Latvijas ziņas

 

LKM direktores Aijas Fleijas Jubileja. 2014. gada 23.septembrī  Foto: Normunds Mežiņš (Rekrutēšanas un jaunsardzes centrs)

23. septembrī Latvijas Kara muzejā notika muzeja direktores Aijas Fleijas 70 gadu jubilejas svinības. Muzeja direktori klātienē sveica Nacionālo bruņoto spēku komandieris ģenerālleitnants Raimonds Graube, bet ar «Daugavas vanagu» apbalvojumu — krūšu nozīmi zeltā — DV Centrālās valdes priekšsēdētājs Andrejs Mežmalis.

25. septembrī Lielvārdē tika atklāts Gaisa spēku aviācijas bāzes lidlauks dienas un nakts vizuālo lidojumu operācijām. Neizmantojot papildu navigācijas sistēmas, turpmāk Lielvārdes lidlaukā varēs nolaisties helikopteri un mazās un vidējās klases lidmašīnas.

Lidlauks atklasana

Ceremonijā piedalījās Ministru prezidente Laimdota Straujuma, aizsardzības ministrs Raimonds Vējonis, NBS komandieris ģenerālleitnants Raimonds Graube un Sabiedroto spēku augstākās virspavēlniecības Eiropā komandiera vietnieks (DSACEUR) ģenerālis Adrians Bredšovs, kurš Latvijā ieradies, lai apmeklētu NATO vingrinājumus.

Atklāšanā piedalījās arī Lietuvas un Igaunijas Gaisa spēku vadība un NATO gaisa telpā virs Baltijas patrulējošo Portugāles un Kanādas kontingentu komandieri, lai apliecinātu ciešo sadarbību un apsveiktu Gaisa spēku aviācijas bāzes komandieri pulkvedi Aivaru Mežoru ar nozīmīgo notikumu bāzes attīstībā. Pirmo reizi Lielvārdes lidlauka skrejceļu skāra četras kaujas lidmašīnas — divi Portugāles iznīcinātāji F-16 un divi Kanādas CF-188.

«Atklājot Lielvārdes lidlauku dienas un nakts vizuālo lidojumu operācijām, varam būt lepni par šo īstenoto Nacionālo bruņoto spēku attīstības projektu. Latvijā tagad ir izveidots NATO un nacionālajām prasībām atbilstošs lidlauks, kā arī mūsdienīga un daudzfunkcionāla militārā bāze,» sacīja Ministru prezidente Laimdota Straujuma.

«Šogad aprit desmit gadi, kopš Latvija ir pievienojusies spēcīgākajai militārajai aliansei, un šajā periodā ir īstenots viens no bruņoto spēku ilgtermiņa attīstības projektiem —attīstīt Gaisa spēku aviācijas bāzi Lielvārdē,» uzsvēra aizsardzības ministrs R. Vējonis.

Lielvārdes lidlauka attīstība vēlreiz apliecina, ka Latvijas prioritāte nav jaunu militāru bāžu attīstība, bet gan esošās infrastruktūras pilnveidošana, uzlabošana un pielāgošana augstajiem NATO standartiem.

«Šī ir liela diena bruņotajiem spēkiem, Gaisa spēku aviācijas bāzei, Latvijai un visai aliansei — Lielvārdes lidlauks ir kļuvis militāri operacionāls to uzdevumu veikšanai, ko mēs esam noteikuši sev mūsu valsts aizsardzībai un ko mums ir noteikusi dalība aliansē,» ar šiem vārdiem Gaisa spēku aviācijas bāzes lidlauku atklāja NBS komandieris.

Ģenerālis A. Bredšovs atzina, ka Lielvārdes lidlauka attīstība dod NATO lielu potenciālu, un apliecināja, ka Baltijas valstīs notiks arvien vairāk NATO militāro mācību, arī Lielvārdes lidlaukā.

Nacionālo bruņoto spēku Gaisa spēku aviācijas bāzes «Lielvārde» attīstība ir bruņoto spēku ilgtermiņa projekts, kuru realizējot Latvijā tiks izveidots NATO un nacionālajām prasībām atbilstošs lidlauks, kā arī mūsdienīga un daudzfunkcionāla militārā bāze, kas ir nepieciešama, lai bruņotie spēki varētu pilnvērtīgi īstenot savus uzdevumus valsts aizsardzības nodrošināšanai, kā arī realizēt NATO operāciju atbalsta pasākumus un veikt NATO gaisa patrulēšanas lidmašīnu apkalpošanu.

26. septembrī Liepājā Jūras spēku mācību centrā tika atklāta jūras kapteiņa Ilmāra Lešinska auditorija. Pasākumā piedalījās NBS Apvienotā štāba priekšnieka vietnieks flotiles admirālis Ingus Vizulis, Jūras spēku flotiles komandieris jūras kapteinis Juris Roze, I. Lešinska ģimene un citi aicinātie viesi.

03

Jūras kapteinis Ilmārs Lešinskis (06.06.1957. — 18.09.2013.) no 1992. līdz 1998. gadam bija Jūras spēku Liepājas Dienvidu rajona komandieris. Viņa pienākumos ietilpa pirmo kuģu pārņemšana no zivju aizsardzības inspekcijas un to nodošana topošajiem Jūras spēkiem, kā arī rūpes par vienības izaugsmi un jaunu kuģu iegādi. 1998. gadā viņš tika iecelts par pirmo Baltijas valstu mīnu kuģu ekskadras komandieri, bet jau 1999. gada augustā jūras kapteinis
I. Lešinskis kļuva par Jūras spēku komandieri. Kā komandieris viņš izvirzīja trīs galvenos uzdevumus Jūras spēku attīstībai: personāla apmācība atbilstoši NATO prasībām, jaunu kuģu iegāde un infrastruktūras attīstība. I. Lešinskis ir sniedzis ievērojamu ieguldījumu neatkarīgās Latvijas bruņoto spēku flotes atjaunošanā un pielāgošanā NATO standartiem.

2005. gadā jūras kapteinis I. Lešinskis atvaļinājās no Jūras spēkiem un pievērsās pedagoģiskai darbībai Latvijas Jūras akadēmijā kā asociētais profesors, izveidojot un vadot Jūras spēku nodaļu, kā arī lasot lekcijas navigācijā un astronomijā.

Nacionālajos bruņotajos spēkos ir izveidota tradīcija, ka ievērojamu karavīru vārdos tiek nosauktas auditorijas, kurās pulcējas karavīri. Auditorijai I. Lešinska vārds dots, lai uzturētu un godinātu bijušā Jūras spēku flotiles komandiera piemiņu.

«Jau gads ir pagājis, kopš Ilmāra Lešinska vairs nav ar mums. Esam zaudējuši ne tikai profesionālu virsnieku, bet arī ļoti labu cilvēku, pie kura vienmēr varēja vērsties ar savām cilvēcīgajām problēmām un saņemt atbalstu,» atklāšanā atmiņās dalījās Jūras spēku mācību centra komandieris Uldis Zupa. «Domājot, kā godināt komandiera piemiņu, sapratu, ka vislabākais veids būtu nosaukt viņa vārdā auditoriju mācību centrā Liepājā, pilsētā, kurā viņš uzaudzis.»

«Ļoti svarīgi, ka mana dēla bijušie kolēģi un draugi nav pametuši viņa darbus novārtā un tos turpina. Auditorijā izvietotās Ilmāra personiskās lietas atgādinās tiem, kas šeit mācīsies, ka ir bijis tāds Ilmārs Lešinskis, kurš piedalījies Jūras spēku izveidē un veicinājis to attīstību,» neslēpjot aizkustinājumu, sacīja I. Lešinska māte Irēna Lešinska.

30. septembrī Ministru kabinets atbalstīja noteikumus, kas paredz bijušajiem zemessargiem apmaksāt veselības aprūpes izdevumus. Noteikumi attieksies uz tiem zemessargiem, ar kuriem līgums par dienestu izbeigts invaliditātes vai ievainojuma dēļ, kas iegūts, pildot Zemessardzes uzdevumus, vai slimības dēļ, kuras cēlonis ir saistīts ar ZS uzdevumu pildīšanu.

Patlaban bijušajiem zemessargiem veselības aprūpes izdevumi netiek apmaksāti. Līdz šim saskaņā ar Zemessardzes likumu apmaksāta veselības aprūpe tiek nodrošināta tikai dienestā esošajiem zemessargiem.

Bijušajiem zemessargiem tiks segta to zāļu iegāde, kuras iekļautas Latvijas zāļu reģistrā kā recepšu zāles, laboratoriskie izmeklējumi atbilstoši medicīniskām indikācijām un ar ārstējošā ārsta nosūtījumu, fizikālās terapijas procedūras un medicīniskās manipulācijas atbilstoši medicīniskām indikācijām un ar ārstējošā ārsta nosūtījumu, medicīniskās rehabilitācijas pakalpojumi reizi gadā, nepārsniedzot 569,15 eiro, medicīnisko ierīču iegāde un maksas veselības aprūpes pakalpojumi, ja tie saistīti ar dienesta laikā, pildot ZS uzdevumus vai piedaloties apmācībā, gūtajām traumām un ievainojumiem vai to sekām.

1. oktobrī ZS 22. kājnieku bataljona štāba teritorijā Kaugurmuižā, Valmierā, atklāta Rekrutēšanas un Jaunsardzes centra (RJC) Jaunsardzes departamenta 3. novada nodaļas jaunā ēka.

Jaunsardzes jaunā ēka

Svinīgo ēkas atklāšanas ceremoniju apmeklēja Aizsardzības ministrijas pārstāvji, NBS vadība, Valmieras domes amatpersonas, Zemessardzes komandieris, Valmieras ģimnāziju direktori un citi viesi, kā arī Valmieras pilsētas jaunsargi.

Jaunajā ēkā strādās RJC Jaunsardzes departamenta 3. novada nodaļas vadība un notiks jaunsargu nodarbības, būs arī atbilstošas telpas jaunsargu materiāli tehnisko līdzekļu glabāšanai. Jaunā ēka ļaus kvalitatīvāk organizēt Jaunsargu paraugprogrammas īstenošanu novadā, koordināciju starp novada vadību un jaunsargu instruktoriem, organizējot novada nodaļas sanāksmes, seminārus, kā arī sakārtot saimniecību, lai materiāli tehniskos līdzekļus varētu glabāt vienuviet.

14. oktobrī Ādažos notika svinīgā ASV 1. kavalērijas divīzijas 1. brigādes kaujas vienības «Ironhorse» karavīru sagaidīšanas ceremonija, kurā piedalījās Sauszemes spēku kājnieku brigādes komandieris pulkvedis Mārtiņš Liberts, kaujas vienības «Ironhorse» komandieris pulkvedis Džons Di Džambatista un ASV, Latvijas un Norvēģijas karavīri.

ASV 1.kavalērijas divīzijas karavīri

Pēc svinīgās ceremonijas bija iespēja vērot bruņutehnikas paraugdemonstrējumus, kuros piedalījās tanks «Abrams» un «Bradley» bruņumašīnas.

«Mēs novērtējam sabiedroto izrādīto atbalstu, kas demonstrē NATO klātesamību reģionā. Esmu pārliecināts, ka kopīgo treniņu laikā karavīri ne tikai uzlabos savietojamību, bet arī iepazīs mūsu sabiedrotos un gūs lielāku izpratni par sabiedroto valstu kultūru,» sacīja Sauszemes spēku kājnieku brigādes komandieris pulkvedis Mārtiņš Liberts.

1. brigādes kaujas vienības «Ironhorse» karavīriem ir augstas profesionālās zināšanas par tankiem un bruņumašīnām, un Latvijas Nacionālie bruņotie spēki varēs iegūt prasmes un iemaņas, sadarbojoties ar viņiem.

«Šī mūsu «Ironhorse» karavīriem ir unikāla iespēja, kāda rodas tikai reizi mūžā — ierasties šeit un trenēties kopā ar Latvijas un Norvēģijas karavīriem. Šī ir iespēja izveidot lielisku komandu profesionālu un degsmes pilnu līderu vadībā,» sacīja pulkvedis Dž. Di Džambatista. «Teksasa ir karsta vieta, mūsu tanki ir smilšu krāsā, un mēs trenējamies tuksnešainā apvidū. Mēs apgūsim jaunas prasmes un kaujas tehnikas, mācoties darboties pavisam citā vidē. Šī ir lieliska iespēja mācīties no mūsu Ziemeļeiropas un Austrumeiropas draugiem.»

14. oktobrī Latvijā oficiālā darba vizītē ieradās ASV armijas Eiropā komandieris ģenerālleitnants Donalds Kembels. Tiekoties ar NBS komandieri ģenerālleitnantu Raimondu Graubi, pārrunāta abu militāro institūciju sadarbība un reģionālās un starptautiskās drošības aspekti.Ģenerāļi pārrunāja arī turpmāko ASV armijas iesaisti reģionā, tai skaitā Latvijā.

ASV armijas Eiropā komandieris

Izsakot atzinību par ieguldījumu Latvijas bruņoto spēku attīstībā un abu valstu militārajā sadarbībā, NBS komandieris ASV armijas Eiropā komandierim pasniedza bruņoto spēku komandiera apbalvojumu — goda zīmi «Par nopelniem». Ģenerālleitnants Kembels kā ASV armijas Eiropā komandieris veltījis daudz enerģijas ASV un Latvijas sadarbības izveidei, tai skaitā kopīgu mācību organizēšanā. Viņa pašatdeve un mērķtiecība bijusi liels ieguvums ne tikai savas valsts pārstāvošās organizācijas labā, bet arī NATO saliedēšanā un attīstībā. Komandieris ir devis lielu ieguldījumu Sauszemes spēku kājnieku brigādes kaujas spēju stiprināšanā.

«Mūsu sadarbība ar Latvijas bruņotajiem spēkiem un īpaši Sauszemes spēku kājnieku brigādi aizvien bijusi ļoti laba,» uzsver ģenerālleitnants Kembels. «To vēl vairāk nostiprināja 173. kājnieku brigādes karavīri, kas šā gada aprīlī ieradās Latvijā, lai demonstrētu mūsu klātbūtni reģionā, un tagad to turpina 1. kavalērijas divīzijas karavīri. Šī nav simboliska klātbūtne, bet gan reāls ASV armijas un ASV armijas Eiropā ieguldījums NATO spēju stiprināšanā šajā reģionā operācijas «Atlantic Resolve» ietvaros, vairojot drošību reģionā.

ASV armijas Eiropā komandieris Latvijā ieradies jau ceturto reizi, tai skaitā apmeklējot mācības «Saber Strike 2013» un «Saber Strike 2014», kas ir ASV armijas Eiropā organizētās un vadītās mācības reģionā. Arī turpmāk ASV armija Eiropā plāno piedalīties mācībās «Saber Strike», «Saber Junction» un «Steadfast Javelin», kā arī citās mācībās, kas tiks organizētas nākotnē.

16. oktobrī Aizsardzības ministrijas valsts sekretārs Jānis Sārts, NBS komandieris ģenerālleitnants Raimonds Graube, AS «Latvijas valsts meži» (LVM) prezidents Roberts Strīpnieks un Rekrutēšanas un Jaunsardzes centra direktors Druvis Kleins parakstīja sadarbības līgumu. Vienošanās paredz sekmīgu sadarbību valsts aizsardzības un mežsaimniecības nozares, kā arī jauniešu brīvprātīgās kustības «Jaunsardze» atbalstīšanā un popularizēšanā.

Līgums ar "Latvijas valsts meži"

«Paldies sadarbības partneriem. Tikai visām institūcijām sadarbojoties, varam
veicināt kopējo drošību,» šādi līguma parakstīšanu un līdzšinējo sadarbību raksturoja ģenerālleitnants R. Graube.

Sadarbības līgums paredz kopējos sadarbības mērķus: valsts aizsardzības stiprināšana un jauniešu piesaiste bruņotajiem spēkiem, LVM valdījumā esošo īpašumu izmantošana jauniešu ieinteresēšanai par valsts aizsardzību un mežsaimniecību, kopīga valsts aizsardzības un mežsaimniecības nozares popularizēšana, jaunatnes zināšanu uzlabošana par mežu un par izdzīvošanu mežā, kā arī sabiedrības izpratnes veidošana par koksni kā atjaunojamu materiālu un enerģijas avotu, tīru vidi un meža nepiemēslošanu.

Sagatavojusi Ieva Plēsuma.
Foto — Gatis Dieziņš, Normunds Mežiņš un Andris Gertsons.

«Sudraba bulta» — no nacionālām uz starptautiskā līmenī atzītām mili tārajām mācībām

No 29. septembra līdz 6. oktobrim Ādažu poligonā un tā apkārtnē norisinājās starptautiskās militārās mācības «Sudraba bulta 2014». Vēl tikai pirms gada Sauszemes spēku kājnieku brigādes komandieris pulkvedis Mārtiņš Liberts pauda gandarījumu par brigādes un Zemessardzes profesionālo sadarbību nacionālā līmeņa mācībās «Sudraba bulta 2013». Tomēr šogad, ņemot vērā sarežģīto ģeopolitisko situāciju, sabiedroto un partnervalstu interese iesaistīties un pilnveidot bruņoto spēku savstarpējo sadarbību konvencionālajā karadarbībā bija liela, un no ilggadējām nacionāla līmeņa Sauszemes spēku kājnieku brigādes un Zemessardzes mācībām tās šogad izauga par starptautiski atzītām, un tajās piedalījās vairāk nekā 2100 karavīru no Latvijas, ASV, Grieķijas, Igaunijas, Lielbritānijas un Norvēģijas. Mācību nozīmīgumu uzskatāmi
apliecināja arī ievērojamā dalībvalstu tehnikas iesaiste — ASV bruņotie spēki mācībās nodrošināja iespaidīgu gaisa atbalstu ar helikopteriem — «Apache», «BlackHawk» un «Chinook». Turklāt mācībās piedalījās arī Norvēģijas Telemarkas bataljona 3. mehanizētās kājnieku rotas karavīri, ar tās bruņojumā esošajām kājnieku kaujas mašīnām CV90 un Igaunijas Aizsardzības spēku vienības ar bruņumašīnām SISU

„Sudraba Bulta 2014”

Latvija šā gada vērienīgākajās starptautiskajās militārajās mācībās Baltijas reģionā bija ne tikai to uzņemošā, bet arī vadošā valsts. Tāpēc atbildība un izaicinājums, lai nodrošinātu mācību norisi tikpat precīzu kā Šveices pulksteņa mehānisma darbību, bija divtik liela. Jau tradicionāli arī šogad mācībās «Sudraba bulta 2014» dalībvalstis pilnveidoja iemaņas klasiskajā — konvencionālajā — karadarbībā.

Mācību aktīvā fāze sākās ar uzbrukumu Ādažu lidlaukam un tā atgūšanu draudzīgo spēku kontrolē.
Mācību aktīvā fāze sākās ar uzbrukumu Ādažu lidlaukam un tā atgūšanu draudzīgo spēku kontrolē.

„Sudraba Bulta 2014”

 

 

«Mācību plānošanas process tika aizsākts jau pagājušā gada rudenī, uzreiz pēc iepriekšējo mācību noslēguma. Tomēr paš­reizējā ģeopolitiskā situācija viesa vērā ņemamas korekcijas mācību plānošanā un to norisē. Vēlmi piedalīties mācībās, lai apliecinātu savu vienotību ar Latvijas tautu un demonstrētu apņemšanos veikt noteiktas militārās aktivitātes Baltijas reģiona drošības palielināšanai, izteica vairākas valstis. Šis ir iemesls, kāpēc mācībās «Sudraba bulta 2014» piedalījās ne tikai Latvijas kara­vīri, bet arī bija integrēts bataljons no Lielbritānijas, divas rotas no ASV, kā arī rota no Igaunijas un Norvēģijas,» uzsvēra pulkvedis M. Liberts.

„Sudraba Bulta 2014” „Sudraba Bulta 2014”

Viņš norāda, ka strauji pieaugusi mācību sarežģītība, jo tajās realizēti plāni un manevri, ko Apvienoto spēku pavēlniecības Brunsumā vadīto korpusa līmeņa mācību «Steadfast Jazz» laikā Ādažu bāzē izstrādāja komandvadības mācību štābs. «Šos plānus izspēlēja Dānijas divīzijas štāba mācībās «Yellow Knight», un šīs mācības bija unikāla iespēja, kad viena un tā paša scenārija izspēle tiek trenēta dažāda līmeņa komand­vadībā, kā arī praktiski īstenota daudz­­- nacionālā vidē bataljona lauka taktiskajā vingrinājumā. Papildu izaicinājums kājnieku brigādes štābam bija integrēt visu ienākošo dalībvalstu bruņoto spēku vienību mācību mērķus kopējā scenārijā.»

„Sudraba Bulta 2014”

Uz mācībām bija ieradušies 350 britu karavīri no Lankasteras hercoga bataljona, un tas ir lielākais skaits Lielbritānijas karavīru, kas līdz šim iesaistījušies starptautiskajās mācībās Latvijā. Britu karavīri mācībās veica uzdevumus starptautisko bataljonu sastāvā. Viena britu rota bija integrēta brigādes bataljonā, savukārt viena brigādes rota — britu bataljona sastāvā. Lankasteras hercoga vārdā nosauktā pulka 2. bataljona komandieris pulkvedis Heimišs Kormaks stāstīja, ka Latvijā ieradies pirmo reizi, un uzsvēra, ka uzņemšana bijusi ļoti laba. «Kopš Lielbritānija izlēma piedalīties mācībās «Sudraba bulta 2014», mēs esam iesaistījušies arī mācību plānošanā, un es varu teikt, ir ieguldīts ļoti daudz darba, lai īstenotu šīs vērienīgās starptautiskās mācības, kurās pirmo reizi piedalījās tik liels skaits britu karavīru,» norādīja pulkvedis H. Kormaks.

„Sudraba Bulta 2014”

«Tā kā Norvēģijas karavīri jau bija ieradušies Latvijā, bija loģiski piedalīties mācībās «Sudraba bulta», kurās mēs mācību scenārija ietvaros varējām uzlabot sadarbību tieši kolektīvās aizsardzības jomā,» uzsvēra majors Oto Lēvlanns, Norvēģijas augstākais nacionālais pārstāvis Latvijā. «Mācību laikā Telemarkas bataljons kopā ar Igaunijas Aizsardzības spēku karavīriem un ASV 173. kājnieku brigādes karavīriem iejutās pretinieku lomā Latvijas bruņoto spēku un Lielbritānijas bruņoto spēku bataljoniem. Mēs veicām uzbrukuma, pēc tam arī aizstāvēšanas operācijas.»

«Esmu gandarīts, ka Latvija spēj nodrošināt ne tikai tik lielu mācību uzņemšanu, bet arī organizēšanu un vadīšanu. Šīs mācības ir izaugušas no nacionāla līmeņa par starptautiskām mācībām, kurās mūsu sabiedrotie pierāda savu iesaisti reģionālās drošības stiprināšanā, kā tika nolemts NATO Velsa samitā šā gada septembrī,» mācību atklāšanas runā sacīja aizsardzības ministrs Raimonds Vējonis. «Mācības ir viens no labākajiem veidiem, kā pierādīt pasaulei, ka mums ir kopīgas vērtības un mēs esam gatavi tās aizstāvēt.»

«Svarīgākais šajās mācībās ir iespēja uzlabot sadarbību, gatavība kopā strādāt, profesionālas, vienotas komandas izveide. Ārzemju karavīriem novēlu ne tikai veiksmīgas mācības un uzlabot savietojamību, bet arī iepazīt Rīgu, jo tā ir iespēja uzlabot sapratni un veicināt savstarpēju uzticību,» norādīja NBS komandieris ģenerālleitnants Raimonds Graube.

„Sudraba Bulta 2014” Mācību «Sudraba bulta» aktīvā fāze sākās 3. oktobra rītā ar uzbrukumu Ādažu lidlaukam un tā atgūšanu draudzīgo spēku kontrolē. Pretinieks, ko spēlēja ASV 173. kājnieku brigādes karavīru rota, kas pašlaik izvietota Igaunijā, ieņēma Ādažu lidlauku, desantējoties no ASV helikopteriem «Black Hawk». Lidlauku aizsargāja Sauszemes spēku kājnieku brigādes 2. kājnieku bataljona karavīri, kas pārspēka dēļ bija spiesti atkāpties un aicināt palīgā NATO spēkus, kurus šajās mācībās pārstāvēja ASV 173. kājnieku brigādes karavīru rota, kas jau kopš aprīļa trenējas Ādažos. Gan pretinieki, gan draudzīgie spēki tika nogādāti Ādažu lidlaukā ar «Black Hawk» helikopteriem. «Šajā kaujas uzdevumā tika atspoguļots, kā nosacītais pretinieks ir ieņēmis kritisko infrastruktūru — Ādažu lidlauku — uzņemošās valsts aizmugurē, spēles ietvaros tas ir lidlauks, kas būtu paredzēts NATO ienākošo spēku uzņemšanas vajadzībām. Tā kā pretinieks ir ieņēmis lidlauku, uzņemošā valsts ir vērsusies ar lūgumu pie NATO spēkiem, kas arī jau ir izvietoti šajā valstī, nodrošināt lidlauka pārņemšanu atpakaļ draudzīgo spēku rokās, lai varētu izmantot šo lidlauku draudzīgo spēku ienākšanai,» uzsvēra pulkvežleitnants Kaspars Pudāns, mācību direktors.

Mācības novērot bija ieradies arī Ādažu novada domes priekšsēdētājs Māris Sprindžuks. «Ādažu iedzīvotāji jau ir pieraduši, ka poligonā notiek plašas mācības, lido militārie lidaparāti un notiek šaušanas vingrinājumi. Protams, ir iedzīvotāji, kuri to vērtē pozitīvi, un iedzīvotāji, kuri nav ar troksni apmierināti. Šodien mēs redzējām, kā mācības notiek pašvaldības teritorijā, kas ir vēl satrau­- cošāka pieredze mūsu iedzīvotājiem, bet mēs dzīvojam tādā laikā, kad Ukrainas krīze ir mainījusi drošības situāciju, un es varu teikt, ka ir daudz labāk, ka tā šobrīd ir tikai spēle, nevis īstenība,» uzsvēra M. Sprindžuks. «Šādas mācības nenotiek katru dienu, un mēs ar to norisi pašvaldības teritorijā varam sadzīvot. Tas tikai kārtējo reizi pierāda, ka dzīvojam nemierīgā laikā, bet mums ir sabiedrotie, kurus tagad redzēsim daudz biežāk, arī ārpus poligona.»

Ādažu lidlaukā pulkvedis M. Liberts pasniedza atzinības rakstu Ādažu lidlauka direktoram Anatolijam Perekrjostovam. «Sauszemes spēku kājnieku brigādei un mācību dalībniekiem ir ļoti svarīgi sadarboties ar vietējo pašvaldību un Ādažu iedzīvotājiem, trenēties ne tikai poligonā, bet arī ārpus tā. Paldies par iespēju veikt Ādažu lidlauka teritorijā šo lauka taktisko vingrinājumu, jūsu atbalsts mums ir ļoti nozīmīgs,» teica pulkvedis M. Liberts.

A. Perekrjostovs uzsvēra, ka labprāt uzņem karavīrus Ādažu lidlaukā un šī sadarbība nekādas problēmas nesagādā. «Šis ir viens no retajiem Latvijas privātajiem lidlaukiem, kas regulāri sadarbojas ar bruņotajiem spēkiem, te ir nosēdušies arī helikopteri meklēšanas un glābšanas operāciju laikā, te var nolaisties lidaparāti, jo ir piemērots segums. Mēs esam gandarīti, ka varam palīdzēt, jo valsts drošība mums ir ļoti svarīga,» sacīja A. Perekrjostovs.

3. oktobra vēlā pēcpusdienā notika izvirzīšanās uz aizsardzības pozīcijām — Sauszemes spēku kājnieku brigādes karavīriem un Lielbritānijas karavīriem pievienojās Zemessardzes 1. novada karavīri un zemessargi, kopā izveidojot trīs bataljonus, kas pārstāv draudzīgos spēkus.

Pirmās kaujas, kurās bija iesaistīta zemessargu rota, sākās jau 3. oktobra pēcpusdienā pozīcijās pie upes. Kamēr zemessargu rota veica aizkavēšanas operāciju, Zemessardzes bataljons ieņēma ātrās aizsardzības pozīcijas. 4. oktobra rītā tas stājās pretī Igaunijas skautu bataljonam, kurā bija integrēta arī Norvēģijas rota. Pretinieka spēki bija bruņoti ar CV-90 bruņumašīnām un SISU bruņumašīnām.

4. oktobra pēcpusdienā draudzīgie spēki pārgāja pretuzbrukumā, izmantojot tuvā gaisa atbalstu, ko nodrošināja Šauļos bāzētie F-16 iznīcinātāji, kurus izsauca Kaujas atbalsta bataljona gaisa atbalsta kontrolieri.

Militārās policijas karavīri mācību laikā  pilnveidoja iemaņas pūļa kontrolē.
Militārās policijas karavīri mācību laikā pilnveidoja iemaņas pūļa kontrolē.

Kamēr daudziem Latvijas iedzīvotājiem nakts no 4. uz 5. oktobri pagāja vēlēšanu rezultātu gaidās, Ādažu poligonā notika vērienīgākā nakts operācija, kas jebkad norisi­- nājusies Ādažu poligonā. Karavīriem, kuri piedalījās mācību aktīvajā fāzē, bija iespēja nodot balsi glabāšanā jau pāris dienas pirms 4. oktobra. Pirms mācību sākuma pulkvedis M. Liberts norādīja: «Plānojam, ka vēlēšanās varēs piedalīties ikviens Latvijas karavīrs un zemessargs, kurš piedalās mācībās. Karavīri savu izvēli būs izdarījuši vēl pirms ieroča pielādēšanas.»

Savukārt 5. oktobrī, mācību mediju un viesu dienā, klātesošajiem bija iespēja vērot kauju, kurā uzbrukumā bija iesaistītas Latvijas un Lielbritānijas integrētās starptautiskās vienības, aizstāvējās Norvēģijas un Igaunijas integrētie spēki, bet desanta operāciju veica ASV karavīri. Latvijas spēkiem palīdzību sniedza tuvā gaisa atbalsts — helikopteri «Black Hawk» un lidmašīnas CF-188. ASV desanta vienību uz kaujas lauku nogādāja «Chinook» helikopteri.

Mācību noslēguma ceremonijā pulkvedis M. Liberts sacīja, ka visi mācību dalībnieki bija labi motivēti — gan profesionāļi, gan ārvalstu karavīri, gan zemessargi: «Spēku integrācija ir iespējama, ja strādā kopā.» Šīs bija lielākās starptautiskās lauka mācības, ko līdz šim organizējusi un vadījusi Latvijas Sauszemes spēku kājnieku brigāde. Šajās mācībās īpaši tika izvēlēts scenārijs, kurā vieglie kājnieki — Lielbritānijas karavīri — kopā ar Latvijas karavīriem un zemessargiem stājas pretī mehanizētām vienībām — Igaunijas Skautu bataljonam ar SISU bruņutransportieriem un Norvēģijas Telemarkas bataljonam ar CV-90 bruņutransportieriem. «Mēs mācāmies stāties pretī daudz lielākam pārspēkam, un esmu pārliecināts, ka, kopīgi trenējoties, mēs to varam izdarīt. Gūstot uzvaru viegli, mēs neko neiemācāmies — mēs mācāmies no grūtībām. Mācību intensitāte bija liela — pirmo reizi tik liela uguns jaudas un dzīvā spēka integrācija mācībās, kuras viennozīmīgi bija vienas no lielākajām starptautiskajām mācībām Baltijas reģionā šogad. Norisinājās arī vērienīgas gaisa desantēšanās operācijas un operācijas ar helikopteru atbalstu. Mācību laikā netika lietota kaujas munīcija, tomēr ar ASV bruņoto spēku atbalstu šīs mācības bija tehniski nodrošinātas, lai simulētu īsto kaujas darbību. Tāpēc bija iespēja izspēlēt gan karavīru ievainošanu, gan karavīru un tehnikas vienību iznīcināšanu, dodot katram karavīram to reālo izjūtu, kā tas būtu dzīvē.»

Sagatavojusi kapteine Sandra Brāle,
Speciālo uzdevumu vienība.
Foto — Gatis Dieziņš.

Vienojas par Latvijas dalību Apvienotajos reaģēšanas spēkos

Taivo Trams

Foto — Gatis Dieziņš.

Septembra sākumā Ministru kabinetā tika apstiprināts Aizsardzības ministrijas sagatavotais informatīvais ziņojums par Nacionālo bruņoto spēku dalību Apvienotajos reaģēšanas spēkos, kas dod aizsardzības ministram tiesības parakstīt nodomu protokolu par iniciatīvas izstrādi.

Saber Strike 2014

Par Apvienoto reaģēšanas spēku izveidi tika paziņots NATO samitā Velsā 4.—5. septembrī, kad projekta dalībvalstu aizsardzības ministri parakstīja nodomu protokolu par šo spēku izveidi. Latvijas galvenie ieguvumi, iesaistoties Apvienotajos reaģēšanas spēkos, būs sadarbības padziļināšana ar Lielbritāniju, kā arī iespēja regulāri piedalīties starptautiskajās militārajās mācībās, attīstīt praktisku partnerību un jaunas spējas.

Apvienotie reaģēšanas spēki ir Lielbritānijas iniciatīva, tās mērķis ir tuvāko gadu laikā izveidot ātri reaģējošus, apmācītus un ekipētus spēkus, kuri spētu darboties dažādās operacionālās vidēs, tai skaitā ANO, NATO un Eiropas Savienības operācijās. Šā gada janvārī Lielbritānija uzaicināja arī Latviju iesaistīties šajā iniciatīvā.

Viens no būtiskākajiem Apvienoto reaģēšanas spēku izveides mērķiem ir nepieciešamība uzturēt pietiekami augstā līmenī partnervalstu armiju savstarpējo savietojamību, uzsver Aizsardzības ministrijas politikas direktors — valsts sekretāra vietnieks Jānis Garisons. «Skaidrs, ka pēc Afganistānas misijas noslēgšanās operacionālā intensitāte vairs nebūs tik augsta. Vienlaikus jāatzīst, ka Afganistānā tika sasniegts ļoti augsts savietojamības līmenis, tādēļ jautājums, kā to saglabāt pietiekami augstu arī turpmāk, ir ļoti aktuāls. Alianses spēkiem ir jābūt spējīgiem kopīgi un efektīvi reaģēt, tādēļ Apvienoto reaģēšanas spēku sastāvā, pastāvīgi veicot šo spēku apmācību uz vienotas doktrinārās bāzes, būs iespēja saglabāt šo savietojamību.»

Protams, ne mazāk svarīga ir šo spēku izveide pati par sevi. Apvienotie reaģēšanas spēki atbilstoši iecerei būs spējīgi operatīvi reaģēt uz dažādām drošības apdraudējuma situācijām, un būtiskākā loma to darbībā būs Lielbritānijai, kas ir uzņēmusies veidot šo vienību, taču arī pārējo dalībvalstu devums būs ne mazāk svarīgs, atzīst J. Garisons.

Pagaidām vēl nekādas konkrētas detaļas par Apvienoto reaģēšanas spēku struktūru, darbības doktrīnu, valstu iesaistes līmeņiem utt. nav zināmas, taču darbs pie šo jautājumu izstrādes ir sācies — tiks izstrādāta Apvienoto reaģēšanas spēku struktūra, panākta vienošanās par šo spēku doktrināro lietojumu, kā arī citām niansēm — kādā veidā tie tiek komplektēti, trenēti u.tml. «Tad arī mēs lemsim par savu konkrēto dalību. Protams, mēs esam pētījuši situāciju jau tagad. Ņemot vērā to, kāda būs šo spēku struktūra, mēs izvērtēsim, kā un ar cik lieliem resursiem varam piedalīties. Nekas fundamentāli jauns šajā mūsu dalībā nebūs, jo mūsu bruņoto spēku spējas un piedalīšanās līmenis līdzšinējās starptautiskajās misijās un citur ir pietiekami labi atstrādāts un zināms arī partnervalstīm. Pagaidām varam prognozēt, ka Latvija Apvienotajos reaģēšanas spēkos piedalīsies ar vismaz rotas lieluma vienību,» saka J. Garisons.

Ņemot vērā pašreizējo ģeopolitisko situāciju, Latvijai ir ļoti būtiska šādu spēku izveide, kā arī fakts, ka šajos spēkos mēs startējam kā līdzvērtīgs partneris, kas ne tikai patērē drošības resursus no citu valstu puses, bet spēj dot savu pienesumu. Līdztekus ar NATO Ātrās reaģēšanas spēku izveidi, par ko dalībvalstis arī vienojās jau minētajā Velsas samitā, Apvienotie reaģēšanas spēki būs vēl viena spēcīga drošības garantija, ko pretstatīt pēdējā laika aktuālajiem starptautiskajiem izaicinājumiem.

Jūras spēku flotiles kuģus apmeklē jaunieši un sportisti

Jūras spēku flotiles nolikums nosaka ne tikai militāra rakstura pienākumus, bet arī dalību kultūras, ceremoniālos un sadarbības pasākumos. Septembra sākumā Jūras spēku flotiles mīnu meklētāja tipa kuģus M-04 «Imanta» un M-08 «Rūsiņš» apmeklēja basketbola kluba «Liepājas lauvas» basketbolisti un asociācijas «Dzīvesprieks» treniņnometnes audzēkņi.

js-img_8162

Uz jautājumu, kas noteica tieši šo kuģu apmeklējumu, treneris Uvis Hermanis atbildēja: «Gan jaunieši un bērni, gan Latvijas armija veido mūsu valsts seju, un man ļoti gribējās šīs lietas apvienot. Šie jaunieši arī varētu būt potenciālie Nacionālo bruņoto spēku pārstāvji, jo pēc skolas beigšanas viņiem ir jāizvēlas, ko darīt tālāk.  Uzrunājot Latvijas Jūras spēku flotiles bocmani Jāni Strazdiņu, radās šī lieliskā doma par kuģa apmeklējumu. Noteikti ar «Dzīvesprieku» turpināsim meklēt sadarbību ar Latvijas armiju. Man armija asociējas ar disciplīnu un režīmu, un, strādājot ar jauniešiem, esmu sapratis, ka lielākā problēma ir disciplīnas, režīma jeb kārtības trūkums. Manuprāt, šī bija laba iespēja gan puišiem, gan meitenēm mazliet pavērot, kā viss notiek armijā, turklāt šoreiz no iekšpuses.»

Kuģus apmeklēja 15 jaunieši un divi audzinātāji, 16 «Liepājas lauvu» spēlētāji un trīs treneri.

js-img_8154

M-04 «Imanta», M-08 «Rūsiņš»
Klase «Imanta»
Būvēšanas gads — 1984.

Tehniskie dati
Ūdensizspaids, pilns — 595 t
Izmēri, m — 51,6 x 8,96 x 2,6
Dzinēji — 1 x «Brons-Werkspoor A-RUB 215X-12» (1860 ZS)
Ātrums, mezgli — 15 ar dīzeļdzinēju, 7 ar elektrisko
Apkalpe — 44 jūrnieki

Bruņojums
1 x GIAT 20F-2 20mm/90
Sonārs — «Thales DUBM 21B»
Pretmīnu aprīkojums — 2 x PAP104

Uvis Helmanis par savu piecus gadus ilgo sadarbību ar asociāciju «Dzīvesprieks» stāsta, ka viņš atsaucies uz aicinājumu izveidot audzēkņiem sporta nedēļu vasaras laikā. Katra diena ir veltīta kādam no sporta veidiem. Pasākumā ir piedalījušies kamaniņu braucējs Mārtiņš Rubenis, hokejists Rodrigo Laviņš, soļotāja Jolanta Dukure un citi sportisti.

Asociācija «Dzīvesprieks» dibināta 1994. gadā, lai nodrošinātu sociālo aprūpi, sociālo rehabilitāciju un arodizglītību bāreņiem, bez vecāku gādības palikušajiem un jauniešiem no disfunkcionālām un riska ģimenēm. Tās ir kā mājas jauniešiem vecumā no 15 līdz pat 20 gadiem. Biedrības mērķi ir veicināt grūtos apstākļos nokļuvušu bērnu un jauniešu attīstību, dzīves apstākļu uzlabošanu un iekļaušanos darba tirgū.

Kopš 1996. gada asociācija ir palīdzējusi vairāk nekā 300 jauniešiem. 85% audzēkņu ieguvuši pastāvīgu darbu, dzīvesvietu, daudzi nodibinājuši ģimenes.

Pēc kuģu apmeklējuma gan jauniešu, gan basketbolistu atsauksmes bija labas. Arī treneris U. Helmanis ar interesi iepazinies ar kuģa iekārtojumu un komandas uzdevumiem. Pirms 10 gadiem viņam bijusi iespēja apmeklēt Turcijas zemūdeni, kur viss licies pārāk mazs un šaurs. Par pārsteigumu sportistiem mūsu kuģis bija domāts «normāliem» cilvēkiem.

Kuģu komandām tika uzdoti dažādi jautājumi — par kuģu tehniskajiem parametriem un apkalpes ikdienu, par dalību starptautiskajās operācijās. Jautāja arī par kuģu krustmātēm un viņu pienākumiem, un to, kāpēc kuģiem nav savu krusttēvu. Atvadoties treneris izteica cerību, ka sadarbība ar Jūras spēku flotili turpināsies, jo jauniešu patriotiskā audzināšana ir visas sabiedrības rūpe.

Sagatavojusi JSF Krasta apsardzes dienesta
sabiedrisko attiecību speciāliste
Līva Veita.
Foto — no JSF KAD arhīva.

Eiropas Militārās preses asociācija iepazīst Igaunijas bruņotos spēkus

35. Eiropas Militārās preses asociācijas (EMPA) kongress šogad no 23. līdz
27. septembrim notika Igaunijā — Tartu un Tallinā. Kongresa mērķis bija
iepazīstināt Eiropas militāros žurnālistus un redaktorus ar Igaunijas Bruņotajiem spēkiem un Baltijas aizsardzības koledžu (BALTDEFCOL). EMPA kongress Baltijas valstīs notika jau otro reizi, pirmo reizi tas notika Latvijā — 2008. gadā.

Ikgadējā kongresā pulcējās vairāk nekā 30 militāro izdevumu galvenie redaktori, žurnālisti un sabiedrisko attiecību speciālisti no Austrijas, Horvātijas, Igaunijas, Latvijas, Norvēģijas, Polijas, Somijas, Šveices, Ungārijas un Vācijas.

EMPA biedru sanāksmē tika izvērtēts gada laikā paveiktais — EMPA arhīva nodošana Bernes bibliotēkai «Am Guisanplatz» Šveicē; darbs «Rīgas konferencē 2014»; asociācijas mājaslapas (empamil.eu) dizaina uzlabojumi un citi darbi, kā arī runāts par nākotnes iecerēm.

Tradicionāli tika apbalvoti labākās publikācijas un fotogrāfijas autori. Par labākā raksta autori tika atzīta Vesna Pintariča no Horvātijas. Žurnālā «Hrvatski vojnik» publicētais raksts «Two villages — two worlds apart» vēsta par šā brīža situāciju Afganistānā. Savukārt par labākās fotogrāfijas autori tika atzīta Velli Ehasalu no Igaunijas. Viņas fotogrāfija par militārajām mācībām «Põhjakonn» publicēta žurnālā «Kaitse Kodu!».

EMPA labākā fotogrāfija 2014. gadā. Foto no mācībām «Põhjakonn» — karavīrs gaida savus komandas  biedrus pārnākam no uzdevuma.
EMPA labākā fotogrāfija 2014. gadā. Foto no mācībām «Põhjakonn» — karavīrs gaida savus komandas biedrus pārnākam no uzdevuma.

Eiropas Militārās preses asociācijas kongress ir nozīmīgākais asociācijas ikgadējais pasākums, kurā tās biedriem — militārajiem medijiem — ir iespēja apmainīties ar aktuālāko informāciju un prezentēt savu militāro mediju jaunākos sasniegumus. Eiropas Militārā preses asociācija (The European Military Press Association — EMPA) tika nodibināta 1977. gadā. Tajā darbojas Eiropas militārās periodikas izdevumu galvenie redaktori un direktori, kā arī drošības un aizsardzības politikas eksperti, kuri publicējas Eiropas militārajos un citos medijos; asociācijā ir vairāk nekā 100 dalībnieku no 22 valstīm. 2011. gadā Rekrutēšanas un Jaunsardzes centra Militārās informācijas departamenta direktore un militārā žurnāla «Tēvijas Sargs» galvenā redaktore Līga Lakuča tika ievēlēta par Eiropas Militārās preses asociācijas pre­- zidenti uz 4 gadiem, tādējādi Latvija ir kļuvusi par EMPA prezidējošo valsti līdz 2015. gadam.

Tartu EMPA kongresa dalībnieki iepazinās ar Baltijas aizsardzības koledžas darbu, diskutēja un intervēja studentus no kongresā pārstāvētajām valstīm.

Tartu universitātes Sociālo zinātņu institūta vadītāja politikas zinātņu doktore Halliki Harro-Loita uzstājās ar lekciju «Vai mums ir nepieciešama profesionāla žurnālistu izglītība?». Savukārt EMPA pārstāvji no Norvēģijas Ērlings Eikli un Tors Eigils Sturdāls ar priekšlasījumu par tematu «Neatkarīgs žurnāls bruņotajos spēkos. Norvēģijas pieredze.» Pēc abām lekcijām sekoja universitātes studentu un EMPA kongresa dalībnieku diskusija.

empa-65 empa-83 empa-dscn9951 empa-dscn9985 empa-img_0028 empa-img_0033

Tartu programmas noslēgumā notika diskusija «Situācija Ukrainā», kurā EMPA kongresa dalībnieki diskutēja par valstu drošību, NATO drošības garantijām, sankcijām, iespējamām sekām un atbildību.

empa-img_0151

Tallinā EMPA kongresa dalībnieki apmeklēja NATO Izcilības centru kiberdrošības jautājumos, kur noklausījās prezentāciju un debatēja par kiberdrošības aktualitātēm. Prezentāciju par svarīgāko Igaunijas bruņotajos spēkos sniedza Igaunijas Bruņoto spēku Stratēģiskās komunikācijas departamenta direktors pulkvedis Aivars Jaeski. Ar Igaunijas bruņotajiem spēkiem bija iespēja iepazīties arī klātienē — vizītēs 1. kājnieku bataljonā «Kalev» un Emari Gaisa spēku aviācijas bāzē.

EMPA 36. kongress notiks nākamgad no 29. septembra līdz 1. oktobrim Vācijā, kur asociācijas biedri tiks iepazīstināti ar Bundesvēra darbu un Vācijas drošības politiku. Nozīmīgi, ka kongress notiks tieši Vācijā, jo 2015. gada 3. oktobrī tiks svinēta Vācijas apvienošanās 25 gadu jubileja.

Sagatavojušas Vineta Žilinska, Līga Lakuča un
Ieva Plēsuma
.

«Sudraba bulta 2014» ļauj izvērtēt

Taivo Trams

Foto — Gatis Dieziņš un Normunds Mežiņš.

Šis gads apmācību jomā 1. Zemessardzes novadā (ZSN) ir nozīmīgs ar vairāku jaunu uzdevumu izpildi. Pirmkārt, ir aizsācies darbs pie augstākas gatavības vienību (AGV) izveides Zemessardzes bataljonos. 1. ZSN tā tika komplektēta no aktīvākajiem kājnieku bataljonu zemessargiem. Praksē tas nozīmē, ka vienību var komplektēt no četru 1. ZSN bataljonu aktīvākajiem zemessargiem. «Taču esam sev izvirzījuši uzdevumu veidot AGV uz divu bataljonu bāzes, rotas vadību uzticot vienam bataljonam,» stāsta 1. ZSN komandieris pulkvedis Jānis Gailis. «Noslēdzoties mācību gadam, analizēsim apmācību procesu, vienības organizēšanas principus un iegūto pieredzi izman­tosim turpmākajā darbā.»

Ne mazāk svarīgs uzdevums novadā apmācību jomā ir bijusi regulārās apmācības turpināšana, kas, pateicoties papildus piešķirtajiem finanšu līdzekļiem, varēja realizēties daudz intensīvāk nekā iepriekš.

ZS RendaTreškārt, jāmin 1. ZSN bataljona Kaujas grupas dalība starptautiskajās mācībās «Sudraba bulta 2014» («Silver Arrow 2014»). Divu bataljonu apvienotais komandpunkts plānoja un vadīja bataljona lieluma vienību, kuras sastāvā bija divas manevra rotas un rota no 1. ZSN nodrošinājuma bataljona, kopā vairāk nekā 300 zemessargi, rezumē plkv. Jānis Gailis.

Mācību procesam šī gada modelī novadā kopumā tika atvēlētas 20 dienas. Šajā laikā zemessargiem bija jāsasniedz tāds līmenis, lai novada rīcībā būtu apmācīta un saliedēta vienība, kas spētu izpildīt valsts aizsardzībai nepieciešamos uzdevumus, skaidro kapteinis Andris Spricis, 1. ZSN Mācību nodaļas priekšnieks. Būtiskākā atšķirība no zemessargu ikdienas apmācības procesa ir tieši jūtami pieaugusī apmācību intensitāte, lai zemessargi spētu aptvert pēc iespējas lielāku darba apjomu pēc iespējas mazākā laika periodā.

Šogad akcentēta to zemessargu apmācība, kuri jau pabeiguši bāzes apmācību un kuriem ir zināma pieredze dienesta gaitās. Lielākā vērība tiek veltīta kolektīvajai apmācībai, lai gan mācību process ir sadalīts vairākās daļās — bez kolektīvās apmācības zemessargiem jāapgūst arī pamatapmācības kurss un speciālistu kursi. «Ādažos mums ir kolektīvās apmācības noslēguma cikls, kur mēs veicam tādu kā pārbaudi, testējam sevi — ko esam iemācījušies un paveikuši gada griezumā,» paskaidro kapteinis A. Spricis.

Atrast cilvēkus, kuri var veltīt pietiekami ilgu laiku jaunajai sagatavošanas programmai, nav nemaz tik viegli. «Vienlīdz svarīgs uzdevums līdztekus vienības komplektēšanai bija to zemessargu apzināšana, kuri spētu savienot apmācību procesu ar saviem ikdienas darbiem un pienākumiem,» saka kapteinis Viktors Kareckis, 44. kājnieku bataljona 1. rotas un Augstas gatavības rotas komandieris.

zs-img_4230«Nenoliedzami, apmācību intensitāte un slodze šiem cilvēkiem ir būtiski pieaugusi, darba ir vairāk, arī zināšanu apjoms pieaug. Cilvēki ar šo slodzi tomēr tiek galā labi — nekādu neapmierinātību nejūt, neviens nesūdzas. Tāpēc jau viņi ir zemessargi, ka aktīvi iesaistās apmācībās un vēlas apgūt jaunās zināšanas. Tā ir šo cilvēku brīva izvēle, viņu patriotisms un dzimtenes mīlestība,» uzsver V. Kareckis.

Nokomplektēt novada vienības un apakš­- vienības nav viegls uzdevums, taču lielākoties visi novada zemessargi ir idejas cilvēki un dara visu iespējamo, lai varētu pilnvērtīgi pildīt gan zemessarga uzdevumus, gan ikdienas darbus un pienākumus. «Viņi runā ar saviem darba devējiem, pārliecina viņus. Ja nepieciešams, iesaistāmies arī mēs un cenšamies viņus atbalstīt, cik vien iespējams,» piebilst A. Spricis.

Augstas gatavības rotas sastāva uzdevums ir sasniegt tādu līmeni, lai rota spētu veikt konvencionālas karadarbības atsevišķus elementus, citiem vārdiem, veiksmīgi īstenot tā sauktās zaļās taktikas uzdevumus. Radikālu atšķirību no zemessargu ikdienas apmācību procesa nav, taču lielākais izaicinājums ir prasme integrēties un kooperēties ar citām, arī partnervalstu vienībām.

„Sudraba Bulta 2014”

Apmācību gada griezumā jaunizveidotajai rotai «Sudraba bulta» bija lielākās un nozīmīgākās mācības, kurām zemessargi cītīgi gatavojās. «Novada bataljoni un vienības ir piedalījušies dažādās mācībās, bet šai rotai šis bija gada apmācību mērķis, lai spētu izvērtēt sasniegto, atrast savas kļūdas un uzlabot sniegumu.»

Apstiprinātais mācību plāns paredzēja, ka no 1. ZSN mācībās «Sudraba bulta» piedalās vairāk nekā 300 dalībnieku — viena bataljona lieluma vienība, kurā ir bataljona štābs, divas manevru rotas un nodrošinājuma rota, ko nodrošina ZS 45. bataljons.

Uz mācībām 1. ZSN pārstāvji bija ieradušies ar savu tehniku, piemēram, komand­- punkts, var teikt, bija pašu rokām būvēts. «Pirms diviem gadiem, kad uzsāku darbu, no pašreizējā komandpunkta bija tikai sienas, riteņi un mašīnas dzinējs. Viss pārējais laika gaitā ir savākts, saskrūvēts un salikts pašu spēkiem. Un to ir izdarījuši mūsu profesionālā dienesta karavīri un zemessargi, sakarnieki,» stāsta pulkvežleitnants Ilmārs Džeņevs, ZS 52. Jelgavas bataljona un Mācību bataljona komandieris.

ZS Renda

Mācību koncepcija paredzēja, ka «Sudraba bultas» laikā visas vienības darbosies ciešā saskarē ar partnervalstu karavīriem un virsniekiem, kopīgi veicot gan operāciju plānošanu, gan uzdevumu praktisko izpildi.

«To, cik labi tas izdevies, rāda mācību rezultāti. Detalizēta mācību analīze vēl tiek veikta, tā ir procesā, tomēr jau tagad var teikt, ka galvenie mācību mērķi ir sasniegti.

Galvenais un lielākais ieguvums ir apliecinājums zemessargu spējai mobilizēties un veiksmīgi piedalīties kolektīvās apmācības noslēguma vingrinājumā. Mācības deva iespēju izvērtēt gan zemessargu individuālās prasmes, gan kolektīvās spējas, testēt mūsu ieročus, salīdzināt tos ar NATO valstu bruņojumu un tehnikas iespējām, kā arī praksē izvērtēt spējas stāties pretī tehniski pārākam mācību pretiniekam. Šī pieredze un atziņas ir neatsveramas, tās iegūstamas, tikai piedaloties mācībās kopā ar citām NBS un partnervalstu vienībām.

Tā kā mācības «Sudraba bulta» no sākotnēji plānotajām Sauszemes spēku pārbaudes mācībām izauga līdz starptautiskām mācībām, kur līdzās mūsu ziemeļu kaimiņu, igauņu, Skautu bataljonam piedalījās arī vienības no Lielbritānijas, ASV un Norvēģijas, esam guvuši apliecinājumu mūsu spējām sadarboties ne tikai ar Sauszemes spēku vienībām, bet arī NATO dalībvalstu karavīriem,» secina 1. ZSN komandieris pulkvedis Jānis Gailis.

«Noteikti jāatzīmē pozitīvā pieredze, ko guva 1. ZSN bataljona Kaujas grupas štāba virsnieki un instruktori, veicot uzdevumus, plānojot un vadot kaujas operācijas, kā arī mūsu virsnieku ieguvums, pildot pienākumus Sauszemes brigādes štābā.

Vienlaikus ir jāatzīmē, ka esam guvuši atziņas par jomām, kur nepieciešami uzlabojumi, tālākās darbības, lai pilnveidotu Zemes­- sardzes vienību kaujas spējas. Tas attiecas gan uz zemessargu un profesionālā dienesta karavīru individuālo un kolektīvo sagatavotību, gan uz ieroču un materiāli tehnisko līdzekļu atbilstošu nodrošinājumu. To nevar atlikt uz vēlāku laiku, tas ir jādara tagad, tāpēc, noslēdzoties mācību izvērtēšanai, izstrādāsim konkrētu darbības plānu, kā tuvākajā nākotnē uzlabot mūsu prasmes un spējas, lai sekmīgi piedalītos nākamā mācību gada noslēguma mācībās.»

Latvijas labdaru piemiņu iemūžina «Vējiņu kausā»

Taivo Trams

Foto — no RJC un Vējiņu ģimenes arhīva.

Austrālijas latvieši Aina un Jānis Vējiņi ir vieni no tiem Latvijas atbalstītājiem, kuru vārdu ar īpašu cieņu piemin Zemessardzē un Jaunsardzē. Nu viņu piemiņa ir iemūžināta ne tikai atmiņās.

Balstījuši jaunsargus un zemessargus
Atskatoties uz ilgo un ražīgo sadarbību ar Ainu un Jāni Vējiņiem, uz viņu neatsveramo devumu Zemessardzei un Jaunsardzei, doma par abu piemiņas iemūžināšanu bija pašsaprotama. Tā tapa «Vējiņu kauss» — orientēšanās sporta sacensības jaunsargiem, kas šogad Cēsu apkaimē, Nacionālo bruņoto spēku atpūtas un sporta bāzē «Pipariņi» startēja pirmo reizi kā vēl salīdzinoši neliels pasākums, taču ar lieliem nākotnes plāniem — līdz pat starptautiskam līmenim.

Ideju par «Vējiņu kausa» izveidi izvirzīja Rekrutēšanas un Jaunsardzes centra (RJC) direktors Druvis Kleins, un šī ideja lieliski saskanēja ar jaunumiem jaunsargu apmācībā — no šī mācību gada jaunsargu sagatavošanā daudz vairāk tiek akcentēta tieši fiziskā sagatavotība. Tā palēnām doma par Ainas un Jāņa Vējiņu piemiņas iemūžināšanu no idejas pārtapa pavisam konkrētā pasākumā ar ne mazāk konkrētu ceļojošo «Vējiņu kausu».

JS Cesis

«Aina un Jānis Vējiņi bija cilvēki, kas daudz laika un līdzekļu veltīja, atbalstot Zemessardzi un Jaunsardzi laikā, kad tās vēl tikai veidojās un nostiprinājās. Jaunsardze saņēma materiālu palīdzību no Vējiņu ģimenes arī krīzes gados, tādējādi mums izdevās sasniegt krietni vairāk, ko bez šī atbalsta mēs nepaveiktu,» stāsta RJC Jaunsardzes departamenta direktors Ansis Strazdiņš.

Par jaunumiem jaunsargu sagatavošanā 

Runājot par uzlabojumiem jaunsargu sagatavošanā, A. Strazdiņš uzsver fiziskās sagatavotības normatīvu ieviešanu. «Mācību gada laikā jaunsargi kārtos fiziskās sagatavotības normatīvus. Jaunsardzē mums ir trīs fiziskās sagatavotības līmeņi atbilstoši katra spējām — katrs jaunsargs pēc normatīvu nokārtošanas saņems zelta, sudraba vai bronzas nozīmīti.» Jaunsargam pieaugot un pārejot no vienas grupas uz nākamo, normatīvs būs jānokārto atbilstoši jaunajām prasībām konkrētajā grupā. «Šis jaunums jaunsargiem ir pietiekami motivējošs, lai pievērstu lielāku uzmanību savām fiziskajām spējām. Nozīmītes par izpildītajiem normatīviem būs papildu stimuls piespiesties un censties sasniegt labāku rezultātu,» uzsver A. Strazdiņš.

Otrs jaunums ir attiecināms uz Jaunsardzes instruktoru sagatavošanu, proti, instruktoriem ir iespēja papildināt savas zināšanas, beidzot apmācību Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmijā. Instruktoru kursos ir iespēja apgūt dažādas programmas — no dažu mēnešu kursa līdz divu gadu apjomīgai programmai. «Svarīgākais, ko gribam papildus dot mūsu instruktoriem, ir māka saprasties un prast strādāt ar dažāda vecuma jauniešiem, citiem vārdiem — trenera prasmes un psiholoģija,» skaidro A. Strazdiņš.

Šogad uzsākta arī instruktoru metodiskā apmācība, kuras galvenais mērķis ir vienāda sagatavotības līmeņa sasniegšana instruktoriem visos novados. «Mēs veidojam instruktoru metodiskās apmācības sistēmu, kas ietvers trīs seminārus gadā, ko katram instruktoram šajā laika posmā vajadzētu apgūt. Seminārā Ādažos Jaunsardzes instruktori apgūst iemaņas, kā jauniešiem mācīt šaušanu ar pneimatisko un mazkalibra šauteni, alpīnisma pamatprasmes un orientēšanās zināšanas. Cēsīs savukārt instruktori apgūst individuālās lauka kaujas iemaņas nakts un dienas laikā, pirmās neatliekamās palīdzības sniegšanas prasmes, orientēšanos ar militārās kartes palīdzību nakts laikā un ar sporta karti dienā, arī ierindas mācību. «Akcentējam to, lai instruktoriem būtu vieglāk šīs zināšanas nodot tālāk. Papildus tam tiek gatavots metodiskais materiāls, ko instruktori varēs izmantot savā ikdienas darbā ar jaunsargiem. Piemēram, šajā materiālu apkopojumā būs atrodami apraksti par apmācības blokiem, kas instruktoram ļaus variēt katras nodarbības saturu un norisi atbilstoši cilvēku skaitam, arī laika apstākļiem. Tādējādi jaunsargu sagatavošanas metodikā visā Latvijā nebūs krasu atšķirību,» saka Jaunsardzes departamenta direktors.

Sacensības visiem

«Vējiņu kauss» veidots kā maksimāli demokrātiskas sacensības, kurās var piedalīties gan pieredzējuši sportisti, gan iesācēji — katrai vecuma grupai un sagatavotības pakāpei ir sava trase un sava grūtības pakāpe. Šogad par Vējiņu kausu cīnījās vairāk nekā 120 dalībnieku, savukārt jau nākamgad paredzams, ka dalībnieku skaits būs krietni lielāks, jo jaunsargiem pievienosies arī kolēģi no Lietuvas, Igaunijas un Lielbritānijas. Nākamgad uz šīm sacensībām tiks uzaicināti arī dalībnieki no skautiem un gaidām, mazpulcēni, kā arī vanadzēni no «Daugavas vanagu» jaunatnes organizācijas. «Aicinājums piedalīties «Vējiņu kausā» tiks nosūtīts mums radniecīgajām jaunatnes organizācijām jau tuvākajā laikā,» saka A. Strazdiņš.

Kā «Vējiņu kausa» izcīņas disciplīna orientēšanās izvēlēta, jo šis sporta veids ir viens no demokrātiskākajiem, kurā droši var piedalīties arī cilvēki bez iepriekšējas sagatavotības, arī īpašs inventārs un apģērbs nav obligāts. Turklāt orientēšanās apvidū ir viena no prasmēm, ko jaunsargi apgūst savās nodarbībās, tāpēc bažīties par to, ka kāds varētu mežā nomaldīties, nav pamata. Daļa jaunsargu arī trenējas šajā sporta veidā — Jaunsardzei ir noslēgti līgumi ar vairākiem orientēšanās klubiem, izmantojot «Jauno politisko iniciatīvu» projektā paredzētos līdzekļus, tādēļ jaunsargi šajās populārajās sacensībās var piedalīties bez maksas.

Cēsis kā pirmā «Vējiņu kausa» izcīņas vieta izvēlēta, jo tur ir sacensību sekmīgai norisei vajadzīgā infrastruktūra. Turklāt orientēšanās sports Cēsu apkaimē ir visai populārs, un apkārtnes meži ir iemūžināti precīzās orientēšanās kartēs. Sacensību organizētāju vidū bija vairāki pieredzējuši orientieristi no instruktoru vidus, arī Juris Kokins un Jaunsardzes 3. novada nodaļas vadītāja Zita Rukšāne. Tas viesa īpašu pārliecību — viss izdosies!

VejinsAustrālijā būvē Dzimtenes mīlestības pamatus
Ainas un Jāņa Vējiņu diemžēl vairs nav mūsu vidū, taču viņu idejas Latvijā turpina nest Vējiņu dzimtas nākamās paaudzes, tostarp mazdēls Dāvids Vējiņš. Dzimis un audzis Austrālijā, viņš pieņēma šķietami pārsteidzošu lēmumu pamest sakārtoto un pārticīgo dzīvi savā dzimtajā kontinentā un doties uz senču dzimteni Latviju. Šo vēlmi dzīvot un strādāt Latvijā Dāvids bija izteicis jau agrāk, un, meklējot darbu, šī iespēja radās. Savu lēmumu viņš nav nožēlojis ne mirkli.

Vienmēr gribējuši atgriezties
Latvijas mīlestība Dāvidā iedēstīta apzināti, agri un pamatīgi. Pretstatā daudziem mūsdienu ekonomiskajiem migrantiem, kuri saikni ar savu dzimteni cenšas pēc iespējas ātrāk aizmirst, Vējiņu ģimene dzīvoja ar skaidru pārliecību — lai kur viņi atrastos, viņu īstā Dzimtene ir Latvijā. «Mūsu dzīves pamatprincips, līdzīgi kā daudziem citiem latviešiem, kas izceļoja trimdā kara vai pēckara laikā, bija doma par savu ģimeni, tās drošību un izdzīvošanu. Taču tam visam blakus vienlīdz svarīga bija arī Tēvzeme. Esmu pārliecināts, ka viņiem visiem bija plāns kādreiz atgriezties mājās, tajā brīdī, kad Latvija būs brīva. Visādā ziņā manu vecvecāku domu gaita bija tieši tāda, un to viņi nodeva arī citiem cilvēkiem, kas bija ap viņiem,» stāsta Dāvids.

Visi četri Dāvida vecvecāki ir dzimuši Latvijā, savukārt abi vecāki — Austrālijā. Dāvids un viņa māsa ir dzimuši austrālieši, taču viņu dzīvē vienmēr bijis ārkārtīgi svarīgs ģimenē valdošais uzskats — viņi ir latvieši, un latviešu valoda ir jāmācās. Vecve­- cāki nekad nezaudēja cerību — kad Latvija būs brīva, pārcelsies uz Dzimteni, atceras Dāvids. Diemžēl liktenim bija citi plāni — tad, kad Latvija atguva neatkarību, Aina un Jānis saprata, ka viņi lēmumam atgriezties uz pastāvīgu dzīvi Latvijā ir par vecu, turklāt ģimene jau bija sakuplojusi Austrālijā, un mazbērnus būtu bijis grūti atstāt. «Viņi paši vēlējās to darīt, bet vecumdienās ir grūtāk sākt jaunu dzīvi,» saka Dāvids.

Šķiet, tieši tad arī radās doma par palīdzības sniegšanu atdzimstošajai Latvijai — ja ne paši pārceļamies un strādājam Latvijas labā, tad savu iespēju robežās sniedzam palīdzību. «Tā arī sākās fonda un atbalsta projektu idejas. Viņi to ļoti uzsvēra — ja paši nevar būt Latvijā un palīdzēt tās atjaunošanā uz vietas, tad vismaz var iesaistīties, lai celtu valsts līmeni ar savu palīdzību.»

vejini

Sākt no apakšas un iet tikai uz augšu
Jānim Vējiņam bija militārā pieredze,  dienot leģionā, tāpēc pirmās domas bija par atbalsta sniegšanu atjaunotās Latvijas militāri patriotiskajām organizācijām, tostarp Jaunsardzei un Zemessardzei. «Redzot to apgādes līmeni, kāds nu tolaik bija, viens no pirmajiem atbalsta projektiem bija zābaku un mugursomu sarūpēšana zemessargiem. Vecaistēvs saprata, ka tās it kā ir diezgan elementāras lietas, taču viņš vienmēr uzsvēra, ka katrs projekts un jauns aizsākums ir jāsāk, ja tā var teikt, no pašas apakšas un tad jāvirzās tikai uz augšu,» atminas Dāvids.

Jāņa Vējiņa mērķis bija sekmēt Latvijas jaunatnes patriotisko attīstību. Un šim mērķim Jānis un Aina spēja piesaistīt ne tikai draugus, bet arī plašāku Austrālijas latviešu sabiedrību.

Atbalstāmo projektu bijis ļoti daudz. «Sākumā bija palīdzība Jaunsardzei un Zemessardzei, tad nāca balvas jaunsargiem no balvu fonda (Jānis Vējiņš izveidoja sabiedrisko fondu «Austrālijas latviešu balva jaunsargiem») — tās bija konstantās atbalsta formas. Tad vēl daudzus gadus viņi palīdzēja finansēt vai paši pilnībā finansēja Latvijas vēstures grāmatu izdošanu, kuru lielākā daļa tika ziedota skolām un bibliotēkām, daži eksemplāri nonāca arī Zemessardzē. Ar Ainas un Jāņa Vējiņu atbalstu tapa arī viena no pirmajām karavīru dziesmu grāmatām atjaunotajā Latvijā («Dziesmas Tēvijas sargiem», izdota 2002. gadā).»
Tolaik Vējiņu ģimene iesaistījās palīdzības projektā Brāļu kapu sakopšanai. Mērķis bija atjaunot četras piemiņas vietas. «Vecaistēvs un vecāmāte abi gana aktīvi tur darbojās, viņi arī palīdzēja atrast cilvēkus, kas spēja finansiāli atbalstīt šo projektu. Viņu kontakti noderēja arī mecenātu piesaistīšanā citu piemiņas vietu atjaunošanai vai izveidei.»

Stingri un mīloši
Atceroties savus vecvecākus, Dāvids uzsver: «Bieži ir tā, ka tikai vectēvs Jānis tiek pieminēts, runājot par labdarību un dažādiem atbalsta projektiem. Bet, tāpat kā katram ķermenim ir kakls un galva, arī par viņiem es varu teikt — Aina bija tas kakls. Viņa bija tā, kas grozīja un lēma — vai kaut kas notiks vai nenotiks. Bieži vien tieši viņa izšķīra kāda projekta likteni, jo Jānim parasti bija tā — ja kaut kas iekritis prātā, tad ir jādara, un viss! Aina, ja viņa saprata, ka kaut kas nesanāks tā, kā tam vajadzētu būt, stingri pateica — nē, viss, nebūs! Bet, par laimi, tādus projektus, kas Latvijai ir svarīgi, piemēram, pieminekļu atjaunošana, vēstures grāmatu izdošana, atbalsts Zemessardzei un Jaunsardzei, viņa vienmēr atbalstīja par visiem 100%. Aina arī pati daudz iesaistījās ar tīri praktisku palīdzību — rakstīja vēstules vai palīdzēja to darīt, menedžēja un koordinēja projektu gaitu. Un tam bija liela nozīme, jo Jānim, kā atceros, bieži vien bija tāds teiciens — «man nav laiks». Jo viņš parasti iesaistījās reizē tik daudzās lietās, ka vienmēr bija jāmeklē veids, kā visu izdarīt ātrāk. Un tas savukārt bija jādara, lai būtu vairāk laika darīt vēl kaut ko citu, pievērsties kādam citam projektam.»

Vecāmāte Aina mazdēlam joprojām ir īpaši tuvu pie sirds. «Viņa vienmēr bija tāda mīļa un jauka ar visiem, viņai izdevās izveidot labu kontaktu ar jebkuru cilvēku. Pat pirmo reizi Ainu satiekot, visiem bija prieks ar viņu aprunāties,» kavējas atmiņās Dāvids. Savukārt vectēvs Jānis bija diezgan stingrs. «Ja viņš bija kaut ko iedomājies, tad vienmēr saprata, ka darīs maksimāli daudz, lai viss izdotos. Un atbilstoši prasīja to arī no citiem. Laika gaitā tas radīja lielu re-spektu pret viņu gan no tuvinieku, gan citu cilvēku puses. Daudzi cilvēki bieži vien svārstās — varbūt to izdarīsim, bet varbūt tas tomēr neizdosies… Vectēvam bija tā — es gribu, lai tas notiek, un tas notiks!»

Mazdēls piepilda vecvecāku sapni
Bērnības gados šāda stingrība un prasīgums, kā arī rūpes un domas par tālo Latviju nav bijušas pārāk saprotamas un pieņe­- mamas, atzīst Dāvids. «Kad biju vēl bērns, man galīgi nebija skaidrs, kāpēc man jāpalīdz locīt kaut kādas aploksnes vai jāburas cauri telefonu grāmatai, lai atrastu latviskos vārdus no visas Austrālijas — nu, kam tas ir vajadzīgs? Tikai tad, kad pats sāku palikt vecāks un projekti, kuros palīdzēju, kļuva nopietnāki, es sāku vairāk saprast.» Toreiz, «perestroikas» un pirmo neatkarības gadu laikā arvien vairāk latviešu sāka braukt uz Austrāliju. «Tad bija tāda silta, jauka sajūta, ka tu vari runāt ar cilvēkiem, kuri ir no Latvijas un var reāli pateikt, kas tur notiek, kas ir mainījies un uzlabojies. Un bija arī lepnums, jo daļa šo cilvēku bija saistīta ar tiem projektiem, kuros bija iesaistīts vecaistēvs.»

vejini-img_0064

Tā laika notikumi arī deva būtiskāko impulsu, kas pamudināja Dāvidu pārcelties uz dzīvi Latvijā. Nu viņš Latvijā dzīvo jau divus gadus un droši var teikt — ir iedzīvojies. Austrālijā dzimušā un augušā jaunā vīrieša valodā akcents tikpat kā nav jūtams, un nezinātājs nemūžam nepateiktu, ka uz Latviju viņš pārcēlies dzīvot tikai pirms nieka pāris gadiem.

«Man ļoti gribējās pašam atbraukt uz šejieni, padzīvot te un savām acīm redzēt, kas tad te ir tik īpašs un tik silts, ka cilvēki, kas jau sen kā aizbraukuši un pilnībā no nulles izveidojuši sev citu dzīvi otrā pasaules malā, vecumdienās tomēr izdomā, ka ir jāatbalsta tās otras valsts attīstība. Loģiskā domāšana te noteikti nav izmantojama.»

Dāvida pirmā darbadiena Rīgā pienāca vienlaikus ar skumju ziņu — vecāmāte Aina todien aizgāja aizsaulē. «Protams, bija ļoti skumji, tomēr savā ziņā man bija arī tāds gandarījums, ka visi mani vecvecāki piedzīvoja to dienu, kad es sāku strādāt viņu dzimtajā Latvijā. Visi četri vecvecāki atvadījās no manis lidostā Austrālijā, un tad viņi pieredzēja, ka es, no viņu viedokļa, atgriezos mājās.»

Runājot par «Vējiņu kausu», Dāvids ir ļoti apmierināts. «Tas bija ļoti superīgs pasākums. Pašam bija prieks un gods tur būt un arī redzēt, ka visi jaunsargi, lai arī bija ļoti agrs rīts un daudzi noteikti bija mērojuši tālu ceļu, bija aktīvi, ieinteresēti un priecīgi tur būt.» Viņš arī pārliecinājies, ka sacensību organizēšanā ieguldīts daudz darba un padoma. Lai gan sākums it kā ir salīdzinoši neliels, tomēr — «jāsāk vienmēr no apakšas un tad jādodas tikai uz augšu». Katrā gadījumā tā uzskatīja viņa vectēvs Jānis Vējiņš.

Austrālijas latviešu «motors»
Jaunsardzes un Rekrutēšanas centra (toreiz — Zemessardzes Jaunsardzes departaments) bijušais direktors Sergejs Čevers ir viens no tiem cilvēkiem, kuriem bijusi iespēja tieši sastrādāties ar Jāni Vējiņu laikā, kad viņš tikai sācis sniegt palīdzību Latvijai. Abi iepazinušies 1999. gada nogalē, kad J. Vējiņš ieradies Zemessardzes štāba Jaunsardzes departa­- menta Jaunsardzes daļā un piedāvājis finansiālu palīdzību jaunsargiem no Austrālijas tautiešiem. Pirms tam J. Vējiņam jau bijuši sadarbības projekti ar Nacionālo aizsardzības akadēmiju un Zemessardzes Medicīnas daļu, piegādājot kadetiem armijas zābakus un zemessargiem — zobārstniecības iekārtas.

Jānis Vējiņš viņa atmiņās palicis kā savdabīgs un interesants cilvēks, atklāts, šad tad paskarbs, tāds, kas vienmēr turējis vārdu, prasīgs un punktuāls. Tajā pašā laikā viņš bijis arī diezgan liels joku plēsējs, galants pret sievietēm, godkārīgs un diezgan stūrgalvīgs. «Praktiski visu savā dzīvē Jānis bija sasniedzis pats — ar smagu darbu un gudru galvu. Viņš ar savu kundzi Ainu bija īsteni Latvijas patrioti, kuri daļu no brīvā laika veltīja Austrālijas latviešu sabiedrības konsolidēšanai, lai sniegtu palīdzību atjaunotās Latvijas armijai un Jaunsardzei,» stāsta S. Čevers. Būtiskākie un lielākie kopīgie projekti bija saistīti ar palīdzības sniegšanu pirmajām jaunsargu skolām Aizkrauklē, Jaunaglonā, Kazdangā un Apē. Skolas saņēma video un TV tehniku, bet labākie jaunsargi — naudas balvas. Labākā no skolām ik gadu saņēma Austrālijas latviešu ceļojošo vairogu — «Jaunsargu balvu». Par Austrālijas latviešu saziedoto naudu jaunsargiem tika sagādāti vairāki simti kompasu, nopirktas dažādas vēstures grāmatas, 900 guļammaisi, vairāki simti mehānisko konstruktoru. «Tomēr galvenais mūsu sadarbības projekts, manuprāt, bija par Austrālijas latvieša Antona Rutkas ziedoto naudu šuvējas Ausmas Apšes izgatavotais Jaunsardzes karogs, kuru 2002. gada 22. augustā iesvētīja Doma baznīcā,» uzsver S. Čevers. Atceroties sadarbību ar Ainu un Jāni Vējiņiem, Sergejs Čevers saka, ka šis laika posms būtu veselas grāmatas vērts. «Viņš bija kā Austrālijas latviešu motors, kas dzina uz priekšu tautiešus, lai tie atbalstītu latviskas Latvijas jaunatnes patriotisko audzināšanu.» Kā pēdējais projekts, kurā viņš iesaistījies, paliek Cēsu skolnieku rotas karoga tradīciju izkopšana Ziemeļlatvijas vidusskolās. «Domāju, ka, veidojot «Vējiņu kausa» izcīņu jaunsargiem, esam devuši Jānim un Ainai Vējiņiem pienācīgu godu un atceri,» uzskata Sergejs Čevers.

Nopelnītā cieņa

Džoanna Eglīte

Foto — Gatis Dieziņš.

Valsts sekretāra vietnieceEverita Palma-Jansone ir Aizsardzības ministrijas valsts sekretāra vietniece finanšu jautājumos kopš 2002. gada, kad Latvija kļuva par kandidātvalsti dalībai NATO. Apzinoties, cik nopietni izklausās viņas amata nosaukums, Everita cenšas atrunāties no intervijas, sakot, ka finanšu jautājumi noteikti nav cilvēku iecienītākā lasāmviela. Izrādot pienācīgu cieņu amata nopietnībai, mēs tomēr maz runājam par finansēm. Vairāk — par Everitu pašu. Cilvēku, kurš atbild par to, lai militārajai sistēmai Latvijā būtu nauda, ar kuru rīkoties. Īpaši būtiski tas šķiet laikā, kad, rūpējoties par valsts drošību, naudas turpmāk vajadzēs ievērojami vairāk. Pati viņa savu darbu salīdzina ar atbildību par asinsriti kopējā organismā. Everita bieži sarunas laikā joko un smaida. Tomēr nemainīgi viņā jūtama iekšējā stāja, kas, visticamāk, veidojusies cauri laikam un pārbaudījumiem, ko sagādājusi dzīve ceļā no ministrijas jaunākās referentes līdz vienam no augstākajiem vadošajiem amatiem. Bezbailīga, droša, gatava nemitīgi mācīties, spējīga integrēt daudzveidīgas prasmes un zināšanas, no kurām vairākums cilvēku prot apgūt un realizēt tikai dažas skaidri definētas un norobežotas, aizrautīga un atbildīga. Pašreiz Everita jūt, ka pilnvērtīgi realizē savu iekšējo potenciālu un enerģiju. Viņai patīk savs darbs arī tieši dēļ tā nemitīgās daudzveidības. Daži cilvēki aug un pilnveidojas attiecībās, citi — lasot un strādājot ar sevi, bet Everitai šis lielais dzīves skolotājs ir darbs.

— Iespējams, ka jūs naudu un tās dabu pazīstat daudz labāk nekā lielākais cilvēku vairums. Latvijā daudzi no mums joprojām neprot ar naudu
apieties — tērējot vairāk, nekā spēj nopelnīt. Kā cilvēks apgūst šīs prasmes?

— Apiešanās ar naudu liecina par spējām kontrolēt savas vēlmes. Man, šķiet, ka viena no ilūzijām, kas cilvēkiem izteikti piemīt, ir doma, ka par naudu var nopirkt laimes sajūtu. To mums mēģina iestāstīt arī preču reklāmas: «Iegādājoties lietu, tu nopirksi sajūtu!» Bet tas nav iespējams. Tikai mūsu pašu mērķtiecīga darbība sagādā izjūtas, pēc kurām ilgojamies. Tuvība ar cilvēkiem, aizraušanās, kurās varam sevi realizēt. Un tās nevar nopirkt par naudu. Manuprāt, ja apzinās šo sakarību, mazinās vajadzība atsaukties katrai savai iegribai un neapdomīgi tērēt.

— Ko jums ir iemācījis darbs ar naudu?

— Kad 1996. gadā (mācoties Latvijas Universitātes Ekonomikas fakultātē, finanšu un kredītu specializācijā) sāku strādāt Aizsardzības ministrijā, Finanšu nodaļā datoru vēl tikpat kā nebija. Mani kolēģi miljonus skaitīja ar skaitāmajiem kauliņiem un pierakstīja ar zīmulīti uz papīra lapām. Psiholoģiski grūtākais, kas man sevī bija jālauž — bijība pret lielām naudas summām, lieliem skaitļiem. Parasti cilvēks naudu spēj mērīt savu ienākumu rāmī. Viņam ir priekšstats, kas ir daudz, kas ir maz, cik viņš spēj nopelnīt, cik — iztērēt. Bet, strādājot ar valsts mēroga naudas apjomu, ir jāatbrīvojas no šīs personiskās vērtību skalas — sava priekšstata un domāšanas veida.

Tomēr attiecībās ar pašas nopelnītu naudu es esmu novērojusi kādu ironisku sakarību — ja es uz kaut ko ļoti cenšos ietaupīt un iekrāt, tad pēc mirkļa nešaubīgi notiks kaut kas, kur šī iekrātā nauda būs jāiztērē. (Sirsnīgi smejas.)

— Savā darbā jūs pārstāvat karavīru intereses. Jūs rūpējaties, lai militārajai jomai būtu līdzekļi. Kādu jūs redzat Latvijas karavīru? Kāds ir šis cilvēks, par kuru jūs «cīnāties»?

— Ļoti motivēts. Nesavtīgs — pašaizliedzīgs. Stalts un ļoti patriotisks. Viņš izvēlas īpašu dzīvesveidu, kas nav viegls. Gadījuma rakstura cilvēki armijā nenokļūst vai arī — ilgi nenoturas.

— Vai jums ir paļāvība un sajūta, ka karavīri jūs sargā?

Es zinu, kāds ir militārais reglaments, un zinu, ka viņiem mani ir jāsargā. Karavīra zvērests jau nav tikai solījums — tas ir zvērests. Tā ir ziedošanās valstij. Dzīvesveids. Bet, ja runājam nopietni, tad es gadu gaitā esmu iepazinusi šo cilvēku degsmi, vīrišķību, arī patriotismu, un es iekšēji jūtu, ka paļaujos.

Mana pirmā iepazīšanās ar karavīru notika nevis šeit, bet gan Zviedrijā. Kad, strādājot Aizsardzības ministrijā, veidojām Latvijas aizsardzības sistēmu, pētījām citu valstu pieredzi. Mans uzdevums bija izprast un analizēt šo pieredzi finanšu jautājumu sakārtošanas aspektā. Zviedri toreiz mums ļoti burtiski demonstrēja, ko nozīmē aizsardzība. Sākot ar to, ko šajā jomā dara viņu karalis, un beidzot ar to, ka uzrunājām mazu zviedru pirmklasnieku ar jautājumu, kādu darbu viņš dzīvē izvēlētos. Tas, ko šis mazais puika teica, mani toreiz ārkārtīgi pārsteidza. Viņš atbildēja, ka pirmais lielais darbs būs dienests armijā un dzimtenes aizsardzība. Līdz tam es nebiju piedzīvojusi tiešu saskari ar militāro jomu, kareivjiem un ieročiem. Manus priekšstatus noteica zināšanas par padomju armiju. Tās nebija glaimojošas vai uzticību viesošas. Zviedrijā es pirmo reizi piedzīvoju, ka kareivis var būt labs un pašaizliedzīgs. Viņš nebūt nedomā par to, kā kādu nošaut. Tas ir viņa pēdējais pienākums. Viņš gatavojas aizstāvēt savu tēvu zemi un apzinās, ka vajadzības gadījumā ziedos tai savu dzīvību. Tas mani emocionāli ļoti skāra un lika citādi palūkoties uz militāro sistēmu. Pašreiz es jūtu, ka arī mūsu karavīri ir tādi, kādus  toreiz iepazinu zviedrus.

— Ja runā līdzībās ar karavīriem, kas jūsu dzīvē ir tāds, kam jūs esat gatava ziedot būtiskāko? Laiku, savu enerģiju, mīlestību, rūpes?

— (Brīdi klusu domā.) Man šķiet, ka es to daru ikdienā. Gan darbā, gan mājās — ģimenē. Jo to, ko es daru, es daru no sirds. Varbūt daudziem no mums maldīgi šķiet, ka kaut ko ziedosim, kad pienāks kaut kāda mistiskā «tā diena», bet neapzināmies, ka «tā diena» jau sen ir pienākusi. Mēs tajā dzīvojam. Droši vien par mums liecina tas, kā rīkojamies krīzes situācijās. Mani nekad dzīve nav pārbaudījusi ar dramatiskām situācijām, kad, piemēram, jāizvēlas starp darbu vai personisko dzīvi. Bet ir bijušas daudzas situācijas darbā, kurās jāizšķiras — vai nu tagad, vai nekad. Brīži, kad jāizmanto esošā situācija, jāliek lietā tas mazumiņš drosmes, kas tev piemīt, gan paužot savu viedokli, gan aizstāvot kādu. Tās ir izšķiršanās, kad skaidri apzinos — neviens cits neiejauksies, jātiek galā pašai.

Mans ikdienas darbs ir cieši saistīts ar Ministru kabinetu. Tur situācijas sēžu laikā var nemitīgi mainīties. Ātra spēja reaģēt, palīdzot lēmumu pieņemšanā gan ministram, gan valsts sekretāram, ir izšķiroša. Risinās nemitīgas neredzamas cīņas.

Man pašai viennozīmīgi labāk patīk lēmumi, kuru pieņemšanai ir dots laiks. Tad es mēģinu situāciju aplūkot no maksimāli dažādiem skatpunktiem.

— Kas jums palīdz iegūt plašāku skatījumu?

— Ministriju iepazinu kā visneredzamākais, mazākais darbinieks — jaunākais referents. Tāds ēnas-vīrs vai ēnas-sieviņa, kas dara melnu darbu tālākajā stūrītī un pamana sīkumus, kam ikdienas dzīvē neviens cits nepievērš uzmanību. Es esmu iemācījusies novērtēt cilvēkus, kuri ikdienā, iespējams, nemaz nav manāmi. Viņi var piedāvāt negaidītu ideju, skatījumu vai priekšlikumu, kas rada gluži citu dimensiju redzējumā uz noteiktu situāciju vai jautājumu. Praktiķis tev vienmēr pateiks vairāk nekā teorētiķis, kurš visu glīti ir izdomājis uz papīra. Šie apkārtējo piedāvātie impulsi, idejas, skatījumi man ir ļoti būtiski, bet gala lēmumu pieņemu, izdzīvojot un vizualizējot risinājumu savā galvā.

— Jūsu darba pienākumu saturs ir ļoti daudzveidīgs un cilvēkam no malas, visticamāk, grūti izprotams, tādēļ prasīšu vienkārši. Ja pie jums Ēnu dienā atnāk skolnieki un vaicā, ko jūs darāt, kas ir jūsu ikdiena, kāda ir atbilde?

— (Smejas.) Kopā ar kolēģiem esam tie, kuri finansiāli plāno, pārzina un apkopo Latvijas aizsardzības jomas nākotni, tagadni un pagātni. Pastāvīgi notiek sadarbība ar aizsardzības ministru un armijas komandieri finanšu jautājumu risināšanā. Budžeta plānošanas laikā piedalāmies ideju kaujā starp ministrijām par budžetu un tā pārdali. Paralēli rit starptautiskā sadarbība, aktuālās pieredzes un aktivitāšu iepazīšana, lai pastāvīgi līdzdarbotos Latvijas kā līdzvērtīgas NATO partneres uzturēšanā citu valstu vidū. Kopš 2005. gada pārstāvu Latviju NATO Resursu komitejā, kur līdzvērtīgi 28 valstu starpā lemjam par visiem finanšu un resursu investīciju jautājumiem NATO kopējo uzdevumu veikšanai un gatavojam ziņojumus Ziemeļatlantijas padomei, kurā pārstāvēti visu dalībvalstu vēstnieki un kuru vada NATO ģenerālsekretārs.

— Kas valsts sekretāra vietnieka darbu atšķir no jebkura cita darba?

— Ciešā saskare ar valdības kodolu. Ar mehānismu, kas strādā aiz slēgtām durvīm Brīvības ielā 36. Tā ir sava pasaule, kur nejaušībām ir ļoti augsta cena un smagas sekas. Pasaule ar grūtiem lēmumiem un lielu nastu. Līdzīgi kā iepazīstot kareivjus, es viņus ieraudzīju atšķirīgus no maniem priekšstatiem, arī sākot strādāt par valsts sekretāra vietnieci, atskārtu, ka šis darbs ir daudz apjomīgāks, nopietnāks un dziļāks, nekā varēju iztēloties.

Atceros, kad nedēļu biju nostrādājusi par valsts sekretāra vietnieci, man bija pēkšņi jāaizvieto valsts sekretārs viņa ārzemju komandējuma laikā. Šķietami vienkārša dzīves situācija. Un viss ir ļoti loģiski — tu esi pakāpusies karjeras punktā, kur jūties komfortabli ar savām zināšanām, bet pasaule, kur esi nokļuvusi, ir pilnīgi sveša. Citur ir skolas, kur šīs zināšanas un prasmes apgūst. Latvijā ir dzīves skola. Viss atkarīgs no tā, cik nu kurš spēj un ir gatavs mācīties.

— Kas jūs aizrauj šajā darbā?

— (Ilgi domā, sakot, ka jautājums ir vienkāršs, bet atbilde — galīgi ne.) Droši vien — gandarījums par sasniegto. Dažkārt tā ir dalība vēsturiskās uzvarās, piemēram, Latvijas uzņemšana NATO, bet dažkārt tās ir mazas, neredzamas cīņas, kurās paveiktais sniedz gandarījumu. Kad gatavojāmies dalībai NATO, pārliecināt vislielākos skeptiķus par to, ka mums kaut kas sanāks, jau bija puse no panākumiem, bet pierādīt, ka mēs esam kaut ko sasnieguši, bija vēl būtiskāk. (No 2002. līdz 2004. gadam Everita Palma-Jansone bija pārstāve Ministru kabineta izveidotajā Latvijas Republikas delegācijā sarunām par iestāšanos NATO. Delegācijas galvenais uzdevums bija vienoties par uzņemšanas politiskajiem, militārajiem, finansiālajiem, informācijas aizsardzības un juridiskajiem jautājumiem.) Tas, ka esam to paveikuši, vieš lepnumu.

Tomēr gribu uzsvērt, ka es nestrādāju viena — šis ir komandas darbs, un tie ir komandas nopelni. Es esmu komandas cilvēks. Un to, iespējams, esmu iemācījusies ciešajā sadarbībā, sazobē ar armijas cilvēkiem.

Turklāt jau sen esmu sapratusi, ka realitātē, lai arī pārstāvu finanšu jomu, kur tiek izmantota ciparu valoda, visu izšķir cilvēciskas attiecības. Ja tu neproti sarunāties, pārliecināt, panākt uzticību, cipariem pašiem par sevi nav nozīmes. Lēmumus vienmēr pieņem cilvēki.

— Pavirši domājot, šķiet, ka gatavošanās dalībai NATO ir politisks un
militārs process, bet — kā tas atsaucās uz jūsu darbu ministrijas finanšu jomā? 

— Deviņdesmitajos gados uz Latviju pastāvīgi brauca dažādi eksperti, kurus maz interesēja, cik ieroču mums ir noliktavā. Viņi bija noskaņoti gana skeptiski un gribēja noskaidrot, kādas ir mūsu prasmes pārvaldīt, pieņemt lēmumus, cik rūpīgi mēs uzskaitām, kā mēs protam ieplānot, ko un no kā pērkam. Strādāju dažādās darba grupās, padomēs un komisijās. Mēs tobrīd visi darījām visu. Es guvu ieskatu ļoti atšķirīgās jomās, un, lai sāktu orientēties, man daudz nācās pašai mācīties. Līdztekus regulāri notika braucieni uz ārzemēm. Citās ministrijās tā bija balva, ko visi gaidīja, bet mūsu ministrijā komandējums bija grūts darbs, uz kuru cilvēki nebūt nerāvās, jo katra šāda ārvalstu vizīte bija kā brauciens uz eksāmenu. Turklāt mēs bijām gados jauni. No vienas puses, tas bija labi, jo pietika gan izturības, gan maksimālisma, gan spēka, bet, no otras — īpaši sākumā — mūs neuztvēra nopietni. Ministrijā ir tāds patiesībā balstīts joks — atveras durvis, ārzemju kolēģi izbrīnā skatās uz saujiņu jauniešu un nespēj noticēt, ka šie cilvēki pārstāv valsti.

Zsvetki AM

Arī pirms iestāšanās NATO, kad ministrijā tika radīta pozīcija valsts sekretāra vietniekam finanšu jautājumos, es atceros pirmos gadus, kad braucu ārvalstu vizītēs un ar grūtu darbu pakāpeniski pelnīju ārvalstu kolēģu cieņu un uzticību. Piemēram, britu valsts sekretāra vietnieks tevi vienkārši var nepieņemt, jo esi pārāk jauna. Ir bijis jāiegulda liels darbs, lai mani uztvertu kā līdzvērtīgu.

— Jūs vairākkārt pieminējāt komandu kā pamatnosacījumu rezultatīvam darbam.

— Ministrijā vadu Resursu plānošanas departamentu un ministrijas Centrālo grāmatvedību. Kopumā tie ir 28 cilvēki. Mani tiešie kolēģi ir valsts sekretārs un trīs viņa pārējie vietnieki. Es uzskatu, ka tam, kādi cilvēki ir ap mums, ir liela nozīme. Par saviem kolēģiem varu teikt, ka mēs cits citu labi pazīstam, papildinām un laika gaitā esam pārliecinājušies, ka varam cits uz citu paļauties. Tomēr uz cilvēkiem skatos reālistiski — ideālu nav, toties katram no mums ir savas stiprās puses. Manuprāt, lai komanda varētu veiksmīgi un saliedēti strādāt, ir svarīgi ikvienā atrast šīs stiprās puses un ļaut realizēt, nevis mēģināt lauzt vājās. Es to iemācījos, kad no nulles vienai bija jāveido jauna struktūra ministrijā — Finanšu plānošanas nodaļa. Bija jāsavāc komanda, jāapmāca un jādod uzdevumi. Pagāja laiks, kamēr to iemācījos, bet šīs zināšanas ļoti noderēja vēlāk.

— Kādu jūs redz un pazīst kolēģi?

— (Aizrautīgi smejas.) Man liekas, mēs katrs otrā cilvēkā redzam kaut ko citu. Domāju, — mans priekšnieks uzskata mani par emocionālu. Kolēģi — iespējams, par nosvērtu. Pieņemu, ka katram būtu savs priekšstats un viedoklis.

— Ko jūs visvairāk cienāt citos cilvēkos?

— Tā viennozīmīgi ir atbildība par saviem darbiem un dotā vārda turēšana. Īpaši cienu spēju atcerēties dotos solījumus un turēt tos arī tad, ja pagājuši gadi. Uz tādiem cilvēkiem droši varu paļauties. Gan darbā, gan sadzīvē es citos novērtēju pozitīvismu, godīgumu un līdzcietību, kā arī aizrautību, jo tā spēj uzmundrināt citus.

— Šķiet, darbs jūsu dzīvē ir lielākais izaicinājums, kas nemitīgi licis augt un pilnveidoties. Tas, visticamāk, ir aizņēmis ļoti daudz jūsu laika arī ārpus noteiktām darba stundām. Kāda ir jūsu dzīve, kad jūs aizverat ministrijas durvis? Kas vēl jūs aizrauj?

— Jā, es patiesi nekad darbu neesmu mērījusi stundās. Tomēr, kopš man ir ģimene, esmu iemācījusies šo laiku vairāk strukturēt un cenšos regulāri aizvērt darba durvis darba dienas beigās.

Ārpus darba man patīk viss, kas saistīts ar mieru un tā gūšanu. Vislabāk es atpūšos, neko nedarot — lasot grāmatu, sēžot pie jūras kāpās vai labā kafejnīcā. Laiku pa laikam man ļoti vajadzīgs klusums un šķietama bezdarbība. Tomēr, kad cilvēkam ir ģimene, šādi privāti mirkļi nav bieži. Tāpat mani uzlādē arī tuvu cilvēku klātbūtne — ģimenes locekļu un draugu. Mana meita joko, ka mammai ir tikai viens hobijs — krāt receptes. Nav jau tā, ka es ikdienā negatavoju, bet receptes es krāju ar domu, ka gan kādreiz noderēs.

Mani aizkustina un virza vīzija par «pēdējo dzīves kadru» — kad esmu veca, sēžu pie kamīna, kas kuras, un klēpī man ir mazbērni. Bet tā ir pati dzīves nogale, līdz kurai vēl ir ceļš ejams. Es neesmu cilvēks, kas rūpīgi plāno savu dzīvi uz priekšu. Pēc laika varu sevi iedomāties arī gluži citā darbā un jomā, bet pagaidām man joprojām ir ļoti interesanti. Šo gadu laikā, kopš strādāju par valsts sekretāra vietnieci, vēl nekad neesmu piedzīvojusi rutīnu. Iespējams, tas ir iemesls, kādēļ man šis darbs tik ļoti patīk.

Kadetu mācībstundas muzejā un Vecrīgā

NAA Brivibas cinas

Šā gada 17. oktobrī Latvijas Kara muzeja smagās durvis agrajā rīta stundā vēl rotāja uzraksts «Slēgts», bet ēkas vestibilā jau pulcējās mūsu valsts bruņoto spēku topošie virsnieki — Latvijas Nacionālās aizsardzības akadēmijas kadeti. Kadeti par virsniekiem kļūst piecu gadu laikā un studiju procesā akadēmijā apgūst ne tikai tieši savai nākamajai profesijai noderīgas teorētiskās un praktiskās zināšanas, bet arī studē Latvijas militāri politisko vēsturi. Arī zināšanas par svarīgākajām latviešu ieroču uzvarām virsniekiem būs noderīgas viņu turpmākajā karjerā. Dažādos vēstures posmos norisinājušos notikumu un kauju izpēte ir svarīgs moments mācību procesā — kadeti ir bijuši Otrā pasaules kara kauju vietās Kurzemē un Vidzemē, novembrī paredzēts brauciens uz Vareļiem, kur 1919. gadā norisinājās Kara skolas kadetu kauja ar P. Bermonta armijas daļām. Taču šoreiz Latvijas Kara muzejā topošie virsnieki vairāk pievērsās bermontiādes notikumiem Rīgā.

NAA Brivibas cinas

Atcerēsimies, 1919. gada 10. oktobrī Rīgas Pārdaugavu ieņēma P. Bermonta komandētais krievu — vācu karaspēks jeb Rietumkrievijas brīvprātīgo armija. Dažāda mēroga kaujas Rīgā un pie Rīgas turpinājās līdz pat 11. novembrim, kad Latvijas armija sakāva bermontiešus un Rīga bija atbrīvota. Šo dienu arī šodien svinam kā Latvijas armijas uzvaras svētkus — Lāčplēša dienu.

Nodarbības sākumā Nacionālās aizsardzības akadēmijas kadeti noklausījās Latvijas Kara muzeja vēsturnieka Valda Kuzmina detalizētu stāstījumu par 1919. gada rudens notikumiem Rīgā un aplūkoja šiem notikumiem veltītu muzeja ekspozīciju. Pēc šāda studiju ievada kadeti devās uz Vecrīgu, lai paši izstaigātu bermontiādes kauju vietas. Kadetu mērķis bija ne tikai iepazīt šo kauju vietas, bet arī modelēt tā laika situāciju, izklāstot studiju un dienesta biedriem savus vēsturiskās izpētes rezultātus. Tā kadeti uzzināja vairāk par to, kā noritēja bermontiādes kauju epizodes pie Daugavas: tagadējā 11. novembra krastmalā, Rātslaukumā, šau­- rajās Vecrīgas ieliņās netālu no vietas, kur 1919. gadā atradās Dzelzs tilts (šeit ierakumos pozīcijās toreiz bija novietojušies Kara skolas kadeti). Topošie virsnieki saviem biedriem stāstīja par Kara skolas kadetu izlūkgājieniem pāri Daugavai, par 1919. gada 15. oktobra māņu uzbrukumu bermontiešu pozīcijām pāri Dzelzs tiltam un citām kauju epizodēm.

Sagatavojis Juris Ciganovs.
Foto — Normunds Mežiņš.

Aka­dē­mi­jā at­jau­no tra­dī­ci­jas 

Stal­ta stā­ja, kul­tu­rā­la uz­ve­dī­ba, mā­ka de­jot — arī šīs pras­mes rak­stu­ro
mūs­die­nu virs­nie­ku. Kopš 2013. ga­da Lat­vi­jas Na­ci­onā­la­jā aiz­sar­dzī­bas
aka­dē­mi­jā at­kal ir at­jau­no­ta bal­les de­ju un uz­ve­dī­bas eti­ķe­tes ap­gū­ša­na gan
te­orē­tis­ki, gan prak­tis­ki. Te­orē­tis­kajā da­ļā ie­tilpst uz­ve­dī­bas kul­tū­ra sa­vie­sī­gos pa­sā­ku­mos, bal­les de­ju vēs­tu­re, ap­ģēr­ba un uz­ve­dī­bas kul­tū­ra. Prak­tis­kā da­ļa ie­tver lē­nā val­ša, Vī­nes val­ša, lē­nā foks­tro­ta, svin­ga, sam­bas, Ar­gen­tī­nas tan­go un po­lo­nē­zes ap­gu­vi. De­ju kur­sa no­slē­gu­mā ka­de­ti ko­pā ar sa­vām par­tne­rēm ap­mek­lē de­ju va­ka­ru «Ma­za­jā ģil­dē», kur pār­lie­ci­nās par ie­gū­ta­jām zi­nā­ša­nām un pras­mēm. Bal­les de­ju kur­su ka­de­ti ap­gūst de­ju pa­snie­dzē­jas Lie­nes Tim­bras va­dī­bā. 

Bal­les de­ju no­dar­bī­bā.
Bal­les de­ju no­dar­bī­bā.

«Na­ci­onā­lā aiz­sar­dzī­bas aka­dē­mi­ja ir 1991. ga­dā di­bi­nā­tās Lat­vi­jas Ka­ra sko­las pēc­te­ce, tā­dēļ ie­spē­ju ro­be­žās cen­ša­mies tur­pi­nāt tās tra­dī­ci­jas. Lat­vi­jā starp­ka­ru pos­mā ar­mi­jas virs­nie­kam bi­ja ļo­ti pres­tižs sta­tuss. Katrs zi­nā­ja, ka, sa­tie­kot virs­nie­ku, būs ie­spē­ja ie­pa­zīt iz­glī­to­tu cil­vē­ku ar la­bām ma­nie­rēm un la­bi iz­kop­tu stā­ju. Virs­nieks bi­ja ap­gu­vis lie­tiš­ķo eti­ķe­ti un pra­ta de­jot.

Tie­ši de­jo­ša­na ir tas, ko mūs­die­nās dau­dzi cil­vē­ki ne­prot. Ja do­mā­jam par tra­dī­ci­ju pār­man­to­ša­nu un iz­kop­ša­nu, tad vie­na no tra­dī­ci­jām ir ka­de­tu bal­le. Man ir bi­ju­si ie­spē­ja pa­vie­so­ties ār­val­stu mi­li­tā­ra­jās iz­glī­tī­bas ie­stā­dēs, arī tur šā­da vei­da tra­dī­ci­jas tiek tu­rē­tas augst­ā go­dā. Igau­ni­jā Bal­ti­jas aiz­sar­dzī­bas ko­le­džas ka­de­tu bal­le tiek or­ga­ni­zē­ta ļo­ti augst­ā lī­me­nī. Tie­ši at­grie­žo­ties no šīs kai­miņ­valsts, ra­dās ide­ja par ka­de­tu bal­les at­jau­no­ša­nu. Liels bi­ja mans prieks, kad pa­snie­dzē­ja Lie­ne Tim­bra pie­dā­vā­ja ka­de­tiem mā­cīt bal­les de­jas. Aka­dē­mi­jas va­dī­ba uz­ņē­ma šo ie­ro­si­nā­ju­mu po­zi­tī­vi un snie­dza at­bal­stu no­dar­bī­bu or­ga­ni­zē­ša­nā. No­dar­bī­bas iz­vēr­tās ļo­ti pro­duk­tī­vas, un pat tiem, ku­ri ne­ti­cē­ja, ka spēs ie­mā­cī­ties de­jot, nā­cās at­zīt, ka tas ir iz­de­vies. Esam or­ga­ni­zē­ju­ši jau di­vas bal­les, un ka­de­tiem de­jot pa­tīk,» par īs­te­no­to ie­ce­ri stās­ta ka­dets Kas­pars Kuk­ša.

Lat­vi­jas Na­ci­onā­lās aiz­sar­dzī­bas aka­dē­mi­jas 2014. ga­da iz­lai­du­ma bal­lē.
Lat­vi­jas Na­ci­onā­lās aiz­sar­dzī­bas aka­dē­mi­jas 2014. ga­da iz­lai­du­ma bal­lē.

«Bal­les de­ju ap­gū­ša­na — tas ir pa­ma­tīgs so­lis ār­pus kom­for­ta zo­nas, tas ir iz­ai­ci­nā­jums sev — kā jau tas mēdz no­tikt ar lie­tām un no­ti­ku­miem, kad jā­mā­cās kas jauns. Pir­ma­jā de­ju no­dar­bī­bā, pār­va­rot do­mas «ko es te da­ru», «es ne­kad ne­at­ce­rē­šos vi­sus tos so­ļus», «nā­kam­reiz no­teik­ti ne­nāk­šu» un ie­mā­co­ties pa­mat­so­ļus, bet kat­rā nā­ka­ma­jā no­dar­bī­bu rei­zē ie­mā­co­ties ar­vien vai­rāk un vai­rāk, ir pa­tī­ka­mi ap­zi­nā­ties, ka esi ti­cis tā­lāk par tiem, ku­ri bal­lē kus­tas katrs sa­vā ma­nie­rē — «pa vien­kār­šo». Ar pirk­stu jau ne­viens ne­rā­dīs, to­mēr ir pa­tī­ka­mi zi­nāt, kā to da­ra pa­rei­zi, un de­jot skais­ti. Un vēl — ob­li­gāts priekš­no­tei­kums de­jo­ša­nai ir īs­tā par­tne­re!» at­zīst jaun­ākais virs­nieks Ar­mands Lo­gins.

«Man pa­tīk mā­cī­ties bal­les de­jas, jo, pirm­kārt, tas ir aiz­rau­jo­ši un vien­mēr ir kur augt. Daž­kārt lie­kas, ka es daudz pro­tu, to­mēr ar­vien at­ro­das lie­tas, ko var uz­la­bot, ne­maz ne­ru­nā­jot par to, cik daudz bal­les de­ju ele­men­tu vēl nav ap­gūts. Otr­kārt, uz­ska­tu, ka ik­vie­nam virs­nie­kam jā­prot de­jot bal­les de­jas, jo virs­nie­kam ir jā­prot ne ti­kai va­dīt pa­do­tos kau­jas lau­kā, bet arī sa­tu­rī­gi pa­va­dīt lai­ku sa­vie­sī­gos pa­sā­ku­mos. Treš­kārt, bal­les de­ju ap­gū­ša­na ir in­te­re­sants brī­vā lai­ka pa­va­dī­ša­nas veids, un tā lie­ti no­der, ap­mek­lē­jot da­žā­dus for­mā­lus un ne­for­mā­lus pa­sā­ku­mus, jo bal­les de­ju kur­sā tiek mā­cī­ta arī uz­ve­dī­bas eti­ķe­te,» par sa­vu at­tiek­smi pret de­jo­ša­nu past­ās­ta Kau­jas at­bal­sta ba­tal­jo­na Uguns at­bal­sta ro­tas mīn­me­tē­ju va­da ko­man­die­re leit­nan­te San­ta Mo­ro­zo­va.

«Vēl­me ap­gūt de­jo­ša­nu man bi­ja jau kopš bēr­nī­bas, ta­ču tre­ni­ņu dēļ de­jām ne­at­li­ka lai­ka. Uz­zi­not, ka Na­ci­onā­la­jā aiz­sar­dzī­bas aka­dē­mi­jā var ap­gūt bal­les de­jas, no­- ­lē­mu, ka šī ie­spē­ja ir jā­iz­man­to. Kā ne­kā virs­nie­kam ir jā­būt ne ti­kai la­bam ko­man­die­rim, bet arī jā­prot uz­ves­ties sa­bied­rī­bā. Tur­klāt cil­vē­ki, kas no­dar­bo­jas ar de­jām, iz­ce­ļas ar sa­vu la­bo stā­ju. Arī ka­ra­vī­riem tas nav maz­sva­rī­gi, tā­tad, ja ir vēl­me strā­dāt pie sa­vas stā­jas uz­la­bo­ša­nas, de­jas no­teik­ti ir īs­tā no­dar­be. Otr­kārt, ap­mek­lē­jot de­ju no­dar­bī­bas, prāts at­brī­vo­jas no ik­die­nas rai­zēm, jo ir pil­nī­bā jā­kon­cen­trē­jas uz kon­krē­tās de­jas kus­tī­bām. Treš­kārt, va­ru ap­gal­vot, ka de­jas uz­la­bo arī ga­ra­stā­vok­li. Vis­bei­dzot, ap­gūs­tot de­jot pras­mi, pa­lie­li­nās paš­no­vēr­tē­jums un pār­lie­cī­ba par sa­viem spē­kiem. Pro­tams, tas ne­no­tiek pār­is no­dar­bī­bās, ta­ču pēc trīs mē­ne­šiem bi­ju ga­tavs sa­vai pir­ma­jai bal­lei,» ar sa­viem se­ci­nā­ju­miem par bal­les de­ju kur­su da­lās GS AB PAD PAB 3. PGA va­da ko­man­die­ris leit­nants Ar­tjoms Re­ku­ņen­ko.

Sagatavojusi Liene Timbra.