Sporta ziņas

Vācija un Brazīlija dominē pirmajā pasaules karavīru čempionātā
pludmales volejbolā

Vasaras saulgriežos Vācijas pilsētā Vārendorfā norisinājās 1. CISM karavīru čempionāts pludmales volejbolā, kas pulcēja komandas no visas pasaules (no Latvijas, Lietuvas, Omānas, Kataras, Vācijas, Brazīlijas, Ķīnas, Libānas un Rumānijas). Čempionātā piedalījās olimpisko spēļu un Pasaules kausa izcīņas dalībnieki, kā arī pasaules un Eiropas čempionātu godalgoto vietu ieguvēji. Spēcīgajā konkurencē piedalījās arī 3 vīriešu un 2 sieviešu Nacionālo bruņoto spēku pludmales volejbola pāri.

24 vīriešu pāri tika sadalīti 6 apakšgrupās pa 4 komandām katrā — katras grupas labākais pāris iekļuva ceturt­daļfinālā, bet pārējie savā starpā cīnījās par atlikušajām četrām ceturtdaļfināla vietām. Apakšgrupu cīņās mūsu pāri maj. V. Graudiņš / kpt. S. Andrejevs (C grupā) un kpr. K. Zaļkalns / dkar. J. Graudiņš (B grupā) demonstrēja lielisku sniegumu, ierindojoties 2. vietā savās apakšgrupās. Tas viesa cerības, ka arī turpmākajās spēlēs pāri var cīnīties par iekļūšanu pirmo astoņu komandu skaitā. Sākoties 1. kārtas izslēgšanas spēlēm, kpr. K. Zaļkalns / dkar. J. Graudiņš 1. kārtā uzvarēja Lietuvas 1. komandu ar 2:0, bet nākamajā piekāpās Ķīnas otrajam spēcīgākajam pārim. Savukārt maj.
V. Graudiņš / kpt. S. Andrejevs, tāpat kā K. Zaļkalns / dkar. J. Graudiņš, 1. kārtā spēja uzvarēt vāciešus (2:0), bet 2. kārtā piekāpās spēcīgajiem brazīliešiem M. Felipem / E. Junioram ar 0:2 (11:21; 11:21). Abi pāri čempionātā ieņēma 9.—16. vietu. Latvijas trešais pludmales volejbola pāris maj. A. Mirbahs / kpt. R. Rudens savā apakšgrupā ieņēma 4. vietu, bet 1. kārtā, zaudējot Omānas pārim, no tālākās cīņas izstājās, ierindojoties dalītajā 17.—24. vietā. Par čempionāta uzvarētājiem kļuva brazīlieši M. Felipe / Evandro Juniors, bet 2. vietā ierindojās Pekinas vasaras olimpisko spēļu dalībnieki E. Korengs / M. Štīls no Vācijas.

Sievietēm 12 pludmales volejbola pāri tika sadalīti 2 apakšgrupās pa 6 komandām katrā, kur divas labākās komandas tika ceturtdaļfinālā, bet par pārējām četrām vietām pāri cīnījās izslēgšanas spēlēs. G apakšgrupā srž.
L. Mūrniece / kpr. E. Poļakova neizcīnīja nevienu uzvaru, iegūstot 6. vietu grupā, bet čempionātā ierindojoties 9.—12. vietā. Mūsu otrajam sieviešu volejbola pārim vzs. L. Solei / zs. S. Emsiņai H apakšgrupā veicās mazliet labāk — grupā tika izcīnīta 5. vieta. Par čempionāta uzvarētājām kļuva vācietes Š. Laburēra / J. Zūde.

Pludmales volejbolisti, šāvēji un kadeti izcīna uzvaras 12. Baltijas karavīru sporta spēlēs 

Jau divpadsmito reizi no 17. līdz 20. jūnijam Igaunijas pilsētā Viru un tās tuvākajā apkārtnē norisinājās Baltijas karavīru sporta spēles, kas pulcēja ap 200 dalībnieku no Baltijas bruņotajiem spēkiem un jaunsargu organizācijām. Kā ierasts, sacensību programmā bija iekļautas vasaras biatlona, šaušanas, šaha, strītbola, minifutbola, pludmales volejbola, svaru bumbu celšanas un sporta makšķerēšanas sacensības. Visveiksmīgākie no latviešiem šogad atkal izrādījās pludmales volejbolisti, kuriem izdevās atkārtot pagājušā gada sasniegumu.

Dkar. A. Švūksts 3 km biatlona sprinta distancē gatavojas šaušanai guļus.

Latvijas vīriešu 1. komanda (kpr. K. Zaļkalns / dkar. J. Graudiņš), uzvarot pretiniekus visās spēlēs, turklāt nezaudējot nevienā spēļu setā, izcīnīja uzvaru. Savukārt Latvijas 2. komanda (dkar. M. Eglītis / kad. G. Slavēns) ieguva sudraba medaļas, ar 0:3 (12:15; 10:15; 10:15) piekāpjoties vienīgi Latvijas 1. komandai.

Gandrīz tikpat veiksmīgi kā mūsu vīriešu pludmales volejbolisti nospēlēja vienīgais Latvijas sieviešu pludmales volejbola pāris (kpr. E. Poļakova / srž. L. Mūrniece), kas fināla spēlē ar 0:3 (11:15; 10:15; 11:15) piekāpās Lietuvas volejbolistēm.

Interesanti notikumi risinājās strītbola laukumos, kur abas Latvijas komandas atzina lietuviešu pārākumu, bet uzvarēja igauņu strītbolistus. Turklāt savstarpējā cīņā Latvijas 1. komanda (kpr. A. Kazāks, mtr. M. Čolpjonoks, dkar. A. Vecumnieks, kar. K. Indruška) spēlē par bronzas medaļām atzina Latvijas 2. komandas (lt. K. Šaka, kpr. A. Bārs, dkar. A. Mežaraups, kar. E. Ermanovskis) pārākumu.

Viru pilsētas stadionā Latvijas mini futbola komanda (kpt. A. Kononovičs, vlt. K. Sudārs, srž. I. Pelcbergs, kpr. G. Gabrāns, kpr. E. Konrāds, kpr. E. Kokorevičs, dkar. M. Valdmanis, kar. G. Beļajevs, kar. V. Petrivs) pirmajā spēlē ar 5:2 bija pārāka par Igauniju, bet cīņā ar Lietuvas izlasi piedzīvoja sāpīgu zaudējumu — 0:2, tādējādi ierindojoties 2. vietā. Par sacensību uzvarētājiem kļuva Lietuvas izlases futbolisti, kuri ar 2:0 pieveica Igaunijas futbolistus.

Teicamu rezultātu Baltijas sporta spēlēs uzrādīja Latvijas šaušanas izlases dalībnieki (vlt. R. Deklavs, zs. E. Latišs, zs. R. Balodis, zs. A. Vasiļjevs), kuri komandu vērtējumā sporta šaušanas disciplīnā ar lielkalibra šauteni izcīnīja 1. vietu, negaidīti uzvarot Igaunijas šāvējus. Savukārt individuālajā vērtējumā vlt. R. Deklavs šaušanā ar lielkalibra šau­teni no stāvokļa guļus (60 šāvieni) ieguva 2. vietu, bet zs. E. Latišs bija trešais šaušanā no trīs dažādiem šaušanas stāvokļiem (3 x pa 20 šāvieniem).

Vasaras biatlona sacensībās, kas norisinājās Hānjas biatlona un slēpošanas centrā, individuāli labāko rezultātu sasniedza zs. B. Bendika, kura 3 km sprinta distancē ar diviem soda apļiem, iegūtiem guļus šaušanā, izcīnīja 2. vietu, finišējot 24 sekundes aiz sacensību līderes K. Vigipū no Igaunijas (0+1). Labākais no vīriešiem dkar. A. Švūksts (0+3) izcīnīja 4. vietu, atzīstot Igaunijas biatlonistu pārākumu. 3×3 km stafetē Latvijas komanda (dkar. A. Švūksts, zs. B. Bendika, dkar. G. Rozenbergs) ierindojās 2. vietā.

Šaha turnīrā, tāpat kā biatlona stafetes sacensībās, mūsu komanda (kpt. A. Jakovļevs, kpt. J. Slaidiņš, dkar. V. Rižihs) kopvērtējumā ierindojās 2. vietā, piekāpjoties igauņu šaha meistariem. Individuāli labāko rezultātu uzrādīja dkar. V. Rižihs, ierindojoties dalītā 4.—5. vietā.

Svaru bumbu celšanas sacensībās zs. V. Cvetkovam (svara kategorijā līdz 80 kg) un vzs. Ņ. Sekretovam (svara kategorijā virs 90 kg) izdevās izcīnīt sudraba medaļas, palīdzot Latvijas komandai (zs. V. Cvetkovs, kar. A. Sakalauskis, vzs. Ņ. Sekretovs) kopējā vērtējumā ierindoties 2. vietā.

Netālu no Viru Pelvas ezerā norisinājās sporta makšķerēšanas sacensības, kur Latvijas komanda (kpt. E. Utāns, vsrž. R. Ludboržs, vsrž. D. Artomonovs) kopējā vērtējumā ierindojās 3. vietā. Diemžēl individuālajā vērtējumā nevienam no mūsu makšķerniekiem neizdevās izcīnīt vietas pirmajā trijniekā. Lietuvieši, aizņemot visu goda pjedestālu, bija pārāki gan par mūsu, gan igauņu makšķerniekiem.

Kadetu sacensībās, kur dalībnieki divu dienu garumā sacentās triatlona, granātas mešanas un šaušanas disciplīnā, Latvijas izlase (kad. M. Rezgala, kad. M. Bajārs un kad. M. Ozoliņš) komandu vērtējumā izcīnīja 1. vietu. Individuāli vislabāk mūsējiem veicās granātas mešanā, kur kad. M. Ozoliņš (vīriešu grupā) un kad. M. Rezgala (sieviešu grupā) palika nepārspēti.

Kā ierasts, Baltijas karavīru spēļu programmā bija iekļautas arī jaunsargu sacensības. Jaunie sportisti savas prasmes varēja pārbaudīt orientēšanās, granātas mešanas, vasaras biatlona un šaušanas sacensībās. Līdzīgi kā kadetiem arī mūsu jaunsargiem no Engures vislabāk padevās granātas mešana — pie uzvaras individuālajā vērtējumā tika L. Strautiņa (vecākajā grupā) un R. Rozenbergs (jaunākajā grupā), bet M. Jēkabsons bija labākais šaušanas sacensībās (vecākajā grupā). Visgrūtāk jaunsargiem veicās orientēšanās sacensībās, kur tikai dažiem no Baltijas spēļu dalībniekiem izdevās sekmīgi tikt galā ar sarežģīto sacensību distanci. Kopvērtējumā mūsu jaunsargu komanda ierindojās 3. vietā.

Sagatavojusi NBS SK FSSN 1. klases speciāliste dkar. Gerda Krūmiņa.
Foto — no pildid.mil.ee (Mathias Bogens).

Militārā policija iegūst kopvērtējuma kausu

Salacgrīvā no 27. līdz 28. jūnijam norisinājās Nacionālo bruņoto spēku (NBS) spartakiāde, kas šogad pulcēja ap 600 dalībnieku no regulāro spēku veidu un Zemessardzes vienībām. Pasākumā piedalījās arī Amerikas Savienoto Valstu karavīri, kuriem šoreiz gan neizdevās tikt pie godalgotām vietām.

Salacgrīvas pilsētas stadionā un tā tuvākajā apkārtnē komandas sacentās virves vilkšanā, biatlonā, orientēšanās disciplīnā, svaru bumbu celšanā, minifutbolā, granātas mešanā mērķī, strītbolā, volejbolā, krosā, zviedru stafetē un komandieru daudzcīņā.

Komandieru daudzcīņā, kur dalībniekiem vajadzēja demonstrēt savas prasmes un iemaņas pneimatiskajā šaušanā ar pistoli, granātas mešanā un orientēšanās sacensībās, labākais šoreiz izrādījās Nodrošinājuma pavēlniecības (NP) komandieris plt. G. Skrējāns, kurš šaušanā un granātas mešanā ierindojās 3. vietā, bet orientēšanās distancē uzrādīja 5. labāko laiku. 2. vietu, atpaliekot tikai par vienu punktu un orientēšanās distancē uzrādot absolūti labāko laiku, ieguva Nacionālās aizsardzības akadēmijas (NAA) komandieris plt. A. Zviedris. Savukārt 3. vietā ierindojās 2. Zemessardzes novada (2. ZSN) komandieris plt. A. Valeniks, kurš bija labākais granātas mešanā.

Sīva cīņa spartakiādes kopvērtējuma tabulā risinājās starp Militāro policiju (MP) un NAA. Komandu kopvērtējumā ņēma vērā biatlona stafetes rezultātu un katras komandas 8 labākos rezultātus 12 sporta veidos. Pateicoties uzvarai biatlona stafetē, 1. vietu un čempiona kausu izdevās izcīnīt MP komandai (30 punkti), 2. vietā ierindojās NAA (30 punkti), bet 3. vietu ar 36 punktiem ieguva Štāba bataljona (ŠB) komanda.

Pirmajā sacensību dienā noskaidroja arī krosa, biatlona stafetes, granātas mešanas, virves vilkšanas un svaru bumbu celšanas sacensību uzvarētājus, bet sporta spēļu laukumos norisinājās minifutbola un volejbola turnīra apakšgrupu cīņas.

Kross
Komandu vērtējumā, summējot kopā divus labākos vīriešu un vienu sieviešu rezultātu, uzvaru izcīnīja 3. Zemessardzes novada (3. ZSN) komanda (zs. J. Višķers, zs. Ā. Brantevics, kpt. I. Kojalovica). Uzvarētāju laiks distancē 26:13,73. 2. vietā ierindojās MP komanda (kpt. V. Bodnieks, dkar. A. Rastorgujevs, dkar. D. Kokareviča) — 27:36,87, bet 3. vietā — NAA kadeti (kad. M. Caune, kad. M. Bajārs, kad. G. Miglava) ar rezultātu 27:49,10.

Individuāli 3000 m visātrākais bija zs. J. Višķers (3. ZSN), bet 2000 m sievietēm uzvarēja kad. G. Miglava (NAA).

Biatlona stafete
Biatlona stafetē, kur pēc noskrieta kilometra dalībniekiem šautuvē bija jātrāpa 5 mērķos, uzvaru izcīnīja MP komanda (kpt. M. Ozoliņš, kpt. V. Bodnieks, dkar. A. Rastorgujevs), kura par 7 sekundēm (10:34,39), neveicot nevienu soda apli, apsteidza savu tuvāko sekotāju ŠB komandu (kpt. M. Ābele, dkar. A. Malzubs, kar. R. Naglis). Negaidīti 3. vietā ierindojās Gaisa spēku aviācijas bāzes (GS AB) biatlonisti (kpr. A. Orlovs, dkar. E. Krinbergs, lt. S. Kuklis).

Granātas mešana mērķī
Komandu vērtējumā granātas mešanas disciplīnā 1. vietu ar 370 punktiem izcīnīja MP komanda (kpt. M. Ozoliņš, kpt. O. Blaus), 2. vietā ar 320 punktiem ierindojās GS AB (lt. S. Kuklis, kpr. A. Orlovs), bet 3. vietu ieguva Cēsu IS komanda (vsrž. I. Veide, srž. M. Kļaviņš). Individuālajā vērtējumā granātas mešanas sektorā bija nepieciešama papildu sērija, lai noskaidrotu uzvarētāju. Šoreiz labāks izrādījās Latvijas militārās pieccīņas dalībnieks kpt. M. Ozoliņš (MP), kurš tikai nedaudz apsteidza kpr. A. Orlovu (GS AB). 3. vietā ierindojās kpt. O. Blaus (MP).

Virves vilkšana
Interesanti un emocionāli norisinājās sacensības virves vilkšanā, kurās par godalgām cīnījās 9 komandas. 1. vietu un zelta medaļas izcīnīja Speciālo uzdevumu vienības (SUV) virves vilcēji. 2. vietu ieguva NAA virves vilcēji (kad. S. Škogalis, kad. A. Baltais, kad. N. Štolcs, kad. A. Enģelis, kad. E. Lemps, kad. R. Basliks, kad. Ņ. Šeršņovs), bet pie bronzas medaļām tika MVP virves vilcēji (kad K. J. Reinfelds, kad. U. Šulcs, kad. K. Lemkens, kad. R. Matisāns, kad. M. Rundāns, kad. V. Konopļa).

Svaru bumbu celšana
Svaru bumbu celšanā komandu vērtējumā ar 695 punktiem pārliecinoši 1. vietu ieguva Apvienotā štāba/Aizsardzības ministrijas (AŠ/AM) komanda (maj. R. Innus, kplt. G. Leimanis), 2. vietā ar 481 punktu ierindojās 2. ZSN (srž. A. Svilāns, zs. V. Cvetkovs), bet 3. vietā — SUV ar 319 punktiem. Individuāli labākie bija zs. V. Cvetkovs no 2. ZSN (svara kategorijā līdz 78 kg) un maj. R. Innus no AŠ/AM (svara kategorijā virs 78 kg).

Spartakiādes sporta spēļu programmā tika noskaidrotas arī labākās vienības strītbola, minifutbola un volejbola sacensībās.

Strītbols
Strītbolā vīriešiem visprecīzākie un izturīgākie izrādījās 1. ZSN zemessargi (zs. K. Meiers, zs. O. Liepiņš, zs. J. Prīliņš, zs. D. Vilsons), kuri spēja aizstāvēt pirms gada izcīnīto čempiona titulu. 2. vietu ieguva Sauszemes spēku kājnieku brigādes (SzS KBde) strītbolisti (lt. E. Zirdziņš, lt. K. Šaka, kpr. A. Kazāks, dkar. A. Vecumnieks), bet 3. vietā ierindojās 2. ZSN spēlētāji (zs. A. Lūsis, zs. N. Lišiks, zs. J. Melngailis, zs. M. Pēterons).

Sievietēm par uzvarētājām kļuva ŠB komanda (lt. I. Jordane-Liflande, srž. E. Kočāne, kpr. K. Cvečkovska, kar. A. Plūme), fināla spēlē pieveicot JSF komandu (kptlt. V. Sliede, vlt. M. Mihļeņova, vlt. I. Lencēviča). 3. vietu ieguva SzS KBde strītbolistes (vlt. A. Zahare, kpr. S. Pāpe, dkar. J. Usāne, dkar. I. Stanka).

Minifutbols
Divu dienu laikā tika noskaidrotas labākās vienības minifutbola sacensībās. 1. vietu izcīnīja 2. ZSN futbolisti (kpt. J. Putnis, srž. D. Naļivaiko, dkar. I. Korlašs, vzs. S. Aņisimovs, zs. O. Zeps, zs. I. Cielavs, zs. V. Breidaks, zs. R. Putāns, zs. A. Caics), 2. vietā atstājot SzS KBde futbolistus (kpt. M. Lipenits, vlt. K. Sudārs, srž. I. Auziņš, srž. I. Pelcbergs, kpr. G. Jurjāns, kpr. E. Kokorevičs, dkar. M. Valdmanis, dkar. S. Locāns, kar. V. Petrīvs). 3. vietā ierindojās MVP futbolisti (maj. E. Erts, kpt. V. Bistrovs, vlt. V. Bodnieks, vsrž. M. Zauls, vsrž. U. Locāns, srž. R. Ozoliņš, srž. O. Kodaļevs, srž. V. Locāns, kpr. R. Teters-Teterovskis, kar. R. Neupakojevs).

Volejbols
Par spartakiādes čempionēm volejbolā sievietēm, revanšējoties par NBS čempionātā piedzīvoto zaudējumu, kļuva GS AB volejbolistes (vlt. I. Freiberga, vlt. M. Kārkliņa, kpr. A. Bērsone, kpr. L. Šmite, kpr. V. Sidorova). 2. vietā ierindojās NAA (srž. G. Grantiņa, kad. A. Paulauska, kad.
K. Švikstiņa, kad. B. Lapiņa, kad. A. Ziediņa), bet 3. vietā — 2. ZSN volejbolistes (zs. Dz. Andrejeva, zs. I. Irbe, zs. N. Viktorova, zs. A. Kauliņa).

Orientēšanās stafete
Patīkami pārsteidza MP komanda (kpt. V. Bodnieks, kpr. A. Ķēpulis ), kura spēja uzvarēt gan 3. ZSN komandu (vzs. A. Neļķe, zs. R. Kivlenieks, Latvijas ziemas orientēšanās izlases dalībnieks), gan arī ŠB komandu (dkar. M. Krastiņš, kar. K. Grundiņš). Uzvarētāji distancē pavadīja 28 minūtes un 1 sekundi, tuvākos sekotājus apsteidzot par 3 minūtēm un 32 sekundēm.

Zviedru stafete
Interesanta cīņa risinājās arī Salacgrīvas pilsētas stadionā, kur tika noskaidroti ātrākie skrējēji zviedru stafetē. Katras komandas sastāvā startēja 4 dalībnieki, kuri attiecīgi veica 800 m, 600 m, 400 m vai 200 m garu distanci. Par uzvarētājiem, finišējot pēc 5:01,61, kļuva NAA kadeti (kad. M. Caune, kad. M. Ozoliņš, kad. M. Bajārs, kad. E. Bernsons). 2. vietu, atpaliekot no uzvarētājiem 3 sekundes, ieguva ŠB skrējēji (dkar. U. Gnutons, kar. Ē. Laugalis, dkar. A. Mauzubs, kar. R. Naglis), bet 3. vietu — MP skrējēji (kpr. J. Krauze, kpt. M. Ozoliņš, dkar. A. Švūksts, dkar. S. Pinkevičs).

Kopā NBS spartakiādē tika sadalīti 55 medaļu komplekti 12 dažādos sporta veidos.

Sagatavojusi NBS SK FSSN 1. klases speciāliste
dkar. Gerda Krūmiņa.

Latviešu strēlnieku bataljonu dibināšana 1915. gadā

«Tēvu zemei grūti laiki, dēliem jāiet palīgā!»

Klāvs Zariņš,
Latvijas Kara muzeja vēsturnieks.

Foto — no Latvijas Kara muzeja krājuma.

1915. gada vasarā Eiropu un pasauli bija pārņēmis postošs karš. Arī Latvijā situācija bija sarežģīta. Vācu karaspēks bija okupējis Kurzemi un Zemgali. Simtiem un tūkstošiem cilvēku bija pametuši savas dzimtās mājas un devušies bēgļu gaitās pretī nezināmajam. Vācieši jau bija sasnieguši Rīgas pievārti, un katru brīdi bija gaidāma pilsētas krišana vācu rokās. Šādos apstākļos 1915. gada augustā Rīgā sāka formēt pirmās latviešu nacionālās bruņotās vienības — slavenos latviešu strēlnieku bataljonus, kuri kļuva par tautas vienotības un cerību simbolu. 

1. Daugavgrīvas latviešu strēlnieku bataljona 1. rotas strēlnieki – Sv. Jura krusta kavalieri — ar rotas komandieri Fridrihu Briedi 1916. gadā.

«Pulcējaties zem latviešu karogiem!»
Ceļš līdz latviešu strēlnieku bataljonu dibināšanai 1915. gada vasarā bija sarežģīts. Ideja par nacionālām latviešu vienībām Krievijas armijas sastāvā guva atbalstu un aizrāva lielu daļu latviešu inteliģences. Taču Krievijas augstākās aprindas, kā arī vācbaltiešu elite nevēlējās pieļaut latviešu militāru formējumu izveidi, uzskatot to par pārāk bīstamu soli. Uz kuru pusi latvieši griezīs savus ieročus? Neskatoties uz iebildumiem, smagais stāvoklis frontē lika noraidošo attieksmi mainīt. Arī divu Daugavgrīvas cietokšņa apvienoto zemessargu darba rotu bataljonu varonīgās cīņas, aizstāvot Jelgavu no vācu iebrucējiem maija pirmajās dienās, bija pierādījušas, ka latvieši ir spējīgi aizstāvēt savu zemi pret ienaidnieku.

1. jūnijā Rīgā notika latviešu sabiedrisko darbinieku sapulce, kurā dalību ņēma arī virsnieki. Sapulci sasauca par latviešu strēlnieku bataljonu «tēvu» dēvētais Krievijas valsts domnieks Jānis Goldmanis, un tajā pieņēma svarīgu lēmumu — vērsties pie Krievijas armijas augstākās vadības ar lūgumu ļaut dibināt nacionālas latviešu karaspēka vienības. Atbilde ilgi nebija jāgaida. 1. augustā saņemtā vēsts, ka frontes virspavēlnieks ir izdevis pavēli par pirmo divu latviešu strēlnieku bataljonu formēšanu, iepriecināja daudzus un pavēra ceļu ilgi lolotā mērķa realizēšanai. Aicinot brīvprātīgos pieteikties bataljonos, 10. augustā publicēja leģendāro Ata Ķeniņa un Kārļa Skalbes sagatavoto uzsaukumu «Pulcējaties zem latviešu karogiem!», ko parakstīja domnieki Jānis Goldmanis un Jānis Zālītis. Uzsaukums bija aicinājums cīnīties par savu zemi un tautu:

«Ienaidnieks samin mūsu druvas; pārvērš mūsu mājas par pelniem un mūsu pilsētas par gruvekļiem. Mūsu sirmgalvji un bērni, mātes, sievas un meitas vienmēr vēl bēg no ļaunā vajātāja. Viņu ciešanas brēc pret debesīm, viņi gaida mūsu aizstāvēšanas. (..) Brāļi, stunda ir situsi. Kas tic, tas uzvar. Uz priekšu ar latviešu karogu par Latvijas nākotni!»

Latviešu strēlnieki zaru aizžogojumu pārvarēšanas mācībās.

Brīvprātīgie un organizācijas komiteja
Brīvprātīgo pieņemšanu organizēja Latviešu strēlnieku bataljonu organizācijas komiteja, kura uzņemšanas komisijas izveidoja daudzās pilsētās — arī ārpus Latvijas teritorijas. Pirmā uzņemšanas komisija darbu uzsāka jau 12. augustā namā Tērbatas ielā 1/3. Atsaucība bija negaidīti liela — jau pirmajās divās dienās pieteicās gandrīz 500 brīvprātīgie (pastāv uzskats, ka kopumā kara gados latviešu strēlnieku vienībās dienēja aptuveni 8000 brīvprātīgie). Jaunajiem karavīriem, kuri bija vecumā no 17 līdz 35 gadiem, motivācija stāties «streļķos» bija dažāda. Daudzi saredzēja iespēju beidzot tikt prom no «krievu daļām», rakstot lūgumus organizācijas komitejai, lai tos pārceļ uz latviešu bataljoniem. Tuvojās arī nākamā mobilizācija, un daudzi būtu iesaukti armijā tāpat. Daļu motivēja arī cīņa pret «seno ienaidnieku vācieti» un vēlme atbrīvot savu dzimto zemi no iebrucējiem. Strēlnieku motivācija bija tikpat dažāda, cik paši strēlnieki. Ziņas par bataljoniem izplatījās ātri, un līdzās brīvprātīgajiem uz bataljoniem devās arī latviešu virsnieki, kuri bija izkaisīti daudzajās kara frontēs. Kopumā līdz 1916. gada pavasarim saformēja astoņus latviešu strēlnieku bataljonus, kuros dienēja ne tikai brīvprātīgie, bet arī mobilizētie karavīri.

Latviešu strēlnieku bataljonu organizācijas komiteja sniedza arī būtisku ieguldījumu strēlnieku apgādē ar nepieciešamajām lietām. Tā ne tikai presē publicēja aicinājumus ziedot strēlniekiem apģērbu, apavus un naudu, bet arī rīkoja koncertus, ziedojumu vākšanas, labdarības kampaņas un pat organizēja teātra izrādes. 1915. gada rudenī komitejas telpās darbojās arī šūšanas darbnīca, kurā izgatavoja apģērbu strēlniekiem un medicīnas personālam — šūšanas darbnīcā nodarbinātās sievietes strādāja bez atlīdzības. Vēlāk komitejas telpās izveidoja arī darbnīcas velosipēdu un citu transporta līdzekļu remontam.

Apmācība un pirmās ugunskristības frontē
Latviešu strēlnieki baudīja vēl nepieredzētu tautas atbalstu. Par īstiem svētkiem izvērsās pirmo strēlnieku pavadīšana uz apmācības vietām 1915. gada augustā. Spilgti pieredzēto aprakstīja 1. Daugavgrīvas latviešu strēlnieku bataljona strēlnieks Fricis Riekstiņš:

«Visas ielas bija pavadītāju pilnas: cilvēks pie cilvēka, cieši kopā, saspiesti, tā ka ābols pat nevarēja nokrist viņu starpā. Nepārredzamais ļaužu pūlis sajūsmā spiedās mums virsū, mēs tikko varējām kustēties uz priekšu. Logi visos namos, sākot no pirmā līdz piektam stāvam, bija vaļā un pilni skatītāju galvām. Pavadītāji mūs apbēra puķēm; vesels ziedu lietus bira uz mums no logiem! Kareivju orķestrim skanot, mēs sākām savu gājienu uz Daugavmalu. (..) Nonākuši Dau­gavmalā, mēs sakāpām karogotās liellaivās ceļam uz Mīlgrāvi.»

Jaunos karavīrus nosūtīja uz apmācību vietām Rīgas apkārtnē. Sākotnēji trūka gan apģērba, gan arī pārtikas un pat ieroču, taču tas nemazināja entuziasmu, ar kuru strēlnieki metās apgūt nepieciešamās prasmes. Septembrī sagatavoja apmācības programmu, kas bija paredzēta četrām līdz piecām nedēļām. Kara apstākļos apmācības bija saīsinātas, un dažās nedēļās bija jāapgūst prasmes ne tikai šaušanā ar šauteni un ložmetēju, bet arī dzeloņdrāšu aizžogojumu pārvarēšanā. Tam papildus nāca ierindas mācība, maskēšanās un orientēšanās prasmju apgūšana. Apmācībās pieredzēto savās atmiņās aprakstījis 2. Rīgas latviešu strēlnieku bataljona strēlnieks Mārtiņš Avotiņš:

«Apmācības ritēja strauji un ar lielu enerģiju, jo katrs to vien tik domāja, kā ātrāki būtu iespējams tikt pretim vācietim un triekt viņu atpakaļ uz Fāterlandi. Lai gan visi bijām pa lielākai daļai nepilngadīgi zeņķi, tad tomēr dūšas netrūka nevienam.»

Drīz arī strēlnieku gaidītā diena pienāca — bija jādodas uz fronti, lai stātos pretī vācietim.

Liellaivas ar brīvprātīgajiem strēlniekiem dodas ceļā uz Mīlgrāvi 1915. gada augustā.

Oktobrī uz Tīreļpurvu devās 1. Daugavgrīvas latviešu strēlnieku bataljona rotas, 2. Rīgas latviešu strēlnieku bataljona karavīrus nosūtīja uz Ķekavu, taču vēlāk tos pārvietoja uz Slokas apkārtni, kur bija nosūtīti arī 3. Kurzemes latviešu strēlnieku bataljona karavīri. Strēlnieki orientējās vietējos apstākļos un bija izcili izlūki (līdzās ložmetējnieku, jātnieku — spridzinātāju, sakaru un saimniecības komandām katrā bataljonā bija arī izlūku komanda). Īpaši izcēlās
daugavgrīvieši, kuri pie Plakaniem Misas upes krastā rotas komandiera Fridriha Brieža vadībā uzbruka vācu pozīcijām un tās ieņēma, saņemot gūstekņus un ieročus. Līdzīgu uzbrukumu atkārtoja pie Veisu mājām mēnesi vēlāk. Par izrādīto varonību F. Brieža vadītos daugavgrīviešu izlūkus apbalvoja ar Sv. Jura krustu. Taču bija arī pirmie kritušie. 25. oktobrī dzīvību zaudēja pirmie trīs latviešu strēlnieki — Jēkabs Timma, Andrejs Stūris un Jānis Gavenass, kuru kapa vietas lika pamatu Rīgas brāļu kapiem. Pirmās kaujas kristības piedzīvoja arī 2. Rīgas un 3. Kurzemes latviešu strēlnieku bataljona karavīri, kuri cīnījās Slokas — Ķemeru apkārtnē.

Strēlniekus izmantoja svārstīgu frontes sektoru stabilizēšanai. Cena tam bija augsta. Pirmajās kaujās 1915. gada rudenī 1. Dau­gavgrīvas bataljons bija zaudējis 300 kritušo un ievainoto, 2. Rīgas bataljons — 15 kritušos un 78 ievainotos, savukārt 3. Kurzemes latviešu strēlnieku bataljons kopumā zaudēja 314 karavīrus. Taču lielākie pārbaudījumi strēlniekiem bija vēl tikai priekšā.

In­do­ķī­nas ce­ļo­jums

Edmunds Vītols,
NBS rezerves kapteinis.
Foto — no autora personiskā arhīva.

Sākums žurnāla marta, aprīļa, maija un
jūnija numurā.

Halongas līča panorāma.

Vjetnama
Pirms došanās uz Luanprabangas lid­ostu bija kādas pāris stundas laika, lai vēl varētu pastaigāt pa pilsētas ieliņām un domās pārlapot Laosā redzēto un piedzīvoto. Vēl nobaudīju kādu eksotisko augļu svaigi spiestas sulas kokteili, pasēdēju brīdi Mekongas upes krastā, vērojot laivu satiksmi, un tad jau bija pienācis šķiršanās brīdis, kad metu sirsnīgu atvadu skatienu uz Laosu, lai savā sirdī teiktu pateicības vārdus šai zemei par sniegto pieredzi.

Ripināju ar autorikšu uz lidostu. Ieradies uzzināju, ka avioreiss uz Hanoju kavēsies pāris stundas. No garo ceļojumu pieredzes zināju, ka, šādā gaidīšanas režīmā atrodoties lidostā, svarīgi ir atrast piemērotu vietiņu, kur ērti apsēsties. Tas man izdevās, bet no iecerētā snaudiena nekas nesanāca, jo man blakus sēdēja gados jaunu un jautru poļu četrotne — trīs jaunietes un viens dūšīgs jauneklis. Poļu valodu es nepārvaldu, taču sapratu, ka jaunieši dedzīgi apspriež sava ceļojuma plānu Vjetnamā. Tāpat kā tagad Latvijā, arī Polijā jaunatne vairs nepārvalda krievu valodu, taču lieliski runā angliski, tādēļ uzrunāju viņus, painteresējoties par vietām, kuras tie gatavojas apmeklēt un ieteiktu arī man. Drīzumā jau bijām atraduši kopīgu valodu, daloties ceļojumu pieredzē un apspriežot iespaidus par dažādām Āzijas valstīm. Kad jau tuvojās iekāpšanas laiks lidmašīnā, poļi apspriedās un piedāvāja man pievienoties viņiem, ja ne visā maršrutā, tad vismaz kādu ceļa posmu Vjetnamā veikt kopā. Atbildēju, ka labprāt piebiedrotos viņiem pirmajā iecerē —  aplūkot leģendāro Halongas līci, un tad jau manīs, kā būs tālāk.

Lidojums ilga tikai 45 minūtes. Izkāpjot no lidmašīnas Hanojas lidostā, momentā acīs krita armijnieku klātbūtne it visur. Man tas uzreiz asociējās ar Ķīnas iespaidiem, jo arī sarkanie karogi un transparenti ar uzsaukumiem un devīzēm bija uz katra stūra. Atkal biju ieradies pie komunisma cēlājiem. Diezgan ātri saņēmuši vīzas ar zvaigžņotu uzlīmi pasē, mēs ar taksometru braucām uz pilsētas centru, lai atrastu naktsmītni. Hanojā bija plus 21 grāds un līņāja smalks lietutiņš. Apstājāmies tikai pie divām viesnīcām, lai pārliecinātos, vai nosacījumi ir pieņemami, un izlēmām palikt otrajā. Jaunieši plānoja doties uz kādu restorānu, bet es pieklājīgi ieteicos, ka došos pastaigā savā gaitā.

Lēnām ejot pa lietainās Hanojas ielām, atskārtu, ka visās trijās Indoķīnas valstīs ir liela atšķirība cilvēku uzvedībā, kultūrā un mentalitātē. Šeit tas izpaudās vēl krasāk nekā Kambodžā vai Laosā. It kā to iedzīvotāji mīt cieši kaimiņos, bet kontrasts bija milzīgs. Domāju par to, kādus iespaidus atnesīs rītdiena un visa turpmākā ceļojuma gaita. Hanojā dzīvojot ap septiņi miljoni iedzīvotāju, bet visā Vjetnamā — aptuveni 86 miljoni. Konstatēju, ka šeit atkal bija parādījies LMT mobilo sakaru pārklājums un bija pieejams internets. Vēl būdams lidostā, biju samainījis simt ASV dolārus un kļuvis par Vjetnamas miljonāru. Vakariņas ieturēju kādā ielmalas ēstuvē, kur varēja ar pirkstu parādīt, ko un cik vēlos, jo nevienu angliski saprotošu cilvēku šovakar nesastapu.

Atgriezies viesnīcā, pārrunāju ar poļiem nākamās dienas ieceres, kas mums tīri labi saskanēja. Jāteic, ka visi četri poļu jaunieši bija no labi situētām ģimenēm, jo sarunās ik pa laikam paspruka attiecīgas atziņas un bija arī citas pazīmes, kas norādīja, ka jauniešiem nauda nav problēma — ceļot pa visu pasauli viņi var atļauties, pateicoties ģimenes atbalstam, turklāt regulāram un dāsnam atbalstam. Protams, mani priecēja tas, ka redzēju šajos jauniešos piedzīvojumu meklētāju garu. Es viņu vecumā arī sapņoju un domās devos tālos un ekstrēmos ceļojumos, skatoties melnbaltajā televīzijā «Ceļotāju klubu» vai «Dzīvnieku pasaulē». Taču arī toreiz es ne brīdi nešaubījos, ka pienāks laiks un manas domas materializēsies. Protams, bija jāpagaida nieka 20 gadi, bet sapnis tomēr kļuva par īstenību, un tas ir tā vērts! Galvenais ir šo cerību sēklu iesēt un uzturēt dzīvu ar savas sirds mīlestību un ticības garu, taču nepadarot to par slimīgu ideju un neformulējot kā sava ego iegribu. Lai tā ir kā gaiša vēlme, kas nāk no sirds dziļumiem, tad viss notiks — īstajā laikā, kad apstākļi būs nobrieduši, bet noteikti notiks!

Kuģi ar Pūķa zobiem fonā.

Gulēju lieliski, pat likās, ka par maz, bet bija jāceļas, jo jauna diena nāca ar jauniem iespaidiem un piedzīvojumiem. Brokastis viesnīcas rēķinā nebija iekļautas, tāpēc pabrokastojām ēstuvē otrpus ielas. Jaunieši bija pasūtījuši nelielu busiņu, nedaudz plašāku par taksometru, bet par to pašu maksu. Braucām lūkot bijušo karaļa pili, kas nodēvēta par Literatūras templi. Paši vjetnamieši ar lepnumu saka — izcilākais no visiem literatūras tempļiem Vjetnamā. Tajā darbojusies arī Vjetnamas pirmā universitāte. Jāatzīst, ka vjetnamiešu dzīvojamās mājas Hanojā ir neizteiksmīgas, šauras un augstas, it kā skaitoties modernas, bet — izskatījās ne pēc kā. Man bija grūti noticēt, ka esmu Vjetnamā, nevis Ķīnā, jo sarkanie uzpleči, lozungi, sirpis un āmurs, piecstaru zvaigzne uz karogiem, monumenti vadonim, viss vedināja domāt, ka esmu Ķīnā. Arī cilvēku ikdiena te bija pakārtota ķīniešu ietekmei, proti — ēšana, izturēšanās, taidzi plūstošo vingrojumu izpilde pilsētas parkos un arhitektūra, viss notika Ķīnas elpas ritmā. Es nevērtēju to kā labu vai sliktu esam, es vienkārši konstatēju spēcīgi izteiktās līdzības.

Ceļā pavadījām kādas četras stundas, piestājot uz brīdi kādā daiļamatu meistaru darbnīcā, kur tūristiem piedāvāja visplašākās izvēles iespējas suvenīru iegādei. Tur varēja nopirkt trīs tonnas smagu perfekti izgrebtu profesionālu tēlnieku darinātu akmens ziloni un citas nedaudz mazāk sverošas figūras — pūķus vai tīģerus, kas arī bija veidoti no dažādas kvalitātes materiāla, ieskaitot marmoru. Bija arī mazi, bet ļoti oriģināli priekšmeti, kas varēja noderēt kā suvenīri no tālās Āzijas zemes. Apbrīnu izraisīja arī stends, kur piedāvāja darinājumus no dažādām koku sugām. Īpaši dārgas un prestižas skaitās lietas, kas darinātas no sandalkoka. Viss tiešām bija roku darbs, jo meistari, lai netērētu laiku, turpināja darīt savu darbu, un pircēji vai apmeklētāji to varēja vērot klātienē. Ar tirgošanos nodarbojās palīgi vai meistara ģimenes locekļi. Patiesībā šī bija ļoti interesanta vieta, jo kompakti varēja apskatīt visdažādāko nozaru meistaru šedevrus, sākot ar tekstila, akmens, ādas, koka un stikla darinājumiem, beidzot ar lellēm, uz kurām skatoties likās, ka tās tūlīt atdzīvosies un atvērs acis kā Buratīno, kas tapa no pagales. Poļi ar smīniņu nolūkojās uz mani, kad lūdzu vēl nedaudz pagaidīt, lai varu vēl kaut ko apskatīt.

Atbraukuši līdz Halongas līcim, kāpām vienkāršā laivā ar motoru gara kāta galā (lai var manevrēt seklos ūdeņos), un tā mūs aizgādāja dziļākos ūdeņos, kur noenkurojies mūs gaidīja senatnīgs divstāvu burukuģis no koka — džonka, ar kuru bija iecerēts doties divu dienu izbraucienā līča labirintos. Mani izbrīnīja, ka senā paskata burinieks bija aprīkots kā moderna jahta, sākot no vadības paneļa telpas ar visām navigācijas ierīcēm, beidzot ar ērti aprīkotām kajītēm un nelielu, bet mājīgu restorāniņu otrajā stāvā. Jāatzīst, ka es diez vai būtu izvēlējies tieši šādu elegantu atpūtas kruīzu, bet, ja mani ceļabiedri bija organizējuši lietas šādi, tad biju pateicīgs arī par šo pieredzi, kaut arī tā neatbilst manam nosacīti askētiskajam un maksimāli vienkāršajam ceļošanas stilam. Uz džonkas bez mūsu kompānijas bija vēl seši tūristi, divi japāņi un četri francūži. Kad tika pacelts enkurs, mēs uzreiz devāmies ceļā. Halongas līča piekrastē ūdens bija brūns, duļķains kā rīta kafija ar ieskābušu pienu, taču, attālinoties no piekrastes, jau drīz vien ūdens kļuva gaiši zaļš, un vēlāk tas ieguva tirkīza zaļu, caurspīdīgu toni. Es stāvēju uz klāja otrajā stāvā un ļāvu pēcpusdienas brīzei sevi ietīt patīkami siltā, bet vienlaikus atsvaidzinošā, nedaudz pēc sāls un ūdenszālēm smaržojošā plīvurā. Te nu es biju — Dienvidjūras pirātu paradīzē, kur pa gabalu jau redzamas slavenās Halongas līča kaļķakmens klintis, kuras dēvē arī par Pūķa zobiem to raksturīgās formas dēļ. Tās paceļas no ūdens dzīlēm tūkstoš piecsimt kilometru garumā.

Mazās laiviņas un mazās airētājas.

Kad iebraucām dziļāk Halongas līča arhipelāgā, mūs nogādāja līdz tādiem kā milzīgiem sakabinātiem plostiem, kur bija izvietotas nelielas mājeles un pietauvotas desmitiem mazu airējamu laiviņu. Katrā laiviņā kāpām pa četri, bet airēja mazas vjetnamiešu pusaudzes, sēdēdamas katra savā laivas pusē. Man sākumā likās, ka viņu airēšana ir haotiska un nesaskaņota, jo katrā pusē airēšana notika atšķirīgā ritmā, taču manas šaubas pagaisa, kad redzēju, ka laivas perfekti slīd pa ūdens virsmu. Šī izbrauciena mērķis bija izlīkumot starp Pūķa zobiem, kur lielākiem kuģiem manevrēt ir ārkārtīgi sarežģīti, jo zemūdens robotās klintis vietām paceļas līdz pašai virsmai tik negaidīti, ka pat dzidrajā ūdenī to bīstamo tuvumu ir grūti pamanīt. Redzot šos pasakainos skatus, līkumojot starp stāvajām, ar zaļumiem apaugušajām klintīm, pret kurām vietām atbalsojās mūsu airu šļaksti, jutos kā nokļuvis kādā aizkapa valstībā, kur valdīja citi esības likumi. Šis brīdis atsauca atmiņā reiz lasītos stāstus par seno ēģiptiešu Nāves upi, tiesa, tā gan tecēja pazemē, bet iespaids bija līdzīgs, jo debesis varēja redzēt, tikai paceļot zodu uz augšu, visapkārt bija Pūķa zobu labirinta stāvās sienas. Nedaudz pastiepjot roku, tā skāra tirkīza zaļo un apbrīnojami dzidro siltā ūdens virsmu. Klusībā biju pateicīgs saviem ceļojuma biedriem par šo brīdi, par to, ka arī viņi kā apburti klusēja un katrs izdzīvoja šo mirkli savas dvēseles dzīlēs individuāli, baudot pieskārienu mūžībai.

Kad atgriezāmies uz kuģa, bija jau saulriets, bet mēs vēl braucām kādu stundu vai divas, varbūt visas trīs — es nezinu, jo pēc piedzīvotā Pūķa zobu labirintā man laika tecējums bija apstājies, tāpat kā pārējiem, jo neviens neko nerunāja, nezvanīja pa mobilo, netrokšņoja, visi klusu vēroja rietošās saules atblāzmu uz stāvo klinšu fona. Slāpēti un monotoni pukstēja tikai mūsu kuģa motoriņš, bet… varbūt tā bija mana sirds?

Nākamais rīts sākās ar pasakainu peldi Halongas līča dzidrajos ūdeņos. Varēja lēkt no kuģa vai ielaisties ūdenī, nokāpjot pa trepītēm kuģa aizmugurē, pa tām arī varēja atgriezties uz klāja. Sākumā mani ceļojuma biedri lēca ūdenī uz kājām un tikai no pirmā stāva borta, bet jau pēc brīža ļautiņi sajuta azartu un droši lēca no otrā stāva klāja. Ūdens bija silts un reizē atsvaidzinošs. Rīts aizsākās ar tīru debesu zilgmi, un, saulei strauji lecot, karstums pieņēmās spēkā. Lieliski bija tas, ka mūs veldzēja vēja brīze, kas valdīja pār ūdens plašumiem. Šajā rītā braucām ar motorlaivu uz kādu no klinšainajām salām, lai aplūkotu tur esošās stalaktītu alas. Tuvojoties salai, izrādījās, ka stāvo klinšu aizsegā bija šaura eja, kas ieveda salas iekšējā ūdenstilpē, pārsteidzot ar pilnīgi citu ainu — salas patieso izskatu. Ieslīdot pa šauro eju starp stāvajām klintīm salas iek-šienē, pierima visi ārpusē esošie vēji, un mēs nonācām bezvēja telpā, kas bija piepildīta ar tropisko džungļu skaņām. Salas centrā atradās tāds kā ezers, bet iekšpusē klinšu nogāzes vairs nebija tik stāvas un akmeņainas kā ārpusē. Pateicoties šim siltumnīcas efektam, kad vējš tikpat kā neietekmē gaisa temperatūru salas iekšējā telpā, šeit no neatminamiem laikiem ir veidojusies sava ekosistēma. Sajūta bija tāda, it kā mēs būtu iepeldējuši milzīgā botāniskajā dārzā, kurš sagaida ar neticami krāšņu un biezu džungļu pasauli, ko piepilda dažādu putnu un dzīvnieku balsis. Atkal atmiņā uzausa asociācijas ar filmu «XX gadsimta pirāti», ko ar aizrautību vairākas reizes skatījos jaunībā. Toreiz tā skaitījās pirmais padomju laika grāvējs jeb rietumnieciska piedzīvojumu filma. Arī filmā salas vidienē bija mierīga osta, kuru neaizsniedza okeāna vēji.

Protams, šo brīnumaino vietu ir attīstījuši un pakārtojuši tūrisma industrijai, un tas ir negatīvi ietekmējis tās ekosistēmu. Tomēr jāatzīmē, ka sala tiek ļoti kopta un sargāta no tūrisma industrijas graujošās ietekmes faktoriem. Ir izveidotas taciņas ar norādēm un pat nožogojums bīstamās un stāvās vietās ceļotāju drošībai. Ir strikti noteikumi, kas viesiem jāievēro. Nelielā piestātnē salas iekšējā krastā mēs izkāpām no laivas un gida pavadībā devāmies augšup pa vijīgo taciņu, kas veda uz stalaktītu alām. Straujā temperatūras maiņa un bezvēja radītā sutoņa darīja savu — visiem, kam bija optiskās vai saules brilles, tās acumirklī aizsvīda.

Alas bija lielas un iespaidīgas, tajās mita milzum daudz dzīvu radību, taču īpaši ar savu klātbūtni izcēlās sikspārņi, kas lielā ātrumā lidoja starp tūristiem. Pateicoties sikspārņu bioloģiskajai eholokācijas sistēmai, tie nesadūrās ar savā lidojuma trajektorijā esošajiem priekšmetiem vai kustīgajiem objektiem, taču zināma nedrošība pavadīja katru no mums, kam gar degunu aizspurdza kārtējais «betmens». Arī alās valdīja nospiedoša sutoņa, kas lika ceļotājiem ātrāk virzīties uz priekšu, tuvāk izejai un svaigam gaisam. Bija sarežģīti foto-grafēt, jo arī fotoobjektīvi svīda ciet. Un tomēr jāatzīst, ka spēcīgāko iespaidu atstāja nevis stalaktītu alas, kas tika minētas kā galvenais apskates objekts, bet fakts, ka šāda sala atrodas Halongas līča unikālajā ekosistēmā.

Šis ceļojuma posms bija beidzies, un kuģis veda mūs uz krastu. Vēl ilgi, pat no krasta atskatījos uz tālienē paliekošajiem Pūķa zobiem. Atceļā uz Hanoju visi snauduļoja, bet man gar acīm zibēja pasakainas vīzijas no gūtajiem iespaidiem Halongas līcī.

Turpinājums sekos.

III Starptautiskais militārās mūzikas festivāls Rīgā

Par godu Latvijas armijas 95. gadadienai Rīgas kā Eiropas Savienības kultūras galvaspilsētas pasākumu ietvaros šā gada 5. un 6. jūlijā notika III Starptautiskais militārās mūzikas festivāls. Pasākums kopā pulcēja militāros orķestrus no Nīderlandes, Vācijas, ASV, Gruzijas, Norvēģijas un Latvijas. 

Festivāla dalībnieku pulkā bija Nacionālo bruņoto spēku (NBS) orķestris un bigbends, Norvēģijas Bruņoto spēku Štāba orķestris, Nīderlandes Bruņoto spēku Nacionālā rezerves korpusa orķestris, Vācijas Bundesvēra Neibrandenburgas Sauszemes spēku korpusa orķestris, Gruzijas Bruņoto spēku Centrālais orķestris, ASV armijas Eiropas orķestris un Zemessardzes orķestris. Festivāla noslēguma koncertā 6. jūlijā Ķīpsalas hallē kopā ar orķestriem koncertēja NBS bigbends, vīru koris «Gaudeamus», NBS deju kopas «Bramaņi» un «Dižbramaņi», Rūjienas kultūras nama vidējās paaudzes deju kolektīvs «Luste» un Brenguļu deju kopa «Dzieti».

Pirmo reizi Latvijas vēsturē kopā bija pulcējušies 250 militāro orķestru mūziķi, bet kopējais dalībnieku skaits sasniedza 400.

Festivāla ietvaros 5. jūlijā notika militāro orķestru parāde cauri Vecrīgai no Pils laukuma ar atklāšanas ceremoniju pie Brīvības pieminekļa. 6. jūlijā orķestri sniedza koncertus Rīgā, kultūras vasarnīcā «Esplanāde 2014», Stacijas laukumā pie «Origo» tirdzniecības centra, Siguldā, Jelgavā un Ogrē. Noslēguma koncertā Ķīpsalas hallē par prieku skatītājiem orķestri demonstrēja savas defilē programmas un muzicēja apvienotā orķestra sastāvā.

Sagatavojis pulkvežleitnants Dainis Vuškāns,
NBS orķestra priekšnieks un diriģents.
Foto  — Normunds Mežiņš. 

Ģenerāļa Gopera fonda pamarkas

1947. gadā ASV nodibināja ģenerāļa Kārļa Gopera fondu. Tā mērķis bija latviešu kultūras attīstības veicināšana trimdā, tostarp arī nepastmarku (pamarku) izdošana. Lai iegūtu līdzekļus kultūrai tik vajadzīgam darbam, no 1961. gada fonds sāka izdot markas bez nomināliem — pamarkas, bet ar kādu īpašu vēstījumu, kas lielākoties saistīts ar patriotismu. Šīs nepastmarkas varēja iegādāties par ziedojumiem. Pirmā fonda pamarka tika izdota, atzīmējot ģenerāļa Kārļa Gopera astoņdesmito dzimšanas dienu. Tās zīmējuma autors ir mākslinieks Jānis Deksnis. Tirāža — 380 000 marku. Fonda pamarkas izdeva katru gadu. Pirmos divus gadus tās bija veltītas Kārlim Goperam. Vairākas pamarkas veltītas Lāčplēša Kara ordenim, latviešu kultūras darbiniekiem, dziesmu svētkiem, kā arī citām aktuālām tēmām, arī latviešu valodas saglabāšanai. Pamarkas vienlaikus izdod divās valodās — latviešu un angļu. Tās zīmējuši trimdas mākslinieki, kas Latvijā mazāk pazīstami, piemēram, A. Langmanis, J. Rumpeters, A. Birziņš un citi. Arī Latvijā kādreiz pazīstamais mākslinieks E. Dzenis. Pamarkām raksturīga laikmetīga kompozīcija, krāsainība, labs poligrāfiskais izpildījums. Tās joprojām ir populāras gan trimdā, gan Latvijā.

Sagatavojis Gunārs Kušķis.

Ārzemju ziņas

PrintZviedri piegādās granātmetēju munīciju 

Lietuvas Aizsardzības ministrija informē, ka zviedru kompānija «Saab Bofors Dynamics» AB nodrošinās munīcijas piegādi granātmetējiem «Carl-Gustav», kas atrodas trīs Baltijas valstu armiju apbruņojumā. Šāds līgums ar Eiropas Aizsardzības aģentūru (EAA) tika parakstīts 30. jūnijā, un tas paredz sadarbību uz pieciem gadiem. Līguma slēdzēju vidū ir arī Čehija un Polija. Līguma darbības laikā nav paredzētas papildu procedūras un diskusijas, jo puses vienojušās par nemainīgu munīcijas cenu piecu gadu periodā. Ir paredzēta arī iespēja pagarināt līgumu vēl par diviem gadiem. Pēdējo reizi Baltijas valstis pirka «Carl-Gustav» munīciju 2007. gadā, un tāpēc plānveidīgi tika veikti pasākumi munīcijas krājumu atjaunošanai. 2013. gada aprīlī Luksemburgā starp Baltijas valstu aizsardzības ministriem un EAA pārstāvjiem tika parakstīts atbilstošs nodomu protokols. Vēlāk šim izdevīgajam darījumam nolēma pievienoties arī Čehija un Polija. Bez jau minētajām valstīm «Carl-Gustav» atrodas arī ASV un Zviedrijas arsenālos.

Šaušanas nodarbības ar prettanku granātmetēju «Carl-Gustav».
Šaušanas nodarbības ar prettanku granātmetēju «Carl-Gustav».

PrintTaps jauns kiberpoligons

ASV pieņēmušas lēmumu izveidot jaunu kiberpoligonu Igaunijas teritorijā. Kiberpoligons tikšot izmantots NATO militāro vienību treniņiem kibermācību laikā. Jaunais veidojums ietvers simulāciju kibervidi, un šajā poligonā testēs arī NATO informatīvās tehnoloģijas un instrumentus.

Trešajās NATO mācībās «Cyber Defence» piedalījās 25 valstu informatīvo tehnoloģiju eksperti, kas kopīgi neitralizēja pret NATO vērstas kiberuzbrukumu simulācijas.
Trešajās NATO mācībās «Cyber Defence» piedalījās 25 valstu informatīvo tehnoloģiju eksperti, kas kopīgi neitralizēja pret NATO vērstas kiberuzbrukumu simulācijas.

2013. gadā Igaunija nāca klajā ar priekšlikumu paplašināt funkcijas, ko pilda Aizsardzības spēku (AS) 2012. gadā dibinātā kiberlaboratorija. Šajā virtuālajā laboratorijā 2013. gadā veiksmīgi tika organizētas NATO kibermācības «Locked Shields» un «Cyber Coalition».

AS komandieris Riho Terrass paskaidrojis, ka no NATO esot saņemts oficiāls apstiprinājums par finanšu atbalsta piešķiršanu kiberpoligona infrastruktūras izveidei Igaunijā. R. Terrass uzsvēris, ka Igaunija vēlas ciešāk sadarboties ar ASV un sabiedrotajiem NATO sastāvā, tajā skaitā Ukrainas krīzes kontekstā. Nesen R. Terrass bija apspriedis NATO klātbūtnes paplašināšanu Igaunijā ar alianses augsti stāvošu pārstāvi — ģenerāli Žanu Polu Palomerosu.

PrintGaidāma triecienhelikopteru parka modernizācija

Polijas valdība oficiāli izsludinājusi konkursu par jaunu triecienhelikopteru iegādi, un pieteikumi tiek pieņemti līdz 2014. gada 1. augustam. Pagaidām netiek publiskota informācija par tehnikas vienību skaitu, zināms vien, ka konkursa uzvarētājam ir izredzes uz vienu miljardu eiro vērta līguma noslēgšanu. Plašākai publikai netiek atklāti arī tehnikas piegāžu termiņi un vēlamā helikopteru komplektācija.

«Tiger».
«Tiger».

Polijas izsludinātajā konkursā piedalīsies ASV koncerns «Boeing», Eiropas uzņēmums «Airbus» un itāļu «AgustaWestland», piedāvājot izvērtēšanai atbilstoši triecienhelikopterus «Guardian», «Tiger» un «AW-120 Mangusta». Konkursa uzvarētājam uzdots obligāts priekšnosacījums organizēt helikopteru ražošanu Polijas teritorijā.

Polija iegādāsies triecienhelikopterus saskaņā ar militārās tehnikas modernizācijas programmu, kurai 10 gadu laikā tiks piešķirti 33,6 miljardi eiro. 2012. gada pavasarī Polija izsludināja konkursu par 26 daudzmērķu helikopteru iegādi līdz 960 miljonu eiro vērtībā. Jau tā paša gada rudenī pērkamo daudzmērķu helikopteru skaits tika palielināts līdz 70 vienībām, ar tām aizstājot novecojušos Mi-8, Mi-17 un Mi-14.

Noslēdzoties jaunākajam konkursam (1. augustā), Polija plāno aizvietot ar jaunu tehniku aptuveni 250 padomju laikā ražoto helikopteru. Visiem jaunajiem helikopteriem būs jāatbilst NATO standartiem.

PrintNATO pirks čehu ražojuma radiotehniskās izlūkošanas stacijas

NATO Sakaru sistēmu un informācijas aģentūra, kas bāzēta Briselē, parakstījusi līgumu ar Čehijas kompāniju ERA par piektās paaudzes pasīvās radiotehniskās izlūkošanas sistēmu «Věra» iegādi. Saskaņā ar līgumu NATO vajadzībām tiks piegādātas divas mobilās sistēmas «Věra-NG», kā arī viss nepieciešamais materiāltehniskais nodrošinājums un organizēta operatoru apmācība.

«Věra»-NG».
«Věra»-NG».

Kā liecina čehu preses izdevumu informācija, darījuma summa starp ERA un NATO aģentūru ir 16 miljoni eiro, un šī nauda tiks ņemta no NATO drošības garantēšanas programmas NSIP (NATO Security Investment Programme). Jāatzīmē, ka čehu firma uzvarēja konkursā, kurā piedalījās 28 NATO dalībvalstu pretendenti. ERA piedāvāja konkursa komisijai novērtēt «Věra-NG» darbību kaujas apstākļiem maksimāli pietuvinātā scenārijā. «Věra-NG» ne tikai atklāja militārās aviācijas lidmašīnas, bet arī precīzi identificēja šos lidaparātus. Čehu sistēma spēj atklāt un pavadīt vienlaikus 200 lidmašīnas, kuģus, automašīnas un citus kustīgus objektus 360 grādu rādiusā un 322 km attālumā ar precizitāti līdz 20 m.

Izlūkošanas sistēmu «Věra-NG» izvēršana jāpabeidz līdz 2018. gadam, un šīs sistēmas kļūs par daļu no plašākas pretgaisa aizsardzības sistēmas, kas tiks izvietota NATO karabāzē Itālijas ziemeļu daļā.

PrintZemūdenei tiks dota otra dzīvība

Spānijas valdība nobalsojusi par gandrīz 43 miljonu eiro piešķiršanu zemūdenes «S-74 Tramontana» (klase S-70 «Galerna») kapitālajam remontam, lai varētu sagaidīt jauno S-80 klases zemūdeņu stāšanos kaujas ierindā. «S-74 Tramontana» remonts notiks kuģubūves uzņēmumā «Navantia». Pusotra gada laikā veiks nepieciešamos remontdarbus, lai pagarinātu zemūdenes ekspluatācijas termiņu par trim gadiem. 

«S-74 Tramontana».
«S-74 Tramontana».

«S-74 Tramontana» remonts ir jāveic tāpēc, ka jauno zemūdeņu S-80 būves programma, kurai sākotnēji bija piešķirti 2,4 miljardi eiro, ievērojami atpaliek no grafika. Paredzēts uzbūvēt četras jaunas zemūdenes, taču spāņu uzņēmumam ir radušās tehniskas problēmas projekta īstenošanā. Savu palīdzību problēmu pārvarēšanā jau kopš 2013. gada sniedz ASV kompānija «General Dynamics Electric Boat». Spānijas Aizsardzības ministrijas eksperti pēc tehnisko problēmu izvērtēšanas atzinuši, ka jaunās zemūdenes Karaliskajiem jūras spēkiem tiks piegādātas ar 18—24 mēnešu novēlošanos. Daudz pesimistiskākas prognozes ir KJS pārstāvjiem, kuri pieļauj, ka pirmā jaunā zemūdene nonāks līdz flotei ne agrāk kā 2019. gadā.

PrintMilitārajā resorā turpināsies štatu samazināšana

Izdevumu optimizācijai speciāli izstrādātā programma, kas pirmo reizi tika publiskota 2010. gadā, paredz vairāku gadu laikā no militārā dienesta atvaļināt 955 Karalisko sauszemes spēku (KSzS), 10 Karalisko jūras spēku un 55 — Karalisko gaisa spēku karavīrus. Tiem, kuri piekritīs atvaļināties brīvprātīgi, par savu lēmumu jāpaziņo līdz 2014. gada decembrim, bet pārējiem nāksies aiziet 2015. gada jūnijā. Ekonomijas nolūkā KSzS skaitliskais sastāvs līdz 2018. gadam kopumā tiks samazināts līdz 82 000 cilvēku (par 20 000). Turpretī rezervistu skaits uz to laiku palielināsies līdz 30 000. Tādējādi Aizsardzības ministrija plāno ieekonomēt 10,6 miljardus sterliņu mārciņu.

Lielbritānijas Aizsardzības ministrijas ēka.
Lielbritānijas Aizsardzības ministrijas ēka.

Bruņoto spēku mehāniskas optimizācijas idejas pretinieki, kā arī Nacionālā finanšu un revīzijas pārvalde norāda, ka neviens nav pienācīgi novērtējis valsts drošības apdraudējumu, pie kā var novest tik būtiska militārā personālsastāva samazināšana.

PrintZvaigžņu kari veiksmīgi atsākušies

Pirmo reizi kopš 2008. gada ASV šovasar veikušas korporācijas «Boeing» kūrētās ASV Nacionālās pretraķešu aizsardzības sistēmas (NPRAS) sauszemes elementa («Aegis Ashore») izmēģinājumu. Tas atzīts par veiksmīgu, un šis sistēmas elements paredzēts izvēršanai Austrumeiropā pie Baltijas un Melnās jūras — Polijā un Rumānijā. Izmēģinājuma laikā Havaju salās sistēma «Aegis Ashore» veiksmīgi iznīcināja nosacītā pretinieka palaisto raķeti. ASV pārstāvji apgalvo, ka pēdējais izmēģinājums ļaus pilnībā pabeigt darbu pie starpkontinentālo ballistisko raķešu pārtveršanas sistēmas, kas bāzēta uz sauszemes.

NPRAS elementu shematisks attēls.
NPRAS elementu shematisks attēls.

Jāatzīmē, ka no 2004. līdz 2008. gadam notika astoņi NPRAS elementu izmēģinājumi, un pieci no tiem bija neveiksmīgi. Pirmo reizi savus plānus par NPRAS izveidi ASV publiskoja 2002. gadā, norādot, ka sistēmu veidos tālā darbības rādiusa pārtvērējraķetes GBI (Ground Based Interceptors), kā arī reģionālā mēroga pretraķešu aizsardzības elementi, kas nodrošinās vidējā un mazā darbības rādiusa raķešu pārtveršanu. Pēc ASV administrācijas pārstāvju teiktā, NPRAS mērķis ir aizsargāt ASV no raķetēm, kuras var palaist neprognozējamas valstis, to skaitā Ziemeļkoreja, Irāna, Sīrija un Lībija (agrāk — arī Irāka).

Kopš 2002. gada ASV administrācija jau piešķīrusi 98 miljardus dolāru NPRAS attīstībai stratēģiskās aizsardzības iniciatīvas ietvaros. Līdz 2018. gadam šai sistēmai nāksies iedalīt vēl 38 miljardus dolāru, tajā skaitā izpildot prezidenta Baraka Obamas prasību NPRAS ietvaros no 147 līdz 436 vienībām palielināt izvērsto pārtvērējraķešu SM-3 skaitu.

Pēc ārvalstu preses materiāliem sagatavojusi
kapteine Vizma Kaļčeva.
Foto — www.kam.lt; http://www.aco.nato.int;
http://globalaviationreport.com; http://vpk.name;
http://www.scoop.it/t/newsletter-navale/?tag=ESPAGNE.

Jaunās paaudzes iznīcinātāji — realitāte vai perspektīva?

Piektās paaudzes iznīcinātāja veidola meklējumi ASV un Krievijā sākās jau pērnā gadsimta septiņdesmitajos gados, kad ceturtās paaudzes lidmašīnas (F-14, F-15, Su-27, MiG-29) vēl tikai veica pirmos lidojumus. Jaunās paaudzes iznīcinātājiem dažādās valstīs tiek izvirzīta virkne fundamentālu prasību, bez kurām visjaunākās kaujas lidma­- šīnas var tikt dēvētas tikai kā 4+ paaudze. Piemēram, piektās paaudzes iznīcinātājiem ir jābūt mazpamanāmiem radiolokācijas un infrasarkanajā diapazonā, daudzfunkcionāliem, ar augstu kaujas efektivitāti, trāpot mērķiem gaisā, uz zemes un jūrā. Svarīga ir arī spēja lidot ar virsskaņas ātrumu, neizmantojot forsāžu utt. Tehnisko un taktisko prasību līmenis ir ļoti augsts, un tikai lielākajām valstīm ir izdevies realizēt vai tuvoties centieniem radīt piektās paaudzes iznīcinātāju. Pašlaik iznīcinātāju piektā paaudze teorētiski eksistē ASV («F-35 Lightning II»), Krievijā (PAK-FA) un Ķīnā («Chengdu J20» un «Shenyang J31»). Amerikāņu F-35 ir tapis programmas JSF (Joint Strike Fighter) ietvaros. Laika gaitā tā ir kļuvusi par ASV vadītu starptautisku programmu, kurā kopš 2002. gada aktīvi līdzdarbojas Lielbritānija, Itālija, Nīderlande, Turcija, Kanāda, Austrālija, Dānija un Norvēģija.

 F-35.
F-35.

JSF programmā ir izstrādāti trīs F-35 varianti — parastais, ar vertikālo pacelšanās spēju un ar saīsinātu pacelšanās un nolaišanās ceļu Jūras spēku vajadzībām. ASV F-35 ir iekļauts apbruņojumā un tiek eksportēts arī uz ārvalstīm. Ķīna savu jauno iznīcinātāju varētu pieņemt apbruņojumā tuvāko 4—5 gadu laikā, bet par Krievijas izstrādes perspektīvām speciālisti izsaka pretrunīgas prognozes. Lielvalstu trijotnei cenšas sekot Dienvidkoreja, kas sadarbībā ar Indonēziju izstrādājusi 4++ paaudzes iznīcinātāju KAI KF-X un grasās pieņemt to apbruņojumā ap 2020. gadu. Arī Turcija strādā pie piektās paaudzes iznīcinātāja TF-X projekta, bet pagaidām bez īpašiem panākumiem. Jāatzīmē, ka kaujas aviācijas jomā paaudžu nošķiršanas kritēriji ir visai komplicēti un diskutabli. Eksperti dažādās valstīs joprojām apšauba mūsdienās eksistējošo jaunāko iznīcinātāju (arī F-35) atbilstību piektajai paaudzei.

Ķīnas 5. paaudzes iznīcinātāja «Chengdu J20» prototips.
Ķīnas 5. paaudzes iznīcinātāja «Chengdu J20» prototips.

Lai gan ASV iepērk F-35 savas armijas un flotes vajadzībām, pretēji vēlmēm F-35 eksports nenoris tik spoži, kā gaidīts. Piemēram, Dānija, kas ir viena no amerikāņu JSF projekta līdzdalībniecēm, pavisam nesen paziņojusi, ka nepirks uzreiz saviem Karaliskajiem gaisa spēkiem F-35, bet gan rīkos konkursu. Tajā uzaicināti sacensties gan piektās paaudzes iznīcinātājs F-35, gan arī iznīcinātāji «F/A-18E/F Super Hornet», «Typhoon» un «JAS-39E Gripen». Konkursa dalībniekiem nāksies atbildēt uz 950 jautājumiem, un Dānija sola izraudzīties uzvarētāju līdz 2015. gada jūlijam. Līdzīgu apdo­- mību demonstrējusi arī Kanāda, kas, par spīti dalībai programmā JSF, atteikusies pirkt F-35 ārpuskonkursa kārtībā. Kanādai četru gadu laikā ir jāietaupa gandrīz trīs miljardi ASV dolāru, un tāpēc Otava paziņojusi par nodomu līdz 2018. gadam atlikt novecojušo iznīcinātāju «F/A-18 Hornet» parka nomaiņas lēmuma pieņemšanu. Sākumā tikšot izstrādāts konkursa nolikums, tad izvērtēti pretendenti. Pēc jaunākajām aplēsēm, Kanāda būšot gatava parakstīt jaunās aviācijas tehnikas iegādes līgumu ne agrāk kā 2020. gadā un jaunos iznīcinātājus saņemt laikā no 2026. līdz 2035. gadam.

Iespējams, Dānijas un Kanādas rīcība ir likumsakarīga, ņemot vērā pašu amerikāņu veiktos stingrās ekonomijas pasākumus. 2015. gadā un turpmākajos piecos gados paredzēts būtiski samazināt ASV finansējumu gan programmas JSF turpināšanai, gan vēl 15 citiem lidaparātu izstrādes projektiem. Vairāki no tiem galarezultātā var tikt iesaldēti uz nenoteiktu laiku. Neskaidrs liktenis sagaida arī ASV jaunā stratēģiskā bumb­- vedēja izstrādes projektu, kura finansēšanas grafiks patlaban tiek rūpīgi pārvērtēts.

Neskatoties uz Dānijas un Kanādas piesardzību, Austrālija pagaidām ir apstiprinājusi nodomus iegādāties kopumā 72 iznīcinātājus «F-35A Lightning II», ar tiem aizstājot novecojušos «F/A-18A/B Hornet». Pašus pirmos F-35 Austrālijai būtu jāsaņem šī gada beigās un nākamā gada sākumā. Tiesa gan, Austrālijas plānus var negatīvi ietekmēt visa projekta JSF aizkavēšanās ASV, tādējādi vecajiem «F/A-18A/B Hornet», iespējams, būs jākalpo Austrālijas Gaisa spēkos vēl 15—20 gadus.

Iznīcinātāja F-35 liktenis nav skaidrs arī Turcijā, kura pati pirmā pievienojās programmai JSF. No vienas puses, Turcijā tiek turpināts intensīvs darbs pie nacionālā piektās paaudzes iznīcinātāja TF-X, bet, no otras puses, Ankara joprojām pauž gatavību iegādāties kopumā 100 amerikāņu ražojuma F-35. Vienlaikus Turcija norāda uz F-35 nepilnībām, kuras tikšot kompensētas nacionālās izstrādes iznīcinātājā TF-X. Situācija nav viennozīmīga, un jebkurā brīdī Turcija var piebiedroties «apdomīgo» valstu pulciņam, skrupulozi izvērtējot īstermiņa un ilgtermiņa izmaksas un ieguvumus, kas nāk līdzi amerikāņu ražotā F-35 iekļaušanai apbruņojumā.

Pēc ārvalstu preses materiāliem sagatavojusi
kapteine Vizma Kaļčeva.
Foto — www.wikipedia.org.