Vienmēr klātesoši, vienmēr līdzās.

Džoanna Eglīte

Foto — kaprāle Vita Kubiņeca un no RJC arhīva.

Karavīru nakts

Tumšs 7. novembra vakars. Lietus aizvien pieņemas spēkā. Ādažu militārās bāzes ierindas laukumam tuvojas saujiņa cilvēku, lai ieņemtu goda vietu līdzās Kritušo karavīru piemineklim, kas uzstādīts viņu bojāgājušajiem dēliem, vīriem un tēviem. Abpus šo cilvēku ceļam, godinot piemiņu, ierindā stāv Sauszemes spēku kājnieku brigādes vienības un karavīri no ASV un Norvēģijas bruņotajiem spēkiem, kuri šobrīd pie mums atrodas mācībās un pievienojušies pasākumam, lai izrādītu cieņu. Ir kluss. Rāmi deg simtiem sveču karavīru rokās, un gaisā virmo kas vairāk par tuvu vienotību un bijību. Silta piederības sajūta, kas mijas ar gaišām skumjām. Nupat vietējā kapelā noturēts dievkalpojums par misijās ārpus Latvijas kritušajiem, un nu visi ir kopā klusuma brīdī zem rudenīgi melnām Latvijas debesīm. Tiek nolasīti karavīru vārdi un neliels
atgādinājums par katru, kā un kur viņš gājis bojā. Par katru tiek pateikts, ka šis cilvēks ir un vienmēr būs savas rotas vai vienības karavīrs, ar savu dienesta pakāpi un amatu. Pieminot Latvijas neatkarības gados bojāgājušos karavīrus, jau sesto gadu tiek atzīmēta Karavīru nakts.

pieminai

Ja šie puiši būtu līdzās, tad, visticamāk, mulstu no tik lielas un nedalītas uzmanības, bet justos aizkustināti, zinot, ka viņi vienmēr ir klātesoši savu biedru — karavīru folklorā, jokos, rituālos — visparastākajā ikdienā. Viņi vienmēr ir savējie, lai arī fiziski vairs nebūdami līdzās. «Jaunajiem karavīriem mūsu kritušie ir daļa no vienības vēstures, kuras apzināšanās rada piederības sajūtu un stiprina kaujas garu,» saka kapteinis Agris Robežnieks, Sauszemes spēku kājnieku brigādes Kaujas atbalsta bataljona Militārās izlūkošanas rotas komandiera vietnieks. «Bet tiem, kuri ar šiem puišiem kopā dienējuši, atmiņas ir gabaliņš no pašu būtības un dzīves.»

Vienības, kurās reiz dienēja bojāgājušie karavīri, un to sastāvs gadu gaitā ir mainījies, bet viņu piemiņas nozīme nav mazinājusies. «Piemiņa ir karavīru dvēsele. Ja zūd piemiņa, kaut kas būtisks un cilvēcisks mūsos iet bojā,» ir pārliecināts pulkvedis Mārtiņš Liberts, Sauszemes spēku kājnieku brigādes komandieris.

Kad krīt savējie
«Tikai nerakstiet neko saldsērīgu, karavīrus ļoti viegli iespējams aizkustināt,» saka Agris Robežnieks. Viņš pats dienējis kopā ar trijiem misijās bojāgājušajiem vienības karavīriem: kaprāli Dāvi Baltābolu, seržantu Voldemāru Anševicu un dižkareivi Andreju Merkuševu.

2009. gadā Agris Robežnieks piedalījies misijā Afganistānā kopā ar Voldemāru Anševicu un Andreju Merkuševu. «Emocionāli ļoti grūts brīdis iestājās tūlīt pēc notikušā. Divi puiši ir gājuši bojā, bet nekas cits neapstājas. Tajā dienā un tajā stundā tev ir jāturpina dienēt un pildīt uzdevumu.»

Agris Robežnieks teic, ka vienīgās zāles šādā situācijā ir darbs, aizņemtība. Tikpat būtiski ir kritušo piemiņas brīži, jo tie ļauj izsērot jeb izdzīvot citādi neatļautās jūtas. «Karavīri ļoti nelabprāt runā par šādiem notikumiem. Šī pieredze ir ļoti personiska, un ar to nedalās.» Tomēr viņš atzīst, cik būtiski toreiz Afganistānā bijis piedalīties kapelāna aizlūgumā par kritušajiem. «Starp amerikāņu kolēģiem, ar kuriem kopīgi aizsargājām kaujas posteni no afgāņu nemierniekiem, arī bija bojāgājušie. Toreiz amerikāņi atrada mācītāju, kurš runāja gan krieviski, gan angliski un novadīja dzīvi palikušajiem aizlūgumu par tiem, kuru vairs nebija starp mums.»

Īsi pirms šī gada Karavīru nakts sarunā par septiņiem misijās bojāgājušajiem Agris Robežnieks ikreiz piemin savējos, līdzīgi kā rīkotos katrs karavīrs, kuš personīgi pazīst kādus citus puišus no bojāgājušajiem. Tomēr šajā personīgajā pieredzē ir kas vairāk — kaut kas par ikvienu no viņiem.

Bez sēru rāmjiem un melnām lentēm
Dodoties misijā, katrs karavīrs apzinās tās bīstamību. Lai mazinātu satraukumu un vairotu optimismu, karavīri pirms šādiem notikumiem mēdz kopīgi jokot. Viens no šādiem jokiem izskanēja pirms 2009. gada Afganistānas misijas. Apsverot iespēju, ka no kaujas var nepārnākt, puiši prātoja — ja nu tā notiek, viņu bildi nekādā ziņā nedrīkst likt sēru rāmī ar melnām lentēm. «Tikai zelta! Jo mēs taču esam to pelnījuši,» ar smaidu atceras Agris Robežnieks. Kritušo puišu — arī to, kuri gājuši bojā citos gados un misijās, — bildēm patiesi ir zeltaini, dzīvespriecīgi rāmji. Agris Robežnieks glabā savas vienības bojāgājušo personiskās lietas: izšautas 40 mm munīcijas čaulītes jeb kaujinieku glāzītes, sarkanbalt­sarkano karogu ar misijas karavīru parakstiem, seržanta Voldemāra Anševica apvidus karti, kuru viņš neilgi pirms bojāejas iedeva Agrim «uz laiku paglabāt». Voldemā­- ram, visticamāk, nebija ne jausmas, cik uzticami tā turpmāk tiks glabāta.

Ķivere, kas kā trofeja atvesta pēc mācībām Norvēģijas bruņotajos spēkos un kuras iegūšanā piedalījās visi trīs Militārās izlūkošanas rotas kritušie karavīri, nu jau tradicionāli kļuvusi par trauku, no kura tiek malkoti dzērieni visos svarīgākajos Militārās izlūkošanas rotas pasākumos. «Caur šo ķiveri mums iet visi prieki un bēdas. Visas jaunās pakāpes, apbalvojumi, uzšuves vai pabeigti kursi. Trešais tosts nemainīgi ir par bojāgājušajiem karavīriem,» saka Agris Robežnieks.

Karavīru nakts tiek atzīmēta valsts svētku mēnesī novembrī, bet Agra Robežnieka rotā ir arī tradīcija bojāgājušos biedrus pieminēt 1. maijā, datumā, kad  divi no biedriem krita kaujās Afganistānā. Šajā dienā kopā pulcējas esošie un bijušie karavīri, radinieki un karavīri no citām vienībām, lai apciemotu savu biedru kapavietas. Visa gada garumā viņu ģimenes nemainīgi tiek iesaistītas un aicinātas uz NBS un Saus­zemes spēku pasākumiem. Daudzi no vīriem, kas dienējuši kopā ar bojāgājušajiem, joprojām uztur saik­nes ar viņu ģimenēm. «Tas droši vien ir daudz svarīgāk mums pašiem, nekā puišiem, kuru vairs nav starp mums. Šī piemiņas glabāšana ļauj ikvienam karavīram just un apzināties, ka viņš, lai kas arī notiktu, var būt drošs, ka netiks aizmirsts un viņa tuvinieki vienmēr jutīs NBS biedru atbalstu. Viņi vienmēr būs piederīgi,» uzsver Agris Robežnieks.

Simtiem svecīšu novembra naktī
Aizdomājies par jautājumu, vai karavīra bojāeja ietekmē pasaules skatījumu tiem, kuri cīnījušies vai bijuši viņam līdzās un palikuši dzīvi, Agris Robežnieks atzīst, ka mainās realitātes un vērtību izpratne. «Mazāk laika tiek tērēts ārišķīgiem, nebūtiskiem sīkumiem. Tu vairs nestaigā pa mākoņiem un nebūvē nereālus debesskrāpjus. Tu esi uz zemes. Un apzinies, ka jādara viss iespējamais, lai mazinātu risku līdzīgā situācijā. Šāda pieredze ļauj apzināties, ka karavīri jāapmāca un jāsagatavo vēl rūpīgāk un nopietnāk. Tāpēc es saku jaunajiem, ka vispirms ir jāizpilda uzdevums un tikai tad var domāt par ēšanu, nevis otrādi,» teic Agris Robežnieks.

Karavīru naktī no balta ekrāna uz sanākušajiem lūkojas misijās kritušie karavīri: virsleitnants Olafs Baumanis, dižkareivis Vitālijs Vasiļjevs, dižkareivis Gints Bleija, dižkareivis Edgars Ozoliņš, dižkareivis
Andrejs Merkuševs, seržants Voldemārs Anševics, kaprālis Dāvis Baltābols. Klāt-esošo domās ir vēl citi — tie, kuri gājuši bojā mācību uzdevumos, jo arī viņu piemiņa ir svēta un godājama katram karavīram. Noslēdzot Karavīru nakti, pie Kritušo karavīru pieminekļa deg simtiem svecīšu — mazas mirdzošas piemiņas zīmes pret nemainīgo rudens nakts tumsu.

Ce­ļa­mai­ze ka­ra­vī­riem Iz­rā­de «Heavy Me­tal» Ģer­trū­des ie­las te­āt­rī *

Ie­va An­še­vi­ca

Mo­to: Mū­žam sau­le de­be­sīs mir­dzēt ne­ap­stās,
Mū­žam lat­vju bā­le­li­ņi sve­šos ka­ros jās,
Mū­žam vi­ņi sa­vas mā­jas vai­rāk ne­re­dzēs,
Mū­žam vi­ņu gai­tas tau­tas dzies­mā pie­mi­nēs.

To, ka šā­da iz­rā­de top, es zi­nā­ju. Iz­rā­de par no­ti­ku­miem 2009. ga­da 1. mai­jā Af­ga­nis­tā­nā, Ba­ri Alai. Ne­zi­nā­ju, kā­dā for­mā un vei­dā.

Kas tad bi­ja 2009. ga­da 1. maijs? Vis­pre­cī­zāk bū­tu teikt — die­na, kad Lat­vi­ja uz­zi­nā­ja, ka zem no­sau­ku­ma «Mie­ra uz­tu­rē­ša­nas mi­si­ja» mū­su ka­ra­vī­ri pa­tie­sī­bā ir ie­sais­tī­ti ka­rā. Die­na, kad uz­zi­nā­jām, ka ka­ra­vī­ru teik­tais — «Af­ga­nis­tā­nā ir kar­sti» — uz­tve­rams pār­nes­tā no­zī­mē. Die­na, kad sma­gā kau­jā kri­ta di­vi Lat­vi­jas ar­mi­jas ka­ra­vī­ri.

Pirms pirm­iz­rā­des ti­ku iz­la­sī­ju­si un no­klau­sī­ju­sies vi­sas in­ter­ne­tā at­ro­da­mās in­ter­vi­jas ar iz­rā­des vei­do­tā­jiem. Jā­sa­ka go­dī­gi, iz­klau­sī­jās daudz­so­lo­ši un ce­rī­gi, lai arī mā­ca ba­žas. Ba­žas par vei­du un for­mu. Bi­ja ļo­ti bie­dē­jo­ši do­ties uz iz­rā­di. Bail ie­rau­dzīt mi­ru­šos at­dzī­vo­ja­mies ak­tie­ros.

Ap­zi­no­ties sa­vu at­bil­dī­bu uz­rak­stīt sa­prā­tī­gi un sa­ka­rī­gi sa­vu vie­dok­li, iz­rā­di es ska­tī­jos di­vas rei­zes. Pirm­iz­rā­dē un 17. ap­rī­lī, kad tā ti­ka spē­lē­ta ce­tur­to vai piekt­o rei­zi. Abas rei­zes zā­lē bi­ja daudz ka­ra­vī­ru. Gan tie, kas jo­pro­jām dien, gan ve­cie — nu jau pen­si­onē­tie bru­ņo­to spē­ku ka­ra­vī­ri. At­pa­zīt vi­ņus ska­tī­tā­ju rin­dās ir vieg­li — acīs sprie­dze un sā­pes. Viss augums, gai­ta un «acis skaus­tā» lie­ci­na, ka vi­ņi ir ga­ta­vi iz­lē­mī­gai rī­cī­bai ik mir­kli. Kā līdz mak­si­mu­mam no­sprie­go­ta at­spe­re. Tā­di bi­ja arī ak­tie­ri pirm­iz­rā­dē. Bi­ju pat pār­steig­ta, cik ļo­ti jaun­ie ak­tie­ri — An­ta Aizu­pe, Aigars Api­nis, Kār­lis Krū­miņš, Kris­taps Ķe­se­lis — ir spē­ju­ši no­la­sīt šo ka­ra­vī­rus vi­sur un vien­mēr rak­stu­ro­jo­šo ķer­me­ņa va­lo­du. Pat brī­žos, kad ir it kā at­slā­bums un at­pū­tas laiks, vi­ņi ar­vien ir simt­pro­cen­tu ga­ta­vī­bā re­aģēt uz pēk­šņiem, vēl ne­zi­nā­miem un ne­pa­re­dza­miem no­ti­ku­miem.

Iz­rā­de sā­kas vēl pirms sā­ku­ma. Jau ie­ejot ska­tī­tā­ju zā­lē, re­dzams, ka di­vi pui­ši spē­lē gal­da te­ni­su. Pirm­iz­rā­dē pub­li­ka šķiet ie­in­te­re­sē­ti to vē­ro­jam, bet ap­rī­ļa iz­rā­dē jau ir daudz vien­kār­šāk — lie­la da­ļa pub­li­kas ig­no­rē no­tie­ko­šo, vēl ap­sprie­žo­ties par kur­pēm, stā­diem, aiz­do­to piec­īti, brī­žiem ne­ap­mie­ri­nā­ti iz­sa­ko­ties par ši­tā­du te­āt­ri. Nu ja, viss glu­ži kā dzī­vē — ka­ra­vī­ri da­ra sa­vu dar­bu, sa­bied­rī­ba tam ne­pie­vērš uz­ma­nī­bu vai at­li­ci­na uz­ma­nī­bas drus­kas ar ga­ta­vu vēr­tē­ju­mu.

Iz­rā­des lai­kā, ma­nu­prāt, ir ļo­ti la­bi at­ai­no­tas sav­star­pē­jās ka­ra­vī­ru at­tie­cī­bas — kā sī­po­lam no­lo­bot virs­kār­tas, ra­do­šā bri­gā­de An­dre­ja Ja­ro­vo­ja va­dī­bā ir spē­ju­si tikt līdz ka­ra­vī­ru īs­ta­jai bū­tī­bai, ne­sa­pi­no­ties cie­ta­jā, ne­pie­vil­cī­gi sa­kal­tu­ša­jā un vie­tām bo­jā­ta­jā virs­kār­tā. Pro­to­ti­pi nav ko­pē­ti pil­nī­bā, tē­li ir it kā iz­jauk­ti, sa­jauk­ti un sa­lik­ti pa jaun­am. Ne­viens no cil­vē­kiem nav at­pa­zīs­tams kon­krē­ti. Un la­bi, ka tā.

Ak­tie­ri, rak­stu­ro­jot un ie­zī­mē­jot iz­rā­des tē­lus, daudz pa­sa­ka ka­ra­vī­ru vār­dā. Ma­ni prie­cē šīs ru­nas. Ir la­bi, ka ak­tie­ris, ku­ru ska­tī­tājs uz­klau­sa lab­prāt, iz­sa­ka ka­ra­vī­ra re­dzē­ju­mu, jo ka­ra­vī­ri nav tā at­vēr­tā­kā tau­ta, ja jā­ru­nā ir par vi­ņiem paš­iem, bet viens pats ser­žants La­piņš no la­bi zi­nā­mās Ga­ta Šmi­ta fil­mas ne­spēs aiz­pil­dīt iz­prat­nes un sa­skar­smes va­ku­umu starp ka­ra­vī­riem un «ci­vi­la­jiem» (tā ka­ra­vī­ri sauc ci­vil­ie­dzī­vo­tā­jus).

At­zi­nī­gi vār­di jā­vel­ta arī ka­ra­vī­ru ik­die­nu, sa­dzī­vi un sav­star­pē­jās at­tie­cī­bas ilus­trē­jo­ša­jām ainām.

Ta­ču, no­ska­to­ties pirm­iz­rā­di, ma­ni pār­ņē­ma viens mil­zīgs jau­tā­jums — ko no tās uz­tvē­ra tie ska­tī­tā­ji, kam ne­bi­ja ne­kā­da sa­ka­ra un priekš­sta­ta par lat­vie­šu ka­ra­vī­ru dar­bu OMLT (Ope­ra­ti­onal Men­tor and Li­ai­son Te­am — Af­ga­nis­tā­nas Na­ci­onā­lās ar­mi­jas ap­mā­cī­ša­nas gru­pa) Af­ga­nis­tā­nā? Par ka­ra­vī­riem ir skaidrs — vi­ņi nā­ca re­dzēt TOS no­ti­ku­mus, un tos vi­ņi arī re­dzē­ja. Kā pēc ap­rī­ļa iz­rā­des man ap­lie­ci­nā­ja pui­sis no ot­rās OMLT mi­si­jas — viņš nā­cis ska­tī­ties, vai ir at­ai­nots tie­ši tas, kas no­ti­ka. Jā, esot. Ti­kai ir sva­rī­gi at­zī­mēt, ka ka­ra­vī­ri zi­na arī vi­sas no­klu­sē­tās stās­ta da­ļas. Zi­na vi­su pus­pa­teik­to tei­ku­mu ot­rās pus­es. 1. maijs bi­ja pirm­ā rei­ze, kad Lat­vi­jas ka­ra­vī­ri kri­ta sma­gas kau­jas lai­kā. Tā­pēc tā, pro­ti, kau­ja ir daudz un ni­an­sē­ti ap­spries­ta sa­vā star­pā. «Po­lit­in­for­mā­ci­ju», kā kāds pa­zīs­tams ka­ra­vīrs rak­stu­ro­ja iz­rā­dē eso­šās vie­dok­ļu dis­ku­si­jas, ka­ra­vī­ri laiž gar ausīm. To vi­ņi jau zi­na. Ar to vi­ņiem jā­sa­dzī­vo ik­die­nā. Bet ci­tiem ska­tī­tā­jiem? Pie­mē­ram, vi­dus­sko­lē­niem, ku­ri bi­ja at­brau­ku­ši uz iz­rā­di? Ko vi­ņi dzir­dē­ja?

Tēls, kas iz­rā­des sā­ku­mā ska­tī­tā­ju uz­ru­nā pir­mais (at­vei­do Kār­lis Krū­miņš) — «Es gri­bē­ju kļūt par ka­ra­vī­ru… », vie­dok­ļu kon­fron­tā­ci­jas pos­mā pos­tu­lē: «Tā­li­bi ir Af­ga­nis­tā­nas bēr­ni, vi­ņiem ir tie­sī­bas uz šo zem­i.» Tai brī­dī man gri­bas kā sko­lā ie­sauk­ties: «Sē­dies, di­vi!», jo mā­jas darbs jeb pirms iz­rā­des rek­lā­mā paus­tais ap­gal­vo­jums par pla­šo iz­pē­tes dar­bu acīm­re­dzot nav bi­jis ga­na pie­tie­kams. Grū­ti no­ti­cēt, ka ka­ra­vī­ri, ar ku­riem ti­ka ru­nāts, un ma­te­ri­āli, kas ir pē­tī­ti, tik vien­pu­sī­gi rak­stu­ro­ju­ši tā­li­bus. Mū­su ka­ra­vī­ri ir re­dzē­ju­ši vi­ņus vai­gā. Ne­re­ti vien mū­sē­jie pa­ši at­zīst, ka starp tā­li­biem af­gā­ņu nav. Kā­pēc re­ži­sors un ak­tie­ri nav pē­tī­ju­ši, kas ir tā­li­bi? Kā­pēc nav uz­dots jau­tā­jums — kā vār­dā af­gā­ņi at­bal­sta tā­li­bus? Pa­ši ka­ra­vī­ri tī­ri la­bi zi­na at­bil­di — af­gā­ņiem ir bail. NA­TO aizies, tā­li­bi pa­liks, un, kas tad no­tiks, nav grū­ti prog­no­zēt. Tie­ši tā ir va­ra, ar kā­du tā­li­bi no­tur un pie­vērš sev af­gā­ņus — mier­mī­lī­gu zem­nie­ku tau­tu, ku­ras lie­lā­kā vēl­me ir miers. Ap­kopt zem­i un dzī­vot mie­rā.

Vai tas ir Lat­vi­jas vēs­tu­ris­kais ste­reo­ti­pi­zā­ci­jas kom­plekss — vi­sās si­tu­āci­jās sa­mek­lēt la­bo un slik­to? Vai iz­vē­le pa­tie­šām ir starp di­viem — la­bie ame­ri­kā­ņi un slik­tie tā­li­bi vai arī tā­li­bi, brī­vī­bas un ne­at­ka­rī­bas cī­nī­tā­ji, un ļau­nie, mant­kā­rī­gie ame­ri­kā­ņi?

Aiz­kai­ti­nā­ju­mā, ka iz­rā­de to­mēr pār­vēr­tu­sies par kār­tē­jo stās­tu, kurš aiz­stāv vie­dok­li, ka af­gā­ņu tau­tas «tra­dī­ci­ja» ir pa­ze­mot mei­te­nes un sie­vie­tes, un at­tē­lo tā­li­bus kā brī­vī­bas cī­nī­tā­jus, at­nā­ku­si mā­jās, es ie­ra­kos bez­ga­lī­ga­jās in­ter­ne­ta dzī­lēs. Un at­ra­du — fo­to­grā­fi­jas no pa­gā­ju­šā gad­sim­ta seš­des­mi­ta­jiem ga­diem — Af­ga­nis­tā­na, pirms ti­ka ie­rau­ta ka­rā, pa­rā­da tā­du zem­i, kā­du to re­dzēt ir ne­ēr­ti. At­tīs­tī­ta, iz­glī­to­ta valsts ar pat ļo­ti eiro­peis­ki ģēr­btiem cil­vē­kiem. Mei­te­nes sko­las for­mās ba­ri­ņā nāk no sko­las, stu­den­ti lek­ci­jās… Ir ļo­ti grū­ti ie­zī­mēt skaid­ras lī­ni­jas par to, kas no­tiek Af­ga­nis­tā­nā, ja pus­es ir vai­rāk ne­kā di­vas. Ja šo­die­nas Af­ga­nis­tā­nu uz­lū­ko ne­vis kā dī­vai­nu, mums ga­lī­gi ne­pie­ņe­ma­mu tra­dī­ci­ju zem­i, bet gan kā zem­i, ku­rā cil­vē­ki ga­du des­mi­tiem ir dzī­vo­ju­ši ka­ra ap­stāk­ļos, bez iz­glī­tī­bas, bez at­tīs­tī­bas ie­spē­jām, kur vie­tē­jā ga­rīdz­nie­ka teik­tais vārds ir vie­nī­gā gais­mas sve­ce, lai arī daudz­viet no tok­sis­ki in­dī­ga, nā­vē­jo­šus dū­mus iz­pla­to­ša ma­te­ri­āla.

Pa­snie­dzot tā­li­bus nu glu­ži kā brī­vī­bas cī­nī­tā­jus un mū­su ka­ra­vī­rus kā ag­re­so­ra at­bal­stī­tā­jus, ko lu­gā glu­ži skaid­ri pa­už ak­tie­ris, teik­dams «NA­TO uz­bru­ka Af­ga­nis­tā­nai», at­kal sa­sto­pa­mies ar lie­las sa­bied­rī­bas da­ļas ste­reo­ti­pis­ko, ta­jos pa­šos in­ter­ne­ta ko­men­tā­ros pla­ši ti­ra­žē­to vie­dok­li par Lat­vi­jas ka­ra­vī­riem kā ie­bru­cē­jiem jeb… oku­pan­tiem.

Kopš pirm­iz­rā­des lu­ga ir mai­nī­ju­sies. Po­lit­in­for­mā­ci­ja ir stip­ri pa­re­di­ģē­ta. Acīm­re­dzot at­stā­tais ir tas, ko ra­do­šā ko­man­da ir uz­ska­tī­ju­si par bū­tis­kā­ko. Rak­stā es­mu ci­tē­ju­si ti­kai tos tek­stus, kas ti­ka ru­nā­ti arī ot­ra­jā iz­rā­dē. Un to­mēr — kas tas ir? Vai vēs­tī­jums par to, ka mēs tur esam lie­ki? Vai iz­rā­des ra­do­šās ko­man­das mēr­ķis bi­ja pa­teikt, ka mū­su pui­šu svied­ri, ve­se­lī­ba, ner­vi un at­do­tās dzī­vī­bas ir bez­vēr­tī­gas?

Pē­dē­jo mē­ne­šu no­ti­ku­mi Uk­rai­nā ir mai­nī­ju­ši sa­bied­rī­bas at­tiek­smi pret ka­ra­vī­riem.  Ap­tau­jas rā­da, ka ie­dzī­vo­tā­ji at­bal­sta bru­ņo­to spē­ku at­tīs­tī­bu un valsts bu­dže­ta ie­gul­dī­ša­nu ta­jos. (Vēl jau mēs va­ram ti­kai mi­nēt, vai NA­TO un tie­ši ASV bū­tu at­sau­ku­šās tik ope­ra­tī­vi uz aici­nā­ju­mu past­ip­ri­nāt sa­vu at­bal­stu Krie­vi­jas ne­prog­no­zē­­- ja­mās at­tiek­smes dēļ, ja Lat­vi­ja mi­si­jās ne­pie­da­lī­tos, ja mū­su pui­ši ne­bū­tu cī­nī­ju­šies ple­cu pie ple­ca ar ame­ri­kā­ņiem, ja…) To­mēr daudz skaud­rāks, arī iz­rā­dē paus­to ide­ju dēļ, ie­zī­mē­jas jau­tā­jums — vai mēs, Lat­vi­jas ie­dzī­vo­tā­ji, uz­ti­ca­mies sa­viem ka­ra­vī­riem? Mū­su sen­či vi­ņus pa­va­dī­ja ar uz­mun­dri­nā­ju­miem, zie­diem, bra­šām dzies­­- mām un sir­snī­giem vē­lē­ju­miem. Vai šo­dien mēs ar ne­gan­to, aiz­do­mu pil­no at­tiek­smi pret Lat­vi­jas ar­mi­ju ne­iz­vel­kam nag­las no žo­ga, kam mūs jā­sar­gā?

Ka­ra­vī­ri ik die­nu un ik mir­kli ne­zi­na, kad, ci­kos un vai at­grie­zī­sies mā­jās. Ir zi­nāms ap­mē­ram, bet par 100% ne­kad. Jo ka­ra­vīrs ir dar­bā 24 stun­das die­nā, 7 die­nas ne­dē­ļā. Ga­tavs dzī­vot un mirt par sa­vu val­sti, sa­vu zem­i, par sa­vas valsts pil­so­ņu mie­ru.

Kas ir tā ce­ļa­mai­ze, ko līdz­i mū­su ka­ra­vī­riem, ik rī­tu do­do­ties uz die­nes­ta vie­tu, dod sa­bied­rī­ba? Un kas ir tā, ko iz­ce­pu­ši iz­rā­des «Heavy Me­tal» vei­do­tā­ji? Vai šī iz­rā­de ir tilts starp ka­ra­vī­riem un Lat­vi­jas sa­bied­rī­bu vai to­mēr Dien­vi­du til­ta pirm­ā kār­ta? Vai var­būt kom­pli­cē­tais, līdz ab­sur­dam bai­sais no­ti­kums bi­ja pār­ņē­mis ra­do­šās ko­man­das prā­tus un, kon­cen­trē­jo­ties uz no­ti­ku­ma at­ai­no­ša­nas pa­tie­su­mu, lie­lais vēs­tī­jums pa­li­ka ot­ra­jā plā­nā? To es ne­kad ne­uz­zi­nā­šu un ne­sa­pra­tī­šu. Pā­rāk per­so­nīgs šis stāsts.

* Raksts publicēts žurnālā «Teātra Vēstnesis», 2014/2.

Izrādes «Heavy Metal» radošā grupa
Ģertrūdes ielas teātrī izvirzīta šā gada «Spēlmaņu nakts» balvai nominācijā «Gada kustību mākslinieks».

Izrāde šogad paredzēta 27. novembrī un
3. decembrī.

Gaismas vienojošais spēks

Lāčplēša dienas pievakarē sveču liesmu tērcītes Brāļu kapos saveda kopā visas paaudzes. Pie Latvju Mātes tēla un kapu kopiņām sagūla ziedi abos pasaules karos kritušo karavīru piemiņai. Jau tālajos 20. gadsimta septiņdesmitajos gados tautas sirdsapziņas dzejnieks Ojārs Vācietis šai svētajai piemiņas vietai veltīja vārdus: «Mana baltā un mierīgā Māt, / Drīz jau leduspuķes vien ziedēs te, / Es tās ņemšu un nesīšu tev / Arī tad, ja pa ceļam tās izkusīs.»

robezsardze

Balts mārtiņrožu klēpis pie Brīvības pieminekļa akmenī kaltās ierindas un svecīšu tūkstoši Daugavmalā — tautas pateicība saviem karavīriem. Skolotāji ar saviem skolniekiem ne tikai no Rīgas, vectēvs ar mazdēlu pie rokas, jauna ģimene ar četriem bērniņiem, mazākais vēl ratiņos, priecīgi māj karavīru orķestrim, kas noslēdz tradicionālo parādi pie Brīvības pieminekļa. Ar lepnumu cilvēki vēroja svinīgo godasardzes maiņu un vienojās tautas lūgsnā «Dievs, svētī Latviju!». Brīžiem Lāčplēša dienas norises vietās uz mirkli iestājās klusums, «tāds klusums, kuram pāri stāvēt / vien sena tautas dziesma drīkst» (O. Vācietis). Un Dobeles zemessargu vīru ansamblis dzied par bāleliņu un div’ dūjiņām, par Latvijas baltajiem bērziem un latviešu valodu, kurai mūžam būt. Dziesma izskan kā zvērests, kā apliecinājums pārliecībai, ka mēs būsim, ka turpināsimies savos bērnos un mazbērnos, kuri tobrīd liek sveci un baltu puķi savu senču piemiņai. Un es noticu, ka tā būs. Noticu, jo to esmu jutusi ik pavasari, esot kopā ar desmit Ziemeļ-  vidzemes skolotājiem un skolēniem, Cēsu Skolnieku rotas karoga tradīciju kopējiem. Šoruden izlasīju arī mazpulcēnu darbus par Latvijas karavīriem laikmetu griežos, kā arī apskatīju skolēnu zīmējumus — veltījumu mūsu robežsargiem viņu 95. gadskārtas svētkos. No sirds priecājos, kad klausījos, cik kaismīgi un pārliecinoši par Ojāru Vācieti stāstīja 9. klases skolnieks Maikls Stubailovs no Strautiņu pamatskolas. Viņš vēlas līdzināties savam dižajam novadniekam un arī raksta dzejoļus.

Piedaloties Valsts robežsardzes 95. gadadienas sarīkojumā Latvijas Kara muzejā, vēroju bērnus no visas Latvijas, to, ar kādu interesi viņi klausījās robežsargu stāstījumā par savu ikdienas darbu, iepazinās ar ekipējumu un robežsargu palīgiem — gudrajiem dienesta suņiem. Muzejā skanēja priecīgas bērnu balsis, un direktore Aija Fleija ar lepnumu atzina, ka robežsargi pirmie ievadīja Lāčplēša dienai veltīto plašo programmu, ko veidojis muzeja kolektīvs ar saviem aktīvistiem.

6. novembrī jaunos patriotus no visas Latvijas sagaidīja Balvu novads. Sava novada vēsture un cilvēku likteņstāsti atspoguļojās bērnu veidotajās prezentācijās. Īpaši uzteicams ir Tirzas pamatskolas skolotājas Noras Kalvītes un viņas vadīto mazpulcēnu veikums par triju vidzemnieku dzimtu karavīriem. Lielu darbu, izzinot sava pagasta vēsturi 20. gs. septiņdesmitajos un astoņdesmitajos gados veica skolotājas māte, strēlnieka Rūdolfa Ceriņa meita, ilggadējā Tirzas skolas direktore Dzintra Ceriņa. Jaunu pavērsienu, pētot karavīru gaitas laikmetu griežos, atradusi Annenieku pagasta mazpulcēnu vadītāja skolotāja Inta Balčūna. Bērni iepazinuši 15 pagasta vīriešu gaitas padomju armijā un Nacionālajos bruņotajos spēkos. Pierakstītas atmiņas, iegūti fotomateriāli. Izrādās, bijušais mazpulcēns Jānis Balčūns dien NBS un vēlas mācīties Nacionālajā aizsardzības akadēmijā. Lasot visnotaļ interesantos darbus no visas Latvijas, piekrītu skolotājai I. Balčūnai: «Bet mūsu Latvija mūžības grāmatā savu vēsturi raksta.»

Edīte Sondoviča

Populārākie šaujamieroči un to radītāji

Egils Gelderiņš,
Latvijas Kara muzeja ieroču nodaļas vadītājs.

Foto — no interneta vietnēm.

Sākums žurnāla oktobra numurā.

Šogad aprit ievērojamas jubilejas diviem ieroču konstruktoriem, kuru nozīmi moderno strēlnieku ieroču radīšanā nedrīkst novērtēt par zemu. Tie ir Hugo Šmeisers (1884—1953) un Mihails Kalašņikovs (1919—2013). Par viņu ieguldījumu joprojām sastopami vispretrunīgākie viedokļi — no M. Kalašņikova nopelnu pārspīlētas glorificēšanas līdz pat viņa apvainošanai plaģiātismā, izmantojot H. Šmeisera radošo domu.

gelderinamHugo Šmeisers dzimis 1884. gada 24. septembrī Vācijā, Jēnā, ievērojamā 19. gadsimta ieroču konstruktora Luija Šmeisera (Louis Schmeisser, 1848—1917) sešu bērnu ģimenē. Hugo ievērojami pārspēja tēva popularitāti, jo kļuva par vienu no vadošajiem Vācijas ieroču konstruktoriem 20. gs. pirmajā pusē. Daudzi militārie vēsturnieki pamatoti uzskata viņu par mašīnpistoles un triecienšautenes tēvu.

Literatūrā nav ziņu par Hugo iegūto izglītību, taču tās līmeni pierāda konstruktora turpmākā darbība. 1894. gadā Hugo tēvs sāka strādāt ieroču rūpnieka Teodora Bergmaņa (1850—1931) firmā VCS Zūlas pilsētā. Jau 1902. gadā tēva vadībā Hugo piedalījās pusautomātiskās pistoles «Marss» (Bergman Nr. 7) izstrādāšanā, tomēr ierocis tika patentēts uz firmas īpašnieka T. Berg­maņa vārda. 1905. gadā Hugo Šmeisers 21 gada vecumā kļuva par ieroču fabrikas ražošanas tehnisko vadītāju.

1913. gadā Hugo Šmeisers apprecējās ar Nelliju Cēneri. Viņas tēvs ieroču konstruktors F. Cēners strādāja firmā «Sauer & Sohn». 1914. gadā ģimenē piedzima dēls Ulrihs, diemžēl invalīds kopš bērnības.

1915. gadā Hugo Šmeisers, pilnveidojot tēva konstrukciju, radīja savu pirmo mas­veidā ražojamo ieroci — ar gaisu dzesējamo 7,92 mm vieglo ložmetēju «Bergmann MG.15nA». Tā masa tolaik skaitījās neliela — kopā ar balstu tikai 12,9 kg. Līdz kara beigām saražoja apmēram 5000 šādu ieroču. 1916. gadā H. Šmeisers iesaistījās konkursā par automātiskā ieroča konstruēšanu, kas šautu ar pistoles patronām līdz 200 m attālumā un nodrošinātu īpaši blīvu uguni nelielā attālumā. Konkursā uzvarēja viņa radītais 9 mm automātiskais ierocis, kas šāva ar pistoles «Parabellum 08» patronām. Kara apstākļos to nekavējoties ieviesa ražošanā, un karavīru rokās tas nonāca jau 1918. gada agrā pavasarī. Tā bija viena no pirmajām praktiski lietojamajām mašīnpistolēm pasaulē — MP.18/I, kuru ražoja firmas «Theodor Bergman AG» ieroču rūpnīcā. Apmēram 10, 17 un 35 tūkstoši šo mašīnpistoļu vēl paspēja nonākt Pirmā pasaules kara frontē. Literatūrā minēts ļoti atšķirīgs MP.18/I skaits, neskaitot kopijas un atdarinājumus, kas lietoti pēc Pirmā pasaules kara. Mašīnpistolei bija koka spals no Mauzera sistēmas karabīnes, to varēja pielādēt ar Lēra sistēmas diskveida patronkārbu 32 patronām vai kastes veida patronkārbu 20 patronām «9 mm Para». Abu tipu patronkārbas bija novietotas aizslēga kreisajā pusē. Mašīnpistole MP.18/I kļuva par nozīmīgāko ieroci vācu trieciengrupām 1918. gada pavasara uzbrukumā Rietumu frontē.

gatavais-smeisers

1919. gada 28. jūnijā noslēgtā Versaļas miera līguma noteikumi aizliedza Vācijā izgatavot mašīnpistoles un citus automātisko ieroču tipus armijas vajadzībām, drīkstēja izgatavot vienīgi policijas apbruņojumu un ieročus eksportam. Pistolēm noteica ierobežotu stobru garumu, tas nedrīkstēja pārsniegt 100 mm. Diemžēl H. Šmeiseram radās domstarpības ar T. Bergmaņa firmu patentu lietošanas dēļ, un 1920. gadā Hugo kopā ar brāli Hansu nodibināja savu uzņēmumu «Industriewerk Auhammer Koch & Co», kas ražoja pneimatiskās pistoles un velosipēdu rezerves daļas. Drīz sākās abu brāļu sadarbība ar firmu «C. G. Haenel», bet 1922. gadā, lai aizsargātu savus patentus, Hugo un Hanss Šmeiseri nodibināja jaunu firmu «Gebrüder Schmeisser».

1925. gadā Hugo un Hanss Šmeiseri sāka strādāt Zūlas firmā «C. G. Haenel», kas ražoja civilos ieročus. Drīz vien Hugo kļuva par firmas konstruktoru biroja vadītāju. Šajā laikā viņš uzlaboja savas konstrukcijas mašīnpistoli MP.28/II, kas bija paredzēta eksportam un Vācijas policijas apbruņošanai. Tāpat kā MP.18/I, arī MP.28/II pielādēja ar kastes veida patronkārbu 32 pat­- ronām. Jāatzīmē, ka MP.28/II izgatavoja dažādu kalibru munīcijai, gan «7,63 mm Mauser», gan «7,65 mm Para», gan «9 mm Para», gan «9 mm Bergman».

Pēc Hugo Šmeisera patenta firma «C. G. Haenel» izlaida pārdošanā ap 40 tūkstošus pusautomātisko kabatas pistoļu «Haenel Model I» ar kalibru 6,35 mm. H. Šmeisers bija autors arī «Haenel» firmas 1928. gada parauga pneimatiskajai pistolei, kura ārēji atgādināja pistoli «Parabellum P.08». Tika izgatavoti ap 25 tūkstoši šā modeļa eksemplāru.

Starpkaru periodā H. Šmeisers strādāja pie vairāku automātisko ieroču projektiem. Iespējams, ka viņa karjeras veiksmes stāstu veicināja arī piesliešanās nacionālsociālistiem, kuru partijā viņš iestājās 1933. gadā. Konkurences dēļ H. Šmeisers tika ierauts konfliktos par izgudrojumu autorību, līdz pat tiesu darbiem, piemēram, ar Erfurtes firmas «ERMA Werke» galveno konstruktoru Heinrihu Folmeru (Heinrich Vollmer) par atsevišķu modeļu mezglu konstrukcijām. Joprojām literatūrā nav vienota viedokļa par to, kurš no kura kādu detaļu vai konstruktīvo risinājumu aizguvis.

Savstarpējā konkurence turpinājās arī Otrā pasaules kara gados. Sākot ar 1941. gadu, firmā «C. G. Haenel» sāka ražot jau atzinību ieguvušo Folmera konstrukcijas mašīnpistoļu MP.38 un MP.40 pavisam nedaudz pārveidotu variantu MP.41, kas atšķīrās no MP.40 tikai ar koka spalu un šaušanas režīma pārslēdzēju. Literatūrā un ikdienā mašīnpistoles MP.38 un MP.40
bieži dēvē par šmeiseriem, kaut gan to
radītājs ir H. Folmers. Šo neprecizitāti varēja izraisīt tas, ka Folmers MP.38 bija kon-struējis uz Šmeisera ražošanā neiekļauto automātisko karabīņu MK.34/III un MK.36/III bāzes, tādēļ šiem ieročiem objektīvi piemita zināma līdzība šmeiseram. Šis piemērs rāda, cik sarežģīti ir noteikt autorību katram masveidā ražotam tehnikas izstrādājumam. Firma «C. G. Haenel» kara gados izlaida ap 26 000 mašīnpistoļu MP.41, kuras nosūtīja galvenokārt Vācijas sabiedroto armijām Otrajā pasaules karā. Tas gan nav daudz, salīdzinot ar 1,2 miljoniem H. Folmera konstrukcijas mašīnpistoļu.

Šaujamieroču straujās attīstības gaitā bija radusies liela atšķirība starp ļoti jaudīgajām šauteņu un ložmetēju patronām, kamēr pistoļu un revolveru patronas tehnisko rādītāju ziņā krietni atpalika. Pirmās bija ar pārāk lielu enerģiju un arī smagas, otrās — ar mazu šaušanas tālumu un caursišanas spēju. Drīz pēc Pirmā pasaules kara ASV un Vācijā sākās meklējumi jaunu pat­ronu radīšanā. Problēmu atrisināja, ieviešot tā saukto īso patronu, vidēji lielu, kalibrs starp šautenes un pistoles patronu. Piemēram, 1941. gadā ASV standarta šauteni «Garand M1» pārveidoja par automātisko karabīni «U.S.M1 Carbine» vai «U.S.M2 Carbine», un, saīsinot čaulītes un stobra pat­rontelpas garumu, izveidoja jaunu pat­ronu «.30 Carbine», līdz ar to ierocis kļuva vieglāks, bet ar ietilpīgāku patronkārbu un ērtāk lietojams.

Arī Vācijā notika eksperimenti ar saīsināto munīciju un atbilstoša strēlnieku ieroča radīšanu. Kopš 1938. gada H. Šmei­- sers strādāja pie jauna tipa ieroča konstruēšanas ar saīsināto šautenes patronu «7,92x33» jeb «7,92 mm Kurz», ko sākotnēji bija izstrādājusi Magdeburgas firma «Polte». Tā bija jaudīgāka munīcija, ar tālāku sniedzamību nekā mašīnpistolēm, bet ekonomiskāka un ērtāk lietojama nekā šauteņu patronas. Hugo Šmeisera jaunā automātiskā karabīne tika konstruēta speciāli šai munīcijai ar lielu patronkārbas ietilpību, iespēju šaut ar automātisko uguni un salīdzinoši lielu precizitāti atsevišķiem šāvieniem. Arī citas vācu firmas centās izveidot jaunus ieročus šai saīsinātajai patronai. Tādi mēģinājumi notika gan «Mauser», gan «Walther» ieroču rūpnīcās. Tomēr «C. G. Haenel» firmas konstrukcija, kuras autors bija H. Šmeisers, izvirzījās pirmajā vietā. Ieroci laika gaitā pilnveidoja, līdz ar to tam mainījās nosaukumi. Sākumā, 1942. gadā, to nosauca par smago mašīnpistoli (Schwere Maschinenpistole 42), bet drīz to oficiālajos dokumentos sāka dēvēt atbilstošākā vārdā par MKb.42(H) jeb automātisko karabīni (Maschinenkarabin). Pēc modificēšanas tā kļuva par mašīnpistoli MP.43, bet beigās ieguva nosaukumu «Sturmgewehr 44» jeb StG.44, mūsdienu terminoloģijā — triecienšautene. Tieši šis H. Šmeisera Otrā pasaules kara laikā radītais pilnīgi jauna tipa strēlnieku automātiskais ierocis — StG.44 pēckara gados kļuva par pamatu daudzu valstu strēlnieku ieroču konstrukcijām.

Tomēr šī modernā ieroča ieviešana Vācijas bruņotajos spēkos dažu augstāko virsnieku un arī Ā. Hitlera konservatīvo uz­- skatu dēļ kavējās. Tikai 1943. gada vasarā, izmantojot dažu valdības locekļu, jo īpaši bruņojuma ministra A. Špēra atbalstu, uzsāka tā ražošanu un izmēģināšanu frontē SS divīzijā «Wiking». Ā. Hitlera pavēle par armijas standarta karabīnes «Gew.98 Kurz» nomaiņu ar triecienšauteni StG.44 nāca par vēlu un kara gaitu vairs neietekmēja.

Triecienšauteni Stg.44 pielādēja ar sektora tipa patronkārbu, kurā ietilpa 36 saīsinātās patronas «7,92 Kurz». Daži militārie vēsturnieki atzīst līdz pat 38 patronu ietilpību. Aizslēga darbības princips bija gāzu novadīšana no stobra ar šaušanas teorētisko ātrumu 550—600 šāvieni minūtē. Ieroča automātiskās uguns efektīvais šaušanas attālums — līdz 300 m, pusautomātiskās uguns šaušanas attālums — līdz 600 m, lodes sākuma ātrums bija apmēram 650 m/s. Triecienšautene bija efektīvs jauna tipa strēlnieku ierocis, kura galvenais trūkums bija tā samērā lielā masa — 4,62 kg bez patronām, 5,13 kg ar pielādētu patronkārbu. Triecienšautenes garums bija 940 mm, tās stobra garums — 419 mm. To ražoja no 1943. gada septembra līdz 1945. gada maijam, kopā, ie­skaitot iepriekšējās modi­fikācijas, vairāk nekā 420 000 eksemplāru.

Literatūrā, kur minēti StG.44 tehniskie dati, bieži samazināta pat­ronu ietilpība ierocī — līdz 30. Nav skaidrs šīs neprecizitātes iemesls — vai nepārtraukti tiražēta kāda kļūda vai arī daži autori negrib atzīt, ka vācu triecienšautenes patronu ietilpība bija lielāka nekā vēlāk radītajam krievu Kalašņikova automātam. Tiesa, StG.44 izmēģinājumu laikā vēl nebija nostabilizēta patronkārbu ražošana, tādēļ gadījās, ka šaujot patronas iestrēga padevējā. Tāpēc virsnieki ieteica patronkārbās ielādēt tikai 25 patronas. Ar laiku kļūmes novērsa, un karavīru atmiņas liecina, ka ieroci pielādēja ar 36 patronām patronkārbā un vēl vienu patronu stobrā, kopā 37. Tas bija iespējams tāpēc, ka StG.44 šāva pēc aizvērtā aizslēga principa.

Pašās Otrā pasaules kara beigās, 1945. gadā, H. Šmeisers vēl izstrādāja vienkāršotu mašīnpistoli MP .45 tā sauktā folksšturma vienību apbruņošanai.

Otrajam pasaules karam beidzoties,
H. Šmeiseru ASV un britu okupācijas iestādes pakļāva ilgstošai pratināšanai, bet, kad Zūla un tās apkārtne nonāca padomju okupācijas zonā, to pašu atkārtoja Sarkanās armijas vadība. No Zūlas uz Padomju Savie­- nību izveda dažādu ieroču paraugus, to starpā arī triecienšautenes StG.44 un milzīgu tehniskās dokumentācijas daudzumu. 1945. gadā Hugo Šmeisers bija spiests pelnīt iztiku, strādājot par tehnisko konsultantu padomju okupācijas iestādēs, kas pārņēma vācu rūpnieciskās iekārtas kā kara laika repartīcijas, bet 1946. gadā H. Šmeiseru kopā ar daudziem citiem vācu inženieriem deportēja uz Padomju Savienību, Iževsku, kur viņš nometinājumā vairāk nekā piecus gadus piespiedu kārtā strādāja PSRS bruņojuma uzlabošanā. Kaut gan vācu inženieri un tehniķi drīkstēja izsūtījumā ņemt līdzi savas ģimenes, arī dzīves apstākļi Krievijā atbilstoši vietējiem standartiem tika nodrošināti, H. Šmeisers savu sievu Nelliju un dēlu atstāja Vācijā, dodoties izsūtījumā viens.

1952. gadā H. Šmeiseru atbrīvoja, bet atļāva dzīvot tikai PSRS kontrolētajā Vācijas Demokrātiskajā Republikā. Viņš nomira 1953. gada 12. septembrī Erfurtē. Ilgus gadus par
H. Šmeisera nopelniem sabiedrībā klusēja, jo viņš bija Vācijas Nacionālsociālistiskās partijas biedrs, tomēr objektīvi jāatzīst viņa nozīmīgais ieguldījums moderno strēlnieku ieroču attīstībā.

Turpinājums sekos.

Sporta ziņas

Karavīri startē Latvijas čempionātā vieglatlētikas krosā 

18. oktobrī Carnikavā, slēpošanas un aktīvās atpūtas centrā «Zibeņi» norisinājās Latvijas čempionāts vieglatlētikas krosā. «Rudens zibens kross» bija atlases sacensības uz gaidāmo 2014. gada Eiropas vieglatlētikas krosa čempionātu, kas šogad norisināsies Bulgārijā. Popularizējot veselīgu un aktīvu dzīvesveidu, sacensībās piedalījās arī Nacionālo bruņoto spēku (NBS) un Amerikas Savienoto Valstu karavīri.

Krosa trase bija veidota kalnainā meža apvidū ar daudzveidīgu segumu —meža takām, smilšainiem un šķeldas klājuma posmiem, kas sacensības padarīja ne tikai aizraujošas, bet arī grūtas. Dalībnieki atbilstoši vecuma grupai veica dažāda garuma distances.

krossVisgarākajā un grūtākajā 8 kilometru distancē V-elites grupā labākais no NBS pārstāvjiem bija Dainis Stepe (Sporta klubs), finišējot 11. vietā ar laiku 30 minūtes un 37 sekundes. Dainis tikai dienu iepriekš bija atgriezies no Dienvidkorejas — pasaules čempionāta militārajā pieccīņā, kur viņš ierindojās 33. vietā. Arī otrs ātrākais no NBS bija NBS Sporta kluba pārstāvis — D. Čerkovskis, 14. vieta (32:33). No Sauszemes kājnieku brigādes karavīriem O. Korsakovs uzrādīja 17. rezultātu (34:35 ), savukārt M. Garolis, G. Zemlītis, A. Linde, G. Lādēns un R. Gūtmanis ierindojās attiecīgi 23., 28., 30., 32. un 38. vietā. Labākais no Amerikas Savienoto Valstu karavīriem bija Džastins Duprē, ierindojoties 29. vietā. Bet par sacensību uzvarētāju kļuva Dmitrijs Serjogins, finišējot pēc 28 minūtēm un 44 sekundēm.

Savukārt Gerda Miglava (Nacionālā aizsardzības akadēmija) S-elites grupā 6 kilometrus garajā distancē, finišējot pēc 31 minūtes un 48 sekundēm, izcīnīja 12. vietu. Par sacensību uzvarētāju kļuva Jeļena Ābele, finišā uzrādot laiku 24 minūtes un 10 sekundes.

Kaspars Koscinkēvičs (SzS KBde) V-30 grupā izcīnīja augsto 3. vietu, piekāpjoties vien skrējiena uzvarētājam Raimondam Siliņam un Vjačelavam Žundam un finiša līniju sasniedzot pēc 28 minūtēm un 8 sekundēm. Bet Linda Bekusova (SzS KBde) 2 kilometru distancē S-tautas grupā ierindojās tūlīt aiz pirmā trijnieka (11:56). No goda pjedestāla Lindu šķīra 19 sekundes.

Foto — no Gundegas Vancānes personiskā arhīva.

Kareivis Andris Māsēns spēcīgākais svaru stieņa spiešanā guļus

23. oktobrī Rīgā, Valsts aizsardzības militāro objektu un iepirkuma centra Veselības un sporta centra lielajā sporta zālē norisinājās Nacionālo bruņoto spēku (NBS) čempionāts svaru stieņa spiešanā guļus, kurā, kā ierasts, pulcējās dalībnieki no dažādu regulāro spēku veidu un Zemessardzes vienībām. Sportisti sacentās gan komandu, gan individuālajos vērtējumos.

svaru-stienis-2014riga-037

Pašā smagāko vīru kategorijā virs 125 kg uzvaru izcīnīja pagājušā gada Latvijas spēcīgākā vīra titula ieguvējs dkar. D. Zariņš no Militārās policijas (MP), trešajā mēģinājumā uzspiežot 140 kg. 2. vietu ar 120 kg ieguva Didža komandas biedrs dkar. Mihails Kemeņeckis, bet 3. vietā ierindojās kpr. J. Šēners no Gaisa spēku aviācijas bāzes (GS AB).

Svara kategorijā līdz 125 kg pārliecinošu 1. vietu izcīnīja kar. Andris Māsēns no Sauszemes spēku kājnieku brigādes (SzS KBde), uzrādot dienas absolūti labāko rezultātu. Andris savā pēdējā mēģinājumā tika galā ar 200 kg smago svaru stieni, neatstājot konkurentiem nekādas cerības uz uzvaru. 2. vietu ar 142,5 kg ieguva srž. Igors Stepanovs (MP), bet bronzu — dkar. Kalvis Vītols (MP) ar 140 kg.

Savukārt vlt. Gatis Deksnis (GS AB) ar 175 kg palika nepārspēts svara kategorijā līdz 110 kg. Par 5 kg sliktāku rezultātu sasniedza kpr. Edijs Blūms no Mācību vadības pavēlniecības. 3. vietā ar 150 kg ierindojās srž. Edgars Šaraks (MP).

Sīva cīņa noritēja svara kategorijā līdz 100 kg, kur otrajā mēģinājumā kpr. Ingars Kukulis (GS AB) tika galā ar 180 kg smago svaru stieni, otrajā vietā atstājot kar. Gintu Vaičulenu no SzS KBde (177,5 kg). Sīvi ritēja arī sacensība par 3. vietu — kpr. Ruslanam Drozdovam (JSF) izdevās pārspēt dkar. Ģ. Lindi (SzS KBde).

Galv. vsrž. Uldim Velikam ar 172,5 kg bija gana, lai triumfētu svara kategorijā līdz 90 kg. Dkar. Aleksandrs Sondors no SzS KBde, atpaliekot par 2,5 kg no Ulda sasniegtā, ierindojās 2. vietā, bet kar. Janijs Poida (SzS KBde) ieguva 3. vietu.

Svara kategorijā līdz 82,5 kg tikai pēdējā mēģinājumā dmtr. Haraldam Druvmalim (JSF) izdevās pārspēt dkar. Andri Cišu (ŠB) un kpr. Andri Lūsi (ZS St. Bn). Viņam bija jāuzspiež vairāk par 155 kg, taču viņš tika galā ar 160 kg.

Lt. Renārs Dronga (JSF) izcīnīja uzvaru svara kategorijā līdz 75 kg, otrajā mēģinājumā uzspiežot 150 kg. 2. vietu ar 140 kg ieguva dkar. Māris Guzs (MP), bet 3. vietā ierindojās dkar. Ervīns Kārkliņš (GS AB).

Dkar. Aleksejs Kitajevs (ŠB) ar 110 kg bija labākais svara kategorijā līdz 67,5 kg. 2. vietā, pateicoties mazākam ķermeņa svaram, ierindojās dkar. Jānis Freimanis (MP), pārspējot zs. Juri Burlakovu no ZS St. Bn.

Pašu vieglāko vīru kategorijā līdz 60 kg uzvaru izcīnīja kpr. Artis Pampe (JSF), bet 2. vietā ierindojās zs. Aleksandrs Riguns (ZS St. Bn).

Komandu vērtējumā tika ņemti vērā labākie seši rezultāti. Ar 60 punktiem uzvarēja MP komanda (dkar. D. Zariņš, dkar. J. Freimanis, dkar. M. Guzs, srž. I. Stepanovs, dkar. M. Kameņeckis, srž. E. Šaraks ). 2. vietu ar 56 punktiem
ieguva JSF komanda (kpr. A. Pampe, lt. R. Dronga, dmtr.
H. Druvmalis, kpr. R. Drozdovs, kptlt. M. Barovskis, dmtr.
S. Kolāts), bet 3. vietā, atpaliekot no 2. vietas ieguvējiem par diviem punktiem, ierindojās SzS KBde komanda (kar. A. Māsēns, dkar. A. Sondors, kar. G. Vaičulens, kar. J. Poida, dkar. G. Žakovka, dkar. Ģ. Linde).

Pavisam sacensībās piedalījās 57 dalībnieki no astoņām regulāro spēku veidu un Zemessardzes vienībām.

Foto — no NBS SK arhīva. 

NAA kadeti ceturtie Latvijas universiādē handbolā

Šogad Latvijas augstskolu XXV universiādē handbolā, kas no 24. līdz 26. oktobrim norisinājās Valsts aizsardzības militāro objektu un iepirkuma centra Veselības un sporta centra lielajā sporta zālē Rīgā, piedalījās četras augstskolu komandas: Latvijas Nacionālā aizsardzības akadēmija (NAA), Liepājas universitāte (LiepU), Rīgas Tehniskā universitāte (RTU) un Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmija (LSPA). Komandas aizvadīja viena apļa turnīru, katru spēli izspēlējot ar saīsinātu spēles laiku (2×20 minūtes).

handbol

Mūsu kadeti (G. Jaunzemis, Ē. Drobots, E. Berkmanis, K. Meļniks, A. Rekuņenko, R. Bērziņš, A. Iļjins, M. Ranka, A. Ivanos, M. Ozoliņš, M. Mārtužs, M. Čaupjonoks, V. Konopļa) trenera Jura Baldiņa vadībā spēles aizvadīja, cīnoties līdz pēdējai minūtei, bet ar to bija par maz, lai kādā no tām gūtu uzvaru. Lai gan pirmajā spēlē pret RTU studentiem, šī gada universiādes čempiona titula ieguvējiem, NAA kadetiem pirmajā puslaikā izdevās noturēt neizšķirtu rezultātu 14:14, tomēr līdz galam šādā līmenī nospēlēt nebija pa spēkam, un spēlē tika piedzīvots visai pārliecinošs zaudējums ar 21:31.

Spēlē pret LSPA komandu NAA kadeti gandrīz svinēja uzvaru pār septiņkārtējiem universiādes čempioniem. Spēle ritēja, te vienai, te otrai komandai izvirzoties vadībā, tomēr beigās ar viena punkta pārsvaru pārāki izrādījās LSPA kadeti (19:18).

Visspraigākā spēle norisinājās par trešo vietu, kurā liepājnieki spēja salauzt NAA komandas pretestību un uzvarēt ar 31:28, atkārtojot pērnā un aizpērnā gada rezultātu. Gatis Taujēns kaldināja LiepU uzvaru ar 10 gūtiem vārtiem, Ainārs Pāvils pievienoja vēl deviņus, savukārt NAA rindās labākais ar 10 vārtiem bija Ēriks Drobots.

Sagatavojusi NBS SK FSSN 1. klases speciāliste dkar. Gerda Krūmiņa.
Foto — no NBS SK arhīva. 

Strēlnieku komandiera atcerei

Šā gada 15. oktobrī pie Vecpiebalgas vidusskolas (bijusī draudzes skola) atklāja melnu, pulēta granīta piemiņas plāksni ar bronzas bareljefu strēlnieku komandierim, bijušajam 4. Vidzemes latviešu strēlnieku bataljona (pulka) pulkvedim Ansim Zeltiņam. Plāksnes autors tēlnieks Jānis Strupulis (bareljefs), akmens darbi veikti firmā AKM. Plāksnes izgatavošanu finansējis pulkveža dēls Namejs Zeltiņš.

4. Vidzemes latviešu strēlnieku bataljona virsnieki, 1916. g. No kreisās priekšā: praporščiki Rotfelders un Mūrnieks; 2. rindā: praporščiks R. Bebris, podporučiks E. Mednis, praporščiki R. Briesma, A. Zaure, bataljona komandieris pulkvedis A. Zeltiņš, poručiks A. Skurbe, praporščiki Palkavnieks, Lukstiņš; 3. rindā ceturtais —praporščiks H. Linde; 4. rindā otrais — praporščiks A. Plensners.
4. Vidzemes latviešu strēlnieku bataljona virsnieki, 1916. g. No kreisās priekšā: praporščiki Rotfelders un Mūrnieks; 2. rindā: praporščiks R. Bebris, podporučiks E. Mednis, praporščiki R. Briesma, A. Zaure, bataljona komandieris pulkvedis A. Zeltiņš, poručiks A. Skurbe, praporščiki Palkavnieks, Lukstiņš; 3. rindā ceturtais —praporščiks H. Linde; 4. rindā otrais — praporščiks A. Plensners.

Visu savu darba mūžu A. Zeltiņš veltījis armijai. Beidzis Vecpiebalgas draudzes skolu, tālākais ceļš kā jau daudziem latviešu jaunekļiem ved uz Viļņas junkuru skolu, kuru beidzis 1886. gadā. Viņš bijis dažādos amatos cariskās Krievijas armijā. Piedalījies Krievu—japāņu karā. Pēc tam dienējis dažādos amatos 1. Aizamūras un 3. Aizamūras robežsardzes vienību daļās. No 1915. gada bijis bataljona komandieris, Pirmā pasaules kara laikā piedalījies kaujās Galīcijā, kur pirmo reizi ievainots. 1916. gada martā iecelts par 4. Vidzemes latviešu strēlnieku bataljona (vēlāk pulka) komandieri. 1916. gada 23. decembrī Ziemassvētku kaujās viņš ar savu pulku sīvā cīņā ieņēma vācu nocietinātās blindāžas. 1917. gada 12. janvārī pie Ložmetējkalna ieņemtās nocietinātās zemnīcas noturēja līdz vakaram nepārtrauktā ienaidnieku ugunī. Apbalvots ar vairākiem Sv. Annas un Vladimira ordeņiem. Par nopelniem Ziemassvētku kaujās — ar Jura zobenu. Apbalvots ar Serbijas karaļa Karadžordževiča IV šķiras ordeni. Kaujās vairākas reizes ievainots, pēdējo reizi smagi, evakuēts uz Petrogradu, pēc tam tālāk uz Krievijas dienvidiem. Latvijā atgriezies 1920. gadā.

Latvijas armijā no 1920. gada 26. oktobra pulkveža dienesta pakāpē. Ieskaitīts Galvenā štāba virsnieku rezervē, ieņēmis dažādus amatus Latvijas armijā. 1927. gadā atvaļināts no armijas sakarā ar maksimālā vecuma sasniegšanu. Latvijas valdība augstu novērtēja pulkveža A. Zeltiņa nopelnus latviešu strēlnieku laikmetā, apbalvojot viņu ar Lāčplēša Kara ordeņa III šķiru. Miris 1942. gada 11. septembrī un apbedīts Rīgā, Brāļu kapos.

Sagatavojis Gunārs Kušķis.
Foto — no Latvijas Kara muzeja krājuma.

Somu «Ziemeļu zēnu» cīņas Latvijā

Pēc Pirmā pasaules kara beigām situācija Somijā bija ļoti līdzīga jauno Baltijas valstu apstākļiem. Sabrūkot Krievijas impērijai, 1917. gada 6. decembrī līdz tam Krievijas sastāvā kā autonoma administratīva vienība ietilpstošā Somija pasludināja savu valstisko neatkarību. Tomēr jau pēc gada atšķirībā no 1918. gada februārī savu neatkarību pasludinājušajām Igaunijas un Lietuvas, kā arī tā paša gada 18. novembrī proklamētās Latvijas valsts, Somija jau bija atbrīvojusi savu teritoriju no iekšējiem un ārējiem ienaidniekiem, kā arī bija panākusi valsts starptautisko atzīšanu. Somi izjuta pienākumu pret radnieciskajiem igauņiem viņu cīņā par savas valsts neatkarību un centās palīdzēt toreiz vēl veidošanās stadijā esošajiem Igaunijas bruņotajiem spēkiem. Jau 1918. gada beigās Igaunijā ieradās pirmās somu karavīru brīvprātīgo grupas, un ar Somijas valdības gādību Igaunijas armija sāka regulāri saņemt dažādu kara materiālu sūtījumus. Līdz ar to Igaunijas armija atradās labākā situācijā nekā Latvijas Pagaidu valdības rīcībā esošās bruņotās vienības, kuras toreiz vēl bija ļoti nelielas un bez jebkāda atbalsta no ārpasaules.

«Ziemeļu zēnu» pulka 1. bataljona virsnieki. Valka, 1919. gada februāris.
«Ziemeļu zēnu» pulka 1. bataljona virsnieki. Valka, 1919. gada februāris.

1919. gada sākumā pirmās somu vienības jau piedalījās karadarbībā Narvas frontē pret Krievijas lielinieku karaspēku. 17. janvārī par somu brīvprātīgo vienību Igaunijā pavēlnieku norīkoja ģenerālleitnantu Karlu Martinu Vetseru, kurš vienlaikus bija arī Igaunijas Dienvidu frontes komandieris. Kaujās pret lieliniekiem Igaunijas teritorijā aktīvi piedalījās arī 1919. gada janvārī no somu brīvprātīgajiem izveidotais pulks «Ziemeļu zēni» («Pohjan Pojat»), kuru komandēja pulkvedis Hanss Kalms. Somu brīvprātīgie kopā ar Igaunijas armijas Kuperjanova bataljonu 1919. gada 1. februārī atbrīvoja Valku. Pirms pilsētas atbrīvošanas somu — igauņu apvienotie spēki izcīnīja smagu kauju pie Paju muižas Igaunijas teritorijā, kur pret viņiem cīnījās Padomju Latvijas armijas sastāvā esošās latviešu sarkano strēlnieku daļas. Šajās kaujās krita 40 un tika ievainoti 90 somi.

«Somi ieņēma Valku. Te lielinieku pretestība bijusi sīksta, jo somiem bija daudz kritušo. Vai Valkas ieņemšanā piedalījušās arī igauņu daļas, to neuzzināju. Somu lielie zaudējumi izskaidrojami ar šo «ziemeļzēnu» izcilo drošsirdību, kas daudzas reizes bija apbrīnojama. Viņu uzbrukumos arī sekmes neizpalika. No somiem lielinieki baidījās, jo somi neņēma gūstekņus. Tāpat izturējās arī lielinieki pret somiem. [..] Valkā tiem bija atbalsta punkts, no kurienes viņi pēc vajadzības izplatīja savu darbību šajā frontes sektorā. Tāpēc somus Valkā arvienu varēja sastapt, gan atpūtā, gan sagatavojoties cīņām. Somi bija vienādos zili pelēkos ietērpos ar balti šūtu lāča galvu uz rokas, ādas cepurēm galvā un raksturīgo «somu duncīti» pie jostas. Šos duncīšus pie jostas nēsāja pat viņu žēlsirdīgās māsas, tāpat zili pelēki tērptas ar lāča galvu uz rokas un ādas cepuri galvā. Vienīgā atšķirība no vīriešu ietērpa — svārki bikšu vietā. Raksturīgi, ka starp brīvprātīgajiem somiem bija sastopami arī 14—15 gadus veci pusaudži, kas cīņās nebūt nepalika atpakaļ no saviem vecākiem brāļiem,» — tā savās pēc Otrā pasaules kara trimdā izdotajās atmiņās «Toreiz, kad Latvijas valsts tapa» atcerējās toreizējais Latvijas Pagaidu valdības Apgādības ministrijas pilnvarotais Ziemeļvidzemē Hugo Lācis.

Vēlāk, 20. gadu sākumā, atceroties šīs kaujas, latviešu presē bija uzsvērti tieši somu panākumi Valkas atbrīvošanā no lieliniekiem. Tas arī ir saprotams, jo šajā laikā Latvijai un Igaunijai bija saspīlētas attiecības neatrisināto robežjautājumu dēļ, tai skaitā abas valstis vienādi pretendēja uz Valkas pilsētu. Rezultātā Valku sadalīja latviešu un igauņu daļā, bet Latvijas prese centās mazināt igauņu karaspēka nopelnus Ziemeļlatvijas atbrīvošanā no lieliniekiem.

Īstenojot Igaunijas armijas vadības operatīvos plānus Ziemeļlatvijas atbrīvošanā no lieliniekiem, igauņu un somu vienības 1919. gada februārī turpināja uzbrukumu, lai sasniegtu Ainažu—Sedas upes—Apes—Irboskas (Izborskas) līniju. Pretēji Igaunijas armijas virspavēlnieka ģenerāļa Juhana Laidonera iecerei un stratēģiskajiem plāniem somu brīvprātīgie pēc savas iniciatīvas atbrīvoja Alūksnes pilsētu, bet bija spiesti to atkal atstāt. 22. februārī somu «Ziemeļu zēni» izcīnīja kauju ar sarkanarmiešiem pie Bejas pagastmājas un pagasta pamatskolas. Šajā kaujā krita deviņi somu karavīri. Pēc tam «Pohjan Pojat» pulku Igaunijas armijas vadība nosūtīja rezervē — acīmredzot viens no iemesliem, kāpēc igauņu karaspēka vadība izšķīrās noņemt no frontes vienu no kaujasspējīgākajām vienībām, bija tas, ka somu brīvprātīgie bieži ignorēja Igaunijas armijas štāba pavēles un rīkojās uz savu roku kā Alūksnes gadījumā.

«Vispār jāsaka, ka aizmugurē somu brīvprātīgajiem trūka stingras disciplīnas, tādas, kādu mēs armijā vispār saprotam. Tā nereti varēja redzēt, ka somu karavīrs, stāvot postenī, šauj uz vārnām kokos vai baložiem uz mājas jumta. Sakarā ar to, tad dažu labu reizi ārpus pilsētas gaisā bija dzirdama lodes švīkstoņa vai rikošeta «džinkstoņa». Kādreiz pilsētā, ejot somu mītnes tuvumā, redzēju eksplodējam uz ielas izmestu rokas granātu, no kā gan laimīgā kārtā neviens necieta. Bet, ka somu karavīri kādreiz būtu nodarījuši pārestības vai uzmākušies sievietēm, par to nekad netiku dzirdējis. Šie karavīri tomēr bija nopelniem bagāts faktors atbrīvošanas cīņās,» atceras H. Lācis.

Pēc neilgas atrašanās frontes aizmugurē somu brīvprātīgie vēlreiz piedalījušies kaujās Viru apriņķī, bet aprīlī viņi tika pārvesti atpakaļ uz Somiju. Kopumā karadarbībā no janvāra līdz martam bija piedalījušies ap 3000—4000 somu brīvprātīgo karavīru. Latvijas teritorijas atbrīvošanā somi piedalījās, cik to prasīja militāri stratēģiskie mērķi. Tomēr, runājot par Neatkarības karu, Somijas brīvprātīgo piedalīšanās cīņās Latvijas teritorijā netika aizmirsta. Somiem piedēvēja gan varonību, gan labu karotprasmi, gan nežēlību.

«Ziemeļu zēnu» pulka komandieris pulkvedis Hanss Kalms.
«Ziemeļu zēnu» pulka komandieris pulkvedis Hanss Kalms.

«Frontes pārnācēji, gan karavīri, gan civilisti baidījās frontes joslā ar somiem sastapties, jo pēdējie «gūstekņu institūtu» neatzina un pirms «likvidēšanas» daudz nepētīja gūstekņa, respektīvi, pārnācēja noskaņojumu vai izcelšanos,» atceras H. Lācis.

Gatavojoties šo notikumu simtajai gads­kārtai, vietējā pašvaldība sadarbojas ar Somijas Neatkarības cīņu tradīciju apvienību. 2019. gadā Alūksnē pie dzelzceļa stacijas paredzēts izveidot un atklāt Somijas karavīriem veltītu piemiņas akmeni. Lielākie somu karavīru brāļu kapi Latvijas teritorijā atrodas Alūksnes novada Jaunalūksnes pagasta Bejas kapos, kur guldīti deviņi 1919. gada 22. februārī Bejas kaujā kritušie somu karavīri. Aicinājums izveidot piemiņas vietu kritušajiem somu brīvprātīgajiem izskanēja jau 1930. gada sākumā, kad Bejas pagasta aizsargi ierosināja «pielikt visas pūles, lai kapus savestu kārtībā, kā arī rūpēties par to, lai šajā cildenajā darbā iesaistītu arī citas pilsoniskas organizācijas. Kritušie ir mūsu kaimiņvalsts Somijas kareivji. Nav viņiem pazīstamu un mīļu roku, kas apkoptu kapu kopiņas. Vienkāršs koka krusts un tāds pats žogs liek garāmgājējiem apstāties un padomāt». Toreiz šo nodomu īstenot neizdevās. 1989. gada 2. februārī kapi tika lab­- iekārtoti — uzlikts balts koka krusts un koka sētiņa, kā arī norāde, ka šajā vietā ir somu karavīru brāļu kapi. 1999. gada 17. oktobrī somu karavīriem veltītu piemiņas plāksni atklāja pie Jaunalūksnes pagasta novadpētniecības centra, bet 2000. gada 7. maijā Bejas kapos atklāja piemiņas akmeni kritušo «ziemeļu zēnu» piemiņai. Akmenī iegravēts teksts: «Šeit atdusas somu brīvprātīgo pulka «Ziemeļu zēni» karavīri, kuri krituši Bejas kaujā 1919. gadā.»

«Ziemeļu zēnu» pulka karogs.
«Ziemeļu zēnu» pulka karogs.

Sagatavojis Juris Ciganovs, Dr. hist.,
LKM direktora vietnieks.
Foto — no izdevuma H. Kalm.
«Põhja Poegade retk» — Viljandi Muuseum: 2008.

Ar Latvijas Republikas augstāko militāro apbalvojumu — Lāčplēša Kara ordeni — apbalvoti 23 somu karavīri: gan Ziemeļlatvijas cīņu dalībnieki, gan augstas Somijas militārpersonas. Ar Lačplēša Kara ordeņa II šķiru apbalvoti: ģenerālmajors Haralds Birgers Alariks Okermans (Akerman) — Helsinku garnizona priekšnieks, ģenerālleitnants Pauls Oskars Enkels (Enckel) — 1919. gadā Somijas krasta apsardzes priekšnieks, ģenerālmajors Edvards Kivekess (Kivekäs), ģenerālis Ernsts Bertolds Lēfstrēms (Löfström) — armijas kājnieku inspektors, ģenerālleitnants Karlo Lauri Malmbergs (Malmberg) — Somijas aizsardzības ministrs un armijas komandieris, ģenerālmajors Ārne Sihvo (Sihvo) — Somijas Militārās akadēmijas priekšnieks, ģenerālleitnants Karls Martins Vetsers (Vetzer) — 1919. gadā somu Brīvprātīgo korpusa Igaunijā pavēlnieks, ģenerālleitnants Karls Fredriks Vilkamā (Wilkama) — 1919. gadā Somijas armijas ģenerālštāba priekšnieks. Ar Lāčplēša Kara ordeņa III šķiru apbalvoti: pulkvedis Boriss Gillenbēgels (Gyllenbögel) — Somijas armijas ģenerālštāba virsnieks, pulkvedis Birgers Helsingiuss (Helsingius) — Somijas militārais aģents (atašejs) Rīgā. Ar Lāčplēša Kara ordeņa III šķiru apbalvoti arī somu brīvprātīgo pulka «Pohjan Pojad» karavīri: pulkvedis Hanss Kalms (Kalm) — pulka komandieris, pulkvedis—leitnants Johans Viktors Ālrots (Ahlroth), Ilmari Kalpa (Kalpa), Leo Lindels (Lindell), kapteinis Pauls Emīls Pālsons (Pahlson), kapteinis Lauri Rautanens (Rautanen), kapteinis Elija Rihtniemi (Riht­niemi), kapteinis Ārne Johans Sal­- minens (Salminen), majors Ārne Snelmans (Snellman), leitnants Johans Artūrs Tamminens (Tamminen), leitnants Henriks Tornbergs (Tornberg), feldfēbelis Hermans Untolahti (Untolahti) un majors Veino Vuori (Vuori).

Padomju Savienības organizētais militārais apvērsums Tallinā 1924. gadā

Ēriks Jēkabsons,
asoc. profesors.

Foto — no Latvijas Kara muzeja krājuma.

Pirms 90 gadiem — 1924. gada 2. decembrī  — prese Rīgā atreferēja Latvijas Telegrāfa aģentūras ziņu par iepriekšējo dienu: «Šorīt, plkst. 5.30
komunisti mēģināja sagrābt Tallinā varu savās rokās un šai nolūkā bija noorganizējuši vairākas, 5—10 cilvēku lielas, ar šautenēm un rokas granātām apbruņotas bandas, kuras vienā un tai pašā laikā iebruka valdības ēkā, dzelzceļa stacijā, parlamenta ēkā, pasta un telegrāfa
kantorī, policijas iecirkņos un telefona centrālē. Sadursmēs ar uzbrucējiem krituši un ievainoti vairāki desmiti cilvēku. Karaspēks apspieda sacelšanos un nodibināja kārtību divu stundu laikā. [..] Viss sacelšanās mēģinājums plkst. 9 no rīta jau bija likvidēts un līdz plkst. 12 dienā dzīve Estijas galvaspilsētā nodibinājās pilnīgā kārtībā. Ap šo laiku mūsu militārais priekšstāvis Estijā bij jau nodibinājis sakarus ar mūsu armijas vadību…»

Kas tad bija noticis Tallinā — Igaunijā, ar kuru Latviju kopš 1923. gada rudens saistīja militāras sadarbības līgums, kas paredzēja nekavējošu atbalstu uzbrukuma gadījumā kādai no līgumslēdzējpusēm?

Vēsturiskais fons
Pēc uzvaras Pilsoņu karā Padomju Krievijas (pēc tam Padomju Savienības) valdība nepārtrauca agresīvas politikas realizāciju pret ārzemēm, pirmkārt, kaimiņvalstīm. 1921. gada sākumā tieši tādā veidā tika likvidēta Gruzijas Republikas neatkarība, taču pagaidām tas bija vienīgais panākums. Turp­mākajos gados pret kaimiņvalstīm tika izvērsta slepena graujoša darbība ar t. s. Komunistiskās internacionāles (Kominterne) un tās daudzo nacionālo sekciju starpniecību, kurām pilnu atbalstu sniedza Sarkanās armijas un tās izlūkošanas struktūru diversantu apmācības centri (piemēram, 3. starptautiskajā karaskolā Ļeņingradā tika apmācīti somu un igauņu komunisti utt.). «Darbā» pret katru no kaimiņvalstīm tika izmantoti attiecīgās tautības komunisti, kuri sadarbojās ar konkrētajā valstī pagrīdē «strādājošajiem» komunistiskās partijas biedriem. Līdz pat 1924. gada nogalei Kominternes vadība plānoja gāzt «kaimiņvalstīs» pastāvošos, «darbaļaudīm» naidīgos režīmus un pievienot šīs valstis Padomju Savienībai ar «revolūciju» jeb iesūtītu un iekšienē savervētu teroristu rīkotu apvērsumu palīdzību. Pēc pēdējā šāda mēģinājuma Tallinā 1924. gada decembrī minētā taktika tika atlikta kā pārlieku «dārga» (gan «kadru» jeb cilvēku, gan naudas līdzekļu ziņā) un nesekmīga.

Sagatavošana
Pēc neveiksmēm apvērsumu organizēšanai Bulgārijā 1923. gada septembrī un Vācijā 1923. gada oktobrī (tieši Vācijas notikumu ietekmē Latvijas un Igaunijas valdības izšķīrās par savstarpēja militāras sadarbības līguma parakstīšanu) Kominternes vadība gatavojās kārtējam apvērsumam, kuram bija jāapliecina Maskavas izveidotās un atbalstītās, tās ārpolitikas uzdevumus savdabīgi risinošās starptautiskās teroristu organizācijas taktikas pareizība un beidzot jābūt sekmīgam. Par mērķi tika izvēlēta Igaunija, jo to kopš 20. gadu sākuma saistīja samērā cieša saimnieciska sadarbība ar PSRS, kas ļāva pēdējai legāli izvietot Igaunijas teritorijā esošajās saimnieciskajās, diplomātiskajā un konsulārajās pārstāvniecībās lielu skaitu teroristu darbinieku aizsegā, kā arī ar tirdz­niecības kravām pa jūru un dzelzceļu piegādāt ieročus un bruņojumu, novietojot to slēptuvēs.

Ģenerālis Juhans Laidoners.
Ģenerālis Juhans Laidoners.

Tika plānots, ka visā Igaunijas teritorijā kopumā akcijā iesaistīsies 2000 teroristu. Reāli piedalījās tikai 279 bruņoti teroristi, no kuriem apmēram 100 ieradās no PSRS tieši apvērsuma priekšvakarā. Apmēram puse bija Igaunijas policijas meklēšanā izsludināti Igaunijas pilsoņi, kas bija patvērušies PSRS un tagad nelegāli atgriezās «jaunā kvalitātē», pārējie — PSRS pilsoņi, kuru ievērojama daļa bija ieradusies Igaunijā likumīgi (apvērsuma apspiešanā tika aizturētas sešas personas ar PSRS diplomātiskajām pasēm, bet 33 bija PSRS tirdzniecisko organizāciju darbinieki). Vietējie, ko apvērsumā centās iesaistīt organizatori, izrādījās neuzticami un, uzzinot sapulcēšanās mērķi, centās dezertēt. Teroristu komandieris bija Jāns Anvelts, kurš 1919. gadā bija vadījis t. s. Igaunijas komūnu jeb padomju Igaunijas administratīvo veidojumu (tieši viņa kļūdainais viedoklis par apvērsuma izdošanās iespēju Igaunijā jeb vietējās situācijas pilnīga neizpratne bija viens no galvenajiem iemesliem rīkojumam par tā uzsākšanu). Plāns jau pēc Gruzijā iemēģināta scenārija paredzēja pārņemt «revolucionāru» kontrolē galvenos valsts objektus 24 stundu laikā, pēc tam «revolucionārajai komitejai» vajadzēja lūgt palīdzību «Igaunijas darbaļaudīm» no Padomju Savienības, kura uz sauszemes un jūras robežas ar Igauniju un arī Latviju sakoncentrēja militāros spēkus, kas bija gatavi minēto lūgumu «uzklausīt».

Norise
1. decembrī plkst. 5.25 no rīta 23 Igaunijas armijas uniformās ģērbti teroristi uzbruka Kara ministrijai, atklājot revolveru uguni un metot rokasgranātas. Taču sardze izrādīja aktīvu pretestību, atšaudoties līdz brīdim, kamēr pēc trauksmes piecēlās un kaujā iesaistījās sardzes vads. Pēc īsas apšaudes teroristi bēga, pametot vienu no saviem biedriem, kas tika atrasts, paslēpies tualetē. Pēc tam Kara ministrija kļuva par pretterorisma operācijas vadības centru.

Vienlaikus 27 teroristi bija uzbrukuši 10. kājnieku pulka štābam un virsnieku kopmītnei (miegā nogalināti trīs jauni virsnieki, taču pēc tam štābā esošā kara ierēdņa atklātā uguns tos padzina), 15 teroristi — Sakaru bataljona štābam (nogalināts dežurējošais virsnieks, kurš tomēr paspēja sacelt trauksmi, rezultātā uzbrukums tika atsists, sagūstot divus teroristus, kas tika nošauti uz vietas), 30 teroristi — Tanku diviziona Tanku rotai, kurā tiem bija viens karavīrs — līdzzinātājs (uzbrukuma brīdī tas sabojāja tanku motorus, bet ar vienu izbrauca pagalmā, kur viņu nošāva seržants, bet pārējie karavīri ar uguni padzina uzbrucējus), 56 teroristi ar rokas ložmetējiem — Kara skolai, kuras teritorijā atradās ieroču noliktava. Sākumā tika mestas rokasgranātas, tad teroristi Igaunijas armijas uniformās uzbruka kadetu guļamtelpai 1. stāvā (četri gulošie kadeti nošauti, deviņi — ievainoti). No šāvieniem pamodās otra kadetu rota 2. stāvā, kuras karavīri metās lejup pa trepēm un iesaistījās tuvcīņā. Tajā krita divi teroristi, bet deviņi tika saņemti gūstā, pārējie atkāpās. Pēc tam kadeti aktīvi iesaistījās to vajāšanā, daudzus sagūstot. Savukārt Aviācijas divizionam uzbruka 13 teroristi, kam uz laiku izdevās ieņemt novietni, pateicoties viena motorista nodevībai un divu jaunāko virsnieku «pasivitātei» (par to abiem lauka kara tiesa piesprieda nāvessodu). Pēc tam sekoja pārējo diviziona karavīru uzbrukums bruņotā auto atbalstā, un teroristi bēga, pametot vienu kritušo (motoristam nodevējam lidmašīnā izdevās aizbēgt uz PSRS, savukārt šīs teroristu grupas komandieris, kurš piespieda sagūstītu pilotu vest viņu uz Krieviju, tika apmuļķots, pilotam nolaižoties Igaunijā).

Vēl 37 teroristi neveiksmīgi uzbruka policijas kavalērijas rezerves novietnei (krita divi uzbrucēji), 12 — izmeklēšanas cietumam, vēloties atbrīvot tur ieslodzītos komunistus, 17 — valdības namam Tompea kalnā (divi no karavīriem, kas to aizstāvēja, krita, nošauta arī apkopēja, kā arī vēl divas privātpersonas, pēc tam teroristi tika padzīti), trīs — bijušā iekšlietu ministra Karla Einbunda privātmājai, 16 teroristi paša J. Anvelta vadībā — Baltijas dzelzceļa stacijai. Šeit tika nogalināti divi policisti un transporta ministrs Karls Karks, kas nejauši ieradās stacijā un centās piedalīties konflikta risināšanā (nošauts, izkāpjot no automašīnas). Dzelzceļa strādnieki, ko teroristi aicināja pievienoties viņiem, atteicās to darīt, par ko saniknotie uzbrucēji nogalināja četrus no viņiem. Plkst. 8.15 stacijai uzbrukumu sāka igauņu kadeti un pēc kaujas ieņēma to (krituši divi igauņu virsnieki, sagūstīti četri teroristi, taču J. Anveltam izdevās aizbēgt). Savukārt 12 teroristi uzbruka neapsargātajai Galvenā pasta ēkai, uz neilgu laiku to ieņemot, bet pēc tam, ierodoties karavīriem, bēga (divi uzbrucēji krita, astoņi — gūstā), un vēl pieci ieņēma Galveno šaursliežu dzelzceļa staciju, nogalinot divus cilvēkus. Pilsētā teroristi nogalināja vēl vienu policistu, kā arī izpostīja policijas iecirkni uz Narvas šosejas, nogalinot divus tur esošos policistus, un pēc tam steigā bēga.

Noslēgums
Plkst. 12.45 Igaunijas valdība publicēja paziņojumu, ka tā pilnībā kontrolē situāciju valstī, tika ieviests kara stāvoklis. Par armijas virspavēlnieku tika iecelts ģenerālis Juhans Laidoners, kas vadīja bēguļojošo teroristu izķeršanu. Kopumā 26 Igaunijas pilsoņi (no viņiem — 12 karavīri un pieci — policisti) bija nogalināti, 41 — ievainots. Ar ieročiem rokās bija nošauti 14 teroristi (vēl seši tika nošauti dažas dienas vēlāk — 4. un 6. decembrī, aizturot vai viņiem mēģinot bēgt), saskaņā ar lauka kara tiesas lēmumu nošauti tika vēl 155 teroristi. Vēl 209 saņēma cietuma sodus, taču 199 ar J. Anveltu priekšgalā izdevās aizbēgt uz PSRS (J. Anveltu un lielāko daļu no pārējiem tur noslepkavoja masu represiju laikā1937. gadā). Igaunijas komunistu partija nekad neatguvās no šī trieciena, un vēl 1938. gadā tajā skaitījās tikai 130 biedri, turklāt lielākā daļa atradās cietumā.

Pateicoties igauņu karavīriem un sabiedrībai, bija glābta Igaunijas neatkarība. Latvijas prese rakstīja: «Igauņu karavīri ir tikko kā izglābuši savu dzimteni no visbriesmīgākā posta, ko tai gribēja sagādāt komunisti.» Jāpiebilst — bija izglābta arī Latvijas valsts neatkarība, jo nav šaubu, ka iebrukums 1924. gadā agrāk vai vēlāk būtu vērsts arī pret Latviju. Latvijas valdība un armijas vadība to lieliski apzinājās, un pēc notikušā tika veikti konkrēti pasākumi bruņoto spēku un policijas gatavības paaugstināšanai tamlīdzīgas agresijas gadījumā.

DecEMbris — mi­li­tā­rās vēs­tu­res spo­gu­lī

1918. ga­da 3. de­cem­brī di­bi­nā­ta latviešu virsnieku un instruktoru vienība — Instruktotu rezerve.

1940. ga­da 5. de­cem­brī bei­dza past­āvēt 1. Lie­pā­jas kāj­nie­ku pulks.

1918. ga­da 6. de­cem­brī Jā­nis Zā­lī­tis ti­ka ie­celts par pir­mo Lat­vi­jas ap­sar­dzī­bas mi­nis­tru.

1875. ga­da 7. de­cem­brī dzi­mis ģe­ne­rā­lis Pē­te­ris Sni­ķers. Ka­ra ārsts, vie­nī­gais Lat­vi­jas ar­mi­jas ka­ra sa­ni­tā­rās pār­val­des priekš­nieks. Ap­bal­vots ar Tri­ju Zvaig­žņu or­de­ņa II un II­I šķi­ru. Mi­ris Rī­gā 1944. ga­da 5. de­cem­brī pēc ares­ta.

1918. ga­da 8. de­cem­brī di­bi­nā­ta Cē­su ro­ta.

1940. ga­da 9. de­cem­brī bei­dza past­āvēt 3. Jel­ga­vas un 6. Rī­gas kāj­nie­ku pulks.

1940. ga­da 10. de­cem­brī bei­dza past­āvēt 4. Val­mie­ras kāj­nie­ku pulks.

1940. ga­da 12. de­cem­brī bei­dza past­āvēt I jāt­nie­ku pulks un sa­ka­ru ba­tal­jons.

1919. ga­da 15. de­cem­brī Ber­mon­ta da­ļas at­stāj Lat­vi­jas te­ri­to­ri­ju.

1940. ga­da 17. de­cem­brī bei­dza past­āvēt 5. Cē­su kāj­nie­ku pulks.

1918. ga­da 18. de­cem­brī no­di­bi­nāts Lat­vi­jas ar­mi­jas štābs.

1890. ga­da 19. de­cem­brī dzi­mis ģe­ne­rā­lis Vi­lis Span­degs. No 1919. ga­da Vid­ze­mes di­vī­zi­jas štā­ba priekš­nieks. Bi­jis 2. Vents­pils un 7. Si­gul­das kāj­nie­ku pul­ka ko­man­die­ris, kā arī 1. Lie­pā­jas kāj­nie­ku pul­ka ko­man­die­ra pa­līgs. No 1940. ga­da Kur­ze­mes di­vī­zi­jas ko­man­die­ris. Pul­kve­dis no 1927. ga­da, bet ģe­ne­rā­lis no 1940. ga­da. Ap­bal­vots ar Vies­tu­ra or­de­ņa II šķi­ru ar šķē­piem. No­šauts Mas­ka­vā 1941. ga­da 16. ok­tob­rī.

1918. ga­da 20. de­cem­brī di­bi­nā­ta At­se­viš­ķā stu­den­tu ro­ta.

1940. ga­da 20. de­cem­brī bei­dza past­āvēt 10. Aiz­pu­tes un 11. Do­be­les kāj­nie­ku pulks.

1863. ga­da 21. de­cem­brī dzi­mis ģe­ne­rā­lis Augusts Er­nests Mi­siņš. Bei­dzis Krie­vi­jas ģe­ne­rāl­štā­ba ka­ra aka­dē­mi­ju. Pirm­ā pa­sau­les ka­ra lai­kā ko­man­dē­jis 12. Si­bī­ri­jas kāj­nie­ku pul­ku un 79. di­vī­zi­jas bri­gā­di. 1916. ga­dā pa­aug­sti­nāts par ģe­ne­rāl­ma­jo­ru un ie­celts par 1. lat­vie­šu strēl­nie­ku bri­gā­des ko­man­die­ri. Brī­vī­bas cī­ņu lai­kā no 1919. ga­da mar­ta bi­jis gal­ve­nā štā­ba priekš­nieks, vē­lāk ar­mi­jas in­spek­tors. At­va­ļi­nāts 1920. ga­dā, ap­bal­vots ar Tri­ju Zvaig­žņu or­de­ņa II­I šķi­ru. Mi­ris 1940. ga­da 8. augus­tā.

1940. ga­da 24. de­cem­brī beidz past­āvēt 8. Dau­gav­pils un 12. Baus­kas kāj­nie­ku pulks.

1940. ga­da 25. de­cem­brī beidz past­āvēt 9. Rē­zek­nes kāj­nie­ku pulks un Avi­āci­jas pulks.

1876. ga­da 31. de­cem­brī dzi­mis ģe­ne­rā­lis Edu­ards Kal­niņš. 1919. ga­dā — Zie­meļ­lat­vi­jas bri­gā­des ar­ti­lē­ri­jas priekš­nieks, no 1922. ga­da ar­ti­lē­ri­jas in­spek­tors. 1926. un 1928. ga­dā bi­jis ka­ra mi­nistrs. 1935. ga­dā at­va­ļi­nāts. Ap­bal­vots ar Lāč­plē­ša Ka­ra or­de­ni un ar Tri­ju Zvaig­žņu or­de­ni. Mi­ris 1964. ga­da 28. jū­ni­jā ASV, Los­an­dže­lo­sā.

Sa­ga­ta­vo­jis Gu­nārs Kuš­ķis.

Uz Pasaules jumta. Tibeta

Edmunds Vītols,
NBS rezerves kapteinis.

Foto — no autora personiskā arhīva.

Esmu pietuvojies savam ilgi lolotajam sapnim, vīzijai, kura mani daudzkārt piemeklējusi naktīs visu šo gadu garumā, — esmu pamodies, bet zemapziņa vēl skaidri rāda sapņa ainas, kurās detalizēti redzu milzīgus, kalnainus plašumus, kur neaug zāle, kur stipras vēja brāzmas dzenā smilšu vērpetes un mākoņi skrien pa pašu zemes virsmu, aizķerot tuvējo kalnu virsotnes. Mākonis brāžas virsū ar lielu ātrumu, un jau nākamajā mirklī esmu šai mākonī, visapkārt ir bieza migla, un neko nevar tai cauri saskatīt. Dzirdu, kā budistu lūgšanu karodziņi plaukšķinās stiprajā vējā un dobjas budistu tauru skaņas laužas caur miglu. Tā ir Tibeta — tālā, vējainā augstkalnu zeme, kurā mūsdienu civilizācija vēl nav pilnībā ielauzusies, jo turp nokļūt nav viegli, tomēr ir iespējams. Līdz ar skaņām, kas nāk no ielas, mans sapnis strauji izplēn pirmajos saules staros, kas iespiežas viesnīcas logā. Esmu pamodies. Uztraušos sēdus gultā un vēl mēģinu apzināti atsaukt nupat redzētos tēlus savā atmiņā. Sajūta tāda, it kā caurvējš strauji būtu aizcirtis durvis uz citu realitāti, kuras miega laikā bija atdarījušās.

Kailasa kalns Tibetā.
Kailasa kalns Tibetā.

Ir 2007. gada pavasaris, visapkārt čivina putni, koki un krūmāji sazaļojuši, ļaužu pilnas ielas. Esmu Katmandu, Nepālas galvaspilsētā, un gatavojos rīt sākt savu svētceļojumu uz Tibetu, vietu, kur esmu ilgojies nokļūt jau krietnu laiku. Tibeta manā uztverē ir bijusi kaut kas teiksmains, mītisks, kam grūti piešķirt reālas aprises, jo pieejamā informācija par šo zemi bijusi ļoti niecīga. Es nerunāju par enciklopēdiskajiem informācijas avotiem, bet par laikabiedru liecībām.

Tibeta ir Ķīnas okupēta teritorija, kas aizņem milzīgu platību augstkalnu reģionā Āzijas sirdī. Arī ilgstošā izolācija no ārpasaules šai zemē mītošajai tautai ir līdzējusi saglabāt autentisko kultūru un zināšanas, kas nāk no neatminamas senatnes. Šo izolāciju nodrošinājis īpašs ģeogrāfiskais stāvoklis, kas raksturīgs ar ārkārtīgi nelabvēlīgiem klimatiskajiem faktoriem, kā arī Tibetas atrašanās vieta pasaules politiskajā kartē, jo pietuvoties Tibetas robežai var, tikai šķērsojot vairāku citu Āzijas valstu teritorijas, kuras laika gaitā atradušās dažādu politisko spēku ietekmes zonā.

To, ka uz Tibetu iespējams nokļūt, es sapratu sava pirmā Indijas ceļojuma laikā, kad tūristu grupas sastāvā biju Ziemeļindijas Himalajos un apmeklēju tibetiešu bēgļu garīgo citadeli Daramsalā, kur atrodas viņa svētības dalailamas XIV rezidence. Kā zināms, 1959. gadā viņš ar saviem sekotājiem izbēga no ķīniešu gūsta, šķērsojot Ķīnas un Indijas robežu pa Himalaju kalnos esošo Rohtangas pāreju. Indijas valdība deva tiem patvērumu un apņēmās gādāt par visu bēgļu drošību savā teritorijā. Tibetiešiem tika ierādīts kalnains apvidus Indijas ziemeļos, un viņi sāka tur veidot apmetnes un būvēt budistu klosterus. Lielāka daļa tibetiešu palika okupētajā dzimtenē. Tur palika arī senie budistu klosteri, svētvietas un dzimtie ciemati, kuros dzīvojušas iepriekšējās paaudzes.

Par vienu no šīm svētvietām, kas ir ļoti nozīmīga ne tikai tibetiešiem un budistiem, es uzzināju no krievu mediķa profesora Ernsta Muldaševa grāmatas par viņa grupas ekspedīcijām uz Himalajiem. Šī vieta ir Kailasa kalns, kas slejas virs citām kalnu virsotnēm, izceļoties ar izteikti piramidālo formu, un tā virsotne allaž ir zem baltas ledus un sniega cepures.

Daramsalā esošo tibetiešu bēgļu citadeli un tās apkārtni dēvē par Mazo Tibetu, jo tur koncentrēts un visās izpausmēs vērojams tas, kas saistīts ar Tibetu, tās iedzīvotajiem, kultūru un pat ģeogrāfisko vidi. Pirmajā Indijas ceļojumā biju arī Rohtangas pārejā, kas atrodas gandrīz četru kilometru augstumā virs jūras līmeņa. Tai visapkārt slejas ledājiem klātas Himalaju virsotnes. Šādā augstumā biju pirmo reizi, un retinātais gaiss lika sevi manīt ar dīvainām fiziskām sajūtām, reiba galva, kustības kā palēninātā filmas kadrā. Cilvēku runai bija dzirdama atbalss, taču tā skanēja man galvā. Līdzīgus simptomus apliecināja arī citi ļaudis no mūsu grupas, dažiem parādījās izteiktas galvassāpes. Taču šīs fiziskā līmeņa izpausmes nebija nekas, salīdzinot ar to, kas notika manā sirdī, manā zemapziņā. Atceros, kāds no pavadoņiem, norādot uz baltajām Himalaju virsotnēm ar roku, teica — lūk, aiz tām kalnu grēdām ir arī pati Tibeta. Man šie vārdi skanēja kā zibens spēriens no skaidras debess. Tibeta… Tātad esmu tik tuvu!

Svajambu templis Katmandu Nepalā.
Svajambu templis Katmandu Nepalā.

Jā, Tibeta bija tuvu, bet apzinājos, ka turp nevar doties bez rūpīgas sagatavošanās. Manī dzima cieša apņēmība virzīties uz šo mērķi, bez pārmērībām, neforsējot norises, bet noteikti un nenovēršami, izpētot visas iespējas, ceļus un maršrutus, sagatavojot savu fizisko ķermeni un garu.

Atgriezies no Indijas es daudz lasīju un meklēju cilvēkus Latvijā, kuriem būtu kāda reāla pieredze no Himalajiem, un atradu. Noskaidroju, ka ar vīzas pieteikšanu caur Ķīnas vēstniecību nekas jēdzīgs nesanāks, jo tie, kas bija mēģinājuši, pēc ilgas gaidīšanas saņēma atteikumu. Ķīnas vēstniecība greizi uzlūkoja to ceļotāju iesniegumus, kuru galamērķis un galvenais interešu objekts bija Tibetas autonomais reģions. Zinoši ļaudis ieteica aizbraukt uz Nepālu, kas atrodas Himalaju kalnu grēdas centrālajā daļā un robežojas ar Tibetu. Tieši no Nepālas paveras ceļš uz Tibetu, bez oficiālās, birokrātiskās papīru kārtošanas. Bija skaidrs, ka ir pienācīgi viss jāizpēta un jāsagatavojas niansēm, ne tikai uzklausot citu pieredzi vai lasot, bet pašam dodoties uz Himalajiem un visu noskaidrojot. Sacīts — darīs, jau pēc gada es izkāpu no lidmašīnas Katmandu.

Nepālā pavadītais laiks bija neatsverama pieredze un rūdījums, kas mani stiprināja un tuvināja mērķim. Nepālā ceļoju viens, ar lielo un mazo mugursomu plecos un karti rokās. Manu ceļojumu īpaši netraucēja arī tajā laikā notiekošās militārās sadursmes — karoja pie varas esošā Nepālas karaļa armijas un policijas vienības un komunistisko ideju pārņemtie maoisti.

Kāpu Himalaju kalnos, guvu jaunu pieredzi augstkalnu apstākļos, daudz laika pavadīju kopā ar vietējiem — gan nepāliešiem, gan tibetiešiem, kas Nepalā dzīvo jau vairākās paaudzēs. Dziļāk iepazinu budismu, kas ir neatņemama Tibetas kultūras sastāvdaļa. Ceļojot pa Nepālu, kalnu masīvos vairākkārt nakšņoju budistu klosteros, kur visi runā tikai tibetiešu valodā. Vēroju viņu ikdienu, sadzīvi, savstarpējās attiecības, budistu rituālus un citas vietējās kultūras nianses. Mana sirds gavilēja, jūtot vēja brāzmas, kas nāca no sniegoto kalnu virsotnēm Tibetas pievārtē. Es esmu tuvu, es nāku ar pazemību un cieņu, ar mieru un lūgsnu!

Katmandu atradu tūrisma kantora īpašnieku, vārdā Taši, kurš man apskaidroja visu par iespējām nokļūt Tibetā. Lai uzsāktu savu ceļojumu, man vispirms jānokļūst līdz Deli Indijā, tad līdz Katmandu Nepālā, un tikai no Katmandu var doties uz Tibetu. Katmandu man jāiedod sava pase šim cilvēkam, kas pēc piecām dienām, ja ķīniešu robežsargi kādu iemeslu dēļ nenoslēdz robežu, atdod man pasi un iedod oficiālu, ķīniešu apstiprinātu atļauju, ka varu doties uz Tibetas autonomo reģionu pa konkrētu maršrutu, kas saskaņots ar Ķīnas Tautas Republikas armijniekiem. Protams, ailē «profesija — nodarbošanās» es ierakstīju — vēstures skolotājs. Šai reizē man pilnīgi pietika ar Nepālas apceļošanā gūto pieredzi un nodibinātajiem kontaktiem. Tad nu fokusējos uz to, kas un kā darāms, lai varētu doties ceļojumā uz Pasaules jumtu. Priekšstats par norisēm bija ne tikai teorētisks, bet arī praktiski daudz reālāks un skaidrāks.

Kad pēc gada atkal atgriezos Nepālā, jutos nobriedis un gatavs doties tālajā ceļā. Jau iepriekš biju pieteicis, ka vēlos doties uz Tibetas rietumu daļā esošo Kailasa kalnu, un nu bija jāgaida signāls, kad tiks paziņoti ceļojuma datumi. Tobrīd man kabatā jau bija oficiāla ķīniešu atļauja doties uz Tibetu pa konkrēto maršrutu. Nepālietis Taši, kas vadīja tūrisma firmu, apvaicājās, vai esmu budists, jo Kailasa kalns ir budistu svētākā vieta šajā materiālajā pasaulē. Atbildēju, ka esmu kristīts cilvēks, bet budisma skatījums uz pasauli, uz norisēm tajā, uz cilvēka esību, dzīvi un nāvi man ir ļoti pieņemams un saprotams, ka cienu šīs mācības filozofisko domu. Taši apvaicājās, cik augstu virs jūras līmeņa esmu kāpis kalnos, jo ceļā uz Kailasa kalnu būšot jāšķērso augstuma atzīmes virs piecarpus tūkstošiem metru. Atbildēju, ka augstākā vieta, kur esmu bijis, ir četri tūkstoši metru. Tiku brīdināts, ka pie niecīgākajiem augstuma slimības simptomiem man nekavējoties jātiek lejā uz zemāku vietu, lai gan šai apvidū Tibetā zemāk par četriem kilometriem nav iespējams nokāpt. Lai nokļūtu zemāk, vismaz līdz trīsarpus tūkstošiem metru, ir jānobrauc pāris dienas ar džipu Nepālas robežas virzienā. Taši brīdināja, ka, šķērsojot Nepālas un Ķīnas robežu, neviens par mani nekādu atbildību neuzņemsies, ka nekādas rietumnieku apdrošināšanas polises tai pusē nav spēkā, ka veselības problēmu gadījumā neviens, izņemot grupas biedrus, palīdzību nesniegs, ka kritiskā (dzīvības un nāves) brīdī ķīniešu armijnieki nekādu palīdzību nesniegs un tā joprojām. Vēl piebilda, ka viņa organizētajās grupās, kas dodas uz Kailasu, teju regulāri esot nāves gadījumi, kad mirušo ceļotāju, ja ķermeni atrod, atved atpakaļ plastmasas maisā.

Bija 26. aprīlis, un rīt agri mēs dosimies ceļā. Savus grupas biedrus es ieraudzīšu tikai tad, kad piebrauks autobuss, kas vedīs mūs pa Himalaju ielejām līdz robežai. Cik liela vai maza būs grupa, kāds būs tās sastāvs, to arī uzzināšu autobusā, jo cilvēki mēdzot atteikties pašā pēdējā brīdī, kad apsvēruši iepriekšējā naktī visus plusus un mīnusus un ņēmuši vērā Taši brīdinājumus, ka šis ceļojums var izrādīties pēdējais šajā dzīvē. Es biju mierīgs un nosvērts, noskaņojums — filozofisks, bet apņēmība nebija mainījusies ne par mata tiesu. Drīzāk jutu dzinuli, kas mani urdīja un lika skatīties pulkstenī, domājot par to, kur šajā laikā būšu jau rīt.

Aizstaigāju cauri Katmandu putekļainajām ielām līdz Svajambu templim, kas stāva kalna galā slejas virs pilsētas un ir viena no centrālajām budistu un hinduistu svētvietām. Uz templi veda stāvas kāpnes, bet es izvēlējos iet augšup pa garāko, lēzenāko ceļu, kas vijās pa kalna sānu pusi. Bija laiks pārdomām — par tiem, kas palika mājās, par veiksmīgu ceļojumu, par to, kas sasniegts šai dzīvē līdz šim.

Ejot uz templi, redzēju ceļa malā sunīti, ko manīju arī iepriekšējās dienās. Viņš izskatījās stipri slims un izvārdzis, varbūt uz miršanu bija palīdis ēniņā pie maza hinduistu templīša, kādi atrodami it visur Katmandu un jebkurā Nepālas nostūrī. Templītis bija maziņš, tajā atradās akmenī veidota Ganeša figūra (hinduisma dievība ar ziloņa galvu), kuru no augšas piesedza tāds kā simbolisks akmens jumtiņš. Sunītis saritinājies smagi elsa, gulēdams… dieva ēnā. Suņuks pavēra acis, kad pietupos pie viņa. Uzmanīgi un maigi noglaudīju ātri elsojošo vājinieku. Viņa skatiens sekoja manai rokai, it kā uzmanot, vai nedaru ko ļaunu, bet, kad glāsts sasniedza suņuku, acis pa pusei pievērās, kā labsajūtā. Atcerējos, ka saskaņā ar budisma mācību suns ir pēdējais reinkarnācijas posms dzīvnieku pasaulē, tad riņķošana šai sfērā beidzas, un nākamā piedzimšana būs cilvēka veidolā, aizsākot garu reinkarnāciju virkni jaunā apzinātības pakāpē, lai izietu visus cilvēkam atvēlētos garīgās attīstības posmus. Ne velti mēs allaž sakām, ka suns visu saprot, tikai nerunā. Savukārt pirmais posms, piedzimstot dzīvnieku pasaulē, saskaņā ar budisma mācību ir mērkaķis. Tas attiecināms uz cilvēka reinkarnāciju dzīvnieku pasaulē. Lai nu kā, bet, vērojot mērkaķus, ir ļoti viegli ieraudzīt to uzvedībā nianses, kas tik raksturīgas zemu kri­tušiem indivīdiem no cilvēku vides. Zaglīgums, klaigāšana, skatiens, grimases, uzvedība barā un esot vienam… Neatceros vairs, vai pateicu to skaļi vai domās, bet, noglaudījis suņuku, čukstēju, ka viņam nav jābaidās, ka viņš atgriezīsies, un viss būs savādāk. Iespējams, tiksimies kādreiz atkal. Tad iezvanīju zvaniņu, kas templī karājās virs suņuka galvas.

Turpinājums sekos.