«Muzeju nakts» Latvijas Kara muzejā un citur

Ja vakarā pie muzejiem veidojas rindas, tad skaidrs, ka klāt ir ikgadējā akcija «Muzeju nakts». Reizi gadā šīs akcijas laikā muzeji ver durvis sev netradicionālā laikā — apmeklētāji var aplūkot ekspozīcijas arī pēc pusnakts. Akcijas «Muzeju nakts» ideja nāk no Francijas galvaspilsētas Parīzes, un tajā ir iesaistītas visas Eiropas valstis. Ar daudzveidīgām akcijām 17. maijā «Muzeju nakts» pagāja arī mūsu valstī. Šajā pavasara naktī akcijas apmeklētājus pie sevis aicināja apmēram 120 visu Latvijas novadu un pilsētu muzeji. Tāpat kā iepriekšējos gadus, arī šogad šajā starptautiskajā akcijā piedalījās iestādes, kuras ikdienā ar muzeju darbu asociējās maz: cilvēku apmeklējumam bija atvērti Saeimas un Ministru kabineta nami, Latvijas Radio ēka, baznīcas, grāmatu veikali, bibliotēkas, RAF biznesa parks Jelgavā un citas interesi rosinošas vietas. Arī muzejos līdzās tradicionālajām ekspozīcijām darbojās dažādas radošās darbnīcas, notika koncerti un teātra izrādes, apmeklētāji varēja pielikt savu roku un izmēģināt prasmi gan ēdienu gatavošanā, gan zīmēšanā, gan dziedāšanā un dejošanā.

Iepriekšējos divos gados akcijas organizētāji piedāvāja muzejiem «Muzeju nakts» pasākumu ietvaros, veidojot savas akcijas programmas, iekļauties kopējā tematiskajā sižetā, kas iezīmētu dzintara tapšanas ceļu. Šie divi gadi pagāja attiecīgi zaļajā meža un zilajā jūras krāsu zīmē: dzintars aizsākās mežā un tālāk veidojās jūrā. Šogad «Muzeju nakts» aktualizēja sarkano krāsu, kā izveidota dzintara spožuma atspulgu. Šogad «Muzeju nakts» bija jo vairāk īpaša arī tāpēc, ka 2014. gadā Rīga ir izvēlēta būt par Eiropas kultūras galvaspilsētu.

Latvijas Kara muzejā šīs nakts akcija norisinājās ar devīzi «Ja kāvi pie debesīm redzami, būs karš!». Muzeja ieejas vestibils sagaidīja apmeklētājus, ietīts sarkani baltā ziemeļblāzmas krāsā, un visiem muzeja apmeklētājiem bija piedāvāts izjust gaisotni, kāda Latvijā valdīja pirms 100 gadiem — tieši tad sākās Pirmais pasaules karš. Tāpat bija aplūkojams muzeja darbinieku jaunākais veikums — izstāde par ikdienas dzīvi Pirmā pasaules kara laikā Latvijā. Šajā naktī muzejs bija kupli apmeklēts. Lai arī lielas rindas pie ieejas durvīm neredzēja, muzeju apmeklēja ap 19 000 cilvēku.

Akcijā piedalījās arī abas Latvijas Kara muzeja filiāles: Ziemassvētku kauju muzejs «Mangaļos» un pulkveža O. Kalpaka piemiņas muzejs «Airītēs». «Mangaļu» mājās cilvēku interesi un atsaucību izraisīja muzeja darbinieku organizētais lāpu gājiens, kurā varēja iziet 1. latviešu strēlnieku brigādes kauju ceļu muzeja apkārtnē. Savukārt «Airītēs» muzeja apmeklētājiem piedāvāja noskatīties dokumentālo filmu «Kalpaka takas», cept sklandraušus un pankūkas, kā arī pakavēties pie ugunskuriem.

Pēc katras muzeju nakts nāk diena, un mēs aicinām apmeklēt muzejus arī šajā gaišajā laikā!

Sagatavojis Juris Ciganovs.
Foto — Normunds Mežiņš.

Sporta ziņas

Kapteinis Maigurs Ozoliņš atkal labākais

24. aprīlī Rīgā pulcējās 24 militārās daudzcīņas dalībnieki, kuri visas dienas garumā cīnījās par šā gada Nacionālo bruņoto spēku (NBS) čempiona titulu militārajā daudzcīņā.

Militārās daudzcīņas sacensības sastāv no četrām dažādām disciplīnām. Katrs dalībnieks var pārbaudīt savus spēkus un varēšanu peldēšanas, šķēršļu joslas, granātas mešanas un krosa disciplīnā, katrā no tām iegūstot punktus (jo labāks rezultāts, jo vairāk nopelnīto punktu). Svarīga ir katra disciplīna, katrs starts, jo čempionātā iegūto vietu nosaka visu disciplīnu punktu summa.

Kā ierasts, sacensības sākās ar 50 m brīvā stila peldējumu baseinā, kur labāko laiku sasniedza Nacionālās aizsardzības akadēmijas (NAA) kad. E. Bernsons, distanci veicot 28,6 sekundēs. Pagājušā gada čempions kpt. M. Ozoliņš no Militārās policijas (MP) uzrādīja otro labāko laiku (30,1 s), bet kpr. A. Orlovs no Gaisa spēku aviācijas bāzes (GS AB) un M. Bajārs (NAA) bija trešie (32,5 s).

Šķēršļu joslā kpt. M. Ozoliņš distanci veica ļoti pārliecinoši (2:27,5) un palika nepārspēts šajā disciplīnā. Tālāk ierindojās kpr. A. Rogozins (2:42,8) no Zemessardzes Studentu bataljona (ZS St. Bn) un kpr. A. Orlovs (2:44,7) no GS AB.

GS AB komanda ar izcīnīto kausu.

Granātas mešanas sektorā lielisku sniegumu demonstrēja ZS St. Bn. zs. Ā. Brantevics, iegūstot 114 punktus un apsteidzot ilggadējo Latvijas izlases dalībnieku militārajā pieccīņā kpt. M. Ozoliņu (110 punkti). Bet trešais veiksmīgākais granātas mešanas sektorā bija pagājušā gada sudraba medaļas ieguvējs kpr. A. Rogozins.

Pirms pēdējās (krosa) disciplīnas bija skaidrs, ka par šā gada čempiona titulu cīnīsies abi pagājušā gada līderi — kpt. M. Ozoliņš un kpr. A. Rogozins. Labāko laiku krosā uzrādīja olimpietis dkar. A. Rastorgujevs (MP), finiša līniju šķērsojot pēc 13:01. Bet cīņā par uzvaru kpt. M. Ozoliņš, 8 km garo krosa distanci veicot par 1 minūti un 3 sekundēm ātrāk nekā kpr. A. Rogozins, atkārtoja pagājušā gada panākumu, kļūstot par divkārtējo NBS militārās daudzcīņas čempionāta uzvarētāju. Par patīkamu pārsteigumu parūpējās kpr. A. Orlovs (GS AB), izcīnot bronzas medaļu.

Komandu vērtējumā, kur tika vērtēti trīs labākie dalībnieki no katras komandas, sensāciju sagādāja GS AB komandas vīri: kpr. A. Orlovs, dkar. E. Krinbergs un lt. S. Kuklis, ar 9895,8 punktiem izcīnot 1. vietu. 2. vietā — MP komanda: kpt. M. Ozoliņš, dkar. A. Rastorgujevs un dkar. A. Putnis (9615,2 punkti), bet NAA kadeti (M. Bajārs, U. Andruškēvičs un Ģ. Ločmelis) ar 9462,4 punktiem ierindojās 3. vietā.

«Stipro skrējienā» uzvar NBS karavīri

Spītējot sliktajiem laika apstākļiem, 4. maijā kino pilsētiņā «Cinevilla» norisinājās ikgadējais «Stipro skrējiens». Trase smaga un gara, tomēr skrējienā piedalījās teju 6500 dalībnieku, to skaitā arī Latvijas, Lietuvas un Amerikas Savienoto Valstu bruņoto spēku karavīri.

Vīriešu grupas uzvarētāji — pirmajā vietā kad. Artjoms Rekuņenko.

Šogad no vairāk nekā 900 komandām finišu sasniedza 538. Latvijas Nacionālo bruņoto spēku (NBS) komanda (kad. I. Zvejsalniece, kad. U. Andruškēvičs, kad. Ģ. Ločmelis un kar. K. Grundiņš) sīvajā konkurencē izcīnīja 6. vietu, distanci veicot 1.20:44. Lietuvas bruņoto spēku komanda ar laiku 1.43:20 ierindojās 45. vietā. Savukārt 74. vietu ieguva vēl viena NBS komanda, kas pārstāvēja Sauszemes spēku kājnieku brigādi (1.53:43).

NBS izlase, 6. vietas ieguvēja, «Stipro skrējienā».

Individuālajā vērtējumā sieviešu konkurencē vairākkārtējā šo sacensību uzvarētāja kpt. I. Dauškane (3. RNC) palika nepārspēta arī šogad, finiša līniju sasniedzot pēc 1.14:43, bet vīriešu konkurencē 1. vietā ierindojās pagājušā gada 2. vietas ieguvējs Nacionālās aizsardzības akadēmijas kad. A. Rekuņenko (0.57:56).

Šogad sacensību dalībniekiem neklājās viegli, jo nācās cīnīties ar aukstajiem laika apstākļiem. Daudzi startējušie tā arī finišu nesasniedza. Kā atzina daudzkārtējais šo sacensību dalībnieks un pagājušā gada uzvarētājs dkar. D. Stepe, viņu šogad esot «nokāvis» tieši ledus aukstais ūdens un nelabvēlīgie laika apstākļi.

Pavisam uz starta «Stipro skrējienā» izgāja 728 sievietes un 2025 vīrieši.

NBS čempions riteņbraukšanā dižkareivis Gints Rozenbergs

9. maijā Ādažu poligona teritorijā norisinājās Nacionālo bruņoto spēku (NBS) čempionāts riteņbraukšanā. Sacensībām bija pieteikušies 80 dalībnieki no dažādu regulāro spēku veidu un Zemessardzes vienībām.

34,8 km garajā sacensību distancē mijās asfalta, grants un smilšu segums. Kā pēc finiša atzina daudzi riteņbraucēji, tieši smiltis esot sagādājušas vislielākās grūtības un atņēmušas visvairāk spēku.

Pirmo trīs vietu ieguvēji.

Pirmais pēc 1.09:14 finiša līniju sasniedza Militārās policijas (MP) dkar. Gints Rozenbergs, kas no saviem tuvākajiem konkurentiem bija attālinājies jau 11 km pirms finiša. Pēc 23 s finišēja 2. vietas ieguvējs maj. Andris Rozītis no Sauszemes spēku kājnieku brigādes (SzS KBde), bet kpt. Uldis Čukurs no Zemessardzes 44. kājnieku bataljona (ZS 44. KB) finiša līniju sasniedza trešais (1.10:17).

Pagājušā gada Siguldas «Vienības brauciena» dalībnieks un NBS riteņbraukšanas čempionāta uzvarētājs kpr. A. Rogozins (ZS Studentu bataljons) šoreiz ierindojās 22. vietā.

SzS KBde komanda — 2014. gada čempioni.

Sievietēm pārliecinoši uzvaru izcīnīja dkar. Lāsma Ozola (SzS KBde), kas, pārsteidzot daudzus sacensību dalībniekus, ierindojās 12. vietā (1.13:55). 2. vietu ar rezultātu 1.29:59 izcīnīja kar. Monta Razgale no Mācību vadības pavēlniecības (MVP), bet 3. vietu — kar. Aiva Baumane no SzS 2. kājnieku brigādes (1.31:25).

Komandu vērtējumā tika ņemti vērā trīs labākie vīriešu rezultāti un labākais rezultāts sievietēm. 1. vietu izcīnīja SzS KBde riteņbraucēji (4.44:53), 2. vietā ierindojās MVP komanda (5.10:17), bet 3. vietā — ZS 44. KB komandas dalībnieki (5.28:08).

Kapteinis Vents Graudiņš izcīna NBS komandiera balvu šaušanā

10. maijā Ādažu sporta šautuvē norisinājās ikgadējā Nacionālo bruņoto spēku (NBS) komandiera balvas izcīņa šaušanā. Sacensībās dalībnieki sacentās šaušanas vingrinājumos ar dienesta pistoli (DP) un triecienšauteni (ATŠ).

Vingrinājumā ar DP dalībnieki veica divas ieskaites sērijas 5 minūtēs pa 10 šāvieniem katrā un vienu ieskaites sēriju pa 10 šāvieniem 1 minūtē. 42 dalībnieku konkurencē 1. vietu ar 274 punktiem (93, 96, 85) izcīnīja kpt. Vents Graudiņš (NBS Sporta klubs). 2. vietā ar 271 punktu (95, 92, 84) ierindojās plkv. Aivars Mežors (Gaisa spēku aviācijas bāze), bet 3. vietu ar 269 punktiem (90, 92, 87) ieguva plt. Andris Kniploks (Zemessardzes 51. kājnieku bataljons).

Vingrinājumā ar ATŠ dalībnieki veica divas ieskaites sērijas 5 minūtēs pa 10 šāvieniem katrā un vienu ieskaites sēriju pa 10 šāvieniem 1 minūtē. Atkal labākais ar 246 punktiem (82, 82, 82) izrādījās kpt. V. Graudiņš. 2. vietu, tikai par punktu (81,86,78) atpaliekot no uzvarētāja, ieguva plt. A. Kniploks, bet 3. vietā ar 240 punktiem (87, 77, 76) ierindojās maj. Normunds Baranovs (ZS 25. KB).

Kopvērtējumā labākais rezultāts kpt. V. Graudiņam — 520 punkti. 2. vietu ieguva plt. A. Kniploks — 514 punkti, bet 3. vietā ar 503 punktiem ierindojās jkpt. Rūdolfs Rudzuroga (ZS 3. novads).

Sagatavojusi SK FSSN 1. klases speciāliste dkar. Gerda Krūmiņa.
Foto — no SK arhīva.

Vācijas karaspēka iebrukums Kurzemē un Zemgalē 1915. gadā

Klāvs Zariņš,
Latvijas Kara muzeja vēsturnieks.

Foto — no Latvijas Kara muzeja krājuma.

Pirmais pasaules kara gads Krievijai bija noritējis neveiksmīgi. Laikā no 1914. gada rudens līdz 1915. gada vasarai Krievijas impērijas karaspēks cieta smagas sakāves kaujās pret Vācijas un Austroungārijas spēkiem, atkāpjoties par vairākiem simtiem kilometru austrumu virzienā. 1915. gada aprīlī frontes ziemeļos vācieši bija jau sasnieguši mūsdienu Latvijas teritoriju.

Gūstā kritušie krievu armijas karavīri Jelgavas pils pagalmā.

Stāvoklis Austrumu frontē
Jau no 1914. gada nogales, kad Rietumu frontē bija sācies pozīciju karš, apturot Vācijas armiju straujo ofensīvu Francijas teritorijā, vācu ģenerālštābs skatienu vērsa Austrumu frontes virzienā. Būtisks pagrieziens iezīmējās pēc Ipras kaujas 1914. gada oktobrī un novembrī, kad vācieši bija cietuši sakāvi pret franču, angļu un beļģu spēkiem. Vācu ģenerālštābs Austrumu frontei piešķīra prioritāru nozīmi, izskatot iespēju izvērst jaunu ofensīvu, kuras uzdevums būtu stiprināt Austrumprūsijā esošos vācu spēkus un nepieļaut krievu iespējamo virzīšanos uz rietumiem.

Novembrī par visu Austrumu frontē esošo vācu spēku virspavēlnieku iecēla Paulu Hindenburgu, par štāba priekšnieku — Ērihu Ludendorfu. Viņi savas spējas bija pierādījuši kara pirmajos mēnešos, komandējot vācu spēkus pret Krievijas armijām Austrumprūsijā un gūstot spilgtas uzvaras. Lai gan Krievijas karaspēks bija cietis neveiksmes Austrumprūsijā, atšķirīga situācija bija Galīcijā, kur krievi guva virsroku pār austroungāru spēkiem. Austroungārija, daļēji iesaistīta kaujās ar Serbiju, nespēja stāties pretī Krievijas pārspēkam un zaudēja plašas teritorijas Galīcijā. Austroungāru smago situāciju un vispārējo stāvokli Austrumu frontē vajadzēja mainīt jaunajai pavasara ofensīvai, kura pilnā apjomā sākās 1915. gada aprīlī.

Pavasara ofensīva
1915. gada pirmajos mēnešos Krievijas karaspēks cieta sakāvi un bija spiests atkāpties no Austrumprūsijas teritorijas. Gandrīz vienlaicīgi krievu armijas sāka zaudēt virsroku Galīcijā, ciešot smagus zaudējumus kaujās pret austroungāriem, kuri, Vācijas atbalstīti, izrādīja nopietnu pretestību (Krievijas 3. armijas virzību uz rietumiem izdevās apturēt jau 1914. gada decembrī). 1915. gada aprīlī vācu ģenerālštābs saformēja 11. armiju Augusta Makenzena vadībā, kuras uzdevums bija sākt izšķirošo ofensīvu un pārraut fronti Karpatu sektorā. Lai maldinātu ienaidnieku par gaidāmo ofensīvu, visiem vācu spēkiem ziemeļos no Pilicas upes tika dots uzdevums veikt maldinošus, demonstratīvus uzbrukumus, lai piesaistītu pēc iespējas lielākus Krievijas spēkus. Par izdevīgāko frontes sektoru demonstratīvu uzbrukumu veikšanai izvēlējās Lietuvas teritoriju — uz ziemeļiem no Nemunas. Šim mērķim izveidoja speciālu armijas grupu Oto Lauenšteina vadībā, kurai vajadzēja straujā ofensīvā (armijas grupas kodolu veidoja kavalērija) sasniegt Liepājas—Šauļu dzelzceļa līniju. Ofensīvu sāka 26. aprīlī, un tā bija veiksmīga — 30. aprīlī ieņēma Šauļus (pilsētu vācieši būs spiesti atkarot vēlreiz), apdraudot jau Liepāju. Tomēr frontes virspavēlnieks P. Hindenburgs nolēma ofensīvu neturpināt. Pastāvēja bažas, ka straujā virzība apdraudēs armijas grupas aizmuguri un dos iespēju krieviem to ielenkt, apdraudot arī Austrumprūsijā dislocētos vācu spēkus.

Vācu karavīri Ložmetējkalna apkārtnē 1916. gadā.

Uzbrukums Liepājai un Jelgavai
1915. gada maija pirmajās dienās vācu Austrumu frontes virspavēlniecība nolēma ofensīvu atsākt, virzoties tālāk uz ziemeļiem — Kurzemi un Zemgali. Vācu kara-spēks ofensīvu attīstīja divās daļās — uz Liepāju un Jelgavu. 1. maijā vācieši sasniedza jau Jelgavas pievārti, taču nespēja pilsētu ieņemt. Vācu uzbrukumu 1. — 2. maijā atsita divi Daugavgrīvas cietokšņa zemessargu rotu apvienotie bataljoni, kuri, ieņēmuši pozīcijas starp Lielupi un Dobeles šoseju, sekmīgi aizstāvējās, līdz ieradās papildspēki (6. vācu kavalērijas divīzijas vienības atradās vairs tikai 2 kilometru attālumā no pilsētas).

Tikai dažas dienas pēc kaujām pie Jelgavas norisinājās vācu ofensīva Liepājas virzienā. 7. maijā vācu spēki, saskaņojot uzbrukumu ar karakuģiem Kurzemes piekrastē, uzbruka pilsētai un to sekmīgi ieņēma. Pilsētas garnizons neizrādīja vāciešiem nopietnu pretestību un pilsētu pameta. 8. maijā Liepāju un visu tās apkārtni jau kontrolēja Vācijas karaspēks. Attīstot tālāk ofensīvu, vāciešiem izdevās ieņemt arī Aizputi un pat Kuldīgu, taču Krievijas karaspēka pretuzbrukuma rezultātā maija nogalē abas pilsētas vācieši bija spiesti atstāt. Austrumu frontes virspavēlniecība nebija gaidījusi tik straujus panākumus frontes ziemeļu sektorā un šaubījās, vai teritoriālos ieguvumus izdosies noturēt. Līdz pat jūlijam frontes stāvoklis palika nemainīgs.

Kaujas Kurzemē un Zemgalē
Pēc veiksmīgās ofensīvas Kurzemē, kuras rezultātā Vācijas karaspēks bija ieguvis placdarmu turpmākām kaujas operācijām, 1915. gada maija beigās O. Lauenšteina armijas grupu skaitliski papildināja un pārdēvēja par Nemunas armiju. Jūlijā sākās izšķirošā ofensīva. Šķērsojot Ventu, Nemunas armija virzījās dziļāk Latvijas teritorijā. Vāciešiem pretī stājās jaunizveidotā Krievijas 5. armija, kuras uzdevums bija segt Rīgas — Šauļu un Daugavpils virzienus, tomēr tā nespēja izrādīt pietiekamu pretestību. Bez kaujas Nemunas armijas daļas iegāja Saldū un Kuldīgā. 17. jūlijā krita Dobele un dienu vēlāk Ventspils, Talsi un Tukums (lielākās kaujas notika 16. — 18. jūlijā pie Auces; laikā no 14. līdz 19. jūlijam vācieši Kurzemē bija saņēmuši gūstā 6000 Krievijas armijas karavīru). Jūlija beigās vācieši atsāka uzbrukumu Jelgavai — 1. augustā pēc artilērijas apšaudes Jelgavā iegāja vācu 41. kājnieku divīzijas vienības, saņemot 2000 gūstekņu. Tajā pašā dienā krievu armijas daļas bija atstājušas arī Bausku.

Vācu karavīri Liepājas jūrmalā 1915. gada maijā.

Lai atvieglotu 5. armijas stāvokli un izvairītos no pilnīgas sagrāves, uz Vidzemi pārcēla jaunizveidoto Krievijas 12. armiju, kuras uzdevums bija segt Rīgu. Vācu kara-spēku izdevās apturēt Rīgas pievārtē, pilsētu nosargājot. Taču, nespējot stāties pretī Nemunas armijas pārspēkam, Krievijas kara-spēks dienvidos no Rīgas atkāpās uz Daugavas labo krastu. Jāatzīmē, ka vācu karaspēks realizēja veiksmīgas ofensīvas arī citos frontes sektoros. 1915. gada 5. augustā ieņēma Varšavu, 18. augustā pēc vairāku nedēļu kaujām Kauņu un 18. septembrī — Viļņu.

Līdz 1915. gada rudenim frontes līnija Latvijas teritorijā pakāpeniski nostabilizējās un vācu kontrolē nonāca gandrīz visa Kurzeme un Zemgale. Fronte nostabilizējās puslokā ap Rīgu un tālāk gar Daugavu, kur tā ievirzījās Lietuvas teritorijā. Stāvoklis mainījās tikai divus gadus vēlāk — 1917. gada septembrī, kad Vācijas 8. armija šķērsoja Daugavu un ieņēma Rīgu (1915. gada decembrī Nemunas armiju pārdēvēja par 8. armiju). Kurzemes un Zemgales iedzīvotāji tika pakļauti militāram okupācijas režīmam, kurš formāli beidza pastāvēt tikai 1918. gada novembrī.

In­do­ķī­nas ce­ļo­jums

Ed­mund­s Vī­tols,
NBS rezerves kapteinis.

Foto — no au­to­ra per­so­nis­kā ar­hī­va.

Sā­kums žur­nā­la mar­ta un aprīļa nu­mu­rā.

Ankorvats atplauka kā lotosa zieds rīta saules mirdzējumā. Stāvot tempļa pakājē, jutos kā mazs bērns sava vecvectēva priekšā, kas neaptver šā cilvēka gudrību un dzīves pieredzi. Likās, ka esam tikai divatā, es un senais templis. Bija tāda sajūta, ka es esmu no vienas dimensijas, bet templis — no citas. It kā bijām uz vienas planētas, bet mūs šķīra neredzama, ļoti tālu civilizāciju robežšķirtne. Raudzījos uz tempļa senajiem mūriem, un templis raudzījās manī ar senatnes acīm, ar līdzjūtīgu skatienu uz skudru manā izskatā, kas te bija iemaldījusies un īsti nesaprata, ar ko tai ir darīšana.

Ankorvats esot uzbūvēts 35 gadu laikā, kas ir pilnīgi neizskaidrojami, ņemot vērā mūsdienu zinātnes un arheoloģijas priekšstatus par tā laika cilvēkiem zināmajām un apgūtajām celtniecības tehnoloģijām. Seno civilizāciju liecības atrodamas daudzviet plašajā pasaulē, to esamība ir fakts, bet zinātne joprojām nespēj šo faktu izskaidrot ne vēsturiski, ne tehnoloģiski, ne matemātiski. Arī Ankorvatas tempļu arhitektonisko kompleksu raksturo sarežģītība un smalkums, bet visu senās megapoles kopējo uzbūvi — tās perfektā ūdensapgādes un ceļu sistēma, kopējā dzīvības uzturēšanas shēma, lai spētu nodrošināt rīsa lauku apūdeņošanu un sagādāt pārtiku milzīgam iedzīvotāju skaitam. Ne tikai Ankorvats ir būvēts mandalas formā, bet arī visa megapole kopumā ir iekļauta sarežģīta, bet precīza ģeometriska režģa sistēmā, kur katrs elements ir tā neatņemama sastāvdaļa, kas atkārtojas pretējā stūrī. Šo mandalas efektu var ieraudzīt, paceļoties 250 metru augstumā ar gaisa balonu, kas pieejams trīs kilometru attālumā no Ankorvatas tempļa. No augšas skatam paveras skaidras ģeometriskas kontūras, kas iezīmē tempļa formu kopumā. Skatoties uz leju, šķiet neaptverami, kā tropisko džungļu vidū varēja radīt tik milzīgu un perfektu kompleksu, kuru mūsdienās pēta, arī izmantojot NASA satelītus, kas fotografē un uzrāda zinātniekiem arvien jaunas platības, kuras attiecināmas uz Ankoras megapoli.

Sākotnēji Kambodžā dominējusi Indijas kultūras ietekme, kas redzama ik uz soļa. Arī Ankorvatas tempļa uzbūve ir strikti pakļauta hinduisma sakrālajam skatījumam uz mandalu, kuras centrā ir mistiskais Meru kalns (centrālais templis), ko ieskauj pieci torņi. Katrā no tiem mīt noteikti dievi. Templis ir uzbūvēts bez saistvielām, un tikai restaurācijas darbos izmantoti mūsu civilizācijai zināmie materiāli.

Ankorvats ir slavens ar saviem perfektajiem ciļņiem, kas izgrebti tā sienās. Skatam paveras garš iekšējais koridors, kura sienas klāj savstarpēji saistītu senu notikumu izklāsts no senindiešu eposiem «Mahābhāratas» un «Rāmājanas». Sienas rotā dejojošu dieviešu — apsaru — atveidi akmenī, kā arī seno hindu dievu Indras, Višnu, Šivas un Brahmas veidoli ar tiem atbilstošo atribūtiku. Šeit var izsekot Kambodžas vēsturiskās telpas attīstībai gadsimtu laikā, jo netālu no Ankorvata atrodas Baijonas templis, kur redzamas budisma dievu figūras. Tas liecina, ka 12. gs., kad tapis otrais pēc lieluma Ankorā esošais templis, Kambodžā bija sācis nostiprināties budisms, ko pieņēma tā laika khmeru valdnieks. Arī Ankorvatas templī ir daudz budismam veltītu figūru, kas tur parādījušās vēlākā laika periodā, ieskaitot meditācijā iegrimušā Budas Šakjamuni tēlu. Budisms nenoliedza hinduisma mācību, bet respektēja to.

Atrodoties tempļu kompleksa teritorijā, es apmeklēju vairākus attālus tempļus, kuri nav tik slaveni kā centrālie, taču to vēsturiskā nozīme ir tikpat nozīmīga. Tie nebija pilnībā atjaunoti, un dažos vēl norisinājās arheoloģiskā izpēte, taču šo tempļu vēsturiskais datējums sniedzas daudz dziļākā senatnē, nekā pieņemts vērtēt Ankorvatas kompleksu kopumā, proti, ir runa par 1000 un vairāk gadu atšķirību. Par šīm neatbilstībām vēsturnieki diskutē, bet šaurā speciālistu lokā. Acīmredzot šeit ir kaut kas no tā visa, kam plašās pasaules sabiedrība vēl nav gatava.

Pasakaini skati bija vērojami, apstaigājot šos tempļus, kur skaidri varēja redzēt, kā džungļi aprij cilvēku būvētās pilsētas. Zāle, sūnas un krūmāji, kas izlauzuši šķietami milzīgos akmens bluķus un celtņu sienas — tas vēl bija sīkums. Pārsteidza tas, ka koki bija izauguši cauri akmenim, pārplēšot klints bluķus uz pusēm, apvijot tos ar saknēm kā milzu astoņkāji, kas ar saviem taustekļiem žņaudz upuri, bet tik lēni, ka to ar aci nevar pamanīt. Šo nāvējošo tvērienu es sajutu, kādu laiku sēžot nomaļā, ēnainā vietiņā «Ta Prohm» tempļa drupās, kur uz brīdi varēju paglābties no tveices. Visapkārt bija tikai seno tempļu drupas un džungļi, putnu balsis un vēja šalkas palmu galotnēs. Uzmanību piesaistīja reti atskanoši mazi klauvējieni, likās, ka kaut kas noripo pa akmens sienu un atsitas pret zemi. Es sēdēju nekustīgi un vēroju koku gludās saknes, kuras kā žņaudzējčūska bija savijušās ap akmens sienām, un ieraudzīju! Ieraudzīju, ka mazi akmentiņi sakustējās un izbira no vietas, kur sakne žņaudza akmeni, to drupinot lēni un neatlaidīgi. Nemitīgi, pa sekundēm, minūtēm, stundām, dienām un mēnešiem, pa gadiem un gadu desmitiem, pa simtiem… Laika zobs kā nerimstošs pulkstenis tikšķēja un sagrauza aizgājušo laiku liecības.

Lēnām izstaigāju galvenos apskates tempļus, no kuriem jāizceļ iepriekš minētais Baijonas (budistu) templis. Tā torņos attēlotas gigantiskas bodhisatvas Avalokitešvaras sejas, kas raugās uz visām debespusēm, Ankorthomas vecpilsēta ar Ziloņu terasi un Lepras karaļa terasi. Taču tiem, kas interesējas par vēsturi sīkāk, ieteiktu apmeklēt arī tos tempļus, kas atrodas attālāk no centrālajiem, jo tie ir tikpat interesanti un liecina par vēl tālāku senatni.

Kādā templī izdzirdēju monotonu, bet atpazīstamas budistu mantras murmulēšanu. «Om Mani Padme Hum,» skaitīja kāda veca sieviņa budistu apmetnī, sēžot uz drupām un vieglā ritmā šūpojoties uz priekšu un atpakaļ. Kreisajā rokā viņa virpināja lūgšanu krelles. Mūsu skatieni sastapās, pasmaidīju un saliku plaukstas pie krūtīm sveicienā, viegli paklanoties. Viņa atbildēja ar to pašu un ar žestu aicināja mani tuvāk. Piegāju, viņa vedināja pieliekties un tad, skaitot jau citu mantru, apsēja man sarkanu diedziņu ap plaukstas locītavu, kas saskaņā ar budisma tradīciju ir svētības došana un aizsardzības uzlikšanas zīme.

Jau vēlā pēcpusdienā bija iespēja uzkāpt Ankorvatas tempļa pašā augšējā stāvā, no kura pavērās skats uz apkārtni. Pie lielas, akmenī kaltas meditējoša Budas Šakjamuni figūras aizdedzu un noliku vēl no Nepālas vestus vīraka kociņus. Dūmu vērpele lēni kāpa augšup, apvijās ap Budas akmens seju, pārslīdēja seno sienu velvēm un izgaisa tempļa koridorā. Likās, ka šajā brīdī atvērās neredzamas durvis starplaiku telpā, un es jutos savienots un klātesošs tālās senatnes mirklī un tagadnē. Nebija vīziju, nebija runu vai skaņu, nebija pieskārienu, bija tikai svēts klusums, klusums un klātbūtne, pateicība un miers.

Kopš tālās senatnes, kad Ankoras pilsēta tika aizmirsta un atstāta džungļu varā, nav bijis gluži tā, ka neviens cilvēks gadsimtiem ilgi nebūtu tur savu kāju spēris. Ir liecības, ka, pirms tā tika atkal atklāta, vietējā budistu kopiena senajās drupās tomēr dzīvojusi un veikusi rituālas darbības, taču neko neatjaunojot un neiejaucoties dabas un tempļa cīņā par eksistences vidi.

Pēc vēsturnieku domām, Ankora pārstājusi eksistēt ka megapole 15. gs., jo dižā Khmeru impērija strauji pagrimusi ūdens­apgādes sistēmas sabrukuma dēļ. Šis skaidrojums šķiet visai naivs, jo, būvējot dižo pilsētu, tās celtnieki noteikti ņēma vērā vietējās dabas īpatnības un bija spējīgi paredzēt iespējamās novirzes, lai laikus saga­- tavotos un novērstu to sekas. Jāatzīmē, ka Ankoras straujais noriets tieši sasaucas ar Teotihuakānu, seno megapoli Meksikā, kuras liktenis ir tieši tāds pats.

Savu atvadu saulrietu no Kambodžas skatīju, sēžot uz kāda cita tempļa (Phnom Bakheng) drupām, kas atrodas kalna galā. Tur pavērās satriecoši skaists skats uz visu apkārtni. Vērot saulrietu bija atnākuši ne tikai tūristi, bet arī vietējie iedzīvotāji un budistu mūki, kas to darot katru vakaru. Dažādi cilvēki bija pulcējušies vienkopus, dažādi etnosi ar atšķirīgu reliģisko piederību, pasaules skatījumu, sociālo statusu un vērtību mēru. Un viņi visi apklusa un sastinga brīdī, kad saules sarkanā bumba sāka grimt aiz apvāršņa. Visi bija kā pamiruši, pilni sajūsmas un svinīguma, un nebija vairs nekādu atšķirību starp šiem ļaudīm, viņi bija kļuvuši par vienu veselumu. Sirdis pukstēja vienā ritmā, un domas bija rimušas — mūs visus vienoja mūžīgā Dabas balss. Šai brīdī atmiņā atausa R. Kiplinga «Džungļu grāmatas» Maugļa teiktā frāze: «Mums ar tevi ir vienas asinis, tev un man…»

Vēl ilgi ļaudis vēroja sārto atblāzmas spēli mākoņos, bet nu jau visi bija atgriezušies savā ikdienišķajā realitātē.

Nākamajā rītā man bija jāmēro ceļš uz Laosu.

Turpinājums sekos.

Starptautiska konference par Pirmo pasaules karu

Atzīmējot Pirmā pasaules kara simto gadskārtu, šogad 26. un 27. jūnijā Latvijas Kara muzeja telpās Rīgā notiks ievērojams akadēmisks pasākums — starptautiska zinātniska konference «Sabiedrība, karš un vēsture: Pirmā pasaules kara militārās, politiskās un sociālās norises Baltijas reģionā (1914—1918)». Konferencē piedalīsies vēsturnieki, pazīstami militārās un politiskās vēstures speciālisti no Latvijas, Lietuvas, Igaunijas, Somijas, ASV, Šveices, Polijas, Vācijas, Baltkrievijas un Krievijas. Konferences gaitā tiks aplūkoti jautājumi par dažādu valstu bruņoto spēku darbību Baltijas reģionā Pirmā pasaules kara laikā, kā arī sabiedriskās dzīves norises vācu un krievu karaspēka ieņemtajos apgabalos. Vēsturnieki runās par šī perioda vēstures pētniecību un tās perspektīvām, par kara piemiņas vietu un memoriālu saglabāšanu. Konferenci ar Aizsardzības ministrijas atbalstu rīko Latvijas Kara muzejs un Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultāte. Tās darbu ir aicināts apmeklēt ikviens vēstures interesents.

Sagatavojis Juris Ciganovs.

Jūnijs — mi­li­tā­rās vēs­tu­res spo­gu­lī

1876. gada 2. jūnijā dzimis ģenerālis Eduards Aire. Cariskās Krievijas armijā no 1897. gada. Pirmā pasaules kara laikā divīzijas štāba priekšnieks. Latvijas armijā no 1920. gada. No 1925. līdz 1927. gadam Armijas komandiera štāba priekšnieks, Valsts prezidenta sevišķu uzdevumu ģenerālis, Kara būvniecības pārvaldes priekšnieks. Miris 1933. gada 25. maijā.

1939. gada 7. jūnijā parakstīts Latvijas un Vācijas neuzbrukšanas līgums.

1919. gada 9. jūnijā dibināts Bruņoto vilcienu (divizions) pulks.

1867. gada 12. jūnijā dzimis ģenerālis Jānis Kalniņš, veco strēlnieku vidū saukts par «veco» Kalniņu. Kā 3. Kurzemes strēlnieku (bataljona) pulka komandieris piedalījies cīņās pie Slokas, Mangaļiem, Ložmetējkalnā, kā arī Nāves salā. Apbalvots ar Lāčplēša Kara ordeņa III šķiru. Latvijas armijas Kara padomes loceklis.

1867. gada 12. jūnijā dzimis ģenerālis Jānis Lavenieks, Bruņoto vilcienu (diviziona) pulka pirmais un vienīgais komandieris. Apbalvots ar Lāčplēša Kara ordeņa III šķiru.

1945. gada 15. jūnijā Zviedrijas valdība pieņem lēmumu par latviešu tautības militārpersonu izdošanu PSRS.

1940. gada 16. jūnijā PSRS iesniedz ultimātu Latvijas un Igaunijas valdībām par sava karaspēku ielaišanu šo valstu teritorijās.

1919. gada 17. jūnijā dibināts Aviācijas pulks.

1940. gada 17. jūnijā Rīgu ieņem PSRS karaspēks.

1919. gada 20. jūnijā dibināts 7. Siguldas kājnieku pulks.

1919. gada 22. jūnijā apvienotais latviešu un igauņu karspēks sakauj vācu karaspēku pie Cēsīm. Varoņu piemiņas diena.

1941. gada 22. jūnijā vācu karaspēks sāk uzbrukumu PSRS.

1941. gada 25. jūnijā izdota pavēle par Latvijas zemūdeņu «Ronis» un «Spīdola» uzspridzināšanu.

1941. gada 28. jūnijā vācu karaspēks ieņem Liepāju.

Vācu karaspēks Rīgā 1917. gadā

Rīgu vācu karaspēks ieņēma 1917. gada 3. septembrī, un šim notikumam par godu tika izkalta piemiņas medaļa ar uzrakstu vācu valodā «1917. gada 3. septembrī Rīga kļuva brīva». Šī medaļa ne tikai apliecina minēto notikumu Rīgas vēsturē, bet ir arī neparasta izgatavotā materiāla dēļ, proti, tā ir no dzelzs. Parasti piemiņas medaļas ir no sudraba, zelta, bronzas vai misiņa. Šāda materiāla medaļa Latvijas medaļu klāstā, šķiet, ir vienīgā. Otrs simbols, kurš apliecina vācu varu Rīgā, ir piemineklis ar vācu karavīru pilnā apbruņojumā. To atklāja 1918. gada 3. septembrī skvēriņā pie tagadējās Augstākās tiesas. Pieminekļa nosaukums «Dzelzs zemessargs», bet tautā to iesauca par «koka Frici», jo tas bija izgatavots no koka, bet ne no metāla vai akmens. Pieminekli rotāja vācu militārā simbolika un uzraksts vācu valodā: «Vācu armijai vācu karavīru atbalsts, 1918. g. 3. sept.» Piemineklis nostāvēja nepilnu gadu. Kad 1919. gada janvāra sākumā Rīgā ienāca Padomju Krievijas karaspēks, to iznīcināja sadedzinot. Pieminekļa autors nav zināms. Tā vietā 1919. gada 1. maijā uzstādīja tēlnieka Burharda Dzeņa veidoto Kārļa Marksa krūšutēlu. Tā mūžs bija pavisam īss — līdz 1919. gada 22. maijam, kad tas tika novākts.

Sagatavojis Gunārs Kušķis.

Ārzemju ziņas

Notikusi kārtējā NATO iznīcinātāju rotācija Šauļos

Šī gada 1. maijā Lietuvas Gaisa spēku bāzē Zokņos (netālu no Šauļiem) ieradās četri Polijas iznīcinātāji «MiG-29A», kā arī apkalpojošais personāls — tehniķi, mediķi, sakaru speciālisti u.c. Poļi pārņēma NATO organizēto Baltijas valstu gaisa telpas patrulēšanas misiju no saviem amerikāņu kolēģiem. Četri ASV iznīcinātāji «F-15C Eagle» sargāja Baltijas gaisa telpu šī gada pirmos četrus mēnešus.

Poļu «MiG-29A» (priekšplānā).

Pēc tam, kad Krievija anektēja Krimas pussalu, NATO misija Šauļos ļoti operatīvi tika pastiprināta ar vēl sešiem ASV iznīcinātājiem «F-15». Kopš NATO misijas sākuma 2004. gadā šī bija pirmā reize, kad Šauļos vienlaikus atradās tik liels iznīcinātāju skaits.

Reaģējot uz Krievijas potenciālajiem draudiem, NATO izvērsusi savu iznīcinātāju klātbūtni arī Igaunijā un Polijā. 29. aprīlī Polijas pilsētiņas Malborkas lidostā ieradās četri Francijas Gaisa spēku iznīcinātāji «Rafale». Uz Igaunijas Gaisa spēku bāzi Emari ir nosūtīti četri Dānijas Karalisko gaisa spēku iznīcinātāji «F-16». Savukārt Lielbritānija ir pieņēmusi lēmumu nosūtīt uz Baltijas reģionu sešus Karalisko gaisa spēku iznīcinātājus «Eurofighter Typhoon».

NATO kolektīvās aizsardzības stiprināšanai uz Baltijas jūru un Vidusjūras austrumu reģionu ir nosūtīti arī NATO jūras spēku kuģi.

Plānota veco ložmetēju nomaiņa

Dānijas Karaliskie bruņotie spēki (KBS) jau šī gada nogalē gatavojas iegādāties 7,62 mm kalibra visjaunākās paaudzes ložmetējus «M60E6», kurus ražo amerikāņu kompānija «US Ordnance». Dānijā tie sauksies «LMG m/14». Jaunie ložmetēji būs paredzēti KBS sauszemes vienību apbruņošanai, aizstājot novecojušos kompānijas «Rheinmetall» ložmetējus «LMG m/62». «M60E6» konkursā apsteidza vācu kompānijas «Heckler & Koch» piedāvātos «HK121 I».

Ložmetējs «M60E6».

Pagaidām nav publiskotas detalizētas projekta izmaksas, bet 2012. gadā — ložmetēju konkursa izsludināšanas laikā — tika norādīts, ka ložmetēju, rezerves daļu un palīgierīču iegādei, kā arī apmācības nodrošināšanai paredzēts atvēlēt kopumā 12 miljonus eiro.

Būtiskākie Dānijas konkursa nosacījumi bija atrast ložmetēju ar mazāku masu, turklāt ergonomisku un ar augstākiem precizitātes rādītājiem. «M60E6» jeb «LMG m/14» sver 9,27 kg, un tas ir par 2,25 kg vieglāks nekā konkurents «HK121 I». «LMG m/14» šaušanas ātrums ir 500—650 šāvieni minūtē, iespējama savrupšāvienu uzstādīšana, maksimālais efektīvās šaušanas attālums — 1100 m. Jaunais ložmetējs tiks nodots Dānijas saus­zemes vienību apbruņojumā, bet vecie un smagnējie «LMG m/62» paliks otrā ešelona vienību apbruņojumā, kā arī tiks uzstādīti uz transporta līdzekļiem, kur nav tik izšķiroša to masa un ergonomiskums.

Patlaban Dānija aktīvi meklē sadarbības partnerus, lai iegādātos jauno ložmetēju aprīkojumu — optiku diennakts gaišajam laikam, naktsredzes ierīces, lāzertēmēkļus, lāzertālmērus un lāzervizierus. Līdz gada beigām tiks izraudzīti minēto iekārtu ražotāji, bet pašas piegādes sāksies 2015. gadā.

Karaliskie gaisa spēki palielinās uzbrukuma potenciālu

Zviedrija plāno savus iznīcinātājus «JAS-39 Gripen-E» apgādāt ar tālās darbības rādiusa spārnotajām raķetēm (Kinetic Energy Penetration Destroyer — KEPD 350). Šādus karalistes nodomus radio intervijā publiskoja aizsardzības ministre Kārina Enstrema. Ministre norādījusi, ka ar jaunajām raķetēm plānots apbruņot 60 karalistes pasūtītos jaunos iznīcinātājus, kuri kaujas ierindā tiks iekļauti no 2018. gada.

Vācu iznīcinātājs ar divām KEPD 350 tipa raķetēm uz ārējām piekarēm.

Pēc K. Enstremas teiktā, galvenais spārnoto raķešu mērķis būs palielināt Zviedrijas uzbrukuma potenciālu, nodrošinot iespēju veikt augstas precizitātes raķešu triecienus lielā attālumā. 

Raķetes «Taurus KEPD 350» ražo Eiropas konsorcijs MBDA, un to darbības rādiuss ir aptuveni 300 km.

Nolemts turpināt iznīcinātāju līzinga programmu

Maija sākumā Čehijas valdība apstiprināja finansējumu iznīcinātāju «JAS-39 Gripen» līzinga programmas pagarināšanai par 12 gadiem. Iepriekšējais līgums bija noslēgts 2004. gadā — uz 10 gadiem.

Jaunā vienošanās ar Zviedrijas kompāniju «Saab» stāsies spēkā 2015. gadā, un tā paredz ne tikai 14 lidmašīnu «JAS-39C/D Gripen» izīrēšanu, bet arī papildu pakalpojumus, personāla apmācību, jau agrāk ekspluatācijā nodoto iznīcinātāju modernizāciju, visu nepieciešamo materiāltehnisko servisu un munīcijas piegādi. Vienošanās ietver opciju līgumu pagarināt vēl par diviem gadiem.

Čehijas GS iznīcinātājs «JAS-39C/D Gripen».

Saskaņā ar jauno līgumu Čehija turpinās «JAS-39C/D Gripen» ekspluatāciju vismaz līdz 2026. gadam. Kā informējis aizsardzības ministrs Martins Stropņiks, pašlaik Čehija par iznīcinātāju īri maksā ievērojami vairāk, nekā panākts jaunajā līgumā. No 2015. gada iznīcinātāju īres izmaksas būs 1,7 miljardi kronu gadā.

Līguma darbības laikā zviedru kompānija nodrošinās 25 čehu pilotu un tehnisko speciālistu apmācību. Visi 14 izīrēšanai nodotie «JAS-39» būs apgādāti ar naktsredzes un slepeno sakaru iekārtām, kā arī nodrošināti ar iespēju komunicēt ar citu NATO dalībvalstu lidmašīnām. Tas nozīmē, ka čehu īrētie iznīcinātāji varēs iesaistīties starptautiskās NATO operācijās. Iepriekš izīrēto iznīcinātāju modernizācijas ietvaros paredzēts paplašināt lidmašīnu kaujas iespējas veikt triecienus virszemes mērķiem.

Ultramoderno iznīcinātāju iegādes plāni samazināti jau trešo reizi 

Itālijas jaunā valdība nesen pieņēmusi lēmumu samazināt ASV kompānijas «Lockheed Martin» izstrādāto piektās paaudzes iznīcinātāju «F-35 Lightning II» pasūtījumu no 90 uz 45 vienībām. Neskatoties uz šo lēmumu, iegādes procedūra un termiņi palikuši iepriekšējie, lai saglabātu darba vietas itāļu aerokosmiskās jomas uzņēmumos, kas iesaistīti programmā «F-35». Itālijas iepriekšējā valdība 2012. gadā samazināja «F-35 Lightning II» iegādes plānus no 131 uz 90 vienībām.

Kā skaidrojis jaunais premjerministrs Mateo Renci un jaunā aizsardzības ministre Roberta Pinoti, tuvākajā laikā ASV tiks oficiāli informētas par Itālijas lēmumu samazināt jauno iznīcinātāju iegādes skaitu. Tajā pašā laikā Itālija sola nodrošināt un sekot līdzi tam, lai netiktu optimizēta vai samazināta to pasūtījumu izpilde (komplektācija, kvalitātes kontrole utt.), kas itāļu uzņēmumiem uzticēta starptautiskā «F-35» projekta ietvaros.

«F-35 Lightning II» saimes jūras spēku modifikācija.

2014. gadā Itālija — kā plānots iepriekš — iegādāsies sešus jaunos iznīcinātājus, turpretī 2019. gadā pirks vairs tikai 29 lidmašīnas plānoto 40 vietā. Tas ļaus ietaupīt vismaz divus miljardus eiro. Lielākās raizes Itālijas jaunajai valdībai rada tas, ka ASV puse var atsaukt Itālijas rūpnīcām «F-35» programmas pasūtījumus, tādējādi reaģējot uz Itālijas lēmumu samazināt «F-35 Lightning II» iegādes. Itālijas premjerministrs plāno vērsties pie ASV valdības ar lūgumu neatcelt pasūtījumus Itālijas uzņēmumiem. Sava lūguma argumentācijai M. Renci gatavojas atgādināt amerikāņiem, ka Vašingtona nesen anulējusi ASV prezidentam paredzēto helikopteru iegādes konkursu, kur sīvā cīņā bija uzvarējusi Itālijas — Lielbritānijas kompānija «AgustaWestland».

Atcelts aizliegums sievietēm dienēt uz zemūdenēm

Pirmo reizi Francijas Jūras spēku vēsturē ir pieņemts lēmums atļaut virsniecēm pildīt dienestu uz kodolzemūdenēm. Par to paziņojis aizsardzības ministrs Žans Īvs Ledriāns, kas plašāku sabiedrību iepazīstināja ar militārā resora izstrādāto programmu abu dzimumu līdztiesības veicināšanai bruņotajos spēkos. 

Francijas «Triomphant» klases kodolzemūdene.

Ministrs precizējis, ka sākumā virsnieces tiks piekomandētas uz kodolzem-ūdenēm eksperimentālā kārtībā. 2015. gadā pirmās trīs brīvprātīgās virsnieces, kas atbilda visām prasībām, sāks viņām pilnīgi jauna kursa apguvi — dienestam uz atomzemūdenēm. Pēc kursa veiksmīgas apguves virsnieces no 2017. gada varēs sākt dienēt uz zemūdenēm. Pēc 2017. gada šāda prakse kļūs par normu. Ž. Ī. Ledriāns uzsvēris, ka līdzšinējā norma nelaist sievietes uz atomzemūdenēm nekādā ziņā nav bijusi diskriminācija. Šādi noteikumi eksistējuši tāpēc, ka sieviešu drošība un veselība bija jāgarantē visos apstākļos. Mūsdienās situācija strauji mainās un aktualitātes dzimumu līdztiesībā ietekmē arī militāro jomu. Piemēram, Norvēģijas armijā sievietes tiek izvietotas vienās dzīvojamās telpās ar vīriešiem, un nesen norvēģu vīriešiem armijā atļāva nēsāt garus matus, ja tie tiks saņemti «astē» vai sapīti bizē.

Francijas Jūras spēkos sievietes ir sākušas dienēt salīdzinoši nesen. Pirmās kursantes jūrskolās tika uzņemtas 1992. gadā. Patlaban jau 14% no Jūras spēku virsnieku korpusa veido sievietes, no kurām divas jau sasniegušas admirāļa pakāpes.

Gaidāma zemūdens flotes pastiprināšana

2015. gadā Grieķija iekļaus kaujas ierindā trīs jaunas konvencionālās «Type214» klases zemūdenes un vienu modernizēto konvencionālo «Type-209/1200» klases zemūdeni. Pirms iekļaušanas ierindā visas zemūdenes tiks testētas Krētas salā esošajā bāzē, un izmēģinājumu programma izmaksās vairāk nekā 75 miljonus eiro.

«Papanikolis class» pirmā pārstāve rūpnīcā Ķīlē 2008. gadā.

Līgumu par četru jaunu zemūdeņu būvi Grieķijas valdība un vietējā kompānija «Hellenic Shipyards S.A.» noslēdza 2000. gadā. Darījuma summa sasniedza 1,26 miljardus dolāru, un bija nolemts, ka pirmā zemūdene jāuzbūvē kuģubūves rūpnīcā HDW Ķīlē (Vācija). 2006. gadā pirmā zemūdene bija gatava, taču Grieķijas Jūras spēki pēc tās izmēģinājumiem konstatēja daudz nepilnību un atteicās parakstīt pieņemšanas — nodošanas aktu. Nākamos piecus gadus turpinājās kompromisa meklējumi, kamēr 2010. gadā pusēm izdevās vienoties un Atēnas pieņēma vācu būvētavā tapušo zemūdeni. Tā bija pirmā no četrām zemūdenēm, un grieķi deva šai klasei nosaukumu «Papanikolis class». Nākamās trīs šīs klases zemūdenes «S121 Pipinos», «S122 Matrozos» un «S123 Katsonis» ir būvētas kompānijā «Hellenic
Shipyards S.A.»

Ziņas sagatavojusi kapteine Vizma Kaļčeva.
Foto — http://en.wikipedia.org; http://globalmilitaryreview.blogspot.com;
www.survivalistboards.com; http://upload.wikimedia.org;
http://en.wikipedia.org; ttp://en.wikipedia.org; http://en.wikipedia.org.

Bruņojuma magnāti pasaulē

Starptautiskā Minhenes drošības konference tiek rīkota kopš 1962. gada, un šogad tā notika jau 50. reizi. Galvenie apspriežamie jautājumi bija Sīrijas pilsoņu karš un Ukrainas krīze. Taču tika iztirzāti arī citi ar globālo un reģionālo drošību sais­tītie jautājumi. Starp konferences dalībniekiem bija arī Stokholmas Starptautiskā miera izpētes institūta (Stockholm International Peace Research Institute; SIPRI) eks­perti, kuri prezentēja plašu analītisko ziņojumu par militāro uzņēmumu aktivitātēm 2012. gadā un galvenos šīs jomas datus par 2013. gadu. Milzīgā informācijas daudzuma apstrāde un analīze prasa ilgu laiku, tāpēc SIPRI eksperti ar laika nobīdi publisko savus pētījumus par bruņojuma jomas aktualitātēm pasaulē.

Divas no SIPRI konstatētajām sensācijām par laiku no 2008. līdz 2012. gadam ir saistītas ar bruņojuma un militāro iekārtu lielāko eksportētāju pirmā piecnieka sastāva izmaiņām. Pirmkārt, pēdējo 50 gadu laikā Ķīna nekad nebija ierindojusies piecu lielāko pasaules bruņojuma eksportētāju vidū. Otrkārt, pēdējo 20 gadu laikā pirmajā piecniekā atradās vienas un tās pašas valstis. Taču posmā no 2008. gada līdz 2012. gadam Ķīna ar saviem rādītājiem bruņojuma eksporta jomā izstūmusi no pirmā piecnieka Lielbritāniju, kura tur ir bijusi nemainīgi kopš 1950. gada. Norādītajā piecgadē absolūtā līdera pozīcija (30% globālā bruņojuma eksporta) ir ASV, otrā vieta — Krievijai (26%), trešā — Vācijai (7%), ceturtā — Francijai (6%) un piektā — Ķīnai (5%). Jāatzīmē, ka SIPRI analītiķi nav spējuši iegūt pilnīgus un drošus datus par atsevišķu Ķīnas militāro uzņēmumu akti­- vitātēm starptautiskajā bruņojuma tirgū. Tāpēc SIPRI dati par Ķīnu būtu ļoti piesardzīgi izmantojami globālajās prognozēs.

SIPRI ziņojumā konstatēts, ka, salīdzinot ar 2011. gadu, 2012. gadā par 4,2% un 2013. gadā vēl par 6,6% ir kritušies bruņojuma ražotāju pārdošanas rādītāji. Eksperti norāda, ka šāda situācija atspoguļo aizvien mazāku pieprasījumu pēc bruņojuma, ņemot vērā spriedzes mazināšanos un mazāku tieksmi pēc bruņošanās dažādos reģionos. Turklāt ASV karaspēka izvešana no Irākas 2011. gada beigās vairāk nekā par 50% samazināja amerikāņu militāro ražotāju un iesaistīto loģistikas pakalpojumu sniedzēju peļņu, ko nesa operācija Irākā. Turpinot cēloņsakarību virkni, attiecībā uz 2013. gadu SIPRI eksperti aprēķinājuši, ka pasaules valstu (un sevišķi ASV) globālās investīcijas ieroču un kara tehnikas iegādēs kopumā samazinājušās par 1,9% salīdzinājumā ar 2012. gadu.

2013. gadā visvairāk militārajiem mērķiem iztērēja ASV, proti, Pentagona budžets sasniedza 640 miljardus dolāru (par 7,8% mazāk nekā 2012. gadā). Kopumā pasaules valstu dažādie militārie tēriņi 2013. gadā sasniedza 1,7 triljonus dolāru. Otrais lielākais militārais budžets 2013. gadā bija Ķīnai — 188 miljardi dolāru. Trešajā vietā — Krievija ar 87,8 miljardiem dolāru, ceturtajā — Saūda Arābija (67 miljardi dolāru), piektajā — Francija (61,2 miljardi dolāru), sestajā — Lielbritānija (57,9 miljardi dolāru), septītajā — Vācija (48,8 miljardi dolāru), astotajā — Japāna (48,6 miljardi dolāru), devītajā — Indija (47,4 miljardi dolāru) un desmitajā vietā — Dienvidkoreja (33,9 miljardi dolāru). Ļoti uzskatāmi dažādu valstu militārie uzdevumi ir salīdzināmi, ja tiek uzrādīts militārā budžeta īpatsvars katras valsts iekšzemes kopproduktā (IKP). Piemēram, Saūda Arābija 2013. gadā militārajām vajadzībām atvēlēja 9,3% no IKP, Francija — 2,2%, Lielbritānija — 2,3%, Vācija — 1,4%, Japāna — 1%, Indija — 2,5% un Dienvidkoreja — 2,8%.

Pēc ārvalstu preses materiāliem sagatavojusi
kapteine Vizma Kaļčeva.