Latvijas ziņas

13. jūnijā Rīgā Latvijas aizsardzības ministra Raimonda Vējoņa, Lietuvas aizsardzības ministra Jozus Oleka, Igaunijas aizsardzības ministra Svena Miksera un Polijas aizsardzības ministra Tomaša Semoņaka tikšanās laikā tika apspriestas reģiona drošības aktualitātes, ņemot vērā Krievijas īstenoto Krimas agresiju un pēdējos notikumus Ukrainā. Ministri pārrunāja gatavošanos NATO samitam Velsā, ASV īstenotos reģiona drošības pastiprināšanas pasākumus, kā arī reģionālās sadarbības stiprināšanu.

R. Vējonis norādīja, ka šī tikšanās ir būtiska, lai sagatavotos gaidāmajam NATO samitam Velsā. «Baltijas valstīm un Polijai ir jāpieliek visas pūles, lai kopīgiem spēkiem NATO samitā Velsā pieņemtu lēmumu par pastāvīgas sabiedroto klātbūtnes nodrošināšanu reģionā,» norādīja ministrs. Ministri vienojās, ka nepieciešams nodrošināt ciešāku koordināciju un aktīvāku savstarpējo dalību dažādās nacionālajās mācībās, kas notiek Polijā un Baltijas valstīs.

Ministri augstu novērtēja ASV pasākumus reģiona drošības pastiprināšanā, izvietojot ASV spēkus Baltijas valstīs un Polijā. «ASV ar savu rīcību jau pašā krīzes sākumā ir apliecinājušas, ka nopietni uztver reģiona drošību un arī turpmāk paliks reģiona drošības garants. ASV prezidenta Baraka Obamas paziņojums par 1 miljarda dolāru piešķiršanu tālākiem drošību stiprinošiem pasākumiem ir kārtējais pierādījums tam,» uzsvēra ministrs R. Vējonis.

Amatpersonas bija vienisprātis, ka reģiona drošības stiprināšanai ilgtermiņā un sabiedroto atbalsta nodrošināšanai reģiona valstīm jo īpaši būtiski ir apliecināt arī savu ieguldījumu aizsardzībā, panākot 2% no iekšzemes kopprodukta novirzīšanu aizsardzības vajadzībām.

Ministri šai kontekstā vienojās, ka nepieciešams stiprināt reģionālo sadarbību un nolēma, ka turpmāk šādā formātā jāorganizē ne tikai aizsardzības ministru, bet arī bruņoto spēku komandieru un atsevišķu jomu ekspertu tikšanās.

14. jūnijā, pieminot 1941. gada notikumus, kad vienlaikus ar civiliedzīvotāju masveida izsūtīšanu notika represijas arī pret Latvijas armijas karavīriem, Gulbenē un Litenē norisinājās komunistiskā genocīda upuru piemiņas pasākumi. Tajos piedalījās aizsardzības ministrs Raimonds Vējonis, Nacionālo bruņoto spēku komandieris ģenerālleitnants Raimonds Graube, kā arī NATO Apvienoto spēku pavēlniecības Brunsumā koordinācijas grupa, regulāro spēku un Zemessardzes vienību komandieri, karavīri, zemessargi un jaunsargi.

«Šodien esam pulcējušies, lai apliecinātu cieņu Latvijas armijas virsniekiem un karavīriem — tiem, kas apglabāti šeit, tiem, kas gāja bojā svešumā, un tiem, kas izdzīvoja,» sacīja aizsardzības ministrs R. Vējonis. «1941. gada 14. jūnijs ir viena no traģiskākajām lappusēm Latvijas armijas vēsturē. Šeit, Litenē, padomju okupācijas režīms ar viltu atbruņoja un arestēja vairāk nekā 500 Latvijas armijas virsnieku. Daļa no viņiem tika nošauti, daļa — izsūtīti uz Sibīriju. Padomju vara gandrīz pilnībā iznīcināja Latvijas armijas kodolu, bet nespēja salauzt latviešu karavīru garu. Izsūtītie karavīri dzimtenes mīlestību iznesa cauri Sibīrijai un atgriezās ar to Latvijā. Ar savu padomu un aktīvu darbību viņi iesaistījās Latvijas armijas atjaunošanā pēc brīvības atgūšanas.»

«Mēs šeit nenākam, lai krātu sirdī ļaunumu vai atriebības alkas. Mēs nākam pieminēt kritušos. Bet pats svarīgākais — mēs nākam domāt par to, kas mums jādara, lai šādas traģēdijas nekad neatkārtotos. Mēs visi atceramies aicinājumu palikt savās vietās — bet karavīri tajās traģiskajās dienās nebija savās vietās, viņiem nebija ieroču un iespēju aizstāvēt sevi un savu dzimteni. Jo karavīra vieta ir ierakumos, aizstāvot savu valsti,» uzrunājot klātesošos, uzsvēra NBS komandieris ģenerālleitnants Raimonds Graube. «Šobrīd mēs esam daudz lielākā drošībā nekā toreiz, jo mums ir spēcīgi sabiedrotie. Kopā ar mums ierindā stāv astoņu valstu virsnieki — tā ir mūsu drošības garantija. Bet arī mums pašiem ir jābūt gudriem un gataviem savu valsti aizstāvēt.»

Šogad piemiņas pasākumi bija ļoti plaši apmeklēti, piemēram, Litenes kapos bija ieradušies vairāk nekā 500 cilvēku.

18. jūnijā Baltijas aizsardzības koledžā Tartu norisinājās Apvienotās vadības un štāba virsnieka kursa un Civildienesta ierēdņu kursa absolventu izlaidums. Absolventu vidū šogad bija arī 12 Latvijas pārstāvji.

Apvienotās vadības un štāba virsnieka kursu kopumā pabeidza 49 studenti no 16 valstīm — no Baltijas valstīm, Armēnijas, Azerbaidžānas, Bosnijas un Hercegovinas, Maķedonijas, Gruzijas, Vācijas, Itālijas, Moldovas, Norvēģijas, Polijas, Ukrainas, Zviedrijas un ASV. Kursa absolventu vidū bija arī 10 Nacionālo bruņoto spēku virsnieki.

Savukārt Civildienesta ierēdņu kursā mācījās kopumā astoņi Baltijas valstu studenti, tostarp pa vienam pārstāvim no Latvijas Aizsardzības ministrijas un Valsts robežsardzes.

Izlaidumā piedalījās Latvijas aizsardzības ministrs Raimonds Vējonis, Igaunijas un Lietuvas aizsardzības ministri, kā arī citi augsti viesi no NATO dalībvalstīm un partnervalstīm, studentu ģimenes locekļi un radinieki.

20. jūnijā Latvijas Nacionālajā aizsardzības akadēmijā notika vairāku studiju programmu absolventu izlaidums, kurā pirmās virsnieka — leitnanta — dienesta pakāpes zīmotnes saņēma 31 kadets.

Šogad studiju programmu «Sauszemes spēku militārā vadība» absolvēja deviņi virsnieki, studiju programmu «Gaisa spēku militārā vadība» — seši, bet programmu «Jūras spēku militārā vadība» — astoņi virsnieki. Savukārt «Komandējošā sastāva virsnieka» studiju programmu šogad absolvēja astoņi virsnieki.

Jaunos virsniekus sveica aizsardzības ministrs Raimonds Vējonis, Nacionālo bruņoto spēku komandieris ģenerālleitnants Raimonds Graube un akadēmijas vadība.

Izlaidumā tika sveikti arī labākie kadeti, vērtējot pēc tādiem kritērijiem kā vidējā atzīme mācībās, panākumi sportā un dalība akadēmijas sabiedriskajā dzīvē. Santa Morozova tika atzīta par labāko sabiedriskajā darbā Komandējošā sastāva virsnieku programmā. Par panākumiem sportā tika sveikts Gaisa spēku studiju programmas kadets Artjoms Rekuņenko, savukārt par labāko kadetu šajā studiju programmā atzīts Armands Loginovs. Sauszemes spēku programmā kā labākais kadets tika sveikts Edgars Lemps, bet Kaspars Pollaks tika atzīts gan par labāko kadetu mācību darbā, gan par labāko Jūras spēku studiju programmā. Viņš arī saņēma Latvijas Nacionālās aizsardzības akadēmijas Goda zobenu.

Šogad jau otro reizi Tradīciju zālē notika akadēmijas izlaiduma balle. Tajā spēlēja folkloras kopa «Vilkači», bruņoto spēku un Zemessardzes orķestri. Pirmo reizi tika atskaņota arī akadēmijas himna, kuras teksta un mūzikas autori ir seržants Jānis Vēbers un seržants Sergejs Austris Universs.

20. jūnijā notika svinīgā Speciālo uzdevumu vienības komandiera maiņas ceremonija, kurā vienības vadību no komandleitnanta Andreja Zaburdajeva pārņēma majors Juris Ušackis.

Majors Ušackis dienestu Nacionālajos bruņotajos spēkos sāka 1993. gadā Speciālo uzdevumu vienībā. 2007. gadā viņu iecēla par šīs vienības štāba priekšnieku. Pēc tam majors Ušackis dienestu turpināja bruņoto spēku Apvienotajā štābā. Militārās zināšanas viņš ieguvis Latvijas Nacionālajā aizsardzības akadēmijā, pieredzi un zināšanas papildinājis dažādos kursos gan Latvijā, gan ārvalstīs.

Dienesta laikā majors Juris Ušackis ir saņēmis vairākus aizsardzības ministra un bruņoto spēku komandiera apbalvojumus.

22. jūnijā, pieminot 1919. gada jūnijā Cēsu kaujās kritušos karavīrus, Cēsīs, Vienības laukumā, notika bruņoto spēku militārā parāde. Savukārt 23. jūnijā Latvijas karavīri un zemessargi piedalījās Igaunijas Aizsardzības spēku rīkotajā Uzvaras dienas parādē Valgā, no kurienes tās dalībnieki devās uz Valku, kur Lugažu laukumā notika vienību svinīgā stāšanās, kā arī tehnikas un bruņojuma izstāde.

Parādi Cēsīs un Valgā pieņēma abu valstu prezidenti, kā arī aizsardzības ministri un bruņoto spēku komandieri.

Militārajā parādē Cēsīs soļoja vairāk nekā 250 Štāba bataljona, Instruktoru un Kājnieku skolas, Latvijas Nacionālās aizsardzības akadēmijas un Zemessardzes 27. kājnieku un 54. inženiertehniskā bataljona karavīru un zemessargu, kā arī jaunsargi. Parādē piedalījās arī pārstāvji no Igaunijas un Dānijas brīvprātīgajām militārajām organizācijām — no «Kaitselit» un Nacionālās gvardes.

Uzreiz pēc parādes, kuru noslēdza Gaisa spēku aviācijas bāzes helikoptera Mi-17 pārlidojums, varēja vērot arī Štāba bataljona Godasardzes rotas karavīru un Nacionālo bruņoto spēku orķestra defilē programmu, kā arī Cēsu Kultūras un tūrisma centra jauktā kora «Wenden» un Amatas vīru kora «Cēsis» priekšnesumu.

23. jūnijā militārajā parādē Valgā, kurā piedalījās vairāk nekā 1200 dalībnieku, Latvijas bruņotos spēkus pārstāvēja karavīri un zemessargi no Štāba bataljona, Sauszemes spēku kājnieku brigādes, Instruktoru skolas, kā arī no Zemessardzes 22., 25., 27. un 55. kājnieku bataljona un bruņoto spēku orķestra.

Tajā piedalījās arī karognesēji, kas nesa visu to valstu karogus, kuras piedalījās 1918.—1920. gada Neatkarības karā. Parādē plīvoja Igaunijas, Latvijas, Dānijas, Zviedrijas, Somijas, Lielbritānijas, kā arī ASV karogs.

Pēc parādes, kuru noslēdza militārās tehnikas demonstrējumi un NATO gaisa telpā virs Baltijas valstīm dežurējošo patruļlidmašīnu pārlidojums, tās dalībnieki devās gājienā uz Latvijas pilsētu Valku otrā robežas pusē, kur nostājās ierindā Lugažu parkā. Netālu notika arī militārās tehnikas un bruņojuma izstāde, kuras apmeklētāji varēja baudīt lauka virtuvē pagatavotas pusdienas.

4. jūlijā Nacionālo bruņoto spēku Štāba bataljonā notika komandieru maiņas ceremonija, kurā komandiera pienākumus no majora Igora Kļaviņa pārņēma pulkvežleitnants Egils Kupčs.

Pulkvežleitnants E. Kupčs ir pieredzējis virsnieks ar plašām zināšanām sakaru un informāciju sistēmu jomā. Bruņotajos spēkos viņš dien kopš 1992. gada. Kā instruktors viņš ir darbojies Siguldas sakaru mācības centrā, savukārt kā virsnieks dažādos amatos — gan Sakaru mācību centra Mācību daļas priekšnieka, gan Apvienotā štāba Sakaru un informācijas sistēmu pārvaldes vadības grupas priekšnieka amatā.

Pulkvežleitnanta E. Kupča ieguldījums Nacionālo bruņoto spēku attīstībā vairākkārt ir novērtēts ar Aizsardzības ministrijas un bruņoto spēku vadības atzinību, goda rakstiem un citiem apbalvojumiem.

Vienību veido tās karavīri, vēsture un tradīcijas, tādēļ nākamajam Štāba bataljona komandierim ceremonijā tika novēlēts arī turpmāk nodrošināt vienības uzdevumu izpildi, rūpēties par vienības personālsastāvu un tradīciju uzturēšanu.

Štāba bataljona komandiera pienākumus kopš 2011. gada pildīja majors I. Kļaviņš. Viņš ir teicami izpildījis sev uzticētos uzdevumus, izpelnījies gan bruņoto spēku komandiera atzinību, gan arī padotā personālsastāva un citu karavīru cieņu. Līdzšinējais bataljona komandieris turpmākos dienesta pienākumus pildīs kā štāba virsnieks NATO struktūrās.

11. jūlijā Liepājā svinīgā ceremonijā Jūras spēku flotiles komandiera amatā stājās komandkapteinis Juris Roze, nomainot līdzšinējo komandiera pienākumu izpildītāju — Krasta apsardzes dienesta priekšnieku komandkapteini Kasparu Zelču. Ceremonijā pie­- dalījās aizsardzības ministrs Raimonds Vējonis, Nacionālo bruņoto spēku komandiera vietnieks, Apvienotā štāba priekšnieks brigādes ģenerālis Juris Zeibārts, bruņoto spēku regulāro spēku veidu komandieri un karavīri.

«Šodien Jūras spēku flotilē sākas jauns posms — flotiles komandiera pienākumi tiek uzticēti komandkapteinim Jurim Rozem, kas vairākus gadus aizstāvējis Latvijas intereses NATO štābos, kur guvis arī nenovērtējamu starptautisko pieredzi. Laikā, kad krīze Ukrainā ir mainījusi drošības situāciju reģionā, sabiedroto atbalsts mums ir ļoti būtisks,» sacīja aizsardzības ministrs.

Komandkapteinis Juris Roze bruņotajos spēkos dien kopš 1993. gada. Starptautisko pieredzi ieguvis, no 2011. gada dienot NATO štābos. Komandkapteinis J. Roze ir pildījis Jūras spēku flotiles štāba priekšnieka un Baltijas valstu jūras eskadras komandiera amata pienākumus. Militārās zināšanas papildinājis Nacionālās aizsardzības universitātes Apvienoto spēku štāba koledžā ASV un Beļģijas—Nīderlandes mīnu meklēšanas skolā. Apbalvots ar NBS komandiera goda zīmi.

Sagatavojusi Ieva Plēsuma.
Foto — Gatis Dieziņš un Normunds Mežiņš.

«BALEX Delta 2014» — naftas piesārņojuma seku likvidēšanas spēju pārbaude

Taivo Trams

Foto — Normunds Mežiņš.

Jūnija vidū Latvijas teritoriālajā jūrā uz ziemeļiem no Ventspils ostas un Latvijas piekrastē uz dienvidiem no Ventspils norisinājās starptautiskās mācības «BALEX Delta 2014», kurās Baltijas jūras naftas piesārņojuma seku likvidācijas flote, Latvijas gaisakuģi un sauszemes vienības pilnveidoja savas prasmes naftas piesārņojuma seku likvidēšanā atklātā jūrā un piekrastē. Salīdzinot ar līdz šim notikušajām šāda veida
mācībām, «BALEX Delta 2014» ir solis uz priekšu, vides apdraudējuma novēršanai gatavojot arvien sarežģītākas operācijas un iesaistot arvien plašākus jūras, gaisa un sauszemes resursus.

Mācās strādāt vienotā komandā
Šogad Latvija bija apņēmusies organizēt «BALEX Delta» mācības, ko katru gadu
rotācijas kārtībā organizē kāda no 1992. gada Baltijas jūras reģiona jūras vides aizsardzības konvencijas (Helsinku konvencijas) dalībvalstīm, stāsta Jūras spēku flotiles (JSF) Krasta apsardzes dienesta vides pārvaldības speciālists Ojārs Gerke. Mācību norisi jūrā, gaisā un uz sauszemes nodrošināja JSF Krasta apsardzes dienests sadarbībā ar Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas Valsts vides dienestu. Kuģu, gaisakuģu un sauszemes vienību koordināciju veica Krasta apsardzes dienesta Jūras meklēšanas un glābšanas koordinācijas centrs (MRCC). Mācībās tika izpildīti visi izvirzītie uzdevumi — Baltijas jūras valstu sadarbības spēju pārbaude Latvijas vadītā piesārņojuma seku likvidēšanas operācijā, Eiropas Savienības valstu apziņošana un resursu iesaistīšana, operācijas vadības un sakaru pro­cedūru vingrināšana, personāla trenēšana un aprīkojuma izmēģināšana reālos apstākļos. «Galvenais — lai lielas katastrofas gadījumā jūrā JSF Krasta apsardzes dienests būtu spējīgs vadīt starptautisku operāciju, kurā iesaistīti daudzu valstu ātrās reaģēšanas spēki,» atzīst O. Gerke.

Mācībās tika izpildīti visi uzdevumi, atzīst Jūras spēku flotiles Krasta apsardzes dienesta vides pārvaldības speciālists Ojārs Gerke.

Mācībās jūrā piedalījās septiņu Baltijas jūras valstu — Latvijas, Igaunijas, Lietuvas, Dānijas, Zviedrijas, Somijas un Polijas — kuģi, kā arī Eiropas Jūras drošības aģentūras kuģis. Imitētajos naftas piesārņojuma vākšanas darbos jūrā devās 16 kuģi, trīspadsmit no tiem — specializēti naftas produktu piesārņojuma savākšanas kuģi un kuģi, kas aprīkoti ar naftas savākšanas aprīkojumu. Latviju mācībās pārstāvēja četri Jūras spēku flotiles kuģi, viens Valsts robežsardzes un viens Ventspils brīvostas kuģis. Visu starptautisko reaģēšanas kuģu floti jūrā vadīja komandieris notikuma vietā kptlt. Nauris Lakševics no Latvijas kuģa A-90 «Varonis». Mācību gaisa fāzi — naftas piesārņojuma apsekošanu no gaisa — nodrošināja Latvijas Gaisa spēku aviācijas bāzes helikopters un Vides risinājumu institūta lidmašīna, kas aprīkota ar tālās jutības aparatūru, kura spēj noteikt naftas produktu esamību uz ūdens virsmas. Piesārņojuma seku likvidācijas darbos un no piesārņojuma cietušo putnu glābšanā piekrastē Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta vadībā strādāja JSF Patruļkuģu eskadras Jūras incidentu novēršanas vienība, Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta un Valsts vides dienesta sauszemes vienības. Novērotāju statusā mācībās piedalījās 12 valstu pārstāvji, tostarp no Francijas, Krievijas, Portugāles, Lielbritānijas, Vācijas, kā arī no Eiropas Jūras drošības aģentūras. Kopējais mācību dalībnieku skaits bija ap 330 cilvēku, ieskaitot 50 novērotājus no ārvalstu organizācijām un Latvijas. Pateicoties Ventspils brīvostas pārvaldes pretimnākšanai, kuģiem bija iespēja izmantot ostas piestātnes un telpas, kā arī ostas akvatoriju airēšanas sacensību organizēšanai mācību noslēgumā, uzsver O. Gerke.

Popkorns ne tikai kinoteātrī
Potenciālā piesārņojuma savākšana lielākoties notiek, mehāniski savācot naftas produktus un tādas ķīmiskās vielas, kuru īpašības līdzīgas naftai. Naftu parasti mācību laikā aizstāj popkorns bez sāls, eļļas vai citiem piemaisījumiem un garšvielām — šī viela ūdenī uzvedas visai līdzīgi gaišajiem naftas produktiem, turklāt nenodara nekādu kaitējumu videi. Šajās mācībās pirmo reizi mācību vēsturē veiksmīgi tika izmantots ievērojams popkorna daudzums — 20 kubikmetri. Tieši popkorns vislabāk imitē naftas piesārņojumu Baltijas jūrā, kur ir aizliegts izmantot jebkādas ķīmiskās vielas piesārņojuma atveidošanai uz ūdens virsmas.

Mācību plānošana šogad bijusi sarežģītāka, jo papildus tradicionāli izmantotajai tehnikai pirmo reizi norisē iesaistīta arī lidmašīna.

Savukārt citu ķīmisko vielu noplūdes seku likvidācija pagaidām mācībās nav imitēta. «Diemžēl citu bīstamo ķīmisko vielu neitralizēšanai mēs vēl neesam gatavi — Latvijā mums nav nedz tādas kompetences, nedz arī tehnikas. Ir dažas valstis, kas ir sasniegušas ļoti augstu līmeni ķīmisko avāriju seku likvidācijā, piemēram, Zviedrija, Vācija un Somija, bet ar ķīmiskām vielām, kas uzvedas atšķirīgi no naftas un naftas produktiem, īpašas mācības Baltijas jūrā pagaidām netiek rīkotas,» saka O. Gerke. Tiesa gan, tieši naftas un tās produktu noplūdes varbūtība Baltijas jūrā ir vislielākā, jo naftas produktu kravas aizņem būtiskāko apjomu jūras pārvadājumu nozarē.

Mācības norisinājās no 10. līdz 12. jūnijam. Trīs dienu periods ir tradicionālais šādu mācību ilgums, skaidro vides pārvaldības speciālists. Pirmajā dienā mācību dalībnieki ierodas mācību norises vietā, notiek visi nepieciešamie sagatavošanās darbi, kā arī plānošanas sanāksmes. Otrā diena ir pilnībā veltīta mācību uzdevumu izpildei, bet trešā — tradicionālajām airēšanas sacensībām mācību noslēgumā un kuģu publiskai apskatei. Šogad plānošana bijusi sarežģītāka, jo mācībās pirmo reizi Latvijas vēsturē tika izmantota arī lidmašīna — Vides pētījumu institūta lidaparāts «Britten-Norman Defender BN2T-4S», kas bāzējas Priekuļu lidlaukā.

Mācību noslēgumā kuģus bija iespēja aplūkot arī ventspilniekiem un pilsētas viesiem.

«Lidmašīnas izmantojām pirmo reizi šo mācību vēsturē Latvijā, un tas mums deva daudz jaunu iespēju — lidmašīna bija aprīkota ar īpašu aparatūru, tostarp speciāliem radariem, kas spēj konstatēt naftas piesārņojumu uz ūdens virsmas,» stāsta O. Gerke. Mācībās tika izmantots arī Gaisa spēku aviācijas bāzes helikopters Mi-17, aprīkots ar infrasarkano radaru, kas spēj izšķirt ūdens virsmas temperatūras atšķirības. Visu gaisa operāciju koordināciju veica Krasta apsardzes dienesta Jūras meklēšanas un glābšanas koordinācijas centrs.

Sacensībās lūst laivu duļļi
Mācību norises otrajā dienā agri no rīta kuģi devās jūrā uz mācību rajonu, kas atradās uz ziemeļiem no Ventspils ostas, Latvijas teritoriālajā jūrā. Atbilstoši mācību scenārijam atklātā jūrā netālu no Ventspils ostas bija notikusi tankkuģa un zvejas kuģa sadursme un jūrā noplūda aptuveni 10 tūkstoši tonnu jēlnaftas, izraisot ekoloģisku katastrofu. Daļa izlijušo naftas produktu izskalota krastā uz dienvidiem no Ventspils, tāpēc mācību dalībniekiem bija jāplāno darbi ne tikai jūrā, bet arī piekrastē. Speciālisti trenējās ne tikai izlijušo naftas produktu savākšanā, bet arī palīdzības sniegšanā ekoloģiskajā katastrofā cietušajiem putniem.

«Krasta darbu fāze tika uzsākta jau iepriekšējā dienā, gatavojoties piesārņojuma savākšanai piekrastē. Arī reālā negadījuma situācijā Latvija sākumā uz notikuma vietu nosūtītu savas nacionālās reaģēšanas vienības, un tikai pēc tam ierastos citu valstu vienības. Protams, realitātē visas operācijas prasa daudz vairāk laika, tāpēc trauksmes izziņošana un sagatavošanās noplūdušās naftas savākšanai piekrastē notika jau pirmajā mācību dienā,» paskaidro O. Gerke. Līdztekus pirmajā mācību dienā JSF Krasta apsardzes dienests sasauca Jūras meklēšanas un glābšanas koordinācijas centra komiteju, kurā pārstāvēti kuģa negadījumā iesaistītie citu ministriju dienesti. Tika izspēlēts scenārijs, ka cietušajam kuģim nepieciešams piešķirt patvēruma ostu un katastrofas seku likvidācijai pieprasīt starptautisko palīdzību.

Otrajā mācību norises dienā gan krasta, gan jūras, gan gaisa fāze notika vienlaikus. Atbilstoši mācību uzdevumam JSF Krasta apsardzes dienesta Jūras meklēšanas un glābšanas koordinācijas centrs veica naftas dreifa modelēšanu, prognozējot, kur nonāks izlijusī nafta. «Mācību norises rajonu sadalīja četros kvadrātos, savukārt kuģus — četrās grupās, no kurām katra strādāja savā kvadrātā, lai savāktu imitēto piesārņojumu. Savācām vairākus kubikmetrus popkorna, kas īsta piesārņojuma apstākļos būtu visai labs rezultāts vienas dienas darbam.» Pēc sešām intensīva darba stundām Jūras meklēšanas un glābšanas koordinācijas centrs izsludināja mācību beigas, un kuģi devās atpakaļ uz ostu, darbu pārtrauca arī seku likvidācijas komandas krastā. «BALEX Delta 2014» otrās dienas norises noslēdza mācību rezultātu apspriede.

Mācību trešajā dienā ventspilniekiem un pilsētas viesiem bija iespēja aplūkot kuģus, kas piedalījās mācībās, kā arī noskatīties nu jau tradicionālās airēšanas sacensības Ventā, kurās piedalījās komandas no sešām mācību dalībvalstīm. Ventā, pilsētas centrā iepretī Ventas pilij, bija ierīkota ap 100 m gara trase. Šogad sacensību dalībnieku cīņasspars bija tik liels, ka sacīkšu gaitā tika salauzti seši airu duļļi Jūras spēku Mācību centra airēšanas laivām. «Airēja jau arī lieli, spēcīgi vīri. Somijas komandā bija tādi augumā ap diviem metriem, taču tik un tā viņi bija tikai trešie. Labākā nu jau sesto gadu pēc kārtas bija Latvijas komanda no kuģa A-90 «Varonis», par nieka vienu sekundi apsteidzot igauņus,» stāsta O. Gerke.

Ar rezultātiem visi ir apmierināti
JSF Krasta apsardzes dienests ir ļoti apmierināts ar sasniegtajiem rezultātiem. Ierobežotā laikā no dažādu valstu kuģiem un dažādu organizāciju vienībām izdevās izveidot saliedētus reaģēšanas spēkus, katrai kuģu grupai, gaisa un sauszemes vienībai atrodot atbilstošu uzdevumu, kas parāda, ka īstas nelaimes gadījumā iespējams attīstīt būtiskas reaģēšanas spējas un sasniegt labus rezultātus. Izcilu operācijas norisi savā kuģu grupā demonstrēja Latvijas kuģi A-90 «Varonis» un P-08 «Jelgava», kuriem pirmo reizi Jūras spēku vēsturē izdevies izveidot efektīvu kuģu formāciju kopā ar Somijas kuģi «Halli». «Manuprāt, pats svarīgākais tomēr bija tas, ka mūsu kuģu komandas redzēja, ka visas šīs zināšanas un prasmes var izmantot praksē, tas darbojas un dod labu rezultātu — jūrā izlijušu naftu labvēlīgos apstākļos patiešām ir iespējams ierobežot un savākt,» uzsver vides pārvaldības speciālists.

Ne mazāk nozīmīgs sasniegums ir apjomīgā un labi organizētā krasta mācību fāze, kur Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta vadībā kopā strādāja vairākas institūcijas. Lai apturētu naftas piesārņojuma tālāku izplatīšanos, krasta zona apdraudējuma vietā tika norobežota ar bonām. Pirmo reizi šo mācību vēsturē Latvijā notika arī imitēta ekoloģiskajā katastrofā cietušo putnu glābšana un aprūpes organizēšana. «Pavisam vingrinājuma gaitā tika savākti 15 «cietušie putni», pieci no tiem bija miruši, bet desmit tika nogādāti tālākai aprūpei. Parasti šādās nelaimēs izdzīvo ļoti neliels skaits atrasto putnu, kuri ir sasmērējušies ar naftu vai tās produktiem — viņiem atdziest ķermenis, salīp spalvas, daļa arī ierij naftu un saindējas. Parasti izdzīvo tikai 2—5% no cietušajiem putniem. Tomēr viņus glābt jāmēģina jebkurā gadījumā. Īpaši putnu migrācijas laikā pastāv iespēja, ka cietīs liels skaits putnu. Ja no, piemēram, 1000 putniem mēs varētu atkopt kaut vai 5% — tas jau būtu sasniegums.»

Jūrā izplūdušais piesārņojums vispirms tiek ierobežots, tad — savākts.

«BALEX Delta 2014» bija nozīmīgas arī ar to, ka pirmo reizi Latvijā vides piesārņojuma noteikšanai tika izmantotas tālās jutības novērošanas iekārtas no gaisa. Pirmo reizi vides monitorēšanai vienlaikus izmantoja arī divus lidaparātus. «Parasti piesārņotā rajona apsekošanai JSF Krasta apsardzes dienesta Jūras meklēšanas un glābšanas centrs izmanto helikopteru. Šoreiz mūsu veiktās darbības bija ļoti tuvas reālajai situācijai, kad no gaisakuģa jānosaka plankuma laukums, dreifa virziens, forma, apjoms un krāsa. Tas tika izdarīts, izmantojot speciāli aprīkoto lidmašīnu, kura arī ierobežotas redzamības apstākļos vai tumsā būtu spējīga izpildīt šādu uzdevumu, tāpēc šīs spējas nepieciešams attīstīt. Arī lidmašīnas apkalpe bija gandarīta par mācību rezultātiem,» stāsta O. Gerke.

«Varbūt no malas var šķist, ka reizēm viss nenotika tik precīzi, kā bija ieplānots. Piemēram, lidmašīnas un helikoptera izlidošana aizkavējās, jo tobrīd bija zemi mākoņi. Bet tā tas notiek arī reālajā dzīvē, nekas nenorit kā labi režisētā filmā — vienmēr var gadīties kāda kavēšanās vai traucēkļi, piemēram, slikts laiks vai augsti viļņi. Manuprāt, tas ir labi, ka mēs izejam ārpus noteiktā rāmja, ka mācību laikā rodas iepriekš neparedzētas situācijas, kuras nākas risināt tūlīt un uz vietas. Tieši tā rodas iemaņas, kas pēc tam var noderēt īsta apdraudējuma gadījumā,» rezumē Krasta apsardzes dienesta vides pārvaldības speciālists Ojārs Gerke.

Franču vēji Krievijas rokās

Francijas kuģu būvētāji pildīs vienošanos un piegādās Krievijai solīto — tā šā gada jūnijā paziņoja Francijas valdība. Solītais ir divi karakuģi, kuri Krievijas Jūras kara flotes vajadzībām tiek būvēti Francijas pilsētas Sennazēras ostas dokos. Jūnijā uz Franciju jau devās apmēram 400 Krievijas kara flotes jūras kājnieki, lai beigtu apmācību kursu
darbam uz topošajiem desantkuģiem.

Uzziņai

Mistrāls — spēcīgs un auksts ziemeļrietumu vējš, novērojams Vidusjūrā pie Francijas krastiem.
Krievijas Federācijas Jūras kara flotei būvēto «Mistral» tipa universālo desantkuģu galvenie tehniskie rādītāji:
kuģa tonnāža — 16 500 t (standarta), 21 300 t (pilna), 32 300 t (maksimālā);
korpusa garums — 199 m;
korpusa platums — 32 m;
korpusa augstums — 64,3 m;
borta augstums lidaparātu klāja līmenī — 27 m;
helikopteru angāra platība — 1800 m2;
dzinēja (dīzeļģeneratora) jauda — 20 400 ZS;
kuģošanas autonomija — 30 diennaktis;
apkalpe — 160 jūrnieki (20 virsnieki);
desanta apjoms — 450 cilvēki (īslaicīgi līdz 900 cilvēki).

Krievija un Francija sarunas par šāda veida līguma noslēgšanu uzsāka 2007. gadā. Toreiz Krievija gribēja Francijā iegādāties lielāku skaitu karakuģu kopā ar visām kuģu oriģinālajās versijās esošajām militārajām mūsdienu tehnoloģijām. Mūsdienu tehnoloģijas un to izmantošana Krievijas bruņotajos spēkos esot liela problēma — tā norāda gan Rietumu, gan Krievijas neatkarīgie militārie eksperti, respektīvi, Krievijas armija un kara flote it īpaši nav bruņota atbilstoši modernā kara prasībām. Sarunas tomēr nenoveda pie šāda Krieviju pilnīgi apmierinoša rezultāta. Vienošanās par divu universālo desantkuģu būvi un piegādi Krievijai tika parakstīta 2011. gada jūnijā starp Krievijas kompāniju «Rosoboroneksport» un Francijas kuģubūves uzņēmumu DCNS. Šī līguma kopējā summa ir 1,37 miljardi eiro (720 miljoni eiro par pirmo un 650 miljoni eiro — par otro kuģi). Paredzēta vēl divu analogu kuģu būve pēc franču licences jau pašā Krievijā. Francijā uzskata, ka vienošanās par «Mistral» klases kuģu būvi un pārdošanu Krievijai ir toreizējā Francijas prezidenta Nikolā Sarkozī personīgs lēmums. Viņš bija ieinteresēts piesaistīt ārvalstu līdzekļus to-brīd krīzes nomāktajai Francijas kuģubūves industrijai, savukārt Krievija meklēja ceļus, kā iegūt jaunas tehnoloģijas sava militāri rūpnieciskā kompleksa vajadzībām. Turklāt N. Sarkozī uzskatīja, ka šāda līguma parakstīšana ir sava veida Krievijas balva par viņa personīgo ieguldījumu Krievijas un Gruzijas militārā konflikta atrisināšanā 2008. gadā. Tādējādi tapa līgums, kuru jau kopš tā noslēgšanas brīža ļoti neviennozīmīgi uztver NATO valstīs un arī pašā Krievijā.

2010. gada janvārī Francijas Ārlietu ministrijas ierēdņi sarunā ar ASV Valsts departamenta pārstāvi Viljamu Bērnsu norādīja, ka līgums par kuģu piegādi Krievijai būtu «labas gribas žests attiecībā pret šo valsti, kuras flote atrodas bēdīgā stāvoklī». Savukārt Francijas atteikšanās gadījumā krievi šādus kuģus viegli pasūtīšot Nīderlandē vai Spānijā. ASV atvaļinātais admirālis Džeimss Beikers (NATO jūras spēku komandieris no 2009. līdz 2013. gadam) nesen paudis striktu viedokli, ka «tehnoloģijas un iespējas, kuras piedāvā «Mistral», nedrīkst tikt nodotas Krievijas Federācijai».

«Tā ir kļūda. NATO un Eiropas Savienības dalībvalsts pārdod uzbrukuma ieroci valstij, kur demokrātijas attīstības līmenis ir ļoti zems, un rezultātā mēs visi nejutīsimies droši,» atzina toreiz Rasa Jukņavičiene, Lietuvas aizsardzības ministre (2008.—2012.). Tieši Baltijas jūras reģiona valstis izrāda vislielākās bažas sakarā ar Krievijas pirkumu, jo pastāv iespēja, ka Krievija izvietos šos karakuģus Baltijas jūrā. Krievija gan apgalvo, ka vienu no «Mistral» klases kuģiem, kuram dots nosaukums «Vladivostoka» un kurš jau ir izmēģināts Francijas ūdeņos, dislocēs Klusā okeāna piekrastē un iekļaus Krievijas Klusā okeāna kara flotē. Vladivo-stokā jau tiekot būvēta šim kuģim domāta speciāla piestātne. Atbilstoši līgumam pirmo kuģi Krievijas pusei paredzēts nodot 2014. gada 1. novembrī.

Kur tiks dislocēts otrs Francijā būvētais Krievijas karakuģis — mūsu kaimiņvalsts bruņoto spēku vadība vēl nav oficiāli paziņojusi. Izskan versijas, ka to dislocēs Melnajā jūrā. Starp citu, kuģis nosaukts par «Sevastopoli» — kuģa vārda došana notikusi vēl pirms šā gada notikumiem Krimā, tāpēc ir visai neparasti, ka karakuģim dots citas valsts teritorijā esošas pilsētas nosaukums. Savukārt Krimas krīze skaidri parādīja — ja Krievijas rīcībā būtu šādas klases desantkuģis, tad tā daudz ātrāk spētu palielināt savu kaujas grupējumu pussalā, norāda militārie eksperti. Līdz ar to pastāv bažas, ka Krievija varētu izmantot šādu tās bruņoto spēku rīcībā nonākušo jūras desanta pārvešanas kuģi savu ģeopolitisko mērķu realizēšanā. Atliek uzskaitīt, kuros ūdeņos savu robežu tuvumā Krievija šādus kuģus varētu izmantot: Klusā okeāna piekrastē, Melnajā jūrā un Baltijas jūrā.

Kad Ukrainas krīzes kontekstā aizvien skaļāk izskanēja viedoklis, ka būtu jāanulē vienošanās par franču karakuģu un militāro tehnoloģiju piegādi, Krievijas vice-premjers Dmitrijs Rogozins, kas pārrauga militāri rūpniecisko kompleksu, norādīja Francijas ārlietu ministram Lorānam Fabiusam, ka Parīzei vienošanās ir jāpilda, pretējā gadījumā Francijai būtu jāatdod jau daļēji samaksātā līguma summa un vēl jāsamaksā vairāki simti miljonu soda naudā — līgumā tāda iespēja ir paredzēta. Pēc tam Francijas aizsardzības ministrs Žans Īvs Ledriāns oficiāli paziņoja, ka Francija pildīs līgumu. To pašu apgalvoja arī Francijas prezidents Fransuā Olands.

Tomēr Krievijā nav viennozīmīgi pozitīvas attieksmes pret notikušo darījumu un Francijā būvēto karakuģu iepirkumu. D. Rogozins norādījis, ka, pēc viņa rīcībā esošās informācijas, «Mistral» klases kuģi nevar pilnvērtīgi darboties temperatūrā, kas zemāka par plus septiņiem grādiem, tātad tie nav izmantojami reģionā, kur plānota bāze vienam no šiem kuģiem — Vladivostokā. «Mistral» klases kuģiem ir dārga apkope un bieži jāveic oriģinālo detaļu nomaiņa, bet Krievijā tās pašreiz neražo.

Savukārt informācijas avots Krievijas militāri rūpnieciskajā kompleksā ziņu aģentūrai «Interfax» paudis, ka «Mistral» kuģu ekspluatācijā vajag aptuveni 50 dažādu smērvielu un degvielas veidu. To aizstāšana ar Krievijā ražotiem analogiem var izraisīt dzinēju un citu sistēmu bojājumus un rūpnīcas garantiju atcelšanu.

Krievijas Melnās jūras flotes bijušais komandieris admirālis Vladimirs Komojedovs šos kuģus nodēvējis ar «konservu bundžām», jo kuģiem, kas projektēti Francijas desanta helikopteru vajadzībām, ir vāja aizsardzība. Turklāt Krievijas lidaparāti ir garāki un smagāki. Krievu militārie eksperti izsaka arī viedokli, ka militārā ziņā šie kuģi Krievijai nav būtiski, bet to iegādāšanās nolūks bijis politisks, un to personiski veicinājis bijušais Krievijas aizsardzības ministrs Anatolijs Serdjukovs.

Neatkarīgais krievu militārais eksperts Aleksandrs Goļcs 2011. gadā izteica viedokli, ka «Mistral» iegāde veikta tādēļ, lai Krievijas jūrnieki iepazītu principiāli jaunas karadarbības tehnoloģijas uz jūras.

«Mistral» klases karakuģu iepirkums ir pirmais lielais uzbrukuma ieroču un tehnoloģiju iepirkums kopš aukstā kara sākuma, ko Krievija ir veikusi kādā no Rietumeiropas valstīm.

Pēc ārzemju preses materiāliem sagatavojis
Juris Ciganovs.
Foto — www.military-today.com

Jaunsargu vasaras nometnes

Agra Lieģe

Foto — V. Meškovskis un V. Bartuševics.

Vasara jauniešiem ir pelnīts atelpas posms, kad var uz laiku aizmirst ikdienā deldēto skolas solu un atpūsties. Taču atpūta nav laiska zvilnēšana saulītē — un to var apliecināt vairāk nekā 2000 puišu un meiteņu no 6500 jauniešiem, kuri darbojas jaunsargu kustībā visā Latvijas teritorijā. Viņi šovasar piedalās 32 jaunsargu nometnēs dažādos Latvijas reģionos, kurās gan aktīvi atpūšas, gan pavada laiku kopā ar vienaudžiem un iegūst arī vērtīgas zināšanas, prasmes un iemaņas. 

Rekrutēšanas un Jaunsardzes centra Jaunsardzes departaments šovasar nometnes organizē arī sadarbībā ar vairākām Latvijas vispārizglītojošām skolām un nevalstiskajām organizācijām. Mūsu jaunsargi piedalās arī starptautiskās sadarbības nometnēs un sporta sacensībās ārzemēs — Igaunijā, Lietuvā, Zviedrijā, kā arī Lielbritānijā.

No 8. līdz 11. jūnijam Igaunijas Aizsardzības līgas jaunatnes organizāciju «Kodutütred» (Dzimtenes meitas) un «Noored Kotkad» (Jaunie ērgļi) rīkotajā gadskārtējā vasaras nometnē piedalījās arī jaunsargi.

Nometnēs jaunieši nostiprina mācību gada laikā apgūtās teorētiskās un praktiskās zināšanas, bet galvenais — nometnēs sastopas dažādu vienību jaunsargi, un tādējādi veidojas vienību sadraudzība. Nometnēs piedalās 1. un 2. mācību līmeņa aktīvākie un sekmīgākie jaunsargi, un nometņu dienas kārtībā tiek iekļauti dažādi uzdevumi un komandu spēles — orientēšanās sacensības, tūrisma šķēršļu josla, vasaras biatlons, airēšanas sacensības, rallijreids, pār­- gājieni ar uzdevumiem, peldēšanas stafetes, virves vilkšana, peintbols, «tautas bumba», minifutbols, nakts trauksme un citi pa-   sākumi.

Lielākā jaunsargu nometne šovasar notika no 16. līdz 20. jūnijam pulkveža O. Kalpaka dzimtas mājās «Liepsalās» Ošupes pagastā, kas atrodas Madonas novadā, un tajā piedalījās ap 340 jaunieši. Viņu vidū bija arī puiši un meitenes no radniecīgajām Igaunijas jauniešu organizācijām — «Noored Kotkad» un «Kodutütred».

Arī Kalnciemā Jelgavas novadā aktīvās atpūtas nometnē, kas norisinājās no 11. līdz 14. jūnijam, piedalījās jaunieši no Igaunijas. Savukārt nometnē Litenē no 12. līdz 14. jūnijam jaunsargi iepazina Nacionālo bruņoto spēku tradīcijas, gūstot padziļinātu izpratni par Latvijas armijas likteņgaitām.

Sports stiprina un vieno
No 10. līdz 13. jūlijam Kalnciema vidusskolas apkārtnē Valgundes pagasta Jelgavas novadā notika RJC Jaunsardzes departamenta 1. novada nodaļas nometne — salidojums «Sports mūs stiprina un vieno». Nometni vadīja 502. vienības jaunsargu instruktors Oskars Karls, asistēja instruktori Ēriks Grinevics un Andris Marcinkevičs. Instruktoriem palīdzēja un notikumus nometnē iemūžināja bijušais jaunsargs Viesturs Bartuševics.

Nometnē piedalījās 65 Jelgavas novada jaunsargi no Elejas, Vircavas, Kalnciema, Platones, Zaļenieku, Ozolnieku, Valgundes, Līvbērzes un Svētes jaunsargu vienībām. Nometnes mērķus — uzlabot jaunsargu fizisko sagatavotību ar dažādu sporta disciplīnu un spēļu palīdzību, kā arī nostiprināt un papildināt mācību gada laikā iegūtās teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas — sasniegt palīdzēja gan Nacionālo bruņoto spēku Speciālo uzdevumu vienības, gan arī  Militārās policijas pārstāvji.

Nometnes laikā jaunsargi bija apmetušies divās lielās pašu uzceltās teltīs, kuras nācās uzturēt izcilā kārtībā — nometnē gan valdīja liela brīvība un jautrība, tomēr no jaunsargiem joprojām tika prasīta ierastā disciplīna. O. Karls pastāstīja, ka jaunsargi nodevušies dažādām sportiskām aktivitātēm un piedalījušies improvizētās sporta spēlēs. Nometnes otrajā dienā spēlējuši pat apstākļiem pielāgotu golfu, peldējušies kilometra attālumā esošajā meža karjerā, spēlējuši arī volejbolu pašu izveidotā laukumā.

Speciālo uzdevumu vienības vizīte
Nometnes otrajā dienā jaunsargus apmeklēja karavīri no Speciālo uzdevumu vienības, kuru vadītā nodarbība ilga trīs stundas. Oskara Karla jaunsargiem Speciālo uzdevumu vienības specifika gan nav sveša, jo viņu instruktors dienējis šajā vienībā. 2007. gadā viņš kļuva par jaunsargu instruktoru, bet saglabāja ar Speciālo uzdevumu vienības pārstāvjiem ciešu sadarbību. «Šī jaunsargu vienība tiek skolota Speciālo uzdevumu vienības garā,» atzīst instruktors. «Viņi ir ļoti labi morāli un fiziski sagatavoti militārai karjerai, kuru nereti izvēlas pēc skolas beigšanas.»

Pēc nodarbības teorētiskās daļas viesi vadīja koordinācijas vingrojumus — ar aizsietām acīm jauniešiem bija jāorientējas mežā un jāatrod ceļš, bet līdzsvara vingrojumā diviem dalībniekiem, stāvot uz kustīga baļķa, bija jātuvojas baļķa vidum, neļaujot tā galiem pieskarties zemei.

Jauniešiem un instruktoriem pārsteigumu, ierodoties nometnē, arī šoreiz sagādāja vairāki bijušie jaunsargi, kuri turpina militāro karjeru. Viņi mēdz ierasties kādā no jaunsargu vasaras nometnēm, lai satiktu instruktorus, palīdzētu tiem un dalītos pieredzē ar jaunsargiem.

Militārās policijas vizīte
Nometnes trešajā dienā pie jaunsargiem viesojās Militārās policijas pārstāvji, kas virsseržanta Ulda Bertāna vadībā demonstrēja ekipējumu, kā arī stāstīja jaunsargiem par sava darba specifiku. Jaunsargi varēja vērot, kā strādā robots, ko izmanto sprādzienbīstamās zonās, un kinologa apmācīts suns, kas palīdz sprāgstvielu meklēšanā. Tika demonstrēts arī sapiera — atmī­nētāja aizsargtērps, pistoles un triecienšautenes, arī dienesta transporta līdzeklis. «Mēs šodien jaunsargiem demonstrējām, kā darbojamies ikdienā,» uzsvēra virsseržants Uldis Bertāns. «Viss demonstrētais ekipējums un aparatūra mums nepieciešami, braucot uz izsaukumiem. Taču ne mazāk svarīgi ir likt jaunsargiem saprast, cik atbildīgs ir šāds darbs, ka viss jādara ļoti mierīgi — sasteigt neko nedrīkst.»

Ieročus jauniešiem demonstrēja Militārās policijas pārstāvis kaprālis Mārtiņš Akermanis. «Esam šeit, lai padalītos pieredzē — lai jauniešiem rastos priekšstats par mūsu darbu un viņi zinātu, kādas karjeras iespējas sagaida militārajā jomā. Jaunsargi var ieročus apskatīt, izjaukt, padarboties ar tiem. Mums līdzi ir pistole, triecienšautene, elektrošoka ierīce, steki, ballistiskais vairogs… Arī lielais āmurs durvju uzlaušanai. Jauniešiem ir interesanti!»

Iespaidi
Pāris dienu laikā nometnē jaunsargi apguvuši visai daudz, tomēr Valentīns Juščenko no Elejas, kam šogad rit astotais gads Jaunsardzē, atzīst, ka «šī nometne vairāk ir sports un atpūta — militārās apmācības ir tāds kā fons». Valentīns ceturto gadu piedalās Jelgavas vasaras nometnē, un šogad septiņpadsmitgadīgais jaunsargs pirmoreiz darbojas kā instruktora palīgs. «Protams, gadās sīkas ķibeles, kuras jāatrisina. Kāds pačīkst, cits jāprot disciplinēt. Bet ir daudz jautrības — vakar mežā spēlējām volejbolu ar dvieļiem un ar ūdeni piepildītiem baloniem, gājām uz karjeru peldēt… un pēc tam spēlēt futbolu!»

Savukārt Diānai Vaidei no Jelgavas, kas Jaunsardzē darbojas jau četrus gadus, ir liels prieks arī par nometnē apgūtajām zināšanām. Meitene ar lielu interesi klausījusies Militārās policijas pārstāvju stāstītajā, savukārt iepriekšējā dienā Diānai patikusi orientēšanās mežā. «Orientēties man patīk vislabāk, ar to nodarbojos jau labu laiku. Esmu piedalījusies arī skolas orientēšanās sacensībās Ozolnieku mežā — toreiz ieguvu pirmo vietu!» Diāna šogad uzsāks mācības 10. klasē Kalnciema vidusskolā, kurā in-struktors Oskars Karls no šā gada septembra sāks pasniegt jaunu mācību priekšmetu — Valsts aizsardzības mācību. «Man militārā vide ir ļoti iepatikusies,» piebilst Diāna. «Nezinu vēl tieši, kuru jomu izvēlēšos, bet jau tagad zinu, ka mana nākotne būs saistīta ar militāro karjeru.»

Vai jauna kara sākums?

Kaspars Odiņš,
speciāli «Tēvijas Sargam».

Foto — no G. Počepcova personiskā arhīva un interneta vietnēm.

Ukraiņu profesors Georgijs Počepcovs apgalvo, ka Krievija īsteno Ukrainā jaunu mūsdienu kara formu — «jēdzienu karu» (smislovaja vojna) jeb kvazikaru —, un tas ir mērķēts gan uz esošo un potenciālo (nākamo) pretinieku, gan arī uz pašiem Krievijas iedzīvotājiem. 

G. Počepcovs gan atzīst, ka jēdzienu kari ir gadsimtiem seni, un kā spilgtākos piemērus min kristietības izplatīšanu, kā arī perestroiku — reformu kustību PSRS 80. gadu otrajā pusē, kas beidzās ar pāreju uz jaunu iekārtu un lielvalsts sabrukumu. Tiesa, pāreju no pagānisma uz kristietību un perestroiku raksturo jaunu jēdzienu vērtību izplatīšana. Šobrīd Krievijā notiek pretējs process. G. Počepcovs uzsver, ka Maskavas īstenotā ekspansija tiek balstīta uz veciem un auditorijai zināmiem jēdzieniem — aktivizējot un uzturot padomju laiku mentālās konstrukcijas. Federālie kanāli šādas konstrukcijas pastāvīgi uztur, lai virtuālajā dimensijā saglabātu cilvēku atkarību no valsts, savukārt reālajā dzīvē to nodrošina attiecīgie likumi un kontroles mehānismi, kas ierobežo brīvā tirgus un demokrātijas attīstību valstī.

Pēc G. Počepcova atziņām, jēdzienu karš risinās trijās dimensijās — fiziskajā (reālā dzīve), informatīvajā (ziņas) un virtuālajā (tēli, simboli). Līdz šim zināmajā karadarbībā masu mediji tikai atbalstīja militārās aktivitātes, bet tagad lomas mainījušās — militāristi tikai pabeidz galveno darbu, ko jau izdarījuši žurnālisti, polittehnologi un sabiedrisko attiecību speciālisti. Viens no jaunajiem ieročiem, kas veiksmīgi tika izmantots, ir kvazireferendumi, apgalvo ukraiņu zinātnieks. Krimā tas it kā deva tautas atbalstu turpmākai militāristu rīcībai un nodrošināja totālu atbalstu Krievijas iedzīvotāju vidū.

Cita interesanta iezīme ir spilgtu tēlu radīšana jeb «iedegšana», kas momentāni iracionālā veidā mainīja ļaužu masu attieksmi. Maidanā tie bija snaiperu šāvieni, kas pilnībā nomelnoja prezidentu Viktoru Janukoviču tautas acīs. Savukārt Krievijas žurnālisti (Dmitrijs Kiseļevs, Arkādijs Mamontovs u. c.) radīja šādus tēlus, izmantojot metaforas un simbolus («fašisti, neonacisti, banderovieši»), lai stāstītu par notikumiem reālajā dzīvē.

Jēdzienu karu virza uz priekšu tēli. «Režīmi var krist pēc viena cilvēka nāves vai arī pēc viena cilvēka pašsadedzināšanās. Tēli iedarbojas uz emociju pasauli, un tos nav iespējams racionāli skaidrot, proti, tēls ir simbols, kas tiek aktivizēts emociju dimensijā. Nāve un pašsadedzināšanās spilgti raksturo režīma cietsirdību. Ne velti Staļins augstu vērtējis savus rakstniekus, jo tie valstij piegādāja šos tēlus,» piebilst G. Počepcovs.

Vēl viens jēdzienu kara aspekts ir iracionālu baiļu radīšana. Pētnieks skaidro, ka Krimas aneksijas laikā Ukrainas spēku komandieri gluži kā mantru atkārtojuši — ja izmantosim ieročus, būs tāpat kā Gruzijā. «Taču arī bez ieroču izmantošanas viss notika tāpat kā Gruzijā. Šīs nesaprotamās bailes paralizēja politiķu un militāristu rīcību.» Līdzīgi viduslaikos Čingishana karapulkam pa priekšu virzījās bailes ar baumām par viņa nežēlību pret to pilsētu iedzīvotājiem, kuri atteicās padoties. Šādu baiļu sajūtu pastiprina medijos līdz maksimumam sakāpināta nenoteiktības sajūta, kas pārņem sabiedrību, skaidro G. Počepcovs. Tas tiešām bija izdevies saistībā ar Krimas aneksiju, un par to liecināja aptauju dati Krievijā, piemēram, 72% biroju darbinieku nespēja pilnvērtīgi strādāt, jo viņu uzmanību saistījuši ziņu izlaidumi.

Ukrainā jēdzienu karš tiek īstenots, nemitīgi interpretējot notikumus reālajā dzīvē. Pētnieks min šādus piemērus saistībā ar Krimu: masu medijos tika «dzēsta» bruņota spēka izmantošana, parādījās stāsti par «zaļiem cilvēciņiem», tika dzēstas nelikumīgas darbības pazīmes ar jēdzieniem «tautas mērs», «tautas gubernators», «tautas pašaizsardzība» un Krimas «atkalapvienošanās» ar Krieviju. Masu mediji pārspīlēti pastiprina pretinieka negatīvo raksturojumu ar jēdzieniem, kas padomju laikā izmantoti nacisma un totalitāru režīmu kontekstā, — «kaujinieki», «soda operācijas», «hunta», «paš­pasludinātā Kijevas valdība», vienlaikus ir pārspīlēts uzsvars uz pozitīvo savā misijā līdz pat sakrālo simbolu izmantošanai — «Krima ir mūsu», «krievu jūrnieku pilsēta».

Taču vispirms jēdzienu karam rūpīgi jāsagatavo kaujas lauks, piepildot to ar savu informāciju. Krievijā Jurija Levadas analītiskā centra aptauja aprīlī parādīja, ka 94% aptaujāto izmantoja federālos TV kanālus kā informācijas avotu par notikumiem Ukrainā un 70% uzskatīja, ka šie avoti bijuši objektīvi. To, ka Ukrainā risinājies jēdzienu karš, apliecinājis arī liels iesaistīto sabiedrisko attiecību speciālistu un polittehnologu skaits, no kuriem viens — Aleksandrs Borodajs — pat kļuvis par Krimas premjera padomnieku un pašpasludinātās Doņeckas republikas premjeru. A. Borodajs ir sen pazīstams ar citiem jēdzienu kara «ģenerāļiem» — Igoru Strelkovu un Krievijas «Pirmā kanāla» žurnālistu Mihailu Ļeontjevu (iekļauts melnajā sarakstā Ukrainā un Latvijā). Savukārt referendumu Krimā palīdzēja organizēt Kremlim pietuvinātā privātā komunikāciju grupa «Tainij sovetņik» (tsovetnik.ru). Tās prezidents deputāts Leonīds Levins pazīstams ar saviem paziņojumiem, kuros atbalsta valsts īstenoto informatīvo politiku, piemēram, iniciatīvu ierobežot WiFi piekļuvi.

G. Počepcovs atgādina, ka informatīvā lauka sagatavošana sākusies pirms vairākiem gadiem, atjaunojot tās vērtības, kas saturēja Padomju Savienību, lai izveidotu līdzīgu sabiedrības atkarību no Putina režīma. Vairākumam Krievijas iedzīvotāju, kas pagātnē atstāja savus sapņus par laimīgu dzīvi, šīs vērtības ir pieņemamas. Turklāt — kamēr valsts nodrošina pienācīgu labklājības līmeni, ir iemesls būt lojālam pret to. Krievijā ir arī izveidojusies īpatnēja situācija, kurā valsts vadītāja reitingi saglabājas augsti, neskatoties uz iedzīvotāju arvien sliktāku attieksmi pret pārējiem politiķiem un varas pārstāvjiem. To nosaka gan iekšējā ienaidnieka tēla uzturēšana, gan gadsimtiem senā formula «labais cars un sliktie bajāri». Emocionāli spēcīgākā vērtība, ko valdošais režīms apzināti mūrē pamatos jaunai mūsdienu krievu identitātei, ir «varonīgā uzvara pār fašismu taisnīgā Lielā Tēvijas karā». Attiecīgās informatīvās kampaņas sākušās, vēl gatavojoties Uzvaras dienas 60. jubilejas svinībām 2005. gadā, un vēršas plašumā, izmantojot arī kultūru un mākslu (sākot ar spriedzes filmām un popmūzikas koncertiem un beidzot ar jaunām mācību grāmatām un kultūras politikas nostādnēm) kā stratēģiskās komunikācijas instrumentus. Šīs kampaņas pavada militāri patriotiskā propaganda, kā arī iekšējo ienaidnieku (Mihails Hodorkovskis, TV kanāls «Doždj», «Pussy Riot») un ārējo ienaidnieku (ASV, banderovieši, baltiešu nacionālisti) tēlu meklēšana. G. Počepcovs min Jurija Levadas analītiskā centra atziņu, ka izeja no šī strupceļa varētu būt spēcīgi ekonomiski satricinājumi valstī, kas sagraus sabiedrības uzticību režīmam un padomju sadales sistēmai, piemēram, pilnīgas maksas medicīnas ieviešana vai pensijas vecuma pacelšana.

Protams, Krievijā ir palikuši arī masu mediji, kuri, par spīti Kremļa spiedienam, mēģina objektīvi attēlot notikumus Ukrainā. Jēdzienu karā tie kļūst par iekšējiem ienaidniekiem. Varai lojālie masu mediji netieši, bet politiķi tieši apsūdz šos alternatīvo uzskatu paudējus naidīgā rīcībā pret Krieviju un kalpošanā Rietumu spēkiem. Deputāti no tribīnes ir pat uzskaitījuši šos iekšējos ienaidniekus, kā pirmos minot radio «Eho Moskvi», TV kanālu «Doždj» un laikrakstu «Novaja Gazeta».

Ukraiņu profesors Georgijs Počepcovs norāda, ka Krievija turpina attīstīt jēdzienu kara resursus: 2014. gada maijā Krievijas Federācijas ģenerālštāba priekšnieks Valerijs Gerasimovs paziņoja par militārās darbības pārcelšanu arī informatīvajā telpā, izskanēja informācija par attiecīgu bruņoto spēku struktūru un zinātniskā potenciāla veidošanu.

Georgijs Počepcovs Dzimis 1949. gadā Beregovojes ciematā Aizkarpatos, Ukrainā. Filoloģijas zinātņu doktors, Kijevas, Harkovas un Mariupoles universitāšu profesors. Ukrainas prezidenta Valsts pārvaldes nacionālās akadēmijas Informācijas politikas katedras vadītājs. Kopš 2002. gada Ukrainas prezidenta administrācijas Stratēģisko iniciatīvu pārvaldes vadītājs. Vieslektors Eiropas valstu, Krievijas un ASV universitātēs. Lasījis lekcijas arī Latvijas augstskolās. Vairāku zinātnisku darbu autors komunikācijas teorijā, to vidū, informatīvo un psiholoģisko karu jomā. Pazīstams arī kā bērnu literatūras rakstnieks.

— Vai varam saukt par karadarbību to informācijas plūsmu, ko Kremlim lojālie masu mediji izplata saistībā ar notikumiem Ukrainā?
— Tas vienlaikus ir gan informatīvais, gan arī jēdzienu karš, jo tiek aktivizēti pagātnes jēdzieni, šoreiz — padomju jēdzieni, tēli un to nozīmes, lai satuvinātos ar mērķauditoriju. Iedarbību redzējām Krimā — pretējo nometņu karavīri pat nemēģināja šaut viens uz otru. Vienlaikus TV kanālos tika atlasīta informācija, lai veidotu tādu notikumu ainu, kas ļautu īstenot militārās darbības.

— Kādas struktūras Maskavā plāno, vada un kontrolē jēdzienu karu Ukrainā? Nevar taču būt, ka visu iespēj Putina preses sekretārs Dmitrijs Peskovs. Acīmredzot ir izveidota profesionāļu komanda, kas īstenoja šo kvazikaru. Vai jums ir zināmi šo cilvēku vārdi?
— Jā, strādā vairāki cilvēki un PR kompānijas, kas, piemēram, nodrošināja Krimas referenduma norisi. Varu minēt arī to, ka pirms diviem gadiem Harkovā tika izveidota firma, lai nodarbotos ar tā saukto trollingu tīmeklī. Starp citu, arī kvazireferendumu tagad var iekļaut šī kara ieroču sarakstā, kas, veiksmīgi īstenots, leģitimē militāra spēka izmantošanu. Krievijā maijā notika starptautiskās drošības konference, kurā militāristi jau runājuši par tā dēvēto krāsaino revolūciju militāriem aspektiem.

— Kādi galvenie mērķi tika izvirzīti kara sākumā, un kādi tagad?
— Tika modelēta tautas revolūcija, lai attaisnotu bruņoto spēku rīcību. «Revolūcijas» līderi uzreiz kļuva par « tautas gubernatoriem» un «tautas mēriem». Šajā stadijā Krievijas auditorijai vēl uzturēja ideju par «brālīgās tautas» glābšanu no «fašistiem un banderoviešiem» un Krimas aneksija tika saukta par «pievienošanu» vai pat «atkalapvienošanu». Kad attīstījās notikumi Ukrainas austrumos, leksika kļuva skarbāka — tika piesauktas Kijevas spēku «soda ekspedīcijas», kas auditorijai lika atcerēties Lielo tēvijas karu. Šobrīd galvenais uzsvars tiek likts uz upuriem mierīgo iedzīvotāju vidū un palīdzību bēgļiem no Krievijas puses. Vēl Pirmā pasaules kara laikā ir pārbaudīts, ka vislielāko iespaidu uz auditoriju atstāj karavīru pastrādātā vardarbība pret sievietēm, bērniem un sirmgalvjiem.

— Kādi mērķi šim jēdzienu karam bija attiecībā uz Ukrainas iedzīvotājiem?
— Jebkurā karā ir mēģinājumi radīt iespaidu, ka tas ir taisnīgs. Tāpēc Ukrainas iedzīvotājiem tika domāta tā informācijas plūsma, kas vērsta pret jauno varu, tas arī palīdzēja izveidot Ukrainā neleģitīmus vietvalžus — piemēram, Sevastopoles «tautas mēru», kas pēc tam visai dīvainā veidā parakstīja līgumu ar Putinu. Ukrainas valdība tika saukta par nelikumīgu vai par «huntu», tās bruņotie spēki īstenoja «soda operācijas».

— Vai jums bija iespēja izanalizēt, cik vērienīgi un mūsdienīgi tika izplānots un īstenots šis jēdzienu karš un kādi resursi tika izmantoti?
— Visi trīs federālie kanāli runāja tikai par Ukrainu — ziņas, «talk show» un dokumentālās filmas, proti, bija izmantoti visi žanri. «Talk show» programmās sākumā atļāva izpausties arī citādi domājošiem, taču pēc tam bija tikai viens skatpunkts. Izveidojās stingra informācijas ražošanas sistēma, kurā skatītājam nebija iespējas (un arī vēlēšanās) meklēt citu skatījumu uz notikumiem. Kas attiecas uz mūsdienu pieeju — fizioloģiski mēs būtiski neatšķiramies no cilvēkiem, kuri dzīvoja pirms tūkstošiem gadu, — mainās tikai informācijas piegādes līdzekļi, bet sāpīgie punkti paliek tie paši.

— Latvijā ir iespaids, ka Ukrainas puse katastrofāli zaudē jēdzienu karā. Kāpēc? Vai iespējams kaut ko mainīt?
— Šobrīd situācija ir krasi uzlabojusies. Lielāka uzmanība tiek pievērsta pretpropagandai, kas atmasko Krievijas kanālu safabricētos materiālus — nereti mākslīgi izvei­- dotos notikumus vai vispār — kadru izmantošanu no notikumiem citās valstīs. Ko vēl vajadzētu darīt? Nepieciešams vienots preses centrs, kas vienlaikus nodarbotos gan ar informēšanu, gan ar propagandas atspēkošanu un atvieglotu vietējo un ārzemju žurnālistu darbu. Tagad kaut kas līdzīgs ir parādījies, taču to organizē brīvprātīgie, nevis valsts, kurai ir daudz lielāki resursi.

— Kā tas kļuva iespējams, ka žurnālisti, kuri vēl nesen bija kvalitatīvās žurnālistikas paraugi, piemēram, NTV kanālā, kļuva par jēdzienu kara kareivjiem?
— Tas, ka 300 žurnālistus apbalvoja ar slepenu rīkojumu, liecina par to īpašo lomu šajā karā. Šādā karā masu mediju devums ir svarīgāks par operācijām reālajā pasaulē. Federālie žurnālisti jau sen strādā «slēgtā» režīmā, veidojot varai nepieciešamo pasaules ainu. Tā arī ir īpaša māksla. Jo to visu nepieciešams darīt vienlaikus — modelējot vārda brīvību, turēt marginālajās pozīcijās opozicionārus, viņu rīcību un paziņojumus. Mūsdienu valstī viņus nevar neparādīt, taču tas jādara tā, lai viņi jebkurā gadījumā izskatītos pēc zaudētājiem.

— Masu medijos izskanēja arī apgalvojumi, ka Ukrainas konflikts ir Putina Krievijas beigas. Vai arī šis kvazikarš tikai nostiprinās valdošo režīmu?
— Šajā situācijā notikumu attīstību nākotnē paredzēt ir ļoti grūti. Krima gan sašūpoja Putina režīmu, gan vienlaikus to stiprināja. Saskaņā ar aptaujām 80% Krievijas iedzīvotāju Krimas pievienošanu uztvēra ar sajūsmu, 20% — nē. Taču šādu kvazikaru kampaņu plānotājiem ir jādomā, ko viņi piedāvās iedzīvotājiem pēc, piemēram, pusgada. Ja nekas nenotiks, tad Putina reitingi uzreiz sagrūs. Reitings arī momentāni kritīs, ja pasliktināsies ekonomiskā situācija valstī. Pētījumi ir pierādījuši, ka tādām valstīm kā Krievija, kuru ekonomika turas uz izejvielām, demokrātija nav nepieciešama, jo tās tāpat apmierina savu iedzīvotāju ekonomiskās vēlmes.

— Spriež, ka Krievijai labs iemesls uzsākt agresiju pret Krimu esot bijuši notikumi Maidanā kā saplānota sabiedrisko attiecību akcija, kas kļuva nekontrolējama.
— Līdz pat šodienai nav līdz galam skaidrs, kas noticis Maidanā. Tur bija trīs pagrieziena punkti, kas nez kāpēc virzīja šo akciju arvien tuvāk vardarbībai. Pirmais — tā ir studentu Eiromaidana izklīdināšana* ar pārspīlētu vardarbību. Otrais — sadursme Bankovas ielā prezidenta administrācijas ēkas priekšā**, kurā arī bija pārmērīga spēka izmantošana. Trešais — Molotova kokteiļu parādīšanās un to izmantošana no protestētāju puses. Jāpiemin arī snaiperi***, kuri šāva gan uz protestētājiem, gan uz miličiem. Tas viss izprovocēja konfliktu.

— ASV privātā izlūkošanas kompānija «Strategic Forecasting Inc.» savā interneta resursā bija izvirzījusi arī tādu versiju, ka Ukrainas konflikta pamatā ir īpašumu pārdale oligarhu vidū, no kuriem dažus sācis traucēt ar savām biznesa interesēm prezidents Viktors Janukovičs.
— Tā arī ir taisnība — konfliktu atbalstīja atsevišķi oligarhi, un to kontrolētās televīzijas ieņēma pozīciju nebūt ne varas pusē. Arī Petro Porošenko ar savu «Piekto kanālu» un Igors Kolomoiskijs ar kanālu «1+1». Janukovičs ar savu varas balstīto biznesu praktiski nospieda šos oligarhus, tāpēc viņi atbalstīja «dumpi» pret viņu. Janukovičs uzbūvēja sistēmu, kas pumpēja naudu tikai vienā virzienā — viņam. Dabiski, ka tas nopietni iedragāja oligarhu gaidas, un viņi vairs negribēja Janukoviča atkārtotu ievēlēšanu. Ir tāda likumsakarība: televīzija vienmēr atbalsta sabiedrībā dominējošo viedokli, nepieļaujot radikālos uzskatus. Vienlaikus revolūcijas vienmēr tiek organizētas ar saukļiem par taisnību, kas arī saista masas. Džons Rendons, kas ir galvenais Pentagona PR vīrs, nesen atzina, ka mūsdienās statecraft pārvēršas par streetcraft, un valdības intensīvi meklē veidus, kā iegūt efektīvus instrumentus darbam ar «cilvēku uz ielas».

— Ir arī uzskats, ka novājinātā Ukraina kļuvusi par kaujas lauku starp ASV un Krieviju cīņā par resursiem un tirgiem, kuru viena puse īsteno demokrātijas vārdā, otra — krievu vārdā.
— Jā, tas viss, ko jūs minējāt, pastāv. Arī šobrīd mums nezināmā Ukrainas nākotne, par kuru gadsimtiem ilgi bijuši kari — militārie, politiskie un reliģiskie. Taču tas ir tāds mistisks aspekts, kas pagaidām mums nav skaidri saredzams. Savukārt Krievijai tā ir nopietna ekonomiskā un politiskā problēma. Ukrainas tirgus kopā ar Baltkrieviju un Kazahstānu izveidotu slēgtu un neatkarīgu ekonomisku telpu. Krievijai jebkuri Ukrainas panākumi ir kā izaicinājums tās attīstības modelim. Pagaidām Ukraina ir kā durvis, kuras Krievija un ASV rausta, katra grib tās atvērt uz savu pusi un aizvērt oponentam, apzinoties, ka kodolpretinieku nedrīkst iedzīt stūrī, jāļauj viņam atkāpties ar godu.

— Vai tagad nenotiek pretējs efekts — NATO izmanto situāciju Ukrainā, lai ar savām informatīvām kampaņām palielinātu ietekmi starptautiskā sabiedrībā, paplašinātu savu klātbūtni, pavairotu budžetu un citus resursus? Šādā situācijā sabiedrībai vajadzētu pastiprināti kontrolēt militāristus?
— Tieši tā. Katra iesaistītā puse centīsies šajā konfliktā smelties mācības un jaunas iespējas. Ļaudis uzplečos vienmēr ir grūti izkontrolēt, tā tas ir jebkurā valstī. Žurnālistiem ir jārokas dziļāk militāristu problēmās, cenšoties pārvarēt to pretestību.

— Aptaujas liecina, ka šis karš atstājis iespaidu uz attiecībām starp Krievijas un Ukrainas iedzīvotājiem. Vai šīs sekas būs iespējams labot ar informatīvām kampaņām? «Aizmirsīsies» vai arī samierināšanās būs iespējama tikai pēc Putina režīma krišanas?
— Krievijas iedzīvotāji apsveica Krimas aneksiju, jo glabā sevī psihotraumu no PSRS sabrukšanas laikiem. Tāpēc ideja «Krima ir mūsu!» tika uztverta ar aplausiem. Psihotraumas nopietni valda pār pasauli. Britu un amerikāņu antropologs un psihologs Gregorijs Beitsons uzskatīja Versaļas līgumu par 20. gadsimta galveno notikumu, jo tad vāciešus aizvainoja, un tas noveda pie Otrā pasaules kara. Beitsons ir teicis: meklējiet masu aizvainojuma punktus, jo tieši tie noteiks turpmāko vēstures attīstību. Turpmākajai rīcībai vajadzētu sekot, taču mēs nezinām, uz kādas nots Ukraina un Krievija izies no savstarpējās cīņas. Domāju, ka salīgt mieru nebūs grūti, jo no vienas puses un no otras tiek pastāvīgi uzsvērta mīlestība pret «brālīgo tautu» un noraidoša attieksme pret tiem, kas ir pie varas abās valstīs. Tas nav bijis karš starp divām tautām, bet gan bruņots konflikts starp atsevišķiem spēlētājiem. Starp citu, galvenie spēlētāji Donbasā — Borodajs [politologs un sabiedrisko attiecību speciālists Andrejs Borodajs] un Strelkovs [Krievijas bruņoto spēku ģenerālštāba Galvenās izlūkošanas pārvaldes, GRU, īpašo uzdevumu vienības virsnieks Igors Strelkovs] — nebūt neuztver šo karu kā konfliktu ar «slāvu brāļiem». Viņi ir «militarizēti romantiķi», kuri metušies karot pret ļaunumu ne tikai Ukrainā, bet visā pasaulē, un par ļaunumu viņi sauc ASV. Viņi ir ideoloģiskie kaujinieki, nevis finansiāli stimulētie. Tas ir cits konflikta tips, nekā šķita no pirmā acu skatiena, un ar ideoloģiskiem spēlētājiem ir daudz sarežģītāk cīnīties nekā ar algotņiem.

— Rīgā janvārī tika atvērts NATO izcilības centrs stratēģiskās komunikācijas jautājumos. Mūsu politiķi min šo centru kā būtisku pretsparu Krievijas Kremļa izvērstam informācijas karam.
— Šis centrs nevar kalpot kā panaceja, jo, tāpat kā sabiedriskās attiecības, informatīvais karš ir pa pusei zinātne un pa pusei māksla. Tas pats Kiseļevs no Krievijas sabiedriskās televīzijas darbojas kā dzejnieks, izmantojot simbolus un metaforas. Tieši tāpēc viņa teikto nevar atspēkot vienkārši ar faktiem. Latvijai nepieciešami tieši tādi paši dzejnieki — propagandisti. Citiem vārdiem, propagandas mākslai var likt pretī tikai līdzīgu mākslu, ko nevar izskaitļot neviens centrs.

— Rakstā «Pirmais jēdzienu karš pasaulē» jūs minat, ka Krievijai ir projekts integrēt Ukrainu. Vai Putinam ir arī Baltijas valstu integrācijas projekts, vai arī dalība NATO un ES ir Latvijas un mūsu kaimiņu droša garantija?
— Jebkurām prognozēm nav tik lielas ticamības pakāpes, kā tas šķiet no malas. Taču draudiem ir gan, un valstij jāreaģē uz tiem. Jāapzinās savi vājākie punkti, un jāmēģina šajās jomās vairot potenciālu. Latvijai ir jāsper solis pretī krievu iedzīvotājiem, mēģinot izveidot savu šiem iedzīvotājiem interesantu informācijas plūsmu, arī citus TV raidījumus un seriālus ar galveno mērķi izveidot citu identitāti — Latvijas krievus.

— Vai tagad vispār ir iespējams turēties pretī Kremļa informatīvā kara kampaņām ne vien Ukrainā, bet arī citur bijušās PSRS teritorijās? Vai īstais brīdis pretsparam jau nav nokavēts?
— Vajadzētu turpināt vairot savus informatīvos resursus un paplašināt pašu ražoto saturu masu medijos, kā arī veicināt savu bestselleru un TV seriālu ražošanu, popularizēt savus viedokļu līderus. Tas viss jādara vienam mērķim — veidot savu pasaules modeli, un tādā gadījumā nekādi sveši ziņu raidījumi nespēs ietekmēt auditoriju.

* Pērn naktī uz 30. novembri milicijas speciālā vienība «Berkut» īpaši nežēlīgi izklīdināja studentu akciju, sitot protestētājus ar stekiem un spārdot kājām. Cieta ap 30 cilvēku, 7 nonāca slimnīcā.

** 1. decembrī «Berkut» izmantoja asaru gāzi un trokšņa granātas, lai izklīdinātu protestētājus pie prezidenta administrācijas ēkas.

*** Šā gada 20. februārī no nenoskaidrotu snaiperu uguns gāja bojā vairāki masu protestu dalībnieki.

«Vilki» dzied jūras arāju dziesmas

Nācis klajā vīru kopas «Vilki» jaunais albums «Jūras vilki». Mēs visi pazīstam šos vīrus kā latviešu karavīru dziesmu dziedātājus un popularizētājus, bet jaunais veikums ir nedaudz neparastāks — šoreiz «Vilku» albums ir veltīts ne mazāk vīrišķīgai profesijai, proti, jūrasbraucējiem. Latvieši taču kopš laika gala ir bijuši ne tikai druvu kopēji, bet arī jūras arāji. Jau viduslaikos visas Baltijas jūras krastā dzīvojošās tautas esot baidījušās no kuršu jūras sirotājiem — tā vēsta senās hronikas. Jūras tuvums vienmēr vilinājis latviešu jaunekļus izzināt, kas īsti slēpjas aiz vietas, kur «jūra savienojas ar debesīm». Jūra vienmēr mūs ir barojusi, un vienmēr mums, latviešiem, bijuši savi jūras kapteiņi un jūras melnā darba darītāji.

«Mūs pazīst kā latviešu nacionālā lepnuma un latviskās pašapziņas popularizētājus, bet mēs domājam, ka arī mūsu jūrnieki šajā lietā var dot krietnu ieguldījumu,» saka vīru kopas «Vilki» dalībnieks Andris Balcers, viens no šī albuma iniciatoriem. «Pirms divdesmit gadiem man rokās nonāca kāda grāmata par latviešu jūrniecību, un es biju stipri pārsteigts par to, cik bagāta ir latviešu jūrniecības vēsture. Latvieši vienmēr būvējuši kuģus un ar šiem kuģiem gājuši tāltālās jūrās. Katram latvietim rados var atrast kādu strēlnieku, leģionāru vai nacionālo partizānu, tāpat mums katram ir arī kāda saistība ar jūrasbraucējiem. Mans tēvabrālis bija jūrnieks Latvijas tirdzniecības flotē, okupācijas laikā padomju vara viņu represēja, un viņa dusas vieta ir kādā no Sibīrijas lēģeriem. Viena no domām sākumā bija godināt mana onkuļa piemiņu, taču galvenā ideja bija nest Latvijas jūrnieku slaveno veikumu tautā. Lai varam lepoties, ka esam latvieši, dzīvojam šeit un mums ir tik slavena vēsture,» skaidro Andris Balcers.

Jaunajā albumā ietvertas 18 dziesmas no folkloras līdz ziņģēm — šis ir pirmais mūzikas albums, kurā iekļauts tik liels skaits latviešu jūrnieku dziesmu. «Mēs vācam latviešu karavīru dziesmas, un, iecerot šo albumu, bija bažas, ka latviešiem tik daudz jūrnieku dziesmu nemaz nav. Bet ir, pat ļoti daudz! Manās rokās reiz nonāca 1914. gadā izdotā grāmata, kurā bija apkopotas latviešu jūrnieku dziesmas ar notīm. Arī no šīs krievu cara laikā iznākušās grāmatas mūsu albumā iekļautas trīs dziesmas. Latviešu jūrnieku dziesmas ir vākusi arī folkloras kopa «Budēļi». Tās dalībnieki pierakstīja dažādas dziesmas no vecajiem lībiešu jūras kapteiņiem, intervēja bijušo Latvijas Kara flotes zemūdenes «Ronis» komandieri Hugo Legzdiņu, kurš arī bija vācis senās jūrnieku dziesmas. Tā nu izrādījās, ka jūrnieku dziesmu mums, latviešiem, ir vesels pulks. Mūsu albumā iekļauta pat viena latviešu jūrnieku kara dziesma,» stāsta Andris Balcers.

Albums «Jūras vilki» nav tapis profesionālā ierakstu studijā, bet gan Gaujas krastā, vīru kopas «Vilki» ilglaicīgā sadarbības part­nera, skaņu ierakstu meistara Tāļa Timrota lauku mājās «Lejzemnieki». Tieši vīru kopas «Vilki» dalībnieku ideja bija ierakstīt savu jauno albumu nevis profesionālā studijā, bet gan tādā vietā, kur visa atmosfēra un dabas tuvums piešķir šai mūzikai kādu īpašu noskaņu. «Zīmīgi ir tas, ka Tāļa māja ir Gaujas krastā, un tas uzreiz mums raisīja asociācijas ar jūrnieku dzīvi. Galu galā, ar Gauju jāsāk, tālāk jau var iet jūrā… Un tā mēs ierakstījām!» intervijā Latvijas Televīzijai stāsta vīru kopas «Vilki» dalībnieks Gundars Kalniņš.

Vīru kopas «Vilki» pirmsākumi meklējami 1980. gadā, kad Engurē tika izveidots leģendārā latviešu strēlnieku vadoņa pulk- veža Jukuma Vācieša vārdā nosauktais etno-grāfiskais ansamblis. Ansambļa puiši kopš sava kolektīva sākuma par repertuāra pamatu bija izvēlējušies izzināt, vākt un izpildīt latviešu karavīru dziesmas, par ko okupācijas gados saņēma ne mazumu pārmetumu no padomju drošības iestādēm. Pēc dažādām čekas provokācijām ansamblis pārtapa par folkloras kopu «Liepavots», bet pēc valsts neatkarības atjaunošanas 1992. gadā pārauga «Vilkos». Šobrīd vīru kopā «Vilki» dzied septiņi dalībnieki, kuriem tuva ir karavīru dzīvesziņa. «Vilki» ir daudzu starptautisku mūzikas festivālu dalībnieki, ierakstījuši un izdevuši arī vairākus dziesmu albumus.

Sagatavojis Juris Ciganovs.
Foto —  Normunds Mežiņš.

Par norisēm štāba un apgādes kuģa «Virsaitis» dzīvē

Šā gada janvāris bija nozīmīgs Jūras spēku Mīnu kuģu eskadras štāba un apgādes kuģim A-53 «Virsaitis» — kopā ar savu kuģa krustmāti Vitu Jermoloviču komanda Liepājā atzīmēja kuģa 11. gadadienu. Par atbildes vizīti var uzskatīt dienu, kad kuģa komanda sagādāja pārsteigumu kuģa krustmātei, ierodoties pie Vitas Jermolovičas Rīgas Tūrisma un attīstības birojā «Live Riga», lai sveiktu viņu dzimšanas dienā. Vita Jermoloviča ir viena no pirmajām kuģa krustmātēm, kas Jūras spēku krustmāšu saimē tika uzņemta 2003. gadā, kad Latvijas Jūras spēki saņēma kuģi «Virsaitis». Kuģis tika pārņemts no Norvēģijas Karaliskajiem jūras spēkiem, kur tas savus uzdevumus pildīja kā mīnu licējs. Tas būvēts Norvēģijā, Bergenā 1978. gadā. Latvijas Jūras spēkos «Virsaitis» pilda štāba un apgādes kuģa funkcijas.

2013. gadā kuģim «Virsaitis» notika komandieru maiņa, komandleitnants Edgars Miemis pēc sekmīgas kuģa operacionālās pārbaudes Beļģijā nodeva to tālākai komandēšanai komandleitnantam Gvido Ļaudupam.

Šogad «Virsaitis» savus uzdevumus pildījis, piedaloties mīnu meklēšanas operācijā «Open Spirit», mācībās «Namejs» un jūras piesārņojuma novēršanas mācībās «BALEX Delta». Savukārt šā gada otrajā pusgadā kuģa komanda bez kārtējo uzdevumu izpildes uzsāks gatavošanos, lai 2015. gadā piedalītos BALTRON projektā, nodrošinot Baltijas valstu pretmīnu darbības eskadras štāba kuģa funkcijas.

K­­uģa komandieris komandleitnants Gvido Ļaudups.
Foto — no kuģa «Virsaitis» arhīva.

Kājnieku kaujas bruņumašīnas «Puma» debija Parīzē pēc veiksmīgiem izmēģinājumiem tuksnesī

Vācijas armijas vajadzībām sērijveidā ražotā jaunā kājnieku kaujas bruņumašīna «Puma» pirmo reizi bija apskatāma šī gada «Eurosatory» izstādē Parīzē.

Bruņumašīna «Puma» sasniegusi ļoti labus kvalitātes rādītājus jebkuros klimatiskajos apstākļos — tās karstuma izturības (Apvienotajos Arābu Emirātos 2013. gadā), aukstuma (Norvēģijā 2012. gadā) un atklātās liesmas izturības spēju izmēģinājumi notika sadarbībā ar Bundesvēra apgādes dienesta ekspertiem.

Jauno kājnieku kaujas bruņumašīnu raksturo izcila taktiskā mobilitāte, maksimāla apkalpes aizsardzība un spēcīga uguns jauda, tādējādi tā ierindojama īpašā bruņumašīnu kategorijā.

Kājnieku kaujas bruņumašīna «Puma» izmantoto tehnoloģiju ziņā ir līderpozīcijās — ar ļoti efektīvu modulārās aizsardzības koncepciju, tālvadības sistēmu, torni, aprīkotu ar ieroču stabilizācijas sistēmu, un 30 mm automātisko lielgabalu, kas spēj šaut ar ABM (Air Bursting Munition) munīciju, kā arī nodalītu ritošo daļu ar hidropneimatisko triecienu absorbētājelementiem un, svarīgākais, ar tās kompakto un jaun­izveidoto MTU (Motoren- und Turbinen-Union GmbH) galveno dzinēju (800 kW).

Vēl kāds būtisks bruņumašīnas «Puma» koncepcijas aspekts ir tās kaujas sakaru spējas, tostarp kaujas vadības, nākotnes karavīru sistēmu un digitālo sakaru iekārtas. Šīs jaunās kājnieku kaujas bruņumašīnas īpašības nodrošina tai iespēju kļūt par mūsdienu karadarbības norišu noteicošo elementu.

Lai palīdzētu karavīriem izkopt savas prasmes, bruņumašīnu ir iespējams izmantot arī mācību režīmā, padarot to par autonomu apmācības platformu. Turklāt īpaša tīkla tehnoloģija ļauj mācību nolūkos to savienot pat ar četriem transportlīdzekļiem. Papildus bruņumašīnas apkalpes apmācībai ir pieejami uzlabotie simulatori, piemēram, vadīšanas simulators un datoru mācību līdzekļi.

Bruņumašīnu «Puma» raksturo izcils pilnveidošanas potenciāls — tā tuvākajās desmitgadēs spēs cīnīties pret nākotnes izaicinājumiem un saglabās savu kaujas gatavību.

«Puma» ir visai ietilpīga, tās iekšiene ir aptuveni deviņus kubikmetrus liela, kas ļauj integrēt dažādu iekārtu komplektus atbilstoši izmantošanas mērķiem — sākot ar mobilo taktisko operāciju centru, kaujas ātrās palīdzības transportu vai bruņotu kaujas tehnikas remonta sistēmu.

Kājnieku kaujas bruņumašīnas «Puma» ir pasaulē unikālas partnerības — divu Eiropas ražotāju «Krauss-Maffei Wegmann» un «Rheinmetall» — kopprodukts. «PSM Projekt System & Management GmbH» ir kopuzņēmums, kas dibināts, lai pārvaldītu «Puma» Vācijas iepirkuma projektu no darbuzņēmēja puses; uzņēmuma akcijas līdzīgās daļās pieder šiem diviem ražotājiem. 

Pēc «Rheinmetall AG» 2014. gada 12. jūnija preses paziņojuma.
Tulkojis NBS rezerves virsleitnants Kārlis Līdaks.

Latvijas Kara muzejā — konference par Pirmo pasaules karu

Šogad Eiropā atzīmē Pirmā pasaules kara sākuma simto gadadienu. Tas bija pirmais visaptverošais globālais militārais konflikts, kurā piedalījās 40 pasaules valstis, un ar dažādu intensitāti karadarbība risinājās visos kontinentos. Kara rezultātā Eiropā un Āzijā sabruka četras līdz tam varenas impērijas: Krievija, Vācija, Austroungārija un Osmaņu impērija, līdz ar to mainot pasaules karti. Pēc šī kara pasaule vairs nekad nebija tāda kā agrāk.

Pieminot šo nozīmīgo vēstures notikumu, 26. un 27. jūnijā Latvijas Kara muzejs sadarbībā ar Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultāti rīkoja starptautisku zinātnisku konferenci «Sabiedrība, karš un vēsture: Pirmā pasaules kara militārās, politiskās un sociālās norises Baltijas reģionā (1914—1918)». Šī konference kļuva par vienu no lielākajiem akadēmiskajiem vēsturnieku pasākumiem šogad.

Konferencē ar saviem priekšlasījumiem piedalījās vēsturnieki no desmit valstīm: no Latvijas, Lietuvas, Igaunijas, Somijas, Polijas, Vācijas, Šveices, ASV, Francijas un Krievijas Federācijas. Konferences darba gaitā nolasītie priekšlasījumi bija sadalīti vairākās nosacītās daļās, no kurām katra aptvēra noteiktu problēmu grupu: kara dalībvalstu bruņotie spēki un karadarbība Baltijas reģionā, karš un politika, karš un sabiedrība, Pirmā pasaules kara vēstures avoti. Konferences dalībnieki savos priekšlasījumos galvenokārt analizēja situāciju Baltijas reģionā. Tieši Baltijas reģions bija viens no tiem Eiropas rajoniem, kuru Pirmā pasaules kara procesi un norise skāra visintensīvāk. Turklāt šis karš bija pirmais cilvēces vēsturē, kad karadarbībā tika iesaistītas ne tikai armijas frontēs, bet tas skāra pilnīgi visas tautsaimniecības nozares un pilnīgi visus iedzīvotājus bez nacionālām, reliģiskām vai sociālām atšķirībām. Aplūkoto jautājumu loks bija ļoti plašs. Referenti stāstīja par vācu armijas militārajām kampaņām Latvijā Pirmā pasaules kara laikā (Džeimss Korums, ASV), karojošo pušu kara flotes darbību Rīgas līcī (Valdis Bērziņš), radioizlūkošanas aizsākumu Baltijas jūras reģionā (Ivo Jūrvē, Igaunija), par latviešiem — Krievijas augstākā militārā apbalvojuma kavalieriem (Jānis Hartmanis) un baltkrievu vienību veidošanos Krievijas armijas sastāvā (Oļegs Latišonoks, Polija). Vairāki priekšlasījumi bija veltīti arī mūsu valstī arvien lielāku atzinību gūstošai vēstures nozarei, proti, sociālo norišu pētīšanai: kultūra un izglītība vācu okupētajā Kurzemē (Klāvs Zariņš), Rīgas sabiedriskā dzīve kara laikā (Jans Kusbers, Vācija), vācbaltiešu uzskati un nostāja kara laikā (Jirgens fon Ungerns-Štern­bergs, Šveice; Raimonds Cerūzis), igauņu tautības karagūstekņu dzīve pēc viņu no gūsta atsūtīto vēstuļu analīzes (Līzi Eglita, Igaunija), kara ietekme uz nacionālās simbolikas veidošanos (Tālis Pumpuriņš).

Atsevišķa konferences sadaļa bija veltīta Pirmā pasaules kara materiālo liecību un piemiņas vietu saglabāšanai. Par to referēja Dagnis Dedumietis, Mārtiņš Mintaurs, Andris Šnē un Juris Ciganovs. Šādu kultūrvēsturisku liecību saglabāšanai ir liela nozīme ne tikai militārās vēstures pētniecībā, bet arī novadpētniecībā un provinču tūrisma industrijas attīstībā.

Pirmā pasaules kara izpētes galvenajām problēmām savā priekšlasījumā pieskārās Ēriks Jēkabsons. Viņš uzsvēra, ka šī vēstures posma izpētes process vēl ne tuvu nav noslēdzies un ir ļoti daudz vēl neizpētītu jautājumu par kara norisēm gan Latvijas mērogā, gan visa reģiona kontekstā.

Tieši šīs atziņas var minēt kā galvenās konferencē: vēl ir ļoti daudz pētāmā un izzināmā. Kara sekas bija arī jauna Eiropas ģeogrāfiskā karte: sabrukušo impēriju vietā radās vesela virkne jaunu valstu, tai skaitā arī Latvija. Savukārt tiešas Pirmā pasaules kara sekas ir arī karu zaudējušās Vācijas un kara rezultātā varu ieguvušo Krievijas lielinieku centieni revidēt kara iznākumu, kas pēc dažiem gadu desmitiem noveda pie jaunas globālas militārās sadursmes. Latvijas kontekstā kara sekas bija milzīgie cilvēku un materiālie zaudējumi, no vienas puses, bet no otras puses — arī Latvijas valstiskuma rašanās bija kara sekas.

Konferences dalībnieku priekšlasījumus izvērstā veidā izdos atsevišķā rakstu krājumā. Izdevumu paredzēts laist klajā šā gada beigās Latvijas Kara muzeja apgādā.

Sagatavojis Juris Ciganovs.
Foto — Normunds Mežiņš. 

Latvijas Strēlnieku apvienībai aprit ceturtdaļgadsimts

Taivo Trams

Foto — Normunds Mežiņš.

Lai gan vairākums biedru ir kungi cienījamos gados, organizācijas entuziasmu tas nemazina. Pagātnes tradīciju kopšana, vēstures apzināšana un vērtību nodošana jaunākajām paaudzēm — tie ir Latvijas Strēlnieku apvienības (LSA) būtiskākie uzdevumi. 10. jūlijā Latvijas Kara muzejā apvienība atskatījās uz aizvadītajiem 25 gadiem kopš savas
dibināšanas. Zīmīgi, ka LSA jubilejas svinības notika vienā dienā ar Latvijas armijas 95. dzimšanas dienu.

Atceroties LSA dibināšanas laiku, apvienības priekšsēdētājs Jānis Aivars Baškers kā galveno dzinuli dibināšanas lēmumam min vienkāršo patiesību — tolaik karavīri nevarēja palikt malā no lielā pārmaiņu procesa. Izskanējis aicinājums apvienoties Latvijas karavīriem, kuri dažādos laikos karojuši dažādu valstu armijās, nereti arī viens pret otru. «Mūsu rindās bija vīri, kas cīnījušies Otrajā pasaules karā, — Sarkanās armijas 43. gvardes latviešu strēlnieku divīzijas karavīri. Biedrības pirmajos gados mūsu vidū bija pat Pirmā pasaules kara un Brīvības cīņu veterāni.»

LSA priekštece ir Latviešu veco strēlnieku biedrība, kas darbojās līdz Latvijas okupācijai pēc Otrā pasaules kara. Veidojot apvienību, tās dibinātāji centušies vadīties pēc Latviešu veco strēlnieku biedrības stratēģijas un idejām.

«Gribējām apvienot visus Latvijas karavīrus. Tagad jau skaidrs, ka tie bija savā ziņā tādi kā Atmodas ideāli, kas dzīvē grūti realizējami, tomēr aicinājums ir aktuāls joprojām,» uzsvēra J. A. Baškers.

LSA savā darbā atbalstīja Latvijas Tautas frontes programmu un Latvijas virzību uz neatkarību, bet par apvienības dalībnieku varēja kļūt Latvijas pilsonis, kurš atbalsta šīs idejas. Pēc šiem 25 gadiem LSA ir nodaļas Liepājā, Jelgavā un Valmierā, kopa Ilūkstē, kā arī biedri vēl daudzās citās Latvijas vietās. Savā ikdienas darbā LSA cenšas atbalstīt un organizēt daudzveidīgus audzinošus pasākumus, aktīvi sadarbojas ar Jaunsardzi un cenšas nodot tradīcijas un vēsturisko atmiņu jaunatnei.

Aizvadīto gadu laikā LSA piedzīvojusi lielas izmaiņas valdes un biedru sastāvā, daudzi dibinātāji un atbalstītāji pa šiem gadiem ir zaudēti, tādēļ LSA ik gadu piemin aizgājušos. Arī jubilejas pasākums nebija izņēmums — ar labu vārdu pieminēja gan tos, kas jau aizsaulē, gan arī LSA biedrus, kuri nevarēja piedalīties svētkos veselības stāvokļa dēļ.

J. A. Baškers izteica pateicību arī visiem, kas laika gaitā snieguši atbalstu un palīdzību apvienībai, tostarp Aizsardzības ministrijai (AM) un Nacionālajiem bruņotajiem spēkiem, kuru pretimnākšana, nodrošinot transportu, ļāvusi organizēt daudzus pasākumus un īstenot vairākas ieceres, kas citkārt būtu palikušas tikai idejas līmenī.

Sveicot LSA gadadienā, AM parlamentārais sekretārs Andrejs Panteļējevs atminējās, ka pats bijis ļoti aktīvs tā laika notikumu dalībnieks un labi atceras, cik Tautas frontei tolaik bijis svarīgi, lai Latvijas neatkarības centieniem un ideāliem tiktu piepulcināti arī dažādu armiju karavīri no Latvijas. Vaicājot, ko Latvijai nozīmē karavīrs un virsnieks, A. Panteļējevs citēja Bībeli: «Jūs esat šīs zemes sāls.» Bez Latvijas karavīriem nebūtu šīs valsts, jo tieši karavīri bijuši kodols, ar un ap ko viss veidojies, viņš uzsvēra. Parlamentārais sekretārs AM vārdā arī izteica pateicību Strēlnieku apvienības biedriem par viņu sadarbību ar ministriju un darbu, godinot kritušo piemiņu un strādājot ar jaunatni.

Strēlnieku apvienības biedrus svētkos sveica arī NBS Apvienotā štāba priekšnieks brigādes ģenerālis Juris Zeibārts. Viņš atzina, ka laiks pirms 25 gadiem, šķiet, bijis pavisam nesen. Kā bijušais Tautas frontes aktīvists arī viņš uzsvēra LSA dibināšanas nozīmību visiem to laiku notikumos iesaistītajiem. Tas bijis kā signāls, kas līdz ar «Baltijas ceļu» un citiem nozīmīgiem notikumiem liecinājis, ka Latvija ir uz pareizā ceļa.

«Latvijas karavīram līdz šim ļoti reti bijusi izdevība karot pašiem zem sava karoga. Tomēr mūsu karavīriem ir arī ļoti veicies — visos laikos viņi bijuši ļoti godājama un cienījama profesija. Latvijas karavīrs vienmēr bijis drosmes, disciplīnas un uzticamības paraugs. Arī dainās karavīrs ir trešā pieminētākā un cienījamākā nodarbe, uzreiz aiz arāja un zvejnieka». Raksturojot LSA pienesumu visai sabiedrībai, Apvienotā štāba priekšnieks sacīja: «Tradīcijas nav ierakstītas reglamentā, tās nodod no cilvēka cilvēkam. Un tieši to dara LSA biedri.»

Runājot par LSA nākotni un perspektīvām, J. A. Baškers teica: «Mēs redzam savu perspektīvu spējā iniciēt pasākumus, kas ir mūsu spēkos, nodot tālāk mūsu tradīcijas un vēsturisko atmiņu. Laika gaitā veidojas arī daudzas jaunas iniciatīvas un tradīcijas, piemēram, Liepājas nodaļa ir izstrādājusi savu balvu nu jau tradicionālam pasākumam — Lāčplēša balvas izcīņai, kas notiek 11. novembrī. Kopā ar Liepājas skolu valdi un Liepājas dizaina un mākslas vidusskolu tika izstrādāts balvas mets un darināta pati ceļojošā balva vairoga un zobena formā. Līdzīgi tradicionāli pasākumi notiek un veidojas arī citās vietās. Piemēram, mūsu biedri ved jauniešus ekskursijās uz vēsturisko cīņu vietām un stāsta par notikumiem, kas tur risinājušies.»

J. A. Baškers jauniešiem gribētu novēlēt lielāku interesi un izpratni par vēsturi, jo diezgan bieži gadoties situācijas, ka jaunās paaudzes pārstāvji nespējot atbildēt pat uz visai elementāriem jautājumiem par mūsu pagātni. Savukārt, runājot par LSA biedriem, apvienības priekšsēdētājs atzīst, ka daudziem jau ir ļoti pieklājīgs vecums, daudzi vairs nevar piedalīties apvienības rīkotajās aktivitātēs. «Lai arī nedaudz, tomēr nāk klāt mums arī vidējās paaudzes biedri. Te ļoti daudz kas atkarīgs no mūsu nodaļām, tādēļ atliek novēlēt viņiem pēc iespējas aktīvāk darboties jaunu biedru iesaistīšanā — tad arī apvienība kļūs spēcīgāka un varošāka.»

Pasākuma dalībniekus ar nelielu koncertu priecēja arī NBS Štāba orķestra grupa, kuras izpildītās visiem labi pazīstamās dziesmas skanēja tik braši, ka dažs labs pāris laidās pat dejā.