Ukrainas notikumi ukraiņu vēsturnieka redzējumā

Juris Ciganovs,
Dr. hist., Latvijas Kara muzeja direktora vietnieks.
Foto — no interneta vietnēm.

2014. gada 16. septembrī Eiropas Parlaments un Ukrainas parlaments
ratificēja asociācijas līgumu. Tieši tas, ka šo dokumentu neparakstīja toreizējais Ukrainas prezidents Viktors Janukovičs, šī gada sākumā kalpoja kā iegansts notikumu sākumam, kuru eskalāciju mēs šobrīd vērojam Ukrainā. Maidans Kijevā, tālāk Krievijas īstenotā Krimas okupācija un aneksija, sekojošā karadarbība Ukrainas austrumu apgabalos,
kas joprojām turpinās. Vienā dienā ar asociācijas līguma ratifikāciju Ukrainas parlaments pieņēma likumu par lielākas autonomijas piešķiršanu valsts austrumu apgabaliem apmaiņā pret separātistu solījumu neveicināt Ukrainas sadalīšanu. Separātisti vēl nav snieguši atbildi… 

Latvijas publiskajā telpā šobrīd notikumus Ukrainā vairāk komentē mūsu valsts starptautisko attiecību eksperti. Savukārt situācijas skaidrojums Ukrainas un Krievijas plašsaziņas līdzekļos atšķiras kā diena pret nakti, tāpēc svarīgs ir notikumu aculiecinieka vērtējums. 

Savu redzējumu par notiekošo Ukrainā sarunā pauda vēsturnieks, publicists un sabiedriskais darbinieks, kā arī Ukrainas Centrālā bruņoto spēku muzeja direktora vietnieks pētniecības darbā Jaroslavs Tinčenko. Mūsu saruna notika septembra sākumā, vēl pirms Ukrainas vienpusēji pasludinātā pamiera. 

ukraina-2

— Krievijas Federācijas bruņoto spēku iebrukumu Ukrainas teritorijā mēs gaidījām jau sen, kopš marta sākuma. Mūsu militāristiem un citiem situāciju izprotošiem cilvēkiem daudzas naktis pagāja nomodā, kad likās, ka tūlīt, tūlīt sāksies… Par laimi, nav sākušies masveida aviācijas uzlidojumi ar sekojošām tanku kolonnām, kuras ar Krievijas karogu virzās uz Kijevu, kā arī izpletņlēcēju desanti Ukrainas stratēģiski svarīgajās pilsētās. Tomēr Krievijas bruņotie spēki ir parādījušies — sākumā kā separātistus konsultējošie militārie speciālisti, vēlāk kā sarežģītas kaujas tehnikas ekipāžas, speciālo uzdevumu vienības un diversijas grupas. Augusta vidū Doņeckas apgabalā jau bija vērojamas lielākas Krievijas armijas vienības — bataljonu lieluma taktiskās grupas. Var teikt, ka Krievijas iebrukums bija sācies, mums pašiem to nemanot. Šobrīd Doņeckas apgabalā ir ne mazāk kā 10 tūkstoši Krievijas karavīru.

tabula-ukrainai

— No kurienes šāda informācija?
— Ukraiņu militārpersonas pauž, ka Krievijas karavīri sākumā parādījušies paš­pasludinātajā t.s. Luganskas tautas republikā, vēlāk Doņeckas rajonā. Sākumā tie bijuši brīvprātīgie no Krievijas, pēc tam — virsdienesta līguma karavīri. Runāja, ka tie bijuši no elitārā Gaisa desanta karaspēka 45. speciālās nozīmes pulka, kurš daļēji dislocējās Maskavā, daļēji Piemaskavā, Kubinkā. Šī pulka militārpersonas identificētas Luhanskā pierobežu kauju laikā. Vēlāk mūsu armijnieki pēc atrastajiem dokumentiem pie Luhanskas identificēja desantniekus no Uļjanovskas un vēl dažu Krievijas izlūkošanas daļu militārpersonas. Uļjanovskā dislocējas 31. gaisa desanta brigāde un KF Bruņoto spēku Galvenās izlūkošanas pārvaldes 3. brigāde. Krievijas cilvēktiesību grupa «Aizmirstais pulks» («Zabytyi polk») savā 26. augusta paziņojumā apstiprina Uļjanovskas kaujas grupas dalību kaujās pie Doņeckas. Nesen Krievijas karavīru māšu komiteja paziņoja, ka 9. un 11. augustā kaujās Donbasā krituši 11 karavīri no 18. gvardes motostrēlnieku brigādes. Augusta sākumā šīs Krievijas karaspēka daļas karavīrus bija identificējuši vietējie iedzīvotāji Luhanskas apgabala Krasnodonā un Sverdlovā. Augusta sākumā mūsu [Ukrainas armijas] karavīri sāka runāt par «Pleskavas desantniekiem» no 76. desanta trieciendivīzijas. Ukrainas militārpersonas apgalvo, ka «pleskavieši» piedalījušies kaujās pie Alčevskas (Luhanskas apgabals) un Ilovaiskas (Doņeckas apgabals). 25.augustā Ukrainas speciālie spēki aizturēja desmit Krievijas 98. gaisa desanta divīzijas 331. desanta pulka karavīrus, kuri paziņoja par 400 vīru grupas ieiešanu Ukrainas teritorijā. Grupu pavadīja kaujas tehnika. 26. augustā Stavropoles novada karavīru māšu komiteja publicēja kaujās Ukrainā 400 kritušo un ievainoto Krievijas armijas karavīru sarakstu. Visbeidzot — 28. augustā jau minētā cilvēktiesību aizstāvju grupa «Aizmirstais pulks» savā interneta vietnē publicēja Doņeckas apgabalā karojošu Krievijas Federācijas bruņoto spēku daļu sarakstu (http://zpolk-org.livejournal.com/ 72403.html). Šis saraksts ir uzskatāms par apzinātu «informācijas noplūdi» no kādas augstas Krievijas militārpersonas.

ukraina-3

— Pēc kādiem noteikumiem norit kaujas darbība Donbasā?
— Šobrīd kaujas darbību Donbasā Ukraina lielā mērā nespēj kontrolēt. Ja Luhanskas un Doņeckas «tautas republiku» pusē patiešām karo Krievijas karaspēka grupējums, tad tas nozīmē, ka pretteroristiskās operācijas štābam ir darīšana ar Krievijas armijas vadību. Kaujas darbības stratēģija šeit atbilst Krievijas armijas Ģenerālštāba formulētajai militārajai doktrīnai karot nevis ar daudzmiljonu kaujas grupējumiem frontālās kaujās, bet darboties ar nelielām, kustīgām kaujas grupām. Turklāt oficiāli Krievija un Ukraina nav sarāvušas diplomātiskās attiecības, un tas nozīmē, ka Krievija uz šejieni nevar sūtīt tādas karaspēka vienības, kuras būtu identificējamas kā piederošas Krievijai. Tieši tāpēc uz Ukrainu sūta nevis pilnvērtīgas Gaisa desanta kara-spēka brigādes 3—4 tūkstošu vīru sastāvā, bet gan to samazinātas kopijas — 300—400 vīru taktiskās kaujas grupas. Tās komplektētas pārsvarā no līgumu noslēgušajiem virsdienesta karavīriem, kas bieži pat nezina, uz kurieni tiek sūtīti — viņi pilda pavēli… Šādas militārpersonas un pavadošo kaujas tehniku var viegli nomaskēt par separātistiem piederošām. Savukārt Ukrainas izlūkdienesti ziņo, ka Ukrainas pierobežā pastāvīgi ir izvietoti ap 50 000 Krievijas karavīru, kuri acīmredzot jebkurā mirklī var tikt iesaistīti karadarbībā. Ja mēs rēķinām Krievijas militāro potenciālu bez mobilizācijas izsludināšanas un karaspēka lielas pārvietošanas, tad Donbasā Krievija varētu iesaistīt ap 100 000 vīru grupējumu.

ukraini-1

***

J. Tinčenko skaidrojumu par militārās darbības veidiem Ukrainas austrumos, ko visu vasaru oficiāli dēvēja par pretteroristisko operāciju un ko varēja iedalīt vairākos posmos, protams, var uzskatīt par pētnieka subjektīvo viedokli, tomēr tas sniedz konspektīvu ieskatu notiekošajos procesos.

Notikumi Ukrainā ne tuvu nav galā, un to attīstība liecina, ka tādu Ukrainu, kādu pazinām līdz šim, mēs vairs neredzēsim. Par to arvien skaļāk runā gan starptautiskie eks­perti, gan ukraiņu politiķi…

Jaunsardzes rīkotajās nometnēs iepazīst citādu dzīvesveidu

Džoanna Eglīte

Foto — Gatis Dieziņš.

Meklējot risinājumu bērnu un jauniešu dažāda veida atkarību mazināšanai un to vietā piedāvājot saturīgu brīvā laika pavadīšanu, šogad pirmo gadu Jaunsardze, atsaucoties uz Veselības ministrijas ierosmi, sadarbībā ar Latvijas novadu pašvaldībām organizēja bezmaksas vasaras bērnu nometnes. Nometņu mērķis bija iepazīstināt ar veselīgu dzīvesveidu, kāds raksturīgs jaunsargiem. Jūlijā un augustā pavisam sešās vietās tika rīkotas astoņas nometnes, kurās piedalījās vairāk nekā 270 bērni. Šī projekta pēdējā nometne norisināsies Nautrēnu pagastā skolēnu rudens brīvlaikā, un plānots, ka tajā piedalīsies 50 bērni. 

Jaungulbenes nometnes dalībnieki tikko uzsākuši deviņu kilometru skrējienu.
Jaungulbenes nometnes dalībnieki tikko uzsākuši deviņu kilometru skrējienu.

Topošie jaunsargi un sporta čempioni
«Pavasarī, kad Latvijā valsts līmenī tika meklēti risinājumi narkotisko vielu maisījumu apkarošanai, Veselības ministrija aicināja ikvienu ministriju nākt klajā ar savu redzējumu un piedāvājumu,» par nometņu priekšvēsturi stāsta Judīte Suharevska, Rekrutēšanas un Jaunsardzes centra Jaunsardzes departamenta direktora vietniece. «Jaunsardzes departaments ierosināja rīkot nedēļu garas vasaras nometnes visā Latvijā bērniem un jauniešiem no daudzbērnu un maznodrošinātām ģimenēm, kā arī bērnunamu audzēkņiem un bērniem ar uzvedības problēmām.»

Nometņu norises nodrošinājumam tika piešķirti līdzekļi, un Jaunsardzes pārstāvji uzrunāja novadu pašvaldības, aicinot sadarboties nometņu organizēšanā un bērnu apzināšanā. Nometnēs tika iesaistīti bērni un jaunieši no 12 līdz 17 gadu vecumam. Jaunsargu instruktoriem aktīvi palīgi nometņu organizēšanā un pasākumu norises vadīšanā bija vecāko grupu jaunsargi. Jau izraudzītie nometņu nosaukumi, piemēram, «Pavērsiens» (Sējas novads un Inčukalna novads), «Visi kopā» (Jelgavas novads), «Mūsu atkarība — sports» (Gulbenes novads), aicina domāt par iespējamām pozitīvām pārmaiņām līdzšinējā sociālā riska grupu bērnu un jauniešu dzīvē.

Jelgavas novada nometnē sarunā ar aizsardzības ministru Raimondu Vējoni.
Jelgavas novada nometnē sarunā ar aizsardzības ministru Raimondu Vējoni.

«Vasarās īsti nav ko darīt, bet nometnē beidzot ir interesanti!» teica paši mazākie Gulbenes novada nometnes dalībnieki, astoņgadnieki, sēžot nelielajā Jaungulbenes tehnikuma kopmītņu istabiņā un gaidot startu 9 km skrējienam.

«Te var satikt jaunus draugus. Labi, ka visu laiku ir ko darīt,» atzinīgi nometni novērtēja arī 12 gadus vecie nometnes iemītnieki.

Savukārt četri 16 līdz 17 gadus veci puiši, kuri kādreiz mācījušies vienā skolā, tagad satikušies nometnē. Viens no viņiem atzinās, ka domājot par stāšanos armijā, bet viņa skolasbiedrs — par profesionālām sporta gaitām.

Nometnēs jaunieši varēja iepazīt jaunsargu aktivitātes — iet pārgājienos, pārvarēt šķēršļus, piedalīties sacensībās, apgūt izdzīvošanas iemaņas, orientēšanos, pirmās palīdzības sniegšanu, darbošanos komandā un citas prasmes. Jaungulbenē organizētās nometnes atšķīrās no citām — tās bija sportiskāk orientētas, un pedagogi, kas tajās darbojās, ikdienā strādā novada sporta skolās. Te līdzās bija bērni, kuri aktīvi sporto, un tādi, kuru vecākiem nav līdzekļu, lai ikdienā nodrošinātu šādu iespēju. Viens no Jaungulbenes nometnes organizētājiem 207. Jaungulbenes jaunsargu vienības jaunsargu instruktors Arnis Cāns, uzrunājot bērnus dalībai nometnē, saticis arī pusaudzi, kurš vairāk nekā gadu nav apmeklējis skolu. Nometnē šis puisis uzrādījis izcilus rezultātus īso distanču skriešanā, pārspējot pat sporta skolu audzēkņu sniegumu. Arī Mārcis Rudzītis, sporta treneris, atzina, ka nometnēs Jaungulbenē piedalījās daudzi sportiski jaunieši, pat talanti ar nākotnes potenciālu vieglatlētikas disciplīnās.

Apgūstot mezglu siešanas iemaņas Gulbenes novada nometnē.
Apgūstot mezglu siešanas iemaņas Gulbenes novada nometnē.

Vai iespējams mainīt bērnu dzīvi?
«Šīs vasaras nometnes daudziem bērniem atklāja jaunu dzīvesveidu,» stāsta Ansis Strazdiņš, Jaunsardzes departamenta direktors. «Nometne kļuva par vietu, kur piedzīvot to, ka bērns, lai kāds viņš būtu un cik sarežģīta materiālā situācija ir viņa vecākiem, lai cik nedrošs un ierāvies sevī viņš būtu, lai cik sliktas sekmes viņam būtu skolā, var justies pieņemts, atbalstīts un iedrošināts. Viņš var būt līdzvērtīgs komandas biedrs, ar kuru rēķinās, jo līdzās vienmēr būs kāds, kurš palīdzēs, ja kaut kas nesanāks.» Viņš uzsver, ka Jaunsardzē cilvēkus nedala labajos un sliktajos, sociāli vēlamajos un nevēlamajos, nedala arī pēc tautības. Tāds princips valdījis arī šajās nometnēs. «Piemēram, Jelgavas novada nometnē piedalījās arī bērnunama bērni, un viņu vidū bija kāds mazs zēns Kārlis ar kustību traucējumiem. Viņam it visā palīdzēja nometnes dalībnieki. Tas bija ļoti gādīgi un aizkustinoši. Nometnē šis puika jutās tāds pats kā citi. Viņš jutās piederīgs. Piederības un kopības izjūta ir ļoti būtiska dzīvē, un to mēs cenšamies izkopt Jaunsardzē.»

«Katrā no nometnēm viena diena tika veltīta ekskursijām,» stāsta J. Suharevska. «Piemēram, Sējas novada bērnu nometnes laikā noskaidrojās, ka liela daļa dalībnieku nekad nav bijuši pie jūras. Tādēļ ekskursija tika organizēta uz Saulkrastu pilsētu, lai pēc tam apskatītu jūru.»

Gulbenes novada nometnes dalībnieki iejūtas ugunsdzēsēju auto vadītāju lomā.
Gulbenes novada nometnes dalībnieki iejūtas ugunsdzēsēju auto vadītāju lomā.

«Protams, mēs nevaram mainīt visu bērnu dzīvi, bet daudzi no tiem, kuri šovasar piedalījās nometnēs, saprata, ka Jaunsardze varētu viņiem sniegt iespēju saturīgākam dzīvesveidam,» saka A. Strazdiņš. Viņš ir gandarīts par kopīgi paveikto un ar nepacietību gaida projekta noslēdzošo nometni oktobra nogalē, jo uzskata, ka šis ir viens no sociāli un valstiski nozīmīgiem un vajadzīgiem projektiem, kas būtu jāturpina.

Sporta ziņas

Latvijas sieviešu izlase uzvar CISM reģionālajā šaušanas čempionātā Zviedrijā

Latvijas Nacionālo bruņoto spēku (NBS) sieviešu šaušanas komanda (zs. Ieva Simsone, zs. Laila Pētersone, zs. Inga Eizengrauda; Zemessardzes 17. pretgaisa aizsardzības bataljons) no 19. līdz 21. augustam Zviedrijas pilsētā Bodenā izcīnīja 1. vietu CISM reģionālajā šaušanas čempionātā, kas NBS šaušanas izlasei ir līdz šim lielākais sasniegums. «RP 30+30» vingrinājumā (pistole) Latvijas sieviešu komanda ar 1688 punktiem apsteidza gan Norvēģijas, Dānijas, Zviedrijas, Austrijas, Nīderlandes, gan Beļģijas bruņoto spēku komandas. 2. vietu, par punktu piekāpjoties mūsu šāvējām, ieguva Norvēģijas izlases dalībnieces (1687 punkti), bet 3. vietā ierindojās Dānijas šāvējas (1679 punkti).

sport-new-image-sausana

Savukārt Latvijas vīriešu izlase (zs. Mareks Jansons un zs. Rojs Razums; Zemessardzes Studentu bataljons) ar 1107 punktiem ierindojās 9. vietā, bet pie medaļām tika Šveices, Zviedrijas un Somijas bruņoto spēku komandas.

Šajā pašā vingrinājumā individuālajā vērtējumā zs. I. Simsone ar 565 punktiem izcīnīja augsto 3.vietu, piekāpjoties vienīgi S. Šteinerei no Austrijas un P. Villemousai no Dānijas. Labāko astotnieku noslēdza vēl viena Latvijas bruņoto spēku pārstāve zs. I. Eizengrauda, bet zs. Laila Pētersone ierindojās 13. vietā. Vīriešiem no Latvijas labākais zs. M. Jansons ierindojās 13. vietā, bet zs. R. Razums ieguva 22. vietu.

«Militārajā ātršaušanas» vingrinājumā komandu vērtējumā sievietēm uzvaru izcīnīja norvēģietes, 2. vietā ierindojās Dānijas šāvējas, bet Latvijas bruņoto spēku sieviešu izlase ar 1657 punktiem izcīnīja bronzas medaļas.

Komandu vērtējumā vīriešiem Latvijas komanda ierindojās 9. vietā (1085 punkti). 1. vietu izcīnīja Austrijas komanda, otrajā un trešajā vietā — Zviedrijas un Šveices bruņoto spēku komandas.

Individuālajā vērtējumā atkal labākā no Latvijas bija zs. I. Simsone, izcīnot 5. vietu (559 punkti), bet zs. I. Eizengraudai —9. vieta (553 punkti). Vīriešiem zs. M. Jansons un zs. R. Razums ierindojās attiecīgi 13. un 26. vietā.

Sagatavojusi NBS SK FSSN 1. klases spec. dkar. Gerda Krūmiņa.
Foto — no I. Simsones personiskā arhīva.

Laura Vīķe sestā CISM orientēšanās čempionātā Austrijā

Austrijas pilsētā Gusingā, kura atrodas pierobežā ar Ungāriju, no 23. līdz 30. augustam norisinājās 47. CISM pasaules čempionāts orientēšanās sportā. Tajā piedalījās 29 valstu karavīri, to skaitā arī Latvijas Nacionālo bruņoto spēku (NBS) izlase: zs. LauraVīķe, vzs. Edgars Bertuks, vzs. Andris Jubelis, zs. Artūrs Pauliņš un zs. Jānis Kūms. Čempionāta programmā sportisti sacentās gan individuālajās, gan komandu sacensībās.

sport-dsc_4391

Čempionāta pirmajā dienā dalībnieki startēja vidējā distancē, kur labāko rezultātu no mūsējiem 4,3 kilometru distancē 80 sportistu konkurencē sasniedza zs. L. Vīķe (29:10), izcīnot 6. vietu. Līdz 3. vietai Laurai pietrūka pavisam nedaudz — 55 sekundes, bet par sacensību uzvarētāju kļuva J. Novikova no Krievijas. Savukārt vīriešiem 185 dalībnieku konkurencē labāko rezultātu no Latvijas uzrādīja pasaules čempionātu medaļnieks vsz. E. Bertuks, ierindojoties 15. vietā. Pārējie izlases dalībnieki, pieļaujot distancē sīkas kļū- diņas, izcīnīja šādas vietas: zs. A. Pauliņš — 39., zs. J. Kūms — 47. un vzs. A. Jubelis — 51. vietu. Uzvarēja Šveices izlases sportists M. Kiburzs.

Pēc pirmās sacensību dienas skaidri iezīmējās komandu sacensību favorīti — sievietēm tās bija Krievijas sportistes, bet vīriešiem Šveices izlase.

Jau otrajā čempionāta dienā orientieristi sacentās garajā distancē. Sacensību apvidus bija stipri līdzīgs kā pirmajā dienā — paugurains apvidus ar izteiktu gravu un ceļu tīklojumu, kas no sportistiem prasīja teicamu ātruma izturību. Lielākā daļa no dalībniekiem bija pasaules līmeņa orientieristi, tāpēc ātrums distancē bija ļoti liels, un pat pati mazākā kļūda bija izšķiroša vietu sadalījumā. Šoreiz daļu distances nācās veikt caur vīnogulāju laukiem. Atkārtoti labāko sniegumu no Latvijas sportistiem demonstrēja. L. Vīķe, izcīnot 8. vietu (57:38). Uzvarēja Krievijas sportiste N. Jefimova, bet Igaunijas sportiste ieguva 2. vietu, nopelnot Igaunijai pirmo medaļu šajā čempionātā. Vīriešu konkurencē 14 kilometru garajā distancē līdzīgu sniegumu uzrādīja vzs. A. Jubelis un vzs. E. Bertuks, attiecīgi izcīnot 18. un 19. vietu, bet zs. A. Pauliņam un J. Kūmam šoreiz 21. un 52.vieta. Jau otro zelta medaļu šajā čempionātā ieguva M. Kiburzs no Šveices.

Pēc divu dienu rezultātu summēšanas tika noteikti sacensību uzvarētāji komandām —vīriešiem pārliecinoši zelta medaļas ieguva Šveices orientieristi, bet Latvijas sportisti izcīnīja 8. vietu. Sievietēm komandu un stafetes sacensībās Latvija netika pārstāvēta.

Pēdējā dienā norisinājās stafešu sacensības, kurās vīriešu konkurencē uz starta stājās 52 komandas. Latvijas komandai pirmo posmu veica A. Jubelis, distancē pieļaujot nelielu kļūdu. A. Pauliņam stafeti viņš nodeva kā astotais, bet nosargāt 8. vietu neizdevās. E. Bertuks stafeti saņēma un finiša līniju sasniedza kā vienpadsmitais. Pārliecinošu uzvaru izcīnīja Šveices 1. komanda, bet Igaunijas orientieristi ieguva 3. vietu.

Sagatavojusi NBS SK FSSN 1. klases speciāliste dkar. Gerda Krūmiņa sadarbībā SK FSSN sporta treneri I. Šustu.
Foto — no H. Šemeļa personiskā arhīva.

Dainis Stepe un Aleksejs Orlovs uz goda pjedestāla Igaunijā

No 26. līdz 28. augustam Tallinā norisinājās Igaunijas atklātais čempionāts militārajā pieccīņā, kur 60 dalībnieku konkurencē piedalījās arī divi Latvijas Nacionālo bruņoto spēku pārstāvji — dkar. Dainis Stepe un kpr. Aleksejs Orlovs. Sacensības bija labs kontrol­treniņš pirms gaidāmā pasaules karavīru čempionāta, kurš oktobrī norisināsies Dienvidkorejā. Čempionātā startēja arī divi Lietuvas bruņoto spēku pārstāvji, kuriem šoreiz gan neizdevās uzvarēt.

Sacensības kā parasti sākās ar šaušanas disciplīnu, kur labāko rezultātu no Latvijas sasniedza kpr. A. Orlovs (170 punkti), bet ne visai veiksmīgs starts padevās Latvijas pieccīņas pēdējo gadu līderim dkar. D. Stepem, kas pirmajā pieccīņas disciplīnā ieguva vien 162 punktus. Arī otrajā disciplīnā (šķēršļu joslā) labāks izrādījās kpr. A. Orlovs, distanci veicot 2 minūtēs un 8,4 sekundēs, bet dkar. D. Stepe bija par 3 sekundēm lēnāks. Pēc divām disciplīnām kpr. A. Orlovs ar 2151,2 punktiem kopvērtējuma tabulā atradās pirmajā vietā, bet dkar. D. Stepe trešajā.

sport-img_9852

50 metru peldēšanā ar šķēršļiem labākais no Latvijas, distanci veicot 31,13 sekundēs, bija dkar. D. Stepe. Nekur tālu no Daiņa neatpalika arī Aleksejs — 31,86 sekundes. Abi kopvērtējumā ierindojās otrajā (A. Orlovs) un trešajā (D. Stepe) vietā, bet par sacen­- sību līderi kļuva pieredzējušais Igaunijas pieccīņnieks R. Hvalovskis, kurš peldēšanā uzrādīja labāko rezultātu — 28,72 sekundes.

Izšķirošajā disciplīnā — granātas mešanā mērķī — vislabāko rezultātu sasniedza dkar. D. Stepe (183,4 punkti), bet kpr. A. Orlovs sameta 168 punktus, un tas abus latviešus pirms 8 kilometru krosa distances ar 4136 punktiem izvirzīja dalītā 1. vietā, igauni kopvērtējumā atbīdot uz 3. vietu. Krosa distanci abi latvieši sāka vienlaikus, bet finiša līniju pēc 28 minūtēm un 17 sekundēm pārliecinoši pirmais sasniedza 2012. gada pasaules čempions militārajā pieccīņā dkar. D. Stepe, izcīnot čempionāta zelta medaļu. 2. vietā ierindojās igaunis R. Hvalovskis, bet 3. vietu un bronzas medaļu izcīnīja kpr. A. Orlovs, kam šāda mēroga sacensībās šis ir līdz šim lielākais sasniegums.

Sagatavojusi NBS SK FSSN 1. klases spec. dkar. Gerda Krūmiņa.
Foto — no D. Stepes personiskā arhīva.

Pāri jūrai — 1944. gada laivu akcija

Juris Ciganovs,
Dr. hist., Latvijas Kara muzeja direktora vietnieks.

1944. gada vasaras otrajā pusē karš atkal ienāca Latvijas teritorijā. Hitleriskās Vācijas armijas okupētās Latvijas teritorijas robežām tuvojās Padomju Savienības armija. Vācu okupāciju nomainīja otrreizēja padomju okupācija. 1944. gada septembrī Sarkanā armija jau bija ienākusi Vidzemē un turpināja virzīties uz rietumiem. 13. oktobrī padomju karaspēks ieņēma Rīgu un, izlaužoties gar Lietuvas robežu līdz Baltijas jūras piekrastei, bloķēja lielu vācu karaspēka grupējumu Kurzemē — izveidojās t. s. Kurzemes katls jeb cietoksnis. 1944. gada rudenī no Kurzemes rietumu piekrastes sākās organizēta latviešu bēgļu pārvešana uz karā neitrālo Zviedriju. Šis notikums vēstures literatūrā pazīstams kā laivu akcija, un tās organizēšanā liela loma bija Latvijas Centrālajai padomei — 1943. gadā izveidotajai nelegālajai organizācijai, kuras mērķis bija cīņa pret abām okupācijas varām un Latvijas Republikas valstiskās neatkarības atjaunošana. 

Laivu akcijas mērķis bija latviešu bēgļu izvešana uz Zviedriju — to noteica šīs valsts relatīvais ģeogrāfiskais tuvums Kurzemes piekrastei un Zviedrijas nepiedalīšanās Otrā pasaules kara darbībā. Arī zviedru valdības liberālā nostāja civilo bēgļu uzņemšanas jautājumā veicināja slepenas laivu satiksmes izveidi starp abiem Baltijas jūras krastiem. Pirmās nelegālās laivas ar bēgļiem no Latvijas krasta uz 160 kilometru attālo Gotlandes salu devās jau 1943. gadā. Tobrīd šai kustībai vēl bija epizodisks raksturs, Zviedrijā nonāca latviešu zvejnieki, galvenokārt Kurzemes piekrastes iedzīvotāji. Viņiem pievienojās latviešu jūrnieki, kuri pēc ierašanās Zviedrijas ostās bija pametuši vācu kuģus. Plašāka bēgļu kustība šajā laikā vēl nebija aktuāla, jo fronte atradās relatīvi tālu no Latvijas robežām un arī zviedru varas iestādes šādu kustību nekādi neveicināja, baidīdamās apdraudēt savu neitralitātes politiku.

Par masveidīgas bēgļu izvešanas un laivu akcijas aktīvā posma sākumu var uzskatīt 1944. gada augustu un septembri, bet vislielāko intensitāti šī kustība sasniedza minētā gada oktobrī un ar mazākiem panākumiem turpinājās līdz pat nacistiskās Vācijas karaspēka kapitulācijai Kurzemē 1945. gada 8. maijā. Viens no LCP deklarētajiem laivu akcijas uzdevumiem bija šīs organizācijas vadības un latviešu pilsonisko partiju vadošo personu evakuācija uz neitrālo Zviedriju, lai šie cilvēki nenonāktu Padomju Savienības represīvo institūciju rokās — visiem labā atmiņā bija pirmais padomju okupācijas gads un padomju režīma represijas pret Latvijas pilsoņiem. Tomēr lielākā daļa pārvesto bija cilvēki no dažādiem Latvijas novadiem, kuri daudzreiz pat nenojauta, ka pastāv šāda nelegāla organizācija. Kā raksta vēsturnieks Uldis Nei­burgs, laivu akcijas organizēšanā bez Latvijas Centrālās padomes savu roku pielika arī Zviedrijas Aizsardzības štāba izlūkdienests un ASV vēstniecības Stokholmā paspārnē izveidotā Kara bēgļu padome (War Refugee Board — WRB), kas latviešiem sniedza materiālu, tehnisku un cita veida palīdzību. Par pamatu sadarbībai, bez kuras tik vērienīga un slepena vairāku tūkstošu bēgļu evakuācija no Kurzemes uz Zviedriju nebūtu iespējama, bija abpusējs izdevīgums. Zviedru izlūkdienesta interesēs bija iegūt militāru informāciju par situāciju Latvijā, un, lai to saņemtu, netieši tika atbalstīta latviešu bēgļu ierašanās Zviedrijā, bet ASV WRB dalību slepenajās laivu akcijās noteica humāni apsvērumi un vēlme glābt nacistu vajāšanas upurus.

Laivu akcijas laikā uz Zviedriju pārvesti 4559 bēgļi, akcijā iesaistītas 78 latviešu laivu un kuģu vienības — tik dažādu izmēru peld­- līdzekļu pienākšana bija reģistrēta Gotlandē līdz 1944. gada 12. decembrim, turklāt oktobrī vien — 48 laivas un kuģi.

Bēgļu pārvešanas organizēšana notika šādi: pārvedēju izraudzīti cilvēki jau laikus sastādīja aizbraucēju sarakstus. Cilvēki pulcējās noteiktās vietās, sagaidot iepriekš sarunātās laivas vai kuģīšus. Bēgļu sarakstos cilvēkus iekļāva tikai pēc LCP uzticamības personu pārbaudes, taču bieži vien laivās uzņēma arī pēc sarunāšanas vai par samaksu. Iespēju robežās šiem cilvēkiem mēģināts noorganizēt naktsmājas — pārsvarā piekrastes zvejnieku mājās. Šādām organizētajām grupām bija jābaidās ne tikai no vācu okupācijas varas iestāžu represijām, jo piekrastes mājās apmetušos bēgļus nereti terorizēja arī Kurzemes mežos iesūtītie padomju kaujinieki, kas atņēma cilvēkiem apģērbu un pārtiku. LCP piekrastes zonā mēģināja organizēt krasta sardzes, kas sastāvēja no iespēju robežās bruņotiem cilvēkiem, kuru uzdevums bija sagaidīt laivas un nodrošināt bēgļu aizsardzību pret vācu pat­ruļām, padomju kaujiniekiem vai vienkāršiem marodieriem.

Jūrā laiviniekiem un bēgļiem klājās ļoti smagi. Rudens vētras un aukstums, laivas — pārpildītas. Dažas laivas ar bēgļiem pārtvēra vācu jūras krastu apsardze un konvoji. Operdziedonis Mariss Vētra, kam arī bija lemts pārbraukt Baltijas jūru ar bēgļu laivu, šo braucienu apraksta šādi: «Laivas priekšgalā ļaudis stāvēja saspiesti tā, ka pat pakustēties vairs nevarēja. Daudziem viļņi bija saplēsuši drēbes, un dažai dāmai kažoka vietā bija redzamas vatelīna strēmeles. [..] Kajītē, kur vietas bija paredzētas četriem jūrniekiem, sēdēja 12 mātes ar 12 zīdaiņiem. Tur tiešām nebija gaisa, un to pašu vēl bojāja jūras slimība. Zīdaiņu mātes prasīja dzert — visi ūdens trauki bija jūrā. Mātes vaimanāja. Kāds ārsts bija paglābis pudeli burgundieša. Zīdaiņi dzēra sarkanvīnu. Bet pēc dažām stundām vaimanas sākās no jauna. Nu zīdaiņus dzirdīja ar jūras ūdeni. Ar rīta gaismu pēc 27 ceļa stundām mūs sagaidīja Gotlande.»

Bet, lūk, Birutas Lūkinas atmiņas par braucienu no Kurzemes 1944. gada 15. oktobrī: «Laivā sēdējām kajītē, saspiedušies kā siļķes. Vēma, smirdēja, bija kāda trauksme nakts vidū. Taču īstenībā neatceros ne savas domas, ne savas sajūtas uz laivas. Viss it kā bija viens garš mirklis, ļoti nepatīkams, kas jāpārvar. Nebija bail, likās — esmu drošībā, tikai jāpārvar nepatīkamas grūtības.»

«[..] Braucēji bija dažādu arodu maisījums: mākslinieki, dejotāji, ārsti, zemnieki, ierēdņi, leģionāri. Kā bagāts, tā nabags. Liktenis visiem te bija vienāds: dzeramā ūdens sāka pietrūkt, higiēnas kārtošana bija vairāk nekā problemātiska. Visgrūtāk bija bērniem, un to bija daudz. Viņi lūdzās pēc atspirdzinājuma: tika dalītas ābolu šķēlītes. Tā pagāja nakts. [..] Kad atausa diena, redzējām, ka no laivas brīvā deķa bija tikai daži centimetri, kas peldēja virs ūdens. Ja tikai dažam braucējam ienāktu prātā domas pāriet uz laivas otru pusi, tad visa laivas krava kļūtu zivīm par barību. Bet paātrināt laivas ātrumu nedrīkstēja — motora jauda bija izspiesta līdz pēdējam…» — tā 8. oktobra braucienu atceras kutera «Zvejnieks» kapteinis Pēteris Jansons.

Iespējams, laivu akcijas nozīme vēl līdz galam nav novērtēta, jo tā bija Latvijas vēsturē nepieredzēta organizēta bēgļu evakuācijas kustība, neapšaubāmi traģiska, taču spilgta lappuse mūsu zemes vēsturē.

Latvijas patšautenes izgudrotājs

Aleksandrs jeb Aleksanders Brensons Latvijas historiogrāfijā iegājis kā leģendāra persona, kas pazīstams kā patšautenes jeb rokas ložmetēja izgudrotājs. Laika gaitā viņa sasniegumi pārspīlēti un pat apauguši ar leģendām. Piemēram, apgalvo, ka viņš esot slavenās «Bren» patšautenes radītājs, kura idejas realizētas ārzemēs.

patsauteneAleksanders Brensons dzimis 1900. gada 1. oktobrī Ventspils apriņķa Užavas pagastā, Dižpukšos. No bērna kājas viņš tēva kalēja darbnīcā apguvis atslēdznieka amatu. Militārā karjera aizsākās 19 gadu vecumā, kad viņš mobilizēts jaunizveidotajā Latvijas armijā un iedalīts Vidzemes divīzijas papildu bataljonā cīņai pret bermontiešiem. No 1920. gada jūnija ieskaitīts 4. Valmieras kājnieku pulkā par ložmetējnieku. Drīz savu amatnieka iemaņu dēļ, labojot ložmetējus, ieguvis pulka jaunākā atslēdznieka amatu. Kā atzīmējis pulka komandieris Roberts Kļaviņš, savā amatā A. Brensons «izrādījis lielu centību un interesi ne tikai ieroču labošanā, bet vispārīgi ieroču nozarē». Pēc mēneša pulka ieroču darbnīcā jau ieņēmis vecākā amatnieka amatu.

Kopš 1924. gada bija paredzēts Latvijas armijas bruņojumā ieviest jaunas sistēmas Vikersa-Bertjē (Vickers-Berthier) patšautenes. Novērojis pulka rīcībā esošo patšauteņu trūkumus, A. Brensons saskatījis, ka ir iespējams konstruēt vienkāršu un izturīgu ieroci, kas būtu viegli apkalpojams, ar ātri nomaināmām daļām. Detaļas būtu ar taisnām apstrādāšanas līnijām, kuras varētu izgatavot Latvijā, nevis ievest no ārzemēm, tērējot valūtu.

Brīvajā laikā viņš par saviem līdzekļiem izgatavojis primitīvu pirmās patšautenes modeli. 1925. gada janvārī izgudrojumu pieteicis pulka komandierim, kurš to pār­adresējis Bruņošanās pārvaldei kā vērā ņemamu ideju, kas realizējama Arsenāla darbnīcā. Februāra beigās A. Brensons piekomandēts Arsenālam, kur izstrādājis zīmējumus, kas apstiprināti Galvenajā armijas štābā. Jūlijā Arsenālā sākās patšautenes prototipa izgatavošana. Jaunās konstrukcijas realizēšanai no Bruņošanās pārvaldes saņemti divi Vikersa-Bertjē patšautenes stobri un viena aptvere. Septembra sākumā jaunā patšautene bija gatava. Tās piešaušanai Arsenāla šautuvē izšāva 1500 patronas. Rezultāti ļāva pārliecināties, ka ierocis darbojas apmierinoši. Pēc Apgādības pārvaldes Tehniskās daļas norādījumiem, tika sastādīta tabula tehnisko datu salīdzināšanai ar Vikersa-Bertjē patšauteni.

Pēc Arsenāla aprēķiniem, vienas patšautenes izgatavošana (bez stobra) izmaksātu 675 latus.

Armijas komandiera uzdevumā patšautenes izmēģināšanai iecēla komisiju strēlnieku inspektora pulkveža Vilhelma Ka­- minska vadībā. Šaušanas mēģinājumi notika 5. Cēsu kājnieku pulka šautuvē 2. decembrī. Pēc tiem atzīmētas patšautenes pozitīvās īpašības — neliela masa (ap 23 mārciņas), ļoti ērta ieroča nešana gludās virspuses dēļ, patšautenes izjaukšana un salikšana samērā vienkārša, ļoti viegla stobra nomainīšana, nepieskaroties sakarsušajam stobram. Tomēr vairāk tika uzskaitīti trūkumi. Turklāt izmēģinājumu laikā notika neparedzēts gadījums, kas varēja beigties ar traģiskām sekām. Šau­jot automātiskajā režīmā, aptveres pēdējā patrona netika iebīdīta stobrā, bet tās lode atdūrās pret stobra galu un iebīdījās par dažiem milimetriem čaulītē. Laimīgā kārtā belzenis trāpīja kapsulas malā un tā neeksplo­- dēja. Komisija salīdzinot patšautenes pozitīvās un negatīvās īpašības, nāca pie slēdziena, ka «pašreizējā stāvoklī Brensona patšautene nav lietojama». A. Brensons iesniedza paskaidrojumus, solot patšauteni pārkonstruēt un novērst trūkumus pēc komisijas norādījumiem. 1926. gada janvārī kara ministrs Jānis Goldmanis piekritis atkārtotiem izmēģinājumiem pēc nepilnību novēršanas. Tomēr Bruņošanās pārvaldē līdzekļu trūkuma dēļ uz darbu tupināšanu skatījās skeptiski. Pēc Arsenāla aprēķiniem, konstrukcijas izmaiņas darbiem vajadzīga ievērojama summa — 1490 latu. Turklāt pirmā parauga izveidošanai jau bija iztērēti 2464 lati, neskaitot atlīdzībā par izgudrojumu autoram izmaksātos 400 latus.

tabula-patsautene

Taču autors bija armijā izpelnījies atzinību. Par jaunas patšautenes izgudrošanu A. Brensons tika paaugstināts par 6. šķiras kara ierēdni, un savā militārajā karjerā viņš sasniedzis administratīvā kapteiņa—leitnanta dienesta pakāpi. Bijis arī labs šāvējs pulka rīkotās sacensībās, par ko vairākkārtīgi saņēmis balvas. Piemēram, 1933. gada sacensībās ieguvis balvā zelta kabatas pulksteni.

Laika gaitā latviešu sabiedrībā izplatījies maldīgs ieskats, ka pasaulslavenās patšautenes «Bren» nosaukums esot Brensona uzvārda atvasinājums. Patiesībā «Bren» no­- saukums radies čehu un britu sadarbībā no ieroču ražotāju pilsētu Brno un Enfīldas pirmo burtu salikuma.

Pēc kara Aleksandrs Brensons dzīvojis un strādājis savā dzimtajā pagastā, kur licis lietā savas izgudrotāja iemaņas. Pagājušā gadsimta 50. gados viņš izgudrojis krāsni, kurā var dedzināt zaļu malku vai mitru kūdru.

Ievērojamā užavnieka mūžs noslēdzās 1979. gadā, viņš guldīts pagasta Dzirtnieku kapu smiltājā.

Pēc Latvijas Nacionālā arhīva Latvijas Valsts vēstures arhīva materiāliem sagatavojis Modris Esserts.
Foto — no LNA Latvijas Valsts vēstures arhīva.

Kauja par Rīgu 1917. gada septembrī

Klāvs Zariņš,
Latvijas Kara muzeja vēsturnieks.

Foto — no Latvijas Kara muzeja krājuma.

1917. gads bija pagrieziena punkts Krievijas vēsturē. Ieilgušā kara un valsts saimnieciskā sabrukuma rezultātā krita cara patvaldība. Sākās jaunu un nepieredzētu brīvību laiks. Sabiedrība iesaistījās politiskās aktivitātēs, ko veicināja pulcēšanās, vārda un preses brīvība. «Demokratizācijas» process norisinājās arī armijā, un tā ietekmē kritās karavīru disciplīna un kaujas spējas. To veiksmīgi izmantoja pie Rīgas esošā Vācijas 8. armija, kuras izšķirošā ofensīva sākās 1. septembra agrā rītā. 

Operācijas sagatavošana
Jaunai ofensīvai frontē pie Rīgas vācieši gatavojās jau ilgstoši, taču pavēli par Rīgas ieņemšanu Vācijas 8. armijas vadība saņēma nepilnu mēnesi pirms operācijas sākuma. Pozīciju karš un neapmierinošā karadarbības gaita Rietumu frontē, kā arī politiskā situācija Krievijā lika vācu ģenerālštābam izšķirties par ofensīvas drīzu realizāciju.

Vācijas armijas karavīri, šķērsojot Dzelzceļa tiltu Rīgā 1917. gada septembrī.
Vācijas armijas karavīri, šķērsojot Dzelzceļa tiltu Rīgā 1917. gada septembrī.

Uzbrukumam gatavojās rūpīgi. Lai operāciju sekmīgi realizētu, 8. armijas skaitliskais sastāvs tika būtiski palielināts, pievelkot spēkus pat no Rietumu frontes un Galīcijas. Kopumā vācieši Rīgas operācijai sagatavoja 15 divīzijas, 170 artilērijas baterijas un gandrīz 90 lidmašīnas, ar kuru palīdzību bija jāsatriec ienaidnieks — pretī stāvošā Krievijas 12. armija, kuru bija paredzēts ielenkt un gandrīz pilnībā iznīcināt. Lai to sekmīgi veiktu, vācieši plānoja forsēt Daugavu dienvidaustrumos no Rīgas — Ikšķiles apkārtnē, ielaužoties krievu karaspēka aizmugurē (vācu karavīri 1917. gada augustā regulāri piedalījās pontonu tiltu izvietošanas mācībās pie netālu esošajiem ezeriem, lai doto uzdevumu — Daugavas forsēšanu — veiktu pēc iespējas sekmīgāk). Veiksmīgas operācijas realizācijas gadījumā vācu karaspēks padarītu kaujas nespējīgu visu 12. armiju un ieņemtu stratēģiski svarīgo Rīgu, kas ļautu nosūtīt papildu spēkus uz Rietumu fronti. Rīgas ieņemšanai bija jākļūst par spilgtāko pēdējo gadu panākumu Austrumu frontes ziemeļos.

Plānotais uzbrukums Krievijas 12. armijas vadībai nebija pārsteigums. Informācija par vācu gatavošanos ofensīvai pienāca regulāri. Ziņas par to tika iegūtas gan no spiegiem un izlūklidmašīnu pilotiem, gan arī no gūstekņiem un novērotājiem. Lai gan tika iegūta informācija pat par precīzu operācijas sākuma laiku, krievu armijas štābs neizrādīja vēlmi enerģiski rīkoties. Tam par iemeslu bieži tiek minēta karavīru zemā disciplīna un nekaujinieciskais noskaņojums, kas bija vērsts uz savu pozīciju atstāšanu; tāpat faktors bija pieaugošā lielinieku ietekme 12. armijā.

Kauja pie Mazās Juglas
1. septembra rīts Rīgas frontē sākās ar iespaidīgu artilērijas uguni. Vācu šāviņi atstāja nomācošu iespaidu uz 12. armijas karavīriem. Pārnesot uguni uz ienaidnieka aizmuguri, pēc vairākām stundām uz priekšu devās kājnieki, kuri forsēja Dau­gavu, virzoties pa trīs izveidotiem koka pontonu tiltiem. Kopumā Krievijas kara-spēks neizrādīja vērā ņemamu pretestību, un atsevišķas 12. armijas daļas haotiski atkāpās, vācu divīzijām virzoties Ogres un Salaspils — Mazās Juglas virzienā.

Vācijas armijas karavīri pārvieto pontonus tilta būvei pār Daugavu 1917. gada 1. septembrī.
Vācijas armijas karavīri pārvieto pontonus tilta būvei pār Daugavu 1917. gada 1. septembrī.

Jau 1. septembra pēcpusdienā Rīgas aizstāvēšanā tika iesaistīti arī latviešu strēlnieki.

1. latviešu strēlnieku brigādes pulki atradās pozīcijās pie Olaines. Tās pašas dienas vakarā 2. latviešu strēlnieku brigādes karavīri ieņēma pozīcijas Mazās Juglas krastos, gatavojoties smagai aizsardzības kaujai, kura sākās nākamajā dienā, vācu karaspēkam izvēršot plašu ofensīvu. Centrālo aizsardzības sektoru ieņēma 5. Zemgales latviešu strēlnieku pulks, kurš līdzās visai 2. latviešu strēlnieku brigādei pašaizliedzīgi aizstāvējās diennakti, atvairot vairākus vācu uzbrukuma viļņus. Latviešu strēlnieki sargāja 12. armijas atkāpšanās ceļu. Spilgti kauju pie Mazās Juglas aprakstīja Jukums Vācietis: «Iesākās viena no vissīvākajām kaujām, kādu var tikai iedomāties. Pa lielākai daļai kauja notika pie mūsu tranšejām. Te no abām pusēm tika laistas darbā rokas granātas un štiki. (..) Vienā mūsu rotā bija gadījiens, ka mūsu strēlnieki dzina vāciešus atpakaļ, sadodami viņiem pa muguru ar ēdiena katliņiem un akmeņiem.» Ienaidnieks daļēji pārrāva 5. Zemgales latviešu strēlnieku pulka abos flangos esošo pulku pozīcijas, saasinot kopējo stāvokli. Norisinājās smagas tuvcīņas ierakumos, kas no kaujās rūdītajiem latviešu strēlniekiem prasīja visas spēka rezerves. Strēlnieki noturējās pret milzīgo vācu pārspēku 26 stundas, līdz tika dota pavēle par atkāpšanos. Zemgalieši un pārējie J. Vācieša pakļautībā esošie spēki atstāja
pozīcijas pie Mazās Juglas (arī 1. latviešu strēlnieku brigādes pulki bija jau atkāpušies uz Rīgu). 2. latviešu strēlnieku brigādes karavīri savu uzdevumu bija veikuši sekmīgi. Ienaidnieks tika aizturēts pietiekami ilgi, lai 12. armija spētu iziet no ielenkuma un vācu plāns netiktu realizēts. Taču samaksa bija augsta — savas dzīvības bija atdevuši 80% zemgaliešu virsnieku un 67% strēlnieku. 12. armijā 41,5% no visiem šajās kaujās kritušajiem bija latvieši (par varonību ar Sv. Jura krustu apbalvoja 642 strēlniekus).

Rīgas krišana
Neņemot vērā vēl pēdējos centienus apturēt Vācijas 8. armijas pārspēku, Rīgas liktenis jau bija izlemts. Kaujas spējīgās 12. armijas daļas nespēja aizkavēt vāciešus. Rīgā palikušās vienības atkāpās līdz ar armiju uz Vidzemi, savā ceļā iznīcinot tiltus pār Dau­gavu. Pilsētā ienāca vācu karaspēks. Ar īpašu rūgtumu Rīgas zaudēšanu šajās dienās savā vēstulē brālim aprakstīja 1. Daugavgrīvas latviešu strēlnieku pulka strēlnieks Teodors Launags:

«(..) Nevaru jums to visu aprakstīt, ar kādu nospiedošu garastāvokli un grūtu sirdsapziņu man bija jāšķiras no Rīgas, no mūsu pēdējās Latvijas pilsētas. Kad vēl pēdējo ardievu skatu pārlaidu pār Rīgu, tad asinis apstāja ritēt. Redzēju tikai vienu neaptveramu uguns jūru un melnus dūmu stabus gaisā. Uguns mēles tā tikai dejoja, it kā priecātos par jaunu upuri. Tikai ko es jums teikšu, radiņi, kad kāds atkal ko saka, ka zaldāti ir vainīgi pie Rīgas atdošanas, tad tādu uzskatiet par nesa-prašu, jo pie tiem notikumiem un pie tiem upuriem un cilvēku asinīm, kuras slacīja Rīgas ielas, nav zaldāti vainīgi, bet gan kāds cits. Zaldāti visi bija ar mieru atdot jaunās dzīvības, lai tikai Rīga paliktu mūsu.»

Vācijas ķeizars Vilhelms II pieņem  karaspēka parādi Esplanādē.
Vācijas ķeizars Vilhelms II pieņem karaspēka parādi Esplanādē.

Pilsēta un tās iedzīvotāji kauju laikā bija smagi cietuši. Atkāpjoties Krievijas armija bija iznīcinājusi pārtikas noliktavas, tiltus un labības krājumus. Liela daļa iedzīvotāju devās bēgļu gaitās, daļa slēpās apkārtnes mežos. Daudzi gāja bojā apšaudes rezultātā.

Neskatoties uz smago stāvokli pilsētā, ienākošo vācu armiju ar ziediem sveica vietējie vācu tautības iedzīvotāji, kuri vācu armijā saskatīja atbrīvotājus. Ar sevišķu sajūsmu tika sagaidīts Vācijas ķeizars Vil­- helms II, kas Austrumu frontes virspavēlnieka Bavārijas prinča Leopolda pavadībā no Jelgavas ieradās Rīgā. Apmeklējis dievkalpojumu Sv. Pētera baznīcā un pieņēmis karaspēka parādi Esplanādē, Vilhelms II sveica vācu karavīrus ar senās Hanzas savienības pilsētas «atgūšanu».

Pēc Rīgas ieņemšanas 8. armijas ietvaros izveidotās pārvaldes iestādes pārņēma kontroli pār pilsētu. Tās veica pārtikas un karam derīgo materiālu rekvizīcijas no iedzīvotājiem, izdeva rīkojumus par politisko un sabiedrisko organizāciju darbības aizliegšanu, civiliedzīvotāju reģistrāciju un ieroču nodošanu, kā arī ieviesa pārvietošanās ierobežojumus. Līdz pat kara beigām Rīgas iedzīvotāji bija spiesti dzīvot vācu okupācijas apstākļos.

Ārzemju ziņas

PrintJaun­ās dro­šī­bas ini­ci­atī­vas ie­gūst re­ālas ap­ri­ses

NA­TO sa­mi­ta lai­kā Vel­sā Dā­ni­jas, Igau­ni­jas Liel­bri­tā­ni­jas, Nī­der­lan­des, Nor­vē­ģi­jas, Lat­vi­jas un Lie­tu­vas aiz­sar­dzī­bas mi­nis­tri pa­rak­stī­ja me­mo­ran­du par Ap­vie­no­to reaģēšanas spē­ku (Jo­int Expeditionary For­ce; JEF) iz­vei­di. Par to in­for­mē Igau­ni­jas Aiz­sar­dzī­bas mi­nis­tri­jas pre­ses die­nests. Pēc Liel­bri­tā­ni­jas ini­ci­atī­vas, jaun­ais for­mē­jums taps tu­vā­ko ga­du lai­kā, un tā sa­stā­vā būs sau­sze­mes, jū­ras un gai­sa spē­ki no sep­ti­ņām val­stīm. JEF uz­de­vums būs no­dro­ši­nāt ātr­u re­ak­ci­ju uz mi­li­tā­riem drau­diem jeb­ku­rā NA­TO da­līb­val­stī, kā arī re­aģē­ša­na uz sti­his­kām ne­lai­mēm, da­bas ka­tas­tro­fām un hu­mā­na­jām krī­zēm. JEF iz­vei­de nav sais­tī­ta ar si­tu­āci­jas es­ka­lā­ci­ju Uk­rai­nā, jo šī ini­ci­atī­va no Liel­bri­tā­ni­jas pus­es ir iz­vir­zī­ta jau 2013. ga­da pa­va­sa­rī. Liel­bri­tā­ni­ja ir uz­ņē­mu­sies iz­vei­dot ne­pie­cie­ša­mo in­fra­struk­tū­ru un ga­ran­tēt jaun­a reaģēšanas kor­pu­sa fun­kci­onē­ša­nu. Pa­gai­dām vēl nav no­lemts par JEF sa­stā­vu, un vi­sas da­līb­val­stis nav pie­ņē­mu­šas ga­lī­gos lē­mu­mus, cik ka­ra­vī­ru ie­da­līs ap­vie­no­ta­jiem spē­kiem. Jaun­ajam reaģēšanas kor­pu­sam būs jā­vai­ro NA­TO ie­tek­me un jā­pa­līdz ali­an­sei adap­tē­ties dro­šī­bas si­tu­āci­jas strau­ja­jām iz­mai­ņām.

Sep­ti­ņu val­stu mi­nis­tri pa­rak­sta me­mo­ran­du.
Sep­ti­ņu val­stu mi­nis­tri pa­rak­sta me­mo­ran­du.

Vel­sas sa­mi­ta lai­kā Igau­ni­jas aiz­sar­dzī­bas mi­nistrs Svens Mik­sers pa­rak­stī­ja vēl vie­nu vie­no­ša­nos ar NA­TO pa­vēl­nie­ku trans­for­mā­ci­jas jau­tā­ju­mos ģe­ne­rā­li Ža­nu Po­lu Pa­lo­me­ro­su. Šī vie­no­ša­nās pa­redz iz­vei­dot Tal­li­nā mā­cī­bu un tre­ni­ņu cen­tru ki­be­raiz­sar­dzī­bas jo­mā. Jaun­ajā mā­cī­bu cen­trā tiks ga­ta­vo­ti spe­ci­ālis­ti gan pēc in­di­vi­du­ālās ap­mā­cī­bas prog­ram­mām, gan ko­man­die­ru sa­stāvs. Uz­sā­kot NA­TO ki­be­r­aiz­sar­dzī­bas eks­per­tu ap­mā­cī­bu Igau­ni­jā, tiks rī­ko­tas re­gu­lā­ras starp­tau­tis­kās mā­cī­bas. No vie­nas pus­es, Igau­ni­ja būs ie­gu­vē­ja, jo sa­pul­ci­nās ki­ber­jo­mas spe­ci­ālis­tus no dau­dzām val­stīm, no ot­ras pus­es, pa­lie­li­nā­sies NA­TO klāt­būt­ne ša­jā val­stī. 

Kopš 2008. ga­da Tal­li­nā jau fun­kci­onē NA­TO Ki­be­raiz­sar­dzī­bas centrs, kurš no­dar­bo­jas ar ali­an­ses dro­šī­bas stip­ri­nā­ša­nu vir­tu­āla­jā vi­dē.

PrintUk­rai­nas un NA­TO sa­bied­ro­to val­stu mā­cī­bas

Lie­tu­vas Aiz­sar­dzī­bas mi­nis­tri­ja in­for­mē, ka 38 Lie­tu­vas Bru­ņo­to spē­ku ka­ra­vī­ri (iz­lūk­vads) un vai­rā­ki štā­ba virs­nie­ki pie­da­lī­jās starp­tau­tis­ka­jās mi­li­tā­ra­jās mā­cī­bās «Ra­pid Tri­dent 2014», kas no 15. līdz 26. sep­tem­brim no­ri­si­nā­jās Uk­rai­nas te­ri­to­ri­jā — Ja­vo­ri­vas mā­cī­bu cen­trā — In­ter­na­ti­onal Pe­ace Ke­eping and Security Cen­ter (IPSC).

Mā­cī­bās pie­da­lī­jās ko­pu­mā 1300 ka­ra­vī­ru no ASV, Azer­bai­džā­nas, Bul­gā­ri­jas, Gru­zi­jas, Spā­ni­jas, Ka­nā­das, Lat­vi­jas, Liel­bri­tā­ni­jas, Lie­tu­vas, Po­li­jas, Mol­do­vas, Nor­vē­ģi­jas, Ru­mā­ni­jas, Uk­rai­nas un Vā­ci­jas. ASV pus­e uz­sver, ka sa­ska­ņā ar plā­niem Uk­rai­nas te­ri­to­ri­jā 2014. ga­dā šīs ir vie­nī­gās mi­li­tā­rās mā­cī­bas, ku­rās pār­stā­vē­tas Pen­ta­go­na vie­nī­bas.

 «Ra­pid Tri­dent 2014» at­klā­ša­nas ce­re­mo­ni­ja.
«Ra­pid Tri­dent 2014» at­klā­ša­nas ce­re­mo­ni­ja.

At­šķi­rī­bā no 2013. ga­da, šo­gad «Ra­pid Tri­dent» no­ri­si­nā­jās pil­nī­gi ci­tos ap­stāk­ļos, ņe­mot vē­rā Uk­rai­nas krī­zi. Šo­gad mā­cī­bas ti­ka rī­ko­tas, ievērojot Uk­rai­nas Bru­ņo­to spē­ku pa­vēl­nie­cī­bas un po­li­tis­kās va­dī­bas īpašo lū­gu­mu. Gal­ve­nais mā­cī­bu mēr­ķis bi­ja stip­ri­nāt re­ģi­onā­lo sta­bi­li­tā­ti un dro­šī­bu, uz­la­bot NA­TO un sa­bied­ro­to val­stu par­tne­rī­bas sai­tes, piln­vei­dot sav­star­pē­jo ko­mu­ni­kā­ci­ju un uz­ti­cē­ša­nos, kā arī no­slī­pēt ope­ra­ci­onā­lo sa­vie­to­ja­mī­bu ar Uk­rai­nas Bru­ņo­ta­jiem spē­kiem. Mā­cī­bu da­līb­nie­ki arī da­lī­jās pie­re­dzē par starp­tau­tis­ka­jās ope­rā­ci­jās gū­to pie­re­dzi.

Mā­cī­bas «Ra­pid Tri­dent» Uk­rai­nas te­ri­to­ri­jā jau vai­rā­kus ga­dus rī­ko ASV BS pa­vēl­nie­cī­ba Eiro­pā (EU­COM). Tas ir re­gu­lārs pa­sā­kums prog­ram­mas «Part­ner­at­tie­cī­bas mie­ram» ie­tva­ros. «Ra­pid Tri­dent» da­līb­nie­ki ko­pī­gi or­ga­ni­zē kon­vo­jus, pat­ru­ļas, im­pro­vi­zē­to spri­dzi­nā­ša­nas ie­rī­ču pre­tpa­sā­ku­mus, kā arī ko­pī­gi veic uz­de­vu­mus, kas rak­stu­rī­gi starp­tau­tis­ka­jām mie­ra uz­tu­rē­ša­nas un si­tu­āci­jas sta­bi­li­zē­ša­nas ope­rā­ci­jām.

Print2015. ga­dā mi­li­tā­rie iz­de­vu­mi pa­liks pēr­nā ga­da lī­me­nī

Po­li­jas prem­jer­mi­nistrs Do­nalds Tusks pa­zi­ņo­jis, ka Po­li­ja ne­plā­no kā­pi­nāt mi­li­tā­ro bu­dže­tu nā­ka­ma­jā fi­nan­šu ga­dā. NA­TO re­ko­men­dē­to aiz­sar­dzī­bas bu­dže­tu 2% ap­mē­rā no iekš­ze­mes kop­pro­duk­ta (IKP) Po­li­ja plā­no sa­sniegt 2016. ga­dā.

Po­li­jas GS F-16.
Po­li­jas GS F-16.

Pēc D. Tus­ka teik­tā, lē­mu­ma pa­ma­tā ir ne­pie­cie­ša­mī­ba 2015. ga­dā no­rē­ķi­nā­ties par pa­sū­tī­ta­jiem iz­nī­ci­nā­tā­jiem F-16. Zī­mī­gi, ka šī ga­da 3. un 4. jū­ni­jā, kad Var­ša­vu ap­mek­lē­ja ASV pre­zi­dents Ba­raks Ob­ama, Po­li­jas pre­zi­dents Broņi­slavs Ko­mo­rov­skis pau­da ap­ņē­mī­bu drī­zu­mā pa­lie­li­nāt Aiz­sar­dzī­bas mi­nis­tri­jas bu­dže­tu līdz 2% no IKP, kas vei­do­tu ap­tu­ve­ni 813 mil­jar­dus do­lā­ru. B. Ob­ama vi­zī­tes lai­kā so­lī­ja ie­vē­ro­ja­mi pa­pla­ši­nāt NA­TO klāt­būt­ni Cen­trāl­ei­ro­pā un Austrum­ei­ro­pā. B. Ko­mo­rov­skis no sa­vas pus­es ap­ņē­mās sniegt at­bil­sto­šu ie­gul­dī­ju­mu NA­TO 5. pan­ta re­ali­zā­ci­jas pa­sā­ku­mos.

PrintBru­ņo­ju­ma mo­der­ni­zā­ci­jai tiks iz­tē­rēts mil­jards le­vu

Līdz 2020. ga­dam Bul­gā­ri­ja plā­no iz­tē­rēt vie­nu mil­jar­du le­vu (680 mil­jo­ni do­lā­ru) bru­ņo­ju­ma mo­der­ni­zā­ci­jai un at­ka­rī­bas ma­zi­nā­ša­nai no Krie­vi­jas mi­li­tā­ri rūp­nie­cis­kā kom­plek­sa. Jaun­ais aiz­sar­dzī­bas mi­nistrs Ve­li­zars Ša­la­ma­novs, kas stā­jās ama­tā šī ga­da 6. augus­tā, pa­zi­ņo­jis, ka lie­lā­kā da­ļa fi­nan­šu lī­dzek­ļu tiks no­vir­zī­ti jaun­u daudz­mēr­ķu iz­nī­ci­nā­tā­ju ie­gā­dei, lai pēc ie­spē­jas ātr­āk no­mai­nī­tu Krie­vi­jas ra­žo­ju­ma iz­nī­ci­nā­tā­jus MiG-21, MiG-29 un trie­cien­lid­ma­šī­nas Su-25. Bul­gā­ri­jai ir ļo­ti ne­pie­cie­ša­mi arī jaun­i virs­ūdens ku­ģi un jaun­a zem­ūde­ne. Pa­gai­dām ne­tiek pub­lis­kots Jū­ras spē­kiem pa­re­dzē­tās jaun­ās teh­ni­kas skaits. Pat­la­ban Bul­gā­ri­jas Gai­sa spē­ku ap­bru­ņo­ju­mā ir 12 iz­nī­ci­nā­tā­ji MiG-21, 15 MiG-29 (ie­skai­tot trīs mā­cī­bu kau­jas mo­di­fi­kā­ci­jas) un 14 Su-25. Bul­gā­ri­jas Jū­ras spē­kos ir ko­pu­mā 15 da­žā­di ku­ģi. 2011. ga­dā Jū­ras spē­ki no ie­rin­das iz­slē­dza sa­vu vie­nī­go zem­ūde­ni un tā ti­ka no­do­ta mu­ze­jam. 

Bul­gā­ri­jas GS Su-25.
Bul­gā­ri­jas GS Su-25.

Pēc V. Ša­la­ma­no­va teik­tā, Aiz­sar­dzī­bas mi­nis­tri­ja strā­dā pie prog­ram­mas, kas kļūs par pa­ma­tu aiz­sar­dzī­bas bu­dže­ta pa­lie­li­nā­ša­nai no paš­rei­zē­jiem 1,3% līdz 2% no IKP.

PrintTur­pi­nā­sies in­ves­tī­ci­jas ki­ber­dro­šī­bā

ASV Aiz­sar­dzī­bas mi­nis­tri­ja ir no­slē­gu­si lī­gu­mu ar kom­pā­ni­jām «BA­E Systems», «Ge­ne­ral Dynamics», «Glo­bal Tec­hni­cal Systems», «No­rthrop Grum­man» un «Ser­co» par ASV Jū­ras spē­ku da­tor­tīk­lu un skait­ļo­ša­nas teh­ni­kas tīk­la mo­der­ni­zā­ci­ju. Lī­gums no­slēgts uz as­to­ņiem ga­diem, un tā fi­nan­sē­ša­nai pie­šķir­ti 2,5 mil­jar­di do­lā­ru.

Prog­ram­mas CA­NES re­ali­zā­ci­jai ne­pie­cie­ša­mā apa­ra­tū­ra, kas uz­stā­dī­ta uz avi­āci­jas bā­zes ku­ģa «USS Ro­nald Re­agan».
Prog­ram­mas CA­NES re­ali­zā­ci­jai ne­pie­cie­ša­mā apa­ra­tū­ra, kas uz­stā­dī­ta uz avi­āci­jas bā­zes ku­ģa «USS Ro­nald Re­agan».

Da­to­ru mo­der­ni­zā­ci­ja no­tiks prog­ram­mas CA­NES (Con­so­li­da­ted Af­lo­at Networks and En­ter­pri­se Ser­vi­ces) ie­tva­ros, ku­ras mēr­ķis sa­slēgt vie­no­tā tīk­lā skait­ļo­ša­nas sis­tē­mas uz vi­siem Jū­ras spē­ku ku­ģiem. Pro-g­ram­mas re­zul­tā­tā Jū­ras spē­ki daudz ope­ra­tī­vāk va­rēs ap­mai­nī­ties ar in­for­mā­ci­ju tak­tis­ko, ap­gā­des vai ad­mi­nis­tra­tī­vo uz­de­vu­mu efek­tī­vā­kai veik­ša­nai, tur­klāt pa­aug­sti­nā­sies da­tor­tīk­lu dro­šī­ba pret ār­ējiem uz­bru­ku­miem.

Ne­tiek pub­lis­kots mi­nē­to kom­pā­ni­ju da­lī­bas īpat­svars da­tor­tīk­lu mo­der­ni­zā­ci­jā. Ta­ču zi­nāms, ka kom­pā­ni­ja «No­rthrop Grum­man» pie­da­lās pro­jek­tā CA­NES jau no 2012. ga­da. Vei­do­jot Jū­ras spē­ku jaun­ās da­tor­sis­tē­mas, spe­ci­ālis­ti iz­man­tos gan at­vēr­to sis­tē­mu mo­du­ļu ti­pa ar­hi­tek­tū­ru, gan vis­pār­pie­eja­mo prog­ram­mnod­ro­ši­nā­ju­mu.

PrintIz­strā­dāts jauns pat­ro­nu tips

Aus­trā­li­jas kom­pā­ni­ja «Tha­les Aus­tra­li­a» sa­dar­bī­bā ar ār­val­stu kom­pā­ni­ju iz­strā­dā­ju­si jaun­a ti­pa pat­ro­nas maz­ka­lib­ra strēl­nie­ku ie­ro­čiem. Jaun­ās mu­nī­ci­jas rak­stur­lie­lu­mi bū­tis­ki at­šķi­ras no pa­ras­tām ana­lo­ģis­ka ka­lib­ra pat­ro­nām. Jaun­ajās pat­ro­nās ir pie­lie­to­ta jaun­a teh­no­lo­ģi­ja — F9, kas ļauj uz­la­bot caur­si­ša­nas spē­jas un pre­ci­zi­tā­ti. Teh­no­lo­ģi­jas ni­an­ses ne­tiek pub­lis­ko­tas, ta­ču to var iz­man­tot da­žā­dām pat­ro­nām, sā­kot no 4,6 mm līdz 12,7 mm ka­lib­ram. Kom­pā­ni­jai «Tha­les Aus­tra­li­a» kā pri­ori­tārs uz­de­vums bi­ja 5,56 mm pat­ro­nu iz­strā­de pēc jaun­ās teh­no­lo­ģi­jas. Jaun­o pat­ro­nu spē­jas ie­vē­ro­ja­mi pār­snie­dzot 7,62 mm ka­lib­ra pat­ro­nu at­tie­cī­gos rak­stur­lie­lu­mus vi­sās šau­ša­nas dis­tan­cēs. Tur­klāt pēc ra­žo­tā­ju teik­tā, jaun­ās pat­ro­nas ir ie­vē­ro­ja­mi pā­rā­kas arī pār ame­ri­kā­ņu ra­žo­ju­ma jaun­ajām uz­la­bo­ta­jām pat­ro­nām M855A1 EPR (EPR: En­han­ced Per­for­man­ce Ro­und).

5,56 mm ka­lib­ra pat­ro­nas M855A1 EPR.
5,56 mm ka­lib­ra pat­ro­nas M855A1 EPR.

Jaun­o pat­ro­nu pre­zen­tā­ci­ja pa­re­dzē­ta 2014. ga­da ru­de­nī plā­no­ta­jā sau­sze­mes spē­ku kon­fe­ren­cē. Per­spek­tī­vā jaun­ās pat­ro­nas pa­pil­di­nās kau­jas sis­tē­mu CCLS, ko iz­strā­dā «Tha­les Aus­tra­li­a». CCLS sa­stā­vā ir trie­cien­šau­te­ne F-90 ar mai­nā­miem stob­riem (to ga­ru­mi: 355 mm, 406 mm un 508 mm) un in­teg­rēts zem­stob­ra gra­nāt­šā­vējs SL40 (ka­librs 40 mm).

Print10 pa­sau­les vis­vai­rāk mi­li­ta­ri­zē­tās val­stis

Pa­sau­les ie­ro­ču tirdz­nie­cī­bas ana­lī­zes centrs (PI­TAC, bā­zēts Krie­vi­jā) vei­cis pē­tī­ju­mu, ku­rā ap­ko­po­jis pa­sau­les vis­vai­rāk mi­li­ta­ri­zē­tās val­stis. Rei­tin­ga ta­bu­la ti­ka vei­do­ta, pa­ma­to­jo­ties uz kat­ras valsts vai re­ģi­ona mi­li­tā­ro iz­de­vu­mu at­tie­ci­nā­ša­nu pret iekš­ze­mes kop­pro­duk­tu. Pa­sau­lē vi­dē­ji šis rā­dī­tājs pē­dē­jo as­to­ņu ga­du lai­kā (2006.—2013.) ir bi­jis 2,4%. Pēc PI­TAC ap­lē­sēm, vis­vai­rāk mi­li­ta­ri­zē­ta ir Zie­meļ­ame­ri­ka (t. sk. ASV un Ka­nā­da), kur mi­li­tā­ro iz­de­vu­mu at­tie­cī­ba pret IKP ir 4,32%. Ot­ra­jā vie­tā ir Tu­vo Aus­tru­mu re­ģi­ons, kur vi­dē­ji mi­li­tā­rie iz­de­vu­mi vei­do 4,21% no IKP. Lī­de­ru trij­nie­ku no­slēdz Zie­meļ­āf­ri­kas un Zie­meļ­aus­tru­māf­ri­kas re­ģi­ons — 2,92%.

Vēr­tē­jot at­se­viš­ķas val­stis, PI­TAC kon­sta­tē, ka vis­vai­rāk mi­li­tā­ra­jām va­ja­dzī­bām tē­rē Omā­na (8,16% no IKP), Sa­ūda Arā­bi­ja (8,16%), Iz­ra­ēla (6,48%), Je­me­na (5,81%), Jor­dā­ni­ja (5,47%), Mjan­ma (5,41%), Erit­re­ja (5,17%), Gru­zi­ja (4,99%), Irā­na (4,67%) un ASV (4,65%). Jā­at­zī­mē, ka Krie­vi­ja nav ie­kļu­vu­si rei­tin­ga ta­bu­las lī­de­ru sa­rak­stā, jo šīs valsts mi­li­tā­rais bu­džets ir 2,84% no IKP.

PI­TAC ir pub­lis­ko­jis arī mi­li­tā­ro iz­de­vu­mu lī­de­ru sa­rak­stu ab­so­lū­ta­jos skait­ļos. 2013. ga­dā ab­so­lū­tās mi­li­tā­ro iz­de­vu­mu lī­de­res bi­ja ASV ar 735,154 mil­jar­diem do­lā­ru — tas ir 43,09% no vi­sas pa­sau­les mi­li­tā­ra­jiem iz­de­vu­miem ab­so­lū­ta­jos skait­ļos. Tā­lāk 2013. ga­da rei­tin­ga ta­bu­lā se­ko Ķī­na (116,2 mil­jar­di), Sa­ūda Arā­bi­ja (67 mil­jar­di), Krie­vi­ja (66,06 mil­jar­di), Liel­bri­tā­ni­ja (60,28 mil­jar­di), Fran­ci­ja (52,25 mil­jar­di), Ja­pā­na (48,77 mil­jar­di), Vā­ci­ja (48,718 mil­jar­di), In­di­ja (34,71 mil­jards) un Dien­vid­ko­re­ja (31,03 mil­jar­di).

Pēc ārvalstu preses materiāliem sagatavojusi
kapteine Vizma Kaļčeva
.
Fo­to — http://www.kaitseministeerium.ee; http://www.kam.lt; http://defence.pk; http://upload.wikimedia.org; http://www.informationweek.com;
http://www.defensereview.com.

NA­TO ga­ta­va ga­ran­tēt ko­lek­tī­vo dro­šī­bu eiro­at­lan­tis­ka­jā tel­pā

Šī ga­da 4. un 5. sep­tem­brī NA­TO ga­lot­ņu kon­fe­ren­cē pie­da­lī­jās vai­rāk ne­kā 60 aug-st­ākā ran­ga amat­per­so­nas un 33 pār­stāv­ji no starp­tau­tis­ka­jām or­ga­ni­zā­ci­jām, to skai­tā ED­SO un ANO. Starp­tau­tis­kie no­vē­ro­tā­ji jau no­dē­vē­ju­ši šo sa­mi­tu par sva­rī­gā­ko ali­an­ses ga­lot­ņu tik­ša­nos kopš auk­stā ka­ra bei­gām. Sa­mi­ta dek­la­rā­ci­jas pir­ma­jā pan­tā teikts, ka šis pa­sā­kums no­ti­cis lik­te­nī­gā eiro­at­lan­tis­kās dro­šī­bas iz­mai­ņu lai­kā. Krie­vi­jas ag­re­sī­vā rī­cī­ba Uk­rai­nā ir fun­da­men­tā­li sa­tri­ci­nā­ju­si si­tu­āci­ju vi­sā Eiro­pā, ku­ra līdz šim bi­ja brīvs un mie­rīgs re­ģi­ons. Dek­la­rā­ci­jā arī at­zīts, ka NA­TO val­stu ap­drau­dē­jums nāk no augo­šās ne­sta­bi­li­tā­tes Tu­va­jos Aus­tru­mos un Āf­ri­kas zie­me­ļos. Paš­laik re­ālu iz­ai­ci­nā­ju­mu ali­an­ses dro­šī­bai ra­da arī trans­na­ci­onā­lie un mul­ti­di­men­si­ju (hib­rīd­karš) drau­di. Vi­si uz­skai­tī­tie drau­du avo­ti var ra­dīt il­gter­mi­ņa ne­ga­tī­vu ie­tek­mi uz eiro­at­lan­tis­kā re­ģi­ona dro­šī­bu un sta­bi­li­tā­ti vi­sā pa­sau­lē. Dek­la­rā­ci­jā uz­svērts, ka cī­ņā pret mūs­die­nu drau­diem ali­an­se ir ga­ta­va re­ali­zēt trīs gal­ve­nos NA­TO Stra­tē­ģis­kās kon­cep­ci­jas uz­de­vu­mus: ko­lek­tī­vo aiz­sar­dzī­bu, krī­žu va­dī­bu un sa­dar­bī­bu dro­šī­bas jo­mā.

NA­TO val­stu lī­de­ri sa­mi­tā Vel­sā.
NA­TO val­stu lī­de­ri sa­mi­tā Vel­sā.

Mek­lē­jot pre­tdar­bī­bas ie­spē­jas Krie­vi­jas ag­re­si­jai Uk­rai­nā, NA­TO lī­de­ri sa­mi­tā pie­ņē­ma lē­mu­mu iz­vei­dot jaun­us su­per­āt­rās re­aģē­ša­nas spē­kus (Very High Re­adi­ness Jo­int Task For­ce; VJTF) ar to ko­man­dva­dī­bas štā­bu Austrum­ei­ro­pā. Kā pa­skaid­ro­jis ali­an­ses ģe­ne­rāl­sek­re­tārs An­derss Fogs Ras­mu­sens, VJTF kau­jas ga­ta­vī­bas lī­me­nis būs tik augsts, ka tie spēs mo­bi­li­zē­ties un ie­ras­ties uz­bru­ku­mam pa­kļau­ta­jā NA­TO re­ģi­onā di­vu līdz sep­ti­ņu die­nu lai­kā. VJTF sa­stā­vā būs ap­tu­ve­ni 4000 ka­ra­vī­ru no sau­sze­mes spē­kiem ar at­bil­sto­šu jū­ras, gai­sa un spe­ci­ālo spē­ku kom­po­nen­ti. «Šo spē­ku iz­vei­de ik­vie­nam po­ten­ci­āla­jam ag­re­so­ram liks pa­ma­tī­gi ap­do­māt uz­bru­ku­ma plā­nus vie­nai NA­TO val­stij, jo ne­ka­vē­jo­ties ka­ra­dar­bī­bā ie­sais­tī­sies vi­sa ali­an­se,» tei­ca A. F. Ras­mu­sens. Pa­pil­dus pat­ru­lē­ša­nas mi­si­jai Šau­ļos (Lie­tu­va), kas tiek pa­ga­ri­nā­ta uz ne­no­teik­tu lai­ku, Bal­ti­jas jū­ras re­ģi­onā tiks veik­ti vai­rā­ki ci­ti dro­šī­bas pa­sā­ku­mi uz ze­mes, jū­rā un gai­sā, kā arī uz­la­bo­ta ap­mai­ņa ar iz­lū­kin­for­mā­ci­ju. Pa­lie­li­not NA­TO klāt­būt­ni Austrum­ei­ro­pā, no­lemts iz­vei­dot piec­as ka­ra bā­zes — Lat­vi­jā, Lie­tu­vā, Igau­ni­jā, Ru­mā­ni­jā un Po­li­jā, kur ro­tā­ci­jas kār­tī­bā uz­tu­rē­sies 300—600 ka­ra­vī­ru. Jaun­ajās bā­zēs strā­dās lo­ģis­ti­kas, iz­lū­ko­ša­nas un plā­no­ša­nas virs­nie­ki, ku­ri ik­die­nā veiks starp­tau­tis­ko mi­li­tā­ro mā­cī­bu plā­no­ša­nu, bet būs ga­ta­vi arī ie­sais­tī­ties ka­ra­dar­bī­bā, kas po­ten­ci­āli var sāk­ties ša­jās piec­ās val­stīs.

NA­TO sa­mi­ta dek­la­rā­ci­jā arī teikts, ka Krie­vi­jas ag­re­si­jas ap­tu­rē­ša­nai Uk­rai­nā tiks tur­pi­nā­tas eko­no­mis­kās san­kci­jas no ASV un Eiro­pas val­stīm.

Pa­pil­du fi­nan­sē­ju­ma pie­šķir­ša­na na­ci­onā­la­jos bu­dže­tos (līdz 2% no IKP) būs vēl viens NA­TO dro­šī­bas stip­ri­nā­ša­nas vir­ziens, rū­pī­gi iz­vēr­tē­jot fi­nan­šu tē­rē­ša­nas pro­jek­tus kon­tek­stā ar na­ci­onā­la­jām un ali­an­ses pri­ori­tā­tēm. Pie­ņemts arī lē­mums, ka NA­TO sim­bo­lis­kās klāt­būt­nes pa­lie­li­nā­ša­na Austrum­ei­ro­pā no­tiks caur ali­an­ses sa­mi­ta rī­ko­ša­nu 2016. ga­dā Var­ša­vā.

Ko­men­tē­jot si­tu­āci­ju ci­tos krī­zes ra­jo­nos, A. F. Ras­mu­sens pa­zi­ņo­ja, ka NA­TO bū­tu ga­ta­va pa­lī­dzēt Irā­kai uz­va­rēt ne­le­gā­lo «Is­lā­ma valsts» gru­pē­ju­mu, lai gan Irā­kas val­dī­ba pa­gai­dām nav lū­gu­si ne­kā­du pa­lī­dzī­bu no NA­TO. Ali­an­ses lī­de­ri vie­no­jās, ka, sa­ņe­mot at­bil­sto­šu lū­gu­mu, ali­an­se būs ga­ta­va ko­or­di­nēt pa­lī­dzī­bu Irā­kai cī­ņā ar is­lā­ma kau­ji­nie­kiem. ASV valsts sek­re­tārs Džons Ke­rijs sa­mi­ta ie­tva­ros aici­nā­ja NA­TO da­līb­val­stis ie­spē­ju ro­be­žās jau ta­gad sniegt da­žā­du pa­lī­dzī­bu Irā­kai cī­ņā pret ra­di­kā­la­jiem is­lā­ma kau­ji­nie­kiem.

NA­TO sa­mi­ta at­klā­ša­nas ce­re­mo­ni­ja Vel­sā.
NA­TO sa­mi­ta at­klā­ša­nas ce­re­mo­ni­ja Vel­sā.

Vel­sas sa­mi­ta dek­la­rā­ci­jā ir pa­vi­sam 113 pan­ti (http://www.nato.int/cps/en/natohq/official_texts_112964.htm?selectedLocale=en), un do­ku­men­ta no­bei­gu­mā uz­svēr­ta ne­pie­cie­ša­mī­ba tur­pi­nāt 2010. ga­da NA­TO sa­mi­tā Li­sa­bo­nā pie­ņem­to lē­mu­mu iz­pil­di par ali­an­ses ko­man­dva­dī­bas, in­sti­tu­ci­onā­lo un fi­nan­šu plūs­mas uz­rau­dzī­bas sek­to­ra dar­bī­bas piln­vei­do­ša­nu.

Kon­tek­stā ar Vel­sas sa­mi­ta lē­mu­miem at­tie­cī­bā uz jaun­iem dro­šī­bas pa­sā­ku­miem Austrum­ei­ro­pā un Krie­vi­jas drau­du ma­zi­nā­ša­nu zī­mī­ga ir ASV pre­zi­den­ta Ba­ra­ka Ob­amas vi­zī­te Igau­ni­jā šī ga­da 3. sep­tem­brī. Šī vi­zī­te ir kā spē­cīgs po­li­tisks sig­nāls Krie­vi­jai. B. Ob­ama pre­ses kon­fe­ren­cē Tal­li­nā uz­svē­ra, ka Krie­vi­ja ne­va­rēs no­dro­ši­nāt sa­vu va­re­nī­bu, mē­ģi­not at­gūt zau­dē­tās ze­mes. «Mēs ne­kad ne­at­zi­nām Bal­ti­jas oku­pā­ci­ju, un ne­pie­ņem­sim arī Kri­mas un Aus­tru­muk­rai­nas oku­pā­ci­ju,» pre­ses kon­fe­ren­cē tei­ca B. Ob­ama. ASV pre­zi­dents pub­lis­ki ap­so­lī­ja aiz­sar­gāt kat­ru NA­TO sa­bied­ro­to, jo «nav ve­cu vai jaun­u da­līb­val­stu» un «Tal­li­nas, Rī­gas un Viļ­ņas aiz­sar­dzī­ba ir tik­pat no­zī­mī­ga kā Pa­rī­zes vai Ber­lī­nes aiz­sar­dzī­ba».

Pēc ār­val­stu pre­ses ma­te­ri­āliem sa­ga­tavo­jusi
kap­teine Vizma Kaļ­čeva.
Foto — http://news.xinhuanet.com;
http://d.ibtimes.co.uk.