Jauns iz­ai­ci­nā­jums vi­siem bru­ņo­ta­jiem spē­kiem

Lī­ga La­ku­ča

Fo­to — Gatis Dieziņš.

Aizsardzības ministrs— Ga­da no­ga­le ir laiks, kad iz­vēr­tē­jam pa­da­rī­to. Ko jūs mi­nē­tu kā gal­ve­no po­zi­tī­vo, ko ir iz­de­vies sa­sniegt?
— Mans sva­rī­gā­kais uz­de­vums šo­gad bi­ja pa­nākt, lai aiz­sar­dzī­bas jo­mai tik­tu pie­šķirts fi­nan­sē­jums adek­vā­ti pa­re­dzē­ta­jam valsts bu­dže­tā. Grū­tās cī­ņās tas ir pa­nākts — ir pie­ņemts po­li­tisks lē­mums, ka aiz­sar­dzī­bas jo­mai tiks iz­da­līts at­bil­stošs fi­nan­sē­jums, sā­kot no nā­ka­mā ga­da. Un arī val­dī­ba ir pie­ņē­mu­si ga­la lē­mu­mu par nā­ka­mā ga­da bu­dže­tu, un bu­džets ir no­nā­cis Saei­mā. Tā ir vie­na no re­ta­jām si­tu­āci­jām val­stī, ka ie­rak­stī­tais li­ku­mā tiek arī iz­pil­dīts dzī­vē. Pir­mo rei­zi tas ir iz­da­rīts!

Otrs, ne ma­zāk sva­rīgs vei­kums ir tas, ka, iz­vēr­tē­jot ģe­opo­li­tis­kās si­tu­āci­jas ris­kus, esam spē­ju­ši val­dī­bā pie­ņemt ļo­ti bū­tis­kus lē­mu­mus sais­tī­bā ar Na­ci­onā­lo bru­ņo­to spē­ku me­ha­ni­zā­ci­ju, kas ir il­gter­mi­ņa pro­jekts un ko NBS bi­ja gai­dī­ju­ši ļo­ti dau­dzus ga­dus. Lī­gums ir pa­rak­stīts, un nā­ka­ma­jā ga­dā mū­su bru­ņo­tie spē­ki sāks sa­ņemt bru­ņu­ma­šī­nas. Šis jau­tā­jums ir sais­tīts ar pre­tgai­sa aiz­sar­dzī­bas spē­ju at­tīs­tī­bu, ar lē­mu­mu par Ze­mes­sar­dzes stip­ri­nā­ša­nu, ie­da­lot lie­lu fi­nan­sē­ju­mu turp­mā­ka­jiem čet­riem ga­diem.

Ļo­ti bū­tisks lē­mums ir pie­ņemts arī par Jaun­sar­dzes at­tīs­tī­bu nā­ka­ma­jos des­mit ga­dos, pro­ti, pa­re­dzot, kā­dā vei­dā Jaun­sar­dze tiks at­bal­stī­ta no aiz­sar­dzī­bas bu­dže­ta, lai mēs va­rē­tu vai­rāk jaun­ie­šu ak­tī­vi ie­sais­tīt Jaun­sar­dzes kus­tī­bā.

Sa­vu­kārt sais­tī­bā ar NA­TO Vel­sas sa­mi­tu jā­iz­ceļ lē­mums, kas pa­redz, ka mums kā uz­ņe­mo­ša­jai val­stij ir jā­sniedz arī at­balsts in­fra­struk­tū­ras no­dro­ši­nā­ša­nā NA­TO spē­kiem, kas ir un būs pār­stā­vē­ti Lat­vi­jā. Vi­si šie stra­tē­ģis­kie lē­mu­mi ir sais­tī­ti ar fi­nan­sē­ju­mu, tā­pēc vēl­reiz gri­bu uz­svērt, ka šī ir vie­na no re­ta­jām rei­zēm, kad ir gan li­kums, gan val­dī­bas lē­mu­mi ar at­tie­cī­go fi­nan­sē­ju­mu, lai to vi­su va­rē­tu re­ali­zēt dzī­vē. Tā­lā­kais jau būs at­ka­rīgs no mums paš­iem, cik la­bi mēs to spē­sim iz­da­rīt, jo fi­nan­sē­jums tu­vā­ka­jos ga­dos plā­nots ļo­ti no­pietns. Nā­ka­ma­jā ga­dā ir atbalstīta valsts budžeta līdzekļu papildu piešķiršana Aizsardzības ministrijas iesniegtajām jaunajām politikas iniciatīvām 19 225 629 eiro, 2016. gadam 63 748 287 eiro un 2017. gadam 136 121 580 eiro apmērā. Tas ir ļo­ti bū­tisks pa­lie­li­nā­jums, un tas jau tiek ie­strā­dāts bā­zes iz­de­vu­mos. Tā­tad gan Jaun­sar­dzei, gan Ze­mes­­- sar­dzei, gan vi­siem bru­ņo­ta­jiem spē­kiem ko­pu­mā tas ir no­pietns sig­nāls, ka valsts bei­dzot adek­vā­ti ie­gul­da aiz­sar­dzī­bas sis­tē­mā.

— Jūs tei­cāt, ja ne­būs stip­ras ar­mi­jas, ne­būs arī ne­kā ci­ta… Ko jūs sa­gai­dāt no bru­ņo­ta­jiem spē­kiem pēc šī lie­lā bu­dže­ta pie­li­ku­ma iz­cī­nī­ša­nas?
— Valsts ir lē­mu­si, ka aiz­sar­dzī­bas jo­mai būs pa­pil­du nau­da. No ko­man­die­ra es sa­gai­du, lai šī nau­da tik­tu iz­man­to­ta to mēr­ķu īs­te­no­ša­nai, kā val­dī­ba ir iz­lē­mu­si. Šie lē­mu­mi ir ta­pu­ši, NBS sa­dar­bo­jo­ties ar Aiz­sar­dzī­bas mi­nis­tri­ju, un val­dī­ba ap­stip­ri­nā­ja to, kas bru­ņo­ta­jiem spē­kiem ir bi­jis ne­pie­cie­šams. At­bil­dī­ba būs ļo­ti lie­la, lai sa­snieg­tu bū­tis­ku iz­rā­vie­nu bru­ņo­to spē­ku at­tīs­tī­bā. No ka­ra­vī­riem tiks pra­sī­ta dau­dzu jaun­u ie­ma­ņu ap­gu­ve, būs jā­mā­cās ar mo­der­no apa­ra­tū­ru ap­ie­ties, jo šoreiz bru­ņo­tie spē­ki pirks jaunas ie­kār­tas un ie­ro­ču sis­tē­mas. Būs jā­mā­cās mai­nīt do­mā­ša­nu, lai vi­sos plā­no­ša­nas pro­ce­sos jaun­ās spē­jas pras­tu pilnvērtīgi iz­man­tot. Arī no ko­man­die­riem tas pra­sīs lie­lu ap­ņem­ša­nos, lai ka­ra­vī­ri va­rē­tu pro­fe­si­onā­li at­tīs­tī­ties. Tas būs iz­ai­ci­nā­jums vi­siem bru­ņo­ta­jiem spē­kiem. Teiktais at­tie­cas arī uz Ze­mes­sar­dzi un Jaun­sar­dzi. Kā jau es­mu uzsvēris, ze­mes­sar­gu skai­ta pa­lie­li­nā­ša­na nav mū­su paš­mēr­ķis. Pirm­kārt, at­bil­sto­ši pra­sī­bām jā­nod­ro­ši­na jau eso­šie ze­mes­sar­gi — ar for­mām, ie­ro­čiem, ar at­bil­sto­šu ap­mā­cī­bu. Jeb­ku­rā pro­ce­sā ir di­vas pus­es, un, ja no valsts tiek kaut kas no­dro­ši­nāts, tad ot­rai pusei jā­būt spē­jai to pie­ņemt. Tā­tad — spē­jai mā­cī­ties, ap­mek­lēt no­dar­bī­bas, augt līdz­i tam, kas tiek pie­dā­vāts.

— Vai va­ram teikt, ka kat­ra ģi­me­ne, ku­rā ir jaun­sargs, ze­mes­sargs vai
ka­ra­vīrs, iz­ju­tīs šo bu­dže­ta pie­au­gu­mu bru­ņo­ta­jiem spē­kiem?
— Pro­tams, iz­ju­tīs, bet tas būs at­ka­rīgs no kat­ra in­di­vī­da. Ta­gad ne­vienam nebūs pamata gaus­ties, ka valsts pie­nā­cī­gi neno­vēr­tē aiz­sar­dzī­bas jo­mu. Ta­ču ik­kat­ram aiz­sar­dzī­bas no­za­rē ir jā­būt ie­sais­tī­tam ša­jā piln­vei­do­ša­nās pro­ce­sā. Es re­dzu, ka būs lie­li iz­ai­ci­nā­ju­mi, īpa­ši at­tie­cī­bā uz Ze­mes­sar­dzi un Jaun­sar­dzi. Ma­zā­kas ba­žas ir par bru­ņo­ta­jiem spē­kiem, vi­ņi ir pro­fe­si­onā­ļi, un tas ir vi­ņu ik­die­nas darbs. Ze­mes­sar­dzē un Jaun­sar­dzē, kas ir brīv­prā­tī­gas struk­tū­ras, ir arī ēnas pus­es, pro­ti, ne vien­mēr cil­vē­ki pie­da­lās no­dar­bī­bās. Ta­ču, ja mēs no­dro­ši­nām ap­mā­cī­bu un vi­su pā­rē­jo, tad pro­ce­sam jā­no­tiek piln­vēr­tī­gi. Ze­mes­sar­dzes ko­man­die­rim jā­do­mā, kā pa­nākt, lai ze­mes­sar­gi re­gu­lā­ri ap­mek­lē­tu no­dar­bī­bas. Mēs esam pa­lie­li­nā­ju­ši no­dar­bī­bu die­nu skai­tu, lai pa­aug­sti­nā­tu pro­fe­si­ona­li­tā­ti, un tas uz­liek pie­nā­ku­mus abām pus­ēm.

Va­ja­dzī­bu Lat­vi­jas val­stij ir ļo­ti daudz, bet po­li­ti­ķi ir ak­cep­tē­ju­ši, ka pirm­ām kār­tām mums ir jā­dzī­vo dro­šī­bā, un ar to ir sais­tī­ti vi­si pā­rē­jie jau­tā­ju­mi, arī iz­glī­tī­bas ie­spē­jas un ve­se­lī­bas ap­rū­pe.

Līdz šim mums li­kās, ka va­ram jus­ties dro­ši. Ta­ču Uk­rai­nas no­ti­ku­mi li­ka pār­vēr­tēt daudz ko, arī ak­cen­tēt tās vēr­tī­bas, kas ir sva­rī­gas kat­ras sa­bied­rī­bas at­tīs­tī­bai. Ma­nu­prāt, ša­jā ga­dā mēs daudz vai­rāk no­vēr­tē­jām to, ko no­zī­mē brī­vī­ba, val­stis­kā ne­at­ka­rī­ba.

— Kāds būs jū­su no­vē­lē­jums ka­ra­vī­riem jaun­ajā ga­dā?
— Jeb­ku­rā ga­dī­ju­mā gri­bas vi­siem no­vē­lēt mie­rī­gu ga­du, lai nav jaun­u sa­tri­ci­nā­ju­mu. Ta­jā pa­šā lai­kā ne­aiz­mirst, ka dien­die­nā jā­tur­pi­na pro­fe­si­onā­li uz­la­bot sa­vas ie­ma­ņas un spē­jas, lai mēs vien­mēr bū­tu ga­ta­vi aiz­stā­vēt sa­vu val­sti.

Latvijas ziņas

20. no­vem­bra rī­tā Rī­gas starp­tau­tis­ka­jā lid­os­tā ie­ra­dās Lat­vi­jas kon­tin­gen­ta ka­ra­vī­ri, ku­ri se­šus mē­ne­šus die­nes­ta pie­nā­ku­mus pil­dī­ja Eiro­pas Sa­vie­nī­bas va­dī­ta­jā mi­li­tā­ra­jā ope­rā­ci­jā Cen­trāl­āf­ri­kas Re­pub­li­kā.

Ka­ra­vī­rus sa­gai­dī­ja aiz­sar­dzī­bas mi­nistrs Rai­monds Vē­jo­nis, Na­ci­onā­lo bru­ņo­to spē­ku ko­man­die­ris ģe­ne­rāl­leit­nants Rai­monds Grau­be un Sau­sze­mes spē­ku kāj­nie­ku bri­gā­des ko­man­die­ris pul­kve­dis Mār­tiņš Li­berts.

Lat­vi­jas kon­tin­gents 40 ka­ra­vī­ru sa­stā­vā de­vās uz ne­mie­ru plo­sī­to Āf­ri­kas val­sti šā gada 12. jū­ni­jā, lai die­nes­ta pie­nā­ku­mus pil­dītu tās gal­vas­pil­sē­tā Ban­gi. Pa­mat­-   uz­de­vu­mi bi­ja sais­tī­ti ar pat­ru­lē­ša­nu pil­sē­tas ie­lās, stra­tē­ģis­ki sva­rī­gu ob­jek­tu un bā­zes ap­sar­dzi, kā arī ba­tal­jo­na lī­me­ņa uz­de­vu­miem. Lat­vi­jas ka­ra­vī­ri ie­kļu­va vai­rā­kās ap­šau­dēs, ku­rās ne­cie­ta ne­viens no mūsu ka­ra­vī­riem.

Karavīri  no CĀR

Lē­mu­mu par 40 Lat­vi­jas ka­ra­vī­ru da­lī­bu ES mi­li­tā­ra­jā ope­rā­ci­jā Cen­trāl­āf­ri­kas Re­pub­li­kā uz lai­ku līdz se­šiem mē­ne­šiem Saei­ma pie­ņē­ma 8. mai­jā. Eiro­pas Sa­vie­nī­bas ope­rā­ci­ja ša­jā val­stī ir pa­ga­ri­nā­ta vēl par trim mē­ne­šiem, ta­ču Lat­vi­jas ka­ra­vī­ri ta­jā vairs ne­pie­da­lī­sies.

20. no­vem­brī Āda­žu bā­zē aiz­sar­dzī­bas mi­nistrs Rai­monds Vē­jo­nis un Na­ci­onā­lo bru­ņo­to spē­ku ko­man­die­ris ģe­ne­rāl­leit­nants Rai­monds Grau­be at­klā­ja jaun­uz­bū­vē­to ka­zar­mu ēku. At­klā­jot jaun­āko bā­zes ēku, aiz­sar­dzī­bas mi­nistrs no­vē­lē­ja, «lai ka­ra­vī­riem tās ir kā mā­jas, kad nav ie­spē­jas būt ko­pā ar ģi­me­ni».

Kazarmu ēkas atklāšana

Jaun­at­klā­tā ka­zar­ma kal­pos kā die­nes­ta vies­nī­ca ka­ra­vī­riem, ku­ri dar­ba ne­dē­ļas lai­kā uz­tu­ras die­nes­ta vie­tā. Da­ļai ka­ra­vī­ru past­āvī­gā dzī­ves­vie­ta at­ro­das pat vai­rā­kus sim­tus kilo­met­ru attālumā no Āda­žiem, un tas ir viens no ie­mes­liem, kā­dēļ ka­ra­vī­ri dar­ba die­nās uz­tu­ras ka­zar­mās.

Bru­ņo­to spē­ku ko­man­die­ris uz­svē­ra, ka at­klā­tā ka­zar­ma ir pirm­ā un pa­gai­dām vie­nī­gā ka­ra­vī­ru die­nes­ta mā­ja, kas ta­pu­si pē­dē­jo des­mi­t ga­du lai­kā. «Tel­pas no­dro­ši­nā­tas tā, lai ka­ra­vī­riem bū­tu ie­spē­jams dzī­vot at­bil­sto­šos ap­stāk­ļos un vi­ņus mo­ti­vē­tu arī turp­mā­ka­jam die­nes­tam,» — tā jaun­at­klā­to ka­zar­mu rak­stu­ro­ja ģe­ne­rāl­leit­nants R. Grau­be. Viņš pa­tei­cās vi­siem ie­sais­tī­ta­jiem par ie­gul­dī­to dar­bu ka­zar­mu ēku kom­plek­sa 1. kār­tas īs­te­no­ša­nā.

Ka­zar­mu ēku būv­nie­cī­bas pro­jek­ta vir­zī­ba ti­ka sāk­ta 2012. ga­dā. Ka­zar­mu ēku blo­ka pro­jek­tā Āda­žu bā­zē ko­pu­mā pa­re­dzē­ta četr­u jaun­u ka­zar­mu ēku būv­nie­cī­ba. Pil­nī­bā pro­jek­tu plā­nots no­slēgt 2015. ga­da bei­gās vai 2016. ga­dā, at­ka­rī­bā no ie­da­lī­tā fi­nan­sē­ju­ma.

20. no­vem­brī Āda­žu bā­zē Lat­vi­jas aiz­sar­dzī­bas no­za­res va­dī­ba svi­nī­gā ce­re­mo­ni­jā at­va­dī­jās no Nor­vē­ģi­jas bru­ņo­to spē­ku ka­ra­vī­riem, ku­ri pēc sek­mī­gas uz­de­vu­mu iz­pil­des at­grie­zī­sies mā­jās.

Pavadīšanas ceremonija

Uz­ru­nā­jot Tēle­mar­kas ba­tal­jo­na ka­ra­vī­rus, ku­ri Lat­vi­jā ie­ra­dās 21. sep­tem­brī, bru­ņo­to spē­ku ko­man­die­ris ģe­ne­rāl­leit­nants Rai­monds Grau­be uz­svē­ra, ka Nor­vē­ģi­jas ka­ra­vī­ru at­ra­ša­nās Lat­vi­jā ir da­ļa no stra­tē­ģis­kās ko­mu­ni­kā­ci­jas zi­ņas, kas tiek snieg­ta sa­bied­rī­bai, pro­ti, no­tiek in­ten­sī­va ali­an­ses val­stu sa­dar­bī­ba dro­šī­bas stip­ri­nā­ša­nā, kas ir bū­tis­ki pašreizējā dro­šī­bas si­tu­āci­jā re­ģi­onā un pa­sau­lē. Viņš no­rā­dī­ja, ka sa­dar­bī­ba ir de­vu­si bū­tis­ku ie­gul­dī­ju­mu abu val­stu ka­ra­vī­ru pro­fe­si­ona­li­tā­tes piln­vei­do­ša­nā, uz­sve­rot, ka Lat­vi­jas ka­ra­vī­riem viens no sva­rī­gā­ka­jiem ie­gu­vu­miem ir bi­ju­si ie­spē­ja sa­dar­bo­ties ar me­ha­ni­zē­tajām vie­nī­bām un at­tie­cī­gi arī plā­not šā­du vie­nī­bu iz­man­to­ša­nu da­žā­da vei­da ope­rā­ci­jās.

Ma­jors Otu Lēv­lanns, Tēle­mar­kas ba­tal­jo­na ro­tas kau­jas gru­pas ko­man­die­ris, tei­ca at­zi­nī­gus vār­dus par vies­mī­lī­gu uz­ņem­ša­nu, īpa­ši uz­sve­rot 2. kāj­nie­ku ba­tal­jo­na un tā ko­man­die­ra pul­kvež­leit­nan­ta Mā­ra Gav­ril­ko snieg­to at­bal­stu vi­ņa vie­nī­bai.

Viņš arī pa­tei­cās kāj­nie­ku bri­gā­des ko­man­die­rim pul­kve­dim Mār­ti­ņam Li­ber­tam, ku­ra va­dī­bā Nor­vē­ģi­jas vie­nī­bai ti­ka no­dro­ši­nā­ta ap­mā­cī­ba un ko­pē­ji tre­ni­ņi kā ar Lat­vi­jas, tā arī ASV un ci­tu val­stu ka­ra­vī­riem, ku­ri pie­da­lī­jās starp­tau­tis­ka­jās mā­cī­bās «Sud­ra­ba bul­ta 2014».

«Mēs tre­nē­jā­mies ko­pā ar Lat­vi­jas, Igau­ni­jas, kā arī ASV ka­ra­vī­riem, kas šeit ie­ra­du­šies stip­ri­nāt dro­šī­bu un pa­rā­dīt ali­an­ses vie­no­tī­bu,» uz­svē­ra ma­jors O. Lēv­lanns. «Tre­ni­ņi bi­ja ļo­ti līdz­īgi tiem, kā­dus mēs bū­tu vei­ku­ši Nor­vē­ģi­jā.»

Pavadīšanas ceremonija

Nor­vē­ģi­jas bru­ņo­to spē­ku Tēle­mar­kas me­ha­ni­zē­tā kāj­nie­ku ba­tal­jo­na ka­ra­vī­ri, kas sa­vu pro­fe­si­ona­li­tā­ti un kau­jas spē­jas pie­rā­dī­ju­ši, des­mit ga­dus die­not starp­tau­tis­ka­jā ope­rā­ci­jā Af­ga­nis­tā­nā, ie­ra­dās Lat­vi­jā, lai pie­da­lī­tos ko­pī­gos tre­ni­ņos un mā­cī­bās «Sud­ra­ba bul­ta 2014».

Vi­ņu uz­de­vums bi­ja no­dro­ši­not ali­an­ses spē­ku past­ip­ri­nā­tu klāt­būt­ni Bal­ti­jas val­stīs, kā arī sa­ga­ta­vo­ties de­žū­rai NA­TO Re­aģē­ša­nas spē­kos, ko Tēle­mar­kas ba­tal­jons veiks jau nā­kam­gad.

Lē­mums par Nor­vē­ģi­jas ka­ra­vī­ru ie­ra­ša­nos Lat­vi­jā ti­ka pie­ņemts pēc Uk­rai­nas krī­zes sāk­ša­nās, kad NA­TO iz­lē­ma past­ip­ri­nāt sa­vu klāt­būt­ni da­līb­val­stīs ali­an­ses aus­tru­mos. Nor­vē­ģi­ja at­bal­stī­ja šo lē­mu­mu, no­sū­tot uz Lat­vi­ju da­ļu no Tēle­mar­kas ba­tal­jo­na. Lat­vi­jā ie­ra­dās 170 nor­vē­ģu ka­ra­vī­ri, līdz­i at­ve­dot mi­li­tā­ro teh­ni­ku, tai skai­tā des­mit kau­jas ma­šī­nas CV-90 un bru­ņu­trans­por­tie­rus M-113, kā arī kra­vas ma­šī­nas.

Dau­dzi ba­tal­jo­na ka­ra­vī­ri ir die­nē­ju­ši Af­ga­nis­tā­nā ko­pā ar lat­vie­šiem, un Nor­vē­ģi­jas bru­ņo­to spē­ku sa­dar­bī­ba ar Lat­vi­jas bru­ņo­ta­jiem spē­kiem ir sā­ku­sies jau 20. gs. 90. ga­du sā­ku­mā.

Tēle­mar­kas ba­tal­jons ir pro­fe­si­onā­la vie­nī­ba, kas sa­stāv no vai­rāk ne­kā 500 ka­ra­vī­riem un ir iz­vie­tots Rē­nā — vie­nā no jaun­āka­jām un mo­der­nā­ka­jām Nor­vē­ģi­jas bru­ņo­to spē­ku bā­zēm.

20. no­vem­brī Viļ­ņā ti­kās Bal­ti­jas jaun­sar­gu or­ga­ni­zā­ci­ju — «Jaun­sar­dze» (Lat­vi­ja), «Ko­du­tut­red», «No­ored Kot­kad» (Igau­ni­ja) un «Šau­li­u sa­jun­ga» (Lie­tu­va) — va­dī­tā­ji un pār­stāv­ji.

Baltijas jaunsargu organizāciju vadītāji, parakstot sadarbības protokolu. No kreisās: A. Stazdiņš (Jaunsardze), L. Gumbins («Šauliu sajunga»), A. Narisa («Kodututred») un  S. Tamms («Noored Kotkad»).
Baltijas jaunsargu organizāciju vadītāji, parakstot sadarbības protokolu. No kreisās: A. Stazdiņš (Jaunsardze), L. Gumbins («Šauliu sajunga»), A. Narisa («Kodututred») un S. Tamms («Noored Kotkad»).

Da­līb­nie­ki dis­ku­tē­ja par re­ģi­onā­lās iden­ti­tā­tes stip­ri­nā­ša­nu, iz­prat­nes vei­ci­nā­ša­nu par dro­šī­bas un aiz­sar­dzī­bas po­li­ti­ku, starp­tau­tis­ka­jiem dro­šī­bas iz­ai­ci­nā­ju­miem un to, kā šī brī­ža po­li­tis­ka­jā si­tu­āci­jā piln­vei­dot Bal­ti­jas jaun­sar­gu kus­tī­bu iz­aug­smi un sa­dar­bī­bu. Jaun­sar­gu kus­tī­bas vi­sās tri­jās Bal­ti­jas val­stīs ti­ka at­zī­tas par vis­la­bā­ko pat­ri­otis­ma audzi­nā­ša­nas vei­du un in­teg­rā­ci­jas plat­for­mu. Tur­klāt to sa­dar­bī­ba bū­tu jā­pap­la­ši­na, pie­sais­tot tu­vē­jās kai­miņ­val­stis, tā­pēc jau no nā­ka­mā ga­da plā­nots uz­sākt sa­dar­bī­bu ar Po­li­ju. Lie­tu­vas «Šau­li­u sa­jun­ga» mērķ­tie­cī­gi strā­dā, lai no nā­ka­mā ga­da no­met­nēs tik­tu ie­sais­tī­ti bēr­ni un jaun­ie­ši no lie­tu­vie­šu dia­spo­rām Ame­ri­kā, Ka­nā­dā un ci­tās val­stīs.

Kat­ras or­ga­ni­zā­ci­jas pār­stāv­ji pa­sā­ku­mā in­for­mē­ja par šī ga­da no­zī­mī­gā­ka­jiem no­ti­ku­miem un 2015. ga­da plā­niem. No­slē­gu­mā ti­ka pa­rak­stīts pro­to­kols par sa­dar­bī­bu un ko­pē­jiem pro­jek­tiem 2015. ga­dā.

Nā­kam­gad Bal­ti­jas jaun­sar­gi pie­da­lī­sies vai­rāk ne­kā 15 ko­pē­jos pro­jek­tos. Lie­tu­vā lie­lā­kais un no­zī­mī­gā­kais pro­jekts būs mi­li­tā­rā no­met­ne «Žal­gi­ris» jū­li­jā, Igau­ni­jā — va­sa­ras no­met­ne augus­tā, Lat­vi­jā — no­met­ne «Bal­tic Gu­ards 2015» augus­tā un Bal­ti­jas jaun­sar­gu or­ga­ni­zā­ci­ju va­dī­tā­ju tik­ša­nās no­vem­brī Dau­gav­pi­lī.

4. de­cem­brī svi­nī­gā ce­re­mo­ni­jā uz Af­ga­nis­tā­nu pa­va­dī­ja nā­ka­mo Lat­vi­jas kon­tin­gen­tu, kurš būs pir­mais kon­tin­gents NA­TO va­dī­ta­jā ap­mā­cī­bas ope­rā­ci­jā «Re­so­lu­te Sup­port», tā­dē­jā­di no­slē­dzot da­lī­bu ali­an­ses va­dī­to Starp­tau­tis­ko dro­šī­bas at­bal­sta spē­ku kau­jas ope­rā­ci­jā, ku­rā Lat­vi­ja pie­da­lī­jās kopš 2003. ga­da. Tas no­ti­ka ti­kai da­žas stun­das pēc tam, kad Saei­ma ap­stip­ri­nā­ja Lat­vi­jas ka­ra­vī­ru da­lī­bu jaun­ajā ali­an­ses mi­li­tā­ra­jā ope­rā­ci­jā.

NBS Afganistana

Ka­ra­vī­rus uz ope­rā­ci­jas ra­jo­nu pa­va­dī­ja aiz­sar­dzī­bas mi­nistrs Rai­monds Vē­jo­nis un  Na­ci­onā­lo bru­ņo­to spē­ku ko­man­die­ris ģe­ne­rāl­leit­nants Rai­monds Grau­be, kā arī kon­tin­gen­ta ka­ra­vī­ru vie­nī­bu ko­man­die­ri.

«Bru­ņo­tie spē­ki ir ne ti­kai dro­šī­bas ga­rants Lat­vi­jas ie­dzī­vo­tā­jiem, bet arī NA­TO da­līb­val­stīm un val­stīm, uz ku­rām tiek no­sū­tī­ti NA­TO ka­ra­vī­ri,» ka­ra­vī­riem tei­ca aiz­sar­dzī­bas mi­nistrs, uz­sve­rot, ka ka­ra­vī­ru mēr­ķis ir sniegt at­bal­stu, lai Af­ga­nis­tā­nas dro­šī­bas spē­ki sa­snieg­tu tā­du pa­šu sa­ga­ta­vo­tī­bas lī­me­ni kā NA­TO spē­ki.

Ope­rā­ci­ja dar­bī­bu sāks 2015. ga­da 1. jan­vā­rī.

9. un 10. decembrī pēc Eiropas Parlamenta deputāta Arta Pabrika uzaicinājuma labākie Latvijas zemessargi no visiem 18 Zemessardzes bataljoniem apmeklēja Briseli. Bijušais aizsardzības ministrs A. Pabriks norāda, ka par savu pienākumu uzskata sadarbības turpināšanu ar Nacionālajiem bruņotajiem spēkiem un Zemessardzi, dodot iespēju labākajiem zemessargiem iepazīties ar to, kā tiek veidota politika Eiropas Savienībā. «Adventes laikā vēlējos zemessargiem sniegt nelielu atelpas brīdi, jo šis gads ir bijis ļoti saspringts, ņemot vērā notikumus Ukrainā.»

z-gdx_4827

Lielākā daļa zemessargu Briseli apmeklēja pirmo reizi. Vizīte iesākās ar Eiropas Parlamenta apmeklējumu, kur zemessargiem bija iespēja apskatīt plenārsēžu zāli, iepazīties ar institūcijas darbu, kā arī viesoties Eiropas Parlamenta apmeklētāju centrā. Tajā zemessargi uzzināja vairāk par Eiropas Savienības rašanās vēsturi, valstīm un iedzīvotājiem.

10. decembrī Rīgas Svētā Pētera baznīcā un pie Brīvības pieminekļa notika Štāba bataljona 95. gadadienai veltītie svinīgie pasākumi.

Štāba bataljona Godasardzes rotas karavīri ikvienam Rīgas iedzīvotājam un galvaspilsētas viesim bija sarūpējuši īpašu velti – rotas karavīri pie Brīvības pieminekļa veica citādāku godasardzes maiņas rituālu, nekā tas ierasts ikdienā.

SB gadadiena

Aizsardzības spēku Štāba bataljons tika atjaunots 1992. gada 1. februārī. Aizsardzības spēku Štāba bataljonam tika uzdots pildīt tos pašus uzdevumus kā pirms Otrā pasaules kara. Laika gaitā uzdevumu apjoms un dažādība ir pieauguši.

Štāba bataljona sastāvā ietilpst dažādas apakšvienības – Godasardzes rota, Štāba un apgādes rota, Radiosakaru un Radioreleju rota, Sakaru un informācijas sistēmu atbalsta centrs un NBS orķestris.

Sagatavojusi Ieva Plēsuma.
Foto — Gatis Dieziņš un Normunds Mežiņš.

Ogres zemessargu rindas papildina studenti

Taivo Trams

Foto — Gatis Dieziņš.

Runājot ar cilvēkiem par pēdējā laika notikumiem Ukrainā, ir nācies uzklausīt dažādas versijas par viņu iespējamo rīcību, ja kaut ko līdzīgu Doņeckai mūsu austrumu kaimiņš mēģinātu organizēt arī Baltijā. Jāatzīst, ka daļa cilvēku ļaunākajā gadījumā domā par iespējami ātru emigrēšanu. Tomēr lielākā daļa, gan vīrieši, gan sievietes, saka — mēs paliksim un cīnīsimies, ja vien būs tāda iespēja. Cilvēku, kuriem Dzimtenes
mīlestība nav tikai skaisti vārdi, kļūst arvien vairāk. To apliecina arī arvien lielāks skaits interesentu, kuri stājas Zemessardzē, lai sniegtu savu ieguldījumu valsts drošības līmeņa paaugstināšanā.

Paraugmācības rada milzu interesi
zemessargiŠķiet, teju vislielāko jauno zemessargu pieplūdumu ir piedzīvojis Ogres 54. inženiertehniskais bataljons, kurā lielu daļu jaunpienācēju veido studenti. «Šis process sākās šī gada pavasarī, kad Ukrainas notikumu dēļ sabiedrībā bija liels emocionāls pacēlums un daudziem radās doma, ka ir kaut kas jādara Latvijas aizsardzības labā,» saka Zemessardzes 54. inženiertehniskā bataljona Štāba apgādes rotas virsseržants Ivars Vārslavāns.

Tiesa, arī bataljona vīri ir pielikuši pūles un centušies informēt potenciālos zemessargus par dienesta iespējām un perspektīvām. «Kopā ar Gintu [kapteinis Gints Rosnis, ZS 54. bataljona rotas komandiera vietnieks] padomājām un izlēmām uztaisīt tādas kā demo mācības ar tehnikas iesaistīšanu, parādot, ko mēs kā izlūkvads ikdienā darām. Kā zemessargu kandidāti tika uzaicināti arī pārstāvji no studentu vidus, viņiem tas iepatikās, un tā, var teikt, arī viss sākās,» stāsta I. Vārslavāns.

Daļa studentu kā zemessargu kandidāti sāka apmeklēt apmācības bataljonā, līdztekus kārtojot nepieciešamās formalitātes, lai kļūtu par pilnvērtīgiem zemessargiem, — medicīniskās pārbaudes, testus, izziņas par savu nesodāmību utt. Savukārt pirmie labie iespaidi par apmācību kārtību ZS 54. bataljonā radīja tādu kā ķēdes reakciju — vieni studenti pastāstīja citiem, tie — vēl citiem, un interesentu pulks kļuva arvien lielāks. «Pēc tam jau mūs pašus aicināja uz Rīgu — abi ar Gintu braucām, uzrunājām studentus vairākkārt. Un process aizgāja plašumā — spēj tikai ar visu tikt galā.» Pašlaik visas formalitātes ir nokārtojuši un ZS 54. bataljonā iestājušies 38 zemessargi, zemessargu kandidātos ir vēl ap 30 cilvēki. No visiem jaunpienācējiem studenti ir 70 — 80%.

«Protams, nebija tā, ka mēs būtu aģitējuši tikai un vienīgi par savu bataljonu —noteikti, nē. Mēs visiem stāstījām par paš­- reizējo situāciju pasaulē un to, kā tas var ietekmēt arī Latviju. Aicinājām padomāt, ko katrs pats var darīt lietas labā, piemēram, stāties Zemessardzē, izvēloties to bataljonu, kas piemērotāks un tuvāks mācību vai dzīvesvietai. Tāpēc, iespējams, mēs ar savām aktivitātēm esam veicinājuši cilvēku pieplūdumu arī citos bataljonos,» domā I. Varslavāns.

Pieaugums par 200 — 300%
Spriežot pēc studentu intereses un jautājumiem, zemessargi secinājuši, ka jauniešiem ir visai aptuvens priekšstats par to, kas ir Zemessardze un kas tajā notiek. «Mums bija diezgan pamatīgi jāskaidro, kas ir Zemessardzes uzdevumi, mērķi, funkcijas. Priecē tas, ka studenti ir ļoti aktīvi, izrāda interesi un arī paši meklē atbildes uz neskaidrajiem jautājumiem,» atzīst G. Rosnis.

Jauno zemessargu pieplūdums licis pārkārtot arī bataljona ierasto darba un apmācību ritmu. «Parasti mēs pamatapmācības kursu bataljonā veicam reizi gadā. Bet, tā kā cilvēku pieplūdums par 200 — 300% pārsniedza paredzēto, pamatapmācības kursu organizējām uzreiz, ņemot vērā aktuālās izmaiņas. Mūsu moto — «Ir zemessargs — ir Zemessardze», tāpēc jānāk pretī tiem cilvēkiem, kuri grib kaut ko darīt, nevis tikai skaitīties Zemessardzē,» uzsver I. Vārslavāns.

Pamatapmācības kurss ne tikai pielāgots jauno un topošo zemessargu vajadzībām laika ziņā, bet arī iespēju robežās tiek padarīts interesantāks un saistošāks. «Mēs esam aicinājuši kā speciālistus piedalīties apmācības procesā savus bijušos dienesta biedrus, un daudzi labprāt ir tajā iesaistījušies. Kā zināms, ieroci var vienkārši izjaukt un salikt, bet to pašu var izdarīt arī daudz saistošāk un interesantāk,» saka I. Vārslavāns.

Protams, šāds iepriekš neplānots cilvēku skaita un apmācību intensitātes pieaugums prasa vairāk arī no bataljona rīcībā esošajiem resursiem.

zemessargi«Liels pluss ir tas, ka bataljona «vecais sastāvs», ja tā var teikt, ir ļoti labi sagatavots. Viņi jau ir instruktori, tā ka lielākoties nav jāmeklē speciālisti no citurienes,» stāsta kapteinis Gints Rosnis.

Apmācības programma izveidota pilnībā no jauna, orientējoties tieši uz jaunpienācējiem. «Nu jau notiek arī pirmie speciālie kursi — snaipera un ložmetējnieku. No jaunā gada būs spridzinātāju kurss, par kuru ir ļoti liela jauno zemessargu interese,» piebilst I. Vārslavāns.

Informācija no pirmavota
Neparasti lielo studentu pieplūdumu Ogres zemessargu bataljonā paši jaunieši skaidro ar labo piedāvājumu un lielisko informācijas apriti studentu vidē. «Ļoti svarīgi bija tas, ka te var veidot vienību kopā ar cilvēkiem, kurus labi pazīsti. Vari iestāties Zemessardzē kopā ar draugiem, kuriem tu uzticies, kurus esi iepazinis. Līdz ar to var veidot kopā labu komandu,» skaidro 54. inženiertehniskā bataljona zemessargs Jānis Garancis, filozofijas students. Informāciju par iespējām iesaistīties Zemessardzē viņš guvis no pirmavota, un tā likusies ļoti uzrunājoša. «Liela nozīme bija apstāklim, ka mums bija tiešā komunikācija, ka bija iespēja uzreiz uzdot interesējošos jautājumus un saņemt atbildes. Ja to pašu ziņu mēs saņemtu ar mediju starpniecību, rezultāts varētu arī nebūt tik labs,» domā J. Garancis. Komunikācija bijusi pietiekami neformāla, studenti pārrunās varējuši justies brīvi un nepiespiesti. «Mums visu stāstīja vienkārši un saprotami, un bija skaidri redzams, ka stāstītājs patiešām orientējas tajā, ko saka, un ir profesionālis savā jomā.»

Labu iespaidu atstājuši arī bataljona komandējošais sastāvs un instruktori. «Jau pirmajās apmācībās mēs redzējām, ka in-struktori ir zinoši un pieredzējuši. Viņi iedvesa cieņu — jau no stājas vien bija noprotams, ka viņiem patiešām ir reāla pieredze. Un tas savukārt ļāva saprast, ka te ir iespēja daudz ko iemācīties un attīstīt sevi tālāk,» atzīst J. Garancis. Arī šis aspekts ir ļoti būtisks, jo studentam, ja viņš ir izlēmis veltīt savu laiku vēl kādam mērķim, ir svarīgi katrā nodarbību reizē apgūt kaut ko jaunu. Ogres jaunajiem zemessargiem tāda iespēja ir. «Bieži vien tā reize vai divas mēnesī šķiet pat par maz, tādēļ papildu kursi un iespējas apgūt jaunu specialitāti jau apmācību sākumā ir ļoti nozīmīgi.»

ZS Sausana

zemessargiInformācija studentu vidē izplatījusies visai ātri. «Process sākās ar pašiem pirmajiem cilvēkiem, kuri apmeklēja pirmās mācības kā novērotāji. Pēc tam viņi citiem stāstīja, ka patiešām ir bijis interesanti, ir bijusi reāla darbība, nevis sēdēšana klasē un teorijas klausīšanās.» Sava loma bija arī tam, ka 54. bataljons ir inženiertehniskais, tātad — ir iespēja strādāt ar tehniku, kas savukārt patīk tehnisko specialitāšu studentiem. Arī Jānis pirms pievēršanās filozofijai trīs gadus studējis mehatroniku Rīgas Tehniskajā universitātē. «Viena lieta ir pārvietoties ar kājām pa mežu, cita — redzēt, ka līdzās ir nopietna tehnika. Tas noteikti nav izšķirošais, lemjot par iesaistīšanos Zemessardzē, bet ir patīkams papildinājums,» secina zemessargs Jānis Garancis.

Pašu brīvdienas otrajā plānā
Apmācības un studijas ir iespējams apvienot bez lielām problēmām. Gadījumā, ja kāda nedēļas nogale ir aizņemta, studenti var variēt un pieteikties nodarbībām citā laikā, pie viena izmēģinot arī kādu citu specialitāti. «Plānojot mācības, es vados no tā, vai man uz konkrēto apmācību būs cilvēki. Mēs katru reizi iepriekšējās mācībās pajautājam cilvēkiem, vai viņi tiks, un tad atbilstoši koriģējam apmācību plānu. Paša ieplānotās brīvdienas noteikti nav prioritāte. Maksimāli jānāk pretī cilvēkiem, jo, kā jau teicu — ir zemessargs, ir Zemessardze,» uzsver I. Vārslavāns.

Protams, līdz ar to nākas kaut ko ziedot no sava brīvā laika, atraujot to ģimenei. «Var teikt, ka kopš septembra es divus mēnešus tikpat kā nebiju mājās. Strādāju algotu darbu, brīvajā laikā ir Zemessardze. Bet šādā situācijā, ja nāk puiši, kas ir gatavi iesaistīties un mācīties, mans pienākums ir darīt visu iespējamo, lai viņus atbalstītu. Protams, cieš ģimenes, bet mūsu sievas un vīri savā būtībā arī ir zemessargi un ir dienestā — viņi ir mūsu apgāde,» atzīst G. Rosnis.

Nemācās no prezentācijām un grāmatām
«Es neesmu no tiem komandieriem, kas māca klasē. Mēs ejam mežā un mēģinām lietas darīt tīri praktiski, teoriju savienojam ar praksi. Tās lietas, kas obligāti jāzina no teorijas, iedodu zemessargiem materiālu veidā, lai viņi ar tiem iepazīstas citā laikā. Galu galā — viņi ir lieli cilvēki, un man nav mācību procesā jāsēž viņiem līdzās un jāpārbauda, vai viss ir izlasīts,» saka I. Vārslavāns. Arī pirms visām mācībām jaunajiem zemessargiem ir iespēja saņemt nepieciešamos materiālus un pašiem izpētīt apgūstamo vielu. «Viss ir atkarīgs no pašiem, no pašu gribas un motivācijas,» uzsver G. Rosnis. Tieši tas pats attiecas arī uz jauno un topošo zemessargu fizisko sagatavotību. «Cilvēki pie mums nāk mācīties aizstāvēt savu dzimteni, un viņi apzinās, kas viņiem ir pa spēkam, kāda ir viņu fiziskā sagatavotība, tāpēc arī viņi paši sevi pilnveido. Mēs bataljonā varam iedot militārās zināšanas un iespēju progresēt.» Par bataljona papildinājumu gan ir sakāmi tikai labi vārdi — studentu un citu jauno zemessargu fiziskā kondīcija ir labā līmenī, savukārt interese par citām ar dienestu saistītajām lietām ir milzīga. «Neviens no viņiem nav atnācis pie mums un teicis — te nu es esmu, māciet! Viņi paši brīvajā laikā rokas pa internetu un meklē interesējošo informāciju. Viņu motivācija ir ļoti, ļoti augsta,» rezumē G. Rosnis.

Pirmā konference par NBS vēsturi

Šā gada 27. novembrī Latvijas Kara muzejā norisinājās starptautiska zinātniskā konference, veltīta Latvijas Republikas Nacionālo bruņoto spēku izveidošanas 20. gadadienai. Atjaunotās Latvijas Republikas aizsardzības sistēma un bruņotie spēki sāka veidoties pagājušā gadsimta 90. gadu sākumā. Šajos divos gadu desmitos Nacionālo bruņoto spēku vēstures kopaina vēl nav apzināta, tāpat kā nav veikti nopietni pētījumi atsevišķu spēku veidu vēsturē. Pie vēsturnieku veikuma var pieskaitīt vien dažas publikācijas atsevišķos akadēmiskos izdevumos (Latvijas Kara muzeja gadagrāmatās, žurnālos «Militārais apskats» un «Kadets») par mūsu valsts mūsdienu militāri politisko vēsturi.

LKM NBS konfKonference Latvijas Kara muzejā bija pirmais mēģinājums apzināt to, kas līdz šim ir paveikts mūsu valsts bruņoto spēku un aizsardzības sistēmas veidošanas vēstures izpētē, informējot sabiedrību par veikumu šīs Latvijai nozīmīgās vēstures lappuses pētniecībā. Šajā starptautiskajā konferencē piedalījās gan mūsu valsts dažādu pētniecisko struktūru un Nacionālo bruņoto spēku pārstāvji, gan viesi no Lietuvas un Igaunijas.

Konferences akadēmisko daļu ievadīja Latvijas Nacionālās aizsardzības akadēmijas Drošības un stratēģiskās pētniecības centra pētnieka Edgara Engīzera historiogrāfiskais pārskats par Latvijas mūsdienu militārās vēstures izpētē veiktajiem pētīju­miem.

Par Latvijas Aizsardzības ministrijas veidošanu un pirmajiem pastāvēšanas gadiem savā priekšlasījumā stāstīja Latvijas Zinātņu akadēmijas viceprezidents Dr. habil. pol. Tālavs Jundzis — pirmais aizsardzības ministrs pēc neatkarības atjaunošanas, līdz ar to viņa stāstījums lielā mērā bija balstīts personīgajā pieredzē. T. Jundzis ir arī autors monogrāfijai «Latvijas drošība un aizsardzība», kas līdz šim ir vienīgais lielākais pētījums par mūsu valsts aizsardzības struktūru atjaunošanu pēc neatkarības atgūšanas. Par atsevišķu bruņoto spēku veidu vēsturi šajā konferencē referēja pulkvedis Jānis Hartmanis — par Zemessardzes veidošanos — un kapteiņleitnants Jānis Viļums — par Jūras spēku pirmsākumiem. Konferences dalībnieki runāja par Aizsardzības spēku un Nacionālo bruņoto spēku vienību vēsturi: brigādes ģenerālis Andis Dilāns — par BALTBAT veidošanos un devumu NBS attīstībā; Latvijas Kara muzeja nodaļas vadītāja Sarmīte Baltiņa — par robežsardzes organizēšanos un attīstību. Atsevišķi priekšlasījumi bija veltīti tēmām, kas tieši neskar bruņoto spēku vienību vēsturi: Latvijas Kara muzeja direktora vietnieks Dr. hist. Juris Ciganovs referēja par sabiedrības attieksmi pret aizsardzības struktūru veidošanos Latvijā 20. gs. 90. gadu sākumā, bet muzeja vēsturniece Biruta Medne — par iesaukšanu obligātajā militārajā dienestā laikā no 1991. līdz 1994. gadam.

LKM NBS konf

Latvijas un Igaunijas sadarbībai militārajā jomā pieskārās Baltijas aizsardzības koledžas pētnieks brigādes ģenerālis Mēliss Kīli no Tartu, kurš savā priekšlasījumā pastāstīja par pirmajiem Baltijas valstu kontaktiem militārajā jomā un Latvijas — Igaunijas kopējo militāro projektu aizsākumiem pagājušā gadsimta pēdējā desmitgadē. Savukārt Lietuvas Aizsardzības akadēmijas Aizsardzības zinātņu institūta pētnieks majors Ģintauts Jakštis, stāstot par pirmajiem abu valstu militāra­jiem sadarbības projektiem, uzsvēra, ka arī mūsu kaimiņvalstī Lietuvas pirmo militāro vienību pētīšanas vēsturi apgrūtina vēsturisko arhīvu un dokumentu trūkums: daudzi dokumenti par 20. gs. 90. gadu sākumā notikušajiem procesiem ir nozaudēti, bet daļa iznīcināta 1991. gada augusta puča laikā.

Sagatavojis Juris Ciganovs.
Foto — Normunds Mežiņš.

Re­zer­ves virs­nie­ku aso­ci­āci­ja at­ska­tās uz 15 dar­ba ga­diem

Tai­vo Trams

Fo­to — Normunds Mežiņš.

No­vem­bra no­ga­lē sa­vu 15. ju­bi­le­ju at­zī­mē­ja Lat­vi­jas Re­zer­ves virs­nie­ku
aso­ci­āci­ja (LRVA), kas ap­vie­no sa­vas ak­tī­vās die­nes­ta gai­tas bei­gu­šos
virs­nie­kus no da­žā­dām bru­ņo­to spē­ku vie­nī­bām. LRVA aiz­va­dī­to ga­du lai­kā ir pla­ši at­tīs­tī­ju­si or­ga­ni­zā­ci­jas starp­tau­tis­kos sa­ka­rus, ak­tī­vi dar­bo­jo­ties arī Pasaules re­zer­ves virs­nie­ku asociāciju kon­fe­de­rā­ci­jā (CIOR), kā arī in­ten­sī­vi strā­dā­ju­si, lai pa­pla­ši­nā­tu ie­spē­jas re­zer­ves virs­nie­kiem sa­vas zi­nā­ša­nas iz­man­tot aiz­sar­dzī­bas sis­tē­mas stip­ri­nā­ša­nā. Aso­ci­āci­jas ju­bi­le­jai vel­tī­tais svēt­ku pa­sā­kums no­ti­ka 5. de­cem­brī Lat­vi­jas Ka­ra mu­ze­jā.

RVA konf

Aiz­sar­dzī­bas mi­nistrs Rai­monds Vē­jo­nis, svei­cot pa­sā­ku­ma da­līb­nie­kus, pa­tei­cās viņiem par pa­da­rī­to dar­bu aiz­va­dī­ta­jā lai­ka pos­mā. Dau­dzi no LRVA bied­riem ir bi­ju­ši gan uz ba­ri­kā­dēm un aiz­stā­vē­ju­ši Lat­vi­jas ne­at­ka­rī­bu, gan arī līdz­dar­bo­ju­šies Na­ci­onā­lo bru­ņo­to spē­ku vei­do­ša­nā. Mi­nistrs no­rā­dī­ja, ka paš­laik ak­tu­ālais jau­tā­jums par valsts bu­dže­ta vei­do­ša­nu un aiz­sar­dzī­bai at­vē­lē­ta­jiem lī­dzek­ļiem ir labs in­di­ka­tors, kas de­mon­strē valsts at­tiek­smi pret tās aiz­sar­dzī­bu. «Šī ga­da no­ti­ku­mi ir mūs pa­mo­di­nā­ju­ši un pie­rā­dī­ju­ši, ka ne­dzī­vo­jam tik dro­šā pa­sau­lē, kā tas li­kās līdz šim,» uz­svē­ra R. Vē­jo­nis. Ja šā­dos ār­po­li­tis­ko no­ri­šu ap­stāk­ļos ne­iz­da­rī­sim pa­rei­zos se­ci­nā­ju­mus, ci­tas ie­spē­jas vairs var arī ne­būt. Vien­lai­kus tas ir aici­nā­jums uz sa­dar­bī­bu vi­siem, arī LRVA, jo ti­kai ko­pī­giem spē­kiem ir ie­spē­jams re­ali­zēt no­piet­nus uz­de­vu­mus, uz­svē­ra mi­nistrs.

Lat­vi­jas bru­ņo­tie spē­ki ir daudz cie­tu­ši eko­no­mis­kās krī­zes lai­kā, at­zi­na R. Vē­jo­nis. «Ie­nā­kot ša­jā sis­tē­mā, man bi­ja ļo­ti skaud­ri re­dzēt, ka ne­esam spē­ju­ši no­vēr­tēt to, cik sva­rī­gi ir ie­gul­dīt dro­šī­bā. Tie­ši tā­dēļ es ce­ru, ka ta­gad mums ne­zu­dīs sa­prat­ne, ka valsts aiz­sar­dzī­bā un dro­šī­bā ir jā­ie­gul­da. Vien­lai­kus mums ir arī jā­būt ga­ta­viem sa­dar­bo­ties ar sa­viem par­tne­riem, jo bez drau­ga ple­ca paš­rei­z iz­dzī­vot būs grū­ti. Lat­vi­ja vairs ne­drīkst at­kār­tot to vēs­tu­ris­ko situāciju, kāda bi­ja pirms Ot­rā pa­sau­les ka­ra, kad mēs ag­re­si­jas priekš­ā bi­jām fak­tis­ki vie­ni,» sa­cī­ja aiz­sar­dzī­bas mi­nistrs.

«Mū­su aso­ci­āci­ja per­spek­tī­vā bū­tu ga­ta­va uz­ņem­ties un re­ali­zēt pa­sā­ku­mus, lai ap­vie­no­tu virs­nie­kus, kas at­va­ļi­nās no bru­ņo­ta­jiem spē­kiem. Mū­su valsts ie­ro­be­žo­to cil­vēk­re­sur­su ap­stāk­ļos mēs ne­drīk­stam ig­no­rēt un šķies­ties ar pa­šu dār­gā­ko, kas mums ir — ar cil­vē­kiem, ku­ri ir pro­fe­si­onā­ļi un pat­ri­oti.  Ko­pā ar Aiz­sar­dzī­bas mi­nis­tri­ju, Na­ci­onā­la­jiem bru­ņo­ta­jiem spē­kiem un ci­tām ne­val­stis­ka­jām or­ga­ni­zā­ci­jām ir jā­vei­do sis­tē­ma un sa­dar­bī­bas mo­de­lis, lai cil­vēk­re­sur­si tik­tu iz­man­to­ti mū­su valsts dro­šī­bas stip­ri­nā­ša­nai,» pa­sā­ku­mā ak­cen­tē­ja RVA konfLRVA pre­zi­dents rezerves pulkvedis Rai­monds Ni­tišs. Ru­nā­jot par ak­tu­ālā­ka­jiem nā­kot­nes dar­biem, viņš uz­svē­ra, ka no­teik­ti tur­pi­nā­sies ak­tī­va dar­bī­ba Pasaules re­zer­ves virs­nie­ku aso­ci­āci­ju kon­fe­de­rā­ci­jā (CI­OR). «Darbs ša­jā kon­fe­de­rā­ci­jā un da­lī­ba tās dar­ba gru­pās ir lie­lis­ka ie­spē­ja uz­tu­rēt mū­su re­zer­ves virs­nie­ku kom­pe­ten­ces lī­me­ni, ie­gūt jaun­as zi­nā­ša­nas un sniegt sa­vu, Lat­vi­jas, ie­gul­dī­ju­mu kon­fe­de­rā­ci­jas ko­pē­jo mēr­ķu sa­snieg­ša­nā. Kon­fe­de­rā­ci­jas pa­sā­ku­mos un dar­ba se­si­jās mums ir ie­spē­ja ie­gūt svai­gā­ko un ak­tu­ālā­ko in­for­mā­ci­ju dro­šī­bas un aiz­sar­dzī­bas jo­mā, kon­tak­tē­jo­ties ar ci­tu val­stu de­le­gā­ci­jām un NA­TO pār­stāv­jiem vi­saug­stā­ka­jā lī­me­nī. Ie­gū­tā pie­-   re­­dze un in­for­mā­ci­ja var pa­lī­dzēt sa­kār­tot sis­tē­mu mū­su pa­šu val­stī, ņe­mot vē­rā ak­tu­ālās starp­tau­tis­kās no­ri­ses un pri­ori­tā­tes.»

Nā­kot­nē LRVA cer piln­vei­dot sa­vu sa­dar­bī­bu ar jaun­ie­šiem, tos­tarp Jaun­sar­dzi un Ze­mes­sar­dzes Stu­den­tu ba­tal­jo­nu. «No sa­vas pus­es aso­ci­āci­ja no­teik­ti at­tīs­tīs ma­nis ie­priekš mi­nē­tos dar­bī­bas vir­zie­nus. Sa­vu ie­spē­ju ro­be­žās tā ir ga­ta­va ie­sais­tī­ties arī jaun­os pro­jek­tos un ini­ci­atī­vās, kas vēr­stas uz mū­su valsts dro­šī­bas un aiz­sar­dzī­bas spē­ju stip­ri­nā­ša­nu vis­pla­šā­ka­jā no­zī­mē,» sa­cī­ja LRVA pre­zi­dents.

Sa­vu­kārt il­gga­dējā LRVA pre­zi­den­te virsleitnante Be­ni­ta Fel­dma­ne at­zi­na, ka vēlētos, lai tu­vā­ka­jā lai­kā li­ku­ma kār­tī­bā dzī­vē tik­tu ie­vies­ta skaid­rī­ba jau­tā­ju­mā par bru­ņo­to spē­ku re­zer­vēm. «Šis jau­tā­jums kaut kur ie­strē­dzis un ne­tiek re­ali­zēts. Ja tā­du li­ku­ma nor­mu to­mēr ie­vies­tu, re­zer­ves virs­nie­kiem ras­tos ie­spē­ja pie­da­lī­ties mā­cī­bās, pie­mē­ram, ko­pā ar Ze­mes­sar­dzi. Tas ne­pra­sī­tu spe­ci­ālus lī­dzek­ļus, bet šiem cil­vē­kiem ir va­ja­dzīgs kāds li­ku­misks pa­ma­to­jums, lai va­rē­tu sa­vie­not die­nes­tu un dar­bu.»

B. Fel­dma­ne ar gan­da­rī­ju­mu at­ce­rē­jās 2007. ga­dā Lat­vi­jā rī­ko­to starp­tau­tis­ko CI­OR kon­gre­su, ku­rā pie­da­lī­jās 800 da­līb­nie­ki. Pa­sā­kums ļo­ti daudz de­va Lat­vi­jas pres­ti­žam ša­jā jo­mā. «Mums ir pie­dā­vāts rī­kot arī nā­ka­mo kon­gre­su 2016. ga­dā, bet, vai sa­ņem­sim ak­cep­tu no augst­ākām in­stan­cēm, — tas vairs nav at­ka­rīgs no mums. Fi­zis­ki un ga­rī­gi mēs to spē­tu īs­te­not.»

Meitene ar karavīra raksturu – Luīze Priedīte

Džoanna Eglīte

Luīze Priedīte ir dzirkstoša, dzīvespriecīga jauna sieviete. Paskatoties uz viņu, vismazāk nāk prātā asociācijas ar militāro jomu. Tomēr līdzīgi kā viņa, piedaloties izturības spēlē «Iesaukts armijā», ir guvusi mācību, ka cilvēka patiesais spēks vai nevarēšana mājo tā galvā, arī man sarunā ar Luīzi atklājas, ka aiz nepārprotamās sievišķības viņā mīt karavīrs.

dama-img_9019

Desmit dienu pārbaudījumus, kas bija pietuvināti militāro mācību procesam un aizvadīti uz spēku izsīkuma, pārguruma un miega bada robežas, Luīze uzskata par ļoti vērtīgu pieredzi, kas ļāvusi ne tikai atklāt sava rakstura šķautnes, bet arī ieraudzīt Latvijas bruņotos spēkus gluži citām acīm — ar dziļu cieņu un nelielu piederības sajūtu vienlaikus. Tieši Luīzi — daudz lielāku un fiziski stiprāku dalībnieku vidū — NBS pārstāvji atzina par uzvarētāju spēles «Iesaukts armijā» pārbaudījumos. Lai nezaudētu iegūto pieredzi, Luīze ir iestājusies Zemessardzes studentu bataljonā.

Pēc izglītības bioloģe, apveltīta ar ļoti skaidru, asu prātu, ikdienā Luīze strādā par sporta treneri — gan privātiem klientiem, gan vadot grupu nodarbības. Luīze ir bijusī sprintere, barjerskrējēja un iekšējo rūdījumu un prasmi apvaldīt savu «nevaru» guvusi tieši vieglatlētikā. Darbā Luīze ir stingra un prasīga, jo apzinās, ka daudziem cilvēkiem vajadzīga ārēja motivācija un atbalsts, lai izdarītu ko vairāk, nekā ierasts, un pārvarētu savu šķietamo spēju robežu. Arī viņas «Aiziet! Aiziet!», kas nereti izskanēja, vadot savu komandu spēles pārbaudījumos, aizgūts no treniņiem.

Ikreiz pārvarēt savu «nevaru»
«Iesaukts armijā» uzdevumi bija lielāks pārbaudījums Luīzes morālo, nevis fizisko spēku robežām. «Ja spēsi morāli, tu spēsi arī fiziski,» saka Luīze. Desmit dienas nemitīgi izaicinot šīs robežas, Luīze pārliecinājusies: «Tiekot pāri katram jaunam izsīkuma brīdim, tu iegūsti jaunu elpu, jaunu spēku. Līdz pienāk brīdis, kad esi gatavs uz visu. Tu saproti, ka izturēsi visu. Dzelžainā disciplīna, kurai bijām nemitīgi pakļauti, pat desmit dienās spēj cilvēkus mainīt. Mēs visi kļuvām savāktāki, apvaldītāki. Rīcībā bija arvien mazāk lieka.»

Viņas sabiedrotais un pretinieks šajā izturības pārbaudē bijusi spīts. Tieši spītības dēļ Luīze spējusi dažbrīd nepadoties, un tieši šī rakstura iezīme vienlaikus arī bijusi tā, ko visvairāk nācies apvaldīt brīžos, kad gribējies iebilst un runāt pretī pavēlēm.

dama-img_8882

Vieglatlētika ir individuāla disciplīna, kur katrs cīnās par sevi. Tomēr dziļākā būtībā Luīze ir komandas spēlētāja, un tieši «Iesaukts armijā» laikā atklājies, cik svarīgi ir grūtos brīžos just, ka neesi viens, ka tev ir kāds, kurš atbalsta, un tu vari kādam būt noderīga.

No ikdienas darba pieredzes Luīze zina, ka lielas intensitātes treniņos būtiskākais ir noturēt grupu uz viena viļņa, lai neviens nepadotos. «Ja apstājas viens, sevi sāk žēlot vēl vairāki cilvēki. Tādēļ ir tik svarīgi just un motivēt grupu un katru tās dalībnieku kopējai plūsmai,» saka Luīze. Spēles laikā Luīze atklājusi, ka iespēja grūtībās atbalstīt kādu citu palīdz viņai pašai izturēt un pārvarēt sevi, iegūt otru, trešo un desmito elpu. «Mūsu mentors vērsa uz to uzmanību, sakot, cik būtiski ir atrast katram savu veidu, kas palīdz izturēt.»

«Zilās asinis»
Iepazīstot trīs Latvijas bruņoto spēku veidus un piedaloties pārbaudījumos to bāzēs, Luīze atzīst, ka lielākās simpātijas viņai izraisījuši Gaisa spēki. «Par aviatoriem teic, ka viņiem esot «zilās asinis», un tajā ir daļa patiesības. Man viņi likās īpaši, smalkāki par citiem. Bet, no otras puses, es saprotu, ka armijā bez spēcīgi attīstīta prāta vispār nav iespējams dienēt,» ir pārliecināta Luīze.

Pārbaudījumu laikā viņa novērtēja, ka sievietes prāts, loģika un miers dažkārt mēdz būt pārāks par vīriešiem piemītošo. Tāpat viņa ievēroja, ka fiziski stiprākie, kuri neapdomīgi iegulda lielu daļu sava spēka atsevišķās darbībās, ātrāk pagurst nekā tie cilvēki, kuri mazāku spēku prot dozēti patērēt ilgākā laika posmā.

Luīze atceras pārbaudījumu spēlē pavadītās naktis, kad vidējais miega daudzums nav pārsniedzis četras stundas. Viņa, kas agrāk nav varējusi gulēt, ja kāds krāc vai nav ērta guļvieta, nometnē, noliekot galvu uz spilvena, uzreiz iekritusi visdziļākajā miegā. «Pēdējās dienās dzelžainās disciplīnas ietekmē novēroju savādu sakritību, ko piedzīvoja arī citi pārbaudījumu dalībnieki. Ir melna nakts, gaiteņa galā atveras durvis, un mūs nāk modināt. Vēl ir vairākas sekundes, līdz šis cilvēks atnāks un pateiks pavēli: «Celties!», bet es jau esmu pamodusies brīdī, kolīdz viņš atvēra durvis,» atceras Luīze.

dama-img_8862

Pieņemt neparedzamību un neziņu
Gatavojoties pārbaudījumiem un runājot ar sev pazīstamiem armijas cilvēkiem, Luīze bija noskaidrojusi, ka turēšana neziņā, pārbaudījumu intensitātes vai ilguma palielināšana, neparedzamība ir veids, kā gatavo karavīrus. Reāli nonākot šādos apstākļos, Luīzei brīžiem prātā iezagusies doma: «Bet mēs taču neesam īsti karavīri! Kādēļ pret mums tā izturas?!» Tomēr ar laiku arī pie šīs totālās neprognozējamības pierod. «Iekšēji veidojas sajūta — lai kā tevi kāds censtos salauzt, to vairs nevar izdarīt, jo tu vienkārši neļaujies. Fiziski dari visu prasīto, bet netērē spēkus un enerģiju, iekšēji cīnoties vai meklējot taisnīgumu,» uzsver Luīze.

Vaicāta, kā viņa sev izskaidrojusi, kādēļ karavīri tiek mācīti un gatavoti psiholoģiski un fiziski smagos apstākļos, Luīze atbild, ka, būdama šajā procesā, viņa īsti to nav sapratusi, tomēr, izvērtējot pieredzēto, atzīst, ka šādi pārbaudījumi viennozīmīgi atsijā tos, kuri nav morāli stipri. «Karavīrus gatavo kara apstākļiem. Tādēļ arī mācībām jābūt tādām, lai šie cilvēki būtu pēc iespējas gatavāki profesionāli darboties tieši tik grūtos apstākļos, kuros nezini, kad varēsi paēst, pagulēt, cik vēl tev jānoskrien un kurā brīdī no jauna jādodas ceļā.»

Turēt doto vārdu
Pārbaudījumu sākumā Luīze ar vienu no «Iesaukts armijā» operatoriem noslēgusi derības — ja viņa iekļūšot finālā, daļēji noskūšot matus. «Es vārdu turēju,» smaidot saka Luīze un paceļ gaišās, garās matu šķipsnas no deniņiem. Un tur patiesi atklājas solījuma sekas gluži kā meitenei no «Pūķa tetovējuma».

«Iesaukts armijā» finālā iekļuva trīs projekta dalībnieki, un viņi visi toreiz vienlaikus ar prieku jutuši izbīli: «Vai tiešām mūs mocīs tālāk?» Un brīdī, kad tika teiktas svinīgās runas uzvarētājiem, Luīze, kas desmit dienas bija ar visām maņām klātesoša un gatava cīnīties, sēdēja, nespēdama noticēt, ka pēkšņi var vienkārši un mierīgi sēdēt. Tā vietā, lai uzmanīgi klausītos vai justu lepnumu, dzirdēja pati sevi prātojam: «Es jūtu, kā man vējš pūš gar ausi. Es to nekad iepriekš neesmu jutusi. Cik savāda sajūta!» Luīze pati smaida par sevi, ka tik svarīgā uzvaras brīdi viss, uz ko viņa spēja koncentrēt uzmanību, bija sajūtas, ko sniedza nupat noskūtie mati.

Lepna pārstāvēt NBS Mičiganā
Balvā par uzvaru pārbaudes spēlē «Iesaukts armijā» Luīze saņēma braucienu uz Mičiganas bruņoto spēku bāzi ASV. Domājot par tur gūto pieredzi, viņa atzīst, ka jutusies iedvesmota no tā, cik cieņpilna ir cilvēku attieksme pret militārās jomas pārstāvjiem Amerikā. «Man šķiet, tāda pamazām veidojas arī pret Latvijas armiju,» vērtē Luīze. Viņa jutusies lepna arī par to, cik godpilna ir Mičiganas kolēģu attieksme pret Latvijas bruņotajiem spēkiem. Pret kopīgo sadarbību un Latvijas karavīriem. Viņa, nosacīti būdama NBS spēku pārstāve, visa brauciena garumā baudījusi pastāvīgu uzmanību, cieņu un rūpes.

Luīzes brāļi, vērojot viņas darbošanos spēlē «Iesaukts armijā» un iestāšanos Zemessardzē, ir iedvesmoti rīkoties līdzīgi. Šobrīd viņi apgalvo, ka gribētu piedalīties līdzīgos pārbaudījumos, lai varētu teikt: «Redzi, māsa! Es arī tā varu!» Un droši vien ir vēl simtiem cilvēku Latvijā, kuri domā līdzīgi, pieņemot, ka militārā joma ir fiziskā spēka un izveicības pārbaudījums, iespējams, pat nenojaušot, ka cilvēka, arī karavīra spēks slēpjas viņa galvā un spējā pārvarēt un motivēt savu prātu.

Vakara jundā pēc 95 gadiem

Edīte Sondoviča

Foto — Gatis Dieziņš.

30. novembra pēcpusdienā laukums pie Latvijas Nacionālās aizsardzības akadēmijas ir saposts vakara jundai. Tajā izvietotas senas, gandrīz gadsimtu vecas fotogrāfijas. No tām veras jaunas skaistas sejas. Tie ir četrpadsmit 1919. gada septembrī dibinātās Kara skolas pirmie kadeti, kuri 1919. gada novembrī krita kaujā pie Vareļiem. Ierindā — 21. gadsimta kadeti no NAA. Vakara junda. Vienota ierinda. Tie, kuru uzvārdu nosauc, atsaucas. Ik pa brīdim atskan kritušā karavīra uzvārds. No ierindas skan atbilde: «Kritis par Latviju!» Viņi ierindā paliks mūžīgi. Pie fotogrāfijām spoži deg uguns piemiņai.

Melnās kafijas vakars

Svinīgajā rituālā tajā pēcpusdienā noraudzījās arī Latvijas armijas ģenerāļa Mārtiņa Hartmaņa meita dzejniece Astrīde Ivaska. Sava mūža 88. rudenī viņa kārtējo reizi pildīja ģimenes misiju — 2008. gadā pieņemto lēmumu par tēva ģenerāļa Mārtiņa Hartmaņa piemiņai iedibinātā Goda zobena pasniegšanu vislabākajam NAA absolventam leitnantam. Atgādināšu, ka M. Hartmaņa zobenu 1940. gada decembrī ģenerāļa aresta laikā konfiscēja čeka, tāpat kā pārējos viņa apbalvojumus, arī Lāčplēša Kara ordeni. Līdzekļus zobenu iegādei deva dzejniece  A. Ivaska un viņas brālis Juris Hartmanis, informātikas zinātņu doktors, profesors no ASV. Par to, lai zobens būtu identisks Latvijas armijas zobenam, rūpējās Latvijas patriots atvaļināts virsnieks Ēriks Priedītis. Līdz 1940. gadam Valsts prezidents zobenu pasniedza katram jaunajam leitnantam, Kara skolas absolventam.

Klāt svinīgais brīdis. Tiek nolasīta NBS komandiera ģenerālleitnanta Raimonda Graubes pavēle, un ierindas priekšā pie Astrīdes Ivaskas dodas NAA absolvents Jūras spēku leitnants Kaspars Pollaks, lai saņemtu godam nopelnīto augsto balvu. Droši un pārliecinoši skan viņa vārdi: «Savam godam, latvju slavai, Tēvzemei un brīvībai!»

Melnās kafijas vakars

Vēlāk, kad akadēmijas Tradīciju zālē pulcējās Melnās kafijas vakara dalībnieki, Kaspars Pollaks, uzsverot sava solījuma vārdu nozīmi, sacīja spožu uzrunu. Viņš sirsnīgi pateicās ģenerāļa M. Hartmaņa ģimenei gan savā, gan iepriekšējo Goda zobena saņēmēju vārdā. «Zobens, tāpat kā jebkurš cits apbalvojums, nav tikai skaists un spožs formas tērpa atribūts. Otra jebkura apbalvojuma, arī Goda zobena, puse ir uzliktā atbildība attaisnot to, ka saņēmējs ir šī apbalvojuma cienīgs. (..) Lai mūsu darbi un vārdi gan dienestā, gan civilajā dzīvē būtu virsnieka un karavīra goda cienīgi. Bet nepieciešamības gadījumā, ja tāda, nedod, Dievs, rastos, mēs mācētu un spētu ne tikai sacīt «Gods kalpot Latvijai!», bet arī krist par Latviju, par savu ģimeni, savu tautu.»

Vēlāk sarunā ar Kasparu uzzināju, kas veidojis šo jauno personību. Tēvs Vladislavs Pollaks dienējis Iekšlietu ministrijas Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienestā, bijis Ugunsdzēsēju daļas priekšnieks, pasniedzējs Ugunsdrošības un civilās aizsardzības koledžā. No dienesta atvaļinājies pulkvežleitnanta pakāpē. Diemžēl viņam nebija lemts piedzīvot brīdi, kad dēls saņēma pirmo virsnieka pakāpi un ģenerāļa M. Hartmaņa Goda zobenu. Kaspara māte Lolita Pollaka ir izdienas pensijā, bet turpina darbu Valsts policijā. Ar sievu Līgu Kaspars apprecējies Lāčplēša dienā 2011. gadā. «Abi esam Latvijas patrioti, gribam šeit audzināt savus bērnus, jo mīlam un cienām savu valsti.» Atzinīgus vārdus Kaspars veltīja studentu korporācijai «Fraternitas Cursica», kur, tāpat kā Jaunsardzē un akadēmijā, viņš guvis pārliecību par jaunatnes iesaistīšanas nozīmību tradīciju kopšanā. Jaunsardzē, atvaļinātā kapteiņleitnanta Gunāra Meļņa ieinteresēts, Kaspars izvēlējies nākotni saistīt ar Jūras spēkiem. Studējot Latvijas Jūras akadēmijā, viņam paraugs bijis jūras kapteinis Ilmārs Lešinskis, kas «ar savu nelokāmo Latvijas patriota un jūras virsnieka stāju raisīja apbrīnu katrā no jaunajiem virsniekiem».

Šobrīd leitnants Kaspars Pollaks ir Jūras spēku flotiles Patruļkuģu eskadras štāba un apgādes kuģa A-90 «Varonis» klāja komandas komandieris. Viņš ir arī jaunsargu vienības instruktors un turpina studijas Latvijas Jūras akadēmijā, maģistrantūrā.

Vakara noslēgumā A. Ivaske sacīja, ka arī viņas brāli iepriecinās ziņa, ka tēva piemiņu glabās vēl viena inteliģenta jauna virsnieka ģimene. «Mums nu ir piecas tādas ģimenes, kur goda vietā ir mūsu dāvātais zobens.»

Melnās kafijas vakars

Melnās kafijas vakarsKā katru gadu, arī šogad Latvijas Nacionālajā aizsardzības akadēmijā (NAA) tika atzīmēts Melnās kafijas vakars, kurā tiek godināti cīņās pret Bermonta karaspēku kritušie kadeti.

Melnās kafijas vakars sākās ar vakara jundu, kurā tika izsaukti NAA kadeti. Starp kadetu vārdiem tika izsaukti arī Latvijas Kara skolas kritušie kadeti, uz ko tika saņemta atbilde: «Kritis Brīvības cīņās par Latviju!» un piemiņai aizdedzināta lāpa ar uguni, kas tika atnesta no Brāļu kapiem.

Tradicionāli arī šogad tika pasniegts Latvijas armijas ģenerāļa, Lāčplēša Kara
ordeņa kavaliera Mārtiņa Hartmaņa Goda zobens. Šogad Goda zobens tika piešķirts 2014. gada labākajam NAA absolventam leitnantam Kasparam Pollakam, kas pēc NAA absolvēšanas dienestu turpina Jūras spēku flotilē.

Melnās kafijas vakars

Vakara turpinājumā tika baudīta tase cigoriņu kafijas ar rupjmaizi un ievārījumu. Pasākumu apmeklēja aizsardzības ministrs Raimonds Vējonis, Nacionālo bruņoto spēku komandieris ģenerālleitnants Raimonds Graube, kā arī goda viesi — ģenerāļa Mārtiņa Hartmaņa meita Astrīde Ivaska, kura pasniedza Goda zobenu, Latvijas Virsnieku apvienības biedri, Pļaviņu novada ģimnāzijas skolēni, Latvijas augstskolu paš­pārvalžu biedri un kadeti no ASV Vest­pointas un Norvēģijas militārajām aka­- dēmijām, kas Latvijā ieradušies studentu pieredzes apmaiņā un piedalās taktikas apmācībā.

Sagatavojusi NAA VG 3. klases speciāliste
kaprāle Jurāte Babre.
Foto — Gatis Dieziņš.

Kibernoziegumi — 21. gadsimta epidēmija bez vakcīnas

mil-cyberInterneta lietotāju skaita pieaugums (2001. gadā pasaulē bija 513 miljoni interneta lietotāju, 2014. gadā — vairāk nekā 2,7 miljardi), digitālo un sakaru tehnoloģiju arvien plašāka izmantošana civilajā un militārajā sektorā ir radījusi bezgalīgi plašu vidi kibernoziegumiem gan nacionālā, gan starptautiskā mērogā. Ir izveidojusies tā sauk­tā piektā karadarbības vide, kas eksistē līdzās klasiskajiem karadarbības laukiem uz sauszemes, jūrā, gaisā un kosmosā. Tā kā kibernoziegumu izcelsme ir relatīvi nesena, kiberdrošība vēl nav detalizēti izpētīta tās tehniskajā dimensijā. Baltie plankumi kiberdrošībā eksistē arī institucionālajā, tiesiskajā un politiskajā dimensijā. Tāpat nav skaidrības, kā kibernoziegumu kontekstā kvalificēt, sistematizēt mainīgos raksturlielumus, piemēram, kiberuzbrucēja un pasūtītāja identitāti, uzbrukuma realizācijas līdzekļus (privāts dators, serveru tīkls ar visā pasaulē izkaisītām stacijām u. tml.), uzbrukuma mērķus un rezultātus (vandalisms, propaganda, destabilizācija, diskreditācija, diversija, sabotāža, informācijas vai datu zagšana, pakalpojumu bloķēšana, elektronisko iekārtu darbības traucējumi (arī ieročos un kaujas tehnikā), infrastruktūras objektu darbības bloķēšana, finanšu noziegumi, cilvēku bojāeja utt.).

mil-cyber_warfare

Salīdzinājumā ar otru 21. gadsimta sērgu — terorismu — kibernoziegumiem digitālajās telekomunikāciju sistēmās raksturīgs vēl izteiktāks asimetriskums un neprognozējamība, ko pavada ļoti apgrūtināta izmeklēšana un juridisku pierādījumu vākšanas problēmas. Pie neveiksmīgas apstākļu sakritības terorists vientuļnieks ar nelielu klēpjdatoru, atbilstošām programmētāja zināšanām un pieslēgumu internetam var radīt gan civilajā, gan militārajā sektorā lielākus zaudējumus nekā vesela armija ar ultramoderniem ieročiem. Turklāt šis vientuļais noziedznieks visbiežāk netiek notverts. Neso­- dāmības apziņa darbojas kā spēcīgs dzinulis arvien jauniem indivīdiem vai noziedzīgām organizācijām veikt kiberuzbrukumus, ar minimālām investīcijām izraisot dažāda mēroga kaitējumu. Pat gadījumā, ja izdodas notvert kādas organizācijas nolīgtu kibernoziedznieku, viņš var apgalvot, ka darbojies pēc savas iniciatīvas, un īstais pasūtītājs tā arī paliks ēnā. Šādā situācijā paliek neatbildēti jautājumi — pret ko pavērst atbildes pasākumus? Kurā virzienā veikt preventīvas darbības?

Kamēr uz četrām tradicionālajām karadarbības vidēm attiecas vispārpieņemti karadarbības principi, karadarbību «piektajā vidē» līdz šim nav izdevies disciplinēt ar likumu normām. Tas nav pa spēkam pat ļoti bagātām valstīm un spēcīgām starptautiskajām organizācijām, kuras ir pakļautas kiberuzbrukumu draudiem, neskatoties uz to rīcībā esošajiem kiberspēkiem, kiberdrošības izcilības centriem, mācību kiberpoligoniem un visprogresīvākajām tehnoloģijām. Iespējams, valstiska mēroga centieni un privāto kompāniju kiberdrošības pasākumi nepieļauj vēl lielāku kibernoziegumu skaitu, tomēr pēdējo 15 gadu laikā kibernoziegumu skaits ir palielinājies ģeometriskā progresijā. Uzbrukumus caur elektronisko vidi līdz šim jau ir piedzīvojušas gan izpild­varas iestādes, gan militārie objekti un finanšu centri, gan mediji un starptautiskas organizācijas, kas ikdienas dzīvē izmanto datorus un pieslēgumu internetam. Uzbrukumu sekas ir postošas, vienalga, kā mēra kaitējumu — materiālā, tehniskā vai ētiskā izpratnē. Visniecīgākais force majeure kādā no jomām var radīt zaudējumus, taču kibernoziegumiem var būt lavīnas efekts, un to negatīvās sekas var izpausties ļoti ilgu laiku, ietekmējot starptautiskās attiecības, politiskos režīmus un nacionālo, reģionālo vai globālo ekonomisko stabilitāti.

Kiberkara specifika ir tik sarežģīta, ka pārredzamā perspektīvā nedz civilajā, nedz militārajā vidē, visticamāk, neizdosies apturēt kibernoziegumu epidēmiju. Kamēr vien pastāv datori un internets, ir pamatotas šau­bas, vai var izgudrot iedarbīgu un visiem piemērojamu vakcīnu pret kibernoziegumu epidēmiju. Pat radot ļoti gudru «labo» serveru armiju, neviens nevar garantēt, ka šī pati armija, inficēta ar bīstamu datorvīrusu, netiks pavērsta pret cilvēkiem, valstīm, starptautiskām organizācijām utt. Tādējādi kibernoziegumus var ierindot starp liekākajiem cilvēces apdraudējumiem mūsdienās, un šis drauds saglabāsies un turpinās izplatīties. Tiem, kas pieņem lēmumus kiberdrošības jautājumos, jāpatur prātā skaudra atziņa, ka kibernētiskie uzbrukumi skar ne tikai nacionālo, bet arī starptautisko līmeni, pa interneta kanāliem šķērsojot okeānus un kontinentus. Tādēļ kiberdrošības pasākumi nacionālā un starptautiskā mērogā ir stratēģiska prioritāte. Piemēram, datorvīruss «I love you», kas interneta vidē tika palaists 2001. gadā, esot nodarījis zaudējumus 10 miljardu dolāru vērtībā. Līdzīga apmēra zaudējumus esot izraisījis arī 1988. gadā aktivizētais vīruss «Morris worm». Taču šie aprēķini ir tikai aptuveni. Zīmīgi, ka atklātajos informācijas avotos pēdējos gados pastrādāto kibernoziegumu izraisītās sekas netiek iztirzātas. Klusēšanai ir iemesli. Potenciālie kibernoziedznieki nekad nepārstāj meklēt vājās un uzlaužamās vietas «uguns mūros», kas aizsargā valstu, organizāciju, kompāniju vai atsevišķu kaujas bezpilota lidaparātu sakaru sistēmas.

Pēc ārvalstu preses materiāliem sagatavojusi
kapteine Vizma Kaļčeva.
Foto — http://jakartagreater.com;
www.euractiv.com/infosociety.