Sporta ziņas

Pirmās NBS čempiones florbolā SZS KBde spēlētājas

No 28. līdz 30. janvārim Rīgā, Krustabaznīcas ielā 9 norisinājās Nacionālo bruņoto spēku (NBS) čempionāts florbolā, kurā šogad piedalījās rekordliels komandu skaits no dažādu regulāro spēku veidu un Zemessardzes vienībām. Kā ierasts, vīrieši par medaļu komplektiem cīnījās 1. un 2. līgā, bet sievietes šogad pirmo reizi NBS čempionātu vēsturē par medaļām cīnījās atsevišķā līgā.

sports-florbols-2015-122

Jau pirmajā spēlē Sauszemes spēku kājnieku brigādes (SZS KBde) komanda (lt. A. Zahare, srž. K. Blaževica, kpr. E. Poļakova, dkar. J. Hmeļņicka, dkar. I. Sadovenko, kar. L. Bekusova, kar. S. Brence) ar skaistiem uzbrukumiem guva uzvaru (2:0) pār NAA florbolistēm (kar. A. Ļebedeva, kar. A. Janevica, kar. B. Lapsiņa, kar. L. Balalaiko, mtr. G. Miglava, mtr. M. Vilnīte, kar. S. Mudele, srž. G. Grantiņa, mtr. I. Dukure, kar. A. Lūka). Nākamajā spēlē SZS KBde ar 3:0 uzvarēja Gaisa spēku aviācijas bāzes (GS AB) komandu (kpt. S. Ēdolfa, vlt. S. Auniņa, vlt. J. Masule, vlt. I. Freiberga, lt. M. Tkačuka, kpr. Z. Bergmane, kpr. V. Sidorova). SZS KBde pēdējās spēles rezultāts (2:2), tiekoties ar Štāba bataljona komandu, vairs nespēja mainīt izcīnīto vietu secību čempionātā. Čempionāta sudraba medaļas ieguva NAA spēlētājas, bet bronzas — GS AB spēlētājas.

2015. gada 30. janvārī NBS čempionāta florbolā fināls. Foto: Gatis Dieziņš (Rekrutēšanas un jaunsardzes centrs)
2015. gada 30. janvārī NBS čempionāta florbolā fināls.
Foto: Gatis Dieziņš (Rekrutēšanas un jaunsardzes centrs)

Vīriešiem 1. un 2. līgā divās pirmajās sacensību dienās komandas cīnījās apakšgrupu spēlēs, bet pēdējā dienā spēcīgākās komandas tikās pusfināla spēlēs, lai vēlāk finālspēlēs noskaidrotu sacensību uzvarētājus. 1. līgas pirmajā pusfināla spēlē tikās pagājušā gada čempioni — NAA spēlētāji (kad. N. Jātnieks, kad. A. Kusiņš, kad. T. Rozentāls, kad. A. Mudelis, kad. T. Kursišs, kad. J. Blažis, kad. A. Brūvelis, kad. G. Slavēns, kad. A. Ozoliņš, kad. V. Konopļa, kad. K. Indruška) ar ŠB florbolistiem (vlt. J. Kriuliņš, vlt. J. Viškurs, srž. D. Podnieks, srž. R. Sergejevs, kpr. J. Mičs, kpr. K. Kiršteins, kpr. E. Konrāds, kpr. D. Makarevics, kpr. K. Zaļkalns, dkar. A. Mustermans, dkar. U. Gnutons, kar. M. Kučinskis) un guva uzvaru (5:2). Savukārt GS AB florbolisti (kpt. I. Kleinbergs, kpt. J. Kazenko, kpt. N. Kīsnics, vlt. R. Staņislavs, srž. A. Kusiņš, srž. J. Kalniņš, kpr. R. Apsītis, kpr. M. Bite, dkar. E. Josts, dkar. M. Lasis) ar 4:0 sagrāva Militārās policijas (MP) komandu (plt. G. Ozoliņš, vsrž. A. Smildziņš, srž. J. Stirna, kpr. R. Brencāns, dkar. T. Gertners, dkar. J. Kjahjars, dkar. K. Žodziņš, dkar. O. Mežsargs, dkar. D. Vecmanis, dkar. E. Aleksejevs, dkar. R. Svjatoduhs).

Spēlē par čempiona titulu tikās NAA un GS AB. Spēles rezultātu pirmā puslaika otrajā minūtē atklāja dkar. M. Lasis (GS AB), bet pēc četrām minūtēm kpt. I. Kleinbergs rezultātu dubultoja. Kadeti pirms puslaika pārtraukuma spēja atbildēt ar vienu vārtu guvumu. Otrajā puslaikā komandas apmainījās ar diviem vārtu guvumiem katra, un spēle noslēdzās ar rezultātu 4:3 GS AB komandas labā, tādējādi GS AB spēlētājiem izdevās revanšēties NAA kadetiem par pagājušā gadā piedzīvoto zaudējumu finālā. Uzvarētāju komandas labā otrajā puslaikā vārtus guva srž. J. Kalniņš un dkar. E. Josts. 1. līgas bronzas godalgas izcīnīja ŠB florbolisti, ar 2:0 pārspējot MP.

2. līgā pusfinālos Kājnieku skola (KS) ar 5:1 uzvarēja Apvienotā štāba (AŠ) komandu, bet ZS Studentu bataljona (ZS St. Bn) florbolisti ar 2:0 — Mācību vadības pavēlniecības (MVP) komandu. Fināla spēlē tikās KS (maj. O. Dubovs, vsrž. M. Strazds, vsrž. G. Lancmanis, srž. V. Locāns, srž. R. Ozoliņš, kpr. R. Teters-Teterovskis, kpr. M. Petrovs, dkar. N. Lepiks, kar. R. Neupakojevs, kar. J. Štrauss, cd. J. Ļuļis) un ZS St.Bn spēlētāji (vzs.V. Kalniņš, kpr. J. Fedulovs, vlt. V. Brīvers, vzs. U. Grinēvičs, vlt. M. Jansons, zs. M. Garoza, vzs. K. Kalniņš, zs. R. Rozenbergs, zs. J. Dupats, vzs. R. Razums, zs. T. E. Grīnvalds, plt. M. Robežnieks). Jau spēles 15 sekundē vārtus guva kpr. R. Teters-Teterovskis, izvirzot KS komandu vadībā. Spēles liktenis tika izšķirts jau pirmajā puslaikā, kad KS florbolistiem izdevās gūt vēl četrus vārtus. Otrajā puslaikā ZS St. Bn komandai izdevās atgūt tikai vienus vārtus, līdz ar to KS florbolisti jau otro gadu pēc kārtas kļuva par 2. līgas zelta medaļu ieguvējiem. AŠ komanda (plt. A. Barons, vsrž. Š. Džavadovs, kpt. A. Kononovičs, kptlt. A. Uzuleņš, plt. A. Leicāns, maj. M. Dalbiņš, plt. A. Dzintars, kpt. I. Bulahs, kpt. J. Slaidiņš) cīņā par trešo vietu ar 2:1 pārspēja MVP komandu (maj. E. Erts, maj. V. Sazonovs, maj. I. Šķesters, kpt. I. Gulbis, kpt. E. Aizpurietis, vsrž. M. Kripševics, vsrž. M. Zauls, srž. E. Strods, srž. Ē. Leonovičs, kpr. E. Blūms, kpr. A. Silkalns).

Sagatavojusi NBS SK FSSN 1. klases speciāliste
dkar. Gerda Krūmiņa.
Foto — Gatis Dieziņš un Gerda Krūmiņa.

Slēpotāji sacenšas Priekuļos

5. februārī 62 dalībnieki no 12 Latvijas Nacionālo bruņoto spēku un Zemessardzes vienībām rīta agrumā mēroja ceļu uz Priekuļiem, kur Cēsu olimpiskā centra slēpošanas un biatlona kompleksā «Priekuļi» norisinājās NBS čempionāts slēpošanā. Lai arī pagājušajā gadā slikto laika apstākļu dēļ sacensības tika pārceltas, bet vēlāk arī atceltas, šoreiz laika apstākļi slēpotājus lutināja un dalībnieki par trases kvalitāti nevarēja sūdzēties.

sport-nbs-sleposana-2015-178

Pirmie 5 km distancē ar atsevišķu startu devās vīrieši. 47 dalībnieku konkurencē absolūti ātrāko dienas rezultātu un 1. vietu V-1 grupā sasniedza ziemas orientēšanās izlases dalībnieks zs. Andris Kivlenieks no 3. Zemessardzes novada (3. ZSN), finišējot pēc 11:20,54. 2.vietā ierindojās Andra jaunākais brālis Raivo (3. ZSN), zaudējot uzvarētājam 23 s. Trešais ātrākais izrādījās brāļu biedrs ziemas orientēšanās izlases komandā zs. Nauris Raize (11:54,52) no 2. ZSN.

V-2 grupā čempionāta zelta medaļu izcīnīja zs. Dmitrijs Andrejevs (2. ZSN), finiša līniju šķērsojot pēc 12:40,27, par mata tiesu no viņa atpalika maj. Andris Rozītis no Sauszemes spēku kājnieku brigādes (SZS KBde) — 12:40,48. Bronzas medaļa — vzs. Kasparam Zudragam no ZS Studentu bataljona (ZS St. Bn), kas tikai par sekundi piekāpās 2. vietas ieguvējam.

Tikpat spraiga cīņa ritēja arī V-3 grupā. Pirmais finišēja (14:29,27) vzs. Kaspars Čerjaks (ZS St. Bn), bet 2. vietu izcīnīja atvaļinātais plt. Roberts Drāke (14:40,27), nedaudz apsteidzot komandas biedru vzs. Aivaru Krastiņu (14:40,55) — abi no 3. ZSN.

Profesionālā dienesta karavīru grupā 1. vietu izcīnīja dmtr. Edijs Avens (12:24,04) no Jūras spēku flotiles (JSF), 2. vietā ierindojās dkar. Artūrs Švūksts (12:38,93) no Militārās policijas (MP), bet 3. vietā — maj. A. Rozītis (12:40,48).

Sievietēm čempionātā bija jāveic 2,5 km distance, un S-1 grupā pārliecinoši 1. vietu ar dienas ātrāko rezultātu izcīnīja dkar. Madara Līduma (MP) — 6:34,91. dmtr. Gerda Āboliņa (Jūras spēku flotile) ieguva 2. vietu (7:25,75), bet trešo — zs. Una Arama (ZS St. Bn) — 7:39,36.

S-2 grupā 1. vietu izcīnīja srž. Kitija Stesele (3. ZSN), 2. vietā ierindojās Sņežana Petroviča (2. ZSN), bet 3. vietā — kpt. Rudīte Everte no Mācību vadības pavēlniecības.

Kpt. Laima Klauža no Apvienotā štāba (AŠ) uzvarēja S-3 grupā, 2. un 3. vietā ierindojās Nodrošinājuma pavēlniecības 3. Reģionālā nodrošinājuma centra kpr. Iveta Priedīte un Kājnieku skolas civilā darbiniece Zeltīte Rūmīte.

Profesionālā dienesta karavīru grupā sievietēm sacensību labāko rezultātu sasniedza dkar. Madara Līduma, par pusminūti apsteidzot kpt. Laimu Klaužu. Trešā — dmtr. Gerda Āboliņa.

Komandu vērtējumā tika summēti četri labākie vīriešu un viens labākais sievietes rezultāts — pārliecinoši 1. vietu izcīnīja 3. ZSN komanda (58:10,48), 2. vietā ierindojās 2. ZSN (59:33,84), bet 3. vietā — MP komanda (59:44,04).

Sagatavojusi NBS SK FSSN 1. klases speciāliste
dkar. Gerda Krūmiņa.
Autores foto.

Majors Juris Ušackis precīzākais šāvējs

12. februārī Rīgā, «Auroras» sporta šau­tuvē norisinājās Nacionālo bruņoto spēku (NBS) čempionāts šaušanā komandieriem, kurā piedalījās 45 Zemessardzes un NBS regulāro spēku veidu komandieri, augstākie un vecākie virsnieki.

sport-nbs-kom-173Sacensībās dalībnieki ar dienesta pistoli no 25 metru attāluma līdz mērķim veica trīs ieskaites sērijas pa 10 šāvieniem 5 minūtēs. Visveiksmīgāk šis vingrinājums padevās Speciālo uzdevumu vienības (SUV) komandierim maj. Jurim Ušackim, kurš trijās ieskaites sērijās ar 260 punktiem (pa sērijām — 88; 89; 83) palika nepārspēts gan komandieru, gan kopējā vērtējumā, izcīnot divas zelta medaļas. Komandieru vērtējumā 2. vietā ar 253 punktiem (82; 84; 87) ierindojās Sauszemes spēku kājnieku brigādes (SzS KBde) komandiera p.i. plt. Agris Ozoliņš, bet 3. vietu ar 218 punktiem (69; 72; 77) ieguva Jūras spēku flotiles komandieris jkpt. Juris Roze.

Savukārt čempionāta sudraba medaļu kopējā vērtējumā, piekāpjoties uzvarētājam par diviem punktiem (92; 86; 80), ieguva klt. Staņislavs Leimanis (SUV), bet bronzas godalgu ar 253 punktiem (82; 84; 87) — plt. Agris Ozoliņš (SzS KBde), pēdējā ieskaites sērijā pārspējot savu sīvāko konkurentu maj. Intaru Foršū no Militārās policijas.

Sagatavojusi NBS SK Fiziskās sagatavošanas un sporta nodaļas 1. klases speciāliste dkar. Gerda Krūmiņa.
Autores foto.

Strēlnieku zvaigznāja atblāzmā

Edīte Sondoviča 

Foto — no autores personiskā arhīva.

Savu roku pār galvu es laižu:
Balta ziema, un vakars ir vēls,
Tikai tālēs mirdz strēlnieku gaišums,
Velti mākoņi pūlas to aizšūt:
Aukai līdzīgi zvēro šis kvēls.

/A. Čaks/

2015. gads. Tāds mirklis vien, lai piestātu un padomātu, kas noticis pirms 150, 110, 100, 70, 45 un 25 gadiem. Aiz šīm gadskārtām tautas vēsturē bijuši nozīmīgi notikumi, kas minētajā secībā pakārtoti cits citam. Nekas jau nenotiek tāpat vien. Tā ir mūsu vēsture visā tās sarežģītībā, spožumā un traģikā. Atceroties latviešu strēlnieku bataljonu dibināšanas simtgadi, nedrīkst aizmirst divu dzejas milžu Aspazijas un Raiņa 150. jubileju un to, kāpēc četrpadsmit gadu viņi bija trimdinieki.

Ēvalds Valters kopā ar saviem kolēģiem Strēlnieku muzejā. 1976. gada rudens.
Ēvalds Valters kopā ar saviem kolēģiem Strēlnieku muzejā. 1976. gada rudens.

Aspazijai bija četrdesmit gadu, kad sākās 1905. gada revolūcija. 27. janvārī pirmizrādi piedzīvoja viņas luga «Sidraba šķidrauts» un kļuva par revolūcijas dalībnieku iedvesmotāju līdz ar dzejoļu krājumu «Sarkanās puķes». Rainis ar krājumu «Tālas noskaņas zilā vakarā» stājās līdzās, un, kā atmiņās par šo laiku raksta dzejnieks Kārlis Skalbe: «1905. gads Aspaziju un Raini pacēla slavas augstumos. Kā dzejas karaļu pāris viņi visur tika kopā minēti, slavēti un daudzināti.» Vasarā iznāca Raiņa dzejas krājums «Vētras sēja», kas apliecina, ka «līdz pašam pamatam jauns viss tiks!».

Bet tā paša gada decembrī abi dzejnieki, sākoties soda ekspedīciju zvērībām Latvijā, devās trimdā uz Šveici. Tur pagāja četrpa-dsmit mūža gadi.

Tajā laikā, kā savā grāmatā «Rainis un viņa brāļi» raksta Roalds Dobrovenskis, soda ekspedīciju zvērībās noraudzījās bērni. «Ar milzīgām, visu redzošām, visu iegaumējošām acīm raudzījās un iegaumēja visu redzēto. [..] No viņu sapņiem nekad neizgaisa nagaiku svelpoņa, zirgu pakavu dipoņa, nekad neapdzisa atmiņā to ugunsgrēku atblāzma.»

Nepagāja ne desmit gadu, kad šie bērni bija kļuvuši par jaunekļiem. Bija sācies Pirmais pasaules karš. Viņi atsaucās inteliģences aicinājumam pulcēties zem latviešu karogiem. 1915. gada augustā — Latvijas vasaras skaistākajā mēnesī, sākās latviešu strēlnieku neviennozīmīgais ceļš Pirmajā pasaules karā, Krievijas pilsoņu karā un Latvijas brīvības cīņās.

Operas teātra solistes Rita Zelmane un Laima Andersone-Silāre un koncertmeistare Vilma Cīrule koncertē Strēlnieku muzejā. 1971. gada septembris.
Operas teātra solistes Rita Zelmane un Laima Andersone-Silāre un koncertmeistare Vilma Cīrule koncertē Strēlnieku muzejā. 1971. gada septembris.

Rainis no Šveices apsveica vēsturisko notikumu ar visnotaļ pravietiskiem vārdiem: «Es apsveicu latviešu bataljonus kā brīvās Latvijas sagatavotājus, kā mūsu tautas gara patstāvības modinātājus, kā mūsu slavas paudējus. [..] Tauta, kurai ir savs nacionāls karaspēks, ir jau ceļā uz patstāvību.»

Viņi nāca no Rīgas, no Latvijas laukiem, gatavi aizstāvēt savu zemi un cīnīties pret vācu karaspēku, kaut vai cariskās armijas sastāvā, neaizmirstot piektajā gadā redzēto. Gandrīz neticami, ka no tā laika pagājis 100 gadu. Vismaz man, jo 21 gadu mēs vadījām Latviešu sarkano strēlnieku muzejā. Viņiem 1970. gada pavasarī, kad 16. aprīlī muzeju atvēra apmeklētājiem, bija 73 — 80 gadu. Tad, kā rakstīja dzejnieks Valdis Rūja, strēlnieka dēls, «viņi bija pašos ozolu gados». Muzejs, kā apliecināja strēlnieki, kļuva par viņu otrajām mājām, muzeja darbinieki par saviem cilvēkiem.

Vīru koris «Absolventi» ar diriģentu Paulu Kveldi  viesojas Strēlnieku muzejā. 20. gs. 70. gadu sākums.
Vīru koris «Absolventi» ar diriģentu Paulu Kveldi viesojas Strēlnieku muzejā. 20. gs. 70. gadu sākums.

Muzeja zinātniskie darbinieki pēc eks­pozīcijas iekārtošanas, ko veica mākslinieka Kārļa Pētersona vadībā, turpināja apgūt strēlnieku vēsturi, vākt fotogrāfijas, lietiskos apliecinājumus, dokumentus. Talkā nāca televīzija, prese, radio. 1971. gada 17. janvārī notika pirmā TV pārraide «Aicina Latviešu sarkano strēlnieku muzejs», kurā izskanēja aicinājums sabiedrībai nākt talkā un palīdzēt šajā darbā. Tauta atsaucās. Bija rasts pareizais ceļš arī pie pašiem strēlniekiem. Tā viens no viņiem, izcilais sporta vēstures kolekcionārs Voldemārs Šmidbergs, uzdāvināja muzejam vērtīgus priekšmetus un fotogrāfijas no strēlnieku gaitām. Savas darbības laikā muzeja darbinieki savāca ap 13 000 vienību. Tās tagad atrodas Kara muzeja krājumā.

Laika gaitā muzejam izveidojās lieliska sadarbība ar kultūras iestādēm. Baltajā namā (Operā) dziedāja Kārlis Miesnieks, strēlnieka dēls. Viņa kolēģi arī labprāt piedalījās muzeja rīkotajos pasākumos. Operas solistes Rita Zelmane un Laima Andersone-Silāre ar koncertmeistari Vilmu Cīruli 1971. gada septembrī 75. dzimšanas dienā iepriecināja divu pasaules karu dalībnieku, latviešu strēlnieku Ansi Šponbergu. Māksli­- niecēm vēlreiz sirsnīgs paldies par atsaucību tajos tālajos septiņdesmitajos gados, jo viņas ir mūsu vidū. Muzejā labprāt ciemojās arī Elfrīda Pakule un Aleksandrs Daš­kovs. 5. Zemgales latviešu strēlnieku pulka strēlnieks Ēvalds Valters, Dailes teātra aktieris, kopā ar saviem jaunajiem kolēģiem iepriecināja ar Aleksandra Čaka dzeju par latviešu strēlniekiem.

Sākoties M. Gorbačova «perestroikai», Dailes teātris veidoja izrādi «Mūžības skartie» pēc A. Čaka tāda paša nosaukuma darba motīviem un aicināja muzeju talkā. Ar Ē. Valteru un abiem aktieru sastāviem izstaigājām strēlnieku cīņu vietas Tīreļpurvā, Ložmetējkalnā. Pie Piņķu dievnama Ēvalds Valters nolasīja A. Čaka «Sprediķi», uzbūra jūlija dienu, kad, ejot uz Smārdes pozīcijām, pulku komandieris Jukums Vācietis uzrunāja savus vīrus, atgādinot: «Rītu kauja. Atkal. Bet jūs zināt:/ Cīņā iet ir brīvu vīru daļa, / Cīņā mirt ir brīvu vīru daļa, / Lai pēc tam kā dzīva, liela elpa / Augšup celtu visu savu tautu.» 1987. gada 21. decembrī notika iestudējuma pirmizrāde. Tai brīnišķīgu mūziku bija uzrakstījis Arturs Maskats, ļaujot ieskanēties gan Ziemassvētku dziesmas un tautas lūgsnas «Dievs, svētī Latviju» melodijai. Tauta novērtēja izrādi un visu dzirdēja un saprata, arī meitenes uznācienu ar sarkano jaciņu un balto blūzīti, saucot strēlniekus mājās… Tā nu dailēnieši savā veidā atgādināja gan par strēlniekiem, gan brīvās Latvijas karogu. Tas bija trešās atmodas prologs. Bet līdz tam arī pats muzejs bija kļuvis par savdabīgu saikni ar sabiedrību un, kaut bija Revolūcijas muzeja filiāle, dzīvoja savu neatkarīgu dzīvi. Muzeja rosība vadībai ne vienmēr patika, īpaši televīzijas raidījumi. Vērīgas acis un ausis sekoja teiktajam un pat mūzikai. Arī strēlnieku vidū bija nikni lielā bubuļa «buržuāziskā nacionālisma» pretinieki un saskatīja to pat dziesmā «Mūžam zili ir Latvijas kalni», ko muzejā dziedāja vīru koris «Dziedonis» Imanta Kokara vadībā. Par tām peripetijām, kam nācās iziet cauri aizvadītajos gados, citā reizē. Arī par sadarbību ar izcilo kinorežisoru Hercu Franku, Andri Slapiņu un Juri Podnieku, par neaizmirstamo Edgaru Kauliņu — kolhoza «Lāčplēsis» priekšsēdētāju, par latviešu strēlnieku no 5. Zemgales pulka rakstnieku Voldemāru Branku, strēlnieku bērniem un viņu likteņiem. 1988. gada martā muzejā atklāja izstādi «Staļiniskā režīma upuru piemiņai», kurā pirmo reizi parādījām arī Latvijas armijas virsnieku, bijušo latviešu strēlnieku, likteņus pēc Latvijas okupācijas 1940. gada 17. jūnijā.

Gruzijā atceras latviešu admirāli

Juris Ciganovs,
Dr. hist., Latvijas Kara muzeja direktora vietnieks.

Foto — No Latvijas Kara muzeja krājuma.

Pagājušā gada 27. novembrī, klātesot Latvijas Valsts prezidentam Andrim
Bērziņam, Gruzijā, Batumi pilsētā, pie Valsts Jūras akadēmijas ēkas atklāja piemiņas plāksni ievērojamajam latviešu karavīram, jūrniekam, Latvijas Kara flotes pēdējam komandierim Teodoram Spādem. Liktenis bija lēmis, ka pirmajam latviešu admirālim karavīra gaitas bija jāiziet arī šajā no dzimtenes tik tālajā zemē. Bet arī Gruzijā atceras latviešu kara jūrnieku, kuru ar šo zemi saista īsa, bet spilgta epizode viņa bagātajā
karavīra mūžā.

Kara flotes virsnieki uz «Virsaiša» klāja, vidū — kapteiņleitnants Teodors Spāde un admirālis Arhibalds Keizerlings.
Kara flotes virsnieki uz «Virsaiša» klāja, vidū — kapteiņleitnants Teodors Spāde un admirālis Arhibalds Keizerlings.

Teodors Spāde dzimis 1891. gada 7. martā Ventspilī. Viņa pirmā iepazīšanās ar jūru notika uz tēvam Jurim piederošajiem nelielajiem buriniekiem. Ģimene pelnīja iztiku ar zvejniecību, un ietaupītā rocība bija pietiekama, lai izskolotu visus bērnus. Teodoram bija iespēja doties uz Vidzemes guberņas galvaspilsētu Rīgu un tur mācīties reālskolā, kuru viņš sekmīgi pabeidza 1909. gadā. Studijas bija jāturpina, un Teodors Spāde iestājās Rīgas Politehniskā institūta Mehānikas fakultātē. 1913. gadā nākamais admirālis piedalījās ekspedīcijā uz Sibīrijas upēm pa Ziemeļu Ledus okeānu. Tā kā šī mācību iestāde ar jūrniecību bija saistīta visai nosacīti, tad jāpieņem, ka šai ekspedīcijai bija kāds sakars ar tēvabrāļa Kārļa darbību Krievijas ziemeļos — Kārlim Spādem Arhangeļskā piederēja veikals. 1914. gada pavasara beigās T. Spāde savas studijas beidza, ar izcilnieka krūšu nozīmi absolvējot minēto fakultāti.

Pēc Pirmā pasaules kara sākuma T. Spādi 1914. gada jūlijā mobilizēja, ieskaitīja Baltijas jūras kara flotē, un viņš devās uz jūras virsnieku skolu Petrogradā. Pēc pārbaudījumu nokārtošanas viņš šo skolu pabeidza 1915. gadā un tika nosūtīts uz Melnās jūras kara floti.

Jau no pirmajām kara dienām kļuva skaidrs, ka lielākas jūras kaujas Melnajā jūrā izpaliks. Tur operējošā Turcijas flote bija salīdzinoši neliela — tās kodols bija caur Bosfora šaurumu Melnajā jūrā 1914. gada 11. augustā turku ielaistie Vācijas kreiseri «Goeben» un «Breslau», kurus Turcijas valdība no saviem sabiedrotajiem drīz vien nopirka. «Goeben» pirkums turku flotes spēku Melnajā jūrā palielināja divkārt, jo tas bija jaunākās konstrukcijas līnijkreiseris, kuram Krievijas flotē nebija analoga. Lielais ātrums (27 mezgli) padarīja to gandrīz nepanākamu (ātrākais Krievijas kuģis Melnās jūras flotē attīstīja 16 mezglu ātrumu). Tieši sadursme ar šiem diviem Vācijā būvētajiem Turcijas karakuģiem bija
25 gadus vecā mičmaņa Teodora Spādes ugunskristības. 1915. gada 18. novembrī Krievijas Melnās jūras flote piecu līnijkuģu un trīs kreiseru sastāvā atgriezās no Trapezunda bombardēšanas. Mičmanis Spāde kā jaunākais virsnieks dienēja uz līnijkuģa «Ivan Zlatoust». Negaidīti kuģu karavāna Sevastopoles akvatorijā sastapās ar turku kreiseriem «Goeben» un «Breslau», uzsākot ar tiem kauju. «Goeben» tika smagi bojāts, taču Melnās jūras flotes augstāko virsnieku nemākulības dēļ tas paspēja atrauties no sekotājiem un pazust.

1916. gadā T. Spāde piedalījās karadarbībā kā torpēdkuteru «Svirepij» un «Stremiteļnij» komandieris. Par varonību karā uz jūras Melnās jūras flotes pavēlnieks admirālis Kedrovs jauno mičmani personiski apbalvoja ar Sv. Annas ordeņa IV šķiru. Vēlāk T. Spāde saņēma arī šī paša apbalvojuma III šķiru, kā arī Sv. Staņislava ordeņa III šķiru. Februāra revolūciju un sekojošās jukas Krievijā T. Spāde sagaidīja kā kuģu brigādes štāba virsnieks. Šajā amatā viņš bija arī, kad 25. oktobrī Petrogradā notika lielinieku inspirētais apvērsums. Vecā Krievijas armija un flote juka kopā, kareivji paši vēlēja savus komandierus, notika nevēlamo virsnieku atlaišana, sākās pirmās represijas. T. Spāde palika uzticīgs Krievijas impērijai dotajam zvērestam, nebija jau arī citas izejas — līdz Latvijai bija tālu un atgriezties tajā nebija nekādas citas iespējas.

Jukas un neskaidrība par nākotni, kā arī nepatika pret lieliniekiem lika viņam meklēt alternatīvu. Krievu armijas Kaukāza fronte pamazām kļuva par pulvera mucu, kas gaidīja dzirksteli, lai uzsprāgtu. Tur bija koncentrēti ap 200 000 karavīru, kuru kaujas garu jau bija saēdusi lielinieku propaganda. Stingras varas nebija, uzradās virkne visādu mazu atamanu vai citādu vadonīšu, kas laupīja gan pasaules revolūcijas, gan Krievijas Satversmes sapulces, gan vietējo kazaku «republiku», gan citu neeksistējošu varu vārdā. Melnās jūras floti sāka izvazāt. Savu daļu no Krievijas flotes pieprasīja 1917. gadā pasludinātā Ukrainas Centrālās Radas Tautas republika, ko vadīja hetmanis Aleksandrs Skoropadskis. Redzēdami, ka tā ir iespēja kaut mazumu izglābt no anarhijas un haosa, kas aizvien vairāk sāka valdīt gan Melnajā jūrā, gan tās krastos, daļa jūras virsnieku ar saviem karakuģiem iestājās jaundibinātajā Ukrainas flotē. Ukrainas flote bija kaujas vienība vairāk vārda pēc, jo kuģiem trūka degvielas un jūrā tie gāja ļoti reti

Kapteiņleitnants Teodors Spāde ar «Virsaiša» jūrniekiem pēc apbalvošanas, 1932. gads.
Kapteiņleitnants Teodors Spāde ar «Virsaiša» jūrniekiem pēc apbalvošanas, 1932. gads.

Kad 1918. gadā no Aizkaukāza sāka gāzties lielinieku apstulbināto un demoralizēto karavīru pūļi, Skoropadska armija nespēja tos atvairīt, nedz arī turēties pretī Ukrainā iebrūkošajai Krievijas Sarkanajai armijai. T. Spāde šajā laikā jau bija pārgājis Gruzijas Tautas republikas dienestā, kļūdams par Aizkaukāza flotes Kuteru diviziona komandieri Batumi pilsētā. Protams, kāds var pārmest šādu mētāšanos no vienas varas pie otras, taču jāatceras, kādā laikā tas viss notika. Līdz Latvijai bija tālu, un nebija skaidrs, kas tur notika, bet bija jādzīvo. Šinī laikā, 1918. gada martā, T. Spādem jau pusgadu bija ģimene. Dienot Melnās jūras kara flotes kuģu brigādes štābā Batumi, viņš iepazinās ar skaistu gruzīnieti Nadeždu Švelidzi-Petrovu. Abi bija neprātīgi iemīlēju­- šies un jau tanī pašā 1917. gadā, kādā sau­lainā maija dienā salaulājušies. Laulības notika Batumi pareizticīgo baznīcā, un no tā laika T. Spādes dokumentos par konfesionālo piederību tiek norādīts — pareizticīgais. T. Spādem, dienot svešā malā starp svešiem cilvēkiem, nebija iespējams piedalīties luterāņu baznīcas ceremonijās, tāpēc līdzīgi daudziem latviešu virsniekiem, kuri ilgu laiku bija tālu prom no dzimtenes, viņš atzina sevi par piederīgu pareizticīgo baznīcai, cilvēciski nekad neizjuzdams lielu atšķirību starp šīm konfesijām.

Ģimene bija jāuztur, un to Teodors Spāde vislabāk spēja, darot to darbu, ko mācēja. Gruzijas valdība, mēģinot nostiprināt savu jaunizveidoto armiju, savukārt dienestā ņēma visus, kas to vēlējās, nešķirojot tautības un partijas piederību. Pusi no Gruzijas armijas virsniecības sastāva veidoja krievi un ukraiņi, bija daudz armēņu. Starp jūras virsniekiem gruzīnu bija ļoti maz. Arī karakuģu Gruzijas valdībai bija maz — tikai daži.

Sabrūkot Kaukāza frontei un visai milzīgajai krievu armijas karavīru masai strauji dodoties mājup uz Iekškrievijas rajoniem, Aizkaukāzā aktīvu darbību sāka Turcijas karaspēks, savu galveno triecienu vēršot pret Gruzijas un Armēnijas republikām. Turcijas mērķis bija iznīcināt šīs valstis, anektēt to teritorijas, kā arī sagrābt Aizkaukāzā esošās lielās, vēl neskartās Krievijas armijas munīcijas un ieroču noliktavas. Turcija cerēja sagrābt arī bijušās Melnās jūras kara flotes kuģus. Jūnijā Turcijas kara­spēks ieņēma Batumi, Gruzijas flotes galveno bāzi, taču praktiski visus karakuģus jūrnieki paspēja aizvest no ostas, evakuējot tos uz Suhumi un Novorosijsku, bet tos kuģus, kuri nebija kārtībā, nogremdēja pie ieejas ostas akvatorijā.

Mičmanis T. Spāde turku uzbrukuma laikā atradās Batumi cietoksnī un līdz ar visu garnizonu krita Turcijas armijas gūstā. Par viņa atrašanos gūstā ziņu nav. Zināms ir tikai tas, ka tā paša gada oktobrī no gūsta viņš atbrīvots, iespējams, ar sievas radinieku palīdzību (atbrīvošanai no gūsta vajadzēja galvojumu un, iespējams, arī prāvu kukuli), un atgriezies Batumi.

Vēlāk T. Spāde no dienesta Gruzijas kara flotē aizgāja, iestājoties Dienvidkrievijas brīvprātīgo armijā. No 1919. gada dienēja uz Melnās jūras kuģiem, bet, kad krievu pretlielinieciskais karaspēks cieta sakāvi, kopā ar to evakuējās uz Konstantinopoli, kur 1920. gada novembrī pieņēma Latvijas pilsonību un kopā ar sievu Nadeždu beidzot atgriezās Latvijā.

1926. gadā T. Spāde iestājās dienestā Latvijas armijā. Viņš dienēja Jūras novērošanas dienestā, vēlāk tika nosūtīts uz mācībām Francijas Jūras kara akadēmijā, kuru pabeidza 1928. gadā. 1929. gadā kļuva par karakuģa «Virsaitis» komandieri, no 1931. gada bija Jūras krastu aizsardzības eskadras komandieris, bet no 1938. gada — Kara flotes komandieris. 1938. gadā T. Spādem piešķirta augstākā flotes dienesta pakāpe — admirālis. Gadu iepriekš T. Spāde pārdzīvoja personisku traģēdiju — pēc smagas slimības nomira viņa sieva.

Padomju vara latviešu admirāli izsūtīja: 1941. gada jūnija deportāciju vilnī viņš nokļuva padomju soda nometnēs Tomskas apgabalā, Ekibaztuzā un Džezkazganā. Arī pēc atbrīvošanas no nometnēm padomju varas iestādes neļāva admirālim atgriezties dzimtenē, un viņa mūžs aprāvās Temirtau, Kazahijas PSR, 1970. gadā. 1990. gadā pirmo latviešu admirāli pārbedīja Rīgas Meža kapos.

Mums raksta

.. Grāmatā «Admirālis Teodors Spāde», kura izdota 2002. gadā izdevniecībā «Valters un Rapa», var izdalīt divas principiāli dažādas tēmas, kuras aptver visu Teodora Spādes dzīvi. Vēsturnieks Juris Ciganovs veidojis biogrāfijas sadaļu, bet Mārtiņš Bisters rakstījis par admirāļa pārbedīšanu 1990. gadā. Abas tēmas ir vienādi dramatiskas, jo runā par viena cilvēka varonību, kurš, izgājis gulaga elles lokus, nezaudēja cilvēka cieņu, un par nelielas entuziastu grupas varonību, kura no Kazahstānas pilsētas Temirtau atveda Latvijā admirāļa mirstīgās atliekas.

story-spade-2

Kad man šo grāmatu drīz pēc tās izdošanas uzdāvināja Valdis Kursietis ar vārdiem, ka tajā esot epizodes, kas saistītas ar Gruziju, es to izlasīju vairāk kā literāru sacerējumu ar traģisku sižetu. Jā, tur ir stāsts par Teodora Spādes dzīvi un darbu Batumi, bet man tas viss likās kā epizode admirāļa dzīvē.

Taču liktenis man lika atgriezties pie Teodora Spādes personas. 2012. gada 23. jūnijā, kad pie manis mājās pulcējās ļaudis, lai mazliet palīgotu, starp ciemiņiem bija arī Valdis Kursietis. Pavisam negaidīti ieradās arī kāds svešs viesis — gruzīns Badri Goguadze. Un ieradās viņš ne jau Līgo dēļ, bet pārsteidza mūs ar savu vēlēšanos uzzināt pēc iespējas vairāk par Latvijas admirāli Teodoru Spādi. Viņš bija izpētījis visu, ko vien var uzzināt, neprotot latviešu valodu, no interneta, viņam līdzi bija žurnāls «Arsenāls», kur bija pieminēts Teodors Spāde, bija arī viņa por-trets, bet  pats raksts bija veltīts Gruzijas jūras kara flotes veidošanas vēsturei.

Publikācijas gruzīnu valodā žurnālos «Arsenāls» un «EGOmag» un tulkotais T. Spādes dzejoļu krājums.
Publikācijas gruzīnu valodā žurnālos «Arsenāls» un «EGOmag» un tulkotais T. Spādes dzejoļu krājums.

Badri Goguadze (Tbilisi mērijas Militārā departamenta darbinieks) lūdza palīdzēt noskaidrot, kas par admirāli ir izlasāms latviešu valodā, jo, pētot sava radinieka
V. Goguadzes biogrāfiju, viņš ir atradis dokumentus, kas apliecina, ka abi jūrnieki ir bijuši kolēģi un bijuši pazīstami. B. Goguadze uzskata, ka seši gadi, kuri pavadīti Melnajā jūrā un Batumi, ir tas pamats, uz kura veidojās Teodora Spādes militārā karjera Latvijā, izaugot no ierindas mičmaņa līdz admirālim. Arī fakts, ka Teodors Spāde bija apprecējis gruzīnieti — Nadeždu Švelidzi,  Badri Goguadzi sajūsmināja. Gruzijā dzīvojošo latviešu sieviešu acīs tas ir vairāk vai mazāk ikdienišķi, jo mēs esam jaukto ģimeņu locekļi, mums aug bērni un mazbērni, kuros tek gan latviešu, gan gruzīnu asinis, bet mūsu jaunais paziņa par šo faktu nespēja runāt bez sajūsmas. Pamazām viņa sajūsma pārņēma arī mani. Es otrreiz sāku lasīt grāmatu par admirāli jau ar citām acīm, un tas man vairs nebija parasts «stāsts par vienu no cilvēkiem». Tulkoju veselas nodaļas Badri Goguadzem. Un tagad man gribas atkārtot Mārtiņa Bistera teikto: «Un tomēr ir vērts, lai par tādu personību kā T. Spāde saglabātos viss teiktais, pat maznozīmīgs sīkums» (120. lpp.). Ja Gruzijā ir cilvēks, kurš grib visu zināt par mūsu tautieti — admirāli Teodoru Spādi, kurš ir sācis pēc savas iniciatīvas darbības, kuru mērķis ir novērtēt Teodora Spādes dzīves gadus, kas viņu saistīja ar Gruziju un Gruzijas jūras kara floti, kurš uzskata, ka Latvijas un Gruzijas attiecības šodien ir tādā līmenī, ka Gruzijai ir pienākums padomāt par admirāļa vārda iemūžināšanu, es nolēmu, ka viņam ir jāpalīdz un iepazīstināju viņu ar Jāni Dreimani, Latvijas vēstniecības militāro atašeju. Tas sadarbībai deva jaunu virzienu un pavisam citu toni.

2014. gada pirmajā pusē B. Goguadze žurnālā «Arsenāls» publicē rakstu par Teodora Spādes dienestu Melnās jūras kara flotē. Savu stāstu viņš sāk ar ļoti tradicionālu epizodi — dzīrēm Batumi pilsētā par godu Spādes kāzām pēc laulību ceremonijas pareizticīgo baznīcā. Gruzīnu kultūrā viesu galdam, dzīrēm ir ļoti liela nozīme — tā ir savdabīga komunikācija, kur katram galda dalībniekam ir sava loma, bet tamada ir šīs komunikācijas režisors. Pie galda nav nekā nejauša. Ja par jums nav uzsaukts tosts, tas ir milzīgs aizvainojums, un ir jādomā — kāpēc? Pēc maniem novērojumiem, tam visam ir komplimentārs raksturs, pie kā jāpierod, un tas viss jāuzņem ar pienācīgu uzmanību.

Jūlija sākumā žurnālā «EGOmag» tiek publicēts plašāks un daudz romantiskāks raksts, kura autore ir B. Goguadzes meita Tea Goguadze. Tajā ir daudz fotogrāfiju, to skaitā arī Mārtiņa Bistera uzdāvinātā admirāļa sievas Nadeždas Švelidzes ģīmetne, kas fotografēta Rīgā 1937. gadā. Ir gruzīnu mākslinieku gleznu reprodukcijas. Par šo rakstu var teikt, ka tā ir mākslinieka fantāzija, kura ir uzrakstīta ar lielu mīlestību.

B. Goguadze iepazīstināja mani ar dzejnieku Kobu Čumburidzi, kurš palūdza pārtulkot Teodora Spādes dzejoļus, lai varētu tos atdzejot gruzīniski. Trīs dzejoļi ir gatavi un jau ceļo feisbukā. Teodora Spādes dzejolis «Lūgšana», ar kuru sākas grāmata «Admirālis Teodors Spāde», ir kļuvis slavens un ieguvis atzinību, jo emocijas, kuras tajā paustas, ir ļoti tuvas gruzīnu tautai. Tā ir Dzimtenes mīlestība un ticība Dievam.

Mans vīrs Dāvids Jakobidze, piedaloties mūsu sarunās un iepazīstot admirāļa bio-grāfiju, arī kļuva par šo aktivitāšu dalībnieku, un Teodora Spādes vārds tagad ir izskanējis no starptautiskas konferences tribīnes, paužot vēlējumu iemūžināt mūsu tautieša nopelnus.

Gruzijas latviešu biedrības «Ave Sol!» konferences dalībnieki — pirmais no kreisās Badri Goguadze, raksta autore Regīna Jakobidze, trešais — Latvijas vēstniecības militārais atašejs Jānis Dreimanis.
Gruzijas latviešu biedrības «Ave Sol!» konferences dalībnieki — pirmais no kreisās Badri Goguadze, raksta autore Regīna Jakobidze, trešais — Latvijas vēstniecības militārais atašejs Jānis Dreimanis.

Gruzijas latviešu biedrībā «Ave Sol!» 2014. gada februārī notika neliela konference, kuras uzdevums bija iepazīstināt Gruzijas latviešus ar to, ko mēs zinām par mūsu tautieti admirāli Teodoru Spādi, jo tālākajās darbībās mums būs vajadzīga kolektīva rīcība.

Šā gada [2014.] vasarā tikos ar Mārtiņu Bisteru Latvijā, un viņš mani laipni uzņēma savās mājās Mellužos. Vai varat iedomāties — šī cilvēka darba kabinetā pie sienas karājas Teodora Spādes portrets! Ne ikona, ne kāda Latvijas prezidenta portrets. Apsolītās stundas vietā mēs runājām veselu darba dienu — astoņas stundas, un es uzzināju par mūsu admirāļa pārbedīšanu 1990. gada pavasarī daudz tādu detaļu, par kurām grāmatā nebija rakstīts.

Pie admirāļa Teodora Spādes kapa Latvijas Jūras akadēmijas rektors viceadmirālis Jānis Bērziņš un «galvenās» meklētājas Medeja Skrule un Anna Jakobidze.
Pie admirāļa Teodora Spādes kapa Latvijas Jūras akadēmijas rektors viceadmirālis Jānis Bērziņš un «galvenās» meklētājas Medeja Skrule un Anna Jakobidze.

Būdama Latvijā, vēlējos apmeklēt arī Teodora Spādes kapa vietu Otrajos Meža  kapos. Kopā ar savām mazmeitām, pēc Mārtiņa Bistera norādījumiem pa telefonu, meklējām, bet neatradām. Un tad palīdzēja gadījums — Rīgas Latviešu biedrībā iepazinos ar Latvijas Jūras akadēmijas rektoru viceadmirāli Jāni Bērziņu, kas piekrita kopā ar mums aizbraukt uz Meža kapiem. Paldies viņam par izrādīto laipnību.

Diemžēl tas, ko atradām, mani samulsināja: neskatoties uz milzīgo pieminekli, nerodas iespaids, ka tas ir Teodora Spādes memoriāls. Tie ir ģimenes kapi ar vairākām kopiņām, un papardes, kas sastādītas T. Spādes pieminekļa priekšā, aizsedz uzrakstu «Mūs vieno Latvijas svētais vārds». Kad izteicu savas domas Mārtiņam Bisteram, viņš izstāstīja, ka 1990. gadā, vēl padomju laikā, Teodora Spādes nozīme Latvijas vēsturē netika atzīta un nebija dota atļauja viņu pārbedīt Brāļa kapos, kā to lūdza entuziastu grupa. Jādomā, ka šodien tā varētu būt tēma, par kuru var runāt un pieņemt jaunu lēmumu.

Nobeidzot savu stāstu par latviešu admirāli Teodoru Spādi un viņa darbību Gruzijā, gribu atgādināt, ka 2016. gada martā būs viņa 125 gadu jubileja, un mums — gan Latvijā, gan Gruzijā — ir vēl laiks sagatavoties tai.

Regīna Jakobidze,
Latvijas Goda konsule Gruzijā 1997.—2011. g., Gruzijas latviešu biedrības «Ave Sol!» priekšsēdētāja 1994.—2010. g., Tbilisi Valsts universitātes profesore
2014. gada 31. oktobrī Gruzijā, Tbilisi 

Augškurzemes partizānu pulks

Juris Ciganovs,
Dr. hist., Latvijas Kara muzeja direktora vietnieks.

Foto — No Latvijas Kara muzeja krājuma.

Šā gada 28. februārī aprit 120 gadi kopš Latvijas armijas ģenerāļa, ievērojamā Latvijas kara aviācijas organizētāja un lidotāja Jāņa Indāna dzimšanas dienas (par viņa dzīvesgājumu skat. rakstu «Latviešu aviācijas ģenerāļa liktenis» «Tēvijas Sarga» 2005. gada 3. nr.). Šoreiz — par kādu spilgtu epizodi Latvijas Neatkarības kara laikā, proti, par J. Indāna organizētā Augškurzemes partizānu pulka darbību.

 

1919. gada pavasarī sarkanais terors lielinieku kontrolētajā Latvijas teritorijā bija sasniedzis savu kulmināciju. Daudzi iedzīvotāji, vairoties no lielinieku represijām, bēguļoja. Padomju Latvijas armijas aizmugurē sāka darboties pretlielinieciskās nacionālo partizānu grupas, kuras tautā dēvēja par zaļajiem, mežabrāļiem u. c.

Virsleitnants Jānis Indāns pie pusautomātiskā zenītlielgabala.
Virsleitnants Jānis Indāns pie pusautomātiskā zenītlielgabala.

Latvijas teritorijā darbojās četras lielākās zaļo grupas. Viena no tām bija t. s. Veckalniņa partizāni, kurus lielinieki sauca par Zaļā Artura bandu. Šī grupa darbojās Vidzemē, Cēsu un Smiltenes apkārtnē, to vadīja Arturs Veckalniņš (Zaļais Arturs). 1919. gada aprīlī Zaļā Artura banda uzbruka Cēsu cietumam, atbrīvojot no tā visus lielinieku gūstekņus. Gulbenes apkārtnē darbojās Malienas partizānu vienība kapteiņa Jūlija Ērgļa vadībā, bet Balvu mežos bija nodibinājusies vienība, kuru vēlāk nosauca par Latgales partizānu pulku, un to vadīja vēlākais pulkvedis — leitnants Jānis Vīndedzis. Pazīstami ar savu darbību Sēlijas mežos kļuva arī Augškurzemes partizāni.

Pirmie nelielie nacionālo partizānu pulciņi Augškurzemē jeb Sēlijā sāka parādīties maijā, pēc Rīgas atbrīvošanas no lielinieku varas. Šīs no vietējiem iedzīvotājiem stihiski veidotās, slikti organizētās un apbruņotās grupas cerēja paātrināt Sarkanās armijas vienību atkāpšanos un pasargāt savus vietējos īpašumus un saimniecības no izlaupīšanas, ar ko nereti nodarbojās lielinieku marodieri. Atsevišķas partizānu grupas darbojās Kaldebruņas—Bebrenes un Dvietes apkaimē, Rubeņu—Podumajas rajonā, bet mazākā grupa Ilzes—Akmeņupes—Jelovkas apdzīvoto vietu tuvumā. Šo stihiski izveidojušos grupu bruņojumā bija no zemes izraktās šautenes un patronas, medību bises un lielinieku aktīvistiem atņemtie revolveri.

«Maija mēnesī, līdz lielinieku izdzīšanai no Rīgas mēs savās meža slēptuvēs bijām nedroši un nekur aktīvi neparādījāmies. Nevarējām arī koncentrēties lielākos pulciņos, jo pa ceļiem un sētām visapkārt staigāja visādi sarkanās armijas revizori, komisāri un izpildu komitejas varas vīri. Sastopoties pa 2—3 vīri, mēs pārspriedām dažādus frontes jautājumus un sakarā ar to arī paši savu stāvokli. Tā apspriežoties, mēs pārliecinājāmies, ka mūs visus vada viena doma — ne par kādu maksu neiet līdzi sarkanajai armijai uz Krieviju, bet slēpties mežos un izdevīgā brīdī pacelt mūsu vājos ieročus par savu tēvu zemi,» — tā par šo laiku raksta bijušais Augškurzemes partizānu pulka 3. rotas komandieris kapteinis Jānis Valdmanis.

8. jūnijā partizānu grupa, cenšoties aizkavēt lielinieku rekvizēto lopu izvešanu uz Līvāniem, uzbruka Gārsenes pagasta mājai, kur bija izvietojusies pagasta izpildkomiteja. Lai arī uzbrukums vairāk bija demon-stratīva rakstura, tomēr tas izraisīja plašu rezonansi Ilūkstes apriņķa iedzīvotāju vidū. «Par šo notikumu ļaudīs jo ātri izplatījās dažādas valodas, viena par otru fantastiskāka. Mūsu rindas mežā vairojās, un 9. jūnijā mēs jau bijām kopā 16 bruņoti vīri,» atceras J. Valdmanis. 9. jūnijā Gārsenē ieradās lielinieku soda ekspedīcija 50 bruņotu sarkanarmiešu sastāvā. Partizāni pret šo vienību atklāja uguni no meža, bet sava nelielā skaita dēļ atklātā kaujā iesaistīties nespēja. Soda ekspedīcija, ciešot zaudējumus, neuzdrošinājās uzbrukt partizāniem un bija spiesta atkāpties. 10. jūnijā partizānu vienība virsleitnanta Īvāna vadībā uzbruka un padzina kādu sarkanarmiešu vienību no Bebrenes muižas.

13. jūnijā Rubeņu muižā ieradās virsleitnants Jānis Indāns un paziņoja, ka viņš sāk dibināt lielāku karaspēka daļu no Augškurzemes mežos esošajām partizānu grupām. Šajā pašā dienā Lietuvas armijas Panevēžas grupas komandieris izdeva pavēli par atļauju J. Indānam formēt karaspēka grupu no Augškurzemes mežos esošajiem bruņotajiem partizāniem un uzņemt šo karaspēka vienību Lietuvas armijas operatīvajā pakļautībā un apgādībā kopējai cīņai pret lieliniekiem. 19. jūnijā atļauju pulka dibināšanai deva Lietuvas armijas virspavēlnieks ģenerālis Silvestrs Žukausks.

indans-scan0017Jānis Teodors Indāns (1895—1941), ģenerālis. Dzimis 28. februārī Gārsenes pagasta «Indānos», lauksaimnieka ģimenē. 1916. gadā beidzis Viļņas ķīmiski tehnisko vidusskolu. 1916. gada oktobrī beidzis Petrogradas tehniskās artilērijas skolu, praporščiks. Dienējis Krievijas 5. armijas štāba artilērijas daļā. 1917. gada aprīlī ievainots, oktobrī kontuzēts. Podporučiks (1917. IX). 1918. gada februārī kritis vācu gūstā, no kura atgriezies decembrī, dzīvo Gārsenes pagastā. 1919. gada sākumā trīs mēnešus atrodas lielinieku apcietinājumā. 1919. gada aprīlī mobilizēts Sarkanajā armijā; jūnijā dezertējis un pārgājis fronti.

1919. gada 13. jūnijā Lietuvas armijas virspavēlniecības pakļautībā sācis organizēt Augškurzemes partizānu pulku, tā komandieris (virsleitnants), no jūlija — arī Ilūkstes apriņķa kara komandants, no augusta — 3. Jelgavas kājnieku pulka bataljona komandieris. 1920. gada janvārī ieskaitīts Aviācijas parka lidotāju skolā par teorētisko disciplīnu pasniedzēju. Pabeidzis 1. lidkursu, kapteinis. No 1920. gada oktobra dien Armijas galvenajās mehāniskajās darbnīcās, virsnieks, no 1921. gada aprīļa — Aviācijas divizionā (no 1926. gada Aviācijas pulks). No 1922. gada diviziona komandiera palīgs, no 1923. gada — Aviācijas skolas priekšnieks, pulkvedis—leitnants (1925.). 1927.—1928. gadā arī žurnāla «Aizsargs» redaktors un redakcijas kolēģijas loceklis. 1928.—1929. gadā kara aģents (militārais priekšstāvis) Lietuvā. 1930.—1932. gadā studējis LU tiesību zinātnes, pulkvedis (1930.). No 1934. gada pildījis arī civilās aviācijas inspektora pienākumus. No 1935. gada augusta Aviācijas pulka komandieris, no 1937. gada civilās aviācijas inspektors Tehniskās divīzijas pārvaldē. 1938. gadā iecelts arī par sakaru virsnieku Latvijas Aizsargu organizācijas aviācijas rīcībā. Latvijas Aizsardzības biedrības valdes loceklis.

No 1940. gada 21. augusta armijas aviācijas priekšnieks, ģenerālis (1940. VIII), novembrī atvaļināts. 1941. gada 14. martā apcietināts. 1941. gada 18. jūnijā Maskavā piespriests nāvessods, kas drīz izpildīts.

Izmantota «Latvijas armijas augstākie virsnieki.
1918—1940/ Biogrāfiska vārdnīca».
Sast. Jēkabsons Ē., Ščerbinskis V. — Rīga, 1998.

Reālā pulka dibināšana sākās 22. jūnijā Asares muižā, kur bija izvietots jaundibināmās vienības štābs. Pulka komandiera pavēlē nr. 1 norādīts, ka šajā dienā pulka sastāvā ietilpst 161 karavīrs pēc saraksta. Tāpat pavēlē minēts, ka J. Indāns pulka dibināšanas un tālākās darbības sakarā ir sakontaktējies ar Ziemeļlatvijas brigādes 1. Valmieras pulka komandieri pulkvedi Jūliju Jansonu. Regulāru sakaru ar Ziemeļlatvijas brigādi gan tobrīd Augškurzemes partizāniem nebija, izņemot 18. jūnijā no 1. Valmieras kājnieku pulka saņemto sūtījumu: 10 šautenes un 4000 patronas. 23. jūnijā pulka komandieris J. Indāns izdeva proklamāciju visiem iedzīvotājiem, ka Augškurzemes partizānu pulks ir vienīgā likumīgā vara novadā un apsolās cīnīties par neatkarīgu Latvijas Republiku, par tās likumīgo valdību atzīstot K. Ulmaņa vadīto Latvijas Pagaidu valdību Liepājā. Tobrīd K. Ulmaņa valdība vēl atradās uz kuģa «Saratov», reālas varas Kurzemē tai nebija, un acīmredzot tāpēc J. Indāns pagaidām vēl nemēģināja uzņemt sakarus ar J. Baloža komandēto Latviešu atsevišķo brigādi jeb Dienvidlatvijas armijas grupu.

Augškurzemes partizānu pulks savā turp­- mākajā kaujas darbībā atradās Lietuvas armijas vadības operatīvajā pakļautībā. Jūlija sākumā Lietuvas armijas Panevēžas atsevišķais bataljons atsūtīja sakaru nodibināšanai uz pulka štābu Asarē dažus sakarniekus, kas ievilka tiešo telefona līniju, un vairākus karavīrus. Augškurzemes partizānu pulka grupa piedalījās Lietuvas armijas uzbrukumā Daugavpilij 1919. gada 6.—11. jūlijā, nodrošinot Lietuvas armijas kreisā flanga piesegšanu un piedaloties kaujās pret lieliniekiem pie Bebrenes, ko ieņēma 10. jūlijā. Pēc kaujām pie Bebrenes pulks ieņēma aizsardzību līnijā Ancene—Rubene un gar Dau­- gavas krastu. Jūlija vidū bija nodibināti sakari ar jau apvienotās Latvijas armijas 4. Valmieras kājnieku pulku (bijušo Ziemeļlatvijas brigādes 1. Valmieras kājnieku pulku), kas bija izvietojies pie Līvāniem. Pulka štābs joprojām atradās Asarē. Šajā laikā pulkā pēc saraksta ir 600 vīru, pulks bija bruņots tikai ar strēlnieku ieročiem, bruņojumā 6 balsta ložmetēji un 8 rokas ložmetēji. Apgādē ar pārtiku pulks balstījās pamatā uz rekvizīcijām un brīvprātīgiem ziedojumiem no vietējiem iedzīvotājiem, jūlija beigās saņemot arī nelielus pārtikas sūtījumus no 4. (1.) Valmieras kājnieku pulka noliktavām. Tāpat pulka kaujas spēju nodrošināšanai bija izveidotas kurpnieku, skroderu, galdnieku, kalēju un ieroču remonta darbnīcas.

1919. gada 10. jūlijā, apvienojoties Dienvidlatvijas armijas grupai un Ziemeļlatvijas brigādei, tika izveidota vienota Latvijas armijas organizācijas un apgādes sistēma — resp. izveidota vienota Latvijas armija. Latvijas armijas vienotajā organizācijas sistēmā iekļāvās arī visas ārpus šīm divām brigādēm esošās separātās karaspēka vienības un grupas, tai skaitā arī Augškurzemes partizānu pulks. 9. augustā Latvijas armijas Kurzemes divīzijas komandieris pulkvedis Jānis Balodis izdeva pavēli, ar kuru Augškurzemes partizānu pulks tika ieskaitīts divīzijas sastāva vienā no tobrīd vēl vārdā nenosauktajiem kājnieku pulkiem. Vienlaikus pulks pārgāja pilnīgā Kurzemes divīzijas apgādībā ar ieročiem, pārtiku un kara materiāliem. 16. augustā šo vienību nosauca par 3. Jelgavas kājnieku pulku, un Augškurzemes partizāni veidoja šā pulka 3. bataljona pamatu. Turpmāk bijušie partizāni jau kā regulārās armijas karavīri piedalījās Latvijas Neatkarības karā cīņā pret P. Bermonta armiju un Latgales atbrīvošanā.

Latviešu strēlnieku simbols

1915. gada 19. jūlijā Krievijas Ziemeļrietumu frontes pavēlnieks ģenerālis Mihails Aļeksejevs apstiprināja «Pagaidu noteikumus par latviešu strēlnieku bataljoniem». Šī dokumenta 10. punktā teikts: «Latviešu bataljonu karavīri pie armijas apstiprinātā apģērba nēsā sevišķu krūšu nozīmi.» Nozīmes metu zīmējis mākslinieks Ansis Cīrulis, viņš ir arī strēlnieku bataljonu karogu autors. Nozīmei vajadzēja būt vienkāršai. Tās centrā atrodas stilizēta saule, kuru ietver ozollapu un skujkoku zaru vainags. Pāri pa diagonāli vainagu šķērso zobens, augšpusē centrā atrodas Krievijas impērijas varas simbols — divgalvainais ērglis. Nozīmes un pirmo trīs latviešu bataljonu karogu metus apstiprināja frontes pavēlnieks, un tos ieviesa dzīvē.

k-sn2 k-sn3 k-sn1

Kareivju krūšu nozīme tika štancēta no viena gabala (45×35 mm) misiņa plāksnes vai baltmetāla. Uz saules vairoga abpus zobenam redzami burti «Л.С.Б.» un «L.S.B.» (Latviešu strēlnieku bataljons). Kad 1916. gadā bataljoni pārtapa par pulkiem, mainījās arī uzraksti («Л.С.П.» un «L.S.P.»). Virsnieku krūšu nozīme bija gandrīz tāda pati kā kareivjiem, tikai izmēros lielāka (50×40 mm), vainags oksidēts, saule, zobens un ērglis pielodēti atsevišķi, nevis štancēti no viena gabala. Zobens parasti bija no sudraba ar zeltītu rokturi, arī saule un ērglis bija zeltīti. Virsnieku nozīmes tika izgatavotas Petro-gradas firmā «Erhard».

kr-nLaika gaitā strēlnieku nozīmes piedzīvoja dažādas izmaiņas, vecie simboli tika aizstāti ar jauniem. Arī strēlnieki frontē, lai īsinātu laiku kauju starplaikos, izgatavoja dažādus oficiālo strēlnieku nozīmju atdarinājumus no trofeju metāla. Beidzoties kariem, kad strēlnieki pulcējās vienkopus Latvijā, tika nodibināta Latviešu veco strēlnieku biedrība, kura par savu simbolu izraudzījās minēto strēlnieku nozīmi. Tās attēls bija uz biedru grāmatiņas vāka un arī uz 1931. gadā Rīgas pilsētas dāvātā karoga. Daudziem vecajiem strēlniekiem nozīme kara ceļos bija gājusi zudumā, tāpēc radās nepieciešamība izgatavot jaunas nozīmes. Tās pārsvarā tika taisītas no sudraba ar uzliktu saulīti, zobenu un ērgli, kuri bija zeltīti. Nozīmes centrā atradās vairogs, klāts ar sarkanu emalju (diametrs 40 mm). Šīs nozīmes izgatavotas 20. gs. 30. gados Rīgā, juveliera H. Banka darbnīcā. Šajā laikā pēc strēlnieku virsnieku krūšu nozīmju parauga tika izgatavotas arī mazās atloku nozīmes (25×20 mm), kuras bija nēsājamas pie civilapģērba.

Lai propagandētu latviešu strēlnieku krūšu nozīmi, Latviešu strēlnieku bataljonu organizācijas komiteja 1916. gada 16. martā izlaida speciālu atklātni.

Sagatavojis Gunārs Kušķis.

Uz Pasaules jumta. Tibeta

Edmunds Vītols,
NBS rezerves kapteinis.

Foto — no autora personiskā arhīva.

Sākums 2014. gada novembra un šā gada
janvāra numurā.

Himalaju ceļa ainavas Nepālā.
Himalaju ceļa ainavas Nepālā.

Beidzot visi traucāmies ar mūsu čīkstošo un dūmojošo autobusu ārā no Katmandu ielejas un sākām garo braucienu augšup un lejup pa Himalaju līkloču kalnu ceļiem. Mūsu lielās somas un līdzi ņemamā bagāža bija nostiprināta uz autobusa jumta. Brauciens bija ilgs, taču skaistiem Himalaju kalnu un ieleju skatiem pārbagāts. Aizrautīgi vēroju katru ceļā pamanīto ūdenskritumu, katru elpu aizraujošo ieleju ar iekoptajām rīsu audzēšanas terasēm, ar mazākiem un lielākiem ciematiņiem, ar vareniem kalnu upju skatiem. Vairākās vietās mūsu autobuss ilgstoši iesprūda satiksmes korķī, kas bija izveidojušies nobrukumu dēļ kalnos. Mazie auto, manevrējot uz kraujas malas, nemitīgi mēģināja apbraukt nogruvumu vietas, un ļaudis mūsu autobusā šausminājās par viņu pārgalvīgo rīcību, jo brīžiem viņu automobiļu riteņi ripoja pa pašu bezdibeņa malu. Vietām ceļu aizšķērsoja milzīgi koki, kas, izgāzti ar visām saknēm, gulēja šķērsām pāri ceļam. Nepāliešiem katrā ceļa posmā darbos bija iesaistīta kāda tehnikas vienība, traktors vai buldozers, acīmredzot šī ceļu nosprostojumu problēma bija ikdienišķa parādība, ar ko operatīvi jātiek galā, jo kalnu ceļš ir vienīgā satiksmes līnija, kas savieno galvaspilsētu Katmandu ar citiem reģioniem Nepālā.

Jo dziļāk bijām iebraukuši Himalajos, jo upēs ūdens kļuva dzidrāks. Bērneļi peldējās, sievietes mazgāja veļu, pa retam kādi vīri ar ķeselēm cēla zivis laukā no ūdens. Autobuss divas reizes piestāja ceļmalā lielajam autotransportam paredzētajās pieturvietās, lai ļaudis varētu nokārtoties un izstaipīt kājas. Mūsu autobusā kondicionieris laikam nekad nebija bijis un atvēsināties karstās dienas vidū varēja tikai caur atvērtajiem logiem, bet līdz ar gaisa plūsmu iekšā nāca arī izplūdes gāzes un putekļi. Taču tas bija tikai sākums, un neviens autobusā ne pret ko neprotestēja.

Ļaužu pūlis apstāj mūsu autobusu uz robežas.
Ļaužu pūlis apstāj mūsu autobusu uz robežas.

Kad sasniedzām pierobežas rajonu, bija jau pēcpusdiena. Atradāmies šaurā ielejā, un kalnu sienas bija izslējušās visapkārt, debesis varēja redzēt, tikai paceļot uz augšu zodu. Mūsu autobusu apstāja milzīgs vietējo ļaužu pūlis. Mūs pavadošie nepālieši aicināja visus kāpt ārā un kājām doties robežas virzienā. Es neticīgi klausījos pavadoņa vārdos, ka mūsu bagāža, kas bija uz autobusa jumta, droši tiks nogādāta Ķīnas pusē. Smīnu manī izraisīja arī tas, ka no mums visiem savāca pases, pasakot, ka vēlāk tās dabūsim atpakaļ. Neviļus nodomāju, ka šādā veidā daudzviet pasaulē ļaudis nonāk verdzībā — viņiem atņem mantas un dokumentus, un svešās valsts teritorijā viņi nokļūst negodīgu cilvēku varā. Taču apzinājos, ka tā bija mana izvēle doties šai ceļā. Nepāliešu pavadonis saprata manu smīniņu un, nezaudēdams humoru, noteica, ka tagad viss būs atkarīgs no individuālās karmas un katrs saņems pēc nopelniem.

Pierobežā valdīja haoss un ļaužu burzma, jo kustība notika abos virzienos, no Ķīnas uz Nepālu un pretējā virzienā. Taurēja un rūca automašīnas, ļaudis sasaucās un klaigāja, skaļi šalca upe aizā. Jāteic, ka pierobeža atradās salīdzinoši šaurā ielejā, ko no trim pusēm ieskāva stāvas klinšu sienas. Kad prasīju nepālietim, kur ir Tibeta, viņš atbildēja, ka šaipus klinšu sienas, kur pašreiz atradāmies, ir Nepālas teritorija, pāri tiltam ir Ķīna, bet tieši priekšā, kur pa stāvām klinšu sienām gāzās pretī upe, ir Tibeta. Šie ūdeņi brāžoties lejup no Pasaules jumta.

Bija organizētas pusdienvakariņas kādā ēstuvē, vēl esot Nepālas pusē, un šī bija mana pirmā un vienīgā ēdienreize šodien, labi, ka visas dienas laikā varēju padzerties savu līdzpaņemto ūdeni. Kā jau minēju, Nepālu un Ķīnu šķir šaura aiza, pa kuru tek kalnu upe, bet pāri tai ved Draudzības tilts, par ko lieliem burtiem vēstīja uzraksts ķīniešu, nepāliešu un angļu valodā.

Himalaju panorāma.
Himalaju panorāma.

Karma izrādījās labvēlīga, un šoreiz mums atdeva pases. Nepālas robežas formalitātes nokārtojām viegli un salīdzinoši ātri, jo gājām kā grupa. Nepālieši, kas mūs pavadīja no Katmandu, tagad palika Nepālā, bet tiltam otrajā pusē mūs gaidīja tibetiešu pavadoņu komanda ar autotransportu. Ķīniešu robežsargi un militāristi bija tērpušies glītās formās, spožiem uzplečiem un pogām, bet negludinātās biksēs. Viņi izturējās ļoti atturīgi, darīja visu ar ļoti svarīgu sejas izteiksmi. Katram, kurš ienāca Ķīnas teritorijā, ar maza aparātiņa palīdzību, pieliekot to pie pieres, izmērīja ķermeņa temperatūru. Šķērsojot robežu, mums atkal atņēma pases, un mēs iesprūdām uz nakti pierobežā, jo pirms piecpadsmit minūtēm bija beigusies darbadiena Ķīnas imigrācijas dienestam. Laikam vainīga bija sliktā karma? Zīmīgi bija tas, ka aizas otrajā pusē pulkstenis bija jāpagriež par divarpus stundām uz priekšu, jo tur bija Ķīnas Tautas Republikas laiks. Tā nu bijām izgājuši no Nepālas, bet īsti vēl nebijām Ķīnā. Mūsu jaunie pavadoņi uzņēmās rūpes par mums un ierādīja nakšņošanas vietas pierobežas ciemata viesumājas pagrabstāvā, pa četriem cilvēkiem istabā. Pie savas bagāžas līdz rītam tā arī netikām, jo tā esot pieejama tikai pēc imigrācijas formalitātēm. Tie, kuri bija šortos, palika šortos. Ātri uznāca tumsa, un uzreiz kļuva auksts. Labi, ka biju autobusa salonā ielicis Taši doto silto jaku. Laika ziņā bija iestājies neliels apjukums, jo nupat vēl bija pēcpusdiena, bet nu jau — vēls vakars. Pa tumsu izstaigāju vienīgo ielu šai pierobežas ciematā. Jā, šeit bija bodītes un sīkas tirgotavas, kur atrodamas pārsvarā ķīniešu preces. Visi uzraksti ķīniešu valodā, nekur vairs neredzēja hinduisma OM zīmes, kas Nepālā un Indijā ir ik uz soļa. Tikai divās vietās pamanīju izkārtus budistu lūgšanu karodziņus. Angļu valodā šeit kaut ko sajēdza tikai tie, kas pelnīja iztiku ar naudas maiņu.

Mēness spoži uzspīdēja, slīdēdams starp stāvajām klinšu sienām pāri aizai, attālāk monotoni šalca upe, nesot savus ūdeņus lejup stāvajā aizā kaut kur dziļi melnajā tumsā. Saprazdams, ka apskatei šeit bija tikai īsa ēku rinda, kurai pa vidu veda dubļaina, automašīnu izdangāta iela, devos uz mums ierādīto mitekli pagrabā. Istabā biju salikts kopā ar japāņu pāri — jaunu sievieti, vārdā Joka, un viņas puisi Hiroši — un kādu vīru no Vācijas, vārdā Aksels. Katrs sēdēja savā gultā un klusēdams kaut ko rakstīja piezīmju blociņā. Arī japāņi Katmandu siltajā rītā bija iekāpuši autobusā šortos, un tagad viņi drebinājās, satuntulējušies vatētajās segās, jo pagraba telpā bija ne tikai vēss, bet arī mitrs. Telpas griestu stūros bija izteikti melni pelējuma plankumi. Pēc garā pārbrauciena miegs uznāca ātri, un, ietinušies biezajās un pēc mitruma smakojošajās segās, ļāvāmies naktsmieram.

Pirmās augstkalnu pazīmes.
Pirmās augstkalnu pazīmes.

Rīta agrumā mūsu jauno pavadoņu vadībā devāmies kārtot imigrācijas lietas, kas aizņēma trīs stundas. Rīts bija ļoti dzestrs, un man lieti noderēja silta jakā. Toties japāņi izskatījās diezgan amizanti, jo gāja pa ielu šortos, ietinušies mitrajā segā. Tikai noformējuši imigrācijas papīrus, tikām pie savām somām, un tie, kas sala, varēja saģērbties siltāk. Mūs pavadīja vairāki tibetieši, bet viens, kurš bija galvenais, ļoti labi runāja angliski. Tikām sasēdināti vairākos džipos, pa četri katrā, un sākām braukt augšup pa stāvu grants ceļa serpentīnu. Ceļš bija slikts, dubļains un nelīdzens, džipā nācās turēties pie rokturiem un ar kājām balansēt smaguma centru, lai neatsistos ar galvu pret jumtu vai nesadauzītos ar blakussēdētāja galvu. Tomēr jāatzīmē, ka ķīniešu ceļa remonta brigādes ar tehniku nemitīgi kopa un uzlaboja ceļu. Visbiežāk bija redzamas nogruvumu un šļūdoņu pēdas, kas tika likvidētas un izlīdzinātas, izmantojot buldozerus. Brīžiem ūdens strūklas milzīgām šaltīm, dārdēdamas gāzās no augšas uz mašīnas metāla jumta un sajūtas bija visai sirreālas. Pie sevis pasmaidīju, kad manīju, ka šādos brīžos blakussēdētāju skatieni tika vērsti uz mašīnas jumtu, it kā vaicājot — izturēs vai ne. Lēni ripojām gar stāvām aizām, kur pretī esošo klints virsotni nevarēja saredzēt, pat pieplokot ar vaigu pie loga. Ceļš visu laiku veda augšup. Kādu brīdi braucām pa biezu miglu un priekšā braucošo džipu varēja sazīmēt tikai pēc aizmugurējo gabarītu ugunīm. Izbraukuši no miglas, sapratām, ka tas bija mākonis. Tagad mākoņi palika apakšā, pasakaini zila debess un sniegotas Himalaju virsotnes atsedza savu vaigu. Ceļmalā vairs nemanīja kokus un krūmus, tikai velēna sedza klintis — sajutu Tibetas tuvumu. Likās, ka visi atviegloti uzelpoja, it kā būtu izkļuvuši no pazemes dzīlēm. Kādā vietā izbraucām cauri sniega lavīnai, kas nesen bija aprakusi veselu ceļa posmu, bet ķīniešu tehnika tai cauri bija izurbusi eju, kas abās pusēs kā taisna siena aiz auto loga slējās piecu metru augstumā. Pēc vairāku stundu ekstrēmas kratīšanās bijām atbraukuši Njalamas ciematā. Visapkārt sniegotas virsotnes un žilbinoši zilas debesis, klusums, kuru pārtrauca tikai vēja brāzmas. Bijām 3400 metru augstumā virs jūras līmeņa. Žilbinošajā saulē bija tik silts, ka jutu tās staru sildošo efektu pat cauri savai jakai, bet, ieejot ēnā, uzreiz caururba drēgnums. Nu vajadzēja sākt aklimatizāciju un piemērošanos augstkalnu apstākļiem, jo beidzot bijām Tibetā!

Turpinājums sekos.

Ārzemju ziņas

PrintPlānota pašgājējartilērijas iegāde

Ņemot vērā, ka militārajā konfliktā Ukrainā ļoti liela loma ir artilērijai, vairākas valstis pastiprināti pēta iespējas šāda apbruņojuma iegādēm. Arī Lietuva sākusi konsultācijas par iespēju iegādāties Vācijas kompānijas «Krauss-Maffei Wegmann» ražotās 155 mm kalibra pašgājējhaubices PzH 2000. Ņemot vērā Lietuvas plānus par 20—30% palielināt valsts militāro budžetu, šāds pirkums būs iespējams jau 2016.—2019. gadā. Atbilstoši apakšpunkti ir iekļauti Lietuvas militāro iegāžu plānā 2015.—2020. gadam.

Vācijas armijas PzH 2000.
Vācijas armijas PzH 2000.

Lietuvas militārie eksperti sadarbībā ar Igaunijas kolēģiem jau izvērtē vācu haubiču operacionālās prasības un veic konsultācijas par līguma detaļām. Pēc Lietuvas Bruņoto spēku komandiera ģenerālmajora Vītauta Žuka teiktā, artilērijas atbalsts mūsdienu militārajos konfliktos ir viens no galvenajiem elementiem, un šo spēju attīstība Lietuvai ir jāpanāk vistuvākajā laikā.

PrintPlānots atjaunot Gaisa spēku radioizlūkošanas spējas

2013. gadā sakarā ar vairākām būtiskām problēmām projekta realizācijā tika iesaldēta bezpilota lidaparāta (BPL) «Euro Hawk» izstrāde. Projektu bija uzņēmusies kompānija «Northrop Grumman», un tagad pieņemts lēmums reanimēt tā izstrādi.

Uz jaunā bezpilota lidaparāta plānots izmēģināt integrēto radio un radiotehniskās izlūkošanas (SIGINT) sistēmu, ko ražo kompānija «Airbus Defence & Space». Pašlaik Vācijas Gaisa spēkiem ir akūta vajadzība atjaunot SIGINT sistēmas nesošo aviācijas parku, kas ir sarucis 2010. gadā, kad tika norakstītas piecas lidmašīnas «Br-1150 Atlantic». Aizsardzības ministrijas pārstāvis pulkvežleitnants Gero fon Friče ir atzinis, ka patlaban Vācijas Gaisa spēku rīcībā nav SIGINT nodrošinātās izlūkošanas informācijas, uz kuru varētu balstīt lēmumu pieņemšanas procesu.

2013. gada augustā «Euro Hawk» sasniedza nepārtraukta  lidojuma rekordu — pavadot 25,3 h Eiropas gaisa telpā.
2013. gada augustā «Euro Hawk» sasniedza nepārtraukta lidojuma rekordu — pavadot 25,3 h Eiropas gaisa telpā.

Saskaņā ar Vācijas aizsardzības ministres Urzulas fon der Leijenas teikto, projekta «Euro Hawk» reanimācija ļaus atgūt kaut daļu no 600 miljoniem eiro, kas jau investēti šī lidaparāta izstrādē. Tiesa gan, «Euro Hawk» projekta pilnīga pabeigšana netiek plānota. «Airbus Defence & Space» ražotajai integrētajai SIGINT sistēmai kā nesējplatformas izvērtē gan BPL «Triton MQ-4C» (tapis uz BPL «Global Hawk» bāzes), gan pilotējamo lidmašīnu «ACJ319» («Airbus»ražojums), kā arī pilotējamās lidmašīnas «Global Express XRS» un «Global 5000» («Bombardier» ražojums).

PrintBeļģu armijai atļaus iesaistīties policijas funkciju izpildē

Beļģijas valdībā panākta vienošanās, ka ārkārtas apstākļos ir jābūt noteiktai kārtībai, kā armijas apakšvienības var iesaistīt policijas atbalsta operācijās, kuru mērķis ir drošības garantēšana valsts iekšienē un terorisma draudu mazināšana. Pret šādu vienošanos strikti iebilda arodbiedrības, taču tas netika ņemts vērā. Līdz šim armijai nebija pilnvarojuma operācijām valsts iekšienē. Pēdējo reizi Beļģijas armija ir piedalījusies drošības pasākumos valsts teritorijā pērnā gadsimta astoņdesmitajos gados.

Beļģu karavīru parāde  Bastoņas  ielās.
Beļģu karavīru parāde Bastoņas ielās.

Iekšlietu un aizsardzības resoru vadītājiem ir uzdots tuvākajā laikā izstrādāt grozījumus normatīvajos aktos, lai karavīri varētu likumīgi iesaistīties civiliedzīvotāju drošības aizsardzības operācijās, piemēram, lidostu, transporta mezglu, cilvēku masu pulcēšanās vietu apsardzes uzlabošanai. Aizsardzības ministrs Stīvens Vandeputs uzsvēris, ka armijas apakšvienības ir gatavas nekavējoties iesaistīties drošības pasākumos un pildīt tos tik ilgi, cik būs nepieciešams.

Viens no galvenajiem gaidāmo pārmaiņu iemesliem ir atsevišķu Beļģijas iedzīvotāju daļu radikalizācijas tendences. Drošības apdraudējums Beļģijā pieaudzis līdz ar traģiskajiem notikumiem Francijā, kur islāma radikāļu uzbrukumos nesen gājuši bojā 17 cilvēki. Francijā jau ir veikti pasākumi, lai būtu iespējams armiju iesaistīt drošības garantēšanā valsts teritorijā. Francijā notiek armijas rezervistu mobilizācija drošības pasākumu uzlabošanai valstī.

Šogad pietiks naudas gan helikopteriem, gan algu palielināšanai

2015. gadā galvenais Aizsardzības ministrijas (AM) uzdevums būs kaujas tehnikas modernizācijas programmas, koncentrējoties uz jaunu helikopteru iegādi. Par to paziņojis aizsardzības ministrs Čaba Hende, precizējot, ka programma paredz nopirkt 30 helikopterus par 626 miljoniem dolāru. Šis pirkums atrisinās jau sen samilzušu problēmu ar novecojušo helikopteru parku. Daži padomju ražojuma helikopteri Mi-8 tiek ekspluatēti kopš 1969. gada. 2014. gadā kā pagaidu piespiedu risinājumu Ungārijas AM iegādājās trīs modernizētos helikopterus Mi-8T.

Ungārijas helikopteri Mi-8T.
Ungārijas helikopteri Mi-8T.

Ministrs Č. Hende informējis, ka šogad tiks veikti pasākumi arī militārā dienesta pievilcības uzlabošanai un ierindas personāla stimulēšanai. No šī gada 1. jūlija militārpersonu atalgojums tiks palielināts par 30%, un četrus nākamos gadus algas tiks palielinātas vēl par 5% katru gadu.

PrintArmijai jauni ložmetēji un bruņumašīnas

2015. gada sākumā Čehijas Bruņotie spēki saņēma 74 jaunus ložmetējus «Minimi», kurus ražo firma «FN Herstal». «Minimi» jau pirms diviem gadiem bija veiksmīgi izturējuši testēšanu, un ložmetēju piegādei bija jānotiek pirms pusotra gada. Taču līguma izpilde kavējās sakarā ar juridiskām domstarpībām licencēšanas jomā starp čehu kompāniju «Meopta» un ASV firmām, kas piegādā ložmetēju palīgaprīkojumu. Jaunie «Minimi» aizstās novecojušos ložmetējus Vz-59, kas Čehijas armijas apbruņojumā pirmo reizi tika iekļauti pērnā gadsimta sešdesmito gadu sākumā.

Čehu ražojuma MRAP «Vega».
Čehu ražojuma MRAP «Vega».

Jaunākie Čehijas Aizsardzības ministrijas publiskotie plāni liecina, ka Sauszemes spēku pastiprināšanai paredzēts iegādāties 62 MRAP (Mine-Resistant Ambush Protected) tipa bruņumašīnas, kas nodrošinātas ar aizsardzību pret mīnām un improvizētām spridzināšanas ierīcēm. Bruņutehnika tiks iepirkta jau šogad, un tas notiks divos posmos. 

Konkursa ietvaros tiks izvērtēti divi bruņumašīnu tipi — «Vega», ko ražo čehu kompānija «SVOS Prelouc», un «Titus», ko ražo franču kompānija «Nexter». Čehu bruņumašīnas tiek ražotas ar 4×4 vai 6×6 riteņu formulu, un tehnikas pamatā ir smagās mašīnas «Tatra T815». Arī «Titus» ir izstrādātas uz «Tatra» bāzes, taču franču bruņumašīnām ir pieejama tikai 6×6 riteņu formula.

Jaunās MRAP tipa bruņumašīnas nonāks Sauszemes spēkos, kur pašlaik jau tiek ekspluatētas šīs kategorijas bruņumašīnas «Iveco LMV 4×4». Militārā resora pārstāvji ir publiski izteikušies, ka viņus neapmierina «Iveco LMV 4×4» mazie ietilpības rādītāji.

PrintPlānots pirkt jaunu kara tehniku

Kaut gan Itālija samazina militāro budžetu, plānots iegādāties jaunas kājnieku kaujas mašīnas, kuģus un satelītus. Papildu līdzekļi tiks ņemti no Rūpniecības ministrijas (RM) budžeta.

Kā vēsta pērn decembrī publiskotā informācija, 2015. gada militārais budžets Itālijā ir plānots 13,58 miljardu eiro apmērā, kas ir par vienu miljardu mazāk nekā 2014. gadā. Šogad personālsastāva uzturēšanai no militārā budžeta tiks iztērēti 9,74 miljardi eiro, militārās tehnikas un militārās nozīmes produkcijas iegādēm — 2,67 miljardi eiro, bet militāro operāciju īstenošanai un tehnikas apkopēm — 1,17 miljardi eiro.

Itālijas valdībā vēl turpinās diskusijas par 2015. gada militārā budžeta tēriņiem, un galīgais skaitlis tiks apstiprināts šopavasar. Budžeta jaunajā redakcijā paredzēts atspoguļot arī no RM pārdalītos līdzekļus. Agrāk RM jau piešķīra 120 miljonus eiro, lai veiktu sagatavošanās pasākumus divu jaunās paaudzes satelītu «Cosmo Skymed» palaišanai 2017. un 2018. gadā. «Cosmo Skymed» nomainīs divus no četriem orbītā esošajiem novecojušajiem satelītiem. Jaunie satelīti ir apgādāti ar radiolokācijas stacijām, un tie paredzēti izmantošanai gan militāriem, gan civiliem mērķiem.

Itālijas BS KKM «Freccia».
Itālijas BS KKM «Freccia».

Parlamentā nesen ir aktualizēta programma, kas paredz līdz 2024. gadam iegādāties 381 kājnieku kaujas mašīnu (KKM) «Freccia» par 2,65 miljardiem eiro. Šīs KKM tiks nodotas brigādes līmeņa vienību apbruņojumā. Otra programma paredz līdz 2035. gadam par 5,4 miljardiem eiro iegādāties lielu skaitu kuģu Jūras spēku kaujas spēju uzlabošanai un novecojušo kuģu nomaiņai. Plānots uzbūvēt sešus daudzmērķu kuģus, vienu apgādes kuģi, vienu helikopteru bāzēšanās kuģi un divus superātrgaitas kuģus speciālo spēku pastiprināšanai.

Plānojot militārās tehnikas iegādes par vairākiem miljardiem dolāru, tiek izvērtēta arī BS personālsastāva būtiska samazināšana. Patlaban Itālijas BS dien 190 000 karavīru, un to skaitu paredzēts samazināt līdz 150 000. Taču militārie analītiķi brīdina, ka tuvākajā nākotnē uzturēšanas izmaksu regulāra deficīta dēļ var nākties armijas personālsastāvu samazināt līdz 130 000—140 000 karavīru.

PrintMilitārais budžets sasniegs 2% no IKP

Šī gada 13. janvārī visas Rumānijas parlamenta frakcijas parakstīja vienošanos, kas paredz līdz 2017. gadam palielināt valsts militāro budžetu līdz 2% no iekšzemes kopprodukta un uzturēt šādu nemainīgu aizsardzības jomas finansēšanas līmeni līdz 2027. gadam. Tas nozīmē, ka reālajos skaitļos nākamajos trīs gados budžeta pieaugums būs vidēji 14,8%. Rumānijas prezidents Klauss Johannis oficiāli paziņojis, ka šāda lēmuma galvenais iemesls ir krīze Ukrainā un Krievijas Federācijas pasākumi krīzes eskalācijai.

Tik ievērojama militārā budžeta palielināšana ļaus Rumānijai realizēt visas nepieciešamās kaujas sagatavošanas un militārās tehnikas iegāžu programmas. Valsts prezidents ir uzdevis Aizsardzības ministrijai izstrādāt ilgtermiņa iegāžu plānu, detalizēti izvērtējot armijas reālās vajadzības kaujas spēju uzlabošanai. Bruņojuma iegāžu apjoma palielināšana ļaus vienlaikus attīstīt Rumānijas un sabiedroto valstu militāri rūpniecisko kompleksu tehnoloģisko sadarbību.

2015. gada janvārī Rumānijas BS saņēma no pasūtījuma pēdējo (septīto) militāro transporta lidmašīnu «C-27J Spartan».
2015. gada janvārī Rumānijas BS saņēma no pasūtījuma pēdējo (septīto) militāro transporta lidmašīnu «C-27J Spartan».

No 2008. līdz 2012. gadam Rumānijai nācās būtiski apcirpt militāro budžetu no 3,33 miljardiem līdz 2,38 miljardiem dolāru. 2013. gadā aizsardzības budžets pakāpeniski sāka pieaugt vidēji par 7% gadā, sasniedzot 2,87 miljardus dolāru 2015. gadā. Rumānijas Bruņotie spēki (BS) jau kopš 2009. gada nespēja veikt bruņojumā esošās tehnikas apkopes un remontu, nespēja realizēt zinātniskās pētnie­- cības darbību apbruņojuma uzlabošanā, jo 85% militārā budžeta līdzekļu tika iztērēti armijas ikdienas uzturēšanai un personāla algām. Tādējādi pēdējos gados Rumānijas BS tehnikas ekspluatācijas resursi ir ļoti strauji sarukuši, paātrinot tehnikas novecošanās procesu.

Pēc ārvalstu preses materiāliem sagatavojusi
kapteine Vizma Kaļčeva.
Foto — http://worlddefencenews.blogspot.com; www.army.mil;
www.defensenews.com; http://www.mocr.army.cz;
www.cavok-aviation-photos.net; http://commons.wikimedia.org;
http://upload.wikimedia.org.

Nākotnē būs iespējama kuģu apgāde no okeānu dzīlēm

Mūsdienās jūras spēku klātbūtne dažādos pasaules punktos ir salīdzinoši ierobežota, jo peldlīdzekļu ilgstoša atrašanās tālu no apgādes punktiem izmaksā ļoti dārgi, un tas ir sarežģīts process. Lai mazinātu šos izdevumus, jūras spēki mēģina vairāk funkciju nodot dažādiem bezpilota aparātiem. Taču ir nepieciešama sarežģīta loģistikas shēma šo aparātu nogādāšanai uz operācijas norises vietu un savākšanai pēc uzdevuma izpildes. Rezultātā bezpilota tehnikas lietderības koeficients būtiski mazinās.

Zinātnieku izstrādāts konceptuāls sakaru sistēmu attēls UFP projektam.
Zinātnieku izstrādāts konceptuāls sakaru sistēmu attēls UFP projektam.

Tāpēc ASV Aizsardzības ministrijas perspektīvo pētījumu pārvalde — DARPA (The Defense Advanced Research Projects Agency) jau kopš 2013. gada strādā pie inovatīva projekta UFP (Upward Falling Payloads). UFP būs iznirstošas dziļūdens glabātavas, kuras varēs gadiem ilgi slepeni atrasties okeāna dzelmē gaidīšanas režīmā un pēc noteiktas komandas iznirt virs ūdens. Izveidojot veselu UFP sistēmu jeb tīklu, varēs visīsākajā termiņā nodrošināt ASV Jūras spēku kuģu apgādi ar dauzām nepieciešamām lietām vis­attālākajos pasaules okeāna punktos. UFP korpusā droši glabāsies rezerves daļas, degviela, dažādas tehnikas vienības un tamlīdzīga krava.  DARPA zinātnieki vēl nav pilnībā izstrādājuši UFP funkciju aprakstu, tikai norāda, ka dziļ­ūdens glabātavas būs pilnībā autonomas vienības. Glabātavām būs ilgtermiņā jāiztur liels ūdens spiediens, atrodoties tā sauktajā miega režīmā, bet vajadzības gadījumā pēc kuģa raidīta radiosignāla UFP iznirs virs ūdens.

DARPA analītiķi ir aprēķinājuši, ka gandrīz 50% no visām pasaules jūrām un okeāniem ir dziļāki par 4000 m. Ja glabātavas atrastos šādā dziļumā vai dziļāk, tās nevarētu atklāt nedz nejauši civilie nirēji, nedz potenciālais pretinieks. Lai UFP izvietošana būtu maksimāli slepena, tās uz konkrētām vietām okeānā tiks nogādātas ne tikai ar kuģiem, bet arī ar zemūdenēm. 

Pēc DARPA zinātnieku teiktā, ir vēl daži UFP izmantošanas varianti, piemēram, UFP varētu kalpot kā glābšanas kapsulas kata-strofās cietušajiem. Tur varētu izvietot arī spiegošanas aparatūru vai uzglabāt vienreiz vai daudzreiz lietojamās bezpilota izlūkošanas zondes, kuras izlidotu informācijas savākšanai pēc glabātavas pacelšanās virs ūdens līmeņa. Lai gan UFP koncepts nav pilnībā pabeigts, DARPA pārstāvji uzsver, ka šādās glabātavās nav plānots izvietot dārgu tehniku, iekārtas vai ieročus. Pat tad, ja šāda glabātava nonāktu pretinieka rokās, finanšu zaudējumi nebūtu lieli.

Pirms zinātnieki ķersies pie pirmās eks­perimentālās dziļūdens glabātavas būves, būs jāatrisina vairākas tehniskās dilemmas. Viena no tām ir saistīta ar izturīga korpusa izveidi, kas varētu daudzus gadus izturēt milzīgo ūdens spiedienu. Otrs izaicinājums ir nodrošināt pietiekamu elektroenerģijas daudzumu, lai UFP sistēmas varētu ilgstoši funkcionēt «miega režīmā». Trešā nopietnā dilemma saistīta ar sakaru sistēmām, jo tām jāspēj droši pārraidīt un saņemt signālus ūdens vidē simtu un, iespējams, tūkstošu kilometru attālumā.

Pirmo UFP pilnslodzes prototipu plānots uzbūvēt 2017. gadā un organizēt tā testēšanu lielā dziļumā. Tuvāko divu gadu laikā tiks konstruētas pirmās glabātavas un tām paredzētās kapsulas, kuras tiks testētas atvieglotos apstākļos. UFP izstrādes projekta izmaksas šogad jau  lēš 19 miljonu dolāru apmērā. Sākotnēji Pentagons šim projektam piešķīra 12 miljonus dolāru.

Pēc ārvalstu preses materiāliem sagatavojusi
kapteine Vizma Kaļčeva.
Foto — www.darpa.mil.