Mūsdienu karavīru dziesmu autors

Džoanna Eglīte

Foto — no A. Strēlnieka personiskā arhīva.

artursRakstot savas dziesmas, Artūrs Strēlnieks (muzikālais pseidonīms — R.2.R.S.
(izrunājot angliski burtu savienojumu — Artūrs) sacer stāstus, kuros sevi atpazīst daudzi karavīri. Darbā — dižkareivis, vecākais militārais policists Militārajā policijā. Artūrs ir fiziski spēcīgs, emocionāli stiprs un izturīgs kā jebkurš kareivis, kurš izvēlējies militāru dzīves ceļu. Tomēr no citiem viņu atšķir spēja piedzīvoto, pārdzīvoto, savas domas un attieksmi pret dzīvi pārvērst stāstos — ļoti personiskos. Iespējams, tieši tādēļ R.2.R.S. dziesmas atklāj pieredzi, kas ir kopīga daudziem viņa biedriem. Artūra klipiem youtube.com ir desmitiem tūkstošu skatījumu. Tās komentē vīrieši —
tie, kuri paši ir pieredzējuši, ko nozīmē armija, dalība misijās, dzīvības draudi, skarbi apstākļi, ilgas pēc savas sievietes, kura gaida mājās.

Artūrs militārajā sistēmā ir septiņus gadus. Piedalījies divās misijās Afganistānā. Trīs gadus precējies ar meiteni, kuru satika pirms astoņiem gadiem. Vairākās paaudzēs latvietis un mārupietis. Reiz Artūrs mēģinājis īrēt dzīvokli daudzstāvu mājā Pļavniekos un pēc mēneša sapratis, ka nespēj baudīt šādu dzīvi. «Droši vien esmu īsts privātmājas bērns,» saka Artūrs. Viņš ir uzcēlis nelielu ģimenes mājiņu Mārupē starp pļavām un mežiem. Kaimiņos ganās govis un dažkārt, izejot uz lieveņa, viņš redz stirnas un zaķus. «Mājas man ir ļoti svarīgas, jo tās patiesi dod spēku,» saka Artūrs.

Kopš skolas laika Artūrs raksta dzejoļus un smejoties saka, ka tas ir labs veids, kā iekarot meiteņu simpātijas. Viņš labprāt būtu gribējis savos trīsdesmit gados turēt rokā svaigi izdotu paša dzejoļu grāmatu, bet dzīve iegrozījās mazliet citādi. Šogad viņš nospēlējis pirmos divus koncertus.

Kareivis mieram
Ar hiphopu Artūrs bija aizrāvies jau sen, bet tikai pirms dažiem gadiem nolēma mūziku apvienot ar paša rakstītiem dzejoļiem. Viņš iemācījās dzejoļus rakstīt ritmiskos stāstījumos, kas atbilst hiphopa specifikai. Dzejoļu vietā tapa pirmās dziesmas. «Man reps ir visprecīzākais veids, kā pavēstīt citiem to, ko vēlos pateikt,» saka Artūrs. «Rakstot poētiskus dzejoļus, es daudz biežāk tiku pārprasts. Man likās, ka cilvēki ne vienmēr uztvēra to, ko gribēju pateikt.»

Vairums viņa dziesmu ir patriotiskas un atklāj personisku attieksmi pret dzimteni, aizbraucējiem, cieņu pret tiem, kas reiz cīnījušies par Latvijas brīvību, lepnumu par sak­nēm šai zemē, ticību, ka mūsu tautai ir visas iespējas kļūt veiksmīgai un pašap-   zinīgai.

Artūra jaunākā dziesma «Kareivis mieram» plašākai publikai internetā kļuva pieejama vasaras nogalē. Līdz šim tā savākusi vairāk nekā 10 000 skatījumu. Dziesmas vārdi liek aizdomāties, ka militārā pieredze un atbildība, ko tā uzliek, var izrādīties cilvēkam par smagu — īpaši, ja viņam nav stabilu dzīves vērtību, piepildījuma sajūtas un drošas aizmugures — mīļotā cilvēka, kas atbalsta. «Es negribu kādu aizbaidīt no armijas. Bet man bija svarīgi parādīt, ka tā nav tikai medus maize. Tādēļ dziesma ietver vairāku satiktu kareivju likteņus un pieredzi.»

Dziesmas pieaugušajiem
Dziesmu klipi tiek filmēti par Artūra draugu, ģimenes locekļu un biedru — karavīru — ziedotu naudu. Šādi cilvēki apliecina, ka tas, ko Artūrs dara, viņiem ir svarīgs. «Es rakstu dziesmas pieaugušajiem,» saka Artūrs. «Lai saprastu vārdus, ir jāuzkrāj zināma dzīves pieredze.» Artūra mūziku atzinīgi vērtē, piemēram, viņa vecmāmiņa.

Bet pats viņš dziesmā «Sevī ieskaties» aicina nepazaudēt bērnībai raksturīgo atvērtību pasaulei un ticību, ka visas vēlēšanās ir piepildāmas. Šāda pieeja virza un aizrauj mūs, pasargā no kļūšanas par noslēgtiem, neinteresantiem cilvēkiem. Iespējams, tieši šī atvērtība un labvēlība pret pasauli ir Artūra radošo spēju atslēga. Viņš atzīst, ka, rakstot dziesmas, jūtas pieslēdzies «kosmosam». Tēmas, vārdi un vēstījums vienkārši atnāk — dažkārt neļaujot aizmigt un liekot celties nakts vidū, lai rakstītu.

Artūra topošā dziesma, kura interneta vidē parādīsies, iespējams, novembrī, nebūs militāra un patriotiska, bet gan filozofisks stāsts par dzīvi — jūtām, ļaunumu, mīlestību, Dievu. Artūrs ir pārliecinājies, ka mūsdienu tehnoloģiju laikmetā dziesmām ir nepieciešami klipi. Tām jābūt vizuālām, jo cilvēki tā ir pieradināti.

…visu, kas ir man, es veltu tev
Artūrs pats uzskata, ka pēc rakstura ir ātras dabas. Viņš mīl ātrumu un izaicinājumu arī pie auto stūres. Lielu daļu brīvā laika ārpus militārā dienesta aizņem mūzika, radoši, mākslinieciski meklējumi. Tomēr vienlaikus Artūrā apvienojas skaidras un stabilas vērtības. Viņš ir veltījis ļoti personisku dziesmu savai sievai — «Atzīšanās». Atklājot, cik sarežģīts, šaubu un ilgu pilns bijis laiks, dzīvojot šķirti misijā Afganistānā. Ir jābūt drosmīgam, stipram un vienlaikus godīgam pret savu cilvēcīgo ievainojamību, lai uzticētu šo stāstu klausītājiem. Bet mīļotā sieviete, mājas, Latvija ir viņa lielākās vērtības, un Artūrs nekautrējas to atzīt un runā par to dziesmās.

«Kareivja sieva apprecas nevis ar konkrēto cilvēku, bet gan armiju,» jokojot saka Artūrs. Kareivja dzīve ir pakārtota tās noteikumiem un uzdevumiem. Tieši sieva Artūram ir pirmais klausītājs, kura vērtē viņa uzrakstīto. «Prasu, lai viņa ir atklāta un tieša, jo labāk, ja nepilnības pamana tuvs cilvēks, nevis uz tām norāda citi.»

«Visu, ko es daru, es daru sev. Bet visu, kas ir man, es veltu tev,» teikts dziesmā «Atzīšanās». Un, šķiet, šajos vārdos ir iekodēta Artūra būtība un atbilde uz jautājumu, kādēļ viņš raksta dziesmas. Artūrs ir piepildījis savu dzīvi ar saturu, kas viņam ir svarīgs un sagādā prieku. Dziesmas ir veids, kā šajā pieredzē dalīties ar citiem.

Ģenerāļa Matīsa laiks

Mūsu esība ir Noslēpums. Šis Noslēpums ir lielāks par visu un spēj saturēt kopā pilnīgi visu. (…) Pat neiespējamo — Dzīvi,
Nāvi un Mūžību — tā, ka kopā sanāk Mīlestība.

Juris Rubenis

Edīte Sondoviča

Foto — no Matīsu ģimenes arhīva.

Pirms 20 gadiem 24. oktobrī Latvijas Nacionālās aizsardzības akadēmijas rektors pulkvedis Valdis Matīss kolēģu un draugu pulkā atzīmēja piecdesmito dzimšanas dienu. Nemanot bija aizvadīti divi spraiga darba gadi, iekārtojot akadēmijas mājvietu, pieaicinot pasniedzējus, bet vispirms pārliecinot bijušos Latvijas armijas virsniekus par augstākās militārās mācību iestādes nepieciešamību Latvijā. Raiņa bulvāra 4. nama 325. telpā līdz vēlam vakaram nerima debates par šo jautājumu. Sirmie vīri dzīvoja romantiskās atmiņās par Latvijas Kara skolu 20. gadsimta trīsdesmitajos gados. Valdis Matīss vērīgi ieklausījās, bet pacietīgi skaidroja, ka valsts aizsardzība jāveido atbilstoši laika garam, ka vajadzēs savu zemi sargāt un tāpēc armijai nepieciešami augsti izglītoti virsnieki. Latviešu virsnieku apvienības priekšsēdētājs atv. kapteinis Arnolds Zariņš atbalstīja domu par akadēmiju, piebilstot, ka tās tradīcijas, kas bija Kara skolā un armijā, gan vajadzēs atjaunot. Kopā ar Aizsardzības ministrijas Kultūras daļu Latviešu virsnieku apvienības biedri Arnolds Zariņš, Edvīns Ozols, Valdemārs Veldre, Verners Liguts un citi (20. gs. 90. gadu sākumā Latviešu virsnieku apvienībā darbojās bijušās Latvijas armijas virsnieki) atjaunoja Melnās kafijas vakaru.

Latvijas Universitātē — pāvesta Jāņa Pāvila II vizītes laikā Latvijā 1993. gada septembrī.
Latvijas Universitātē — pāvesta Jāņa Pāvila II vizītes laikā Latvijā 1993. gada septembrī.

Klausoties kolēģu un draugu suminājumos un laba vēlējumos, Valdis Matīss tā pa īstam apjauta, cik daudz padarīts šajos pāris gados. Šķiet, nesen — 1993. gada jūnijā, īsi pirms Līgo vakara, NAA ciemojās Pirmā pasaules latviešu virsnieku saieta dalībnieki. Bija patīkami dzirdēt to latviešu virsnieku atzinīgos vārdus par jauno mācību iestādi, kuriem bija laba militārā izglītība un pieredze dienesta gaitās gan ASV, gan Lielbritānijas armijā. Pēc tās sirsnīgās tikšanās uz Rīgu, Ezermalas ielu 8 regulāri sāka pienākt grāmatas no Austrālijā dzīvojošā virsnieka Ivara Kronīša. Citi brauca uz Latviju un neliedza savā mūžā gūtās zināšanas gan kadetiem, gan pasniedzējiem. Šajos divos gados arī akadēmija bija devusi savu ieguldījumu, lai sabiedrība saprastu, ka ir ne tikai sava valsts, bet tiek atjaunota arī armija. Muzejos, teātros, īpaši prestižajā Baltajā namā skatītāju vidū izcēlās kadeti no NAA — laba stāja, izskatīgs formas tērps, teicama uzvedība. Cik saviļņoti akadēmijas saime soļoja pa Brīvības ielu 1992. gada 22. augustā — pirmajā bruņoto spēku militārajā parādē! Cik lepni pirmā paātrinātā leitnantu kursa kadeti, saņemot militārā dienesta pirmo pakāpi 1992. gada 2. oktobrī, sacīja: «Gods kalpot Latvijai!» 73 jaunie leitnanti uzsāka dienestu, lai atjaunotu un darītu stipru Latvijas armiju.

Tovakar vairākkārt atmiņā uzplaiksnīja skolotāja Ādolfa Matīsa vārdi, ka Latvija atgūs neatkarību un tai būs vajadzīgi savi militārie speciālisti. Jā, to viņš teica, kad pēc Bērz­pils vidusskolas absolvēšanas 1962. gadā dēls Valdis Matīss izlēma doties uz Pēterpili (Ļeņingradu). Neticami, ka jau piecdesmit, bet patiess gandarījums, ka tēva vēlējums piepildījies, ka abi ar māmuļu viņi sagaidīja Latvijas valstiskuma atjaunošanu un viņu dēls ir to pulkā, kuri atjauno Latvijas armiju.

1993. gada septembrī pulkvedis Matīss saņēma pāvesta Jāņa Pāvila II svētību. Tas spēkam, jo daudz darāmā. NAA rektors jutās drošs, jo kopš 1994. gada 31. augusta Latvijā nebija okupācijas karaspēka. Arī par to bija jādomā oktobra zeltainajā pievakarē. «Piecdesmit — ne maz, ne daudz, vēl mums kopā daudz paveicamā,» pateicoties saviem suminātājiem, sacīja pulkvedis, NAA rektors Valdis Matīss.

24. oktobrī ģenerālim, pirmajam NAA rektoram, militārajam diplomātam Valdim Matīsam būtu 70. dzimšanas diena. Taču jau četrus gadus viņš ir aizsaulē. Mums, kas strādāja kopā ar Valdi Matīsu, viņa tuvajiem cilvēkiem ģimenē pieder atmiņas. Tās jāapkopo grāmatā, lai paliek Latvijas vēsturei, kurā spilgtu lappusi ar savu mūža devumu ierakstījis inteliģentais, gudrais un sirsnīgais cilvēks, Latvijas armijas virsnieks Valdis Matīss.

Latvijas Nacionālajā aizsardzības akadēmijā ir ģenerāļa V. Matīsa auditorija, kas neļaus izzust tās pirmā rektora vārdam no atmiņas. Dzimtajā pusē Balvu novada muzejs no V. Matīsa ģimenes saņēmis daudz materiālu. Savukārt Bērzpils vidusskola varētu lūgt piešķirt tai Valda Matīsa vārdu, jo Latvijā nav daudz novadu, kuri varētu lepoties ar atjaunotās Latvijas armijas ģenerāļiem. Cienot savus diženos cilvēkus, būs vieglāk saglabāt nacionālo stāju un pašcieņu.

Sporta ziņas

Edgars Bertuks un Aļona Meļņika uzvar krosa čempionātā 

25. septembrī Ādažu garnizona apkārtnē norisinājās tradicionālais Nacionālo bruņoto spēku čempionāts krosā, kurā piedalījās 14 komandas no dažādu regulāro spēku veidu un Zemessardzes vienībām. Pirmo gadu čempionātā startēja arī Amerikas Savienoto Valstu bruņoto spēku pārstāvji.

sport-nbs-kross-2014333

Sacensības pirmās sāka sievietes un 3. vecuma grupas vīrieši. Dalībnieki veica 3000 metru distanci. Pārliecinoši pirmais pēc 12 minūtēm un 9 sekundēm finiša līniju sasniedza maj. Andrejs Liepa no Apvienotā štāba (AŠ). 49 sekundes vēlāk finišēja maj. Aldis Grudinskis no Nodrošinājuma pavēlniecības 3. reģionālā nodrošinājuma centra (NP 3. RNC)), bet 3. vietā ierindojās srž. Romāns Krapauskis (12:56) no Militārās policijas (MP).

Savukārt sieviešu konkurencē pārliecinoši uzvarēja vzs. Aļona Meļņika no Zemessardzes 56. kājnieku bataljona (ZS 56. KB). Uzvarētāja skrējienā piekāpās vien maj. A. Liepam, uzrādot otro labāko laiku (12:31). Pēc 28 sekundēm aiz Aļonas finišu kā otrā sasniedza vlt. Rudīte Everte no Mācību vadības pavēlniecības (MVP), bet trešā ātrākā izrādījās šā gada spartakiādes 2000 metru uzvarētāja kadete Gerda Miglava, finišējot pēc 13 minūtēm un 11 sekundēm.

Nākamie uz starta stājās 1. un 2. vecuma grupas dalībnieki, to skaitā arī četri ASV karavīri. Dalībnieki veica 5000 metru krosa distanci, kur pirmais pēc 15 minūtēm un 9 sekundēm finišēja orientēšanās izlases līderis un pagājušā gada Latvijas čempions 8 kilometru krosa distancē vzs. Edgars Bertuks (ZS St. Bn). Zaudējot uzvarētājam 19 sekundes, kā otrais finišēja zs. Jānis Razgalis no Zemessardzes 25. KB, bet trešais ātrākais izrādījās vēl viens orientierists vzs. Andris Jubelis (ZS 56. KB) ar laiku 15 minūtes un 32 sekundes.

Komandu vērtējumā labākā izrādījās ZS 56. KB komanda (1.00:53), 2. vietā ierindojās ZS St. Bn (1.02:58), bet 3. vietu ieguva ZS 25. KB (1.03:44).

Pavisam sacensībās uz starta stājās 84 skrējēji, to skaitā 27 daiļā dzimuma pārstāves.

Grupu rezultāti

V-1 grupa
1. vieta vzs. E. Bertuks (ZS St. Bn) 15:09;
2. vieta zs. J. Rezgalis (ZS 25. KB) 15:28;
3. vieta vzs. A. Jubelis (ZS 56. KB) 15:32.

V-2 grupa
1. vieta maj. Ē. Kārklis (GS AB) 17:57;
2. vieta plt. R. Brauns (ASV) 18:13;
3. vieta vlt. U. Jakubovskis (ZS 25. KB) 18:44.

PD grupa, 5000 metri
1. vieta kpt. V. Bodnieks (MP) 15:42;
2. vieta kpt. M. Ābele (MP) 15:51;
3. vieta kpt. M. Ozoliņš (MP) 16:47.

PD grupa, 3000 metri
1. vieta maj. A. Liepa (AŠ) 12:09;
2. vieta maj. A. Grudinskis (NP 3. RNC) 12:49;
3. vieta srž. R. Krapauskis (MP) 12:56.

S-1 grupa
1. vieta vzs. A. Meļņika (ZS 56. KB) 12:31;
2. vieta kad. G. Miglava (MVP) 13:11;
3. vieta zs. L. Buķe (ZS St. Bn) 13:16.

S-2 grupa
1. vieta vlt. R. Everte (MVP) 12:59;
2. vieta kpr. M. Anspaka (SZS KBde) 14:05;
3. vieta kpr. I. Priedīte (NP 3. RNC) 14:17.

S-3 grupa
1. vieta kpt. L. Klauža (AŠ) 13:57;
2. vieta srž. I. Volāne (NP 3. RNC) 14:01;
3. vieta bcm. M. Roste (JSF) 16:00.

PD grupa, sievietes
1. vieta vlt. R. Everte (MVP) 12:59;
2. vieta kad. G. Miglava (MVP) 13:11;
3. vieta lt. E. Kārkliņa (SZS KBde) 13:20.

Foto — no SK arhīva. 

Dižmatrozis Andris Bartkevics — trīskārtējs čempions galda tenisā 

sport-3788. oktobrī Latvijas Universitātes Ķīmijas fakultātes telpās norisinājās Nacionālo bruņoto spēku (NBS) čempionāts galda tenisā. Pavisam 42 galda tenisisti sadalīja medaļu komplektus gan individuālajā, gan komandu vērtējumā.

Sacensības sākās ar apakšgrupu cīņām. Labāko astoņu tenisistu skaitā iekļuva katras grupas 1. vietas ieguvējs, automātiski kvalificējoties ceturtdaļfinālā. Četrās ceturtdaļfināla spēlēs noskaidroja divu pusfinālu pārus. Pirmajā no tiem tikās pagājušā gada finālspēles dalībnieki dmtr. Andris Bartkevics no Jūras spēku flotiles (JSF) un kpt. Māris Mazapšs no Militārās policijas (MP). Mārim tā arī neizdevās revanšēties Andrim par pagājušajā gadā piedzīvoto zaudējumu, rezultāts — 7:11; 7:11 un 8:11. Otrajā pusfinālā srž. Ēriks Kukutis (MP) trīs setos bija pārāks par vsrž. Helmutu Dežurovu no Gaisa spēku aviācijas bāzes (GS AB).

Fināla spēlē, gluži kā pirms diviem gadiem, dmtr. Andris Bartkevics izrādījās spēcīgāks par srž. Ēriku Kukuti. Lai gan spēlē lielāku iniciatīvu izrādīja un vairāk uzbruka Ēriks, demonstrējot skaistu spēli uzbrukumā, tomēr gala rezultātā četros setos ar 11:7, 9:11, 11:4 un 11:8 veiksmīgāks izrādījās nu jau trīskārtējais NBS čempions galda tenisā Andris Bartkevics, vēlreiz pierādot, ka iepriekšējie panākumi nav bijuši nejauši.

Savukārt spēlē par čempionāta bronzas medaļu vsrž. Helmutam Dežurovam spraigā un smagā piecu setu cīņā izdevās uzvarēt pagājušā gada sudraba medaļas ieguvēju kpt. Māri Mazapšu. Lai gan Māris pirmajos spēles setos visai pārliecinoši uzvarēja Helmutu (11:3 un 11:6) un viņu no uzvaras šķīra tikai viens uzvarēts sets, tomēr šoreiz viņam pie panākuma neizdevās tikt. Vsrž. H. Dežurovs spēja saņemties un, uzvarot atlikušos trīs setus ar 14:12, 11:7 un 11:8, izcīnīja skaistu uzvaru.

Komandu vērtējumā, kur ieskaitē tika ņemti vērā divi labākie dalībnieki, 13 komandu konkurencē, tāpat kā pagājušajā gadā, pārliecinoši uzvarēja MP komanda. 2. vietā ierindojās Štāba bataljona komanda, bet 3. vietu izcīnīja Mācību vadības pavēlniecības komanda.

Foto — no SK arhīva.

Latvijas karavīri pasaules čempionātā militārajā pieccīņā

No 10. līdz 15. oktobrim Dienvidkorejas Republikā, Jončhonā jau 61. reizi norisinājās Starptautiskās militārās sporta asociācijas (CISM) karavīru pasaules čempionāts militārajā pieccīņā, kurā piedalījās 34 valstu bruņoto spēku pārstāvji. No Latvijas kpt. Maigurs Ozoliņš un dkar. Dainis Stepe — individuālajās sacensībās. 150 dalībnieku konkurencē dkar. Dainis Stepe ierindojās 33. vietā, bet kpt. Maigurs Ozoliņš — 55. vietā.

Atklāšanas parādē karogu nes dkar. Dainis Stepe.
Atklāšanas parādē karogu nes dkar. Dainis Stepe.

Jau pirmajā pieccīņas disciplīnā abi Latvijas sportisti nerādīja savu labāko sniegumu, kpt. M. Ozoliņš divās šaušanas sērijās ar 176 punktiem (91; 85) ieņēma dalītu 53. vietu, savukārt dkar. D. Stepe ar 172 punktiem (89; 83) ierindojās dalītā 70. vietā kopā ar Itālijas, Turcijas, Nīderlandes un Bahreinas sportistiem.

Šķēršļu joslas disciplīnā mūsu bruņoto spēku pārstāvji ierindojās 21. un 49. vietā. D. Stepe distanci veica 2 minūtēs un 23,7 sekundēs, bet M. Ozoliņš finišu sasniedza 5,2 sekundes vēlāk.

Kpt. Maigurs Ozoliņš veic krosa distanci.
Kpt. Maigurs Ozoliņš veic krosa distanci.

Trešajā sacensību dienā peldbaseinā norisinājās 50 metru brīvā stila peldējums ar šķēršļiem, kur absolūti labāko laiku uzrādīja kpt. Andrē Torress no Brazīlijas (24,7 s). M. Ozoliņš ierindojās 61. vietā (28,6 s). D. Stepe bija vēl par 2 sekundes simtdaļām lēnāks un kopā ar Venecuēlas pārstāvi lt. Enriki Gregorī ieguva dalītu 71. vietu.

Granātas mešanas sektorā, kur starptautiskajās sacensībās sportisti granātu met ne tikai uz precizitāti, bet arī tālumā, kpt. M. Ozoliņš sasniedza 7. labāko rezultātu, bet dkar. D. Stepe ierindojās 53. vietā. Kolumbijas pārstāvji ieguva pirmās divas vietas.

Pēdējo militārās pieccīņas disciplīnu kpt. M. Ozoliņš uzsāka, kopvērtējuma tabulā atrodoties 27. vietā, 2 minūtes un 23,5 sekundes aiz sacensību līdera, bet D. Stepe pēc četrām disciplīnām atradās 48. pozīcijā (+3:30,3). 8 kilometru krosa distancē Dainis spēja pacelties par 15 pozīcijām, gala rezultātā ierindojoties 33. vietā (5151,7 punkti), bet Maigurs atkrita uz 55. vietu (5077,5 punkti). Par 2014. gada pasaules čempionu ar 5382,0 punktiem kļuva vlt. Guobao Gongs no Ķīnas, 2. vietā ierindojās lt. Sergejs Alpatovs no Krievijas, bet 3. vietu ieguva Krievijas bruņoto spēku pārstāvis vsrž. Aleksejs Svečņikovs.

Komandu vērtējumā spēcīgākā izrādījās Krievijas militārās pieccīņas komanda (21342,6 punkti), 2. vietā ierindojās Ķīnas komanda (21284,9 punkti), bet pie bronzas medaļām tika Brazīlijas pieccīņas komanda (21152,1).

Foto — www.cism-milsport.org .

Šaušanas čempionātā uzvaru izcīna ZS Studentu bataljons

Ar Zemessardzes Studenta bataljona (ZS St. Bn) komandas uzvaru 16. oktobrī Ādažu sporta šautuvē noslēdzās Nacionālo bruņoto spēku čempionāts šaušanā, kurā piedalījās 21 komanda no dažādu regulāro spēku veidu un Zemessardzes vienībām. Dalībnieki sacentās ne tikai komandu, bet arī individuālajā vērtējumā, kur dubultuzvaru guva vzs. Edgars Vilītis (ZS St. Bn). 

Sacensību uzvarētāji — ZS Studentu bataljona komanda.
Sacensību uzvarētāji — ZS Studentu bataljona komanda.

Šaušanas vingrinājumā ar automātisko triecienšauteni (ATŠ) dalībnieki veica divas ieskaites sērijas pa 10 šāvieniem 5 minūtēs un vienu sēriju — 10 šāvienus 1 minūtē. 60 sportistu konkurencē visprecīzākais bija vzs. Edgars Vilītis ar 260 punktiem, apsteidzot 2. vietas ieguvēju vlt. J .Kriuliņu no Štāba bataljona (ŠB) par 17 punktiem. Sacensību uzvarētājs pirmajās divās šaušanas sērijās ieguva vienādu punktu skaitu, pa 87 punktiem katrā, bet ātrajā šaušanas sērijā sasniedza par punktu sliktāku rezultātu. 3. vietā ar 242 punktiem ierindojās št. vsrž. Ēriks Filipēnoks no ZS 51. kājnieku bataljona (51. KB), kurš otrajā šaušanas sērijā, neveiksmīgi ieņēmis šaušanas stāvokli, pirmos divus šāvienus raidīja tālu prom no mērķa centra, zaudējot svarīgus punktus.

Šajā vingrinājumā profesionālā dienesta karavīru grupā 1. vietu un zelta medaļu izcīnīja vlt. Jānis Kriuliņš (ŠB) ar 243 punktiem, 2. vietā ar 234 punktiem ierindojās otrs dienas neveiksminieks vlt. Mareks Jansons (ZS St. Bn). Mareks vienā no šaušanas sērijām kļūdījās un raidīja vienu no desmit šāvieniem blakus kolēģa mērķī. 3. vietu ar 228 punktiem ieguva vsrž. Ivans Vaslaboiņikovs (ŠB).

Vzs. Edgars Vilītis (ZS St. Bn) palika nepārspēts arī šau­šanas vingrinājumā ar dienesta pistoli (DP), svinot dubult­uzvaru čempionātā. Arī šaušanā ar DP dalībnieki veica divas ieskaites sērijas pa 10 šāvieniem 5 minūtēs un vienu sēriju pa 10 šāvieniem 1 minūtē. Arī šeit vsz. Edgars Vilītis konkurentiem nedeva nekādas cerības uz uzvaru, sērijās iegūstot 96; 97 un 92 punktus (285 p.). 2. vietā ar 268 punktiem ierindojās kpt. Jānis Prāvs (ŠB), bet 3. vietu, atpaliekot par diviem punktiem no sudraba medaļas ieguvēja, izcīnīja kpt. Juris Ancāns no ZS 34. artilērijas bataljona.

Šajā vingrinājumā profesionālā dienesta karavīru grupā zelta medaļu izcīnīja kpt. Jānis Prāvs (ŠB; 268 p.), sudraba medaļu — kpt. Juris Ancāns (ZS 34. ATB), bet bronzu —dkar. Artjoms Savins no Mācību vadības pavēlniecības (259 p.).

Komandu vērtējumā, kur tika ņemti vērā labākie trīs rezultāti no katra šaušanas vingrinājuma, ar 1524 punktiem čempionu kausu izcīnīja ZS St. Bn komanda (vzs. E. Vilītis, vlt. M. Jansons, vzs. J. Neļķe, vzs. R. Razums, vzs. Dž. Jansone). Negaidīti 2. vietā ar 1435 punktiem ierindojās ŠB komanda (kpt. J. Prāvs, kpt.
E. Krauze, vlt. J. Kriuliņš, vsrž. I. Vaslaboiņikovs, kar.
P. Fiļipovs), bet 3. vietā — ZS 51. KB komanda (maj. I. Prikulis, št. vsrž. Ē. Filipēnoks, vsrž. A. Lasenbergs, vzs. L. Gelba, vzs. I. Strautmanis, vsz. V. Celmiņš).

Sagatavojusi NBS SK FSSN 1. klases speciāliste dkar. Gerda Krūmiņa.
Foto — no NBS SK arhīva.

Populārākie šaujamieroči un to radītāji

Egīls Gelderiņš,
Latvijas Kara muzeja Ieroču nodaļas vadītājs.

Foto — no interneta vietnēm.

1_attSemjuels Kolts (Samuel Colt), visā pasaulē pazīstamais ieroču konstruktors un rūpnieks, kura uzvārds kļuvis par sugas vārdu revolveriem, dzimis 1814. gada 19. jūlijā Hart­­- fordā, ASV, Konektikutas pavalstī, audēju un tirgotāju ģimenē. Jau bērnībā Sems iepazina dzīves skarbumu, jo septiņu gadu vecumā viņš zaudēja māti, bet drīz pēc tam tēva uzņēmums nežēlīgās konkurences dēļ izputēja. Desmit gados Semjuels kļuva par tekstilkrāsotāja mācekli, vienlaikus apgūdams zināšanas ķīmijā, ko viņš vēlāk izmantoja, lasot lekcijas un demonstrējot publikai saistošus ķīmijas eksperimentus. Tomēr tekstilkrāsotāja amats viņu ilgstoši nesaistīja. Kādu laiku viņš bija laukstrādnieks un tikai 16 gadu vecumā iestājās skolā. Taču drīz vien viņš salīga darbā par matrozi uz tirdzniecības kuģa, kas devās uz Indiju. Ilgajā jūrasbraucienā Semjuels brīvos brīžus izmantoja, izgudrojot oriģinālas konstrukcijas revolvera modeli, kura detaļas izgrieza no koka. Atgriezies Amerikā, Semjuels vēl pilnveidoja šo konstrukciju un 1831. gadā pasūtīja ieroču meistaram savu koka modeli izgatavot no metāla. Jaunais izgudrotājs nolēma šādus revolverus ražot rūpnieciski, lielās partijās.

Revolveri ir ieroču tips ar rotējošu veltni, kurā ir vairākas lādiņu kameras (patrontelpas). Apaļā, ap savu garenasi pagriežamā veltņa veida patronkārba deva nosaukumu šim ierocim (angļu val. to revolve — griezties). Galvenā revolvera priekšrocība — īsā laika sprīdī no viena stobra izdarīt vairākus šāvienus. Daudzstobru pistoles ar krama uzsitiena aizdedzi bija pazīstamas jau senāk. Tās bija ļoti dārgas, jo to izgatavošana bija sarežģīta, arī to nēsāšana un lietošana nebija ērta. Taču kapseles izgudrošana un tās plašāka lietošana 19. gadsimta vidū pavēra iespēju revolveru tālākai attīstībai.

2_att

1834. un 1835. gadā S. Kolts, kam piemita veikalnieka dotības, bija sakrājis līdzekļus rūpnieciskās darbības uzsākšanai. No 1833. gada līdz 1835. gadam viņš Baltimorā organizētā ražotnē izgatavoja kapseles uzsitiena aizdedzes revolverus un šautenes. Galvenā viņa konstrukcijas novitāte bija veltņa automātiska pagriešana, uzvelkot ieroča gaili. Sadarbībā ar ieroču meistaru Džonu Pīrsonu (John Pearson) S. Kolts izstrādāja sava revolvera projektu, ko jau 1835. gada 18. decembrī patentēja Lielbritānijā, jo Eiropā, salīdzinot ar ASV, to varēja izdarīt daudz ātrāk un bez informācijas noplūdes. Jāatzīmē, ka literatūrā nav vienota viedokļa par Dž. Pīrsona devumu Kolta pirmā revolvera radīšanā, iespējams, viņš darbojās tikai tā mehānikas izstrādē. Daļa vēsturnieku uzskata, ka Kolta revolveris bija pirmais, kurā izmantoja konisko lodi. Kolta ideja iepriekš lietoto apaļo lodi nomainīt ar konisku lodi radikāli uzlaboja ieroču ballistiskos rādītājus.

Atgriezies ASV, S. Kolts 1836. gada 25. februārī savu izgudrojumu patentēja arī Amerikā. Nepilnu 22 gadu vecumā viņš nodibināja savu firmu «Paterson Arms & Co» Patersonas pilsētā Jaundžersijas pavalstī un jau pēc 10 dienām uzsāka revolveru ražošanu. Jaunais ierocis ieguva nosaukumu «Paterson» no pilsētas vārda, kurā šī firma atradās.

Revolveri «Paterson» ražoja līdz 1842. gadam. Tas bija kapseles uzsitiena aizdedzes revolveris ar piecu lādiņu veltni un vienkāršās darbības SA (Single Action) gaiļa mehānismu. Šim modelim bija 34. (.34) stobra kalibrs ar 4,5 collu (114,3 mm) garu stobru, atlokāma sprūda mēlīte bez aizsargskavas un atvērts salikts rāmis. Ieroča masa bija 1100 g. Vēlākos ražojumus papildināja zem stobra uz šarnīra piestiprināts lādspieķis. Firma ražoja arī šī revolvera variācijas — 31. (.31) kalibra «kabatas modeli» un 44. (.44) kalibra kavalēristu revolveri ar dažādiem stobru garumiem. S. Kolts piesaistīja dažus talantīgus mehāniķus un tādēļ varēja ieviest daudzveidīgus modeļus rūpnieciskajā ražošanā.

Tomēr S. Kolta uzņēmējdarbību skāra arī krīze, jo nācās konkurēt ar joprojām ļoti populārajām vecajām — kapseles uzsitiena aizdedzes pistolēm ar vienu stobru, kas pirms katra šāviena bija no jauna jāpārlādē. Tās bija lētākas un arī pierastākas par Kolta firmas ražojumiem. 1842. gada beigās mazā noieta dēļ viņa firma bankrotēja un tika slēgta. Taču ASV — Meksikas kara laikā 1845.—1846. gadā strauji palielinājās pieprasījums pēc moderniem ieročiem, un veiksme no jauna uzsmaidīja Koltam.

3_att

1847. gadā S. Kolts izveidoja jauna parauga revolveri «Army Model 1847 «Walker»» un saņēma pasūtījumu vairāk nekā diviem tūkstošiem izstrādājumu. Arī šim modelim bija kapseles aizdedze. Tas bija 40 cm garš sešu lādiņu ierocis ar .44 kalibra (11,2 mm) stobru un gravējumiem uz veltņa. Plašākai darbībai 1848. gadā savā dzimtajā pilsētā Hartfordā S. Kolts nodibināja jaunu firmu «Colt’s Patent Fire-Arms Manufacturing Company» un rūpnīcu, kuras ražotie ieroči guva lielu piekrišanu. «Zelta drudzis» Kalifornijā atkal izraisīja pieprasījuma vilni pēc Kolta revolveriem. Pārdošanā nonāca vairāki modeļi daudzās variācijās ar dažādiem kalibriem un stobru garumiem. Piemēram, «Colt «Dragoon»» modeli ražoja ar kalibru no .31 līdz .45. Ja pircēju neapmierināja piedāvājums, viņš varēja veikt individuālu pasūtījumu.

Jāatceras, ka S. Kolta 1836. gadā ASV izņemtais patents līdz pat 1857. gadam aizliedza ASV teritorijā citiem ražot un tirgot jebkuras konstrukcijas revolverus. Tā S. Kolts bija nodrošinājis sev monopolstāvokli ASV tirgū. S. Kolta firma gāja augšup un izlaida vēl vairākus revolveru modeļus. Amerikas Pilsoņu kara laikā S. Kolta ražojumus lietoja kā ziemeļnieki, tā dienvidnieki, kā karavīri un reindžeri, tā civilie un noziedznieki. Viņā firmā izgatavoja arī šautenes «Colt Repeating Rifle Model 1855» ar piecu lādiņu veltni un .56 kalibra (14,22 mm) stobru, kam gailis bija novietots spala sānos. Šautenei bija garš stobrs, un tā spēja trāpīt mērķī no 680 jardu (apm. 620 m) attāluma. S. Kolta rūpnīcā pirmo reizi ražošanā izmantoja dalītu darba operāciju metodi un speciālus darbagaldus, tā izvirzoties industriālās revolūcijas avangardā. Laikā no 1849. līdz 1875. gadam S. Kolta dibinātā firma pārdeva apmēram 330 tūkstošus dažādu konstrukciju kapseles aizdedzes revolverus. Viens no populārākajiem modeļiem bija «Colt Navy 1851» ar 6 lādiņu veltni un .36 kalibra stobru, kas laika gaitā ieguva visdažādākos uzlabojumus un variācijas.

ASV stingri ievēroja S. Kolta patenta noteikumus, bet Eiropā, īpaši Krievijā, ar to daudz nerēķinājās. Lai paplašinātu savas firmas noieta tirgu, S. Kolts Krievijas impērijā ciemojās gan 1854. gadā pie cara Nikolaja I, gan 1858. gadā pie cara Aleksandra II un apdāvināja augstdzimušās personas ar īpaši grezniem 1851. gada «Navy» revolveriem. Dāvanas gan pieņēma, bet līgumus par ieroču piegādi nenoslēdza. Pazīstamais rūpnieks nespēja iedomāties, ka jau 1854. gada pavasarī, pirms viņa vizītes Krievijā, Tulas ieroču meistari caram bija uzdāvinājuši Kolta revolvera kopiju ar grezniem krievu meistaru gravējumiem. Nikolajam I dāvana patika, un viņš pavēlēja izgatavot vēl 400 šādus ieročus saviem gvardes jūras virsniekiem. Pasūtījumu izpildīja nesen nodibinātā Tulas ieroču rūpnīcas Paraugu darb­- nīca. No S. Kolta ražotajiem šie atšķīrās vienīgi ar mainītu stobra kalibru un pārveidotu rokturi. Tā S. Koltam nezinot, Krievijā ražoja viņa firmas revolverus, pārkāpjot jebkādus patenta ierobežojumus.

Talantīgais rūpnieks un darbu organizators mira 48 gadu vecumā 1862. gadā, būdams viens no bagātākajiem cilvēkiem ASV. Visu īpašumu mantoja viņa atraitne, bet pēc viņas nāves firmu pārņēma investori, kuru vadībā Kolta firmas augšupeja, pateicoties izcilu ASV un Eiropas ieroču konstruktoru piesaistīšanai, turpinājās. S. Kolta revolverus ar kapseles uzsitiena aizdedzi izgatavoja līdz pat 1875. gadam.

Pēc 1857. gada ar S. Koltu konkurējošā ASV firma «Smit & Wesson» sāka ražot revolverus ar metāla unitāro pat­ronu. Tas bija jauns un nozīmīgs solis
ieroču attīstībā. Arī Kolta firma 19. gs. 70. gadu sākumā līdztekus kapseles revolveriem sāka projektēt un ražot ieročus ar unitāro patronu, pirmajā laikā pārveidojot kapseles aizdedzes revolverus tā, lai tajos varētu lietot unitāro patronu. Tā radās t.s. konversijas revolveri, kuri radīja bāzi 1873. gada parauga «New Model Army» jeb «Colt «Peacemaker»». Šim ierocim bija .45 kalibra sešpatronu veltnis un dažādu garumu stobri, tam bija vienkāršās darbības SA (Single Action) gaiļa mehānisms. Tā izveidojās vēlāk slavu ieguvušais «miera radītājs» jeb «izlīdzinātājs», kurš savu uzvaras gājienu sāka 10 gadus pēc S. Kolta nāves. Šo revolveri ražoja līdz pat 1982. gadam, un to skaits sasniedza pāri par 500 000 eksemplāru. 1876. gadā konstruktors V. Meisons izstrādāja pirmo paraugu revolverim ar dubultās darbības DA (Double Action) mehānismu — iespēju gaili uzvilkt, spiežot sprūda mēlīti. Šis revolveris ieguva nosaukumu «Colt «Lightning»», un, tāpat kā daudziem priekšgājējiem, tam bija vairākas variācijas gan kalibros, gan stobru garumā. Arī pārējos neskaitāmos Kolta firmas revolveru modeļus ražoja lielā skaitā, un daudzi no tiem joprojām ir populāri gan profesionāļu, gan kolekcionāru vidū.

20. gs. sākumā Kolta firmas nozīmīgākais pavērsiens bija pusautomātisko pistoļu radīšana, kuras izgudrojis beļģu ieroču konstruktors Džons Moše Braunings (John Moses Browning). Pirmais .38 kalibra Kolta pistoles modelis tapis 1897. gadā. Pirmajā pasaules karā lielu popularitāti ieguva Kolta firmas ražotā un Dž. Brauninga konstruētā .45 kalibra (11,43 mm) pusautomātiskā pistole «Colt M1911». Ar nelielām izmaiņām to ražo vēl šodien, un tā gūst atzinīgu vērtējumu gan amerikāņu karavīru, gan daudzu ieroču cienītāju vidū visā pasaulē.

S. Kolta dibinātā firma, mainoties un attīstoties, darbojas joprojām, un tās ražotie ieroči arī mūsdienās gūst pel­- nītu atzinību.

Turpinājums sekos.

Leģendārā Nā­ves sa­la

Klāvs Za­riņš,
Lat­vi­jas Ka­ra mu­ze­ja vēs­tur­nieks.

Fo­to — no Lat­vi­jas Ka­ra mu­ze­ja krā­ju­ma.

1915. ga­dā vi­su Eiro­pu bi­ja pār­ņē­mu­šas Pirm­ā pa­sau­les ka­ra no­ri­ses. Pa­va­sa­rī tie­šā ka­ra­dar­bī­ba sa­snie­dza arī Lat­vi­jas te­ri­to­ri­ju, aiz­sā­kot tra­ģis­ku no­ti­ku­mu vir­kni. Sim­tiem tūk­sto­šu ie­dzī­vo­tā­ju bi­ja spies­ti pa­mest sa­vas mā­jas un do­ties bēg­ļu gai­tās. Sā­kās rūp­nie­cī­bas eva­ku­āci­ja, un uz Krie­vi­jas iek­šie­ni de­vās tūk­sto­šiem strād­nie­ku ar ģi­me­nēm. Sa­vas mā­jas pa­me­ta arī valsts ie­stā­žu dar­bi­nie­ki, sko­lo­tā­ji un ci­tu pro­fe­si­ju pār­stāv­ji. Stā­vok­lis bi­ja smags, un Krie­vi­jas ka­ra­spēks strau­ji at­kā­pās. Ar­mi­jai at­kāp­jo­ties, iz­vei­do­jās ne­liels plac­darms Dau­ga­vas krei­sa­jā kras­tā pie Ik­šķi­les, kurš turp­mā­ka­jos ga­dos ie­gu­va Nā­ves sa­las no­sau­ku­mu.

3. Kurzemes latviešu strēlnieku  bataljona strēlnieki pozīcijās Nāves salā.
3. Kurzemes latviešu strēlnieku bataljona strēlnieki pozīcijās Nāves salā.

Plac­dar­ma iz­vei­do­ša­nās
Ik­šķi­les priekš­til­ta no­cie­ti­nā­ju­mi jeb tā sau­ktā Nā­ves sa­la iz­vei­do­jās 1915. ga­da ru­de­nī, kad pēc strau­jās at­kāp­ša­nās no Kur­ze­mes un Zem­ga­les, ku­ru pa­va­dī­ja sa­lī­dzi­no­ši ne­lie­las kau­jas ar uz­brū­ko­šo ie­naid­nie­ku, Krie­vi­jas ka­ra­spēks bi­ja spiests pār­cel­ties uz Dau­ga­vas la­bo kras­tu un ie­ņemt aiz­sar­dzī­bas po­zī­ci­jas. Dau­ga­vas krei­sa­jā kras­tā ie­pre­tim Ik­šķi­lei sa­gla­bā­jās ne­liels plac­darms (1916. ga­da sā­ku­mā tā te­ri­to­ri­ja bi­ja trīs kilo­met­ru ga­ra un ap­mē­ram pus­ot­ra kilo­met­ra pla­ta), ku­ra iz­vei­de ir sais­tī­ta ar jau 1915. ga­da pa­va­sa­rī Krie­vi­jas ar­mi­jas uz­bū­vē­tu ko­ka til­tu pār Dau­ga­vu, pa­re­dzē­tu uz­bru­ku­ma ope­rā­ci­jām. Plac­darms līdz ar to bi­ja no­zī­mīgs ko­pē­jās aiz­sar­dzī­bas sis­tē­mas ele­ments, ku­ru ne­drīk­stē­ja at­dot ie­naid­nie­kam.

Sī­vas kau­jas par jaun­iz­vei­do­to plac­dar­mu un ko­ka til­tu, ku­ru vā­cu ka­ra­spēks bi­ja no­lē­mis iz­nī­ci­nāt, sā­kās jau 1915. ga­da ok­tob­ra pir­ma­jās ne­dē­ļās, kad plac­dar­mu aiz­stā­vē­ja Mo­žais­kas kāj­nie­ku pul­ka ka­ra­vī­ri. Starp pir­ma­jiem Nā­ves sa­las aiz­stāv­jiem bi­ja arī lat­vie­ši (zi­nā­mā­kais — ofi­ci­āli pirm­ā brīv­prā­tī­gā lat­vie­šu strēl­nie­ka Ro­ber­ta Po­gas ve­cā­kais brā­lis Ar­vīds). Vi­ņiem iz­de­vās va­ro­nī­gi at­vai­rīt vā­cu uz­bru­ku­mus ok­tob­ra kau­jās (no ku­rām da­žas no­ri­si­nā­jās arī nakts lai­kā). Pēc ne­veik­smī­ga­jiem mē­ģi­nā­ju­miem ie­ņemt plac­dar­mu, vā­cu ka­ra­spē­ka va­dī­ba mai­nī­ja tak­ti­ku — strau­jas ofen­sī­vas ti­ka pār­trauk­tas, un vā­cie­ši sā­ka vei­dot ie­ra­ku­mus, mē­ģi­not iz­nī­ci­nāt ko­ka til­tu un ie­naid­nie­ka po­zī­ci­jas ar sma­gās ar­ti­lē­ri­jas pa­lī­dzī­bu. Til­tu iz­de­vās iz­nī­ci­nāt ok­tob­ra pē­dē­jās die­nās. Lai to kom­pen­sē­tu, ti­ka uz­bū­vēts jauns tilts vir­zie­nā uz Rī­gu, ta­ču arī jaun­o til­tu iz­nī­ci­nā­ja. Gan­drīz vien­lai­kus ok­tob­ra pē­dē­jās die­nās Krie­vi­jas ka­ra­spēks pār­gā­ja ofen­sī­vā. Uz­bru­kums iz­rā­dī­jās sek­mīgs, un Nā­ves sa­las te­ri­to­ri­ja cen­trā­la­jā da­ļā ti­ka pa­lie­li­nā­ta. Ta­ču tas arī bi­ja pē­dē­jais no­zī­mī­gais te­ri­to­ri­ālais ie­gu­vums 1915. ga­da ru­de­nī — 1916. ga­da pa­va­sa­rī. Abas ka­ro­jo­šās pus­es no­stip­ri­nā­jās, un zie­ma pa­gā­ja sa­lī­dzi­no­ši mie­rī­gi; plac­dar­ma aiz­stāv­jus no­mai­nī­ja si­bī­rie­šu pul­ki. 1916. ga­da pa­va­sa­rī, kad ka­ra­dar­bī­ba ie­gā­ja ak­tī­vā­kā fā­ze, Nā­ves sa­lā ie­ra­dās pa­zīs­ta­mā­kie tās aiz­stāv­ji — lat­vie­šu strēl­nie­ki.

Lat­vie­šu strēl­nie­ki Nā­ves sa­lā
1916. ga­da pa­va­sa­rī no­mai­nī­ja vi­sas plac­dar­mā dis­lo­cē­tās vie­nī­bas, rei­zē past­ip­ri­not no­cie­ti­nā­ju­ma sis­tē­mu un da­žā­dos aiz­sar­dzī­bas ele­men­tus, lai ap­grū­ti­nā­tu jeb­kā­das po­ten­ci­ālās ie­naid­nie­ka ofen­sī­vas. Ap­rī­lī Nā­ves sa­lā ie­ra­dās 3. Kur­ze­mes lat­vie­šu strēl­nie­ku ba­tal­jo­na ka­ra­vī­ri, no­mai­not vie­nu 12. Si­bī­ri­jas strēl­nie­ku pul­ka ba­tal­jo­nu un uz­sā­kot plac­dar­ma la­bē­jā kau­jas ie­cir­kņa aiz­stā­vē­ša­nu. Tā pa­ša mē­ne­ša bei­gās kur­zem­nie­kus no­mai­nī­ja 2. Rī­gas lat­vie­šu strēl­nie­ku ba­tal­jo­na ka­ra­vī­ri. Ko­pā abi ba­tal­jo­ni līdz ru­de­nim Nā­ves sa­lā pa­va­dī­ja 119 die­nas (kur­zem­nie­ki — 89, rī­dzi­nie­ki — 50),  aiz­stā­vot plac­dar­mu, kas dau­­- dziem lat­vie­šiem kļu­va lik­te­nīgs.

Nā­ves sa­las aiz­stā­vē­ša­na iz­vēr­tās ļo­ti sa­rež­ģī­ta. Strēl­nie­ki at­ra­dās ne­iz­de­vī­gā po­zī­ci­jā — ie­naid­nieks bi­ja ļo­ti tu­vu un ne­lie­lā uz­kal­nā, kas ļā­va ļo­ti vien­kār­ši ap­šau­dīt strēl­nie­ku ie­ņem­tās po­zī­ci­jas. Vie­nī­gā saik­ne ar ciet­ze­mi — ko­ka lai­vas un ku­te­ri, ku­ri uz Nā­ves sa­lu ve­da gan mu­nī­ci­ju, gan pa­šus ka­ra­vī­rus (1916. ga­da jū­ni­ja bei­gās — jū­li­ja sā­ku­mā uz­bū­vē­ja arī ko­ka til­tu kāj­nie­kiem). Ka­ra­vī­ru no­mai­ņa pa­ras­ti no­ti­ka nak­tīs, lai ne­pie­vēr­stu lie­ku vā­cu uz­ma­nī­bu.

Lai gan lie­lā­kās kau­jas no­ri­si­nā­jās va­sa­ras mē­ne­šos, ne­pār­trauk­ti bi­ja no­vē­ro­ja­mas sav­star­pē­jas ap­šau­des, jaun­u no­cie­ti­nā­ju­mu vei­do­ša­na un iz­lū­ku sa­dur­smes. Nā­ves sa­la kļu­va par sav­da­bī­gu pa­ze­mes pil­sē­ti­ņu ar ne­skai­tā­mām ejām un zem­nī­cām, ku­rās no­gu­ru­šie ka­ra­vī­ri cen­tās pa­tver­ties no ie­naid­nie­ka rai­dī­ta­jām lo­dēm un šā­vi­ņiem. Iz­bū­vē­jot un no­stip­ri­not po­zī­ci­jas, lat­vie­šu ka­ra­vī­ri Nā­ves sa­lu bi­ja pār­vēr­tu­ši par sma­gi no­cie­ti­nā­tu pun­ktu, ku­ru ie­naid­nie­kam ie­ņemt bū­tu ļo­ti sa­rež­ģī­ti. To at­zi­na arī 12. ar­mi­jas va­dī­ba un ģe­ne­rā­lis Rad­ko Dmit­ri­jevs, kurš ap­mek­lē­ja ka­ra­vī­rus Nā­ves sa­lā 1916. ga­da mai­jā. Ta­ču Nā­ves sa­las aiz­stāv­jiem nā­cās stā­ties pre­tī arī ne­re­dza­mam ie­naid­nie­kam — ķī­mis­ka­jām gā­zēm, ku­ru iz­man­- ­to­ša­na pār­stei­dza ka­ra­vī­rus ne­sa­ga­ta­vo­tus 1916. ga­da ok­tob­rī.

5. Zemgales latviešu strēlnieku pulka karavīri gāzu uzbrukuma mācībās.
5. Zemgales latviešu strēlnieku pulka karavīri gāzu uzbrukuma mācībās.

Ķī­mis­ko ie­ro­ču iz­man­to­ša­na
Pir­ma­jā pa­sau­les ka­rā pla­ši iz­man­to­ja ķī­mis­kos ie­ro­čus — ar in­dī­gām gā­zēm pil­dī­tus šā­vi­ņus, ro­kas gra­nā­tas un gā­zes ba­lo­nus, tā mek­lē­jot jaun­us vei­dus, kā iz­nī­ci­nāt ie­naid­nie­ka ka­ra­vī­rus sma­gi no­cie­ti­nā­ta­jās ie­ra­ku­mu sis­tē­mās. Lat­vie­šu strēl­nie­ki ar kau­jas gā­zēm sa­skā­rās jau pir­mo kau­ju lai­kā 1915. ga­da ru­de­nī. Sa­vu­kārt 1916. ga­da pir­ma­jos mē­ne­šos no­ri­si­nā­jās mā­cī­bas, ku­rās ti­ka imi­tē­ti gā­zu uz­bru­ku­mi un strēl­nie­kiem iz­snieg­tas gāz­mas­kas. Ta­ču ap­mā­cī­bas ne­no­ri­si­nā­jās sis­te­mā­tis­ki.

Arī Nā­ves sa­las ka­ra­vī­riem gāz­mas­kas bi­ja jā­tur ga­ta­vī­bā. Tie­ši Nā­ves sa­las vārds sais­tīts ar lie­lā­ko gā­zu uz­bru­ku­mu Pirm­ā pa­sau­les ka­ra lai­kā Lat­vi­jas te­ri­to­ri­jā, pro­ti, 1916. ga­da 8. ok­tob­rī vā­cu ka­ra­spēks vei­ca gā­zu uz­bru­ku­mu plac­dar­ma aiz­stāv­jiem. Ša­jā brī­dī lat­vie­šu strēl­nie­ki Nā­ves sa­las po­zī­ci­jās ne­at­ra­dās. Sma­gi cie­ta 173. Ka­me­ņe­cas kāj­nie­ku pul­ka ka­ra­vī­ri, no ku­riem 240 zau­dē­ja dzī­vī­bu. Pēc gā­zu uz­bru­ku­ma ka­me­ņe­cie­šus stei­dza no­mai­nīt 2. Rī­gas lat­vie­šu strēl­nie­ku pul­ka strēl­nie­ki, no ku­riem pār­is des­mi­ti sai­ndē­jās. Ar­turs Tu­piņš vē­lāk spil­gti ap­rak­stī­ja no­ti­ku­šo: «Pirm­ās ro­tas drī­zi vien sa­kār­to­jas un stei­dzas uz bīs­ta­mo la­bo ie­cir­kni. Iet ne­slēp­da­mies. Šrap­ne­ļu kru­sā un lo­žu lie­tū tie do­das tik uz priekš­u. Vie­nā ro­kā šau­te­ne ar dur­kli, ot­ra­jā gā­zes mas­ka. Pa sa­tik­smes ejām nav ie­spē­jams kus­tē­ties — tās lī­ķiem aiz­kri­tu­šas vār­da pil­nā no­zī­mē. Vi­sas te­kas ir dzī­vo un mir­sto­šo pār­pil­dī­tas. Iz­vēr­stie cil­vē­ku ķer­me­ņi lo­kās, ķe­ras pie gā­jē­ju kā­jām, brēc un lūdz pēc pa­lī­dzī­bas. Lat­vie­ši so­ļo pa šo nā­ves sa­lu ar šaus­mās pār­vēr­stām sē­jam un sa­kos­tiem zo­biem. Vi­ņi jūt, ka ap­avi mī­da mi­ru­šas un dzī­vas mie­sas. (..) Lat­vie­šu ba­tal­jo­na ko­man­die­ris no­kāpj ko­man­- ­dan­ta blin­dā­žā. Tur sēd pa pus­ei sa­ģif­tē­tais Ka­me­ņe­cas pul­ka ko­man­die­ris ģe­ne­rā­lis Ku­ļe­šins. Viņš klu­su ciez­dams uz­klau­sa lat­vie­šu ko­man­die­ra zi­ņo­ju­mu un skum­ji māj ar gal­vu. Ko tas lai teik­tu? Pal­dies par at­nāk­ša­nu. Ka­me­ņe­cas pul­ka vairs ne­esot. (..) Po­zī­ci­ja vēl tu­ro­ties, jo to ap­sar­gā­jot nā­vei no­lem­tās, mir­sto­šās pul­ka at­lie­kas. Pal­dies lat­vie­šiem, kas pie­stei­gu­šies īs­tā lai­kā. Mū­su gods esot iz­glābts un Ik­šķi­les priekš­til­ta no­cie­ti­nā­ju­mi arī­dzan. Vie­nā nak­tī no­sir­mo­jis un no­ve­co­jis, tas sma­gi at­krīt gul­tā.»

Pozīcijas Nāves salā 1916. gada vasarā.  Fonā artilērijas uguns izpostītā kapliča un kapi.
Pozīcijas Nāves salā 1916. gada vasarā.Fonā artilērijas uguns izpostītā kapliča un kapi.

1916. ga­da ru­de­nī no­slē­dzās lat­vie­šu strēl­nie­ku gai­tas Nā­ves sa­lā. Gan­drīz pus­gads bi­ja pa­va­dīts Ik­šķi­les priekš­til­ta no­cie­ti­nā­ju­mos. Ne­skai­tā­mi strēl­nie­ki bi­ja at­­- de­vu­ši sa­vu dzī­vī­bu, aiz­sar­gā­jot ne­lie­lo, lē­ze­no plac­dar­mu. Ne­ska­to­ties uz zau­dē­ju­miem, bi­ja arī sla­vas mir­kļi. Par sma­ga­jām kau­jām Nā­ves sa­lā bi­ja ie­gū­ti ap­bal­vo­ju­mi — Sv. Ju­ra or­de­ņi, krus­ti un me­da­ļas. Par va­ro­nī­bu Nā­ves sa­lā 16 strēl­nie­ki vē­lā­ka­jos ga­dos sa­ņē­ma arī Lat­vi­jas augst­āko mi­li­tā­ro ap­bal­vo­ju­mu — Lāč­plē­ša Ka­ra or­de­ni. Ta­ču lat­vie­šu strēl­nie­kiem lie­lā­kais pār­bau­dī­jums vēl bi­ja ti­kai priekš­ā — Zie­mas­svēt­ku kau­jas jeb Jel­ga­vas ope­rā­ci­ja, ku­rai ga­ta­vo­ša­nās sā­kās vē­lā 1916. ga­da ru­de­nī.

Pie formas tērpa nēsājamie apbalvojumi un to nēsāšanas kārtība

Karavīrs pie ikdienas, svētku, parādes vai viesību formas tērpa nēsā ordeņus, goda zīmes, medaļas vai to lenšu atgriezumus šādā secībā:

1. valsts apbalvojumus:

1.1. Triju Zvaigžņu ordenis vai Triju Zvaigžņu ordeņa goda zīme,

1.2. Viestura ordenis vai Viestura ordeņa goda zīme,

1.3. Atzinības krusts vai Atzinības krusta goda zīme,

1.4. 1991. gada barikāžu dalībnieku piemiņas zīme;

2. ārvalstu ordeņus pēc to šķiras (pakāpes) un saņemšanas kārtības;

3. aizsardzības ministra apbalvojumus:

3.1. aizsardzības ministra apbalvojums «Atzinības goda zīme»,

3.2. aizsardzības ministra apbalvojums goda zīme «Par ieguldījumu bruņoto spēku attīstībā»,

3.3. aizsardzības ministra apbalvojums piemiņas medaļa «Sekmējot Latvijas dalību NATO»,

3.4. aizsardzības ministra apbalvojums piemiņas medaļa «NATO samits 2006»;

3.5. aizsardzības ministra apbalvojums «Krūšu nozīme»;

4. NBS komandiera apbalvojumus:

4.1. NBS komandiera apbalvojums goda zīme «Par nopelniem»,

4.2. NBS komandiera apbalvojums goda zīme «Par centību militārajā dienestā»,

4.3. NBS komandiera apbalvojums piemiņas medaļa «Par piedalīšanos starptautiskajās operācijās»,

4.4. NBS komandiera apbalvojums
medaļa «Par sprāgstošu priekšmetu iznīcināšanu»,

4.5. NBS komandiera apbalvojums goda zīme «Varonības krusts»;

5. NBS regulāro spēku vienību un ZS komandiera apbalvojumus (pēc to dibināšanas datuma):

5.1. Latvijas Republikas Saeimas un Valsts prezidenta drošības dienesta (turpmāk — SVPDD) apbalvojums «Atzinības zīme»,

5.2. ZS komandiera apbalvojums «Zemessardzes nopelnu zīme»,

5.3. ZS komandiera apbalvojums «Zemessargu izdienas zīme»,

5.4. NBS Speciālo uzdevumu vienības (turpmāk — SUV) komandiera
apbalvojums «SUV 5 gadu pastāvēšanas jubilejas medaļa»,

5.5. NBS Jūras spēku komandiera apbalvojums goda zīme «Par nopelniem»,

5.6. SVPDD komandiera apbalvojums goda zīme «Par ieguldījumu Drošības dienesta attīstībā»,

5.7. SVPDD komandiera apbalvojums piemiņas zīmes «Par ieguldījumu
I  policijas bataljona izveidošanā»,

5.8. SUV dibināšanas 10. gadadienai veltītais apbalvojums «Piemiņas nozīme»,

5.9. NBS Štāba bataljona komandiera apbalvojums «Goda zīme», veltīts NBS Štāba bataljona atjaunošanas desmitajai gadadienai,

5.10. NBS Gaisa spēku komandiera apbalvojums goda zīme «Par nopelniem»,

5.11. Militāras pretizlūkošanas dienesta apbalvojums goda zīme
«Par ieguldījumu Militārās pret-izlūkošanas dienesta attīstībā»,

5.12. NBS Militārās policijas komandiera apbalvojums goda zīme
«Par nopelniem Militārās policijas attīstībā»,

5.13. ZS komandiera apbalvojums «Par kalpošanu Zemessardzei»,

5.14. NBS Jūras spēku komandiera piemiņas medaļa «Latvijas kara flotei 85 gadi»,

5.15. NBS Mācību vadības pavēlniecības komandiera apbalvojums goda zīme «Par nopelniem Mācību vadības pavēlniecības attīstībā»,

5.16. Latvijas Nacionālās aizsardzības akadēmijas (turpmāk — NAA) rektora apbalvojums «Atzinības zīme»,

5.17. ZS komandiera apbalvojums piemiņas medaļa «Zemessardzei 15 gadi»,

5.18. ZS komandiera apbalvojums goda zīme «Par kalpošanu tautai un Latvijai»,

5.19. NBS Sauszemes spēku komandiera apbalvojums goda zīme «Par nopelniem»,

5.20. NBS Štāba bataljona komandiera apbalvojums «Goda zīme»,

5.21. SUV komandiera apbalvojums goda zīme «Par nopelniem»,

5.22. NBS Nodrošinājuma pavēlniecības komandiera apbalvojums goda zīme «Par nopelniem»;

6. citu valsts drošības iestāžu un valsts iestāžu piešķirtie apbalvojumi;

7. ārvalstu goda zīmes un medaļas.

Apbalvojumus pie formas tērpa nēsā krūšu kreisajā pusē tā, lai apbalvojumu rindas vidējais apbalvojums atrastos pret krūts kreisās puses vidu, izņemot AM krūšu nozīmi, kura uzliekama krūšu kreisajā pusē uz krūšu zīmju līnijas kā pirmā zīme.

Zemessargs pie formas tērpa nēsā ordeņus, goda zīmes, medaļas vai to lenšu atgriezumus iepriekš noteiktajā secībā, iz­ņemot aizsardzības ministra apbalvojumu «Krūšu nozīme», kura uzliekama krūšu kreisajā pusē uz krūšu zīmju līnijas kā pirmā zīme.

SVPDD komandiera apbalvojumu «Atzinības zīme» (turpmāk — SVPDD atzinības zīme), ZS komandiera apbalvojumus «Zemessardzes nopelnu zīme» (turpmāk — ZS nopelnu zīme) un «Zemessarga izdienas zīme» (turpmāk — Izdienas zīme), SVPDD komandiera apbalvojumu goda zīmi «Par ieguldījumu I  policijas bataljona izveidošanā» (turpmāk — SVPDD goda zīme «Par ieguldījumu I  policijas bataljona izveidošanā»), SUV dibināšanas 10. gadadienai veltīto apbalvojumu «Piemiņas nozīme» (turpmāk — SUV piemiņas nozīme) un NAA apbalvojumu «Atzinības zīme» (turp­māk — NAA atzinības zīme) nēsā virs apbalvojumu rindas.

Karavīrs pie ikdienas un svētku formas tērpa nēsā ordeņu, goda zīmju un medaļu lenšu atgriezumus (32 mm x 10 mm) un virs apbalvojumu lenšu atgriezumu rindas — SVPDD atzinības zīmi, ZS nopelnu zīmi (tās miniatūrzīmi) un Izdienas zīmi, SVPDD goda zīmi «Par ieguldījumu I policijas bataljona izveidošanā» (tās miniatūrzīmi), SUV piemiņas nozīmi un NAA atzinības zīmi. Lenšu atgriezumus liek virs kreisās krūšu kabatas, un tos drīkst kārtot vairākās rindās. Vienā rindā liek ne vairāk kā trīs lenšu atgriezumus.

Zemessargs, pildot dienesta pienākumus (izņemot lauka apmācības), pie lauka formas tērpa drīkst nēsāt ordeņu, goda zīmju un medaļu lenšu atgriezumus (32 mm x 10 mm) un virs apbalvojumu lenšu atgriezumu rindas — SVPDD atzinības zīmi, ZS nopelnu zīmi (tās miniatūrzīmi) un Izdienas zīmi, SVPDD goda zīmi «Par ieguldījumu I policijas bataljona izveidošanā» (tās miniatūrzīmi), SUV piemiņas nozīmi un NAA atzinības zīmi. Lenšu atgriezumus liek virs kreisās krūšu kabatas, un tos drīkst kārtot vairākās rindās. Vienā rindā liek ne vairāk kā trīs lenšu atgriezumus.

Pie ikdienas formas tērpa krekla ar īsajām piedurknēm nēsā tikai ordeņu, goda zīmju un medaļu lenšu atgriezumus noteiktajā kārtībā. Virs apbalvojumu lenšu atgriezumu rindas liek SVPDD atzinības zīmi, ZS nopelnu zīmi (tās miniatūrzīmi) un Izdienas zīmi, SVPDD goda zīmi «Par ieguldījumu I policijas bataljona izveidošanā» (tās miniatūrzīmi), SUV piemiņas nozīmi un NAA atzinības zīmi.

Karavīrs ordeņus, goda zīmes un medaļas (vai to miniatūrzīmes) nēsā oficiālos pasākumos pie svētku, parādes un viesību formas tērpa. Nedrīkst nēsāt vienlaikus ordeņus, goda zīmes, medaļas un to miniatūras. Ordeņu, goda zīmju un medaļu miniatūrzīmes ir tiesības iegādāties par personiskajiem līdzekļiem. To nēsāšana nav obligāta.

Zemessargs ordeņus, goda zīmes un medaļas (vai to miniatūrzīmes) nēsā tikai svētku, atceres un atzīmējamās dienās, kā arī militāros pasākumos.

Ordeņus, goda zīmes un medaļas pie svētku vai parādes formas tērpa liek pēc pulksten 19.00 oficiālos pasākumos. Pirms pulksten 19.00, ja nav atsevišķa rīkojuma, liek apbalvojumu lenšu atgriezumus.

Ordeņus, goda zīmes un medaļas nenēsā pie ikdienas formas tērpa krekla ar garām piedurknēm, džempera, darba formas, speciālā tērpa, formas mēteļa un virsjakas.

Pēc apbalvošanas ar augstākas šķiras (pakāpes) ordeni, goda zīmi vai medaļu tā paša apbalvojuma zemākas šķiras (pakāpes) ordeni, goda zīmi vai medaļu vairs nenēsā. Pēc apbalvošanas ar ordeni šā ordeņa goda zīmi vairs nenēsā.

Ja apbalvojumus nevar salikt vienā rindā citu blakus citam, atļauts tos sakārtot pamīšus tā, lai augstākie apbalvojumi nedaudz pārsegtu katru nākamo zemāko. Apbalvojumus nedrīkst kārtot vairākās rindās.

Karavīrs un zemessargs drīkst nēsāt likvidēto un reorganizēto vienību apbalvojumus noteiktajā kārtībā.

Karavīrs un zemessargs nedrīkst nēsāt ordeņus un goda zīmes kopā ar to lenšu atgriezumiem.

Karavīrs un zemessargs pie formas tērpa nedrīkst nēsāt līdz 1991. gadam piešķirtos okupācijas varas apbalvojumus.

Karavīrs valsts apbalvojumu ordeņu lenšu atgriezumus un miniatūrās goda zīmes, kā arī piemiņas zīmju mazās nozīmes nēsā pie ikdienas un svētku formas tērpa, bet ordeņu zvaigznes, krustus un lentes, kā arī miniatūrās ordeņu zīmes nēsā tikai valsts svētkos vai svinīgos gadījumos pie svētku un parādes formas tērpa.

Karavīrs valsts apbalvojumu ordeņu zīmes, miniatūrās ordeņu zīmes un ordeņu goda zīmes nēsā oficiālos pasākumos pie svētku, parādes un viesību formas tērpa.

Zemessargs valsts apbalvojumu ordeņu lenšu atgriezumus un miniatūrās goda zīmes, kā arī piemiņas zīmju mazās nozīmes nēsā pie lauka formas tērpa, pildot dienesta pienākumus, bet ordeņu zvaigznes, krustus, ordeņu zīmes, miniatūrās ordeņu zīmes un ordeņu goda zīmes nēsā tikai valsts svētkos, atceres un atzīmējamās dienās, kā arī militāros pasākumos.

Valsts apbalvojumus — Triju Zvaigžņu ordeni, Viestura ordeni, Atzinības krustu un to goda zīmes, 1991. gada barikāžu dalībnieku piemiņas zīmi nēsā Valsts apbalvojumu likumā noteiktajā kārtībā.

Kaklā nēsā tikai nozīmīguma ziņā augstāko no kaklā nēsājamām ordeņa zīmēm, bet pārējās — attiecīgā ordeņa statūtos un pēc nozīmīguma noteiktajā kārtībā. Ordeņu zīmes piestiprina pie formas tērpa malas ārpus pogu līnijas tā, lai augšējā ordeņa zīme būtu vienā līnijā ar apbalvojumu lenšu līniju.

Ja karavīrs vai zemessargs apbalvots ar vairākiem valsts apbalvojumu ordeņiem, augstāko ordeņa zvaigzni liek pirmo, bet pārējās — zem tās ieslīpā līnijā uz iekšu, ievērojot valsts apbalvojumu nēsāšanas secību. Pār plecu nēsā augstākā ordeņa lenti.

Citu valstu apbalvojumus karavīrs un zemessargs var pieņemt, bet publiski nēsāt — vienīgi ar Valsts prezidenta atļauju Valsts apbalvojumu likumā noteiktajā kārtībā. Valsts prezidenta atļauja piešķirtā citas valsts apbalvojuma publiskai nēsāšanai nav nepieciešama karavīriem, kuri to saņēmuši, pildot aktīvo dienestu.

Ja citas valsts apbalvojumu saņem no dienesta atvaļināts karavīrs vai zemessargs un vēlas to publiski nēsāt, viņš par to paziņo Ordeņu kapitulam triju mēnešu laikā no apbalvojuma pasniegšanas dienas. Apbalvotā persona paziņojumā norāda piešķirtā apbalvojuma nosaukumu, valsti, kura apbalvojumu piešķīrusi, un apbalvojuma piešķiršanas datumu un paziņojumam pievieno apbalvojuma diploma kopiju. Paziņojumu par citas valsts apbalvojuma piešķir­- šanu un atļauju to publiski nēsāt publicē laikrakstā «Latvijas Vēstnesis».

Citu valstu apbalvojumu miniatūrzīmes, miniatūrās goda zīmes un lenšu atgriezumus var nēsāt ikdienā. Karavīrs citas valsts apbalvojumu nēsā oficiālos pasākumos pie svētku, parādes un viesību formas tērpa.

Ja valsts apbalvojuma zīmi, diplomu vai apliecību nozaudē, apbalvotajai personai ir pienākums par to ziņot Ordeņu kapitulam. Apbalvotai personai nozaudēto apbalvojumu ir iespējams atjaunot, bet ar to saistītos izdevumus tā sedz no personiskajiem līdzekļiem.

Citu valsts drošības iestāžu un valsts iestāžu apbalvojumus nēsā, tikai apmeklējot attiecīgo organizāciju.

Svarīga informācija karavīriem

Apbalvojumu miniatūrās zīmes var pasūtīt SIA «Kalvis» (Ģertrūdes ielā 95/2, tālr. 26319399, 67244931) par personiskiem līdzekļiem. 

Firmas rīcībā ir sekojošu AM un NBS apbalvojumu miniatūru zīmju presformas: 

1. Aizsardzības ministra apbalvojums «Atzinības goda zīme»;

2. Aizsardzības ministra apbalvojums goda zīme «Par ieguldījumu bruņoto spēku attīstībā»;

3. Aizsardzības ministra apbalvojums piemiņas medaļa «Sekmējot Latvijas dalību NATO»;

4. NBS komandiera apbalvojums goda zīme «Par nopelniem»;

5. NBS komandiera apbalvojums goda zīme «Par centību militārajā dienestā»;

6. NBS komandiera apbalvojums piemiņas medaļa «Par piedalīšanos starptautiskajās operācijās»;

7. NBS komandiera apbalvojums goda zīme «Par sprāgstošo priekšmetu iznīcināšanu».

SIA «Kalvis» un SIA «Daiļrade RC» (Čiekurkalna 1. līnija – 11, tālr. 67367625, 29539348) ir iespējams izgatavot par personiskajiem līdzekļiem apbalvojuma lenšu atgriezumu turētājus. 

Par cenu un izgatavošanas termiņiem jāvienojas ar firmām.

Indoķīnas ce­ļo­jums

Edmunds Vītols,
NBS rezerves kapteinis.

Foto — no autora personiskā arhīva.

Sākums žurnāla marta, aprīļa, maija, jūnija,
jūlija un augusta numurā.

Manī nemitīgi cīnījās spēcīgu izjūtu kontrasts. No vienas puses — priecēja skaistā, sakoptā pilsētiņa, Smaržu upes rimtais plūdums un aizliegtās pilsētas varenais arhitektoniskais stāvs, bet, no otras, netiku vaļā no domas par šausmām, asiņu plūdiem un šāviņu postījumiem šai vietā. Dzīve turpinās un rāmi plūst kā Smaržu upe, kuras jasmīnu aromāts virmo no ūdens, un ļautiņi sēž upes krastā, vēro laiviņas, makšķerniekus, un ir tik labi… bez kara.

Vjetnamietis paslēpjas pazemes alā.
Vjetnamietis paslēpjas pazemes alā.

Savukārt par paradīzi zemes virsū lika domāt Miņ Manga karaliskās kapenes, kas celtas arī kā karaļa aizsaules pils. Valdniekam bijušas 33 sievas un 107 mīļākās, un šī mīlīgā kompānija viņam sarūpējusi 142 bērnus. Ņiprs valdnieks… Savu mauzoleju viņš izplānojis pats, visu veidojot ķīniešu stilā un pūloties panākt saskaņu ar fen šui kanoniem. Piecpadsmit hektāru platībā stiepās lielisks ainavu dārzs, kurā bija izvietoti 35 objekti — celtnes, tiltiņi, kanāliņi un dīķi, divi akmens dārzi un ezers. Te visus apņēma pilnīgs miers un harmonija. Nekur vairs negribējās iet, es apsēdos valgajā zālienā pie neliela dīķa un lūkojos uz zivīm, kuras rāmi slīdēja pa šauru, ar gludiem akmeņiem izklātu kanālu. Tas savienoja atkal ar citu dīķi, kas atradās turpat netālu.

Taču bija jāceļas, lai brauktu tālāk. Šoferītis veda mūs uz austeru audzētavu. Jāatzīst, ka nebiju domājis ieraudzīt tik oriģinālu pieeju šai lietai. Piebraucām pie sekla, bet plata dīķa, kas bija piebāzts ar vecām automobiļu riepām. Izrādās, austeres bija aplipušas ap riepām, izvēloties tās kā omulīgu mājvietu. Kāds vietējais izvilka riepu un dau­- zīja pa to ar āmuru. Austeres bira no riepas kā no pārpilnības raga. Tad tās tika savāktas bļodās un nodotas nākamajai «brigādei», kas austeres pārlasīja un sašķiroja pēc lieluma. Tad pie lietas ķērās darbinieki ar lieliem, asiem nažiem, veikli atlauza gliemež­- vākus un izņēma austeres. Tās tika samestas citos traukos un uzreiz vestas uz ēstuvēm. Tik vienkārša tehnoloģija, toties ātra un efektīva.

Braucot tālāk uz Hojanas pilsētu, piestājām pie tā dēvētajiem Marmora kalniem, kur nelielā platībā slejas piecas stāvas klintis. Vjetnamieši uzskata, ka katra no klintīm simbolizē kādu no pasaules pirmelementiem, proti, koku, uguni, zemi, metālu un ūdeni. Kāpām kalnā, lai aplūkotu tur esošās alas, kurās ir izveidoti budistu altāri. Kāpiens nebija viegls, jo kāpnes bija stāvas, diena — nežēlīgi karsta, bet gaisa mitrums — ārkārtīgi augsts.

Katrā alā bija Budas figūriņa, kūpēja smaržu kociņi un dega sveces. Ļaudis nāca un godināja šīs vietas — paklanījās, uzlika smaržu kociņus, iededza svecītes, pastāvēja klusumā un ļāvās, lai runā sirds. Arī es darīju tāpat un paklanoties godināju gan šo vietu, gan svešos cilvēkus sev blakus, gan to ar aci neredzamo, kas mūs vēro vienmēr un visur. Alas griestos bija redzama sprauga, pa kuru iespīdēja vājš gaismas stariņš. Tam pretī smaržu kociņu dūmu vērpetes vijās augšup, nesdamas gaisā vēstījumus, ko ļaužu sirdis pauda šajā sakrālajā telpā.

Netālu no Marmora kalniem atradās slavenā kūrortpilsēta Dalonga, kurp kara laikā atpūsties brauca ASV armijas karavīri un virsnieki. Mēs uz turieni nebraucām, jo bija pārāk karsts, lai vēl trauktos uz pludmali.

Hojana 15. gs. bijusi svarīga osta un liels tirdzniecības centrs, kurp kuģi no visas pasaules veda kravas ar tēju, porcelānu, garš­vielām un citām precēm. Daudzi tirgotāji apmetušies tur uz dzīvi, pilsēta augusi plašumā, un izveidojušies pat lieli tirgotāju kvartāli. Vēl tagad Hojanā var apskatīt lieliski saglabājušās ēkas no 18. gs. Taču viss strauji gājis uz leju līdz ar pārmaiņām upes gultnē 18. gs. beigās. Upē vairs nevarēja ieiet lielie kuģi, un osta zaudēja savu nozīmi. Par laimi, tieši tas paglāba pilsētu no postījumiem gan franču, gan amerikāņu karā, jo tai vairs nebija stratēģiskas nozīmes kā ostas pilsētai.

Maskētas lamatas ar asmeņiem.
Maskētas lamatas ar asmeņiem.

Par pilsētas simbolu kļuvis neliels koka tilts, kas būvēts 1594. gadā un joprojām pilda savas funkcijas.

Par kaučuku — pa ceļam piestājām pie kaučuka jeb gumijkoka plantācijas. Vjetnamā šos augus ieveduši franči. Koks aug ļoti ātri, un jau pēc četriem gadiem tas sāk ražot īpašu sulu — lateksu. Plantācijas efektīvais vecums ir divdesmit gadi, tad to izcērt un stāda jaunu. Kaučuks ir viena no svarīgākajām eksporta precēm Vjetnamā. Mūsu šoferītis jutās varen lepns, redzot, kā mēs cītīgi pētījām griezumus kokos, pa kuriem speciālos toverīšos tek baltā sula. Varētu domāt, ka viņš ir šīs plantācijas īpašnieks.

Nākamajā rītā braucām uz Danangas lid­ostu, lai tālāk lidotu uz Vjetnamas industriālo un biznesa centru Hošiminu jeb Saigonu. Pateicāmies savam šoferītim par kopā pavadīto laiku un viņa lieliski paveikto darbu, jo bijām apskatījuši visus iecerētos objektus, iekļaujoties plānotajā laikā.

Saigonā uzreiz kāpām autobusā, kas tūristus vadā uz Ku Či pazemes pilsētu, kura ir slavena ar savu vēsturisko nozīmi kara laikā. Tuneļu sistēma džungļos veidojās jau tad, kad vjetnamieši cīnījās ar frančiem. Pazemes komunikāciju eju kopējais garums pārsniedza 250 kilometrus, un tur nemiernieki slēpās no pretinieka un devās kaujas reidos ienaidnieka aizmugurē. Vjetnamas un ASV kara laikā pazemes ejas tika paplašinātas un modernizētas, izveidojot komunikāciju tīklu trijos līmeņos astoņu līdz desmit metru dziļumā. Pazemē vjetnamieši bija iekārtojuši slimnīcas, ēdnīcas, maizes ceptuves, dzeramā ūdens rezervuārus, ieroču remontdarbnīcas un daudz ko citu. Ventilācijas tuneļi, ieejas un izejas šajā tuneļu sistēmā bija lieliski nomaskēti, izveidotas neskaitāmas lamatas un strupceļi, viltus ieejas, kas bija mīnētas. ASV spēki, uzzinot par šo tuneļu sistēmu tiešā Saigonas tuvumā, sāka teritoriju nežēlīgi un regulāri bombardēt, bet lielu panākumu nebija, jo vjetnamieši atkal un atkal uzbruka ienaidniekam no aizmugures.

Man arī piedāvāja ielīst šādā tunelī, pamēģināju un gandrīz netiku no tā ārā. Pazemē valdīja tumsa un nežēlīga sutoņa, likās absurds, ka tādos apstākļos vēl var karot ar ienaidnieku, kura ieņemtajā teritorijā atrodies. ASV armijā Vjetnamas kara laikā bija īpaši apmācītu kaujinieku komandas, kas specializējās karošanai alās, viņus dēvēja par «alu žurkām».

Kāds vjetnamiešu gids, tērpies kara laika lauka formas tērpā, demonstrēja mums nomaskētas lamatas, kuras tika veidotas no džungļos pieejamajiem materiāliem un bija ļoti efektīvas ienaidnieka karavīru neitralizēšanai. Smailas bambusa nūjas tika sasietas ar liānām un izvietotas visdažādākajās konstrukcijās. Kolīdz kāds tās aizķēra vai uzkāpa svirai, lamatas momentā nostrādāja. Viens piemērs — džungļu takas vidū tika izrakta taisnstūra bedre, ne dziļāka par pusmetru, tajā iespraustas kādas desmit nosmailinātas bambusa nūjas, ar aso galu uz augšu. Virsū tika uzklāts plāns zemes un lapu slānis, kas pilnībā nomaskēja lamatas. Ja karavīrs uzkāpj pārsegam, viņš paklūp seklajā bedrē, un bambusa nūjas ieduras viņa kājā. Šāds ievainojums nenogalina, bet kareivis vairs nav kaujas ierindā, un viņš steidzami jāevakuē palīdzības sniegšanai. Vjetnamietis vēl piebilda, ka uzasinātie bambusi dūrušies cauri amerikāņu zābakiem kā caur sviestu, traumējot pēdas kaulus un muskuļus. Bieži vien šādās lamatās vjetnamieši atstājuši fekālijas uz bambusiem, kas, ieduroties upura kājā, izraisīja asins saindēšanos. Briesmīgas metodes, bet tā karā notiek. Arī ASV armija nebija sau­dzīga — mazās pretkājnieku mīnas, kas atgādināja plakanas vardes, tika izkaisītas no helikopteriem un lidmašīnām virs rajoniem, kur bija manīta ienaidnieka pārvietošanās. Mīnas nesprāga, nokrītot uz zemes, bet sprāga, kolīdz tām uzkāpa. Arī šajā gadījumā karavīrs netika nonāvēts, bet izkropļots gan, jo pēda tika sašķaidīta. Vēl tagad, kad karš palicis nosacīti tālā pagātnē, visā Indoķīnā katru gadu simtiem vai pat tūkstošiem cilvēku, mājlopu un meža zvēru uzkāpj uz šādām mīnām, un ciešanas turpinās. Lielākais pretkājnieku mīnu upuru skaits ir mazi bērni, kas mēdz spēlēdamies visur ložņāt, un daudzviet nekādi atmīnēšanas darbi nav veikti.

Hošimina (Saigona) ir Vjetnamas industriālais un ekonomiskais centrs, un tajā dzīvo astoņi miljoni iedzīvotāju. Tā kļuvusi par iespaidīgu biznesa centru visā Indoķīnā. Pilsēta ir skaista, kopta un moderna. 1862. gadā Saigona kļuva par Francijas koloniālo galvaspilsētu visā Indoķīnā. Koloniālajā stilā arī tika veidota un būvēta šī pilsēta. Piemēram, administratīvās ēkas, pasta ēka, gubernatora pils, pat vesels kvartāls ir celts rietumnieciskā stilā.

Hošiminas ielas bija pārpildītas ar motocikliem un motorolleriem, likās, ka iedzīvotāji pārvietojas tikai ar tiem. Ja pilsētas centrā ir četru joslu iela, tad pa trīs joslām plūst tikai motociklu jūra. Brauc visi, jauni un veci, sievietes, vīrieši un pusaudži. Redzēju arī veselu ģimeni sēžam uz neliela motocikla, bet ķivere bija galvā tikai vīrietim, kas to vadīja, sieviete un trīs bērneļi bija bez ķiverēm.

Pilsētas centrā atrodas liela svētās jaunavas Marijas statuja, aiz kuras paceļas katoļu Dievmātes katedrāle.

Hošimina krasi atšķīrās no ziemeļu galvaspilsētas Hanojas. Protams, arī šeit redzējām sarkanos karogus un piecstaru zvaigznes un vectētiņa Ho monumentu pilsētas centrā, bet tas viss nelikās tik uzbāzīgi kā Hanojā. Kopti dārzi, strūklakas un soliņi. Parkos redzēju jauniešus un gados vecākus ļaudis, kas nelielos bariņos un arī individuāli izpildīja taidzi vingrojumus.

Pie tā dēvētās Apvienošanās pils apskatāma ASV kara laika tehnika — gan tanki, gan bruņutransportieri, gan kaujas un transporta helikopteri.

Šim ceļojumam atvēlētās dienas man bija beigušās. Tas bija lielisks. Kopā ar ceļabiedriem bijām veikuši garu ceļu no valsts ziemeļiem līdz pašiem dienvidiem un daudz redzējuši. Sirsnīgi pateicos poļu kompānijai par kopā pavadīto laiku un aicināju viņus kādu reizi doties līdzi uz Nepālu, kur es viņiem varētu atklāt Himalaju valstību visā krāšņumā, jo turp dodos teju katru gadu. Sacījām atvadu vārdus, apskāvāmies, pat kamols iespiedās rīklē, un meiteņu acīs iezaigojās asariņa. Kas zina, varbūt atkal tiksimies kādā tālā pasaules nostūrī…

Ārzemju ziņas

PrintKaimiņvalsts formē ātrās reaģēšanas spēkus un palielina militāro budžetu

Šī gada 14. oktobrī Lietuvas prezidente Daļa Grībauskaite apmeklēja Bruņoto spēku vienību Alītā, kas piedalās Ātrās reaģēšanas spēku (ĀRS) formēšanā. D. Grībauskaite uzsvēra, ka ĀRS sāks funkcionēt jau šī gada 1. novembrī un tie palīdzēs aizsargāt valsti pret nekonvencionālajiem draudiem (hibrīdkarš), tai skaitā pret karavīriem bez pazīšanās zīmēm, nelikumīgu robežas šķērsošanu, militārā tranzīta procedūras pārkāpumiem, bruņotu grupu un organizāciju uzbrukumiem un nacionālo minoritāšu kūdīšanu. Prezidente uzsvēra, ka Lietuva ir pirmā NATO dalībvalsts, kura sākusi pildīt NATO samitā Velsā pieņemto lēmumu veidot nacionālos ātrās reaģēšanas spēkus.

Lietuvas prezidente 14. oktobrī apmeklē Alītas bāzi.
Lietuvas prezidente 14. oktobrī apmeklē Alītas bāzi.

Pēc BS komandiera ģenerālmajora Vītauta Žuka publiskotās informācijas, ĀRS sastāvā būs 2500 īpaši apmācīti un mūsdienīgi ekipēti karavīri. ĀRS reģēšanas laiks — 2—24 stundas. ĀRS veidos divu bataljonu kaujas grupas ar gaisa spēku, īpašo uzdevumu, izlūkošanas, pretgaisa aizsardzības, inženieru, loģistikas un citu vienību atbalstu. Veicot atbilstošus grozījumus likumdošanā, ĀRS iesaistīšana valsts institūciju atbalstā būs iespējama miera laikā, proti, bez kara stāvokļa izsludināšanas valstī. Tomēr ĀRS karavīri būs pakļauti striktiem atļauto un neatļauto darbību noteikumiem, nepieļaujot nesamērīgu pasākumu
īstenošanu.

Atsaucoties uz NATO aicinājumu kāpināt militāro resoru finansējumu un reaģējot uz mainīgo ģeopolitisko un drošības situāciju Eiropā, Lietuva jau 2015. gadā būtiski palielinās šīs jomas izdevumus. Aizsardzības ministrija publiskojusi informāciju, ka nākamgad militārajai jomai tiks piešķirti 424,5 miljoni eiro. Pārrēķinot procentos no iekšzemes kopprodukta (IKP), nākamgad Lietuvas militārie izdevumi sasniegs 1,11%. 2014. gadā šie skaitļi atbilda 321 miljonam eiro un 0,89% no IKP. Paredzēts, ka 2020. gadā militārais budžets sasniegs 2% no IKP. Galvenie virzieni papildu finansējuma tērēšanai būs armijas un tās infrastruktūras modernizācija, pretgaisa un prettanku ieroču iegāde, kājnieku kaujas mašīnu iegāde, sabiedroto spēku uzņemšanas spēju uzlabošana u.c.

PrintPlānots kājnieku kaujas mašīnu un prettanku vadāmo raķešu iepirkums

Igaunijas aizsardzības ministrs Svens Miksers un Nīderlandes aizsardzības ministre Žanīna Henisa-Plasšāta oktobra sākumā Tallinā parakstīja nodomu protokolu par 44 kājnieku kaujas mašīnu (KKM) CV90 pirkšanu, iekļaujot līgumā arī personāla apmācību. Aizsardzības spēkiem (AS) tas būs lielākais apbruņojuma pirkums kopš Igaunijas neatkarības atjaunošanas. Līdz šī gada beigām plānots parakstīt pirkuma līgumu, un pirmais maksājums iekļauts 2015. gada budžetā. Pagaidām nav zināms, kad tehnika ieradīsies Igaunijā. S. Miksers uzskata, ka CV90 ievērojami uzlabos valsts aizsardzības spējas. Tehniku plānots iekļaut AS skautu bataljona sastāvā.

ASV karavīri palaiž raķeti no sistēmas «Javelin».
ASV karavīri palaiž raķeti no sistēmas «Javelin».

CV90 atrodas dažādu valstu bruņoto spēku ekspluatācijā kopš pērnā gadsimta deviņdesmito gadu vidus. Lai gan igauņi pirks lietotu tehniku, tā ir labā tehniskā stāvoklī. Igaunija plāno ekspluatēt CV90 vairāk nekā desmit gadus.

Igaunijai ir pozitīva sadarbības pieredze ar Nīderlandi jau pēdējos 10 gadus. Kopš 2004. gada Igaunija no Nīderlandes ir iegādājusies 1100 mazlietotas un renovētas kravas un apvidus mašīnas, aptuveni 500 treilerus un personāla konteinerus, kā arī 81 bruņutransportieri «SISU XA-188».

Aizsardzības spēku modernizācija notiks, arī iepērkot no ASV 3. paaudzes prettanku vadāmo raķešu «Javelin» sistēmas, kuru darbības rādiuss ir no 65 līdz 2500 m. Virkne modernizācijas pasākumu ir iekļauti AS attīstības programmā 2013.—2022. gadam. ASV Valsts departaments jau ir akceptējis šādu darījumu programmā «Militārā tirdzniecība uz ārvalstīm» , taču vēl nav pieņemts galīgais lēmums par iepirkuma nomenklatūru un apjomu. Sistēmas «Javelin» igauņiem piegādās kopuzņēmums «Javelin Joint Venture», kurā apvienojušās korporācijas «Raytheon» un «Lockheed Martin».

Lēš, ka pirkuma līgums būs par 55 miljoniem dolāru, ieskaitot šajā summā arī nepieciešamās iekārtas, trenažierus, rezerves daļas, apmācības un materiāltehniskā nodrošinājuma organizēšanu. Pateicoties sistēmām «Javelin», būtiski uzlabosies Igaunijas spējas atbilstoši reaģēt uz uzbrukuma draudiem un labāk aizsargāt stratēģiskas nozīmes valsts infrastruktūras objektus.

Komentējot jauno sistēmu iegādes plānus, Igaunijas aizsardzības ministrs Svens Miksers uzsvēra, ka ASV kā stratēģiskais Igaunijas partneris apzinās mūsdienās aktualizējušos draudus un nepieciešamību kāpināt agresoru atturēšanas spējas.

PrintZviedrija un Somija plāno kopīgi sargāt savas gaisa telpas

Abu ziemeļvalstu aizsardzības ministri Pēters Hultkvists un Karls Hāglunds nākuši klajā ar kopēju paziņojumu, ka apsver ciešāku sadarbību gaisa telpas uzraudzīšanā un pastiprinātā informācijas apmaiņā par situāciju abu valstu gaisa telpā. Galvenais kopīgais uzdevums būs laikus pamanīt gaisa telpu pārkāpumus, ko Krievijas militārās lidmašīnas tagad veic arvien biežāk.

Zviedrijas KGS «Gripen».
Zviedrijas KGS «Gripen».

Ņemot vērā pēdējā laika Krievijas armijas aktivitātes Ukrainā, Zviedrijas Karaliskajos bruņotajos spēkos (KBS) ir paaugstināts kaujas gatavības līmenis. Uz Zviedrijas salu Gotlandi drošības uzlabošanai nosūtīti Karalisko gaisa spēku iznīcinātāji «Gripen», kuriem dots uzdevums nekavējoties reaģēt uz notikumiem Baltijas jūrā. Draudi no Krievijas puses ir likuši Zviedrijai atgriezties arī pie obligātās militārās karaklausības atjaunošanas sarunām. Obligātais karadienests Zviedrijā tika atcelts 2010. gadā, pārtraucot 100 gadus ilgu tradīciju. Zviedrijai vajadzēs vairāk karavīru, lai formētu militārās apakšvienības, kas būtu gatavas reaģēt uz pēkšņu Krievijas uzbrukumu. Pašlaik uzbrukuma gadījumā Zviedrijas drošība būtu tieši atkarīga no NATO sabiedroto atbalsta.

Ārkārtas aktivitāšu finansēšanai Baltijas jūras reģionā KBS vajadzībām ir papildus iedalīti 1,3 miljardi kronu. Nauda iedalīta uz citu jomu finansējuma samazināšanas rēķina.

PrintPadomju laika bruņutehnikai tiek dota otra dzīvība

Somijas Aizsardzības ministrija paziņojusi, ka realizēs padomju laikā ražoto kājnieku kaujas mašīnu (KKM) BMP-2 modernizācijas programmu. Somija iegādājās šo tehniku 1988.—1992. gadā, un tās remonts un modernizācija izmaksās 25—30 miljonus eiro, un tas būs ievērojami lētāk nekā pirkt jaunu bruņutehniku.

Somijas BS BMP-2.
Somijas BS BMP-2.

Somija tuvākajā laikā izsludinās konkursu par BMP-2 modernizāciju. Savu dalību konkursā jau pieteikušas vietējās kompānijas «Conlog» un «Oricopa». Abas kompānijas izstrādājušas savus modernizācijas projektus, un pirmās pēc šiem projektiem uzlabotās KKM Somijas Bruņotie spēki testēja šī gada vasarā. Pašlaik notiek testēšanas rezultātu salīdzināšana un analīze, un līdz novembra beigām tiks pasludināts konkursa uzvarētājs. AM plāno slēgt līgumu 2015. gada pavasarī, un tas paredzēs 2015.—2019. gadā veikt vairāk nekā 100 KKM BMP-2 modernizāciju. Šī tehnika tiek izmantota bruņutanku vienību apmācībai, un pēc uzlabojumiem BMP-2 vēl nokalpos Somijas BS aptuveni 15—18 gadus. 

Modernizācijas ietvaros plānots BMP-2 aprīkot ar termovizieriem un maskēšanās komplektiem, kuri kropļo tehnikas izstarotā siltuma kontūras. Svarīgi uzlabojumi tiks veikti arī KKM ritošajā daļā.

PrintNorvēģija izvēlas remontēt veco kara tehniku, samazinot jauno iegāžu  īpatsvaru

Šoruden Karaliskie bruņotie spēki testē pirmo modernizēto kājnieku kaujas mašīnu CV9030, ko piegādāja korporācija «BAE Systems Hagglunds AB». Saskaņā ar 750 miljonus dolāru vērto līgumu korporācijai uzdots modernizēt 103 vecās KKM CV9030, kuras ierindā iekļautas pirms 20 gadiem, kā arī uzbūvēt 144 jaunas šādas kara tehnikas vienības.

 KKM CV9030.
KKM CV9030.

Jauno KKM partijā būs arī 74 vienības kājnieku kaujas mašīnu modifikācijā, 21 — izlūkmašīnu modifikācijā, 15 — komandvadības mašīnu modifikācijā, 16 — inženieru mašīnu modifikācijā un 2 — KKM vadītāju apmacības modifikācijā. Līguma nosacījumi paredz līdz 2015. gada beigām paveikt visu lietoto KKM modernizāciju, bet 2016.—2017. gadā uzsākt jauno sērijveida KKM CV9030 piegādi. Galvenā atšķirība starp modernizētajām un no jauna uzbūvētajām kaujas mašīnām būs elektroniskie komponenti un kaujas sistēmas, kā arī kaujas moduļa «Kongsberg Protector» uzstādīšana.

Pašlaik KKM CV9030 pieskaitāmas pie labākajām savā klasē, vērtējot cenas un kvalitātes savstarpējo attiecību. Šādas KKM atrodas vairāku Eiropas valstu, to skaitā Dānijas, Zviedrijas, Šveices un Nīderlandes bruņoto spēku ierindā.

PrintVēl viena Eiropas valsts pilnībā atsakās no smagās bruņutehnikas

Beļģijas Bruņotie spēki izslēgs no apbruņojuma visus vācu ražojuma tankus «Leopard-1», kuriem šoruden tika organizēta pēdējā mācību kaujas šaušana Bergenhonas poligonā.

«Leopard-1» atradās Beļģijas BS sastāvā kopš 1967. gada, savulaik nomainot vecos tankus «Patton». «Leopard-1» kopskaits Beļģijas armijā ir bijis 334, no kuriem 132 bija modernizēti līdz līmenim 1A5. Pašlaik ierindā ir aptuveni 150 tanki «Leopard-1», un pusi no tiem paredzēts pārdot citām valstīm. Vairākus eksemplārus saņems muzeji, bet citi tiks izmantoti mērķu statusā mācību laikā. Speciālās bruņotās remonta un evakuācijas mašīnas vēl saglabāsies inženieru bataljonu sastāvā.

«Piranha 8x8».
«Piranha 8x8».

Atteikšanās no tankiem tiek pamatota ar nepieciešamību reformēt Beļģijas armiju un pāriet uz vieglākiem un mobilākiem formējumiem, kas vairāk atbilst mūsdienu kaujas prasībām. Tankus plānots aizvietot ar bruņumašīnām «Piranha-3C» (8×8 riteņu formulu), kurās apvienotas bruņutransportiera, kājnieku kaujas mašīnas un bruņotas komandvadības mašīnas īpašības.

Beļģija būs otra valsts Rietumeiropā, kas atteikusies no smagās bruņutehnikas. Pirms dažiem gadiem analoģisku lēmumu pieņēma Nīderlande, izslēdzot no apbruņojuma tankus «Leopard-2A6». Tos par 200 miljoniem eiro pārpirka Somija.

PrintPlānota aizsardzības budžeta ievērojama samazināšana

Neskatoties uz tendencēm Austrumeiropā, kur sācies militāro budžetu palielināšanas maratons, Francija paziņojusi par pretēju lēmumu. Francijas Bruņotie spēki plāno ne tikai apcirpt tēriņus, bet arī izformēt vienu artilērijas pulku un likvidēt 7500 darba vietas jau līdz 2015. gada beigām. Aizsardzības ministrs Žans Īvs Ledriāns paskaidrojis, ka ar šādiem lēmumiem Aizsardzības ministrija piedalīsies valdības pūliņos uzlabot situāciju valsts budžetā. Ministrs izteicies, ka Francijas suverenitāte līdzīgā mērā atkarīga gan no spējas risināt budžeta problēmas, gan no spējas nodrošināt valsts militāro aizsardzību.

Žans Īvs Ledriāns apmeklē franču kontingentu Mali.
Žans Īvs Ledriāns apmeklē franču kontingentu Mali.

Pašlaik Francija dažādās valstīs ir dislocējusi aptuveni 8000 karavīru, no kuriem 3000 piedalās operācijā «Barkhane», kurā notiek cīņa pret islāma nemierniekiem Burkinafaso, Čadā, Mali, Mauritānijā un Nigērā. Franču militārais kontingents ir arī Centrālāfrikas Republikā, Kotdivuārā un Afganistānā.

Pēc ārvalstu preses materiāliem sagatavojusi
kapteine Vizma Kaļčeva.
Foto — http://www.kam.lt; http://en.wikipedia.org; http://upload.wikimedia.org;
http://www.armyrecognition.com; http://www.operatorchan.org; http://www.army-technology.com; www.francetvinfo.fr.

Peldoši roboti saudzēs jūrnieku dzīvības

ASV Jūras spēki (JS) jau sen lolojuši sapni iesaistīties militāro robotu spēlēs, kurās plaši piedalās Gaisa spēku apakšvienības ar visdažādākajiem bezpilota lidaparātiem. Visbeidzot arī Jūras spēku uzdevumā ir konstruēti peldoši roboti — laivas, kuru pirmie praktiskie izmēģinājumi notika šī gada augustā Džeimsas upē (Virdžīnijas štats, ASV). Izmēģinājuma laikā Jūras pētniecības centra (Office of Naval Research, ONR) zinātnieki iesaistīja 13 robotizētas piepūšamās laivas, kas aprīkotas ar distances vadības sistēmām. Piecām robotlaivām bija dots uzdevums eskortēt lielāku gabarītu kuģi, droši izvadot to caur iedomātu jūras šaurumu. Pārējās septiņas laivas saskaņā ar scenāriju aplenca un norobežoja švešinieku kuģi, nepieļaujot, ka tas traucētu savējo kuģim mierīgi turpināt uzņemto kursu. Ar visiem uzdevumiem robotlaivas priekšzīmīgi tika galā.

Navy Autonomous Swarm

Robotlaivas izmēģinājumi Džeimsas upē.
Robotlaivas izmēģinājumi Džeimsas upē.

Komentējot robotlaivu perspektīvas, ONR priekšnieks kontradmirālis Metjū Klanders preses konferencē informēja, ka jau līdz nākamā gada beigām JS sāks praktiski ekspluatēt distances vadības peldlīdzekļus. M. Klanders skaidroja, ka robotlaivu kontrolēšanā ir izmantota no Nacionālās aeronautikas un kosmosa administrācijas (The National Aeronautics and Space Administration; NASA) aizgūta tehnoloģija, kas tiek izmantota arī Marsa visurgājēju vadībā.

Parasti Jūras spēkos izmantojamo piepūšamo patruļlaivu apkalpē ir 3—4 jūrnieki. Taču pēc laivu aprīkošanas ar distances vadības sistēmām viens apmācīts operators būs spējīgs vadīt un kontrolēt vismaz 20 laivas. Tiek plānots, ka robotlaivas aprīkos ar neletālās iedarbības ierīcēm — skaņas un gaismas signāliem, taču nepieciešamības gadījumā tās var nest arī 50 mm kalibra
ložmetēju. Lēmumu par uguns atklāšanu pieņems atbildīgais laivas operators, no dis­- tances pa sakaru kanālu aktivizējot vai deaktivizējot ložmetēja šaušanas funkciju. Gadījumiem, kad iespējami galvenā sakaru kanāla traucējumi starp operatoru un laivu, ir paredzēti divi atsevišķi rezerves sakaru kanāli, caur kuriem robotlaiva tiek apstādināta. Kā norāda robotlaivu vadības sistēmu izstrādātāji, tās ir autonomākas salīdzinājumā ar bezpilota lidaparātiem — tādiem kā «Predator» vai «Reaper». Robotlaivas nav nepārtraukti jāvada, tās darbojas sinhroni viena ar otru, turklāt tās spējīgas izskaitļot piemērotāko maršrutu un apiet šķēršļus savā kursā.

Pēc M. Klandera sniegtās informācijas, parastās JS patruļlaivas ir diezgan vienkārši un salīdzinoši lēti aprīkot ar distances vadības sistēmām. Vienas laivas aprīkošana ar šādu sistēmu izmaksātu vien dažus tūkstošus. Robotlaivas var izmantot ne tikai eskortēšanai, bet arī ostu apsardzei, speciālo spēku apakšvienību transportēšanai un citiem uzdevumiem.

No vienas puses, pēc ASV armijas eks­pertu domām, robotizēto laivu izmantošana būtiski paplašinās JS iespējas un ļaus sau­dzēt jūrnieku dzīvības, uzticot gudrajām laivām bīstamākos uzdevumus. Taču, no otras puses, nāksies atgriezties pie retoriskā jautājuma par robottehnikas lomas pieaugumu karadarbībā kopumā un ar to saistītajiem riskiem. Skeptiķi brīdina par riskiem, ko rada ar ieroču sistēmām aprīkotu robotu skaita palielināšanās gaisā, uz zemes un jūrā, jo to lietošana pasaulē nav stingri reglamentēta. Nav iespējams salīdzināt viena operatora atbildību par 30 bruņotām robotlaivām ar situāciju, kad vienu ieroci kontrolē viens cilvēks. Turklāt jāņem vērā apstāklis, ka šauros jūras ceļos un ostās noziedznieku peldlīdzekļi slēpjas aiz civilajiem kuģiem, kuri apšaudes gadījumā nonāk krustugunīs.

Pēc ārvalstu preses materiāliem sagatavojusi
kapteine Vizma Kaļčeva.
Foto — https://medium.com/war-is-boring/watch-the-navys-robotic-gunboats-swarm-the-james-river-86abe382600f.