana, lauka kaujas iemaņas un darbības ar ieročiem — šīs astoņas disciplīnas bija ietvertas noslēguma pārbaudījumos. Tie, kas ieguva vismaz 50 punktus no 100, saņēma apliecību par 4. līmeņa jaunsarga mācību paraugprogrammas apgūšanu. Testu veiksmīga nokārtošana jauniešiem sniedz priekšrocības, stājoties bruņotajos spēkos. Jau trešo gadu pēc kārtas nometnes noslēguma dienā jaunsargiem bija iespēja dot zvērestu un iestāties Zemessardzē. Šo iespēju izmantoja arī šī gada nometnes dalībnieki.

JS Dobele«4. līmeņa testu nometnē jaunietis jau ir izdarījis izvēli — savu nākotni saistīt ar militāro nozari. Jaunieši izvēlas iestāties Aizsardzības akadēmijā, dienēt Nacionālajos bruņotajos spēkos (NBS), robežsardzē vai iestāties Zemessardzē,» stāsta Dainis Karols, kas jau sešus gadus ir 1. novada nodaļas vadītājs. Uz jautājumu, vai ir zināms, cik agrāko jaunsargu ir saistījuši savu nākotni ar militāro nozari, D. Karols atbild, ka precīzu datu nav, bet savus kādreizējos apmācāmos ir gadījies satikt gan Speciālo uzdevumu vienībā, gan Jūras spēkos, bet lielāko daļu Zemessardzē. Nodaļas vadītājs atzīst, ka priecājas par katru jaunieti, kurš iestājas organizācijā, patriotiskas domas vadīts.

Arī jaunsargu instruktors Varis Jansons uzsver, ka pamatlieta, ko viņš vēlas iemācīt jaunsargiem, ir patriotisms. Jaunsargu instruktors uzskata: «Jebkurš var kļūt par jaunsargu, ir tikai jāgrib.» Jaunsardzē var apgūt ne tikai militārās lietas, bet arī zināšanas, kas noderēs citās dzīves jomās, turklāt tas ir bez maksas.

Pirmās palīdzības sniegšanas testā jāaptur spēcīga asiņošana.
Pirmās palīdzības sniegšanas testā jāaptur spēcīga asiņošana.

Jautāju pašiem dalībniekiem, kāpēc viņi ir Jaunsardzes kustībā? Jaunieši atbild, ka jaunsargiem iemācot to, ko nemāca skolā. Jaunsardzē viņiem iemāca strādāt komandā, būt atbildīgiem ne tikai par sevi, bet arī saviem biedriem. Viss notiekot brīvāk nekā skolā, turklāt ir ne tikai jāmācās — viņi brauc arī ekskursijās un uz nometnēm, un tas viss notiek bez maksas. Uz jautājumu, vai viņi ieteiktu jauniešiem iestāties Jaunsardzē, skan atbilde — visiem, kas vēl nav paspējuši, noteikti tas jāizdara!

Sagatavojusi Karolīna Bruža.
Foto — Normunds Mežiņš.

Pārvietošanas koordinācijas centrs — loģistika armijā

Taivo Trams

Foto — Gatis Dieziņš.

Armijas klātbūtne Latvijā ir jūtama arvien vairāk — tāds laiks. Pa ceļiem pārvietojas mūsu pašu bruņoto spēku tehnika, Ādažu poligonu apmeklē arvien vairāk partnervalstu karavīru. Taču, lai šis process noritētu ātri un pareizi, tiek ieguldīts liels darbs. Ar tā saukto armijas loģistiku, kas praksē gan ir daudz plašāks jēdziens, nodarbojas Pārvietošanas koordinācijas centrs, kas aprīlī svin savu piekto jubileju.

BALTOPS 2010

Pieaug pārvadājumi — pieaug atbildība
Pieci gadi salīdzinoši nav liels laika posms, taču Pārvietošanas koordinācijas centram (PKC) īpaši pēdējā laikā ir bijusi ļoti liela nozīme mūsu bruņoto spēku un partneru kopīgo plānu īstenošanā un valsts drošības stiprināšanā. Un, protams, arī darba nav trūcis.

Majors Didzis Veidenbaums vada PKC kopš tā izveidošanas brīža.
Majors Didzis Veidenbaums vada PKC kopš tā izveidošanas brīža.

Nav jau tā, ka pirms PKC izveides viss notika pašplūsmā, saka PKC komandieris majors Didzis Veidenbaums. Ar šiem jautājumiem nodarbojās speciālisti, atrodoties dažādās bruņoto spēku vienībās. «Piemēram, Nodrošinājuma pavēlniecībā divi virsnieki, kuri nodarbojās ar pārvadājumu plānošanu. Bija Pārvietošanas kontroles nodaļa, muitnieki atradās šeit, kur tagad ir izvietojies viss PKC, bet vienotas vadības nebija,» atceras D. Veidenbaums. Jautājums par procesa koordināciju aktualizējās 2010. gadā, kad caur Latviju sāka plūst NATO kravu tranzīts uz Afganistānu. Būtiski pieaugot kravu apjomam, kļuva skaidrs, ka bruņotajos spēkos ir jāveido viens centrs, viena vienība, kas veiks šo procesu koordinēšanu, kārtos visas dokumentācijas lietas, organizēs iepirkumus utt. Tā diezgan operatīvi tapa PKC. «Neviena jauna štata vieta gan netika radīta — vienkārši no visām NBS vienībām, kas tā vai citādi bija saistītas ar pārvietošanu, tur strādājošos cilvēkus pārcēla uz jauno centru,» saka D. Veidenbaums.

Pavēle par PKC izveidi dienas gaismu ieraudzīja 2010. gada 1. aprīlī, bet reāls darbs sākās ap maija vidu. D. Veidenbaumam gan tūlīt pēc PKC izveides nācies doties pusgadu ilgā misijā uz Afganistānu, kur viņš dienējis par muitas virsnieku NATO kravu tranzītam Kabulā.

Dara visu, kas saistīts ar pārvietošanu un robežas šķērsošanu
PKC ir tā Nacionālo bruņoto spēku vienība, kas koordinē NATO kravu piegādes uz Afganistānu pa dzelzceļu, nodrošina bruņoto spēku vienību pārvietošanas koordināciju, koordinē un organizē mūsu armijas personāla, ekipējuma un tehnikas transportēšanu uz un no starptautisko operāciju un mācību norises rajoniem, kā arī koordinē, kontrolē un vada visa veida muitas operāciju izpildi saistībā ar bruņoto spēku pārvietošanos vai pārvadājumiem. «Mēs esam tā vienība, kas nodrošina, lai visi mūsu sabiedrotie varētu iebraukt Latvijā — vienalga, vai viņi dodas uz mācībām vai brauc cauri valstij tranzītā. Mēs palīdzam kārtot gan muitas formalitātes, gan koordinējam viņu eskortēšanu — būtībā darām visu, lai viņi nonāktu līdz gala mērķim Latvijā. Izbraucot no valsts, šis gala mērķis ir robeža — sauszemes robeža, osta vai lidosta,» skaidro PKC komandieris.

PKC nodrošina visu procesu sekmīgu norisi arī gadījumos, kad kāda mūsu bruņoto spēku vienība izbrauc ārpus Latvijas — tiek pildītas muitas deklarācijas un kārtota kravas dokumentācija, nodrošināta koordinācija ar citām valstīm, lai mūsu karavīri varētu netraucēti šķērsot to robežas utt. Tad vēl, protams, PKC ziņā ir visu starptautisko operāciju, kur piedalās Latvijas karavīri, loģistikas nodrošināšana. «Esam strādājuši gan Afganistānā, gan Mali un Centrālāfrikas Republikā. Mums ir izveidojusies laba sadarbība ar citu valstu kolēģiem, un arī pašiem uzkrāta pamatīga pieredze, tādēļ katras valsts specifiku un iespējas pārzinām gana labi,» saka D. Veidenbaums.

Vēl viens liels darba lauks ir muita — PKC ir divi cilvēki, kas nodarbojas ar visu preču atmuitošanu un dara to ne tikai gadījumos, kad tās paredzētas transportēšanai, bet kārto muitas procedūras arī faktiski visiem NBS un Aizsardzības ministrijas iepirkumiem.

Brīvdienas un svētki bieži jāaizmirst
PKC speciālistu darba grafiks diezgan būtiski atšķiras no citām NBS vienībām. Pirmkārt, viņiem ikdienas darbs neatšķiras no tā, ar ko būtu jānodarbojas arī reālas karadarbības apstākļos. Otrkārt, brīvdienas un valsts svētki bieži vien jāaizmirst. «Citām vienībām ir mācību periods un pēc tam nosacīti klusais periods, bet mums PKC ir otrādi — mēs nosacīti atpūšamies laikā, kad citiem ir mācības,» atzīst D. Veidenbaums. Savukārt svētku bieži vien nav, jo tad parasti sanāk vai nu kādu mācību noslēgums, vai vienkārši iekrīt kādi iepriekš neplānoti pārvadājumi.

ASV tehnika

Mūsu saruna notiek dažas dienas pirms Lieldienām — mācību «Summer Shield XII» pēdējā norises dienā, bet PKC speciālisti jau zina, ka šos svētkus ģimenes lokā tikpat kā neizdosies pavadīt — visas svētku dienas jau aizņemtas, jo Latvijā ierodas lidmašīnas un vilcienu sastāvi, lai aizvestu uz partnervalstīm vērienīgo mācību dalībniekus, tehniku un ekipējumu. Visbiežāk ļoti līdzīga situācija ir arī Jāņos, jo pirms tiem beidzas ikgadējās mācības «Saber Strike». «Igauņi ar lietuviešiem parasti vēl paspēj aizbraukt darba dienās, bet, piemēram, amerikāņiem Jāņu nav, nekur nav jāsteidzas…» rezumē PKC komandieris.

Improvizācija — būtiska darba sastāvdaļa
Neskatoties uz lielo darba apjomu, PKC ir samērā kompakta vienība — tajā pēc štatu saraksta ir 22 cilvēki, bet faktiski — 18. No tiem šobrīd tikai viens ir virsnieks — pats komandieris. «Vispār mēs esam divi, bet Plānošanas daļas priekšnieks pašlaik ir misijā. Kopumā mums ir četras virsnieku štata vietas, kuras nekad nav izdevies aizpildīt, jo mūsu darbā ir nepieciešamas diezgan specifiskas zināšanas.»

PKC darbinieki kopš 2010. gada regulāri piedalās misijās. «Tas nozīmē, ka visu laiku divi no 18 cilvēkiem ir misijā, vēl divi gatavojas, un divi ir pēc misijas. Seši cilvēki, var teikt, ir ārā no parastā darba ritma. Un vēl līdztekus darbam ir jāpaspēj veikt apmācības, jo uz vietas stāvēt nevar, ir jāattīstās. Viegli nav,» atzīst D. Veidenbaums.

HaubicesVarētu šķist, ka PKC ikdienas darbs ir diezgan rutinēts, taču realitātē tā ir nemitīga improvizācija. Standarta operācijas aprakstu, protams, uzrakstīt var, taču dzīvē pēc tā nekas nenotiks, saka PKC komandieris. Vienmēr ir situācijas un nianses, ko tu nekad nevarēsi ne paredzēt, ne aprakstīt. Piemēram, it kā šķietami vienkāršs uzdevums — jānogādā kādas partnervalsts karavīri Ādažos. «Ir jāpasūta autobusi un kravas mašīnas ieroču un ekipējuma pārvadāšanai — to visu var ideāli salikt pa laikiem uz papīra. Bet pirmās izmaiņas sākas, ja, piemēram, lidmašīna aizkavējas par stundu vai pat četrām. Ja ir nomāti autobusi, tad līgums ir noslēgts uz noteiktu laiku, un lidmašīnas kavēšanās tur nav plānota. Vēl var izrādīties, ka gaidāmā krava nav iepakota tā, kā bijis norādīts dokumentācijā — tad uzreiz ir jāmeklē, ar ko to izkrāmēt; vēl var gadīties, ka pasūtītajās mašīnās to nemaz nevarēs iekraut. Visu laiku ir jābūt gatavam improvizēt un daudzas lietas jātur galvā,» stāsta D. Veidenbaums. Vismazāk pro-blēmu esot ar igauņiem, lietuviešiem un angļiem — pēdējiem patiešām viss ir pedan­- ­tiskā kārtībā.

Kolektīvs ir vislielākā vērtība
Līdzīgi daudziem citiem gan militārajiem, gan civilajiem vadītājiem, arī KPC komandieris par lielāko vērtību uzskata savus cilvēkus. «Man ir liels prieks par kolektīvu. Var teikt, ka 80% kolektīva ir tā sauktie vecie speciālisti, kas tika savākti vienkopus no dažādām vietām, veidojot PKC. Viens no mūsu vienības pamatiem noteikti ir seržants Juris Putniņš — viņš ir cilvēks, kurš savulaik būtībā izveidoja Pārvietošanas kontroles grupu, vāca kopā šīs jomas speciālistus jau 2006. gadā,» stāsta D. Veidenbaums. J. Putniņš savā ziņā ir arī vienības «mugurkauls» pašlaik, spējot motivēt labākiem sasniegumiem visu centra kolektīvu.

Būtiski pieaugot pārvadājumu apjomam,  PKC kļuvis ļoti aktuāls kadru jautājums.
Būtiski pieaugot pārvadājumu apjomam, PKC kļuvis ļoti aktuāls kadru jautājums.

«Man šķiet, ka sasniegumi un panākumi ir vairāk atkarīgi no paša cilvēka. Un arī no tā, kā vadītājs nodaļā uzvedīsies, — kā iedvesmos pārējos, tā arī viņi darbosies. Personiskais piemērs ir visvairāk vērā ņemamais faktors,» uzskata J. Putniņš. Runājot par savu komandu, viņš ir pārliecināts — tā ir pati labākā, citādāk nemaz nevarētu būt. «Visi strādā ar milzīgu atdevi, uz visiem var pilnībā paļauties.»

PKC komanda ir ļoti motivēta un mīl savu darbu. «Visiem patīk šeit strādāt. Šis darbs noteikti nav tāds, kas rada rutīnu — tās šeit nav vispār. Mēs no rīta nākam uz darbu un nezinām, kas būs vakarā, kam uz kurieni būs jābrauc,» smej PKC komandieris.

Visi PKC darbinieki ir labi savas jomas speciālisti un uzkrājuši lielu pieredzi, dienot bruņotajos spēkos. Jaunākajai PKC darbiniecei ir sešu gadu stāžs armijā, vecākajam — vairāk nekā divdesmit.

Vajadzīgi cilvēki ar specifiskām zināšanām
Viena no lielākajām problēmām PKC ir kadru trūkums. «Armijā kopumā trūkst virsnieku. Mums turklāt vajadzīgi cilvēki ar specifiskām priekšzināšanām, kuriem ir vismaz kaut kāda sagatavotība un sapratne par loģistiku,» uzsver D. Veidenbaums. Tomēr civilo loģistiku un armijas transportēšanu gluži vienā grozā likt nevar, abām ir visai būtiskas atšķirības. Piemēram, armijai nav sava milzu autoparka ar dažādu speciālo tehniku, ko izmantot kravu pārvietošanai, — tāda nepieciešamības gadījumā tiek nomāta, PKC savukārt organizē, koordinē un kontrolē visu pārvietošanas procesu.

PKC darbiniekiem ir arī citas visai augstas prasības. Piemēram, obligāta ir laba angļu valodas prasme, visiem cilvēkiem nepieciešama arī 2. kategorijas pielaide valsts noslēpumam. «Līdz ar to vienkārši ņemt kādu no jaunajiem instruktoriem uzreiz pēc Alūksnes es nevaru — ir skaidrs, ka viņš nevarēs, piemēram, BALTBAT veterānam mācīt, kā pareizi krāmēt konteineru. Tas praksē nestrādās, turklāt viņš arī pats to vēl nemaz nezinās — nebūs pieredzes. Savukārt labus speciālistus, kas jau ir savās vienībās, es nemūžam nedabūšu — komandieri savus labos kadrus sargā kā acuraugu. Un tad nu veidojas nedaudz tāds kā apburtais loks,» saka D. Veidenbaums.

Vēl potenciālajiem PKC darbiniekiem noteikti ir vajadzīga vēlme strādāt nevis no 8.30 līdz 17.00, bet tik, cik vajadzīgs. Tas nozīmē būt gatavam jebkad spēt atteikties no brīvdienām un saviem pasākumiem. Ne visi ir tam gatavi, atzīst PKC komandieris.

Par brīvajām instruktoru vietām gan parasti ir liela interese. «Mēs te smejamies — kastings ir sācies. Ja ir kvantitāte, tad var dabūt arī kvalitāti, izvērtēt un atrast piemērotākos kadrus. Tomēr lielākajai daļai citu vienību ir vieglāk atrast personālu,» uzskata D. Veidenbaums.

«Tolaik mēs tikpat kā nestrādājām…»
Šo piecu gadu laikā PKC darbs ir mainījies teju līdz nepazīšanai. «Ja man tagad tā godīgi būtu jāsalīdzina apjomi, es teiktu, ka tolaik, kad PKC bija tikko izveidots, mēs tikpat kā nestrādājām,» atzīst D. Veidenbaums. Pārvadājumu apjoms īpaši būtiski pieaudzis pagājušā gada aprīlī, bet jau novembrī PKC nācās apstrādāt 120 pieprasījumus mēnesī — tas nozīmē 120 dažādas kustības Latvijas teritorijā, kas visas jāmenedžē un jākoordinē. Šis pavasaris apjoma ziņā daudz neatpaliek — notiek vienību rotācija, mācības, ierodas partnervalstis. «Kad taisījām PKC un veidojām štatu sarakstu, mēs pat iedomāties nevarējām par šādiem apjomiem. Un apjoms mazāks nekļūs, tas ir viennozīmīgi,» saka PKC komandieris. PKC gan jūt to, ka vadība novērtē viņu darbu, un saņem nepieciešamo atbalstu no NBS Nodrošinājuma pavēlniecības vadības.

Armijas tehnikas kolonnas pa Latvijas ceļiem cenšas pārvietoties iedzīvotājiem iespējami draudzīgā veidā.
Armijas tehnikas kolonnas pa Latvijas ceļiem cenšas pārvietoties iedzīvotājiem iespējami draudzīgā veidā.

PKC speciālisti ne tikai organizē un vada, bet arī paši piedalās visos pārvadājumos, pilnveidojot darbu izpildi uz savas pieredzes bāzes. Piemēram, PKC cilvēki jau kādu laiku uzsākuši armijas transporta kolonnu pavadīšanu, izmantojot nevis konvoja sarkanzilās bākugunis, bet gan brīdi­- nošās, dzeltenās. «Sākām to darīt, lai lieki nekaitinātu cilvēkus. Lielās armijas kolonnas īpaši nepatīk smago mašīnu šoferiem, kam nākas apstādināt savus braucamos un tērēt laiku un degvielu. Pagājušā gada rudenī sākām izmēģinājuma kārtā pavadīt kolonnas ar dzeltenajām bākugunīm un tikām pie interesantiem rezultātiem. Piemēram, bija jāpavada kolonna no Ādažiem uz Liepāju. Pirmā kolonna ar 30 mašīnām izbrauca Militārās policijas pavadībā, ar sarkanzilajām bākugunīm. Mēs braucām ar 20 mašīnām, izbraucām pusstundu vēlāk un izmantojām dzeltenās ugunis. Liepājā ieradāmies 15 minūtes pēc pirmās kolonnas, tātad pa ceļam viņus panācām,» stāsta D. Veidenbaums.

Visos būtiskākajos pārvadājumos piedalās arī pats PKC komandieris. «Ja es par 100% neesmu pārliecināts, ka viss būs kārtībā, tad negribu citus tramdīt. Labāk pats tieku ar visu skaidrībā,» viņš saka.

«Tomēr visiem vajadzētu zināt un atcerēties, ka visos gadījumos, ja paredzēts veikt kādas pārvietošanās darbības, kas saistītas ar robežas šķērsošanu, tas obligāti jāsa-skaņo ar mums,» uzsver D. Veidenbaums.

Viss notiek

Top dzejnieces Astrīdes Ivaskas iecerētā grāmata par Lesteni. Garas stundas aizvadītas, stāstot par laimīgās bērnības un agrās jaunības sapņu zemi, ko čakli pierakstīja dzejnieces palīgi. Lestenes vēsturi un cilvēku likteņus pēta Arnis Šablovskis. Grāmata būs. Tāpat agrāk vai vēlāk durvis vērs Lestenes baznīca. Arī tās tapšanā klāt ir Astrīdes Ivaskas artava un labās domas. Skaisto vasaru dievnams, kurp iets kopā ar vecākiem, bet dažreiz klusiņām vērtas smagās durvis un apbrīnots skaistums… Tas pārpasaulīgais daiļums palika sirdī uz laiku laikiem. Tāpēc tik ļoti sāpēja sirds, kad gandrīz pēc pusgadsimta dzejniece ieraudzīja karā sapostīto baznīcu.

Pirms pāris gadiem decembra sākumā Lestenē pulcējās kultūras pārstāvji no Rīgas, no Tukuma. Baznīcā skanēja Latvijas Radio kora dziedājums, skanēja kā apsolījums, ka svinīgajām runām sekos nopietns darbs. Tobrīd Astrīde bija laimīga, un kopš tā brīža viņa mēdza bieži runāt ar saviem domu draugiem, kā palīdzēt Lestenei. No viņas puses sekoja reāla rīcība. Viss notiek. Viss iet savu, Dieva lemto gaitu.

ivaskaDienās, kad dzejniece bija ceļā uz aizsauli, vairākkārt pārlasīju viņas veltījumu dzejā tēvam — Latvijas armijas ģenerālim Mārtiņam Hartmanim, Lāčplēša Kara ordeņa kavalierim, Lestenes muižas īpašniekam. Pateicoties ģenerālim, man bija lemts satikt un iepazīt Astrīdi Ivasku, jo viņa 20. gs. deviņdesmito gadu sākumā ieradās Latvijā, Aizsardzības ministrijā, lai runātu par tēva īpašuma — Lestenes muižas — likteni. Viņas starojums apbūra. Pirmo reizi savā dzīvē  satiku pasaules kultūras cilvēku, deviņās valodās runājošu, kultūru, it sevišķi literatūru pārzinošu, bet ļoti sirsnīgu un mīļu. Katra tikšanās ar Astrīdi Ivasku bija svētki dvēselei. Tā īsti viņu sapratu, kad izlasīju grāmatu «Pasaules pagalmos». Lūk, daži fragmenti no šīs brīnišķīgās dzejas prozā.

«Par sevi. Esmu dzimusi Rīgā, Lauvas zīmē, gada skaistākajā mēnesī augustā, un, kam tuvas zvaigznes, tas sapratīs, pret ko man bijis jācīnās un kas mūža pūrā līdzi dots.

Mātes priekšteči ir vidzemnieki no Ķīš-ezera apkaimes, jūrnieki, tālbraucēji kapteiņi. Kuģa taurēšana miglainos rītos bij mātei mīļākā skaņa. Māte bij rokdarbniece: laiku pa laikam mūsu dzīvoklis pārvērtās grāmatu sietuvē ar līmes  smaržu un zelta krāsas pudelītēm, pa laikam  austuvē, pa laikam stikla gleznotāja darbnīcā. Viņa iespēja daudz: nogāzt pie zemes spēcīgāko vīru ar džiu-džitsa paņēmienu, audzēt vīnogas, pieņemt ārzemju diplomātus un sarīkot apkūlības.

Tēvs, jā — tēvs. Tēvs bija vienīgais cilvēks, kurā kā spogulī spēju saskatīt sevi. Ar tēvu dzīve būtu bijusi tāda, kādu to mirstīgajiem nedod dievi; padomju vara tēvu nobendēja 1941. gadā. Viņš mīlēja makšķerēt, meditēt, apstaigāt laukus un grāmatveikalus, valkāt karavīra  tērpu, runāt maz un raudzīties saules rietos. Tēvs dzīvoja ciešā
saskarē ar saviem senčiem. Dzimis viņš bij pie Kuldīgas, un pa ciltskoka zaram iesniedzās kuršu ķoniņos un lībiešos.

Brālis Juris Varlejs bērnībā bij niķīgs, un viņam nepadevās svešvalodas. Es bērnībā biju klausīga, un man labi padevās svešvalodas; gājām abi Franču licejā. Vēlāk brālis Juris labojās, mīlēja sēdēt un domāt; viņam ļoti padevās matemātika. Es kļuvu niķīga, mīlēju klejot un domāt; man nepavisam nepadevās matemātika. No brāļa iznāca labs matemātiķis – no manis neiznāca nekā tamlīdzīga. 

Bērnības vasaras iesākās pie jūras un beidzās Lestenes muižā, Zemgales augstienē. Desmit Lestenes vasaras atskatoties saplūst vienā vienīgā zeltainā vasarā, kuras saskaņu netraucē nekas, pat pirmā mīlestība ne, pat ne karš. Kad pirmo reizi iebraucām Lestenē, zeme bij nosēta gaiļpiešiem un dzeltenām pļavu tulpēm. [..] Kad aizbraucām no Lestenes pēc desmit gadiem, zeme bij zeltaina no āboliem un kļavu lapām. Pēdējā rudenī noņēmām ziemas ābolus tikpat rūpīgi kā ik gadus, izzvejojot tos pa vienam no zilgmes ar garām maikstēm un noglabājot klētī [1944. gada rudens].

Mārburgā pie Lānas [Vācijā] man pavērās Eiropas gara pasaule. Triju gadu laikā universitātē nodarbojos ar septiņām svešvalodām, gan dzīvām, gan sen sastingušām, un ieprecējos somugru kultūras lokā. Manas dzīves lielākais sasniegums ir tas, ka esmu iemācījusies runāt igauniski un cept rupjmaizi.

Ilgus gadus esmu dzīvojusi Amerikā, bet esmu bieži atgriezusies Eiropā. To apceļojot, man soli pa solim atklājusies Eiropas īstenā seja. Četras zemes un to dzejnieki mācījuši mani saprast dzīvi un nāvi: Austrija, Spānija, Grieķija un Somija. Vīne, pilsēta kā pārbriedis auglis, kam nīcība ieēdusies jau serdē, bet kam garša brīnumsalda, mācīja pieņemt nāvi kā dzīves daļu, par ko var skumt, bet ne par daudz. Spānija mācīja nicināt nāvi un spēlēties ar to, izaicinot uz divkauju. Nāve Spānijā ir iedvesma un varens radītājs spēks. Grieķijā nāves nepazīst, tur ir tikai mūžīga dzīvošana saulē. Nonācu Krētas salā kā svētceļniece, kam visi grēki piedoti un atņemtas bailes. Somijā nāves vietā ir mūžība, mežu un ezeru mūžība. Tur gribas saukt: nāve, kur ir tavs dzelonis, un gavilēt kā bērnam, lasot sēnes un ogas. Daudz ir Somijas mežos sēņu un ogu, daudz tās ezeros zivju, liela ir ļaužu vientulība, liela arī laipnība. Pie Vidusjūras dzīve zvīļo, Somijā tā ir viengabalaina, raupja un klusa. Somija kļuvusi man par otru bērnību un otrām mājām. Un ko gan dzīvē citu varam cerēt, kā laiku pa laikam nonākt atkal mājās [1981.].

Astrīde Ivaska un ģenerāļa M. Hartmaņa Goda zobena īpašnieks leitnants Kaspars Pollaks, 2014. gada 30. novembris.
Astrīde Ivaska un ģenerāļa M. Hartmaņa Goda zobena īpašnieks leitnants Kaspars Pollaks, 2014. gada 30. novembris.

Atgriešanās
Autobusā mēs pārbraucam Igaunijas robežu pie Ainažiem, izkāpjam, un mūs piepeši pārņem  šī sajūta, ka esam nonākuši galā. Ne vietiski galā, jo braucam taču uz Rīgu, bet metafiziski galā: tālāk vairs nav kurp iet. Mēs esam aiztikuši. Vairs nav ceļa ne uz priekšu, ne atpakaļ, šis ir gala un sākuma punkts, nezinot meklētais punkts, kur viss sākas no jauna. Kā slīcējs, kājām sasniedzot ezera dibenu, nevar vairs dziļāk grimt, tikai atsperties un sākt celties augšup, tā mēs esam sasnieguši Latvijas zemi. Ilgs ir bijis šis niriens, četrdesmit četrus gadus ilgs, bet šai brīdī mēs sākam iet citā virzienā, mēs esam atspērušies pret dzimto zemi, un mēs nirstam augšup.

Šai brīdī dzīves abas puses — tā tur un tā šeit, svešums un dzimtene, tas pazīstamais šaipusē un tas noslēpumainais tur palikušais, šīs puses sāk tuvoties viena otrai kā rokas atplestiem pirkstiem, kas saslēdzas domai vai lūgšanai, un divu vietā ir viens. Nav vairs puses, ir vairs tikai veselums [1988. gada rudenī].»

ivaska-gd__11622001. gada 1. martā Astrīde Ivaska atgriezās Rīgā, ģenerāļa Mārtiņa Hartmaņa dzīvoklī, un 75. dzimšanas dienu viņa jau svinēja dzimtenē. Savu ritējumu uzsāka dzīve Latvijā. Aizvadītais, 2014. gads dzejniecei bija īpaši darbīgs. Kopā ar dzejnieku Jāni Peteru viņa vairākkārt devās uz Kurzemi. Bet rudenī piepildīja vienu no saviem sapņiem — apmeklēja Svēto zemi. Palikdama uzticīga savai pārliecībai, ka «viss, ko mūsu maņas saņem no pasaules, ir dots mums ne glabāšanai, bet tālāk došanai», viņa aicināja draugus un stāstīja par piedzīvoto Izraēlā.

Šā gada 13. februārī Astrīde Ivaska ciemojās Nacionālajā aizsardzības akadēmijā tās 23. jubilejas pasākumā. Ar rektoru Egilu Leščinski tika norunāts par ģenerāļa M. Hartmaņa Goda  zobena īpašnieku — piecu virsnieku tikšanos ar akadēmijas saimi. Viss notiks.

Igaunijas prezidents Lennarts Meri 1993. gada 15. maijā, uzrunādams pulcējušos Ivara Ivaska izvadīšanas ceremonijā Rengu kapsētā Igaunijā, uzsvēra: «Rakst­nieka dzīve turpinās,  viņš uzsāk jaunu dzīvi savos darbos.» Arī Astrīde Ivaska turpināsies savā tautā.

Lestenes parka simtgadīgā lapegle tērp­sies zaļā rotā, bet dzeltenās pļavu tulpes gaidīs ciemos bites. Zem sirmajām liepām saplauks gaiļpieši — kā ik vasaru.

Skaists, lai arī gana grūts bija dzejnieces Astrīdes Ivaskas mūžs. Laimīgi ir tie cilvēki, kuri baudīja viņas sirds siltumu.

Edīte Sondoviča
Foto — Gatis Dieziņš.

Sporta ziņas

2. ZSN un KS uzvar NBS basketbola čempionātā

No 11. līdz 13. martam Rīgā norisinājās NBS čempionāts basketbolā, kurā šogad par godalgām 1. līgā vīriešiem cīnījās astoņas regulāro spēku un Zemessardzes vienības, bet 2. līgā — tikai četras.

sp-basketbols-4181. līgas pusfināla spēlēs Gaisa spēku aviācijas bāzes (GS AB) komanda (kpt. N. Kīsnics, vlt. R. Staņislavskis, vlt. A. Žagars, lt. A. Čerņaks, lt. S. Kuklis, dkar. A. Jumiķis, dkar. E. Josts, dkar. M. Lasis) ar 26:48 atzina 2. Zemessardzes novada (2. ZSN) komandas (zs. A. Brūniņš, zs. K. Paegle, zs. N. Gaigalietis, zs. N. Rikveilis, zs. K. Mediss, zs. K. Kalniņš, zs. M. Pētersons, zs. A. Lūsis) pārākumu, bet Zemessardzes 51. kājnieku bataljona (ZS 51. KB) spēlētāji (zs. K. Meiers, zs. O. Liepiņš, zs. A. Savčenko, vzs. A. Bērtulis, kpt. M. Straumanis, zs. N. Ramanauskis, zs. J. Prīliņš, zs. D. Vilsons) ar 20:39 piekāpās Nacionālās aizsardzības akadēmijas (NAA) basketbolistiem (kpt. I. Gulbis, kad. M. Caune, kad. M. Čaupjonoks, kad. K. Indruška, kad. M. Valdmanis, kad. M. Brēdiķis, kad. M. Ozoliņš, kad. I. Veinbergs). Finālspēlē pārliecinošu uzvaru ar 43:28 pār NAA basketbolistiem izcīnīja 2. ZSN basketbola komanda, bet pie bronzas medaļām šoreiz tika ZS 51. KB komanda, kura ar 39:20 bija pārāka pār GS AB basketbolistiem.

2. līgas pusfināla spēlēs Zemessardzes Studentu bataljons (ZS St. BN; vlt. V. Brīvers, vzs. U. Grinēvičs, zs. R. Kuļikovskis, zs. E. Lūsis, zs. R. Rozenbergs, zs. G. Mertens, zs. R. Drengers) ar 36:28 pārspēja Nodrošinājuma pavēlniecības 3. reģionālā nodrošinājuma centra (NP 3. RNC) bas-ketbolistus (maj. J. Čudo, maj. U. Turks, vsrž. K. Kancāns, srž. A. Rakstiņš, srž. M. Grīnbarts, kpr. A. Lācis, dkar. J. Novikovs, cd. I. Carevs), bet Kājnieku skolas (KS) komanda (srž. I. Žuržiu, srž. R. Ozoliņš, kpr. R. Teters-Teterovskis, kpr. I. Trops, dkar. N. Lepiks, kar. R. Neupakojevs, kar. E. Baumanis, kar. G. Mačs) ar 15:13 bija pārāka pār Jūras spēku flotiles Patruļkuģu eskadras (JSF PKE) komandu (kpr. A. Šteinbergs, kpr. A. Saulīte, dmtr. K. Joniks, dmtr. U. Anzenavs, dmtr. K. Laukšteins, dmtr. A. Osijuks). 2. līgas finālā ZS St. BN ar 15:22 atzina KS basketbola komandas pārākumu, savukārt 2. līgas bronzas medaļas ieguva JSF PKE komanda, ar 26:19 uzvarot NP 3. RNC komandu.

Sagatavojusi NBS SK 1. klases speciāliste
dkar. Gerda Krūmiņa.
Autores foto.

Peldēšanā atkal labākā Zemessardzes Studentu bataljona komanda

Nacionālo bruņoto spēku (NBS) peldbaseinā 19. marta rītā tikās 75 peldēšanas entuziasti un sportisti no 15 regulāro spēku un Zemessardzes vienībām, lai NBS čempionātā vairākās vecuma grupās noskaidrotu šī gada labākos peldētājus 50 un 100 metru brīvā stila distancēs. Atsevišķi tika vērtēti arī profesionālā dienesta karavīri.

sp-nbs-pe

Pirmie startēja V-1 grupas peldētāji 100 metru brīvā stila distancē. Ātrākie šoreiz izrādījās Zemessardzes Studentu bataljona (ZS St. BN) pārstāvji: zs. J. Freimanis un vzs. G. Deičmans (attiecīgi 00:56,76 un 00:59,05 ). 3. vietu ieguva 2. Zemessardzes novada (ZSN) zs. A. Platonovs (01:02,89).

Tikpat garu distanci mēroja arī V-2 grupas dalībnieki — kpr. S. Šika no Nodrošinājuma  pavēlniecības 3. reģionālā nodrošinājuma centra (NP 3. RNC) atkārtoja iepriekšējo gadu panākumus un izcīnīja čempiona titulu (01:02,89), uzrādot trešo ātrāko laiku arī starp V-1 grupas dalībniekiem. 2. vietu ieguva kpt. V. Žigarkovs no Gaisa spēku aviācijas bāzes (GS AB), bet 3. vietu izcīnīja kpt. Ģ. Volframs no Apvienotā štāba (AŠ).

Zs. R. Busmanis no 3. ZSN uzvarēja (00:29,90) 50 metru brīvā stila distancē V-3 grupā. 2. vietā — viņa komandas biedrs zs. A. Hofmans, trešajā — Militārās policijas komandieris plkv. T. Majors.

100 metru brīvā stila distancē profesionālā dienesta grupā vīriešiem otro zelta medaļu ieguva kpr. S. Šika, 2. vietā ierindojās kpt. V. Žigarkovs, bet labāko trijnieku noslēdza kad. E. Bernsons no Nacionālās aizsardzības akadēmijas (NAA). Savukārt plkv. T. Majors bija ātrākais 50 metru distancē, 2. vietā ierindojās št. vsrž.  A. Lapsa (Štāba bataljons), bet 3. vietu ieguva kpt. Z. Millers (NP).

Sievietēm 50 metru distancē pārliecinoši zelta medaļu (00:30,33) S-1 grupā izcīnīja zs. J. Grugule (2. ZSN), apsteidzot 2. vietas ieguvēju zs. E. Priekuli un 3. vietas ieguvēju zs. A. Blauu (abas ZS St. BN).

Kpr. J. Bērziņa no Sauszemes spēku kājnieku brigādes (SZS KBde) uzvarēja (00:32,59) 50 metru peldējumā S-2 grupā. 2. vietā — kpt. R. Everte no Mācību vadības pavēlniecības (MVP), 3. vietā — kpr. A. Čalova (2. ZSN). Savukārt kpr. I. Priedīte (NP 3. RNC) bija ātrākā peldētāja S-3 grupā. 2. vietā ierindojās vsrž. J. Lulberga (MVP), 3. vietā — kpt. L. Klauža (AŠ).

Sacensības noslēdzās ar 4×50 metru stafešu peldējumu, kur 11 komandu konkurencē 1. vietu (01:56,06) izcīnīja ZS St. BN komanda. Zaudējot uzvarētājiem 0,78 sekundes, 2. vietā ierindojās 2. ZSN komanda, bet 3. vietā — NAA peldētāji (02:04,00).

Jau tradicionāli 1. vietu komandu vērtējumā izcīnīja ZS St. BN (zs. E. Priekule, zs. J. Freimanis, vzs. G. Deičmans, zs. K. Žumburs). 2. vietu ieguva 2. ZSN komanda (zs. J. Grugule, zs. A. Platonovs, zs. K. Martinsons, zs. A. Krūmiņš), bet 3. vietu — NAA komanda (kad. A. Ļebedeva, kad. E. Bernsons, kad. G. Kūlmanis, kad. G. Jaunzemis).

Sagatavojusi NBS SK FSSN 1. klases speciāliste
dkar. Gerda Krūmiņa.
Autores foto.

Ziemas orientieristi ceturtie slēpošanas čempionātā militārpersonām

No 24. līdz 27. martam Zviedrijas pilsētā Bodenā norisinājās 53. Starptautiskās militārās sporta asociācijas (CISM) pasaules karavīru čempionāts slēpošanas veidos. Latvijas Nacionālos bruņotos spēkus (NBS) čempionātā pārstāvēja seši sportisti: biatlonisti — dkar. A. Rastorgujevs, zs. B. Bendika un ziemas orientieristi — kpt. L. Klauža, zs. R. Kivlenieks, zs. A. Kivlenieks, kā arī zs. N. Raize.

sp-img_3064

Pirmie sacensības atklāja ziemas orientieristi. No Latvijas komandas labāko rezultātu vidējā distancē vīriešiem sasniedza zs. R. Kivlenieks, 25 dalībnieku konkurencē izcīnot 11. vietu. 13. vietu ieņēma zs. A. Kivlenieks, bet pasaules čempionāta debitants zs. N. Raize ieguva 20. vietu. Zelta medaļu izcīnīja Zviedrijas bruņoto spēku pārstāvis E. Blomgrēns, kuram izdevās apsteigt vairākkārtējo pasaules un Eiropas čempionātu uzvarētāju un šo sacensību favorītu E. Hreņņikovu no Krievijas. Kā pēc sacensībām atzina sportisti, šīs bijušas visai ekstremālas sacensības, kurās pieļautas arī vairākas muļķīgas kļūdas. Sērsna uz sniega ļāva sportistiem distancē būt ļoti ātriem un izmantot īsākos ceļus līdz kontrolpunktiem. Taču apledojušais sniegs lika sportistiem gluži kā enduro sportā ne tikai lavierēt starp kokiem un krūmiem, bet arī izvairīties no klintīm un milzīgiem akmeņiem. Daudzi krita un lauza inventāru. Lai arī individuāli Latvijas orientieristi neierindojās labāko astotniekā, komandu vērtējumā mūsējie astoņu komandu konkurencē izcīnīja augsto 4. vietu (ieskaitē vērtēja divus labākos). Savu­kārt sievietēm vienīgā Latvijas bruņoto spēku pārstāve kpt. L. Klauža, kura pēdējā laikā vairāk pievērsusies distanču slēpošanai, ierindojās 13. vietā.

Jauktajā komandu sprintā mūsu komanda (kpt. L. Klauža un zs. R. Kivlenieks) nekļūdoties ātri atrada vajadzīgos kontrolpunktus un izcīnīja 7. vietu. Pavisam uz starta stājās 13 komandas. Diemžēl sacensību laikā sabojājās elektroniskās atzīmēšanās ierīces, un sacensību organizatori mūsu un vēl trīs valstu orientēšanās komandas nākamajā dienā pēc sacensībām diskvalificēja.

Biatlona 10 kilometru sprinta distancē vīriešiem bija jāveic viena šaušana guļus un nākamā stāvus. 46 dalībnieku konkurencē dkar. A. Rastorgujevs ar divām kļūdām, pa vienai katrā šautuvē, izcīnīja 9. vietu, no uzvarētāja francūža S. Furkāda atpaliekot 1 minūti un 4,7 sekundes. Savukārt zs. Baiba Bendika 7,5 kilometru sprinta distancē, divas reizes kļūdoties šautuvēs, izcīnīja 19. vietu (+2:05.5). Sievietēm uzvarēja K. Guzika no Polijas, nosargājot pagājušajā gadā izcīnīto čempiones titulu. Tā kā Latvija biatlona sacensībās piedalījās ar vienu dalībnieku katrā disciplīnā, tad mūsu komanda nestartēja biatlona patruļas sacensībās un netika vērtēta komandu kopvērtējumā (nepieciešami vismaz trīs sportisti).

Kopējā valstu rangā pēc medaļu sadalījuma un iegūtajām vietām 19 valstu konkurencē Latvijas komanda ierindojās 15. vietā, bet čempiona kausu izcīnīja Francijas bruņoto spēku izlase, apsteidzot Krievijas un Vācijas sportistus.

Sagatavojusi NBS SK FSSN 1. klases speciāliste
dkar. Gerda Krūmiņa.
Foto — no L. Klaužas personiskā arhīva.

Triumfē ZS 17. pretgaisa aizsardzības bataljona volejbolisti

Rīgā no 8. līdz 10. aprīlim pulcējās labākie Nacionālo bruņoto spēku (NBS) volejbolisti, lai noskaidrotu, vai kādai komandai šogad beidzot izdosies pārspēt 1. līgas daudzkārtējos NBS čempionus — Zemessardzes 17. pretgaisa aizsardzības bataljona volejbolistus (ZS 17. PABN).

1. līgā vīriešiem bija pieteikušās septiņas komandas, no kurām pirmajā pusfinālā tikās ZS 17. PABN komanda ar Militārās policijas (MP) komandu. Spēlē ar 2:0 (25:13; 25:22) pārāki bija ZS 17. PABN volejbolisti (zs. E. Buivids, zs. R. Ozoliņš, zs. G. Vanags, zs. V. Smirnovs, zs. R. Pridāns, zs. K. Gertners, zs. K. Butkevičs, zs. T. Prokofjevs). Savukārt otrajā pusfinālā sīvā cīņā Štāba bataljona (ŠB) volejbolisti ar 2:0 (25:22; 25:21) uzvarēja Gaisa spēku aviācijas bāzes (GS AB) volejbolistus. Finālā pirmajā spēles setā pārliecinoši ar 25:14 uzvarēja ZS 17. PABN komanda. Lai kā censtos ŠB komandas volejbolisti (lt. M. Pamiljans, kpr. K. Zaļkalns, kpr. J. Mičs, kpr. V. Grinfelds, dkar. A. Adamaitis, kar. J. Jegorovs, kar. R. Zelčs, kar. D. Stučka), demonstrējot skaistu spēli gan uzbrukumā, gan aizsardzībā, arī nākamajā setā tika piedzīvots zaudējums (21:25).

sp-volejbol

Spēle par čempionāta bronzas medaļām starp MP un GS AB komandām ritēja līdzīgi, bet abu setu galotnēs mazliet veiksmīgāki izrādījās MP volejbolisti (kpt. E. Tišanovs, kpt. M. Ozoliņš, srž. A. Grīvāns, srž. E. Valaks, kpr. J. Graudiņš, kpr. K. Dumpis, dkar. J. Graudiņš, srž. M. Andže) — 25:22; 25:21.

Savukārt 2. līgas pirmajā pusfinālā tikās Kājnieku skolas (KS) volejbolisti un Nodrošinājuma pavēlniecības (NP) volejbolisti. Ar 2:0 (25:7; 25:13) pārliecinošu uzvaru izcīnīja KS spēlētāji (kpt. I. Semjonovs, vsrž. L. Cīruls, srž. R. Ozoliņš, srž. G. Drunka, dkar. N. Lepiks, kar. J. Štrauss, dkar. R. Mihailovs, kar. R. Kalnieks). Zemessardzes Studentu bataljona (ZS St. BN) komanda ar 0:2 (9:25;17:25) atzina 2. Zemessardzes novada (2. ZSN) komandas (zs. Ā. Lazdiņš, zs. E. Zalcmanis, zs. D. Prohtenko, vsz. D. Jamkins, zs. E. Benzulis, zs. J. Rakstiņš, vsrž. A. Solovjovs, srž. A. Baumanis) pārākumu. Finālā KS volejbolisti sīvā cīņā ar 2:0 (25:20; 29:27) uzvarēja 2. ZSN volejbolistus, kļūstot par 2. līgas zelta medaļu ieguvējiem, bet spēlē par čempionāta bronzas medaļām NP komanda ar 0:2 (11:25; 14:25) atzina ZS St. BN komandas pārākumu.

Sievietēm šogad ļoti pārliecinoši par čempionēm kļuva 2. ZSN volejbolistes (srž. L. Veipa, vzs. L. Sola, vzs.
D. Grīnfelde, zs. G. Ņesterenko, zs. S. Gudženova, zs. K. Mežaraupe, zs. I. Benjava, zs. Ņ. Ondzule), pusfinālā ar 2:0 (25:13; 25:11) uzvarot Zemessardzes 52. kājnieku bataljona komandu, bet fināla spēlē ar 2:0 (25:15; 25:7) pārspējot GS AB komandu (vlt. S. Auniņa, vlt. J. Masule, vlt. I. Freiberga, lt. M. Tkačuka, kpr. Z. Bergmane, kpr. A. Bērsone, kpr. E. Poļakova, kpr. V. Sidorova). Čempionāta bronzas medaļas ieguva Nacionālās aizsardzības akadēmijas volejbolistes (srž. G. Grantiņa, dkar. E. Francmane, kad. A. Paulauska, kad. K. Švikstiņa, kad. G. Miglava, kad. A. Ziediņa, kad. S. Mudele, kad. E. Kukaine).

Sagatavojusi NBS SK FSSN nodaļas 1. klases
speciāliste
dkar. Gerda Krūmiņa.
Autores foto.

Mācību maršs «Dragoon Ride» demonstrē solidaritāti

22. martā Latviju šķērsoja vairāk nekā 40 dažādu militārās tehnikas vienību, to-starp 20 bruņumašīnas «Stryker», kas ASV 2. kavalērijas pulka mācību maršā «Dragoon Ride» no Igaunijas devās uz Vāciju.

Mācību maršs „Dragoon Ride”Militārā tehnika ieradās Ainažos 22. martā no rīta, lai pēcpusdienā dotos tālāk uz Jelgavkrastiem, Saulkrastiem un Rīgu, kur to bija iespējams apskatīt arī plašākai sabiedrībai.

Rīgas pasažieru ostā ar karavīriem, kas piedalās «Dragoon Ride», tikās aizsardzības ministrs Raimonds Vējonis, Apvienotā štāba priekšnieks ģenerālmajors Juris Zeibārts un Apvienoto spēku pavēlniecības štāba Brunsumā komandieris ģenerālis Hanss Lotārs Domroze.

«NATO valstis ar šīm mācībām demon-strē nevis spēku, bet solidaritāti,» uzsvēra aizsardzības ministrs Raimonds Vējonis. Savu­- kārt Apvienoto spēku pavēlniecības štāba Brunsumā komandieris ģenerālis Hanss Lotārs Domroze apliecināja — šīs mācības pierāda, ka NATO sabiedrotie var veikt kopīgas mācības, kad un kur vien to vēlas.

«Mēs demonstrējam, ka spējam ātri un brīvi pārvietoties pa visām dalībvalstīm, un esam ļoti pateicīgi Latvijai un citām valstīm, caur kurām norisināsies mācību maršs, par uzņemošās valsts atbalstu,» sacīja ģenerālis Domroze. «Šī nav ASV karavīru došanās prom no reģiona, tikai rotācija, kas apvienota ar pārvietošanās mācībām.»

Apvienotā štāba priekšnieks ģenerālmajors Juris Zeibārts skaidroja, ka mācībās «Dragoon Ride» Latvija sniedza uzņemošās valsts atbalstu un ļoti liela nozīme bija arī sadarbībai ar pašvaldībām, lai nodrošinātu iekšējo normatīvo aktu ievērošanu un savstarpēju sapratni.

Mācību maršs „Dragoon Ride”

Lielāko darbu mācībās «Dragoon Ride» no Latvijas bruņotajiem spēkiem paveica Pārvietošanas koordinācijas centrs un Militārā policija.

Savukārt 23. martā mācību maršs turpinājās no Rīgas uz Iecavu. «Stryker» bruņumašīnas piebrauca arī pie Iecavas vidus­- skolas, kur tās varēja aplūkot skolēni.

Iespēja aplūkot «Stryker» bruņumašīnas un tikties ar ASV karavīriem izraisīja plašu interesi, un kopskaitā pasākumus visā Latvijā apmeklēja vairāk nekā 1500 cilvēku.

Mācību maršu  «Dragoon Ride» ASV 2. kavalērijas pulka karavīri, kas rotācijas kārtībā bija izvietoti Baltijas valstīs un Polijā, sāka
21. martā un ar bruņumašīnām «Stryker» un atbalsta transportu no Igaunijas uzsāka ceļu uz pastāvīgo izvietojuma vietu Vilsekā,
Vācijā, noslēdzot savu dalību operācijā «Atlantic Resolve».

«Mācību maršs dod ieguldījumu ne tikai militārajā sadarbībā, bet arī starptautiskajā diplomātijā,» uzsver ASV armijas Eiropā preses virsnieks pulkvežleitnants Kreigs Čailds. «Vienībai tā ir iespēja pārbaudīt apgādes spējas un vadības prasmes, vienlaikus demon-strējot ASV ieguldījumu NATO un NATO spēju pārvietot militāros spēkus pa visu aliansi, cieši sadarbojoties dažādām valstīdm.»

Marša «Dragoon Ride» kopējais garums bija 1800 km, un tajā vienībai desmit dienās bija iespēja pārbaudīt savas pārvietošanās un apgādes spējas.

Sagatavojusi Daina Ozoliņa,
AM Preses nodaļas vecākā referente.
Foto — Gatis Dieziņš.

«Summer Shield XII» iepazīstina ar unikālām prasmēm

Taivo Trams

Foto — Gatis Dieziņš.

„Summer Shield XII”Bruņoto spēku aktīvāko mācību sezonai uzņemot tempu, marta nogalē aizrībējušas daudznacionālās mācības «Summer Shield XII»Aizrībējušas vārdā tiešajā nozīmē, jo to laikā Latvijā pirmo reizi tika šauts ar 155 mm haubicēm, kas Ādažu poligonā ieradušās no ASV. Tā gan nebija vienīgā novitāte, kas tika piedzīvota šo mācību laikā.

„Summer Shield XII”

Izmanto visus spēku veidus
Mācības «Summer Shield» norisinājās jau divpadsmito reizi — pirmo reizi mācības notika 2004. gadā. Šogad mācībās no 22. līdz 31. martam tika pārbaudītas un trenētas visu spēku veidu spējas sadarboties gan savstarpēji, gan ar partneriem no citām valstīm. «Summer Shield XII» līdzdarbojās vairāk nekā 1100 karavīru no Latvijas, Lietuvas, ASV, Vācijas, Kanādas un Luksemburgas. Latvijas bruņotos spēkus mācībās pārstāvēja visi spēku veidi — Sauszemes spēku kājnieku brigādes  un Zemessardzes vienības, Jūras spēku flotiles kuģis «Varonis», kas tika izmantots karavīru desantēšanas vingrinājumā,  kā arī Gaisa spēku aviācijas bāzes helikopteri.

„Summer Shield XII”Būtiskākais mācību uzdevums bija integrēt un koordinēt uguns atbalstu kājnieku vienību operācijās, izmantojot vairākus kaujas atbalsta elementus — izlūkošanu,
artilēriju, aviāciju, aizsardzību pret masu iznīcināšanas ieročiem, inženieru atbalstu vienotā operācijā ar šķēršļu pārvarēšanu, uzdevumu izpildē iesaistot arī apvienotā uguns atbalsta priekšējos novērotājus un tuvā gaisa atbalsta kontrolierus.

Bruņumašīna «kaujas operācijas» laikā saskārusies ar ķīmisko piesārņojumu, tādēļ tiek rūpīgi nomazgāta ar ūdeni un īpašām ķimikālijām.
Bruņumašīna «kaujas operācijas» laikā saskārusies ar ķīmisko piesārņojumu, tādēļ tiek rūpīgi nomazgāta ar ūdeni un īpašām ķimikālijām.
«Summer Shield XII» piedalījās visi spēku veidi, pārbaudot to  tehniskā ekipējuma savietojamību.
«Summer Shield XII» piedalījās visi spēku veidi, pārbaudot to tehniskā ekipējuma savietojamību.

 

 

 

 

 

 

„Summer Shield XII”Var saprasties jau no pusvārda
«Mācībās jau trešo gadu darbojamies ar apvienotu uguns vadību, taču šīs mācības atšķīrās no iepriekšējām ar to, ka pirmo reizi tajās piedalījās sešas valstis,» uzsvēra majors Ģirts Savins, Kaujas atbalsta bataljona komandieris, mācību «Summer Shield 2015»  direktors. Salīdzinot ar iepriekšējiem gadiem, «Summer Shield» bija arī citi jaunumi. No ASV atvestās 155 mm haubices tika izmantotas operācijās uguns nodrošināšanai, un pirmo reizi vienuviet tika izvietotas sešas šaušanas vienības.

«Pirmo reizi mācībās piedalījās arī ārvalstu vienības aizsardzībai no masu iznīcināšanas ieročiem, kas tre­- nējās cilvēku un ekipējuma attīrīšanā no ķīmiskā piesārņojuma vai radioaktīvām vielām. Savukārt Luksemburgas bruņoto spēku pārstāvji ar savām ūdens attīrīšanas iekārtām nodrošināja ar dzeramo ūdeni visus mācību dalībniekus,» sacīja Ģ. Savins.

Mācības norisinājās divās daļās — pirmajā fāzē karavīri strādāja nelielās grupās, trenējoties savā vidē un apgūstot dažādu valstu darbības ar dažādiem ieročiem un ieroču sistēmām. Otrajā mācību fāzē norisinājās lauka taktiskās mācības. «Šo vingrinājumu mēs veicām ar saviem priekšējiem novērotājiem, ar gaisa atbalsta kontrolieriem un apvienotās uguns kontrolieriem. Pilnveidojām tieši apvienotās uguns vadību.»

Šo mācību laikā pirmo reizi sekmīgi sadarbojās sešu partnervalstu karavīri.
Šo mācību laikā pirmo reizi sekmīgi sadarbojās sešu partnervalstu karavīri.

Ģ. Savins arī atzina, ka mācību laikā karavīriem nācies sastapties ar daudziem izaicinājumiem, un tas ir saprotams, jo vajadzēja strādāt izteikti multinacionālā vidē. «Bija valodas barjeras, kas gan tika droši pārvarētas. Ja ar vienām un tām pašām ieroču sistēmām strādā dažādās valstīs, cilvēki jau no pusvārda saprot, ko dara citas valsts karavīrs,» paskaidroja mācību direktors.

Summer ShieldDzeramais ūdens no Kadagas ezera
30. martā Ādažu poligonu, mācību «Summer Shield XII» norises vietu, apmeklēja valsts augstākās amatpersonas, tostarp Valsts prezidents un bruņoto spēku virspavēlnieks Andris Bērziņš, Saeimas priekšsēdētāja Ināra Mūrniece, aizsardzības ministrs Raimonds Vējonis, Nacionālo bruņoto spēku komandieris ģenerālleitnants Raimonds Graube,  ārvalstu diplomāti un militārie atašeji, kā arī mediju pārstāvji. Viesiem bija iespēja iepazīties ar mācību norises gaitu un klātienē vērot vairākus vingrinājumus, tostarp ASV un Latvijas artilēristu šau­šanas vingrinājumu, izmantojot minētās 155 mm haubices. Lai gan šāda veida bruņojums pagaidām nav mūsu armijas rīcībā, mācību norises laikā Zemessardzes 34. bataljona karavīri apguva nepieciešamās iemaņas, lai apkalpotu haubices iekārtu — vingrinājuma laikā vienu no sešām haubicēm darbināja tikai karavīri no Latvijas.

„Summer Shield XII”

Būtiska loma šajās mācībās tika atvēlēta dažādu valstu speciālistu sadarbības vingrināšanai, darbojoties ķīmiskā piesārņojuma likvidēšanā un ūdens attīrīšanā lauka apstākļos. Šie vingrinājumi tika veikti sadarbībā ar Vācijas un Luksemburgas bruņoto spēku speciālistiem. Ar pārvietojamo attīrīšanas iekārtu palīdzību, kuru bija izvērsuši Vācijas pārstāvji, karavīri veica bruņumašīnu attīrīšanu no ķīmiskā piesārņojuma, kas atbilstoši scenārijam iegūts nosacītās operācijas izpildes gaitā. Transports tika tīrīts gan ar ūdeni, gan īpašām ķimikālijām. Līdzās notika arī «ievainoto» karavīru attīrīšana, pirms viņi tika nodoti tālākai medicīniskai aprūpei. Šeit aktīvi darbojās Latvijas pārstāvji. Uzdevumu izpildei nepieciešamo ūdeni nodrošināja Luksemburgas bruņoto spēku ūdens attīrīšanas stacija, kas spēja sagatavot gan tehnisko, gan dzeramo ūdeni.

«Uzdevumu laikā mēs pilnveidojām ūdens apgādi operācijās, kur dzeramais ūdens nav pieejams,» skaidroja kapteinis Eduards Kurpnieks, ZS 31. aizsardzības no masu iznīcināšanas ieročiem bataljona 1. AMII rotas komandieris. Ūdeni attīrīja ar īpašiem filtriem un ar ultravioletā starojuma palīdzību. Mācību laikā Luksemburgas bruņoto spēku ūdens attīrīšanas stacija bija izvietota pie Kadagas ezera, no kura arī tika ņemts ūdens. Ar šīs stacijas palīdzību var sagatavot 1,6 t dzeramā ūdens stundā, ko nepieciešamības gadījumā var safasēt 0,25 l paciņās, kas karavīriem ir ērti izmantojamas kaujas uzdevumu izpildes laikā.

Galvenais uzdevums bijis Latvijas, Vācijas un Luksemburgas karavīru un tehniskā ekipējuma savietojamības pārbaude. Secinājums pēc vingrinājumu pabeigšanas — esam pilnīgi savietojami, un nav šķēršļu, kas mums traucētu darboties kopā, paskaidroja E. Kurpnieks.

Mācību viesiem bija iespēja vērot arī lauka taktiskās mācības, kuru laikā bataljons nodrošināja savu pozīciju aizsardzību, izmantojot mācību norisē pieejamo bruņojumu un taktiskos risinājumus.

„Summer Shield XII”Latvijas karavīri ir unikāli
Nacionālo bruņoto spēku komandieris ģenerālleitnants Raimonds Graube mācību norisi vērtēja ļoti atzinīgi, uzsverot, ka Latvijai un tās partnervalstīm šīs mācības bijušas ļoti nozīmīgas. To laikā karavīriem bijusi iespēja vingrināties vairākās prasmēs, kas mūsdienās ir ļoti svarīgas. Piemēram, mācību laikā apgūtā spēja cīnīties ar ķīmisko piesārņojumu ir ļoti aktuāla, jo teroristu organizācijas un radikālie islāmistu kaujinieki izmanto arī ķīmiskos ieročus. Savukārt darbs ar haubicēm ļāvis iepazīt tādas aizsardzības spējas, kādu pašlaik vēl nav mūsu bruņoto spēku rīcībā. «Taču tā ir ļoti nozīmīga spēja, ja runājam par mūsu bruņoto spēku attīstību nākotnē,» uzsvēra R. Graube. «Summer Shield XII» bijušas nozīmīgas arī tāpēc, ka pirmo reizi Latvijā darbojās Luksemburgas bruņoto spēku pārstāvji.

R. Graube atzina, ka Latvijas karavīri ir parādījuši ārkārtīgi augstu sagatavotības līmeni un profesionalitāti, īpaši, ja runā par priekšējo novērotāju sagatavošanu. «ASV pavisam ir īstenojušas 351 šādu kursu ar priekšējiem novērotājiem, un tikai astoņus no šiem kursiem ir pabeiguši pilnīgi visi, kas to iesākuši. Mums Latvijā ir otrais šāds kurss, mācījās divas reizes pa 24 karavīriem, un neviens nav izkritis. Tātad no astoņiem ideāli pabeigtiem kursiem visā pasaulē divi ir Latvijas kursi — tas ir unikāls fakts, par ko ir pārsteigti arī paši amerikāņi. Viņi man prasa — kā tas tā var būt, es atbildu — tādi mēs visi esam.»

Latviešu dzimtas stāsts četrās paaudzēs

Džoanna Eglīte

Foto — no O. Kalnbirzes personiskā arhīva.

Pa ceļam uz Talsiem var vērot daudzas stārķu ligzdas. Todien aprīļa sākumā, kad devos satikt Ojāru Kalnbirzi, daļa stārķu jau bija atgriezušies. Vēlāk, mājup braucot, man šķita, ka šo lielo putnu ik gadu apņēmīgi no jauna paveiktajā ceļā ir līdzīgs cikliskums kā Kalnbirzes dzimtas stāstā. Ojāra tēvs un mātesbrālis bijuši instruktori mehāniķi uz Latvijas
zemūdenēm. Arī Ojārs un viņa brālis Gunārs abi saistīti ar militāro jomu un mehāniku. Savukārt šo tradīciju ceturtajā paaudzē turpina mazdēls Eduards, kurš janvārī uzņemts Jaunsardzes kandidātos. 

Alfrēds Kalnbirze, zemūdenes «Spīdola» mehāniķis,  Ojāra Kalnbirzes tēvs.
Alfrēds Kalnbirze, zemūdenes «Spīdola» mehāniķis, Ojāra Kalnbirzes tēvs.

26. janvārī, dienā, kad Eduardu uzņēma Rekrutēšanas un Jaunsardzes centra Jaunsardzes departamenta 402. Talsu jaunsargu vienībā, viņa vectēvs Ojārs Kalnbirze apsveica jaunos censoņus un atzīmēja, ka mazdēls turpina dzimtas tradīciju, apgūstot militārās zināšanas. Apzinoties, ka šis stāsts atklāj mūsu vēsturi un vienlaikus arī latviešu dzimtas pieredzi vairāku paaudžu garumā, «Tēvijas Sargs» devās uz Talsiem to izzināt. 

Ojārs Kalnbirze piedalās sarunā kopā ar savu kundzi Mariju. Viņi atklāj, ka, pētot Ojāra senču dzīvesstāstus, dziļāk izpratuši Latvijas pagātni, apzinoties, cik tā bijusi pretrunīga. Otrā pasaules kara laikā Ojāra tēvs Alfrēds Kalnbirze dienējis vācu tā dēvētajā tanku mednieku divīzijā. Pēc kara tēvs pazudis bez vēsts. Mātesbrālis Rūdolfs īsi pēc kara beigām uz desmit gadiem izsūtīts uz Intu (pilsētu aiz Urālu kalniem). Visu mūžu viņš pie sevis glabājis pēc padomju armijas pavēles nogremdētās zemūdenes «Ronis» sienas pulksteni. Liela daļa Ojāra dzimtas piederīgo piedzīvojuši izsūtīšanu, citi pārcēlušies uz dzīvi ārpus Latvijas. Ojārs esot rēķinājis — ja saaicinātu kopā visu dzimtu, tie būtu vairāk nekā divi simti cilvēku.

Ojārs Kalnbirze kopā ar mazdēlu Eduardu.
Ojārs Kalnbirze kopā ar mazdēlu Eduardu.

Atvadas bez atkalredzēšanās
Ojāra mamma dzimusi Griguļu ģimenē — viena no pieciem bērniem. Savukārt tēvs ģimenē bijis viens no diviem bērniem. Gan Ojāra mātesbrālis Rūdolfs, gan Ojāra tēvs Alfrēds kļuvuši par zemūdeņu mehāniķiem — viens uz «Roņa», otrs uz «Spīdolas». Zem-ūdenes būvētas Francijā, un abi mehāniķi gandrīz gadu piedalījušies to pabeigšanas darbos. Jaunajiem vīriešiem draudzējoties, Alfrēds iepazinis Rūdolfa māsu. Pāris apprecējās, un pasaulē nāca Ojāra vecākais brālis Gunārs. Ģimene dzīvoja Liepājā, Karostā. Pēc Gunāra stāstiem, vecāki aktīvi piedalījušies pilsētas saviesīgajā dzīvē — gājuši uz ballēm, teātriem, rīkojuši mājas viesības, devušies kopīgos ģimeņu izbraucienos, mamma darbojusies sieviešu labdarības organizācijās. Tēvs dēlu ņēmis līdzi uz «Spīdolu» un iepazīstinājis ar jūrnieku dzīvi. Ar savu paraugu viņš mācījis militāro stāju un disciplīnu. Gunāra sapnis pieaugot bijis kļūt par virsnieku.

Ojārs piedzima Liepājā gadu pirms kara beigām, kad ģimene gatavojās pamest Latviju, lai dotos bēgļu gaitās uz Vāciju. Todien viņi ar visām mantām stāvējuši pie kuģa. Dažus mēnešus vecais Ojārs bijis nopietni saslimis, viņu kratījis drudzis. Mamma pēdējā brīdī izšķīrusies palikt ar abiem dēliem Liepājā. Tēvs, visticamāk, nenojauzdams, ka šī ir pēdējā reize, kad viņš uzlūko savu ģimeni, izlēmis doties uz Vāciju.

Majors un gandrīz majors
Ojāra mamma, «valsts nodevēja» sieva, kā tolaik viņa dēvēta, palika Liepājā viena ar diviem bērniem. Tūlīt pēc kara beigām viņi apmetās Ojāra tēva pirktajā vasaras mājā Strazdē, bet ātri vien, jaunās varas pārstāvju mudināta, mamma bijusi spiesta māju pamest un meklēt citu dzīvesvietu. Brālis pēc skolas iestājās Kandavas lauksaimniecības un mehanizācijas tehnikumā. Viņš īrēja gultas vietu pie radiem pilsētā, bet mamma ar grūtībām atrada mazītiņu mājvietu Talsos. «Kā fašista sievu neviens viņu darbā neņēma. Bija grūti laiki,» stāsta Ojārs. Bērnību viņš pavadīja mammas vecāku mājā — kopā ar vecvecākiem un mammas māsu. Jau vēlāk, kad mamma dabūja sekretāres darbu un sadzīve pamazām nostabilizējās, Ojārs pārcēlās pie viņas uz Talsiem. Mamma vienmēr bija atklāti pau­dusi, ka vēlas, lai viņas dēli kļūtu par ārstu vai juristu, un bija vīlusies, ka arī Ojārs, tāpat kā vecākais brālis, sāka mācīties Kandavas tehnikumā. «Mans sapnis toreiz bija kļūt par traktoristu. Turklāt nevis šādu tādu, bet labu traktoristu. Tādēļ mācījos nevis dažu mēnešu kursos, bet piecus gadus tehnikumā,» smaidot saka Ojārs.

Brālis Gunārs tikmēr bija iecerējis īstenot tēva dzīves iedvesmoto apņemšanos kļūt par virsnieku un pieteicās kara komisariātā. Taču Gunāram neļāva stāties kādā no karaskolām, viņu nosauca par valsts ienaidnieku un fašista dēlu un aizsūtīja dienēt padomju armijā aiz polārā loka uz Severomorsku, kur viņš kļuva par mehāniķi jūras aviācijas lidlaukā. «Pēc brāļa stāstiem — tā bija skarba dzīves skola, bet atgriezās viņš Latvijā jau kā seržants,» stāsta Ojārs. Trīsdesmit dzīves gadus Ojāra brālis nostrādāja Baltijas dzelzceļā, kļūstot par mehanizācijas daļas priekšnieku un iegūstot majora pakāpi. Darbu dzelzceļā brālis pildījis kā kara dienestu, ļoti disciplinēti, rūpīgi un atbildīgi. Vēlākos dzīves gados Gunārs lasījis lekcijas par mehanizāciju topošajiem dzelz­ceļniekiem.

jauns-2

Ojārs par militāro karjeru nekad nebija sapņojis. Toties dzimtenes nodevēja zīmogs vairs tik tieši viņu nav skāris, un dzīves iespēju durvis viņa priekšā netika aizvērtas. Līdzīgi kā viņa dzimtas vīriešus, arī Ojāru aizrāva mehānika. Iesaukts karadienestā Dobeles tanku divīzijā, viņš mazāk slaucījis un mazgājis artilērijas darbnīcu, bet vairāk ar interesi pētījis virpas un citas iekārtas. Kapteinis ievērojis jaunā puiša aizrautību un painteresējies par viņa izglītību. Pēc neilga laika Ojārs varējis strādāt artilērijas darbnīcā. Vēl pēc laika kļuvis par tās vadītāju. Mazliet vēlāk Ojārs iecelts par tehnisko vadītāju divu tankodromu izbūvei. Kopš tā laika Ojārs vienmēr dzīvē ieņēmis vadošus amatus. Darbojies arī Talsu pašvaldībā. Līdz Padomju Savienības norietam militārajā jomā viņš bija ieguvis kapteiņa pakāpi. «Man vajadzēja kļūt par majoru, bet tobrīd sākās juku laiki,» smejoties saka Ojārs. «Es nekad mūžā neesmu uzvilcis formu, bet ļoti novērtēju zināšanas, ko guvu, mācoties militāro pakāpju saņemšanai,» uzsver Ojārs. «Zināšanām nav politikas. Zināšanas tev nekad neviens nevarēs atņemt. Tās noderēs, lai kas notiktu un kāda vara būtu valstī.» Tieši tāpēc viņš ir tik gandarīts, ka 11 gadu vecais mazdēls Eduards uzņemts jaunsargu kandidātos. «Puikam ir jāprot prasmīgi apieties ar ieroci, labi un trāpīgi šaut, jāapgūst aizsardzības un izdzīvošanas iemaņas un jāmācās disciplīna. Tā ir vīriešu pasaule.»

jauns-img_0012

Ojārs atzīst, ka viņam pašam šīs vīriešu pasaules jeb tēva parauga un klātbūtnes puikas gados ļoti pietrūcis. «Nez, ko es dzīvē sasniegtu, ja viņš būtu blakus,» ar skumjām balsī prāto Ojārs.

Bet viņš pieder paaudzei, kurā ģimenes bija kara sapostītas un daudzi puikas auga bez tēva. Viņa dzimtas vēsture ir daļa no Latvijas vēstures. Un viņš savu piederību Latvijai apliecina, sakot, ka pats un viņa ģimenes vīrieši šo zemi ir gatavi aizstāvēt un aizsargāt. Viņaprāt, militārajam dienestam Latvijā vajadzētu būt obligātam.

Nolaupītā mīlestība
Lai arī audzis bez tēva, Ojārs ne mirkli nebija atmetis cerības viņu atrast. Padomju gados, neskatoties uz to, ka viņš ieņēma vadošus amatus, Ojāru nelaida ārzemju braucienos. Vēlāk noskaidrojās — tieši tādēļ, ka nebija zināms, kur palicis Ojāra tēvs Alfrēds Kalnbirze. «Neviens negribēja uzņemties atbildību par to — ja nu pēkšņi es slepeni ar viņu satiekos aiz Padomju Savienības robežām,» ironizē Ojārs. Pēdējās ziņas par tēvu, ko Ojāram bija izdevies noskaidrot, nāca no Vācijas. Kādā krodziņā satikušies Alfrēds (Ojāra tēvs), Ernests, viens no mammas brāļiem, un divi dzimtas novadnieki. Viņi sprieduši, ko tālāk darīt. Mammas brālis ar vienu no paziņām izlēmuši doties strādāt uz Angliju, otrs paziņa izšķīries par atgriešanos Latvijā, savukārt Ojāra tēvs teicis, ka braukšot uz Austrāliju. «Viņš nekad nevienam no radiem nav devis ziņu,» saka Ojārs. «Esam daudz ar brāli sprieduši, kādēļ tā, un nonācām pie secinājuma, ka droši vien ar klusēšanu viņš bija cerējis mūs pasargāt, lai par saziņas uzturēšanu mums nebūtu nepatikšanu ar padomju varas iestādēm.»

Pirmo reizi ārpus bijušās PSRS robežām Ojārs izbrauca tikai deviņdesmito gadu beigās atjaunotās Latvijas laikā, kad devās uz toreizējā darba specifikai veltītu tematisku izstādi Vācijā. Vēl pēc laika Ojāram radās iespēja piedalīties darba braucienā uz Austrāliju. Ojārs paņēmis līdzi sava tēva fotogrāfiju un Sidnejas vietējās latviešu avīzes redaktoram un viņa kundzei lūdzis palīdzēt atrast jelkādu informāciju par Alfrēdu Kalnbirzi. Īsi pēc atgriešanās no tālā brauciena viņš savā pastkastītē atrada vēstuli ar fotogrāfiju no tēva kapa vietas Austrālijā. «Vēstuli sūtīja tēva audžumeita,» saka Ojārs. Viņš vairakkārt mēģina skaļi izlasīt oficiālā, sausā valodā rakstītā teksta pēdējo teikumu, bet balss ikreiz aizlūst. Tajā audžu­meita atzīst, ka Alfrēds viņai bijis ļoti labs tēvs. «Ir tik grūti pieņemt, ka visu to mīlestību, kuras mums ar brāli tik ļoti bija trūcis, tēvs bija veltījis šai svešajai meitenei.» Un godājamais vīrs, kurš pats izaudzinājis dēlu un meitu un rūpējas par trim mazbērniem, atklāti un joprojām ar skumjām saka: «Man tik ļoti pietrūka tēva!»

Vēlāk izrādījies, ka tēva audžumeita ir latviešu avīzes redaktora sievas draudzene, bet Alfrēds Kalnbirze apglabāts kapos, kas atradās gandrīz līdzās Latviešu biedrības namam, kur Ojārs bija ticies ar avīzes redaktoru un viņa kundzi.

Ojārs atzīst, ka šī pieredze — uzaugšana bez tēva — stiprinājusi pārliecību, cik svarīga ir ģimene, iespēja bērniem augt līdzās abiem vecākiem un just abu mīlestību. To kopā ar sievu viņi nodevuši kā vērtību saviem bērniem un cenšas mācīt arī mazbērniem.

Piederīgi dzimtas stāstam
Savu sievu Mariju Ojārs līdzīgi kā viņa tēvs mammu iepazina, pateicoties draugam, kurš savedis abus kopā. Ojārs un Marija dzimuši vienā dienā, 14. aprīlī, un Marija vēl labu laiku domājusi, ka Ojārs šo datumu uzzinājis no drauga un viņu izjoko, teikdams, ka tā ir arī Ojāra dzimšanas diena. Abi kopā viņi ir nodzīvojuši ilgu mūžu. Runādami, bieži papildina viens otru.

Šis stāsts nu jau ir abu dzimtas stāsts, ar kuru viņi lepojas, nododot to tālāk bērniem un mazbērniem, uzsverot, cik svarīgi ir apzināties, no kurienes tu nāc, kas ir tavi senči un tās dzimtas vērtības, kuras tiek turētas godā cauri paaudzēm.