Latvijas ziņas

27. un 28. februārī aizsardzības ministrs Raimonds Vējonis, Nacionālo bruņoto spēku komandieris ģenerālleitnants Raimonds Graube, kā arī aizsardzības nozares amatpersonas un bruņoto spēku karavīri godināja pulkvedi Oskaru Kalpaku un Brīvības cīņās kritušos karavīrus.

Ekumēnisks dievkalpojums

27. februārī aizsardzības ministrs R. Vējonis un Nacionālo bruņoto spēku komandieris ģenerālleitnants R. Graube piedalījās ekumeniskajā dievkalpojumā Rīgas Sv. Jāņa baznīcā, kas bija veltīts pulkveža O. Kalpaka un Brīvības cīņās kritušo karavīru piemiņai.

28. februārī notika gadskārtējā pulkveža O. Kalpaka balle, kas kļuvusi par tradicionālu pasākumu, kur pulcējas valsts augstākās amatpersonas, karavīri, augstskolu mācību spēki, mākslinieki, uzņēmēji un burši no Latvijas studentu korporācijām. Šogad balles ziedojumu mērķis ir atbalsts Kritušo karavīru piemineklim, kura pirmā kārta tika atklāta pērnā gada oktobrī Nacionālo bruņoto spēku Ādažu bāzē.

5. martā aizsardzības ministrs Raimonds Vējonis tikās ar NATO ģenerālsekretāra vietnieku Aleksandru Veršbovu, lai diskutētu par paveikto un darāmo reģionālās drošības stiprināšanā.

Amatpersonas pārrunāja Velsas samitā pieņemto lēmumu īstenošanas gaitu un diskutēja par aktuālajiem jautājumiem, kurus varētu iekļaut NATO Varšavas samita dienaskārtībā. Īpaša uzmanība tika veltīta diskusijai par hibrīdkara izaicinājumiem.

NATO ģenerālsekretāra vietnieks

R. Vējonis informēja NATO ģenerālsekretāra vietnieku par paveikto, lai stiprinātu Nacionālos bruņotos spēkus, kā arī civilmilitāro sadarbību hibrīddraudu kontekstā. A. Veršbovs tika iepazīstināts ar plānotajiem spēju attīstības pasākumiem, sadarbību iekšējās un ārējās drošības iestāžu stiprināšanā un uzņemošās valsts atbalsta spējas attīstībā.

«Kā būtisks solis cīņā pret hibrīddraudiem atzīmējama NATO komandvadības štāba elementa izveidošana Latvijā,» uzsvēra R. Vējonis.

«Regulāras tikšanās ar NATO amatpersonām, kurās mēs apmaināmies ar aktuālo informāciju, pārrunājam paveikto un vienojamies par turpmākiem soļiem alianses spēju stiprināšanā, sekmē sadarbību un stiprina kopējo NATO drošību,» gandarījumu par tikšanos ar A. Veršbovu pauda R. Vējonis.

A. Veršbovs tikās arī ar aizsardzības nozares vadību un kopā ar R. Vējoni un Eiropas Ārējās darbības dienesta ģenerālsekretāra vietnieku Maceju Popovski piedalījās ES starpparlamentārās konferences diskusijā «Eiropas kopējā drošības un aizsardzības politika un NATO — sekmīgāka sadarbība jauno drošības apdraudējumu apstākļos», kā arī apmeklēja Nacionālo bruņoto spēku bāzi Ādažos.

No 27. februāra līdz 1. martam Starptautiskajā izstāžu centrā Ķīpsalā notika 21. starptautiskā izglītības izstāde «Skola 2015». Lai informētu jauniešus par studiju iespējām Latvijas Nacionālajā aizsardzības akadēmijā (NAA), kā arī par dienestu Nacionālajos bruņotajos spēkos (NBS), arī šogad izstādē piedalījās NAA un bruņoto spēku vienības.

Izstāde "Skola"

Virsnieki un kadeti izstādes apmeklētājus informēja par militārās karjeras iespējām bruņotajos spēkos, studiju programmām akadēmijā un kadetu dzīvi.

Katru gadu izstāde «Skola» tūkstošiem jauniešu sniedz visaptverošu informāciju par mācību iespējām, palīdz saprast un izvēlēties, ar kādu nozari saistīt savu nākotni un kura mācību iestāde būs tā, kur tuvākajos gados apgūt zinības, iesaistīties ārpusskolas aktivitātēs un iegūt jaunus draugus.

Izstādes apmeklētāji varēja piedalīties dažādos militarizētos konkursos, kā arī iepazīties ar informatīvajiem materiāliem, NBS ekipējumu un ieročiem.

Šogad bruņotie spēki profesionālajā dienestā pieņems 340 karavīrus, 85 no viņiem — studijām Nacionālajā aizsardzības akadēmijā, kur viņi kļūs par savas valsts armijas virsniekiem.

Izstāde "Skola"Nacionālā aizsardzības akadēmija 2015./2016. studiju gadā studiju programmā «Komandējošā sastāva virsnieks» uzņems 25 kadetus ar jau iegūtu augstāko izglītību bakalaura līmenī, bet programmā «Virsnieka speciālista pamatkurss» plānots uzņemt piecus augst­skolu absolventus. Trijās profesionālās augstākās izglītības bakalaura studiju programmās akadēmija uzņems 55 kadetus, no kuriem desmit kadeti militāro izglītību varēs iegūt programmā «Gaisa spēku militārā vadība». Savukārt programmā «Sauszemes spēku militārā vadība» uzņems 30 kadetus, bet programmā «Jūras spēku militārā vadība» — 5 kadetus.

Kandidātu dokumentu pieņemšana studijām Latvijas Nacionālajā aizsardzības akadēmijā notiks līdz 31. jūlijam.

Ar studiju iespējām Nacionālajā aizsardzības akadēmijā varēs iepazīties arī Atvērto durvju dienā, kas notiks 8. maijā.

Latvijas Nacionālā aizsardzības akadēmija ir vienīgā Latvijas augstākā militārā mācību iestāde, kuras uzdevums ir sagatavot profesionāli izglītotu komandējošo un militāro speciālistu sastāvu Latvijas valsts aizsardzības nozarei.

Studijas ir bez maksas, studiju laikā kadeti ir pilnā valsts apgādē, kadetiem maksā karavīra algu, uzturdevas kompensāciju, dzīvokļa īres kompensāciju, nodrošina karavīra sociālās garantijas, izmi­- tināšanu dienesta viesnīcā un iespēju izmantot Sporta kluba kompleksu. Pēc akadēmijas absolvēšanas ir garantēta dienesta vieta Nacionālo bruņoto spēku vienībās.

No 5. līdz 6. martam Rīgā norisinājās 3. tehniskās IT drošības mācības «Marta migla». Mācībās piedalījās 59 dalībnieki, veidojot trīs zilā karoga komandas un vienu sarkanā karoga jeb uzbrucēju komandu.

Tehnisko mācību mērķis bija pārbaudīt dalībnieku prasmes IT infrastruktūras aizsardzībā, IT drošības uzbrukumu atklāšanā un novēršanā. Mācības sniedza iespēju apmainīties ar pieredzi un iepazīties ar nozarē strādājošiem kolēģiem, darbojoties komandā kopīga mērķa sasniegšanai.

Šogad IT drošības tehniskās mācības tika organizētas, apvienojot CERT.LV un Zemessardzes Kiberaizsardzības vienības spēkus — mācībās klātienē piedalījās 10 Kiber­aizsardzības vienības pārstāvji un vēl desmit iesaistījās pasākuma organizēšanā.

Mācības tika veidotas pēc spēles «Aizstāvi karogu» principa. Pirmajā dienā dalībnieki iepazina mācību infrastruktūru un komandas dalībniekus. Nākamajā dienā zilā karoga komandu dalībniekiem bija jāsadarbojas, lai nodrošinātu svarīgāko servisu pieejamību un integritāti. Komandas pelnīja punktus, bastoties uz to, cik veiksmīga bija izvēlētā aizsardzības stratēģija.

Sarkanā karoga komandas mērķis mācību laikā bija uzbrukt zilā karoga komandu infrastruktūrām un iegūt informāciju, kas nav paredzēta publiskai telpai, traucēt servisu darbību, neizmantojot pārslodzes metodes, un ietekmēt zilā karoga komandu tēlu informācijas sistēmu vidē.

Mācību noslēgumā dalībnieki atzina, ka tehniskās mācības palīdz uzkrāt nepieciešamo pieredzi dažāda veida drošības apdraudējumu noteikšanā un risināšanā, kā arī ir lieliska iespēja pārbaudīt savas spējas un apmainīties pieredzē ar citu organizāciju kolēģiem.

9. martā Rīgas ostā norisinājās ASV armijas militārās tehnikas izkraušana no kuģa «Liberty Promise». Tehnikas piegāde notika operācijas «Atlantic Resolve» ietvaros.

Militārās tehnikas izkraušana

Ostā tika izkrauti tanki M1A2 «Abrams» un bruņumašīnas M2A3 «Bradley», kā arī kaujas atbalsta un nodrošinājuma tehnika, kopskaitā vairāk nekā 120 tehnikas vienību. No tām sešus tankus «Abrams» un sešas bruņumašīnas «Bradley» kopā ar atbalsta tehniku nogādāja Ādažos, kur tie sagaidīs nākamo rotāciju. Pārējā tehnika tika vesta uz Lietuvu un Igauniju.

Pasākumā piedalījās aizsardzības ministrs Raimonds Vējonis, ASV vēstniecības Latvijā vadītāja Šārona Hadsona-Dīna, Rīgas mērs Nils Ušakovs un ASV armijas 21. nodrošinājuma pavēlniecības komandieris ģenerālmajors Džons O’Konors.

«Tas ir kārtējais apliecinājums NATO solidaritātei. Mēs esam NATO dalībvalsts, un kopīgi mēs esam gatavi visiem jaunajiem izaicinājumiem, kas ir mūsu reģionā,» skaidroja aizsardzības ministrs Raimonds Vējonis.

ASV armijas 21. nodrošinājuma pavēlniecības komandieris ģenerālmajors Džons O’Konors sacīja: «Pēdējā gada laikā esam demonstrējuši, ka ASV militārie spēki turpinās klātbūtni Latvijā, Igaunijā, Lietuvā un Polijā tik ilgi, cik vien tas būs nepieciešams, lai atturētu Krievijas agresiju un stiprinātu NATO aliansi.»

3. kājnieku divīzijas 1. brigādes karavīri no Džordžijas ieradīsies Latvijā marta beigās, lai nomainītu 2. kavalērijas pulka dragūnus, kas pašlaik pilda dienesta pienākumus Ādažos.

Arī 3. kājnieku divīzijas 1. brigādes karavīri turpinās trenēties kopā ar latviešiem un piedalīsies militārajās mācībās, arī marta beigās notiekošajās NATO mācībās «Operation Summer Shield XII». «Karavīriem ļoti nozīmīgi ir trenēties kopā, jo tikai laba sadarbība un savietojamība nozīmē spēcīgu aliansi,» sacīja ģenerālmajors Dž. O’Konors.

Pēc Krievijas veiktās Krimas aneksijas pērna gada pavasarī un agresijas Ukrainas austrumos ASV ir uzsākušas mācību operāciju «Atlantic Resolve». Operācijas mērķis ir apliecināt ASV nepārtraukto ieguldījumu NATO dalībvalstu kolektīvajā drošībā, veicinot mieru un stabilitāti Baltijas valstīs un Polijā.

No 9. līdz 10. martam Eiropas Aizsardzības aģentūras nacionālie bruņojuma direktori, tiekoties Rīgā, pārrunāja veidus, kā stiprināt Eiropas aizsardzības un drošības spējas, lai sagatavotos 2015. gada jūnija Eiropadomes diskusijai par aizsardzību.

Eiropas Aizsardzības aģentūra

Nacionālie bruņojuma direktori diskutēja, kā veicināt Eiropas valstu sadarbību kopīgo iepirkumu jomā, projektu plānošanā un īstenošanā, kā arī par atbalstu Eiropas Aizsardzības aģentūras spēju programmām un Eiropas aizsardzības industrijas stiprināšanu. Tika secināts, ka jāveicina mazo un vidējo uzņēmumu iekļaušana piegāžu tīklos, jo tas ilgtermiņā sniegtu ieguldījumu Eiropas ekonomikas un aizsardzības spēju stiprināšanā. Izvērtējot šā brīža drošības izaicinājumus, dalībvalstis vienojās, ka būtiska ir reģionālā sadarbība, tādēļ svarīgi stiprināt sadarbību ar Eiropas Aizsardzības aģentūras partneriem, piemēram, NATO un ASV.

«Šis ir nozīmīgs formāts, jo sniedz iespēju pārrunāt Eiropas aizsardzības spējas jau pašos pamatos, kā arī sniedz atbalstu mūsu aizsardzības rūpniecības nozarēm, paredzot sadarbību iepirkumu un bruņojuma jomā,» uzsvēra aizsardzības ministrs Raimonds Vējonis, uzrunājot sanāksmes dalībniekus.

«Ņemot vērā līdzšinējās pārmaiņas Eiropas drošības vidē, arvien būtiskāka nozīme ir ES sadarbībai ar tās partneriem, tādēļ sanāksmes ietvaros organizētā papildu sesija ar NATO un ASV sadarbības partneriem sniedza iespēju apspriest visas puses interesējošus jautājumus par standartizāciju, savstarpējo tirdzniecību, kā arī diskutēt par vienoto Eiropas gaisa telpu,» sacīja R. Vējonis, īpaši novērtējot Latvijas prezidentūras rīkotās papildu sesijas nozīmi.

«Eiropas Aizsardzības aģentūras uzdevums ir atbalstīt dalībvalstu centienus spēju attīstībā. Ņemot vērā jaunos drošības izaicinājumus un budžetu ierobežojumus, sadarbība kļūst arvien svarīgāka. Tā kā nacionālie bruņojuma direktori ir atbildīgi par spēju nodrošināšanu, kas mūsu bruņotajiem spēkiem nepieciešamas šodien un nākotnē, tikšanās Rīgā bija nozīmīga iespēja, lai sagatavotos jūnija Eiropadomes diskusijai par aizsardzību,» pēc tikšanās sacīja Eiropas Aizsardzības aģentūras izpilddirektors Horhe Domeks.

Neformālās sanāksmes laikā dalībniekiem bija iespēja apskatīt Latvijas drošības un aizsardzības industrijas pārstāvju piedāvātos produktus — tai skaitā bezpilota lidaparātus, tehniskos risinājumus kuģubūves nozarē, kiberdrošībā un mašīntulkošanā.

No 18. līdz 19. martam aizsardzības ministrs Raimonds Vējonis un Nacionālo bruņoto spēku komandieris ģenerālleitnants Raimonds Graube Latvijas Republikas Valsts prezidenta Andra Bērziņa delegācijas sastāvā apmeklēja Norvēģiju, kur piedalījās abu valstu delegāciju diskusijās.

Vizītes laikā aizsardzības nozares vadība tikās ar Norvēģijas aizsardzības ministri Īni Ēriksenu Sēreidi, kā arī Norvēģijas parlamenta ārlietu un aizsardzības komiteju, lai dalītos redzējumā par ģeopolitisko situāciju un aizsardzības jomas izaicinājumiem, apspriežot Velsas samita lēmumu īstenošanas gaitu.

Tika apspriesta arī divpusējā sadarbība aizsardzības jomā, tostarp militārās mācības un apmācība, sadarbība starptautiskajās operācijās un iepirkumos, kopīgs atbalsts Kosovai un citas aktualitātes.

Vizītes ietvaros aizsardzības nozares vadība ar «Skjold» klases korveti  devās uz Oskarsborgas cietoksni, kur Norvēģijas speciālo uzdevumu vienība sniedza taktiskos paraugdemonstrējumus.

Norvēģija divpusējo un daudzpusējo sadarbības projektu īstenošanas gaitā bijusi un ir viena no nozīmīgākajiem Latvijas sadarbības partneriem aizsardzības jomā. Norvēģija palīdzējusi modernizēt un attīstīt Nacionālos bruņotos spēkus, kā arī dāvinājusi Latvijai militāro ekipējumu. Latvija un Norvēģija veiksmīgi sadarbojušās starptautiskajās militārajās operācijās.

Sagatavojusi Ieva Plēsuma.
Foto — Gatis Dieziņš un Normunds Mežiņš.

Eiropas Aizsardzības aģentūra: attīstot Eiropas valstu sadarbību aizsardzības jomā

Elizabete Šefmane,
EAA, mediju un komunikāciju virsniece.

Foto — Gatis Dieziņš un Alfrēds Pļasdis.

logo new 2012Eiropas Aizsardzības aģentūra (EAA) tika izveidota 2004. gadā, lai atbalstītu Eiropas Savienības dalībvalstis un Padomi to centienos uzlabot Eiropas aizsardzības spējas. Pēc desmit gadu darbības EAA ir kļuvusi par svarīgu elementu Eiropas aizsardzības uzbūvē. Ar mazāk nekā 130 darbiniekiem no visas Eiropas aģentūra attīsta Eiropas valstu kopīgās aizsardzības spējas un bruņojuma projektus, atbalsta Eiropas aizsardzības rūpniecību, nodarbojas ar pētniecības projektiem un jaunu tehnoloģiju izveidi, kā arī Eiropas kopdarbību aizsardzības jomā. EAA izmanto elastīgu a la carte pieeju, kas ļauj dalībvalstīm izraudzīties tos projektus, kuros tās vēlas piedalīties.

EAA pastāvēšanas mērķis ir dot jūtamus rezultātus dalībvalstīm, to bruņotajiem spēkiem un visbeidzot ikvienam karavīram. 2014. gadā aģentūra uzsāka 18 jaunus projektus, aptverot spēju attīstības pilnu spektru.

eda-lithunian_carl_gustaf_creditalfredaspliasdislitmod

EAA lomas nozīmīgums tika novērtēts Eiropadomes 2013. gada decembra samitā, kura galvenā tēma bija Eiropas aizsardzības jautājumi. EAA tika dots uzdevums sniegt atbalstu dalībvalstīm četru galveno spēju attīstīšanā — degvielas uzpilde lidojuma laikā (Air-to-Air Refuelling — AAR), distances vadības lidaparātu sistēmas (Remotely Piloted Aircraft Systems — RPAS), valdību satelītu sakari (Governmental Satellite Communication — Govsatcom) un kiberaizsardzība. Darbs norit katrā no šīm jomām. EAA ir saņēmusi arī dažādus citus uzdevumus, lai palīdzētu atbalstīt un attīstīt Eiropas aizsardzības rūpniecību un tās tehnoloģisko bāzi.

No pētniecības un tehnoloģijām līdz operacionālai izvietošanai
Līdzās šīm četrām jomām EAA aptver projektus no pētniecības un tehnoloģijām līdz darbības izvēršanai. Pētniecības un tehnoloģiju jomā aģentūra, piemēram, strādā pie nākotnes tehnoloģijām, kas būs nepieciešamas jūras pretmīnu karadarbībā. EAA sadarbojas ar Eiropas Komisiju par civilā un militārā jomā izmantojamām tehnoloģijām, kas saistītas ar cīņu pret ķīmisko, bioloģisko, radioaktīvo un kodolvielu draudiem vai kiberaizsardzību. EAA arī iesaistās jautājumu risināšanā, kas saistīti ar dalībvalstu tehnoloģisko neatkarību.

Attiecībā uz spēju izvietošanu aģentūra, piemēram, līdz šim ir organizējusi septiņas helikopteru pilotu apmācības, iesaistot simtiem pilotu no visas Eiropas, no kuriem vairāk nekā puse pēc apmācībām tika nosūtīti uz Afganistānu. Savukārt cīņai pret pašdarinātiem spridzekļiem (improvised explosive devices — IED) aģentūra savā paspārnē ir izveidojusi tiesu ekspertīzes laboratoriju. 2011. gadā Francijas speciālistu vadībā, aktīvi piedaloties arī vairākām citām dalībvalstīm, šī laboratorija tika izvietota Afganistānā. Pēc veiksmīgās operācijas, kuras laikā tika analizēti vairāk nekā 6000 pašdarināto spridzekļu, projekts tagad ir pārvietots uz Nīderlandi, kur tam ir nodrošinātas pastāvīgas mācību telpas.

Sadarbības veicināšana
Eiropas valstu sadarbības un izmantojamo līdzekļu savietojamības pamatā ir aizsardzības standartu saskaņošana. Aģentūra ir veiksmīgi attīstījusi vairākus standartizācijas projektus tādās jomās kā lidojumderīgums ar saskaņoto lidojumderīguma prasību ieviešanu, munīcijas kvalifikācija, tehniskās un darbības pārbaudes atļaujas degvielas uzpildes gaisakuģiem/savācējiem degvielas uzpildes lidojuma laikā operācijās. Balstoties uz Eiropas militāro lidojumderīguma prasību attīstības procesā gūto pieredzi, EAA šobrīd veic arī distances vadības lid-aparātu sistēmas (RPAS) sertifikāciju.

Eiropas Aizsardzības aģentūras izpilddirektors

Latvija nesen pievienojās aģentūras izstrādātajām diplomātisko formalitāšu normām, lai vienkāršotu un saskaņotu militāro gaisa transporta kustību Eiropā. Iepirkuma apvienošana jeb vairāku valstu kopīgs iepirkums ir vēl viens veids, kā valstīm saskaņot standartus vai iekārtas. Aģentūra var veicināt dalībvalstu kooperatīvos iepirkumus. 2014. gada jūnijā EAA un kompānija «Saab Dynamics AB» pabeidza darbu pie vairāku gadu pamatnolīguma par dažādas «Carl-Gustaf» bezatsitiena prettanku ieroču munīcijas piegādi. Šis pamatnolīgums ir pa­- redzēts uz pieciem gadiem un ietver iespējamo tā atjaunošanu vēl uz diviem gadiem; līguma plānotā vērtība ir līdz 50 miljoniem eiro. Tas ir publiskā iepirkuma līgums starp EAA un Igauniju, Latviju, Lietuvu, Čehiju un Poliju, kura ietvaros EAA darbojas kā centralizētā iepirkumu institūcija, uzņemoties vadošo lomu iepirkuma procedūrā. EAA arī vada šī iepirkuma pamatlīguma uzraudzību, lai pilnībā izmantotu visas iespējas, ko sniedz iepirkuma apvienošanas prasības. Šis līgums paredz arī citu EAA dalībvalstu iespēju pievienoties šai iniciatīvai vēlākā laika posmā.

Latvijas Republikas aizsardzības ministrs Raimonds Vējonis uzskata: «Kopīgā iepirkuma iniciatīva par vienotu «Carl Gustav» munīcijas iegādi ir labs piemērs tam, kā EAA īsteno savu lomu kā sadarbības projektu veicinātāja. Šis projekts sākuma stadijā tika paredzēts Baltijas valstu reģionālās sadarbības ietvaros, kam vēlāk pievienojās Polija un Čehijas Republika. Dalība iepirkuma apvienošanā sniedz vairākas priekšrocības līgumsaistībās, kuras nebūtu bijis iespējams panākt, ja līgumu slēgtu viena valsts, it īpaši valsts ar zemu patēriņa līmeni. Šobrīd ir vairākas priekšrocības, piemēram, pasūtījumu lielāka pielāgojamība. Tā kā EAA darbojas kā šī projekta administrators, tas nozīmē, ka projekta dalībvalstis var ietaupīt līdzekļus uz administratīvajiem un koordinācijas izdevumiem. Mazākām valstīm dialoga izveidošana ar industrijas pārstāvjiem var būt sarežģītāka, kamēr EAA spēj nodrošināt efektīva starpnieka pakalpojumus.»

Aizsardzība un citi Eiropas Savienības politikas virzieni
Lai stiprinātu Eiropas aizsardzības rūpniecību un lai risinātu jautājumus, kas saistīti ar Eiropas aizsardzības izdevumiem, proti, pētniecībai un tehnoloģiju attīstībai atvēlēto līdzekļu samazināšanu, EAA savu darbību koncentrē uz pētnieciskajiem un tehnoloģiju attīstības projektiem un divējāda lietojuma tehnoloģiju pētniecību, kā arī atbalsta Eiropas Komisiju sagatavošanās darbībās, lai nodrošinātu ar kopējās drošības un aizsardzības politiku (Common Security and Defence Policy — CSDP) saistītu pētījumu veikšanu. Aģentūrai ir atvēlēta arī galvenā loma, cenšoties panākt līdzsvaru starp vienoto tirgu, no vienas puses, un aizsardzības nozares specifiku, no otras puses.

EAA aktīvi darbojas civilmilitārās sinerģijas projektu veicināšanā. Dalībvalstīm ir pieejamas un tās izmanto aģentūras zināšanas saistībā ar aizsardzības jautājumu ietekmi uz daudz plašākām ES politikas jomām un iniciatīvām, piemēram, radiofrekvenču spektrs, enerģētika un Eiropas vienotā gaisa telpa. EAA ir tā vieta, kur aizsardzības ministrijas var noskaidrot un formulēt savas intereses saistībā ar šīm jomām.

Proaktīvs Eiropas aizsardzības kopienas centrs
Lai sasniegtu šo mērķi, EAA ir izveidojusi ciešas attiecības ar citām ES institūcijām, piemēram, ar Eiropas Komisiju, Eiropas Ārē­jās darbības dienestu, dažādiem ES Padomes formātiem, Vienotās Eiropas gaisa telpas gaisa satiksmes pārvaldības izpētes kopuzņēmumu un Eiropas Aviācijas drošības aģentūru. EAA sadarbojas arī ar trešajām pusēm. Aģentūrai jau ir administratīvas vienošanās ar Norvēģiju, Šveici, Serbiju, ar Eiropas Kosmosa aģentūru un Kopīgas sadarbības organizāciju bruņojuma jautājumos (Organisation Conjointe de Coopération en matière d’Armement — OCCAR). Aģentūra turpina uzlabot darba attiecības ar NATO, nodrošinot papildinošu un savstarpēji pastiprinošu spēju attīstību. EAA ir iesaistīta arī sadarbības veidošanā ar citām ārpus Eiropas Savienības pastāvošām organizācijām, piemēram, ar Eiropas Aeronavigācijas drošības organizāciju (The European Organisation for the Safety of Air Navigation — Eurocontrol).

eda_web_0215-227Horhe Domeks: «EAA ir gatava atbalstīt visas dalībvalstis neatkarīgi no to lieluma.»

— 2015. gada 1. februārī jūs tikāt apstiprināts EAA izpilddirektora amatā. Kā uztverat šo izaicinājumu?
— Es aģentūrai esmu pievienojies Eiropas aizsardzības jomai izšķirīgā brīdī. Sadarbības paplašināšanas potenciāls ir milzīgs. EAA uzsākot savas pastāvēšanas otro desmitgadi, ir jāatzīst, ka aizsardzības izdevumi Eiropas Savienībā turpina samazināties. Kopš 2006. gada tie ir samazinājušies par vairāk nekā 20 miljardiem eiro. Tomēr, no otras puses, drošības un aizsardzības vide nemitīgi attīstās satraucošā ātrumā. Mums ir daudz operacionālo saistību, un šķiet, ka rodas arvien sarežģītāki draudi. Tas, manuprāt, ir iemesls, kāpēc pašreizējais potenciāls Eiropas Savienības plašākai sadarbībai aizsardzības jomā ir tik liels. Mēs šobrīd esam sasnieguši pagrieziena punktu. Situācijā, kad aizsardzības budžeti samazinās un drošības vide kļūst aizvien sarežģītāka, tikai pastiprinot dalībvalstu savstarpējo sadarbību, tās varēs iegūt spējas, kuras tām nebūtu pa spēkam nodrošināt, darbojoties individuāli. Tas ir arī vienīgais risinājums nākotnē no rūpnieciskā viedokļa.

— Kādi ir jūsu darbības galvenie mērķi?
— Pirmās tikšanās, kas man ir bijušas ar aģentūras darbiniekiem, ir apstiprinājušas manis iepriekš sacīto, proti, viss EAA personāls ir apņēmības pilns risināt nākotnes izaicinājumus. Man ar aģentūras jauno vadītāju Eiropas Savienības augsto pārstāvi ārpolitikas un drošības politikas jomā Federiku Mogerīnī ir līdzīgs viedoklis par to, ka EAA ir nozīmīga organizācija, kas ir gatava atbalstīt visas dalībvalstis neatkarīgi no to lieluma. Tāpēc es vēlos, lai EAA stiprinātu mūsu attiecības ar visām dalībvalstīm kopumā un arī atsevišķi ar ikvienu no tām. Pirms EAA nākamās valdes sanāksmes šā gada maijā es plānoju apmeklēt katras Eiropas Savienības valsts galvaspilsētu, lai apkopotu viedokļus un atzinumus, kā arī dotu iespēju mūsu partnervalstīm atkārtoti apstiprināt savas prioritātes. Vēlos turpināt arī sava priekšgājēja centienus veidot arvien ciešākas saites ar ieinteresētajām pusēm, piemēram, Eiropas Komisiju, NATO vai reģionālajām grupām. Man nav šaubu par to, ka EAA ir īstā organizācija šī uzdevuma izpildei, tomēr esmu pārliecināts, ka aģentūras maksimālās iespējas vēl nav materializētas, lai mēs varētu attīstīt mums nepieciešamās spējas un veicinātu mūsu rūpnieciskā potenciāla un tehnoloģiju attīstību.

— Kādas cerības saistāt ar 2015. gadu Eiropadomē?
— 2013. gada decembrī Eiropadome mums izvirzīja vairākus uzdevumus, kuri ir vai nu izpildīti, vai arī šobrīd tiek veiksmīgi īstenoti. Progress ir novērojams arī četru galveno spēju prioritātēs: degvielas uzpildē lidojuma laikā, valdību satelītu sakaros, distances vadības lidaparātu sistēmās un kiber­aizsardzībā. Runājot par fiskālo stimulu, lai padarītu sadarbību vēl pievilcīgāku, aģentūras paspārnē esošie projekti tagad ir atbrīvoti no PVN. Un mēs arī nākotnē plānojam piedāvāt dažādus citus stimulējošus pasākumus, sevišķi apvienoto iepirkuma mehānismu. Jaunie projekti ir ļoti svarīgi ne vien tāpēc, ka tie novērsīs pašreizējās nepilnības spēju nodrošināšanā, bet arī tāpēc, ka tie veicinās Eiropas aizsardzības rūpniecības attīstību. Tātad mēs plānojam iesniegt dažus priekšlikumus, iespējams, tādās jomās kā jūrlietas, pretraķešu aizsardzība un kosmosa novērošana. Pētniecība un tehnoloģiju attīstība, tostarp divējāda lietojuma projekti, arī veido ievērojamu daļu no EAA darāmā, lai nodrošinātu, ka mēs šodien ieguldām līdzekļus nākotnē nepieciešamo spēju attīstībā un atbalstām spēcīgu, tehnoloģiski progresīvu un novatorisku Eiropas aizsardzības rūpniecības un tehnoloģisko bāzi.

2015. gada jūnijā Eiropadome nodrošinās valstu un valdību vadītājiem iespēju apstiprināt savu gatavību kopīgi sadarboties aizsardzības jautājumu risināšanā. Ņemot vērā šodienas drošības vides izaicinājumus, sabiedrība no šīs tikšanās sagaida pamudinājumu aizsardzības sadarbības paplašināšanai. Mums ir nepieciešams izmantot visus pieejamos ES instrumentus un sinerģiju ar civilās drošības nozari, jo, kā mēs redzam, arvien nenosakāmāka kļūst robeža starp drošību un aizsardzību, kā to skaidri ir pierādījis hibrīdkarš. Strādājot aģentūras vadītājas Federikas Mogerīnī vadībā un ciešā sadarbībā ar mūsu dalībvalstīm un Eiropas Komisiju, EAA plāno šim nozīmīgajam pasākumam sagatavot būtisku priekšlikumu kopumu.

Vēs­tu­res sko­lo­tā­ju gadskārtējā konference

Iz­pro­tot pa­gāt­ni, cil­vēks var mo­de­lēt nā­kot­ni. Vēs­tu­re ir kā nā­kot­nes mū­za. Ga­lu ga­lā vēs­tu­re ir viens no pat­ri­otis­ma vei­do­ša­nas pa­mat­ele­men­tiem — iz­prat­ni par sa­vas valsts pa­gāt­ni bie­ži vien vei­do sko­lo­tājs, un šim cil­vē­kam ir jā­būt zi­no­šam, radošam, spē­jī­gam ie­in­te­re­sēt sa­vu audzēk­ni. 21. feb­ru­ārī Lat­vi­jas Ka­ra mu­ze­ja tel­pās no­ti­ka Lat­vi­jas Vēs­tu­res sko­lo­tā­ju bied­rī­bas gads­kār­tē­jā kon­fe­ren­ce, kas vien­lai­kus bi­ja arī šīs or­ga­ni­zā­ci­jas dar­bī­bas ik­ga­dē­jā at­skai­tes sa­pul­ce. Lat­vi­jas Vēs­tu­res sko­lo­tā­ju bied­rī­ba ir vēs­tu­res no­za­res pe­da­go­gu aro­da pro­fe­si­onā­ļus ap­vie­no­jo­ša sa­bied­ris­ka or­ga­ni­­- zā­ci­ja, kas iz­vei­do­ta ne­il­gi pēc Lat­vi­jas Re­pub­li­kas val­stis­kās ne­at­ka­rī­bas at­jau­no­ša­nas. Lat­vi­jas Vēs­tu­res sko­lo­tā­ju bied­rī­ba ir vie­na no ak­tī­vā­ka­jām pe­da­go­gu ap­vie­nī­bām Lat­vi­jā, un sa­vās rin­dās tā ap­vie­no ap 300
vēs­tu­res sko­lo­tā­ju no vi­sas valsts. Bied­rī­ba ir Eiro­pas Vēs­tu­res pe­da­go­gu aso­ci­āci­jas (EU­ROC­LI­O) bied­re.

Vēstures skolotāju biedrībaBied­rī­bas sta­tū­tos dek­la­rē­tie mēr­ķi ir vis­pu­sī­gi at­tīs­tīt vēs­tu­res mā­cī­bu priekš­me­ta mā­cī­ša­nu Lat­vi­jas vis­pār­iz­glī­to­jo­šās mā­cī­bu ie­stā­dēs, kā arī vei­ci­nāt pe­da­go­gu pro­fe­si­onā­lo sa­ga­ta­vo­tī­bu, or­ga­ni­zē­jot da­žā­dus pa­sā­ku­mus sko­lo­tā­ju kva­li­fi­kā­ci­jas pa­aug­sti­nā­ša­nai, pie­mē­ram, kon­fe­ren­ces, se­mi­nā­rus, arī iz­brau­ku­mus uz da­žā­du vēs­tu­ris­ko no­ti­ku­mu vie­tām.

«Ka­ra mu­zejs mums vien­mēr ir bi­jis no­zī­mīgs sa­dar­bī­bas par­tne­ris — tā nav ti­kai vie­ta, uz ku­rie­ni sko­lo­tā­ji at­nāk ar sa­viem audzēk­ņiem, lai ie­pa­zī­tos ar eks­po­zī­ci­ju. Mu­ze­ja dar­bi­nie­ki vien­mēr ar lie­lu at­sau­cī­bu ir ie­sais­tī­ju­šies sko­lo­tā­ju kva­li­fi­kā­ci­jas cel­ša­nas pa­sā­ku­mos, va­dot mū­su ko­lē­ģiem gan iz­glī­to­jo­šas no­dar­bī­bas uz mu­ze­ja eks­po­zī­ci­ju pa­ma­ta, gan ie­pa­zīs­ti­nā­ju­ši mūs ar sa­vu vei­ku­mu iz­brau­ku­ma pa­sā­ku­mu lai­kā. Lat­vi­jas Ka­ra mu­zejs ir ne­no­vēr­tē­jams in­for­mā­ci­jas avots, ru­nā­jot par mū­su valsts jaun­āko mi­li­tā­ri po­li­tis­ko vēs­tu­ri, un mū­su bied­rī­bas bied­ri ļo­ti bie­ži iz­man­to mu­ze­ja snieg­tās ie­spē­jas, lai uz­la­bo­tu ap­mā­cī­bu pro­ce­su, pa­da­rī­tu to sais­to­šā­ku un skol­nie­kiem in­te­re­san­tā­ku,» uz­svē­ra Lat­vi­jas Vēs­tu­res sko­lo­tā­ju bied­rī­bas val­des priekš­sē­dē­tājs vēs­tur­nieks Val­dis Kli­šāns.

Vēstures skolotāju biedrība

Vēstures skolotāju biedrībaPar Lat­vi­jas Ka­ra mu­ze­ja sa­dar­bī­bu ar Lat­vi­jas Vēs­tu­res sko­lo­tā­ju bied­rī­bu stās­ta mu­ze­ja Iz­glī­tī­bas un in­for­mā­ci­jas no­da­ļas va­dī­tājs Mār­tiņš Mi­ten­bergs: «Lat­vi­jas Ka­ra mu­ze­ja un Vēs­tu­res sko­lo­tā­ju bied­rī­bas sa­dar­bī­ba ilgst jau 15 ga­dus. Kon­struk­tī­vas un ra­do­šas sa­dar­bī­bas re­zul­tā­tā šo ga­du lai­kā Lat­vi­jas Ka­ra mu­ze­jam ir iz­de­vies bū­tis­ki pa­pla­ši­nāt Lat­vi­jas vēs­tu­res sko­lo­tā­ju zi­nā­ša­nas par mi­li­tā­ri po­li­tis­ka­jām no­ri­sēm Lat­vi­jas te­ri­to­ri­jā un po­pu­la­ri­zēt mu­ze­jā eso­šu kul­tūr­vēs­tu­ris­ko man­to­ju­mu, tā iz­man­to­ša­nas ie­spē­jas pēt­nie­cī­bas un iz­glī­to­jo­ša­jā dar­bā. Vēs­tu­res sko­lo­tā­ju bied­ri — pro­fe­si­onā­ļi ir bi­ju­ši bū­tisks at­balsts, vei­do­jot mu­ze­ja iz­glī­to­jo­šās no­dar­bī­bas un pie­dā­vā­ju­mus iz­glī­tī­bas ie­stā­dēm.»

Kā kat­ru ga­du, arī šo­gad bied­rī­ba sa­vā kon­fe­ren­cē zi­ņo­ja par pa­veik­to un ie­lū­ko­jās nā­ka­mā ga­da plā­nos. Kon­fe­ren­ces da­līb­nie­ki arī no­klau­sī­jās Iz­ra­ēlas vēst­nie­ces Lat­vi­jas Re­pub­li­kā viet­nie­ka vēs­tur­nie­ka Tze­vi Mir­ki­na lek­ci­ju par Tu­vo Aus­tru­mu kon­flik­tu. Lek­tors ilus­trē­ja Iz­ra­ēlas un arā­bu val­stu at­tie­cī­bas 20. gad­sim­ta ot­ra­jā pus­ē, kā arī at­bil­dē­ja uz dau­dziem vēs­tu­res sko­lo­tā­ju jau­tā­ju­miem. Kon­fe­ren­cē ar priekš­la­sī­ju­miem par ak­tu­āla­jām vēs­tu­res tē­mām uz­stā­jās vēs­tur­nie­ki Kas­pars Zel­lis, Ul­dis Ne­i­burgs un ar­he­ologs Rū­dolfs Brū­zis.

Sa­ga­ta­vo­jis Ju­ris Ci­ga­novs, Dr. hist.
Fo­to — Gatis Dieziņš.

«Krie­vu pa­sau­le» — no mai­gās va­ras kon­cep­ta līdz ka­ra pa­ma­to­ju­mam

An­dis Ku­dors,
Austrum­ei­ro­pas po­li­ti­kas pē­tī­ju­mu cen­tra iz­pil­ddi­rek­tors.

Uz­reiz pēc Kri­mas anek­si­jas Krie­vi­jas pre­zi­dents Vla­di­mirs Pu­tins pa­gā­ju­šā ga­da 18. mar­ta ru­nā pauda — viņš ce­rot, ka «Vā­ci­jas pil­so­ņi arī at­bal­stīs «krie­vu pa­sau­les» un vēs­tu­ris­kās Krie­vi­jas vie­no­tī­bas at­jau­no­ša­nas cen­tie­nus». Zī­mī­gi, ka V. Pu­tins Kri­mas anek­si­ju pa­ma­to ne ti­kai ar vēs­tu­ris­kās Krie­vi­jas te­ri­to­ri­ju at­gū­ša­nu, bet arī ar «krie­vu pa­sau­les» ap­vie­no­ša­nu. Šāds pa­ma­to­jums ag­re­si­jai pret kai­miņ­val­sti Krie­vi­jas augst­āko amat­per­so­nu re­to­ri­kā bi­ja jau­nums. Līdz šim no­ti­ku­mam «krie­vu pa­sau­les» ide­jas bi­ja vai­rāk at­tie­ci­nā­mas uz mai­gās va­ras ka­te­go­ri­jām, diem­žēl 2014. ga­da pa­va­sa­rī kon­cep­ci­ja ti­ka iz­man­to­ta Uk­rai­nas te­ri­to­ri­ālās vie­no­tī­bas un su­ve­re­ni­tā­tes pār­kāp­ša­nai.

Ide­ju vēs­tu­re
Lai gan jau pē­dē­jos ga­dos «krie­vu pa­sau­les» kon­cep­ci­jas pa­mat­ide­jas ir vai­rāk­kārt ap­rak­stī­tas, to­mēr ir vērts no jaun­a tās ap­ska­tīt, jo mai­nī­jies ir to lie­to­ju­ma kon­teksts. «Krie­vu pa­sau­les» ide­ja nav jaun­a, tās mūs­die­nu ak­ti­vi­zē­ša­nās no­ti­ka pa­gā­ju­šā gad­sim­ta bei­gās un 21. gad­sim­ta sā­ku­mā. Kā jeb­ku­rai ide­jis­kai kon­struk­ci­jai, kas pre­ten­dē ja ne uz ideo­lo­ģi­ju, tad vis­maz uz vie­nas no ār­po­li­ti­kas pri­ori­tā­tēm pa­ma­to­ju­mu, ir vēs­tu­ris­kais un po­li­tis­kais kon­teksts. «Krie­vu pa­sau­les» kon­cep­ci­ja ti­ka ak­tu­ali­zē­ta un vēl­reiz pār­do­mā­ta, mek­lē­jot at­bil­des uz glo­ba­li­zā­ci­jas ie­tek­mi un Krie­vi­jas at­tīs­tī­bu un kul­tū­ru. Cits ie­mesls bi­ja PSRS sa­bru­kums un Krie­vi­jas sa­bied­rī­bas da­ļas (se­viš­ķi — po­li­tis­kās eli­tes) uz­trau­kums par ASV lo­mas pie­au­gu­mu starp­tau­tis­ka­jā po­li­ti­kā.

Dau­dzi Krie­vi­jas do­mā­tā­ji gad­sim­tu mi­jā glo­ba­li­zā­ci­ju ska­tī­ja vi­sai ne­ga­tī­vā gais­mā, pa­užot ba­žas par Krie­vi­jas zau­dē­to va­re­nī­bu un kul­tū­ras vēr­tī­bu ap­drau­dē­tī­bu. To­mēr pār­sva­rā ti­ka iz­vir­zī­tas ide­jas ne­vis par la­bu Krie­vi­jas starp­tau­tis­kai izo­lā­ci­jai, bet par sa­va re­ģi­onā­lā mi­nig­lo­ba­li­zā­ci­jas pro­jek­ta ne­pie­cie­ša­mī­bu. NVS tel­pas in­teg­rā­ci­jas ide­ja ti­ka no jaun­a ak­cen­tē­ta un kopš 2000. ga­da Krie­vi­jas ār­po­li­ti­kas kon­cep­ci­jās ne­mai­nī­gi tiek de­fi­nē­ta kā ār­po­li­ti­kas pri­ori­tā­te. Tur­klāt ti­ka paus­ta do­ma, ka Krie­vi­jai ir jā­at­rod tāds mij­ie­dar­bī­bas veids ar ār­pa­sau­li, kas ļau­tu ne ti­kai sa­gla­bāt t.s. tra­di­ci­onā­lās vēr­tī­bas, bet arī gūt eko­no­mis­ko la­bu­mu no glo­ba­li­zā­ci­jas pro­ce­siem. Tā viens no «krie­vu pa­sau­les» ide­ju for­mu­lē­tā­jiem Krie­vi­jas rakst­nieks un kul­tū­ras eks­perts An­drejs Sto­ļa­rovs sa­vā rak­stā «Rus­skij mir» (krie­vu pa­sau­le — krie­vu val.) 2002. ga­dā no­rā­da, ka pa­sau­les li­be­ra­li­zā­ci­ja ir pa­da­rī­ju­si par ie­spē­ja­mu in­te­lek­tu­ālo eli­šu pār­vie­to­ša­nos pār­i val­stu ro­be­žām, sa­vu­kārt glo­ba­li­zā­ci­ja ir no­dro­ši­nā­ju­si teh­no­lo­ģi­ju un ka­pi­tā­la brī­vu plūs­mu uz eko­no­­- mis­ki spē­cī­gā­ka­jiem cen­triem. Kā se­ci­na A. Sto­ļa­rovs, nau­da un cil­vē­ki aiz­plūst no Krie­vi­jas, to­mēr viņš ne­ai­ci­na šā­dam pro­ce­sam pre­to­ties, jo se­ci­na, ka māk­slī­ga ju­ri­dis­ka vai ad­mi­nis­tra­tī­va cil­vē­ku un ka­pi­tā­la no­tu­rē­ša­na vie­nā val­stī var no­vest pie sa­cel­ša­nās un vēl lie­lā­kas bēg­ša­nas. Tā vie­tā viņš ie­sa­ka iz­man­tot ra­du­šos si­tu­āci­ju par la­bu Krie­vi­jai.

Līdz­īgi kā ci­ti «krie­vu pa­sau­les» te­orē­ti­ķi A. Sto­ļa­rovs se­ci­na, ka na­ci­onā­lās val­stis ero­dē, līdz ar to Krie­vi­jai ir jā­iet lai­kam līdz­i un jā­spriež par pār­na­ci­onā­lu vei­do­ju­mu, ku­ra ro­be­žas bū­tu ne­vis ģeo­grā­fis­kas, bet kul­tū­ras da­bas. Te pa­rā­dās vie­ta «krie­vu pa­sau­lei», ko Krie­vi­jas Zi­nāt­ņu aka­dē­mi­jas Et­no­lo­ģi­jas un an­tro­po­lo­ģi­jas in­sti­tū­ta di­rek­tors Va­lē­rijs Tiš­kovs de­fi­nē se­ko­jo­ši: «Trans­na­ci­onā­la un trans­kon­ti­nen­tā­la ap­vie­nī­ba, ku­ras da­līb­nie­ki tiek ap­vie­no­ti ar sa­vu pie­de­rī­bu no­teik­tai val­stij (Krie­vi­jai) un lo­ja­li­tā­ti tās kul­tū­rai.» Lai gan «krie­vu pa­sau­le» ir re­dza­ma Krie­vi­jas ār­po­li­ti­kas do­ku­men­tos un dzir­da­ma po­li­ti­ķu ru­nās, to­mēr ne­at­ra­dī­sim tās ofi­ci­ālu de­fi­nī­ci­ju. At­ka­rī­bā no kat­ra au­to­ra per­so­nis­kās pie­re­dzes un mēr­ķiem vi­ņu paus­ta­jā ir sa­ska­tā­mas vai­rā­kas «krie­vu pa­sau­les» kon­cep­ci­jas di­men­si­jas.

Jau mi­nē­tā pie­eja, kon­stru­ējot «krie­vu pa­sau­li», pa­ma­tā bal­stās mai­gās va­ras te­ori­jā, kas pa­redz valsts at­rak­ti­vi­tā­tes jeb pie­vil­cī­gu­ma iz­man­to­ša­nu ār­po­li­ti­kas mēr­ķu sa­snieg­ša­nā. Ša­jā kon­tek­stā par pie­vil­cī­gu­ma pa­mat­ele­men­tu kal­po Krie­vi­jas kul­tū­ra un tās ga­rī­gās vēr­tī­bas. To­mēr ide­ju at­tīs­tī­bas un iz­man­to­ša­nas pro­cess ar šo ne­ap­stā­jās, 2013. un 2014. ga­dā tās ie­gūst jaun­u prak­tis­ka lie­to­ju­ma di­men­si­ju, ko diez­gan pre­cī­zi at­ai­no An­dre­ja Sto­ļa­ro­va jau 2002. ga­dā paus­tais: «lie­lu, sav­star­pē­ji sais­tī­tu krie­vu ap­vie­nī­bu at­ra­ša­nās «dzi­ļā rie­tum­val­stu aiz­mu­gu­rē» ļaus ne ti­kai iz­vei­dot su­per­kul­tū­ru sav­star­pē­ju ap­mai­ņu [..], bet arī bū­tis­ki sa­ma­zi­nās Zie­meļ­at­lan­ti­jas lī­gu­ma or­ga­ni­zā­ci­jas (NA­TO) spie­die­nu uz Krie­vi­jas ģe­o­- po­li­tis­ko tel­pu».

«Krie­vu pa­sau­le» kā pa­reiz­ti­cī­gā ci­vi­li­zā­ci­ja
Pa­reiz­ti­cī­gā ci­vi­li­zā­ci­ja kā rie­tum­val­stu un NA­TO ie­tek­mes līdz­sva­ro­tā­ja ti­ka bie­ži pie­sauk­ta Krie­vi­jā uz­reiz pēc t.s. krā­sai­na­jām re­vo­lū­ci­jām tās kai­miņ­val­stīs — Gru­zi­jā un Uk­rai­nā 2003. un 2004. ga­dā. Ide­jas, ku­ras līdz mi­nē­ta­jam lai­ka pos­mam vai­rāk iz­ska­nē­ja kul­tū­ras, re­li­ģi­jas un po­li­ti­kas pēt­nie­ku vi­dē, sā­ka ie­ņemt ar­vien no­zī­mī­gā­ku lo­mu Krie­vi­jas po­li­tis­ka­jā dis­kur­sā. Da­žus ga­dus pirms krā­sai­na­jām re­vo­lū­ci­jām An­drejs Sto­ļa­rovs rak­stī­ja, ka «[..] Krie­vi­jai paš­laik ir vi­sas ie­spē­jas iz­vir­zīt uz vēs­tu­res ska­tu­ves sa­vu ci­vi­li­zā­ci­jas pro­jek­tu, pēc mē­ro­giem un sa­tu­ra sa­lī­dzi­nā­mu ar Rie­tu­mu un Aus­tru­mu pro­jek­tiem». Viņš uz­svē­ra: «Dia­spo­ru un met­ro­po­les ap­vie­no­ša­na ar vie­no­ta pa­sau­les uz­ska­ta un vie­no­jo­šas struk­tū­ras pa­lī­dzī­bu ļaus iz­vei­dot «krie­vu pa­sau­li», kas būs ap­vel­tī­ta ar mil­zī­gām at­tīs­tī­bas per­spek­tī­vām.» «Krie­vu pa­sau­li» un pa­reiz­ti­cī­go ci­vi­li­zā­ci­ju kā ab­pu­sē­ji pa­pil­di­no­šus vei­do­ju­mus min arī Krie­vu pa­reiz­ti­cī­gās baz­nī­cas (KPB) pār­stāv­ji. Met­ro­po­līts Ki­rils, pirms vēl bi­ja kļu­vis par KPB gal­vu, uz­ru­nā­jot 10. Pa­sau­les krie­vu tau­tas sa­pul­ci 2006. ga­da mai­jā, pa­vēs­tī­ja, ka sav­da­bī­ga­jai krie­vu ci­vi­li­zā­ci­jai, ku­ra sa­stāv no Krie­vi­jas un «krie­vu pa­sau­les», būs jā­opo­nē Rie­tu­mu ci­vi­li­zā­ci­jai jau­tā­ju­mos par Rie­tu­mu tra­dī­ci­ju uni­ver­sā­lu­mu.

Jau kā KPB va­dī­tājs Ki­rils 2007. ga­dā no­rā­dī­ja: «To­mēr jā­at­ce­ras, ka «krie­vu pa­sau­les» esa­mī­ba ne­tiek uz­tu­rē­ta ar mi­li­tā­ro va­re­nī­bu un ro­be­žu stip­ru­mu, bet ar ko­pī­gu ga­rī­go un kul­tū­ras ka­te­go­ri­ju esa­mī­bu, ku­ras at­spo­gu­ļo­jas dzī­ves­vei­dā, bet gal­ve­nais — krie­vu cil­vē­ku do­mā­ša­nas vei­dā, ne­at­ka­rī­gi no vi­ņu dzī­ves­vie­tas.» Līdz­īgi kā ci­ti «krie­vu pa­sau­les» kon­cep­ta au­to­ri (pie­mē­ram, Pjotrs Ščed­ro­vic­kis) Ki­rils uz­sver Krie­vi­jas kul­tū­ras un pa­reiz­ti­cī­bas ie­tek­mi uz krie­vu do­mā­ša­nas vei­du un rī­cī­bu. 2014. ga­da ru­de­nī viņš TV rai­dī­ju­mā «Priestera vārds» pau­da, ka «krie­vu pa­sau­le» — tā ir at­se­viš­ķa ci­vi­li­zā­ci­ja, pie ku­ras pie­der cil­vē­ki, ku­ri šo­dien ap­zī­mē se­vi ar at­šķi­rī­giem vār­diem — krie­vi, uk­rai­ņi un balt­krie­vi». Lai gan Ki­rils no­rā­da, ka «krie­vu pa­sau­le» nav po­li­tis­kas da­bas vei­do­jums, to­mēr mi­nē­tais kon­cepts tiek iz­man­tots arī po­li­ti­kā un pat ka­rā. De­fi­nēt, kas ir pa­reiz­ti­cī­gā ci­vi­li­zā­ci­ja to­mēr ir pro­ble­mā­tis­ki. Krie­vu pa­reiz­ti­cī­gās baz­nī­cas ofi­ci­ālais pār­stā­vis at­tie­cī­bās ar sa­bied­rī­bu Vse­vo­lods Čap­lins 2013. ga­dā no­rā­dī­ja, ka pie pa­reiz­ti­cī­gās ci­vi­li­zā­ci­jas pie­der Krie­vi­ja, Uk­rai­na, Balt­krie­vi­ja, Mol­do­va, Grie­ķi­ja, Ser­bi­ja un Bul­gā­ri­ja. Sa­vu­kārt, ja ska­tī­si­mies uz val­stīm, ku­ras ie­kļau­tas Mas­ka­vas pat­ri­ar­hā­ta ka­no­nis­ka­jā te­ri­to­ri­jā, val­stu uz­skai­tī­jums būs ci­tāds.

Ka­ra sa­kra­li­zā­ci­ja un in­ter­ven­ces pa­ma­to­ša­na
Vse­vo­lods Čap­lins 2014. ga­da jū­li­jā no­rā­dī­ja, ka baz­nī­ca ne­at­bal­sta ag­re­sī­vu ka­ru vai pil­so­ņu ka­ru, to­mēr «te­olo­ģis­ki ir ļo­ti grū­ti no­liegt, ka cil­vē­ki, ku­ri jūt vie­no­tī­bu ar no­teik­tu ko­pie­nu, var ie­stā­ties ar ie­ro­čiem ro­kās, lai aiz­stā­vē­tu šo ko­pie­nu, un vi­ņi var in­ter­pre­tēt šo aiz­stā­vī­bu at­šķi­rī­gi». Mas­ka­vas pat­ri­ar­hā­ta pār­stā­vis uz­svē­ra: «Mums ir jā­sap­rot tas skaid­ri: past­āv at­šķi­rī­gi vie­dok­ļi, un ir pa­mats aiz­stā­vēt šos vie­dok­ļus ar ie­ro­čiem ro­kās.» Sa­vu­kārt 2014. ga­da de­cem­brī in­ter­ne­ta kon­fe­ren­cē viņš pau­da, ka Krie­vi­ja (un Pa­dom­ju Sa­vie­nī­ba) ir ap­stā­di­nā­ju­si vi­sus glo­bā­los pro­jek­tus, «ku­ri nav sa­ska­nē­ju­ši ar mū­su sirds­ap­zi­ņu, ar mū­su vēs­tu­res re­dzē­ju­mu un, es teik­tu, ar Die­va pa­tie­sī­bu. Tas bi­ja Na­po­le­ona pro­jekts, tas bi­ja Hit­le­ra pro­jekts. Ap­stā­di­nā­sim arī ame­ri­kā­ņu pro­jek­tu!». Tā­tad V. Čap­lins sa­lī­dzi­na ASV ar Hit­le­ra lai­ka Vā­ci­ju… Krie­vi­jas me­di­jos tiek skaid­rots, ka īs­tā Krie­vi­jas pre­ti­nie­ce mūs­die­nās ir ne­vis Uk­rai­na, bet ASV, kas it kā kū­da Uk­rai­nas val­dī­bu uz ka­ru. Tā­dē­jā­di KPB pa­ma­to Krie­vi­jas ie­sais­ti ka­rā pret Uk­rai­nu ar ga­rī­gu mi­si­ju — ap­stā­di­nāt kār­tē­jo «glo­bā­lo ļau­nu­mu». Tie­šā vei­dā Mas­ka­vas pat­ri­ar­hāts uz ka­ru ne­ai­ci­na, to­mēr ne­tie­ši dod ide­jis­ku pa­ma­to­ju­mu Uk­rai­nas se­pa­rā­tis­tiem.

Ne vi­si pa­reiz­ti­cī­gie at­bal­sta šā­du no­stā­ju. Pa­reiz­ti­cī­gais di­akons An­drejs Ku­ra­jevs sa­vā blo­gā 2014. ga­da 8. de­cem­brī no­rā­da, ka Krie­vi­jas pre­zi­dents Vla­di­mirs Pu­tins, pa­ma­to­jot sa­vā ru­nā Kri­mas anek­si­ju ar tās sak­rā­lo no­zī­mi Krie­vi­jas pa­reiz­ti­cī­ga­jiem, ir kļū­dī­jies. Pēc A. Ku­ra­je­va skaid­ro­ju­ma, pa­reiz­ti­cī­bā ģeo­grā­fis­kām vie­tām nav tā­das sak­rā­las no­zī­mes, kā­da tā ir, pie­mē­ram, Je­ru­zā­le­mei jū­da­is­mā. Kā no­rā­da di­akons A. Ku­ra­jevs, ka­ra sa­kra­li­zā­ci­ja no­ved pie no­teik­tām se­kām, pre­ti­nie­ki tiek dē­mo­ni­zē­ti un pie­skai­tī­ti ab­so­lū­ta­jam ļau­nu­mam, līdz ar to es­ka­lē­jot ag­re­si­ju. Re­li­ģis­kā kom­po­nen­te ka­ra pa­ma­to­ša­nai ir re­dza­ma arī se­pa­rā­tis­tu in­ter­vi­jās Krie­vi­jas tele­vī­zi­jā. Kāds jau­nek­lis vie­nā no RTR zi­ņu rai­dī­ju­miem skaid­ro­ja, ka cī­no­ties pret Uk­rai­nas dē­mo­niem jeb ļau­na­jiem ga­riem, at­tie­ci­not to uz Uk­rai­nas ka­ra­vī­riem. Tā esot Die­vam tī­ka­ma lie­ta — iz­dzīt ļau­nos ga­rus… Bi­ju­šais paš­pas­lu­di­nā­tās «Do­ņec­kas Tau­tas re­pub­li­kas» aiz­sar­dzī­bas mi­nistrs Igors Strel­kovs (Gir­kins) ir pie­mi­nē­jis «krie­vu pa­sau­les» aiz­stā­vē­ša­nu kā se­pa­rā­tis­tu mi­si­ju Uk­rai­nā. Zī­mī­gi, ka viens no jaun­ie­šiem, kurš de­vās ka­rot se­pa­rā­tis­tu pus­ē, in­ter­ne­ta kli­pā skaid­ro­ja, ka do­das aiz­stā­vēt «krie­vu pa­sau­li».

Vēs­tī­jums par Krie­vi­ju kā tra­di­ci­onā­lo vēr­tī­bu sar­gā­tā­ju tiek tē­mēts ne ti­kai uz Krie­vi­jas iek­šē­jo un kai­miņ­val­stu audi­to­ri­ju, bet arī uz kon­ser­va­tī­va­jiem kris­tie­šiem un uz la­bē­ji ra­di­kā­lo par­ti­ju at­bal­stī­tā­jiem Eiro­pā. Rie­tum­ei­ro­pā un Dien­vid­ei­ro­pā uz Krie­vi­jas vēs­tī­ju­mu po­zi­tī­vi re­aģē ar­vien vai­rāk po­li­ti­ķu. Diem­žēl dau­dziem trūkst zi­nā­ša­nu par to, kas slēp­jas aiz ga­rī­gu­ma fa­sā­des, ku­ra, uz­ma­nī­gāk pa­pē­tot, past­āv vai­rāk vē­la­mī­bas iz­teik­smē ne­kā re­āla­jā Krie­vi­jas dzī­vē. Pē­dē­jās des­mit­ga­dēs vis­da­žā­dā­kā rak­stu­ra mi­no­ri­tā­tes un so­ci­ālās gru­pas var pre­ten­dēt uz lie­lā­ku vai ma­zā­ku valsts aiz­sar­dzī­bu Rie­tum­ei­ro­pā, sa­vu­kārt kris­tie­šu pār­lie­cī­ba daž­kārt tiek sa­lī­dzi­nā­ta ar tum­so­nī­bu. Eiro­pie­šiem bū­tu jā­pa­do­mā, vai se­ku­lā­ri no­ska­ņo­ta­jiem po­li­ti­ķiem un sa­- ­bied­rī­bas pār­stāv­jiem ne­bū­tu jā­iz­rā­da vai­rāk to­le­ran­ces pret Eiro­pas kris­tie­šiem, ci­tā­di kon­ser­va­tī­vāk no­ska­ņo­tie sa­vās grū­tī­bās un sa­vas ne­zi­nā­ša­nas dēļ mek­lē at­bal­stu pie mūs­die­nu ag­re­sor­valsts — Krie­vi­jas.

No­slē­gums jeb Jaun­u pa­sau­les kār­tī­bu mek­lē­jot
Bie­ži vien po­li­ti­kas eks­per­ti no­rā­da, ka V. Pu­tins rī­ko­jas opor­tū­nis­tis­ki, ne­se­ko­jot kā­dai lie­lā­kai stra­tē­ģi­jai. Var­būt to­mēr mi­nē­tais at­bilst pa­tie­sī­bai ti­kai da­ļē­ji. Jau 2008. ga­da Krie­vi­jas ār­po­li­ti­kas kon­cep­ci­jā tiek ie­kļau­ti šā­di vār­di: «Krie­vi­ja pie­šķir lie­lu no­zī­mi pa­sau­les at­tīs­tī­bas va­dā­mī­bai, paš­re­gu­lē­jo­šas starp­tau­tis­kās sis­tē­mas iz­vei­dei, kas pra­sa pa­sau­les va­do­šo val­stu ko­lek­tī­vu lī­de­rī­bu, ku­rai ir jā­būt pār­stā­vē­tai ģeo­grā­fis­kā un ci­vi­li­zā­ci­ju no­zī­mē [..].» Pār­frā­zē­jot var teikt, ka Krie­vi­jas vē­las, lai pa­sau­le tik­tu ģeo­grā­fis­ko cen­tru — ci­vi­li­zā­ci­ju pār­val­dī­ta, tā­dē­jā­di Krie­vi­ja kā viens no Sem­ju­ela Han­tin­gto­na de­fi­nē­ta­jiem ci­vi­li­zā­ci­jas cen­triem val­dī­tu, no­sa­kot kār­tī­bu sa­vā re­ģi­onā. Sva­rī­gi ir at­ce­rē­ties, ka S. Han­tin­gto­na ie­tei­ca­mā glo­bā­lā kār­tī­ba pa­redz, ka kat­ras ci­vi­li­zā­ci­jas cen­trā­lā jeb va­do­šā valsts (co­re sta­te — an­gļu val.) kon­flik­tu no­vēr­ša­nai ko­mu­ni­cē­tu ar ci­tu ci­vi­li­zā­ci­ju cen­trā­la­jām val­stīm, bet ne­ļau­tu ma­za­jām — pie­ro­be­žu val­stīm kon­flik­tēt un pa­šām ko ri­si­nāt. Līdz­ī­gas ide­jas pa­tīk Krie­vi­jas pro­pa­gan­dis­tiem un Krem­ļa saim­nie­kiem, ku­ri vē­las val­dīt pār bi­ju­ša­jām pa­dom­ju re­pub­li­kām. Šā­dā kon­struk­ci­jā Krie­vi­jas kai­miņ­val­stīm ir ie­rā­dī­ta bu­fer­zo­nas lo­ma, lai pa­sar­gā­tu paš­rei­zē­jās Krie­vi­jas va­ras eli­tes po­zī­ci­jas. Ci­vi­li­zā­ci­ju un «krie­vu pa­sau­les» ide­jas ir pa­ro­cī­gas šā­das do­mi­nan­ces pa­ma­to­ša­nai. Kā tikt līdz jau-  n­ajai — in­ter­ešu sfē­ru — kār­tī­bai? Ir ne­pie­cie­ša­ma «jaun­a Jal­tas kon­fe­ren­ce».

2014. ga­da no­ga­lē un 2015. ga­da sā­ku­mā no Krie­vi­jas dip­lo­mā­tu pus­es bie­ži iz­skan aici­nā­jums lie­lā­ka­jiem starp­tau­tis­kās po­li­ti­kas spē­lē­tā­jiem — eko­no­mis­ki un mi­li­tā­ri no­zī­mī­ga­jām val­stīm — sēs­ties pie sa­ru­nu gal­da un ru­nāt par «jaun­iem spē­les no­tei­ku­miem». Jal­tas kon­fe­ren­ces 70. ga­da­die­na šī ga­da feb­ru­ārī Krie­vi­jas TV ka­nā­los ti­ka pa­rā­dī­ta po­zi­tī­vā gais­mā. Tele­vī­zi­jas ko­men­tē­tā­ji un in­ter­vē­tie Krie­vi­jas po­li­ti­ķi un eks­per­ti ar gan­da­rī­ju­mu at­zi­na, ka Jal­tā ideo­lo­ģis­ki at­šķi­rī­gas val­stis spē­ja vie­no­ties par nā­kot­ni. No Bal­ti­jas val­stu, Po­li­jas un ci­tu Cen­trāl­ei­ro­pas un Austrum­ei­ro­pas val­stu per­spek­tī­vas Jal­ta bi­ja pa­sā­kums, kur Rie­tu­mi pie­ka­pās Sta­ļi­nam jau­tā­ju­mā par vai­rā­ku Eiro­pas val­stu nā­kot­ni. Tā­dē­jā­di Bal­ti­jai Jal­ta drī­zāk ir at­kār­to­tas pa­dom­ju oku­pā­ci­jas sim­bols. Ne vel­ti ASV pre­zi­dents Džordžs Bušs, vie­so­jo­ties Viļ­ņā, tei­ca — vairs ne­kad ne­būs jaun­u «Jal­tu»! Krie­vi­jas va­ras vī­ri spriež ci­tā­di — bū­tu la­bi, ja lie­lās val­stis no­teik­tu sa­vu kār­tī­bu sa­vos re­ģi­onos. Kā re­dzam, Krie­vi­ja sa­vus vār­dus ga­ta­va ap­stip­ri­nāt ar ka­ra­dar­bī­bu, lai ne­pie­ļau­tu kai­miņ­val­stu ne­at­ka­rī­gu ār­po­li­ti­ku. «Krie­vu pa­sau­les» un pa­reiz­ti­cī­gās ci­vi­li­zā­ci­jas ide­jas kal­po šā­das ār­po­li­ti­kas un ag­re­si­jas pa­ma­to­ša­nai.

Militārpersonas kopā ar Latvijas uzņēmējiem ziedo labdarībai

Džoanna Eglīte

Foto — Gatis Dieziņš.

Pēc dažiem mēnešiem Grobiņas novadā, «Dižvanagu» jaunajā nojumē vasaras nometnēs pulcēsies bērni ar īpašām vajadzībām un viņu vecāki. Viņi būs kopā — saprastāki, atbalstītāki, viens otra iedvesmotāki, tātad — stiprāki. Jaunā nojume taps par līdzekļiem, kas savākti NATO Ziemassvētku labdarības tirdziņā. Čeku par gandrīz 8000 eiro svinīgā pasākumā Latvijas Aizsardzības ministrijā februāra nogalē biedrības «Dižvanagi» pārstāvim Sandrim Cīrulim pasniedza aizsardzības ministrs Raimonds Vējonis. 

NATO Ziemassvētku labdarības tirdziņš organizācijas galvenajā mītnē Briselē tiek rīkots jau 43 gadus. Īsi pirms Adventes laika NATO štāba pirmais stāvs pārtop bagātīgā un starptautiskā bazārā — kā to dēvē organizatori. Dalībvalstu pārstāvji iekārto stendus un piedāvā kolēģiem un to ģimenēm savai valstij raksturīgus produktus, suvenīrus un mākslas izstrādājumus, bet iegūtā nauda tiek ziedota labdarībai.

NATO Labdarības tirdziņa pasākumsLatvijas tēla veidošana un labdarība
Latvija vairāk nekā 5000 apmeklētāju pulcējušā tirdziņā pērnā gada nogalē piedalījās desmito reizi. Rūpes par mūsu valsts diviem stendiem jau otro gadu bija uzņēmies Latvijas militārais pārstāvis NATO un ES ģenerālmajors Andis Dilāns ar kundzi Ingu. Gatavošanās tirdziņam parasti ilgst vairākus mēnešus. Latvijas ražotāji tiek uzrunāti ziedot savu produkciju, norit tikšanās ar uzņēmumu pārstāvjiem, ar pilsētu domju palīdzību meklē amatniekus. Inga Dilāne arī pati dodas uz Latvijas novadiem, lai iegādātos mūsu kultūru un savdabību raksturojošus mākslas darbus. Pērn sadarbība tika veidota ar gandrīz 40 dažādiem Latvijas uzņēmējiem, pilsētu pārvaldēm un privātpersonām. To vidū bija Liepājas un Carnikavas pilsētu domes, «Skrīveru saldumi», «Cēsu alus», «Rīgas piensaimnieks», «Daiļrade RC» un vairākas viesnīcas. Ar šim nolūkam Nacionālo bruņoto spēku nodrošināto kravas mašīnu produkti un lietas mēroja ceļu uz Beļģiju. Tirdziņa apmeklētāji gan no NATO dalībvalstīm, gan partner­-valstīm, nogaršojot mūsu konfektes, medu, ievārījumus, maizi, alu un kūpinājumus, kā arī iegādājoties daiļ­amatu meistaru darinātās sveces, koka, māla un lina izstrādājumus, veido savu priekšstatu par Latviju. Nauda, kas tiek iegūta par katru pirkumu, nonāk labdarības fondā.

NATO Labdarības tirdziņa pasākums

Raksturojot labdarības projektu, Raimonds Vējonis vērtē, ka Latvijas iedzīvotāji un uzņēmēji ar katru gadu kļūst arvien atbildīgāki. «Cilvēki sāk rūpēties ne tikai par savu ģimeni un tuviniekiem, bet arī par tiem, kuriem atbalsts ir ļoti nepieciešams.» Vērtējot Latvijas dalību NATO tirdziņā, Raimonds Vējonis atzīst: «Šis ir ļoti veiksmīgs veids, kā apvienot labdarību un valsts tēla veidošanu.»

Atbalsta Latvijas projektu
Biedrības «Dižvanagi» iecere par nojumes būvniecību topošajā centrā bērniem ar īpašām vajadzībām bija viens no daudziem simtiem NATO dalībvalstu iesniegto projektu. Kopumā šogad nauda sadalīta 35 projektiem — 10 ir Beļģijas un 25 pārējo 36 dalībvalstu projekti. Visu iesūtīto projektu aprakstu kopsavilkumus vērtēja NATO dalībvalstu pārstāvji, balsojot par tiem, kas, viņuprāt, vairāk pelnījuši atbalstu. «Lasot projektus, tu nezini ne autoru, ne valsti, no kuras tas nāk,» stāsta Inga Dilāne, Latvijas pārstāve projektu žūrijā. «Bija daudz projektu par atbalstu sievietēm, kas cietušas no vardarbības, palīdzību pieaugušajiem, ārstējot smagas slimības. Tāpēc emocionāli nebija viegli izšķirties, kas ir svarīgāk. Tomēr savā vērtību sistēmā esmu izsvērusi, ka pats būtiskākais ir bērni — viņu veselība un iespēja attīstīties pilnvērtīgi. Tādēļ balsoju par šādiem projektiem,» stāsta Inga Dilāne.

Tieši Latvijas projekts par nojumes būvniecību «Dižvanagu» topošajā rehabilitācijas centrā bērniem ar īpašām vajadzībām ieguva NATO pārstāvju atbalstu. No tirdziņā savāktajiem gandrīz 200 000 eiro projektam no Latvijas tika iedalīti 7901,94 eiro. «Liela daļa līdzekļu, ko Latvijas uzņēmēji iegulda šajā projektā, atgriežas mūsu valstī,» atzina NBS komandieris ģenerālleitnants Raimonds Graube, kas svinīgajā pasākumā izteica gandarījumu par iespēju militārpersonām piedalīties bērnu ar īpašām vajadzībām atbalstā.

Lepni par savu produktu dalību NATO Ziemassvētku tirdziņā ir arī Latvijas uzņēmēji. Arī viņi kuplā skaitā pulcējās NATO labdarības tirdziņa čeka pasniegšanas pasākumā. «Tirdziņā piedalāmies jau piecus gadus ar Latvijā iecienītajiem biezpiena sieriņiem «Kārums»,» saka Ieva Ražinska, «Rīgas piensaimnieka» mārketinga daļas vadītāja. «Mums tas ir veids, kā atbalstīt sociāli nozīmīgus projektus un vienlaikus iepriecināt Briselē mītošos latviešus, radot māju sajūtu un dodot iespēju nobaudīt Latvijā iemīļotus gardumus.»

Savukārt AS «Latvijas balzams» komunikācijas vadītāja Dana Hasana vērtē: ««Rīgas melnais balzams», ko piedāvājām tirdziņam, ir sava veida Latvijas vizītkarte un tēla sastāvdaļa. Tādēļ cenšamies būt atsaucīgi un sadarboties ar Latvijas valsti pārstāvošajām mi­- sijām un vēstniecībām, atbalstīt labdarības iniciatīvas, mūziķus, kuri nes mūsu valsts vārdu pasaulē. NATO labdarības tirdziņa Latvijas stendu pērn atbalstījām pirmo reizi, tā dodot arī savu pienesumu valsts tēla veidošanā un mērķim, kam veltīti ziedojumi.»

Čeku par gandrīz 8000 eiro svinīgā pasākumā Latvijas Aizsardzības ministrijā biedrības «Dižvanagi» pārstāvim  Sandrim Cīrulim pasniedza aizsardzības ministrs Raimonds Vējonis.
Čeku par gandrīz 8000 eiro svinīgā pasākumā Latvijas Aizsardzības ministrijā biedrības «Dižvanagi» pārstāvim Sandrim Cīrulim pasniedza aizsardzības ministrs Raimonds Vējonis.

Taps centrs bērniem ar īpašām vajadzībām
«Dižvanagu» aizsākumi meklējami 2008. gadā, kad šo ideju izauklēja un īstenoja Ilze Durņeva, mamma dēlam ar īpašām vajadzībām, un Liepājas reģionālās slimnīcas pediatre Jūlija Cīrule-Galuza. Viņu abu sapnis bija palīdzēt, atbalstīt un iedrošināt vecākus, kuri audzina bērnus ar īpašām vajadzībām. «Tradicionālās medicīnas ārsti bieži apgalvo, ka šiem bērniem nav nekādu cerību. Bet katrā no viņiem patiesībā ir potenciāls sasniegt vairāk,» pārliecināti saka Sandris Cīrulis, «Dižvanagu» pārstāvis. Tāpēc tika meklēti speciālisti, kuri izstrādājuši risinājumus šādu bērnu aprūpē un attīstības pilnveidošanā. Biedrība sadarbojas ar Mājas neirorehabilitācijas programmas speciālistiem no ASV, kuri apmāca vecākus, kā ikdienā veicināt un nostiprināt šo bērnu attīstību. «Ar pacietību un nopietnu darbu ir panākami brīnumi, kas pat īsti nav savienojami ar diagnozi un prognozēm, ko izteikuši ārsti,» uzsver Sandris Cīrulis.

NATO Labdarības tirdziņa pasākums

Biedrībā iesaistījušās ap 150 ģimenes no visas Latvijas. Regulāri tiek rīkoties nometnes, tikšanās, lekciju cikli un atbalsta programmas. Par līdzekļiem, kuri iegūti no NATO labdarības tirdziņa, «Dižvanagos» taps slēgta nojume, kurā netraucēti no laik­apstākļiem būs iespējams darboties un klausīties lekcijas. Šī būs otrā nojume un daļa no biedrības veidotāju ieceres, proti, attīstīt rehabilitācijas centru bērnu ar īpašām vajadzībām un viņu vecāku atbalstam Grobiņas pagasta «Dižvanagos».

Latvijas Kara muzejā diskusija par hibrīdkaru

Aizsardzības ministrija ir uzsākusi darbu pie jaunās Valsts aizsardzības koncepcijas izstrādes, un līdz tās galīgai izstrādei ministrija paredzējusi sarīkot piecu publisku diskusiju ciklu, lai pēc iespējas plašāk izvērtētu pašreizējo ģeopolitisko un drošības situāciju, kā arī sekmētu Valsts aizsardzības koncepcijas izstrādes kvalitāti un sabiedrības izpratni par aizsardzības un drošības jautājumiem. Šajās diskusijās paredzēts iesaistīt dažādu akadēmisko institūciju pētniekus, valsts un pašvaldību pārstāvjus, žurnālistus un sabiedrībā pazīstamas personas. Pagājušā gada decembrī sadarbībā ar Latvijas ārpolitiskas institūtu notika diskusija «Kā sargāsim Latviju: jaunā Valsts aizsardzības koncepcija», bet šī gada 27. februārī Aizsardzības ministrija sadarbībā ar Latvijas Nacionālās aizsardzības akadēmijas Drošības un stratēģiskās pētniecības centru (DSPC) rīkoja diskusiju «Hibrīdkarš — robeža starp civilo un militāro atbildību». Diskusija notika Latvijas Kara muzejā un pulcēja plašu interesentu loku.

Hibridkars

Diskusiju atklāja aizsardzības ministrs Raimonds Vējonis. Viņš hibrīdkaru salīdzināja ar miglu, kura tverot cauri pirkstiem aizslīd un, pūšot vējam, aizbēg. Ministrs uzsvēra, ka hibrīdkara jēdziens ir pazīstams jau sen, tikai ar citiem nosaukumiem — maldināšana, meli, slepeni uzbrukumi, ekonomiskā šantāža, apmelošana, kukuļošana. Latvijas Republikas neatkarības pretinieki šādas cīņas metodes lietoja Neatkarības kara laikā 1919. un 1920. gadā, kad pret jauno valsti vērsās ar apmelošanu, agresīvu propagandu, sludinot, ka vienīgās mūsu izvēles iespējas ir pievienošanās citai valstij vai padošanās.

Diskusijas ievadā DSPC direktors Jānis Bērziņš sniedza skaidrojumu par to, kas ir hibrīdkarš un kā tas izpaužas. Militārās zinātnes teorētiķis Karls fon Klauzevics 19. gadsimtā izvirzīja ideju, ka karš ir politikas turpinājums. Ja karš ir vajadzīgs, lai sasniegtu politiskus mērķus, tad šos mērķus var sasniegt divos veidos. Viens veids — tiešās metodes, otrs — netiešās. Hibrīdkarš ir mērķu sasniegšana netiešā veidā.

J. Bērziņš jau pašā diskusijas sākumā aicināja saukt lietas īstajos vārdos, proti, neslēpties aiz vispārējām frāzēm un saukt vārdā valsti, kura pret citām valstīm, to skaitā Latviju, izmanto hibrīdkara izpausmes — tā ir Krievija. Tas, ka Krievijas politikā attiecībā pret Latviju var saskatīt hibrīdkara elementus, nav noslēpjams. J. Bērziņš savā priekšlasījumā klātesošajiem pastāstīja par hibrīdkara
klasiskajām astoņām fāzēm. Pirmā ir nemilitāra asimetriska kara darbība, iekļaujot informatīvus, psiholoģiskus, diplomātiskus un ekonomiskus pasākumus, lai ietekmētu sabiedrību politiski, ekonomiski un, cik iespējams, arī militāri, nelietojot atklātu militāru konfrontāciju. Pēc tam seko otra fāze — tās pašas darbības ar mērķi maldināt politiskos un militāros līderus. Trešā fāze ietver valdības un pašvaldību amatpersonu uzpirkšanu, iebiedēšanu un maldināšanu. Ceturto fāzi veido destabilizējošā propaganda, lai palielinātu neapmierinātību sabiedrībā, kā arī slēptu militārpersonu grupu (mēs tagad tos zinām kā «zaļos cilvēciņus») iesūtīšana varas maiņas provocēšanai. Piektā fāze paredz lidojumiem slēgtu zonu izveidošanu virs valsts, kurai plānots uzbrukt, piespiedu blokāžu izveidošanu, privātu militāru uzņēmumu izmantošanu. Tikai sestā fāze paredz tiešas militāras darbības uzsākšanu, septītā fāze savukārt ir mērķtiecīga pasākumu kombinācija, kuru veido gan informatīvas operācijas, gan elektroniskā kara operācijas, gan gaisa telpas operācijas. Visbeidzot, astotā fāze paredz salauzt visas atlikušās pretestības izpausmes un iznīcināt visas vēl atlikušās ienaidnieka vienības. Diskusijas dalībnieki paši varēja secināt, vai šobrīd Krievija mūsu valstī izmanto kādu no šīm hibrīdkara fāzēm. «Pirmās pazīmes hibrīdkaram ir tad, kad tu pakļaujies nenoteiktībai,» uzsvēra Kultūras ministrijas Mediju politikas izstrādes ekspertu darba grupas vadītājs Mārtiņš Kaprāns.

Nevar noliegt, ka šāda veida darbībās liela nozīme ir plašsaziņas līdzekļiem, sevišķi televīzijai, kurai ir liela loma sabiedrības informēšanā un sabiedrības noskaņas ietekmēšanā. Liela problēma Latvijā ir «sāpju bērns» Latgale — uzsvēra M. Kaprāns, tāpēc vajadzētu vērst uzmanību uz to, cik daudz tur ir pieejamas nelegālās satelīttelevīzijas, kurās nav Latvijas kanālu. Līdz ar to Krievijas televīzijas kanālu iespaidā veidojas mūsu valstij nelabvēlīgs informācijas fons. Atvaļinātais ģenerālis Ainārs Pencis, viens no diskusijas dalībniekiem, rosināja izmantot iespēju plašsaziņas līdzekļu nozarē izmantot izņēmuma stāvokli, aizliedzot mūsu valstij nelabvēlīgu informāciju izplatošos Krievijas propagandas kanālus, piemēram, «Rossija RTR». Klaju melu aizliegšanu ģenerālis neuzskata par cilvēktiesību vai vārda brīvības ierobežošanu. Viņam oponēja LTV žurnāliste Olga Draģiļeva, kas uzsvēra, ka valstij nav jānodarbojas ar aiz­- liegšanu jeb «aizliegtā augļa» veidošanu, bet gan jārod finansējums, lai nodrošinātu televīzijā objektīvus, valstiski pareizi orientētus žurnālistikas materiālus krievu valodā. Par šāda valsts finansēta kanāla krievu valodā nepieciešamību runāts daudz, bet līdz praktiskiem darbiem vēl nav nonākts. Arī atvaļinātais brigādes ģenerālis Gundars Ābols uzskata, ka aizliegšana nav risinājums. Viņaprāt, arī obligātā militārā dienesta atjaunošana (par ko sabiedrībā šobrīd ir uzvirmojušas dažādas diskusijas un arī spekulācijas) nebūs risinājums Latvijas drošībai, jo ne mūsu valsts, ne visas trīs Baltijas valstis kopumā tuvākajos 10—15 gados bez ārējās palīdzības nevarēs stāties pretī lielam konvencionālo spēku pārsvaram.

Valsts aizsardzības koncepcija ir plānošanas dokuments, kas nosaka valsts militārās aizsardzības stratēģiskos pamatprincipus, prioritātes un pasākumus valsts aizsardzības nodrošināšanai, nosaka vadlīnijas miera laikam un valsts apdraudējuma gadījumiem. Plānots, ka jauno Valsts aizsardzības koncepciju izstrādās līdz nākamā gada rudenim.

Sagatavojis Dr. hist. Juris Ciganovs.
Foto — Normunds Mežiņš.

O. Kalpaka muzejs saņem unikālu vēstures liecību

AiritesKā katru gadu Latvijas Kara muzeja filiālē — Oskara Kalpaka muzejā un piemiņas vietā «Airītes» — Saldus novada Zirņu pagastā notika tradicionālais piemiņas pasākums. Šajā vietā Latvijas Neatkarības kara laikā 1919. gada 6. martā traģiskā sadursmē krita Latvijas Republikas Pagaidu valdībai uzticīgo latviešu karaspēka vienību pirmais komandieris pulkvedis Oskars Kalpaks, Atsevišķās (Studentu) rotas komandieris kapteinis Nikolajs Grundmanis, Jātnieku no­- daļas virsleitnants Pēteris Krievs un Baltijas landesvēra artilērijas leitnants Johans Hanss Šrinders. Arī šogad pasākumā Aizsardzības ministrijas un Nacionālo bruņoto spēku vadība, klātesot zemessargiem, jaunsargiem, studentu korporāciju pārstāvjiem un vēstures interesentiem, godināja šajā vietā kritušos cīnītājus par valsts neatkarību un novada jaunsargi deva savu pirmo svinīgo solījumu būt uzticīgiem Latvijas Republikai. Taču šis gads bija īpašs tieši «Airīšu» muzejam, jo pasākuma laikā muzejs saņēma dāvinājumu — Nikolaja Grund- maņa pieminekļa sejas bareljefa oriģinālu.

Muzejam blakus esošajā piemiņas vietā atrodas četri pieminekļi. Pirmo — pulkvedim Oskaram Kalpakam veltīto — uzstādīja 1922. gadā. Līdz pagājušā gadsimta 30. gadiem pakāpeniski tapa arī pārējie. Piemineklis Nikolajam Grundmanim bija darināts no Allažu šūnakmens, bronzā atlieto sejas bareljefu bija veidojis tēlnieks Jēkabs Legz­diņš. To atklāja 1929. gada 3. martā, klātesot Valsts prezidentam Gustavam Zemgalam. Piemiņas vieta padomju varas gados tika izpostīta, pieminekļi nogāzti, daļēji sabojāti un aizvesti prom. Grundmaņa sejas bareljefs no pieminekļa noplēsts, bet pieminekļa pamatne stāvēja nogāzta blakus piemiņas vietai. Nebija zināma nedz Grundmaņa pieminekļa sejas bareljefa, nedz pārējo aizvesto pieminekļu un to fragmentu liktenis. Atjaunojot muzeju un piemiņas vietu, Grundmaņa sejas bareljefu izgatavoja no jauna, jo oriģināla atrašana nelikās reāla. Pērnā gada novembra sākumā uz muzeju zvanīja kāda skrundeniece. Izrādījās, ka Vītolu ģimene, ap savu māju liekot bruģi, lāpstas dziļumā atrada neparastu lietu — bronzas plāksni ar vīrieša sejas atveidu, ko caururbusi lode. Par to, ka atveidotais vīrietis ir Latvijas armijas karavīrs, liecināja zīmotnes uz apkakles. Mājas saimniece Anda Vītola vēlāk atcerējās: «Pirmais, ko darīju, devos pie vecmāmiņas Mirdzas Upenieces, kas ir deviņdesmit divus gadus veca, un vaicāju par plāksnē atveidoto jaunekli.» Vecmāmiņa izteica minējumu, ka tas varētu būt viens no Kalpaka vīriem — un patiesi, tas bija Nikolaja Grundmaņa sejas bareljefa oriģināls no nogāztā pieminekļa. Atraduma autentiskumu apstiprināja arī «Airīšu» muzeja vadītājs vēsturnieks Roberts Sipenieks. Bet ar to šis stāsts vēl nebeidzās.

Airites

«Pēc divām nedēļām mājas īpašniece zvanīja atkal,»  stāsta R. Sipenieks. «Viņai sētā esot dīvains akmens. Aizbraucām apskatīt. Akmens bija līdz pusei zemē, tā tur stāvējis kopš septiņdesmitajiem gadiem. Izcēlām ārā un ieraudzījām uzrakstu «Bauers, Jelgava, 1922. gads». Sapratām, ka tā ir Oskara Kalpaka pieminekļa apakšējā daļa. Sākām meklēt cilvēkus, kas šajā mājā agrāk dzīvojuši. Kādreiz tur atradusies čeka. Piecdesmito gadu vidū, kad čeka no turienes aizgāja, mājā dzīvoja Viesturs Meļķis. Viņš atceras, ka, planējot pagalmu, šo akmeni izcēlis buldozers un tā visu laiku tas tur stāvējis. Vēlāk mājā bijis arī komjaunatnes nams, bet pēc tam dzīvokļi. Kādreiz klīda baumas, ka Kalpaka piemineklis pa daļām aizvests uz dažādām vietām. Varbūt šajā pagalmā apraktas arī pārējās daļas. Šobrīd vienojamies ar ģeologiem, lai viņi ar speciālām ierīcēm pārbaudītu visu pagalmu. Varbūt tur atradīsies vēl kas…»

Šī unikālā vēstures liecība nu glabājas Latvijas Kara muzeja filiālē «Airītēs», kur to 6. marta pasākuma laikā muzejam atdāvināja Anda Vītola. Par to viņai liels paldies!

Pulkveža Oskara Kalpaka piemiņas muzejs tika atklāts 1936. gada 6. septembrī. Muzeju šajā vietā izveidoja pēc Artūra Galindoma projekta būvētajā stilizētajā latviešu zemnieku sētā, kurai ceļa pretējā pusē jau atradās šo četru varoņu piemiņas ansamblis, veidots no četriem pieminekļiem. Padomju okupācijas laikā četru kritušo karavīru piemiņas vieta tika izpostīta, bet muzeja ēkā ievietoja pasta nodaļu. Muzeju atjaunoja 1990. gada 11. novembrī, 2002. gada 6. martā atklāja arī jaunu ekspozīciju. Kopš 2007. gada 1. janvāra O. Kalpaka muzejs un piemiņas vieta «Airītes» ietilpst Latvijas Kara muzejā kā atsevišķa struktūrvienība. 2007. gada 24. novembrī muzeja ēkas otrajā stāvā remont­darbu laikā izcēlās ugunsgrēks un ēkas otrais stāvs pilnībā nodega. Pēc muzeja ēkas atjaunošanas 2013. gada 6. martā atklāja no jauna izveidoto ekspozīciju, kura atspoguļo pulkveža O. Kalpaka personību un viņa darbību Pirmā pasaules kara laikā un Latvijas Neatkarības karā.

Sagatavojis Juris Ciganovs, Dr. hist.,
LKM direktora vietnieks.
Foto — Normunds Mežiņš.

Ka­ra­vī­ri mā­ca so­ļot Kal­pa­ka sko­las bēr­nus

Tai­vo Trams

Fo­to — Normunds Mežiņš.

Os­ka­ra Kal­pa­ka Rī­gas tau­tas daiļ­ama­tu pa­mat­sko­lā aug īs­ti Lat­vi­jas pat­ri­oti — un sko­lā ar šā­du no­sau­ku­mu un cie­nī­ja­mu vēs­tu­ri ci­tā­di ne­maz ne­var būt. Par to klā­tie­nē va­rē­ja pār­lie­ci­nā­ties mar­ta sā­ku­mā, kad no­slē­dzās sko­lā īs­te­no­tais vai­rā­kus mē­ne­šus ga­rais pro­jekts, ku­ra lai­kā Na­ci­onā­lo bru­ņo­to spē­ku ka­ra­vī­ri mā­cī­ja sko­las sko­lē­niem ie­rin­das mā­cī­bas pa­mat­ie­ma­ņas.

Sko­lā aug īs­ti pat­ri­oti
Jaun­sar­giem ie­pa­zī­ša­nās ar mi­li­tā­ras dzī­ves ele­men­tiem ir ik­die­na. Sko­lē­ni, ku­ri ne­dar­bo­jas Jaun­sar­dzē, vis­bie­žāk ar mi­li­tā­ro jo­mu ne­sa­sto­pas vis­pār, tā­dēļ šāds pro­jekts sko­lai bi­ja jaun­a pie­re­dze. Ta­ču, ņe­mot vē­rā sko­las no­sau­ku­mu un tie­šo sais­tī­bu ar Lat­vi­jas ar­mi­jas pir­mo ko­man­die­ri, sko­las va­dī­ba lab­prāt ie­sais­tī­jās jaun­ajā ini­ci­atī­vā. Un, kā iz­rā­dī­jās, to ar lie­lu en­tu­zi­as­mu un prie­ku uz­ņē­ma un at­bal­stī­ja arī sko­lē­ni.

Bru­ņo­to spē­ku in­struk­to­ri ar bēr­niem dar­bo­jās vai­rāk ne­kā di­vus mē­ne­šus, to lai­kā mā­cot so­ļot, veikt pa­grie­zie­nus, iz­pil­dīt ko­man­das un, pro­tams, dzie­dāt kā­du no tau­tā ie­mī­ļo­ta­jām dzies­mām, ko sa­vu­laik dzie­dā­ju­ši lat­vju ka­ra­vī­ri. Ie­rin­das ska­tes lai­kā iz­ska­nē­ja gan «Div’ dū­ji­ņas gai­sā skrē­ja», gan «Cau­ri pil­sē­tas ve­ca­jiem vār­tiem» un «Es karā’i aizie­dams», gan dau­dzas ci­tas dzies­mas. Vē­ro­jot ie­rin­das ska­tes da­līb­nie­kus, ne­va­rē­ja ne­pa­ma­nīt, ka vi­si ir tre­nē­ju­šies ar sir­di un dvē­se­li, ie­gul­dot pa­sā­ku­mā lie­lu cen­tī­bu un daudz, daudz dar­ba. Acīm­re­dzot tie­ši tā­pēc žū­ri­jai, kas vēr­tē­ja kla­šu snie­gu­mu, uz­va­rē­tā­ja iz­vē­le bi­ja ļo­ti sa­rež­ģī­ta.

kalpaka-skola_05Kat­ram in­struk­to­ram sa­va kla­se no­teik­ti bi­ju­si pa­ti mī­ļā­kā un la­bā­kā, uz­svē­ra sko­las di­rek­to­re Al­la Štol­ce­re. Šāds pa­sā­kums sko­lā tiek rī­kots pir­mo rei­zi, ta­ču ne pē­dē­jo, vi­ņa tei­ca, aici­not žū­ri­ju ne­būt pā­rāk bar­gai. «Mū­su sko­lā mā­cās da­žā­di skol­nie­ki — pro­tams, ne vi­si būs ka­ra­vī­ri vai amat­nie­ki, ta­ču mēs va­ram būt pil­nī­gi dro­ši, ka vi­si būs Lat­vi­jas pat­ri­oti — un šā­dā sko­lā ne­maz ne­var būt ci­tā­di.»

La­bā­kie brauks uz Āda­žiem
Sa­vā zi­ņā ie­rin­das ska­te bi­ja pie­mi­ņas vel­te Os­ka­ram Kal­pa­kam, jo no­ti­ka die­nu pirms vi­ņa bo­jā­ejas at­ce­res die­nas (pir­mais Lat­vi­jas ar­mi­jas ko­man­die­ris kri­ta 1919. ga­da 6. mar­tā). Uz­ru­nā­jot ska­tes da­līb­nie­kus, sko­las di­rek­to­re uz­svē­ra, ka pul­kve­ža Kal­pa­ka vārds sko­lā ne­kad nav aiz­mirsts. «Viņš bi­ja iz­ci­la per­so­nī­ba, kam pie­mi­ta arī vi­sas cil­vē­cis­kās īpa­šī­bas. Viņš pra­ta aiz­raut, saukt sev līdz­i, pra­ta arī mī­lēt sa­vu ģi­me­ni un iz­mā­cī­ties sve­šā zem­ē par ka­ra­vī­ru,» tei­ca A. Štol­ce­re. Os­ka­rā Kal­pa­kā bi­ju­si dzī­va arī māk­sli­nie­ka dvē­se­le — brī­va­jos brī­žos viņš spē­lē­jis vi­jo­li, jūsmojis par da­bu un zī­mē­jis.

Pa­sā­ku­mā gan tas ne­ti­ka īpa­ši ak­cen­tēts, ta­ču bi­ja skaidrs, ka arī pa­šu in­struk­to­ru star­pā vei­do­ju­sies tā­da kā sa­cen­sī­ba, jo katrs vē­lē­jies re­dzēt uz­va­ram tie­ši sa­vu kla­si, teic Na­ci­onā­lo bru­ņo­to spē­ku ko­man­die­ris ģe­ne­rāl­leit­nants Rai­monds Grau­be, viens no žū­ri­jas ko­mi­si­jas lo­cek­ļiem. Dar­bam ar sko­lē­niem ti­ka pie­sais­tīts 21 in­struk­tors, lai būtu pār­stā­vē­ti pil­nī­gi vi­si bru­ņo­to spē­ku vei­di.

kalpaka-skola_35

No­sau­cot la­bā­kos, R. Grau­be at­zi­na, ka vi­si bēr­ni ar sa­vu ie­gul­dī­to dar­bu ir pel­nī­ju­ši būt uz­va­rē­tā­ji. Šo­reiz 4. — 6. kla­šu gru­pā uz­va­rē­tā­ja lau­rus plū­ca 4.a kla­se, arī la­bā­kā ko­man­die­re ša­jā ve­cu­ma gru­pā bi­ja šīs kla­ses skol­nie­ce Eni­ja Ni­ti­ša. Sa­vu­kārt 7. — 9. kla­šu gru­pā la­bā­kie bi­ja 7.b kla­ses sko­lē­ni, bet la­bā­kais ko­man­die­ris — 8.b kla­ses skol­nieks Jā­nis Eg­lī­tis. Kā bal­vu uz­va­rē­tā­ji sa­ņems ie­spē­ju ap­mek­lēt ar­mi­jas po­li­go­nu Āda­žos, Ka­da­gā, kur va­rēs ie­pa­zīt ka­ra­vī­ru dzī­ves ap­stāk­ļus, eki­pē­ju­mu un bru­ņo­ju­mu, kā arī do­ties iz­brau­cie­nā ar spe­ci­ālo kā­pur­ķē­žu teh­ni­ku pa po­li­go­na te­ri­to­ri­ju.

Sko­la ar ie­spai­dī­gu vēs­tu­ri
Skais­tais sko­las nams ta­pis ļo­ti īsā lai­kā — no 1902. līdz 1903. ga­dam. 1903. ga­da 1. sep­tem­brī pa­zīs­ta­mā ar­hi­tek­ta Rein­hol­da Šmē­lin­ga pro­jek­tē­tā jaun­ā sko­la vē­ra dur­vis Mas­ka­vas for­šta­tes bēr­niem. Sko­la jau sā­kot­nē­ji bi­ja do­mā­ta lie­lā­ko­ties to­rei­zē­jā strād­nie­ku kvar­tā­lā dzī­vo­jo­šo bēr­nu iz­glī­to­ša­nai, stās­ta A. Štol­ce­re. Lai­kam ri­tot, sko­la vai­rāk­kārt mai­nī­ju­si sa­vu no­sau­ku­mu. No 1919. līdz 1940. ga­dam sko­lai bi­ja pul­kve­ža Os­ka­ra Kal­pa­ka vārds, pēc tam ša­jā ēkā mā­cī­jās 29. vi­dus­sko­las un 13. pa­mat­sko­las sko­lē­ni. Kā­du lai­ku pa­dom­ju ga­dos ēkā at­ra­dās mā­cī­bu kom­bi­nāts, ku­ra audzēk­ņi ap­gu­va da­žā­das pro­fe­si­jas.

Pēc ne­at­ka­rī­bas at­gū­ša­nas 1991. ga­dā sko­las ēkā dar­bu sā­ka paš­rei­zē­jā Os­ka­ra Kal­pa­ka Rī­gas tau­tas daiļ­ama­tu pa­mat­sko­la bēr­niem, ku­rai to­brīd ne­viens ga­ru mū­žu ne­pa­re­dzē­ja — sko­lā mā­cī­jās ap 200 bēr­nu un pus­i ēkas aiz­ņē­ma da­žā­di īr­nie­ki. Sko­la ti­ka iz­vei­do­ta, lai do­tu ie­spē­ju bēr­niem ap­gūt ne ti­kai pa­mat­iz­glī­tī­bu, bet arī da­žā­du tra­di­ci­onā­lu ama­tu pa­ma­tus un māk­slas priekš­me­tus. A. Štol­ce­re dar­bu sko­lā uz­sā­ka 1993. ga­dā, un jau to­brīd vi­ņu no­dar­bi­nā­ja do­ma — kā tas ie­spē­jams, ka tik skais­ta un gan­drīz gad­sim­tu jau past­āvē­ju­si sko­la ir bez sa­vas ap­zi­nā­tas vēs­tu­res? «Sa­or­ga­ni­zē­jā­mies un aiz­gā­jām uz ar­hī­vu, sā­kām pē­tīt vēs­tu­res ma­te­ri­ālus. Ta­jā lai­kā mums vēs­tu­res sko­lo­tā­ja bi­ja Ilu­ta Mol­dā­ne, un ar vi­ņas pa­lī­dzī­bu mēs uz­zi­nā­jām, ka sko­lai sa­vu­laik ir bi­jis pul­kve­ža Os­ka­ra Kal­pa­ka vārds. Tas mūs ļo­ti ie­dves­mo­ja.»

Tad pe­da­go­gi sā­ku­ši pē­tīt sko­las vēs­tu­ri vēl dzi­ļāk un pa­ma­tī­gāk. «No­skaid­ro­jām, ka sko­lā ir bi­jis arī pats pul­kve­dis Kal­paks. Viņš, pa­vi­sam jauns virs­nieks, ie­ra­dies no mā­cī­bām Krie­vi­jā un ti­cis no­rī­kots Mas­ka­vas for­šta­tē ru­nāt ar jau­nat­ni, ar brīv­prā­tī­ga­jiem un aici­nāt vi­ņus pie­da­lī­ties Brī­vī­bas cī­ņās. Tie­ši no mū­su sko­las vār­tiem pul­kve­dis Kal­paks de­vies uz Jel­ga­vu, pa­va­dot Pa­gai­du val­dī­bu,» stās­ta A. Štol­ce­re. Šos fak­tus di­rek­to­re uz­zi­nā­ju­si no il­gga­dē­jās sko­las sko­lo­tā­jas tēl­nie­ces Be­ti­jas Straut­nie­ces, ko vi­ņai sa­vu­kārt sa­vu­laik iz­stās­tī­jis vi­ņas tē­vo­cis, viens no šo no­ti­ku­mu lie­ci­nie­kiem. Tas bi­jis pē­dē­jais ar­gu­ments par la­bu sko­las vēs­tu­ris­kā no­sau­ku­ma at­jau­no­ša­nai — no­sau­ku­mu iz­de­vās at­jau­not 2000. ga­dā. «Vieg­li jau ne­gā­ja. Dau­dziem bi­ja jau­tā­jums — kā­pēc Kal­pa­ka vārds, kā­pēc tas jā­at­jau­no, kā­pēc vis­pār tas va­ja­dzīgs? Arī par vār­du «daiļ­ama­tu» no­sau­ku­mā bi­ja jau­tā­ju­mi. Nā­cās pie­rā­dīt un cī­nī­ties, un ta­gad kopš 2000. ga­da mū­su sko­lai ir viens no ga­rā­ka­jiem no­sau­ku­miem Lat­vi­jā,» ne bez lep­nu­ma se­ci­na A. Štol­ce­re.

kalpaka-skola_26 kalpaka-skola_08

Bru­ņo­tie spē­ki vē­las sa­dar­bo­ties ar sko­lām
«Sko­lē­nu dar­bam ir pa­tie­šām la­bi re­zul­tā­ti. Do­mā­ju, ka žū­ri­jai bi­ja ļo­ti grū­ti iz­vē­lē­ties, jo vi­si bi­ja cen­tu­šies un snie­gums arī bi­ja vi­sai līdz­īgs,» no­rā­da R. Grau­be. «Os­ka­ra Kal­pa­ka sko­las bēr­ni pir­mo rei­zi mā­cī­jās to, kas ka­ra­vī­riem ir paš­sap­ro­ta­mi — vi­siem vi­su da­rīt ko­pā. Jo ka­ra­vīrs jau ne­ka­ro viens — kaut ko var sa­sniegt ti­kai ko­man­da.»

Ru­nā­jot par šo jaun­o ini­ci­atī­vu, R. Grau­be at­zīst, ka to vēr­tē ļo­ti po­zi­tī­vi. Tam ir di­vi bū­tis­kā­kie ie­mes­li. «Mēs vi­si re­dzē­jām, kāds bēr­niem bi­ja prieks par to, ko vi­ņi da­ra. Vi­ņi ļo­ti cen­tās, uz­trau­cās, un vi­ņi bi­ja ļo­ti, ļo­ti rū­pī­gi strā­dā­ju­ši pie sa­va snie­gu­ma — tas ma­ni pa­tie­šām ļo­ti pa­tī­ka­mi pār­stei­dza.» No ot­ras pus­es, ne ma­zāks prieks par šo ini­ci­atī­vu bi­jis arī no bru­ņo­ta­jiem spē­kiem pie­sais­tī­ta­jiem in­struk­to­riem. «Es ru­nā­ju ar vai­rā­kiem in­struk­to­riem, un vi­si kā viens man tei­ca, ka bi­jis ļo­ti ne­pa­ras­ti iet uz sko­lu un sa­just šo po­zi­tī­vis­mu gan no sko­las va­dī­bas, gan no paš­iem bēr­niem, iz­just arī no vi­siem ļo­ti lie­lu ie­in­te­re­sē­tī­bu,» stās­ta R. Grau­be.

NBS ko­man­die­ris sa­ņē­mis po­zi­tī­vas at­sauk­smes arī no pa­vi­sam nei­trā­la avo­ta. «Kā­da Lat­vi­jā ļo­ti la­bi zi­nā­ma žur­nā­lis­te, ma­ni in­ter­vē­jot, ci­ta star­pā tei­ca, ka ide­ja par ie­rin­das mā­cī­bu Kal­pa­ka sko­lā esot ļo­ti la­ba. Iz­rā­dās, vi­ņas abi bēr­ni mā­cās ša­jā sko­lā, skrien mā­jās un ar sa­jūs­mu stās­ta par to, kas no­tiek sko­lā, ka vi­ņiem ta­gad ir tā­da so­ļo­ša­na. Tā ka pil­nī­gi dro­ši var teikt, ka tas ir īpašs no­ti­kums it vi­siem pa­sā­ku­mā ie­sais­tī­ta­jiem.»

Vei­do­jot šo pro­jek­tu, tā au­to­ru gal­ve­nais uz­de­vums nav bi­jis mā­cīt sko­lē­nus kļūt par ka­ra­vī­riem. «Tas ir stāsts par to, kā bēr­nu iz­au­dzi­nāt par pil­so­ni, īs­tu sa­vas Dzim­te­nes pat­ri­otu, ku­ram per­so­nī­bas iz­vei­dē vien­līdz sva­rī­gas ir vi­sas tās sa­stāv­da­ļas, ko pie­dā­vā Kal­pa­ka sko­la — vai tā bū­tu māk­sla, vēs­tu­re vai arī mi­li­tā­rā jo­ma,» at­zīst R. Grau­be.

Na­ci­onā­la­jiem bru­ņo­ta­jiem spē­kiem un Os­ka­ra Kal­pa­ka Rī­gas tau­tas daiļ­ama­tu pa­mat­sko­lai ir se­nas un la­bas sa­drau­dzī­bas tra­dī­ci­jas. Ta­ču bru­ņo­tie spē­ki ir at­vēr­ti sa­dar­bī­bai arī ar ci­tām sko­lām un lab­prāt ie­sais­tī­sies da­žā­du pro­jek­tu īs­te­no­ša­nā. «Ja būs kā­das jaun­as ide­jas vai pro­jek­ti, pro­tams, mēs vien­mēr snieg­sim at­bal­stu. Mēs esam at­vēr­ti sa­dar­bī­bai — sko­lai ti­kai va­jag for­mu­lēt šo ie­spē­ja­mo sa­dar­bī­bas vei­du. Va­ru teikt arī ka­ra­vī­ru vār­dā, ka vi­ņiem pa­tīk šī sa­dar­bī­ba. Tas ir kaut kas jauns, ka vi­ņi var pa­lī­dzēt sa­bied­rī­bai arī šā­dā vei­dā, un ar šo sa­dar­bī­bu vi­ņi jū­tas arī pa­pil­dus no­vēr­tē­ti,» uz­sver NBS ko­man­die­ris.

Skolēni no visas Latvijas iepazīstas ar karavīru dzīvi

Taivo Trams

Foto — Normunds Mežiņš.

Ādažu bāze 12. martā vēra durvis lielākiem un mazākiem skolēniem no visas Latvijas. Militārajam objektam diezgan neierastā veidā pavasarīgajā un saulainajā dienā bāzē rosījās jaunsargi un dažāda vecuma skolas bērni,
kā arī pavisam mazi apmeklētāji rūpīgā audzinātāju uzraudzībā.

Adazi

Atvērto durvju dienas Ādažu bāzē ir tradicionāls pasākums ar vairāku gadu pieredzi, taču tik lielu interesentu pieplūdumu bāze pieredzēja pirmo reizi. Pasākumu apmeklēja ap 500 skolēnu no 18 Latvijas skolām, kā arī no viena bērnudārza. Ādažu bāzes apmeklējuma laikā labi izplānotās eks­kursijās, ko vadīja Nacionālo bruņoto spēku karavīri, bērniem un jauniešiem bija iespēja gan iepazīties ar karavīru ikdienas dzīves apstākļiem, gan apskatīt un aptaustīt daudzveidīgu ieroču, ekipējuma un transporta līdzekļu klāstu.

«Atvērto durvju dienas skolēniem tiek rīkotas, lai parādītu, kā dzīvo mūsu karavīri, ko karavīri dara un kādiem ir jābūt karavīriem, lai viņi būtu īsti savas dzimtenes aizstāvji. Protams, ar šo pasākumu mēs nevēlamies visus aģitēt kļūt par karavīriem. Mēs vēlamies, lai jaunieši padomā par tām īpašībām, kurām ir jāpiemīt karavīriem, lai mēģina tās attīstīt arī sevī un kļūst par savas Tēvzemes patriotiem un aizstāvjiem. Jo būtībā šīs īpašības ir universālas un noderēs jebkuram, kurš vēlas izaugt par labu cilvēku,» saka pulkvežleitnants Agris Ozoliņš, Sauszemes spēku kājnieku brigādes štāba priekšnieks.

AdaziŠādi pasākumi tradicionāli tiek organizēti divas reizes gadā. «Mēs izsūtām skolām piedāvājumu — informāciju, ka būs šāds pasākums, un skolas, kas ir ieinteresētas, atsaucas, organizē grupas un ved savus bērnus šurp. Šogad interese ir ļoti liela, lielāka nekā jebkad agrāk — kluba zāle ir pilna līdz malām. Iespējams, ka arī jaukais laiks to ir veicinājis, taču arī iepriekš vērojamā skolu ieinteresētība šogad bija lielāka nekā parasti,» atzīst A. Ozoliņš.

Bērni Ādažos ieradušies no visas Latvijas. Vistālākie apmeklētāji braukuši vairāk nekā 200 kilometrus no Viduču un Maltas pamatskolām, taču netrūkst arī citu Latvijas novadu pārstāvju. Daudzi izmantojuši iespēju apmeklēt Ādažu bāzi arī no tuvākas apkārtnes — Rīgas un tai tuvākajiem novadiem. «Skolēni labprāt brauc uz šejieni, jo te ir iespēja redzēt karavīrus citādā vidē, nekā tas ierasts, piemēram, televīzijas ekrānā, vērojot parādes. Tur viss ir skaisti, karavīri stāv ierindā un maršē, bet šeit viņi redzēs arī karavīru dzīves ikdienu, viņi redzēs, kā karavīri dzīvo, kā viņi atpūšas. Skolēni varēs labāk saprast to, kā ir būt kara­- vīram. Un, protams, lielāko daļu bērnu noteikti īpaši interesē iespēja tuvāk apskatīt tehniku, ar ko mūsu karavīri darbojas diendienā,» teic A. Ozoliņš.

Adazi

Silvija Kantāne ir Ropažu vidusskolas skolotāja, vienlaikus arī ekoskolas vadītāja. Viņa uz Ādažiem atbraukusi ar lielu grupu — Ropažu vidusskolu pārstāv 45 skolēni. Neviens nav bijis īpaši pierunājams, braucēju bijis gana daudz. «Mums būtībā viss sanāca ļoti labi, jo pašlaik ir projektu nedēļa, un skolas projektu nedēļas tēma ir transports. Arī šeit ir transports, turklāt tāds, ko ne katru reizi tā vienkārši var redzēt uz ielas vai arī internetā par to iegūt informāciju — šeit visu varam apskatīt un izpētīt klātienē. Tā nu apvienojam lietderīgo ar patīkamo — diena ir ļoti izdevusies, jūtams pavasaris,» viņa stāsta. Projektu dienas laikā Ādažus bijis iespējams apmeklēt trim klasēm. Ropažu vidusskolā ir arī jaunsargu pulciņš, taču šoreiz uz Ādažiem braukuši tie skolēni, kas ar Jaunsardzi nav saistīti, jo viņiem šīs tēmas tomēr ir pasvešākas, tādēļ arī interesantākas.

Henrijs Krūmiņš, Roberts Pelēķis un Ralfs Kundziņš ir Ropažu vidusskolas 5.b klases skolēni un draugi. «Te ir visādi interesanti transportlīdzekļi un tehnoloģijas,» atzīst Henrijs. Viņš arī iepriekš ir apmeklējis dažādus pasākumus, kur savu ekipējumu un ieročus demonstrē bruņotie spēki, tā ka zināms priekšstats par Ādažos redzamo viņam jau ir izveidojies. «Mani visvairāk interesē tieši transportlīdzekļi un ieroči. Es gan taisu projektu par kuģiem, tāpēc vajadzēja braukt arī uz Jūras spēkiem.»

Arī Robertam Ādažos patīk. «Ļoti gribēju braukt uz šejieni,» viņš atzīst. Savam mācību projektam viņš vēl nav ķēries klāt, taču ir pārliecināts, ka visu paspēs. «Domāju taisīt projektu par tankiem, un šeit varēšu izrunāt visus neskaidros jautājumus. Mani visvairāk interesē tehnika un ieroči.»

Savukārt Ralfa interešu loks ir ļoti plašs. «Mani pārsvarā interesē karavīru ekipējums, izmantojamais transports, ieroči un to izjaukšana un pārlādēšana, bruņas. Interesē arī karavīru dzīves apstākļi militāro operāciju laikā, teltis, kurās viņi dzīvo. Reiz netālu no manām mājām karavīri bija uzslējuši teltis ar maskēšanās tīkliem un izveidojuši nometni,» viņš stāsta. Ar saviem grupas biedriem viņš veido projektu par transportu un lepni paziņo, ka pārstāv BMW marku.

Adazi

Netālu no parādes laukuma, kur novietota lielākā daļa apskatāmās tehnikas, triju audzinātāju pavadībā kārtīgā, organizētā kolonnā soļo pavisam mazi bāzes apmeklētāji, visi vienādās spilgtās atstarojošās vestēs. Tie izrādās bērni no tuvīnā privātā bērnudārza «Pasaku valstība». «Atbraucām ciemos, jo mēs šeit nekad neesam bijuši. Es domāju, ka šī ir ļoti jauka iespēja bērniem apskatīties, kur un kā darbojas karavīri armijas daļā, jo mēs atrodamies ļoti tuvu Ādažu bāzei,» saka skolotāja Sanda Sīle. Paši mazākie Ādažu bāzes apmeklētāji ir vecumā no 4 līdz 6 gadiem, taču arī viņi ir apņēmības pilni izbaudīt visu piedāvāto programmu. Uz jautājumu, kā šeit patīk, skan droša atbilde — patīk, un nāksim vēl! Bet no piedāvātās programmas, protams, vislabāk patikuši tanki.

Oskars Kalns ir 9. klases skolnieks no Garkalnes, vienlaikus arī jaunsargs. «Jaunsardzē jau darbojos četrus gadus. Par šo pasākumu jāteic, ka iespaidi ir ļoti labi, izdevusies, interesanta programma,» viņš atzīst. Pagaidām vislielāko interesi izraisījis ASV karavīru ekipējums. Tā kā ar militārajām lietām viņam jau bijusi saskare kā jaunsargam, tad, salīdzinot ar saviem klasesbiedriem, Ādažos viņš ir teju eksperta lomā. Arī nākotnes plāni Oskaram saistās ar militāro jomu.

«Ziema 2015» aizsāk apmācību sezonu

Taivo Trams

Foto — Normunds Mežiņš.

Peldes āliņģī droši vien nebija tas treniņu elements, ko Latvijā no Vācijas nesen kā atbraukušie amerikāņu karavīri gaidīja visvairāk. Taču mācībās «Ziema 2015» iegremdēšanos ledainajos Kadagas ezera ūdeņos nācās izmēģināt visiem mācību dalībniekiem, arī saulainajā Floridā dzimušajiem
amerikāņiem. Ar šo salīdzinoši ekstremālo vingrinājumu mācību dalībnieki tika galā bez lielām problēmām.

Saruna no āliņģa

Mācību «Ziema 2015» norisi ar interesi vēroja arī aizsardzības ministrs Raimonds Vējonis un NBS komandieris ģenerālleitnants Raimonds Graube.
Mācību «Ziema 2015» norisi ar interesi vēroja arī aizsardzības ministrs Raimonds Vējonis un NBS komandieris ģenerālleitnants Raimonds Graube.

Lai gan vingrinājums notiek februāra nogalē, laiks jau iegriezies uz pavasara pusi. Tomēr Kadagas ezera ledus vēl ir gana stiprs, lai noturētu gan latviešu, amerikāņu un kanādiešu karavīrus, gan veselu pulku mediju pārstāvju un citu interesentu, kuri ieradušies iepazīties ar mācību «Ziema 2015» norisi. Skaidrs, ka lielākā interese ir par t.s. ledus peldēm, precīzāk izsakoties, vingrinājumu, kura laikā karavīriem jātrenē savas izdzīvošanas prasmes pēc ielūšanas ledū.

Praksē tas notiek visai civilizēti — ezera ledū ir izzāģēts un no ledus atbrīvots neliels «baseiniņš», kurā visi vingrinājuma dalībnieki stingrā uzraudzībā un drošā saišu uzkabē pa vienam ielec ledainajā ūdenī, pēc tam paši saviem spēkiem izrāpjas uz ledus un ātri dodas pārģērbties, lai turpinātu pildīt citus uzdevumus. Atrodoties ūdenī, karavīriem jāspēj sazināties ar instruktoriem, kuri
kontrolē uzdevuma izpildi, un jāatbild uz dažādiem jautājumiem.

Latvijā dislocētie ASV karavīri  ar bruņumašīnām «Stryker»  veic mācību uzdevumu.
Latvijā dislocētie ASV karavīri ar bruņumašīnām «Stryker» veic mācību uzdevumu.

Neiztiek arī bez humora, piemēram, viens no amerikāņu karavīriem uz jautājumu, vai viņš zina, kur atrodas, atbild — Ādažu poligonā, uz ko saņem atbildi — nē, kājniek, tu pašlaik atrodies ūdenī… Šai it kā neformālajai komunikācijai vingrinājuma laikā ir milzīga nozīme, jo tā ļauj konstatēt, vai karavīrs nav šokā no krasās temperatūras maiņas un spēj adekvāti rīkoties un reaģēt arī šādos apstākļos.

Ledus pelde ļauj karavīriem uz savas ādas izjust efektu, kāds varētu rasties īstas kaujas laikā ziemas apstākļos, ja pēkšņi nākas ielūzt ledū. Neļaušanās panikai un saprātīga rīcība pašās pirmajās sekundēs ir izšķirošā, tā ļauj izdzīvot un turpināt uzdevuma izpildi. Pēc iegremdēšanās Kadagas ezera saltajā ūdenī dažus karavīrus saaukstēšanās tomēr bija skārusi. Kas, protams, nav liela nelaime, salīdzinot ar iegūto pieredzi.

NBS komandieris ģenerālleitnants Raimonds Graube un ASV karavīru nodaļas komandieris kapteinis Čārlijs Šins pārrunā ledus peldes norisi.
NBS komandieris ģenerālleitnants Raimonds Graube un ASV karavīru nodaļas komandieris kapteinis Čārlijs Šins pārrunā ledus peldes norisi.

Sabiedrotie nostiprina sadarbības prasmes
Nacionālo bruņoto spēku 1. kājnieku bataljona organizētās mācības «Ziema 2015» norisinājās no 21. līdz 27. februārim, un to būtiskākie uzdevumi bija veikt karavīru apmācību darbībām ziemas apstākļos, sadarbojoties dažādām apakšvienībām, kā arī karavīriem no dažādām valstīm, pastāstīja 1. kājnieku bataljona štāba virsseržants Didzis Baltiņš. Karavīri kopīgi pildīja arī uzdevumus, kas saistīti ar orientēšanos apvidū un topogrāfiju, ekipējuma un ieroču apkopi, medicīniskās palīdzības sniegšanu ziemas apstākļos un kaujas šaušanu. Kopumā mācībās piedalījās apmēram 50 karavīri. Kopā ar Latvijas karavīriem šogad mācībās «Ziema» darbojās arī viena amerikāņu karavīru nodaļa no ASV armijas 2. kavalērijas pulka, kas operācijas «Atlantic Resolve» ietvaros uz laiku ir dislocēta Latvijā, un viens Kanādas bruņoto spēku karavīru vads, kas pašlaik ir izvietots Polijā, reaģējot uz pieaugošo Krievijas agresiju.

Iegremdēšanās ledainajā ūdenī notiek ciešā sasaistē un stingrā  instruktoru uzraudzībā.
Iegremdēšanās ledainajā ūdenī notiek ciešā sasaistē un stingrā instruktoru uzraudzībā.
Visgrūtāk ir spert pirmo soli pretim ledainajam ūdenim.
Visgrūtāk ir spert pirmo soli pretim ledainajam ūdenim.

 

 

 

 

 

Ziema macibas«Šādas mācības notiek katru gadu, šogad atšķirīgais ir tas, ka piedalās arī partneri — karavīru vienības no citām valstīm. Tā kā amerikāņi un kanādieši pašlaik ir dislocēti Latvijā, tad arī tiek plānotas kopīgas mācības, kopā izstrādājam arī dažādus mācību vingrinājumus, lai pilnveidotu sadarbību starp dažādām apakšvienībām un dažādām valstīm ne tikai kājnieku apakšvienību līmenī,» paskaidroja D. Baltiņš. Savā ziņā var uzskatīt, ka «Ziema» atklāj aktīvāko mācību sezonu bruņotajos spēkos, kas risināsies pavasarī un vasarā.

Kopumā mācību norise tiek vērtēta ļoti atzinīgi — lai gan Latvijas, ASV un Kanādas karavīri ir partneri, zināmas atšķirības apmācību procesā, protams, ir, tāpat arī atšķiras daļa izmantojamā ekipējuma. Tomēr nekādas nopietnas problēmas tas mācību norisē nav radījis, visi karavīri ir lieliski sapratušies un ar uzdevumiem tikuši galā. «Protams, mācību laikā tika veikti diezgan daudzi uzlabojumi, katru dienu notika pārrunas pēc mācībām un mācību norisei piesaistītie novērotāji sniedza savus atzinumus un analizēja dienas laikā paveikto. Komandieri, kas vadīja uzdevumu izpildi, ņemot vērā ieteikumus, pilnveidoja savas un savu karavīru darbības — tā mēs sasniedzām savus mērķus,» norādīja D. Baltiņš.

Ziema macibasČārlijs Šins, kapteinis, ASV armijas 2. kavalērijas pulka karavīru nodaļas komandieris: «Jā, es pirmo reizi piedalos ziemas jeb ledus peldēšanā. Iepriekš esmu peldējis arī mūsu (kaujas) tērpā, tad esmu no tā atbrīvojies un veicis dažus vingrinājumus, taču šī ir pirmā reize, kad to darīju ledainā ūdenī, tāpēc tā bija lieliska pieredze. Mēs šeit esam nedaudz ilgāk par mēnesi, un tā ir bijusi fantastiska pieredze, kuru ir vērts apgūt. Es dzīvoju kopā ar Latvijas Nacionālo bruņoto spēku karavīriem. Latvijas karavīri un arī vietējie civiliedzīvotāji Ādažos un Kadagā ir bijuši pretim­nākoši un draudzīgi, un mēs patiešām jūtamies pagodināti būt šeit un piedalīties kopīgās mācībās. Mēs no latviešiem esam daudz ko iemācījušies. Ceru, ka arī apmaiņā esam varējuši kaut ko iemācīt jūsu karavīriem no mūsu pielietotās taktikas un procedūrām. Mūsu karavīru kopīgās mācības ar Latvijas armijas karavīriem daudziem mūsējiem patiešām ir ļoti pārsteidzoša atklāsme. Mēs esam guvuši daudz labas pieredzes, ko nodot tālāk mūsu biedriem mājās.»

Ziema macibasDžefs Donaldsons, Kanādas Karaliskā pulka 3. bataljona atbalsta virsnieks no Kanādas Bruņoto spēku bāzes Petavavas garnizonā: «Es kā Kanādas karavīrs jūtos pagodināts par iespēju darboties kopā ar latviešiem. Latvijai ir motivēti, lieliski un ļoti disciplinēti karavīri. Mani patiešām pārsteidz, ka mēs tik daudz varam mācīties viens no otra. Jā, dažos gadījumos es saredzu atšķirības mācību kontroles un scenāriju jautājumos, bet jūsu organizētās mācības patiešām ir ļoti profesionāli sagatavotas un vadītas. Tās ir ļoti noderīgas, attīstot mūsu karavīru iemaņas.»

NATO karavīriem jāspēj darboties visos gadalaikos

Mācības apmeklēja arī aizsardzības ministrs Raimonds Vējonis un NBS komandieris ģenerālleitnants Raimonds Graube. R. Vējonis uzsvēra, ka Latvija cītīgi strādā pie tā, lai NATO spēki šeit būtu pārstāvēti daudz plašāk, tādēļ šiem spēkiem ir jātrenējas atbilstoši tiem ģeogrāfiskajiem apstākļiem, kādi ir Latvijā un Baltijā. «Šeit var redzēt visdažādākās karavīru emocijas, to, kāda ir atšķirība starp ziemeļvalstīm un siltākām zemēm. Mums un kanādiešiem šāds piedzīvojums nav nekas īpašs, bet daļai amerikāņu ledainais ūdens ir liels pārdzīvojums. Tomēr kopumā vingrinājums noris ļoti labi, un karavīriem treniņš šādos skarbos apstākļos ir labs rūdījums un pieredze izdzīvošanai dažādās dzīves situācijās,» atzina ministrs.

Ziema macibasPēc ledus peldēm mācību apmeklētājiem bija iespēja noskatīties kaujas operācijas demonstrējumu ASV karavīru izpildījumā, izmantojot bruņumašīnas «Stryker». Klātesošie varēja apskatīt arī amerikāņu rīcībā esošo ekipējumu un ieročus.