Latvijas ziņas

2014. gada 5. un 6. decembrī Jaunsargu pašpārvaldes seminārā tika izvērtēts iepriekšējās pašpārvaldes darbs, diskutēts par aktuālajiem Jaunsardzes jautājumiem un ievēlēts pašpārvaldes jaunais sastāvs. Par jauno pašpārvaldes vadītāju kļuva Leonārs Ēriks Kaupmanis no 101. Rīgas jaunsargu vienības. Leonārs Jaunsardzē darbojas četrus gadus un uzskata, ka Jaunsargu pašpārvaldē būs iespēja piedalīties Jaunsardzes darba uzlabošanā. Līdz šim viņš ir darbojies savas skolas pašpārvaldē jeb domē, kā arī iesaistījies Eiropas jauniešu parlamenta darbībā.

JS pasparvalde

Par pašpārvaldes vadītāja vietnieku izglītības jautājumos ievēlēja Romānu Gagunovu no 109. Rīgas jaunsargu vienības. Viņš Jaunsardzē ir jau sešus gadus un vēlas ar savu pieredzi pilnveidot Jaunsardzes kustību, īstenojot savas un citu jaunsargu idejas, iesaistot jaunus biedrus un popularizējot Jaunsardzi savā skolā. Romāns ir darbojies Rīgas 19. vidusskolas skolēnu domē un Eko padomē, apbalvots ar RJC goda rakstu par ieguldījumu Jaunsardzes kustības stiprināšanā.

Savukārt par pašpārvaldes vadītāja vietnieci kultūras un sabiedrisko attiecību jautājumos kļuva Adelīna Tāra no 502. Ozolnieku jaunsargu vienības. Adelīna Jaunsardzē ir četrus gadus, un viņa vēlas vairot Jaunsardzes popularitāti Latvijā, pēc iespējas vairāk iesaistīt jauniešus Jaunsardzes kustībā un pierādīt, ka tas ir lietderīgi, interesanti un vajadzīgi. Ozolnieku vidusskolā viņa darbojusies skolas padomē viceprezidentes amatā, ir klases vecākā jau 5 gadus.

Jaunsargu pašpārvaldes dalībniekus sveica aizsardzības ministrs Raimonds Vējonis.

Stājoties amatā, viņi parakstīja apliecinājumu, ka apņemas pēc labākās sirdsapziņas pildīt uzticētos pienākumus — aizstāvēt un pārstāvēt jaunsargu intereses, veicināt sabiedriskās dzīves veidošanos un mācību procesa efektivitāti, būt uzticīgi Jaunsardzei un stiprināt to, kā arī panākt jaunsargu aktīvu iesaistīšanos pilsoniskās un patriotiskās audzināšanas darbā, mācību procesā un sabiedriskā darba organizēšanā, atbilstošo iemaņu un prasmju apgūšanā.

Pērn 11. decembrī Briselē (Beļģija) Aizsardzības ministrija parakstīja saprašanās memorandu ar NATO Komunikāciju un informācijas aģentūru (NCI Agency) par vienotas gaisa komandvadības un kontroles sistēmas programmnodrošinājuma elementa ieviešanu.

Sistēmas izveide paredz optimizēt aviācijas bāzē Lielvārdē esošās telpas un uzstādīt tur attiecīgās sakaru iekārtas un programmatūru, kas nodrošinās NATO dalībvalstu vienotas gaisa telpas novērošanas sistēmas izveidi, atbalsta sniegšanu gaisa operāciju veikšanai un citas funkcijas.

Kopā ar Latviju šajā projektā iesaistās Albānija, Bulgārija, Horvātija, Igaunija, Islande, Lietuva, Rumānija, Slovākija un Slovēnija.

Aizsardzības ministrija ir saņēmusi valdības atļauju plānotajām projekta izmaksām, kas Latvijai ir 11,7 miljoni eiro, no kuriem 9 miljonus plānots segt no ārvalstu finansētās NATO Drošības investīciju programmas, bet 2,7 miljoni eiro būs līdzfinansējums no valsts budžeta.

Šis Aizsardzības ministrijai ir otrais NATO Drošības investīciju programmas līdzfinansētais projekts, kura ieviešana un integrācija NATO gaisa komandvadības un kontroles sistēmā plānota līdz 2020. gadam. Projekts dos ieguldījumu aviācijas bāzes operacionālo spēju nodrošināšanā.

Pagājušā gada 15. decembrī norisinājās Aizsardzības ministrijas un Latvijas Ārpolitikas institūta kopīgi organizētā publiskā diskusija «Kā sargāsim Latviju: jaunā Valsts aizsardzības koncepcija», tādējādi aizsākot plašāku debašu un sarunu ciklu, kuram jānoved pie jaunās Valsts aizsardzības koncepcijas izstrādes. Paredzēts, ka tā tiks izstrādāta līdz nākamā gada rudenim.

Konf

Diskusijas galvenais mērķis bija iepazīstināt sabiedrību ar Valsts aizsardzības koncepcijas pamatnostādnēm, kā arī ieklausīties sabiedrības viedokļos par valsts aizsardzības aktualitātēm.

Diskusiju atklāja Aizsardzības ministrijas valsts sekretārs Jānis Sārts. Diskusijā piedalījās Aizsardzības ministrijas valsts sekretāra vietnieks — politikas direktors Jānis Garisons, Nacionālo bruņoto spēku Apvienotā štāba priekšnieks ģenerālmajors Juris Zeibārts, Ārlietu ministrijas Drošības politikas un starptautisko organizāciju direkcijas vadītāja Baiba Braže, Rezerves virsnieku un instruktoru neformālās apvienības pārstāvis Mārtiņš Vērdiņš un Austrumeiropas politikas pētījumu centra pētnieks Māris Cepurītis, savukārt to vadīja Latvijas Ārpolitikas institūta pētnieks Mārtiņš Daugulis.

Atklājot publisko diskusiju, J. Sārts norādīja, ka kopējā drošības situācija Eiropā ir pasliktinājusies, jo ir radušies jauni izaicinājumi, kuriem jābūt atspoguļotiem jaunajā Valsts aizsardzības koncepcijā.

Diskusijas laikā lielākā uzmanība tika pievērsta tādiem jautājumiem kā sabiedrības informētība un iesaiste valsts aizsardzībā, informatīvās telpas aizsardzība, nepieciešamība definēt sadarbību ar citām Latvijas valsts institūcijām, kā arī citām valstīm un starptautiskajām organizācijām. Diskusijas dalībnieki norādīja, ka drošības izaicinājumi kļuvuši daudzveidīgāki un vide neprognozējamāka, tāpēc šā brīža situācija prasa starpinstitūciju atbildes.

2014. gada 19. decembrī Latvijas Nacionālajā aizsardzības akadēmijā (NAA) notika Jaunākā štāba virsnieka kursa un Virsnieka speciālista kursa izlaidums, kurā piedalījās arī aizsardzības ministrs Raimonds Vējonis un Nacionālo bruņoto spēku komandieris ģenerālleitnants Raimonds Graube. Svinīgās ceremonijas laikā 14 Jaunākā štāba virsnieka kursa absolventi un septiņi Virsnieka speciālista kursa absolventi saņēma NAA sertifikātus.

NAA izlaidums

«Šodien jūs saņemat novērtējumu iegūtajām zināšanām, un tas ir nozīmīgs pakāpiens jūsu profesionālajā izaugsmē. Vienlaikus tas ir apliecinājums jūsu apņēmībai ieguldīt savu laiku un zināšanas bruņoto spēku attīstībā, jo katrs izglītots virsnieks stiprina mūsu bruņoto spēku spējas,» uzrunā sacīja aizsardzības ministrs R. Vējonis. Ministrs pateicās arī pasniedzējiem par nesavtīgo darbu jauno virsnieku sagatavošanā: «Uz jūsu pleciem vienmēr ir gūlusies liela atbildība, jo no tā, cik labi būs sagatavoti virsnieki, ļoti lielā mērā atkarīgs, cik labi sagatavoti savu uzdevumu izpildei būs mūsu bruņotie spēki kopumā.»

2014. gada 4. augustā 12 virsnieki no dažādām Nacionālo bruņoto spēku (NBS) vienībām un divi virsnieki no Valsts robežsardzes uzsāka mācības Jaunākā štāba virsnieka kursā, kas ir viens no priekšnosacījumiem kapteiņa dienesta pakāpes iegūšanai. 20 nedēļas garajā kursā piedalījās karavīri no Sauszemes spēku Kājnieku brigādes, Nodrošinājuma pavēlniecības, Militārās policijas, Zemessardzes, Štāba bataljona, kā arī no Valsts robežsardzes Rīgas un Ludzas pārvaldes. Kursā virsnieki papildināja zināšanas bataljona līmeņa taktikā, dažādu kaujas operāciju plānošanā un štāba procedūrās, kā arī uzzināja par Nacionālo bruņoto spēku attīstības tendencēm.

Savukārt Virsnieka speciālista pamatkursā 2014. gadā no 15. septembra mācījās septiņi studenti — juristi, ārsti un datorspeciālisti, kas nolēmuši turpmāko karjeru saistīt ar Nacionālajiem bruņotajiem spēkiem. Virsnieka speciālista pamatkursa absolventiem tika piešķirta virsleitnanta dienesta pakāpe (sertificētiem ārstiem — kapteiņa dienesta pakāpe).

2014. gada 20. decembrī Zemessardzes Studentu bataljonā noritēja svinīgs vienības dibināšanas 23. gadadienas pasākums, kas sākās ar sanāksmi, kurā atskatījās uz sasniegto un ieskicēja 2015. gadā plānotos uzdevumus un apmācību plānus.

Pēc tās notika zvēresta ceremonija, kurā zemessargu zvērestu deva 89 jaunie zemessargi, no kuriem 51 jaunais zemessargs ir studentu korporāciju biedrs. Zemessarga zvērestu deva studentu korporācijas «Academica», «Fraternitas Imantica», «Fraternitas Lettica», «Metropolitana», «Gersicania», «Lacuania», «Latvia», «Lettgallia», «Lettonia», «Selonija», «Ventonia» un «Varavīksne» biedri.

Svinīgajā pasākumā un zvēresta ceremonijā piedalījās Zemessardzes štāba priekšnieks pulkvedis Imants Ziediņš un 3. Zemessardzes novada komandieris jūras kapteinis Rūdolfs Rudzuroga.

Pulkvedis Ziediņš vienībai pasniedza bruņoto spēku čempionātu kopvērtējumā iegūtās 2. vietas kausu, kā arī Zemessardzes sacensību kopvērtējumā iegūtās 1. vietas kausu. Dažāda veida apbalvojumus saņēma arī bataljona zemessargi un karavīri.

Pasākuma dalībniekus uzrunāja mācītājs Guntis Kalme, Studentu bataljona zemessargs atvaļinātais kapteinis Aleksejs Ozoliņš, pirmais Studentu bataljona komandieris, kā arī bijušais komandieris pulkvežleitnants Ainars Ķienis.

Pēc folkloras kopas «Vilkači» uzstāšanās pasākums noslēdzās ar kopīgi nodziedātu Studentu bataljona neoficiālo himnu «Šeit ir Latvija».

Pērn, 22. decembrī, lai izteiktu atzinību par sadarbību un atbalstu EMPA kongresa organizēšanā un prezentāciju nodrošināšanu EMPA biedriem Baltijas aizsardzības koledžā, NATO Izcilības centrā kiberdrošības jautājumos, Igaunijas bruņoto spēku 1. kājnieku bataljonā un «Kalev» bataljonā, kā arī Emari Gaisa spēku aviācijas bāzē, ar Aizsardzības ministrijas goda rakstu tika apbalvots NATO Izcilības centra stratēģiskās komunikācijas jautājumos direktora vietnieks pulkvedis Aivars Jaeski.

Jaeski

EMPA kongress no 2014. gada 23. līdz 27. septembrim norisinājās Igaunijā. Tā rīkošanā piedlījās Igaunijas Aizsardzības ministrija, bruņotie spēki un Baltijas aizsardzības koledža (BALTDEFCOL). Tika saņemtas kongresa dalībnieku vislabākās atsauksmes par Latviju, kas EMPA prezidentūras ietvaros aktīvi iesaistās kongresu plānošanā un organizēšanā.

Audrini4. janvārī aizsardzības ministrs Raimonds Vējonis piedalījās Audriņu traģēdijas 73. gadadienas piemiņas pasākumā Rēzeknes novada Audriņu kultūras namā.
«Mums jāgodina noslepkavoto piemiņa un jāieskatās acīs vēstures skaidrajam vēstījumam — totalitārs režīms, propaganda, naida sēšana un meli cilvēkus var pārvērst un pārvērš par zvēriem,» uzsvēra aizsardzības ministrs.

Pēc pasākuma ministrs devās uz Ančupānu memoriālu, kur piedalījās ziedu nolikšanas ceremonijā.

10. janvāra vakarā aizsardzības ministrs Raimonds Vējonis un Nacionālo bruņoto spēku komandieris ģenerālleitnants Raimonds Graube piedalījās Ziemassvētku kauju atmiņu ugunskuru pasākumā Ložmetējkalnā, kur zvērestu deva 31 zemessargs, kas nesen iestājies Zemessardzes 52. kājnieku bataljonā.

Ziemassvētku kauju atcere

Pēc piemiņas pasākuma notika nometnes «Baltais vilks» dalībnieku — skautu, gaidu un jaunsargu — organizētā 100 Latvijas karogu pacelšanas ceremonija, atzīmējot latviešu strēlnieku simtgadi.

12. janvārī aizsardzības ministrs Raimonds Vējonis ar Lielbritānijas Eiropas lietu valsts ministru Deividu Lidingtonu pārrunāja NATO Velsas samitā pieņemto lēmumu īstenošanu, Krievijas rīcību un situāciju Ukrainā, kā arī ES drošības politiku.

R. Vējonis pateicās D. Lidingtonam par divpusējo sadarbību ar Lielbritāniju, īpaši uzsverot Latvijas Zemessardzes Kājnieku rotas dalību Lielbritānijas vadītajā ES Kaujas grupā 2013. gada otrajā pusē, īstenoto pieredzes apmaiņu Jaunsardzes ietvaros, kā arī NATO samita laikā parakstīto nodomu protokolu par Lielbritānijas vadīto Apvienoto reaģēšanas spēku (Joint Expeditionary Force) izveidi, kur kopā ar Dāniju, Igauniju, Nīderlandi, Norvēģiju, Lietuvu un Lielbritāniju iesaistīsies arī Latvija.

Lielbritānijas Eiropas ministrs

Abi ministri secināja, ka NATO samitā Velsā tika pieņemti vairāki būtiski lēmumi un šobrīd ir svarīgi pildīt šīs saistības, lai, sākoties Varšavas samitam, būtu izpildīti jau vairāki uzdevumi.

«Lielbritānija cieši sadarbosies ar Latviju prezidentūras laikā, lai palielinātu ES konkurētspēju un demokrātisko atbildību,» apliecināja Lielbritānijas Eiropas lietu valsts ministrs un novērtēja Latvijas apņemšanos paaugstināt aizsardzības budžetu.

«Krievijas ekonomiskā situācija ir acīmredzami pasliktinājusies, kas var ietekmēt Krievijas sabiedrības attieksmi pret pastāvošo varu,» diskutējot par situāciju Krievijā, norādīja R. Vējonis. Viņš arī informēja D. Lidingtonu, ka pēdējo gadu laikā pie Latvijas teritoriālajām robežām ir novērota augsta Krievijas militārā aktivitāte. Atbildot D. Liding­tons apliecināja, ka Rietumu īstenotās sankcijas pret Krieviju ir efektīvas. Šajā kontekstā R. Vējonis norādīja uz nepieciešamību diskutēt par palīdzības sniegšanu Ukrainai, turklāt tai vajadzētu būt ne tikai finansiālai.

Sagatavojusi Ieva Plēsuma.
Foto — Gatis Dieziņš un Normunds Mežiņš.

Per­so­nā­la de­par­ta­ments jaun­u uz­de­vu­mu priekš­ā

Lī­ga La­ku­ča

Fo­to — Normunds Mežiņš.

mareks-ozolinsCil­vēks ir vis­sva­rī­gā­kais — tā­da no­stād­ne ir mū­su sa­bied­rī­bā un līdz ar to arī mū­su bru­ņo­ta­jos spē­kos. Tā­pēc tie­ši par per­so­nā­la jau­tā­ju­miem un «Na­ci­onā­lo bru­ņo­to spē­ku (NBS) cil­vēk­re­sur­su va­dī­bas pa­mat­nos­tād­nēm 2015. —2018. gadam»* aici­nā­jām uz sa­ru­nu NBS Ap­vie­no­tā štā­ba Per­so­nā­la de­par­ta­men­ta  (J-1) priekš­nie­ku pul­kvež­leit­nan­tu Ma­re­ku Ozo­li­ņu.

— Na­ci­onā­lo bru­ņo­to spē­ku cil­vēk­re­sur­su va­dī­bas pa­mat­nos­tād­nes… Vai va­rat past­ās­tīt, ko šis do­ku­ments dos kat­ram ka­ra­vī­ram, kat­ram NBS eso­ša­jam cil­vē­kam?
— Do­ku­ments struk­tu­ri­zēts tā, lai, pirm­kārt, Per­so­nā­la de­par­ta­men­tam, kas ir at­bil­dīgs vei­dot šo po­li­ti­ku, bū­tu skaidrs, ko gri­bam sa­sniegt tu­vā­ka­jā lai­kā. Tas pa­līdz mums paš­iem fo­ku­sē­ties uz tām lie­tām, ku­ras ir jā­uz­la­bo, jā­sa­kār­to, jā­ie­vieš. Otr­kārt, vie­nī­bām, tie­ši per­so­nā­lam, sa­ņe­mot šo do­ku­men­tu, būs ie­spē­ja arī pie­da­lī­ties ša­jos pro­ce­sos. Pa­mat­nos­tād­nes — tas ir ti­kai for­mu­lēts vir­ziens, bet, kā mēs to sa­snieg­sim, tas ir nā­ka­mais so­lis, ku­rā būs ie­sais­tīts arī per­so­nāls, kas nāks ar ide­jām, ģe­ne­rēs tās un pa­lī­dzēs pa­mat­nos­tād­nēs ie­tver­to ie­viest dzī­vē nā­ka­ma­jos četr­os ga­dos.

 — Ko jūs re­dzat kā pri­ori­tā­ro no per­so­nā­la va­dī­bas pro­ce­siem?
— Ko­man­die­ris pre­zen­tā­ci­jas ot­ra­jā da­ļā ir no­tei­cis pa­mat­vir­zie­nus — cil­vēk­re­sur­su va­dī­bas pro­ce­si; per­so­nā­la ie­in­te­re­sē­ša­na un pie­sais­te; per­so­nā­la ap­mā­cī­ba; no­tu­rē­ša­na un lab­klā­jī­bas no­dro­ši­nā­ša­na; per­so­nā­la un ģi­me­nes lo­cek­ļu at­bal­sta pa­sā­ku­mi. Vi­sas šīs pa­mat­nos­tād­nes ir sa­da­lī­tas pa apakš­tē­mām, kat­rai ir sa­va ak­tu­ali­tā­tes krā­sa, res­pek­tī­vi, tās lie­tas, kas ie­zī­mē­tas sar­ka­nā krā­sā, ir pri­ori­tā­tes nā­ka­ma­jam ga­dam (jo dažas turpinās jau daudzus gadus, piemēram, izvērtē­- šana). Ņe­mot vē­rā ap­tver­to tē­mu pla­šu­mu, ar tiem re­sur­siem, kas mums ir, mēs ne­spē­sim vi­su vien­lai­kus ­sākt. Iz­da­rī­ju­ši pri­ori­tā­rās lie­tas, mēs pār­ie­sim pie nā­ka­ma­jām.

— Ku­rām no pa­mat­nos­tād­nēm ir augst­ākā pri­ori­tā­te?
— Cil­vēk­re­sur­su va­dī­bas jautājumi die­nas­kār­tī­bā ir jau dau­dzus ga­dus — tā ir die­nes­ta gai­tas plā­no­ša­nas un ro­tā­ci­jas piln­­- vei­do­ša­na. Šis ir ne­bei­dzams pro­cess, un kat­ru ga­du mēs va­ram iz­vir­zīt šo tē­mu kā pri­ori­tā­ti, lai to sa­kār­to­tu. Tās lie­tas, kas paš­reiz ir iden­ti­fi­cē­tas, ir pār­nā­ku­šas no ie­priek­šē­jiem ga­diem, piemēram, par plā­niem sais­tī­bā ar ates­tā­ci­jas re­ali­zē­ša­nu. Ates­tā­ci­jas ko­mi­si­jas re­zul­tā­ti tiek trans­for­mē­ti kar­je­ras plā­nos vai jebkuros citos pārskatāmos dokumentos un lēmumos, kuros  cil­vē­ki redz sa­vu turp­mā­ko iz­aug­smi. Ru­na ir par šo plā­nu no­stip­ri­nā­ša­nu nor­ma­tī­va­jos do­ku­men­tos. Otr­kārt, mums jā­se­ko līdz­i, kā šī sis­tē­ma strā­dā, jā­ana­li­zē tās stip­rās un vā­jās pus­es, jā­sap­rot, vai vā­jās pus­es va­rē­sim no­vērst, ie­vie­šot uz­la­bo­ju­mus vai at­sa­ko­ties no at­se­viš­ķām lie­tām. Kar­je­ras plā­no­ša­na pa­ti par se­vi nav ne­kas jauns, arī ates­tā­ci­ja no­tiek jau dau­dzus ga­dus, bet re­dzam, ka pilnvērtīgi un efektīvi viss vēl ne­strā­dā. Mēs esam iden­ti­fi­cē­ju­ši, kā­pēc tā no­tiek, ta­ču te ir ne ti­kai per­so­nā­la struktūru un komandieru at­bil­dī­ba, bet arī kat­ra in­di­vī­da at­bil­dī­ba, jau sā­kot ar iz­vēr­tē­ša­nu, kas ir pa­mats vi­sam. Ja iz­vēr­tē­ša­na no­tiek ti­kai an­ke­tēšanas vei­dā, pro­ti, priekš­nieks aiz­pil­da vi­sas sa­da­ļas, pēc tam no­sū­ta an­ke­tu pa­do­ta­jam, lai viņš iz­la­sa, — tā nav iz­vēr­tē­ša­na. Bū­tī­bā iz­vēr­tē­ša­na ir priekš­nie­ka sa­ru­na ar pa­do­to klā­tie­nē, no­vēr­tē­jot pa­­- da­rī­to, sprie­žot, kas vēl jā­uz­la­bo, lai sa­vus ama­ta pie­nā­ku­mus viņš va­rē­tu simt­pro­cen­tī­gi iz­pil­dīt, un tā­dā vei­dā ga­ta­vo­jot šo cil­vē­ku nā­ka­ma­jam ama­tam. Izvērtēšanas veidlapa ir sarunas plāns. Tā ir vie­na no de­ta­ļām, ja mēs ru­nā­jam par ko­pē­jo die­nes­ta gai­tas plā­no­ša­nu un ro­tā­ci­jas pro­ce­su. Ja nav pa­ma­tlie­tas sa­kār­to­tas un nav ko­pē­jas iz­prat­nes, cil­vē­kiem ir grū­ti plā­not kar­je­ru, jo nav ti­ca­mas pa­ma­tin­for­mā­ci­jas par ka­ra­vī­ra die­nes­ta gai­tu un kva­li­tā­ti. Mēs sa­vā lī­me­nī va­ram bal­stī­ties ti­kai uz to, ko vie­nī­bā priekš­­- nieks ar pa­do­to ir iz­ru­nā­jis un kā šīs sa­ru­nas rezultāts ir atspoguļots iz­vēr­tē­ša­nas veid­la­pā.

— Vai sa­re­dzat ie­spē­jas šo sis­tē­mu mai­nīt, jo ju­ri­dis­ki ir no­teikts, ka vēr­tē­ša­na no­tiek šā­dā vei­dā?
— Ir ga­dī­ju­mi, ka cil­vēks ne­sa­prot, kas ir vi­ņa stip­rās pus­es un kādi ir trūkumi, ko varētu novērst. Ar vi­ņu ne­tiek strā­dāts, lai vir­zī­tu uz priekš­u, lai cil­vēks aug­tu die­nes­ta lai­kā. Līdz ar to ir grū­ti pēc tam ru­nāt par kva­li­ta­tī­viem cil­vēk­re­sur­siem, no kā iz­vē­lē­ties priekš­nie­kus un ko­man­die­rus. Tas pats at­tie­cas uz ates­tā­ci­ju, ja iz­vēr­tē­ša­na ir vie­nī­bas lī­me­nī. Ates­tā­ci­jas ko­mi­si­jas jau ir štā­ba lī­me­nis, kur tiek lemts par die­nes­ta pa­ga­ri­nā­ša­nu, karjeras kursiem, ie­spē­ja­miem ama­tiem utt. Ja nav pa­ma­tin­for­mā­ci­jas un iz­prat­nes par to, kā cil­vēks ir pil­dī­jis pie­nā­ku­mus, tad arī šai ko­mi­si­jai ir grū­ti pieņemt pamatotus lēmumus. Ja tas ne­mai­nī­sies, būs sarežģīti ru­nāt par ie­spē­ja­mo kar­je­ras plā­no­ša­nu, jo šo­brīd mēs neesam spējīgi visu personālu ie­pa­zīt tik detalizēti, lai spries­tu, piemēram, par at­bil­stī­bu augst­am ama­tam. To speciālistu, kas strā­dā pie kar­je­ras plā­no­ša­nas, nav daudz. Ne­var sa­gai­dīt no vi­ņiem vi­sap­tve­ro­šu kar­je­ras plā­nu visam personālam vairākiem ga­diem uz priekš­u.

— Kas va­rē­tu būt tie fak­to­ri, ku­ri mo­ti­vēs cil­vē­kus pa­likt die­nes­tā?
— Es uz­ska­tu, ka ne vien­mēr ar atlīdzību vien spē­sim piesaistīt un no­tu­rēt cil­vē­kus, jo va­ja­dzī­bas augs, un mēs ne­kad nevarēsim novilkt to robežu, kad cilvēks jutīsies tā, ka al­ga ir pie­tie­ka­mi lie­la. Mēs va­ram do­māt par papildu bo­nu­siem, un šajā dokumentā ir ie­zī­mē­ti arī tādi virzieni. Pro­tams, ļoti pārdomāti ir jā­iz­vēr­tē kon­krē­ti priekš­li­ku­mi, kā­das piesaistīšanas un noturēšanas sis­tē­mas vei­dot. No so­ci­āla­jām lie­tām tās ir iz­die­nas pen­si­jas. Ja cil­vēks ir aiz­gā­jis no die­nes­ta, bet pēc lai­ka no­lemj at­griez­ties, pen­si­jas lie­lu­mu, viņam at­grie­žo­ties die­nes­tā, va­rē­tu pār­rē­ķi­nāt.

— Kā­di no tā būs ie­gu­vu­mi?
— Mēs va­rē­sim at­gūt kva­li­fi­cē­tu per­so­nā­lu augst­ās die­nes­ta pa­kā­pēs, ku­ra sa­ga­ta­vo­ša­na pra­sa dau­dzus ga­dus. Ša­jā ga­dī­ju­mā cil­vē­kam ir ie­priek­šē­ja die­nes­ta pie­re­dze un iz­glī­tī­ba, līdz ar to viņš var pre­ten­dēt uz virs­nie­ka ama­tu, atjaunojot sa­vas zi­nā­ša­nas. Un viņš jau piln­vēr­tīgi ie­kļau­tos eso­ša­jā sis­tē­mā.

Sva­rī­ga ir arī militārā personāla sagatavošana ci­vi­la­jai dzī­vei, par ko ir daudz­reiz ru­nāts. Ma­nā ska­tī­ju­mā tas ir viens no bo­nu­siem, kā no­tu­rēt ka­ra­vī­rus il­gāk die­nes­tā. Jā­iz­vei­do sis­tē­ma, kas ļau­tu cil­vē­kam būt pār­lie­ci­nā­tam par to, ka, sa­snie­dzot die­nes­ta pa­kā­pi vai no­die­not četr­u vai piec­u lī­gu­mu lai­ku, viņš, pie­mē­ram, papildus ie­gūs arī civilajā dzīvē izmantojamu pro­fe­si­ju. Res­pek­tī­vi, pēc profesionālajam dienestam veltītajiem gadiem, no­nā­kot ci­vi­la­jā dzī­vē, vi­ņam jau bū­s pro­fe­si­ja, lai va­rē­tu pilnvērtīgi iekļauties sabiedrībā un dzīvot savu turpmāko mūžu ārpus aktīvās militārās vides. Viens ir ie­gū­tā iz­glī­tī­ba ār­pus NBS, bet otrs — eso­šā iz­glī­tī­bas sis­tē­ma. Tā ir pie­tie­ka­mi pla­ša, tā­pēc jā­vēr­tē, ku­ri kur­si trans­for­mē­jas valsts at­zī­tā dip­lo­mā, ar ku­ru, pa­bei­dzot die­nes­tu, var dar­ba tir­gū mek­lēt at­bil­sto­šu pro­fe­si­ju.

— Ša­jā ga­dā jūs pār­ņe­mat rek­ru­tē­ša­nas fun­kci­ju. Kas mai­nī­sies?
— Šis gads būs pārveides gads, un paš­laik pie šī jau­tā­ju­ma strā­dā dar­ba gru­pa. Kas va­rē­tu uz­la­bo­ties? Mū­su, NBS, pie­eja­mī­ba Lat­vi­jā ir daudz pla­šā­ka, iz­man­to­jot vie­nī­bu pār­stāv­nie­cī­bu re­ģi­onos, kur cil­vē­ki var ie­gūt sā­kot­nē­jo in­for­mā­ci­ju. Pro­tams, sis­tē­ma vēl ir jā­sa­kār­to, un ide­jai šo­gad jāīstenojas re­ālos dar­bos un do­ku­men­tos. Mī­nuss ir tāds, ka kom­pe­ten­ce NBS būs jā­ap­gūst no nul­les, jo tie cil­vē­ki, kas strā­dā­ja Rek­ru­tē­ša­nas un at­la­ses cen­trā, līdz ar tā lik­vi­dā­ci­ju ir atraduši turpmākas dienesta un karjeras iespējas citās jomās. Tā­tad pa­ies laiks, līdz va­rē­sim teikt, ka NBS ir pil­nī­bā pār­ņē­mu­ši rek­ru­tē­ša­nu, visticamāk, ne ātrāk kā 2016. gada sākumā.

— Vai bū­tis­kas iz­mai­ņas gai­dā­mas arī ze­mes­sar­giem?
— Vie­na no no­teik­ta­jām pri­ori­tā­tēm šajā do­ku­men­tā ir re­zer­ves ka­ra­vī­ru pie­sais­te Ze­mes­sar­dzei. Tā ir bi­ju­si ak­tu­ali­tā­te ie­priek­šē­jos ga­dos un sa­gla­bā­sies arī šo­gad. Res­pek­tī­vi, ir jā­nos­kaid­ro, kā­pēc re­zer­vis­ti ne­pie­sa­kās Ze­mes­sar­dzē tik ak­tī­vi, kā va­rē­tu vē­lē­ties. Tas ir vieg­lā­kais ceļš, kā ne­zau­dēt vi­ņu kom­pe­ten­ci un iz­man­tot to ze­mes­sar­gu ap­mā­cī­bā, tā­dē­jā­di ce­ļot arī per­so­nā­la sa­ga­ta­vo­ša­nas kva­li­tā­ti. Šo­brīd jau ir da­žas ie­­strā­des, pie­mē­ram, at­va­ļi­not ka­ra­vī­ru, viņš tiek in­for­mēts, kur un kā viņš var pie­teik­ties Ze­mes­sar­dzes at­tie­cī­ga­jā ba­tal­jo­nā, bet ir jā­mek­lē vēl vei­di, kā ie­in­te­re­sēt cil­vē­kus. Vi­sa pa­ma­tā ir jā­būt mo­ti­vā­ci­jai stā­ties Ze­mes­sar­dzē, arī skaid­rī­bai par to, ko cil­vēks ie­gūs no da­lī­bas Ze­mes­sar­dzē.

— Ko Ze­mes­sar­dze var pie­dā­vāt paš­reiz?
— Tas ir pat­ri­otisms, intensīva apmācība un saiknes un piederības uzturēšana ar NBS. Kļūs­tot ve­cā­kam, mo­ti­vā­ci­ja sa­ma­zi­nās, un tad ir jau­tā­jums, vai cil­vēks se­vī redz vēl spē­ku, vēl­mi un ener­ģi­ju tur­pi­nāt. Kā šo mo­ti­vā­ci­ju no­tu­rēt? Pro­tams, tas ir at­ka­rīgs no pa­ša cil­vē­ka un arī no tā, ko Ze­mes­sar­dze var pie­dā­vāt. Bū­tis­ki ap­svē­ru­mi ir ģe­opo­li­tis­kā si­tu­āci­ja, pat­ri­otis­kās jū­tas, vēl­me bru­ņo­ta­jos spē­kos ie­gū­tās zi­nā­ša­nas likt lie­tā, lai pa­lī­dzē­tu pilnveidot Ze­mes­sar­dzes kva­li­tā­ti. Jā­at­rod veids, kā uz­ru­nāt kon­krē­to cil­vē­ku, kā mo­ti­vēt vi­ņu. Jā­at­rod for­mā­li vai ne­for­mā­li lī­de­ri, kam ir un bija plašs kon­tak­tu loks bru­ņo­ta­jos spē­kos un pras­me pie­sais­tīt cil­vē­kus. Daudz ir at­ka­rīgs no vie­nī­bas, mik­ro­kli­ma­ta ta­jā, at­tie­cī­bām un ak­ti­vi­tā­tēm.

— Vai var teikt, ka stu­den­ti, kas ie­stā­jas Ze­mes­sar­dzē, pa­ras­ti pēc tam pār­iet uz pro­fe­si­onā­lo die­nes­tu?
— Jā, bet ir viens «bet». Paš­laik Ze­mes­sar­dzē ir iz­vei­dots ne­in­ten­sī­vais jaun­āko in­struk­to­ru kurss kap­rā­ļu sa­ga­ta­vo­ša­nai, vi­ņiem ļo­ti trūkst šīs ka­te­go­ri­jas in­struk­to­ru. Pē­dē­jā lai­kā ten­den­ce ir tā­da, ka pus­e no šiem cil­vē­kiem pie­teicas pro­fe­si­onā­la­jā die­nes­tā. Mēr­ķis bi­ja sa­ga­ta­vot in­struk­to­ru sa­stā­vu Ze­mes­sar­dzei, kas va­rē­tu ko­man­dēt no­da­ļas mā­cī­bu lai­kā, bet vi­ņi at­nāk uz pro­fe­si­onā­lo die­nes­tu. No vie­nas pus­es, tas ir la­bi, bet ir arī ot­ra pus­e — apmācības il­gums un kva­li­tā­te ir at­šķi­rī­gi, laiks, ko vajadzētu pavadīt Zemessardzē pēc šī kursa, ir par īsu. Mums vei­do­jas atšķirīgas sagatavotības in­struk­to­ri — Ze­mes­sar­dzē sa­ga­ta­vo­ti un pro­fe­si­onā­la­jā die­nes­tā. Mēs pē­tī­jām, ka at­šķi­rī­ba ir liela. Profesionālā sagatavotība, kas ie­gū­ta Ze­mes­sar­dzes va­ja­dzī­bām, ir sa­īsi­nā­ta līdz mi­ni­mu­mam. Mēs šos cil­vē­kus pie­ņe­mam, jo cil­vē­ku trūkst, bet vi­ņiem ir jā­sap­rot, ka va­ja­dzēs  mā­cī­ties un apgūt noteiktas tēmas klāt, lai iz­lī­dzi­nā­tu zi­nā­ša­nas un prasmes, lai vi­ņi ne­brem­zē­tu sa­vu kar­je­ru.

— Jū­su pre­zen­tā­ci­jā ir arī tāds punkts — per­so­nā­la un ģi­me­nes lo­cek­ļu at­bal­sta pa­sā­ku­mi.
— Tā ir tra­dī­ci­ju tur­pi­nā­ša­na starp­tau­tis­ka­jās ope­rā­ci­jās eso­šo ka­ra­vī­ru ģi­me­ņu at­bal­stam. Tās ir ko­pā sa­nāk­ša­nas un ģi­me­nes lo­cek­ļu in­for­mē­ša­na par to, kā so­kas vi­ņu ra­di­nie­kiem. Tiek uz­tu­rē­ta saik­ne, lai ka­ra­vīrs tā­lu­mā bū­tu pār­lie­ci­nāts, ka arī ģi­me­nes lo­cek­ļiem viss ir kār­tī­bā. Tas ir veids, kā mēs at­bal­stām ar in­for­mā­ci­ju.

Sa­vu­kārt at­va­ļi­nā­ta­jiem ka­ra­vī­riem, aize­jot ci­vi­la­jā dzī­vē, ir sva­rī­gi, ka vie­nī­ba sa­gla­bā saik­ni ar vi­ņiem, kaut vai ap­svei­cot svēt­kos vai uz­ai­ci­not pie­da­lī­ties kā­dā pa­sā­ku­mā, kas sais­tīts ar valsts svēt­kiem, vie­nī­bas ga­da­die­nu vai pie­mi­ņas pa­sā­ku­miem. Līdz ar to ne­tiek zau­dē­ta saik­ne ar cil­vē­kiem, ku­ri ir po­ten­ci­ālie re­zer­ves ka­ra­vī­ri, kas var­būt var at­griez­ties pro­fe­si­onā­la­jā die­nes­tā, ja ve­cums un ve­se­lī­ba ļauj, vai var tikt iesaistīti rezevistu apmācībā, kā arī tie, ku­rus va­ram aici­nāt stā­ties Ze­mes­sar­dzē.

— Kā­dās starp­tau­tis­kās ope­rā­ci­jās šo­brīd tiek plā­no­ta da­lī­ba?
— Da­lī­bas ap­jo­mi, pro­tams, mai­nās, arī sa­ma­zi­nās. Līdz ar to sa­ma­zi­nās cil­vē­ku loks, kas dien sau­sze­mes spē­kos, jo zūd sva­rīgs mo­ti­vē­jo­šais fak­tors. Līdz ar to gatavošanās un dalība NATO reaģēšanas spēkos, ES spēku struktūrās pusotra gada garumā, intensīvā apmācība uz vietas Latvijā un ārzemēs būs vieni no galvenajiem motivējošajiem faktoriem.

— Kā­das pri­ori­tā­tes esat iz­vir­zī­jis sev, bū­dams at­bil­dīgs par bru­ņo­to spē­ku kom­plek­tā­ci­ju un si­tu­āci­ju ar per­so­nāl­sas­tā­vu?
— Per­so­nā­la jo­ma ir vie­na no vis­grū­tā­ka­jām. Per­so­nāls ir vie­nī­gais re­surss, kas ne­klu­sēs, ja kaut ko da­rī­sim nepa­rei­zi. Visi citi resursi, pro­tams, ie­spai­dos iz­nā­ku­mu, bet cil­vē­ki ir vis­jū­tī­gā­kie, jo vi­sāt­rāk re­aģē un norāda uz kļūdām. Ir jā­būt uz­ma­nī­gam un de­li­kā­tam, jā­iz­sver vi­si plu­si un mī­nu­si ie­priekš, pa­re­dzot, kā­das va­rē­tu būt se­kas. Ko es vē­los sa­sniegt? Šīs vad­lī­ni­jas ir mēr­ķis, uz ko fo­ku­sē­ties. Ja mēs spē­tu to vi­su īs­te­not, tad es va­rē­tu teikt, ka laiks, ko es­mu pa­va­dī­jis Per­so­nā­la de­par­ta­men­tā, ir ar re­āliem dar­biem pa­ma­tots. Bū­s patiess gandarījums, ka esi iz­da­rī­jis ko pa­lie­ko­šu, cil­vē­kiem va­ja­dzī­gu un ka tas strā­dā. Ne ti­kai dek­la­ra­tī­vi pre­zen­tā­ci­jās un plā­nos uz­rak­stīts, bet arī dzī­vē ie­viests.

Ta­ču tas nav pa spē­kam nedz man vie­nam, nedz arī de­par­ta­men­tam. Tas būs ko­man­das darbs gan štā­bā, jo dau­dzas lie­tas būs at­ka­rī­gas no ci­tiem de­par­ta­men­tiem — fi­nan­sē­jums, no­dro­ši­nā­jums, in­for­mā­ci­ja —, gan vie­nī­bās. Ir sva­rī­gi, kā mēs šīs vad­lī­ni­jas re­ali­zē­sim dzī­vē, kāds būs pie­ne­sums un at­bil­dī­ba no vie­nī­bām, no kat­ra in­di­vī­da, kas vie­nī­bās dien, tā­pēc jau pa­šā sā­ku­mā jā­at­rod kom­pe­ten­ti cil­vē­ki, kas kat­rā kon­krē­ta­jā jo­mā spē­tu ģe­ne­rēt ide­jas un plā­not pro­ce­sus.

Pamatnostādnes NBS.pptx

Pamatnostādnes NBS.pptx

Pamatnostādnes NBS.pptx

Pamatnostādnes NBS.pptx

Pamatnostādnes NBS.pptx

Pamatnostādnes NBS.pptx

Pamatnostādnes NBS.pptx

Pamatnostādnes NBS.pptx

Pamatnostādnes NBS.pptx

Pamatnostādnes NBS.pptx

Juris Ušackis: augu kopā ar SUV

Taivo Trams

Foto — Normunds Mežiņš.

suv-komandierisMajors Juris Ušackis kopš pērnā gada vasaras vada vienu no efektīvākajām un vienlaikus arī mazāk pazīstamajām NBS struktūrām — Speciālo uzdevumu vienību jeb SUV. Tās darba specifika ir tāda, ka par paveikto un spējām netiek plaši runāts. Nu šis princips nedaudz mainīsies — SUV plāno pamatīgāk skaidrot savu darbu un lomu valsts aizsardzībā. Tostarp — lai veicinātu jaunu cilvēku interesi un pieplūdumu vienībā. Komandiera vīzijai par SUV uzdevumiem un nākotni ir īpaša vērtība, jo viņš savu karjeru bruņotajos spēkos sācis un galvenokārt īstenojis šajā vienībā. 

— Kā veidojusies jūsu karjera līdz brīdim, kad esat kļuvis par SUV komandieri?
— Mācījos Rīgas 84. vidusskolā. Jau skolas laikā mani vilināja militārā karjera, bet, dažādu apstākļu spiests, uzreiz pēc vidusskolas iestājos RTU Elektroenerģētikas fakultātē. Trīs kursus jau biju nomācījies, viens vēl bija atlicis, kad uz ielas pilnīgi nejauši satiku draugu, kurš tajā laikā dienēja LR Drošības dienestā. Viņš sarunā ieminējās, ka ir iespēja dienēt Drošības dienestā, kura sastāvā ir arī Speciālo uzdevumu vienība. Es tolaik ļoti aktīvi nodarbojos ar tuvcīņām, un draugs teica — tu varēsi tāpat turpināt trenēties, vienībā daudz ir tādu kā tu, tikai papildus vēl saņemsi par to naudu. Tas laikam arī bija izšķirošais izvēlei. Ilgi nedomāju, izstājos no RTU un jau nākamajā nedēļā pieteicos dienestā SUV.

Vienībā dienu kopš 1993. gada pavasara, būtībā viss mans militārais dienests ir saistīts ar SUV. Laiks ārpus vienības ir dienests Apvienotajā štābā un studijas Baltijas aizsardzības koledžā.

Trešdaļu no dienesta laika vienībā biju snaiperis. Karjeras gaitā esmu izgājis visus komandējošā sastāva līmeņus — no SUV snaiperu grupas komandiera līdz kaujas komandas komandierim, biju arī gan plānošanas daļas priekšnieks, gan štāba priekšnieks. Tad bija pārtraukums, jau domāju, ka karjera mani vairs neatgriezīs atpakaļ SUV, tomēr atkal esmu te. Es to tā arī uztveru — kā uzdevumu dzīvē, kurš man jāizpilda pēc labākās sirdsapziņas. Man te pašlaik ir jābūt, šī ir mana vieta.

— Vai nekad nav nācies nožēlot šādu it kā ļoti pēkšņu lēmumu — pamest studijas un mesties militārajā karjerā?
— Nē, nožēlojis neesmu. Ir, protams, bijuši momenti, piemēram, beidzot SUV Kaujinieka pamatapmācības kursu, kad tu pārdomā savu izvēli. Manuprāt, tas ir noticis ar jebkuru SUV kaujinieku — katrs ir sev uzdevis jautājumu: vai man to vispār vajag? Un, saņemot apstiprinošu atbildi, sapratis, ka ir kļuvis stiprāks.

Interesanti, ka pirms pāris gadiem es satiku savu klases audzinātāju, kuru nebiju redzējis desmitiem gadu. Viņa prasīja, ko es daru — saku, esmu militārpersona. Viņa atbild — nav brīnums, es visu laiku zināju, ka tu reiz būsi karavīrs, jau no 3. klases tas bija tavs sapnis. Tātad — liktenis! Protams, mums dzīvē ir dažādas izvēles iespējas un ceļi, bet beigu beigās vienalga nonāksi tajā vietā, kur biji paredzēts. Jautājums ir, vai būs jānoiet vairāk vai mazāk grumbuļains ceļš, līdz sapratīsi, kas īsti esi.

2007. gada 23.oktobrÓ SUV karavÓri. Foto: Gatis DieziÚ/TS

— Vai šo amatu uzņēmāties ar kādu īpašu misijas apziņu un vēlmi kaut ko mainīt?
— Neesmu pārliecināts, vai vienmēr ir pareizi jaunajam komandierim kaut ko mainīt. Personālam ir vajadzīga arī stabilitāte un pārmantojamība, lai vienība attīstītos ilg­termiņā.

Īpaši nekoncentrējoties uz to, kas par maniem pienākumiem teikts reglamentā, es savu lomu kā SUV komandieris vairāk saskatu labas vadības parauga rādīšanā. Un labam komandierim ir jāpanāk, lai cilvēki notic, ka viņi spēj izdarīt lietas, par ko iepriekš bijuši pārliecināti, ka tas ir pāri viņu spēkiem.

Mūsu vienība pati par sevi ir ļoti stiprs mehānisms, tas ir mūsu valsts viens no spēcīgākajiem universālajiem ieročiem. Ja var atļauties lietot tādu salīdzinājumu, tad SUV ir kā «Ferrari» formula — mehānisms ar milzīgu potenciālu. Slikts vadītājs to ātri vien iestūrēs grāvī, bet labs ar to sasniegs lieliskus rezultātus. Es ticu mūsu karavīriem un komandieriem, kuri ir manā pakļautībā, un zinu — mums ir šis potenciāls, un nepieciešamības gadījumā mēs to realizēsim.

— Kādi ir SUV būtiskākie uzdevumi un prioritātes jūsu skatījumā?
— Valsts un bruņotie spēki ir noteikuši, ka mūsu vienības attīstībai ir jābūt vienai no prioritātēm, līdz ar to viens no mūsu galvenajiem uzdevumiem ir īstenot speciālo operāciju attīstības plānā noteiktos mērķus. Šajā sarežģītajā laikā valsts ir atvēlējusi vienībai finansiālos līdzekļus un mēs nevaram atļauties tos izniekot vai neizmantot, neiegūstot nepieciešamās kaujas spējas. Tas ir mūsu pienākums pret valsti un visu sabiedrību.

Būtībā mūsu attīstības plāns ir komplekss uzdevumu kopums, un tas paredz visu mūsu spēju sinhronu celšanu. Līdz 2017. gadam sasniedzamie mērķi ir ļoti nopietni. Tas ir komplekss un sarežģīts, bet izpildāms uzdevums. Pirmajā gadā izvirzītās prasības mēs esam izpildījuši, un man nav neviena iemesla šaubīties par turpmākajiem gadiem.

— Vai, mainoties starptautiskajai situācijai un pieaugot valsts apdraudējumiem, mainās arī SUV loma valsts aizsardzības koncepcijā?
— Mūsu darbs nemainās, jo SUV darbības veids un principiālie uzdevumi paliek nemainīgi gandrīz visās situācijās. Es teiktu, ka ir mainījušās prioritātes valstī — valsts ir sapratusi mūsu kā vienības nepieciešamību un nozīmi. Agrāk savā ziņā svarīgāka bija dalība starptautiskajās operā­- cijās, lai pierādītu, ka mēs esam pilnvērtīgs NATO partneris, un valsts aizsardzība bija paralēls process, bet tagad akcenti ir mainījušies. Šai jaunajai situācijai ir daudzi nosaukumi — vieni to dēvē par nākamo pasaules karu, citi — par hibrīdkaru vai vēl kādā citā vārdā. Tas nav tik būtiski, bet ir svarīgi uzsvērt, ka SUV ir viena no nedaudzajām vienībām, kura ir spējīga iesaistīties faktiski visās konflikta fāzēs un sniegt atbalstu gan tiesībsargājošajām institūcijām, gan arī strādāt autonomi. Speciālo operāciju vienības visās valstīs ir to slēptais ierocis, un to izmantošana ir cieši saistīta ar konkrētās valsts ambīcijām. Vienības attīstība un fakts, ka esam kļuvuši par vienu no prioritātēm, arī ir tas, kas ir mainījies pēdējā laikā. Un mēs esam gatavi jaunajiem izaicinājumiem, un esmu pilnīgi pārliecināts, ka tiksim ar tiem galā.

— Cik viegli vai tieši pretēji — sarežģīti ir atrast dienestam vienībā derīgus cilvēkus?
— Mums nākas strādāt ar to, ko varam saņemt no sabiedrības. Es neteikšu, ka situācija ir ļoti optimistiska, bet normas robežās uz priekšu tiekam. Noteikti nebūšu pirmais, kurš atzīs — jauniešu veselības stāvoklis caurmērā ir zems, arī psiholoģiskie vērtējumi nav tie augstākie. Ja no tā visa mums ir vajadzīgs slāņa augšējais līmenis, tad jāsaka, ka situācija ir krasi atšķirīga, nekā bija vēl pirms desmit un vairāk gadu. Piemēram, no pēdējā iesaukuma uz SUV tikai 12% medicīniskais novērtējums ir augstākajā līmenī.

Mēs pat tik daudz neuztrauktos par fiziskajiem dotumiem — mums ir mācību grupa, esam adaptējuši programmu, un jau sen jaunajiem karavīriem vispirms ir sagatavošanās posms četru mēnešu garumā, lai uztrenētu fizisko formu un piestrādātu arī pie motivācijas. Piemēram, laikā, kad es stājos SUV, tā nebija — izturēji visas pārbaudes un uzreiz biji iekšā apmācību ciklā. Tagad esam sapratuši, ka tā vairs nevar — jauniešiem vairs nav tik daudz iespēju ikdienā sevi fiziski pilnveidot, dzīvesveids kļuvis jūtami mazkustīgāks. Ir muguras,
locītavu, arī redzes problēmas. Cik maz bērnu mēs tagad redzam spēlējamies ārā, un cik daudz laika viņi pavada pie da-  toriem!

Protams, mums ir vajadzīgi arī speciālisti. Mēs vienmēr sakām — mūsu darbības lauks ir tik plašs, ka pie mums var nākt un pārbaudīt sevi un savas spējas ikviens. SUV sniedz iespējas gandrīz jebkuram, kam ir laba veselība, stabila psihe un, protams, patriotisms pret mūsu valsti, — te darbs var atrasties gan IT speciālistam, gan tuvcīņas meistaram, gan arī daudzu citu profesiju pārstāvjiem.

— Kā tieši iespējams atlasīt labākos no pieejamā pretendentu klāsta?
— Esam sākuši sistēmisku darbu rekrutēšanā, ar daudz nopietnāku pieeju nekā līdz šim. Detalizēti pētām, kāda ir situācija ar jaunatni, kādas ir jauniešu vēlmes un vai mēs tās varam apmierināt. Vēlamies izstrādāt pārdomātu rekrutēšanas kampaņu. Reizumis šķiet, ka sabiedrībā noteicošie ir aplami viedokļi par SUV, daļa no tiem ir bāzēti uz pilnīgām baumām vai arī šis tas tiek piedzejots klāt. Tādējādi cilvēki, kam varētu būt interese par dienestu pie mums, vienkārši tiek dezinformēti. Cilvēkiem ir jādod iespēja aktīvi interesēties un uzzināt par vienībā notiekošo. Protams, ir arī neizpaužama informācija, bet cilvēkiem ir jā-sniedz atbildes uz viņus interesējošiem jautājumiem, lai viņi spētu lemt par savu izvēli. Informācijas vakuumā sabiedrību turēt nedrīkst. Tas ir uzdevums, pie kura jāstrādā tuvākajā laikā.

— Agrāk ir nācies uzklausīt viedokli, ka SUV atlasītie jaunieši pamatapmā­cības laikā tiekot it kā pārvilināti no citām vienībām…
— Es domāju, ka šo problēmu iepriekšējā SUV vadība, sadarbojoties ar NBS vadību, ir novērsusi. Tagad rekrutēšanā un apmācībā darbojas skaidra, visiem saprotama shēma. Jāņem arī vērā, ka cilvēku daudzums, ko mēs pieņemam, nav liels. Man gribētos cerēt, ka mēs no savas puses palīdzam celt NBS kopējo kvalitātes līmeni, jo ļoti daudz spējīgu jauniešu atrodam arī saviem spēkiem. Tā kā mēs tēmējam uz augstāko spēju līmeni, mūsu atlase ir ļoti nopietna. Piemēram, no visiem vienībai atlasītajiem kandidātiem SUV sākotnēji nonāk tikai kādi 10%. Taču pēc mūsu kritērijiem atlasītie pretendenti jau jūtami pārsniedz vidējo līmeni, kāds parasti ir cilvēkiem, kuri iestājas bruņotajos spēkos. Līdz ar to, ja neiztur SUV kritērijus, lielākā daļa mūsu atlasīto jauniešu ar ļoti labiem fiziskajiem un psiholoģiskajiem dotumiem aiziet dienēt uz citām vienībām. Protams, ir arī piemēri, kad pie mums pārnāk karavīri no citām vienībām, taču tādu nav daudz — labus karavīrus komandieri novērtē visur. Tomēr jāatzīst, ka personāla attīstība ir viena no darbietilpīgākajām un grūtākajām darba sadaļām. Bet tā tas laikam ir visu valstu speciālo operāciju spēkos.

Mēs turpinām rīkot arī savas rekrutēšanas dienas. Trīs galvenie personāla papildināšanas avoti ir Jaunsardze, civilais sektors un NBS. Ikvienam no tiem ir vajadzīga sava pieeja, jo vienu un to pašu informāciju katrs uztver savādāk.

— Ja pavisam īsi vienkāršā valodā formulētu būtiskākās prasības pretendentiem, tās būtu…
— Trīs galvenie kritēriji, ko mēs vērtējam, ir cilvēka veselība, psiholoģiskā noturība un fiziskā sagatavotība. Arī vidējā izglītība — tas pats par sevi. Vienkārši sakot, ja cilvēkam ar galvu viss ir kārtībā, labi strādā motorika un ķermenis kopumā, visu pārējo varam uztrenēt. Mēs jau rēķināmies, ka cilvēks pie mums nāk bez specifiskām zināšanām, bet četru sagatavošanās mēnešu laikā daudz ko var iemācīt.

Taču šie četri mēneši nav viegli. Arī pats Kaujinieka pamatapmācības kurss un tajā ietvertā atlase — tā ir cīņa pašam ar sevi, ar to, kas notiek katra galvā. Tad mēdz būt pamatīgs šoks arī daudziem ļoti labi sagatavotiem cilvēkiem, jo iepriekš visu savā dzīvē viņi ir paveikuši bez lielas piepūles. Bet te pēkšņi salīdzinoši fiziski vājāki, mazāka auguma, it kā kuslāki cilvēki izrādās apveltīti ar stiprāku raksturu un gribasspēku un absolvē mācību grupu — bet stipriniekam tas nav pa spēkam… Būtībā tāds arī ir mācību grupas mērķis — atrast savu spēju robežu un iemācīt sev tikt tai pāri.

Ko es atceros no savas mācību grupas — tev iemāca, ka nav tāda jēdziena «nevaru». Tu dari un nežēlo sevi. Mācēt pārkāpt to savu «nevaru» robežu — tas paliek asinīs visiem uz mūžu pēc mācību grupas.

Manī ir liela ticība latviešiem un mūsu gribasspēkam, kas ir īpašs, un to apzinās arī mūsu pretinieks, tāpēc mēģina to graut informatīvajā telpā. Bet mēs, balti, vienā no pasaulē izdevīgākajām ģeopolitiskajām un ģeogrāfiskajām vietām atrodamies jau tūkstošiem gadu! Daudzas impērijas ir pārstājušas eksistēt, daudzas tautas ir izzudušas, taču mēs esam. Arī latviešu karavīri cauri gadsimtiem vienmēr ir bijuši starp labākajiem, un mēs esam gatavi apliecināt latviešu karotāju labākās tradīcijas.

— Vai SUV komandierim mēdz būt arī brīvais laiks?
— Dienas vienībā ir garas. Kaut arī ļoti bieži sanāk strādāt līdz septiņiem astoņiem vakarā, noguruma sajūtas nav, bet ir piepildījums ar to, ko dari. It īpaši, kad redzi, ka lietas virzās uz priekšu. Un, strādājot kopā ar tik daudziem spējīgiem virsniekiem un karavīriem, darbs dod gandarījumu.

Bērni man ir izauguši diezgan lieli. Trakākais tīņu laiks, kad viņi izmēģina savu pirmo patstāvību un vecākus vairs neuzskata par vajadzīgiem, arī jau beidzies. Mūsu ģimenē valda draudzīgas, patstāvīgu cilvēku harmoniskas attiecības.

Viena no lielākajām ģimenes tradīcijām mums ir ikvasaras laivošana. Braucam vairākas dienas, vairākas radu ģimenes kopā. Es parasti esmu galvenais organizētājs, kurš izvēlas un piedāvā pasākuma formātu. Braucienos piedalās arī daudz jauniešu, un viņiem tās ir tādas no modernajām tehnoloģijām atrautas dienas, kuras, kā viņi paši atzīst, raisa daudz pozitīvu emociju. Līdzpaņemtie aipodi un telefoni parasti otrajā dienā izslēdzas, tā ka trešajā dienā beidzot var sākt baudīt dabu un cilvēcisko komunikāciju.

Manis paša hobiji ar laiku ir mainījušies. Septiņpadsmit gadus esmu nodarbojies ar tuvcīņām, braukāju ar vējdēli. Tagad, līdz ar gadiem sāk parādīties mierīgākas un nosvērtākas aizraušanās. Pēdējos trīs gadus viens no svarīgākajiem atpūtas veidiem ir garo gabalu skriešana. Skriešanas laikā iznāk pabaudīt klusumu un padomāt. Esmu pat nopircis diktofonu, jo bieži vien gadās, ka skrējiena laikā ienāk prātā kāda spoža ideja, bet līdz finišam tā jau ir aizmirsusies.

Vēl brīvajā laikā mēdzu braukt ar motociklu. Man ir mērķis apceļot Latvijas robežu un nofotografēties pie visām pilsētām — garāžā pie sienas jau sakrāta prāva bilžu kolekcija. Braucu ar čoperi, tā ka varu mierīgi vērot un izbaudīt apkārtni. Vēl gribētos minēt grāmatu lasīšanu, bet ar tādu hobiju, šķiet, nevienu bruņotajos spēkos nepārsteigsi. Mūsu virsnieki daudz lasa, jo, tiekoties brīvajos brīžos, ir ko pārrunāt. Lasot paturu prātā Baltijas aizsardzības koledžā gūto atziņu — visu jauno informāciju uzreiz nevajag pieņemt kā aksiomu, bet gan analizēt un izdarīt pašam savus secinājumus.

faktu-lapa_2015

Baltijas miera uzturēšanas spēku bataljonam 20 gadi: ieguvumi no šī projekta

Ģenerālmajors Andis DilānsAndis Dilāns,
ģenerālmajors, Latvijas militārais pārstāvis NATO un Eiropas Savienībā.

Foto — no RJC arhīva.

Pēc Latvijas Republikas neatkarības atgūšanas 1991. gadā sākās valsts aizsardzības spēku formēšana. Sākotnēji tā bija balstīta uz pieredzi, kas tika gūta padomju varas gados. Taču bija skaidrs, lai pilnībā sarautu saites ar padomju mantojumu un izveidotu Latvijai lojālus aizsardzības spēkus, ir jāpārorientējas gan domāšanā, gan darbībā un jāveido mūsdienīgi, uz Rietumu vērtībām un tradīcijām orientēti spēki.

BALTBAT projekta ieceres attīstība
1992. gada 2. jūnijā Pērnavā pirmo reizi trīs Baltijas valstu vēsturē tikās aizsardzības ministri un apsprieda aktualitātes un sadarbības iespējas aizsardzības jomā. Sanāksmes laikā ministri parakstīja vienošanos, kas kļuva par pamatu tālākai sadarbībai. 1993. gadā, Krievijas Federācijas karaspēkam vēl atrodoties Latvijas teritorijā, trīs Baltijas valstu starpā dzima ideja izveidot kopīgu vienību, kura būtu spējīga piedalīties miera uzturēšanas operācijās. 1993. gada 19. novembrī, pirmajā Baltijas valstu aizsardzības un bruņoto spēku komandieru tikšanās laikā, komandieri vienojās par regulāru tikšanos komandieru līmenī, kā arī nolēma veidot kopīgu bataljona līmeņa vienību (BALTBAT). Jāņem vērā, ka līdz Otrajam pasaules karam Baltijas valstīm nebija trīspusējas sadarbības nedz militārā jomā, nedz arī kādā citā nozīmīgā projektā, izņemot ārlietu ministru sanāksmi Tallinā 1921. gada decembrī.

latb

Spēja trim atjaunotajām valstīm sadarboties un attīstīt kopīgu projektu kļuva par jaunās vienības izveidošanas panākumu atslēgu, jo no šīs sadarbības bija atkarīga ārvalstu palīdzība mūsu bruņoto spēku veidošanā un BALTBAT projekta izdošanās.

Vēlos dalīties savā pieredzē un pārdomās par BALTBAT projekta nozīmi Latvijas aizsardzības sistēmas izveidē, meklējot atbildi uz jautājumu, vai tam ir tālāka nākotne kādā citādā formā, it sevišķi ņemot vērā pašreizējo ģeopolitisko situāciju un saspīlējumu pasaulē. Tās ir manas personīgās pārdomas, kas veidojušās, dienot BALTBAT Latvijas rotas komandiera un vēlāk Sužu IDB un SZS 1. KB komandiera amatā, kā arī Nacionālo bruņoto spēku (NBS) štābā un citos amatos, arī starptautiskajā vidē. Turklāt, dienot BALTBAT un LATBAT, es piedzīvoju gan šī projekta ieceres īstenošanu, gan tā slēgšanu.

Baltijas valstu komandieru ideja sāka materializēties 1994. gadā, kad Latvija pirmo reizi pauda savu stratēģisko mērķi — inte-   grēties transatlantiskajā drošības sabiedrībā. 1994. gada janvārī Ziemeļatlantijas līguma organizācijas (NATO) samitā dalībvalstu vadītāji paziņoja par programmas «Partner-  attiecības mieram» (PfP) uzsākšanu. 14. feb­- ruārī toreizējais Ministru prezidents Valdis Birkavs parakstīja dokumentu par Latvijas pievienošanos NATO PfP programmai. Savukārt 3. jūnijā Baltijas valstu, Dānijas, Somijas, Zviedrijas un Norvēģijas aizsardzības ministri, tiekoties Visbijā (Zviedrijā), parakstīja vienošanās memorandu par Ziemeļeiropas valstu un Baltijas valstu sadarbību Baltijas miera uzturēšanas bataljona izveidē.

1995. gada 8. februārī, Ādažos, piedaloties Igaunijas, Latvijas un Lietuvas prezidentiem, ārlietu un aizsardzības ministriem, tika oficiāli atklāts Baltijas miera uzturēšanas bataljons. Vienībai tika pasniegts tās karogs, un šis datums tiek uzskatīts par BALTBAT dibināšanas dienu.

1.KB 16. jubilejaBataljona komandējošā sastāva virsnieku un instruktoru komplektācija bija brīvprātīga un aizsākās ar intensīvu angļu valodas apguvi 1994. gada augustā. Angļu valodas prasme bija obligāts priekšnosacījums, lai uzsāktu rietumnieciski orientētu militāro apmācību komandējošajam sastāvam Lielbritānijas Jūras kājnieku vadībā pēc principa Train the Trainers. Kurss tika organizēts trīs Baltijas valstu jaunākajiem komandieriem vienuviet, Ādažu bāzē, un grupās bija gan nacionālās, gan jauktās nodaļas. Visa apmācība notika angļu valodā, apgūstot gan mazo vienību taktiku, gan vadības mākslu, gan mācību organizēšanas metodes. Tikai tad, kad virsnieki un instruktori paši bija izgājuši cauri visam apmācības posmam, tika formētas kājnieku rotas — tas aizsākās 1995. gada oktobrī.

Rotās bija rietumvalstu padomdevēji, virsnieks un instruktors, mums — zviedrs un brits, un procesu pārraudzīja Baltijas apmācību grupa — Baltic Training Team (BTT). Savukārt bataljona štāba veidošana sākās vienlaikus ar kājnieku rotu formēšanu. Manuprāt, tas nebija pareizi, jo bataljona štābā tika iekļauti virsnieki bez pietiekamas angļu valodas prasmes, arī bez pietiekamas pieredzes plānot un vadīt apakšvienības, jo praktiski neviens no viņiem nebija piedalījies četru mēnešu angļu valodas un astoņu mēnešu komandējošā sastāva kursā britu vadībā. Iemesls bija ļoti vienkāršs — šo apmācību pabeidza nepietiekams skaits personāla, un tajā netika iesaistīti vecākie virsnieki, kuriem būtu atbilstoša pieredze vadīt bataljonu. Pieļauju, ka tas tika darīts apzināti, lai veidotu jaunu instruktoru un virsnieku paaudzi, balstītu uz rietumvalstu pieredzi un militārās izglītības metodēm. Tā nu papildus tika investēts bataljona štāba personāla sagatavošanā, bet rotas attīstība ritēja savu gaitu, lai 1996. gada vasarā būtu gatava starptautiskai operācijai.

Bataljons kā ANO miera uzturēšanas vienība
Sākotnējā iecere veidot bataljonu ar spēju piedalīties ANO vadītajās operācijās saglabājās līdz 1997. gada beigām, kad notika vienības sertifikācija dalībai operācijā bataljona sastāvā. Vienības veidošanai zem ANO karoga bija savi argumenti. Pirmkārt, ģeopolitiskie notikumi un bruņotie konflikti Eiropā (bijušajā Dienvidslāvijā), Kaukāzā, Tuvajos Austrumos, vairākās Āfrikas valstīs un citviet pasaulē radīja nepieciešamību pēc šādas vienības. Otrkārt, bataljona izveidei vitāli svarīgi bija saņemt gan politisko, gan materiālo un militārās apmācības atbalstu no rietumvalstīm. Pienesums ANO miera uzturēšanā bija pietiekams pamatojums šādas sadarbības uzsāk­- šanai. ANO novērotāju, loģistikas un jau-nāko štāba virsnieku kursi praktiski bija pirmie pieejamie kvalifikācijas kursi rietum­valstīs. Treškārt, manuprāt, vissvarīgāk, sadarbība ar NATO un Ziemeļeiropas valstīm zem ANO karoga bija labs pamatojums, lai uzsāktu praktisko sadarbību ceļā uz NATO, pievēršoties rietumnieciska valsts aizsardzības modeļa veido­šanai. Tas bija neuzkrītošs un politiski pat pieņemams ceļš mūsu austrumu kaimiņam.

1.KB lauka mācībasTā nu sākām iepazīt militārās gudrības Rietumos. Savukārt Rietumi sāka iepazīt un izprast mūs, mūsu vēsturi un kultūru. Arī savstarpēji mēs, baltieši, sākām veidot ciešākas saites. Tādējādi tika sekmēta valsts atpazīstamība, iemantota uzticamība un demonstrēta mūsu personāla militārā kompetence, veidojot rietumnieciskus bruņotos spēkus, un spējas sadarboties starptautiskās mācībās un operācijās. Tika būvēts ceļš uz pilntiesīgu dalību NATO un eiroatlantiskajā drošības sabiedrībā.

Sākotnēji BALTBAT miera uzturēšanas bataljonam tika izvirzīti šādi uzdevumi: gatavot Baltijas valstu kājnieku vienību bataljona līmenī dalībai starptautiskajās miera nodrošināšanas operācijās; sekmēt reģionālo stabilitāti; stiprināt Baltijas valstu bruņoto spēku vienību operacionālo sadarbību; pārņemt rietumvalstu pieredzi Baltijas valstu bruņotajos spēkos. Jāatzīst, ka pirmais uzdevums tā arī netika izpildīts, jo bataljons pilnā sastāvā uz operāciju netika nosūtīts. Iemesli bija dažādi: gan nepietiekams finansējums, lai nogādātu un uzturētu vienību operācijas rajonā vismaz sešus mēnešus, gan pārmaiņas ģeopolitiskajā situācijā — karš Balkānos, gan devalvētā ANO miera uzturēšanas spēja bijušajā Dienvidslāvijā un NATO iesaiste krīžu risināšanā, gan arī nepietiekamā BALTBAT sagatavotība un spēja pašiem bez rietumvalstu atbalsta pilnībā vadīt savas vienības un plānot operācijas.

BALTBAT šādām operācijām vēl nebija gatavs. Iespējams, ja būtu politiskā griba un vienotība starp Baltijas valstīm, atrastos arī resursi bataljona nosūtīšanai un operācijas īstenošanai. Lai arī BALTBAT kā vienība netika uz misiju, visas apakšvienības un bataljona kontingenti ar Dānijas atbalstu ieguva vērtīgu, iespējams, pat labāku pieredzi, darbojoties NATO vadītajās IFOR/SFOR misijās Bosnijā un Hercegovinā, nekā tad, ja būtu devušies uz ANO vadītu misiju kādā no Āfrikas valstīm, lai uzturētu mieru. Integrācijai NATO tas bija tikai pozitīvi. Atbilstoši šim uzdevumam Latvijā un visā Baltijā tika radīta apmācību sistēma un izveidoti mācību centri, kuri nodrošināja un īstenoja karavīru un vienību sagatavošanu dalībai starptautiskajās operācijās.
Ārvalstu palīdzība un materiālais atbalsts
1998. gadā, mainoties BALTBAT militārā projekta uzdevumiem, vienība mainīja darbības veidu un turpināja attīstīties, lai kļūtu par motorizētu vieglo kājnieku bataljonu ar spēju piedalīties miera atbalsta operācijās. Turklāt bataljona apmācības procesos tika pievērsta lielāka uzmanība dažādu līmeņu štāba virsnieku sagatavošanai un apmācībai, kā arī centieniem radīt vienotu Baltijas militāro doktrīnu.

TV iepazÓan‚s ar SZSSākotnēji BALTBAT apmācības procesā par pamatu tika izmantotas Lielbritānijas taktikas rokasgrāmatas un mācību materiāli, ko, starp citu, izmantoja arī Latvijas Zemessardzē. Kad BALTBAT apmācību grupas vadība no britiem pārgāja pie skandināviem, bataljona organizatoriskā struktūra tika mainīta atbilstoši motorizētu vieglo kājnieku vienības struktūrai. Savukārt mainīt apmācību standartus un īstenot jaunu apmā­- cību īsā laika posmā nebija iespējams. Ideja par kopīgu Baltijas Sauszemes spēku doktrīnu īsti līdz galam tā arī nerealizējās, vismaz vienības pastāvēšanas laikā.

Jau minēju, ka bataljona veidošanas panākumu atslēga tā pastāvēšanas laikā bija ļoti atkarīga no ārvalstu palīdzības un materiālā atbalsta. Kaut gan procesu koordinācijai un atbalsta saņemšanai bija izveidota speciāla (BALTSEA) koordinācijas grupa, ne vienmēr viss noritēja atbilstoši vajadzībām. Projekts ārpolitiski bija ārkārtīgi svarīgs, un tajā iesaistītās valstis pēc labākās gribas vēlējās palīdzēt jaunajām demokrātijām. Daudzas vienkārši deva visu, kas bija kļuvis nevajadzīgs pēc aukstā kara beigām, respektīvi, lētāk bija iztukšot mobilizācijas noliktavas, nekā tās uzturēt. Tā nu BALTBAT projektu sasniedza arī dāvinājumi, kas it kā atbilda miera uzturēšanas vajadzībām, bet pēc tiem nebija nekādas vajadzības, un tie neatbilda bataljona organizācijas un aprīkojuma tabulai (TOE). Mēs savukārt tos pieņēmām. Pirmkārt, nespējām atteikt politisku apsvērumu dēļ, vēl jo vairāk tāpēc, ka pašiem tajā brīdī nekā nebija, bet naudas, par ko nopirkt, arī nebija. Otrkārt, mēs pat īsti nezinājām un nesapratām, kas tieši mums ir nepieciešams. Tā bataljona noliktavas sasniedza arī dažādu valstu formas tērpi, dažos gadījumos — valkātas lupatas, ieskaitot bijušās VDR armijas formas tērpus; neatbilstoša kalibra munīcija; konservi, kuriem beidzies termiņš, un citas nelietojamas un mūsu klimatiskajiem apstākļiem nepiemērotas mantas.

Šīs nepilnības ir norakstāmas uz nepietiekamo koordināciju starp saņēmēju un piegādātāju un mūsu niecīgo pieredzi šādos jautājumos. Ieguvums ir tas, ka, pateicoties piegādātajiem ieročiem, bruņojumam, munīcijai, tehnikas vienībām un formas tērpiem, sākotnēji tika veidota BALTBAT materiāltehnisko līdzekļu bāze, bet vēlāk arī NBS loģistikas un apgādes sistēma un būvētas valsts pašaizsardzības spējas. Daudzas tehnikas vienības un ieroči, kas tika saņemti BALTBAT ietvaros, kalpo vēl šodien. Balstoties uz gūto pieredzi starptautiskajās operācijās, līdz ar iestāšanos NATO esam pilnībā pārgājuši uz NATO standartiem apgādes un nodrošinājuma jomā, kas sākotnēji bija obligāta prasība tikai BALTBAT.

BALTBAT — aizsākums pārejai uz profesionālo dienestu
BALTBAT Latvijas rota bija pirmā profesionālā vienība Latvijā, kas vēlāk kļuva par pamatu pirmā profesionālā bataljona izveidei un vispārējai pārejai uz profesionālo dienestu. Veidojot profesionālo militāro (PMD) dienestu, bija jādomā arī par izmaiņām likumdošanā, par finansējumu, apmācību un karjeras sistēmu, kā arī sadzīviska un administratīva rakstura jautājumiem, kuri attiecināmi uz profesionāliem bruņotajiem spēkiem. Tā kā BALTBAT, pateicoties ārvalstu atbalstam, tika veidots pēc šiem principiem, tas kļuva par izmēģinājuma struktūru nepieciešamo atziņu un secinājumu iegūšanai.

baltbat_foto0010

Atvērtā tipa kazarmas tika pārkārtotas par kopmītņu modeļa telpām, nodrošinot vairāk privātuma karavīriem ikdienā; tika veidots atlīdzības sistēmas un profesionālā dienesta līguma modelis, skaidri nosakot pienākumus un tiesības, kā arī samaksas līmeni gan dienestam Latvijā, gan dalībai starptautiskās operācijās; tika krāta pieredze starptautiskajās operācijās un pilnveidota apmācību sistēma, radītas pirmās rokasgrāmatas apakšvienību darbībai un vadībai. Mainījās arī savstarpējā saskarsme starp komandieriem/priekšniekiem un padotajiem, akcentējot informētību un savstarpēju paļaušanos. Galvenais, īstenojot personāla rotāciju, iegūtā pieredze, darba stils un attieksme tika pārņemti arī citās vienībās bruņotajos spēkos. Tādējādi spēku veidos un vienībās par kodolu kļuva PMD karavīri un radās vajadzība pēc struktūrām, kas atbalstītu profesionālā dienesta izveidi un nodrošinātu tā funkcionalitāti. Pēc BALTBAT projekta slēgšanas NBS kopš 2007. gada pārtrauca pilsoņu iesaukšanu obligātajā militārajā dienestā un pilnībā pārgāja uz profesionālo militāro dienestu.

BALTBAT projektam kopumā bija ļoti nozīmīga loma personāla attīstībā un izglītībā. Tas bija krass pavērsiens no postpadomju metodēm uz Rietumu militārās karjeras plānošanas un personāla izglītības sistēmas modeli. Prasība prast angļu valodu — sākotnēji BALTBAT virsniekiem un instruktoriem, vēlāk arī kareivjiem — noteica vajadzību dibināt svešvalodu mācību iestādi. Ādažos tika izveidots angļu valodas apmācības centrs, bet tā darbības rezultāti stimulēja veidot plašāku apmācību pārklājumu visā valsts teritorijā, rezultātā tapa NBS Valodu skola. Vienas NATO oficiālās valodas prasme atbilstošā līmenī kļuvusi par obligātu prasību karavīru karjeras izaugsmē, nemaz nerunājot par dienestu NATO struktūrās un starptautiskajās operācijās.

Katras profesionālās armijas mugurkauls ir instruktors. Lai mugurkauls labi funkcionētu, tā muskulatūra ir jātrenē un jāvingrina. Tāpēc profesionālam bataljonam bija nepieciešami atbilstoši sagatavoti un pieredzējuši cilvēki. Ņemot vērā rietumvalstu pieredzi, radās ideja izveidot vienotu instruktoru izglītības sistēmu. NBS Instruktoru skolas izveide tika uzticēta BALTBAT virsniekam, toreiz kapteinim Ilmāram Lejiņam. Sapulcinājis labākos BALTBAT instruktorus, viņš nokomplektēja saliedētu profesionāļu komandu ar atbilstošām militārajām un valodas zināšanām, ar pieredzi starptautiskajās operācijās. Instruktoru skolas kolektīvs gadu gaitā ir izveidojis daudzpakāpju instruktoru karjeras un izglītības sistēmu, kas tiek augsti vērtēta NBS vienībās.

BALTBAT izveides sākumā, vienība, pašiem to neapzinoties, pildīja arī sabiedrības saliedētības un integrācijas funkciju. Nepilsoņus iesaukt obligātajā dienestā nevarēja, bet, ja kāds pieteicās brīvprātīgi dienestam un to izpildīja, tas kalpoja par pamatu un veicinošu faktoru pilsonības iegūšanai naturalizācijas kārtībā. Arī manā rotā, ieskaitot misiju Bosnijā un Hercegovinā, kopā ar pilsoņiem profesionālajiem karavīriem dienēja vairāki brīvprātīgie nepilsoņi, kuri pēc nodienētā termiņa starptautiskajā misijā vēl nebija nodienējuši pilnu obligātā dienesta laiku. Bet tas nekādā veidā netraucēja vienības uzdevumu izpildi, nedz arī kaitēja vienības disciplīnai un kolektīva saliedētībai. Vienmēr esmu uzskatījis, ka bruņotie spēki ir sabiedrības saliedētības etalons.

Secinājumi
Baltijas miera uzturēšanas spēku bataljons pārtrauca savu darbību 2003. gada 26. septembrī. Viens no likvidācijas galvenajiem iemesliem bija jau saņemtais uzaicinājums iestāties NATO, turklāt bataljona pastāvīga uzturēšana un pilnveidošana prasīja lielus resursus, it sevišķi cilvēku resursus, lai sekmīgi īstenotu integrācijas procesu NATO. Latvijas kontingenta karavīri virsnieki un instruktori pārgāja uz citām Nacionālo bruņoto spēku vienībām un štābiem. Kodols pārsvarā palika Sauszemes spēku 1. kājnieku bataljonā (LATBAT), kurš juridiski pārņēma BALTBAT Latvijas kontingenta saistības. No šā aspekta NBS ieguva ļoti vērtīgus kadrus, kuri laika gaitā sekmēja tādu NBS izveidi, kādus tos redzam šodien.

Kopumā BALTBAT projekts gan Latvijai, gan arī pārējām Baltijas valstīm kalpoja kā pamats sadarbībai ar Rietumiem un integrācijas procesam NATO. Balstoties uz šo pieredzi, tika attīstīti un radīti citi Baltijas mi­- litārās sadarbības projekti, proti, BALTRON, BALTNET un BALTDEFCOL, kuri funkcionē arī šobrīd. Projekts kopumā deva iespēju iegūt reālu pieredzi starptautiskajās operācijās, kas radīja priekšnosacī­jumus gan ap­- gādes un nodrošinājuma, gan apmācības, gan arī karjeras plānošanas sistēmu adaptēšanā un standartizācijā.

BALTBAT savas funkcijas un misiju izpildīja sekmīgi un tam laikam atbilstoši. Vai projektu vajadzēja slēgt? Manuprāt, nē. Pirmkārt, tālākais potenciāls par kopīgas Baltijas brigādes veidošanu netika izpētīts pat teorētiski, un pieņēmums, ka tas ir par dārgu, tika izdarīts bez finanšu resursu matemātiskas analīzes. Otrkārt, tika pieņemts, ka, iestājoties NATO, Baltijas valstīs būs pastāvīga daudznacionālu vienību klātbūtne un ka mūsu nacionālajiem bataljoniem būs pietiekami daudz sadarbības partneru. Diemžēl šīs sadarbības trūkums starp Baltijas valstīm Sauszemes spēku līmenī pēdējā laikā ir kļuvis par cēloni jaunai aktualitātei. Pastāvīgas, kaujas spējīgas, mobilas un augstas gatavības vienības izveide Baltijas reģionā ir akūti nepieciešama, lai piesaistītu citas NATO valstis trenēt savas vienības mūsu reģionā un karavīri krātu pieredzi un rīkotu veselīgu sacensību, izvirzot jaunus mērķus, kas uzlabotu un kopīgi stiprinātu militārās spējas.

Barikādes. Veterānu vietā nāk jaunie

Taivo Trams

Foto — Gatis Dieziņš un Normunds Mežiņš.

Tas bija pavisam citāds laiks. Atšķirīgs no šodienas.

Nupat janvāra vidū jaunākais puika gatavoja skolai darbu par barikāžu laiku un vaicāja, kā toreiz bijis — vai cilvēki bija nobijušies, bēdīgi? Atbildi meklēt ilgi nevajadzēja — šķiet, tas notika pavisam nesen, un 24 gadi ir saspiesti īsā vēstures nogrieznī. Tāpēc arī izjūtas šķiet vēl pavisam svaigas. Un atbilde ir vienkārša — nobijušos un bēdīgu cilvēku tur nebija. Baiļu sajūta bija kaut kur pavisam līdzās, bet nobijušos cilvēku ielās nebija — ja esi nobijies, uz barikādēm neiesi. Taču Vecrīga un Zaķusala bija ļaužu pārpilnas. Toreiz bija sajūta, ka mainās kaut kas ļoti būtisks. Bija pārliecība, ka viss būs labāk nekā līdz tam. Bija ticība Latvijai.

Atmiņu ugunskurs

Šogad, pieminot 1991. gada barikāžu laika notikumus un upurus, vairākkārt nācās dzirdēt atziņu, ka barikāžu dalībnieku kļūst arvien mazāk. Tas šķiet nedaudz neparasti, jo, kā jau teikts, liekas, ka tas bija vēl pavisam nesen. Taču ir pagājis gandrīz vesels gadsimta ceturksnis, un tie Latvijas ļaudis, kas uz barikādēm stājās cienījamā vecumā, ir jau citā saulē. Toties barikāžu atceres pasākumu apmeklētāju kļūst arvien vairāk, un lielāko jaunpienācēju daļu veido tieši jaunieši. Tā ir cerīgā atziņa no šī gada pasākumiem.

Atmiņu ugunskursViens no emocionāli piesātinātākajiem barikāžu atceres pasākumiem norisinājās 13. janvārī Zaķusalā, kur tika iedegts piemiņas ugunskurs un jaunsargu zvērestu deva 68 jaunsargi no dažādiem Latvijas novadiem. Pirms tam turpat Zaķusalā notika barikāžu notikumu rekonstrukcijas spēle, kurā jaunsargiem nācās būvēt arī savas barikāžu rekonstrukcijas. Vakarā, jau pie iedegtā ugunskura, 1991. gada barikāžu dalībnieku atbalsta fonda dibinātājs un prezidents Renārs Zaļais izteica cerību, ka mūsdienu jauniešiem nekad nevajadzēs būvēt īstas barikā­- des, lai aizstāvētu savu brīvību un neatkarību.

Pie Zaķusalas ugunskura lielākā daļa sapulcējušos bija gados jauni cilvēki. Ne tikai jaunsargi, kas bija ieradušies dot svinīgo zvērestu, bet arī viņu draugi, atbalstītāji un vienkārši interesenti. Jaunsargi bija braukuši no Rīgas, Pierīgas, Salacgrīvas, Smiltenes un citām Latvijas vietām.

Ilgvars Caune ir 15 gadus vecs Grund­zāles pamatskolas audzēknis, Jaunsardzē darbojas no 11 gadu vecuma. Viņš ļoti atzinīgi izteicās par notikušajām sacensībām — tās bijušas aizrautīgas un intere­- santas. «Nekad iepriekš sacensībās nebija tāda veida uzdevumi, ka pašiem kaut kas ir arī jābūvē. Te nācās būvēt improvizētas barikādes.» Arī vakara pasākums pie ugunskura, viņaprāt, bija izdevies un svinīgs. Darbošanās Jaunsardzē Ilgvaram patīk, un viņš cenšas apmeklēt nodarbības, cik bieži vien ir iespē­jams, regulāri piedalās arī dažādās sacensībās. Ilg­vars nopietni nodarbojas ar orientēšanās sportu un pēc skolas beigšanas, iespē­jams, izvēlēsies sportista vai militāro karjeru.

Savukārt Elvis Rezgalis un Rendijs Bružus Zaķusalā ieradušies no Baldones. Elvis Jaunsardzē darbojas četrus gadus, taču zvērestu devis tikai šogad. Rendijs jaunsargiem pievienojies pērn. Viņaprāt, Jaunsardzē iegūtās zināšanas vienmēr noderēs turp­mākajā dzīvē.

Aizsardzības ministrs Raimonds Vējonis, uzrunājot pasākuma dalībniekus, teica, ka zvērestu devušie jaunsargi ir pieņēmuši savai dzīvei nozīmīgu lēmumu un izvēlējušies kļūt par Latvijas aizstāvjiem — tas ir viņu apliecinājums nākotnei.

Sarunā ar «Tēvijas Sargu» R. Vējonis atzina, ka viņu īpaši priecē lielais jauniešu skaits barikāžu piemiņas pasākumā Zaķusalā.

«Te es redzu, ka tie mērķi un ideāli, par kuriem cīnījās cilvēki uz barikādēm, kuri gribēja redzēt Latviju brīvu un neatkarīgu, ir realizējušies dzīvē. Jaunsargi ir mūsu nākotne, līdz ar to arī šodienas zvērests bija kā apliecinājums tam, ka mums nav bažu par nākotni, mēs kā tauta esam un būsim.»

Barikades

Nacionālo bruņoto spēku komandieris ģenerālleitnants Raimonds Graube jaunsargiem novēlēja uzņemties un nest atbildību par to, ko paši izvēlējušies — iestāties par Latvijas brīvību un neatkarību. «Reizēm šie ieguvumi netiek pienācīgi novērtēti, taču tas ir milzīgs darbs — nosargāt un saglabāt šīs vērtības.»

R. Graube pastāstīja, ka barikāžu piemiņas pasākumos Zaķusalā piedalās gandrīz katru gadu — izņēmums bijis tas laiks, kad viņš darba dēļ atradies ārpus Latvijas. Arī viņš ar gandarījumu atzina, ka šogad pasākumos jauniešu ir krietni vairāk nekā jebkad iepriekš. «Tas ir īpaši emocionāli, ka šie bērni un jaunieši dod zvērestu. Tas ir turpinājums tam, ko mēs visi kā tauta iesākām, un tas ir garants, ka mēs šīs lietas novērtējam un sargājam.»

Doma laukumā ugunskurs

Plaša pasākumu programma Rīgā un citās Latvijas pilsētās notika 20. janvārī, kad apritēja 24 gadi kopš uzbrukuma Iekšlietu ministrijai, kas prasīja visvairāk upuru. Doma laukumā arī šajā dienā liesmoja ugunskurs, pulcējās cilvēki un dalījās atmiņās par barikādēs piedzīvoto un izjusto. Viens no dienas centrālajiem pasākumiem noteikti bija svinīgā ziedu nolikšana pie Brīvības pieminekļa, kurā piedalījās arī valsts augstākās amatpersonas — Valsts prezidents Andris Bērziņš, Saeimas priekšsēdētāja Ināra Mūrniece un  Ministru prezidente Laimdota Straujuma. Pasākuma dalībnieki godināja arī Bastejkalnā un pie Iekšlietu minis­- trijas bijušās ēkas bojāgājušo piemiņu, noliekot ziedus, un pēc tam apmeklēja 1991. gada ba­rikāžu upuru atdusas vietas II Meža kapos.

Doma laukumā ugunskursĪpaši godinot kritušo piemiņu, 20. janvārī pie piemiņas akmeņiem Bastejkalnā un pie Iekšlietu ministrijas bijušās ēkas stāvēja godasardze. Pasākumā muzicēja NBS orķestris un piedalījās Godasardzes rotas karavīri.

Dažādi atceres pasākumi notika arī citās Latvijas pilsētās. Taču Rīga simbolizē visu Latviju, un cilvēki 1991. gadā no visas valsts pulcējās galvaspilsētā, saprotot, ka šeit izšķirsies mūsu nākotne.

Beidzas starptautiskā misija Afganistānā

Starptautiskie drošības atbalsta spēki (angl. International Security Assistance Force — ISAF) ir starptautiskais militārais kontingents NATO virsvadībā, kas darbojās Afganistānas teritorijā kopš 2001. gada. ISAF tika izveidots saskaņā ar ANO Drošības padomes 2001. gada 20. decembra lēmumu nr. 1386. Afganistānā pēc «Taleban» režīma gāšanas bija izveidota jauna valdības struktūra — Afganistānas pārejas administrācija, un ISAF uzdevums saskaņā ar ANO doto mandātu bija atbalstīt šīs valsts pagaidu valdības struktūras drošības un stabilitātes nodrošināšanā. Lai to izpildītu, ISAF darbojās kopā ar Afganistānas nacionālajiem bruņotajiem spēkiem un sniedza atbalstu gan Afganistānas armijai, gan policijas spēkiem, apmācot to personālsastāvu, kā arī veidojot kopīgas militāras operācijas pret «Taleban»  kaujiniekiem.

Vizīte

ISAFNATO pārraudzītas struktūras darbība aptvēra visu Afganistānas teritoriju, un šajos spēkos kopumā bija iesaistīti vairāk nekā 130 000 karavīru no 49 valstīm. Saskaņā ar misijas uzdevumiem 2014. gada beigās ISAF nodeva lielāko daļu no savām funkcijām Afganistānas drošības spēkiem, līdz ar to afgāņu spēki pārņēma no NATO atbildību par drošības situāciju savā valstī, dodot iespēju ISAF misijas dalībvalstīm pakāpeniski samazināt savu klātbūtni šajā valstī. Vienlaikus no 2015. gada 1. janvāra — pēc 13 gadu ilgās kaujas misijas — NATO vadītie koalīcijas spēki uzsāka jaunu atbalsta, apmācību un konsultāciju misiju «Resolute Support». Saskaņā ar NATO spēku Afganistānā komandiera ģenerāļa Džona Kembela paziņojumu jaunajā misijā piedalīsies gandrīz 13 000 karavīru no 26 NATO dalībvalstīm, kas neveiks kaujas operācijas, bet apmācīs un konsultēs Afganistānas armiju un policiju.

Pirmie Starptautisko drošības atbalsta spēku kontingenti Afganistānā tika ievesti 2002. gada februārī. Par pirmo misijas vadītājvalsti kļuva Lielbritānija, pēc sešiem mēnešiem to nomainīja Turcija. 2003. gadā šo spēku vadīšanu uzņēmās Nīderlande un Vācija, piedāvājot arī Latvijai apsvērt iespēju piedalīties ISAF misijā ar savu karavīru kontingentu. Šis priekšlikums guva atbalstu Saeimā, un kopš 2003. gada februāra uz Afganistānu devās pirmie mūsu valsts bruņoto spēku karavīri — militāro mediķu vienība astoņu cilvēku sastāvā. Šo vienību iekļāva Nīderlandes bruņoto spēku hospitāļa sastāvā, kurš bija izvietots Kabulas starptautiskajā lidostā. Mūsu karavīru uzdevums bija sniegt militāro palīdzību misijā esošajiem karavīriem, kā arī nepieciešamības gadījumā sniegt medicīnisko palīdzību civiliedzīvotājiem.

Kopš 2003. gada 11. augusta ISAF misijas vadīšanu savā pārziņā pārņēma NATO vadība. Mūsu valsts karavīru dalība starptautiskajos spēkos Afganistānā turpinājās. 2005. gada sākumā turp devās NBS Nesprāgušās munīcijas neitralizēšanas vienība, kura līdz 2006. gada februārim pildīja dienesta pienākumus Norvēģijas vadītajā Kaujas grupā Kabulā.

Latvijas kontingenta karavÓri Afganist‚n‚2006. gada sākumā Latvijas Nacionālo bruņoto spēku kontingents tika pārdislocēts uz ISAF vadīto Ziemeļu reģionālo pavēlniecību. Latviešu karavīri nonāca arī Norvēģijas vadītajā Provinču atjaunošanas vienībā Meimenā (Provincial Reconstruction Team Memeneh — PRT MEY). Šī vienība sniedza atbalstu Afganistānas drošības spēkiem, lai kopīgajās starptautisko spēku un afgāņu karavīru izvērstajās kaujas operācijās gādātu par drošību Fārjābas provincē. Latvijas kontingents sastāvēja no Kājnieku nodaļas, Militārās novērošanas vienības un Nesprāgušās munīcijas neitralizēšanas grupas. 2007. gadā Afganistānā dienesta pienākumus pildīja 172 Nacionālo bruņoto spēku karavīri. Laika posmā no 2008. gada līdz 2010. gadam Latviju šajā starptautiskajā misijā pārstāvēja trīs padomdevēju un operacionālās apmācības vienības (OMLT), kuras sastāvēja no vairāk nekā 30 Latvijas un 16 ASV karavīriem. Šīs vienības darbojās Afganistānas ziemeļaustrumos — reģionālajā pavēlniecībā «Austrumi», apmācot Afganistānas Nacionālās armijas vienības. 2009. gadā Latvijas kontingentā Afganistānā bija 174 karavīri. Savukārt 2010. gadā Latvijas kontingentā Afganistānā bija 176 karavīri, bet pavisam šajā gadā tur dienēja 353 Latvijas karavīri.

afg-tv-hill_atrastais_-ammo2011. gada februārī divi Latvijas karavīri tika izvietoti Kandahāras lidostas bāzē. Viņu uzdevums bija piedalīties NATO apmācības misijā Afganistānā Lietuvas vadītās Gaisa spēku padomnieku grupas sastāvā. Šajā pašā gadā Latvijas un Lietuvas Speciālo operāciju spēku vienību karavīri kopīgi iesaistījās arī Afganistānas Nacionālo drošības spēku apmācībā šīs valsts dienvidu reģionā. Kopš 2011. gada Latvija nodrošināja Manevra vienību Norvēģijas kontingenta vienībā Meimenā. Manevru vienības uzdevumos ietilpa sniegt atbalstu šajā reģionā izvietotajām Afganistānas armijas daļām. Šajā laikā operāciju rajonā uzturējās 374 Latvijas karavīri. 2012. gada oktobrī šajā provincē atbildību par drošības situāciju pilnībā pārņēma Afganistānas pārstāvji, bet Latvijas un Norvēģijas karavīrus pārvietoja no Fārjābas provinces pilsētas Meimenas uz ziemeļu reģiona galvas­- pilsētu Mazāri Šarīfu, lai viņi turpinātu sniegt atbalstu un apmācību afgāņu spēkiem līdz brīdim, kad tie pilnībā pārņems atbildību par drošību reģionā. 2012. gadā dienesta pienākumus Afganistānā pildīja 364 latviešu karavīri.

2013. gada sākumā Afganistānā dienesta pienākumus pildīja neliels Latvijas karavīru skaits — 30 cilvēku, kuru galvenais uzdevums bija sagatavot visu nepieciešamo, tostarp militāri tehniskos līdzekļus nākamās lielākās misijas vajadzībām. Martā Latvija kopā ar Zviedrijas, Somijas un Norvēģijas karavīriem Mazāri Šarīfā darbojās apvienotajā Ziemeļeiropas un Baltijas valstu pārejas atbalsta vienībā (Nordic-Baltic Transition Support Unit). Tajā iekļāva arī šajā pilsētā izvietotās Manevru vienības karavīrus, lai sniegtu atbalstu Afganistānas drošības spēku kaujas operācijām, veicot sabiedroto vienību eskortēšanu, apsardzi un ātrās reaģēšanas uzdevumus. Pārejas atbalsta vienība darbojās līdz 2013. gada 10. maijam. Kabulā maija sākumā sāka darboties Norvēģijas un Latvijas Speciālo operāciju vienība, kuras galvenais uzdevums bija Afganistānas Speciālās policijas apmācība.

afg-sam_0259

Kopš Latvijas dalības aizsākuma ISAF misijā, Afganistānā, pildot dienesta pienākumu, krituši četri Latvijas karavīri.

Līdz ar ISAF darbības izbeigšanu mājup devās šajā starptautiskajā operācijā dienošie Latvijas karavīri. 2014. gada 23. ok­tobrī mājās no tālās Vidusāzijas valsts atgriezās pēdējie desmit mūsu bruņoto spēku karavīri. Tagad Latviju gaida jauns izaicinājums — jau 1. janvārī uz Afganistānu devās pirmie 20 NBS karavīri, lai uzsāktu dalību «Resolute Support» misijā.

Pēc LR Aizsardzības ministrijas,
NBS un http://www.isaf.nato.int/ materiāliem
sagatavojis
Juris Ciganovs.
Foto — Gatis Dieziņš un no RJC arhīva.

Orķestris ar degsmi

Taivo Trams

Foto — Gatis Dieziņš.

Nacionālo bruņoto spēku orķestri būs dzirdējuši un redzējuši daudzi, taču mūsu militārajās struktūrās ir vēl viens, ne mazāk jaudīgs, turklāt jauneklīgs un entuziasma pilns muzikālais formējums — Zemessardzes orķestris, kurš aizvadītajā rudenī svinēja savu trešo dzimšanas dienu.

Zemessardzes orķestra koncerts«Palīdzi sameklēt mūziķus…»
«Zemessardzes orķestra vēsture aizsākās apmēram 2011. gada septembrī,» stāsta orķestra diriģents virsleitnants Andis Karelis. Tolaik atvaļinātais bijušais NBS štāba orķestra priekšnieks majors Viesturs Lazdiņš kā ļoti aktīvs un idejām bagāts cilvēks bija izdomājis, ka Zemessardzei atkal ir vajadzīgs orķestris. «Viņš sākumā zvanīja man un vaicāja, vai es varu palīdzēt ar mūziķu sastāva komplektēšanu,» atminas A. Karelis, kas tolaik līdztekus darbam NBS strādājis arī kā pedagogs Jāzepa Mediņa Rīgas mūzikas vidusskolā un Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā. «Un viņš saka, lai es palīdzu piepulcēt aktīvus un muzikālus jauniešus, kas vēlētos spēlēt Zemessardzes orķestrī. Protams, es piekritu.» Taču beigās sanācis tā, ka Viesturs Lazdiņš pēc veiksmīgās orķestrantu meklēšanas arī aicinājis Andi Kareli vadīt šo orķestri, un tas izrādījies piedāvājums, no kura nevar atteikties.

Tā, sākot no septembra vidus, apmēram pusotra mēneša laikā tika sapulcināts neliels pulciņš jauniešu — kādi 20 — 25 mūziķi, kas izveidoja topošā orķestra kodolu. 2011. gada 1. novembrī Zemessardzes štāba konferenču zālē orķestrim notika pirmais mēģinājums. Šajā pašā telpā mēģinājumi regulāri turpinās līdz šai dienai — pūtēju orķestra sastāvs mēģina reizi nedēļā, bigbenda sastāvs — vismaz reizi divās nedēļās, bet, ja tuvojas kādi pasākumi un uzstāšanās, protams, biežāk.

Daudz dažādu muzikālo sastāvu
Zemessardze ir visai bagāta ar dažādiem muzikālajiem kolektīviem un formējumiem. Tai ir koris, ko vada Ārijs Šķepasts, un arī koristi tiekas reizi nedēļā Zemessardzes štāba zālē. Kora pirmais mēģinājums notika 2012. gada septembra sākumā. Līdztekus darbojas arī dažādi mazāki sastāvi, piemēram, Zemessardzes orķestra saksofonu kvartets, plašākai sabiedrībai pazīstams arī kā dāmu saksofonu kvartets N[ex]t move. Ir arī puišu saksofonu kvartets, atbilstoši konkrētajām vajadzībām no Zemessardzes mūziķiem tiek komplektēti arī dažādi džeza ansambļi (kombo).

«Ja cilvēki ir jauni, aktīvi un enerģiski, tad viņi ir arī elastīgi un labi iekļaujas dažādās sastāvu variācijās. Ja pasaki, ka vajag šādu programmu šādā sastāvā pēc divām nedēļām, tad 97% gadījumu viss ir kārtībā. Atlikušie 3% varbūt ir nedaudz jāpieskata un jāpabaksta, bet tāpat viss notiek,» atzīst A. Karelis. Zemessardzes muzikālajos kolektīvos nevalda autoritārisms — tiek uzklausītas un realizētas arī pašu mūziķu idejas, kuru nav mazums. «Tas ir ļoti derīgi un veicina jauniešu aktivitāti un interesi attīstīties — viņi redz, ka viņu idejas tiek iedzīvinātas un darbojas. Vai, tieši pretēji, pārliecinās, ka tās konkrētajā gadījumā neder.»

Zemessardzes orķestra koncerts

Ar pūšamajiem instrumentiem — no skolas sola
Andis Karelis ir mūziķis un diriģents ar vērā ņemamu pieredzi. Zemessardzes štābā strādā kopš 2014. gada sākuma, tomēr saskare ar militāro jomu izveidojusies jau krietni agrāk. Kopš 2003. gada viņš strādājis NBS orķestrī, bet no 2011. gada novembra no darba brīvajā laikā sācis vadīt Zemessardzes orķestri. No 2003. gada strādājis arī kā solists toreizējā NBS Štāba orķestrī. «Kopā ar majoru Lazdiņu tolaik paralēli orķestra sastāvam izveidojām bigbendu. Tā man bija pirmā iespēja kaut ko darīt, strādājot ar militārajiem orķestriem,» atceras A. Karelis. Tad viņš sācis strādāt arī ar NBS orķestra metāla instrumentu ansambli, ko dara joprojām.

Grāds diriģēšanā iegūts Tallinas Mūzikas un teātra akadēmijā, bet pašlaik Zemessardzes orķestra vadītājs gatavojas dokto­- rantūrai šajā mūzikas augstskolā. Pirms tam Latvijas Mūzikas akadēmijā iegūts maģistra grāds eifonija spēlē, bet vēl agrāk bija mācības Jāzepa Mediņa mūzikas vidusskolā, apgūstot trombona spēli. Tā nu sanācis, ka Andis Karelis šajā skolā ir atgriezies — jau kā mācībspēks. Pašlaik viņš tur māca jauniešiem diriģēšanu. Interese par mūziku un galvenokārt par pūšamajiem instrumentiem radusies, mācoties Rīgas 6. vidusskolā un spēlējot pūtēju orķestrī «Auseklītis». «Tieši šai skolai, orķestrim un pedagogiem es varu teikt paldies par ieaudzināto attieksmi pret darbu ar mūziku,» atzīst mūziķis.

Interese aug strauji
Iesākumā Andis Karelis bijis pārliecināts, ka topošais orķestris būs vairāk tāds kā entuziasma pēc izveidots kolektīvs, kur cilvēki nāks otrdienu vakaros kaut ko uzspēlēt — vairāk paši savam priekam. «Sākotnējais mērķis bija savākt minimālo orķestra sastāvu, ar ko varētu strādāt un veidot programmu. Bet jau pēc pirmajām uzstāšanās reizēm sāka nākt cilvēki un interesēties, kādas ir iespējas iestāties Zemessardzē un spēlēt orķestrī. Interese bija negaidīti liela.» Orķestra sastāvs turpināja pieaugt, līdz radās iespēja izvēlēties piemērotākos mūziķus. Pēc tam izveidojās koris un pārējie formējumi. Pašlaik korī un orķestrī muzicē vairāk nekā 70 cilvēki.

Runājot par orķestra sasniegumiem, diriģents secina, ka ir grūti izcelt kaut ko vienu, jo katrs koncerts ir kolektīva sasniegums un arī svētki, labi izdarīta darba atskaites punkts. Tomēr īpaši viņš izceļ dalību 1. starptautiskajā pūtēju orķestru konkursā «Cēsu kauss 2014» pērnajā vasarā un tajā iegūto galveno balvu. Ne mazāk būtisks
ir novembrī aizvadītais orķestra jubilejas koncerts un dalība pagājušajā vasarā notikušajā militārās mūzikas festivālā Ķīpsalā. Spilgtā atmiņā palicis arī pirms diviem gadiem pie Brīvības pieminekļa notikušais NBS gadadienas koncerts.

Ļoti jauneklīgs orķestris…
Lielais jauniešu īpatsvars, kā arī militārā gara klātbūtne, pēc diriģenta domām, ir būtiskākā atšķirība, ar ko ZS orķestris var izcelties līdzīgu vidū. «Kā ikvienā militārā orķestrī bez koncertdzīves mūziķiem ir arī ierinda, militārā disciplīna un visas prasības un atbildība, ko uzliek dalība bruņotajos spēkos.» Tiesa, zemessargu orķestrantiem vēl nav formastērpu — mūziķi iztiek ar polo krekliem, uz kuriem uzšūta orķestra simbolika un nosaukums. «Tas ir nedaudz neformālāk, bet vienlaikus arī ļauj mums būt tuvāk sabiedrībai. Pēc manām domām, gan NBS, gan Zemessardzes orķestri ir viena no spilgtākajām bruņoto spēku saiknēm ar sabiedrību.» Un tieši jauniešu lielais īpatsvars radot pozitīvu un saulainu noskaņu zemessargu orķestrī un citos kolektīvos.

«Mēs nākam un piedalāmies sava entuziasma un intereses dēļ. Tieši tāpēc varam realizēt daudzas lietas, ko citos apstākļos un akadēmiskākā vidē būtu grūti izdarīt. Ja jāiestudē lielas programmas, man vienmēr ir jāsaka milzīgs paldies saviem mūziķiem par viņu pretimnākšanu un atdevi, jo nopietnāka skaņdarba iestudēšana vienmēr prasa papildu laiku un darbu.» Materiālie resursi orķestrim gan nav lieli, tāpēc par tāliem braucieniem ārpus Latvijas vispār netiek domāts. Savukārt braucieniem pa Latviju transports vienmēr nodrošināts.

Visaktīvākais koncertēšanas laiks ir trīs vasaras mēneši, taču pērn arī rudens bijis gana noslogots. Tādējādi nosacīti brīvākais laiks parasti ir gada sākumā, ko ZS mūziķi cenšas plānot pēc iespējas brīvāku. «Arī gada beigas parasti ir ļoti noslogotas — tad koncentrējamies uz jauna materiāla apguvi, veidojam jaunu programmu. Sadalot pa mēnešiem, var teikt, ka mēnesī mums ir vismaz divi koncerti pilnam sastāvam, bet, piemēram, dāmu saksofonu kvartetam ir vēl lielāka slodze.»

Mūziķi nav ar pliku roku ņemami
Uz jautājumu, kādēļ zemessargiem būtu jāmuzicē, diriģents atteic — šāda veida kultūras aktivitātes ir noderīgas ikvienam cilvēkam. «Ar varu mēs nevienu nespiežam nākt un spēlēt. Ja ir šī vēlme, tad atrodas arī laiks pēc darba, ko var veltīt muzicēšanai.» Savukārt Zemessardzei kopumā orķestris ir lieliska reklāma. «Sabiedrība redz, ka zemessargi māk ne tikai taktiski plānot uzbrukumus un pārzina citas militāras lietas. Viņiem svarīgas ir arī kultūras vērtības. Un mūsu plašais piedāvājums liecina, cik daudz apdāvinātu un varošu cilvēku ir Zemes-   sardzē.»

Zemessardzes mūziķi ir ne tikai lieliski mūziķi, bet arī labi zemessargi. Piemēram, piedaloties Zemessardzes spartakiādē Tērvetē, orķestranti daudziem sagādāja lielu pārsteigumu. «Spartakiādē ir izturības stafete, riepu velšana, dubļu peļķu pārvarēšana un daudzas citas lietas, kas prasa labu fizisko sagatavotību un izturību. Redzu, ka visi apkārt ar tādu skepsi uz mums skatās, īpaši jau pie traktoru riepām — sak, orķestranti tās pat nepakustinās! Taču orķestranti nebūt nepalika pēdējie, un riepu ripināšanā otras komandas zemessargi dabūja pamatīgi iespringt, lai tiktu mums līdzi. Arī vasaras biatlona sacensībās sākumā pret mums bija līdzīga attieksme. Bet mums komandā ir daudzi bijušie jaunsargi, kuri šauj praktiski bez kļūdām — to redzot, apkārt iestājās tāds aizdomīgs klusums,» lepni stāsta virsleitnants Andis Karelis.

«Segvārds Vientulis» — filma, kas jāredz

Ieva Anševica

filma-1

Filmas pamatā ir katoļu priestera Antona Juhņeviča pēdējie dzīves gadi pēckara Latvijā. A. Juhņevičs iesaistījās nacionālo partizānu cīņā Latgalē. Sekojot viņa dzīves notikumiem, tiek parādīta arī Latvijas Tēvzemes sargu (partizānu) apvienības vēsture. Vēsturisko notikumu rekonstrukcijas ir filmētas autentiskajās vietās Latgalē un Rīgā.

Filmas «Segvārds Vientulis» scenārija autors un režisors ir Normunds Pucis, kam šī ir pirmā pilnmetrāžas filma. Cerams, autors turpinās darbu iesāktajā virzienā, un nākotnē Latvijai būs vēl citas vēsturiskās rekonstrukcijas filmas, ar ko papildināt izglītības programmas un aizpildīt padomju skolās nemācītās vēstures robus vidējās paaudzes zināšanās.

Iztēloties reālu karadarbību Latvijas brikšņainajos mežos ir bijis pagrūti. Ja vien sēņojot negadās uzskriet kādai bumbu bedrei vai pusaizgruvušiem ierakumiem, kas liecina par notikušajām cīņām. Parasti domājam, ka īstās kaujas ir norisinājušās kaut kur citur — lauku malās, grāvjos, gar ceļiem. Šajā filmā visi notikumi notiek Latvijas mežos un lauku sētās. Mūsdienās filmētie kadri ir pārsteidzoši tuvi vēsturiskajam dokumentālajam materiālam. Izraisa apbrīnu arī filmas komandas spēja atrast daudz autentisku,1945. gadam atbilstoša izskata lauku sētu.

Filma ir melnbalta — gluži kā dokumenti, kas kalpojuši par liecību pagājušā gadsimta notikumiem. Ar melnu uz balta rakstīti vēstījumi, kas pastāsta notikumu detaļas. Tikpat ieturēta ir arī pati filma. Izņemot pāris epizodes, tās radītāji necenšas aizpildīt vēsturiskajos materiālos trūkstošo informāciju par to, kā cilvēki jutās, ko viņi domāja un kāds bija notikumu emocionālais fons. Tā visa vietā ir klusums. Tāds pats klusums kā muzejos saglabātajās vēstulēs un piezīmēs. Starp rindām uz laika gaitā apdzeltējuša papīra lapām klusi guļ vēsture, pilna cilvēcīgu uztraukumu, baiļu, sāpju, ticības un arī ticības zuduma.

Pieklusinātās balsis, apslāpētās emocijas varoņu sarunās ir šīs filmas lielākais trumpis. Līdz šim redzētajās vēsturiskajās liecībās par padomju laika notikumiem emocionālā ir bijis ļoti daudz. Lai arī labi saprotams, kāpēc tā, tomēr brīžiem jau par daudz. Tas reizē ir gan uzjundījis latviešus, gan arī veicinājis aizvainojumu, kurš savukārt apmiglojis prātu un traucējis paskatīties uz notikumiem ar skaidru galvu. Protams, spēja paskatīties ar skaidru skatu uz seniem notikumiem ir individuāla, taču daudz iespējamāka, ja filmas veidotāji saglabājuši neitrālu vēstījumu. Nav nedz kādu centušies attaisnot, nedz arī tiesāt.

«Segvārds Vientulis» būtu jānoskatās katram jaunietim Latvijā, katram cilvēkam, kam nav vienaldzīga Latvijas nākotne, lai, izzinot vēsturi, mācītos no tās. Mācītos, cik nozīmīgs ir gara stiprums. Un cik ļoti ir jārēķinās ar to, ka arī cīņu biedri ir tikai cilvēki. Par kangaru nepiedzimst, ļaunums un nodevīgums parasti cilvēkā netiek ieaudzināts. Taču katram no mums ir savs iekšējais kritiskais punkts, kuru sasniedzot zūd ticība, mainās vērtību mērs. Dažiem šī robeža ir tik tālu, ka viņi nekad nezaudē savu ticību, nesalūst, bet citus ir ļoti viegli iedragāt. Mācoties no savas valsts vēstures, atcerēsimies, ka ticības un gara spēka nekad nevar būt par daudz.

Laikā, kad jaunieši lasa maz un dīvainā kārtā vairāk notic filmās redzētajam nekā vēstures grāmatās rakstītajam, šis, iespējams, ir pats piemērotākais formāts, kādā nodot zināšanas par Latvijai būtiskiem vēsturiskiem notikumiem jaunajai paaudzei. Protams, pastāv risks, vai pie action pieradušie prāti pieņems filmas rāmo, nesteidzīgo plūdumu, kurā nekas netiek ieliets ar karoti mutē, netiek pateikts priekšā. Toties tā pavērtu iespēju nopietnai, vēsturnieka prasmīgi vadītai diskusijai, ļaujot jauniešiem izvērtēt vēstures sniegtās mācības un apdomāt, kāda ir viņu pozīcija šobrīd un kādu viņi to redz, ja paši nokļūtu līdzīgā situācijā.

Apzināti vairījos aprakstīt filmā atainotos notikumus: vēstures entuziasti tos pārzina, bet pārējiem būs vērtīgi pašiem ielūkoties ne pārāk senajā mūsu valsts vēsturē, kas filmā tiek pragmatiski un skaudri atsegta, parādot tās neviendabīgo saturu. Filmā nav labā un sliktā pretstatījuma. Parādīta ir vēsturiskā patiesība, balstīta uz notikumu rekonstruēšanai pieejamām lie­cībām — atmiņu pierakstiem, stāstījumiem, arhīvu materiāliem. Bez izskaistināšanas, bez lieka jutekliskuma.

Izmantoti filmas prezentācijas materiāli.

normundsSaruna ar Normundu Puci, filmas «Segvārds Vientulis» režisoru un scenārija autoru

 

— Kā izvēlējāties šo tēmu?
— Latvijas kinematogrāfā šī tēma nav daudz risināta, jo pēdējā filma par nacionālajiem partizāniem, kur būtu arī vēsturisks inscenējums, tika uzņemta 1967. gadā, padomju laikā. Tā ir Aloiza Brenča filma «Kad lietus un vēji sitas logā» par Kurzemes nacionālajiem partizāniem, par čekas spēli ar britu, zviedru un amerikāņu izlūkdienestiem, kuri izmantoja nacionālos partizānus savām vajadzībām. Padomju laikam tā bija ļoti ticama filma, uzņemta pēc Andreja Griguļa tāda paša nosaukuma romāna motīviem. Protams, padomju ideoloģiskajā mērcē, taču tā partizānus parādīja kā nopietnu spēku. Viņi nav kariķēti, nav vāji vai stulbi, viņi ir parādīti kā vīri, kas cīnījās pret. Stilistiski ļoti līdzīga ir Rolanda Kalniņa filma par leģionāriem «Es visu atceros, Ričard». Dažreiz cilvēki pat jauc šīs filmas, jo tās uzņemtas ar viena gada starpību.

Kopš tā laika latviešu kino nav uzņemta neviena nopietna filma par partizānu cīņām, kur būtu reāls inscenējums. Es par to daudz esmu domājis, jo vēstures tēma ir ļoti aktuāla.

— Kāpēc tieši Antons Juhņevičs?
— Tādu varoņu bija ļoti daudz, un ļoti daudz līdzīgu situāciju. Bet Antons Juhņevičs bija ļoti neparasts priesteris. Arī no dramaturģiskā viedokļa ir interesanti, jo ir pretruna — garīga persona kļūst par militāras organizācijas vadītāju. Te ir gan iekšējās pretrunas, gan ārējās. Šis cilvēks stāv smagu izvēļu priekšā, sākumā nezina, kā rīkoties. Šī ir starpžanru filma — starp dokumentālu spēlfilmu un inscenētu dokumentālo filmu, jo es šos varoņus negribēju rādīt kā tādas plakanas ilustrācijas, bet veidot arī apjomu — raksturus. Ja es būtu vēlējies uzņemt spēlfilmu, būtu jāatsakās no ļoti liela informācijas apjoma, kas tagad filmā ir ietverts. Tas arī bija kā uzdevums — atrast niansi starp abiem šiem žanriem.

filma-2

— Man radās iespaids, ka aktieri ataino gandrīz tikai to, kas ir dokumentēts vēsturē.
— Jā, es negribēju faktus interpretēt vai dzejot klāt.

— Manā skatījumā tā ir «vīriešu filma» — tajā vīriešiem viss ir skaidrs, nekas netiek pateikts priekšā, ko tieši viņi domāja, kāpēc viņi pieņēma tādus lēmumus.
— Jā, aktieri tiešām runā tādiem tekstiem, kas ir atrodami dokumentos, uzsaukumos, pavēlēs un protokolos.

— Vai tad, kad izlēmāt taisīt filmu, bija skaidrs, ka tā būs par Antonu Juhņeviču?
— Portālā «Diena» bija Annas Rancānes raksts par dzejnieci Martu Skuju, kura arī bija iesaistīta nacionālajā pagrīdē. Tajā minēts arī Antons Juhņevičs. Tā es uzzināju viņa dzīvesstāstu. Tas ieinteresēja visus, kam es to izstāstīju. Tā man kā debitantam ir liela veiksme. Gan aktieri, gan operatori bija gatavi iesaistīties, pat neprasot samaksu vai honorāru, ko citās filmās prasītu. Ja taisi pirmo filmu, neviens uzreiz nedos lielu naudu, un tā ir projekta grūtākā darba daļa. Ideju realizēt nebija vienkārši, tas ir vēstures inscenējums — formas, ieroči, vide un priekšmeti — visa tā anturāža. Man bija uzstādījums — ar minimāliem līdzekļiem šo stāstu izstāstīt, tātad nācās atrast naudu, lai tas izdotos.

— Vai ir arī ieceres turpināt strādāt šajā žanrā?
— Mani interesē ļoti dažādi žanri. Tagad gribētu veidot kaut ko pilnīgi citu, jo esmu trīs gadus veltījis šai filmai. Vispirms bija pētniecības darbs. Kopā ar Nacionālās aizsardzības akadēmijas pasniedzēju virsnieku Jāni Viļumu, kas ir specializējies Dienvidlatgales partizānu vēstures izpētē, braucām ekspedīcijās, meklējām fotogrāfijas, dokumentus, iepazinām historiogrāfijas materiālus. Arī daudzas jaunas, pilnīgi neatklātas lietas mums izdevās atrast par nacionālajiem partizāniem. Viens gads pagāja pētniecībā, materiālu vākšanā, scenārija rakstīšanā, arī līdzekļu piesaistē, notika sagatavošanās filmēšanai.

filma-3

— Kāds ir jūsu vēstījums ar šo filmu skatītājiem?
— Man īsti nepatīk uz šādiem jautājumiem atbildēt. Katram skatītājam veidojas savas attiecības ar filmu — atbilstoši viņa pieredzei, zināšanām un emocijām. Filmai ir vairāki līmeņi. Protams, tā ir veltījums šiem nezināmajiem varoņiem. Partizāni ziedoja savu dzīvību — viņus nošāva, sameta grāvjos, un tikai tagad varbūt viņu mirstīgās atliekas ir pārbedītas, bet tāpat neviens par viņiem nezina. Kino ir spēcīgs mākslas veids. Ja šis stāsts būtu uzrakstīts grāmatā, šaubos, vai daudzi to izlasītu. Taču, noskatoties filmu, cilvēks pusotras stundas laikā iegūst zināšanas par veselu vēsturisku laikposmu, kāds bija arī viens no šīs filmas uzdevumiem. Un filma arī rosina domāt un runāt par būtiskiem vispārcilvēciskiem jautājumiem — par robežšķirtnēm, par dzīvības un nāves jautājumiem. Grūti ir izsvērt, kurš ir varonis, kurš nodevējs, jo tik ātri viss var mainīties tādās situācijās, kādas pieredz šie cilvēki. Kāpēc dzīvē ir tik daudz neskaidra, kāpēc tik traģiski veidojas cilvēku likteņi — caur priestera personību šo jautājumu var uzdot arī Dievam. Ir Antona Juhņeviča pasaules redzējums, ir čekista skatpunkts, ir partizāna pārliecība. Un priesteris tā kā pa vidu. Vēl ir kopskats, ko reprezentē kadrs, kurā Juhņevičs kā mazs cilvēciņš iet un fonā skan mūzika.

— Filmas mūziku gribas ļoti uzteikt.
— Tas ir milzīgs ieguvums, ka izcilais latviešu komponists Rihards Dubra piekrita uzrakstīt filmai mūziku. Arī viņam ir bijušas savas attiecības ar čeku jaunībā, kad, studējot konservatorijā, viņš tika vajāts.

Antons Juhņēvičs bija cilvēks sarežģītā situācijā. Ļoti pretrunīga personība. Viņam vienmēr ar visiem bijušas problēmas, ar visām varām. Viņš salecies ar aizsargiem, visus nolamājis no kanceles. Viņu ielika cietumā, tad viņi tiesājās. Antons Juhņevičs teica to, ko domāja. Arī baznīcā viņš visu laiku bijis persona non grata, līdz pat šodienai. Būtībā — kas tad Juhņevičs bija? Viņš bija kapelāns, partizānu kapelāns. Tagad, kad nav karadarbības un padomju okupācijas, armijā kalpo baznīcas izvirzīti kapelāni. Toreiz bija kritiska situācija un Antons Juhņevičs varonīgi uzņēmās pildīt kapelāna pienākumus vīriem, kuri cīnījās par Latvijas Republikas atjaunošanu.

Sporta ziņas

Noslēgusies 2014. gada čempionātu sezona

Atzīmējot Nacionālo bruņoto spēku (NBS) Sporta kluba 20. gadadienu,
11. decembrī Rīgā, Krustabaznīcas ielā 9, norisinājās NBS čempionāti pneimatiskajā šaušanā, šahā un peldēšanā, kā arī tika noskaidrotas labākās komandas NBS 1. līgas čempionātos telpu futbolā, florbolā, basketbolā un volejbolā.

Sacensību dienu atklāja KS un MP futbolisti, noskaidrojot šā gada čempionāta zelta un sudraba medaļu ieguvējus telpu futbolā. Pirmā puslaika pirmajās trijās minūtēs laukumā dominēja KS futbolisti, izvirzoties vadībā ar 2:1, tomēr līdz puslaika pārtraukumam spēles iniciatīvu lēnām bija pārņēmuši MP futbolisti. Rezultāts uz tablo jau 3:3. Spēles otrajā puslaikā MP komandai izdevās pārspēt pretinieku komandas vārtsargu vēl četras reizes, uz ko KS spēlētāji spēja atbildēt ar vienu vārtu guvumu. Tādējādi spēlē skaistu uzvaru ar 8:3 svinēja MP futbolisti, iegūstot čempionāta zelta medaļas. Rezultatīvākais spēlētājs šoreiz izrādījās dkar. M. Valdmanis (MP), savas komandas labā gūstot piecus vārtus, bet par finālspēles labākajiem spēlētājiem tika atzīti kar. M. Bincis (KS) un kpr. G. Gabrāns (MP).

Sporta kluba 20. gadadiena

Līdztekus sporta spēļu fināliem badmintona un tenisa zālēs norisinājās NBS čempionāti pneimatiskajā šaušanā un šahā, bet peldbaseinā tika noskaidroti labākie peldētāji Baltijas reģionālajā un NBS čempionātā peldēšanā.

Par 2014. gada Baltijas reģionālā čempionāta uzvarētāju kļuva zs. J. Freimanis (ZS St. Bn), 100 metru brīvā stila distanci veicot 56,10 sekundēs, 2. vietā ierindojās
A. Greičus no Lietuvas, bet 3. vietu ieguva Igaunijas bruņoto spēku pārstāvis P. Narosins. NBS čempionātā peldēšanā zelta medaļas izcīnīja jau minētais zs. J. Freimanis V-1 grupā, kpr. S. Šika (NP 3. RNC) V-2 grupā un plt. A. Lībergs (ZS 51. KB) V-3 grupā. Profesionālā dienesta karavīru grupā 100 metru brīvā stila distancē labākais izrādījās kar. L. Karaņevskis (SZS KB), bet plkv. T. Majors (MP) bija ātrākais 50 metru peldējumā. Sievietēm, distanci veicot 28,82 sekundēs, 50 metru brīvā stila peldējumā uzvarēja zs. O. Šišlova (ZS St. Bn; S-1 grupa), bet kpt. R. Everte un vsrž. J. Lulberga (abas no MVP) bija ātrākās S-2 un S-3 grupās. Profesionālā dienesta karavīru grupā sievietēm 1. vietu izcīnīja kad. A. Ļebedeva (NAA), 2. vietā ierindojās kpt. R. Everte (MVP), bet 3. vietu ieguva kpr. I. Priedīte (NP 3. RNC). 4×50 metru stafetes peldējumā finišu pārliecinoši pirmie sasniedza ZS St. Bn peldētāji, uzrādot rezultātu 01:51,08. 2. vietā ierindojās MP komanda (02:03,75), bet 3. vietu ieguva NAA kadeti (02:04,69). Komandu vērtējumā čempiona kausu izcīnīja ZS St. Bn, 2. vietu ieguva NAA, bet 3. vietu — MP komanda.

Pneimatiskās šaušanas čempionāta vingrinājumā PP 40 (40 šāvieni ar pneimatisko pistoli, attālums līdz mērķim 10 m) individuālajā vērtējumā zelta medaļu vienību komandieru vērtējumā izcīnīja MVP koman­- dieris plkv. E. Leščinskis (310 punkti), savukārt zs. V. Silins no ZS St. Bn ar 359 punktiem uzvarēja individuālajā vērtējumā vīriešiem. Bet sievietēm, uzrādot sacensību absolūti labāko rezultātu (374 punkti), pārliecinoši 1. vietu izcīnīja zs. M. Kovaļevska (ZS 51. KB). Komandu vērtējumā labākie izrādījās ZS St. Bn šāvēji (1662 punkti), 2. vietā ierindojās MP (1623 punkti) šāvēji, bet 3. vietā — AŠ komanda ar 1570 punktiem.

Sporta kluba 20. gadadienaSpraigas cīņas ritēja arī šaha čempionātā, kur pārliecinoši uzvarēja zs. J. Valeinis no ZS St. Bn. 2. vietu izcīnīja srž. M. Noviks (SZS KBde), bet 3. vietā ierindojās kpt. A. Jakovļevs (ZS St. Bn). Profesionālā dienesta karavīru grupā labākais bija srž. M. Noviks (SZS KBde), 2. vietu izcīnīja kpt. A. Jakovļevs (ZS St. Bn), bet 3. vietā ierindojās srž. A. Stūrītis (MP).

Komandu vērtējumā 1. vietu izcīnīja ZS St. Bn, 2. vietā ierindojās MP šahisti, bet pie bronzas medaļām tika SZS KBde komanda.

Kārtējā fināla cīņā florbolā NAA kadetiem pretī stājās NP 3. RNC florbolisti. Jau spēles sākumā laukumā dominēja NAA
kadeti, kuriem pirmajā spēles trešdaļā izdevās atklāt rezultātu, bet otrajā pārsvaru palielināt līdz 2:0. Spēles pēdējā periodā kadeti guva vēl četrus bezatbildes vārtus un izcīnīja čempionāta zelta medaļas. Par spēles vērtīgākajiem spēlētājiem tika atzīti dkar. A. Kusiņš (NAA) un kpt. R. Bebrišs (NP 3. RNC).

Sporta kluba 20. gadadienaŠajā dienā atlika noskaidrot vēl uzvarētājus basketbolā un volejbolā. Cīņu pirmie uzsāka basketbolisti, un ar 106: 60 pārliecinoši pārāki izrādījās ZS 25. KB basketbolisti. MP komandai šoreiz nācās samierināties ar sudraba godalgām. Par spēles labākajiem spēlētājiem tika atzīti zs. K. Mediss (ZS 25. KB) un kpr. A. Romanovs (MP).

Pēdējā finālspēlē starp ZS 17. PABN un ŠB komandām tika noskaidroti zelta medaļu ieguvēji volejbolā. Arī šajā spēlē liela intriga izpalika, jo ZS 17. PABN trīs setos ar 25:16; 25:12 un 25:19 izcīnīja pārliecinošu uzvaru, kļūstot par pieckārtējiem NBS volejbola čempionāta uzvarētājiem. Spēles vērtīgākie spēlētāji — zs. G. Vanags (ZS 17. PABN) un kar. R. Zelčs (ŠB).

Par godu NBS Sporta kluba 20. gadadienai tika sumināti arī labākie karavīri fiziskās sagatavotības pārbaudēs: S-1 grupā kad. G. Miglava (NAA), S-2 dkar. G. Krūmiņa (SK), S-3 srž. J. Tamane (JSF), S-4 maj. I. Lange (AŠ), S-5 srž. I. Volāne (NP 3.RNC). Savukārt V-1 grupā dkar. A. Rastorgujevs (MP), V-2 kpt. M. Ābele (MP), V-3 maj. Ē. Kārklis (GS AB),V-4 kpt. V. Baranovskis (34.ATBN),V-5 srž. R. Krapausks (MP), V-7 brģen. J. Kiukucāns (AM).

Sporta kluba 20. gadadiena

2014. gada NBS čempionātu kopvērtējumā 1. vietu ar 48 punktiem izcīnīja MP, 2. vietā ierindojās ZS St. Bn (54 punkti), bet 3. vietu ieguva ŠB (62 punkti). Regulāro spēku veidu vērtējumā 1. vietu ar 35 punktiem izcīnīja ZS, 2. un 3. vietā atstājot MP (37 punkti) un MVP (41 punkts).

Sagatavojusi NBS SK 1. klases speciāliste
dkar. G. Krūmiņa.
Foto — Gatis Dieziņš.

Latvijai 5. vieta NATO SHAPE basketbola turnīrā

Gadam noslēdzoties, no 1. līdz 6. decembrim Ziemeļatlantijas līguma organizācijas (NATO) bāzē Beļģijā, Monsā, norisinājās NATO SHAPE basketbola turnīrs, kurā piedalījās Amerikas Savienoto Valstu, Itālijas, Lietuvas, Kuveitas, Francijas, Kanādas, Lielbritānijas, Beļģijas un Latvijas basketbola komandas.

sports

Lai noskaidrotu 2014. gada turnīra uzvarētāju, piecu dienu garumā risinājās spraigas cīņas starp deviņām dalībvalstīm. Sacensību pirmajā dienā Nacionālo bruņoto spēku komandai (kpr. A. Kazāks, mtr. M. Caune, zs. K. Paegle, zs. N. Rikveilis, zs. M. Pētersons, zs. M. Urtāns, zs. A. Brūniņš, zs. A. Savčenko, zs. K. Kalniņš, zs. K. Mediss, zs. J. Dumburs) pretī stājās Kanādas basketbolisti, kuri piekāpās mūsu izlasei ar rezultātu 66:85. Lai arī mūsu spēlētāji turnīru iesāka veiksmīgi, otrajā spēlē tika piedzīvots zaudējums ar 65:99, piekāpjoties spēcīgajai ASV komandai. Nākamajā dienā mūsu basketbolisti cīnījās ar Kuveitu, un mūsējie bija spiesti atzīt pretinieku komandas pārākumu — 74:77. Savukārt spēlē ar Francijas bruņoto spēku valstsvienību Latvijas spēlētāji guva pārliecinošu uzvaru ar 81:62 un tādējādi ierindojās 5.vietā.

Par sacensību uzvarētājiem kļuva ASV basketbolisti, kuri ar 89:82 pārspēja Lietuvas basketbolistus, bet bronzas medaļas ieguva Itālijas basketbolisti, kuri ar 61:57 uzvarēja Kuveitas komandu.

Sagatavojusi NBS SK 1. klases speciāliste
dkar. Gerda Krūmiņa.

Kauja par Rēzekni — pirms 95 gadiem

Juris Ciganovs,
Dr. hist., Latvijas Kara muzeja direktora vietnieks.

Foto — no Latvijas Kara muzeja krājuma.

1920. gada 3. janvārī Latgalē sākās Latvijas Neatkarības kara beidzamais posms — Latgales atbrīvošanas operācija (publikāciju par Latgales atbrīvošanas kaujām skat. «Tēvijas Sarga» 2010. gada janvāra numurā). Latgales atbrīvošanā no lieliniekiem liela loma bija mūsu bruņoto spēku sadarbībai ar Polijas karaspēku, kas arī piedalījās kaujās pie Daugavpils, sekmējot mūsu valsts ienaidnieku patriekšanu no Latvijas teritorijas. Šajā rakstā vairāk par vienu no nozīmīgajām Latgales atbrīvošanas operācijas
epizodēm — kauju par Rēzekni. 

1920. gada janvāra vidū Latvijas armijas un Polijas armijas apakšvienības jau bija atbrīvojušas lielu daļu no Latgales teritorijas. Polijas karaspēks bija ieņēmis Daugavpili un tās tuvāko apkārtni, sasniedzot Dagdas—Indras līniju. 13. janvārī sākās Latvijas armijas vienību uzbrukums Ziemeļlatvijā. Šī uzbrukuma mērķis bija stratēģiski svarīgais Pitalovas (Abrenes) dzelzceļa mezgls, kas tika ieņemts nākamajā dienā. Kaujas pie Pitalovas (Abrenes)—Rītupes līnijas turpinājās līdz pat februāra sākumam, un mūsu karaspēkam bija jāiztur vairāki spēcīgi lielinieku 15. armijas pretuzbrukumi. Janvāra kauju rezultātā mēneša vidū izveidojās situācija, ka starp Ziemeļlatgalē un Dienvidlatgalē operējošajiem Latvijas un Polijas karaspēkiem kā ķīlis pa vidu atradās lielinieku kontrolētais Rēzeknes rajons. Jaunajā operatīvajā situācijā radās nepieciešamība šo rajonu ieņemt. Atbrīvot Rēzekni bija ieinteresētas gan Latvijas, gan Polijas karaspēka pavēlniecība, jo bija ziņas, ka lielinieki plāno lielu pretuzbrukumu, cerot izmantot Rēzekni kā placdarmu. Polijas karaspēka daļas bija ievērojami izvirzījušās uz priekšu, turpretī vāji bruņotās Latvijas armijas vienības atpalika. Poļu štābs izteica gatavību palīdzēt Latvijas armijas vienībām ieņemt Rēzekni, taču Latvijas puse šo priekšlikumu noraidīja politisku apsvērumu dēļ — «Vismaz Rēzekne un Ludza mums ir jāieņem pašiem». Polijas armijas štābs Latgalē 15. janvārī ziņoja, ka tālākā poļu kaujas grupas darbība būs atkarīga no Rēzeknes ieņemšanas, kuru, kā poļi rakstīja, «latviešiem, lai tur vai kas, jāieņem pašu spēkiem».

latgale-09-foto

Latvijas armijas Virspavēlnieka štāba izstrādātā kaujas operācija paredzēja, ka Rēzeknes ieņemšana jāīsteno pulkveža Jāņa Puriņa komandētajai Kurzemes divīzijai, kurai šai nolūkā jākoncentrējas Maltas—Antonopoles rajonā. Saskaņā ar uzbrukuma plānu no rietumiem gar Krustpils dzelzceļa līniju Rēzeknei bija jāuzbrūk 2. Ventspils kājnieku pulkam; Latvijas vācu zemessardzei (bij. Baltijas landesvērs) bija jāuzbrūk Ludzas ezeru virzienā, lai apietu Rēzeknes rajonu no dienvidaustrumiem un nogrieztu ienaidniekam atkāpšanās ceļu austrumu virzienā; 3. Jelgavas un 9. Rēzeknes kājnieku pulkam — ziemeļaustrumu virzienā, kā arī jāuztur sakari ar Polijas karaspēku un jānodrošina Rēzeknes ieņemšanai paredzētā grupējuma dienvidu flangs. 20. janvāra novakarē visas karaspēka vienības atradās izejas pozīcijās apmēram 15 kilometru at­- tālumā no Rēzeknes. Spēku samērs abās karojošajās pusēs bija apmēram līdzīgs — katrā ap 6000 vīru.

Lūk, izdevumā «Latvijas armija 20 gados» sniegtais kaujas apraksts: «Uzbrukums sākās 20. janvārī. Šajā dienā 3. Jelgavas kājnieku pulks sasniedza Ješu un Rāznas ezera spraugu. 9. Rēzeknes kājnieku pulks savā uzbrukuma gaitā sasniedza Rāznas ezeru, pie kam bija jāpārvar sīva pretestība Rāznas ezera ziemeļrietumu krastā. Vācu zemessargi sekmīgi virzījās uz priekšu un līdz vakaram sasniedza rajonu abās pusēs Rē­- zeknes—Daugavpils dzelzceļam apmēram 6 km no Rēzeknes. Arī 2. Ventspils kājnieku pulks bija pienācis 12 km rietumos no Rēzeknes. Vairākās vietās izdarītie lielinieku pretuzbrukumi neizdevās. 21. janvārī bija paredzēta Rēzeknes ieņemšana. Šim nolūkam Kurzemes divīzija izstrādāja šādu uzbrukuma plānu: a) vācu zemessargiem ar vienu grupu līdz rīta gaismai pārtraukt dzelzceļa satiksmi starp Rēzekni un Ludzu, sabojājot ceļu apm. 15 km austrumos no Rēzeknes; ar pārējiem spēkiem plkst. 6.30 uzsākt uzbrukumu, apņemot ienaidnieku dienvidaustrumos no Rēzeknes; b) 2. Ventspils kājnieku pulkam plkst. 6.30 sākt uzbrukumu frontāli un ieņemt Rēzekni; c) 3. Jelgavas un 9. Rēzeknes kājnieku pulkam turpināt uzbrukumu austrumu virzienā.»

Tālākajā kaujas gaitā Latvijas vācu zemessardzes vadība, nesaskaņojot savu rīcību ar Kurzemes divīzijas štābu, nolēma ne tikai apiet Rēzekni no dienvidaustrumiem, bet arī sākt uzbrukumu pašai pilsētai no dienvidiem. Acīmredzot vācu zemessargi baidījās, ka «nav izdevīgi uzbrukt garām lielai pilsētai, kura var slēpt sevī nezināmus draudus un apejošos spēkus apdraudēt no sāniem un no aizmugures, tādēļ jāsedzas pret šo pilsētu, un vislabāk nodrošināties, ja paši uzbrūk, un vēl — patīkami gūt Rēzeknes iekarotāja godu».

21. janvārī ap plkst. 6.30 no rīta Latvijas vācu zemessardzes Hāna nodaļa sāka uzbrukumu Rēzeknei un pēc divām stundām ielauzās pilsētā dzelzceļa stacijas «Rēzekne II» rajonā. Šajā operatīvajā virzienā vācu zemessargi lieliniekus bija patriekuši. Izdevumā «Latvijas armija 20 gados» par šo kaujas epizodi lasāms: «Vācu zemessargus 20. un 21. janvāra kaujās atbalstīja arī mūsu 3. bruņotais vilciens, darbodamies uz Dau­gavpils—Rēzeknes dzelzceļa līnijas. Dienvidos no Rēzeknes mūsu bruņotais vilciens, pabalstot uzbrūkošos kājniekus, piebrauca apmēram kilometra attālumā no pretinieka bruņotā vilciena «Ļeņin nr. 6» un pēc vairākiem sekmīgiem trāpījumiem piespieda to bēgt. Mūsu 3. bruņotajam vilcienam Austrumfrontē kopš Latgales atbrīvošanas operāciju sākuma bija jau izdevies sabojāt trīs ienaidnieka bruņotos vilcienus.» Vēlākajos gados Latvijas vācu zemessardzes loma Rēzeknes atbrīvošanā politisku iemeslu dēļ netika uzsvērta, oficiālajos izdevumos viņu veikumu pieminot  ar piebildi, ka vācu zemessargi nebija klausījuši štāba pavēli.

Karavīri būvē aizsprostu. Latgales fronte. 1920. gads.
Karavīri būvē aizsprostu. Latgales fronte. 1920. gads.

Pēc dažām stundām ar kaujām Rēzeknē no rietumiem ienāca arī 2. Ventspils kājnieku pulks. Rēzeknes atbrīvošanas operācija bija noslēgusies ar spožu Latvijas armijas uzvaru, ieņemts svarīgs dzelzceļa mezgls, iztaisnota frontes līnija, nodrošinot tiešus sakarus starp Polijas karaspēku un Ziemeļlatgalē operējošajām Latvijas armijas daļām. P. Radziņš savās atmiņās «Latvijas Atbrīvošanas karš» par Rēzeknes atbrīvošanas nozīmi vēlāk rakstīja: «Politiskā ziņā Rēzeknes ieņemšana spēlēja diezgan svarīgu lomu. Rēzekne ir Latgales centrs, un ar šā galvenā centra ieņemšanu radās iespaids, ka Latgale ir atbrīvota — atliekas tikai aiziet līdz robežām. Tad vēl bij no svara tas apstāklis, ka Rēzeknes ieņemšanu ir izdarījis mūsu karaspēks, bet ne mūsu sabiedroto — poļu — karaspēks. Šis apstāklis bij pierādījums, ka mēs paši esam diezgan stipri, ka galvenos Latgales atbrīvošanas grūtumus nes mūsu karaspēks un poļi tikai palīdz mums. Ar šo es negribu teikt, ka poļi būtu mums maz palīdzējuši vai slikti palīdzējuši: poļi labprāt bij gatavi [..] sūtīt savu kara-spēku Rēzeknes ieņemšanai un vispār bij gatavi sūtīt vēl vairāk karaspēka uz Latgali. Bet mums bij jāpierāda arī poļiem, ka mēs paši esam diezgan stipri un vairāk palīdzības mums nav vajadzīgs. Karadarbība dod visādā ziņā lielu morālisku iespaidu un pat morāliskas tiesības: sava zeme un sava brīvība ir jāizkaro. Asinis, kuras ir izlietas uz atbrīvotas zemes, dod vissvētākās tiesības uz šo zemi. Savu zemi, savus tautasbrāļus atbrīvot un apsargāt ir vissvētākais pienākums un vislielākais gods, tādēļ šo godu un tiesības nevar atdot otram, ja tik ir mazākā iespēja pašam to saņemt.»

Kaujās par Latgali bija pagājis mēnesis, Latvijas armija bija sasniegusi vislielākos apmērus: apgādē skaitījās 76 394 cilvēki.

Poļu karaspēks Latgali sāka atstāt 1920. gada martā. Pagāja turpat mēnesis, kamēr evakuējās visas poļu daļas, un 13. aprīlī tika paziņots, ka pret lieliniekiem stāvošo fronti ieņem tikai Latvijas karaspēks.

Vēl Latgales atbrīvošanas cīņu laikā 1920. gada 11. janvārī Maskavā sākās Latvijas un Padomju Krievijas pamiera sarunas. Pamieru parakstīja 30. janvārī, tas stājās spēkā 1. februārī plkst. 12, taču Latvijas armija virzīšanos uz priekšu pārtrauca 4. februārī, kad tika sasniegta paredzētā robež­- līnija. Pamiers pēc Latvijas armijas Virspavēlniecības rīkojuma bija slepens. «Kara-spēka daļām un priekšniecībai, neizslēdzot arī divīzijas komandierus, netika itin nekas darīts zināms par pamiera noslēgšanu. Tika dota pavēle: pēc norādītās līnijas ieņemšanas [..] izvēlēties izdevīgas pozīcijas,» rakstīja savos memuāros P. Radziņš.

1920. gada pavasarī un vasarā abas puses Latgales frontē ieņēma nogaidošas pozīcijas. Latvijas armijas vienības atradās ierakumos kaujas gatavībā. Armijas pilnveidošanās turpinājās arī šajā laikā. Ievērojami pastiprinājās tehniskās vienības. 1920. gada 15. augustā Latvijas armijā pēc saraksta skaitījās 2468 virsnieki, 708 kara ierēdņi, 8651 instruktors, 38 566 kareivji, 2547 brīva līguma darbinieki — kopā 50 940 cilvēki. Armijas apbruņojumā bija 38 386 šautenes, 867 ložmetēji, 138 lielgabali, 62 mīnmetēji, 4 bruņotie vilcieni, 6 bruņotie automobiļi, 23 lidmašīnas, 8 dažādu modeļu tanki.