Latvijas ziņas

z-01

16. augustā Valsts prezidents Andris Bērziņš Melngalvju namā piešķīra ģenerālmajora pakāpi Nacionālo bruņoto spēku Apvienotā štāba priekšniekam brigādes ģenerālim Jurim Zeibārtam, ģenerālmajora pakāpi — militārajam pārstāvim NATO un ES brigādes ģenerālim Andim Dilānam un brigādes ģenerāļa pakāpi —Zemessardzes komandierim pulkvedim Leonīdam Kalniņam.

23. augusta vakarā noslēdzās «Baltijas ceļa» 25. gadadienai veltītais velobrauciens, un gandrīz vienlaikus abas riteņbraucēju kolonnas, kas mēroja ceļu no Lietuvas un Igaunijas robežas, ieripoja Rīgas Kongresu nama laukumā.

Baltijas ceļam - 25

Uzrunājot klātesošos, aizsardzības ministrs Raimonds Vējonis uzsvēra: «Šodien šī bija unikāla iespēja vēlreiz mums visiem pārdzīvot «Baltijas ceļa» notikumus, jo velobrauciens vienoja cilvēkus, kas arī toreiz bija klāt Latvijas vēsturei tik nozīmīgā brīdī, stāvot rokās sadevušies. Ir īpašs prieks velobraucienā redzēt jauniešus, jo viņi šo notikumu izdzīvo no mūsu stāstītā un mācību grāmatām, tieši šodien viņiem bija iespēja izbraukt vismaz mazu daļiņu šī ceļa ar divriteni.»

Savukārt pirmais Latvijas Tautas frontes priekšsēdētājs Dainis Īvāns dalījās atmiņās par «Baltijas ceļa» notikumiem: «Vēl pirms 25 gadiem mēs bijām upuri, un piepeši vienā dienā — šādā «Baltijas ceļa» akcijā, kad visas trīs Baltijas valstis bija tik tuvu viena otrai kā vēl nekad, mēs guvām brīvības apziņu.»

Noslēgumā Nacionālo bruņoto spēku komandieris ģenerālleitnants Raimonds Graube akcentēja kopības izjūtu un entuziasmu, ar kādu cilvēki iesaistījās šajā akcijā. «Šeit, laukumā, mēs esam tikai maza daļiņa no visiem tiem cilvēkiem, kuri šodien brauca vēsturisko marš­rutu. Īpašs paldies ir jāsaka arī visiem iesaistītajiem pasākuma organizatoriem, kas rūpējās, lai viss šodien izdotos.»

Kopumā visa maršruta garumā piedalījās aptuveni divi tūkstoši cilvēku. Kā atzina paši braucēji, šis bija lielisks piedzīvojums un iespēja atminēties «Baltijas ceļa» notikumus. Pasākumā kā brauciena dalībnieki iesaistījās Latvijas iedzīvotāji, karavīri, zemessargi un jaunsargi, kā arī policisti, robežsargi, Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta darbinieki.

26. augustā Ministru kabinets apstiprināja līguma projektu ar Lielbritāniju par 123 kāpurķēžu kaujas mašīnu iegādi 48,1 miljona eiro vērtībā.

Aizsardzības ministrijas un bruņoto spēku eksperti ir noslēguši līguma saskaņošanas procesu, kura laikā notika detalizēta līguma satura izstrāde, nosakot Lielbritānijas puses pienākumus un atbildību saistībā ar bruņumašīnu piegādi.

Līgums satur punktus par bruņumašīnu platformu piegādi, kapitālo remontu, aprīkojumu, instrumentiem un rezerves daļām.

Ministru kabinets ir apstiprinājis līguma gala versiju, pēc kura parakstīšanas Latvija iegādāsies 123 mazlietotas kāpurķēžu kaujas mašīnas, kurām būs veikts kapitālais remonts, nodrošināts standarta aprīkojums, instrumentu komplekti un rezerves daļas. Tiks veikta arī bruņumašīnu modernizācija, kuras laikā mašīnas aprīkos ar papildu ieroču sistēmām, komunikācijas iekārtām, uguns vadības sistēmām un citiem elementiem. Lai arī sākotnējās aplēses bija, ka mašīnas izmaksās aptuveni 70 miljonus eiro, spēkratu cena tomēr ir 48,1 miljons eiro. Pirmās mašīnas plānots piegādāt 2016. gadā, bet projekts noslēgsies 2020. gadā. Valdība gan pagaidām piešķīrusi tikai daļu naudas bruņumašīnu iegādei.

Ministru kabinets slēgtā sēdē akceptēja arī pilnveidoto valsts aizsardzības plānu. Valsts aizsardzības plāns nosaka konkrētus valsts aizsardzības pasākumus, prioritātes un nepieciešamos resursus, kā arī iesaistīto institūciju un fizisko un juridisko personu gatavību un darbību valsts aizsardzībā.

Aizsardzības ministrs Raimonds Vējonis žurnālistiem pēc valdības sēdes plašos komentāros par plāna detaļām neieslīga, taču norādīja, ka valsts aizsardzības plāns ir uzlabots, ņemot vērā situāciju Ukrainā un apdraudējumu Eiropas drošībai kopumā.

No 29. līdz 31. augustam Liepājā, Karostā un Liepājas lidostā, notika starptautisko mācību «Winds of Change 2014» Liepājas posms. Mācībās piedalījās Liepājas Zemessardzes 44. kājnieku bataljona apsardzes vads, Kuldīgas Zemessardzes 45. nodrošinājuma bataljona eskorta un patruļas rotas vads, kā arī ASV Mičiganas Nacionālās gvardes militārās policijas vads. Mācībās zemessargi trenējās kritiskās infrastruktūras aizsardzībā.

Mācības „Winds of Change”

Tika izpildīti arī taktiskie uzdevumi: lidlauka aizsardzība, ceļu bloki un kontrolpunkti, personu un autotransporta pārbaude un nozīmīgu personu eskortēšana. Mācībās piedalījās vairāk nekā 60 zemessargu un profesionālā dienesta karavīru no Zemessardzes 44. un 45. bataljona, kā arī 45 ASV Nacionālās gvardes karavīri.

Mācību noslēguma daļu apmeklēja Zemessardzes štāba priekšnieks pulkvedis
I. Ziediņš, 1. Zemessardzes novada komandieris pulkvedis J. Gailis, Liepājas pilsētas domes priekšsēdētājs U. Sesks un Grobiņas novada domes priekšsēdētājs A. Priedols. Mācības organizēja Liepājas Zemessardzes 44. kājnieku bataljons.

2. septembrī Ministru kabinetā apstiprināts Aizsardzības ministrijas sagatavotais informatīvais ziņojums par Nacionālo bruņoto spēku dalību Apvienotajos reaģēšanas spēkos, kas dod aizsardzības ministram tiesības parakstīt nodomu protokolu par iniciatīvas izstrādi.

Aizsardzības ministrs Raimonds Vējonis skaidroja, ka dalība Apvienotajos reaģēšanas spēkos notiks esošā budžeta ietvaros un papildu finansējums nav nepieciešams. Viņš piebilda, ka šī iniciatīva ļaus Latvijas karavīriem pastāvīgi īstenot sadarbību ne tikai ar Lielbritānijas, bet arī citu valstu bruņotajiem spēkiem, tādējādi ceļot profesionalitātes līmeni. «Tas ir ļoti vajadzīgs, īpaši ņemot vērā faktu, ka tiek samazināta Latvijas klātbūtne dažādās starptautiskās operācijās. Lai karavīri varētu uzturēt savu profesionalitāti un iemaņas, ir nepieciešamas šādas iniciatīvas,» teica ministrs.

12. septembrī NATO 1. pastāvīgās jūras pretmīnu grupas sastāvā iekļautais Jūras spēku flotiles mīnu kuģis M-06 «Tālivaldis» noslēdza dalību starptautiskajās jūras spēku mācībās Somijā.

Mācības «Northern Coasts 2014» (NOCO 14), kas sākās 29. augustā, organizēja Vācijas Jūras spēki, un tajās tika iekļautas kā sprādzienbīstamu priekšmetu neitralizēšanas, tā arī speciālās un dažādas jūras operācijas.

Mācību mērķis bija apmācīt kuģu komandas un vienības sadarboties starptautiskā vidē ierobežotos un seklos ūdeņos, izspēlējot dažādu krīžu scenārijus.

Šogad mācības uzņemošā valsts bija Somija, kura šajās mācībās piedalās kopš 2007. gada. Somijai tās bija nozīmīgas arī ar to, ka mācībās tika sertificēta amfībiju desanta kaujas grupa, kas nākamgad uzsāks dežūru NATO Reaģēšanas spēkos. Somijas Jūras spēkus mācībās pārstāvēja aptuveni 1500 karavīru, no kuriem 200 bija obligātā militārā dienesta un 400 rezerves karavīri.

Pavisam mācībās piedalījās api 3000 karavīru, pārstāvot 13 valstis — Beļģiju, Dāniju, Igauniju, Somiju, Vāciju, Latviju, Lietuvu, Nīderlandi, Norvēģiju, Poliju, Zviedriju, Turciju un ASV. Tajās tika iesaistīti 56 dažādu veidu kuģi.

12. septembrī Ādažos atklāja Bruņojuma remonta centru (BRC). Centra atklāšanā piedalījās aizsardzības ministrs Raimonds Vējonis, Nacionālo bruņoto spēku komandieris ģenerālleitnants Raimonds Graube, bruņoto spēku veidu komandieri un bruņojuma remonta centra personāls.

BRC atklasana

Līdz šim bruņojuma remonts tika veikts pielāgotās telpās militārās bāzes teritorijā, un materiāltehniskā bāze tika izveidota, balstoties uz Zviedrijas dāvināto aprīkojumu un iekārtām.

Tagad Bruņojuma remonta centrs ir izvietots speciāli paredzētās telpās, kas papildinātas ar atbilstošu materiāltehnisko bāzi un iekārtām. Tajā darbojas 12 speciālisti — seši karavīri un seši civilie darbinieki, no kuriem astoņi ir ieroču meistari. Visiem ieroču meistariem ir vairākas papildu profesijas un iemaņas citās nozarēs (metāla un citu materiālu apstrādē, optikā, elektronikā, iekšējā un ārējā ballistikā, iekārtu projektēšanā u. c.), kas būtiski atvieglo bruņojuma un ar to saistītā ekipējuma remontu un nestandarta iekārtu un ierīču izgatavošanu.

Ģenerālleitnants R. Graube centra izveidošanu raksturoja kā valstiski svarīgu projektu: «Jaunu ieroču un bruņojuma ieviešana un izmantošana liecina par bruņoto spēku tehniskās bāzes izaugsmi, savukārt māksla ir tos uzturēt augstā kvalitātē. Personālsastāvs pilnveido savas zināšanas, tiek nodrošināta profesionālā izaugsme. Bruņojuma remonta centrā dien augstas klases speciālisti, kuru zināšanas ļauj veikt optikas un nakts redzamības iekārtas remontu, kas ir ļoti dārgs process, un šādi tiek taupīti valsts līdzekļi.»

Bruņojuma remonta centra personāls kopš dibināšanas ir paaugstinājis ne tikai savu profesionalitāti, bet arī pilnveidojis sadarbību ar bruņoto spēku vienībām. Centra uzdevums ir veikt ieroču remontu. Tas iespējams arī ieroču meistaram, dodoties uz apakšvienībām, kur nepieciešams vairāku bojātu ieroču remonts.

Bruņotajos spēkos katrs karavīrs ir vērtība, un viņu zināšanas tiek novērtētas arī pēc atvaļināšanās no aktīvā dienesta. Karavīri, kuri ilglaicīgi ir dienējuši kaujas apakšvienībās un ir izrādījuši vēlmi arī turpmāk likt lietā savas zināšanas, dien arī Bruņojuma remonta centrā.

Sagatavojusi Ieva Plēsuma.
Foto — Gatis Dieziņš, Normunds Mežiņš  un no Valsts prezidenta kancelejas.

No 12. līdz 13. septembrim Rīgā norisinājās viens no Ziemeļeiropas reģionā nozīmīgākajiem pasākumiem ārpolitikas un drošības jomā — «Rīgas konference 2014».

Par šī gada konferences apspriestākajām tēmām kļuva šā brīža situācija Ukrainā, Krievijas izvērstā ārpolitiskā agresija, kā arī NATO dalībvalstu drošības pastiprināšana un nākamgad Rīgā gaidāmais Austrumu partnerības samits. 

Rīgas konference 2014

Aizsardzības ministrs Raimonds Vējonis, uzrunājot Rīgas konferences dalībniekus diskusijā «NATO Velsas samits — transatlantisko saistību atjaunošana», uzsvēra, ka mēs nedrīkstam aizmirst Ukrainas notikumus, kas radījuši izmaiņas drošības situācijā.

Atbildot uz diskusijas vadītāja «The Institute for Statecraft» vecākā pētnieka profesora Džūljena Lindlija-Frenča jautājumu: «Vai, ņemot vērā šā brīža notikumus, Rīgas iedzīvotāji var gulēt mierīgi?» — R. Vējonis norādīja: «Ja mēs nemācīsimies no Ukrainas, tad ne tikai Rīgas, bet arī Berlīnes iedzīvotāji nevarēs gulēt mierīgi.» Aizsardzības ministrs uzsvēra, ka šobrīd jāvērš uzmanība uz aizsardzības spēju pilnveidošanu, kā arī jāīsteno NATO samitā Velsā pieņemtie lēmumi.

Diskusijas laikā R. Vējonis norādīja, ka tieši situācija Ukrainā ir sekmējusi ASV un Eiropas attiecību atjaunošanu: «NATO Velsas samits ir nozīmīgs pagrieziena punkts Eiropas un ASV attiecību atjaunošanā, jo šobrīd arvien būtiskāka ir cieša transatlantiskā partnerība.»

Analizējot NATO samita laikā pieņemtos lēmumus, R. Vējonis secināja, ka dalībvalstis ir vienojušās par vairākiem būtiskiem jautājumiem: «Pirmkārt, samita laikā dalībvalstis apņēmās turpmāk neveikt samazinājumus aizsardzības budžetā, ar mērķi pakāpeniski sasniegt 2% no iekšzemes kopprodukta. Tāpat tika apstiprināts NATO Reaģēšanas plāns, kas turpmāk sekmēs alianses gatavību un spēju reaģēt uz pasaulē notiekošo. Otrkārt, ASV skaidri pierādīja, ka tām rūp Eiropas drošība un ka tās apņemas garantēt savu klātbūtni Eiropā.»

«Krīze Ukrainā deva pozitīvu impulsu, lai risinātu ilgstošo problēmu starp NATO un ES — skaidrāk nošķirot abu organizāciju atbildības jomas. ES ir nodemonstrējusi, ka tās maigā vara un finanšu mehānismi ir spēcīgs instruments. Šos instrumentus iespējams stiprināt, attīstot jaunas spējas, piemēram, kiberspējas un stratēģisko komunikāciju,» sacīja R. Vējonis.

Aizsardzības ministrijas valsts sekretārs Jānis Sārts, piedaloties diskusijā «Revizionisma spoks Eiropā un tā radītie draudi Baltijas jūras reģionā», uzsvēra: «Ukrainas krīze ir tikai viens mozaīkas elements, tikai viena daļa no kopējās notikumu hronoloģijas. Mēs nedrīkstam vērtēt Krievijas rīcību tikai pēc tās uzvedības Ukrainā.»

Diskusijas laikā J. Sārts sacīja, ka šobrīd Krievija ir zaudējusi citu pasaules valstu uzticību. «Uzticība ir sabrukusi. Anektējot Ukrainas teritoriju, ir pārkāpta sarkanā līnija.» Turklāt tas, ko šobrīd redzam, jāsaprot pareizi. «Ir pēdējais laiks pamosties — jāsniedz adekvāta atbilde Krievijai.»

Krievijas rīcība Ukrainā ir pastiprinājusi diskusijas par Somijas un Zviedrijas dalību NATO. Aizsardzības ministrijas valsts sekretārs norādīja, ka Somijas un Zviedrijas iestāšanās NATO būtu gan šo valstu, gan alianses dalībvalstu interesēs. «Somija un Zviedrija ir militāri spēcīgas valstis, tomēr uz tām neattiecas NATO drošības garantijas. Abas ziemeļvalstis justos daudz drošāk, ja tās būtu NATO sastāvā.»

Sagatavojusi Anete Gnēze, Preses nodaļas vecākā referente.
Foto — Gatis Dieziņš.

Velsas samita panākumi

Velsā, Lielbritānijā, 4. un 5. septembrī notika NATO samits, kurā pulcējās NATO dalībvalstu līderi, tostarp Latvijas amatpersonas.

4. septembrī NATO samita laikā septiņas valstis parakstīja nodomu protokolu par Lielbritānijas vadīto Apvienoto reaģēšanas spēku (Joint Expeditionary Force) izveidi. Tajā iesaistīsies arī Dānija, Igaunija, Nīderlande, Norvēģija, Lietuva un Latvija.

Informal dinner of Ministers of Defence

Parakstot nodomu protokolu, aizsardzības ministrs Raimonds Vējonis uzsvēra, ka šī Lielbritānijas iniciatīva ir ieguldījums padziļinātai sabiedroto spēku sadarbībai un reaģēšanas spēju pilnveidošanai, nodrošinot kā ciešāku bruņoto spēku apmācību, tā pilnveidojot savstarpējo savietojamību. «Šis būs jauns uzdevums Nacionālajiem bruņotajiem spēkiem un Zemessardzei, lai pilnveidotu vienību kaujas spējas un nodrošinātu to turpmāku attīstību. Nenoliedzami Apvienotie reaģēšanas spēki sniegs jaunas iespējas pilnveidot karavīru un zemessargu spējas reaģēt krīžu situācijās, piedalīties starptautiskajās militārajās mācībās un attīstīt praktisko partnerību,» norādīja aizsardzības ministrs.

Ministrs uzsvēra Apvienoto reaģēšanas spēku nozīmi, lai turpmāk saglabātu bruņoto spēku profesionalitāti un gatavību arī pēc Starptautisko drošības atbalsta spēku operācijas Afganistānā noslēguma. R. Vējonis tāpat augstu novērtēja Lielbritānijas vadošo lomu šīs iniciatīvas sagatavošanā, norādot, ka Apvienoto reaģēšanas spēku izveide ir loģisks turpinājums pozitīvai pieredzei, ko Latvija guvusi, veidojot kopīgu Eiropas Savienības Kaujas grupu.

Pēc nodomu protokola parakstīšanas notiks darbs pie saprašanās memoranda un citu iniciatīvas dokumentu izstrādes.

Apvienotie reaģēšanas spēki ir Lielbritānijas iniciatīva, tās mērķis ir tuvāko gadu laikā izveidot ātri reaģējošus, apmācītus un ekipētus spēkus, kuri spētu darboties dažādās operacionālās vidēs gan starptautiskajās operācijās, gan kolektīvās aizsardzības uzdevumos. Šā gada janvārī Lielbritānija uzaicināja arī Latviju iesaistīties šajā iniciatīvā.

4. septembrī aizsardzības ministrs Raimonds Vējonis un NBS komandieris ģenerālleitnants Raimonds Graube, kā arī Valsts prezidents Andris Bērziņš un ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs apmeklēja mīnu kuģi «Viesturs», kas līdz 9. septembrim sadarbībā ar citu NATO dalībvalstu kuģiem nodrošināja alianses samita pasākumu drošību.

velsa-1

Pēc samita aktīvās daļas no 6. līdz 7. septembrim Kārdifas ostā tika organizēta kuģu atvērto durvju diena, kur ikvienam bija iespēja apmeklēt arī Latvijas mīnu meklētāju.

Noslēdzoties NATO Velsas samitam, aizsardzības ministrs Raimonds Vējonis ir gandarīts par sabiedroto atbalstu un pieņemto lēmumu nozīmi turpmākai Baltijas valstu drošības stiprināšanai. Pēc ministra domām, samitā ir izdevies pieņemt būtiskus lēmumus par dalībvalstu aizsardzības palielināšanu un vēlreiz uzsvērt ASV nozīmi transatlantiskajā drošības stiprināšanā.

«NATO valstu un valdību vadītāju pieņemtajam lēmumam apstādināt aizsardzības budžetu kritumu un apņemties atgriezties pie 2% no IKP aizsardzības izdevumu mērķim pašreizējā drošības situācijā ir gan simboliska, gan būtiska praktiska nozīme. Ja šādi lēmumi netiktu pieņemti, alianse un tās dalībvalstis riskētu ar nozīmīgu militāru spēju zaudēšanu, nespēju aizsargāt savas intereses un kļūtu daudz ievainojamākas,» norādīja aizsardzības ministrs.

R. Vējonis arī atgādināja, ka šogad Latvijā esam spēruši nozīmīgus soļus, lai nostiprinātu mūsu apņemšanos pildīt nosacījumus par atbilstošu finansējumu, pieņemot Valsts aizsardzības finansēšanas likumu. «Tagad ir svarīgi nodrošināt, ka šie solījumi tiek īstenoti un bruņotie spēki var uzsākt nepieciešamo spēju stiprināšanu.»

Ministrs akcentēja, ka šobrīd viens no būtiskākajiem uzdevumiem ir vēl vairāk nostiprināt Latvijas sadarbību ar mūsu stratēģisko partneri ASV, kā arī panākt, ka ASV saglabā savu klātbūtni gan Baltijā, gan Eiropā kopumā. NATO valstu apstiprinātā apņemšanās palielināt aizsardzības izdevumus un pieņemtā transatlantiskā deklarācija ir nozīmīgs solis ASV un Eiropas stratēģiskās partnerības nostiprināšanā.

Vērtējot samitā pieņemtos lēmums,
R. Vējonis ir gandarīts par sabiedroto izpratni un vēlmi turpmāk stiprināt Baltijas reģiona drošību, palielinot alianses karavīru un mūsu bruņoto spēku atbalsta sistēmu, kā arī nodrošinot sabiedroto spēku uzņemšanai atbilstošu infrastruktūru. Samita sagatavošanā tika ieguldīts nopietns darbs, un tajā pieņemti Latvijas interesēm pozitīvi lēmumi, taču Velsas samits nav šī procesa beigas, bet tikai sākums samita lēmumu praktiskai īstenošanai.

Informāciju apkopojusi Ieva Plēsuma.
Foto — no kuģa M05 arhīva un www.nato.int.

Aizsardzības ministrs: Valsts aizsardzības spējas ir priekšnoteikums valsts attīstībai

Meeting of NATO Defence Ministers with counterparts from 24 partner countries - NATO Wales Summit

2014. gada 4. un 5. septembra NATO samits Lielbritānijā, Velsā, parādīja, ka NATO valstis apzinās reālo situāciju, jo Eiropas drošību apdraud reāls agresors. Valstu brīvības un cilvēku dzīvību aizstāvībai atkal izšķirošais ir militārs potenciāls. Pieņemtās vienošanās, lai arī joprojām diplomātiski atturīgi noformulētas, ietver konkrētu saturu — NATO valstis pārtrauks aizsardzības budžetu samazināšanu un sāks atgriezties pie 2% finansējuma, austrumu robežas drošību garantēs palielināta sabiedroto klātbūtne, mācības būs vērstas uz savietojamības
tālāku attīstību un maksimāli ātru spēku
izvēršanu.

Krievijas rīcība Ukrainā ir tik tuvu Eiropas Savienības valstīm, tās pamatā ir vēsturiski atpazīstama un agresīva ideoloģija par «krievu pasaules» pārākumu, ka apdraudējums vairs nav ignorējams. Latviju un Eiropu kopumā jau skar Krievijas īstenotais propagandas karš, kura mērķis ir sašķelt katras valsts sabiedrību un sašķelt NATO valstis. Latvijā propagandas karam ir divi galvenie mērķi. Pirmkārt, panākt, lai mēs noticam, ka mūsu sabiedrībā ir nevis atsevišķi radikāļi, bet ka mēs esam divu naidīgu kopienu valsts. Otrkārt, pazemot Latvijas valsti, uzstājīgi paužot «viedokli», ka mūsu sabiedrotie ir mums parādā par to, ka garantē mūsu valsts drošību.

Atbildes ir vienkāršas — vispirms, mēs esam demokrātiska sabiedrība, kurā ir vārda un viedokļu brīvība tiktāl, cik to pieļauj likums. Tāpat kā citās valstīs, arī mums ir cilvēki, kuri tikai gaida izdevību slepkavot, un, tāpat kā citās valstīs, ar tādiem nodarbojas atbildīgie dienesti.

Latvijai kā valstij ir jāstiprina pašaizsardzības spējas — valsts pirmais pienākums ir garantēt savu cilvēku tiesības uz dzīvību un drošību. Valsts pastāvēšanu vispirms garantē tās robežu neaizskaramība, un to šodien atkal var nodrošināt tikai pietiekami spēcīgi bruņotie spēki. Vienatnē Latvijai šis uzdevums maksātu ļoti dārgi — tādēļ izteikumi, ka 2% no IKP valsts pastāvēšanas nodrošināšanai ir pārāk dārgi, vērtējami vismaz kā analfabētiski.

Mana pārliecība ir, ka Latvijas aizsardzībā mēs jau esam sākuši ieviest Velsas samitā izvirzītos uzdevumus un tuvāko divu gadu laikā:

1. mums jābūt spējīgiem noteikt mūsu gaisa robežas pārkāpšanu zemo lidojumu amplitūdā un notriekt pārkāpējus;

2. karavīri tiks nodrošināti ar bruņutransportu — vispirms ar kāpurķēžu, tad ar riteņu;

3. bruņoto spēku vienības cieši iesaistīsies NATO partneru veidotajās starpvalstu vienībās;

4. paaugstinātas gatavības Zemessardzes rotas būs pirmās, kas profesionālā sagatavotībā, ekipējumā un bruņojumā pietu­- vināsies regulārajai armijai;

5. visu zemessargu ekipējumam un bruņojumam jāatbilst regulārās armijas nodrošinājumam;

6. mūsu bāzes būs spējīgas uzņemt NATO sabiedrotos un nodrošināt kazarmas, noliktavas un citu infrastruktūru.

Es uzskatu, ka vienlaikus ar šiem konkrētajiem uzdevumiem valsts drošībā mums ir svarīgi paveikt vēl sekojošo:

1. Jaunsardzei ir jākļūst par mūsu jauniešu izvēli un iespēju — tas nozīmē, ka skolās jābūt instruktoriem, jābūt mācību programmām un ekipējumam. Jaunsardzes pastāvēšanai un attīstībai jākļūst par vienu no prioritātēm;

2. karavīru un viņu ģimeņu sociālajām garantijām jābūt tādām, lai profesionāļi izvēlētos maksimāli ilgi palikt dienestā;

3. zemessargiem jābūt iespējai piedalīties intensīvās mācībās — jārod vienošanās ar darba devējiem par mācību atvaļinājumiem;

4. jāizveido efektīva rezervistu apzināšanas sistēma, jāuzsāk rezervistu iesaiste un apmācība.

Latvijai kā valstij šobrīd ir būtiski saglabāt savu valstiskumu, valstisko pašapziņu un mūsu neatkarības garantiju — piederību Rietumu pasaulei. Valsts aizsardzības spējas ir priekšnoteikums Latvijas valsts attīstībai un cilvēku labklājībai. Konkrētie darbi drošības stiprināšanai rādīs, vai nākamā valdība rīkojas Latvijas valsts un cilvēku nākotnes labā.

Foto — www.nato.int.

Ir svarīga NATO samita lēmumu īstenošana

Intervija ar britu atvaļināto ģenerāli, bijušo NATO Sabiedroto spēku augstākās virspavēlniecības Eiropā (SHAPE) komandiera vietnieku Ričardu Širefu (Gen. (ret.) Richard Shirreff)

Līga Lakuča 

Foto — Gatis Dieziņš.

— Kādi, jūsuprāt, bija Baltijas valstu ieguvumi no 2014. gada NATO samita Velsā? Pašreizējā situācijā vairāki eksperti ir uzsvēruši, ka šis, iespējams, ir bijis Baltijas valstīm vissvarīgākais NATO samits. Kurus jūs uzskatāt par būtiskākajiem šī samita darba jautājumiem?
— Šis samits Baltijas valstīm patiešām bija ļoti svarīgs. Samits noslēdzās ar ļoti spēcīgu paziņojumu par kolektīvās aizsardzības nozīmīgumu, par alianses līguma 5. paragrāfa svarīgumu, jo īpaši atzīstot, ka Baltijas valstīm radušies draudi pēc Krievijas prezidenta Putina agresijas Ukrainā, kad it kā etnisko krievvalodīgo apvienošana tiek izmantota kā iegansts centieniem atjaunot ietekmi un varu ārpus Krievijas teritorijas. Es uzskatu, ka nozīmīgākā apņemšanās, protams, ir lēmums izveidot ļoti augstas gatavības apvienotos reaģēšanas spēkus un nodrošināt to apmācību. Redzēsim, kā notiks samitā pieņemto lēmumu realizācija — ir jāredz to izpildes detaļas —, kāda paredzēta šo spēku vadība un kontrole, kāda būs šo spēku gatavība, bet es uzskatu, ka jums Baltijas valstīs vajadzētu justies pārliecinātiem par to, ka alianse kopumā ir demonstrējusi ļoti spēcīgu solidaritāti, pilnībā izprotot jūsu bažas.

2012. gada 21. septembrī Nacionālajā aizsardzības akadēmijā notiek NATO vingrinājuma „Steadfast Pyramid 2012” noslēgums. Piedalās NATO Sabiedroto spēku augstākās virspavēlniecības Eiropā (SHAPE) komandiera vietnieks ģenerālis Sers Ričards Širefs (Sir Richard Shirreff). Foto: Gatis Dieziņš (Rekrutēšanas un jaunsardzes centrs)

— Šā gada Rīgas konferences laikā izvērsās diskusija arī par to, vai cilvēki Rīgā var mierīgi naktī gulēt, vai mēs varam justies droši šajā situācijā.
— Manuprāt, neviens no mums nevar tā īsti labi gulēt naktī un justies drošs — vai mēs mītam Rīgā, Tallinā vai Dienvidanglijā, kur es dzīvoju, vai Amerikā, jo šodienas pasaule ir bīstama. Mums ir jāsaprot un jāatzīst, ka kara draudi Eiropā nekad nav bijuši lielāki par pašreizējiem kopš 1945. gada, izņemot Rietumbalkānos pieredzēto. Taču es uzskatu, lai gan par to, protams, var strīdēties, ka šobrīd katra valsts Eiropā kopumā, arī Amerika saskaras ar daudz lielākiem draudiem no džihādistu grupējuma «Islāma valsts» gan ārējās, gan iekšējās drošības kontekstā, ar draudiem mūsu draugiem Tuvajos Austrumos. Tātad galvenais un vienīgais veids, kā varam nodrošināt sev drošu gulēšanu naktī, ir pārliecība, ka patiešām esam izdarījuši visu iespējamo, ka mūsu «apdrošināšanas polise» — gatavība stāties pretī šādiem draudiem — ir pēc iespējas pilnīgāka un efektīvāka. Un Velsas samita rezultātā šāda «apdrošināšanas polise» ir analizēta daudz nopietnāk, kā varbūt tas tika darīts līdz šim.

— Turpinot par drošību — Rīgas konferencē tika spriests arī par to, ka, piemēram, Zviedrija un Somija nevar justies tik droši, jo tās nav NATO dalībvalstis. Vai, jūsuprāt, šīs valstis, varētu kļūt par alianses dalībvalstīm?
— Zviedrija un Somija, iespējams, jūtas mazāk drošas nekā NATO dalībvalstis, jo uz tām neattiecas kolektīvās aizsardzības garantijas. Tomēr tās abas vairāk nekā divdesmit gadu laikā ir pierādījušas, ka ir ļoti spēcīgas NATO partnervalstis un ir draudzīgas aliansei. Tās ir devušas ievērojamu ieguldījumu NATO operācijās. Un es patiešām nevaru iedomāties divas citas valstis, kas būtu vairāk gaidītas NATO, bet, protams, tam pirmām kārtām ir jābūt Somijas un Zviedrijas iedzīvotāju, viņu vēlētāju un politiķu lēmumam.

— Šajā Rīgas konferencē diskutēja arī par Krievijas piekopto informācijas karu un to, ka mēs faktiski šajā cīņā zaudējam. Kāds ir jūsu viedoklis?
— Tas, ko esam pieredzējuši saistībā ar Krievijas rīcību Krimā un Ukrainas austrumos, īstenībā jau labu laiku pirms tam — vairāku gadu garumā —, jāvērtē viennozīmīgi, proti, Krievija veic ļoti izsmalcinātu informācijas un psiholoģisko operāciju karu. Mums pret to ir ļoti nopietni jāattiecas, jo man šķiet, ka Krievijas šobrīd piekoptās karadarbības taktika veidojās jau Gruzijas kara laikā. Tās raksturīgākā iezīme ir graut kādas valsts viengabalainību no iek-šienes. Mēs redzam informācijas operācijas kombinācijā ar psiholoģiskām operācijām, manipulācijas ar krievvalodīgām minoritātēm, speciālo uzdevumu vienību speciālistu vadībā izveidotas vietējo kaujinieku vienības — visi šie pasākumi kopumā noved pie mēģinājumiem no iekšienes sagraut valsts viengabalainību. Vai mēs šajā karā zaudējam? Manuprāt, mums ir jārīkojas pietiekami gudri, ar visaptverošu pieeju, jo šīs aktivitātes ir daļa no cīņas elementiem 21. gadsimta karadarbībā. Tas ir karš, kura iznākums ir atkarīgs no cilvēku pārliecināšanas, no spējas mainīt viņu viedokli. Tāpēc NATO ir nepieciešams cieši sadarboties ar pilsonisko sabiedrību, lai nodrošinātu, ka Krievijas psiholoģiskās un informācijas operācijas nesaņemtu nekādu minoritāšu atbalstu, jo īpaši no krievvalodīgām minoritātēm NATO teritorijā. Skaidrs, ka Latvijai tas ir ļoti svarīgs jautājums jūsu nozīmīgās krievvalodīgo minoritātes dēļ. Šis jautājums ir ļoti svarīgs arī Igaunijai un Lietuvai. Un, protams, skatoties plašāk, tas ir ļoti nozīmīgs jautājums mums visiem, visai aliansei. Tātad mums ir jānovērš iespēja, ka krievvalodīgās minoritātes NATO teritorijā, piemēram, Latvijā, varētu justies jebkādā veidā sakūdītas vai savaldzinātas ar Putina doktrīnu. Tas nozīmē, ka mums ir jāpārliecina viņu prāti un sirdis, respektīvi, jāpanāk, ka viņi ir kopā ar mums, lai tādējādi uzvarētu šajā informācijas cīņā.

— Tieši pirms NATO samita notika ASV prezidenta Baraka Obamas vizīte Tallinā, kur viņš daudz runāja par Baltijas valstu drošību, apliecinot amerikāņu un arī NATO atbalstu. Kāpēc, jūsuprāt, viņš devās uz Baltijas valstīm pirms šī samita?
— Manuprāt, tas nepārprotami parāda amerikāņu atbalstu NATO Eiropā un jo īpaši NATO un ASV atbalstu Baltijas valstīm. Tas bija svarīgi, jo jau labu laiku mēs jutām, ka amerikāņi pēdējos gados attālinās no Eiropas. Izskanēja runas par kursa maiņu un atkārtotu pievēršanos Āzijas un Klusā okeāna reģionam. Turklāt šajā laikā tika īstenots ievērojams amerikāņu karaspēka samazinājums Eiropā. Tāpēc es uzskatu, ka prezidenta Obamas vizīte Igaunijā bija ļoti spēcīgs signāls, kas liecināja par amerikāņu apņemšanos. Jāatceras arī, ka pēc Krievijas iebrukuma Krimā ASV nekavējoties uz Baltijas valstīm nosūtīja F-16 reaktīvos iznīcinātājus, lai pastiprinātu Baltijas gaisa telpas patrulēšanu. Tomēr šobrīd ir būtiski noskaidrot, kā tieši alianse ir paredzējusi nodrošināt Baltijas valstu aizsardzību. Jo viena lieta ir, kad politiķi runā par reaģēšanas spēku izveidi, taču kā atvaļināta militārpersona uzskatu, ka šajā situācijā ir vairāki svarīgi jautājumi, piemēram, kas šos spēkus komandēs un kontrolēs, kurš pieņems lēmumu par to izvietošanu, cik ātri šis karaspēks spēs nokļūt galamērķī, kāds būs šo spēku bruņojums un ekipējums, kur tas atradīsies, vai ir paredzēta vieta šo spēku ekipējuma uzglabāšanai utt.

— Par NATO militārajām bāzēm Baltijas valstīs — beidzot šajā jautājumā esam panākuši, ka šeit uz ir izvietoti arī citu NATO valstu karavīri.
Arī amerikāņi. Ir plānots, ka to būs vairāk, ka notiks dažādas kopīgas mācības. Ko, jūsuprāt, NATO vēl vajadzētu darīt, lai cilvēki Baltijas valstīs varētu justies droši, jo, protams, turpinās diskusijas par to, vai mēs
saņemsim palīdzību no NATO?
— Es par to esmu paudis savu viedokli kopš Krievijas iebrukuma Krimā, tātad kopš šā gada marta, proti, ir nepieciešams panākt nepārtrauktu un pastāvīgu citu NATO dalībvalstu karaspēka klātbūtni Baltijas valstīs, protams, ja tāda būtu Latvijas, Igaunijas un Lietuvas iedzīvotāju un valdību vēlme. Ir skaidrs, ka tam ir jābūt tikai un vienīgi jūsu lēmumam. Pieņemot, ka jūs to vēlaties, uzskatu, ka vienīgais veids, kā NATO varētu atturēt jebkādu krievu avantūrisma izpausmi, ir uzturēt šeit pastāvīgu un nepārtrauktu sava karaspēka klātbūtni. Un nevar aprobežoties tikai ar gaisa telpas patrulēšanu, NATO ir nepieciešams izvietot šeit savu karaspēku. Saku to tāpēc, ka pagājušā gada septembrī, kad biju Latvijā, mani pārsteidza vairāki incidenti. Krievijas militāro mācību «Zapad 2013» laikā krievu Gaisa spēku lidmašīnas veica lidojumus pie Latvijas robežas, parādoties radaru ekrānos un atkal pazūdot — tādējādi demonstrējot sava veida iebiedēšanu. Ja Krievija nolemtu pret Latviju uzsākt militāru operāciju un šeit nebūtu izvietots NATO karaspēks, tad, manuprāt, aliansei būtu gandrīz neiespējami reaģēt pietiekami ātri. Tātad vienīgais veids, kā atturēt Krieviju no iespējama uzbrukuma, ir nodrošināt šeit pastāvīgu NATO klātbūtni. Tām nav obligāti jābūt lielām bāzēm un garnizoniem, kādi bija izveidoti Vācijā aukstā kara laikā, ar skolām, ģimenēm un visu infrastruktūru. Uzskatu, ka mēs varam panākt līdzīgu rezultātu, veicot karaspēka rotācijas, organizējot kopīgas militārās mācības, jo ir dažādi veidi, kā nodrošināt šāda veida klātbūtni. Pamatā ir skaidrs, ka tad, ja Latvija to vēlas, NATO vajadzētu spēt to nodrošināt.

— Kas, jūsuprāt, notiks nākamā pusgada laikā, kā mainīsies starptautiskā situācija? Kādi varētu būt NATO galvenie uzdevumi? Šobrīd daudzi runā par nopietnākām sankcijām pret Krieviju.
— Situācijas attīstība ir pilnībā atkarīga no tā, kā tiks īstenoti samitā pieņemtie lēmumi. Respektīvi, tieši sīkumi, kas veido kādu kopumu, parasti rada lielākās problēmas. Šobrīd sliktākais, kas varētu notikt, būtu tas, ka mūsu politiķi «noņemtu kāju no gāzes pedāļa». Samitā ir pieņemti svarīgi lēmumi, un tagad ir nepieciešams, lai pieņemtie lēmumi patiešām tiktu īstenoti. Ir vajadzīga skaidra stratēģija, un mums ir jābūt ļoti, ļoti uzmanīgiem un jāsaglabā modrība. Lai arī pašreiz ir paziņots par formālu pamieru starp Ukrainu un Krieviju un šķiet, ka kauju intensitāte ir mazinājusies, nav šaubu, ka Krievija nav mainījusi savu nodomu. Manuprāt, tiks darīts viss iespējamais, lai mēģinātu nodrošināt, ka Ukrainas austrumu daļa nonāk arvien lielākā Krievijas ietekmē, līdzīgi kā tas jau ir noticis ar citiem iesaldētajiem konfliktiem Piedņestrā un citviet bijušās Padomju Savienības teritorijā. Tāpēc arī NATO ir jāturpina savs spiediens. Ja NATO to nodrošinās un turpinās attīstīt samita lēmumus, un tos izdosies pārvērst par militāro realitāti, kas spētu atturēt Krieviju, tad, manuprāt, mēs varētu redzēt spriedzes samazinājumu.

— Jūs tikāt intervēts BBC pirms NATO samita Velsā. Kādi jautājumi šobrīd nodarbina Lielbritānijas iedzīvotāju prātus, jo es pieņemu, ka mums varētu būt diezgan atšķirīgas intereses?
— Jūs man uzdevāt ļoti interesantu jautājumu. Vairākās intervijās BBC patiešām esmu pieskāries šiem jautājumiem, un viens no tiem ir, cik lielā mērā Lielbritānijas iedzīvotāji ir gatavi redzēt britu karavīrus, cīnoties un arī mirstot, aizsargājot Latviju, Igauniju un Lietuvu saskaņā ar alianses līguma 5. paragrāfu. NATO joprojām ir Apvienotās Karalistes aizsardzības stūrakmens, un Lielbritānija ir paudusi ļoti stingru apņemšanos ievērot 5. paragrāfu un kolektīvo aizsardzību. Tāpēc, ja patiešām būs šāda nepieciešamība, mēs atbilstoši arī rīkosimies. Bet realitāte diemžēl ir tāda, ka ne visi Lielbritānijā šodien domā, ka Krievija ir tā valsts, kas pasaulē rada draudus. Un es brīžiem jūtos kā veca plate, es to saprotu, bet man Latvijā ir daudz draugu, un šis jautājums, varētu teikt, ir jau manā DNS, man tas tiešām rūp. Es, protams, turpināšu šo jautājumu aktualizēt, bet ir skaidrs, ka daudziem Lielbritānijas iedzīvotājiem tas šo-brīd nav vissvarīgākais. Pašreiz, manuprāt, aktuālākais Lielbritānijā ir jautājums, vai tā izdzīvos kā nedalīta valsts pēc balsojuma Skotijā. Un otrs lielākais drošības jautājums Lielbritānijā, protams, ir saistībā ar «Islāma valsts» aktivitātēm [ISIS; Islamic State in Iraq and Syria]. Vienam britu ķīlniekam tika nocirsta galva, arī cits britu ķīlnieks, visticamāk, šobrīd atrodas lielās briesmās, tāpēc galvenais drošības jautājums pašreiz Lielbritānijā ir tās ieguldījums koalīcijas spēkos, lai novērstu draudus no Tuvajiem Austrumiem. Kā redzams, Lielbritānijā ir daudzi aktuāli jautājumi. Bet, kā jau iepriekš sacīju, es turpināšu aktualizēt jautājumu par Baltijas valstu, it īpaši Latvijas, drošības garantijām.

Tulkojis NBS rezerves vlt. Kārlis Līdaks.

Ar desanta mācībām Lielvārdē demonstrē NATO spējas reaģēt krīzes situācijā

No 1. līdz 10. septembrim Latvijā norisinājās mācības «Steadfast Javelin II», un tajās piedalījās ap 600 karavīru no Latvijas, ASV, Itālijas, Kanādas, Bulgārijas un Vācijas. Mācībās tika iesaistīti vairāk nekā desmit C-17 un C-130 lidmašīnu, kā arī dažāda tipa helikopteri, tai skaitā «Black Hawk», «Chinook» un «Apache». Mācību uzdevums — trenēt sabiedroto spējas ieņemt bāzi un izvērst kaujas spējas, lai varētu veikt sauszemes spēku operāciju. 

Lielvarde

Mācību aktīvā fāze sākās 5. septembrī Gaisa spēku aviācijas bāzē Lielvārdē, kur 456 ASV, Itālijas un Kanādas karavīri trenējās veikt personālsastāva desantu un bruņumašīnu transportēšanu ar lidmašīnām.

Vingrinājums sākās pēc tumsas iestāšanās ar karavīru desantēšanos no astoņām C-130 lidmašīnām, savukārt pēc pusnakts lidostā nolaidās piecas C-17 lidmašīnas, kas nogādāja uz mācībām 12 «Stryker» bruņumašīnas un artilēriju.

Lielu pretošanos, saskaņā ar scenāriju, NATO karavīri bāzes teritorijā nesastapa — nosacītais pretinieks, ko spēlēja Zemessardzes 17. pretgaisa aizsardzības bataljona karavīri un zemessargi, tika ātri neitralizēts, pateicoties izlūkvienību darbībai, kas bāzes teritoriju bija novērojuši vēl pirms operācijas sākuma. Tikko karavīri bija desantējušies, bāzē sāka ierasties bruņutehnika un bruņojums.

Mācībās tika izmantots izdomāts scenārijs, kas tikai daļēji bija piesaistīts ģeogrāfiskajai videi, un tajā tika izspēlēta krīzes reaģēšanas situācija ar iedomātiem dalībniekiem. Šis scenārijs paredzēja, ka Latvijā un Lietuvā vienlaikus — 5. septembra naktī — tiek ieņemti divi lidlauki, kas pēc tam tiks izmantoti kā bāzes, lai veiktu tālāku uzbrukumu pretinieka loģistikas sistēmām.

Mācības bija cieši saistītas ar NATO Velsas samitā pieņemtajiem lēmumiem.

«Viens no svarīgākajiem Velsas samita lēmumiem bija apņemšanās paaugstināt NATO militārās spējas reaģēt uz iespējamām krīzēm, samazinot karavīru ierašanās laiku krīzes vietā. Mācības «Steadfast Javelin II» Lielvārdē bija lielisks pierādījums šiem politiskajiem lēmumiem, jo, kā zināms, visātrākais veids, kā ienākt kādā krīzes skartā reģionā un izvērst tur reaģēšanas spēkus, ir ar gaisa desantēšanās operāciju, kam seko tehnikas un bruņojuma piegāde,» mācībām veltītajā preses konferencē sacīja Nacionālo bruņoto spēku komandieris ģenerālleitnants Raimonds Graube.

„Steadfast Javelin II”

«Uzbrukums vienai NATO valstij ir uzbrukums tām visām. Un šajās mācībās mēs demonstrējam, ka NATO ir ne tikai spējas, bet arī griba aizstāvēt ikvienu savu dalībvalsti, ja tāda nepieciešamība rastos,» sacīja Apvienoto spēku pavēlniecības štāba Brunsumā komandieris ģenerālis Hanss Lotārs Domrēze. «Mēs esam labi apmācīti un gatavi aizstāvēt dalībvalstu iedzīvotājus un teritoriālo integritāti uz mūžīgiem laikiem. Nav tādas situācijas, kam mēs nevarētu pielāgoties, un NATO ir jāpielāgojas, jo mēs esam redzējuši «zaļo cilvēciņu» aktivitātes. Mēs esam gatavi cīnīties hibrīdkarā, ja tas būtu nepieciešams.»

Ģenerālis H. L. Domrēze izteica pateicību Latvijai par uzņemošās valsts atbalsta sniegšanu, kā arī ASV spēku Eiropā pavēlniecībai un 173. kājnieku bataljonam par iniciatīvu un mācību organizēšanu.

Lai nodrošinātu uzņemošās valsts atbalstu, mācībās tika iesaistītas bruņoto spēku vienības no Nacionālo bruņoto spēku Nodrošinājumu pavēlniecības, Gaisa spēku aviācijas bāzes, Sauszemes spēku kājnieku brigādes un NBS Apvienotā štāba.

 «Steadfast Javelin II» bija NATO organizētas mācības, kuras vienlaikus notika Latvijā, Lietuvā, Igaunijā, Polijā un Vācijā, un tajās kopumā piedalījās 2000 karavīru no deviņām valstīm. Mācību mērķis bija palielināt savietojamību sarežģītu operāciju veikšanā, īpaši sauszemes un gaisa spēku sadarbību gaisa desanta operācijās.

Sagatavojusi Daina Ozoliņa,
AM Preses nodaļas vecākā referente.
Foto — Gatis Dieziņš.

Civilās sadarbības programma palīdz skolām

Taivo Trams

Ādažu vidusskola jauno mācību gadu uzsāka krietni sakoptāka — tās teritoriju nu ietver jauns žogs, kura būvē aktīvi piedalījušies ASV Gaisa spēku Nacionālās gvardes militārie inženieri. Projekts tapis ASV Bruņoto spēku virspavēlniecības Eiropā Civilās sadarbības programmas ietvaros, ko plāno un organizē ASV vēstniecības Latvijā Aizsardzības sadarbības birojs. Kopdarba rezultātu svinīgā atklāšana notika dažas dienas pirms
1. septembra.

Adazu VSK

Skolas teritorijas iežogošanas izmaksas pārsniedza 92 000 ASV dolāru, un projekta izbūvē kopā ar amerikāņu karavīriem strādāja arī Nacionālo bruņoto spēku vīri, bet darbus koordinēja vietējais uzņēmums SIA «Koger Vide». Skolas teritorijas labiekārtošanas projektu 2013. gadā programmai pieteica Ādažu novada pašvaldība.

Darbi pie skolas sākušies 5. augustā, un visā to laikā projekts bijis Ādažu iedzīvotāju uzmanības centrā. Pēc darbu pabeigšanas ar rezultātu ir apmierināti gan skolotāji, gan paš­- valdības pārstāvji. Arī Latvijas un ASV ka- ravīri neslēpj gandarījumu par padarīto un uzsver, ka darbs pie Ādažu vidusskolas devis ne tikai jaunas iemaņas un pieredzi, bet arī palīdzējis izveidot ciešākas un draudzīgākas saites starp abu valstu militārpersonām. Amerikāņiem darbos aizvadītais augusts ļāvis labāk iepazīt arī Latviju un tās cilvēkus. «Pēdējās nedēļas mums bijušas ļoti pozitīvi piepildītas. Izbaudījām šo brīnišķīgo valsti, tostarp arī piedaloties šajā projektā. Mēs nemitīgi meklējam jaunas iespējas sadarboties, un šis ir viens no tādiem projektiem, kas krietni pārsniedz vienkārši darba robežas — tas veicina sadarbību starp valstīm,» atzīst amerikāņu militārie inženieri.

«Kopš 5. augusta darba procesu vēroja visi Ādaži, un šajā laikā par to ir dzirdētas tikai pozitīvas atsauksmes,» projekta prezentācijas pasākumā uzsvēra Ādažu novada domes priekšsēdētājs Māris Sprindžuks. Pateicoties visiem projektā iesaistītajiem par lielo ieguldīto darbu, viņš atzina, ka augustā laika apstākļi karavīrus nav lutinājuši — gandrīz katru dienu lijis lietus. Tomēr darba rezultāts ir skaists un kvalitatīvs, un vislielākais prieks par to noteikti būs mazajiem skolēniem, kuri nāks uz skolu un redzēs sakoptu, drošu vidi.

Par godu projekta noslēgumam skolā tika atklāta piemiņas plāksne. To atklājot, ASV vēstniecības Ekonomikas un politikas nodaļas vadītāja Debora Millere izteica gandarījumu, ka ASV un Latvijas militārie inženieri atkal strādājuši kopā nozīmīgā projektā, kurš nav pirmais un noteikti nebūs pēdējais abu valstu sadarbības projekts. Pabeigtais darbs apliecina to, cik stipra ir abu valstu sadarbība, kā arī Latvijas un ASV pārliecību, ka bērni ir mūsu nākotne. Latvijai un ASV ir izveidojusies ilga sadarbība daudzās pasaules valstīs, tostarp Kosovā, Irākā un Afganistānā, viņa uzsvēra. Pašlaik ASV ir izvietojušas savus spēkus Baltijā, lai vēlreiz apliecinātu gatavību pildīt uzņemtās drošības saistības NATO ietvaros. Notiek nemitīgs mācību process un citas aktivitātes, lai stiprinātu sadarbību un garantētu, ka Baltijas valstis vienmēr būs brīvas un neatkarīgas.

«Latvija bija līdzās ASV, kad tas bija nepieciešams, un ASV būs līdzās Latvijai, ja radīsies tāda nepieciešamība,» uzsvēra D. Millere.

Sadarbība ar amerikāņu karavīriem Ādažu projekta laikā bijusi ļoti cieša un laba, atzīst Nacionālo bruņoto spēku Kaujas atbalsta bataljona komandieris majors Ģirts Savins. «Jau otro gadu mūsu inženieri no Kaujas atbalsta bataljona strādā kopā ar amerikāņu partneriem un piedalās šajos projektos, kas dod
iespēju mūsu Konstrukciju vadam attīstīt savas spējas un trenēties dažādos darbos — gan logu ielikšanā, gan nožogojumu izbūvē un jumtu klāšanā.» Runājot par prasmēm un iemaņām, ko mūsu karavīriem iespējams apgūt šādu sadarbības projektu gaitā, majors Ģ. Savins saka — karavīri, pirmkārt, mācās un pilnveido angļu valodu. Otrkārt, veicamie darbi, kas nav pārāk sarežģīti, vairo un uzlabo sadarbību un saskarsmi starp cilvēkiem.

Jauno žogu ar ļoti pozitīvām emocijām sagaida arī Ādažu vidusskolas pedagogu saime. «Mēs būvdarbus vērojām jau no pašas pirmās dienas un redzējām, cik organizēti un eleganti viņi strādāja, bija patiess prieks to skatīt. Arī rezultāts ir tikpat skaists un elegants — žogs taisns kā novilkta līnija. Un, protams, tam būs liela nozīme bērnu drošībā,» saka Ādažu vidusskolas direktore Dace Dumpe. Tagad, kad projekts noslēdzies, ir nedaudz žēl šķirties no čaklajiem palīgiem, ar kuriem projekta laikā izveidojusies laba saprašanās un sadarbība.

Vienlaikus ar Ādažu vidusskolas projekta noslēgumu sadarbībā ar ASV kara inženieriem tika noslēgti arī Ogres 1. vidusskolas jumta daļas siltināšanas un nomaiņas darbi. Šis projekts izmaksājis vairāk nekā 106 000 ASV dolāru.

Lai garantētu Latvijas brīvības saglabāšanu

Intervija ar ASV pulkvedi Endrū Robertsu (Col. Andrew Roberts)

Līga Lakuča

Foto — no E. Robertsa personiskā arhīva.

Pulkvedis Endrū Robertss ilgu laiku strādāja ar mums kopā diendienā — aktīvi iesaistoties gan Nacionālo bruņoto spēku pasākumos, gan Aizsardzības ministrijas aktivitātēs. Tagad viņš ir noslēdzis savu darbību Latvijā, bet viņa ieguldījums paliek. Tāpat kā viņa viedoklis par to, kādi esam un kāds ir bijis šis laiks kopā ar mums.

James Andrew Roberts

— Latvijā jūs esat strādājis diezgan ilgu laiku. Ko cerējāt ieraudzīt un piedzīvot toreiz, kad ieradāties? Un kā, jūsuprāt, Nacionālie bruņotie spēki, Rīga un Latvija kopumā ir mainījušies?
— Patiešām kopš manas ierašanās Latvijā ir pagājis diezgan daudz laika. Tas bija 2001. gadā, kad Rīga svinēja 800 gadu jubileju. Toreiz es biju lidmašīnas C-130 pilots, kas šeit nogādāja Mičiganas armijas orķestri, kurš piedalījās svētku parādē. Tad pāris gadus man nebija iespējas šeit būt, bet, tā kā es esmu no Mičiganas Nacionālās gvardes un mums ar Latviju ir valsts partnerības programma, Mičigana regulāri sūta savus speciālistus uz Latviju. Šogad Latvijas un Mičiganas partnerības programmai aprit 22 gadi. Vēsturiski mūsu sadarbībā nav bijis daudz pasākumu, kas būtu saistīti ar gaisa spēkiem, un tas ir saprotams, jo Latvijai ir ļoti nelieli gaisa spēki. Man bija iespēja atgriezties Latvijā 2008. gada februārī ar mobilo mācību grupu, un es vadīju pirmo gaisa atbalsta kontrolieru programmas (JTACJoint Terminal Attack Controllers) apmācību. Pēc tam sekoja kādi 14 braucieni uz Latviju, līdz es dabūju darbu ASV vēstniecības Rīgā Aizsardzības sadarbības birojā, un nu jau trīs gadus dzīvoju Latvijā. Pārdomājot šo laiku kopš 2001. gada, jāatzīst, ka Latvija un it īpaši tās Nacionālie bruņotie spēki ir pieredzējuši diezgan lielas pārmaiņas. 2001. gadā bija laba ekonomikas attīstība, 2004. gadā Latvija kļuva par NATO dalībvalsti, tad sekoja jūsu karaspēka piedalīšanās miera uzturēšanas operācijās Irākā un Afganistānā, 2009. gada ekonomiskā krīze, kam bija milzīga ietekme uz valsts militāro spēju nodrošināšanu. Visi šie notikumi norisinājās laikā, kamēr es biju šeit.

— Gandrīz esat kļuvis par latvieti…
— Pēdējo 13 gadu laikā patiešām esmu bijis saistīts ar Latviju un tās kultūru; šis darbs man ir devis iespēju izveidot ļoti ciešas attiecības ar man pazīstamajiem latviešiem. Šo daudzo gadu laikā esam kļuvuši par lieliskiem draugiem — viņi ir viesojušies manā mājā Mičiganā, kad mēs organizējām latviešu karavīru apmācību, un es esmu bijis viņu mājās. Kopīgi esam darbojušies dažādos diezgan saspringtos projektos, esmu piedalījies viņu bērnu kristībās, un mēs kopā esam apmeklējuši mūsu kritušo karavīru bēres. Par to, kādas bija cerības, šeit pirmo reizi nonākot… Tāpat kā lielākajai daļai cilvēku, jo īpaši 2001. gadā, man nebija ne jausmas, ko sagaidīt. Mana vecuma amerikānim, kad es mācījos skolā, Latvija neeksistēja, kartē bija redzama tikai tā lielā sarkanā valsts — PSRS.

Tagad gan es pazīstu Latviju un savu nokļūšanu šeit uzskatu par pārsteidzošu pieredzi! Manuprāt, valsts nelielā platība dod tai iespēju veikt tādas izmaiņas, kas nebūtu īstenojamas lielākā teritorijā. Iespējams, tieši tas mani ir motivējis, it īpaši tos septiņus gadus, kad biju iesaistīts JTAC programmā. Arī šo pēdējo trīs darba gadu laikā bija daudzas programmas, piemēram, apvienotā uguns atbalsta priekšējo novērotāju (JFO — Joint Fire Observers) apmācība, Mičiganas un Latvijas kopīgā iesaiste apmācības misijā Libērijā, kuru mēs sākām manā laikā, bezpilota lidmašīnu (UAV) izvietošana, taktisko bezpilota lidmašīnu skrejceļš, kas nesen tika atklāts Ādažu bāzē, A-10 lidmašīnu izmantošana starptautisko militāro mācību «Saber Strike» atbalstam.

— Kā saskatāt savu lomu Latvijas un Nacionālo bruņoto spēku pilnveidošanā saistībā ar gaisa atbalsta kontrolieru apmācību un pārējiem projektiem?
— Viss sākās ar gaisa atbalsta kontrolieriem. Tā bija pirmā programma, un šobrīd tas ir galvenais iemesls, kāpēc cilvēki mani pazīst un atceras. Savā ziņā šis projekts radās no prasībām, kādas bija noteiktas operacionālās sadarbības padomnieku grupām (OMLT) Afganistānā. Laikā, kad radās ideja par gaisa atbalsta kontrolieru apmācību, bija daži skeptiķi, kas šaubījās par šīs idejas lietderību. Kāpēc organizēt gaisa atbalsta kontrolieru apmācību, ja jums nav tuvā gaisa atbalsta (CAS) lidmašīnu? Līdz šim nevienai valstij pasaulē, kurai nav šo lidmašīnu, nebija savu gaisa atbalsta kontrolieru — kāpēc gan lai tie būtu Latvijai? Tas, kas bija sava veida atrunāšanās misijas laikā Afganistānā, kļuva par nepieciešamību, kad mums patiešām bija jādomā par Latvijas faktisko aizsardzību. Kad jūs runājat par visu šo projektu, jo īpaši JTAC, panākumiem, es teiktu, ka patiesi jūtos gandarīts par šo Latvijas aizsardzības spēju attīstību, it sevišķi, ja vērtē pašreizējo situāciju Ukrainā un diskusijas par Latvijas aizsardzību. JTAC ir labs faktisko Latvijas aizsardzības spēju piemērs. JTAC var iesaistīt lielākā NATO spēku struktūrā, gan divpusēji ar ASV, gan ar NATO. Jums var nebūt F-16 reaktīvo iznīcinātāju vai A-10 lidmašīnu, bet jums tagad ir apmācīti cilvēki, kas zina, kā tās pareizi izmantot. Tātad jums ir cilvēki, kas ir apmācīti aizstāvēt savu valsti, izmantojot modernākās ieroču sistēmas, kas ir īpaši izstrādātas, lai novērstu pastāvošos draudus. Līdzīga situācija ir ar apvienotā uguns atbalsta priekšējiem novērotājiem — ir labi, ja valstij šādas spējas ir, bet kāpēc šīs spējas būtu nepieciešamas Latvijai? Tās ir faktiskās kaujas spējas valsts aizsardzībai. Īstie cilvēki ar atbilstošu apmācību spēj pretoties īpašam apdraudējumam. Ir daudz spēju, ar kurām mēs varētu strādāt tālāk, — dažādas lietas, kurās iespējama sadarbība militārajā jomā, bet es patiešām esmu centies koncentrēties uz to, kas tieši skar valsts aizsardzību. Un apvienotā uguns atbalsta priekšējie novērotāji tagad pakārtoti apmāca arvien vairāk cilvēku, jo šobrīd jums jāpanāk «apvienotās uguns» domāšana savos bruņotajos spēkos, jo īpaši vadošajā sastāvā — rotas komandieru, bataljona, brigādes un Zemessardzes līmenī, lai izveidotu tādus lēmumu pieņēmējus, kuri spēj atbildēt uz jautājumu «Kā es varu pareizi izmantot šīs spējas?» Un tā ir daļa no jūsu saistībām — jūs apmācāt JTAC vai JFO speciālistu, un tālāk jums ir jāspēj organizēt arī attiecīgus militārus vingrinājumus. Pirms četriem gadiem «Saber Strike» mācībās bija tikai divi ASV Gaisa spēku cilvēki — es un galvenais virsseržants Vanpeits, kurš atlidoja uz šejieni, lai palīdzētu dažiem pirmajiem JTAC speciālistiem, rācijā imitējot pilotus, jo lidmašīnas šajās mācībās nebija. Nākamajā vasarā, mēs spējām nodrošināt, ka A-10 lidmašīnas no Mičiganas piedalās «Saber Strike» mācībās un veic tuvā gaisa atbalsta misijas. Lai gan tas ir armijas vingrinājums, tieši A-10 lidmašīnu klātbūtne tagad dod iespēju latviešu karavīriem rotas līmenī iet un karot tā, kā viņiem varētu būt jācīnās situācijā pie reāla Latvijas apdraudējuma. Papildus tam šogad mēs mācībās izmantojām arī bezpilota lidmašīnas (UAV).

Reālu draudu situācijā nebūs vairs laika idejām, dokumentu sagatavošanai, zīmogiem un parakstiem; jums būs jāspēj nodrošināt reāllaika valsts aizsardzību, tāpēc jums jau tagad ir jāveic visu līmeņu personāla, t. sk. vadības, apmācība. Tātad, lai arī šobrīd Latvijai nav savu F-16 reaktīvo iznīcinātāju, bezpilota lidmašīnu un haubiču; tai ir speciālisti, kuri ir apmācīti darboties ar šīm sistēmām. Būtiski ir panākt, ka Latvijas karavīru apgūtās aizsardzības spējas sniegtu tiem pieeju dažādām augstas klases bruņojuma sistēmām. Un tas, ka Latvija ir daļa no NATO, ļauj to darīt. Jūsu nelielā valsts tagad var saņemt B-1 bumbvedēju atbalstu, var iegūt satelītu attēlus, pieprasīt lielo bezpilota lidmašīnu vai attālināti vadāmo lidaparātu (RPA — Remotely Piloted Aircraft) sistēmu atbalstu: šobrīd Latvija spēj savus bruņotos spēkus atbilstoši savienot ar vismodernākajām ieroču sistēmām pasaulē.

— Vai, jūsuprāt, Latvijas karavīri bija gatavi šādiem izaicinājumiem? Jūs jau iepriekš sacījāt, ka kājnieku sagatavošana sarežģītības līmenī nav salīdzināma ar šīm lietām. 

— Uzskatu, ka šeit šādiem projektiem bija auglīga augsne, ņemot vērā NBS pieredzi misijās Irākā un Afganistānā. Starp citu, viens no mūsu sākotnējiem gaisa atbalsta kontrolieriem, vēl būdams atlases procesā, pieminēja gadījumu, kad latviešu karavīri Irākā, kuri bija izvietoti kopā ar Polijas divīziju, reiz nokļuvuši apšaudē, un viņš, gulēdams grāvī, esot redzējis lidojam dažus triecienhelikopterus, un nodomājis — ja vien man būtu iespējas sazināties ar šo helikopteru, es varētu pateikt, kur atrodas ienaidnieks, un šī situācija būtu atrisināta.

Mācības „Namejs 2014”

Vēlāk, kad bija dzirdējis, ka mēs esam Ādažos, lai organizētu tieši šādu prasmju apmācību, viņš ieradās bāzē, lai tiktos ar mums. Viņš vēlējās mums izstāstīt savu pieredzi un apgūt iemaņas, kā sazināties ar lidaparātu, lai iegūtās zināšanas varētu izmantot kaujaslaukā. No mana stāstījuma ir redzams, ka izdodas atrast puišus, kuri saprot šo principu. Tāpēc es uzskatu, ka kaprāļa, seržanta, leitnanta, kapteiņa, pat majora līmenī jums ir šim uzdevumam nepieciešamie īstie cilvēki, bet izaicinājums ir pulkvežleitnantu un pulk­- vežu līmenī, jo tad, kad viņi bija leitnanti, bruņotajiem spēkiem šādu spēju nebija. Diemžēl šī problēma pastāv arī daļā no NBS vadības personāla, jo šīs ir pavisam jaunas spējas. Taču, tāpat kā citas lietas, arī tas ir labojams. Tas tikai prasa laiku, tāpēc ir jābūt attiecīgai stratēģijai un plānam, kā šo trūkumu novērst un panākt, lai šie vīri spētu ātri domāt. Saprotiet, domāšanas ātrums F-16 reaktīvajā iznīcinātājā ir atšķirīgs no kājnieku domāšanas ātruma. Ja tu esi gaisa atbalsta kontrolieris, tev ir jāspēj kontrolēt gaisā četrus F-16 reaktīvos iznīcinātājus, jāsaprot, ka īsā laika sprīdī notiek ļoti daudzas lietas. Taču gaisa spēku operāciju plānošana aizņem daudz ilgāku laiku, jo, piemēram, jau trīs dienas pirms operācijas jums ir jāizdomā, no kuras vietas jūs nodrošināsiet savas operācijas atbalstu; šādus jautājumus nav iespējams ātri atrisināt. Tātad operācijas plānošanas fāzē jums ir šīs 72 stundas, lai izdomātu, jūsuprāt, labāko risinājumu, jo pašas operācijas laikā jums ir jāspēj domāt ar skaņas ātrumu. Jums ir jādomā ātri! Atbildot uz jūsu jautājumu, varu teikt — Latvijas NBS ir lielisks personāls, jums ir izcilas personības, un Latvijai ir pamats lepoties ar saviem speciālistiem. Vai jūs zināt, ka Latvija ir pirmā valsts ar sertificētu gaisa atbalsta kontrolieru programmu, kurai nav savu lidmašīnu! Un pirmā valsts, kurai būs sertificēta apvienotā uguns atbalsta priekšējo novērotāju programma, kurai nav artilērijas! Un to visu var panākt ar atbilstošu plānošanu, lielu atbalstu no Mičiganas Nacionālās gvardes, ar mūsu iepriekšējās pārbaudes kursiem un mūsu mobilajām mācību grupām. Mēs konsekventi esam veikuši kvalitātes kontroli, no 40 latviešiem tika atlasīti divdesmit, kas tika nosūtīti uz šiem kursiem. Šāda politika ir ļāvusi sasniegt tādu panākumu līmeni, kas, manuprāt, nav šobrīd nekur citur sastopams. Un viņu parādītā motivācija un spējas ir pārsteidzošas! Kopš apvienotā uguns atbalsta priekšējo novērotāju programmas izveides kopumā ir organizētas 212 kursu nodarbības. Un tikai piecos kursos apmācības programmu ir absolvējuši visi 24 kursanti (mācību kursā tiek uzņemti 24 klausītāji)! Latvieši to izdarīja! Un tas bija vienīgais kurss, kas pilnībā sastāvēja no ārvalstu studentiem. Tikai 60% amerikāņu bija spējīgi beigt šo mācību kursu. Šāds teicams rezultāts tika panākts ar saskaņotu plānošanu, lai izvēlētos īstos cilvēkus, tad trīs mēnešus organizējot viņiem nepieciešamo angļu valodas apmācību un visbeidzot pirms kursa dodot viņiem iespēju sadarboties ar dažiem draudzīgiem Mičiganas puišiem, kas sniedza nepieciešamo palīdzību.

— Kā jūs redzat Mičiganas un Latvijas sadarbību nākotnē?
— Mēs sākām no pašiem pamatiem, bet tagad ir sasniegts līmenis, kad mums vairs nevajag palīdzēt apmācīt jūsu instruktorus — tagad jums šim nolūkam ir lieliska skola. Ar to vēlos sacīt, ka mums vairs nav jāpalīdz latviešiem apmācīt vada vai rotas līmeņa kājnieki; visi pamatdarbi ir padarīti. Tāpēc ir jādomā tālāk, kas būtu tās lietas, ko varam jums sniegt, kas dotu jums iespēju būt labāk sagatavotiem savas valsts aizsardzībai; kaut kas tāds, ko jūs paši šobrīd vēl nespējat paveikt. Un viena no šīm lietām ir saistībā  ar bezpilota lidmašīnām (UAV) vai attālināti vadāmajiem lid­aparātiem (RPA). Pirms pusgada es būtu teicis, ka par to jums būs jādomā kaut kad nākotnē, bet tagad tas jau notiek… Un atkal — jūs neplānojat iegādāties bezpilota lidmašīnu MQ-1, bet jums ir jāzina, kā ar to darboties. Turklāt arī jums ir ko piedāvāt koalīcijas spēkiem — jūsu valdība ir devusi atļauju Latvijā veikt ne-pieciešamos treniņus, un pasaulē nav daudz valstu, kas rīkotos līdzīgi. Mūsu bezpilota lidmašīnu izvietošana šeit, lai veiktu treniņlidojumus Latvijā, ir lielisks šādas sadarbības piemērs. Tieši Latvijā mēs neilgā laikā izveidojām šo lidmašīnu skrejceļu, ieguvām lidojumiem nepieciešamo gaisa telpu un dabū­- jām frekvences. Un, manuprāt, tieši jūsu valsts lielums un pašreizējā politiskā motivācija ļauj jums piedāvāt ASV un NATO dažādu jomu specializāciju. Bet ir svarīgi panākt, lai jūsu piedāvātā joma būtu tieši sasaistīta ar Latvijas aizsardzību. Šajā kontekstā visi šie projekti ir svarīgi. Tās visas ir pārsteidzošas lietas, ko Latvija jau šobrīd spēj izdarīt!

— Vai šajā laikā, kopš esat Latvijā, jūs jūtat kādas pārmaiņas arī pats sevī?
— Es nedomāju, ka būtu mainījies kā cilvēks, lai gan perspektīva, iespējams, nedaudz ir mainījusies. Manuprāt, darbs šeit, Latvijā, man ir kļuvis tuvāks sirdij, man šobrīd tā nozīmīgums rūp daudz vairāk nekā toreiz, kad šeit ierados. Turklāt viena lieta ir iemācīties, kā strādāt ar latviešiem, jo viņiem ir atšķirīga domāšana.

— Kāda ir šī atšķirība?
— Amerikāņu un latviešu domāšana tiešām atšķiras. Ņemsim, piemēram, mani — es esmu cilvēks, kas dara savu lietu, un tad ir šīs citas personas, ar kurām man kopā ir jāstrādā. Mēs, amerikāņi, uzskatām, ka spējam glābt pasauli, ka mēs to padarīsim labāku. Amerikāņi turpinās šīs lietas darīt pat tad, ja reizēm darīs kaut ko nepareizi. Mēs rīkosimies, un mēs to darīsim tiešām ātri. Latvieši ir daudz lēnāki un nākotni neredz tik optimistisku. Tāpēc dažreiz tieši šajā ziņā ir jāpanāk līdzsvars. Citādi latvieši skatīsies un domās, ka tā ir atkal kārtējā ideja; savukārt amerikānis nodomās, ka latvietis vienkārši nevēlas to pat izmēģināt. Protams, viss ir atkarīgs no cilvēka spējas sadarboties. Lielisks paraugs ir ģenerālleitnants Raimonds Graube, pulkvedis Ilmārs Lejiņš, majors Edmunds Svenčs — viņi saprot, kā līdzsvarot pozitīvo tēlu un manis nosprausto mērķi, kas, manuprāt, ir īstenojams, salīdzinot ar tiem darbiem, kas būtu jāveic, lai šo ideju «izsistu» cauri jūsu sistēmai. Latvijā daudz lielāka nozīme ir personībai jeb tam, kas ir šis cilvēks, kurš kaut ko mēģina panākt, un šejienes sistēma nav tik atkarīga no politikas vai procedūrām. Šeit nav nepieciešams meklēt attie­- cīgās instrukcijas, īsto veidlapu un to aizpildīt, bet ir jāzina, kā piezvanīt pareizajam cilvēkam. Amerikā tas notiek citādāk. Lai to apgūtu, šeit ir jāpavada zināms laiks. Tas ir līdzī­gi tam, kā iekļūt vadības un kontroles sistēmā, izmantojot mobilo telefonu. Līdzko jūs to saprotat, jūs patiešām spējat kaut ko paveikt.

— Cik ilgs laiks jums pagāja kopš ierašanās Rīgā, lai saprastu, kā šī sistēma darbojas? 

— Kā jau teicu, es Latvijā ierados 2008. gadā ar mobilo mācību grupu, un man bija nepieciešams apmēram pusotrs gads. Man šajā ziņā paveicās, jo bija izdevība satikt «pareizos» latviešus, un daži no viņiem patiešām saprata, ko es cenšos izdarīt. Pēc tam es sāku apdomāt, kā man tālāk rīkoties, ja patiešām vēlos, lai kaut kas no manām iecerēm tiktu īstenots. Varbūt man nevajag rīkoties tik konfrontējoši, kā es biju pieradis lietas darīt iepriekš. Tajā laikā mēs bijām iesaistīti misijā Afganistānā un mums bija, ja tā var izteikties, palicis «pēdējais šāviņš», lai sakārtotu šos jautājumus. Starp citu, dažādu valstu militārpersonām ir sava «ziloņu kapsēta» — vieta, kur tiek apglabātas labās, bet nerealizētās idejas. Nezinu, kāpēc tā notiek, bet diemžēl tā tas notiek, turklāt samērā bieži. Tāpēc arī gaisa atbalsta kontrolieru iniciatīva nebija atliekama, jo mums toreiz bija vajadzīgais laiks, lai noorganizētu šo apmācību. Tas, ko mēs paveicām no 2008. līdz 2011. gadam ar gaisa atbalsta kontrolieru programmu, šodien vairs nebūtu iespējams, jo šobrīd Amerikā ir citi apstākļi. Es šaubos, ka tagad mēs būtu gatavi finansēt vai attīstīt kaut ko līdzīgu. Jautājuma steidzamība man toreiz lika strādāt ļoti agresīvi, iespējams, ne tajā labākajā veidā, kā būtu vajadzējis optimizēt amerikāņu un latviešu sadarbību. Kopš tās reizes, lai panāktu rezultātu, esmu iemācījies sabalansēt savu amerikāņa raksturu ar tiem latviešiem, ar kuriem man ir kopā jāstrādā.

— Kas, jūsuprāt, nosaka atšķirības domāšanā, piemēram, amerikāņiem, latviešiem vai cilvēkiem Baltijas valstīs kopumā? 

— Valsts ģeogrāfiskajam izvietojumam ir liela nozīme, un attālums ir ģeogrāfijas sastāvdaļa, tāpēc acīmredzot jūsu ģeogrāfija ir atšķirīga gan telpas, gan vietas ziņā. Tieši šo aspektu mēs, amerikāņi, esam centušies uzsvērt, kad ierodamies šeit. Proti, ārējs apdraudējums Latvijai pavisam ātri var kļūt par apdraudējumu galvaspilsētai, jo, lai nokļūtu no valsts robežas līdz Rīgai, nevajag daudz laika. Pat tad, ja «mazie zaļie vīriņi» brauktu ar velosipēdiem — tas būtu vien divu dienu brauciens, vai ne? Amerikāņi savukārt dzīvo telpā, kur vajadzīga nedēļa, lai šķērsotu okeānu, un tad vēl mēnesis, lai šķērsotu visu valsti. Tāpēc perspektīva draudu novērtējumā, raugoties no amerikāņu viedokļa, ir ļoti atšķirīga. Uzskatu, ka šī apstākļa dēļ mums ir arī sarežģītāk izprast jūsu draudu līmeni, grūtāk iejusties Latvijas sabiedrības bažās, jo drošības situācija te var mainīties pa stundām, nevis dienām. Un amerikānim ir grūti to saprast. Es bieži no amerikāņu puses dzirdu šādus vārdus: «Kāpēc gan latvieši nevar vienkārši tā izdarīt?» Un tad es atbildu — bet viņu armijā ir ap 5000 karavīru… ASV armijas bāzēs ir vairāk cilvēku, kuru vienīgais uzdevums ir nomainīt ūdeni gāzētā ūdens automātā, nekā Latvijā bruņotajos spēkos kopumā!

Es saprotu, ka jūsu iespējas ir stipri ierobežotas. Pat ja Latvija varētu nodrošināt, ka visi jūsu karavīri būtu apmācīti līdzīgi kā ASV jūras kājnieki un ikvienam no viņiem būtu vislabākais ekipējums, jūs joprojām būsiet ierobežoti valsts izmēra dēļ. Tāpēc Latvijas dalība NATO ir vienīgais veids, kā nodrošināt Latvijas aizsardzību pret pašreizējiem draudiem.

— Kādi svarīgi pasākumi, jūsuprāt, šobrīd un tuvākajos gados būtu jāveic Latvijas Nacionālajiem bruņotajiem spēkiem? Vai būtu nepieciešamas kādas izmaiņas, piemēram, NBS struktūrā?

— Viskritiskākais uzdevums, manuprāt, ir palielināt jūsu kopējās aizsardzības spējas. Es uzskatu, ka Latvijai ir labs plāns virzībai uz priekšu, arī jūsu prioritātes ir diezgan labi noteiktas, bet svarīgi ir panākt, lai ikviena aizsardzības sistēmā strādājošā ikdienas darbs kļūtu svarīgs, ne tikai attiecībā uz mehanizācijas vai īpašu ieroču sistēmas iepirkumu, vai arī pamata spēku struktūru. Lai visa jūsu aizsardzības sistēma, no Aizsardzības ministrijas vadības līdz pat jauno rekrūšu apmācībai Zemessardzē izprastu, ka visam, ko jūs darāt un kas jums jādara, ir viens mērķis — tādu spēju attīstība, kas var nodrošināt Latvijas aizsardzību. Jums vairs nav laika atļauties pārmērības, jums nav vajadzīgas lidmašīnas, kravas automašīnas, kuģi, kā arī cilvēki, kuriem faktiski nav tiešas ietekmes uz valsts aizsardzību, lietas, kas nav tieši sasaistāmas ar spēju iekļauties koalīcijā un to, kā jūs karosiet. Jo tieši šīs spējas būs izšķirošās, lai garantētu Latvijas brīvības saglabāšanu. Piemēram, jūsu darbs ir šis raksts žurnālā, un arī jums kā Aizsardzības ministrijas iestādes darbiniecei ir jāatceras par nepieciešamību ar katru publikāciju panākt kādu taustāmu rezultātu, lai jūs varētu teikt, ka, pateicoties tam, ko es šodien paveicu, Latvija ir kļuvusi labāk aizsargāta. Jums ir jāpanāk, ka šī doma kļūst par galveno, kas nodarbina ikvienu Latvijas aizsardzības sistēmā. Jo, lai cik lieliska būtu Latvija un lai kā arī es to mīlētu — turklāt man te ir lieliski draugi un ir izdevies paveikt apbrīnojamas lietas —, jūsu aizsardzības sistēmā joprojām ir ļoti daudz vienaldzīgu cilvēku, kas nāk uz darbu, lai neko nedarītu. Viņi ir gatavi jums desmit minūtes stāstīt, kāpēc viņiem nav iespējams paveikt piecu minūšu darbu. Viņi izmanto visdažādākos attaisnojumus doto uzdevumu neizpildīšanā, piemēram, darbā ar dokumentiem utt. Ir cilvēki, kas skatās pulkstenī, lai pārliecinātos, cik ilgs laiks vēl atlicis līdz pensionēšanai… Jūs vairs nevarat atļauties algot šādus cilvēkus! Tāpēc, manuprāt, jums turpmāk ir ļoti kritiski jāizvērtē, lai ikviena nākotnē plānojamā lieta būtu tieši saistāma ar Latvijas aizsardzību.

— Ko šajā kontekstā jūs novēlētu latviešiem?
— Spēt sakoncentrēties! Mēģiniet rast atbildes uz jautājumu: «Ko mēs darīsim šodien, lai Latvija būtu labāk aizsargāta?» Lai ikviens, sākot ar Aizsardzības ministriju un Nacionālajiem bruņotajiem spēkiem, beidzot ar Jaunsardzi, ieskaitot arī Aizsardzības ministrijas pakļautībā un pārraudzībā esošās iestādes, spētu atbildēt: «Ko es daru, lai nodrošinātu Latvijas aizsardzību?» Ja jums būtu miljons karavīru liela armija kā Amerikā un jūsu iespējamie draudi atrastos divus tūkstošus jūdžu attālumā, tad jūs patiešām varētu atļauties maršējošus orķestrus un jātnieku vienības parādēm, bet Latvijas apstākļos ir nepieciešams, lai visi darbotos vienā komandā ar kopēju mērķi. Diemžēl to panākt nebūs viegli. Man šeit ir nācies būt situācijās, kad esmu novērojis izteiktu bezdarbību, vai arī sajust, ka kāda no jūsu bruņoto spēku struktūrvienībām nu nekādi nav saistāma ar valsts faktisko aizsardzības plānu; tās darbinieki ir tik ērti iekārtojušies, ka var atļauties sacīt ko šādu: «Es neesmu saņēmis pavēli, tāpēc, manuprāt, es varu neko nedarīt.» Šāda attieksme ir jāmaina! Ja jūs neesat saņēmis pavēli, jums tā ir jāpieprasa! Netērējiet dienu, mēģinot saprast, kāpēc jūs nevarat kaut ko izdarīt, izdomājiet, kā to izdarīt — tas ir jūsu uzde­- vums! Ikvienam ir jāsaprot, ka tas ir vajadzīgs Latvijai. Atcerieties, ka viss negrozās tikai ap jūsu karjeru un jūsu pensiju! Es uzskatu, ja reiz esat zvērējis, ka esat gatavs mirt par savu valsti, ejiet uz darbu un centieties kārtīgi pildīt savus pienākumus.

— Jūs esat patriotiskāks par dažiem latviešiem!
— Es kļūstu emocionāls, jo šīs lietas te redzu visu laiku! Es tikai vēlos, lai tās izzustu no jūsu sistēmas. Ja manos spēkos būtu atbrīvoties no šiem simt puišiem, kas neko nedara, un es varētu paņemt ietaupīto naudu, lai vismaz paaugstinātu atalgojumu simt motivētiem puišiem, kas dara apbrīnojamas lietas, vai arī rekrutēt simt citus patriotiskus latviešus, kuri nudien vēlas paveikt savai valstij šobrīd neatliekamos darbus un tiešām spētu cīnīties un aizstāvēt Latviju, tad jūs izdarītu vēl brīnumainākas lietas par tām, ko apspriedām šajā sarunā.

Starptautiskajās mācībās Latvijas zemessargi pilnveido militārās prasmes

Džoanna Eglīte

Foto — Gatis Dieziņš.

«Apzinoties Ukrainas kontekstu, ir būtiski, ka jūs trenējat tiešās militārās prasmes,» uzrunā mācību «Winds of Change» dalībniekiem zemessargiem Gaisa spēku aviācijas bāzē «Lielvārde» teica Nacionālo bruņoto spēku (NBS)
komandieris ģenerālleitnants Raimonds Graube. Infrastruktūras objektu
aizsardzība, kontrolposteņu izveide, konvoju un eskortu organizēšana — šādas iemaņas mācību laikā no 21. līdz 31. augustam apguva Latvijas
zemessargi sadarbībā ar ASV Mičiganas Nacionālās gvardes Militārās policijas rotas karavīriem. 

Pēc oficiālām uzrunām ministrs neformālā sarunā pauda savu atbalstu Latvijas un Amerikas karavīriem.
Pēc oficiālām uzrunām ministrs neformālā sarunā pauda savu atbalstu Latvijas un Amerikas karavīriem.

Lai izrādītu cieņu un atbalstu mācību dalībniekiem, preses dienā, 24. augustā, Lielvārdē bija ieradušies arī aizsardzības ministrs Raimonds Vējonis, ASV vēstnieka Latvijā vietnieka pienākumu izpildītājs Tomass Ričardsons, kā arī vairākas citas augstas Latvijas un ASV militārpersonas.

Desmit dienas augusta nogalē Alūksnē, Lielvārdē un Liepājā risinājās Mičiganas Nacionālās gvardes un Nacionālo bruņoto spēku mācības «Winds of Change», kurās piedalījās 100 Latvijas zemessargi no Zemessardzes (ZS) 44. kājnieku bataljona, 45. nodrošinājuma bataljona un 55. kājnieku bataljona, kā arī Militārās policijas karavīri. Amerikas pusi pārstāvēja 100 karavīri no Mičiganas Nacionālās gvardes 46. Militārās policijas rotas.

Mācību laikā provocē ar neparedzētām situācijām
 «Plānojot mācību saturu, sadarbojāmies ar Latvijas Nacionālajiem bruņotajiem spēkiem un Latvijas Zemessardzes vadību, izvērtējot šī brīža aktualitāti un vajadzības,» skaidro kapteinis Keršens Braiss, Mičiganas Nacionālās gvardes 46. Militārās policijas rotas komandieris, kas ir viens no mācību organizatoriem. Mācību ietvaros tika modelētas reālas situācijas, piemēram, Lielvārdē — avarējuša helikoptera teritorijas norobežošana un apsardze. Situācijas apgūšana «Winds of Change» dalībniekiem notika 48 stundu laikā, uzsākot mācības ar teorētisko daļu telpās, pēc tam sekoja «notikuma» vietas kopīga iepazīšana, uzdevumu sadale un koordinācijas izstrāde. Mācību noslēgumā praksē tika izspēlēta modelēta helikoptera avārija. Lai trenētu dalībnieku reakcijas spējas, līdztekus kopīgi apspriestajam mācību sižetam praktiskās situācijas izspēles laikā mācību instruktori lika dalībniekiem risināt arī neparedzētas situācijas, piemēram, rīcību ķīlnieku sagūstīšanas gadījumā vai fotogrāfam «iemaldoties» norobežotajā teritorijā. Majors Ingus Manfelds, ZS 55. kājnieku bataljona komandieris, paskaidroja, ka šādas situācijas apgūtas dažādu mācību laikā, bet ir būtiski, ka specifiskās prasmes un iemaņas karavīri spēj izmantot negaidītās situācijās.

«Winds of Change» mācībās tika lietota gan latviešu, gan angļu valoda, un paši dalībnieki atzina, ka tas nav traucējis izveidot labu sadarbību, kopīgi risinot dažādas militāras situācijas.

windsofchange_059

Stipri un prasmīgi, bet treniņi noder
Mācību dalībnieki gan no Latvijas, gan Amerikas pauda pārliecību par līdzvērtīgu abu valstu karavīru iepriekšējo sagatavotību, kā arī prasmju, iemaņu un izturības spēju atbilstību. Abu valstu karavīrus kā vienlīdz labi sagatavotus vērtēja arī šo mācību organizētāji. «Kopīgā darbošanās daudz iemāca, jo mēs pamanām atšķirības, runājam par tām, izmēģinām variantus, un tas mūs visus stiprina un bagātina,» Lielvārdes posma apmācību noslēgumā atzina Aleksandrs Orlovs, ZS 55. kājnieku bataljona zemessargs. Viņa vērtējumam piebiedrojās uzrunātie zemessargi, uzsverot, ka pēc dažādu uzdevumu izpildes, analizējot savu un biedru rīcību, var rast atšķirīgus, bieži vien labākus risinājumus.

Mācību noslēgumā sarunā ar amerikāņu kolēģiem Latvijas zemessargi izteica vēlmi biežāk trenēt praktiskās iemaņas, novērtējot to lietderīgumu. Līdzīgu vēlējumu izteica arī viens no mācību organizētājiem pulkvedis Stefens Porters, Mičiganas Nacionālās gvardes 177. Militārās policijas brigādes komandieris. «Sadarbība ar Latviju jau ir kļuvusi pastāvīga, tomēr mūsu apmācības programmām joprojām ir izaugsmes iespējas. Mūsu rīcībā ir daudz zināšanu un iemaņu, kas abpusēji var būt noderīgas un apgūstamas.»

windsofchange_038

Kopš 1993. gada Mičigana un Latvija sadarbojušās daudzos militāros projektos un mācībās, to skaitā ikgadējās mācībās «Saber Strike» un «Northern Strike». Ar Mičiganas Nacionālās gvardes atbalstu bruņotajos spēkos veicinātas arī gaisa atbalsta kontrolieru un apvienotā uguns atbalsta novērotāju iemaņas.

Karavīrs — augstākais tautas gribas apliecinājums valsts aizsardzībai
Mičiganas Nacionālās gvardes 46. Militārās policijas rotas karavīri Latvijā uz mācībām bija ieradušies pirmo reizi. «Līdz šim mūsu mācības norisinājās dažādos Amerikas štatos,» teica rotas seržants Džošs Soe. «Šī ir pirmā reize, kad devāmies ārpus Amerikas.» Tāpat kā Latvijas Zemessardzē, arī Militārajā policijā ASV dalība ir brīvprātīga, un iemesli, kādēļ cilvēki iesaistās militārajās organizācijās, gan Latvijā, gan ASV ir līdzīgi. Viena no nedaudzajām sievietēm amerikāņu rotā Šēlona Labute skaidroja savu dalību ar patriotiskām jūtām, Džošs Soe ar ģimenes tradīciju vairākās paaudzēs, savukārt Asīms Romero atzina, ka viņam tas ir piedzīvojums.

windsofchange_014-1

«Karavīrs ir augstākais tautas gribas apliecinājums sargāt savu valsti,» mācību dalībniekiem savā uzrunā teica NBS komandieris. «Traģiski, ja mums nebūtu šādu cilvēku.»

Izsakot pateicību Latvijas karavīriem par iesaistīšanos Zemessardzē, aizsardzības ministrs Raimonds Vējonis novērtēja gan Latvijas, gan ASV karavīru gatavību ziedot savu brīvo laiku un citas intereses, lai piedalītos gan «Winds of Change» mācībās, gan citās mazāka mēroga un ikdienas aktivitātēs. «Jūs esat tie, kuri kopš pirmās dienas darījuši savu darbu, lai aizsargātu Latvijas neatkarību! Paldies par to!»

«Winds of Change» mācību organizēšanu Latvijā atbalstīja ZS 35. un 19. nodrošinājuma bataljons, ZS 54. inženiertehniskais bataljons, kā arī Nodrošinājuma pavēlniecības Pārvietošanas koordinācijas centrs un 1. un 2. reģionālais nodrošinājuma centrs, Mācību vadības pavēlniecības Kājnieku skola un Gaisa spēku aviācijas bāze.

«Kurbads 2014» — dienesti trenējas apkarot teroristus

Taivo Trams

Foto — Gatis Dieziņš.

5. septembris noteikti palicis atmiņā daudziem Rīgas apmeklētājiem, īpaši tiem, kas todien devās uz Pārdaugavu un varbūt pat bija iecerējuši apmeklēt nesen atklāto Latvijas Nacionālās bibliotēkas ēku. Šajā dienā ēka bija slēgta,
ap to pulcējās liels daudzums dažādu dienestu pārstāvju ar speciālo aprīkojumu, transportu un dienesta suņiem, bet virs bibliotēkas lidinājās helikopters. Citiem vārdiem — notika iepriekš plānotas pretterorisma mācības «Kurbads 2014», kuru laikā atbildīgie dienesti trenējās veikt savstarpēji koordinētas darbības, lai novērstu teroristu uzbrukumu
sauszemes objektam. Šajā gadījumā — Nacionālajai bibliotēkai.

Kurbads 2014 Kurbads 2014

Nacionālo bibliotēku «ieņem teroristi»
Mācību norisi organizēja un koordinēja Drošības policijas Pretterorisma centrs (DP PTC), kas ir vadošā iestāde šajā jomā. Pretterorisma mācību norisē viena no būtiskākajām lomām bija arī Nacionālo bruņoto spēku (NBS) vienībām, kas jau daudzus gadus ir profesionāli sadarbības partneri terorisma draudu apkarošanā.

DP PTC terorisma draudu gadījumā koordinē visu valsts un pašvaldības iestāžu darbību. Ikdienā centra darbība lielākoties ir saistīta ar informācijas apkopošanu un analīzi, izvērtējot iespējamos apdraudējumus, kā arī citu iestāžu zināšanu pilnveidošana, apmācot un konsultējot speciālistus, pētot un uzlabojot drošības apstākļus t.s. kritiskās infrastruktūras objektos un cilvēku masveida pulcēšanās vietās, stāsta DP PTC pārstāvis.

Gatavošanās mācībām bijusi visai gara un komplicēta, tā aizsākusies vēl pērn. «Tad arī vienojāmies, ka būtiska daļa mācību darbību notiks jaunajā Nacionālās bibliotēkas ēkā,» saka DP PTC pārstāvis. Mācību plānošana notikusi vairākos posmos, vairākas reizes rīkojot arī lielās plānošanas sanāksmes ar visu iesaistīto institūciju dalību. Pakāpeniski izplānots mācību scenārijs, tad apzinātas mācībās iesaistīto institūciju iespējas, tām pieejamie resursi un izstrādāti mācību uzdevumi.

Kurbads 2014 Kurbads 2014 Kurbads 2014 Kurbads 2014

Līdz šim lielākās mācības
«Kurbads 2014» ir lielākās mācības pretterorisma jomā, kādas līdz šim notikušas Latvijā. Arī šī iemesla dēļ plānošanas process bijis visai sarežģīts. «Izskanēja daudzas vēlmes no iesaistītajām institūcijām — institūcijas bija apzinājušas dažādus aspektus, ko vēlējās testēt šajās mācībās. Plānošanas gaitā mēģinājām to visu loģiski iekombinēt mācību scenārijā.» Mācībās piedalījās vairāk nekā 300 cilvēku (neskaitot atbalsta speciālistus, piemēram, dežūrdaļas u. tml.). Tika iesaistīta arī dažāda speciālā tehnika — saus­- zemes, gaisa un ūdens transports.

Viens no kritiskākajiem punktiem terorisma draudu situācijā ir visu iesaistīto institūciju savlaicīga apziņošana. Un mācību laikā tika pārbaudīta draudu novēršanā iesaistīto drošības struktūru spēja operatīvi izvērsties un izveidot Operatīvās vadības centru. Vienlīdz svarīgs aspekts ir arī visu iesaistīto institūciju spēja iesaistīties draudu likvidēšanā. Mācību laikā apzināts, cik ātri un ar kādiem resursiem tās var ierasties notikuma vietā. Protams, pārbaudīti arī sadarbības mehānismi. «Kurbada 2014» scenārijā jau sākotnēji iestrādāti elementi, kas ir svarīgi, gatavojoties Latvijas prezidentūrai ES Padomē, piemēram, aizsargājamu amatpersonu evakuācija no notikuma vietas.

Sākotnēji visi ir aizdomās turamie
Mācību aktīvās fāzes laikā dienesti pārbaudījuši savas spējas «teroristu» neitralizēšanā un medicīniskās palīdzības sniegšanā. Viens no grūtākajiem uzdevumiem šādu notikumu laikā ir t. s. filtrācijas nodrošināšana. «Ja noticis terora akts un skartā teritorija ir pietiekami liela, ir vērā ņemams risks, ka būtiska daļa tur bijušo cilvēku pametīs notikuma vietu bez aizkavēšanas un pārbaudes. Līdz ar to ir liela iespēja, ka tā mums garām paslīdēs arī terora akta organizēšanā iesaistītās personas. Tā ir objektīva nepieciešamība — sākotnēji ikviens tiek turēts aizdomās un tikai pēc pārbaudes un intervēšanas tiek atlaists. Jābūt pārliecībai, ka cilvēks nav saistīts ar notikušo,» skaidro DP PTC pārstāvis. Notikuma vietā bijušu cilvēku iespējami detalizētai izvaicāšanai ir ļoti liela nozīme arī notikuma restaurācijā un tālākajā izmeklēšanā — jāmēģina apzināt iespējami daudz informācijas, jo detaļām var būt izšķiroša nozīme, veidojot kopējo ainu.

Drošības policijas Pretterorisma centram un NBS ir sena un laba sadarbība
«Ikvienas mācības ir vērtīgas, ja tiek ņemti vērā secinājumi, kas izdarīti pēc tām,» atzīst DP PTC pārstāvis. Pēc visām līdz šim notikušajām mācībām bijušas skrupulozas rezultātu izvērtēšanas sanāksmes un ieteikumi konstatēto nepilnību novēršanai un darbību pilnveidošanai. Lai gan mācības «Kurbads 2014» sarunas laikā vēl nebija analizētas starpinstitūciju līmenī, sākotnējais atzinums vēsta, ka tās ir izdevušās. «Tika identificētas arī dažas lietas, ko nepieciešams pilnveidot divpusējās un daudzpusējās sadarbības mehānismā.»

Runājot par NBS iesaisti un lomu aizritējušajās mācībās, DP PTC atzīst, ka Latvijai ir ļoti paveicies, jo drošības iestādēm ir tuva un laba sadarbība ar NBS, par ko daudzās citās valstīs varētu tikai sapņot. «Ir skaidrs, ka nopietna apdraudējuma gadījumā nepietiktu tikai ar civilajiem speciālistiem.»

No NBS puses mācībās piedalījās Speciālo uzdevumu vienība, kas sniedza atbalstu pretterorisma vienībai «Omega», Militārā policija, kas nodrošināja VIP personu evakuāciju, un Apvienotais štābs — kā koordinējošā institūcija no bruņoto spēku puses. NBS pārstāvju dalība mācībās tiek vērtēta ļoti labi, īpaši uzsverot ļoti profesionālo pieeju uzdevumu izpildē jau kopš mācību plānošanas sākuma.

NBS un drošības dienestu sadarbība neaprobežojas tikai ar mācībām, arī ikdienā notiek savstarpēja personāla apmācība. Piemēram, DP PTC par teroristu apdraudējumiem apmāca karavīrus, kuri dodas starp­- tautiskajās operācijās.

Ar «Kurbadu» nekas nebeidzas
Pretterorisma aktivitātes turpināsies arī perspektīvā. Vēl šī gada nogalē paredzētas t. s. galda mācības, kurās visi iesaistītie dienesti tiksies un diskutēs par saviem resursiem un darbībām, kad tiek saņemta informācija par apdraudējumu, — par apsardzes palielināšanu, patrulēšanu, pārbaudēm uz robežas, civilās aviācijas pastiprinātu kontroli u. tml. Savukārt 2015. gada pirmajā pusē DP PTC izvērtēs, kāda būs iesaistīto institūciju ieinteresētība un vēlmes mācību organizēšanā. «Regulārai personāla apmācībai ir jābūt vienai no prioritātēm jebkurā dienestā, tādēļ šāda veida mācības kaut vai mazākā mērogā tiks rīkotas arī turpmāk,» rezumē DP PTC pārstāvis.

Mācībās «Kurbads 2014» piedalījās pārstāvji no NBS, Valsts policijas, Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta, Neatlieka­- mās medicīniskās palīdzības dienesta, Valsts robežsardzes, Ģenerālprokuratūras un Latvijas Nacionālās bibliotēkas. Atbalstu mācību norisē sniedza arī Rīgas pašvaldības policija.

Vēstures teātra režisore

Džoanna Eglīte

Foto — no A. Fleijas personiskā arhīva.

Aijai Fleijai, Latvijas Kara muzeja direktorei, līdzīgi kā Verai Singajevskai ir neparasta balss. Pati viņa ir neliela, slaida, smalki veidota. Ievērojamu Aijas dzīves daļu reiz ieņēma sports — akrobātika. Vitalitāte ir jūtama Aijas kustībās un iekšējā enerģijā joprojām. Viņai ir ieinteresēts skatiens un atvērtība pieņemt izmaiņas, zinātkāri pētīt jauno. Ne vēsts no «muzejiskuma» vai apstāšanās kādā citā laikā. Vēsture Aiju interesē, bet viņa pati ir ļoti mūsdienīga. Viņa maz stāsta par sevi, bet, runājot par darbu, izpratni par vēsturiskiem notikumiem un dzīves norisēm, Aiju var tuvāk iepazīt. Aija Fleija ir beigusi Vēstures fakultāti, strādājusi Latvijas PSR Vēstures muzejā un vada Latvijas Kara muzeju kopš tā atjaunošanas.

fleija-dsc_0237

— Gabriels Garsija Markess savā grāmatā «100 vientulības gadi» pauž viedokli, ka vēsturi pēc laika var pārrakstīt citādi, jo cilvēki visu aizmirst. Kā vēsturniekam iespējams būt objektīvam? Ko vispār nozīmē objektivitāte vēsturē?
— Viss ir vienkārši. Vēstures notikumi ir objektīvi. Tikai traktējums var mainīties. (Sirsnīgi smejas.)

— Jā, bet mums parasti ir noteikta attieksme un līdz ar to izgaismojam kādu noteiktu šķautni, kura, iespējams, nemaz nav pati būtiskākā visā kontekstā.
— Protams, mums katram piemīt savs skatījums. Šis redzējums veidojas no tā, ko mēs esam mācījušies, lasījuši, no citiem apguvuši. Arī tas, kādi cilvēki ir ap mums, kāda ir viņu vērtību sistēma, veido mūsu uzskatus. Manu skatījumu lielā mērā ir formējis darbs Vēstures muzejā, kur strādāju vēstures nodaļā. Tur es dzīvoju līdzās īstiem priekšmetiem un dokumentiem. Varēju paņemt rokās un lasīt jaunlatviešu rakstīto, šķirstīt Ulmaņlaika foto albumus. Man bija brīnišķīgi kolēģi, kuri bija dzimuši pirms Otrā pasaules kara. Tie bija cilvēki ar ļoti gaišu, atšķirīgu skatījumu un pašapziņu. Caur to visu pie manis atnāca tā īstā, dziļā Latvijas vēstures izjūta. Mans skatījums uz vēstures notikumiem. Tas veidojās ne tikai no faktiem, kurus skolā nemācīja, bet no klātbūtnes un autentiskuma, kuru izbaudīju. Muzejs ir priekšmetu pasaule. Lai tajā orientētos, tev jāzina laikmeti, stili, materiāli. Tās arī ir iemaņas, kuras augstskolā nemāca. Par īstu muzeja cilvēku var kļūt tikai praksē.

— Kas jūs sākotnēji aizrāva vēsturē?
— Skolas laikā man tas likās tik interesanti! Ēģiptes piramīdas. Asīriešu pārcelšanās pāri upēm. Indiāņi. Maiju tautas. Senas civilizācijas.

— Tas man asociējas ar rakstnieka Džeralda Darela teiksmaino pasauli bioloģijā. Tikai viņam bija milzīgas iespējas. Vai Latvijā vēsturniekam nav šaurības sajūta, jo nav pārāk lielas pagātnes, ko pētīt?
— 20. gadsimta trīsdesmitajos gados, kad Latvijā nopietni strādāja pie savas senvēstures faktu izzināšanas, cilvēki noteikti nejutās tā, ka viņiem vēsturē nekā nav bijis. Pirms tam bija vāciešu skatījums uz Latvijas pagātni. Viņu interpretācija orientēta uz to, ka te nekā laba bez vāciešiem nav bijis un nebūtu noticis. Bet mums ir sena vēsture, ar kuru var lepoties!

— Kurš laika posms Latvijas vēsturē jums šķiet visinteresantākais?
— Man ļoti īpaša šķiet 19. gadsimta otrā puse. Sabiedrībā risinājās dziļi procesi. Zemnieki izpirka savas saimniecības, cilvēki kļuva turīgi, sāka izglītoties, ieguva cienījamas profesijas — kļuva par ārstiem, skolotājiem, juristiem, zinātniekiem. Rīgā apmetās arvien vairāk latviešu. Kurzemnieki parasti izvēlējās dzīvot kreisajā Daugavas krastā — tagadējā Pārdaugavā. To skaitā arī viena no manām vecvecmāmiņām no Ugāles puses. Vidzemnieki — tagadējā Vidzemes priekšpilsētā. Latgaļi — Latgales priekšpilsētā. Līdz pat Pirmajam pasaules karam Rīga bija ļoti interesanta. Man gribētos pastaigāt pa šo pilsētu tai laikā.

— Vai šo posmu Latvijas vēsturē var uzskatīt par sevis apzināšanās posmu?
— (Brīdi domā.) Precīzāks vārds, kas to raksturotu, ir «pašapziņa».

— Ar ko tā saistīta?
— Ar latviešu presi, kas tajā laikā tika aktīvi izdota. Tika izplatītas populārzinātniskās grāmatas latviešu valodā. Ar daudziem koriem un biedrībām, kuras veidojās. Publiskajā telpā dominēja vēstījums, ka viss labi attīstās, mēs esam veiksmīgi. Cilvēki tika iedvesmoti un virzīti izaugsmei. Valdīja pozitīvisms. Šobrīd ir pretēji. Pamatinformācija, ko saņemam, apgalvo, ka viss ir slikti. Šim pamatvēstījumam vai uzstādījumam ir liela nozīme. Pozitīvais attīsta, kamēr negatīvais grauj un raisa nihilismu.

Runājot par varas instancēm mūsdienu Latvijā, mēs lietojam vārdu «viņi». Ir kaut kādi mistiski sliktie, blēdīgie «viņi». Nesen izlasīju ļoti interesantu krievu autora Aleksandra Ņikonova grāmatu «Aiz impērijas fasādes», kur viņš analizē to, kā ir veidots padomju cilvēks. Vēsturiskā skatījumā autors pēta varas vertikāles. Arī Latvijas cilvēkiem padomju laiks ir uzlicis zināmu domāšanas stereotipu. Mūsos ir liela netīksme pret varu. Jo tā vienmēr ir bijusi sveša. Pašreiz, kad tā vairs nav sveša, mēs joprojām raugāmies uz to caur vecu stereotipu prizmu. Mēs uzskatām, ka «viņi» nav mūsējie.

— Jūs strikti iestājaties arī par valodas jautājumu Latvijā.
— Pēc Atbrīvošanas cīņām Kārlis Skalbe teica, ka mums ir jāaizmirst krievu valoda, jo citādi latviešus no jauna pārmāks. Tie bija 20. gadsimta divdesmitie gadi. Vēsture atkārtojas. Mēs kaut ko būtisku no tās neesam mācījušies. Valoda nosaka piederību un domāšanu. Formāli Latvijā skolās māca latviešu valodu, bet praksē, darījumu vidē krievu valoda dominē. Manuprāt, tas ir bīstams process. Turklāt man šķiet, ka demo-krātiskā pasaule ir mazliet divkosīga. Neviena valsts nevar stāvēt vaļā. Problēmas ir neizbēgamas. Veidojas valsts valstī ar atšķirīgu valodu, kultūru, politiskām interesēm. Šādi tiek izjaukts zināms līdzsvars un valstij rodas problēmas. Kamēr citi to nebija piedzīvojuši, Latviju nesaprata. Pašreiz šis skatījums ir mainījies.

— Vai jūs pati kādreiz savā dzīvē esat bijusi kara reģionā?
— Nē. Par karu visvairāk esmu uzzinājusi, sarunājoties ar tā dalībniekiem, lasot grāmatas un vēsturiskas liecības. Esmu uzklausījusi daudzu Otrā pasaules kara dalībnieku stāstus. Arī leģionāru. Jūs droši vien esat redzējusi, ka filmās karavīri, ejot uzbrukumā, kliedz. Tas ir veids, kā atbrīvoties no milzīgā stresa, spriedzes un bailēm, kas ir pirms šī notikuma. Manuprāt, tie, kas paši nav piedalījušies karā, īsti līdz galam nespēj to iztēloties. Arī es ne. To var izlasīt, saprast, nojaust, bet ne izjust.

— Kāpēc cilvēki vienmēr un visos laikos ir karojušie?
— Uz šo jautājumu, šķiet, neviens nav spējis atbildēt. Formāli — tā ir cīņa par teritoriju, pārākuma apziņa, vara. Cilvēces attīstībā ir kaut kas neizskaidrojams. Piemēram, profesionāļi studē ekonomiku, orientējas šajos procesos, un tik un tā laiku pa laikam pasaule no jauna piedzīvo ekonomiskas krīzes. Ar kariem ir līdzīgi. Mēs saprotam kara postu un vienalga to atkārtojam no jauna. Vienīgi — kari top modernāki.

— Tagad karo ar sankcijām.
— (Smejas.) Nē, sankcijas tieši ir sena parādība. Lai ar kādu manipulētu, visos laikos ir bremzēta vai apturēta tirdzniecība.

— Karošana ir vīriešu lieta. Sievietēm piemīt mātes instinkts, un tas savā būtībā ir pret karu, pret iznīcību. Jūs, būdama sieviete, vadāt muzeju, kas stāsta par karu.
— (Smejoties.) Neviena studente, izvelkot eksāmenā biļeti par Otro pasaules karu, nevar pateikt, nē, to es nestāstīšu, jo tas nav sievišķīgi. Tā ir tikai vēsture! Tāda, kāda tā ir bijusi. Turklāt modernajā pasaulē sievietes arī ir armijā un piedalās karā. Šajā ziņā pasaule ir mainījusies.

— Kā jūs nokļuvāt Latvijas Kara muzejā?
— Vēstures muzejā es strādāju ar ieroču kolekciju. Kļuvu par tās kuratori. Pamazām sāku ieročus izzināt, atšķirt. Veidoju ekspozīciju par Pirmo pasaules karu un latviešu strēlniekiem. Kad atjaunoja Latvijas Kara muzeju, muzejnieku vidē biju zinoša šajā jomā. Likumsakarīgi, ka Kultūras ministrijas cilvēki mani uzaicināja vadīt šo muzeju.

Kara muzeja sākotnē. 1992. gadā.
Kara muzeja sākotnē. 1992. gadā.

— Tas izklausās pēc liela izaicinājuma. Vai jūs to tā jutāt?
— Muzeja darbs man nešķita biedējošs. Toties katru rītu, nākot uz darbu, skatījos uz Pulvertorni — uz šo lielo ēku — un domāju, kā es tikšu galā ar tās apsaimniekošanu? Man bija bijība pret atbildību par šo ēku. Bet, kad ienāc pa durvīm un sāc darboties, visi procesi sakārtojas. Gan profesionālie, gan tie, kas saistīti ar saimnieciskām lietām. Darīšana liek bailēm vai nedrošībai atkāpties.

Muzeja atjaunošanas sākumposms sakrita ar atmodas laiku. Cilvēki jutās atbildīgi un ieinteresēti veidot šī muzeja kolekciju. Mūsu rīcībā bija daudz liecību par padomju armiju Latvijā, bet ļoti maz, piemēram, par latviešiem vācu leģionā. Padomju laikā daudzas vēsturiskas liecības, kas skāra arī 19. gadsimta Latvijas vēsturi, vēlāk Atbrīvošanas cīņas (1918. — 1920.), bija mērķ­tiecīgi nīcinātas. Ļoti atsaucīgi izrādījās ārzemju latvieši, kuri bija paņēmuši līdzi un saglabājuši daudzus muzeja izpratnē vērtīgus priekšmetus. Vietējiem iedzīvotājiem, baidoties no sankcijām, kas draudēja par dažādu «pretvalstisku» priekšmetu glabāšanu, bija mazāk izdevies saglabāt šīs vēsturiskās liecības — formas tērpus, medaļas, karogus, fotogrāfijas, vēstules. Bet arī viņi nesa uz muzeju savas dzimtas vēstures liecības un bagātināja krājumus. Rezultātā mums, piemēram, izdevies pilnībā atjaunot Latvijas ordeņu kolekciju.

Droši vien arī jums mājās ir kādi no citas paaudzes nākuši priekšmeti, kurus jūs palaikam apskatāt, noliekat atpakaļ vietā un glabājat. Foto vai kas cits, kas jums saistās ar kaut ko jums personiski svarīgu. Šis saglabātais kopums ir vēsture, kas parāda noteikta laika perioda cilvēku vērtību sistēmu.

— Kādēļ cilvēkiem būtu jāzina sava vēsture?
— Mācoties vēsturi, var uzzināt, kādi procesi rada kādas sekas. Tas ir būtiski, lai neatkārtotu kļūdas. Savas zemes vēstures zināšana rada piederības izjūtu. Pat ja tu nezini precīzus faktus, secību, gadskaitļus vai uzvārdus, tu apzinies, ka pirms tevis ir bijuši senči, kas dzīvojuši šajā zemē. Tas palīdz sajust, ka neesi viens. Palīdz mazināt savtīgumu un egoismu. Izzinot vēsturi, tu apzinies, ka esi kāda kopuma daļa. Tas dod iespēju saprast, cik savstarpēji saistīti esam. Ja kopumam ies labi, arī tev būs labi.

Es pati ļoti aizrāvos ar savas ģimenes vēstures, ģimenes koka izzināšanu. Viens manas ģimenes atzars savieno zarus, kas nāk no Bauskas un Ugāles puses, no ventiņiem. Otrs no Jelgavas. No Jelgavas puses mani senči nav tīri latvieši. Un tas man lika aizdomāties, vai latvietis ir tas, kuram ir tikai latviešu asinis, vai tas, kura domāšana, uzskati un vērtību sistēma atbilst zemei, kurā viņš dzīvo, un valodai, kurā runā. Un, manuprāt, valoda un domāšana ir izšķiroša. Mans vecvectēvs, nebūdams latvietis, Jelgavā dzīvoja latvieša dzīvi, runāja latviešu valodā.

— Ko tas jums ir devis? Ieraudzīt cilvēkus, no kuriem jūs nākat?
— Tas ir kā kokam sajust, ka zemāk ir daudzi zari. Jo vairāk zaru, jo diženāks koks. Ir interesanti un arī bagātinoši uzzināt, ka mani senči bijuši birģeri un tirgotāji. Vakaros, kad visi darbi apdarīti, sēdos pie datora, vēru vaļā www.raduraksti.lv un devos meklējumos uz dzimtas pagastiem, lasot tautas skaitīšanu, dvēseļu revīziju un baznīcas grāmatu piezīmes.

— Pastāv uzskats, ka nepieciešams 50 gadu noilgums, lai varētu sākt vērtēt vēsturi.
— Tam es pilnībā piekrītu. Ir jāpakāpjas kalnā, lai ieraudzītu kopumu. Kad tu esi lejā, ir tikai ņirba. Laikā, kurā esam šobrīd, ir pārāk daudz norišu, politikas, ikdienas, emociju. Mēs nevaram izvērtēt, kas no tā visa ir svarīgs, kas ne, kuriem notikumiem vai darbībām būs būtiskas sekas. Tādēļ arī mūsu muzejs aptver laika periodu līdz 21. gadsimta sākumam. Savos plānos esam iecerējuši 2024. gadā izveidot ekspozīciju par aizsardzības nozares atjaunošanas procesiem Latvijā.

— Sākotnēji jūsu muzejam bija cieša sadarbība ar Nacionālajiem bruņotajiem spēkiem. Vai zināšanas, kuras varat viņiem dot, joprojām ir aktuālas?
— Latvijas neatkarības sākumā Latvijā atgriezās daudzi padomju armijas virsnieki, kas bija mācījušies un strādāja citur. Tas bija īpašs laiks. Viņi gribēja izveidot Latvijas armiju. Mums bija visciešākā sadarbība, jo šiem cilvēkiem bija svarīgi izzināt, kāda vēsturiski bija Latvijas armija. Mēs palīdzējām atjaunot daudzas tradīcijas. Piemēram, Melnās kafijas vakaru Aizsardzības akadēmijā. Muzejs bija centrs, kur notika daudzi pasākumi.

Jau labu laiku ir apzināts un aktīvi lietots tradīciju un vēstures kopums, kas veido Latvijas profesionālās armijas vērtību sistēmu, tomēr sadarbība gan ar Aizsardzības ministriju, gan bruņotajiem spēkiem vēstures jomā joprojām aktīvi norit.

— Vai jūs kā muzejs joprojām jūtaties vajadzīgi?
— Jā, noteikti. Reiz kāds Rīgā dzīvojošs amerikāņu pasniedzējs man teica, ka viņš ved uz mūsu muzeju savus ārvalstu ciemiņus, jo šādi viņam ir visvieglāk un precīzāk parādīt, kas Latvija tāda ir.

Karu Latvijā ir bijis daudz. Tie mūsu zemi ir mainījuši — teritoriāli, politiski, reliģiski. Muzejā mēs piedāvājam izsekot Latvijas vēsturi no 9. līdz 20. gadsimta beigām. Caur kara prizmu var ļoti pamatīgi izprast valsti.

Mani priecē, ka pie mums nāk skolēni. Ne tikai ekskursijās, bet arī lai īpašu stundu veidā apgūtu un izprastu sarežģītākus vēstures periodus. Sestdienās un svētdienās nāk ģimenes ar bērniem. Laucinieki nāk pie mums pirms teātra izrādēm, ko apmeklē Rīgā. Šeit pastāvīgi ir cilvēki, un tas rada labas izjūtas. Noderīguma izjūtu.

— Kas ir vēstījums, ideja, ko savam apmeklētājam vēlaties nodot?
Ko cilvēkam vajadzētu paņemt līdzi no Latvijas Kara muzeja apmeklējuma?
— Muzejs ir tāds savdabīgs vēstures teātris. Katru zāli esam centušies veidot tā, lai ieejot varētu just noteikta laika elpu, noskaņu. Piemēram, domājot par Otrā pasaules kara periodu, esam izvēlējušies to simbolizēt metālā. Metāls rada draudīgumu. Pagājušā gadsimta divdesmitos — četrdesmitos gadus raksturojām ar gaišumu, plašumu. Tas rada pārticības izjūtu. Šķiet, būtiskākais, ko vēlamies, lai cilvēks aiznes sev līdzi, ir izjūtas. Dažādas — par dažādiem laika periodiem Latvijas vēsturē.

— Kas ir tās izjūtas, kas jums nepieciešamas, lai justos piepildīta?
— Dažreiz domāju — esmu patiesi laimīgs cilvēks. Daru darbu, kas man patīk, mums viss iet uz priekšu, man ir četri brīnišķīgi mazbērni, man ir uzticami, labi kolēģi. Man vispār nav par ko satraukties! (Smejas.)

Muzeja un kara tēma man šķiet ļoti interesanta ne tikai darbā. Tā aizņem lielu daļu manas dzīves. Man ļoti patīk ceļot. Un man ļoti patīk ceļot pa muzejiem. Kad aplūkoju braucienu fotogrāfijas, manējās stāsta par to, kā kurš muzejs iekārtots. (Smejas.) Kad divas nedēļas dzīvoju Romā, manā ikdienas plānā bija divu muzeju apmeklējums. Šobrīd gribētos aizbraukt uz Varšavu, kur nesen atvērts jauns armijas muzejs. Mani interesē, kā viņi iekārtojuši telpas, kā piedāvā apmeklētājiem ekspozīciju.

— Vai ir kāda vieta pasaulē, kas īpaši uzrunā un patīk?
— Esmu īsts pilsētas bērns. Visu bērnību pavadīju pilsētas pagalmā. Man pat īsti nav radu laukos. Iespējams, ka tāpēc man patīk pilsētas. Turklāt daudzas. Bet, ja runājam sajūtu līmenī, Stokholmā ļoti spontāni mani pārņēma sajūta, ka šī varētu būt vieta dzīvošanai. Es justu arī Latvijas tuvumu. Savukārt tieši pretējas sajūtas piedzīvoju Dienvidslāvijā, Adrijas jūras krastā. Stāvēju uz zemes strēles starp jūru un kalniem un domāju, kā cilvēki šeit dzīvo starp šiem diviem milžiem?! Jutos kā iesprostota.

— Vērojot to, kas notiek pasaulē, kā mainās muzeji, vai jums ir nākotnes vīzija, kā varētu attīstīties vai mainīties Latvijas Kara muzejs?

— Ir pienācis brīdis, kad muzeja ekspozīcija pilnībā atbilst tam, ko bijām sākotnēji iecerējuši. Šajā laikā esam izveidojuši divas muzeja filiāles — Ziemassvētku kauju muzeju Tīreļpurvā un Oskara Kalpaka muzeju Saldus rajonā, «Airītēs». Saskaņā ar muzeju teoriju desmit gadu laikā jebkura ekspozīcija noveco, un tā jāveido no jauna. Mainoties sabiedrībai, tehnoloģijām, mainās izpratne par pasniegšanas veidu. Mūsu pirmā pamat­ekspozīcija par strēlniekiem un Pirmo pasaules karu tika izveidota 1995. gadā. To vajadzētu veidot no jauna, izvirzot sev jaunus mērķus un izaicinājumus. Vēsture nemainās, bet veids, kā to pasniegt, un cilvēku gaidas mainās. Jāsāk jauns cikls, jauns riņķis šajā vēstures stāstā.