Pie­re­dze, kas ie­gūs­ta­ma starp­tau­tis­kā ope­rā­ci­jā

Līva Veita,
JSF Krasta apsardzes dienesta sabiedrisko attiecību speciāliste.
Fo­to — no Mārtiņa Kravaiņa personiskā arhīva.

2008. ga­dā Eiro­pas Sa­vie­nī­ba (ES), re­aģē­jot uz pi­rā­tis­ma ak­ti­vi­tā­tēm pie So­mā­li­jas kras­tiem, uz­sā­ka mi­li­tā­ro jūras ope­rā­ci­ju «At­alan­ta» (EU NAV­FOR So­ma­li­a — Ope­ra­ti­on «At­alan­ta»). 2014. ga­da 21. no­vem­brī ES Pa­do­me pa­ga­ri­nā­ja ope­rā­ci­jas lai­ku līdz 2016. ga­da de­cem­brim. Sa­vu­kārt Lat­vi­ja at­bil­sto­ši Saei­mas 2010. ga­da 2. sep­tem­bra lē­mu­mam ope­rā­ci­jā «At­alan­ta» pie­da­lās kopš 2011. ga­da. Paš­reiz Lat­vi­ju ope­rā­ci­jā «At­alan­ta» pār­stāv arī Na­ci­onā­lo bru­ņo­to spē­ku (NBS) kap­rā­lis Mār­tiņš Kra­vai­nis, kas dien uz Itā­li­jas ku­ģa. 

atalanata-unknown000079

— Cik il­gi jums ir pa­re­dzēts pie­da­lī­ties ša­jā ope­rā­ci­jā?
— Ma­na da­lī­ba ope­rā­ci­jā «At­alan­ta» plā­no­ta līdz 2015. ga­da feb­ru­ārim, ko­pu­mā maz­liet vai­rāk ne­kā se­šus mē­ne­šus.

— Vai Itā­li­jas ku­ģa at­bil­dī­bas ra­jons ir liels?
— Mū­su at­bil­dī­bas ra­jons ap­tver, sā­kot no Sar­ka­nās jū­ras dien­vi­du da­ļas, Ade­nas lī­ci un lie­lu da­ļa In­di­jas oke­āna, arī Sei­še­lu sa­las un So­mā­li­jas pie­kras­tes ūde­ņus. Tā­tad mū­su at­bil­dī­bas ra­jons ir lie­lāks par vi­su Eiro­pas sau­sze­mes da­ļu, ap­tu­ve­ni 3 700 000 km².

— Kāds bi­ja jū­su ceļš līdz die­nes­tam ope­rā­ci­jā «At­alan­ta»?
— 2013. ga­dā bi­ju re­zer­ves kan­di­dāts da­lī­bai starp­tau­tis­ka­jā ope­rā­ci­jā «At­alan­ta», un 2014. ga­dā sa­ņē­mu pie­dā­vā­ju­mu ta­jā pie­da­lī­ties. Tā arī sā­kās mans die­nests uz Itā­li­jas ku­ģa.

— Kas mu­di­na do­ties starp­tau­tis­kā mi­si­jā, un kā­diem kri­tē­ri­jiem ir jā­at­bilst?
— Uz­ska­tu, ka tā ir ie­spē­ja ie­gūt pie­re­dzi, ko ne­var ie­gūt, die­not Lat­vi­jā. Arī at­al­go­jums ir bū­tisks. Kat­ram ir sa­vi ie­mes­li, kā­pēc cil­vēks iz­vē­las pie­da­lī­ties starp­tau­tis­kā ope­rā­ci­jā, ma­nu­prāt, vi­si ga­dī­ju­mi ir in­di­vi­du­āli.

Lai va­rē­tu pie­da­lī­ties ope­rā­ci­jā «At­alan­ta», man bi­ja jā­iz­tur pa­pla­ši­nā­ta ār­stu ko­mi­si­jas pār­bau­de. Pro­tams, ir jā­pa­beidz spe­ci­āli kva­li­fi­kā­ci­jas kur­si, la­bā lī­me­nī jā­prot an­gļu va­lo­da, kā arī jā­at­bilst ama­ta pra­sī­bām un pa­kā­pei.

atalanta-img_4039Kap­rā­lis Mār­tiņš Kra­vai­nis
(dz. 1984. ga­dā) mā­cī­jies Lim­ba­žu 3. vi­dus­sko­lā un tur­pi­nā­jis sko­lo­ties Lim­ba­žu 18. arod­vi­dus­sko­lā, ie­gūs­tot vi­dē­jo spe­ciālo iz­glī­tī­bu — jaun­ākais po­li­ci­jas kār­tīb­nieks. Uz­sā­cis mā­cī­bas Rī­gas Teh­nis­ka­jā uni­ver­si­tā­tē,
2005. ga­dā ie­saukts ob­li­gā­ta­jā mi­li­tā­ra­jā die­nes­tā. Pēc četr­u mē­ne­šu ka­ra­vī­ru ap­mā­cī­bas Jū­ras spē­ku ap­mā­cī­bas
cen­trā pār­celts die­nēt uz pat­ru­ļku­ģa P-01 «Zi­bens». Pēc ob­li­gā­tā die­nes­ta ie­stā­jies pro­fe­si­onā­la­jā die­nes­tā.

— Vai ir grū­ti ie­kļau­ties starp­tau­tis­ka­jā vi­dē?
— Sā­ku­mā var­būt sa­ju­tos viens — ci­tā val­stī, ci­tā vi­dē, starp cil­vē­kiem, ku­ri ne­ru­nā lat­vis­ki. Ta­ču mēs vi­si pie­ro­dam pie ap­stāk­ļiem un adap­tē­ja­mies. Ar cil­vē­kiem no 11 da­žā­dām Eiro­pas val­stīm (Por­tu­gā­le, Grie­ķi­ja, Ru­mā­ni­ja, Spā­ni­ja, Fran­ci­ja, Hor­vā­ti­ja, Vā­ci­ja, Beļ­ģi­ja, Ser­bi­ja, Nī­der­lan­de, Itā­li­ja), ar ku­riem ko­pā die­nu, ik­die­nā ne­kā­du pro­blē­mu nav bi­jis. Sā­ku­mā bi­ja grū­tāk ko­mu­ni­cēt ar paš­iem itā­ļiem, ta­ču ar lai­ku at­ra­dām ko­pī­gu va­lo­du. Itā­ļi ir drau­dzī­gi un iz­pa­lī­dzī­gi. Pa­ras­ti bie­žāk no mi­nē­ta­jām val­stīm ir pa vie­nam pār­stā­vim, no da­žām pa di­viem, sa­pro­tams, itā­lie­šu ir vai­rāk.

— Kāds ir an­gļu va­lo­das lī­me­nis ci­tiem da­līb­val­stu pār­stāv­jiem?
— Itā­ļu virs­nie­ki pār­sva­rā vi­si ru­nā un sa­prot an­glis­ki. Arī pā­rē­jo val­stu pār­stāv­ji la­bi ru­nā an­glis­ki. Pro­tams, ir jā­ņem vē­rā iz­ru­nas īpat­nī­bas, bet līdz­īgi būs, ja sa­lī­dzi­nā­sim kaut vai di­vus Lat­vi­jas pār­stāv­jus, kas mā­cī­ju­šies an­gļu va­lo­du, bet katrs nā­cis no sa­va re­ģi­ona. Pa­pil­dus jā­ņem vē­rā, kā­da ir ru­nā­tā­ja ie­priek­šē­jā pie­re­dze, jo ru­nāt sveš­va­lo­dā ār­ze­mēs un sa­vā val­stī ir da­žā­das lie­tas. Sva­rī­gi, lai bū­tu bi­ju­si pie­re­dze ru­nāt sveš­va­lo­dā starp­tau­tis­kā vi­dē.

— Ku­ri ir bi­ju­ši gal­ve­nie ie­gu­vu­mi, pie­re­dze, ko sniedz die­nests starp­tau­tis­ka­jā ope­rā­ci­jā?
— Es uz­ska­tu, ka die­nests ope­rā­ci­jā «At­alan­ta» ir vien­rei­zē­ja ie­spē­ja, ku­ra sniedz pie­re­dzi ne ti­kai par mi­si­ju kā tā­du, bet arī ie­spē­ju ap­ce­ļot da­žā­das pa­sau­les val­stis. Pa­pil­dus nāk pie­re­dze, ko var ie­gūt, ti­kai se­šus mē­ne­šus dien­die­nā dzī­vo­jot un die­not ko­pā ar cil­vē­kiem no da­žā­dām Eiro­pas val­stīm. Mēs daudz ko uz­zi­nām cits par ci­tu, ru­nā­jam par sa­vam val­stīm, to tra­dī­ci­jām, ko­pā at­pū­ša­mies. Ma­nu­prāt, tā ir ne­at­sve­ra­ma pie­re­dze.

atalanta-img_5403

— Kā­di ir bi­ju­ši lie­lā­kie iz­ai­ci­nā­ju­mi?
— Man vis­lie­lā­kais iz­ai­ci­nā­jums bi­ja ie­kļau­ties itā­ļu sa­bied­rī­bā, jo no Lat­vi­jas uz ku­ģa, uz ku­ra at­ro­das ap­mē­ram 250 cil­vē­ku, es es­mu viens.

— Past­ās­tiet par sa­vu ik­die­nu, cik bie­žas ir mai­ņas?
— Ik­die­na un darbs flag­ku­ģa štā­bā ir at­ka­rīgs no ap­stāk­ļiem un uz­de­vu­miem, ko ku­ģis veic. Mans darbs ir sais­tīts ar at­bil­dī­bas ra­jo­nā ie­gū­tās in­for­mā­ci­jas ap­strā­di un ana­lī­zi. Mai­ņas kā tā­das, at­ro­do­ties jū­ra, man nav. Kat­ru die­nu ir vei­ca­mi sa­vi pie­nā­ku­mi un ik­die­nas dar­bi. Ār­pus dar­ba ik­die­na uz ku­ģa ne­at­šķi­ras no tās, kad ku­ģis at­ro­das jū­rā. Uz ku­ģa ir sa­va kār­tī­ba, dar­bu sa­da­le. Dar­ba die­na sā­kas ar rī­ta sa­pul­ci un bei­dzas ar va­ka­ra sa­pul­ci. Prin­ci­pā kat­ram uz ku­ģa ir sa­vi pie­nā­ku­mi un sa­vi dar­bi da­rā­mi. Es gan­drīz vi­su die­nu pa­va­du štā­ba tel­pā, tas ir darbs pie da­to­ra. Va­ka­ros at­pū­šos ko­pā ar die­nes­ta bied­riem.

— Kā­di ir sa­dzī­ves ap­stāk­ļi?
— Ku­ģis ir sa­lī­dzi­no­ši jauns, dzī­vo­ja­mās ka­jī­tes — la­bas. Es dzī­vo­ju ko­pā ar di­viem itā­ļiem un vie­nu vā­cie­ti. Kat­rā at­pū­tas tel­pā ir tele­vi­zors un da­tors ar pie­eju in­ter­ne­tam. Pro­tams, mums ir bro­kas­tis, pus­die­nas, va­ka­ri­ņas. Kad esam jū­rā, itā­ļi tai­sa pi­cas — kat­ru die­nu pulk­sten 10.30 un 24.00. Es­pres­so un past­a ir ne­at­ņe­ma­ma mal­tī­tes sa­stāv­da­ļa. Kat­rā ēdien­rei­zē ir ie­spē­ja iz­vē­lē­ties no vai­rā­kiem ēdie­niem — kā sa­ka, ir pie­dā­vā­jums vi­sām gau­mēm. To­mēr pēc aiz­va­dī­ta­jiem se­šiem mē­ne­šiem gri­bas kaut ko no mā­jām — vā­rī­tus kar­tu­pe­ļus ar biez­pie­nu un siļ­ķi, to­mā­tus un gur­ķus ar krē­ju­mu vai arī bie­šu zu­pu.

— Kā pa­va­dāt at­pū­tas lai­ku?
— Brī­vo lai­ku pār­sva­rā pa­va­du ko­pā ar itā­ļiem. Pa va­ka­riem at­pū­tas tel­pās ska­tā­mies fut­bo­la spē­les vai kā­du fil­mu. Kat­ru die­nu iz­do­mā­jam kaut ko ci­tu, lai ne­kļū­tu gar­lai­cī­gi. Es no itā­ļiem cen­šos ie­mā­cī­ties vi­ņu va­lo­du. Pēc­pus­die­nās, kad ir brī­vāks laiks un ir brīvs ku­ģa he­li­kop­te­ra klājs, iz­man­to­ju to fi­zis­ka­jām ak­ti­vi­tā­tēm. Uz ku­ģa ir arī sva­ru zā­le. Kad esam os­tu vi­zī­tēs, vai­rā­kas die­nas ir brī­vas, tad vi­siem ir ie­spē­ja ap­mek­lēt pil­sē­tu un iz­bau­dīt brī­vo lai­ku.

— Vai at­mi­ņā ir pa­li­ku­ši arī kā­di ko­mis­ki at­ga­dī­ju­mi, dzī­vo­jot uz ku­ģa?
— Pie itā­ļu īpat­nī­bām un ie­ra­du­miem ir jā­pie­rod. Sā­ku­mā ne­va­rē­ju pie­rast pie tā, ka vi­ņi svei­ci­nās kat­ru rei­zi, kad te­vi ie­rau­ga, un kat­ru rei­zi, ejot ga­rām, uz­sit uz ple­ca. Ta­gad pie tā es­mu pie­ra­dis un pats jau sā­ku tā da­rīt. Ie­ra­du­mam liels spēks. Arī tas, ka vi­ņi ru­nā­jot daudz žes­ti­ku­lē ar ro­kām, man sā­ku­mā li­kās dī­vai­ni un smiek­lī­gi.

— Ko sa­ka ģi­me­ne par jū­su il­go prom­būt­ni?
— Kā jeb­ku­ram ka­ra­vī­ram da­lī­ba starp­tau­tis­ka­jā ope­rā­ci­jā man ir liels gods un arī pie­nā­kums. Ma­na ģi­me­ne to sa­prot un pie­ņem. Pro­tams, kā vi­su ka­ra­vī­ru ģi­me­nes vi­ņi uz­trau­cas un pār­dzī­vo par ma­ni. Cen­šos iz­skaid­rot sa­vus pie­nā­ku­mus un ie­sais­ti. Vie­nī­gais mī­nuss ir diez­gan il­gā prom­būt­ne no mā­jām, ar ku­ru jā­rē­ķi­nās, jo ma­na pro­fe­si­ja ir ka­ra­vīrs. Mūs­die­nu sa­zi­nā­ša­nās teh­no­lo­ģi­jas to­mēr ne­at­sver dzī­vo­ša­nu ko­pā ar ģi­me­ni.

— Vai 11. un 18. no­vem­bri un Zie­mas­svēt­kus iz­nā­ca pa­va­dīt mā­jās?
— No mā­jām līdz­i es­mu pa­ņē­mis mū­su valsts ka­ro­gu, ko Lat­vi­jas svēt­ku die­nās iz­kā­ru sa­vā ka­jī­tē. Zie­mas­svēt­kus pa­va­dī­ju uz ku­ģa, kur ti­ka rī­kots īpašs pa­sā­kums.

— Vai ne­būs grū­ti at­griez­ties uz sau­sze­mes pēc se­šiem mē­ne­šiem, kas pa­va­dī­ti jū­rā?
— At­grie­žo­ties pēc vai­rāk ne­kā pus­ga­da prom­būt­nes, no­teik­ti būs at­kal jā­pie­rod pie dzī­ves Lat­vi­jā. Nav jau glu­ži tā, ka mēs vi­su lai­ku esam jū­rā. Vis­maz rei­zi mē­ne­sī ku­ģis pie­stāj kā­dā os­tā uz trim līdz piec­ām die­nām, lai ku­ģa ko­man­da va­rē­tu at­pūs­ties, bet tas nav tā, kā dzī­vot vi­su lai­ku uz vie­tas. 

— Kāds ir Lat­vi­jas ie­gu­vums, pie­da­lo­ties starp­tau­tis­ka­jā ope­rā­ci­jā?
— Pie­da­lo­ties ope­rā­ci­jā «At­alan­ta» lie­lā­kie ie­gu­vē­ji, ma­nu­prāt, ir Lat­vi­jas Jū­ras spē­ki un to ka­ra­vī­ri, ku­ri ie­gū­to pie­re­dzi var no­dot tā­lāk un iz­man­tot turp­mā­ka­jā die­nes­tā.

Latvijas ziņas

12. janvārī Latvijas Nacionālajā aizsardzības akadēmijā sākās kārtējais starptautiskais Jūras spēku Vidējā līmeņa vadības un štāba virsnieku kurss. Pēc kārtas jau devītajā kursā mācības uzsāka 13 klausītāji. Igaunijas Jūras spēkus kursā pārstāv trīs, Lietuvu — četri virsnieki, bet seši klausītāji nāk no Latvijas Jūras spēku flotiles. Kursa atklāšanā piedalījās Nacionālās aizsardzības akadēmijas rektors pulkvedis Egils Leščinskis, Jūras spēku flotiles komandieris jūras kapteinis Juris Roze, akadēmijas un kursa vadības personāls, kā arī lūgtie viesi, tostarp ārvalstu militārie atašeji.

JS VLŠVK atklāšana

Kurss notiek vienu reizi gadā un ilgst 22 nedēļas, un tas dod tiesības absolventiem saņemt dienesta pakāpi «kapteiņleitnants» un «komandleitnants». Kursa oficiālā apmācību valoda ir angļu valoda. Kursa uzdevums izglītot Baltijas valstu Jūras spēku jaunākā un vidējā līmeņa virsniekus, sagatavot viņus turpmākam dienestam Jūras spēku operāciju vadību štābos, tostarp arī daudznacionālajos štābos.

Kopš pirmā kursa, kas tika sākts 2007. gadā, to ir absolvējuši jau vairāk nekā 100 virsnieku no Latvijas, Lietuvas, Igaunijas un Polijas bruņotajiem spēkiem.

ASV karavīri19. janvārī Ādažu bāzē svinīgā ceremonijā sagaidīja 170 dragūnus — ASV armijas Vācijā izvietotā 2. kavalērijas pulka karavīrus, kuri operācijas «Atlantic Resolve» ietvaros ieradušies Latvijā. Ceremonijā piedalījās ASV armijas Eiropā komandieris ģenerālleitnants Frederiks Bens Hodžs, aizsardzības ministrs Raimonds Vējonis un Nacionālo bruņoto spēku komandieris ģenerālleitnants Raimonds Graube.

«Tikai grūtos brīžos mēs uzzinām, kas ir mūsu īstie draugi, un ASV pagājušajā gadā ir demonstrējušas gan uzticību NATO vērtībām, gan draudzību, kas tiek augstu vērtēta Latvijā. Šajos sarežģītajos, mainīgajos drošības apstākļos sabiedroto valstu vienotība un solidaritāte ir nozīmīgāka nekā jebkad agrāk,» sacīja aizsardzības ministrs R. Vējonis, uzrunājot ASV karavīrus. «Gan Latvija, gan ASV ir NATO dalībvalstis, un mums ir vienotas militārās procedūras un profesionalitātes kritēriji, tāpat kā mums ir vienoti mērķi un vienas vērtības — brīvība, miers, solidaritāte.»

Ministrs novēlēja ASV karavīriem, lai Latvijā pavadītais laiks būtu profesionāliem izaicinājumiem bagāts.

Ģenerālleitnants Hodžs savukārt apliecināja, ka alianse tagad ir stiprāka nekā jebkad agrāk un ASV karavīri šeit ieradušies kā NATO karavīri, lai apliecinātu visiem ASV apņēmību stiprināt sabiedroto drošību. «Kopš nelegālās, Krievijas veiktās Krimas aneksijas pagājušajā gadā mūsu alianses karavīri ir sadarbojušies ciešāk nekā agrāk. Un ASV ir apņēmušās arī turpmāk attīstīt un stiprināt šo sadarbību, plānojot kopīgas militārās mācības 2015. gadā un 2016. gadā,» sacīja ģenerālleitnants Frederiks Bens Hodžs.»

Savukārt Nacionālo bruņoto spēku komandieris ģenerālleitnants R. Graube atgādināja, ka Latviju un ASV saista ilgstoša draudzība un partnerība, kas aizsākās jau deviņdesmitajos gados, kopš tā laika realizētas apmācības programmas un projekti. «Afganistānā un Irākā mūsu karavīri plecu pie pleca cīnījās par mūsu vērtībām — brīvību un neatkarību. Un šodien jūs esat šeit, jo pēc Krievijas agresijas Ukrainā ir mainījusies reģionālā situācija un pasaule. Taču operācija «Atlantic Resolve» nav tikai politisks lēmums, tā ir arī iespēja augt profesionāli un nodibināt draudzību. To es jums visiem arī novēlu!» sagaidīšanas ceremonijā sacīja bruņoto spēku komandieris.

No 19. līdz 20. janvārim Latvijas Kara muzejā norisinājās augsta līmeņa seminārs par gatavošanos 2015. gada jūnija Eiropadomes diskusijai par aizsardzību.

LKM konfSeminārā piedalījās ES aizsardzības ministriju pārstāvji, kā arī pārstāvji no akadēmiskās vides, kas diskutēja, kā uzlabot ES spēju attīstību, kā arī apsprieda Eiropas aizsardzības industrijas stiprināšanu un ES Kopējās drošības un aizsardzības politikas (KDAP) lomu globālajā drošības vidē.

«Pēdējā gada laikā starptautiskajā drošības vidē esam novērojuši dramatiskas pārmaiņas. ES saskaras ar ievērojamiem drošības izaicinājumiem tās tuvākajās kaimiņvalstīs — Ukrainā, Irākā, Lībijā, Sāhela zonas valstīs un Sīrijā. Izzūdošā atšķirība starp iekšējiem un ārējiem drošības izaicinājumiem mudina ES sasniegt lielāku saskaņotību tās iekšpolitikā un ārpolitikā. Šis seminārs mums visiem sniedz iespēju pirms ilgi gaidītās jūnija tikšanās diskutēt par panākto progresu ES Kopējās drošības un aizsardzības jomā, kā arī rast risinājumus turpmākiem uzlabojumiem,» uzsver aizsardzības ministrs Raimonds Vējonis.

Nākamā Eiropadomes sanāksme, kurā diskutēs par šiem jautājumiem, norisināsies šā gada jūnijā Briselē. Tajā tiks izvērtēti konkrētie panākumi, kas gūti visos jautājumos, kā arī sniegti turpmākie norādījumi KDAP efektivitātes uzlabošanai.

21. janvārī aizsardzības ministrs Raimonds Vējonis un Nacionālo bruņoto spēku komandiera vietnieks Apvienotā štāba priekšnieks ģenerālmajors Juris Zeibārts piedalījās Latgales atbrīvošanas no lieliniekiem 95. gadadienai veltītajos piemiņas pasākumos Daugavpilī un Rēzeknē.

Latgales atbrivosana

21. janvāra rītā R. Vējonis un ģenerālmajors J. Zeibārts tikās ar Daugavpils domes priekšsēdētāju Jāni Lāčplēsi un piedalījās ziedu nolikšanas ceremonijā pie poļu karavīru pieminekļa un Daugavpils luterāņu kapsētā pie Latvijas Brīvības cīņās Latgales frontē 1920. gadā kritušo Latvijas armijas karavīru Brāļu kapu pieminekļa.

Savukārt piemiņas pasākumi Rēzeknē sākās ar aizlūgumu Jēzus Sirds katedrālē un piemiņas brīdi pie obeliska Latgales atbrīvošanas kaujās kritušajiem karavīriem Miera ielas kapos, kur piedalījās arī jaunsargi un skolēni.

«Šodien mēs ar dziļu cieņu noliecam galvas cilvēku priekšā, kas cīnījās par mūsu valsts brīvību, neatkarību un turpmāko valstisko attīstību. Mēs noliecam galvas un pateicamies mūsu karavīriem, kas ar patiesu dzimtenes mīlestību, ticību Latvijas valstij pirms 95 gadiem ar sviedriem un asinīm izcīnīja pēdējo uzvaru pār Bermonta karaspēku, atbrīvoja Latgali no lielinieku varas,» piemiņas brīdī pie pieminekļa Latgales atbrīvošanas kaujās kritušajiem 115 karavīriem sacīja aizsardzības ministrs Raimonds Vējonis.

6. februārī Nacionālo bruņoto spēku komandieris ģenerālleitnants Raimonds Graube, veicot kaujas gatavības pārbaudi, vairākām bruņoto spēku vienībām deva uzdevumu aizsargāt divus kritiskās infrastruktūras objektus.

Gaisa spēku aviācijas bāzes lidlauka Lielvārdē un starptautiskās lidostas «Rīga» aizsardzībai tika aktivizēts Pretgaisa aizsardzības divizions, Sauszemes spēku kājnieku brigādes rotas līmeņa apakšvienība, kā arī Militārā policija.

«Lidlauki, kā arī cita veida kritiskās infrastruktūras objekti ir būtiski sabiedroto spēku uzņemšanai, tāpēc viena no pirmajām kaujas gatavības pārbaudēm tika saistīta tieši ar šāda uzdevuma izpildi,» paskaidroja bruņoto spēku komandieris. Viņš kopā ar uzdevuma izpildes kontroles grupu apmeklēja lidostas «Rīga» aizsardzībai izvērsto vienību.

«Šādām pārbaudēm ir jākļūst par pastāvīgu elementu vienību sagatavošanai kaujas uzdevumu izpildei, jo tās vislabāk atspoguļo gan spējas, gan trūkumus apmācību, nodrošinājuma un citās jomās,» uzsvēra aizsardzības ministrs Raimonds Vējonis, norādot, ka pārbaudē konstatētais tiks rūpīgi analizēts, izdarot nepieciešamos secinājumus.

Kaujas gatavības pārbaudes uzdevums ir pārbaudīt un vingrināt ne tikai vienības vadības iemaņas saņemt un dot pavēli, vadīt operāciju un koordinēt uzdevuma izpildi, bet arī pārbaudīt un vingrināt tās apakšvienību spējas veikt izvirzīšanos uz aizsargājamo objektu, izvēršanos un uzdevuma izpildi.

12. un 13. februārī aizsardzības ministrs Raimonds Vējonis iepazinās ar situāciju uz Latvijas austrumu robežas. Kopā ar Valsts robežsardzes priekšnieku ģenerāli Normundu Garbaru viņš izvērtēja situāciju un iezīmēja nākamos sadarbības posmus starp Nacionālajiem bruņotajiem spēkiem un Valsts robežsardzi.

Raimonds Vējonis uzsvēra: «Atkal un atkal pārliecinos, ka mūsu cilvēki robežsardzē, bruņotajos spēkos un citos dienestos ir patiesi valsts patrioti un gatavi darīt visu, lai aizsargātu mūsu drošību.»

Prioritārie uzdevumi valsts robežas drošības stiprināšanā ir 12 metru robežjoslas sakārtošana un aprīkošana ar nepieciešamo tehniku, robežsargu skaita palielināšana, atbilstošas materiāltehniskās bāzes nodrošināšana un NATO standartiem atbilstoša bruņojuma iegāde.

Nacionālo bruņoto spēku un Valsts robežsardzes galvenie sadarbības virzieni valsts robežas drošības stiprināšanai ir gan kopējas mācības, kuru mērķis ir nodrošināt efektīvu karavīru un robežsargu sadarbību militārajās operācijās, gan robežsardzes virsnieku apmācība Nacionālajā aizsardzības akadēmijā.

17. februārī Aizsardzības ministrijā svinīgā ceremonijā uz operāciju rajonu pavadīja karavīrus, kuri piedalīsies Eiropas Savienības (ES) vadītajā pretpirātisma operācijā «Atalanta» Somālijas piekrastē un apmācības misijā Mali.

Atalanta un MaliCeremonijā piedalījās aizsardzības ministrs Raimonds Vējonis un Nacionālo bruņoto spēku komandieris ģenerālleitnants Raimonds Graube, kā arī regulāro spēku vienību komandieri.

«Drīz jūs būsiet ceļā uz Somālijas krastiem un Mali, lai turpmākos mēnešus savus dienesta pienākumus pildītu starptautiskajās operācijās, apliecinot Latvijas apņēmību vairot mieru un drošību ne tikai savā reģionā, bet visā pasaulē,» uzrunājot karavīrus, sacīja aizsardzības ministrs. Viņš norādīja, ka drošības vide ar katru gadu kļūst arvien sarežģītāka un izaicinājumiem bagātāka — hibrīdkarš un terorisma draudi, informatīvais karš un kiberuzbrukumi ir daudzu valstu ikdiena.

«Mūsdienās notikumi vienā valstī vairs nav izolēti konflikti, bet gan daļa no kompleksās drošības vides, un Āfrikas valstu stabilitāte var būt nozīmīgs faktors, kas ietekmē arī mieru un stabilitāti Eiropā,» sacīja ministrs, paskaidrojot, ka ES neformālajā aizsardzības ministru sanāksmē Rīgā tiks runāts arī par turp­māk iespējamām ES operācijām Āfrikas kontinentā.

Atalanta un Mali

«Mēs nedrīkstam ļaut teroram un vardarbībai plosīt valstis un cilvēku likteņus, jo mēs, eiropieši un baltieši, esam pieredzējuši, kādu ļaunumu var nest nekontrolēta agresora rīcība. Tieši tāpēc mēs iesaistāmies cīņā pret pirātismu Indijas okeānā un Adenas līcī un palīdzam apmācīt Mali armiju, lai nepieļautu turpmāku vardarbības uzliesmojumu šajos reģionos,» uzsvēra ministrs.

«Latvijas karavīru profesionalitāti starptautiskajās operācijās ir atzinīgi novērtējuši ne tikai NATO sabiedrotie, bet arī Eiropas Savienības valstis. Ir saņemts ļoti augsts profesionalitātes novērtējums mūsu pašreizējam kontingentam Mali,» sacīja bruņoto spēku komandieris ģenerālleitnants R. Graube, uzsverot, ka tas apliecina, ka karavīri spēj sekmīgi pildīt valsts uzticēto pienākumu.

Septiņi Latvijas kontingenta Mali karavīri ir iekļauti Somijas vadītajā Ziemeļvalstu un Baltijas rotas līmeņa apmācības grupā. Tajā apmācību instruktoru pienākumus veic arī Zviedrijas, Igaunijas un Lietuvas karavīri.

«Atalanta» ir ES Jūras spēku militārā operācija, kas palīdz novērst un ierobežot pirātismu un bruņotas laupīšanas pie Somālijas krastiem. Šī ir pirmā ES jūras operācija, kas tiek veikta Kopējās drošības un aizsardzības politikas ietvaros.

18. februārī Ādažu bāzē svinīgā pasākumā atzīmēja triju Baltijas valstu kopējās vienības — Baltijas miera uzturēšanas bataljona (BALTBAT) — izveidošanas 20. gadadienu.

Baltbat 20

BALTBAT 20. gadadienas svinīgajā ceremonijā piedalījās aizsardzības ministrs Raimonds Vējonis, Nacionālo bruņoto spēku komandieris ģenerālleitnants Raimonds Graube un NATO Apvienoto spēku pavēlniecības štāba Brunsumā komandieris ģenerālis Hanss Lotārs Domroze, kā arī Lietuvas Bruņoto spēku un Igaunijas Aizsardzības spēku pārstāvji un vienībā dienējušie karavīri.

Sagatavojusi Ieva Plēsuma.
Foto — Gatis Dieziņš un Normunds Mežiņš.

Eiropas Savienības aizsardzības ministri tiekas Rīgā

Aizsardzības ministru neformālā sanāksmeNo 18. līdz 19. februārim Rīgā, Latvijas Nacionālajā bibliotēkā norisinājās Eiropas Savienības (ES) aizsardzības ministru neformālā sanāksme, kurā notika gatavošanās Eiropadomes šā gada jūnija diskusijai par aizsardzību, kas ir būtiskākais aizsardzības jomas notikums Latvijas prezidentūras laikā.

Sanāksmē piedalījās ES dalībvalstu ministri, ES augstā pārstāve ārlietās un drošības politikas jautājumos un Eiropas Ko­- misijas priekšsēdētāja vietniece Federika Mogerīnī, NATO ģenerālsekretārs Jenss Stoltenbergs, ES operāciju komandieri, tai skaitā NATO Sabiedroto spēku augstākās virspavēlniecības Eiropā komandiera vietnieks ģenerālis Adrians Bredšovs, kas šo-brīd ir ES militārās operācijas ALTHEA Bosnijā un Hercegovinā komandieris.

ES aizsardzības ministri diskutēja par iepriekšējās Eiropadomes secinājumu ieviešanu, hibrīddraudiem un stratēģisko komu­- nikāciju, ES starptautiskajām operācijām un ES Kaujas grupu izmantošanu, kā arī izmaiņām starptautiskajā drošībā. Eiropas Savienības 28 dalībvalstu aizsardzības ministri vienojās, ka ir būtiski nodrošināt, lai valstu un valdību vadītāji jūnijā pārrunātu stratēģiskos drošības izaicinājumus un diskutētu par ES atbildes pasākumiem.

Aizsardzības ministru neformālā sanāksme

ES aizsardzības ministri secināja, ka pēdējā laika notikumi ES kaimiņu reģionos pierāda, ka hibrīddraudi ir visas ES problēma, un uzsvēra, ka jūnija diskusijā būtu svarīgi, lai tiktu doti tālāki uzdevumi šīs problēmas risināšanai.

«Sanāksmes laikā pārrunājām gatavošanos jūnijā gaidāmajai Eiropadomes diskusijai, kas būs būtisks atskaites punkts tālākajai ES kopējās drošības un aizsardzības politikas attīstībai,» skaidroja aizsardzības ministrs Raimonds Vējonis.

Aizsardzības ministru neformālā sanāksmeEiropas Savienības aizsardzības ministru neformālās sanāksmes laikā aizsardzības ministrs Raimonds Vējonis tikās ar NATO ģenerālsekretāru Jensu Stoltenbergu. Sarunā R. Vējonis uzsvēra, ka ir ļoti gandarīts par Velsas samita lēmumu un NATO Gatavības reaģēšanas plāna īstenošanu, kas jaunajā drošības situācijā Latvijai un visām Baltijas valstīm ir īpaši būtiski.

Aizsardzības ministrs vēlreiz apliecināja, ka Latvija ir gatava sniegt visu nepieciešamo atbalstu NATO komandvadības štāba elementa izveidei un izvietošanai Rīgā, nodrošinot no Latvijas nepieciešamo personālu un infrastruktūru. Taču štāba elementa izveide ir visu alianses valstu kopīgs lēmums, tāpēc tam nepieciešama arī citu NATO valstu līdzdalība — gan finansiālais atbalsts, gan personāls no citām dalībvalstīm.

NATO ģenerālsekretārs J. Stoltenbergs uzsvēra, ka štāba elements ir labs praktiskais piemērs NATO klātbūtnei reģionā un jāturpina darbs, lai tikpat sekmīgi un strauji īstenotu arī pārējos Velsas samitā pieņemtos lēmumus.

Aizsardzības ministru neformālā sanāksme

J. Stoltenbergs arī apliecināja, ka NATO dalībvalstu atbalsts komandvadības štāba elementu izveidei ir vienprātīgs un negrozāms un visdrīzākajā laikā tie tiks nokomplektēti ar nepieciešamo personālu arī no citām dalībvalstīm.

Aizsardzības ministrs R. Vējonis informēja NATO ģenerālsekretāru, ka Latvijas augstākās amatpersonas ir vienojušās palielināt aizsardzības budžetu, lai tas sasniegtu 2% no IKP jau līdz 2018. gadam. J. Stoltenbergs apsveica Latviju ar šo lēmumu un uzsvēra, ka šāda apņemšanās ir lielisks paraugs arī citām dalībvalstīm.

Aizsardzības ministru neformālā sanāksme

Eiropas Savienības aizsardzības ministru neformālā tikšanās notiek reizi sešos mēnešos ES Padomē prezidējošajā valstī. Neformālās tikšanās paredzētas, lai pārru­- nātu galvenos ES kopējās drošības un aizsardzības politikas dienas kārtībā esošos jautājumus.

Pēc AM preses relīzēm.
Foto — Gatis Dieziņš.

Latgales atbrīvošanas cīņas nav aizmirstas

Diāna Selecka,
virsseržante, 2. ZSN sabiedrisko attiecību speciāliste.

Foto — Normunds Mežiņš, Artis Vītols, Valsts robežsardzes koledža.

Janvārī apritēja 95 gadi kopš Latgales atbrīvošanas operācijas, kas aizsākās 1920. gada 3. janvārī ar Daugavpils atbrīvošanu, bet noslēdzās 26. janvārī ar Ludzas atbrīvošanu. Latgales atbrīvošanas kaujas bija noslēdzošais posms Latvijas atbrīvošanas cīņās. Latgales atbrīvošanā krita 154 virsnieki un 2892 instruktori un kareivji, ievainoti tika 4085 karavīri.

Piemiņas dievkalpojums notika Jēzus Sirds katedrālē.
Piemiņas dievkalpojums notika Jēzus Sirds katedrālē.

21. janvārī Rēzeknē norisinājās plaši pasākumi par godu 95. gadadienai, kopš Latgale tika atbrīvota no lieliniekiem. Tie sākās ar aizlūgumu Jēzus Sirds katedrālē un turpinājās ar piemiņas brīdi pie obeliska Latgales atbrīvošanas kaujās kritušajiem karavīriem Miera ielas kapos, kur apbedīti 115 karavīri. Uzrunājot pasākuma dalībniekus, aizsardzības ministrs Raimonds Vējonis atgādināja, ka Latgales atbrīvošanas kaujas ir svarīga mūsu vēstures daļa. «Aiz šiem skaitļiem, aiz šiem gadiem stāv cilvēki, kas bija gatavi atdot savu dzīvību, lai aizsargātu Latvijas neatkarību!»

Ziedu nolikšana pie obeliska Latgales atbrīvošanas kaujās kritušajiem karavīriem.
Ziedu nolikšana pie obeliska Latgales atbrīvošanas kaujās kritušajiem karavīriem.

Nacionālo bruņoto spēku komandiera vietnieks, Apvienotā štāba priekšnieks ģenerālmajors Juris Zeibārts atgādināja, ka pēc Latgales atbrīvošanas Latvijā beidzot iemirdzējās tās trešā zvaigzne: «Latgale nav Latvijas mala. Šis ir sākums! Šeit sākas Eiropa — tāda, kādu mēs to pazīstam un kādā mēs vēlamies būt! Latvijai nav malas — Latvija sākas austrumos, rietumos, ziemeļos — visur sākas mūsu zeme! Bet, lai mūsu zeme būtu tāda, kādu mēs to pazīstam, mīlam un gribam sargāt, bija jābūt cilvēkiem, kas bija gatavi šo zemi nosargāt un izcīnīt. Par uzvarām bija jābūt gataviem maksāt, un šajos kapos guļ karavīri, kas dzimuši Kurzemē, Zemgalē, arī Latgalē, tieši tāpat kā Brāļu kapos Kurzemē var atrast vidzemniekus, latgaliešus un zemgaļus.»

Piemiņas brīdis pie Latgales atbrīvošanas pieminekļa.
Piemiņas brīdis pie Latgales atbrīvošanas pieminekļa.

Pasākuma turpinājumā tika nolikti ziedi pie Latgales atbrīvošanas pieminekļa «Vienoti Latvijai!», ko tautā dēvē par Latgales Māru.

Festivāla parkā, kur par godu pasākumam jau no paša rīta blakus Latvijas valsts, Eiropas Savienības, Rēzeknes pilsētas un novada karogiem plīvoja arī NATO karogs, bija apskatāma militārās un operatīvās tehnikas izstāde. Tajā ar ekipējumu un tehnikas vienībām bija pārstāvēta Zemessardze, Valsts robežsardze, Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienests un Valsts policija. Kā 1991. gada barikāžu laikā pasākuma dalībniekus sildīja ugunskurs, turpat parkā Zemessardzes 35. nodrošinājuma bataljona karavīri cienāja ar lauka virtuvē pagatavotu karstu tēju un karavīru putru.

Pasākuma izskaņā Latgales vēstniecības «Gors» lielajā zālē notika koncerts, kurā piedalījās Nacionālo bruņoto spēku orķestris, Valsts robežsardzes koris un Rēzeknes pilsētas un novada kolektīvi — novada vokālā studija «Skonai», Rēzeknes 1. vidusskolas skolniece Līna Lontone un Dricānu vidusskolas skolnieks Daniels Kazuševs.

Pasākumus par godu Latgales atbrīvošanas 95. gadadienai organizēja Nacionālie bruņotie spēki sadarbībā ar Rēzeknes pilsētas un novada pašvaldībām, piedaloties Valsts robežsardzei, Valsts policijai, Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienestam, Jaunsardzei, apvienībai «Daugavas vanagi», Latvijas Kara muzeja un Latgales Kultūrvēstures muzeja speciālistiem, pilsētas un novada iedzīvotājiem, skolēniem. Tradīcija atzīmēt Rēzeknes atbrīvošanu no lieliniekiem aizsākās pirms 15 gadiem pēc Zemessardzes 3. brigādes komandiera pulkveža Jāņa Žagatas iniciatīvas. Ņemot vērā vairāku pilsētas iedzīvotāju priekšlikumus un 1920. gada 21. janvāra vēsturisko nozīmi Rēzeknes, Latgales un Latvijas vēsturē (Brīvības cīņu laikā pēc Rēzeknes atbrīvošanas janvāra beigās Latvijas armija sasniedza valsts austrumu robežu), Rēzeknes pilsētas domes Kultūras, izglītības, sporta, veselības un sociālo lietu komiteja 2003. gada 10. februārī nolēma, ka 21. janvārī Rēzeknē paceļams Latvijas valsts karogs saskaņā ar LR likuma «Par Latvijas valsts karogu» 2. panta 10. punktu.

Pirmo reizi pilsētas Festivāla parkā plīvoja NATO karogs un pilsētniekus sildīja barikāžu atceres ugunskurs.
Pirmo reizi pilsētas Festivāla parkā plīvoja NATO karogs un pilsētniekus sildīja barikāžu atceres ugunskurs.

«Kā centrālais Latgales atbrīvošanas cīņu atceres pasākums tas bija ļoti audzinošs un saturīgs,» atzina 2. Zemessardzes novada komandieris pulkvežleitnants Aivars Valeniks. «Bija liels dalībnieku skaits, no kuriem liela daļa bija pilsētas un novada skolēni. Prieks, ka aizsardzības ministra Raimonda Vējoņa un Saeimas deputāta Jāņa Trupovnieka dalība pasākumam sniedza svarīgāku skanējumu. Vēlos arī iebilst tiem, kuri apgalvo, ka Latvijas un Latgales atbrīvošanas cīņas ir aizmirstas, — tā nav, katru gadu 21. janvārī notiek atceres pasākumi, kuros iesaistās visu spēka struktūru pārstāvji, paš­valdības, muzeji, skolu jaunatne!»

Koncertā skanēja NBS orķestra un  Valsts robežsardzes kora kopīgi atskaņotie skaņdarbi.
Koncertā skanēja NBS orķestra un Valsts robežsardzes kora kopīgi atskaņotie skaņdarbi.

Ēnu dienā jaunieši ielūkojas aizsardzības nozares aizkulisēs

Šā gada 11. februārī vairākiem jauniešiem no visas Latvijas ikgadējās Ēnu dienas ietvaros bija iespēja iepazīt darbu Aizsardzības ministrijā un dienestu Nacionālajos bruņotajos spēkos, kā arī uzzināt par aizsardzības nozares aktualitātēm un vadības dienas kārtību. 

Ēnu diena

Aizsardzības ministram Raimondam Vējonim ik uz soļa sekoja piecas «ēnas» —Artūrs Zvirgzdiņš no Madonas valsts ģimnāzijas 8.a klases, Elza Andersone no Rīgas Mūzikas internātvidusskolas 11. klases, Artūrs Liskovs no Olaines 1. vidusskolas 11. klases, Nils Niedrītis no Rīgas 64. vidusskolas 12. klases un Monta Muceniece no Liepājas valsts tehnikuma 4. kursa.

R. Vējoņa «ēnas» par aizsardzības ministra pienākumiem uzzināja gan Ministru kabinetā, gan arī Aizsardzības ministrijā, kā arī guva atbildes uz jautājumiem par karjeras iespējām aizsardzības nozarē.

Aizsardzības ministrs jauniešiem pastāstīja par savu dienas kārtību, Nacionālo bruņoto spēku karavīru dalību starptautiskajās operācijās, Latvijas sadarbību ar sabiedrotajiem aizsardzības jomā, kā arī īpašu uzmanību pievērsa mūsdienu drošības izaicinājumiem.

«Ministri ir iestādes vadītāji, kam, balstoties uz informāciju, kuru sagatavo attiecīgās nozares speciālisti, jāprot pieņemt lēmumus, tāpēc būtiska ir uzticība starp ministru kā iestādes vadītāju un viņa padotībā esošajiem cilvēkiem,» stāstot par ministru darba specifiku, uzsvēra R. Vējonis. «Ja ministrijas personāls darbojas kā komanda, kuras pamatā ir savstarpēja uzticība, ministram ir viegli pieņemt lēmumus.»

Arī interviju sniegšana masu medijiem ir neatņemama aizsardzības ministra dienas kārtības sastāvdaļa, lai nodrošinātu sabiedrības informētību par nozares aktualitātēm. Šogad aizsardzības ministra «ēnām» bija iespēja vērot intervijas aizkulises ar televīzijas ziņu kanālu TV3.

«Priecājos, ka interesējaties par aizsardzības nozari, tomēr novēlu jums katram nākotnē darīt tādu darbu, kas patīk vislabāk, jo tādu var paveikt ātrāk un sasniegt labākus rezultātus,» atvadoties no savām «ēnām», novēlēja aizsardzības ministrs.

«Katra cilvēka sapnis ir darīt to, kas patīk. Stipri jātic saviem mērķiem, un tad jau viss izdosies,» par savu nākotnes izvēli sacīja ministra «ēna» Monta, kas savu nākotni izvēlējusies saistīt ar aizsardzības nozari un plāno apgūt virsnieka speciālista pamatkursu Nacionālajā aizsardzības akadēmijā.

Arī Nacionālo bruņoto spēku komandiera ģenerālleitnanta Raimonda Graubes ikdienas gaitām sekoja piecas «ēnas» — Edmunds Mekers no Rīgas 94. vidusskolas 11. klases, Ieva Sintija Mālniece no Madonas pilsētas 2. vidusskolas 10. klases, Jānis Eliāss no Pārgaujas vidusskolas 10. klases, Tomass Jānis Šmits no Rūjienas vidusskolas 9.a klases un Nadīna Nagle no Rīgas angļu ģimnāzijas.

Ģenerālleitnants Raimonds Graube kopā ar jauniešiem apmeklēja Štāba bataljonu un Apvienoto štābu, dodot iespēju skolēniem iepazīt karavīru dienesta pienākumus, bruņojumu un ekipējumu, kā ar tikties ar valsts bruņotā spēka augstāko vadoni — Valsts prezidentu Andri Bērziņu.

Trīsdesmit «ēnas» sekoja arī Latvijas Nacionālās aizsardzības akadēmijas kadetiem, tādējādi vērojot kadetu ikdienas gaitas. Kadetu «ēnām» bija iespēja uzzināt par aizsardzības akadēmijas piedāvātajām studiju iespējām, kā arī skatīt ieroču un ekipējuma izstādi un paraugdemonstrējumus.

Rekrutēšanas un Jaunsardzes centru apmeklēja piecas «ēnas» — 101. Rīgas jaunsargu vienības jaunsargs un Jaunsargu pašpārvaldes vadītājs Leonārs Ēriks Kaupmanis, 211. Madonas jaunsargu vienības jaunsardze Loreta Žukovska, 218. Smiltenes jaunsargu vienības jaunsardze Laila Ozola, 210. Salacgrīvas jaunsargu vienības jaunsardze Valērija Grigorjeva un 219. Līgatnes jaunsargu vienības jaunsargs Edgars Šulcs. Jaunieši iepazinās ar Jaunsardzes darba organizēšanu un aktualitātēm.

Pēcpusdienā aizsardzības ministra«ēnas», Rekrutēšanas un Jaunsardzes centra direktora un ASV karavīru Latvijā «ēnas» iepazinās ar ASV 2. kavalērijas pulka karavīru sagatavoto ekipējuma izstādi Ādažos un uzzināja vairāk par karavīru dienesta pienākumiem.

AM Enas

Piesakoties «ēnot» aizsardzības nozares vadību, skolēni lielākoties minējuši, ka viņiem ir vēlme iepazīt aizsardzības nozares ikdienu, plašāk uzzināt par aizsardzības ministra darbu, Nacionālo bruņoto spēku spējām un militāro sadarbību ar citām valstīm.

Aizsardzības ministrija un NBS piedalās karjeras izvēles veicināšanas projektā «Ēnu diena» kopš tā pirmsākumiem — no 2001. gada.

Sagatavojusi Anete Gnēze,
AM Preses nodaļas vecākā referente.
Foto — Gatis Dieziņš un Normunds Mežiņš. 

Atklāta Lāčplēša Kara ordeņa kavaliera kapteiņa Ignata Beča zāle

beca_zale-44Zemessardzes 35. nodrošinājuma bataljona štābā Preiļu novada Litavniekos, atzīmējot Lāčplēša Kara ordeņa kavaliera kapteiņa Ignata Beča 125. dzimšanas dienu, 14. februārī  tika atklāta viņam veltīta piemiņas zāle.

Godinot kapteiņa Ignata Beča ieguldījumu Latvijas neatkarības izcīnīšanā un nostiprināšanā, kā arī ņemot vērā to, ka viņš ir dzimis Litavniekos — vietā, kur šobrīd izvietots Zemessardzes 35. nodrošinājuma bataljons, vienība nolēmusi konferenču zāli nosaukt viņa vārdā. Zālē ir apskatāma I. Bečam veltīta fotoizstāde.

Ignats Bečs dzimis 1890. gada 14. februārī Preiļu pagasta Litavniekos. Latvijas armijā iestājies brīvprātīgi 1918. gada 15. decembrī. Cēsu rotas rindās cīnījies pie Lielauces, Skrundas un Kalnciema. No 1919. gada 30. septembra bija bataljona komandieris Latgales partizānu pulkā, kur dienēja līdz Brīvības cīņu beigām. Par varonību un drosmi tika apbalvots ar Lāčplēša Kara ordeni.

becs1Pēc Latvijas neatkarības atgūšanas Ignats Bečs brīvprātīgi iestājās Robežsardzes dienestā un tika iecelts par Zilupes apgabala 1. robežapsardzības rajona priekšnieku, bet vēlāk — tādā pašā amatā Pasienas rajonā. Trīsdesmito gadu otrajā pusē viņš bija policijas iecirkņa priekšnieks Abrenē un Preiļos.

Svinīgajā pasākumā piedalījās Zemessardzes vienību un Valsts robežsardzes koledžas pārstāvji, pašvaldību vadītāji, kā arī vietējo skolu vēstures skolotāji. Pasākumu ar savu dalību pagodināja I. Beča brāļadēls — 96 gadus vecais Vladislavs Bečs.

2. Zemessardzes novadā šī jau ir otrā zāle, kam dots Latvijas atbrīvošanas cīņu karavīra vārds. 2. ZSN štāba konferenču zāle nosaukta Latgales partizānu pulka un Rēzeknes 9. kājnieku pulka karavīra kapteiņa Oskara Pērkona vārdā. 2. ZSN komandieris pulkvežleitnants Aivars Valeniks uzskata, ka tas ir labs veids, kā atgādināt sabiedrībai par svarīgām personām mūsu vēsturē: «Domāju, ka ar laiku katrā no mūsu vienībām būs piemiņas zāle! Protams, ļoti daudz atkarīgs no vienības komandiera, tāpēc gribu uzteikt majora Ilmāra Sparāna iniciatīvu sadarbībā ar I. Beča tuviniekiem, kā arī NBS komandiera padomnieka vēstures jautājumos Jāņa Hartmaņa palīdzību, ierīkojot šo zāli.»

beca_zale-16

ZS 35. NBN komandieris majors Ilmārs Sparāns stāsta, ka no ieceres līdz zāles izveidei pagājis visai ilgs laiks, bet jau tagad ir skaidrs, ka I. Beča zāles atklāšana Preiļu novadam ir nozīmīgs pasākums, kas kļūs par aizsākumu vairākām jaunām tradīcijām. «Mēs aicinājām uz pasākumu Preiļu vēstures skolotājus, un viņi arī turpmāk ir laipni aicināti izmantot mūsu zāli savām vēstures stundām, stāstot par Latvijas atbrīvošanas cīņām. Pasākumā aizsākās diskusija, ka šī gada Lāčplēša dienas lāpu gājiens varētu sākties nevis pilsētas centrā, bet gan pie bataljona štāba.»

Sagatavojusi Diāna Selecka, virsseržante,
2. ZSN sabiedrisko attiecību speciāliste.
Foto — Gunārs Vilcāns.

Dāsnais dāvinājums

Šogad mūsu bruņoto spēku virsnieku kalve — Latvijas Nacionālā aizsardzības akadēmija — svin savas pastāvēšanas 23. gads­kārtu. Šā gada 13. februārī akadēmijas telpās notika dibināšanas gadadienas svinīgais pasākums, kurā akadēmijas rektors pulkvedis Egils Leščinskis sumināja mācību iestādes labākos virsniekus un kadetus. 

Svinīgā pasākuma laikā vērtīgu papildinājumu saņēma Latvijas Nacionālās aizsardzības akadēmijas bibliotēka — militārā žurnāla «Tēvijas Sargs» pilnu komplektu iesējumā pa gadiem kopš žurnāla iznākšanas brīža. Sešpadsmit sējumos iesietie «Tēvijas Sarga» eksemplāri (1999.—2014.) ir Latviešu virsnieku apvienības goda biedra, atvaļinātā ASV militārās rezerves brigādes ģenerāļa Vilmāra Kukaiņa dāvinājums akadēmijas bibliotēkai un tās lasītājiem. Dāsnā dāvinājuma reizē sniedzam ieskatu Vilmāra Kukaiņa darbīgajā dzīves gājumā.

NAA-23

Šā gada 10. augustā Vilmāram Kukainim apritēs 85 gadi, taču sirmais ģenerālis joprojām ir ierindā: gan aktīvi sekojot līdzi militāri politiskajiem notikumiem pasaulē un Latvijā, gan atbalstot mūsu valsts bruņotos spēkus, dalīdamies savā bagātajā pieredzē un zināšanās ar latviešu militārajām aprindām.

v-kukainisVilmārs Kukainis dzimis 1930. gada 10. augustā Rīgā, Āgenskalnā, meldermeistara Vilhelma Kristapa un Martas Otīlijas (dz. Gulbes) ģimenē. Viņš saviem vecākiem ir vienīgais dēls. Vilmāra dzīves ritējumu maina traģiskie Otrā pasaules kara gadi. 1945. gadā Vilmārs zaudē tēvu. Kopā ar māti viņš dodas bēgļu gaitās uz Vāciju, kur abi nonāk bēgļu nometnē Fišbahā. Tur Vilmārs pabeidz K. Skalbes vārdā nodēvēto latviešu ģimnāziju. Tālākās gaitas viņu saista ar kara lietām.

1949. gadā nākamais ģenerālis iestājas 8920. jeb Virsaiša Viestura sardžu rotā — vienā no ASV armijas sastāvā Eiropā dibinātajām baltiešu sardžu un darba paramilitārajām vienībām, kurās uzņēma arī bijušos latviešu un igauņu leģionārus. Līdzās citiem uzdevumiem baltiešu rotas veica arī Nirn­bergas tiesu pils apsardzību, kad tur noritēja tiesas sēdes par nacistiskajiem noziedz­- niekiem.

1950. gada vasarā V. Kukainis kopā ar māti izceļo uz Amerikas Savienotajām Valstīm — uz Mičiganas pavalsts Grandrapidiem. Šajā laikā ASV ir iesaistījušās militārajā konfliktā Korejas pussalā. 1951. gadā V. Kukainis saņem iesaukšanas pavēsti ASV bruņotajos spēkos, viņu norīko kā sanitāru doties uz Koreju. Tolaik uz Koreju ASV militārās iestādes centās vairāk sūtīt ieceļotājus. Atteikšanās no obligātā dienesta nozīmēja automātisku ASV pilsonības zaudēšanu, bet iestāšanās armijā pilsonības iegūšanu tikai veicināja. Daudziem latviešu bēgļiem atkārtota nokļūšana karadarbības zonā nebūt nebija dzīves sapnis, tapēc viņi vai nu izvēlējās studēt teoloģiju (mācītājus armijā neiesauca), vai pārcelties uz tuvējo Kanādu. Kā atceras V. Kukainis, latviešu puišu vairākums tomēr izvēlējās doties armijā (tādā veidā iegūstot ASV pilsonību) un nokļuva Korejas karā. Taču vācu valodas prasme V. Kukainim paver pavisam citu perspektīvu, un viņš kļūst par amerikāņu armijas militārās izlūkošanas bataljona tulku Vīnē. Tas bija laiks, kad Vīne un visa Austrija joprojām bija sadalīta četrās Otro pasaules karu uzvarējušo valstu okupācijas zonās. Katrā ziņā dienests šādos apstākļos bija vērtīga pieredze nākamajam virsniekam. Tieši pēc obligātā militārā dienesta V. Kukainis pieņem lēmumu turpināt militāro karjeru.

NAA-23

Militārais dienests palīdz V. Kukainim iegūt tālāku izglītību — ar armijas atbalstu viņš iestājas un pabeidz Grandrapidu koledžu, vēlāk Rietummičiganas universitāti Kalamazū, kur iegūst bakalaura grādu industriālajā menedžmentā. Vienlaikus turpinās viņa militārā karjera. Līdztekus studijām universitātē V. Kukainis absolvē ASV bruņoto spēku rezerves virsnieku kursus un turpina militāro dienestu rezerves kājnieku vienībā. 1957. gadā pabeidzis kursus, iegūst rezerves leitnanta dienesta pakāpi. Viņš pabeidz arī Armijas apgādes skolu, kā arī augstākos kursus Armijas intendantūras koledžā un ASV Nacionālās aizsardzības universitātē. V. Kukaiņa aktīvais dienests turpinās līdz 1976. gadam. Šajā laikā viņš dien ASV spēkos Rietumvācijā, Irānā, Taizemē, Japānā un 1966.—1967. gadā piedalās karā Vjetnamā.

Pēc atvaļināšanās no aktīvā dienesta V. Kukainis ar ASV bruņoto spēku piešķirto stipendiju turpina akadēmisko izglītību un iegūst maģistra grādu publiskajā administrācijā, pabeidzot Kentas universitāti. Strādā militārajā rūpniecībā. 1993. gadā ASV Ohaijo pavalsts Nacionālās gvardes vadība pieredzējušo karavīru uzaicina turpināt militāro dienestu. V. Kukainis kļūst par pavalsts Nacionālās gvardes militārās rezerves štāba priekšnieka vietnieku. 1996. gadā viņu paaugstina dienesta pakāpē par brigādes ģenerāli. No ASV Nacionālās gvardes V. Kukaini atvaļina pēc galējā vecuma cenza sasniegšanas 1999. gadā. Kopumā, ieskaitot dienestu paramilitārajā Virsaiša Viestura sardžu rotā, Vilmārs Kukainis ASV bruņotajos spēkos dienējis gandrīz piecdesmit gadus. Dienesta laikā apbalvots ar ASV Bronzas zvaigzni un daudziem citiem šīs valsts apbalvojumiem.

Nevar neminēt ģenerāļa Vilmāra Kukaiņa citu darbības jomu visa mūža garumā, proti, viņa aktīvo sabiedrisko darbu trimdas latviešu kopienā gan Savienotajās Valstīs, gan citur pasaulē. V. Kukainis savās dienesta gaitās vienmēr centies apzināt tautiešus, galvenokārt latviešu karavīrus. Pēc atvaļināšanās no dienesta viņa sabiedriskā rosība kļūst vēl aktīvāka. V. Kukainis ir viens no vadošajiem Klīvlendas Baltiešu komitejas valdes locekļiem, darbojies Latviešu Klīvlendas krājaizdevumu sabiedrībā un Latviešu krājaizdevumu sabiedrībā «Dau­gavas vanagu» organizācijā.

Pasākuma laikā NAA personāls atskatījās uz iepriekšējos gados paveikto un saņēma laba vēlējumus no NBS Apvienotā štāba priekšnieka ģenerālmajora Jura Zeibārta un Latviešu virsnieku apvienības pārstāvjiem.
Pasākuma laikā NAA personāls atskatījās uz iepriekšējos gados paveikto un saņēma laba vēlējumus no NBS Apvienotā štāba priekšnieka ģenerālmajora Jura Zeibārta un Latviešu virsnieku apvienības pārstāvjiem.

Pēc Latvijas valstiskās neatkarības atgūšanas kopā ar domubiedriem Ilmāru Dambergu, Egonu Goldšmitu, Visvaldi Ķemeri, Ilmāru Krastu, Alfonu Medni, Andreju Mežmali un citiem viņš izveido ASV bruņotajos spēkos dienošo latviešu militāro speciālistu grupu, lai palīdzētu Latvijas Nacionālajiem bruņotajiem spēkiem, sekmējot to iekļaušanu starptautiskajā apritē, tai skaitā NATO.

V. Kukainis devis arī lielu personisku ieguldījumu mūsu bruņoto spēku attīstībā, gan strādājot Latvijas aizsardzības atbalsta darba grupā, gan lasot lekcijas Latvijas NBS virsnieku sagatavošanas mācību iestādēs.

V. Kukainis īpaši lepojas, ka Lāčplēša Kara ordeņa kavalieru (LKOK) biedrības valdes pirmais un pēdējais priekšsēdis Arvīds Lauris iecēlis viņu par biedrības pilnvarnieku, lūdzot rūpēties par vēl dzīvajiem ordeņa kavalieriem. Šo darbu Vilmārs Kukainis arī apzinīgi pildījis.

kukainis01Sabiedriskā kārtā V. Kukainis ilgus gadus darbojas kā militārā žurnāla «Tēvijas Sargs» un Latvijas Kara muzeja pārstāvis Ziemeļamerikā, krietni sekmējis līdzekļu vākšanu nodegušā O. Kalpaka piemiņas muzeja «Airītes» atjaunošanai, kā arī vācis un pats ziedojis ievērojamus līdzekļus Latvijas Kara muzeja ekspozīciju veidošanai un eksponātu iegādei.

V. Kukainis apbalvots ar Latvijas Republikas apbalvojumiem — Barikāžu dalībnieka piemiņas zīmi (1995), Triju Zvaigžņu ordeņa IV šķiru (2000) un vairākiem aizsardzības ministra apbalvojumiem.

Ģimeni V. Kukainis nodibināja 1955. gadā, kad apprecējās ar Dzintru Kalnaraupu (Lāčplēša Kara ordeņa kavaliera Pētera Kalnaraupa meitu). Ģimenē ir izauguši dēli Māris (1956) un Lauris (1961).

Sagatavojis Juris Ciganovs, Dr. hist.
Foto — Gatis Dieziņš.

Zemessardze apgūst modernus pretgaisa aizsardzības ieročus

Taivo Trams

Foto — Normunds Mežiņš.

Zemessardze sāk apgūt jaunas un ļoti svarīgas prasmes, kas var izrādīties
būtiskas Latvijas aizsardzībai. Janvāra beigās Gaisa spēku aviācijas bāzē
Lielvārdē noslēdzās apmācību kurss, kura laikā zemessargi apguva iemaņas darbā ar tuvās darbības rādiusa pretgaisa aizsardzības raķešu sistēmu RBS-70. No vairāk nekā 20 zemessargiem, kuri apguva apmācību pēdējo posmu, pārbaudījumus nokārtoja 12 vīri, kas turpmāk varēs sevi dēvēt par pilnvērtīgiem RBS-70 operatoriem.

ZS RBS Lielvarde

Jāuzstāda komplekss un jāizšauj
Zemessardzes 17. pretgaisa aizsardzības bataljona zemessargi apmācības kursu uzsāka vēl vasarā, jūlija beigās. Kursa gaitā zemessargiem bija jāapgūst tehnoloģiski sarežģītā ieroču sistēma vismaz 75% apmērā — proti, jābūt spējīgiem patstāvīgi izvērst kompleksu vizuālajai šaušanai mērķī un izšaut raķeti. Spējīgākie zemessargi apmācības gaitā ir apguvuši arī radara izmantošanu un var lietot no tā saņemtos datus šaušanas precizitātes pilnveidošanai. Zemessargi jaunās prasmes apguvuši tikai brīvdienās, kopumā veltot 20 dienas brīvā laika. Apmācību vadīja Gaisa spēku aviācijas bāzes Pretgaisa aizsardzības diviziona instruktori.

Vislielākās grūtības sagādājis darbs ar iekārtas simulatora sistēmu, kas ļauj virtuāli modelēt kaujas apstākļus. Tas arī saprotams — profesionālā dienesta karavīriem šādas apmācības ir ikdiena, bet zemessargi to dara no pamatpienākumiem brīvajā laikā. Taču pirmajā apmācības kārtā plānotie mērķi ir sasniegti, konstatētas arī pilnveidojamās lietas, pie kā tiks strādāts nākamajā apmācības posmā.

Modernās tehnoloģijas jāapgūst arī Zemessardzei
«Līdz šim ar pretgaisa aizsardzību Nacionālajos bruņotajos spēkos ir nodarbojušās tikai profesionālas vienības, tagad šī spēja pāriet arī Zemessardzei. Profesionālā dienesta karavīru skaits Pretgaisa aizsardzības divizionā diemžēl nav pietiekams, lai apgūtu un apkalpotu visas mūsu rīcībā esošās RBS-70 palaišanas iekārtas. Līdz ar to mums bija divas alternatīvas — vai nu palielināt profesionālā dienesta karavīru skaitu, vai piesaistīt rezervistus — zemessargus. Uzskatu, ka zemessargu piesaistīšana ir pareizais ceļš, jo tā mēs motivējam viņus iesaistīties apmācību procesā arvien vairāk un apgūt arī šādas tehnoloģiski sarežģītas ieroču sistēmas,» uzsver NBS komandieris ģenerālleitnants Raimonds Graube. Drošības situācija valstī prasa maksimāli īsā laikā apgūt mūsu rīcībā esošās iekārtas, uzskata NBS komandieris.

ZS RBS LielvardeRezumējot apmācību rezultātus, R. Graube ir pārliecināts, ka apmācība sasniedz savu mērķi. Protams, kā jau pirmajā reizē ir savas īpatnības un nepilnības, taču turpmākajā apmācības gaitā tiks izdarīti atbilstoši secinājumi un veiktas izmaiņas. «Mēs noteikti turpināsim zemessargu apmācību šo sarežģīto ieroču sistēmu apgūšanā, lai mūsu valsts maksimāli īsā laikā būtu spējīga izmantot visas palaišanas iekārtas, kas jau ir mūsu noliktavās,» saka R. Graube.

Apmācītie speciālisti jānotur bruņotajos spēkos
Prioritāri RBS-70 iekārtas izmantos Zemessardzes 17. pretgaisa aizsardzības bataljons, taču interesi par šo ieroču sistēmu apguvi ir izteikuši arī Studentu bataljona un 54. inženiertehniskā bataljona zemessargi, tā ka perspektīvā šīs pretgaisa aizsardzības sistēmas lietošanā apmācītu cilvēku skaits Latvijā ievērojami pieaugs. Tiesa, būtisks uzdevums ir arī jau apmācīto speciālistu paturēšana bruņotajos spēkos, kā arī apgūto prasmju uzturēšana pienācīgā līmenī. «Apmācības process ir ļoti dārgs, tādēļ mums būs jādara viss iespējamais, lai paturētu apmācītos cilvēkus bruņotajos spēkos — viņi vienkārši nedrīkst aiziet no aprites. Mums būs arī jādomā, kā motivēt zemessargus turp­māk piedalīties apmācībās lielākā apjomā, nekā vidēji zemessargs to spēj un var,» paskaidro R. Graube.

Šo jautājumu risināšanai nākotnē iezīmējas divi lieli uzdevumi, akcentē R. Graube. Zemessargiem, kuri būs veiksmīgi apguvuši RBS-70 apmācību programmu un nokārtos kvalifikācijas prasības, tiks ieviesta atsevišķa apmācību programma jau iegūto spēju uzturēšanai pienācīgi augstā līmenī — vismaz 10 dienas gadā, iespējams — arī vairāk. Savukārt tiem, kam pirmajā reizē varbūt nedaudz pietrūka laika vai arī zināšanu, lai iegūtu kvalifikāciju, tiks izstrādāta īpaša programma, lai dotu iespēju šajā gadā panākt tādu līmeni, ka arī viņus varētu uzskatīt par kvalificētiem RBS-70 operatoriem, saka NBS komandieris.

Protams, tā ir tikai viena daļa no lielāka plāna, kas paredz būtiski paaugstināt NBS tehnoloģisko līmeni, arvien vairāk apgūstot mūsdienīgas un sarežģītas ieroču sistēmas. Noteikti turpināsies arvien jaunu zemessargu apmācība, lai 2015. gada nogalē mēs varētu teikt, ka esam izdarījuši visu, lai apgūtu mūsu rīcībā esošās pretgaisa aizsardzības sistēmas, uzsver NBS komandieris. Līdztekus turpināsies arī NBS kopējā attīstība, iepērkot un apgūstot arvien modernāku bruņojumu. «Tas savukārt prasa palielināt profesionālā dienesta karavīru skaitu. Protams, mēs turpināsim apmācīt zemessargus un izmantot viņu potenciālu visur, kur tas objektīvi ir iespējams, bet, ja mēs runājam par, piemēram, komandvadības sistēmām, radaru un citu sarežģītāku tehnoloģiju lietošanu, tur tomēr ir nepieciešams profesionālā dienesta karavīrs ar atbilstošu apmācības ilgumu un regulāru iekārtu izmantošanas praksi. Līdz ar to mēs plānojam palielināt profesionālā dienesta karavīru iesaukumu armijā turp­mākajos gados,» saka R. Graube.

ZS RBS Lielvarde

Noderēs arī datorspēļu meistari
Zemessardzes 17. pretgaisa aizsardzības bataljonam jaunapgūtās prasmes ir pilnīgi jauna spēja, atzīst bataljona komandieris majors Aivars Krjukovs. Jaunā bruņojuma apgūšana bijusi liels izaicinājums bataljona zemes­- sargiem — tas nozīmēja daudz intensīvāku un saspringtāku apmācību procesu, taču interese par RBS-70 apgūšanu bijusi ļoti liela. «Tas ir moderns, tehnoloģiski attīstīts un pilnīgi citāds ierocis.Ar tādiem zemessargiem nenākas darboties ikdienā. ZS RBS LielvardeApmācības laikā daudz vairāk tika akcentēts darbs ar simulācijas sistēmām, tāpēc cilvēkiem noteikti arī bija daudz lielāka interese par darbu ar šo sistēmu,» uzskata A. Krjukovs. Viņaprāt, darbam ar šāda tipa ieročiem par labu var nākt iepriekšēja pieredze datorspēlēs. «Ja cilvēks ir draugos ar datoru un spēlē datorspēles simulācijas režīmos, šī kapacitāte cilvēkam nāk tikai par labu. Tas noteikti var palīdzēt labāk un ātrāk izprast šo ieroču sistēmu,» saka bataljona komandieris.

Zemessardzes 17. pretgaisa aizsardzības bataljons pašlaik pievērš ļoti lielu uzmanību cilvēku atlasei un sagatavošanai darbam ar jauno sistēmu. «Mēs ar lielāko prieku gaidām jaunus zemessargus mūsu rindās. Šī gada laikā plānojam intensificēt apmācības un apgūt pēc iespējas vairāk ieroču sistēmu, tādēļ ceram, ka mūsu vienībai pievienosies jauni cilvēki.» Tuvākais jaunu zemessargu uzņemšanas posms paredzēts martā, un bataljona komandieris aicina visus interesentus droši sazināties ar bataljonu un precizēt visu interesējošo informāciju.

Ziemā mācīties vieglāk
31. janvārī NBS Gaisa spēku aviācijas bāzes teritorijā Lielvārdē notika apmācību noslēdzošā daļa — praktiskās šaušanas un simulatoru izmantošanas tests. Atbilstoši pārbaudījumu norises leģendai zemessargiem ar RBS-70 iekārtu palīdzību jāneitralizē nosacītā pretinieka centieni no helikoptera desantēties aviācijas bāzes teritorijā. Pretinieka lomā šoreiz iejutās Gaisa spēku aviācijas bāzes helikopters Mi-2, kura ekipāža savu lidaparātu apzinīgi virzīja virs katras zemessargu komandas, kas tobrīd darbojās ar savu pretgaisa aizsardzības raķešu sistēmu.

Zemessardzes 17. pretgaisa aizsardzības bataljona vecākie zemessargi Aldis Dūmiņš un Jānis Bečs nule kā pabeiguši praktiskās šaušanas pārbaudījumu. Izvērtējot aizvadīto apmācības posmu, viņi atzīst, ka ļoti sarežģīti viss licies tikai pašā sākumā, pēc tam apgūstamā viela kļuvusi arvien saprotamāka. Protams, samērā īsā laikā nācies apgūt daudzas jaunas komplicētas prasmes, taču tas nav bijis nekas nepaveicams. Tomēr viena no problēmām ir brīvais laiks, ko var veltīt apmācībām un treniņiem. «Tagad, ziemā, ir vieglāk — tad laukos mazāk darba. Vasarā gan nav tik viegli izrauties. Pilsētā dzīvojot, tas būtu vienkāršāk,» atzīst A. Dūmiņš.

Apmācības jāpadara intensīvākas
NBS Pretgaisa aizsardzības divizionam darbs ar zemessargiem arī bijis liels izaicinājums — šī bijusi pirmā šādas sadarbības reize, saka diviziona komandieris majors Juris Skudra. «Rezultāti nav slikti, tātad šāda veida apmācība ir jāturpina, varbūt kaut ko pamainot un uzlabojot. Būtībā karavīrs ir un paliek karavīrs — vai viņš ir zemessargs vai atrodas profesionālajā dienestā — jāapmāca jebkurā gadījumā.»

ZS RBS Lielvarde

Pēc viņa aplēsēm, 80% apmācāmo zemessargu apgūtās teorētiskās zināšanas bijušas labas. Lielākās grūtības sagādājusi si­- mulatora apgūšana un t.s. teorētiskā šaušana, izmantojot RBS-70 tehnoloģiskās iespējas. «Tagad mums ir skaidrs, ka šim pasākumam turpmāk ir nepieciešams veltīt vairāk laika. Nākamajos kursos tas noteikti tiks ņemts vērā, un vairāk laika veltīsim tieši šiem operatoru sagatavošanas aspektiem.»

Atskatoties uz aizvadīto apmācību kursu, J. Skudra teic, ka pagaidām ir grūti izdarīt vis­- aptverošus secinājumus, jo šis darba posms savā ziņā bijis kā pilotprojekts. «Tās ir divas diezgan grūti salīdzināmas lietas — profesionālā dienesta karavīrs no rīta līdz vakaram mācās, un viņa apmācība notiek ļoti intensīvi, savukārt zemessargs apmācībai velta savu brīvo laiku un reizi divās nedēļās atbrauc uz Lielvārdi un cenšas kaut ko iemācīties. Protams, tas notiek daudz lēnāk. Turklāt cilvēks divu nedēļu laikā šo to piemirst, un, uzsākot nākamo apmācību ciklu, nākas atsvaidzināt iepriekš apgūtās zināšanas — arī tam tiek tērēts papildu laiks. Pašlaik ir skaidrs, ka šīs apmācības ir jāpadara intensīvākas, lai tās uzlabotu un turpmāk gūtu labākus rezultātus,» saka J. Skudra. Perspektīvā lielāka vērība ir jāvelta arī potenciālo apmācāmo atlasei, vairāk jāpievēršas teorētiskajai šaušanai — lai to apgūtu un panāktu rezultātu, ir vajadzīgas iemaņas un garas darba stundas.

ZS RBS LielvardeJ. Skudra atzīst, ka arī viņa komandētajam divizionam varētu būt interese par RBS-70 sistēmas lietošanā apmācītajiem zemessargiem. «Nākotnē mums noteikti nāksies sadarboties ar zemessargiem, veidot kopīgu vienību, lai apgūtu ekipējumu, kas pašlaik ir mūsu rīcībā.»

Šajā gadā divizionā tiks īstenots pilnveidots RBS-70 operatoru pamatapmācības kurss, sertifikātu jau ieguvušo operatoru kvalifikācijas uzturēšanas kurss, kā arī Gaisa spēku novērotāju apmācības kurss. Sadarbību ar Latvijas Gaisa spēku aviācijas bāzi turpinās arī kolēģi no Lietuvas, kuri izmanto RBS-70, bet Lielvārdē praktizējas simulatoru lietošanā.

Zemessardzes 17. pretgaisa aizsardzības bataljons, kurš izvietots Mārupes novada «Ceros», savās rindās aicina Latvijas pilsoņus,
kuri vēlas apgūt pretgaisa aizsardzības iemaņas. «Mūsu specializācija ir pretgaisa aizsardzība. Mēs sargājam Latvijas zemi un debesis. Sargu nekad nav par daudz, tāpēc tieši Tevi mēs gaidām savā pulkā!» aicina bataljona zemessargi,
interesentus lūdzot zvanīt pa tālruni 67915370.

Nodrošinājuma pavēlniecība saņem vienības karogu

Katras Nacionālo bruņoto spēku vienības lielākais svētums ir tās karogs. Tagad savs karogs ir arī NBS Nodrošinājuma pavēlniecībai — 4. februārī valsts bruņoto spēku virspavēlnieks Valsts prezidents Andris Bērziņš svinīgā ceremonijā pasniedza Nodrošinājuma pavēlniecībai jauno vienības karogu. Tajā piedalījās Nacionālo bruņoto spēku komandieris ģenerālleitnants Raimonds Graube, Nodrošinājuma pavēlniecības komandieris pulkvežleitnants Ivo Mūrmanis un citu regulāro spēku vienību komandieri, kā arī Nodrošinājuma pavēlniecības vienību personālsastāvs. Karogu iesvētīja Nodrošinājuma pavēlniecības kapelāns kapteinis Raimonds Krasinskis. Valsts prezidents Andris Bērziņš iedzina tā kātā Karoga naglu. Klātesošie ierakstīja veltījumus piemiņas grāmatā par godu šim svinīgajam notikumam.

NP karogs

Valsts prezidents Andris Bērziņš savā uzrunā pateicās NBS par darbu un sasniegto līmeni, kas tiek augstu novērtēts visā pasaulē. «Mūsu armijai un tās karavīriem ir jābūt stipriem un morāli stabiliem, lai skaidri parādītu, ka mēs varam nosargāt savu zemi,» uzsvēra Valsts prezidents.

NP karogsKarogu darinājusi tekstila izšuvumu māksliniece Ausma Apša, un tas tapis aptuveni divu mēnešu laikā. Karoga labajā pusē uz auduma sudraba krāsā, kas simbolizē zemes bagātību, gudrību un attīstību, izšūta bruņoto spēku emblēma, virs tās — uzraksts «Nacionālie bruņotie spēki», zem tās — «Nodrošinājuma pavēlniecība». Stūros attēloti latviešu ornamenti — Laimas zīme, Ūsiņa zīme un dubultkrusts. Savukārt karoga kreisā puse darināta no triju krāsu auduma joslām — gaiši zilā, zaļā un tumši zilā krāsa simbolizē spēku veidus. Centrā izšūta Nodrošinājuma pavēlniecības emblēma, virs tās — pavēlniecības devīze «Mēs nodrošinām uzvaru», bet zem tās — dibināšanas gads «2001».

Māksliniece A. Apša ir darinājusi daudzus karogus, no tiem bruņoto spēku vienībām vien tapuši ap 40 karogu. Nodrošinājuma pavēlniecības karogs ir viens no krāšņākajiem, taču autore neizceļ kādas militārās vienības karogu, kas viņai būtu vismīļākais. «Es tos esmu darinājusi ar mīlestību, tāpēc visi ir mīļi,» atzīst A. Apša.

NP karogs

Nodrošinājuma pavēlniecība izveidota 2001. gada 1. februārī. Tās galvenais uzdevums ir vienību centralizētā un tiešā nodrošināšana ar uzdevumu izpildei nepiecieša­- majiem materiāli tehniskajiem līdzekļiem un visa veida pakalpojumiem, tā ļaujot tām koncentrēties uz apmācībām un kaujas gatavības uzturēšanu. Nodrošinājuma pavēlniecības sastāvā ir trīs reģionālie nodrošinājuma centri Ādažos, Lielvārdē un Liepājā, kuri specializējušies sauszemes, gaisa un jūras vienību apgādē, kā arī Autotransporta nodro­- šinājuma centrs, Apgādes un pakalpojumu centrs, Medicīnas nodrošinājuma centrs, Pārvietošanas koordinācijas centrs un nesen izveidotais Bruņojuma remonta centrs.

Foto — Gatis Dieziņš. 

Ģimene un dienests

Uģis Brūklene,
MVP/NAA kapelāns.

Foto — Gatis Dieziņš.

Būt par karavīru ir liels aicinājums, un arī būt laulībā ir liels aicinājums. Vēl lielāks aicinājums ir prasme abus aicinājumus sabalansēt vai sakārtot tā, lai tie būtu «draudzīgie spēki», nevis konkurenti.

NAA-23Vai es jūtos gandarīts, veltot sevi tikai dienestam, veicot savus personiskos vai vienības līmeņa varoņdarbus? Vai arī es daudz labāk jūtos savās mājās, nedomājot ne ko citu, tikai to, kā veltīt sevi ģimenes attiecībām? Ja dienestā vai ģimenes dzīvē vairs neveicas tā, kā gribētos, bieži vien notiek attiecību pārtraukšana un citu attiecību uzsākšana. Bet attiecības nekad nav kā mašīna, skapis vai gludeklis, ko var mainīt tikai tāpēc, ka vajadzīgs remonts.

Iedziļinoties ģimenes attiecībās, atklājas vairākas līdzības ar militārā dienesta būtību. Ieraugot šīs sakritības, var labāk saprast, kādēļ vienas attieksmes gadījumā izvēršas konflikts, bet citā tiek iegūts milzīgs spēks, kas ļauj veikt varoņdarbus. Šoreiz — par dažām līdzībām.

1. Ģimene un dienests ir mūsu dzīvesveids
Tas ir izaicinājums kopt vienību. Pēc būtības ģimenes dzīve ir mana atsaukšanās aicinājumam uz kopību mūža garumā ar kādu. Es sevi 100% atdodu sievai/vīram, un viņa/viņš sevi 100% atdod man. Radītājs laulības brīdī mūs uzdāvina vienu otram. No tā brīža mēs esam savienoti vienā vienībā. Es kā indivīds esmu vienībā ar otru. No tā brīža mums sākas misija kā vienai vienībai. Šeit ir cieša līdzība ar militāro dienestu. Ar zvērestu laulībā un ar zvērestu dienestā es esmu kļuvis par konkrētās vienības piederīgo. Ir iesācies cits dzīvesveids, kur es par pamatu attieksmei un izpausmei ņemu vienības labumu un esības jēgu.

Te ir svarīgi apzināties, ka pēc būtības viss ir kopīgs. Mums kā karavīriem ir būtiski redzēt, ka mana ģimene caur mani pastarpinātā veidā ir iesaistīta manu dienesta pienākumu veikšanā. Tas ļauj likt citus akcentus. Šajā attieksmē nav vairs vieta nošķirtībai un konkurēšanai. Te ir jāstiprina pārliecība, ka mēs kā viena ģimene esam ieaicināti plašākā misijā — militārajā dienestā. Visai ģimenei ir svarīgi ieraudzīt savu būtisko lomu un iespējas savstarpēji sadarboties viena mērķa piepildīšanai. Sadalīšanās vienmēr novājina, ja vien tas nav «īslaicīgs manevrs», par kuru abi ir vienojušies kopīgā mērķa labā. Kā karavīram personīgi, tā militārajai sistēmai kopumā ir jāstrādā, lai ģimenes tiktu emocionāli iesaistītas ceļā uz vienoto mērķi. Piemēri ir atrodami starpkaru Latvijas vēsturē, kur armijas virsnieku sievas saņēma pielāgotu sava vīra vienības zīmi un nēsāja to gan kā rotu, gan kā piederības zīmi. Daudz tika domāts par karavīru dzīvesvietām, lai tās būtu pieejamas visai ģimenei kopā. Tieši attieksme pret karavīru un viņa ģimeni kā vienu vienību stiprina ģimenes piederības sajūtu militārajai vienībai. Tas savukārt karavīram noņem spriedzi, vainas apziņu un vajadzību atslēgties ārpus mājām. Tur, kur ģimene var piedzīvot fizisku, emocionālu un garīgu kopību, tur katrs ģimenes loceklis var ar degsmi, vitalitāti un augstu motivāciju pildīt savus darba pienākumus. Pavisam citādi ir tur, kur vienmēr ir jāizvēlas starp ģimeni un dienestu. Tur karavīrs ir nonācis kā starp diviem dzirnakmeņiem, un sekas drīz vien ir jūtamas gan veselībā, gan izpausmē.

Zelta likums: nenoniecini ne savu, ne otra aicinājumu, bet skaties, kā vari stiprināt Dieva doto vienību, tai ziedojoties.

2. Ģimene un dienests ir ziedošanās
Tas ir izaicinājums cīnīties pret egocentrismu. Kā laulības solījumā, tā karavīra zvērestā mēs apņemamies ziedoties. Ziedošanās ir otra vajadzību apzināšanās un mērķ­- tiecīga griba darīt visu, kas vajadzīgs, savu ērtumu pakārtojot otra labā. Ziedošanās savā būtībā ir mīlestība darbībā. Ziedošanos nedrīkst sajaukt ar gļēvu padošanos. Ziedoties var tas, kuram ir spēks un mīlestība. To mēs skaidri redzam Dieva mīlestībā uz mums, ziedojot sevi upura nāvē, lai atbildētu uz mūsu vajadzību — atgūt mieru un kopību ar sevi un Dievu. Karavīrs vajadzības gadījumā brīvprātīgi gatavojas mirt, ja to prasa tautas labums. Vīrs vai sieva vajadzības gadījumā gatavojas atdot pat savu dzīvību, ja tas vajadzīgs ģimenes labumam. Šeit vienmēr ir jāsastopas ar nedrošību vai pašsaglabāšanās vēlmi. Cilvēkos rodas jautājumi par upurēšanās nepieciešamību, upura lielumu vai jēgu. Atbildi var gūt, skatoties uz Dieva Tēva attieksmi pret mums. Kā Kristus mūs ir mīlējis, tā mēs esam aicināti mīlēt un rīkoties attiecībās ar otru. Tikai šādā attieksmē mēs iegūstam sirdsgudrību, lai saprastu, kā kurā brīdī rīkoties. Tur, kur notiek ziedošanās saskaņā ar aicinājumu, vienmēr klāt ir Dieva svētība. Ģimenes dzīvē ieguldītais laiks, iedziļināšanās otrā vai cenšanās piepildīt otra vajadzības, vienmēr atgriežas atpakaļ caur cieņu, pateicību un ziedošanos mūsu labā. Tā ir kā priecīga savstarpēja pašapdāvināšanās. Es dodu sevi tev, tu dod sevi man. Rezultātā abi ir piepildīti un gandarīti par savstarpējām attiecībām.

Pavisam citādi ir tur, kur pirms ziedošanās ir nosacījumi un aprēķini. Tādos gadījumos tiek imitēta ziedošanās un otra izmantošana savam egocentrismam.

Zelta likums: kā tu gribi, lai tev dara, dari to citam. To dari bez bailēm un aprēķina, paļaujoties uz Dieva aicinājumu.

3. Ģimenē un dienestā spēks ir sadarbībā
Tas ir izaicinājums darboties saskaņā ar savām dotībām. Lai gan ģimenē un dienestā esam vienā vienībā, mums katram ir savas stiprās un vājās puses. Tāpat kā mūsu ķermenī sadarbojas acs ar roku, tāpat sadarbība ir dabiski nepieciešama ģimenē un militārā vienībā. Labas sadarbības priekšnoteikums ir atmest augstprātību un iedomu, ka esmu pašpietiekams. Turklāt ir svarīgi, lai iepazīstu sevi un iepazīstu part­neri. Man patīk vārda «partneris» skaidrojums saistībā ar buru kuģa mastu. Lai masts varētu veikt lielo uzdevumu, proti, noturēt buru un nodrošināt kuģa virzību, kon-strukcijā ir paredzēta kāda neliela tapa, ko sauc par «partneri». Masts un nelielā tapa kopā nodrošina kuģa virzību. Ir svarīgi redzēt, ka abi ir atšķirīgi, bet viens bez otra nevar iztikt. Abi ir līdzvērtīgi svarīgi mērķa sasniegšanai.

Vīrs un sieva savā būtībā, izpausmē un iespējās ir atšķirīgi, bet sadarbojoties abu spēks un drošība būtiski pieaug. Militārajā dienestā mēs zinām, ka operācija bez regulāras apgādes nevar notikt. Kara vēsturē salīdzinoši nelieli militārie spēki ir uzvarējuši tikai tāpēc, ka veiksmīgi pārtvēra munīcijas un ēdiena apgādi. Tāpat arī ģimenē, vienam ir jābūt uz frontes līnijas, bet otram ir uzticīgi jādarbojas apgādes lietās. Uzvaras slava ir jādala uz pusēm, bez liekām diskusijām, kurš ir izdarījis vairāk. Tur, kur notiek uzticīga darbošanās saskaņā ar savām iespējām un kur tiek ar cieņu novērtēts partnera pienesums, nav vairs vietas pazemojumam un spēku šķiešanai savstarpējiem strīdiem par to, cik ko kurš izdara, nopelna vai sasniedz. Abi ir svarīgi un nozīmīgi!

Karavīru ģimenes ir liels spēka avots, lai varētu dienēt. Svarīgi pateikties karavīru sievām/vīriem par to, ka viņi «piesedz» savējos. Karavīram bez augstprātības jāmācās pieņemt, ka viņš nav pašpietiekams kā Rembo. Jātrenējas ik dienas savu spēju un atbildību ietvaros cīnīties sava partnera labā, kad viņam/viņai ir kas vajadzīgs. Tad būs lielas kopīgas uzvaras!

Zelta likums: kādu spēju un aicinājumu saņēmi, ar to uzticīgi darbojies vienā vienībā ar otru.

4. Ģimene un dienests dod gandarījumu
Ir svarīgi kopā svinēt uzvaras. Ja būtu tikai darbadienas bez svētku dienām, tad mēs pagurtu. Pat aktīvu kaujas operāciju laikā ir jābūt brīžiem, kad drīkst izbaudīt maltīti, miegu vai drošību. Ideāli ir tad, kad karavīrs pēc dienestā esošās spriedzes var nonākt mājās un svinēt atkalsatikšanos bez vajadzības turpināt cīnīties ģimenē.

Ģimenes dzīvē ir ļoti nepieciešamas tikšanās divatā, kad varam priecāties, dalīties un izbaudīt viens otra klātbūtni kā Dieva dāvanu. Mazie svētki padara izturamas pat visgrūtākās situācijas. Latvijas statistika parāda, ka visaugstākais izšķirto laulību skaits ir pēc 20 kopdzīvē pavadītajiem gadiem. Tas sakrīt ar laiku, kad bērni ir aizgājuši savā dzīvē un vīrs ar sievu saprot, ka nav vairs, par ko runāt. Tā tas nav ģimenēs, kur vīrs un sieva katru dienu atrod vismaz 30 minūtes kopīgai maltītei, pastaigai, intīmai tuvībai, brīžiem, kas ir kā kopdzīves svinēšana. Nedēļas griezumā ir svarīgi vienoties par kādu tikšanās laiku vismaz uz trim stundām, bet gada griezumā par kopdzīves svinēšanu vismaz vienas nedēļas garumā. Ir ļoti būtiski, lai šis laiks netiktu veltīts sarunai par darbu, dienestu, bērniem, kaimiņiem vai TV. Šis kopābūšanas laiks ir visas uzmanības veltīšana otram. Labi ir kopt kādas abiem svarīgas tradīcijas, svētkus vai vaļaspriekus, lai tie ir kā svinības, sniedz prieku un atjauno attiecības. Šādā mijiedarbībā sirdī ienāk pārcilvēcisks gandarījums un svētlaime. Ģimenes dzīve nav vairs slogs, bet gan laime. Un šāda ģimenes dzīve vairs netraucē pildīt dienesta pienākumus. Tieši otrādi — piepildīts karavīrs būs gan pozitīvs, gan motivēts savā dienesta vietā. Taču nedrīkst dienesta vietu padarīt par ģimenes iznīcinātāju vai konkurentu. Tas var notikt, ja visas uzvaras, prieks un piepildījums saistās tikai ar dienestu. Par šo tēmu būtu nepieciešama plašāka saruna, bet ne šoreiz.

Karavīra ģimenei ir būtiski būt klāt ikreiz, kad kādā militārās vienības svinīgajā pasākumā tiek izteikta pateicība vai piešķirts apbalvojums, jo sasniegumi un uzvaras dienestā ir svinības ģimenē. Ģimenes pozitīvs lepnums par «savējo varoni» dod vēl lielāku prieku un gandarījumu karavīram par iespēju dienēt Nacionālajos bruņotajos spēkos. Ģimenes un dienesta veselīga kopība ir jāpilnveido, lai nenotiktu karavīra šķiršanās no dienesta vai ģimenes.

Zelta likums: svinot kopīgas uzvaras, gandarījums vairojas dubultīgi. Dalīta bēda ir pusbēda. Dalīts prieks ir dubultprieks.

Aicinu ikvienu karavīru saprast, ka dienests un ģimene nav pretrunā, bet caur karavīra personu tie var kļūt labi partneri ilgstošām un gandarījuma piepildītām mūža attiecībām. Tur, kur valda citādi ieskati, bēdas sekos bēdām.

Domājot par karavīru ģimenēm,
tiek organizēts semināru cikls.
Papildu informāciju var saņemt,
rakstot e-pastā ugis.bruklene @mil.lv
vai zvanot 28383370.