Sporta ziņas

ZS Studentu bataljons atkal labākais 

15. maijā Īles apkārtnē norisinājās NBS orientēšanās čempionāts. Arī šogad sacensību apvidus bija izvēlēts saistībā ar vēsturiski nozīmīgu militāru notikumu vietu, proti, Baltijas valstīs lielākā, Īles, nacionālo partizānu bunkura tiešā tuvumā. Dalībniekiem bija jāapliecina prasme optimāli plānot etapus, spēt tos bez kļūdām realizēt un ātri pārvietoties apvidū. Sacensībās piedalījās karavīri un zemessargi no 14 komandām.

Sacensību distancē V-1 grupas otrās vietas ieguvējs vzs. A. Jubelis (ZS 56. KB).

1. un 2. vecuma grupā vīriešiem bija jāveic 7,3 km distance ar 17 kontrolpunktiem, bet 3. vecuma grupai, kā arī visu sieviešu grupu dalībniecēm — 4,3 km distance ar 11 kontrolpunktiem.

7,3 km garajā orientēšanās distancē par uzvarētāju V-1 grupā kļuva vzs. J. Krūmiņš (ZS 52. KB), finišu sasniedzot pēc 39:08 minūtēm. 2. vietā ierindojās vzs. A. Jubelis (ZS 56. KB), bet zs. D. Sārs no ZS 25. KB ieguva 3. vietu (44:22).

V-2 grupā visātrākais šoreiz izrādījās vzs. I. Dāvidsons (ZS St. Bn), distanci veicot 53:14 minūtēs. 2. vietu ieņēma ZS 51. KB vzs. J. Segliņš (55:13), bet 3. vietā ierindojās vzs. K. Zudrags (ZS St. Bn). Uzvarētāja laiks distancē -37:18.

Plt. R. Drāke (ZS 17. PABN) uzvarēja 4,3 km garajā orientēšanās distancē V-3 grupā, aiz viņa ierindojās maj. H. Šemelis (MP) un maj. G. Lūkins (SzS KBde).

Savukārt sievietēm zelta medaļu S-1 grupā izcīnīja dkar. E. Kārkliņa (LNAA). Sudraba medaļu, zaudējot uzvarētājai
nepilnas 2 minūtes, ieguva kar. A. Baumane (SzS KBde), bet pie bronzas tika zs. A. Dadzīte (ZS 56. KB).

Vzs. I. Segliņa (ZS 51. KB) pārliecinoši uzvarēja S-2 grupā. 2. vietā ierindojās kpr. I. Priedīte (NP 3. RNC), bet 3. vietu ieguva vlt. A. Stankeviča (ZS 52. KB).

S-3 grupā sacentās divas sportistes, no kurām pārliecinoši labākā bija kpr. A. Ābola (ZS St. Bn), bet kpr. L. Orina ierindojās 2. vietā. Jāatzīmē, ka kpr. Alīda Ābola uzrādīja absolūti labāko laiku no visiem sacensību dalībniekiem (arī vīriešiem), kuri veica 4,3 km garo distanci.

No profesionālā dienesta karavīriem labākie bija dkar. A. Rekuņenko no NAA (1. un 2. vecuma grupa) un maj. H. Šemelis no MP (3. vecuma grupa). No sievietēm — dkar. E. Kārkliņa (NAA).

Komandu cīņā tradicionāli par orientēšanās sacensību čempionu kļuva ZS Studentu bataljons, un var teikt, ka 2013. gadā izcīnītā 2. vieta uzskatāma par izņēmumu. Kopvērtējumā ZS Studentu bataljons šogad par 22 minūtēm apsteidza LNAA komandu un par 33 minūtēm ZS 51. KB komandu.

Pirmo trīs vietu ieguvējas S-1 grupā.

Sagatavojusi NBS SK FSSN 1. klases spec. dkar. Gerda Krūmiņa
sadarbībā ar CD Ievu Šustu.
Foto — no SK arhīva.

Maijā Rīgā norisinājās tradicionālais Nacionālo bruņoto spēku čempionāts tenisā. Uz šā gada čempiona titulu pretendēja 11 spēlētāji, to skaitā arī pagājušā gada vienspēļu un dubultspēļu čempions dkar. Juris Jankovskis.

Spēlētāji tika sadalīti trīs apakšgrupās, no kurām astoņi labākie tenisisti turpināja cīņas ceturtdaļfinālā, kur izslēgšanas spēlēs tika noskaidroti potenciālie medaļu ieguvēji.

Pirmajā pusfināla spēlē kad. Jānis Virsnītis no Latvijas Nacionālās aizsardzības akadēmijas divos setos (6:4; 6:4) uzvarēja pagājušā gada 3. vietas ieguvēju Zemessardzes 51. kājnieku bataljona plt. Agri Lībergu. Bet kpt. Juris Feldmanis no Apvienotā štāba ar 1:6; 0:6 piekāpās pēdējo gadu NBS čempionātu līderim dkar. Jurim Jankovskim no Sauszemes spēku kājnieku brigādes.

Spēlē par čempiona titulu kad. J. Virsnītis, smagā trīs setu cīņā ar 6:3; 6:7; 7:6 bija pārāks par dkar. J. Jankovski, izcīnot čempionāta zelta medaļu. Bet bronzu, tāpat kā pagājušajā gadā, ieguva plt. A. Lībergs, kas ar 7:6; 6:4 spēja revanšēties kpt. J. Feldmanim par apakšgrupā piedzīvoto zaudējumu.

Sagatavojusi NBS SK FSSN 1. klases spec. dkar. Gerda Krūmiņa.
Foto — no SK arhīva.

Pludmales volejbolā uzvar ZS 17. PABN volejbolisti

5. jūnijā Rīgā, SIA «Beach box» atklātajos kortos norisinājās ikgadējais NBS čempionāts pludmales volejbolā. Sacensības kā parasti pulcēja krietnu dalībnieku skaitu — šoreiz bija pieteiktas 14 vīriešu un 8 sieviešu komandas.

Dalībnieki tika sadalīti četrās apakšgrupās pa trim vai četrām komandām katrā, lai noskaidrotu spēcīgākās, kas tālāk par NBS čempionu titulu cīnīsies izslēgšanas spēlēs. Vīriešiem grupu un izslēgšanas spēlēs pretinieks bija jāuzvar vienā setā (sets ilgst līdz 21 punktam vai divu punktu starpībai), savukārt sievietēm divos (sets ilgst līdz 15 punktiem vai divu punktu starpībai). Fināla spēlēs, kā arī spēlēs par čempionāta bronzas medaļām cīņas turpinājās līdz kādas komandas divu setu uzvarai.

Pirmajā pusfināla spēlē vīriešiem pagājušā gada čempioni MVP komanda (maj. V. Graudiņš / dkar. M. Eglītis) sīvā cīņā ar 21:23 piekāpās ZS 17. PABN (zs. V. Smirnovs / zs. M. Lancmanis), bet otrajā ŠB volejbolisti (kpr. K. Zaļkalns / kar. R. Zelčs) ar 21:16 bija pārāki par MP volejbolistiem (kpt. E. Tišanovs / dkar. J. Graudiņš).

Spēlē par 1. vietu ZS 17. PABN pludmales volejbolisti trīs setos ar rezultātu 15:13; 12:15 un 11:5 spēja uzvarēt ŠB komandu, bet MVP volejbolisti cīņā par čempionāta bronzas medaļām ar rezultātu 15:10; 11:15 un 11: 7 bija pārāki par MP volejbolistiem.

Savukārt sievietēm pirmajā pusfināla spēlē tikās ZS 17. PABN pludmales volejbolistes (zs. I. Liepiņlauska / zs. S. Rogozina) ar ZS St. Bn volejbolistēm (zs. A. Nasaļska / zs. I. Niparte) — pārliecinoši pārāka ar 15:5 un 15:4 bija ZS 17. PABN komanda. Otrajā pusfināla spēlē GS GTNE komanda (kpr. L. Šmite / kpr. A. Bērsone) ar 5:15 un 6:15 piekāpās SZS KBde (srž. L. Mūrniece / kpr. E. Poļakova) komandai. Finālā ZS 17. PABN volejbolistes, tāpat kā pusfināla spēlē, savas pretinieces no SZS KBde uzvarēja ar 15:9 un 15:4. Sudrabs — srž. L. Mūrniecei / kpr. E. Poļakovai, bet bronza — ZS St. Bn volejbolistēm zs. A. Nasaļskai / zs. I. Nipartei, kuras izšķirošajā spēlē ar 12:15; 15:11; 11:6 uzvarēja GS GTNE volejbolistes.

Sagatavojusi NBS SK FSSN 1. klases speciāliste
dkar. Gerda Krūmiņa.
Foto — Armīns Janiks.

Ka­ra­vīrs, sko­lo­tājs, glez­no­tājs Ed­gars Vin­ters (1919. 22. 09. — 2014. 28. 04.)

Šogad aprit 95. gadskārta, kopš apvienotais igauņu un latviešu karaspēks izcīnīja vēsturisko uzvaru pār vācu landesvēru pie Cēsīm. Cēsu kaujas kļuva par ļoti nozīmīgām uzvarām Neatkarības karā un iezīmēja neatgriezenisku pavērsienu latviešu karavīru cīņā par Latvijas valsts patstāvību. Šogad Cēsu kauju atceres pasākums ir īpašs, jo svētku kulminācijā — karaspēka parādē Vienības laukumā Cēsīs — līdzās Latvijas un Igaunijas bruņoto spēku pārstāvjiem piedalīsies arī Dānijas karavīri. Šīs Skan-  dināvijas valsts karavīri gan nepiedalījās gandrīz pirms gadsimta notikušajās Cēsu kaujās, tomēr deva savu ieguldījumu cīņā par Latvijas teritorijas atbrīvošanu no mūsu valsts neatkarības ienaidniekiem. Jautājums par Skandināvijas valstu brīvprātīgo piedalīšanos Neatkarības karā līdz šim ir maz aplūkots Latvijas historiogrāfijā, taču 1919.—1920. gadā kaujās mūsu valsts teritorijā piedalījās somu, zviedru un dāņu karavīri.

Dānija nepiedalījās Pirmajā pasaules karā nevienā no karojošajām pusēm, un līdz ar to pēc šī kara beigām Dānijas karaļa pavalstnieki ļoti nelabprāt iesaistījās pirmā globālā militārā konflikta rezultātā sabrukušo reģionālo lielvalstu problēmu risināšanā. Savukārt 1918. gada 18. novembrī proklamētās Latvijas Republikas Pagaidu valdība centās meklēt sabiedrotos dažādās valstīs, tai skaitā risinot sarunas arī ar Skandināvijas valstu valdībām, kā arī dažādām šo valstu politiskajām un saimnieciskajām aprindām. 1919. gada janvāra sākumā, laikā, kad Kārļa Ulmaņa Pagaidu valdības ietekme bija niecīga, Latvijas valdības pārstāvji brauca uz Stokholmu un Kopenhāgenu, cerot tur atrast atbalstu cīņā par valsts neatkarību. 20. janvārī Latvijas Pagaidu valdības delegācija ieradās Kopenhāgenā. Starp citiem jautājumiem tā ar Dānijas valdības pārstāvjiem risināja sarunas par brīvprātīgo vervēšanu un apbruņošanu. Šīs sarunas nevedās, jo tobrīd Dānijas politiskajā dzīvē vadošie sociāldemokrāti bija ļoti atturīgi pret K. Ulmaņa valdību. Sava loma bija gan Latvijas Pagaidu valdības piespiedu sadarbībai ar vācu militāristiem, gan vācbaltiešu propagandas ietekmē radītais latviešu lielinieku tēls. Nekādu reālu palīdzību panākt neizdevās.

Rosīgu darbību Dānijas un Zviedrijas galvaspilsētās bija uzsākuši arī Igaunijas pārstāvji, un arī viņi sastapās ar grūtībām un pretdarbību. Ar lielām pūlēm tika savervēti pāris simti brīvprātīgo, kuri kā Dāņu un baltiešu palīdzības korpuss 1919. gada 4. janvārī nonāca Tallinā. Šīs vienības sākotnējo apbruņošanu un apgādi uzņēmās dāņu finansisti, vēlāko apgādi nododot Igaunijas armijas ziņā. Dāņu korpuss sastāvēja no kājnieku rotas un vieglo ložmetēju nodaļas, skaitliskais sastāvs bija ap 200 vīru. Par dāņu brīvprātīgo vienības komandieri tika iecelts bijušais Dānijas armijas kapteinis Rikards Gustavs Borgelins.

Igaunijas armijas sastāvā dāņu brīvprātīgie piedalījās cīņās pret lieliniekiem Igaunijas Dienvidu frontē. Igauņu karaspēkam nonākot Latvijas teritorijā, dāņu brīvprātīgie piedalījās cīņās pret lieliniekiem Latgales frontē. Dānijas karavīru vienība piedalījās cīņās par Litenes muižas ieņemšanu 1919. gada 30. maijā, bet 31. maijā — Vecgulbenes atbrīvošanā. 5. jūnijā kopā ar Ziemeļlatvijas brigādes 1. Valmieras kājnieku pulku piedalījās Jēkabpils un Krustpils atbrīvošanā no lieliniekiem. 6. jūnijā dāņu brīvprātīgie iegāja Krustpilī un vairākas dienas pilsētā pildīja komandanta dienestu. Tas bija laiks, kad virs Krustpils plīvoja Dānijas karogs un ielās skanēja dāņu valoda. Dāņu brīvprātīgie Latvijas teritorijā atradās līdz jūnija beigām, pēc tam viņus pārdislocēja uz Igaunijas dienvidiem, kur viņi piedalījās cīņās pret lieliniekiem pie Pleskavas.

Dāņu brīvprātīgie Latvijas Neatkarības karā 1919. gadā

Šogad aprit 95. gadskārta, kopš apvienotais igauņu un latviešu karaspēks izcīnīja vēsturisko uzvaru pār vācu landesvēru pie Cēsīm. Cēsu kaujas kļuva par ļoti nozīmīgām uzvarām Neatkarības karā un iezīmēja neatgriezenisku pavērsienu latviešu karavīru cīņā par Latvijas valsts patstāvību. Šogad Cēsu kauju atceres pasākums ir īpašs, jo svētku kulminācijā — karaspēka parādē Vienības laukumā Cēsīs — līdzās Latvijas un Igaunijas bruņoto spēku pārstāvjiem piedalīsies arī Dānijas karavīri. Šīs Skan-  dināvijas valsts karavīri gan nepiedalījās gandrīz pirms gadsimta notikušajās Cēsu kaujās, tomēr deva savu ieguldījumu cīņā par Latvijas teritorijas atbrīvošanu no mūsu valsts neatkarības ienaidniekiem. Jautājums par Skandināvijas valstu brīvprātīgo piedalīšanos Neatkarības karā līdz šim ir maz aplūkots Latvijas historiogrāfijā, taču 1919.—1920. gadā kaujās mūsu valsts teritorijā piedalījās somu, zviedru un dāņu karavīri.

Dānija nepiedalījās Pirmajā pasaules karā nevienā no karojošajām pusēm, un līdz ar to pēc šī kara beigām Dānijas karaļa pavalstnieki ļoti nelabprāt iesaistījās pirmā globālā militārā konflikta rezultātā sabrukušo reģionālo lielvalstu problēmu risināšanā. Savukārt 1918. gada 18. novembrī proklamētās Latvijas Republikas Pagaidu valdība centās meklēt sabiedrotos dažādās valstīs, tai skaitā risinot sarunas arī ar Skandināvijas valstu valdībām, kā arī dažādām šo valstu politiskajām un saimnieciskajām aprindām. 1919. gada janvāra sākumā, laikā, kad Kārļa Ulmaņa Pagaidu valdības ietekme bija niecīga, Latvijas valdības pārstāvji brauca uz Stokholmu un Kopenhāgenu, cerot tur atrast atbalstu cīņā par valsts neatkarību. 20. janvārī Latvijas Pagaidu valdības delegācija ieradās Kopenhāgenā. Starp citiem jautājumiem tā ar Dānijas valdības pārstāvjiem risināja sarunas par brīvprātīgo vervēšanu un apbruņošanu. Šīs sarunas nevedās, jo tobrīd Dānijas politiskajā dzīvē vadošie sociāldemokrāti bija ļoti atturīgi pret K. Ulmaņa valdību. Sava loma bija gan Latvijas Pagaidu valdības piespiedu sadarbībai ar vācu militāristiem, gan vācbaltiešu propagandas ietekmē radītais latviešu lielinieku tēls. Nekādu reālu palīdzību panākt neizdevās.

Rikards Gustavs Borgelins (1887, Herninga, Dānija — 1966, Kopenhāgena, Dānija). Beidzis Herningas semināru un reālskolu, 1911. gadā beidzis Kronborgas virsnieku skolu. No 1912. gada dienēja Dānijas bruņotajos spēkos leitnanta dienesta pakāpē. 1916. gadā paaugstināts par kapteini, pēc dažiem gadiem atvaļināts rezervē. 1919. gadā, būdams 2. pulka kaprāļu skolas Verlēsē pasniedzējs, iestājās Dāņu un baltiešu palīdzības korpusā un piedalījās Igaunijas brīvības cīņās. Frontē līdz 1919. gada 1. augustam. 1919. gada nogalē Dānijas valdība R. Borgelinu paaugstināja par pulkvedi—leitnantu un iecēla par kontrolieri pie krievu Ziemeļ­- rietumu armijas. Pēc šīs armijas likvidācijas dienēja Igaunijas armijas Rezerves pulkā, kājnieku apakšvirsnieku skolā un armijas Ģenerālštābā. Turpmākos gadus R. Borgelins pavadīja Igaunijas valdības piešķirtajā Maidlas muižas centrā. 1940. gadā no Igaunijas atgriezās Dānijā. Apbalvots ar Igaunijas Brīvības Krusta I šķiras 2. pakāpi, II šķiras 3. pakāpi un Latvijas Republikas Lāčplēša Kara ordeņa III šķiru.

Rosīgu darbību Dānijas un Zviedrijas galvaspilsētās bija uzsākuši arī Igaunijas pārstāvji, un arī viņi sastapās ar grūtībām un pretdarbību. Ar lielām pūlēm tika savervēti pāris simti brīvprātīgo, kuri kā Dāņu un baltiešu palīdzības korpuss 1919. gada 4. janvārī nonāca Tallinā. Šīs vienības sākotnējo apbruņošanu un apgādi uzņēmās dāņu finansisti, vēlāko apgādi nododot Igaunijas armijas ziņā. Dāņu korpuss sastāvēja no kājnieku rotas un vieglo ložmetēju nodaļas, skaitliskais sastāvs bija ap 200 vīru. Par dāņu brīvprātīgo vienības komandieri tika iecelts bijušais Dānijas armijas kapteinis Rikards Gustavs Borgelins.

Igaunijas armijas sastāvā dāņu brīvprātīgie piedalījās cīņās pret lieliniekiem Igaunijas Dienvidu frontē. Igauņu karaspēkam nonākot Latvijas teritorijā, dāņu brīvprātīgie piedalījās cīņās pret lieliniekiem Latgales frontē. Dānijas karavīru vienība piedalījās cīņās par Litenes muižas ieņemšanu 1919. gada 30. maijā, bet 31. maijā — Vecgulbenes atbrīvošanā. 5. jūnijā kopā ar Ziemeļlatvijas brigādes 1. Valmieras kājnieku pulku piedalījās Jēkabpils un Krustpils atbrīvošanā no lieliniekiem. 6. jūnijā dāņu brīvprātīgie iegāja Krustpilī un vairākas dienas pilsētā pildīja komandanta dienestu. Tas bija laiks, kad virs Krustpils plīvoja Dānijas karogs un ielās skanēja dāņu valoda. Dāņu brīvprātīgie Latvijas teritorijā atradās līdz jūnija beigām, pēc tam viņus pārdislocēja uz Igaunijas dienvidiem, kur viņi piedalījās cīņās pret lieliniekiem pie Pleskavas.

Apliecinot pateicību Dānijai par palīdzību cīņā pret valsts ienaidniekiem, 20. gadsimta divdesmitajos gados Latvijas valdība astoņus dāņus apbalvoja ar mūsu valsts augstāko militāro apbalvojumu — Lāčplēša Kara ordeni: pulkvedi—leitnantu Rikardu Gustavu Borgelinu, kapteini Pēteru Vigo Kristensenu, kapteini Rikardu Gustavu Delakūru, apakšvirsnieku Ogi Gonbehu Grunnetu, pulkvedi—leitnantu Iveru de Hemmeru-Gudmi, leitnantu Pēteru de Hemmeru-Gudmi, apakšleitnantu Ernstu Holsteinu un kapteini Munhu E. H. Andersenu.

Vā­cu oku­pā­ci­jas re­žīms Kur­ze­mē un Zem­ga­lē Pirm­ā pa­sau­les ka­ra ga­dos

Klāvs Za­riņš,
Lat­vi­jas Ka­ra mu­ze­ja vēs­tur­nieks.

Fo­to — no Lat­vi­jas Ka­ra mu­zeja krājuma.

1915. ga­da pa­va­sa­rī Vā­ci­jas ka­ra­spēks ie­bru­ka Lat­vi­jas te­ri­to­ri­jā, un pēc
gan­drīz pus­ga­du il­gu­šas ka­ra­dar­bī­bas ru­de­nī fron­te no­sta­bi­li­zē­jās, pār­šķe­ļot Lat­vi­ju di­vās da­ļās. Par fron­tes lī­ni­ju un sim­bo­lis­ko ro­be­žu kļu­va lik­teņ­upe Dau­ga­va, ku­ras kras­tos dau­dziem pa­li­ka dzim­tās mā­jas un tu­vi­nie­ki. Vā­cu kon­tro­lē no­nā­ca Kur­ze­me un Zem­ga­le, pa­kļau­jot ie­dzī­vo­tā­jus
mi­li­tā­ram oku­pā­ci­jas re­žī­mam, kurš past­āvē­ja vi­sus turp­mā­kos ka­ra ga­dus.

Vācijas ķeizars Vilhelms II apmeklē Jelgavu 1916. gada 30. maijā.

Mi­li­tā­rās pār­val­des iz­vei­de
Kur­ze­me un Zem­ga­le vā­cu kon­tro­lē no­nā­ca pa­kā­pe­nis­ki. 1915. ga­da mai­jā vā­cu ro­kās kri­ta pirm­ā Kur­ze­mes pil­sē­ta — Lie­pā­ja, ku­ras ie­dzī­vo­tā­ji ar pil­sē­tas mi­li­tā­ro pār­val­di sa­skā­rās jau da­žas die­nas pēc vā­cu ie­nāk­ša­nas. Lie­pā­jas pa­gai­du pār­val­di uz­sā­ka ar­mi­jas ko­man­dan­tū­ra bi­ju­šā vā­cu 8. ar­mi­jas ko­man­die­ra Mak­si­mi­li­ana Prit­vi­ca va­dī­bā. Vā­cu va­lo­du ie­vie­sa kā ofi­ci­ālo sa­zi­ņas va­lo­du, pār­gā­ja uz Cen­trāl­ei­ro­pas lai­ku. No­tei­ca nakts pār­vie­to­ša­nās ie­ro­be­žo­ju­mus, no­ri­si­nā­jās bi­ju­šo Krie­vi­jas ie­rēd­ņu un ka­ra­vī­ru uz­skai­te. Tā­pat sā­kās rek­vi­zī­ci­jas vā­cu ar­mi­jas va­ja­dzī­bām. Rek­vi­zē­ja vi­su de­rī­go — zir­gus, ve­lo­si­pē­dus, au­to­ma­šī­nas, deg­vie­lu, gu­mi­jas un ādas iz­strā­dā­ju­mus. Pār­val­de ap­zi­nā­ja ka­ra­klau­sī­bas ve­cu­mā eso­šos vī­rie­šus, no ku­riem da­ļu no­sū­tī­ja uz Vā­ci­ju pie­spie­du dar­ba die­nes­tā. Ne­spē­jot pie­tie­ka­mi ap­gā­dāt ie­dzī­vo­tā­jus ar pār­ti­ku, pil­sē­tu li­ka pa­mest vi­siem, ku­riem ne­bi­ja lī­dzek­ļi se­vis uz­tu­rē­ša­nai turp­mā­ka­jām ne­dē­ļām. Pil­sē­tas pa­gai­du pār­val­de ie­vie­sa stin­gru mi­li­tā­ru kār­tī­bu, pri­mā­ri pil­dot dro­šī­bas fun­kci­jas ar­mi­jas aiz­mu­gu­rē.

1915. ga­da augus­tā, kad vā­cu ka­ra­spē­ka kon­tro­lē at­ra­dās lie­lā­kā da­ļa Kur­ze­mes un Zem­ga­les, Jel­ga­vā iz­vei­do­ja jaun­ās pār­val­des ad­mi­nis­tra­tī­vo cen­tru. Par pār­val­des priekš­­nie­ku ie­cē­la re­zer­ves ma­jo­ru, bi­ju­šo Reih- s­tā­ga de­pu­tā­tu Al­frē­du fon Gos­le­ru, kurš bau­dī­ja gan­drīz ne­ie­ro­be­žo­tu va­ru un va­rē­ja brī­vi or­ga­ni­zēt pār­val­di pēc sa­viem ie­ska­tiem. Lai no­stip­ri­nā­tu vā­cu va­ru il­gter­mi­ņā, A. fon Gos­lers bi­ja pār­lie­ci­nāts par ne­pie­cie­ša­mī­bu pār­val­dē ie­kļaut vie­tē­jos ie­dzī­vo­tā­jus, ar to sa­pro­tot vāc­bal­tie­šus. Lat­vie­šus un ci­tas et­nis­kās gru­pas no pār­val­des iz­slē­dza, uz­ska­tot, ka tie nav spē­jī­gi pār­val­dīt sa­vu zem­i.

Vā­cie­šu ie­cel­ša­na va­do­šos ama­tos vēl vai­rāk past­ip­ri­nā­ja no­rai­do­šo at­tiek­smi pret jaun­o pār­val­di — ie­dzī­vo­tā­ji gai­dī­ja drī­zu Krie­vi­jas ka­ra­spē­ka at­grie­ša­nos, kurš tos at­brī­vos no vā­cu va­ras. Da­ļē­ji tam par ie­mes­lu bi­ja arī ne­pa­ma­to­tie so­di un bru­ta­li­tā­te. Zem­ākā lī­me­ņa dar­bi­nie­ki, ku­ri at­ra­dās tie­šā kon­tak­tā ar vie­tē­jiem ie­dzī­vo­tā­jiem, bie­ži iz­cē­lās ar lau­pī­ša­nām rek­vi­zī­ci­ju lai­kā un pat fi­zis­ku iz­rē­ķi­nā­ša­nos. 1915. ga­dā no­ri­si­nā­ju­šies arī vai­rā­ki at­ga­dī­ju­mi, kad, sa­tie­kot pār­val­des amat­per­so­nu vai vā­cu ka­ra­vī­rus uz ie­las, cil­vē­ki ir bi­ju­ši spies­ti pa­kla­nī­ties (sma­gā­ka si­tu­āci­ja bi­ja, pie­mē­ram, vā­cu oku­pē­ta­jā Lie­tu­vā, kur Šau­ļu ie­dzī­vo­tā­ji ar pil­sē­tas priekš­nie­ka rī­ko­ju­mu bi­ju­ši spies­ti no­kāpt no ie­tves uz ie­las brau­ca­mo da­ļu, ja pre­tī nā­ca gru­pa vā­cu ka­ra­vī­ru vai pār­val­des amat­per­so­nas). Re­aģē­jot uz dzī­ves grū­tī­bām un ap­kārt no­tie­ko­šo, Gro­bi­ņas ap­kār­tnes amat­nieks An­sis Strād­nieks sa­vā die­nas­grā­ma­tā rak­stī­ja:

«(..) Vi­si ar il­go­ša­nos gai­da mie­ru. Bet, kā rā­dās, tas tik ātr­i ne­būs. It kā ne­zi­nām, kas ār­pus mums no­tiek. Pasts pār­traukts. Avī­zes un ne­kas jau ta­gad ne­var pie­nākt. Karš! Vi­sur tik par ka­ru vien ru­nā. Kad nāk­tu mūs ka­ra­spēks at­pes­tīt no vā­cie­šiem — tā ir vi­su vē­lē­ša­nās!»

Dro­šī­bas struk­tū­ras, ie­ro­be­žo­ju­mi un pre­tes­tī­ba
Lai ap­spies­tu ie­spē­ja­mos ie­dzī­vo­tā­ju pre­tes­tī­bas mē­ģi­nā­ju­mus, pa­nāk­tu efek­tī­vā­ku rī­ko­ju­mu iz­pil­di un no­vēr­stu ne­kār­tī­bas, mi­li­tā­rā pār­val­dē vi­sā Kur­ze­mes ap­ga­ba­lā iz­vie­to­ja pla­šus po­li­ci­jas un žan­dar­mē­ri­jas spē­kus (sā­kot­nē­ji ar­mi­ja ne­pie­cie­ša­mo žan­dar­mu skai­tu ne­spē­ja no­dro­ši­nāt, un pār­val­de bi­ja spies­ta or­ga­ni­zēt bru­ņo­tas kār­tī­bas sar­gu vie­nī­bas no vie­tē­jiem ie­dzī­vo­tā­jiem). Turp­mā­ka­jos ga­dos, pie­au­got trū­ku­mam un na­ba­dzī­bai, pār­val­dē ra­dās ba­žas par ie­spē­ja­miem ne­mie­riem, un žan­dar­mu skai­tu vi­sā Kur­ze­mes ap­ga­ba­lā pa­kā­pe­nis­ki pa­aug­sti­nā­ja.

Dro­šī­bas spē­ki bi­ja arī ne­pie­cie­ša­mi, lai uz­tu­rē­tu mi­li­tā­rās pār­val­des iz­vei­do­to pār­vie­to­ša­nās ie­ro­be­žo­ju­mu sis­tē­mu. Lai kon­tro­lē­tu vi­su kus­tī­bu Kur­ze­mes ap­ga­ba­lā, pa­gas­tus, pil­sē­tas un ap­riņ­ķus no­ro­be­žo­ja pat fi­zis­ki, iz­vei­do­jot ap tiem žo­gus (šāds žogs ek­sis­tē­ja arī Lie­pā­jā un 1918. ga­dā — Rī­gā, ap ku­ru iz­vei­do­ja augst­sprie­gu­ma žo­gu). Lai šķēr­so­tu sa­va pa­gas­ta vai pil­sē­tas ro­be­žu, cil­vē­kam bi­ja ne­pie­cie­ša­ma spe­ci­āla pār­vie­to­ša­nās at­ļau­ja, kā arī jaun­ā pa­se, ku­ra bez iz­ņē­mu­miem bi­ja jā­sa­ņem vi­siem 10 ga­du ve­cu­mu sa­snie­gu­ša­jiem ie­dzī­vo­tā­jiem. Bez pa­ses ne­drīk­stē­ja at­ras­ties ār­pus mā­jas.

Pār­vie­to­ša­nās ie­ro­be­žo­ju­mi bi­ja arī ne­pie­cie­ša­mi, lai pār­tver­tu ie­naid­nie­ka spie­gus. Mek­lē­jot da­žā­dus vei­dus, kā no­dro­ši­nāt iz­ti­ku sev un ģi­me­nei, dau­dzi lat­vie­ši strā­dā­ja vā­cu iz­lū­ko­ša­nas aģen­tū­rās kā spie­gi. Pār­val­dot gan lat­vie­šu, gan krie­vu va­lo­du un orien­tē­jo­ties vie­tē­jos ap­stāk­ļos, tie šķēr­so­ja fron­ti, de­vās tā­lāk uz Rī­gu, Vid­ze­mi un Lat­ga­li, kur ie­vā­ca zi­ņas par ie­dzī­vo­tā­ju no­ska­ņo­ju­mu, tur eso­ša­jām ka­ra­spē­ka da­ļām, bru­ņo­ju­mu un stā­vok­li fron­tē. No sa­ver­vē­ta­jiem lat­vie­šu spie­giem da­ļa strā­dā­ja kā du­bult­aģen­ti, no­do­dot zi­ņas gan vā­cu, gan krie­vu iz­lū­ko­ša­nas aģen­tū­rām.

Vācu karavīri lauku sētā Kurzemē 1917. gadā.

Lai gan kur­zem­nie­ki ne­iz­rā­dī­ja at­klā­tu pre­tes­tī­bu pret mi­li­tā­ro oku­pā­ci­jas va­ru, tie mē­dza at­bal­stīt vā­cu sa­gūs­tī­tos krie­vu ar­mi­jas ka­ra­vī­rus, ku­ri iz­bē­ga no ka­ra­gūs­tek­ņu no­met­nēm un uz­bru­ka vā­cu ka­ra­vī­riem, kā arī pār­val­des dar­bi­nie­kiem. Iz­bē­gu­šie ka­ra­gūs­tek­ņi ie­gu­va ie­ro­čus un slē­pās me­žos, aiz­sā­kot sav­da­bī­gu par­ti­zā­nu ka­ru. Bie­ži tiem pie­vie­no­jās arī vie­tē­jie ie­dzī­vo­tā­ji. Tā­pat ap­mai­ņā pret pār­ti­ku vai nau­du ie­dzī­vo­tā­ji ka­ra­gūs­tek­ņus slē­pa arī sa­vās mā­jās. 1916. ga­da sep­tem­brī, pie­mē­ram, Asī­tes pa­gas­tā, kad kāds žan­darms mē­ģi­nā­ja ap­cie­ti­nāt iz­bē­gu­šu ka­ra­gūs­tek­ni, tam uz­bru­ka ne­tā­lu eso­ša gru­pa zem­nie­ku, ku­ri žan­dar­mu no­ga­li­nā­ja. So­da san­kci­jas bi­ja bar­gas. No pa­gas­ta iz­sū­tī­ja vi­su uz­bru­ku­mā da­lī­bu ņē­mu­šo zem­nie­ku tu­vi­nie­kus un vi­siem pa­gas­ta ie­dzī­vo­tā­jiem, ku­ri bi­ja sa­snie­gu­ši 16 ga­du ve­cu­mu, bi­ja jā­mak­sā so­da nau­da (ko­­- lek­tī­vi so­di bi­ja iz­pla­tī­ta pa­rā­dī­ba vā­cu oku­pē­ta­jā Kur­ze­mē un Zem­ga­lē; ie­dzī­vo­tā­ju ie­bie­dē­ša­nas no­lū­kos kā sie­nas pla­kā­tus iz­pla­tī­ja arī pa­zi­ņo­ju­mus par nā­ves­so­du iz­pil­di).

Saim­nie­cis­kie ap­stāk­ļi un pār­ti­kas trū­kums
Mi­li­tā­rā pār­val­de oku­pē­to zem­i cen­tās iz­man­tot pēc ie­spē­jas efek­tī­vāk, mo­bi­li­zē­jot vi­sus saim­nie­cis­kos re­sur­sus sa­vām va­ja­dzī­bām. Mil­zī­gos ap­mē­ros iz­cir­ta Kur­ze­mes me­žus, koks­ni no­sū­tot gan kā ku­ri­nā­mo ma­te­ri­ālu uz Vā­ci­ju, gan iz­man­to­jot no­cie­ti­nā­ju­mu bū­vei fron­tē. Ci­vil­ie­dzī­vo­tā­jus mo­bi­li­zē­ja dar­ba die­nes­tam, ie­sais­tot tos tranš­eju rak­ša­nā un po­zī­ci­ju iz­bū­vē. No lauk­saim­nie­cī­bā ie­gū­tā ti­kai ne­lie­la da­ļa pa­li­ka Kur­ze­mes ap­ga­ba­la ie­dzī­vo­tā­ju ap­gā­dei — vai­rā­kums ti­ka iz­man­tots ar­mi­jas va­ja­dzī­bām un iz­vests uz Vā­ci­ju.

Bū­tisks ap­stāk­lis, kas iz­rai­sī­ja ie­dzī­vo­tā­ju ne­ap­mie­ri­nā­tī­bu, bi­ja past­āvī­gais pār­ti­kas trū­kums, kurš bi­ja no­vē­ro­jams jau no 1915. ga­da va­sa­ras. Ka­ra gai­tā stā­vok­lis ti­kai pa­slik­ti­nā­jās. Īpa­ši sma­gi pār­ti­kas trū­kums skā­ra pil­sē­tu ie­dzī­vo­tā­jus, ku­ri bi­ja pil­nī­bā at­ka­rī­gi no pār­val­des pie­gā­dēm. Lai iz­vai­rī­tos no so­ci­ālas ka­tas­tro­fas, pār­val­de bi­ja spies­ta ap­gā­dāt ci­vil­ie­dzī­vo­tā­jus no ar­mi­jas pār­ti­kas re­zer­vēm jau 1915. ga­da no­ga­lē — 1916. ga­da sā­ku­mā. Jā­at­zī­mē, ka sma­gi so­ci­ālie ap­stāk­ļi bi­ja no­vē­ro­ja­mi Kur­ze­mes ap­ga­ba­lā vi­sus ka­ra ga­dus. Pār­ti­ku iz­snie­dza nor­mē­ti uz sva­ra, ie­vie­šot kar­tī­šu sis­tē­mu. Ne­re­ti iz­snieg­ta­jai pār­ti­kai bi­ja klāt maz­vēr­tī­gi pie­jau­ku­mi (mai­zes cep­ša­nai pa­re­dzē­ta­jiem mil­tiem, pie­mē­ram, sā­ka pie­jaukt sa­lmu mil­tus). Kar­tu­pe­ļu vie­tā iz­snie­dza kā­ļus. 1917. ga­dā ie­stā­jās vis­pā­rējs pār­ti­kas trū­kums. Dau­dzi pil­sēt­nie­ki, ne­spē­jot uz­tu­rēt se­vi un sa­vas ģi­me­nes, de­vās uz lau­kiem, lai lūg­tu pār­ti­ku zem­nie­kiem.

Ap­stāk­ļos, kad ar­mi­ja bi­ja pri­ori­tā­te, ci­vil­ie­dzī­vo­tā­ju stā­vok­lis tur­pi­nā­ja pa­slik­ti­nā­ties. Pār­val­des re­ali­zē­tās saim­nie­cis­kās po­li­ti­kas se­kas bi­ja na­ba­dzī­ba, no­zie­dzī­bas lī­me­ņa pa­aug­sti­nā­ša­nās, sli­mī­bu epi­dē­mi­jas un sma­gi so­ci­ālie ap­stāk­ļi ko­pu­mā. Stin­grā, mi­li­tā­rā va­ra mo­bi­li­zē­ja ze­mes saim­nie­cis­kos un eko­no­mis­kos re­sur­sus, ie­dzī­vo­tā­ju va­ja­dzī­bām at­vē­lot iz­ti­kas mi­ni­mu­mu.

In­do­ķī­nas ce­ļo­jums

Edmunds Vītols,
NBS rezerves kapteinis.

Foto — no autora personiskā arhīva.

Sākums žurnāla marta, aprīļa un maija numurā.

Laosa
Rīta agrumā Bo mani aizvizināja uz lid­ostu, kas atrodas netālu no Sīemrīebas. Sirsnīgi pateicos viņam par pūlēm un ziedoto laiku, sniedzot man iespēju ieskatīties Kambodžas kultūrvēsturiskā mantojuma krātuvēs un arī vērot vietējo ikdienu.

Mekongas krasts.

Lidojums uz Laosu bija īss. Turpat lid­ostā, izstāvot rindu, nokārtoju ar vīzu saistītās formalitātes. Laosā biju iecerējis diez­- gan īsu, bet konkrētu programmu, lai apmeklētu vairākas ievērojamas kultūrvēsturiskas vietas un objektus. Ierados senajā karaliskajā pilsētā Luanprabangā, kas tiek dēvēta par Indoķīnas pērli vai dārgumu. Pilsētai apkārt ir tropiskiem mežiem apauguši kalni, kam cauri vijas leģendārā Āzijas upe — Mekonga. Uzreiz sajutu, ka Laosa, tāpat kā pārējās Idoķīnas valstis, ir ļoti atšķirīga. Pilnīgs miers mani pārņēma, jau izejot no lidostas. Mieru un pārsteidzošu vienkāršību izstaroja ne tikai ļaudis, bet arī visa vide. Nav steigas ļaužu un transporta kustībā, nav trokšņainās ielu satiksmes, kad nemitīgi skan visu transportlīdzekļu signalizēšana, nav ļaužu pūļu ielās. Šķita, ka atkal esmu ielēcis citā kadrā, kas krasi atšķīrās no iepriekšējā. Lai gan Laosa atrodas Indoķīnas vidienē, tā joprojām ir attīstīto valstu industrijas neapgūta. Protams, arī Laosu smagi skāra 20. gs. konflikti, kas plosījās visā Indoķīnas teritorijā. Laosai ir paveicies, jo pie varas nav ticis tāds murgaino komunisma ideju līderis kā kaimiņos, Kambodžā. Taču milzīgu upuru skaitu civiliedzīvotāju vidū prasīja ASV un Vjetnamas karš, kad nežēlīgi tika bombardēta arī tās teritorija. Tagad Laosā dzīvo aptuveni sešarpus miljoni iedzīvotāju, lielu daļu valsts teritorijas aizņem mežiem apauguši kalni un zaļojošas ielejas. Tāpat kā Kambodžā, Laosā ir divas sezonas — sausā un lietus sezona. Vislabākais laiks ceļošanai pa šo valsti ir no jūlija līdz septembrim, kad lietus līst retāk, vai arī no novembra līdz martam, kad lietus praktiski nelīst nemaz.

Saulriets pār Mekongu.

Luanprabanga kopš 1995. gada ir iekļauta UNESCO pasaules mantojuma sarakstā, jo pilsētā ir ļoti daudz unikālu kultūrvēsturisko objektu, tādu kā senie budistu tempļi, stūpas, klosteri un seno dinastiju karaļu pilis.

Vietu, kur apmesties uz pāris dienām, atradu uzreiz, ieejot pirmajā nolūkotajā viesu­namā pilsētas centrā, kur par lielisku istabiņu prasīja tikai septiņus ASV dolārus diennaktī. Turpat, iepretim viesnīcai iegriezos tūrisma kantorī, kur man laipni pastāstīja par iespējām apskatīt vietējos objektus, par darba laikiem un cenām, iedeva karti vieglākai orientācijai pilsētā. Uzreiz paņēmu tuktuku un devos izbraucienā uz Wat Vison stūpu, kas dēvēta gan par Arbūza stūpu, gan Lotosa stūpu savas formas dēļ. Kā jau minēju, Indoķīnā izplatītākā reliģija ir budisms. Arī Laosā visa kultūrvēsturiskā vide ir saistīta ar budismu, jāpiemin, ka šeit dominē teravādas tradīcija, kas ir izplatīta pārsvarā Dienvidāzijas valstīs. Apmeklēju Wat Mai templi, kurā atrodas milzīga Budas statuja. Vēl paspēju pa garām, stāvām trepēm uzkāpt Phousi kalna galā, kas paceļas virs pilsētas tieši centrā. Kalna galā ir budistu templis, taču visiespaidīgākais ir elpu aizraujošais skats no kalna virsotnes, kur paveras pasakaina ainava uz pilsētu, uz mežiem apaugušajiem kalniem, uz tuvākiem un attālākiem tempļiem, kuru zeltīto jumtu smailes vizuļo saulē, un uz Mekongas upes ieleju. Gan tūristi, gan vietējie iedzīvotāji, izrādot cieņu, aizdedz kvēpinā­- mos kociņus un noliek tempļa pakājē, paklanās, savienojot plaukstas pie krūtīm.

Tuk-tuki Luanprabangas ielās.

Vērojot Luanprabangas ikdienu ielās, uzreiz varu atzīmēt, ka pilsēta ir skaista, kopta un tīra. Jau pievakarē, lēni pastaigājoties pa to, es iegriezos kādā budistu templī, kurš manu uzmanību saistīja ar mantru skaņām. Tā bija vakara pudža (dievkalpojums) sešu mazu budistu zēnu izpildījumā, kas, ietinušies safrāna krāsas budistu drānās, bija nosēdušies pretim altārim un monotoni skaitīja mantras senajā pāli valodā. Tā ir sena valoda, kas saglabājusies no Budas Šakjamuni laikiem. Pāli valodā Buda sniedzis savas pirmās mācības, kas sākotnēji tika nodotas tālāk tikai mutvārdos. Tikai pāris simtu gadu vēlāk šīs mācības sāka pierakstīt, bet jau — sanskritā. Teravādas tradīcijas adepti joprojām skaita lūgšanas un mantras pāli valodā. Zinu, ka 14. dalailama, kas pārstāv mahājānas tradīciju budismā, arī pārzina lūgsnas pali valodā. Bija nedaudz amizanti vērot mazos puišeļus, redzot, cik aizrautīgi tie skaita mantras skaļā balsī un pa brīdim paurbina degunā ar pirkstu, nepārtraucot svarīgo procesu.

Pastaigāju pa pilsētas nakts tirgu, kur tiek piedāvāts pilnīgi viss, sākot ar eksotiskiem ēdieniem un dzērieniem, beidzot ar vietējo cilšu tekstila izstrādājumiem, kokgriezumiem, medību ieročiem un traukiem. Baudīju svaigi spiestu papaijas un mango sulu, kas ir tik biezas, ka ērtāk ir ēdamas ar karoti.

Konstatēju, ka Laosā nav mobilā pārklājuma manam telefonam, bet Kambodžā un vēlāk Vjetnamā — tas bija.

Nākamajā rītā cēlos agri, jo noskaidroju, ka braucienā ar laivu pa Mekongu jādodas laikus. Upes krastā bija sarindojušās garas, seklas laivas, kuras pirmajā brīdī izraisīja neticību par to stabilitāti. Bija sanākuši daudzi ļaudis, gan ceļotāji, gan vietējie ar pau­nām. Pa upi notika aktīva laivu satiksme, jo ļaudis veda arī savu produkciju pārdošanai, ne tikai pārvadāja pasažierus, kas steidza ikdienas gaitās no viena upes krasta uz otru. Viss notika bez steigas, drīzāk pat — lēnām, taču apzinājos, ka vērtējums notiekošajam ir no manas mentalitātes iespaidots, tāpēc pasmaidīju un vēroju, vēroju un izkopu pacietību, gaidot, kad pienāks mana kārta kāpt laivā, kas paredzēta konkrētam marš­rutam. Tādas īpašības kā miers un pacietība tiek izkoptas budismā un vērtējamas kā ļoti labi (tātad garīgi) audzinātam cilvēkam raksturīgas.

Sirsnīgu smaidu izraisīja vietējo iedzīvotāju izteikto ģimeniskuma izpausmju kopums. Mazākie bērneļi ģimenē ir tikai nedaudz par viņiem vecāku brāļu un māsu aprūpē, kamēr pieaugušie aprūpē un visur priekšroku dod saviem vecākiem un vecvecākiem. Kāds mazs meitēns, apķēris un sev uz gurna atbalstījis pavisam maziņo brālīti, pienesa to mātei, kas aktīvi palīdzēja savam vecajam tētiņam iesēsties laivā. Māte, nosēdinājusi večuku, mīļi paņēma bērnu un, atsegusi krūti, pabaroja, tad noslaucīja tam muti ar savu piedurkni. Atdevusi atkal bērnu mazajai māsai rokās, viņa devās palīgā savai vecajai mammītei. Tā nu viņi tur visi draudzīgi darbojās, kamēr sasēdās laivā. Uz paunām tika sasēdināti mazie bērneļi, tad visi devās ceļā. Bet šī nebija vienīgā ģimene upes krastā, tādu bija daudz, un visur bija redzamas rūpes par tiem, kas jāuzrauga, par tiem, kas mazi vai veci, un tāpēc nespēj parūpēties par sevi. Aizkustinoši un patiesi. Austrumos ģimeniskās saites un pati ģimeniskā apziņa no senatnes ir izkopta un nemainīgi saglabājusies līdz mūsdienām, to esmu novērojis visur — Indijā un Nepālā, Tibetā un Butānā, visā Indoķīnā, Malaizijā un citur. Bērni reti aiziet no vecāku mājām, jo pārsvarā visas paaudzes dzīvo kopā zem viena jumta. Izņēmums ir meitenes, kad tās tiek izprecinātas un aiziet dzīvot uz vīra ģimenes māju, bet tad tās nonāk jaunā, lielā ģimenē, kur kļūst par tās neatņemamu sastāvdaļu. Protams, neapgalvoju, ka tā tas ir visur, bet kopumā šīs tradīcijas joprojām ir spēkā Āzijas valstu provincēs un lauku rajonos. Lielpilsētu iedzīvotāji, īpaši jaunās paaudzes, modernās pasaules ietekmē attālinās no tradīcijām un gadsimtiem izkoptās vērtību skalas. Domādami, ka rada kaut ko labāku, atbilstošu tā dēvētajam attīstības paātrinājumam, kas tiek aizgūts no modernās Rietumu kultūras, viņi steidzas iet vienā solī ar laiku, kas absolūti nav raksturīgi Āzijas tautu mentalitātei. Tikai laiks parādīs šiem cilvēkiem, kam bija un ir vērtība šajā kontekstā, bet tad, kad atnāks šis atklāsmes brīdis, vairākumā gadījumu dzīve jau būs nodzīvota un izpratne atnākusi tikai saulrieta stundā.

Laivā, kas devās man vēlamajā virzienā, bijām astoņi tūristi no dažādām valstīm. Četri — japāņi. Kāpjot laivā, bija jālūko, lai nepārkrītam pār zemo bortu, jo laiva stipri šūpojās. Bija jāpagaida, kamēr apsēžas katrs pasažieris. Kā jau minēju — viss process notika nesteidzīgi. Kad beidzot bijām sasēdušies, laivinieks ar garu kārti atstūmās no piekrastes un iedarbināja motoru, kas laivas aizmugurē bija pakārts garā kokā. Laiva, izrādījās, ļoti izveicīgi slīdēja pa upes virsmu, parādot arī augstas manevrēšanas iespējas. Saulei austot, ātri kļuva sutīgs, taču brauciena laikā uzpūta atsvaidzinošs pretvējš. Kādu brīdi rīta migla, kas jaucās ar dūmaku, neļāva baudīt piekrastes ainavas, taču drīzumā vējš to izklīdināja. Nu varējām vērot un ķert savos fotoobjektīvos pasakainos skatus.

Mazās laosietes nacionālajā tērpā.

Mekongā mana brauciena laikā bija zemākais ūdenslīmenis pēdējos divdesmit gados, un tas uzskatāmi bija redzams pēc upes krastos ūdens izgraustajām līnijām — gan klintīs, akmeņos un zemes slāņos. Redzējām vietējos zvejniekus, kas zvejoja gan no krasta, gan no laivām. Garām slīdēja mazi ciematiņi, sievas mazgāja veļu upē, un bērni turpat plunčājās. Blakus, līdz kaklam iebriduši ūdenī, rāmi stāvēja ūdens bifeļi ar lieliem līkiem ragiem.

Laiva piestāja pie stāvas klinšu sienas, kur bija iebūvētas trepes, kas veda augšup uz slaveno Pak Ou alu, kas no senseniem laikiem kļuvusi par pielūgsmes objektu, svētvietu. Alā atrodas aptuveni četri tūkstoši Budas statuju, kas darinātas no akmens, koka un metāla. Statujas — lielas un mazas, ar atšķirīgiem rotājumu un stila elementiem. Otra ala atrodas vēl augstāk, bet turp kāpa tikai daži tūristi, jo kāpiens bija gana stāvs. Šī ala ir apmēram piecdesmit metrus augsta un 60—70 m dziļa. Arī tur bija daudz statuju, kūpēja simtiem kvēpināmo kociņu un dega sveces. Vietējie stāstīja, ka, Mekongai pārplūstot musonu lietusgāžu laikā, ūdenslīmenis pacēlies līdz pirmās alas griestiem, apmēram divdesmit metrus augšup no upes pašreizējā līmeņa, un ūdens virpuļi aizskalojoši vairākumu no Budas statujām, palikušas tikai smagākās un lielākās. Budisti no visas pasaules, apciemojot šo vietu, atveduši Budas statujas, un tās atkal skaitāmas tūkstošos.

Tālāk laiva mūs aizvizināja un izsēdināja pie Ban Xanghai ciemata, kur vietējie tecina rīsu degvīnu. Šī vieta kļuvusi par izteiktu tūrisma objektu, jo tajā var nopirkt arī izslavētos Laosas degvīna uzlējumus uz dažādiem eksotiskiem kukaiņiem un čūskām. Stikla pudelēs ir sabāzti dažādu sugu skorpioni, tūkstoškāji, zirnekļi un čūskas, kas pārlieti ar 53 līdz 70 grādus stipru dziru vai degvīnu, kas top turpat upes malā primitīvi konstruētos milzīgos katlos un mucās. Protams, rodas jautājums, kāpēc budistu valstī tik attīstīta ir ražotne (lai arī skaitās lauksaimnieku zeme), kas nogalina dzīvas būtnes, proti — kukaiņus un čūskas. Uz šo jautājumu elles dziras vārītājs, melnu, grumbainu ģīmi un zāļu pīpi mutes kaktiņā, pablenza uz mani ar melnu aci, kuras ābols bija izteikti dzeltenā krāsā, brīdi paklusēja un atbildes vietā skaļi pasmējās, atvērdams skatam muti bez zobiem. Es pasmaidīju — arī šeit mīt elles būtnes, visā ir vajadzīgs līdzsvars.

Tūristu pieprasījums pēc šādas eksotikas ir liels — tātad lielisks peļņas avots nabadzīgajiem Mekongas piekrastes iedzīvo­- tājiem. Tomēr nevar noliegt to, ka šo peļņas avotu apsēduši komerciālie darboņi, kas ražošanu sakārtojuši augstā līmenī, bet primitīvie katli un mucas ir tikai nabadzīgo vietējo peļņas avots. Vairums produkcijas top rūpnieciski un tiek pildīts smalkās stikla pudelēs, kurās sabāzti eksotiski rāpuļi, un to paveic ar rūpīgu roku darbu. Preces un naudas apmaiņa notiek ļoti plūstoši, gandrīz kā Mekongas plūdums — te straujāk, te lēnāk, bet — nepārtraukti.

Nakts tirgus.

Vietējo rīsu paštaisīto pagaršoju gan, taču tīrā veidā, nevis kā uzlējumu uz rāpuļiem. Dzēriens likās maigs, bet, kad noriju malku, likās, ka redzēšu Rīgu…

Nākamajā dienā braucu skatīt bijušo karaļa pili, kurā izveidots Nacionālais muzejs. Karaļa pils ir skaista, ar Laosai raksturīgajiem arhitektoniskajiem elementiem, kuros saskatāmi ir gan khmeru, gan Siāmas, gan Ķīnas kultūras elementi. Jāteic, ka Laosas karaliskās ģimenes stāsts ir gana skumjš, jo pēdējais karalis miris 1956. gadā, bet karaliskās ģimenes tiešie mantinieki — kroņprincis un princese — no Laosas ir emigrējuši uz Eiropu un atstājuši dzimteni Tautas Demokrātiskās Republikas celtnieku rokās, kas joprojām īsti nezina, ko un kā celt. Par karalisko ģimeni izdevās aprunāties ar gidu — maza auguma, sīciņu vīreli vadmalas biksēs, kam piemita lieliska humora izjūta, īpaši kontekstā ar sociālisma celtniekiem valstī. Kopēju valodu mēs atradām, kad noskaidrojās, ka viņš veselus desmit gadus pavadījis klosterī, dzīvodams kā budistu mūks, stingri ievērojot visus mūka zvērestus un uzvedības noteikumus. Viņš burtiski atplauka, atvērās kontaktam kā savējais, kad es, baltais cilvēks, no tālas un mazas, bet lepnas ziemeļu valsts, kur augstākais kalns ir tikai trīssimt metrus virs jūras līmeņa, norunāju viņam budistu lūgsnu tīrā senajā pāli valodā.

Vakarā vēroju saulrietu, sēžot leģendārās Mekongas krastā. Skatījos sarkanās, oranžās un dzeltenās krāsas vizuļos upes plūsmā un domāju, ka Laosa ir burvīga, tā ir mierīga pati un mieru nesoša tiem, kas ar to nonāk saskarē. Tā ir kā Mekongas ūdeņu plūsma šai vakarā — rāma un varena, cēla un vienlaikus vienkārša, dabiska un nesamākslota, nesasteigta un īsta.

Turpinājums sekos.

Melnā diena Latvijas vēsturē: 1941. gada 14. jūnija deportācijas

Juris Ciganovs,
Latvijas Kara muzeja direktora vietnieks.

1940. gada vasarā trīs Baltijas neatkarīgās valstis — Lietuvu, Latviju un Igauniju — okupēja padomju karaspēks. Jau drīz vien pēc militārās okupācijas sekoja šo valstu aneksija un inkorporācija Padomju Savienībā. Jaunā padomju vara gandrīz uzreiz pēc okupācijas sākuma sāka izrēķināties ar sev nevēlamajiem vēl neseno neatkarīgo valstu pilsoņiem.

Represiju mehānismu padomju drošības institūcijas jau bija iemēģinājušas pret savas valsts iedzīvotājiem, gan «atkulakojot» zemniecību 20. gadsimta 20. un 30. gados, gan «tautas ienaidnieku» iznīdēšanas kampaņās 1937.—1939. gadā. Citu valstu pilsoņu pievēršana «sociālistiskām vērtībām» sākās 1939. gada 17. septembrī, kad padomju valdība un Sarkanā armijā ķērās pie Molotova — Ribentropa paktā paredzēto ietekmes sfēru dalīšanas, iebrūkot Polijas teritorijā. Tūlīt pēc Polijas austrumu daļas okupācijas šīs zemes pārvērtās par Ukrainas un Baltkrievijas padomju republiku «atkalapvienotajiem» apgabaliem, kuros sākās «tīrīšanas» akcijas. Jaunās varas bardzību uz savas ādas dabūja izbaudīt poļu, ukraiņu, baltkrievu, ebreju un citu tautu «nacionālisti un buržuji». No šīm teritorijām paredzēja izsūtīt visus gūstā saņemtos Polijas armijas karavīrus (padomju puse tos neatzina par karagūstekņiem), visus jaunās pierobežas joslas iedzīvotājus, visus mežziņus, dzelzceļniekus un citu «sociāli bīstamu» profesiju pārstāvjus: ierēdņus, vietējās administrācijas darbiniekus, policistus, kā arī muižniekus, tirgotājus un inteliģenci. Pēc aptuveniem aprēķiniem, no padomju okupētās Austrumpolijas 1939.—1940. gadā izsūtīja ap 1,5 miljonus cilvēku, liela daļa no tiem nonāca cietumos un soda nometnēs, tā sauktajos lēģēros.

1940. gada 23. jūnijā, pēc PSRS iekšlietu tautas komisāra Lavrentija Berijas pavēles, no Murmanskas apgabala tika izsūtīti visi «pie ienaidnieka nacionalitātēm» piederošie — somi, norvēģi, zviedri, kā arī poļi, grieķi un ķīnieši. PSRS nupat bija karojusi ar Somiju, tāpēc pie šīs valsts titulnācijām piederīgie somi un zviedri automātiski tika ierindoti «tautas ienaidnieku» kategorijā, bet pārējos izveda, tā sakot, drošības labad.

Vēl pēc gada pienāca nesen okupēto Lietuvas, Latvijas, Igaunijas, Besarābijas un Ziemeļbukovīnas iedzīvotāju kārta. Tāpat kā Polijā, arī šeit padomju iestādes represijas gatavoja jau ilgi pirms to īstenošanas. Laikā, kad Latviju bija okupējusi nacistiskā Vācija, atklātībā parādījās dokuments, ko uzskatīja par
izvešanas sagatavošanas instrukciju — PSRS Iekšlietu tautas komisariāta pavēli nr. 001223 par deportācijas sagatavošanu un deportējamo personu izvešanas kārtību trijās Baltijas valstīs. Kā pavēles parakstīšanas datums tiek minēts 1939. gada 11. oktobris, tātad tikai dažas dienas pēc tā sauktā bāzu līguma noslēgšanas starp PSRS un Baltijas valstīm. Par pavēles eksistenci šaubu nav — vairākas padomju represīvo institūciju akcijas okupēto Baltijas valstu teritorijā ir veiktas, atsaucoties tieši uz pavēli nr. 001223. Tāpat nav šaubu par šīs pavēles galveno saturu: «PSRS Iekšlietu tautas komisariāta rīkojums par kontrrevolucionāro personu apzināšanu Baltijas valstīs, neatkarīgi no konkrētiem pierādījumiem par viņu pretpadomju darbību.» Starp «apzinātajiem kontrrevolucionāriem» tiek minēti no Latvijas armijas atlaistie virsnieki un instruktori, baltgvardi (tā padomju puse dēvēja Latvijas Neatkarības kara dalībniekus), robežsargi, Latvijas aizsargu organizācijas biedri un policisti.

Uz šādas pavēles eksistenci norādījis vēsturnieks Indulis Kažociņš, vairākās savās publikācijās minot atsauces uz Lietuvā pēc pirmā padomju okupācijas gada atrastajiem dokumentiem. Piemēram, tieša atsauce lasāma Lietuvas PSR Iekšlietu tautas komisariāta vadītāja Guseviča 1940. gada 28. novembrī parakstītajā pavēlē nr. 0054, kuras ievada paragrāfā lasāms: «.. izpildot PSRS iekšlietu tautas komisāra pavēli nr. 001223.» Tāpat divas reizes pavēle minēta arī Lietuvas PSR valsts drošības tautas komisāra Gladkova parakstītajā instrukcijā nr. 0023. Par pavēles eksistenci min arī Krievijas pētnieks Pāvels Poļans, atsaucoties uz 1982. gadā Zviedrijā izdoto 1940.—1941. gadā represēto sarakstu «These Names Accuse» («Šie vārdi apsūdz»). P. Poļans kā pavēles parakstītāju min PSRS valsts drošības tautas komisāra pirmo vietnieku Ivanu Serovu.

Tomēr, norāda I. Kažociņš, pavēles nr. 001223 oriģināls vēl nav pieejams pētniekiem, tāpēc šī pavēle bieži tiek jaukta ar I. Serova parakstīto instrukciju nr. 2192 «Par kārtību, kādā veicama Lietuvas, Latvijas un Igaunijas pretpadomju elementu izvešana». Instrukcija datēta 1941. gada 21. janvārī, un tā ievadīja masu deportācijas Baltijas valstīs. 14. jūnija lielās izvešanas Latvijā notika tieši saskaņā ar šo instrukciju, un tieši šī instrukcija bija nonākusi atklātībā nacistiskās Vācijas okupācijas laikā. Arī somu vēsturnieks Sepo Milliniemi norāda, ka pavēle nr. 001223 un instrukcija nr. 2192 ir divi dažādi dokumenti, bet, pārbaudot instrukcijas krievu valodas oriģinālu, parakstīšanas datums nav atrodams. Latviešu valodā Serova parakstītā instrukcija publicēta dokumentu krājumā «Okupācijas varu politika Latvijā. 1939.—1991.», kā arī deportēto saraksta «Aizvestie. 1941. gada 14. jūnijs» priekšvārdā. Šajā instrukcijā bija sīki norādīta «visa operācijas kārtība», tajā bija arī teikts, ka «operācija — kā izsūtāmo ģimenes locekļu, tā arī ģimenes galvas arestēšana izsūtīšanai», bija jāveic vienlaikus, nepaziņojot viņiem par turp­māko izsūtīšanu.

Uz gatavošanos plašām deportācijām norāda arī 1940. gada 23. novembrī PSRS Iekšlietu tautas komisariāta apstiprinātā instrukcija par pretpadomju un kontrrevolucionāro elementu apzināšanu pēc arhīvu materiāliem Ukrainas PSR un Baltkrievijas PSR rietumu apgabalos, kā arī Moldāvijas PSR, Latvijas PSR, Lietuvas PSR, Igaunijas PSR un Karēļu—somu PSR, būtībā tā bija pavēle veidot izsūtāmo sarakstus. 1941. gada 27. martā PSRS Iekšlietu tautas komisariāta Galvenā arhīvu pārvalde izdeva šo republiku iekšlietu tautas komisariātu arhīvu daļu priekšniekiem adresētu cirkulāru nr. 2/1325, kurā bija noteikts, kā veidojams bijušo policijas darbinieku saraksts, par kuriem ziņas varētu būt šo republiku arhīvos. Vienlaikus kompartijas un padomju iestādes visās Latvijas pilsētās un apriņķos sagatavoja rūpnīcu, fabriku un citu uzņēmumu bijušo īpašnieku, tirgotāju, namīpašnieku, naudas noguldītāju, kā arī citu «ekspluatatoru» un «sociāli bīstamu elementu» (piemēram, aizsargu, mazpulcēnu, politisko partiju biedru) sarakstus, saskaņā ar kuriem arī tika veikta 14. jūnija deportācija, kurai savukārt tiešo zaļo gaismu deva PSRS valsts drošības tautas komisāra V. Merkulova 1941. gada 19. maijā parakstīts, padomju kompartijas centrālkomitejai un padomju valdībai nosūtīts lēmuma projekts «Par pasākumiem Latvijas, Lietuvas un Igaunijas PSR attīrīšanai no pretpadomju, kriminālajiem un sociāli bīstamajiem elementiem», kas vēlāk pārtapa tehniskās pavēlēs un rīkojumos par izsūtīšanas praktisko pusi.

1941. gada 14. jūnijā no Latvijas tika izsūtīti 15 424 cilvēki. Latviešu starp izsūtītajiem bija visvairāk: 81,27%, taču šajā dienā tika represēti arī daudzi ebreju (11,70% no izsūtīto kopskaita), krievu (5,29%) un citu Latvijā dzīvojošo tautību pārstāvji (1,5%). Izsūtītie tika nometināti galvenokārt Krasnojarskas, Novosibirskas un Tomskas apgaba­lā izvietotajās padomju soda nometnēs. Bieži vien nometnēs ieslodzītie Latvijas pilsoņi pēc Otrā pasaules kara beigām sagaidīja uz turieni atvestos nākamo padomju represiju upurus. Tikai nelielam skaitam pēc vairāk nekā desmit gadiem bija lemts atgriezties Dzimtenē.

Ārzemju ziņas

NATO uzlabos kaujas gatavību

Lietuvas aizsardzības ministrs Jozs Oleks 3.—4. jūnijā piedalījās NATO aizsardzības ministru sanāksmē Briselē. Komentējot samita rezultātus, J. Oleks uzsvēra, ka pieņemts svarīgs lēmums alianses kaujas gatavības līmeņa celšanai. Atbildot uz Krimas aneksiju, tuvākajos mēnešos tiks izstrādāts NATO rīcības gatavības plāns (Readiness Action Plan), kura galīgo redakciju paredzēts apstiprināt NATO samitā šī gada septembrī. Ministri pārrunāja arī jaunu mācību organizēšanu, militārās infrastruktūras uzlabošanu, NATO Reaģēšanas spēku (NATO Response Force, NRF) spēju uzlabošanu un izskatīja iespēju nodrošināt NATO spēku ilgtermiņa klātbūtni Austrum­eiropā. Pēc alianses ģenerālsekretāra Andersa Foga Rasmusena teiktā, visi šie pasākumi NATO dalībvalstīm dod skaidru vēstījumu un apliecinājumu par kolektīvo drošību. Samita laikā visi ministri bija vienisprātis par to, ka Krievijas agresija radījusi ilgtermiņa ietekmi uz drošības vidi Eiropā. Šajā kontekstā daudzas NATO valstis paziņoja par nodomiem tuvākajos gados palielināt nacionālo militāro budžetu, tiecoties sasniegt alianses rekomendētos 2% no iekšzemes kopprodukta.

NATO aizsardzības ministri sanāksmē Briselē.

Intervijā pēc samita J. Oleks uzsvēra, ka Lietuva centīsies panākt NATO klātbūtnes palielināšanu valsts teritorijā. Ministrs pauda gandarījumu par alianses solidaritāti un uzsvēra, cik svarīgi NATO nācijām nejusties vientuļām un pamestām Krievijas draudu priekšā. Apliecinot ASV atbalstu Baltijas reģionam, ASV aizsardzības sekretārs Čaks Heigels paziņoja, ka Vašingtona piešķirs vienu miljardu dolāru Eiropas drošības iniciatīvām.

Gatavos jaunu prettanku sistēmu iegādes līgumu

Igaunijas Nacionālais aizsardzības attīstības plāns 2013.—2022. gadam paredz prettanku spēju attīstību. Šī mērķa sasniegšanai plānots iegādāties trešās paaudzes prettanku sistēmas, un Igaunijas Ministru kabinets jau akceptējis pārrunu uzsākšanu ar ASV par prettanku sistēmu «Javelin» iegādes nosacījumiem. Paredzēts slēgt komplekso līgumu gan par ieročiem, gan munīciju un apmācību. Igaunijas aizsardzības ministrs Svens Miksers norādījis, ka «Javelin» iegāde ļautu izpildīt vienu no prioritāriem Nacionālās aizsardzības attīstības plāna mērķiem, ļoti būtiski kāpinot armijas prettanku aizsardzības spējas. ASV ražojuma sistēmas pilnībā apmierina igauņu prasības — kā tehnisko parametru, tā cenas ziņā.

«Javelin» sistēmas izmantošana ASV spēku mācībās.

Sistēmas «Javelin» ir iekļautas ASV armijas apbruņojumā pērnā gadsimta deviņdesmito gadu vidū. Sistēma darbojas pēc shēmas «izšāvi—aizmirsi», proti, raķete tiek novirzīta uz mērķi pirms izšaušanas, un prettanku apakšvienībai nav tā jākoriģē lidojuma laikā. Šāda tehnoloģija ļauj būtiski uzlabot prettanku apakšvienību mobilitāti un funkcionalitāti kaujas laukā. «Javelin» raķetes var ieprogrammēt arī mērķa satriekšanai no augšas, tādējādi iespējams satriekt bruņutehniku tās visvājāk aizsargātajā segmentā. Raķetes var palaist no segtām vai daļēji segtām būvēm, kas paplašina šo sistēmu lietošanas iespējas pilsētas kaujas apstākļos.

Plānots nomainīt lielu daļu padomju laika bruņojuma

Slovākija izvirzījusi ambiciozu plānu — līdz 2020. gadam iegādāties pietiekami daudz mūsdienīgu apbruņojuma platformu sauszemei un gaisam, lai varētu pilnībā atteikties no bijušajā PSRS iegādātās tehnikas un apbruņojuma. Sekojot Čehijas un Ungārijas paraugam, Slovākija divu gadu laikā gatavojas noslēgt nomas līgumu par jauniem iznīcinātājiem, ar tiem aizstājot šobrīd apbruņojumā esošos «MiG-29». Plānots nomāt viena tipa iznīcinātājus, lai pēc iespējas minimizētu lid­aparātiem nepieciešamā bruņojuma, personāla apmācības un tehniskās apkopes izmaksas.

Slovākijas Gaisa spēku «Mi-17».

Pagaidām visā pasaules bruņojuma tirgū tikai kompānija «Saab» piedāvā iznīcinātāju līzinga līgumus («JAS 39 Gripen»). Slovākija ar šo kompāniju vēlētos slēgt ilgtermiņa līgumu uz 10 līdz 15 gadiem ar iespēju to pagarināt. Līgums ar Krievijas lidmašīnu būves kompāniju «MiG» beigsies 2016. gadā, un Slovākijai operatīvi jāveic sagatavošanās pasākumi, lai tajā pašā gadā «Saab» iznīcinātāji «JAS 39 Gripen» varētu stāties ierindā. Līdz 2020. gada beigām paredzēts pilnībā nomainīt arī helikopterus «Mi-17», un jau šogad tiks izsludināts atbilstošs konkurss. Tuvākajiem sešiem gadiem tiek vērtēta rīcības stratēģija arī veco PSRS ražojuma kājnieku kaujas mašīnu «BMP-1» nomaiņai pret bruņutransportieriem ar riteņu formulu 4×4 un 8×8.

Novērotāji norāda, ka Slovākijas ambiciozie plāni var atdurties pret ierobežoto militāro budžetu, jo šogad militāriem mērķiem Bratislava iedalījusi vien 0,99% no iekšzemes kopprodukta (aptuveni 988 miljoni dolāru). Tiesa gan, Slovākija ir publiskojusi apņemšanos līdz 2018. gadam militāro budžetu kāpināt līdz 1,02% no IKP (1,211 miljardi dolāru). Taču kā modernizāciju bremzējošs faktors ir jāmin tas, ka ļoti liela daļa (85%) no militārā budžeta tiek tērēta personāla uzturēšanai un tikai 10% — bruņojuma un kara tehnikas iegādēm.

Saņemta droša bruņutehnika

Horvātijas bruņotie spēki jūnija sākumā organizēja ekspozīciju, ļaujot iedzīvotājiem iepazīties ar ierindā esošo bruņutehniku. Pirmo reizi publiskai apskatei bija pieejami augsta aizsardzības līmeņa (sistēma MRAP) bruņuautomobiļi «MaxxPro», kuri nesen piegādāti no ASV. Saskaņā ar 2013. gada janvāra vienošanos Pentagons ir uzdāvinājis Horvātijai kopumā 212 bruņuautomobiļus — 50 «MaxxPro» un 162 «Oshkosh M-ATV». Horvātija jau ir saņēmusi 30 «MaxxPro», bet visa dāvinājuma piegāde tiks pabeigta līdz šī gada novembrim. Vēlāk notiks tehnikas defektācija un nepieciešamais remonts. Saskaņā ar vienošanos Horvātijai jāsedz gan izdevumi par transportēšanu, gan arī remonta izmaksas.

«MaxxPro».

Horvātijas Bruņotajos spēkos amerikāņu bruņutehnika nomainīs novecojušās bruņumašīnas «TAM-130» un «TAM-150», kurām vispār nav ballistiskās un pretmīnu aizsardzības. Bruņumašīnas TAM kalpojušas Horvātijas armijā jau 30 gadus.

Palielināsies bezpilota lidaparātu skaits

Turcijas premjerministrs Redžeps Tajips Erdogans nācis klajā ar paziņojumu, ka būtiski tiks palielināts vietējā ražojuma bezpilota lidaparātu (BPL) «Anka» skaits. R. T. Erdogans uzsvēris, ka Turcijas tehnoloģiskās attīstības līmenis ir tik augsts, ka valsts var patstāvīgi ražot kvalitatīvus BPL. «Anka» iegādes plāni ir viena no svarīgākajām Turcijas Bruņoto spēku modernizācijas plāna sastāvdaļām. 2013. gada beigās valdība parakstīja līgumu par 10 BPL «Anka» (komplektācija «BLOCK B») un virszemes kontroles staciju iegādi. Pirmos lidaparātus no kompānijas «Turkish Aerospace Industries, Inc» armija saņems 2016.—2018. gadā.

BPL «Anka» izstādes stendā.

Lai arī oficiāli netiek ziņots, kļuvis zināms, ka «Turkish Aerospace Industries, Inc» inženieri strādā pie jaunas BPL «Anka» versijas, kas varēs nest bruņojumu (raķetes). «Turkish Aerospace Industries, Inc» ir deklarējusi, ka tieksies radīt arvien sarežģītākus un gudrākus bezpilota lidaparātus. Pašlaik notiek aktīvs darbs pie aptuveni 6 t smaga BPL izstrādes, kas spētu lidot lielā augstumā un ilgu laiku (projekts «High Altitude — Long Endurance»). Paralēli attīstās arī citi Turcijas projekti BPL ražošanā. Jau šogad armija saņems bezpilota lidaparātus «Bayraktar» un «Karayel».

Pirmo reizi vēsturē izraēlieši eksportēs savus tankus

Izraēlas masu medijiem kļuvis zināms, ka Izraēlas valdība piekritusi vietējā ražojuma tanku «Merkava-IV» eksportam. Līgums jau esot noslēgts, tikai pircējs vēl netiek publiskots. Tāpat nav zināms tanku skaits un taktiskās — tehniskās komplektācijas parametri.

«Merkava IV».

Pasaules mērogā «Merkava-IV» uzskata par vienu no labākajiem tankiem. Izņemot Izraēlu, līdz šim neviena valsts nav varējusi iegādāties šos tankus savā apbruņojumā. Turcija un Kolumbija bija vairākkārt vērsušās pie Izraēlas ar lūgumu pārdot šos tankus, taču ikreiz saņēma atteikumu, jo Izraēla nevēlējās atklāt savas tehnoloģijas.

Pirmais tanks «Merkava» tika uzbūvēts 1979. gadā. Mūsdienu tanku «Merkava IV» apkalpēm Izraēlas Aizsardzības spēkos (CAHAL) ir nodrošināts visaugstākais aizsardzības līmenis. Jaunākajām modifikācijām ir pilnveidota piekare (sistēma TSAWS), kā arī iebūvēta jauna uguns vadības sistēma «Knight Mark 4» un kaujas lauka kontroles sistēma BMS.

Izraēlas valdība atsakās komentēt bezprecedenta bruņutehnikas eksporta līgumu. Taču eksperti lēš, ka daudzus miljonus vērtais tanku pārdošanas līgums lieti noderēs, lai segtu Izraēlas armijas bruņutehnikas kārtējos remontus stingras līdzekļu ekonomijas apstākļos.

Tanki «Merkava» pirmo reizi plašā karadarbībā tika iesaistīti 1982. gadā Libānas karā, bet vēlāk — 2006. gada karadarbībā Libānā un 2011. gadā — Gazas sektorā.

Arābijas pussalā kļūst populārs obligātais militārais dienests

Apvienoto Arābu Emirātu informatīvais dienests WAM publiskojis informāciju, ka izdots jauns likums par obligāto karaklausību. Oficiālie avoti norāda — likuma mērķis ir «vairot pilsoņu sirdīs uzticību un vēlmi ziedoties savas valsts labā».

Iznīcinātājs «Eurofighter Typhoon FGR.4» debesīs virs Abū Dabī.

Likums nosaka, ka vīriešiem vecumā no 18 līdz 30 gadiem obligāti jādien armijā deviņi mēneši. Šis dienesta termiņš ir tiem, kas ieguvuši diplomus par pamat­izglītību. Divi gadi būs jādien tiem, kuri nav pabeiguši skolu. Likums arī paredz brīvprātīgu sieviešu pieteikšanos dienestā.

Pavisam nesen par obligātās karaklausības ieviešanu paziņoja Katara, nosakot vīriešiem obligātu deviņu mēnešu dienestu vecumā no 18 līdz 35 gadiem. Arī Kuveitas amatpersonas ir publiski runājušas par plāniem pāriet uz obligāto karaklausību valstī.

Ziņas sagatavojusi kapteine Vizma Kaļčeva.
Foto — www.kam.lt; www.kaitseministeerium.ee; www.planephotos.net; www.military-today.com; http://defence.pk; http://en.wikipedia.org; http://www.arabiangazette.com.

Ae­ro­kos­mis­kās ak­tu­ali­tā­tes un jaun­ākie cil­vēk­vei­dī­gie ro­bo­ti

No 20. līdz 25. mai­jam Ber­lī­nes pie­vār­tē no­ri­si­nā­jās starp­tau­tis­ka avi­āci­jas un kos­mo­nau­ti­kas iz­stā­de — «ILA 2014». Kopš 2013. ga­da iz­stā­de no­tiek jaun­ajā iz­stā­des cen­trā «Ber­lin ExpoCenter Air­port», kas at­ro­das ne­tā­lu no pat­la­ban būv­nie­cī­bas sta­di­jā eso­šās jaun­ās lid­os­tas «Ber­lin — Bran­den­burg». Ae­ro­kos­mis­kā pro­fi­la iz­stā­de pir­mo rei­zi ti­ka rī­ko­ta 1909. ga­dā Fran­k­fur­tē pie Mai­nas (Vā­ci­ja), un mūs­die­nās tā tiek uz­ska­tī­ta par vis­ve­cā­ko starp­tau­tis­ko iz­stā­di sa­vā seg­men­tā. Mē­ro­ga zi­ņā ILA ir tre­šā pa­sau­lē lie­lā­kā ae­ro­kos­mis­kā iz­stā­de. Šo­gad pa­sā­ku­mu ap­mek­lē­ja vai­rāk ne­kā 230 000 cil­vē­ku, kā arī 3600 žur­nā­lis­ti no 65 val­stīm. Pa­sā­ku­mā ti­ka pre­zen­tēts ap­tu­ve­ni 1000 vis­jau­nā­ko iz­strād­ņu gan ci­vi­lās avi­āci­jas (t. sk. ae­ro­bu­si) un kos­mo­nau­ti­kas jo­mā, gan aiz­sar­dzī­bas un dro­šī­bas seg­men­tā (t. sk. iz­nī­ci­nā­tā­ji). Ti­ka pre­zen­tē­ti arī jau-    n­ākie he­li­kop­te­ri un bez­pi­lo­ta lid­apa­rā­ti (BPL). Kā kat­ru ga­du, arī šo­gad iz­stā­des lai­kā ti­kās po­li­tis­kās, eko­no­mis­kās, aiz­sar­dzī­bas un zi­nāt­nis­kās jo­mas lī­de­ri, kas di­bi­nā­ja pro­fe­si­onā­los kon­tak­tus sa­dar­bī­bai Eiro­pas Sa­vie­nī­bas tir­gū un ār­pus tā. Iz­stā­des lai­kā dar­bo­jās arī ap­mā­cī­bas un dar­ba bir­ža, ku­rā pa­sau­les pres­ti­žā­kās ae­ro­kos­mis­kās jo­mas mā­cī­bu ie­stā­des un ra­žo­ša­nas uz­ņē­mu­mi vei­ca stu­den­tu un per­so­nā­la ver­vē­ša­nu.  

«To­ro» ko­pā ar Mē­ness vi­sur­gā­jē­ju.

Vā­ci­jas eks­po­zī­ci­ja šo­gad bi­ja vis­pla­šā­kā, ska­tī­tā­jiem iz­rā­dot piec­as kau­jas lid­ma­šī­nas, de­vi­ņus kau­jas he­li­kop­te­rus, pre­tgai­sa aiz­sar­dzī­bas sis­tē­mu «Pat­ri­ot», kā arī jaun­āko ro­bo­tu hu­ma­no­īdu «To­ro». Ko­pu­mā ap­ska­tei bi­ja pie­eja­mi 300 da­žā­di lid­apa­rā­ti, ie­skai­tot tā­dus gi­gan­tus kā «A380» un «An­to­nov An124». Pie «ILA 2014» ak­tu­ālā­ka­jām eks­po­zī­ci­jas tē­mām bi­ja virs­ze­mes no­vē­ro­ša­nas un sa­te­līt­sa­ka­ru teh­ni­ka, lid­ma­šī­nu efek­tī­vas pār­strā­des teh­no­lo­ģi­jas, jaun­o lid­ma­šī­nu mo­de­ļu ma­sas un deg­vie­las pa­tē­ri­ņa sa­ma­zi­nā­ša­nas pē­tī­ju­mi.

Vā­ci­jas uz­ņē­mu­ma «Ger­man Ae­ros­pa­ce Cen­ter» (DLR) uz­bū­vē­tais ro­bots «To­ro» iz­stā­des lai­kā pie­sais­tī­ja lie­lu ska­tī­tā­ju in­te­re­si, jo tas ir jaun­ākais pla­šā­kai sa­bied­rī­bai de­mon­strē­tais cil­vēk­vei­dī­gais ro­bots kopš 2000. ga­da, kad ti­ka pre­zen­tēts Ja­pā­nas kom­pā­ni­jas «Hon­da» div­kā­jai­nais ro­bots «Asi­mo». «To­ro» ir vei­cis lie­lu lē­cie­nu ro­bo­tu evo­lū­ci­jā, jo pār­vie­to­jas ar di­vām eks­tre­mi­tā­tēm at­šķi­rī­bā no sa­va priekš­gā­jē­ja «Jus­tin», ku­ram kā­ju vie­tā bi­ja ri­te­nī­šu kom­plekts. «To­ro» ir 1,70 m garš un sver 75 kg. Il­gu lai­ku zi­nāt­nis­ka­jās ap­rin­dās ļo­ti skep­tis­ki ti­ka uz­tver­ta ide­ja par cil­vēk­vei­dī­go ro­bo­tu iz­gud­ro­ša­nu. Spe­ci­ālis­ti no­rā­dī­ja, ka šā­di ro­bo­ti ir ne­sta­bi­li, vā­ji no fi­zis­kās pie­pū­les vie­dok­ļa, ļo­ti pro­ble­mā­tis­ki pār­var šķēr­šļus un kāp­nes, kā arī ne­tiek ga­lā ar daudz­pa­kāp­ju uz­de­vu­miem. Mūs­die­nu jaun­ākās teh­no­lo­ģi­jas ir ļā­vu­šas pār­va­rēt šos aizs­prie­du­mus, iz­gud­ro­jot ar­vien piln­vēr­tī­gā­kus un da­žā­diem uz­de­vu­miem no­de­rī­gā­kus cil­vēk­vei­dī­gos ro­bo­tus. Kā viens no ro­bo­ta nā­kot­nes iz­man­to­ša­nas va­ri­an­tiem tiek mi­nē­ta bo­jā­tu sa­te­lī­tu re­kon­stru­ēša­na. DLR in­že­nie­ru nā­ka­mais iz­ai­ci­nā­jums ir pa­lie­li­nāt «To­ro» au­to­no­mi­tā­ti un spē­ju adek­vā­ti re­aģēt da­žā­dās si­tu­āci­jās.

Ro­bots «At­las».

ASV kom­pā­ni­jas «Bos­ton Dynamics» vis­jau­nā­kais veikums ir cil­vēk­vei­dī­gais ro­bots «At­las» (Agile Anthropomorphic Robot). Tas ār­ēji līdz­inās «ter­mi­na­to­ram», ta­ču fun­kci­onā­li pa­re­dzēts mie­ra lai­ka uz­de­vu­miem, ne­vis ka­ra­dar­bī­bai. Bū­tis­ki ma­zi­not cil­vē­ku ap­drau­dē­ju­mu, «At­las» būs spē­jīgs strā­dāt ko­do­la­vā­- ­ri­ju se­ku lik­vi­dē­ša­nā ko­dol­re­ak­to­ros, naf­tas no­plū­žu lo­ka­li­zā­ci­jā, mil­zī­ga mē­ro­ga uguns­grē­ku dzē­ša­nā u. tml. «At­las» ir div­kā­jains ro­bots at­šķi­rī­bā no «Bos­ton Dynamics» pa­zīs­ta­mā­ka­jiem ro­bo­tiem — ge­par­da («Che­etah») un mū­ļa («The Army Mu­le») iz­ska­tā, kā arī lie­la su­ņa vei­do­lā («Big­Dog»). Četr­as eks­tre­mi­tā­tes mi­nē­ta­jiem trīs ro­bo­tiem ļauj ātr­i un sta­bi­li pār­vie­to­ties — tie de­mon­strē la­bas ma­nev­­- rē­ša­nas spē­jas un pa­veic do­tos uz­de­vu­mus ar ap­brī­no­ja­mu veik­lī­bu. Ta­ču «At­las» ir augst­āki rā­dī­tā­ji in­te­lek­tu­ālā jo­mā, tur­klāt div­kā­jai­nais ro­bots ir ļo­ti spē­cīgs un iz­teik­ti vingrs ar sa­vām 28 lo­cī­ta­vām. «At­las» augums ir 1,88 m, svars 150 kg, un viņš spēj veikt dar­bī­bas, ku­ras cil­vē­kam nav pa spē­kam iz­da­rīt. Pie­mē­ram, il­gi nest lie­lus sma­gu­mus un ilg­sto­ši skriet lie­lā āt­ru­mā. Ta­ču jā­min arī lie­lā­kais «At­las» trū­kums — tas dar­bi­nāms, iz­man­to­jot ka­be­li, jo pa­tē­rē ļo­ti daudz ener­ģi­jas vie­nā lai­ka vie­nī­bā. Šo­brīd «Bos­ton Dynamics» iz­ai­ci­nā­jums ir rast teh­nis­ku ri­si­nā­ju­mu «At­las» trū­ku­mu no­vēr­ša­nai, veikt ne­pie­cie­ša­mos prak­tis­kos iz­mē­­- ģi­nā­ju­mus un uz­sākt ro­bo­ta sē­rij­vei­da ra­žo­ša­nu.

Pēc ār­val­stu pre­ses ma­te­ri­āliem sa­ga­ta­vo­ju­si
kap­tei­ne Viz­ma Kaļ­če­va.
Fo­to — no www.flickr.com un http://qiaosongwang.wordpress.com.

JūLijs — mi­li­tā­rās vēs­tu­res spo­gu­lī

1941. gada 1. jūlijā vācu karaspēks ieņem Rīgu.

1877. gada 3. jūlijā Ķoņu pagastā dzimis ģenerālis Jānis Francis. Beidzis Viļņas karaskolu. Dienējis Krievijas armijā. Piedalījies Krievu—japāņu karā, Pirmā pasaules kara laikā — strēlnieku pulkos. 1915. gadā iecelts par 2. Rīgas latviešu strēlnieku bataljona komandieri. Vadījis Nāves salas aizstāvēšanu. Nacionālajā armijā no 1921. gada galvenā štāba priekšnieka palīgs, Rīgas garnizona priekšnieks. 1925. gadā paaugstināts par ģenerāli. No 1935. gada — pensijā. Apbalvots ar Lāčplēša Kara ordeņa III šķiru par cīņām Slokas un Ķemeru rajonā 1915. gadā, ar Triju Zvaigžņu ordeņa II un III šķiru un vairākiem ārvalstu ordeņiem. Miris 1958. gada 28. novembrī Saulkrastos.

1919. gada 3. jūlijā parakstīts Strazdumuižas pamiers.

1884. gada 3. jūlijā Aiviekstes pagasta «Vesetniekos» dzimis ģenerālis Andrejs Krustiņš. Beidzis Čugujevas kara skolu. Pirmā pasaules kara laikā cīnījies strēlnieku pulkos. Latvijas armijā — no 1919. gada 8. oktobra 8. Daugavpils kājnieku pulka komandieris, no 1925. gada ģenerālis. Pēdējais Latgales divīzijas komandieris. Apbalvots ar Lāčplēša Kara ordeņa II un III šķiru, Triju Zvaigžņu ordeņa II šķiru, Viestura ordeņa I šķiru ar šķēpiem un vairākiem ārzemju ordeņiem. 1941. gadā deportēts.

1919. gada 5. jūlijā dibināts Jātnieku pulks.

1892. gada 11. jūlijā Salacas pagastā dzimis ģenerālis Hugo Rozenšteins. Beidzis Rīgas pilsētas reālskolu, Maskavas kara skolu un Čehoslovākijas Kara akadēmiju. Viens no militāri vispusīgi izglītotiem armijas virsniekiem. Piedalījies Pirmajā pasaules karā, Latvijas atbrīvošanas cīņās — no 1918. gada 27. decembra Neatkarības rotas sastāvā. Dienējis 1. Liepājas kājnieku pulka un Armijas virspavēlnieka štāba operatīvajā daļā. Par kaujām pie Lielauces 1919. gada 16. janvārī apbalvots ar Lāčplēša Kara ordeņa III šķiru. Aktīvs 1934. gada 15. maija notikumu atbalstītājs un sagatavotājs. Pēc 1939. gada 7. oktobra apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeņa II šķiru un vairākiem ārvalstu ordeņiem. Sarakstījis daudzus darbus, kas veltīti tā laika modernajai militārajai zinātnei, — «Latvijas kara ģeogrāfija», «Kājnieku pulka aizmugures noorganizēšana», «Cīņa pret flanga manevru», «Izlūkošanas dienesta organizācija un darbība kara laikā» u. c. Savā īsajā darbības laikā štāba priekšnieka amatā iespēju robežās daudz darījis armijas pārkārtošanā pēc jaunlaiku principiem, taču laikposms no 1939. gada 7. oktobra līdz 1940. gada jūnijam bija pārāk īss. Augstākās kara skolas priekšnieks, viens no pirmajiem Latvijas armijas augstākajiem virsniekiem, kurš jau 1940. gadā tika atbrīvots no ieņemamā amata un arestēts tā paša gada 29. augustā, vēlāk izvests uz Krieviju. 1941. gada 9. jūlijā piespriests nāves sods, kas izpildīts 30. jūlijā.

1919. gada 14. jūlijā dibināts Auto—tanku divizions (vēlāk pulks, pēc tam brigāde).

1919. gada 15. jūlijā dibinātas Vidzemes, Latgales un Kurzemes divīzijas.

1920. gada 15. jūlijā panākta vienošanās par mieru ar Vāciju.

1896. gada 18. jūlijā dzimis ģenerālis Artūrs Dālbergs, Latvijas armijas apgādes pārvaldes priekšnieks, no 1940. gada — ģenerālis. Apbalvots ar Lāčplēša Kara ordeņa III šķiru, Triju Zvaigžņu ordeņa III un IV šķiru. 1941. gadā deportēts.

1919. gada 19. jūlijā dibināts Vidzemes artilērijas pulks.

1919. gada 19. jūlijā kritis virsleitnants Vilis Gelbe, Lāčplēša Kara ordeņa III šķiras kavalieris.

1878. gada 21. jūlijā Taurupes pagasta «Līčakrogā» dzimis ģenerālis Rūdolfs Bangerskis. Beidzis Pēterpils kara skolu un Kara akadēmiju. Piedalījies Pirmajā pasaules karā, 1. Daugavgrīvas strēlnieku bataljona komandieris. Latvijas armijā — Kurzemes, Zemgales un Latgales divīziju komandieris. No 1924. līdz 1925. un no 1926. līdz 1928. gadam — kara ministrs. 1936. gadā atvaļināts. Pēc atvaļināšanas — akciju sabiedrības «Ķieģelis» direktors un valdes priekšsēdētājs. Apbalvots ar Lāčplēša Kara ordeņa III šķiru, Triju Zvaigžņu ordeņa II un III šķiru. Vācu okupācijas laikā latviešu leģiona ģenerāl-          inspektors. Miris Vācijā 1958. gada 25. februārī, pārbedīts Rīgas Brāļu kapos.

1886. gada 26. jūlijā dzimis ģenerālis Kazimirs Olekšs, Vidzemes divīzijas komandiera palīgs. Atvaļināts 1936. gadā. Apbalvots ar Lāčplēša Kara ordeņa III šķiru, Triju Zvaigžņu ordeņa III un IV šķiru. Miris 1970. gada 2. februārī Rīgā.

1914. gada 29. jūlijā Nikolajs II izsludināja Krievijā mobilizāciju.

1919. gada 31. jūlijā dibināts 11. Dobeles kājnieku pulks.

Sagatavojis Gunārs Kušķis.