Latvijas ziņas

22.—23. jūlijā Ādažos norisinājās Latvijā izvietotās ASV 91. kavalērijas pulka 1. eskadrona karavīru apmācība, kurā piedalījās arī 2. kājnieku bataljona 2. kājnieku rotas karavīri. Apmācības mērķis — paaugstināt vienību savstarpējo sadarbību un savietojamību, izmantojot četrus ASV helikopterus «Black Hawk», kas Latvijā ieradās 21. jūlija vakarā.

Poligons ASV 2KB

Latvijas un ASV vienību rotu komandieru uzdevums bija plānot rotas uzbrukumu, izmantojot «Black Hawk» atbalstu. Sauszemes spēku kājnieku brigādes komandieris pulkvedis Mārtiņš Liberts minēja, ka kopš ASV karavīru dislocēšanās Ādažu bāzē, apmācību dinamika ir palielinājusies un kļuvusi vēl daudzveidīgāka, ņemot vērā tehnisko atbalstu, ko sniedz ASV karavīri. «Apmācība ar desantēšanos no «Black Hawk» bija iespējama, tikai pateicoties sabiedroto klātbūtnei,» uzsvēra pulkvedis M. Liberts.

Poligons ASV 2KBKājnieku brigādes karavīru apmācības plāns nemainās, bet zināšanas tiek papildinātas, piedaloties partneru apmācības ciklā. Iegūtās zināšanas un pieredze, izmantojot helikopteru atbalstu, noderēs mūsu karavīriem, pildot uzdevumus starptautisko operāciju rajonos, sacīja komandieris.

Pulkvežleitnants Māris Gavrilko, 2. kājnieku bataljona komandieris uzsvēra, ka, veicot kopēju apmācību, iespējams saskaņot atšķirības vienību lēmumu pieņemšanas procedūrās.

Kājnieku brigādes karavīriem jau kopš aprīļa iespējams papildināt savas zināšanas, piedaloties Ādažu bāzē izvietoto ASV karavīru apmācību posmā. Savukārt sadarbības partneriem Ādažu poligons ir jauna treniņu vieta, kurā papildināt iemaņas.

ASV un Latvijas karavīri uzlaboja arī desantēšanās prasmes no gaisakuģiem. Šīs nodarbības atbalstīja trīs ASV Gaisa spēku transporta lidmašīnas C-130.

Jūnija beigās Ādažu bāzē rotācijas kārtībā ieradās ASV 91. kavalērijas pulka 1. eskadrona karavīri, kuru pamatuzdevumi parasti ir izlūkošana, mērķu un novērošanas punktu identificēšana.

24. jūlijā Viļņas Katedrāles laukumā ceremonijā, kurā piedalījās arī Nacionālo bruņoto spēku komandieris ģenerālleitnants Raimonds Graube, tika inaugurēts jaunais Lietuvas Bruņoto spēku komandieris ģenerālmajors Jons Vītauts Žuks. Šajā amatā viņš nomainījis ģenerālleitnantu Arvīdu Pocu, kura piecu gadu pilnvaru termiņš beidzās. Turpmāk viņš Rumānijā pildīs Lietuvas vēstnieka pienākumus.

Kā savā runā uzsvērusi prezidente Daļa Grībauskaite, kas ir arī Lietuvas Bruņoto spēku virspavēlniece, ģenerālmajors J. V. Žuks pārņem amatu sarežģītā laikā. Jauno Lietuvas Bruņoto spēku komandieri gaida svarīgi darbi — patstāvīgās un kolektīvās aizsardzības potenciāla uzlabošana, gaisa telpas aizsardzība, karaspēka nokomplektēšana, rezervju gatavošana un brīvprātīgo spēku stiprināšana.

Lietuvas Bruņoto spēku komandieri uz pieciem gadiem ieceļ valsts prezidents ar Seima piekrišanu, bet kandidatūras prezidentam izvirza aizsardzības ministrs.

Ģenerālmajors J. V. Žuks pirms stāšanās jaunajā amatā bija Lietuvas militārais atašejs Lietuvas Republikas pastāvīgajā pārstāvniecībā Ziemeļatlantijas līguma organizācijā un Eiropas Savienībā, bet vēl pirms tam viņš pildījis Sauszemes spēku komandiera pienākumus.

23. jūlijā aizsardzības ministrs Raimonds Vējonis pēc valdības sēdes slēgtās daļas žurnālistiem paziņoja, ka izlūkošanai, gaisa telpas novērošanai un pretgaisa aizsardzībai tiks novirzīti 158 miljoni eiro.

«Krievijas īstenotā politika Ukrainā — apzināta militārā spēka izmantošana ģeopolitisko ambīciju īstenošanai — radījusi draudus eiroatlantiskās telpas drošībai un stabilitātei. To neveicina arī nesenie notikumi Baltijas reģionā, tostarp neidentificēto lidojumu skaita palielināšanās pie robežām. Mēs esam veikuši visu šo notikumu analīzi,» teica ministrs.

Ar piešķirto finansējumu astoņos gados tiks iegādāti un uzstādīti gaisa telpas novērošanas sensori un radari, individuālā pretgaisa aizsardzības sistēma un ieroči, notiks to modernizācija, patruļkuģu aprīkošana ar attiecīgām sistēmām un taktiskās izlūkošanas spēju attīstīšana, kā arī karavīru apmācības, paskaidroja R. Vējonis.

«Tādējādi mēs spēsim nodrošināt zemo lidojumu identifikāciju Latvijas pierobežā, paaugstināsim mūsu bruņoto spēku izlūkošanas pretgaisa aizsardzības spējas,» uzsvēra aizsardzības ministrs.

Zemessardzes komandiera maiņa29. jūlijā valdība atbalstīja konceptu par Zemessardzes attīstību un paaugstinātas gatavības apakšvienību izveidi no 2015. līdz 2018. gadam.

«Nesenie notikumi Ukrainā un to ietekme uz eiroatlantiskās drošības telpu akcentē nepieciešamību stiprināt valsts aizsardzības spējas un novērst militāro spēju iztrūkumu, īpašu uzmanību pievēršot bruņoto spēku struktūru klātbūtnes nodrošināšanai valsts reģionos,» norāda aizsardzības ministrs Raimonds Vējonis.

Zemessardzes kaujas spēju attīstības koncepta pirmā posma realizācijas rezultātā 2018. gadā paredzēts izveidot 18 paaugstinātas gatavības apakšvienības — 14 paaugstinātas gatavības vada līmeņa apakšvienības ar integrētām pretgaisa aizsardzības, prettanku, snaiperu un inženieru spējām un četras specializētās vada līmeņa apakšvienības ar aizsardzības pret masu iznīcināšanas ieročiem, pretgaisa aizsardzības, mīnmetēju un inženieru spējām.

Pirmā posma realizācijai no 2015. līdz 2018. gadam nepieciešami 70,14 miljoni eiro, no tiem 56,79 miljoni materiāltehnisko līdzekļu iegādei un infrastruktūras izbūvei, 5,96 miljoni personāla izdevumu segšanai un 7,39 miljoni ikgadējiem uzturēšanas izdevumiem.

Kopš 2008. gada ekonomiskās krīzes izraisītā aizsardzības budžeta samazinājuma Zemessardzes spējas ir attīstītas minimāli, kas liedzis nodrošināt zemessargiem atbilstošu apmācību, materiāltehniskos līdzekļus un infrastruktūru. Zemessardze ir personāla skaita ziņā lielākā armijas sastāvdaļa, kas nodrošina pastāvīgu bruņoto spēku klātbūtni visā Latvijas teritorijā.

6. augustā Nacionālo bruņoto spēku Jūras spēku flotiles kuģis «Tālivaldis» uzsāka dežūru NATO 1. pastāvīgajā jūras pretmīnu grupā. Kuģa komandieris kapteiņleitnants Armands Grebežs un komanda vairāk nekā 45 karavīru sastāvā pildīs dienesta uzdevumus Baltijas un Ziemeļu jūrā grupas sastāvā līdz šā gada 31. decembrim.

Pretmīnu grupas kuģi

NATO 1. pastāvīgās jūras pretmīnu grupas štābā uz Lietuvas štāba un apgādes kuģa «Jotvingis» no 28. jūlija līdz 31. decembrim štāba plānošanas procesā pirmo reizi tika iesaistīts arī pārstāvis no Latvijas Jūras spēku flotiles — virsleitnants Juris Andrejevs.

NATO 1. pastāvīgās jūras pretmīnu grupas galvenais uzdevumus ir būt gataviem veikt pretmīnu darbību jūrā noteiktā gatavības laikā. Ikdienā grupas kuģi piedalās apmācībā, veic manevrēšanas vingrinājumus, kuģošanas treniņu, piedalās arī militārajās mācībās, kurās iznīcina mīnas. Viens no pakārtotajiem uzdevumiem ir patrulēšana, kuras laikā NATO klātbūtne tiek demonstrēta gan jūrā, gan krastā ostu vizīšu laikā.

Šā gada otrajā pusē NATO 1. pastāvīgās jūras pretmīnu grupas komandvadību pārņēma Lietuvas Jūras spēku flotiles komandieris jūras kapteinis Ģiedrus Premenecks. Komandvadības štābs ir Lietuvas Jūras spēku kuģis «Jotvingis». Plānots, ka šajā NATO 1. pastāvīgajā jūras pretmīnu grupā dežurēs kuģi no Lietuvas, Polijas, Norvēģijas, Nīderlandes, Beļģijas, Igaunijas un Latvijas. Kuģošana plānota Baltijas jūrā un Ziemeļu jūrā.

Latvijas bruņotie spēki NATO 1. pastāvīgajā jūras pretmīnu grupā piedalās kopš 2007. gada, kad dežūrā tika norīkots kuģis «Namejs». 2008. gadā grupā dežurēja kuģis «Imanta» un 2009. gadā Vidusjūrā — «Tālivaldis».

NATO 1. pastāvīgā jūras pretmīnu grupa ir viena no četrām NATO pastāvīgajām Jūras spēku grupām. NATO pastāvīgās Jūras spēku grupas veido NATO Reaģēšanas spēku (NRF) jūras komponenti un darbojas kā tūlītējas reaģēšanas spēki.

NATO 1. pastāvīgā jūras pretmīnu grupa ir viena divām alianses jūras komponenta daudznacionālām vienībām, kas speciāli izveidota mīnu iznīcināšanas operāciju veikšanai un NATO Reaģēšanas spēku sastāvā ir spējīga nekavējoties veikt operācijas jebkurā vietā.

No 7. līdz 11. augustam aizsardzības ministrs Raimonds Vējonis darba vizītē apmeklēja Azerbaidžānu, kur tikās ar Azerbaidžānas prezidentu Ilhamu Alijevu, premjerministru Arturu Rasizadi, aizsardzības ministru ģenerālpulkvedi Zakiru Hasanovu un aizsardzības rūpniecības ministru Javaru Džamalovu.

R. Vējonis atzinīgi novērtēja līdzšinējo abu valstu sadarbību gan aizsardzības sektorā, gan plašākā ekonomiskās sadarbības kontekstā.

Aizsardzības ministrs informēja Azerbaidžānas kolēģus par mērķiem Latvijas prezidentūras laikā Eiropas Savienības Padomē. Viena no galvenajām prioritātēm ir austrumu partnerības stiprināšana. Viņš uzsvēra Azerbaidžānas stratēģisko nozīmi reģionā un sadarbībā ar Eiropas Savienību un NATO.

Tiekoties ar Azerbaidžānas aizsardzības ministru, tika panākta vienošanās stiprināt divpusējo sadarbību apmācību un pieredzes apmaiņas jomā.

Ņemot vērā pieaugušo saspīlējumu starp Azerbaidžānu un Armēniju, kura rezultātā konflikta zonā nedēļas laikā apšaudēs gājuši bojā vismaz 19 karavīri, R. Vējonis uzsvēra nepieciešamību konfliktu risināt sarunu ceļā, nepieļaujot tālāku eskalāciju.

Azerbaidžāna kopš 1994. gada ir NATO programmas «Partnerattiecības mieram» dalībvalsts, tās karavīri ir piedalījušies starptautiskajā miera uzturēšanas operācijā Irākā.

13. augustā aizsardzības ministrs Raimonds Vējonis darba vizītē Somijā apmeklēja Karēlijas brigādi (Karjalan Prikaati) un tikās ar Somijas aizsardzības ministru Karlu Haglundu.

Abi ministri pārrunāja reģionālās drošības jautājumus, sadarbību ES un NATO ietvaros, kā arī Latvijas un Somijas divpusējo sadarbību aizsardzības jomā.

R. Vējonis iepazinās ar Somijas bruņoto spēku apmācības principiem, kā arī Karēlijas brigādes rīcībā esošo ekipējumu un apgādes sistēmu.

Karēlijas brigāde ir viena no trim Somijas bruņoto spēku brigādēm, tajā ietilpst ap trīs tūkstoši karavīru un to komandē brigādes ģenerālis Timo Kivinens.

Latvijas sadarbība ar Somijas aizsardzības struktūrām tika uzsākta jau 1991. gadā. Politiskais dialogs ar Somiju notiek daudzpusējos formātos (ES un Ziemeļvalstu—Baltijas valstu formātā), pēc nepieciešamības tiek rīkotas divpusējās sarunas, kā arī reizi gadā Latvijas un Somijas Aizsardzības ministrijas valsts sekretāru tikšanās.

Somija piedalās Ziemeļvalstu—Baltijas valstu iniciatīvā par reģionālo sadarbību
aizsardzības jomā, kas vērsta uz atbalsta sniegšanu Ukrainai, Gruzijai un Rietumbalkānu valstīm, īstenojot tajās reformas aizsardzības sektorā.

Pretmīnu grupas kuģi16. augustā Rīgas ostā ieradās NATO 1. pastāvīgās jūras pretmīnu grupas kuģi, kurus Rīgas svētku ietvaros varēja vērot Rīgas iedzīvotāji un pilsētas viesi.

Interesenti varēja apskatīt NATO 1. pastāvīgās jūras pretmīnu grupas komandvadības štābu — Lietuvas Jūras spēku kuģi «Jotvingis», uz kura klāja bija izvietots displejs, kas atspoguļoja Baltijas valstu pirmo desmitgadi NATO sastāvā.

Nacionālo bruņoto spēku Jūras spēku flotili pārstāvēja kuģis «Tālivaldis». No citiem NATO 1. pastāvīgās jūras pretmīnu grupas mīnu meklēšanas kuģiem Rīgas ostā bija apskatāmi Polijas kuģis «Flaming», Vācijas kuģis «Datteln», Norvēģijas kuģis «Karmoy» un Igaunijas kuģis «Sakala».

NATO 1. pastāvīgās jūras pretmīnu grupas kuģi ieradās Rīgas ostā, lai uzlabotu jūras satiksmes drošību un veicinātu NATO spēku gatavību reģionā.

Pretmīnu grupas kuģi

NATO 1. pastāvīgās jūras pretmīnu grupu pašlaik komandē Lietuvas Jūras spēku flotiles jūras kapteinis Ģiedrus Premenecks un rotāciju veido mīnu meklēšanas kuģi no piecām NATO dalībvalstīm (Igaunijas, Latvijas, Polijas, Norvēģijas un Vācijas).

NATO Eiropas spēku virspavēlnieks ģenerālis Filips Brīdlovs aktivizēja pretmīnu grupas darbību 2014. gada 9. aprīlī, pamatojoties uz Ziemeļatlantijas padomes iepriekš pieņemto lēmumu pastiprināt kolektīvās drošības un spēku klātbūtnes pasākumus, šādi reaģējot uz krīzi Ukrainā. Pretmīnu grupas darbība īslaicīgi — kopš janvāra — bija apturēta.

Sagatavojusi Ieva Plēsuma.
Foto — Gatis Dieziņš un Normunds Mežiņš.

Par būtisko karavīriem un jaunsargiem

Saruna ar aizsardzības ministru Raimondu Vējoni

Līga Lakuča

Foto — Gatis Dieziņš.

Aizsardzības ministrs

— Ir aktualizējies karavīru algu reformas jautājums. Vai būs gaidāmas izmaiņas?

— Demogrāfiskā situācija, kuras rezultātā samazinās militārajam dienestam piemērotā vecuma jauniešu skaits, un ekono­- mikas izaugsme, kas pašreizējo atalgojumu bruņotajos spēkos padara konkurēt nespējīgu, ir papildu izaicinājums Nacionālo bruņoto spēku personālsastāva komplektēšanai. Lietderīgākais risinājums būtu, ka karavīri, kuru izglītībā un sagatavošanā ir ieguldīti ievērojami resursi, iespējami ilgi paliktu dienestā. Lai to nodrošinātu, Aizsardzības ministrija virza virkni priekšlikumu gan sociālo garantiju, gan atalgojuma palielināšanas jomā, lai radītu labvēlīgus apstākļus dienesta turpināšanai.

Viens no būtiskākajiem darbiem, kuru pašlaik veic Aizsardzības ministrija un Nacionālie bruņotie spēki (NBS), ir karavīru atalgojuma reformas izstrāde, lai jau ar 2016. gadu varētu noteikt karavīru atalgojuma pieaugumu atbilstoši viņu kvalifikācijai. Prognozētās kopējās algu reformas izmaksas varētu būt ap 10 miljoniem eiro gadā. Esmu uzdevis izstrādāt konkrētu priekšlikumu līdz gada beigām, jo kvalificētu karavīru aiziešana no profesionālā dienesta novājina bruņotos spēkus un vienlaikus rada nepārtrauktas papildu izmaksas profesionālu karavīru sagatavošanai.

Aizsardzības ministrija ir sagatavojusi priekšlikumu arī Jaunās politikas iniciatīvu vidējam termiņam. Tas paredz jau ar 2015. gada vidu izdienas periodus, kuros mainās karavīru atalgojums, samazināt līdz diviem gadiem pašreizējo četru gadu vietā un atalgojuma pakāpenisku pieaugumu arī tiem, kuri ir dienestā ilgāk par 25 gadiem. Plānotās izmaksas 2015. gadā būtu 0,5 miljoni eiro, nākamajos gados – 0,9 miljoni eiro.

Līdz 1. augustam bija uzdots izstrādāt priekšlikumus, kādā veidā būtu jāveic karavīru un virsnieku atalgojuma reforma. Kopīgā NBS un Aizsardzības ministrijas darba grupa ir sagatavojusi priekšlikumus atlīdzības sistēmas pilnveidošanai. Darba grupa analizēja esošo situāciju personāla vadības jomā — kā pieņemam cilvēkus profesionālajā dienestā, kāds ir štatu aizpildījums, kāda ir dienesta gaita, kā atvaļinās no profesionālā dienesta, kāda ir dinamika, lai identificētu, kāpēc cilvēki demobilizējas un aiziet prom no aktīvā dienesta.

Taču mēs domājam arī par citiem motivācijas pasākumiem. Manuprāt, nozīmīgs motivācijas moments ir Nacionālo bruņoto spēku attīstība. Valdība ir pieņēmusi lēmumus gan par bruņoto spēku mehanizācijas projektu un pretgaisa aizsardzības spēju attīstību, gan par investīcijām Zemessardzē,  — arī tas viss kopumā motivē. Plānojam naudu ieguldīt arī dažādu simulatoru iegādei, lai varam daudzas lietas apgūt mācību telpās.

Šā gada 6. augustā Daugavpils novada apmācību teritorijā «Meža Mackeviči» aizsardzības ministrs Raimonds Vējonis apmeklēja 2. Zemessardzes novada rotas kaujas grupas lauka nometni.
Šā gada 6. augustā Daugavpils novada apmācībuteritorijā «Meža Mackeviči» aizsardzības ministrs
Raimonds Vējonis apmeklēja 2. Zemessardzes novada rotas kaujas grupas lauka nometni.

Vēl kāds faktors, par kuru jādomā, jo mēs samazinām mūsu kontingentu Afganistānā, — proti, kā mūsu karavīriem arī turpmāk uzturēt augsto profesionalitāti. Tas nozīmē, ka bez dienesta miera apstākļos jāpiedalās arī jaunās misijās. Centrālāfrikas Republikas misija ir uzskatāms piemērs, ka mēs iesaistāmies arī Eiropas Savienības (ES) misijās. Tur dien 40, bet Mali — septiņi mūsu karavīri. Skatāmies, lai karavīri profesionālo līmeni uzturētu arī aktīvajos reģionos pasaulē.

Motivējošs faktors ir arī tas, ka mēs daudz aktīvāk iesaistāmies mācībās. Nav runas tikai par tām mācībām, kas notiek Latvijā. Mēs karavīrus sūtām arī ārpus Latvijas, piemēram, šogad būs mācības arī Ukrainā. Savukārt 140 karavīri dosies uz mācībām Vācijā. Novembrī Zviedrijā 160 karavīri piedalīsies ES Kaujas grupas pārbaudes mācībās, jo esam pieņēmuši lēmumu jau no nākamā gada 1. janvāra piedalīties ES kaujas grupā, un Zviedrijā notiks sertifikācijas process. Tas ir gan izaicinājums, gan iespēja pilnveidoties.

— Cik būtiska, jūsuprāt, ir Jaunsardzes loma, domājot par nākamajiem
karavīriem?

— Kopējais jaunsargu skaits ir vairāk nekā 6000 jauniešu, un šovasar vien 32 dažāda mēroga jaunsargu nometnēs visā Latvijā iesaistījās vairāk nekā 2000 jaunsargi.

Lielākā jaunsargu nometne no 16. līdz 20. jūnijam norisinājās pulkveža O. Kalpaka dzimtas māju «Liepsalas» teritorijā Ošupes pagastā, Madonas novadā. Tajā piedalījās ap 340 jaunieši no Jaunsardzes un no radniecīgajām jauniešu organizācijām Igaunijā — «Noored Kotkad» un «Kodutütred». Savukārt no 21. līdz 25. jūlijam NBS Speciālo uzdevumu vienība organizēja nometni jaunsargiem, lai ļautu iepazīt dienestu šajā vienībā un kārtot dažādus testus. Saistībā ar nākamās profesijas izvēli interesanta jauniešiem bija arī Salacgrīvas novada Kuivižos organizētā nometne «Kapteiņu ostā» no 7. līdz 9. jūlijam.

Jaunsardzē iesaistās dažādu tautību jaunieši — latvieši, krievi, baltkrievi un citu tautību pārstāvji. Tieši Jaunsardzē mēs redzam, ka jaunieši lieliski darbojas kopā un viņiem nav nekādu problēmu savstarpējā komunikācijā. Nodarbībās tiek sabalansēta gan teorētisko zināšanu, gan praktisko iemaņu un prasmju apguve. Jaunieši sakopj vēsturiskās kaujas vietas, mācās izdzīvošanu, piemēram, mežā, sporto, sacenšas savā starpā. Tas vairo sacensību garu, un šīs lietas bērnus piesaista. Apguvuši Jaunsardzes pamatkursu, jaunieši bieži vien kļūst par zemessargiem, vēlāk arī par karavīriem, izvēloties militāro karjeru. Jaunsardzi var uzskatīt par kadru kalvi mūsu bruņoto spēku attīstībai.

— Jaunsardze ir arī iespēja bez maksas piedalīties nodarbībās un dažādās aktivitātēs. 

— Tieši šajā kontekstā jāuzsver Jaunsardzes ieguldījums, risinot arī sabiedrības sociālās problēmas. Šim mērķim šogad tika piešķirts papildu finansējums 25 028 eiro apmērā.

Jaunie Lāčplēši

Jaunsargu nometnēs, kurās piedalījās jaunieši no sociālā riska grupām, jaunsargi darbojas kā instruktoru palīgi un apmāca pārējos jauniešus. Domāju, ka daļa no psihoaktīvo vielu lietošanas atkarīgajiem jauniešiem ar laiku kļūs par jaunsargiem un viņu dzīve mainīsies uz labo pusi. Nometnes notika Tukuma, Elejas, Jelgavas, Jaungulbenes, Jēkabpils, Daugavpils novada, Siguldas un Burtnieku pašvaldībā. Tās ilga 5—7 dienas, un tajās piedalījās aptuveni 30 pašvaldības bērni un jaunieši vecumā no 12 līdz 16 gadiem.

Tagad ir izveidojusies cita problēma — pieaug interesentu skaits, un mēs nespējam nodrošināt Jaunsardzē pietiekamā skaitā valsts finansētus instruktorus. Jaunās politikas iniciatīvas paredz nākamgad palielināt instruktoru skaitu. Lai atrisinātu šo jautājumu, veidojam vēl ciešāku sadarbību ar pašvaldībām, proti, kur mēs nespējam no valsts puses nodrošināt instruktorus, meklējam pašvaldības atbalstu. Pašvaldības ir ieinteresētas atbalstīt savus jaunsargus un arī palīdz gan ar telpām, gan transportu.

Par Krievijas — Ukrainas konfliktu

Ēriks Naglis,
pulkvedis, maģ. strat. st. *

Ievads
Gan Krievijas — Gruzijas 2008. gada piecu dienu augusta karš, gan pēdējā laika notikumi Ukrainā nepārprotami pierāda Vladimira Putina administrācijas īstenoto reālpolitikas pieeju ģeopolitikā. Diemžēl šī pieeja nelīdzinās pragmatiskam un ar veselu saprātu apveltītam reālistam. Tā vairāk līdzinās vēlmei atspoguļot pasaules kārtību no valstu tieksmes veidot savu drošības politiku ar militārā spēka palīdzību, izmantojot to kā dominējošo valsts varas instrumentu. Šāda pieeja neapšaubāmi rada nopiet­- nas bažas visas Eiropas drošības arhitektūrai. Krievijas īstenotā politika un izturēšanās norāda arī uz tās nepārprotamu vēlmi saglabāt savu privileģēto ietekmes zonu postpadomju telpā, nerēķinoties ar šajā telpā atrodošos suverēno valstu vērtībām un interesēm.

Izvēloties stingro varu (hard power) kā dominējošo instrumentu savas ārpolitikas veidošanā, Krievija zaudē līdzšinējos sasniegumus maigās varas (soft power) koncepta īstenošanā. Čečenijas un Ukrainas starpkaru periodā Krievija pielika lielas pūles sava starptautiskā tēla spodrināšanā, un šo pūļu kulminācijas punkts bija 2014. gada Soču ziemas olimpiskās spēles. Taču sociāli politiskie notikumi Ukrainā un Krievijas nepārvaramais kārdinājums par jebkuru cenu saglabāt savu dominējošo ietekmi pār šo valsti pārvilka treknu svītru visiem līdzšinējiem Krievijas maigās varas sasniegumiem. Krimas pussalas aneksija un tai sekojošā Krievijas atbalstītā separātistu kustība Austrumukrainā pamatīgi iedragāja Krievijas starptautisko reputāciju, sabojāja diplomātiskās attiecības ar vairākām valstīm, izraisīja izbīli virknē tuvāko kaimiņvalstu, un tagad tā ir spiesta rēķināties ar starptautisko sankciju radītām konsekvencēm. Pat Ķīna, klasiskais Krievijas sabiedrotais Apvienoto Nāciju Organizācijā (ANO), otru reizi mūsdienu vēsturē (pirmā bija Krievijas — Gruzijas 2008. gada kara laikā) ieturēja neitralitātes pozīciju attiecībā pret Krievijas centieniem leģitimēt savu rīcību Ukrainā. Spriežot pēc visa, Ķīna, kas pati iegulda milzīgas pūles savas maigās varas īstenošanā, neatbalsta Krievijas imperiālistisko tieksmi valdīt pār citām valstīm, nevis sadarbībā ar tām.

Maigā vara eža cimdos
«Ar varu tradicionāli saprot spēju ietekmēt citu uzvedību, lai panāktu sev vēlamo rezultātu.» Maigā vara ir spēja panākt to pašu bez piespiešanas. Džozefs Nejs (Joseph Samuel Nye), maigās varas teorijas tēvs, norāda, ka «maigās varas pamatā ir spēja ietekmēt citu izvēli. Taču maigā vara nav tas pats, kas ietekme».

Par spīti visiem acīmredzamajiem faktiem, ir iesakņojies viedoklis, ka Krievija īsteno maigās varas konceptu Latvijā. Šis viedoklis tiek pamatots ar Krievijas sistemātisku un mērķtiecīgu darbību informatīvajā telpā, kultūrā, sportā, ekonomikā, dažādu sabiedrisko (nevalstisko) organizāciju atbalstīšanā un citās jomās.

Maigā vara balstās uz konkrētas valsts dzīvesveida un ideju pievilcību. Tās mērķis jeb efekts ir radīt «pievilcības spēku», un šo efektu viena valsts mēģina īstenot attiecībā pret citām valstīm. Citiem vārdiem sakot, tas ir «siržu un prātu iekarošanas» koncepts. Krievijas maigās varas īstenošana Latvijā tiek argumentēta ar tās centieniem iekarot noteiktas Latvijas sabiedrības daļas simpātijas. Tomēr, ja raugāmies no valsts mēroga, tādi fakti kā Krievijas mēģinājumi nomelnot Latvijas valsti un tās īstenoto politiku starptautiskajā arēnā, agresīva propaganda un apmelošanas kampaņas informatīvajā telpā, atsevišķas ekonomiskās sankcijas, brīdinājumi par konsekvencēm, karaspēka koncentrēšana pie mūsu robežām un pieaugošās Krievijas gaisa un jūras spēku aktivitātes mūsu robežu tiešā tuvumā norāda uz to, ka pret Latviju kā valsti Krievija izmanto arī stingrās varas instrumentus. Viens no patiesiem drošības draudiem Latvijai, kurš vairs nav teorētisks, bet tiek īstenots realitātē, ir Krievijas lietotā viedā vara (smart power). Atbilstoši Neja teorijai viedā vara ir stingrās varas, kuras pamatā ir piespiešana un uzpirk­šana, un maigās varas, kuras pamatā ir pārliecināšana un pievilcība, salikums.

Krievija demonstrē spēju lietot maigo un stingro varu vienlaikus. Vislielākās bažas šajā kombinācijā rada viedās varas izmantošanas mērķi un līdzekļi. Kā liecina pēdējie notikumi Ukrainā, tiem ir agresīvs raksturs, un tie ir arī pretrunā ar vispārpieņemtajām starptautiskajām normām.

Pastāv uzskats, ka Krievijas maigās varas īstenošanas mērķis Latvijā ir iegūt ietekmi pār politiskajiem un citiem procesiem. Taču ietekme nevar būt galīgais mērķis. Tā ir politiskā ambīcija, kuru sasniedzot paveras iespējas daudz efektīvāk un ātrāk realizēt patiesos mērķus un vēlmes. Sasniedzot noteiktu ietekmes līmeni Latvijā, Krievijai pavērtos plašas iespējas realizēt tādus politiski stratēģiskos mērķus kā sev labvēlīga likumdevēja un izpild­- varas izveidošana. Caur politiskajiem procesiem tiktu panākta Latvijas distancēšanās vai pat izstāšanās no tādām mūsu valsts drošībai un suverenitātei vitāli svarīgām starptautiskajām organizācijām kā Eiropas Savienība (ES) un NATO. Valsts dalība šajās organizācijās ir brīvprātīga. Brīvprātīga ir arī valsts izstāšanās no tām, kā to, piemēram, 1966. gadā izdarīja Francija, prezidenta Šarla de Golla laikā izstājoties no NATO militārās struktūras. Pēdējā laikā Lielbritānija ik pa brīdim nāk klajā ar paziņojumiem par tās iespējamo izstāšanos no ES.

Lai nodarītu pāri citai valstij, vispirms ir jābūt vēlmei un tad arī spējai to īstenot. Krievijas viedās varas politika attiecībā pret Latviju norāda gan uz mūsu kaimiņvalsts vēlmi darīt mums pāri dažādos veidos, gan uz tās mērķtiecīgu darbību savu spēju attīstībai šīs vēlmes realizēšanai un tālākai attīstīšanai.

Moderno karu raksturs
Kā jau minēju rakstā «Klauzevica kara teorija 21. gadsimta draudu kontekstā» («Tēvijas Sargs», 2013. gada novembris), kara būtībai ir daudz plašāks konteksts nekā tikai militārā spēka lietošana. Karš ir mijiedarbīga un vardarbīga sāncensība starp vismaz divām dažādi domājošām cilvēku grupām, kuras darbojas vienlaikus, bet ignorējot sava oponenta plānus, rīcību, nodomus, motīvus un mērķus. Šīs sāncensības galvenais mērķis ir uzspiest oponentam savu gribu, un šī mērķa sasniegšanai katrai no pusēm ir iespēja brīvi izvēlēties gan cīņas veidus, gan līdzekļus, kādus vien tā spēj iedomāties vai pārvaldīt.

Pašreizējais Krievijas — Ukrainas konflikts spilgti apliecina šāda kara raksturu. Daudzi šo konfliktu pamatoti dēvē par asimetrisku un pat par ceturtās paaudzes karu, jo konfliktā nenotiek konvencionāla karadarbība, konflikts norisinās bez oficiāla kara pieteikuma, tiek īstenots agresīvs informatīvais karš un plaši izmantota propaganda, tā saukto zaļo cilvēciņu taktika un citi faktori.

Tomēr, sagrupējot visus Krievijas — Ukrainas konflikta faktorus, tajā ir grūti atrast kaut ko revolucionāri jaunu. Pašas Krievijas stratēģijā, līdzekļos un metodēs, iespējams, jā, bet ne pasaules konfliktu vēstures kontekstā.

Kopš Otrā pasaules kara pasaule ir piedzīvojusi neskaitāmus bruņotos konfliktus — Korejā, Vjetnamā, Afganistānā, Irākā, Gruzijā un vēl citur. Taču pēdējā reize, kad kādai no valstīm oficiāli tika pieteikts karš, bija tieši Otrais pasaules karš. Arī nekonvencionālā karadarbība tiek plaši praktizēta kopš tiem laikiem, kad spāņi organizēja pirmās partizānu vienības cīņai ar Napoleona armijas invāziju. Līdzīgi ir arī ar informatīvā kara un propagandas metožu lietojumu starpvalstu konfliktos. Modernās tehnoloģijas ļauj tās izmantot daudz ātrāk, plašāk, sinhronāk un efektīvāk. Taču pašām metodēm ir sena lietošanas vēsture. Arī asimetrija piemīt ikvienai karadarbībai. Vienai no karojošām pusēm vienmēr būs zināms pārākums resursos, stratēģijā, taktikā un tehnoloģijās. Apzinoties, ka atklāta, konvencionāla karadarbība pret ASV nav iespējama, «Al-Qaeda» izmanto asimetriska rakstura karadar­- bību, apvienojot savā cīņā informācijas un propagandas metodes, terora aktus un hibrīdo karadarbību. Pat tāda lielvalsts kā Ķīna, lai cīnītos ar ASV globālo dominanci, izstrādāja tā saukto neierobežotas karadarbības stratēģiju. 1999. gadā tika izdota divu Ķīnas Tautas atbrīvošanas armijas pulkvežu grāmata «Neierobežota karadarbība» (Unrestricted Warfare). Tajā neierobežota karadarbība tiek definēta kā «visu iespē­- jamo līdzekļu lietojums, ieskaitot nemilitāru un militāru spēku, letālos un neletālos līdzekļus, lai piespiestu pretinieku akceptēt mūsu intereses». Atbilstoši šīs grāmatas autoru teiktajam, «neierobežotas karadarbības pirmais likums ir tāds, ka tajā nepastāv nekādi likumi».

Vai Krievija pārņem ķīniešu neierobežotas karadarbības teoriju, tas vēl ir padziļinātas izpētes vērts jautājums. Tomēr dažu šīs teorijas principu lietojuma pazīmes Krievijas — Ukrainas konfliktā ir acīmredzamas. Tā sauktā ceturtās paaudzes kara jeb pastāvīgā kara, jeb cilvēku savstarpējā kara, jeb neierobežota kara anatomiju droši vien vislabāk varētu izprast, padziļināti pētot Semjuela Hantingtona (Samuel P. Huntington) teoriju par civilizāciju sadursmi (Clash of Civilizations).

Krimas pussalas okupācijas operācija bija Sun Dzu (Sun Tzu) aforisma, ka lielākā kara māksla ir uzvarēt pretinieku bez kara darbības, paraugstunda. Tomēr arī šajā gadījumā līdzīgi piemēri nav jāmeklē tālā pagātnē. Latvijas un visas Baltijas okupācija 1940. gadā ir viens no šādiem piemēriem mūsu pašu nesenajā vēsturē.

Krievijas — Ukrainas konflikta ietekme uz NATO
Krievijas — Ukrainas konflikts izraisīja arī Krievijas —NATO konfliktu. NATO ir apturējusi visa veida civilo un militāro sadarbību ar Krieviju. No sadarbības NATO atkal ir spiesta atgriezties pie atturēšanās stratēģijas attiecībās ar Krieviju, un arvien skaļāk ir dzirdamas runas par konkrētu NATO aizsardzības plānu aktualizēšanu.

Krievijas nacionālās drošības stratēģijā NATO tiek definēta kā viens no potenciālajiem draudiem. Visus šos gadus NATO acīmredzami ignorēja šo faktu, visticamāk, balstoties uz apsvērumu, ka Krievijai nav attiecīgās kapacitātes un spēju stāties pretī NATO konvencionālajā karadarbībā. Šos apsvērumus pastiprināja analīze par Krievijas karaspēka darbībām abos Čečenijas karos.

Taču kopš Čečenijas kariem ne tikai Krievijas armija ir piedzīvojusi nopietnu transformāciju, bet arī valsts aparāts ir iemācījies sinhronizēti izmantot galvenos valsts varas in-strumentus (diplomātiskos, informācijas, militāros, ekonomiskos, finansiālos un izlūkošanas) savu ģeopolitisko mērķu un interešu īstenošanai. V. Putina režīma radīto draudu raksturs izpaužas tā vēlmē un spējā izmantot visaptverošu pieeju valsts aparāta un varas instrumentu lietošanā agresīvos nolūkos, izmantojot neierobežotas un hibrīdas karadarbības metodes.

NATO ir iekrāta liela hibrīdās karadarbības pieredze, karojot ilgāk nekā dekādi ilgušajā konfliktā Afganistānā. Tomēr viena lieta ir hibrīda karadarbība ar pretinieku bez konkrētas valstiskas piederības (šajā gadījumā «Taleban» organizācija), bet pavisam citāda ir hibrīda karadarbība starpvalstu konfliktos. Tieši pēdējais ir viens no jauniem Krievijas īstenotās politikas radītajiem draudiem. Tāpēc pastāv pamatotas bažas, ka pašreizējie NATO reaģēšanas mehānismi un lēmumu pieņemšanas process ir pārāk gausi un nepilnīgi hibrīda rakstura starpvalstu konfliktu kontekstā. Nepieciešams, lai šī jautājuma izskatīšana tiktu iekļauta NATO politiskās un militārās vadības dienas kārtībā, vienlaikus izvēršot plašu diskusiju starp alianses dalībvalstīm, kā arī drošības un aizsardzības ekspertiem.

Nobeigums
Krievijas — Ukrainas konflikts ir kārtējais spilgtais pierādījums tam, cik nedrošā, nepa-stāvīgā un neprognozējamā pasaulē mēs dzīvojam. Notikumi Ukrainā šodien ir pasaules valstu politisko un militāro vadītāju dienas kārtībā. Šis konflikts aizņem vienu no galvenajām vietām pasaules masu medijos. Taču nedrīkst aizmirst, ka līdz ar krīzi Ukrainā citi draudi nav pazuduši vai to iespējamība būtu mazinājusies. Tāpēc ir jāuzdod jautājums — kas notiktu, ja mums nāktos saskarties ar diviem vai vairākiem draudiem vienlaikus? Kā mēs reaģētu šādā situācijā?

Pašreizējā pasaules drošības vide un kara metožu evolūcija pieprasa visu valsts varas in-strumentu un valsts pārvaldes sektoru sinhronizētu darbību. Mūsdienu konflikti sākas bez iepriekšēja oficiāla kara pieteikuma. Potenciālo oponentu rīcībā ir moderni ātrgaitas, masveida iznīcināšanas un tālo distanču ieroči. Tāpat to īstenotā agresija var izpausties dažādās formās un veidos, militāros un nemilitāros vai arī abu veidu kombinācijā. Tāpēc valsts drošības un aizsardzības stratēģijas veidošana vairs nevar būt tikai un vienīgi iekšlietu vai aizsardzības ministriju atbildība. Tās izstrādei jākļūst par pārresoru kopīgu darbu. Lai to panāktu, būtu vēlams iekļaut drošības un aizsardzības ekspertus Ministru prezidenta pakļautībā esošajā Pārresoru koordinācijas centrā. Līdz ar to būtu jāpārskata un jāpapildina centra uzdevumi, iekļaujot tajos valsts drošības un aizsardzības jomas. Pārresoru koordinācijas centrs sadarbībā ar visām ministrijām varētu vadīt esošajai drošības videi atbilstošas un visaptverošas drošības un aizsardzības stratēģijas formulēšanu, kā arī sekot līdzi, lai valsts piešķirtu pienācīgus resursus šīs stratēģijas īstenošanai.

Tas nenozīmē, ka no Iekšlietu un Aizsardzības ministrijai tiktu noņemta galvenā atbildība par valsts drošības un aizsardzības politikas veidošanu. Tas ir tikai viens no veidiem, kā varētu efektīvāk nodrošināt visu valsts pārvaldes sektoru sinhronizētu un visaptverošu iesaisti drošības un aizsardzības politikas īstenošanā. Valsts drošības, aizsardzības, tautsaimniecības un ekonomikas plānošanai ir jābūt koordinētai un sinhronizētai, jo valsts militārais un drošības po­- tenciāls ir tieši atkarīgs no valsts ekonomiskā potenciāla. Savukārt valsts ekonomiskā attīstība tiešā vai netiešā veidā ir kopsakarībā ar daudziem drošības faktoriem. Tikai droša vide veicina stabilu un progresīvu valsts ekonomisko izaugsmi.

Drošība un aizsardzība ir jāizvirza kā valsts galvenā prioritāte, jo tā ir vitāli svarīga Latvijas kā suverēnas un neatkarīgas valsts izdzīvošanai. Ja šīs divas jomas netiek pienācīgi stiprinātas, visam pārējam vairs nav nozīmes. Apstiprinājumu šādam apgalvojumam mēs varam atrast 1940. gada vasaras traģiskajos notikumos.

Izmantotā literatūra
Joseph S. Nye, Jr., The Future of Power, (New York, NY: Public Affairs, 2011).
Sun Tzu, The Art of War, trans. Samuel B. Griffith (Oxford University Press, 1963).
Lenya Meissner, «Global Power Shift», per Concordiam, Vol. 4., No. 4., (Garmish-Partenkirchen, Germany: George C. Marshall Center, March 2014).
Jānis Bērziņš, Krievijas jaunās paaudzes karš Ukrainā: tā nozīme Latvijas aizsardzības politikā, (Rīga, Latvija: Latvijas Nacionālās aizsardzības akadēmijas drošības un stratēģiskās pētniecības centrs, aprīlis, 2014).
Eero Rebo, Estonian national security strategy: current and future challenges, Strategy Research Project (Carlisle Barracks, PA: U.S. Army War College, March 2013).
J. Boone Bartholomees, Jr., “Continuity and Change in War», U.S. Army War College Guide to National Security Issues, Volume I: Theory of War and Strategy, 5th ed., (Carlisle Barracks, PA: US Army War College, June 2012).
Liang Qiao and XiangsuiWang, trans., Al Santoli, Unrestricted Warfare: China`s Master Plan to Destroy America, (Pan American Publishing, 2002).

* Šis raksts atspoguļo autora personīgo viedokli un nav uzskatāms par Nacionālo bruņoto spēku vai Aizsardzības ministrijas oficiālo nostāju.

Soli tuvāk dienestam Speciālo uzdevumu vienībā!

Sandra Brāle,
kapteine, Speciālo uzdevumu vienība.

Foto — Gatis Dieziņš.

Arī šovasar Speciālo uzdevumu vienībā (SUV) norisinājās SUV Jaunsardzes
nometne jauniešiem no visas Latvijas, kuri pārbaudījumos bija uzrādījuši izcilu fizisko sagatavotību, morālo noturību un izteikuši vēlmi savu nākotni saistīt ar dienestu SUV. Nometnes galvenais mērķis bija stiprināt SUV sadarbību ar Jaunsardzi, kā arī sniegt jaunsargiem ieskatu par SUV dienesta specifiku.

gm1r8366

Piecu dienu laikā jaunsargi varēja pārbaudīt savas individuālās iemaņas un spējas paaugstināta stresa apstākļos darboties kā vienota komanda. Jaunieši profesionālu un pieredzējušu SUV un Jaunsardzes instruktoru vadībā veica uzdevumus, kas plašākai sabiedrībai saistās ar fobijām un kuru izpildei nepieciešamas īpašas zināšanas un pieredze. Īpaši pozitīvas atziņas un jaunas atklāsmes jaunsargi un SUV karavīri guva no pirmā SUV komandiera Jāņa Kušķa, rezerves komandkapteiņa, stāstījuma par senlatviešu karavīru.

Grupas saliedētības vingrinājumā, kurā vienlaikus bija jāveic vairāki uzdevumi, tika pārbaudīta jaunsargu spēja uzņemties vadību, pieņemt lēmumus un deleģēt uzdevumus.
Grupas saliedētības vingrinājumā, kurā vienlaikus bija jāveic vairāki uzdevumi, tika pārbaudīta jaunsargu spēja uzņemties vadību, pieņemt lēmumus un deleģēt uzdevumus.

Kā atzīst jaunsargi, viens no lielākajiem izaicinājumiem bija purva šķērsošana un pārvietošanās naktī pa slēgtām šaurām telpām. Jaunieši ar interesi ieklausījās arī SUV virsnieka stāstītajā par karavīra dienestu, pildot dienesta pienākumus starptautiskajās operācijās. Vertikālo šķēršļu pārvarēšanas pamatiemaņas, līdzsvara un koordinācijas vingrinājumu veikšana, iepazīšanās ar kinologu dienesta specifiku, izpletņlēkšanas teorētiskā apmācība, dezorientēta pārvietošanās apvidū — tas ir tikai neliels ieskats no paveiktā. Turklāt liela uzmanība tika pievērsta tieši grupas saliedētības uzdevumu izpildē paaugstināta stresa apstākļos.

«Šo piecu dienu svarīgākais uzdevums bija jaunsargiem iemācīt saprast, kā sarežģītos apstākļos izveidot komandu, kad ir paaugstināts stress un milzīga fiziskā slodze,» uzsver Rekrutēšanas un Jaunsardzes centra Jaunsardzes departamenta direktors Ansis Strazdiņš.

Par vienu no interesantākajām un vienlaikus grūtākajām nodarbībām jaunsargi atzina purva šķērsošanu.
Par vienu no interesantākajām un vienlaikus grūtākajām nodarbībām jaunsargi atzina purva šķērsošanu.

Uzziņai 2014. gada 30. un 31. augustā Speciālo uzdevumu vienība rīko kaujinieku pamatapmācības kursa iestājpārbaudījumus un kandidātu atlasi. Kandidātiem (karavīriem, zemessargiem un ikvienam interesentam, kurš nav dienējis) vēlams līdz 27. augustam pieteikties pa kontakttālruni 29258708 vai dienests.suv@mil.lv.

Dalība SUV Jaunsardzes nometnē — iespēja pārbaudīt sevi grūtās situācijās un darboties komandā.
Dalība SUV Jaunsardzes nometnē — iespēja pārbaudīt sevi grūtās situācijās un darboties komandā.

«Gribēju, lai jaunieši apzinās, ka SUV domā par viņiem un vienība viņus gaida. Svarīgākā ir morālā noturība, jo fizisko spēju mēs varam kvalitatīvi pilnveidot ilgstošākā laika posmā. Tomēr, ja jaunietim nebūs vēlme attīstīties un pilnveidoties, mēs neko nepanāksim. Svarīgi ir tas, ka nometnes laikā viņi spēja pilnveidot savas iemaņas un sasniegt augstus rezultātus,» gandarīts par paveikto, sacīja SUV Jaunsardzes nometnes vadītājs.

Viņš arī uzsvēra, ka SUV karavīram ir jābūt emocionāli noturīgam un jāspēj veikt uzdevumu jebkādos apstākļos. «Jārēķinās, ka dienests SUV ir specifisks un mums nekad nebūs vienkāršoti apstākļi, — tāpēc jābūt gataviem stāties pretī agresīvai darbībai un kvalitatīvi izpildīt uzdevumu — ja mums ir šaubas par uzdevuma izpildi, mēs to nekad neveiksim, jo esam zaudējuši jau pirms cīņas. Tāpēc šī nometne ir iespēja jauniešiem apzināties savus trūkumus un strādāt ar sevi, lai tos novērstu.»

uldisViens no nometnes dalībniekiem — Uldis — uzsver, ka ikvienam jaunsargam būtu jātiecas izmēģināt savus spēkus SUV organizētajā nometnē. «Visiem tas jāizmēģina, obligāti. Turklāt, lai labāk sagatavotos dalībai nometnē, daudz jāstrādā pie fiziskās sagatavotības — jāpeld, daudz jāskrien. Vajadzīga arī izturība un morālā noturība. Intelekta līmenis arī ir ļoti būtisks, jo visu laiku jādomā līdzi.» Jaunsargs atzīst, ka viens no grūtākajiem pārbaudījumiem bija pārvietošanās tumšās ierobežotās telpās un purva šķērsošana: «Purvu šķērsoju pirmo reizi, peldot pārņem sajūta, ka stāvi uz vietas. Galvenais ir izturība, vēlme un spēja strādāt komandā.»

sigurds«Šī nometne ir domāta jaunsargiem, kuri vēlas stāties pretī jauniem izaicinājumiem un pārbaudīt sevi, pirms tam nokārtojot SUV atlases normatīvus. Bija tiešām interesanti. Grūtākais bija purvs — dubļi un dūņas, kas ķērās pie rokām, ļoti traucēja pārvietoties. Arī trauksme naktī bija izaicinājums, jo uzreiz pēc tam vajadzēja līst pa caurulēm, pārvarēt dažādus šķēršļus šaurās un tumšās telpās. Saliedētība ir ārkārtīgi svarīga, jo viens cilvēks nekad nespēs pilnvērtīgi izpildīt šādus uzdevumus,» stāsta jaunsargs Sigurds. Viņš uzsver, ka jauniešiem, kuri vēlas piedalīties SUV nometnē, jābūt ne tikai fiziski, bet arī garīgi un morāli noturīgiem, ar spēcīgu gribasspēku, lai spētu pilnvērtīgi sagatavoties normatīvu izpildei un iemācītos sadarboties komandā.

Galvlauzis pieveikts! Nākamais uzdevums – nogādāt ievainoto biedru drošībā!
Galvlauzis pieveikts! Nākamais uzdevums – nogādāt ievainoto biedru drošībā!

Pamatprasības kandidātiem

• Latvijas Republikas pilsonība
• Valsts valodas zināšanas augstākajā līmenī
• Veselības kapacitāte atbilstoši Speciālo uzdevumu vienības prasībām (A6 vai B5).
• Vidējā izglītība, vēlams — vidējā speciālā vai augstākā izglītība
• Vecuma ierobežojums līdz 35 gadiem kaujas un kaujas atbalsta komandās

Atlases pārbaudījumi karavīriem, kuri vēlas dienēt SUV kaujas vai kaujas atbalsta apakšvienībās (arī jaunsargiem, kuri vēlas piedalīties SUV Jaunsardzes nometnē):

• Roku saliekšana un iztaisnošana balstā guļus — 60 reizes, 2 min;
• Ķermeņa augšdaļas pacelšana — 60 reizes, 2 min;
• Pievilkšanās pie stieņa — 1 piegājienā bez laika ierobežojuma 14 reizes;
• Peldēšana — 1500 m, 50 min; • Kross — 10 km, 50 min;
• Pārgājiens — 20 km, 3 h 20 min.

«Baltic Bikini 2014» Lai glābējs nekļūst par glābjamo

Taivo Trams

Foto — Gatis Dieziņš.

Dalība glābšanas un meklēšanas operācijās ir Nacionālo bruņoto spēku ikdiena; visbiežāk šo operāciju aktīvi dalībnieki ir Gaisa spēku aviācijas bāzes un Jūras spēku flotiles struktūras. Lai pilnveidotu savas prasmes pareizi rīkoties nestandarta situācijās, kā arī uzlabotu sadarbības iemaņas ar Lietuvas un Igaunijas kolēģiem, no 28. jūlija līdz 1. augustam Liepājas piekrastē notika starptautiskās militārās mācības «Baltic Bikini 2014».

Baltic Bikini 2014

Mācībām jau desmitā gadadiena
Šogad notikušās mācības bija īpašas, jo bija jau desmitās. Pirmās «Baltic Bikini» mācības notika 2004. gadā Lietuvā, līdz tam Baltijas valstu glābēji un meklētāji trenējās Dānijas organizētajās mācībās. Mācību galvenie uzdevumi — komandu treniņš izdzīvošanai ūdenī, glābšanas un meklēšanas komandu iemaņu pilnveidošana, nodrošinot cilvēku evakuāciju no ūdens, kā arī sadarbības prasmju Baltijas līmenī pilnveidošana un nostiprināšana. Šo aizvadīto desmit gadu laikā «Baltic Bikini» mācībās trenējušies ap 800 triju Baltijas valstu speciālisti. Savukārt šogad mācībās savas prasmes pilnveidoja 46 meklēšanas un glābšanas operācijās iesaistītie speciālisti, kuriem palīdzēja 130 atbalsta personāla pārstāvji. No Latvijas puses mācībās piedalījās divi Gaisa spēku aviācijas bāzes helikopteri Mi-17, bet no Jūras spēku flotiles — štāba un apgādes kuģis «Virsaitis» un patruļkuģis «Rēzekne».

Baltic Bikini 2014

Baltic Bikini 2014
Pirms treniņiem atklātā jūrā glābēji pārbaudījumiem gatavojas Liepājā, Ūdenslīdēju mācību centra baseinā.

Kā izkļūt no grimstoša gaisakuģa
Viens no mācību elementiem ir helikoptera vai lidmašīnas apkalpes treniņš rīcībām avārijas situācijā, ja lidaparāts bijis spiests nosēsties uz ūdens. Uzdevums — iemācīties veikt visas nepieciešamās darbības pat ārkārtas stresa situācijā un neierastos apstākļos. Šim mērķim kalpoja 2 — 2,5 m dziļumā ūdenī iegremdēts būris ar pilotu kabīnes imitāciju un nepieciešamo glābšanas aprīkojumu. Būri esošajai apkalpei jā-spēj izmantot aprīkojumu, tostarp skābekļa balonu, sakaru un signalizācijas līdzekļus, glābšanas laivu un citus pieejamos līdzekļus, lai izkļūtu no «avārijas vietas» un noturētos uz ūdens vismaz stundu, līdz notikuma vietā ierodas meklēšanas un glābšanas helikopters. Vienlaikus tas ir labs treniņš arī helikoptera komandai — pilotiem un meklēšanas un glābšanas komandai, kam jāatrod jūrā esošie cilvēki un jānodrošina to evakuācija.

Baltic Bikini 2014

Ekipāžu iegremdē jūrā būrī, kas imitē lidaparāta kabīni.
Ekipāžu iegremdē jūrā būrī, kas imitē lidaparāta kabīni.

Baltic Bikini 2014Treniņi ir visa pamatā
«Būtiski, ka šīs mācības notiek jau desmito gadu, un vienlīdz būtiski, ka tajās tiek trenēti tie speciālisti, kuriem ikdienā viens no pienākumiem ir glābt cilvēkus krīzes situācijās. Ja nav pienācīgas sagatavotības, tad arī glābējiem šādās situācijās pašiem var būt ļoti liels risks, līdz pat iespējai iet bojā,» atzīst aizsardzības ministrs Raimonds Vējonis. Mācības «Baltic Bikini» ir nozīmīgas, jo ļauj glābējiem savas prasmes pilnveidot regulāri, kas ir viens no būtiskākajiem priekšnoteikumiem labu rezultātu sasniegšanai arī savā ikdienas darbā, uzsvēra ministrs, kas bija ieradies, lai iepazītos ar mācību norises gaitu. «Ja tu glāb citus cilvēkus, tad ir ļoti būtiski, lai pašam apdraudējumi ir samazināti līdz minimumam kādu iespējamu nepareizu rīcību dēļ. Visas procedūras ir jāietrenē līdz automātismam!» Ministra teikto apliecina paša pieredze, kad niršanas laikā Vidusjūrā apmēram 30 m dziļumā pēkšņi pārtrūkusi skābekļa padeve akvalangā. «Tikai pateicoties tam, ka pirms tam biju beidzis profesionālos ūdenslīdēju kursus, visas nepieciešamās darbības veicu automātiski. Uz savas ādas esmu izbaudījis, cik ļoti liela nozīme ir treniņiem, lai noslīpētu darbības līdz tādai pakāpei, ka viss tiek veikts refleksu līmenī.»

Helikopters nodrošina «avārijā cietušo» evakuēšanu krastā.
Helikopters nodrošina «avārijā cietušo» evakuēšanu krastā.

Runājot par Latvijā notiekošajām mācībām ar citu partnervalstu pārstāvju piedalīšanos, R. Vējonis uzsvēra, ka to biežums un kvalitāte pieaug un šis process turpinās. «Arī rudenī būs virkne mācību, kurās piedalīsies sabiedroto pārstāvji. Šo mācību laikā mums ir bijusi un būs iespēja trenēt savietojamību ar pilnīgi jaunām tehnikas vienībām, ar kādām līdz šim mūsu armijai vispār nav bijusi iespēja strādāt, piemēram, izmantot bezpilota lidmašīnu konkrētu uzdevumu veikšanai.» Savukārt, runājot par pretgaisa aizsardzības spēju stiprināšanu, ministrs pastāstīja, ka perspektīvā arī Latvijas bruņoto spēku rīcībā būs bezpilota lidmašīnas, ko mēs varēsim izmantot gan novērošanas, gan arī glābšanas darbos, tādējādi būtiski paplašinot moderno tehnoloģiju izmantošanu armijas ikdienas darbā.

Dienesti sadarbojas arvien labāk
Gaisa spēku aviācijas bāze ir viens no galvenajiem šo mācību rīkotājiem. Bāzes komandieris pulkvedis Aivars Mežors atzīst, ka «Baltic Bikini 2014» scenārijs un izspēlētās situācijas ir visumā līdzīgas iepriekšējos gados trenētajām prasmēm — tas ir saprotami, jo mācībās personāls izspēlē situācijas, kuras potenciāli būtu visbiežāk iespējamas praksē. Par laimi, līdz šim neviens mūsu lid­aparāts nav bijis spiests nosēsties uz ūdens.

Izdzīvošanas treniņu atklātā jūrā vēroja arī Lietuvas Gaisa spēku komandieris pulkvedis Audronis Navicks.
Izdzīvošanas treniņu atklātā jūrā vēroja arī Lietuvas Gaisa spēku komandieris pulkvedis Audronis Navicks.

«Protams, šīs mācības ir nozīmīgas desmitās gadadienas dēļ. Būtiski ir arī tas, ka katru gadu mums nāk klāt arvien jauni sabiedrotie, kas tiek iesaistīti meklēšanas un glābšanas darbos — robežsargi, Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienests un citi speciālisti, kam mēs mācību laikā rādām, ko un kā darām. Tā veidojas kopīga izpratne par notiekošo,» skaidro A. Mežors.

Mācību plānošana un sagatavošana ilgusi aptuveni pusgadu. Ieguldītais darbs devis labus rezultātus, un «Baltic Bikini 2014» rīkotāji var secināt, ka tās ir izdevušās — mācību uzdevumi tika izpildīti, un speciālisti uz savām dienesta vietām devās ar labākām zināšanām un prasmēm.

Kā katru gadu, arī šogad mācību laikā trenēta rīcība situācijā, ja kopīgi jādarbojas trīs Baltijas valstu glābējiem. «Nu varam
secināt, ka ir izveidojusies ļoti laba izpratne un sadarbības spējas, un līdz ar to ir arī liela ticība, ka nepieciešamības gadījumā sastrādāšanās neradīs nekādas problēmas. Kopīgā izpratne rodas tikai kopīga darba un treniņu rezultātā,» atzīst A. Mežors.

Labāk rīkoties kopā
Ļoti lielu atšķirību glābšanas un meklēšanas operāciju izpildē starp Baltijas valstīm nav — nedaudz atšķiras izmantojamais ekipējums, bet viss ir savietojams; veicamās procedūras ir gandrīz identiskas. No 1999. līdz 2003. gadam Baltijas valstu meklēšanas un glābšanas mācības notika Dānijā Baltijas un Dānijas bruņoto spēku sadarbības programmas ietvaros, pēc tam Baltijas valstis pieņēma lēmumu rīkoties saviem spēkiem. «Resursi katrai valstij nav tik lieli, tādēļ izdevīgāk ir sadarboties un rīkot šāda līmeņa mācības visām trim valstī kopā. Mūsu teritorijas arī nav tik lielas, un saskares punktu ir pietiekami daudz. Gadās strādāt pavisam līdzās, tādēļ kopīga izpratne ir ļoti svarīga,» skaidro A. Mežors.

Kā jau minēts, mācību laikā tiek imitētas situācijas, kuras potenciāli var visbiežāk izveidoties. «Ja cilvēki nav atbilstoši trenēti, ļoti bieži iestājas panika, viņi pat nespēj atsprādzēties no drošības siksnām, ar grūtībām atrod ceļu ārā no kabīnes un nezina, ko darīt tālāk. Tādēļ ir jātrenē prasme orientēties avārijas situācijā, nezaudējot spēju domāt, un māka ātri ieslēgt un izmantot individuālos glābšanas līdzekļus. Arī treniņu laikā mēs redzam, ka pat pieredzējuši piloti var apjukt un zaudēt orientāciju telpā un situācijā. Toties pasaules pieredze liecina, ka ekipāžas, kuras piedzīvojušas īstu avāriju un izglābušās, pēc tam atzīst — jā, tas bija tāpat kā treniņā.»

Baltic Bikini 2014

Pamodināt cilvēcību

Džoanna Eglīte,
Līga Lakuča

Foto — Normunds Mežiņš un no E. Sondovičas personiskā arhīva.

TS SondovicaEdīte Sondoviča, vēsturniece, publiciste un kultūras darbiniece, profesionāli tik daudz stāstījusi par citiem — grāmatā, rakstos, TV un radio sižetos, bet, klausoties viņā, rodas pārliecība, ka Edītes pašas dzīvesstāsts ir grāmatas vērts. Šogad viņa atzīmēja 75 gadu jubileju.

Otrā pasaules kara bērns, kura pieredzes nežēlībai būtu vajadzējis viņu aizvest tālo prom no jebkādas saskares ar militāro jomu. Tomēr tieši ar visdažādākā ranga un atšķirīgu vēstures posmu karavīriem Edīte bijusi cieši saistīta — 21 gadu strādājot Latviešu sarkano strēlnieku memoriālajā muzejā (Latviešu Strēlnieku muzejā) un 15 gadus atjaunotajā Latvijas armijā (NBS). Edīte pati saka, ka nejaušību neesot, katra liktenis ir lemts, mūsu uzdevums ir to piepildīt. Bez lieka patosa, bet Edīte ir aizkustinoši patriotiska, un tas pamodina un aizrauj sarunu biedru. Viņas viedoklim var nepiekrist, bet tajā jaušama dziļa iekšēja ticība. Klausoties, kā Edīte runā par cilvēkiem savā dzīvē, rodas pārliecība, ka viņa cilvēkus mīl. Viņa prot būt tik vienkārša vai tik smalka, kāds ir sarunu biedrs. Meitene, kuras aizraušanās medicīnā, literatūrā, vēsturē un kultūras visdažādākajās izpausmēs savijās kopā. Tās vedušas Edīti pa viņas likteņa noteikto ceļu. Visu mūžu tikpat svarīgs ceļabiedrs kā liktenis viņai bijusi mammīte, kas palīdzējusi turpināt un iet tālāk — atbalstot, iedrošinot, mudinot.

Vijole
Edīte piedzima īsi pirms Otrā pasaules kara sākuma, 1939. gada vasaras nogalē, kad sākās uzbrukums Polijai — viņas vectēva dzimtenei. Ģimene tobrīd dzīvoja 7 km no Džūkstes — mamma, tētis, vecāmāte, vectēvs, divas meitas un dēliņš.

Vācu armija 1944. gadā turpat līdzās ģimenes mājām bija ierīkojusi gaisa aizsardzības bāzi. Edīte ziņkārīgi gājusi skatīties, kā šāviņi lido debesīs. Vecāki savukārt iedraudzējušies ar kādu vācu virsnieku Leonu, kurš nācis spēlēt vijoli Edītes mazajam sešus mēnešus vecajam brālītim Vilnītim. Virsniekam pašam Vācijā bija palicis tikpat mazs dēliņš. Edīte atceras sevi stāvam istabā, puspavērtu muti, apburta no mūzikas skaistuma un ikreiz klausāmies. Pēc dažiem mēnešiem, kad vācieši pārcēlušies tālāk uz Tukuma pusi, pēc vienas no smagām kaujām tēva mājās atskrējis ziņnesis, lai pavēstītu — Leonam norautas abas rokas un abas kājas.

«Kad koncertos dzirdu skanam vijoli, redzu šīs bērnības ainas acu priekšā,» saka Edīte. «Esmu lasījusi neskaitāmas atmiņu grāmatas par karu, klausījusies karavīru stāstus no abām frontes pusēm, arī par 1945. gada maiju Kaļiņingradā (Kēnigsbergā) un Berlīnē. Esmu nonākusi pie secinājuma, ka inteliģence, cilvēka garīgā bagātība ir pamats, kas palīdz pat mežonīgākajos un nežēlīgākajos apstākļos saglabāt cilvēcību. Tieši tādēļ Leons mūsu ģimeni neuztvēra kā ienaidniekus, viņš spēja mūsos saskatīt cilvēkus,» uzsver Edīte. Jau vēlāk, strādājot atjaunotās Latvijas Aizsardzības ministrijā un armijā, Edītes mērķis un misija bija palīdzēt veidot Latvijas karavīros kultūras slāni, atklājot jaunajiem puišiem operu, izstādes, teātri, aicinot pie viņiem spilgtus Latvijas kultūras cilvēkus, palīdzot veidot karavīru orķestrus, ierosinot armijā atzīmēt noteiktas svinamās dienas. Viņas misija bija stiprināt šajos puišos cilvēcību.

Kara beigas bērna acīm
Bērnībā Edīte iepazina arī gluži citādus karavīrus. 1944. gada rudenī, tuvojoties frontes līnijai, ģimenei bija jāpamet mājas. 1945. gada pavasarī, kad beidzās karš, tēta un mazā brālīša vairs nebija. Lamiņos, ciemā netālu no Kandavas, vecvecāki ar mammu bija atraduši saimnieku, pie kura pārlaist pēdējos kara mēnešus. Kādā saulainā rītā Edīte mammai ar izbrīnu vaicāja, kādēļ pa ceļu braucot tik daudz mašīnu ar vējā plandošiem baltiem palagiem. Izrādās — karš esot beidzies. Tas bija 1945. gada 8. maijs.

Edīte ar māsu Ilgu 1944. gada 24. jūnijā.
Edīte ar māsu Ilgu 1944. gada 24. jūnijā.

Vēlāk pa dienu saimnieku mājas istabā iestreipuļojis piedzēries krievu zaldāts ar nazi vienā rokā un revolveri otrā un tēmējis uz mammu, kura tobrīd sēdējusi gultā ar abām meitām līdzās. Vecāmāte, kura Pirmā pasaules kara laikā bēgļu gaitās Piemaskavā bija apguvusi krievu valodu, lūdzās, lai liek mammu ar bērniem mierā. Pamanījis aiz loga ejam citu sievieti, kareivis ar visu loga rāmi «izgājis» ārā, pirms tam izšaujot tukšu šāvienu, tēmētu mammai. Paķērusi abas meitas katru savā padusē, mamma izlēkusi pa logu un skrējusi pāri laukam uz meža pusi. «Tikko bija iesēta labība. Man šķita, ka lauks ir neaptverami milzīgs,» saka Edīte. Piedzērušais kareivis no jauna pamanījis mammu un meties pakaļ.

«Mūs izglāba saimnieka suns Džimis. Kamēr vīrietis pārdzēries cīnījās ar suni, mums izdevās paslēpties,» stāsta Edīte. Saimnieks saskaitījis deviņus naža dūrienus drošsirdīgā suņa ķermenī. Suns brīnumainā kārtā palika dzīvs, jo, kā vecmāmiņa teica, zinājis, kādas zālītes jāēd. Divas dienas suns nebija mājās un pēc tam pārnācis vesels.

Vēl citi krievu karavīri atņēmuši ģimenes vērtīgākās mantas — tēva un vectēva pulksteņus, kas glabājušies saimnieka mājas bēniņos. Atgriežoties dzimtas mājā, Edīte savam tēva dāvātajam kažociņam uzkritusi virsū un raudādama turējusies, kamēr karavīri mēģinājuši to atņemt. Vecāmāte teikusi vīriem, ka šī meitenei ir vienīgā piemiņa no mirušā tēva. Kažociņu izdevies nosargāt, bet mātei laulības gredzenu gan no pirksta norāvuši.

Profesijas izvēle
Edīte mācījās Tukuma un vēlāk Džūkstes vidusskolā. Pēc tās beigšanas braukusi skolas gadu mīlestībai līdzi uz Rīgu — Aivars stājās mediķos, viņa — māsu skolā. Lai arī ar izcilību nolikti eksāmeni, meitenei nav atradusies vieta kopmītnēs. Drosmīgi un apņēmīgi izklaudzinājusi Āgenskalna privātmāju saimnieku namdurvis un saņēmusi atteikumu pēc atteikuma. Edītei nekas cits neatlika, kā sakrāmēt savu čemodānu un atgrie­z- ­­ties mājās. Kaimiņu pagasta klubā meklējuši kluba vadītāju. Tā Edīte, mammītes iedrošināta un mudināta, divus gadus rīkoja kluba vakarus, balles un guva pirmās praktiskās iemaņas kultūras dzīves organizēšanā. Viņa nebijās braukt uz Rīgu, doties uz Rakst­nieku savienību un aicināt kultūras cilvēkus ciemos. Viņa noorganizēja dzejnieku Mirdzas Ķempes un Anatola Immermaņa viesošanos. «Mammīte izcepa pīrādziņus, ķimeņmaizītes, uzvārīja labu kafiju, sanāca cilvēki, un pasākums notika,» atceras Edīte. «Kultūras cilvēkos es vienmēr esmu redzējusi sabiedrotos. Turklāt no viņu puses es ikreiz jūtu atbalstu un pretimnākšanu.»

1971. gada augusts.
1971. gada augusts.

Atbalsts un pretimnākšana — tie ir divi būtiski vārdi, kas raksturo Edītes mijiedarbību ar cilvēkiem. Vai nu tieši tādi cilvēki nejauši gadījušies Edītes ceļā, vai arī viņa tajos spēja saskatīt un atraisīt cilvēcību, bet varbūt šie cilvēki bija kā brīnums, pārsteigums un balva par nenovirzīšanos no likteņa noliktā ceļa. Jau skolā Edītei laimējās satikt skolotājus, kas iedvesmoja un virzīja. Viņas vēstures skolotājs profesors Tālivaldis Vilciņš tik ļoti aizrāvis ar savu priekšmetu, ka, atvadījusies no romantiski izvēlētās medmāsas mācībām, Edīte pēc dažiem gadiem vēlreiz devās uz Rīgu, lai augstskolā studētu vēsturi. «Man patīk tā vēsture, kurā es pati esmu piedalījusies,» smaidot saka Edīte. Un liktenis viņu saveda kopā ar dzīviem vēstures lieciniekiem — strēlniekiem, vēlāk Latvijas armijas karavīriem.

Strēlnieki
Par strēlniekiem Edīte teic, ka tie bija cilvēki ar ļoti augstām garīgām vērtībām. «Protams, ne visi, bet lielākā daļa gan. Viņi nāca no cita gadsimta.» Strēlnieki klusu un mērķ­tiecīgi deva Edītei lasīt Aleksandra Čaka «Mūžības skartos», Aleksandra Grīna «Dvēseļu puteni», Eduarda Virzas «Straumēnus». Strēlnieki Edīti iedvesmoja un bagātināja, pavēra viņai plašāku redzējumu uz pasauli un vēsturi. «Viņi mani uztvēra kā savu mazmeitu, un es starp viņiem jutos kā starp saviem vectētiņiem — mīlēta un lolota.»

Edīte viņu mīlestībai un siltumam pretī sniedza savu, organizējot kopā ar Latvijas televīziju raidījumu ciklu par Latvijas strēlnieku pulkiem, un radio veidoja raidījumus par vēsturi un cilvēku likteņiem. Edīte jau muzeja gados bija ļoti lietpratīgs un daudzpusīgi zinošs sabiedrisko attiecību cilvēks. Kad 1988. gada vasarā, pēc 14. jūnija aktivitātēm pie Brīvības pieminekļa, daži izteikti «sarkani» noskaņoti strēlnieki sašuta un teicās rakstīt ziņojumu Maskavai par Latvijas PSR Augstākās padomes priekšsēdētāja Anatolija Gorbunova nostāšanos pie sarkanbaltsarkanā karoga, Edīte atrada veidu, kā situāciju izlīdzināt, rādot šiem strēlniekiem vēsturiskas fotogrāfijas, kur 1917. gada 1. maijā viņi paši bija stāvējuši pie Latvijas karogiem. Sadarbojoties ar masu medijiem un vienlaikus ļoti cienot strēlniekus, Edīte noklusināja arī ziņas par dažu strēlnieku nosodošās attieksmes atspoguļošanu medijos. «Ja tā būtu noticis, visi strēlnieki saņemtu nepelnītu tautas nosodījumu,» saka Edīte.

Strēlnieku muzejs bija sava veida pulcēšanās vieta Latvijas kultūras cilvēkiem, jo daudzu mākslinieku saknes cieši saistījās ar šiem karavīriem — tie bija aktieris Ēvalds Valters, rakstnieks Voldemārs Branks, režisors Eduards Smiļģis, gleznotāji Jāzeps Gros­valds un Kārlis Baltgailis. Edīte ir pārlie­- cināta, ka strēlnieki, lai arī ar politiski pievienoto apzīmējumu «sarkanie», simbolizēja tieši Latvijas, nevis padomju republikas vēsturi un saknes. «Kultūras dzīve muzejā bija aktīva. Pie mums bieži viesojās dzejnieki, arī Ojārs Vācietis un Jānis Peters, mākslinieki Uldis Zemzaris un Indulis Zariņš, kā arī Dailes teātra aktieri,» atceras Edīte.

Aizsardzības ministrija
Likumsakarīgi, ka Latvijas brīvvalsts atjaunošanas laikā, topot jaunai — Aizsardzības ministrijai, tās jaunais ministrs Tālavs Jundzis aicināja Edīti pie sevis veidot «attiecības ar sabiedrību». «Viņš bija ļoti tālredzīgs, jo saprata, ka attiecību un saziņas veidošanai ir milzīga nozīme,» saka Edīte. Solījusies nekad neatstāt iemīļoto darbu muzejā, Edīte tomēr Jundža piedāvājumā ieklausījās un, mammītes mudināta, darba piedāvājumu pieņēma.

NBS komandieris G. A. Zeibots ar saviem palīgiem.                                               2004. gada augusts.
NBS komandieris G. A. Zeibots ar saviem palīgiem. 2004. gada augusts.

«Aizsardzības ministrija bija pirmā, kas izpelnījās tik lielu preses uzmanību. Savu pirmo preses konferenci organizējām 1992. gada martā, sadarbojāmies ar visiem medijiem, kuri bija ieinteresēti un atvērti. Toreiz ziņa nemaksāja naudu. Žurnālisti un izdevumu vadītāji bija ieinteresēti stāstīt par to, kā veidojas un top mūsu pašu valsts,» teic Edīte. Viņa pati veidoja stāstus radio un televīzijā par Aizsardzības ministrijas cilvēkiem, kurus iepazina darbā. «Latvijas sabiedrība uzzināja, ka tie nav nekādi briesmoņi un sarkanie pulkveži. Es vēstīju viņu stāstus par izsūtījumu, par neatlaidību un vēlmi mācīties. Viņi bija izsitušies līdz pulkvežiem padomju armijā, bet nekad nebija zaudējuši savu latvietību,» uzsver Edīte. 2011. gadā klajā nāca arī Edītes Sondovičas grāmata par atjaunotās Latvijas pirmo admirāli Gaidi Andreju Zeibotu «Gaidi mani, gaidi…»

Mazliet līdzīgi kā pirms daudziem gadiem mazajā pagasta klubā, aicinot ciemos izcilus literātus, Edītei nācās piedalīties arī pirmo Aizsardzības ministrijas starptautisko vizīšu organizēšanā. Arī šoreiz viens no cilvēkiem, kuram lūgt padomu, bijusi mammīte. Pati gan Edīte vairījusies iet uz šīm pirmajām pieņemšanām, dusmojoties uz sevi, ka nepietiekami labi zina svešvalodas. «Šķiet, valodas nezināšana toreiz bija mums visiem kopīga problēma, kas pakāpeniski atrisinājās. Mēs visi mācījāmies.»

Karavīri un kultūra
1994. gadā Latvijas armija nodalījās no ministrijas. Edīte turpināja darbu, vadot NBS štāba kultūras nodaļu. «Puiši nāca uz armiju no laukiem. Viņi pārsvarā neko nebija redzējuši un dzirdējuši par kultūras dzīvi.» Edītes darba rezultāts bija tas, ka karavīri iepazina Latvijas kultūras cilvēkus — Māru Zālīti, Ēvaldu Valteru, Vitautu Ļūdēnu, Elzu Radziņu, Veru Gribaču un daudzus citus kultūras darbiniekus. Uz jautājumu, kālab armijas cilvēkiem kultūra, Edīte kodolīgi atbildējusi stāstā par vācu virsnieka Leona vijoļspēli brālītim Vilnītim. Edīte ir pārliecināta, ka saikne ar mākslas pasauli attīsta cilvēcību un mīlestību, mīlestību — plašā nozīmē. «Kā tad puiši aizsargās Latviju, ja neko nezinās par tautas dvēseli? Māksla māca cilvēkam to izprast un izjust piederību savai zemei,» saka Edīte.

«Dažus no puišiem, kas reiz beiguši obligāto militāro dienestu un nu jau kļuvuši par virsniekiem, es satieku operā [Latvijas Nacionālajā operā]. Man tā ir liela dāvana,» atzīst Edīte. «Reiz vedu ciemos pie nu jau robežsardzes ģenerāļa Ivara Zālīša puišiem Sēlijā aktrisi Āriju Stūrnieci. Viņa lasīja priekšā fragmentu no Jāņa Jaunsudrabiņa «Baltās grāmatas» par Rites mežiem. Telpā valdīja pilnīgs klusums. Puiši sēdēja tik ļoti pārņemti ar to, ko tobrīd dzirdēja! Šis brīdis bija kā dzīvs apliecinājums — tas ir vajadzīgs! Kultūras nozīmi armijā nekad nedrīkst novērtēt par zemu. Tas ir viens no balstiem, kas padara mūs stiprākus,» ir pārliecināta Edīte.

Raibie cimdi
«Man šķiet, kultūras cilvēki nereti Latvijas armijas nozīmi un nepieciešamību ir sapratuši labāk par ierēdņiem, kuri sprieda, vai vispār Latvijai armija ir vajadzīga,» atzīst Edīte. Viņa arī uzskata, ka kultūras cilvēki ar savu atbalstošo attieksmi veicinājuši tautas uzticību armijai. Latviešu strēlnieku muzejs organizēja ziedojumu vākšanu pirmajiem Latvijas karavīriem — robežsargiem. Lai arī 1991. gadā cilvēki piedzīvoja grūtus laikus, tika ziedotas grāmatas, drēbes, pārtika un nauda. No Smiltenes tika atvests papīra maiss, pilns ar skaistiem rakstainiem cimdiem. Par šo sūtījumu Imants Ziedonis kopā ar Edīti izveidojuši pat raidījumu televīzijā. Tautiskus cimdus Aizsardzības ministrijas darbinieki veduši kā dāvanu, dodoties pirmajās starpvalstu vizītēs. Un pirmā vizīte bija uz Poliju.

Pie Veras Gribačas-Valteres. 1996. gada 12. oktobris.
Pie Veras Gribačas-Valteres. 1996. gada 12. oktobris.

Tēvu zeme
Pašreiz Latvijā nav daudz cilvēku, kuri no sirds un atklāti pauž mīlestību savai zemei. Edīte tāda ir. Viņas vērtību sistēmā tēvu zeme un tās cilvēki ir visaugstākā vērtība, kurai nav līdzīgas. Viņa atceras, padomju gados Strēlnieku muzejā vadītās ekskursijas ārzemju latviešiem. Dažkārt pēc šādām tikšanās reizēm Edīte un ārzemju latvieši bija abpusēji aizkustināti, jo atkal bija sajutuši, cik emocionāli bagāta ir bijusi strēlnieku kultūras dzīve.

Patriotiska Edīte ir arī savā skatījumā uz militāro dienestu. «Es nepiekrītu 2006. gada pārejai no obligātā militārā dienesta uz profesionālu armiju. Tas nav Latvijas ceļš. Esmu pārliecināta, ka katram Latvijas puisim jā-iziet militārais dienests, jāmāk turēt rokās ieroci, jāizjūt sava saikne ar šo zemi arī garīgā ziņā, caur kultūras vērtībām. Neviens mūs nesargās, ja mēs paši to nedarīsim,» ar pārliecību pauž Edīte.

Jau vairākus gadus, kopš Latvijā ir profesionālā armija, Edīte ir pagājusi nost no militārās dzīves. Viņa aktīvi bauda kultūru pati, lasa labas grāmatas, jo — «sliktām man vairs nav laika», mīl ziedus, kaķus un cilvēkus. Tomēr viņas jūtas pret karavīriem ir nemainīgas: «Karavīrus es jūtu kā ļoti tuvus. Viņi mani sargā. Ne tikai valstiski, bet mani — kā cilvēku.»

Mēs beidzam sarunu, un Edīte dodas tālāk savās gaitās — zinātkāra, atvērta, bet ar savu stipru, dzīves un mākslas pasaules rūdītu pieredzi, ticību un enerģiju, kas joprojām aizrauj citus.

9. Rēzeknes kājnieku pulka 95. gadadienā — svētki visai pilsētai

Diāna Selecka,
virsseržante, 2. ZSN sabiedrisko attiecību speciāliste.

Foto — D. Selecka un A. Tolopilo.

Pie Zemessardzes ekipējuma un ieroču stenda.
Pie Zemessardzes ekipējuma un ieroču stenda.

2. augustā pilsētas svētku ietvaros Rēzeknē svinīgi atzīmēja 9. Rēzeknes kājnieku pulka (9. RKP) 95. gadadienu. 2. Zemessardzes novads ir pulka tradīciju pārņēmējs — tas atrodas pulka vēsturiskajās kazarmās, un novada karogā ieausta pulka devīzes daļa — «Ņem, Tēvzeme, tavs esmu viss!». Devīzes otra daļa «Sorgoj Latviju!» rotā Zemessardzes 32. kājnieku bataljona karogu. 

Pasākumi sākās plkst. 11 Latgales Kul­tūrvēstures muzejā, kur notika ar pilsētas vēsturi saistīti lasījumi. Nacionālo bruņoto spēku vecākais eksperts militārās vēstures, tradīciju un patriotiskās audzināšanas jautā­jumos rez. pulkvedis Jānis Hartmanis stāstīja par 9. Rēzeknes kājnieku pulka vēsturi, savu­kārt Valsts robežsardzes koledžas Robežsardzes vēstures izpētes nodaļas inspektore Dace Lomanovska sniedza ieskatu Ludviga Bol­šteina, pirmā 9. Rēzeknes kājnieku pulka komandiera, biogrāfijā. Tieši viņa nopelns ir robežas apsardzības sistēmas sakārtošana.

rez-tol_0588-16-at

Rēzeknes garnizona karavīru dalība  svētku gājienā raisīja lielu jaunās paaudzes interesi.
Rēzeknes garnizona karavīru dalība  svētku gājienā raisīja lielu jaunās paaudzes interesi.

Svētku pasākumus pagodināja arī 9. RKP virsnieka Oskara Pērkona meita Mirdza Sproģe, kura dalījās atmiņās par savu tēvu. Mirdza Sproģe ir gaidīts ciemiņš pulka svētkos, jo viņas sadarbība ar 2. Zemessardzes novadu (2. ZSN) un Latgales Kultūrvēstu­res muzeju norit jau vairāku gadu garumā. M. Sproģe ir dāvinājusi muzejam unikālas sava tēva mantas. Pateicoties viņai, 2. ZSN štābā pirms vairākiem gadiem tika atvērta O. Pērkona zāle un Latgales partizānu pulkam un 9. RKP veltītas izstādes.

Pasākuma atraktīvākā daļa notika pilsētas Festivāla parkā un pie Latgales vēstniecības «Gors». Pasākums sākās ar Zemessardzes or­ķestra un Valsts robež­sardzes jauktā kora koncertu. Zemessardzes orķestra vadītājs virsleitnants Andis Karelis atzina, ka uz­stāties kopā ar amatieru kori, kas sniedza visai profesionālu sniegumu, bija ļoti inte­resanta pieredze. Koncerta laikā viņpus Latgales vēstniecības «Gors» Zemes­sardzes vienības, sadarbojoties ar Valsts robež­­- sardzes un Ugunsdzēsības un glābšanas die­nesta vienībām, demonstrēja ieročus, ekipēju­mu un tehniku. 9. Rēzeknes kāj­nieku pulka vēsture ir cieši saistīta ar Latvijas robež­sardzes vēsturi. Kādreizējā pulka poligonā Janapolē šobrīd atrodas Valsts robežsardzes koledžas šautuve.

ISIN grupas komandieris virsseržants Roberts Bernāns  bumbu tērpā.
ISIN grupas komandieris virsseržants Roberts Bernāns  bumbu tērpā.
Patruļkuģa «Rēzekne»  komandas pārstāvis demonstrē kuģa maketu.
Patruļkuģa «Rēzekne»  komandas pārstāvis demonstrē kuģa maketu.

Svētku viesu labsajūtai Zemessardzes 35. no­dro­šinājuma bataljona zemessargu — pavā­ru lauka virtuvē tika gatavota karavīru putra. Bataljona pār­stāvis Arvīds Vecels pastāstīja, ka pabaroti vismaz 600 cilvēki un visiem garšojuši griķi ar cūkgaļu.

Zemessardzes 54. inženiertehniskā ba­tal­jona Nesprāgušās munīcijas neitralizēšanas rotas 3. vada karavīri (ISIN grupa — Impro­vi­zēto spridzināšanas ierīču neitrali­zēšanas grupa) demonstrēja, kā tiek iznīcināta improvizēta spridzināšanas ierīce. Rēzeknieši ar lielu inte­resi vēroja, kā tiek atrasts aizdomīgs priekš­- mets, kas, spriežot pēc tā izskata, varētu būt improvizēta spridzināšanas ierīce. ISIN grupa, ieradu­sies notikuma vietā, aizdomīgā priekš­- meta pārbaudei izmantoja robotu «Irobot packbot 510». Pēc apstiprinājuma improvizētā spri­dzinā­šanas ierīce tika neitralizēta ar «Telerob», sagraujot to ar ūdens lielgabalu. ISIN grupas komandieris virsseržants Roberts Bernāns, ģērbies bumbu tērpā EOD9, pārbau­dīja rezultātu un sadalīja ierīci pa sastāvdaļām. Zīmīgi, ka R. Bernāns ir pētījis 9. Rēzeknes kājnieku pulka vēsturi, un tam ir veltīts arī viņa bakalaura darbs Rēzeknes augstskolā.

Zemessardzes orķestra un Robežsardzes kora koncerts pie Latgales vēstniecības «Gors».
Zemessardzes orķestra un Robežsardzes kora koncerts pie Latgales vēstniecības «Gors».
Daudzi vēlējās apskatīt Zemessardzes ekipējumu un ieročus.
Daudzi vēlējās apskatīt Zemessardzes ekipējumu un ieročus.

Pilsētas svētkos rēzekniešiem bija lie­liska iespēja tikties arī ar Jūras spēku flotiles krasta apsardzes patruļkuģa P-09 «Rēzekne» ko­mandu un kuģa krustmāti Inesi Pāvuli. Viņi varēja ne tikai izvaicāt ciemiņus par jūrnieku dzīves neparasto ikdienu, bet arī apskatīt kuģa ekipējumu un pielaikot hid­rotērpus.

Par svētku kulmināciju izvērtās pasā­kuma dalībnieku gājiens pa pilsētas ielām.

Rēzeknes pilsētas domes pašvaldības aģen­tūras «Rēzeknes kultūras un tūrisma centrs» direktora vietniece Maija Brēķe teicami vērtēja bruņoto spēku dalību pilsētas svētkos. «Armijas dalība šādos svētkos parasti visiem ļoti patīk, visas militārās aktivitātes — ekipējuma un teh­ni­kas demonstrējumi, karavīru putra, jūr­nie­ku piedalīšanās, Zemessardzes orķestra koncerts — viss bija ļoti vietā. Šogad sakrita daudzas lietas — arī 9. Rēzeknes kājnieku pulka jubileja un pat­ruļkuģa «Rēzekne» nolaišana ūdenī, tāpēc mūsu pilsētas svētki šogad bija saistīti ar jūras te­matiku.»

Baltijas dzīvības ceļam — 25

bc-241989. gada 23. augustā trīs toreiz vēl Padomju Savienības sastāvā esošo valstu iedzīvotāji sadevās rokās, cauri Igaunijas, Latvijas un Lietuvas teritorijai izveidojot dzīvo cilvēku ķēdi no Tompea kalna Tallinā līdz Ģedimina tornim Viļņā. Šīs vēl nekur nepieredzētās akcijas mērķis bija pasaulei atgādināt par 20. gadsimtā pastāvējušo divu totalitāro lielvaru — staļiniskās Padomju Savienības un hitleriskās Vācijas — nodarījumiem cilvēcei un demonstrēt triju Baltijas valstu iedzīvotāju gribu, atbrīvojoties no padomju okupācijas, atjaunot savu valstu neatkarību.

23. augusts mūsu valsts un tautas vēsturē ir ierakstīts ar melnu krāsu. Tālajā 1939. gadā šajā datumā divi diktatori — padomju vadonis Josifs Staļins un Vācijas fīrers Ādolfs Hitlers — sadalīja Eiropas austrumus savā starpā. Šajā dienā Maskavā abu diktoru pilnvarotie, proti, Padomju Savienības ārlietu tautas komisārs Vjačeslavs Molotovs un Vācijas ārlietu ministrs Joahims fon Ribentrops parakstīja abu valstu neuzbrukšanas līgumu (šo dokumentu dēvē arī par Molotova — Ribentropa paktu), kura sastāvdaļa bija slepenais papildprotokols, ar kuru Austrumeiropa un Centrāleiropa tika sadalīta abu valstu ietekmes sfērās. Trīs vēl neatkarīgās Baltijas valstis nonāca Padomju Savienības ietekmes sfērā. Pēc Otrā pasaules kara beigām latviešu sabiedrība trimdā šo datumu atzīmēja kā simbolisko Latvijas okupācijas sākumu. Padomju okupētajā Latvijā, protams, Molotova — Ribentropa pakta parakstīšanas faktu minēt nedrīkstēja, tomēr astoņdesmito gadu beigās, sākoties trešajai Atmodai, 1939. gada 23. augusts bija viens no datumiem, kuru pieminot latviešu tauta līdzās lietuviešiem un igauņiem izteica savu vēlmi pēc neatkarības atjaunošanas.

1989. gada karstajā vasarā Baltijas valstīs virmoja domas, ka atzīmēt Molotova — Ribentropa pakta parakstīšanas piecdesmito gadadienu. Šajā sakarā 15. jūlijā Pērnavā sanāca trīs Baltijas valstu nacionālo kustību padome, kurā piedalījās pārstāvji no Igaunijas tautas frontes «Rahvarinne», Latvijas Tautas frontes un Lietuvas reformu kustības «Sajūdis». Šajā sēdē arī izskanēja Igaunijas tautas frontes līdera Edgara Savisāra piedāvājums: «Kā būtu, ja mēs no Tallinas līdz Viļņai sadotos rokās, veidodami cilvēku ķēdi? Esam parēķinājuši, ka Igaunijas tautfrontieši savā teritorijā to var izdarīt. Jūs padomājiet, un, ja varat, tad pēdējās nianses, kā arī kopīgo dokumentu tekstus apspriedīsim pēc pāris nedēļām.» 12. augustā Baltijas padomes sanāksmē Cēsīs tika parakstīta vienošanās par akcijas organizēšanu. Akcijas būtību vislabāk izteica 21. augustā pieņemtais Baltijas padomes aicinājums «Baltijas ceļš — ceļš uz pēdējo koloniālo teritoriju atbrīvošanu Eiropā». Tajā bija prasīts: Molotova — Ribentropa paktu atzīt par spēkā neesošu no parakstīšanas brīža un Baltijas okupāciju ar vēlāk sekojošo aneksiju un teritorijas inkorporāciju Padomju Savienībā par nelikumīgu. Akcijas laikā tika savākti 42 600 paraksti aicinājumam izveidot LPSR Augstākās padomes komisiju, kas izskatītu 1940. gada vēlēšanu likumību.

bc-10

Izstrādātajai «Baltijas ceļa» nevardarbīgajai manifestācijai pasaulē nebija analoga, tā to raksturoja bijušais Latvijas Tautas frontes vadītājs Dainis Īvāns. Pēc izstrādātā scenārija, «Baltijas ceļa» akcija sākās 1989. gada 23. augustā 19.00, kad cilvēki, sadevušies rokās, vismaz 15 minūtes veidoja apmēram 600 km (pēc citiem datiem 595 km) garu dzīvo ķēdi, kas savienoja Baltijas valstu galvaspilsētas: Tallinu, Rīgu un Viļņu. Viļņā ceļš sākās pie Ģedimina torņa un turpinājās no Viļņas pa A2 autoceļu caur Širvintām, Ukmerģi uz Panevēžu, tad pa «Via Baltica» šoseju caur Pasvali pie Latvijas robežas uz Bausku. No Bauskas tas veda uz Rīgu caur Iecavu un Ķekavu. Rīgā ceļš no Bauskas šosejas turpinājās pa Ziepniekkalna un Mūkusalas ielu, šķērsoja Akmens tiltu un tālāk veda pa Kaļķu un Brīvības ielu. No Rīgas «Baltijas ceļš» turpinājās pa Pleskavas šoseju cauri Vangažiem, Siguldai, Līgatnei, Mūrniekiem un Drabešiem līdz Cēsīm, tad caur Lodi uz Valmieru. No Valmieras akcija turpinājās maršrutā Jēči—Lizdēni— Rencēni—Oleri—Rūjiena— Ķoņi līdz Igaunijas robežai. Igaunijā ceļš veda caur Karksi-Nuiju, Viljandi, Tiri un Raplu uz Tallinu. Akcijas dalībniekiem tika organizēti autobusi, un katra lauku rajona iedzīvotājiem bija plānots veidot cilvēku ķēdi noteiktā ceļa posmā. Akcija tika koordinēta ar radio palīdzību.

«Cilvēku kamoliņi uz zemes pamazām ritinājās vaļā, dzīpars stiepās garumā. Sarkanbaltsarkanais karogs, kurš vēl nupat atradās kamola vidū, kļuva par ķēdes sastāvdaļu. Vietām cieši rokās turēdamies, cituviet, kā jau īsti latvieši, cits citu spiezdami un savu vietu ķēdē izcīnīdami, citur savukārt tautiskajām jostām aizpildīdami tukšākos posmus, stāvēja tie, kas bija atnākuši. Cēsu pusē bija nolijis lietus. Starp eglēm un pauguriem cēlās dūmaka kā garaiņi. Līdz pašai pamalei viss kustējās. Tāda nereāla izjūta — zeme it kā dziļi elpoja, kā milzīgs, iesnaudies dzīvnieks. Un pāri šai zemei — ceļš. Sastindzis skudru ceļš. Vēlāk sapratu, kāpēc tik nereāla izjūta. Parasti taču ir otrādi — zeme visapkārt ir nekustīga un uz ceļa — kustība. Zemāk nolaižoties, cilvēki ieguva parastākus apveidus. Viss nostājās savās vietās. Helikopters rūca, saceltais vējš sapūta grāvī zemē noliktās somas, sajauca stāvētājiem matus… Dažs māja ar roku. Mēs traucējām, tāpēc lidojām tālāk. Piecpadsmit minūtēs nolidojām kilometrus piecdesmit, varbūt vairāk. «Kaut kur netālu lido vēl viens helikopters. Filmē,» teica lidotājs Guntis Dieviņš. Lejā, tur uz ceļa, vairākās rindās stāvēja daudz, daudz mašīnu,» — tā dažas dienas pēc «Baltijas ceļa» rakstīja laikraksts «Padomju Latvija».

bc-26

Pēc dažādām aplēsēm, akcijā piedalījās no viena līdz diviem miljoniem dalībnieku, t. i., 25—30% no trīs Baltijas valstu pamat­iedzīvotājiem. Nepārtrauktas cilvēku ķēdes izveidei katrā valstī bija nepieciešami vismaz 200 tūkstoši cilvēku. Ziņu aģentūra «Reuters» nākamajā dienā ziņoja, ka «Baltijas ceļa» akcijā piedalījās apmēram 700 tūkstoši igauņu un viens miljons lietuviešu, bet ziņu aģentūra «Associated Press» ziņoja, ka tajā no Latvijas piedalījās apmēram 400 tūkstoši dalībnieku. Savukārt PSRS ziņu aģentūra TASS izplatīja informāciju, ka akcijā piedalījušies 300 tūkstoši dalībnieku Igaunijā un gandrīz 500 tūkstoši Lietuvā.

bc-5

No helikopteriem un lidmašīnām uzfilmētie video liecināja, ka cilvēku ķēde patiesi ir bijusi nepārtraukta visā tās garumā. Lielajās pilsētās un to tuvumā cilvēki veidoja vairākas paralēlas ķēdes un arī pulcējās laukumos, tādēļ akcijas dalībnieku skaits oficiāli tika vērtēts aptuveni — tuvu diviem miljoniem.

Kā atzīst tālaika politiskie darbinieki, «Baltijas ceļš» bija fenomens, kurš parādīja, ka trīs mazas valstis — Igaunija, Latvija un Lietuva —, neskatoties uz nāciju dažādību, radīja starpkultūru garīgu vienotību kā valstu iekšienē, tā arī starp valstīm kopēja mērķa sasniegšanas vārdā. Šis mērķis bija — savas valsts neatkarība!

Sagatavojis Juris Ciganovs, LKM direktora vietnieks.
Foto — no Latvijas Kara muzeja krājuma.

Piederīgi Latvijai

Aleksandrs Kalvāns,
Sprīdīšu draugu biedrības valdes priekšsēdētājs.

Foto — no nometnes «Pie Sprīdīša» arhīva.

a-507

Aizsargkrāsas visurgājējs nogriežas no asfalta maģistrāles un jau pēc dažām minūtēm sasniedz nelielu lauku ceļu, kurš ved uz zemessargiem labi pazīstamo bērnu nometni «Pie Sprīdīša» Amatas novada Drabešu pagastā. Šai reizē Zemessardzes 27. kājnieku bataljona vienpadsmit zemessargus nometnē sagaida pussimts zēnu un meiteņu ne vien no dažādiem Latvijas novadiem un pilsētām, bet arī no deviņām ārvalstīm, kur dzīvo un strādā latviešu diasporai piederīgas ģimenes. Ar Sabiedrības integrācijas fonda atbalstu Sprīdīšu draugu biedrība un pašvaldības gādājušas, lai bērni, kuri labi mācījušies un bijuši rosīgi ārpusklases pasākumos, varētu desmit dienas kopā darboties nometnē. Mūsu projekta «Ceļš uz zemi laimīgo, uz mājām» uzdevums ir stiprināt ārzemēs dzīvojošo latviešu un jaukto
ģimeņu bērnu saikni ar Latviju, likt pamatus bērnu draudzībai. Lai ikviens mazais latvietis saprot, ka viņš ir piederīgs Latvijai.

Nometnes vadītāja Valmieras Viestura vidusskolas fizikas un informātikas skolotāja Zigita Baldone atbraucējiem norāda vietu Gauča ezera krastā, kur ceļama lielā armijas telts. Savukārt skolotāja Sarmīte Allika pulcina nometņotājus grupiņās, lai tās no zemessargu komandiera seržanta Māra Dzeņa saņemtu «kaujas uzdevumus». Desmit minūtēs atbraucēji uzcēluši lielo telti, sanesuši tajā līdzatvesto ekipējumu: rācijas, maskēšanās tērpus, peldrīkus, inventāru šaušanas sacensību rīkošanai, nestuves un daudz ko citu, ko liks lietā visas dienas garumā paredzētajās nodarbībās.

«Pirmās grupas uzdevums,» lakoniski pavēli dod komandieris, «mežā uzcelt zaru nojumi, kurā var paslēpties un vajadzības gadījumā arī pārnakšņot. Vietu uzdevuma izpildei meklējiet kopā ar kaprāli Mārtiņu Jēgeru, vecākajiem zemessargiem Mārtiņu un Valtu Baumaņiem.»

Nākamos uzdevumus katra grupa saņem pa rāciju.

Naskā solī aiz kaprāļa mežā dodas mazā Emīlija Pabērza, kas uz nometni atbraukusi no Ziemeļīrijas. Viņai seko rīdzinieks Orests Gaubšteins, Renāts Vogolovičs no Francijas, Jēkabs Grāvelsiņš no Zviedrijas… Pēc īsa brīža visi nozuduši nometnei līdzās esošajā mežā.

a-231

Nometnes peldētavā nākamo grupu jau sagaida zemessargs Timurs Dmitrijevs, vecākais zemessargs Edgars Ozoliņš un vecākais zemessargs Dmitrijs Tkačuks. No negrimstošiem porolona matračiem tiek izveidoti glābšanas plostiņi, un pirmajām meitenēm ar tiem jāsāk glābšanas operācija uz ūdens. Meitenes nav skubināmas un par drosmes trūkumu nesūdzas. Izrādās, ka divpadsmitgadīgā Johanna Šilfa no Tartu ir veikla un prasmīga peldētāja. Toties Cēsu puika jaunsargs Gvido Jaunzems uzdevumu veic apdomīgi. Gvido tikai šīs nometnes laikā iemācījies peldēt un labi saprot, ka steiga uz ūdens ir nevietā. Visi nometņotāji ir priecīgi un lepni, ka spēj cits citam palīdzēt, uzmundrināt viens otru un sekmīgi pildīt zemessargu doto uzdevumu.

Nometnes ugunskura laukumā ar zēniem un meitenēm darbojas zemessargs Pēteris Rodins. Tie bērni, kuri nometnē «Pie Sprīdīša» bija jau pērn, atceras, ka Pēteris ir galvenais šaušanas treniņu un sacensību organizētājs. Nu viņi ir izbrīnīti, ka Pēteris var parādīt daudzus atšķirīgus ugunskura iekuršanas veidus un paņēmienus.

«Bet vai ar bumbiņšautenēm mēs šodien šausim?» stalto zemessargu iztaujā Andrēass Drevdāls, kas uz nometni atbraucis no Norvēģijas.

Zemessargi Māris Dzenis (no labās) un Pēteris Rodins māca bērniem, kā ātri un pareizi pieveikt «sarkano gaili», ja tas ieklupis cilvēka apģērbā.
Zemessargi Māris Dzenis (no labās) un Pēteris Rodins māca bērniem, kā ātri un pareizi pieveikt «sarkano gaili», ja tas ieklupis cilvēka apģērbā.

«Šausim, šausim, Andrēas! Bet tikai pēc vakariņām, kad būsim iemācījušies izdzīvošanas prasmi mežā, kad jau mācēsim prasmīgi maskēties, šķērsot bīstamas vietas un pārvarēt citas grūtības,» ziņkārīgajam desmitgadniekam dienas plānu atklāj zemessargs.

Rēzija Laumane no Dzērbenes ir atsaucīga un izpalīdzīga nometņotāja, kas ātri aptver jebkuru nodarbības uzdevumu un labi izprot, ka zemessargi nevis gudri spriedelē par dzimtenes mīlestību, bet nenogurstoši sniedz bērniem visdažādākās zināšanas, kuras nepieciešamas ikvienam, kas grib izaugt par savas zemes patriotu un sargu.

«Esmu priecīga, ka nometnē tik daudz varu uzzināt par pirmās palīdzības sniegšanu,» savu gandarījumu smuidrajai jaunietei zemessargu formā ar pirmās palīdzības somu plecā izsaka arī trīspadsmit gadus vecā nometņotāja Patrīcija Jēkabsone. Zemessardze Sarmīte Endzele ir gandarīta, ka nometnes meitenes tik vērīgi ieklausījušās teiktajā un iemācījušās, kā pareizi rīkoties, ja biedru piemeklējusi nelaime.

Rit stunda pēc stundas. Cita pēc citas mainās dažādas aktivitātes. Lai pārbaudītu, ko zemessargi spēj sporta laukumā, Niklāvs Miezis no Dublinas piedāvā ciemiņiem paspēkoties ar nometņotājiem tautas bumbas spēlē. Uzaicinājums tiek pieņemts. Laukuma malās nu pulcējas visa nometne. Ar skaļiem saucieniem spēlētājus uzmundrina gan Cēsu pilsētas pamatskolas skolotāja Ērika Siliņa, gan mūzikas skolotāja Dita Bērziņa no Rīgas Hanzas vidusskolas, gan Valmieras Viestura vidusskolas skolniece Gita Aizupiete, gan ņiprās deviņgadnieces Meldra Vītola no Beļģijas un Estella Baltā no Dānijas. Visvairāk atzinības izpelnās sportiskā Ingera Pihele no Tallinas, kuras precīzie metieni nodrošina divpadsmit gadu vecajai meitenei spēles precīzākās snaiperes titulu.

«Gods kam gods!» bērnus uzslavē zemessargu komandieris. «Jūs visi cīnījāties lieliski!» Uzvarēja bērnu un zemessargu draudzība.

Un tad jau klāt arī ilgi gaidītā stafete ar šķēršļu pārvarēšanu un šaušanas sacensībām komandu starpā. Šī aktivitāte neapstrīdami kļūst par dienas notikumu naglu. No desmit plastmasas stobriem birst balto bumbiņu krusa. Komandas cenšas cita citu pārspēt un īsākā laika sprīdī nogāzt uz mērķa līnijas izliktās bundžiņas. Ar neparastajiem plastmasas «Airsoft» šaujamajiem roku un aci pre­- cizitātē var pārbaudīt pat visi septiņgadīgie. Kā katram no viņiem veicies, to precīzi nevar pateikt neviens, jo bumbiņas mērķī vienlaikus raidīja visa komanda. Tā bija kopīga cīņa par labāko rezultātu un uzvaru.

Kad pienākusi jau vēla vakara stunda, visi pulcējas pie ugunskura, un seržants Māris Dzenis pasniedz uzvarētājiem apbalvojumus. Visi nobauda nometņotāju vārīto zāļu tēju un Cēsīs ceptās «austiņas». Gandarīti par raženi pavadīto dienu ir gan nometņotāji, gan viņu lieliskie apmācītāji — zemessargi. Kad spēcīgais visurgājējs ar Cēsu zemessargu nodaļu dodas projām no nometnes, ilgi, ilgi ar saviem skatieniem un atvadu mājieniem to pavada piecdesmit priecīgi acu pāri. Tieši tā ceļā pavada labus draugus.

a-dsc_0077

Augusta vidū, savas darbības divdesmitās gadskārtas jubilejas pasākumā nometne «Pie Sprīdīša» saņēma Valsts prezidenta Andra Bērziņa apsveikumu. Mūsu valsts galva un arī bruņoto spēku virspavēlnieks vēstulē novēlēja bērniem pilnveidot latviešu valodas zināšanas, stiprināt saikni ar tēvzemi, īstenot šīs vasaras ieceres un labi atpūsties.

Desmit intensīvās darba dienās nometnē tika paveikts daudz, lai izpildītu prezidenta novēlējumus. Viena no dienām, kurās ne skaistos vārdos, bet krietnos darbos tika stiprināts jaunās paaudzes patriotisms, atspoguļota šai rakstā un fotogrāfijās. Lai šī publikācija ir 50 Latvijā un ārzemēs dzīvojošo bērnu, viņu vecāku un skolotāju sirsnīga pateicība Cēsu zemessargiem!

2. Zemessardzes novada rotas kaujas grupas lauka nometne

No 4. līdz 9. augustam Daugavpils novada apmācību teritorijā «Meža Mackeviči» norisinājās 2. Zemessardzes novada rotas kaujas grupas lauka nometne, kurā piedalījās vairāk nekā 200 zemessargi un karavīri.

nometne-img_7525

Lauka nometne tika rīkota, lai paaugstinātu zemessargu teorētiskās un praktiskās zināšanas, rotas sastāvā pildot dažādus kaujas uzdevumus, kā arī pilnveidotu vienības standarta operāciju plānošanu. Lauka nometnē zemessargiem tika mācīti arī konvencionālā kara uzdevumi, pievēršot lielāku uzmanību valsts aizsardzībai.

Viesu dienā, 6. augustā, nometnē ieradās arī aizsardzības ministrs Raimonds Vējonis. Tiekoties ar mācību dalībniekiem, aizsardzības ministrs uzsvēra, ka svarīgi ir stiprināt Zemessardzi. Viņš pauda gandarījumu par lielisko mācību apmeklējumu un to, ka zemessargi ir patrioti ne vien vārdos, bet arī darbos.

Nometnes noslēgumā kontroles vingrinājumā zemessargiem tika pārbaudītas praktiskās iemaņas un teorētiskās zināšanas aizkavēšanas un aizsardzības operācijās.

Aizsardzības ministrs Raimonds Vējonis tikās ar mācību dalībniekiem.
Aizsardzības ministrs Raimonds Vējonis tikās ar mācību dalībniekiem.

2. Zemessardzes novada komandieris pulkvežleitnants Aivars Valeniks, vērtējot mācību norisi, sacīja, ka gada lielākās mācības ir izdevušās, mācību mērķi ir sasniegti. «Ļoti priecē augstais mācību apmeklējums, tas nozīmē, ka mūsu zemessargi ir motivēti. Protams, ir jautājumi, pie kuriem vēl jā-strādā, un tas ir labi, ka šādas mācības parāda, kas tieši ir jāuzlabo.»

Lauka nometne

Tā kā nometne tika rīkota laikā, kad tika atzīmēta 9. Rēzeknes kājnieku pulka 95. gadadiena, 4. augustā rotas kaujas grupas zemessargiem bija iespēja noklausīties rez. pulkveža Jāņa Hartmaņa lekciju par 9. Rēzeknes kājnieku pulka vēsturi.

Sagatavojusi virsseržante Diāna Selecka,
2. ZSN sabiedrisko attiecību speciāliste.
Foto — Gatis Dieziņš un Oksana Jakovļeva.