Kalpaka balle 2015

Arī šogad februāra beigās Rīgas Latviešu biedrības namā švīkstēja dāmu vakarkleitas un sanēja smokingos tērpto kungu sarunas. Kalpaka balle pulcināja šogad vairāk nekā 400 viesu, lai turpinātu 1922. gadā aizsākto labdarības tradīciju, tradīciju atgādināt par tiem ziedojumiem, kas tautai jānes, lai valsts varētu pastāvēt, lai tā būtu brīva, plauktu un zeltu. Jau otro gadu Kalpaka balles ziedojumu mērķis ir atbalstīt Kritušo karavīru pieminekļa tapšanu Ādažu garnizonā.  Cilvēki, kurus biedri nespēj un negrib aizmirst, ir karavīri, kas atdevuši savu dzīvību atjaunotās Latvijas neatkarības laikā, pildot dienesta pienākumus starptautiskajās operācijās Bosnijā un Hercegovinā, Afganistānā un Irākā. Latvija tur ir zaudējusi septiņus karavīrus: virsleitnantu Olafu Baumani (34), dižkareivi Vitāliju Vasiļjevu (24),  dižkareivi Gintu Bleiju (25), dižkareivi Edgaru Ozoliņu (23), dižkareivi Andreju Merkuševu (31), seržantu Voldemāru Anševicu (32) un kaprāli Dāvi Baltābolu (30). Pieminekļa pirmā kārta tika atklāta pagājušā gada oktobrī, taču, lai to pabeigtu, bija nepieciešami vēl 14 348 eiro.

Kalpaka balle

Lai mudinātu Kalpaka balles viesus ziedot, vakara gaitā tika izsolīti vairāki vērtīgi mākslas darbi un grāmatas, kas dāvinātas ziedojumu mērķa atbalstīšanai. Vērtīgākie dāvinājumi šogad bija Latvijas Republikas prezidenta Andra Bērziņa dāvinājums — grāmatu sējums «Latvieši un Latvia», Edgara Vintera glezna «Ziema» un Arta Butes glezna «Pēc copes». Šajā reizē Kalpaka balles viesi piemineklim saziedojuši 4500 eiro. Pieminekļa realizācijai vēl nepieciešami 9848 eiro, tāpēc Kalpaka balles rīkotāji — piecas Kalpaka bataljona Atsevišķās studentu rotas kodolu veidojošās studentu korporācijas «Lettonia», «Selonia», «Lettgallia», «Talavija» un «Fraternitas Lettica» un Pulk­veža Oskara Kalpaka piemiņas fonds turpina uzrunāt sabiedrību un uzņēmējus ar aicinājumu ziedot Ādažu pieminekļa izveidei.

Ik gadu Kalpaka balles viesi apvieno spēkus, lai ziedotu kādam patriotiskam mērķim. 12 gadu laikā kopā esam ziedojuši 18 509 eiro, un ikviens, kas piedalījies kādā no ballēm, var lepoties, ka ar saviem līdzekļiem atbalstījis projektus, lai stiprinātu mūsu pašapziņu. Mūsu līdzšinējais kopējais veikums:

• 5834 eiro Kalpaka piemineklim Esplanādē (2003; 2004; 2005; 2006),

• 2846 eiro Rudbāržu pamatskolas Varoņu zāles atjaunošanai (2007),

• 2846 eiro Kalpaka muzeja «Airītēs» ekspozīcijas atjaunošanai (2008),

• 854 eiro Kalpaka piemiņas vietai «Liepsalās» (2009),

• 1565 eiro filmai par Z. A. Meierovicu «Septiņi spoži gadi» (2010),

• 711 eiro RLB vēsturisko komisiju atjaunošanai (2011),

• 854 eiro freskas atjaunošanai virs ieejas RLB namā (2012),

• 500 eiro LR proklamēšanas piemiņas plāksnei pie Latvijas Nacionālā teātra (2013),

• 2500 eiro Kritušo karavīru piemineklim Ādažos (2014).

Kalpaka balleTaču šie ziedojumi nav vienīgie! Pēc studentu korporāciju iniciatīvas NBS bigbends saņēmis dāvinājumā balles mūzikas notis, kas ne tikai Kalpaka balli dara krāšņāku muzikāli. Šā gada 29. aprīlī Rīgā, «Ave sol» koncertzālē un 30. aprīlī Liepājā notiks Djūka Elingtona mūzikas koncerts, kas ir NBS bigbenda, studentu Prezidiju konventa vīru kora un Studenšu prezidiju konventa sieviešu kora kopdarbs.

Kalpaka balles rīkošana ir stiprinājusi un veicinājusi Nacionālo bruņoto spēku un studentu korporāciju sadarbību un savstarpējo izpratni, lai kopīgais mērķis — brīva un plaukstoša Latvijas valsts — piepildītos.

fil! Kaiva Krastiņa, daugaviete.
Foto — Gatis Dieziņš.

Latviešu karavīrs Zigurds Lieljuris

Juris Ciganovs,
Dr. hist., Latvijas Kara muzeja direktora vietnieks.

Foto — no Latvijas Kara muzeja krājuma.

Šis ir stāsts par ASV bruņoto spēku seržantu majoru Zigurdu Lieljuri, latvieti, kurš ar savu stāju, drosmi un godaprātu nesis latviešu karavīra slavu un uzticību cauri trijiem kariem. Dzimtenē viņa vārdu plaši nepazīst, taču viņš ir pelnījis, ka tiek ierindots izcilo latviešu karavīru vidū.

«Es biju tas, kas citi negribēja būt. Es gāju tur, kur citi baidījās iet, un darīju to, ko citi nevarēja padarīt. Es neprasīju nekā no tiem, kas nedeva nekā, un negribēju pieņemt domu par nāvi… Esmu nāvei acīs skatījies, jutis aukstas nāves bailes. [.. ] Vismaz kādreiz es varēšu teikt — es esmu lepns par to, kas esmu bijis — LATVJU KARAVĪRS!» (Zigurds Lieljuris)

No kreisās: ASV armijas atv. kapteinis Alfons Mednis, Latvijas Republikas militārais atašejs ASV Ivo Mogiļnijs un ASV armijas atv. seržants majors Zigurds Lieljuris Latvijas Republikas proklamēšanas gadadienas svinīgajā pasākumā. Filadelfija, 2014. gada 18. novembris.
No kreisās: ASV armijas atv. kapteinis Alfons Mednis, Latvijas Republikas militārais atašejs ASV Ivo Mogiļnijs un ASV armijas atv. seržants majors Zigurds Lieljuris Latvijas Republikas proklamēšanas gadadienas svinīgajā pasākumā. Filadelfija, 2014. gada 18. novembris.

Zigurds Lieljuris dzimis 1931. gada 19. jan­- vārī Jelgavas laukstrādnieka, Latvijas Neatkarības kara dalībnieka, bijušā Latvijas armijas 3. Jelgavas kājnieku pulka virsnieka vietnieka, Otrā pasaules kara laikā — latviešu leģiona leitnanta Franciska Augusta Lieljura ģimenē. Pirmā saskarsme ar kara šausmām Zigurdam notika trīspadsmit gadu vecumā, kad 1944. gada augustā Jelgavai tuvojās Sarkanā armija. Viņš kopā ar māti kājām devās uz Rīgu, kur centās kļūt par karavīru, vēloties iestāties latviešu leģionā. Trīspadsmitgadīgo pusaudzi armijā nepieņēma, bet viņš ar savu neatlaidību panāca, ka tiek ieskaitīts militārā hospitāļa — Latviešu lazaretes — apgādes daļā, saņemot leģionāra formas tērpu un dokumentus par iestāšanos militārajā dienestā. Kopā ar lazareti Z. Lieljuris nokļuva Kurzemē, Liepājā, no kurienes 1944. gada novembrī viņu kopā ar ievainotajiem leģionāriem nosūtīja uz Vācijas pilsētu Dancigu (tag. Gdaņska Polijā). 1945. gada janvāra beigās no Dancigas lazareti evakuēja uz Neibrandenburgu, pēc tam uz Bitcovu, vēl vēlāk — uz Šverīnu. Pēc Vācijas kapitulācijas amerikāņu un britu okupācijas varas iestādes pārveda lazareti uz Lībeku un izformēja. Šajā laikā Z. Lieljuris apmeklēja latviešu skolu Vācijā, bēgļu nometnē, pabeidza pamatskolu un iestājās ģimnāzijā. 1949. gadā viņš kopā ar tēvu iestājās Lielbritānijas armijas Vācijā baltiešu sardžu vienībā, kur dienēja pulk­veža Artūra Silgaiļa virsvadībā. Tā sākās nākamā slavenā latviešu karavīra militārās gaitas. Viņa vienība pildīja sardzes un komandantūras dienestu Osnabrikā, Ķīlē un citur Vācijā. Dienests britu armijas sardžu vienībās ilga līdz 1951. gadam, kad Lieljuru ģimene pārcēlās uz dzīvi ASV. 1952. gadā viņš saņēma iesaukšanas pavēli ASV armijā. Viņš nokļuva sapieru daļās un tika nosūtīts apmācībā uz Fortbelvoru (Fort Belvoir) Virdžīnijas pavalstī.

Šajā laikā Savienotās Valstis bija iesaistījušās militārajā konfliktā Korejas pussalā, kur Dienvidkorejas armijai un tās sabiedrotajiem amerikāņiem bija jācīnās pret korejiešu komunistu un ķīniešu armijām, kuras pastarpināti atbalstīja Padomju Savienība — sūtot ieročus un instruktorus, kā arī padomju gaisa spēkiem tieši piedaloties karadarbībā. Z. Lieljuri nosūtīja uz Koreju un iedalīja ASV armijas 73. kaujas sapieru bataljonā, kas bija izvietots netālu no frontes līnijas. Savās atmiņās Z. Lieljuris raksta: «Mani nozīmēja bataljona B rotā, 1. vadā, kura uzdevums bija atbalstīt korejiešu pulku. Vēl vada uzdevums bija: novākt ķīniešu izliktās mīnas, izlikt mīnas starpjoslā, taisīt tanku pozīcijas priekšējā kaujas līnijā, kā arī ceļu priekš tanku uzbraukšanas priekšējās līnijās.» Līdztekus amerikāņi apmācīja korejiešu karavīrus. Kaujas laukā veiksme bija Z. Lieljura sabiedrotā — vairākās kaujās, būdams pirmajās karavīru rindās, viņš palika neskarts, šajā laikā gūstot tikai vieglu ievainojumu. 1953. gada augustā viņa dienesta laiks Korejā beidzās, arī Korejas konfliktā iestājās pamiers, un Z. Lieljuris atgriezās Ziemeļamerikā.

Plānojot savu nākotni, Z. Lieljuris, būdams kvēls Latvijas patriots, pirmkārt atcerējās savu latvieša misiju. «Domājot par nākotni, latvieši vēl cerēja, ka sabiedrotie iesāks karu ar Krieviju [Padomju Savienību] un mēs varēsim atgriezties mūsu Tēvzemē. Tādēļ nolēmu palikt virsdienestā ar jauna puiša sapni, ka es būšu viens no pirmajiem, kas atgriezīsies Latvijā.» Ar šādu ideālista sapni Z. Lieljuris pabeidza instruktoru skolu, un pēc tam seržanta pakāpē tika ieskaitīts 74. kājnieku pulka štāba rotā kā godasar­dzes vada grupas komandieris.

Vēlāk viņš dienēja Fortrailijā (Fort Riley) Kanzasas pavalstī, bet 1956. gada maijā ASV armijas 8. kājnieku divīziju, kurā dienēja arī Z. Lieljuris, rotācijas kārtībā pārcēla uz Vāciju. Dienesta laiks Vācijā bija laimīgs Z. Lieljura personīgajā dzīvē: 1958. gadā viņš apprecējās, bet 1959. gadā piedzima pirmā meita Monika Marlēna. Pēc tam viņu atkal pārcēla dienēt uz Fortrailiju ASV. Tur tika pabeigti vecākā instruktora kursi un sagaidīts kārtējais ģimenes pieaugums: 1960. gadā piedzima meita Sindija Inta, bet 1962. gadā — dēls Zigurds Kārlis. 1962. gada septembrī pienāca laiks atkal doties uz Koreju. Tur viņš dienēja kā 7. kājnieku divīzijas 17. pulka kaujas rotas vada komandieris, piedaloties gan korejiešu karavīru apmācībā, gan kopējo manevru plānošanā. Dienests Korejā turpinājās līdz 1963. gada jūnijam, kad bija jāatgriežas Ziemeļamerikā.

1964. gadā Lieljuru ģimenē piedzima otrais dēls Harolds Ilmārs. Sekoja vairāki saspringta dienesta gadi dažādos instruktora posteņos vairākās ASV armijas vienībās — dienot rezerves vienībās, apmācot jaunkareivjus. Šajā laikā pilnā sparā risinājās militārais konflikts Vjetnamā, ko izjuta arī ikviens amerikāņu armijas karavīrs. Divas pasaules lielvaras — ASV un Padomju Savienība — atkal savā starpā cīnījās par ietekmi. 1966. gada jūlijā Z. Lieljuri norīkoja dienestā Savienoto Valstu armijas speciālajā karamākslas skolā (US Army Special Warfare School) Fortbregā (Fort Bragg) Ziemeļkarolīnas pavalstī, kur viņš beidza kārtējo apmācību ciklu. «Skolā apmācīja militāros pa­- domniekus, viņi beidza astoņu nedēļu kursus, lai kļūtu par padomdevējiem vjetnamiešu armijai. Skolā katru rītu pirms brokastīm bija jānoskrien trīs jūdzas un, sākot ar ceturto nedēļu, piecas jūdzes. Tanī laikā Fortbregā ir karsts un sutīgs klimats, pēc skriešanas dušās nomazgājāmies vēsā ūdenī un pēc noslaucīšanās atkal bijām nosvīduši. Bija jālieto sālstabletes. Pēc brokastīm četras stundas mums mācīja vjetnamiešu valodu. Pēc pusdienām piecas stundas apguvām ieročus, partizānu, komunistu, taktikas metodes, vjetnamiešu kultūru, paražas, valsts iekārtu, likumus utt.» Tātad — viņu gatavoja karam Vjetnamā. Rudenī Z. Lieljuris tika nosūtīts uz šo Āzijas zemi, un Mekongas džungļos viņš ir padomdevējs Dienvidvjetnamas armijas rotas komandierim. Padomdevējam ne tikai jāsniedz padoms, bet arī jāpiedalās kaujās pret komunistu partizāniem. Vienā no nežēlīgām partizānu kara kaujām, kad krita vjetnamiešu rotas komandieris un vjetnamiešu karavīrus pārņēma panika, Z. Lieljuris uzņēmās rotas vadību un pozīcijās noturējās visu nakti, neraugoties uz pārspēkā esošā ienaidnieka nemitīgajiem uzbrukumiem. Nakamajā rītā, saņemot artilērijas atbalstu, Z. Lieljura komandētā rota devās uzbrukumā un iznīcināja ap piecdesmit ienaidnieku. Par šajā kaujā parādīto bezbailību 1967. gadā Z. Lieljuris saņem pirmo «Bronzas zvaigzni» ar ozollapu. Vēlāk viņš tiek apbalvots ar otru «Bronzas zvaigzni».

1968. gadā Čehoslovākijas notikumu laikā viņu tiešā ceļā no Vjetnamas komandēja uz Vāciju, kur viņš dienēja Ziemeļbavārijā seržanta majora dienesta pakāpē štāba pretizlūkošanas vienībā. Šīs vienības uzdevums bija situācijas izzināšana uz Vācijas un Čehoslovākijas robežas, lai nepieciešamības gadījumā plānotu ASV bruņoto spēku kaujas operācijas Bavārijas sektora nodrošināšanai, jo šajā laikā Čehoslovākiju okupēja Varšavas līguma organizācijas valstu karaspēks.

Savas relikvijas — formas tērpu  un apbalvojumus — latviešu  karavīrs Zigurds Lieljuris  atdevis Dzimtenei, un tagad  šīs mūsu militārās vēstures  liecības glabājas  Latvijas Kara muzejā.
Savas relikvijas — formas tērpu un apbalvojumus — latviešu karavīrs Zigurds Lieljuris atdevis Dzimtenei, un tagad
šīs mūsu militārās vēstures liecības glabājas
Latvijas Kara muzejā.

1969. gadā pieredzējušais karavīrs atgriezās Vjetnamā, viņu norīkoja slavenajā Savienoto Valstu karaspēka 101. izpletņlēcēju divīzijā, kuras sastāvā Z. Lieljuris piedalījās kaujās no 17. paralēles līdz senajai Vjetnamas galvaspilsētai Hue. Par kaujām Vjetnamā viņu atkal apbalvoja ar divām «Bronzas zvaigznēm». 1970. gada rudenī Vjetnamas kara gaitas Z. Lieljurim bija beigušās, un viņš turpināja savu dienestu dažādās apmācību vienībās ASV armijas daļās. 1981. gadā viņu iecēla par Apakšvirsnieku un instruktoru akadēmijas komandantu (priekšnieku). 1982. gadā pēc trīsdesmit gadu kalpošanas ASV bruņotajos spēkos Z. Lieljuris atvaļinājās no dienesta un svinīgajā ceremonijā saņēma «Nopelnu leģiona» ordeni. Kopumā savās karavīra gaitās Z. Lieljuris izpelnījies četrdesmit četrus apbalvojumus, goda un atzinības zīmes.

Pēc atvaļināšanas no dienesta A. Lieljuris aktīvi piedalās trimdas latviešu sabiedriskajā dzīvē, bet pēc Latvijas valstiskās neatkarības atjaunošanas piepildījās latviešu patriota sapnis — beidzot atgriezties Dzimtenē. Latvijā būts ne vienu vien reizi. Z. Lieljuris neliedz savu pieredzējušā karavīra padomu zemessargiem un jaunsargiem, piedalās dažādos pasākumos. Savas relikvijas — formas tērpu un apbalvojumus — latviešu karavīrs Zigurds Lieljuris atdevis Dzimtenei, un tagad šīs mūsu militārās vēstures liecības glabājas Latvijas Kara muzejā.

Sporta ziņas

«CISM Day run 2015»

cism-diena-073Katru gadu karavīri no Starptautiskās militārās sporta asociācijas (CISM) dalībvalstīm vienojas kopīgā sportiskā pasākumā, lai, veicinot aktīvu un veselīgu dzīvesveidu bruņotajos spēkos, atzīmētu CISM dibināšanas gadadienu — 1948. gada 18. februāri.

Šī ikgadējā pasākuma mērķis ir motivēt starptautiskās organizācijas strādāt vienā virzienā, lai sekmētu mieru visā pasaulē. Tā devīze — «Draudzība caur sportu». CISM dienas skrējiens veido ilglaicīgas un stipras attiecības starp starptautiskajām sporta organizācijām un bruņotajiem spēkiem, tuvinot militāro pasauli pārējai sabiedrībai.

«CISM Day run» projekta pamatuzdevums ir piesaistīt karavīrus visā pasaulē sportiskām aktivitātēm, un šī projekta veidošanā izmantoti stabili un godīgi principi ar lielu sociālo vērtību. 2014. gada 18. februārī aptuveni 700 000 karavīru no 134 valstīm visā pasaulē vienojās kopīgā skrējienā, soļošanā, nūjošanā, slēpošanā vai atzīmēja šo dienu, aktīvi sportojot.

cism-img_2505

Arī šajā gadā Latvija saņēma CISM Ģenerālsekretariāta vadītāja plkv. D. Mambi Koita aicinājumu Latvijā atzīmēt CISM 67. gadadienu ar tai veltītām sporta aktivitātēm. Šogad aprit 20 gadi, kopš Latvija pievienojās CISM, un NBS vienību pārstāvji piedalījās šajā projektā, skrienot un slēpojot, kopumā 634 dalībnieki. Visaktīvākie, tāpat kā pagājušajā gadā, bija Ādažu garnizona karavīri (347). Aktīvi sportoja Mācību vadības pavēlniecības (108), Apvienotā štāba, Štāba bataljona, Liepājas garnizona, Nodrošinājuma pavēlniecības, Speciālo uzdevumu vienības karavīri un civilie darbinieki, kā arī 77 Latvijas Zemessardzes zemessargi.

Sagatavojušas Indra Čavare, NBS SK, un SK FSSN
1. klases speciāliste
dkar. Gerda Krūmiņa.
Foto — NBS vienību arhīvs. 

speles-dsc_0909Latvieši uzvar Baltijas karavīru ziemas spēlēs 

2. Baltijas karavīru ziemas spēlēs, kas šogad no 24. līdz 27. februārim norisinājās Lietuvā, vairāk nekā 150 karavīru un jaunsargu sacentās distanču slēpošanā, hokejā un zemledus makšķerēšanā. Pēdējā brīdī slikto laika apstākļu dēļ tika atceltas sacensības biatlonā.

Distanču slēpošanas trasē dalībniekiem nācās cīnīties ne tikai ar konkurentiem, bet arī ar slapjo un netīro sniegu, kas padarīja sacensības smagas, bet gana interesantas. Pirmajā sacensību dienā slēpotāji sadalīja medaļu komplektus jauktajā stafetē, kur lielisku sniegumu demonstrēja dkar. M. Līduma un zs. A.Kivlenieks (13:17), 2. un 3. vietā atstājot Lietuvas (13:19) un Igaunijas (13:24) bruņoto spēku sportistus. Latvijas pārstāvji kpt. L. Klauža un zs. R. Kivlenieks ierindojās 5. vietā, bet G. Āboliņa ar A. Putni un M. Rezgala ar A. Švūkstu ieguva attiecīgi 8. un 9. vietu. Labākā Latvijas jaunsargu komanda (E. Radziņa un E. Briedītis) ierindojās 8. vietā.

speles-dsc_0157

Otrajā dienā distanču slēpotāji sacentās individuālajos startos. Vīrieši veica 5 kilometru, bet sievietes 3 kilometru distanci. Dkar. M. Līduma uzvarēja arī individuālajā vērtējumā (8:22,1), pārspējot Igaunijas bruņoto spēku pārstāvi H. Sirli par 7 sekundēm. 3. vietā ierindojās lietuviete G. Keinaite, no viņas tikai par 8 sekundēm atpalika kpt. L. Klauža.

Vīriešiem 5 kilometru distancē pārliecinoši dominēja Lietuvas izlases biatlonisti T. Kaukens un K. Dombrovskis. 3. vietu izcīnīja Latvijas pārstāvis zs. A. Kivlenieks (11:45,7), pārspējot savu jaunāko brāli zs. R. Kivlenieku par 3 sekundēm. Jaunsargiem labākie no Latvijas bija E. Briedītis (7. vieta) un E. Radziņa (8. vieta).

Hokejā Latvijas izlasei izdevās nosargāt pērn izcīnīto čempionu titulu. Pirmajā spēlē Latvijas karavīri ar 6:2 pārspēja Lietuvas bruņoto spēku izlasi, bet nākamajā dienā mūsējiem ar 5:7 piekāpās arī Igaunijas bruņoto spēku hokejisti. Rezultatīvākais turnīra spēlētājs Latvijas komandā bija kpr. R. Brencēns, kas guva 7 vārtus.

speles-dsc_0479Kamēr mūsu hokejisti uz ledus cīnījās slēgtā hallē, tikmēr makšķernieki uz ezera sadalīja medaļu komplektus zemledus makšķerēšanā.  Sacensības notika pēc starptautiskiem noteikumiem, un Latvijas izlase (vlt. A. Baltais, kpr. P. Līderis un srž. E. Fadiņš) izcīnīja ne vien 1. vietu komandu vērtējumā (95 268 punkti), bet arī pirmās trīs godalgas individuālajā vērtējumā. 1. vietu ieguva Latvijas zemledus makšķerēšanas izlases kandidāts uz pasaules čempionātu vlt. A. Baltais, 2. vietu — srž. E. Fadiņš, bet 3. vietu — vairākkārtējais pasaules čempionātu uzvarētājs zemledus makšķerēšanā kpr. P. Lideris.
2. vietā ar 2176 punktiem ierindojās Lietuvas bruņoto spēku pārstāvji.
Pērn 1. Baltijas valstu karavīru ziemas spēles, kas vienlaikus bija arī Starptautiskās militārās sporta asociācijas (CISM) reģionālās sacensības, rīkoja Latvija. Tās organizēja NBS Sporta klubs sadarbībā ar Instruktoru skolu. Savukārt 3. Baltijas karavīru ziemas spēles notiks Igaunijā.

Sagatavojusi NBS SK FSSN 1. klases speciāliste
dkar. Gerda Krūmiņa.
Foto — no SK un spēļu dalībnieku personiskajiem arhīviem.

Telpu futbolā atkal labākā Kājnieku skola

No 25. līdz 27. februārim Rīgā norisinājās Nacionālo bruņoto spēku (NBS) čempionāts telpu futbolā. Kā ierasts, medaļu komplekti tika sadalīti 1. un 2. līgā, un šogad sīvāka konkurence izvērtās 2. līgā, kur uz pirmo vietu pretendēja astoņas regulāro spēku veidu un Zemessardzes komandas.

Pusfinālos tikās četras divu grupu labākās komandas. 1. līgas pirmajā pusfināla spēlē 2. Zemessardzes novada (2. ZSN) futbolisti (srž. D. Naļivaiko, zs. J. Pīzelis, zs. A. Caics, zs. R. Putāns, zs. V. Breidaks, zs.  E. Romanovs, kpt. V. Baranovskis, vsrž. A. Solovjovs, kpt. V. Bistrovs, vzs. S. Aņisimovs) ar 1:0 sīvā cīņā uzvarēja Štāba bataljona (ŠB) komandu (srž. I. Ivanovskis, kpr. M. Plonis, kpr. J. Mičs, kpr. E. Konrads, kpr. L. Deijers, kar. M. Kučinskis, kar. G. Beļajevs, kar. M. Grasis, kar. A. Švēders, kar. A. Komarovs). Savukārt otrajā spēlē Kājnieku skolas (KS) komanda (srž. V. Locāns, srž. R. Ozoliņš, srž. O. Kodaļevs, kpr. I. Trops, kar. R. Neupakojevs, kar. R. Radzēvičs, kar. E. Grundzemnieks, kar. R. Lovniks, kar. R. Kalnieks, cd. J. Ļuļis) ar 2:0 bija pārāka pār Militārās policijas (MP) komandu (kpt. E. Tišanovs, vsrž. A. Smildziņš, kpt. E. Popakuls, srž. A. Dimants, srž. G. Liepa, kpr. G. Gabrāns, dkar. M. Vald­manis, dkar. K. Žodziņš, dkar. O. Mežsargs, dkar. A. Jurevics).

telpu-futbols-543

Pagājušā gada čempioniem KS futbolistiem finālā pretī stājās 2. ZSN komanda. Spēles trešajā minūtē rezultātu atklāja srž. R. Ozoliņš, bet jau pēc sešām minūtēm 2. ZSN revanšējās. Lai arī otrajā puslaikā 2. ZSN komanda ar bīstamiem un ātriem uzbrukumiem izvirzījās vadībā, KS futbolisti nepadevās. Atrodoties iedzinēju lomā ar 1:2, KS spēlētāji ar zibenīgiem pretuzbrukumiem pēdējās minūtēs spēja ne tikai atspēlēties, bet arī gūt izšķirošos vārtus, kļūstot par 1. līgas uzvarētājiem (vārti — srž. R. Ozoliņš, kar. R. Neupokojevs un srž. O. Kodaļevs).

Spēlē par bronzas medaļām ŠB komanda ar 2:0 uzvarēja MP komandu. Spēles karstumā 12. un 13. minūtē par rupjību un par pretinieka klupināšanu brīdinājumus saņēma abu komandu spēlētāji — dkar. O. Mežsargs (MP) un abu vārtu autors kar. A. Švēders (ŠB).

Sīvas un interesantas cīņas risinājās 2. līgā, kur pirmajā pusfināla spēlē Jūras spēku flotiles Patruļkuģu eskadras (JSF PKE) futbolisti (vlt. J. Jurģis, kpr. A. Šteinbergs, dmtr. K. Joniks, dmtr. U. Anzenavs, dmtr. M. Ronis, dmtr. H. Bruža, mtr. U. Trupavnieks, mtr. G. Sīlis) ar 1:2 piekāpās Speciālo uzdevumu vienības (SUV) futbolistiem, bet JSF komanda (kpr. E. Niedra, kpr. K. Kadegs, dmtr. E. Urbāns, dmtr. K. Ozoliņš, mtr. R. Pirktiņš, mtr. T. Stepko) ar 2:0 uzvarēja Nodrošinājuma pavēlniecības 3. reģionālā nodrošinājuma centra (NP 3. RNC) komandu (maj. U. Turks, kpt. U. Kaupers, kpt. A. Bondars, vsrž. E. Madžulis, vsrž. K. Kancāns, srž. M. Grīnbarts, kpr. S. Šika, kpr. I. Paeglis, dkar. J. Novikovs, dkar. G. Pele).

Fināla spēlē SUV futbolisti tikās ar JSF futbolistiem. Spēles pamatlaiks noslēdzās ar 1:1, un, lai noskaidrotu 2. līgas čempionāta uzvarētājus, bija nepieciešama soda sitienu sērija, kurā šoreiz veiksmīgāki bija SUV futbolisti (4:2). Čempionāta bronzas medaļas ieguva NP 3. RNC komanda, kas dramatiskā cīņā ar 5:4 soda sitienu sērijā pārspēja JSF PKE futbolistus.

Sagatavojusi NBS SK FSSN 1. klases speciāliste
dkar. Gerda Krūmiņa.
Foto — G. Krūmiņa.

Aizmirstie karavīri: Daugavgrīvas cietokšņa latviešu zemessargi

Klāvs Zariņš,
Latvijas Kara muzeja vēsturnieks.

Foto — no Latvijas Kara muzeja krājuma.

1915. gada vasarā Krievijas valsts domnieki Jānis Goldmanis un Jānis Zālītis aicināja Latvijas dēlus «pulcēties zem latviešu karogiem» un aizstāvēt savu dzimto zemi pret vācu iebrucējiem, kuri jau kopš pavasara postīja Latvijas zemi. Uzsaukumā stāties latviešu strēlnieku vienībās domnieki norādīja, ka par pamatu jaunajiem latviešu pulkiem tiks likti divi latviešu bataljoni, kuri jau aprīlī varonīgi atsita vācu uzbrukumu Jelgavas pilsētai. Varonīgie latviešu strēlnieku priekšteči bija divi Daugavgrīvas cietokšņa apvienotie zemessargu darba bataljoni, kuri aizvadīja smagas kaujas pret iebrūkošajiem vāciešiem jau 1915. gada pavasarī.

Latviešu zemessargi 1914. gadā.
Latviešu zemessargi 1914. gadā.

Mobilizācija Krievijā un zemessargu darba rotas
Austroungārijas erchercoga Franča Ferdinanda slepkavība un tam sekojošais starpvalstu saspīlējums 1914. gada vasarā aizsāka Pirmo pasaules karu. Iesaistītās valstis sāka mobilizēt savu karaspēku. Mobilizācija Krievijas impērijā norisinājās pēc 1910. gada priekšrakstiem, iesaucot kara dienestam derīgos vīriešus. Mobilizēja flotes un armijas rezervistus, kā arī pirmās šķiras zemessargus (vecāka gadagājuma vīriešus, kurus nepieciešamības gadījumā varēja iesaistīt arī kaujas darbībā, papildinot aktīvo armiju). Mobilizētos zemessargus iedalīja atsevišķās rotās un bataljonos, formējot tos pēc teritoriāla principa. Latvijas apriņķos mobilizētos zemessargus apvienoja 13 rotās un iedalīja Daugavgrīvas cietokšņa garnizonā kā darba rotas, daļu rotu apbruņojot. Piecas no tām tika formētas no Rīgas iedzīvotājiem, taču pārējās no deviņu apriņķu Kurzemes guberņas (mūsdienās — Kurzemes un Zemgales) vīriešiem. Tas noteica arī rotu etniski viendabīgo sastāvu — vairāk nekā 98% ierindas kareivju bija latvieši, vecumā no 21 līdz 42 gadiem. Līdz ar to turpmākajos gados etniskā sastāva dēļ Daugavgrīvas cietokšņa zemessargu darba rotas pamatoti dēvētas arī par pirmajām latviešu karaspēka vienībām.

Daugavgrīvas cietokšņa štāba adjutants kapteinis Kārlis Baltiņš, kurš bija atbildīgs par rotu darbību un apgādi, jau no pirmajām dienām saskārās ar vairākām sarežģītām problēmām. Pēc mobilizācijas noliktavas bija iztukšotas — trūka dažādu uzkabes priekšmetu, apģērba un pat apavu. Atsevišķas rotas cietoksnī ieradās bez formas tērpiem, trūka pat ieroču un citu pilnvērtīgam karavīram nepieciešamo lietu, kuras zemessargiem bija jāizsniedz jau apriņķos. Rotu organizēšanas pirmajos mēnešos bija novērojams arī izteikts virsnieku trūkums (latviešu virsnieku skaits rotās svārstījās 50— 70% robežās). Tāpat problēmas sagādāja zemessargu izmitināšana — ne visi tika novietoti cietokšņa kazarmās. Atsevišķas latviešu zemessargu rotas tika izvietotas dažādu organizāciju un valsts iestāžu telpās cietokšņa tuvākajā apkārtnē — Bolderājā un Vecmīlgrāvī.

Apgādes problēmas turpmākajos mēnešos pakāpeniski izdevās atrisināt, taču Daugavgrīvas cietokšņa zemessargu darba rotas jau pildīja savus tiešos pienākumus — veica nocietinājumu būvi, nostiprināšanu un veidošanu cietoksnī un tā apkārtnē. Taču stāvoklis mainījās, un Daugavgrīvas cietokšņa latviešu zemessargiem bija jāstājas pretī ienaidniekam.

Apvienošana bataljonos un kaujas Lietuvā
1915. gada pavasaris iezīmēja Krievijas impērijas karaspēka neveiksmes. Vācu kara-spēks bija uzsācis jaunu ofensīvu Austrumu frontes ziemeļos, iesaistoties kaujas darbībā Lietuvas teritorijā un tuvojoties jau Kurzemei un Zemgalei. Lai aizsargātu Rīgas—Šauļu līniju, vairākas karaspēka daļas, kuras bija paredzētas Daugavgrīvas cietokšņa aizsardzībai, tika nosūtītas stāties pretī uzbrūkošajai vācu armijai. Lai nodrošinātu cietokšņa aizsardzību un kompensētu kājnieku garnizona trūkumu, cietokšņa komandants nolēma izmantot latviešu zemessargu darba rotas, to sastāvu iepriekš papildinot ar gados jaunākiem zemessargiem, kā arī uzsākot to apmācību. Trūkstošo virsnieku sagatavošanai rīkoja speciālus kursus, kuri kopumā ilga trīs mēnešus. 1915. gada februārī Daugavgrīvas cietokšņa garnizonā dienēja vairāk nekā 2000 apmācītu latviešu zemessargu, veidojot jau ievērojamu spēku un papildinot cietoksnī jau esošās kara-spēka daļas.

Daugavgrīvas cietokšņa štāba adjutants kapteinis Kārlis Baltiņš.
Daugavgrīvas cietokšņa štāba adjutants kapteinis Kārlis Baltiņš.

Vācu armija Lietuvas teritorijā izvērsa strauju ofensīvu, un zemessargu rotas ilgstoši nepalika cietokšņa garnizona dienestā. 1915. gada martā Viļņas kara apgabala priekšnieks, kura pakļautībā atradās arī Dau­- gavgrīvas cietoksnis, deva pavēli astoņas apbruņotas zemessargu darba rotas apvienot divos bataljonos un nosūtīt tos uz Liepāju, lai pēc tam tos iesaistītu turpmākās cīņās Lietuvā. Abi bataljoni cietoksni atstāja 19. martā un jau dienu vēlāk ieradās pilsētā. Krievu ģenerālis Aleksejs Potapovs, kura rīcībā atradās abi bataljoni, pauda nepieciešamību aktīvāk aizstāvēt Klaipēdas—Tilzītes rajonu, un jau nākamo nedēļu laikā abi bataljoni ieradās Pluņģē Lietuvā. Pluņģes un Rietavas apkārtnē abi bataljoni aizvadīja smagas kaujas, ciešot ievērojamus zaudējumus. Īpaši smagi cieta otrais bataljons, kurš pirmajās kaujās zaudēja vismaz 300 zemessargu. Vācu karaspēks virzījās uz priekšu, un abi zemessargu bataljoni aprīļa pēdējās dienās pārspēka priekšā bija spiesti strauji un haotiski atkāpties virzienā Pluņģe—Žagare līdz tie sasniedza Jelgavu.

Jelgavas aizstāvji
Bija noticis tas, ko pat vācu Austrumu frontes virspavēlniecība nebija gaidījusi, — vācu ģenerāļa Oto Lauenšteina vārdā nosauktās armijas grupa, realizējot strauju ofensīvu, kuras kodolu veidoja kavalērija, ļoti īsā laikā bija sakāvusi Krievijas impērijas armijas spēkus un sasniegusi Kurzemi un Zemgali. Uzbrukumu mūsdienu Latvijas teritorijai vācu spēki izvērsa divos virzienos — uz Liepāju un Jelgavu. Liepājas pilsēta negaidīti krita vācu rokās 7.—8. maijā, taču Jelgavu sākotnēji izdevās nosargāt, galvenokārt pateicoties abiem Daugavgrīvas cietokšņa apvienotajiem zemessargu darba bataljoniem, kuri varonīgi stājās pretī ienaidnieka pārspēkam.

Daugavgrīvas cietokšņa štāba adjutants kapteinis Kārlis Baltiņš.
Daugavgrīvas cietokšņa štāba adjutants kapteinis Kārlis Baltiņš.

Ienaidnieka straujā tuvošanās pilsētai bija izraisījusi paniku. 1. maijā tika dota pavēle evakuēt pilsētas iestādes. Tajā pašā dienā vācu izlūki jau bija pilsētas pievārtē. Jelgavnieki steidzās atstāt pilsētu, kuru bija pametušas arī gandrīz visas krievu karaspēka daļas. Stāvoklis likās bezcerīgs, un arī uzbrūkošie vācieši negaidīja būtisku pretestību. Taču Jelgavu tik vienkārši atdot vāciešiem negrasījās ģenerālis A. Potapovs, kura vadībā Daugavgrīvas cietokšņa latviešu bataljoni gatavojās pilsētu aizstāvēt. Ierakušies un ieņēmuši pozīcijas starp Lielupi un Dobeles šoseju, zemessargi gatavojās izpildīt viņiem doto uzdevumu — apturēt vācu karaspēku un noturēt pozīcijas diennakti, līdz ieradīsies papildspēki pilsētas aizstāvībai. Neskatoties uz lielo nogurumu pēc atkāpšanās no Lietuvas, abi bataljoni uzdevumu veica sekmīgi — vācu ofensīvu, kura sākās 2. maija vakarā, izdevās atvairīt, un pēc papildspēku ierašanās Jelgava tika nosargāta. Nogurušie un vāji apbruņotie latviešu zemessargi, kuri bija guvuši salīdzinoši nelielu pieredzi aprīlī kaujās Lietuvā, ciešot zaudējumus, negaidīti atsita vācu vienības un guva uzvaru.

Turpmākajos mēnešos zemessargi iesaistījās kaujās pret vāciešiem gan Kurzemē, gan arī vēlāk Ziemeļu frontes Rīgas sektorā. Taču Daugavgrīvas cietokšņa apvienoto zemessargu darba bataljonu varonīgā cīņa pie Jelgavas, lai gan tā uzskatāma tikai par nelielu kaujas epizodi 1915. gadā Latvijas teritorijā, cēla pašapziņu un ļāva latviešiem noticēt saviem spēkiem, stājoties pretī uzbrūkošajam ienaidniekam. Šāda pašapziņa bija būtiska arī 1915. gada vasarā, dibinot latviešu strēlnieku bataljonus, kuru sastāvā vēlāk karoja arī daudzi no tiem, kas aizstāvēja Jelgavu 1915. gada maija pirmajās dienās.

Latviešu karavīri karagūstekņu nometnēs: Pirmā pasaules kara pieredze

Klāvs Zariņš,
Latvijas Kara muzeja vēsturnieks.

Foto — no Latvijas Kara muzeja krājuma.

Pirmā pasaules kara gados Vācijas un tās sabiedroto valstu karagūstekņu nometnēs nonāca ievērojams skaits Krievijas impērijas armijas karavīru. Vairāki tūkstoši no tiem bija arī latvieši, kuriem gūsts kļuva par nepieredzētu un savdabīgu karalaika pieredzi.

Latviešu karavīri un gūsts
Patieso gūstā kritušo Krievijas impērijas karavīru skaitu noteikt ir sarežģīti. 20. gadsimta 20. gados pastāvēja uzskats, ka līdz 1917. gada novembrim gūstā bija krituši gandrīz 2,4 miljoni Krievijas armijas karavīru. Jaunākajos pētījumos secināts, ka laikā no 1914. gada augusta līdz 1918. gada novembrim Vācijas un tās sabiedroto valstu gūstā kopumā krituši 2,8 miljoni Krievijas armijas karavīru (no tiem 1,4 miljoni atradās Vācijā). Neliela daļa no šiem karavīriem bija arī latvieši.

Latviešu, serbu, franču un krievu karagūstekņi nometnē «Pomernij» 1916. gadā.
Latviešu, serbu, franču un krievu karagūstekņi nometnē «Pomernij» 1916. gadā.

Vairākums latviešu karavīru gūstā krita kara pirmajā gadā, kad Krievijas impērijas karaspēks cieta ievērojamus zaudējumus un bija spiests atkāpties par vairākiem simtiem kilometru uz austrumiem. Sākoties mobilizācijai 1914. gada vasarā, latviešu karavīrus mobilizēja Latvijas teritorijā dislocētajās karaspēka daļās — 18. un 20. korpusā, kā arī 25. kājnieku divīzijā. Šīs karaspēka daļas ieskaitīja Krievijas impērijas 1. un 2. armijā, kuras iebruka Austrumprūsijā jau 1914. gada augustā. Tieši Austrumprūsijā gūstā krita ievērojams skaits latviešu karavīru, kad Mazūru ezeru kauju laikā 1915. gada sākumā 20. korpuss tika ielenkts un gandrīz pilnībā iznīcināts. 15 000 — 20 000 Baltijas guberņās mobilizēto karavīru zaudēja dzīvību, pazuda bez vēsts un krita vācu gūstā.

Latviešu karavīri Pirmā pasaules kara gados tika iesaistīti karadarbībā arī citās frontēs. Vairāki desmiti krita gūstā, karojot Krievu ekspedīcijas korpusa sastāvā Francijā. Pēc 1917. gada valsts apvērsuma daudzi no viņiem pievienojās Krievu leģionam, turpinot cīņu pret vāciešiem. Vairāki simti latviešu krita gūstā cīņās pret Vācijas 8. armiju pie Rīgas, kaujās pret austroungāriem Galīcijas frontē, kā arī 1918. gada pirmajos mēnešos, kad pēc neveiksmīgajām miera sarunām Brestļitovskā vācu un austroungāru armijas uzsāka jaunu ofensīvu visā Austrumu frontē. Precīzu latviešu karagūstekņu skaitu Centrālā bloka valstu nometnēs noskaidrot ir grūti. To sarežģī apstāklis, ka latviešu karavīri karoja Krievijas impērijas armijā; nonākot karagūstekņu nometnēs, viņi tika reģistrēti kā krievu tautības gūstekņi. Daudzi no viņiem Latvijā vairs nekad neatgriezās.

Ikdiena un apstākļi karagūstekņu nometnēs

Karavīru pieredzētais un dzīves apstākļi nometnēs atšķīrās. Īpaši smagi apstākļi gūstā kritušajiem karavīriem bija pirmajā kara gadā, kad vēl nebija izbūvēta nepieciešamā infrastruktūra, lai uzņemtu negaidīti lielo karagūstekņu skaitu — daudzi bija spiesti apmesties stihiski veidotās nometnēs un dzīvot teltīs. Taču arī turpmākos gadus stāvoklis nebija viegls. Karam ieilgstot un pasliktinoties Vācijas un tās sabiedroto valstu saimnieciskajam stāvoklim, pilnvērtīga karagūstekņu apgāde vairs nebija iespējama. Jānis Ķīselis pēc kara savās atmiņās aprakstīja ikdienas dzīvi karagūstekņu nometnē:

Karagūsteknis apmeklē zobārstu  nometnē «Pomernij» 1916. gadā.
Karagūsteknis apmeklē zobārstu nometnē «Pomernij» 1916. gadā.

«Nometne uzcelta vācu artilērijas pulka kazarmju sētā, no trijām pusēm tai apkārt trīskārtīgi žogi un ūdens grāvis, no vienas puses kazarmes. Uzturs: gandrīz pilnīgi veģetārs, ja neskaita pāris reizes nedēļā apm. simts gramu kādas nejēdzīgas žāvētas zivs (..). Bet citādi, brokastīs: glāze kastaņu kafijas bez kaut kā; pusdienā: žāvētas saknes, vārītas tīrā ūdenī un viens līdz trīs sausi kartupeļi; vakariņas: divi kartupeļi vai vārīta lopu biete. (..) Garastāvoklis tāds, ka par mazāko nieku gatavs miesīgam brālim uzbrukt. Vienas istabas iemītnieki, inteliģenti, daudz piedzīvojuši cilvēki, skatās viens uz otru kā vilki. (..) Pret mums, cittautiešiem, pārējo kolēģu attiecības palika arvien vēsākas un dažbrīd pat naidīgas.»

Latviešu un igauņu karagūstekņus izmantoja, lai sasniegtu politiskus un pat militārus mērķus. Īpaši tas bija novērojams karagūstekņu nometnēs Vācijas teritorijā. 1917. gadā, gatavojoties operācijai «Albion», kurai viens no mērķiem bija pie Igaunijas teritorijas esošo salu ieņemšana, tika apzināti un nopratināti nometnēs esošie igauņu karagūstekņi, lai iegūtu papildu ziņas par šīm teritorijām un labāk sagatavotos gaidāmajai operācijai. Tāpat tika veikts plašs aģitācijas darbs un izskatīta iespēja no latviešu un igauņu karagūstekņiem veidot militārus formējumus.

Ņemot vērā baltiešu izglītības līmeni, kurš bija viens no augstākajiem visā Krievijas impērijā un Ziemeļeiropā, latviešu un igauņu karagūstekņi bieži tika iesaistīti nometņu ikdienas dzīvē. Latviešus un igauņus nodarbināja kā tulkus, pavārus, mūziķus, rakstvežus, kā arī iesaistīja dažāda veida administratīvajā darbā. Vieglāka režīma nometnēs uzplauka kultūras dzīve — atsevišķos gadījumos latvieši bija izveidojuši pat teātra trupas. Karagūstekņus izmantoja arī kā darbaspēku privātiem uzņēmumiem, kas deva iespēju kaut uz brīdi izkļūt no nometnes ikdienas un nonākt saskarsmē ar apkārtnes iedzīvotājiem. Taču būtiskākais bija neziņa — lielākā daļa latviešu karavīru gūstā bija krituši kara pirmajā gadā, un daudziem trūka jebkādu ziņu par viņu tuviniekiem un stāvokli Latvijā; arī zināšanas par sarežģītajiem politiskajiem notikumiem 1917. — 1918. gadā vairumam bija tikai fragmentāras un nepilnīgas.

Sarežģītā atgriešanās
Pēc aktīvās karadarbības noslēguma 1918. gada novembrī latviešu karavīri bija izkaisīti pa neskaitāmām karagūstekņu nometnēm visā Eiropā — gan bijušās Krievijas impērijas, gan arī Vācijas un tās sabiedroto valstu teritorijās. Pēc kara beigām un revolūcijas Vācijā 1918. gada nogalē sākās pakāpeniska karagūstekņu atgriešanās Latvijā. Taču process negaidīti apstājās 1919. gada sākumā. Daļējs iemesls bija Padomju Krievijas atbalstītā komunistiskā sacelšanās Vācijā, Antantes valstu nevēlēšanās sūtīt bijušās Krievijas impērijas armijas karavīrus uz Padomju Krieviju, kā arī sarežģītā militāri politiskā situācija reģionā. Daļa no latviešu karavīriem nepaguva atgriezties 1918. gada nogalē, un šo karavīru repatriācija uz dzimteni kļuva par vienu no galvenajiem uzdevumiem jaunizveidotajai Latvijas valstij un tās valdībai. Tiem, kuri nepaguva atgriezties 1918. gada nogalē, repatriācija bija garš un sarežģīts process, kuru noteica militārais un politiskais stāvoklis Viduseiropā un Ziemeļeiropā 1919. — 1921. gadā. 1919. gada pavasarī karagūstekņu nometnēs Vācijā vēl atradās ap 5000 latvieši. Latvijas Pagaidu valdība bija sarežģītā stāvokli, trūka līdzekļu, un palīdzēt šiem karavīriem bija gandrīz neiespējami.

Izmisums, trūkums un vēlme pēc iespējas ātrāk atgriezties Latvijā bijušajiem karagūstekņiem lika meklēt alternatīvus veidus, kā nokļūt dzimtenē. Daudzi brīvprātīgi iestājās t.s. krievu baltajās armijās, kuras rekrutēja karavīrus arī Vācijā. Lai neciestu badu, daudzi latvieši, piemēram, brīvprātīgi iestājās Nikolaja Judeņiča armijā, cerot pēc iespējas ātrāk nokļūt dzimtenē. Pretēji gaidītajam šie karavīri nonāca Kurzemē un pret savu gribu tika ieskaitīti Pāvela Bermonta-Avalova Rietumkrievijas brīvprātīgo armijā. Neliels skaits karavīru, kuriem bija izdevies dažādā veidā iegūt naudas līdzekļus, mājup devās, izmantojot dažādus transporta veidus. Daļa palika Vācijas un bijušās Austroungārijas teritorijā uz dzīvi.

Lai arī atgriešanās bija sarežģīts process, kura gaitā bija jāpārvar daudzas grūtības un problēmas, lielākā daļa Baltijas valstu karavīru atgriezās mājās ar Latvijas, Lietuvas un Igaunijas valdību atbalstu. Kopumā atgriešanās process ilga no 1918. gada līdz 1921. gadam, un šajā laikā Latvijā atgriezās vairāki tūkstoši karavīru.

Piemiņas zīmes kritušajiem latviešu strēlniekiem

Beidzoties strēlnieku laikmetam un Latvijas atbrīvošanās cīņām, izkristalizējās domas, kā atcerēties tos, kuri krituši šajās cīņās. Teritorijā, kur norisinājās strēlnieku cīņas, bija neskaitāmas zināmas un nezināmas cīņās kritušo atdusas vietas. Lai kritušos pieminētu, tika nodibināta Brāļu kapu komiteja ar nodaļām visā Latvijā, kurai pieslēdzās vietējās pašvaldības un dažādas sabiedriskās organizācijas. Ir pieminekļi, kuri ir veltīti tikai strēlniekiem, un arī tādi, kuri ir veltīti ne vien strēlniekiem, bet arī Latvijas atbrīvošanās cīņās kritušo piemiņai. Brāļu kapi tika izveidoti dažādās Latvijas vietās, un to aprūpi uzņēmās sabiedriskās organizācijas un mācību iestādes. Pirmo latviešu strēlniekiem veltīto pieminekļu autori bija arhitekti Eižens Laube un Aleksandrs Birznieks. Viens no pirmajiem pieminekļiem tika uzstādīts Slokas kapos 1923. gada 25. novembrī pēc E. Laubes meta. 1924. gads bija bagāts ar pieminekļu atklāšanu — 27. jūlijā tika atklāts piemineklis Nāves salā pēc E. Laubes meta; 7. septembrī — Ložmetējkalnā pie Silenieku mājām pēc mākslinieka Kārļa Celmiņa meta, bet 14. septembrī — Ķemeru kapos pie ev. lut. baznīcas pēc E. Laubes meta. Arī 1925. gadā tika atklāti vairāki pieminekļi, piemēram, 7. jūnijā Babītes pagastā pie Antiņu mājām un 26. jūlijā pie Kuģu mājām Ķekavā. Abi pieminekļi izgatavoti pēc E. Laubes meta. 1926. gada 15. augustā arī Ikšķiles pilsētas kapos atklāja pieminekli pēc E. Laubes meta. Izņemot Nāves salā uzstādīto pieminekli, pārējie E. Laubes projektētie pieminekļi bija līdzīgi. Nedaudz pārveidots viņa projektētais piemineklis ir uzstādīts arī Rēzeknes pilsētas kapos.

k-ikskile-pils-kapos k-l-paltmanes-kapos k-lo

Kopš 20. gs. trīsdesmitajiem gadiem katrs piemineklis tika celts pēc individuāla projekta. Pēc A. Birznieka meta darināts piemineklis Salaspils pagastā pie Vecpelču mājām tika atklāts 1930. gada 29. maijā. Arī piemineklis, kas veltīts 1. latviešu strēlnieku brigādes karavīriem, kuri krita 1917. gadā Siguldas pagasta Jūdažos pie Gailīšu mājām, un atklāts 1930. gada 14. septembrī, ir darināts pēc A. Birznieka meta. Viņa ideja iemiesota arī piemineklī, kurš Ķekavā pie Butleru mājām tika atklāts 1931. gada 26. maijā.

k-naves-sala k-smarde-pie-dzelzc-stac k-tukuma-pils-kapos

Daudzi no ievainotajiem strēlniekiem mira slimnīcās. Viņu piemiņai uzcelti pieminekļi, piemēram, Tērbatā, Puijestes kapos, kas tika atklāts 1930. gada 28. septembrī, un pēc profesora Pētera Federa meta veidotais piemineklis Cēsu rajonā, Spārē, pie bijušās muižas, kas tika atklāts 1935. gada  6. oktobrī.

1936. gada 21. jūnijā tika atklāts tēlnieka Kārļa Zāles veidotais piemineklis Smārdē pie dzelzceļa stacijas. Tā paša gada 20. septembrī visai pieticīgs piemineklis tika uzstādīts pie Tomes ev. lut. baznīcas, kura autors ir vietējais mākslinieks Kārlis Vecozols. Savukārt 1937. gada 12. septembrī tika atklāts piemineklis pie Madlienas ev. lut. baznīcas. Tā meta autors un izpildītājs ir tēlnieks Pēteris Banders.

Pieminekļu ir ļoti daudz, un pilnīga informācija par tiem apkopota apgāda «Mantojums» 2008. gadā izdotajā grāmatā «Ceļā uz valstisko neatkarību. Brīvības cīņu pieminekļi». Īpaši no to plašā klāsta jāizceļ tie, kurus veidojuši mūsu tēlniecības vecmeistari, proti, Kārļa Jansona darinātais — Līgatnē, Paltmales kapos, kas atklāts 1939. gada 1. oktobrī, un pēc Kārļa Zemdegas meta veidotais piemineklis Tukuma Meža kapos, kas tika atklāts 1940. gada 19. maijā.

Sagatavojis Gunārs Kušķis.

Uz Pasaules jumta. Tibeta

Edmunds Vītols,
NBS rezerves kapteinis.

Foto — no autora personiskā arhīva.

Sākums 2014. gada novembra un šā gada janvāra un februāra numurā.

Aiz mums pie apvāršņa slējās sniegotās Himalaju virsotnes.
Aiz mums pie apvāršņa slējās sniegotās Himalaju virsotnes.

Automašīnu kolonna piebrauca pie trīsstāvu ēkas, kurā bija paredzēts mūs izmitināt šai naktī. Lai gan bija pēcpusdiena, vēl bija paredzēts aklimatizācijas kāpiens no 3400 metru augstuma, kur atradās mūsu mītne, līdz četriem tūkstošiem metru augstajā kalnā, kas slējās tepat blakus. Grupā bija arī vecāka gadagājuma cilvēki, taču šis nosacījums attiecās uz visiem, jo turpmākajās dienās mums nāksies šķērsot kalnu pār­ejas, kas sniedzas augstāk par piectūkstoš metru atzīmi virs jūras līmeņa. Tātad visiem bija jāapzinās, ka šie aklimatizācijas pasākumi ir svarīgs priekšnosacījums iecerētā mērķa, proti — Kailasa kalna, sasniegšanai. Nedaudz izbrīnīti konstatējām, ka ēkā, kurā mūs izvietoja, vairākumā istabu pat nebija iestiklotu logu, tikai pliki koka slēģi, caur kuriem svilpoja vējš. Arī mani iemitināja istabā, kurā logiem nebija rūšu, tikai koka slēģi. Biju kopā ar diviem vīriem no Vācijas un vienu nepāliešu puisi, vārdā Prozols, kas bija draugos ar vecāko no vācu vīriem, vārdā Rudigers. Tā nu sākām iepazīties, sākumā ar istabas biedriem, bet pie vēlo pusdienu galda ar pārējiem mūsu grupas locekļiem. Bija interesanti uzzināt, kādi ļaudis dodas tāda avantūriskā ceļojumā, bet vēl interesantāk — uzzināt viņu motivāciju, kas atklājās ceļojuma gaitā. Protams, tā ir ļoti personīga lieta, un neviens nemēdz uzbāzties ar tādiem jautājumiem, taču, kopā pārvarot grūtības, parasti veidojas dialogs un cilvēki paši pastāsta par dažādām norisēm un lēmumiem savā dzīves ceļā, bet par to vēlāk.

Pēc sātīgajām pusdienām devāmies kalnā, kopā ar mums trīs tibetieši no pavadošās grupas. Lēnā solī gājām cauri ciematam kalna virzienā, līkumojot starp mājelēm pa šauru un dubļainu taku. Vietējie iedzīvotāji uz mūsu kompāniju noraudzījās kā nu kurais, cits pilnīgi vienaldzīgi, cits ar smaidu un pamājot ar roku. Bērneļi, skaļi čalojot un diedelējot saldumus, naudu un rakstāmrīkus, kādu brīdi turējās līdzās. Pavadoņi lika, lai virzāmies kalnup vienkopus, vismaz cits aiz cita pa taciņu, tā, lai dzirdētu, ko iesaka pieredzējušie kalnā kāpēji. Pirmais ieteikums bija nekādā gadījumā nesteigties, jo organismam augstkalnu apstākļos var būt spēja reakcija. Ja parādās reibonis, redzes traucējumi, stipra aizdusa vai strauja svīšana, klepus lēkmes vai galvassāpes, vajag apstāties, lai novērtētu situāciju. Par šādu organisma brīdinājuma signālu neievērošanu mūs neviens nesodīs un nerās, mēs vienkārši varam nomirt ļoti īsā laikā, ja neņemsim vērā šos faktorus. Kamēr lielākā grupas daļa vērīgi klausījās, lēni virzoties kalnā pa akmeņaino taciņu, piecdesmit gadus vecais vācietis Aksels aizsteidzās visiem pa priekšu, nemaz neatskatoties. Jā, viņš izskatījās lieliskā sportiskā formā, bet tas, ka viņš savā Brēmenē vai Minhenē no rītiem un vakariem skrien krosu, nenozīmē, ka Himalajos būs tikpat viegli! Saskatījāmies ar pavadoņiem, bet — ko nu vairs! Katrs pats savas laimes kalējs, un katrs pats būs atbildīgs par saviem lēmumiem šai mežonīgajā vidē.

Pa laikam braucot redzējām  jaku bariņus.
Pa laikam braucot redzējām jaku bariņus.

Ātri sajutu, kā retinātais gaiss uzlika papildu slodzi. Savukārt, apstājoties ik pēc piecdesmit metru kāpiena un pastāvot vienu vai divas minūtes, kļuva vieglāk, un varēju kāpt tālāk. Jo augstāk, jo stiprāk pūta ledainais vējš. Mums galvā bija siltās mices, bet abiem indiešiem no Bengālijas — īstas ausaines. Lēnā gājienā augstāko šī kāpiena punktu sasniedzām visi. Apkārt visur vizuļoja sniegs. Vācietis Aksels, ātri sasniedzis paredzēto augstumu, teciņiem jau devās lejup, patipinot garām tiem grupas biedriem, kuri vēl virzījās augšup. Protams, taciņa vijās arī augstāk, bet šodienai bija diezgan. Visapkārt slējās kalnu sniegotās virsotnes, kas likās esam tik tuvu. Saule slīdēja arvien zemāk, un bija jāsoļo lejup. Atkal tikām nopietni brīdināti par to, cik bīstams ir kāpiens lejā no kalna, uzsverot, ka uz Kailasa takas būs jāiet pa ļoti stāvu un bīstamu taku lejup. Parasti ļaudīm liekas, ka ceļš lejup ir tas vieglākais, jo kāpiens augšā šķiet smagāks un bīstamāks. Taču tā nav. Trakākais, ja cilvēks, uzkāpis kalnā, atslābinās un domā, ka nu varēs atpūzdamies mierīgi tipināt lejā. Maksa par tādu bezatbildību ir dārga — ļoti daudzi kalnos ir gājuši bojā, paslīdot, paklūpot vai zaudējot līdzsvaru tieši lejupceļā.

Kad atgriezāmies naktsmītnē, iegājis istabā, ieraudzīju Akselu — viņš sēdēja uz gultas malas, ar plaukstām aizsedzis seju. Pēc drēbēm bija redzams, ka viņš vēl nav pārģērbies. Krūšu apvidū rēgojās sārts plankums. Istabā ienāca Rudigers, nosodoši palūkojās uz savu «ņipro» tautieti un noteica, lūk, pirmās sekas pārgalvībai, demonstrējot savu sportisko formu. Akselam spēcīgi sāpēja galva, asinis plūda pa abām nāsīm un pilēja caur plaukstām uz grīdas. Mūsu grupā bija divi mediķi no Dienvidindijas — vīrs un sieva, kurus tūdaļ steidzām meklēt. Gariem un bīstamiem pārgājieniem kalnos tūrisma kompānijas allaž cenšas katrā grupā iekļaut kādu mediķi ar Rietumu medicīnisko izglītību, un mums bija paveicies ar veseliem diviem. Kad atskrēja indiešu mediķu pāris un ātri veica apskati, klātesošie bija pārsteigti par manipulācijām, ko tie izdarīja cietušajam. Šķita, ka mediķi tūlīt ķersies pie spiediena mērīšanas un injekcijām, bet nē… Vīrietis, maza auguma melnīgsnējs briļļainītis, veica akupunktūras masāžu Akselam, spiežot un masējot punktus uz galvas, rokām un pakrūtē. Apbrīnojami, bet efekts bija redzams jau trīs četru minūšu laikā, jo apstājās deguna asiņošana. Aksels vairs nevēra ciet acis no galvassāpēm un jau pēc brīža varēja atbildēt uz ārsta jautājumiem. Verdikts bija tāds —  ja Akselam situācija normalizēsies līdz rītam, viņš varēs turpināt ceļu, jo mēs vēl neatradāmies kritiskajā augstumā. Jāapzinās sava pārgalvība. Atrodoties dziļāk Tibetas teritorijā, vairs nebūs iespējams nolaisties zemāk par četriem tūkstošiem metru, un ar šādiem simptomiem tas būtu dzīvībai bīstami, jo evakuācija iespējama tikai uz Nepālu, kas jau ir pārāk tālu. Tāds bija pirmais piedzīvojums un uzskatāmais piemērs visiem grupas dalībniekiem.

Pēc vēlām vakariņām, kas sastāvēja no rīsiem, ievārījuma, tējas un čapati (maizes pankūka), izgāju ārā un lūkojos uz mēness izgaismotajām kalnu velvēm. Nodomāju, ka savā jaķelē būtu nosalis jau otrajā vakarā, labi, ka Taši piedāvāja silto jaku. Arī es sajutu vieglu reiboni un palēninātu reakciju uz apkārt notiekošo, laikam jau pirmā pastaiga bija atstājusi iespaidu uz organismu. Vācietis Rudigers un viņa nepāliešu draugs Prozols parādīja savu līdzpaņemto medikamentu krājumu, kas bija iespaidīgs. Savukārt es parādīju viņiem teju puskilogramu ķiploku, kurus iegādājos Katmandu īpaši šim pasākumam. Ķiploks uzlabo gremošanu, dezinficē un šķīdina asinis. Bija man arī «Diamox» tabletes, ko Nepālas farmaceiti iesaka tieši augstkalnu kāpējiem, bet tās paņēmu, ja nu rastos ļoti smaga situācija.

Runājot par Tibetas īpatnībām, jāpiemin visur esošā Ķīnas Tautas Republikas armija. Kamēr braucām, uz apkārt esošo kalnu virsotnēm ik pa laikam bija redzami retranslatoru torņi, apjozti ar dzeloņdrātīm. Arī Njalamas ciematā bija kazarmas un ķīniešu karavīri. Ķīniešu nopelns ir asfaltētie ceļi starp apdzīvotajām vietām, kas kādu brīdi atvieglos pārvietošanos. Taču drīzumā mūsu maršruts vedīs prom no pilsētām, un tur ceļu vienkārši nav — tā mūs brīdināja viens no pavadoņiem.

Pirmie iespaidi par mūsu grupas sastāvu… Tajā bija arī trīs vecāka gadagājuma indiešu pāri (vīrs un sieva), kas ieradušies no dažādām Indijas daļām. Viņus vienoja piederība hinduismam. Kad pavadoņi paņēma mūsu pases un pierakstīja datus uz lapas, es stāvēju blakus un redzēju dažas pases tuvumā. Viens indietis bija dzimis 1939. gadā, viņa sieva 1944. gadā, otrajā pārī vīrs — 1945. gadā, bet sieva — 1949. gadā. Pārsteidza arī Rudigera vecums, jo viņš nudien neizskatījās pēc 1946. gada «izlaiduma». Nodomāju — malacis, prot saglabāt lielisku formu! Japāņu pāris Joka un Hiroši turējās divatā, tāpat kā krievi, māsa un brālis. Jeļena izskatījās visai haotiska būtne, bet, kā saka, ar aknām, un viņas brālis Viktors viņu nemitīgi piebremzēja. Viņiem līdzi bija ļoti daudz mantu, varētu padomāt, ka abi brauc uz palikšanu. Arī viņus pavadīja trīs hinduisti, kas bija grupas locekļi. Viens bija tāds kā priesteris, bet abi pārējie palīgi. Tie ne ar vienu citu nesarunājās, izņemot Jeļenu, kas bija «bargā kundze» šai četru vīru kompānijai. Ēda viņi atsevišķi un veica hinduistu rituālus jeb pudžu rītā un vakarā. Vācieši Aksels un Rudigers turējās kopā ar nepālieti Prozolu, un ar viņiem man iznāca vairāk runāt, jo naktsmītnēs bijām kopā vienā istabā. Es pats mēdzu turēties savrup un nealkstu pēc komunicēšanas, tā jūtos labi, varu dzīvot savā iekšējā klusumā, izjūtot svētceļojumu katrā tā stadijā ar ļoti izteiktām niansēm. Ja ko prasa, atbildu, bet komentāros neizplūstu. Pats ar jautājumiem neuzmācos, aprobežojos tikai ar nepieciešamo organizatorisko lietu precizēšanu. Mūsu pavadošais personāls bija seši nepālieši, kas atbildēja arī par pārtiku un ēdiena gatavošanu visa ceļojuma laikā. Vēl bija divi tibetiešu gidi un galvenais
pavadonis, kā arī septiņi automašīnu šoferi. Mūsu krāšņajai kompānijai bija seši džipi un viens kravas auto, kurā vedīs teltis, provīziju, ūdens rezerves, degvielu, šķidrās gāzes balonus, skābekļa balonus un citu aprīkojumu.

Mūsu izrotātais kravas auto.
Mūsu izrotātais kravas auto.

Šovakar mūs visus sadalīja pa automašīnām, kurš kurā sēdēs līdz pat atgriešanās brīdim, uzpildīja auto ar degvielu, kravas auto piekrāva ar visu vedamo, un rīt varēja sākties garais ceļš pa Tibetas augstkalnu līdzenumiem un ielejām.

Tas bija diezgan amizanti, ka, ejot gulēt, sveču apgaismojumā (elektrību pieslēdz pāris reizes dienā uz divām stundām) mēs silti saģērbāmies, Rudigers un Aksels pat uzvilka cimdus. Pirms likāmies gultā, aizvērām čīkstošos koka slēģus, pa kuru spraugām varēja redzēt zvaigznes, un palīdām zem divām vatētām segām, ko katram nodrošināja mūsu pavadoņi. Augstkalnu apstākļos naktis ir ļoti aukstas, bet te mēs bijām vismaz pasargāti no vēja, kas zēģelē ārpusē. Man aizmigšana vedās grūti, jo galva bija kā piebāzta ar vati un, aizverot acis, lēni sāka griezties «karuselis». Aukstums zagās klāt pa katru neapsegto spraudziņu. Tomēr aizmigu, un rīta pusē mani pamodināja neskaitāmu zvaniņu džinkstēšana. Pavēris čīkstošos logu slēģus, ieraudzīju desmitiem jaku pūli brienam pa dubļaino ceļu. Jakiem ir gara un silta vilna, spēcīgas kājas, un tie ir lieliski piemērojušies dzīvei augstkalnu skarbajā vidē. Jaki ir neatņemams Tibetas atribūts, tibetiešu izdzīvošanas simbols. No jaka iegūst vilnu, ādu, taukus, kaulus (in-strumentiem), gaļu un pienu — būtībā visu, kas vajadzīgs izdzīvošanai, izmanto arī jaku mēslus. Jaki ēd tikai īso zālīti, kas aug augstkalnu reģionā. To mēslus rūpīgi savāc, tad ar rokām izveido nelielus plācenīšus un izžāvē saulē un vējā. Iznāk tādi sausi rausīši, kurus izmanto gan mītnes siltināšanai, gan pavardā, tātad ēdiena gatavošanai un siltuma nodrošināšanai.

Jutos galīgi nosalis un sapratu, ka jākustas, lai sasildītos. Vēl bija tikai puspieci no rīta, bet celšanās laiks bija noteikts pussešos, lai septiņos varam izbraukt. Uzvilku silto jaku, cimdus un devos ārā. Mani istabas biedri palika guļam. Izgājis ārā, varēju tuvumā aplūkot garām ejošo jaku ganāmpulku. Katram kaklā bija apsējs, visbiežāk sarkanā krāsā, un uz tā uzvērti vairāki zvaniņi. Daudzajiem zvaniņiem skanot, ausis džinkstēja, arī vēl tad, kad jaki jau bija pazuduši no redzesloka. Ganāmpulku pavadīja daži noskranduši gani un rejošu suņu bars, kura priekšgalā kā parasti bija liela auguma Tibetas mastifs, līdzīgs mums zināmajam kaukāzietim. Ārā vēl valdīja tumsa, bet mūsu mītnes ārpusē dega spoža lampiņa, kas izgaismoja nelielu telpu mājas priekšā. Vējš lampiņu šūpoja, un tā zvārodamās spēlēja ēnu teātri pret jaku ganāmpulku, kas brida pa dubļaino ceļu.

Pieticīgās brokastis un karsta tibetiešu sviesta tēja nedaudz sasildīja ķermeni. Brokastu laikā bija redzams, ka pilnīgi visi bija saluši aizvadītajā naktī. Indiešu senioru pāriem tika atvēlētas tās telpas, kurās bija stikloti logi, bet tik un tā viņu izskats liecināja par smagu nakti.

Mums ierādītajā džipā biju kopā ar indiešu senioru pāri un Rudigeru. Mēs trijatā sēdējām aizmugurē, bet Rudigers priekšā, blakus šoferim. Mana vieta bija kreisajā pusē, man blakus sēdēja indietes vīrs, kas stādījās priekšā kā Deivs (īstais indieša vārds man bija grūti saprotams pat klausoties, kur nu vēl lai mēģinātu izrunāt), bet pati kundze sēdēja pie labajām aizmugures durvīm. Liekas, saprātīgāk būtu sievietei sēdēt drošākā vietā, pa vidu starp mani un viņas vīru, taču jāņem vērā smalkie indiešu nosacījumi, kas neļauj sievietei sēdēt blakus svešam vīrietim.

Sakāpām automašīnās un uzsākām kustību. Kolonnu noslēdza mūsu kravas mašīna. Indijā un Nepālā kravas mašīnas tiek izrotātas kā Ziemassvētku eglītes un rotājumos allaž dominē kāds reliģiozs motīvs. Arī mūsu kravas auto rotāja budistu svastikas. Komunistiskajā Ķīnā pret šo simbolu nekādu iebilžu nav. Pabraukuši nedaudz uz priekšu, ieraudzījām, ka Njalamas centrālo ielu klāj asfalts. Pa to gāja vietējie ļaudis, nopuņķojušies bērneļi melnām sejiņām un vējā sapūstiem un saulē nocepinātiem sārtiem vaigiem skrēja mums pakaļ, kāds jaks lēni un cēli slāja pa ielas vidu, gluži kā govis Indijā, un es pamanījos to visu noķert fotoobjektīvā.

Mūsu ceļā pavērās Tibetas ainavas.
Mūsu ceļā pavērās Tibetas ainavas.

Tibetieši krasi atšķiras no ķīniešiem ar savu nožēlojamo izskatu. Pat uzmetot paviršu skatienu, uzreiz var pateikt, kurš ir kurš. Tibetieši izskatās noplukuši, staigā vecos vamžos, dzīvo graustos, strādā netīros darbus gan izgāztuvēs, gan ceļu labošanā. Ķīniešu strādniekiem, kas strādā uz ceļa, mugurā ir kombinezons, galvā aizsargķivere. Redzams, ka darbs viņiem tiek labi organizēts, ir moderna tehnika, buldozeri, celtņi, bet tibetieši strādā tikai ar lāpstām un ķerrām, mugurā ikdienas vamzis un cepurīte galvā. Jāteic, ka ķīnieši velta lielu uzmanību, pūles un līdzekļus ceļu satiksmes uzlabošanai.

No hinduisma te nebija ne miņas, un šo kraso kontrastu varēja uzreiz just, jo Nepālā tā klātbūtne sastopama ik uz stūra — gan OM zīmes ornamentā, kas vērojams visur, gan sakrālajās celtnēs un mazajos tempļos, kas celti hindu dievībām. Budistu sakrālās celtnes stūpas gan bija sastopamas, taču bija redzams, ka tās netiek koptas. Toties visur par sevi atgādināja ķīniešu komunisma atribūti — sarkanie karogi un transparenti, saukļi, sirpis un āmurs, dižā vadoņa Mao monumenti.

Braucām pa vijīgu kalnu ceļu, pa retam sastopot kādu kravas auto. Pasakaini kalnu skati pavērās, kad braucām arvien augstāk un augstāk. Pa laikam pamanīju kādu jaku baru ganāmies stāvās nogāzēs. Pa gabalu tie izskatījās kā tanki, milzīgi, spēcīgi un draudīgi. Apbrīnojami, kā tik masīvs dzīvnieks spēja manevrēt tik stāvās nogāzēs.

Sniegotie kalni nāca arvien tuvāk. Kad bijām izbraukuši cauri Himalaju kalnu grēdai, mūsu kolonna pa stāva kāpuma ceļa posmu uzbrauca kalna galā, kur atradās milzīgi simboliski vārti, kas bija apkārti ar tūkstošiem krāsaino budistu lūgšanas karodziņu virtenēm. Nezinātājam liktos, ka šeit valda liela nekārtība, jo ļoti daudz sakārtu «vecu lupatu» plandījās vējā, taču mūsu grupā tādu nebija. Visi ar cieņu izturējās pret budisma tradīciju sveikt kalnu virsotnes kā dievību mājvietu. Šī vieta bija pāreja 4950 metru augstumā. Mūsu kolonna apstājās, varējām izkāpt. Patiesībā šai vietā jutos ļoti svinīgi, īsti pat nezināju, ko darīt — fotografēt, izkārt savus lūgšanu karodziņus vai uzrunāt kalnus? Īpatnējas izjūtas pārņēma, paveroties atpakaļ, virzienā, no kurienes bijām atbraukuši. Tur palika dižie Himalaji ar baltām smailām virsotnēm, aiz tiem otrā pusē bija Nepāla, bet priekšā, tur, kurp mēs devāmies, gaidīja dzeltenbrūni kalni, klintis un akmeņaini līdzenumi. Pirmo reizi savā dzīvē atrados tādā augstumā, teju piecus kilometrus virs jūras līmeņa. Te nu es pilnībā sapratu, ka biju nokļuvis Tibetā.

Turpinājums sekos.

Ārzemju ziņas

PrintKanāda atbalsta Lietuvas aizsardzības projektus

Lietuvas aizsardzības ministrs Jozs Oleks un Kanādas aizsardzības ministrs Roberts Nikolsons panākuši vienošanos par daudz ciešāku sadarbību starp abu valstu militārajiem resoriem. J. Oleks paudis, ka dažādu līmeņu Kanādas Bruņoto spēku pārstāvji iesaistīsies drošības garantēšanas pasākumos Lietuvā. «Kanādieši piedalīsies Baltijas gaisa telpas patrulēšanā, sūtīs savus kuģus uz Baltijas jūru, piedalīsies dažādās militārās mācībās kopā ar Lietuvu, nosūtīs uz Lietuvu kājnieku vienības ilgākai bāzēšanai, atbalstīs LITPOLUKR brigādes attīstību.» Vairāki Kanādas un Lietuvas divpusējie, kā arī daudzpusējie pasākumi plānoti ilgtermiņā, bet pirmie sadarbības projekti sāksies jau 2015. gadā.

NATO Enerģētiskās drošības izcilības centra ēka.
NATO Enerģētiskās drošības izcilības centra ēka.

Raksturojot Lietuvas un Kanādas sadarbību, jāatzīmē, ka šī gada sākumā Kanāda piešķīra 715 000 eiro, lai atbalstītu NATO Enerģētiskās drošības izcilības centra (NATO Energy Security Center of Excellence) darbību Viļņā. Kanādas piešķirtos līdzekļus plānots ieguldīt mobilā hibrīdģeneratora un tam nepieciešamās kontrolsistēmas iegādei. Vēlāk šis mobilais ģenerators tiks nodots Lietuvas Bruņotajiem spēkiem, kuri varēs izmantot to militāro mācību nodrošināšanā.

NATO Enerģētiskās drošības izcilības centrs Viļņā tika izveidots 2012. gadā. Centra speciālistu galvenais uzdevums ir sniegt kvalificētu ekspertīzi jautājumos, kas saistīti ar NATO operacionālo enerģētiskās apgādes drošību.

PrintIgaunijā ierodas ASV tanki un iznīcinātāji

Marta sākumā Rīgas ostā tika uzņemta liela militāra krava — aptuveni 750 ASV militārās tehnikas vienības, to skaitā tanki un kājnieku kaujas mašīnas. Daļa no šīs tehnikas, arī tanki «M1A2 Abrams», tika transportēti tālāk uz Igauniju. Amerikāņu kolēģi rotācijas kārtībā pārņems dežūru Tapas militārajā bāzē, kur pastāvīgi dislocēta Igaunijas Aizsardzības spēku 1. kājnieku brigāde.

 

Tanku «M1A2 Abrams» izkraušana Rīgas ostā.
Tanku «M1A2 Abrams» izkraušana Rīgas ostā.

ASV militārās tehnikas un karavīru klātbūtne Tapā  ir daļa no ASV operācijas «Atlantic Resolve». Šī plašā operācija tiek īstenota Ziemeļaustrumeiropas reģionā, lai NATO dalībvalstīm demonstrētu atbalstu un drošības garantijas. Turpmākajos trīs mēnešos ASV karavīri un militārā tehnika piedalīsies vairākās mācībās Igaunijā, tajā skaitā plaša mēroga treniņā «Siil» («Hedgehog»).

Kā solidaritātes un drošības garantēšanas pasākums jāmin arī igauņu un amerikāņu gaisa spēku mācības, kas Igaunijā norisināsies līdz 17. aprīlim. Igaunijas Gaisa spēku komandieris pulk­vedis Jāks Tariens paziņojis, ka mācības šādā formātā Igaunijā notiek pirmo reizi un to laikā paredzēti ASV iznīcinātāju F-16 lidojumi zemā augstumā un šaušana virszemes mērķos Aizsardzības spēku poligonā. ASV iznīcinātāji, kā arī 300 ASV Gaisa spēku karavīri uz mācībām ieradās no ASV Gaisa spēku bāzes Aviāno (Itālija).

Pulkvedis J. Tariens arī informēja, ka 2015.—2016. gadā ASV piešķīrušas finanšu palīdzību Igaunijai 24,7 miljonu dolāru apjomā Gaisa spēku bāzes Emari infrastruktūras paplašināšanai. «Šāda palīdzība apliecina, ka ASV ir gatavas sadarboties ar Igauniju ilgtermiņā un gaisa spēku kopīgās mācības tiks rīkotas regulāri.»

Sabiedroto spēku klātbūtne Igaunijā tiks demonstrēta arī ar četru Lielbritānijas Karalisko gaisa spēku iznīcinātāju «Eurofighter Typhoon» dislocēšanu Emari bāzē no šī gada maija līdz augustam. Britu iznīcinātāji piedalīsies Baltijas gaisa telpas patrulēšanas misijā. Pēdējo reizi briti patrulēja Baltijas gaisa telpu 2014. gada maijā — septembrī, taču toreiz iznīcinātāji bāzējās Šauļu bāzē Lietuvā.

PrintTurpinās Arktikas reģiona drošības stiprināšanas pasākumi

Pašlaik Norvēģijas militārais budžets ir aptuveni astoņi miljardi dolāru, un tas ir augstākais rādītājs visu Ziemeļeiropas valstu vidū. Viena no tuvāko gadu Norvēģijas Karalisko bruņoto spēku (KBS) attīstības prioritātēm būs saistīta ar aizsardzības spēju un kaujas gatavības rādītāju paaugstināšanu Tālo Ziemeļu reģionā. Atbildot uz Krievijas ziemeļu apgabalā dislocēto gaisa, jūras un sauszemes vienību pastiprināšanu, arī Norvēģija realizēs savus pasākumus Arktikas reģionā. Jau kopš 2010. gada Norvēģijas KBS attīstās atbilstoši viedās aizsardzības (smart defence) programmai, kurā ievērojama daļa resursu ir atvēlēti Arktikas reģiona drošības stiprināšanai. Viens no viedās aizsardzības programmas pasākumiem būs piektās paaudzes iznīcinātāju «F-35 Lightning II» dislokācijas bāzu izveide Ērlannē un Ēvenēsē, kur mācību laikā uzturēsies arī sabiedroto valstu spēki. Ēvenēsē būs dislocēta arī Karalisko gaisa spēku ātrās reaģēšanas eskadriļa. Turklāt plānots, ka 2017. gadā pilnu operacionālo gatavību sasniegs jaunizveidotā ātrās reaģēšanas vienība darbībai arktiskajos apstākļos (rapid reaction force north — RRFN). Šī jaunā vienība būs apgādāta ar kājnieku kaujas mašīnām CV90 un tankiem «Leopard 2».

Norvēģijas karavīri ziemas ekipējumā.
Norvēģijas karavīri ziemas ekipējumā.

Norvēģijas strikto apņēmību uzlabot ziemeļu reģiona drošību apliecina arī 8.—18. martā notikušās plaša mēroga militārās mācības «Joint Viking», kurās piedalījās 5000 karavīru no karaliskajiem jūras, gaisa un sauzszemes spēkiem. «Joint Viking» galvenais mērķis bija pārbaudīt militāro vienību spējas realizēt kopēju operāciju valsts iekšienē sarežģītos klimatiskajos apstākļos. Šīs mācības bija ieplānotas jau pirms Ukrainas krīzes, un tās nav atbildes reakcija uz Krievijas agresiju Ukrainā. Taču «Joint Viking» norisē tika ņemtas vērā Ukrainas krīzes rezultātā gūtās atziņas.

PrintPlānota karavīru izvietošana Gotlandē un Karalisko jūras spēku modernizācija

Saskaņā ar Zviedrijas valdības izplatīto paziņojumu 2016.—2020. gadā plānots būtiski pilnveidot zemūdeņu atklāšanas un pārtveršanas spējas. Aizsardzības ministrs Pēters Hultkvists preses konferencē paskaidrojis, ka, reaģējot uz Krievijas militārās aktivitātes pieaugumu reģionā, Zviedrija vēlas stiprināt savas spējas atklāt pretinieka zemūdenes. Kā zināms, 2014. gada rudenī Zviedrija realizēja mēroga ziņā plašāko operāciju kopš aukstā kara beigām, mēģinot izsekot ārvalstu zemūdeni savos teritoriālajos ūdeņos. Meklēšanas operācija beidzās ar neveiksmi, un Zviedrija oficiāli neapsūdzēja nevienu valsti par ūdens robežas nelikumīgu šķērsošanu. 

KJS korvete «Visby», kas Stokholmas līcī 2014. gada oktobrī meklēja ārvalstu zemūdeni.
KJS korvete «Visby», kas Stokholmas līcī 2014. gada oktobrī meklēja ārvalstu zemūdeni.

Lai uzlabotu kopējo drošību un atjaunotu militāro klātbūtni Baltijas jūras Gotlandes salā, Zviedrijas valdība ir papildus piešķīrusi 677 miljonus eiro. Šie līdzekļi tiks izlietoti ne tikai flotes modernizācijai un zemūdeņu pārtveršanas spēju uzlabošanai, bet arī aptuveni 150 karavīru izvietošanai Gotlandes salā.

PrintKamēr citi bruņojas, Dānija atbruņojas

Pašlaik Dānijas zemessardzē «Hjemmeværnet» ir aptuveni 4300 brīvprātīgo, kuriem glabāšanā ir nodotas triecienšautenes M95. Pēc šī gada februārī Kopenhāgenā notikušā terorakta atklājās, ka viens no uzbrukumā izmantotajiem šaujam-ieročiem bija zemessargam nozagta triecienšautene M95. Šī incidenta dēļ «Hjemmeværnet» vadība pieņēmusi lēmumu visiem zemessargiem līdz šī gada 30. martam noņemt no saviem ieročiem aizslēgus un nodot tos armijas ieroču glabātavās. Tiek uzsvērts, ka šis ir īstermiņa drošības pasākums, kamēr tiks izpētīti ilgtermiņa risinājumu scenāriji. Kā paskaidrojis «Hjemmeværnet» komandieris ģenerālmajors Fins Vinklers, drošības nolūkos notiks arī pēkšņas pārbaudes zemessargu dzīvesvietās, lai pārliecinātos par ieroču glabāšanas noteikumu ievērošanu. 

«Hjemmeværnet» apbruņojumā esošā M95.
«Hjemmeværnet» apbruņojumā esošā M95.

Pirms ārkārtas stāvokļa ieviešanas Dānijas zemessargiem bija pienākums savus ieročus glabāt ieslēgtus seifā, turklāt ar izņemtu aizlēgu. Tomēr tas nekļuva par šķērsli ieroča nozagšanai un turpmākajiem traģiskajiem notikumiem.

Parlamentā ļoti atšķirīgi tiek vērtēti jaunie drošības pasākumi zemessardzē ieroču glabāšanai. No vienas puses, Dānijas aizsardzības ministrs Nikolajs Vamens atbalsta F. Vinklera lēmumu, turpretī parlamenta opozīcija atklāti kritizē zemessardzes faktisku atbruņošanu. Ļoti lielu neapmierinātību pauž arī paši zemessargi, un daudzi no viņiem gatavojas izstāties no «Hjemmeværnet». Aptuveni 750 000 privātpersonu Dānijā ir šaujamieroču glabāšanas atļaujas, tātad zemessargu atbruņošana nenovērsīs iespēju, ka noziedznieki var tikt pie zagta šaujamieroča.

PrintPolija akcentē izlūkošanas spēju attīstību

Polija sakarā ar situācijas eskalāciju Ukrainā paātrināja 2013.—2022. gadam izstrādātā armijas modernizācijas plāna izpildi. Pastiprināta uzmanība tiek veltīta BS izlūkošanas spēju straujai uzlabošanai, paredzot līdz pat 80 dažādu klašu un tipu bezpilota lidaparātu iegādi.

Pašlaik programmas «Orlik» ietvaros izvērtē raķešnesēju bezpilota lidaparātu (BPL) iegādi. Aizsardzības ministra vietnieks Česlavs Mročeks skaidrojis, ka 2015. gads Polijā būs lūzuma punkts tieši BPL sistēmu integrācijā valsts aizsardzības nodrošināšanā. Tuvākajos mēnešos Aizsardzības ministrija publiskos kompānijas vārdu, kas piegādās raķešnesējus BPL. Jau nākamgad tiks slēgts atbilstošs līgums, un paredzēts pasūtīt 12 taktiskā līmeņa raķešnesējus BPL ar vidējo un tālo darbības rādiusu. Pirmos BPL varētu piegādāt ap 2022. gadu, bet līdz 2026. gadam plānota otras BPL partijas pasūtīšana. Savukārt projekta «Wizjer» ietvaros Bruņoto spēku vajadzībām 2017. gadā paredzēts iegādāties 15 minigabarītu BPL izlūkošanas funkciju veikšanai.

Polijas BS BPL operators.
Polijas BS BPL operators.

Polija plāno iegādāties arī 48 lidmašīnas, kas spēs nest vadāmās un nevadāmās raķetes. Iespējams, šajā projektā Polija sadarbosies ar ASV un Izraēlu. Polija veic arī tirgus izpēti pretgaisa aizsardzības sistēmu un helikopteru iegādei Gaisa spēku vajadzībām.

PrintSpeciālo uzdevumu vienībām būs jauna triecienšautene

Somijas Bruņoto spēku speciālo uzdevumu vienības tiks apbruņotas ar Beļģijas ražojuma triecienšauteni FN SCAR-L, kas Somijā apstiprināta kā jauns strēlnieku ieroču standarts. FN SCAR-L ir pirmais šaujamierocis, kas pieņemts Somijas BS apbruņojumā un atbilst NATO standarta patronām 5,56×45. Sākumā izmantos gan triecienšautenes RK 95 TP, kuras šauj ar Krievijas standarta 7,62×39 patronām, gan FN SCAR-L.

Triecienšautene FN SCAR ar granātšāvēju.
Triecienšautene FN SCAR ar granātšāvēju.

Komentējot FN SCAR-L ieviešanu, Somijas Sauszemes spēku pārstāvis Juka Valkeajervi uzsvēra, ka Somijai ir būtiski speciālo spēku vienības apbruņot ar NATO valstīs izmantojamiem ieročiem un munīciju. Pāreja uz FN SCAR-L ir saistīta ar Somijas krīzes vadības plānu un nacionālās aizsardzības garantēšanas pasākumiem.

Jau šī gada martā Somija parakstīs līgumu par triecienšauteņu FN SCAR-L  zemstobra granātšāvēju FN40GL-L iepirkumu. Somijas speciālo uzdevumu vienības vienlaikus veic izpēti, lai izraudzītos piemērotāko ložmetēju 5,56×45 standarta pat­ronām. Kā kandidāti tiek testēti «FN Minimi» un H&K MG4.

Somija jau līdz šī gada beigām plāno iegādāties kopumā 200–300 triecienšautenes 5,56×45 standarta patronām un 50—75 zemstobra granātšāvējus, kas paredzēti maza ātruma 40×46 standarta granātām. Triecienšautenes iepirks kopā ar papildu aksesuāriem — taktiskajiem lukturiem un tēmēšanas lāzerierīcēm «Model 7500» (AN/PEQ-2A).

Pēc ārvalstu preses materiāliem sagatavojusi kapteine Vizma Kaļčeva.
Foto — www.enseccoe.org; http://www.eucom.mil;
https://www.defencetalk.com; www.npr.org;
http://gatesofvienna.net; http://www.fnherstal.com;
www.suasnews.com.

Vai katrs karavīrs varēs kļūt par labu snaiperi?

mil-smart-firle

Jau vairāk nekā gadu ASV Bruņotajos spēkos tiek praktiski testēts jaunais ASV Teksasā bāzētās firmas «Tracking Point» šaujam­ierocis «Precision Guided Firearms» (PGFs), kurš jebkuru karavīru pārvērš prasmīgā snaiperī. «Tracking Point» izgudrotā PGFs cena ir aptuveni 27 000 dolāru. Šaujot ar ultramoderno triecienšauteni, cilvēkam tikai jānospiež poga blakus mēlītei, tādējādi atzīmējot mērķi ar sarkanu punktu. Tālāk sāk darboties PGFs  lāzertēmēklis un programmatūra, aprēķinot precīzāko mērķēšanas punktu (zilais punkts attēlā). Šis punkts atrodas citā vietā nekā sarkanais punkts, jo ierocis ierēķina meteoroloģiskos apstākļus, gaisa mitrumu, attālumu un daudzus citus lodes lidojumu ietekmējošus faktorus. Tā kā ieroča programmatūra ļauj pieslēgt ieroci iPad ierīcei, šāvējs ekrānā var vērot mērķēšanas procesu. PGFs var pieslēgt arī mobilajai Wi-Fi sistēmai vai arī nodrošināt ieroča «saziņu» ar citu karavīru gudrajiem ieročiem kaujas laukā, nosūtot tiem mērķ­- norādes datus. Ar jaunā ieroča lāzertēmēkli var vienlaikus atzīmēt vairākus svarīgus mērķus, un ieroča programmatūra nodrošinās automātisku šo mērķu izsekošanu kaujas laukā.  PGFs nodrošina precīzu trāpījumu mērķī arī tad, ja mērķis kustas ar ātrumu 10 jūdzes stundā.

mil-precision_guided_firearm_heads_up_display mil-zilais-punkts

Pirms šāviena snaiperim ir jāpanāk ekrānā redzamo parametru atbilstoša sakopošana mērķēšanas zilajā punktā, kas garantē trāpījumu mērķī. Kļūdīšanās attālumā līdz 450 m praktiski nav iespējama, jo šāvējs nevar fiziski nospiest ieroča mēlīti, kamēr visi mērķēšanas parametri nav sakopoti atbilstoši ekrānā redzamai informācijai. Tāpēc ražotāji uzsver, ka PGFs ir daudz drošāks ierocis, jo izslēdz iespēju, ka snaipera pirkstu nervoza noraustīšanās izraisa nekontrolētu šāvienu un var traumēt pašu šāvēju.

Pēc ārvalstu preses materiāliem sagatavojusi
kapteine Vizma Kaļčeva.
Foto — http://www.dailymail.co.uk;
http://upload.wikimedia.org.