Latvijas ziņas

24. aprīlī aizsardzības ministrs Raimonds Vējonis darba vizītē devās uz Cēsīm un Valmieru.

Cēsīs ministrs apmeklēja Zemessardzes 27. kājnieku bataljonu un Nacionālo bruņoto spēku (NBS) Instruktoru skolu, savukārt Valmierā — Zemessardzes 22. kājnieku bataljonu.

R. Vējonis ar Cēsu un Valmieras pašvaldības pārstāvjiem pārrunāja Latvijas aizsardzības un drošības situāciju saistībā ar Ukrainas notikumiem, kā arī informatīvās telpas ietekmi uz sabiedrību un valsts drošību. Tika apspriesta valdības un pašvaldību sadarbība drošības un aizsardzības jautājumos, kā arī sabiedrības saliedētības veicināšana, iedzīvotāju iesaiste Zemessardzē un jauniešu patriotiskā audzināšana, kā vienu no labākajām iespējām uzsverot skolēnu iestāšanos Jaunsardzē.

28. aprīlī vizītē Latvijā ieradās NATO Militārās komitejas priekšsēdētāja vietnieks ģenerālleitnants Marks Šislers. NATO pārstāvis tikās ar aizsardzības ministru Raimondu Vējoni un NBS komandieri ģenerālleitnantu Raimondu Graubi, lai pārrunātu drošības situāciju mūsu reģionā un NATO iesaisti tās stiprināšanā.

Ģenerālleitnants M. Šislers apmeklēja arī Gaisa spēku aviācijas bāzi Lielvārdē un Ādažu bāzi, kā arī piedalījās NATO labdarības tirgus organizācijas pasākumā, lai pateiktos atbalstītājiem un nodotu organizācijas 2013. gadā piešķirto finansējumu diviem Latvijas labdarības projektiem — Liepājas reģionālās slimnīcas atbalsta fondam jaundzimušo inkubatora iegādei un Zantes ģimenes krīzes centram bērnu rotaļu laukuma izveidei.

25. aprīlī Ādažu bāzē notika svinīgā ceremonija, veltīta ASV 173. kājnieku brigādes karavīru sagaidīšanai. Ceremonijā piedalījās aizsardzības ministrs Raimonds Vējonis, ASV vēstnieks Latvijā Marks Pekala, NBS komandieris ģenerālleitnants Raimonds Graube, kā arī ASV armijas Eiropā komandiera vietnieks ģenerālmajors Ričards Longo.

Pasākumu apmeklēja arī Lietuvas Bruņoto spēku komandieris ģenerālleitnants Arvids Pocus un Igaunijas Aizsardzības spēku komandieris ģenerālmajors Riho Terrass, jo šajā dienā Latvijā sākas Baltijas valstu bruņoto spēku komandieru kārtējā sanāksme.

ASV gaisa desanta rota no ASV armijas Eiropā 173. kājnieku brigādes vienības piedalīsies rotējošā mācību procesā un uzturēsies Latvijā vismaz līdz šā gada beigām.

29. un 30. aprīlī Rīgā norisinājās ikgadējais Baltijas valstu — Francijas ārpolitikas un drošības politikas seminārs, kuru organizē Latvijas Aizsardzības un Ārlietu ministrija sadarbībā ar Francijas Aizsardzības ministriju.

Seminārs pulcēja augsta līmeņa amatpersonas un starptautiskās politikas ekspertus no Baltijas valstīm un Francijas, lai diskutētu par aktuālajiem starptautiskās drošības politikas jautājumiem. Semināru atklāja aizsardzības ministrs Raimonds Vējonis.

Seminārā analizēja NATO un Eiropas Savienības aktuālos jautājumus, ņemot vērā pēdējā laika notikumus Ukrainā, un apsprieda Velsā notikušā NATO samita prioritātes un uzdevumus pēc 2014. gada, kā arī analizēja tendences krīžu skartajos reģionos un to ietekmi uz drošības un aizsardzības situāciju reģionā un Eiropā kopumā.

Baltijas valstu — Francijas ārpolitikas un drošības politikas seminārs norisinājās astoto reizi. Iepriekšējais seminārs notika Tallinā, Igaunijā.

3. maijā vienas dienas vizītē Latviju apmeklēja Dānijas aizsardzības ministrs Nikolajs Vammens. Tiekoties ar aizsardzības ministru Raimondu Vējoni, viņš apsprieda situāciju Ukrainā un tās ietekmi uz drošības situāciju Baltijas jūras reģionā, kā arī divpusējās sadarbības jautājumus. Aizsardzības ministrs iepazīstināja kolēģi ar Latvijas aizsardzības prioritātēm un pasākumiem valsts aizsardzības stiprināšanā.

Dānija ir viens no nozīmīgākajiem Latvijas partneriem aizsardzības jomā, tā ir sniegusi lielu atbalstu Latvijas aizsardzības sistēmas un bruņoto spēku reformēšanā. 2013. gadā tika parakstīta vienošanās par Latvijas Sauszemes spēku kājnieku brigādes iekļaušanu Dānijas divīzijā, kas paredz ciešāku sadarbību gan plānošanas jautājumos, gan kopīgas mācības, lai uzlabotu sadarbību starp abu valstu karavīriem starptautiskajās operācijās.

14. maijā aizsardzības ministrs Raimonds Vējonis tikās ar Lielbritānijas starptautiskās drošības stratēģijas ministru Endrū Murisonu, lai pārrunātu reģionālās drošības aktualitātes, tai skaitā situāciju Ukrainā un divpusējās sadarbības jautājumus.

Ministri diskutēja par Latvijas un Lielbritānijas kopīgajiem projektiem — bruņutehnikas CVR(T) iepirkumu, kā arī abu valstu karavīru iesaisti Apvienoto ātrās reaģēšanas spēku štābā un Apvienotajos reaģēšanas spēkos.

R. Vējonis pateicās E. Murisonam par britu lēmumu nosūtīt papildu iznīcinātāju «Typhoon» patrulēšanā NATO gaisa telpā virs Baltijas valstīm, atbildot uz aicinājumiem stiprināt drošību Baltijas valstīs un Polijā pēc notikumiem Ukrainā.

15. maijā Gaisa spēku aviācijas bāzē Lielvārdē Mičiganas Nacionālās gvardes
126. kavalērijas pulka bezpilota lidaparātu vada karavīri veica pirmo bezpilota lidaparātu «RQ7-Shadow» lidojumu Latvijā.

ASV karavīri ir ieradušies Latvijā ar trim «RQ7-Shadow» bezpilota lidaparātiem, lai uzlabotu savietojamību ar Latvijas bruņotajiem spēkiem.

Pilnībā uzpildīts lidaparāts sver ap 180 kg, esošā modeļa spārnu platums ir 4 metri. Tas var sasniegt maksimālo augstumu ap 4570 m virs jūras līmeņa un līdz 150 km ātrumu stundā.

16. maijā NBS Sauszemes spēku kājnieku brigādes bāzē Ādažos notika pieminekļa vietas sakopšana. Pasākumā piedalījās arī aizsardzības ministrs Raimonds Vējonis.

21. martā tika likti pamati piemineklim mūsdienās kritušajiem karavīriem, ievietojot arī kapsulu ar vēstījumu nākamajām paaudzēm.

Piemineklis mūsdienās kritušajiem karavīriem, tāpat kā Brīvības piemineklis, top par brīvprātīgi saziedotiem līdzekļiem.

16. maijā Valsts prezidents Andris Bērziņš nosūtīja vēstuli Saeimas priekšsēdētājai Solvitai Āboltiņai, kurā, pamatojoties uz Nacionālās drošības likuma 8. panta pirmās daļas 5. punktu, izteikts ieteikums uz atkārtotu termiņu apstiprināt Nacionālo bruņoto spēku komandiera amatā ģenerālleitnantu Raimondu Graubi.

Šādu ierosinājumu Valsts prezidents, kurš ir valsts bruņotā spēka augstākais vadonis, izteicis, izvērtējot līdzšinējo ģenerālleitnanta Raimonda Graubes darbību un pieredzi.

Valsts prezidents daru zināmu, ka ģenerālleitnanta Raimonda Graubes kandidatūru atkārtotai virzīšanai bruņoto spēku komandiera amatā atbalsta aizsardzības ministrs, turklāt viņa kandidatūra ir apspriesta Nacionālās drošības padomes sēdē 2014. gada 7. maijā un guvusi padomes atbalstu.

Ģenerālleitnants Raimonds Graube sāka pildīt NBS komandiera amata pienākumus 2010. gada 6. jūlijā. Nacionālo bruņoto spēku likuma 14. panta pirmā daļa noteic, ka Nacionālo bruņoto spēku komandieri apstiprina amatā uz četriem gadiem.

20. maijā aizsardzības ministrs Raimonds Vējonis tikās ar ASV armijas sekretāru Džonu M. Makhjū, lai pārrunātu divpusējās sadarbības jautājumus, to skaitā kopīgās militārās mācības. Sanāksmē piedalījās arī Aizsardzības ministrijas valsts sekretārs Jānis Sārts un NBS štāba priekšnieks brigādes ģenerālis Juris Zeibārts.

ASV armijas sekretārs apmeklēja Gaisa spēku aviācijas bāzi Lielvārdē, kur tikās ar Mičiganas Nacionālās gvardes 126. kavalērijas pulka bezpilota lidaparātu karavīru vadu.

Džons M. Makhjū ASV armijas sekretāra amatā tika apstiprināts 2009. gada 21. septembrī. Armijas sekretārs ir augstākā civilā amatpersona ASV armijā, kuru nominē ASV prezidents. Viņa galvenās atbildības jomas ir personāla politika, ieroču un ekipējuma iegāde, kā arī finanšu izlietojums.

Foto — Gatis Dieziņš un Normunds Mežiņš.

Parāde Valmierā pulcē skatītājus no visas Latvijas

Taivo Trams

Foto — Gatis Dieziņš.

Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanas dienai veltītie svinīgie pasākumi šogad noritēja Vidzemē — Valmierā. Visas dienas garumā šajā pilsētā notika dažādi pasākumi, bet vislielāko interesi un, protams, arī apmeklētību, izpelnījās militārā parāde pilsētas centrā.

Latvijas dzimšanas dienas pasākumi aizsākās ar svinīgo dievkalpojumu Valmieras Sv. Sīmaņa baznīcā, savukārt parāde sākās pusdienlaikā, plkst. 12. Lai arī pūta auksts vējš un lija lietus, skatītāju Valmieras centrā netrūka, un interesentiem pat nācās meklēt vietu, no kurienes varētu labāk vērot parādes norisi.

Militāro parādi komandēja Zemessardzes 22. kājnieku bataljona komandieris pulkvežleitnants Māris Tūtins, bet pieņēma aizsardzības ministrs Raimonds Vējonis un Nacionālo bruņoto spēku komandieris ģenerālleitnants Raimonds Graube. Pirms parādes skatītājiem teiktajā uzrunā R. Vējonis uzsvēra, ka brīvība mūsu valstij nekad nav dāvināta, tā izcīnīta neatkarības cīņās un uz barikādēm, tāpēc īpaša pateicība pienākas karavīriem un robežsargiem, kas savā
ikdienā sargā mūsu valsti. Skarot Ukrainas un Krievijas notikumus, ministrs uzsvēra, ka mēs varam justies drošībā, jo NATO pilda savus solījumus un sabiedrotie ir palielinājuši savu klātbūtni Baltijā un visā Austrumeiropā.

Savukārt NBS komandieris ģenerālleitnants R. Graube izteica gandarījumu par iespēju turpināt iepriekšējos gados aizsākto tradīciju, proti, svinēt Latvijas Neatkarības atjaunošanas dienu ne tikai Rīgā, bet arī reģionos. Viņš atzina, ka karavīriem nav augstāka novērtējuma par iespēju klātienē izjust tautas novērtējumu un pateicību. R. Graube arī uzsvēra, ka Latvijas bruņotie spēki ir gatavi aizstāvēt savu valsti un nepieciešamības gadījumā to bez šaubīšanās darīs.

Lielākās skatītāju rindas pulcējās pie Gaisa spēku aviācijas bāzes Glābšanas dienesta posma helikoptera.

Skatītājus, kuri atradās tālāk no parādes norises centra, uzrunas gan nesasniedza, jo dzirdamību traucēja vējš. Kopējo pacilātību tas īpaši netraucēja, un visi nepacietīgi gaidīja parādes sākumu. Parādē valsts karogu nesa Zemessardzes 54. inženiertehniskā bataljona karoga vads. Gājienā piedalījās arī Zemessardzes 3. novada zemessargi no 19. nodrošinājuma, 22. un 27. kājnieku, 54. inženiertehniskā un Studentu bataljona, no NBS Štāba bataljona, Instruktoru skolas, Sauszemes spēku kājnieku brigādes un Valsts robežsardzes, kā arī Jaunsardzes vienības.

Pasākumā apmeklētājiem bija unikāla iespēja pirmajiem iepazīt jauno bruņojumu — kāpurķēžu bruņumašīnas.

Īpašu skatītāju atbalstu izpelnījās Ādažos bāzētās ASV gaisa desanta rotas karavīri no ASV armijas Eiropā 173. kājnieku brigādes vienības.

Parādes muzikālo pavadījumu nodrošināja NBS Štāba orķestris.

Parādes laikā varēja redzēt arī daudzveidīgu militārās un civilās tehnikas klāstu. No NBS parādē piedalījās dažāda smagā un vieglā tehnika ar lielgabaliem, ložmetējiem un personāls ar ieročiem, inženieru un mediķu transports, arī sapieru jeb Nesprāgušās munīcijas neitralizēšanas vienības robots. Klātesošie redzēja arī Valsts robežsardzes un Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta tehniku. Debesīs virs Valmieras riņķoja helikopters ar Latvijas karogu, bet vairākus pārlidojumus pār pilsētu veica Polijas Gaisa spēku reaktīvie iznīcinātāji «MiG-29».

Parāde Valmierā pulcēja ļaudis no Vidzemes un visas Latvijas.

Netālu no pilsētas centra esošajās Dīvaliņa pļavās interesentiem bija iespēja jau krietni detalizētāk iepazīties ar daudzveidīgu militāro tehniku, noklausīties vīru kopas «Vilki» koncertu, kā arī noskatīties vairākus paraugdemonstrējumus, tostarp Valsts robežsardzes kinologu sniegumu, Zemessardzes 22. kājnieku bataljona izlūku vada paraugdemonstrējumu, NBS Štāba bataljona Godasardzes rotas defilē priekšnesumu un ZS 54. inženiertehniskā bataljona speciālistu demonstrēto nesprāgušās munīcijas neitralizēšanas gaitu. Par spīti laika apstākļiem, kas tā arī negribēja uzlaboties, skatītāju netrūka, un daudzi, gan jauni cilvēki, gan pieredzes bagāti un daudz redzējuši, steidza apskatīt automātus, pistoles un speciālo ekipējumu, kā arī iekāpt kādā «Hummer» vai bruņumašīnā.

Valmierā sastaptie cilvēki ir apmierināti un gandarīti ar redzēto. Inese un Uldis parādi skatījās kopā ar meitu Egitu un mazo Mārtiņu, kaut kur netālu bija arī lielākie bērni — tāda īsti liela ģimene. «Uz parādi nācām ar patriotiskām izjūtām. Arī lietus īstenībā netraucē — kā redzat, mazais ir ratos, tā ka nav nekādas vainas,» smaida Inese. Viņi atbraukuši no Kocēnu novada un militāro parādi redzēja pirmo reizi, un savu izvēli nenožēlo: «Iespaids bija grandiozs, ir ko
redzēt». Ģimene atbalsta ieceri parādes rīkot dažādās Latvijas pilsētās. «Tas ir daudz labāk, citādi atliek tikai skatīties televīzijā. Uz Rīgu izbraukāt grūti, tad jau vairs nekāda svinēšana nesanāk, jo puse dienas paiet ceļā turp un atpakaļ,» saka Inese.

Lietus un vējš netraucēja apskatīt dažādos ieročus.

Kārlis Vitenbohs uz parādi atbraucis no Beverīnas novada, un arī viņš piekrīt, ka šī diena ir īsti svētki. «Es domāju, ka parāde ir noritējusi vislabākajā līmenī, cik nu tas iespējams šādos laika apstākļos. Bija vērts atnākt un noskatīties.» Arī K. Vitenbohs 4. maija parādi vērojis pirmo reizi un atzīst, ka tās dēļ svētku noskaņojums ir jo īpašs.

Savukārt Ingrīda un Kristaps, kas uz parādi ieradušies no Rīgas, teic, ka tik iespaidīgu cilvēku un tehnikas demonstrāciju nav nemaz gaidījuši. Ļoti labs sniegums!

Sekojot iedibinātajai tradīcijai, nākamgad 4. maija parāde notiks Jelgavā.

Starptautiskā operācija

«Latvija ir gatava turpināt sniegt atbalstu Afganistānai,» 10. maijā, būdams darba vizītē šajā valstī, uzsvēra aizsardzības ministrs Raimonds Vējonis. Ministrs piedalījās svinīgajā Ziemeļvalstu un Baltijas pārejas atbalsta vienības slēgšanas ceremonijā Mazāri Šarīfā.

«Simtiem mūsu karavīru un civilpersonu ir ilgstoši strādājuši, lai mēs sasniegtu šo brīdi, kad pārejas process uz pilnīgu Afganistānas atbildības pārņemšanu par savu drošību ir tuvu noslēgumam un mēs varam turpināt sniegt atbalstu Afganistānai citos veidos.» Ministrs uzsvēra, ka šī diena ir uzskatāma kā jauna ceļa sākums kopīgā mērķa sasniegšanai Afganistānā.

«Latvija arī turpmāk būs Afganistānas Nacionālās armijas un mūsu sabiedroto koalīcijas uzticams partneris centienos sasniegt drošību un stabilitāti Afganistānā. Mēs esam uz pareizā ceļa, un ļoti svarīgi ir saglabāt līdz šim panāktos sasniegumus. Ja to vēlēsies Afganistānas iedzīvotāji, mēs esam gatavi turpināt savu iesaisti Afganistānā arī pēc 2014. gada,» apliecināja ministrs.

R. Vējonis vizītes laikā Afganistānā tikās ar Zviedrijas aizsardzības ministri
Kārinu Enstremu un pārrunāja situāciju Ukrainā, tās ietekmi uz drošību Eiropā, drošības jautājumus Baltijas reģionā, kā arī abu valstu divpusējās attiecības. Viņš atzinīgi novērtēja Latvijas un Zviedrijas bruņoto spēku dalību Eiropas Savienības kaujas grupā, ko vada Zviedrija, un uzsvēra, ka Latvijai ir svarīga Zviedrijas iesaiste reģionālo drošības jautājumu risināšanā. Amatpersonas apsprieda arī turpmāko abu valstu sadarbību drošības jautājumos.

Afganistānā pašlaik dien ap 130 Latvijas karavīru. 2013. gada 2. martā darbību sāka Ziemeļvalstu un Baltijas pārejas atbalsta vienība, ko veido Latvijas, Zviedrijas, Somijas un Norvēģijas karavīri. Latvijai šajā vienībā bija otrs lielākais kontingents.

Mazāri Šarīfā dienesta pienākumus pilda Latvijas kontingenta vadība, Nacionālā atbalsta nodaļa, kā arī Militārās policijas grupa un štāba virsnieki, kas darbojas Ziemeļu reģionālās pavēlniecības štāba sastāvā. Latvijas karavīri ir izvietoti arī Kabulā un Kandahārā, kur veic Afganistānas karavīru apmācību.

Ieskats Centrālāfrikas Republikas konflikta vēsturē

Šī gada maijā Latvijas Republikas Saeima atbalstīja Nacionālo bruņoto spēku karavīru piedalīšanos Eiropas Savienības kopīgajā militārajā operācijā Centrālāfrikas Republikā. Sākot no jūnija, šajā militārajā operācijā piedalīsies 40 mūsu valsts militārpersonas. Misija ir plānota sešu mēnešu garumā.

Āfrikas kontinenta vidiene pazīstama kā viens no planētas nemierīgajiem reģioniem. 19. gadsimta 70. gados Ubangas upes baseinu, ieskaitot mūsdienu Centrālāfrikas Republikas teritoriju, pārvaldīja Sudānas valdnieki. Gadsimta beigās kontroli šajā reģionā pārņēma Francija, izveidojot šeit vairākas kolonijas, kas kļuva pazīstamas kā Francijas Ekvatoriālā Āfrika — vairāku atsevišķu Francijas koloniju apvienota administratīva teritorija, kurā ietilpa mūsdienu Centrālāfrikas Republika, Čada, Gabona un zemes ap Kongo upes augšteci.

Laiku pa laikam vietējie iedzīvotāji rīkoja sacelšanos pret franču koloniālo varu. 1940. gadā Francijas Ekvatoriālās Āfrikas koloniālā administrācija atteicās pakļauties ģenerāļa Petēna vadītajai kolaboracionistu valdībai un piedalījās karadarbībā pret Vāciju ģenerāļa de Golla valdības pusē. Pēc Otrā pasaules kara Francijā sākās koloniālās sistēmas reorganizācija, kuras rezultāts bija bijušo koloniju neatkarība. 1958. gadā Francijas Ekvatoriālā Āfrika bija likvidēta un 1960. gada 13. augustā tika pasludināta Centrālāfrikas Republikas neatkarība.

Pirmās neatkarības desmitgades šajā valstī bija līdzīgas kā gandrīz visās bijušajās Francijas kolonijās — tas bija valsts apvērsumu un militāro konfliktu laiks, kā arī dažādu cilšu un klanu cīņa par varu. 1966. gada 1. janvārī militārā apvērsuma rezultātā Centrālāfrikas Republikā pie varas nāca Žans Bedels Bokasa, viens no ekscentriskākajiem un nežēlīgākajiem diktatoriem postkoloniālajā Āfrikā. Viņš atcēla konstitūciju, izveidojot savu absolūto varu. 1976. gadā Bokasa pasludināja sevi par imperatoru, bet valsti nosauca par Centrālāfrikas impēriju, kuru gan vairākums pasaules valstu neatzina. Bokasas valdīšanas laikā valstī plauka pat uz citu Āfrikas valstu fona ievērojama korupcija un notika cilvēktiesību pārkāpumi. 1979. gadā kārtējā valsts apvērsuma rezultātā pie varas nāca Dāvids Dako, bet Bokasam aizmuguriski piesprieda nāvessodu, apsūdzot viņu veselā virknē noziegumu (tai skaitā kanibālismā, kas gan netika pierādīts). Politiskā nestabilitāte valstī turpinājās arī 20. gadsimta 80. un 90. gados, kad notika divi valsts apvērsumi un vairāki valsts apvērsuma mēģinājumi. 1997. gadā pēc kārtējā valsts apvērsuma mēģinājuma Centrāl­āfrikas Republikā tika ievesti Francijas un Āfrikas valstu armiju miera uzturēšanas spēki. Vēlāk tos nomainīja ANO miera uzturētāji, kas šo valsti atstāja 2000. gadā.

2003. gadā valsts nomalē uzliesmojusī sacelšanās pārauga kārtējā valsts apvērsumā, kura rezultātā pirmo demokrātiski ievēlēto valsts prezidentu Anžu Fēliksu Patasē nomainīja viens no opozīcijas vadoņiem Fransuā Bozizē. Starp abu oponentu atbalstītājiem sākās militāra cīņa, kas parauga pilsoņu karā. Valstī atkal ieveda ANO miera uzturētājus. Pilsoņu karš beidzās 2007. gadā, kad abas konfliktējošās puses noslēdza vienošanos par uguns pārtraukšanu. 2011. gada 23. janvārī vispārējās vēlēšanās, kuras starptautiskā sabiedrība atzina par demo-krātiskām, par valsts prezidentu ievēlēja
F. Bozizē.

Taču konflikti šajā valstī turpinājās, un nu jau tos noteica arī reliģiskais faktors: apmēram 80% no valsts iedzīvotājiem ir kristieši (gan protestanti, gan katoļi), bet ap 20% — musulmaņi. Lai arī 2013. gada janvārī Libērijas galvaspilsētā Manrovijā tika parakstīts kārtējais pamiers starp nemierniekiem un Centrālāfrikas Republikas valdību, jau martā sākās musulmaņu nemiernieku grupējuma «Seleka» kaujinieku uzbrukums valsts galvaspilsētai Bangi. Francija nosūtīja savu karaspēku pilsētas galveno komunikāciju aizstāvēšanai, tāpat galvaspilsētā atradās miera uzturēšanas spēki no dažādām Āfrikas valstīm (DĀR, Angolas, Kamerūnas, Čadas un Kongo Republikas). Valsts prezidents F. Bozizē aizbēga uz ārzemēm un Centrālāfrikas Republikā kārtējo reizi sāka valdīt politiskais un militārais haoss, pamazām pārņemot visu valsti. ANO novērotāji ziņoja: «Lai arī galvaspilsētā Bangi drošības situācija nedaudz uzlabojas, pārējā valsts teritorijā faktiski nav nekādas varas. Nav drošības iestāžu, nav likumīgās varas pārstāvju, nav policistu, nav tiesu un tiesnešu. Visur ir tikai «Seleka» kaujinieki, kuri, nesaņemot atalgojumu, nodarbojas ar laupīšanām un marodierismu. Slimnīcas un skolas nefunkcionē, jo pārsvarā ir izlaupītas.»

2013. gada martā pasaules plašsaziņas līdzekļos parādījās informācija, ka Centrāl­āfrikas Republikā musulmaņu grupējuma «Seleka» kaujinieki izlaupa kristiešu apdzīvotās vietas un neaiztiek musulmaņu ciemus. Kristieši sāka veidot savas pašaizsardzības vienības «Anti-balaka», kuras savukārt uzsāka teroru pret valsts musulmaņu iedzīvotājiem. ANO speciālais pārstāvis Adams Dings 2013. gada 2. novembrī paziņoja: «Mēs redzam, kā bruņotu cilvēku grupas cita citu nogalina, vadoties pēc reliģiskās piederības.» Pagājušā gada 12. decembrī Eiropas Parlaments pieņēma rezolūciju par stāvokli Centrālāfrikas Republikā, kurā norādīja, ka valstij draud humānā katastrofa un valsti pārņem haoss. ANO Humāno jautājumu departamenta speciālais pārstāvis Džons Gings ziņoja, ka Centrālāfrikas Republikā draud genocīda briesmas. «Novērojamas visas tās pazīmes, ko mēs redzējām Bosnijā vai Ruandā. Šeit valda humānā krīze, turklāt situācija ar katru brīdi pasliktinās. Kartē Centrālāfrikas Republika ir, bet realitātē šāda valsts nepastāv. Politiskajā ziņā valstī ir sagrautas visas valsts iestādes, nav veselības aprūpes sektora, nav izglītības iestāžu, sociālo pakalpojumu. Gandrīz miljons cilvēku atrodas bēgļu gaitās, gandrīz 500 000 cilvēku glābjas Bangi lidostas teritorijā, kur viņus apsargā franču karaspēks. Valstī notiek nogalināšana bez tiesas, seksuālā vardarbība.»

2013. gada nogalē Francijas un Āfrikas valstu miera uzturētāju kontingents sāka miera uzturēšanas operāciju «Sangaris», lai stabilizētu situāciju Centrālāfrikas Republikā. Francija, cerot apturēt asinsizliešanu savā bijušajā kolonijā, decembrī uz turieni nosūtīja 1600 karavīrus, pēc tam franču karavīru skaists palielinājās līdz 2000. Viņi devās palīgā aptuveni 6000 Āfrikas Savienības misijas pārstāvju, kas jau bija izvietoti šajā valstī. Savukārt 2014. gada janvārī ANO Drošības padome deva zaļo gaismu Eiropas Savienības militārā kontingenta nosūtīšanai uz Centrālāfrikas Republiku. Rezolūcijā teikts, ka Eiropas Savienības militārās misijas spēkiem ļauts «lietot visus nepieciešamos līdzekļus», lai aizstāvētu civiliedzīvotājus. Tā būs pirmā lielā Eiropas Savienības militārā operācija pēdējos sešos gados, par kuras sākumu paziņoja 1. aprīlī. Paredzēts, ka Eiropas Savienības spēkos ietilps 1000 karavīru, militārā misija ilgs sešus mēnešus un savienībai kopā izmaksās ap 26 miljonus eiro.

Sagatavojis Juris Ciganovs.

Lielā talka arī Nāves salā

Agra Lieģe

Foto— Normunds Mežiņš.

Pirms sešiem gadiem Latvijā norisinājās pirmā Lielā talka — notikums,
kura ideja balstīta valsts iedzīvotāju brīvprātīgā dalībā vides sakopšanā un labiekārtošanā, veicinot arī sabiedrības saliedētību un prieku par kopā pavadītu laiku. Projekta mērķis ir līdz Latvijas Republikas 100. dzimšanas dienai 2018. gadā padarīt mūsu valsti par vienu no sakoptākajām vietām
pasaulē, katru pavasari vienu dienu kopīgi veltot sakopšanas darbiem visā Latvijas teritorijā.

Klajuma attīrīšana no sausajiem zariem.

 Šā gada 26. aprīlī Lielajā talkā iesaistījās vairāk nekā 1250 Nacionālo bruņoto spēku (NBS) karavīri un zemessargi, sakopjot un labiekārtojot dažādus, galvenokārt ar Latvijas militāro vēsturi saistītus objektus. Nozīmīgs objekts mūsu militārajā vēsturē ir par Nāves salu dēvētā agrākā pussala (tagad sala) Daugavas kreisajā krastā. Pirmā pasaules kara laikā, kad 1915. gadā Krievijas armija atkāpās no Kurzemes un Zemgales, dažas karaspēka daļas bija palikušas divus kvadrātkilometrus lielajā teritorijā un izveidojušas tur ierakumus. Latviešu strēlnieki, 2. Rīgas un 3. Kurzemes strēlnieku bataljons, 1916. gadā aktīvi aizstāvēja šīs vissmagākās pozīcijas pret vācu karaspēka uz­- brukumu.

Šogad Nāves salas sakopšanā piedalījās Latvijas Nacionālās aizsardzības akadēmijas (LNAA) pirmā kursa kadeti, zemessargi un jaunsargi no 511. Dobeles jaunsargu vienības. Spēka struktūru pārstāvjiem pievienojās arī studentu korporāciju biedri, Daugmales pagasta pašvaldības pārstāvji un Ikšķiles un Daugmales iedzīvotāji. Talcinieku vidū bija arī aizsardzības ministrs Raimonds Vējonis un NBS komandieris ģenerālleitnants Raimonds Graube. Kopā Nāves salā strādāja aptuveni 100 cilvēki.

Kadeti būvē zemnīcu uz vecajiem pamatiem.

Zemnīcas būve un kauju rekonstrukcija
Talcinieki Nāves salā ieradās pulksten 10.30, lai līdz pēcpusdienai izcirstu vecos kokus un krūmus, salasītu atkritumus un attīrītu taciņas, taču vairākus dalībniekus gaidīja arī kāds cits uzdevums. Šogad 27. jūlijā apritēs 90 gadi, kopš Nāves salā tika uzstādīts Pirmā pasaules kara kauju un Brīvības cīņu atcerei veltītais piemineklis.
Šai jubilejai par godu tiks rīkots svinīgs pasākums un no-risināsies 1916. gadā notikušo kauju rekonstrukcija NBS karavīru un atvaļinātā pulkveža Jāņa Hartmaņa vadībā. Tieši tāpēc Nāves salā šogad Talkas dienā tika būvēta zemnīca un tranšejas. Būvdarbos piedalījās vairāk nekā 20 LNAA pirmā kursa kadeti Ogres 54. inženiertehniskā bataljona galvenā virsseržanta Ulda Velika vadībā. «Darbs pie zemnīcas būves tika uzsākts jau 2012. gadā, toreiz palīdzēja Ikšķiles jaunsargi. Arī šodien kopā ar kadetiem esam daudz padarījuši — ir sanesti baļķi zemnīcas sienām, izveidots jumts, kuru nomaskējām ar sūnām. Bunkura priekšā izveidojām pozīcijas sešu līdz septiņu metru attālumā.» Ierakumu kopējais garums pārsniegs desmit metrus, bet zemnīcas platība ir aptuveni četri kvadrātmetri.

Aizsardzības ministrs Raimonds Vējonis piedalās talkā Nāves salā.

Uldis Veliks plāno piedalīties arī kaujas imitācijā, tad varēs pilnībā novērtēt paša vadīto būvdarbu rezultātus. Uz jautājumu, kāda loma viņam būs uzticēta kauju rekonstrukcijā, Uldis smej, ka, visticamāk, tiks norīkots tēlot vācu karavīru, jo protot vācu valodu.

Kadeti un jaunsargi iepazīst vēsturi
LNAA kadetu kopējo viedokli par dalību Lielajā talkā izteica pirmā kursa kadets Arvis Jaundžeikars: «Ir jauki ne tikai tīrīt, bet arī kaut ko būvēt — un man ir prieks talkā piedalīties kopā ar citiem kursa biedriem un NBS komandieri.» Citus gadus Arvis sakopšanas darbos piedalījies dzimtajos Balvos, Latgalē.

Kadete Ieva Dukure, kas LNAA apgūst Jūras spēku militāro vadību, pastāsta: «Pielieku roku visur — no rīta vācu atkritumus, kas izskaloti gar krastu, grābu lapas. Tagad palīdzu arī zemnīcas būvē — nesu sūnas un zarus, ar ko pārklāsim jumtu, lai zemnīcu nomaskētu. Studijas Nacionālajā aizsardzības akadēmijā man bija sen lolots sapnis, arī tāpēc, ka man nozīmīga ir Latvijas militārā vēsture. Būt Nāves salā un palīdzēt to sakopt, lai godinātu latviešu strēlnieku piemiņu, — tam ir simboliska nozīme.»

Kamēr kadeti darbojās pie zemnīcas būves, Baldones jaunsargi instruktora Jura Kārkliņa vadībā sakopa Nāves salas piekrasti. Viņš savus audzēkņus Lielajā talkā uz Nāves salu ved jau daudzus gadus. «Par jaunsargu instruktoru strādāju kopš 1992. gada, un jaunsargi, kurus apmācīju savas karjeras sākumā, tagad ir izauguši lieli. Viņi strādā dažādās aizsardzības struktūrās, bet vairāki ir kļuvuši par vēsturniekiem,» stāsta J. Kārkliņš. «Uzskatu, ka valsts vēsture jaunsargiem ir tikpat nozīmīga kā visas pārējās zināšanas un prasmes, ko tie apgūst jaunsargu apmācībā. Tāpēc kopīgi piedalāmies dažādos pasākumos. Nāves salā jaunsargi ne tikai aktīvi darbojas, bet arī uzzina daudz ko jaunu par mūsu valsts militāro vēsturi un nozīmīgiem notikumiem.»

NBS komandieris ģenerālleitnants Raimonds Graube atpūtas brīdī sarunājas ar jaunsargiem no Baldones.

Nāves salas kaujas
Par vēsturiskajiem notikumiem Nāves salā un šīs vietas piemiņas saglabāšanu talcinieki daudz uzzināja no atvaļinātā pulkveža Jāņa Hartmaņa stāstījuma. Aktīva sadarbība viņam sākusies pirms trīs gadiem ar jauno Daugmales pagasta pašvaldību. Entuziasti no Daugmales un Ikšķiles kopā ar NBS pārstāvjiem uzsākuši darbu pie Nāves salas sakopšanas — pieminekli notīrīja Speciālo uzdevumu vienības karavīri, bet Daugmales pagasta pašvaldība nodrošinājusi remontdarbus. Pēdējo divu gadu laikā visi iesaistītie cītīgi attīrījuši salu no necaur­ejamiem brikšņiem un izveidojuši salas piekrastē atklātu vietu, no kuras redzamas vācu karavīru pozīcijas, kuras tagad no Nāves salas atdala ūdens. Atjaunots arī viens no latviešu strēlnieku ierakumu sektoriem astoņu metru garumā, bet pagājušajā gadā uzsākta minētās zemnīcas būve.

Par 1915. un 1916. gada kara darbības norisēm, pozīciju izvietojumu Nāves salā un latviešu strēlnieku apsvērumiem, būvējot nocietinājumus, stāsta J. Hartmanis. Tur, kur šobrīd tiek būvēts bunkurs, bijuši pirmie strēlnieku izveidotie ierakumi — aizsardzība pret vācu ierakumiem, kurus toreiz no šejienes neatdalīja ūdens. «Galvenā aizsardzības līnija atradās ļoti tuvu vācu karavīru pozīcijām, un otrā aizsardzības līnija aiz tās bija izvietota sāniski, pirmajai abās pusēs — no šādi izvietotas otrās pozīcijas varēja visveiksmīgāk aizkavēt pretinieku, kurš bija izkļuvis cauri pirmajai līnijai.»

Pie pieminekļa Nāves salā.

Nāves salai bijusi stratēģiski ārkārtīgi nozīmīga loma, jo no tās bija iespējams apiet Rīgu un to aplenkt — tā pat dēvēta par Rīgas atslēgu. Kad vācieši 1915. gadā okupēja Kurzemi, krievu ģenerāļi saprata, ka Nāves salā jāizvieto spēcīgas kaujinieku vienības — uz salu tika atsūtīti latviešu strēlnieki un krievu sapieri, kuri kopā izbūvēja aizsardzības pozīcijas. «Visiem būvdarbiem bija jānotiek naktī. Vācieši bija tik tuvu, ka dienā darboties nozīmētu iet drošā nāvē.»

Nāves sala savu drūmo nosaukumu ieguvusi tāpēc, ka katru dienu bija daudz kritušo. Vācu karaspēks šo teritoriju intensīvi apšaudīja ar artilēriju, izmantoja arī gāzu uzbrukumus. «Tajā laikā kaujās cieta 1000 kaujinieku, no viņiem 145 gāja bojā. Un tomēr — latviešu strēlnieki nepadevās līdz pēdējam,» uzsver J. Hartmanis. «Mūsu latviešu karavīros bija spīts aizstāvēt savu zemi. Motivācijas netrūka — ikviens gribēja atgriezties tēva mājās.»

Pirms 90 gadiem pēc arhitekta Eižena Laubes projekta Nāves salā tika uzcelts dzelzs­- betona piemineklis kritušo karavīru piemiņai, ko atklāja Valsts prezidents Jānis Čakste. Piecpadsmit latviešu virsniekus un strēlniekus apbalvoja ar Lāčplēša Kara ordeni par dalību Nāves salā notikušajās kaujās.

Kadeti pie pašu būvētās zemnīcas klausās J. Hartmaņa stāstījumā.

Talkas tradīcija
Ģenerālleitnants Raimonds Graube, uzrunājot kadetus un citus brīvprātīgos talciniekus, pauda savu viedokli par talku nozīmi mūsu kultūrā. «Talkas ir emocionāli ļoti pozitīvi uzlādējoši pasākumi — ikvienam gandarījumu rada labi padarīts darbs. Liela nozīme ir arī šādai kopīgai laika pavadīšanai. Šeit ir gan jaunsargi, gan zemessargi, gan karavīri, gan kadeti, tāpat arī korporāciju biedri un arī vietējie iedzīvotāji, kuri nevilcinās darboties kopā ar mums. Manuprāt, latviešiem piemīt tāda kā talku rīkošanas mentalitāte — vēsturiski esam viensētnieki, un tāpēc tādās situācijās kā, piemēram, rudens raža, kad vieni paši netikām galā, palīgā nāca kaimiņi. Visi kopā strādāja, bet pēc tam arī kopīgi nosvinēja!» Talkas latviešiem joprojām ir emocionāli tuva, jēgpilna sadarbības forma, uzskata NBS komandieris. Tās kļuvušas par tradīciju. «Šajā talkas dienā Nacionālo bruņoto spēku karavīri atrodas vairākos desmitos dažādu objektu — lielākoties tādos, kuri ir saistīti ar mūsu militāro vēsturi un valsts neatkarību. Nāves salā uz talku es esmu ieradies pirmoreiz. Šoreiz vēlējos un arī šķita nozīmīgi atbalstīt mūsu kadetus — piedalīties talkā kopā ar nākamo virsnieku maiņu!»

Arī aizsardzības ministrs Raimonds Vējonis talkās piedalās katru gadu, bet Nāves salā talkas laikā ir pirmoreiz. Ministru priecē pirmā kursa kadetu aktīvā iesaiste Nāves salas sakopšanā — «viņiem ir vērtīgi palīdzēt atjaunot vēsturiski nozīmīgu vietu, jo tas ir gan ieguldījums nākotnē, gan arī dod iespēju godāt mūsu militārajā vēsturē nozīmīgu cilvēku piemiņu».

Talkas noslēguma ceremonijā pie pieminekļa tika nolikti ziedi. Kad izskanēja uzrunas, klātesošie tika aicināti ieturēties pie ugunskura. Lielisks piedzīvojums bija arī atpakaļceļš ar laivām pāri Daugavai no Nāves salas uz Daugmali, baudot vēju un prieku par labi padarītu darbu.

Latvijas karavīri trenējas izmantot bezpilota lidaparātus

7. maijā Latvijā ieradās Mičiganas armijas Nacionālās gvardes 126. kavalērijas pulka bezpilota lidaparātu vada karavīri ar trim «RQ7- Shadow» lidmašīnām, lai apmācītu Latvijas bruņoto spēku karavīrus izmantot bezpilota lidaparātu sniegtās iespējas.

 «Mičigana ar Latviju sadarbojas vairāk nekā 22 gadus, mūsu karavīri ir kopā mācījušies un kopā dienējuši Afganistānā, un tagad mēs strādājam kopā pie bezpilota lid­aparātu projekta,» uzsver ASV vēstnieks Marks Pekala. «Mūsu mērķis ir panākt, lai mēs varētu integrēt bezpilota lidaparātu sniegtās spējas ar tām aizsardzības spējām, kas Latvijai jau ir, piemēram, ar gaisa atbalsta kontrolieru un priekšējā uguns atbalsta novērotāju spējām.»

Vēstnieks norādīja, ka šogad militāro mācību laikā latviešiem ir izdevība izmantot bezpilota lidaparātu sniegtās iespējas militārajās mācībās gan taktiskajā, gan stratēģiskajā līmenī. Mičiganas karavīri Latvijā piedalās trijās lielās mācībās — «Namejs», «Flaming Sword» un «Saber Strike» —, bezpilota lidaparātiem veicot lidojumus virs Gaisa spēku aviācijas bāzes Lielvārdē un Ādažu poligonā.

Pilnībā uzpildīts «RQ7-Shadow» sver ap 180 kilogramu, spārnu platums tam ir četri metri, lidaparāts var sasniegt maksimālo augstumu ap 4570 metru virs jūras līmeņa un ātrumu līdz 150 kilometru stundā. «RQ7-Shadow» var lidot četras līdz septiņas stundas, no tā videokameras var iegūt fotoattēlus un video, to var izmantot komunikācijai, uztverot radiosignālus un pārraidot tos tālāk, dodot iespēju sazināties daudz lielākā distancē. Lidaparāts var lidot gan dienā, gan naktī, kā arī filmēt ar infrasarkano kameru. Šīs priekšrocības nosaka, ka bezpilota lidaparātus pārsvarā izmanto izlūkošanā.

«Bezpilota lidmašīnu sniegto informāciju izmanto komandieris kaujas laikā, piemēram, viņš pats var atrasties štābā, bet tomēr redzēt, kas notiek kaujas laukā, novērtēt situāciju un pieņemt lēmumus. Šo video var izmantot arī gaisa atbalsta kontrolieri un apvienotā uguns atbalsta novērotāji, lai spētu precīzi identificēt mērķi,» uzsver ASV vēstniecības Aizsardzības sadarbības biroja divpusējo attiecību pārstāvis pulkvežleitnants Džeimss Endrū Robertss. «Tā kā Latvijai nav bezpilota lidmašīnu, ir būtiski, lai latviešu karavīri trenētos izmantot to piedāvātās novērošanas iespējas. Šīs prasmes noder, piemēram, sadarbojoties ar citu NATO valstu karavīriem starptautiskajās operācijās.»

«Mēs jau esam izmantojuši šādus bezpilota lidaparātus starptautiskajā operācijā Afganistānā, kur 2012. gadā Meimenā dienējām kopā ar Latvijas karavīriem,» stāsta virsniekvietnieks Džimijs Haks.  «Uzdevuma laikā mēs lidojām pa priekšu un devām viņiem signālu, lai vienība redzētu situāciju. Bezpilota lidaparāts sniedza arī komunikācijas iespējas — ja kāda vienība atradās tālu no citas un parastie radiosakari bija traucēti, piemēram, kalnu dēļ, tad signālu varēja sūtīt caur lidaparāta sistēmu.»

Bezpilota lidmašīnu iespējas ir izmantojamas arī civilo krīžu situācijās, piemēram, ja no sliedēm noskrējis vilciens ar ķīmiskām vielām, izcēlies mežu ugunsgrēks vai notikušas citas dabas katastrofas.

«Bezpilota lidmašīnas nodrošina iespēju vadībai paskatīties uz notiekošo, neapdraudot nevienu cilvēku — kā tas būtu gadījumā, ja uz notikuma vietu būtu jālido pilotam un filmēšanas komandai. Savukārt aizsardzības nozares vadība var vērot situāciju video tiešraidē un pieņemt lēmumus, balstoties uz redzēto,» skaidro pulkvežleitnants Dž. E. Robertss.

Mičiganas armijas Nacionālās gvardes 126. kavalērijas pulka bezpilota lidaparātu karavīru vads ieradās Latvijā 7. maijā, lai apmācītu Latvijas bruņoto spēku karavīrus un uzlabotu operacionālās spējas. Plānots, ka vienība 30 cilvēku sastāvā uzturēsies Latvijā divus mēnešus.

Mičiganas Nacionālās gvardes un Latvijas bruņoto spēku partnerība ilgst jau 22 gadus, tās mērķis ir dalīties ar informāciju, uzlabot prasmes strādāt ar jaunāko ekipējumu un stiprināt stratēģiskās spējas.

Sagatavojusi Daina Ozoliņa,
AM Preses nodaļas vecākā referente.
Foto — Armīns Janiks.

Tuvinās Latvijas jaunatnes organizācijas

Taivo Trams

Foto — Gatis Dieziņš.

Latvijā ir vairākas jaunatnes organizācijas, kuru mērķi un ikdienas darbība daudzās jomās ir visai līdzīga. Jaunsardzei līdzīgas organizācijas ir skauti un gaidas, kā arī mazpulki. Vēl salīdzinoši nesen starp šīm organizācijām nenotika aktīva sadarbība, bet pēdējā laikā situācija mainās.

Sāk ar mazumiņu
Kad pagājušā gada maijā par Rekrutēšanas un Jaunsardzes centra Jaunsardzes departamenta direktoru kļuva atvaļinātais pulkvežleitnants Ansis Strazdiņš, pirmie tuvināšanās mēģinājumi starp jaunatnes organizācijām jau bija notikuši, un sāka veidoties sapratne par iespējām sadarboties.

«Īstenībā informācija par citām jaunatnes organizācijām un to sadarbību bija paskopa, bet tad, par laimi, nāca biedrības «Latvijas ģenerāļu klubs» rīkotais pasākums «Latviešu strēlnieki gadsimtu griežos» Skrundā, kur bija saaicināti gan jaunsargi, gan skauti un gaidas, gan mazpulcēni, gan vietējie skolēni. Toreiz ieinteresējos par iespēju visām šīm organizācijām darboties kopā,» atminas A. Strazdiņš. Drīz pēc tam uzsāktas arī savstarpējās konsultācijas un pirmo kopīgo pasākumu organizēšana. Neliela pieredze sadarbībai jau bija gūta agrāk, jo, piemēram, skauti bija uzaicinājuši jaunsargus uz savu nometni un Ziemassvētku kauju atceres pasākumiem Ložmetējkalnā. «Pirmajās kopīgajās nometnēs abas puses bijušas visai atturīgas viena pret otru, bet pašlaik sadarbība jau notiek ļoti nopietnā un labā līmenī. Arī šogad par to pārliecinājos.»

Pirmie līgumi un kopīgie pasākumi
Pēc Skrundā redzētā A. Strazdiņš kopā ar Latvijas ģenerāļu kluba biedru viceadmirāli Gaidi Zeibotu pārrunājis iespēju veidot daudz ciešāku sadarbību ar skautiem, gaidām un mazpulkiem. «Bijām pārliecināti, ka viņi ir jāaicina pie mums, lai runātu par Skrundas pasākuma turpinājumu, kas šogad notiks Balvos, bet pie viena apspriežot arī sadarbības iespējas.» Rezultātā Jaunsardzei jau ir noslēgts sadarbības līgums ar Latvijas Skautu un gaidu centrālo organizāciju un notiek sarunas ar biedrību «Latvijas mazpulki» par sadarbības iespēju nostiprināšanu. Turpinās arī kopējie pasākumi — skauti un gaidas uzaicināja jaunsargus uz sacensībām Valmieras apkaimē, tajās piedalījās jaunsargu vienība no Ikšķiles. Jaunsardze savukārt pirmo reizi aicinās skautus un mazpulcēnus piedalīties «Vējiņa kausa» izcīņā rudenī. «Šāda līmeņa pasākums mums būs pirmo reizi. Būs gan orientēšanās, gan kaut kas līdzīgs biatlonam — vārdu sakot, būs interesanti.»

Nav viena labākā
Pašreizējo jaunatnes organizāciju tuvināšanos A. Strazdiņš redz kā ļoti pakāpenisku procesu. «Pagaidām esam vienojušies, ka pasākumos prezentējam savu klātbūtni ar nelielām jaunsargu vienībām. Galvenais ir iesākt, bet nepārforsēt, lai bērniem nerodas tāda kā nepatika. Līdz šim visi pārsvarā esam darbojušies savrup, un katram noteikti ir arī savas iekšējās problēmas risināmas.» Potenciāli vistiešākā sadarbība, viņaprāt, būtu iespējama ar mazpulkiem, jo apmācības programmas abām organizācijām ir krietni atšķirīgas un praktiski nepārklājas. Apmeklējot mazpulku konferenci, A. Strazdiņš guvis informāciju par šo organizāciju, tās darbības principiem, uzbūvi un ideāliem. «Ar skautiem mums ir lietas, ko mēs mācām un darām vienādi, bet mazpulki ir atšķirīgāki. Piemēram, jaunsargs var būt mazpulcēns un otrādi — viens otru netraucē. Pakāpeniski mēs uz to ejam, mums jau ir vienības, kurās darbojas arī mazpulcēni, piemēram, Alūksnē.»

Pēc A. Strazdiņa domām, šīs jaunatnes organizācijas noteikti nedrīkst politizēt un pretstatīt vai salīdzināt, kura būtu labāka. Tās visas ir labas — tikai katra savādāka. Piemēri, kas redzēti pēdējā laikā, skaidri apliecina — sadarbība ir iespējama. «Viņi visi ir darbojušies jauktās komandās un darbojušies perfekti. Visi kopā noskrien vairāk nekā desmit kilometrus, palīdz cits citam, atbalsta, nevienu nepamet pusceļā.»

Sadarbībai ir perspektīvas
«Šogad Latvijas Skautu un gaidu centrālajai organizācijai un Jaunsardzei ir noslēgts sadarbības līgums. Pašlaik, kad Latvijā ļoti nozīmīga ir jaunatnes patriotiskā un pilsoniskā audzināšana, tāda sadarbība palīdz mūsu darbam kļūt redzamākam plašākā mērogā. Mūsu rīkotā ikgadējā nometne «Baltais vilks» par godu latviešu strēlniekiem un Ziemassvētku kaujām janvārī Ložmetējkalnā, kā arī Latvijas ģenerāļu kluba pirms četriem gadiem veiksmīgi sāktais projekts «Latviešu karavīrs laikmetu griežos» novembrī jauniešiem sniedz iespēju iepazīties un uzzināt vairāk par otras organizācijas darbību, ļauj saprast, ka mūs visus vieno kopīgs mērķis — būt labiem, gudriem un Latviju mīlošiem cilvēkiem. Šogad jau ir notikuši un vēl notiks pasākumi, kuros ir iesaistīti gan skauti un gaidas, gan jaunsargi. Izvērtējot šo sadarbību, kopīgi skatīsimies, kā to attīstīt turpmāk,» atzīst Latvijas Skautu un gaidu centrālās organizācijas valdes locekle Paulīna Latsone.

Sadarbību, kas Jaunsardzei veidojas ar mazpulkiem, kodolīgi raksturo biedrības «Latvijas mazpulki» padomes priekšsēdētāja Randa Medne: «Ļaut jauniešiem iepazīt Latviju, Latvijas zemi, būt patriotiem un savas zemes saimniekiem — šī ideja vieno abas jauniešu organizācijas. Vispirms gribu izteikt pateicību Lapmežciema jaunsargu vienībai, kura palīdzēja mazpulku ikgadējo sporta spēļu «Zaļais starts» rīkošanā. Lapmežciema jaunsargu vienība organizēja veselu sporta spēļu sadaļu, ļaujot mazpulcēniem pārbaudīt savu izturību. Sporta spēles Latvijas mazpulkos ik gadu apvieno ap 300 mazpulcēnu no visiem Latvijas novadiem, un šogad tās notika Lapmežciema pamatskolā un tās apkārtnē. Pagājušogad vienu sporta spēļu daļu rīkoja skautu vienība — iespējams, tā kļūs par tradīciju, un šāda draudzība starp organizācijām tiks uzturēta arī turpmākajos gados.

Raugoties tuvākā nākotnē, jāatzīst, ka mēs labprāt sadarbotos ar Neretas jaunsargu vienību, jo tieši tur šovasar notiks mazpulku vasaras nometne «Visu daru es ar prieku!». Neretā jau aktīvi darbojas gan mazpulks, gan jaunsargu vienība.

Domāju, ka jaunsargiem un mazpulkiem ir daudz iespēju, kā sadarboties gan nacionālā, gan vietējā līmenī. Arī pasākums «Latviešu karavīrs laikmetu griežos», kurā iesaistās trīs organizācijas — jaunsargi, skauti, gaidas un mazpulki — ir apliecinājums draudzīgai sadarbībai, rūpējoties par Latvijas vārdu un nākotni.»

Būs arī pavisam mazi jaunsargi
A. Strazdiņam reizumis nācies uzklausīt viedokli, ka jaunsargiem ir vieglāk, jo viņiem visu apmaksā valsts. «Es atbildu — jā, bet mums arī bērni darbojas par brīvu, un es te nesaskatu neko sliktu. Mēs neesam starptautiska organizācija kā, piemēram, skauti, mēs esam tikai Latvijā. Protams, mums ir sadarbība ar līdzīgām organizācijām ārzemēs, piemēram, Igaunijā un Lietuvā. Pašlaik atjaunojas arī sadarbība ar Lielbritānijas jauniešu organizāciju «Army Cadet Force». Taču mūsu galvenais uzdevums ir iesaistīt maksimāli daudz bērnu, lai dotu viņiem iespēju saturīgi pavadīt laiku. Jaunsardze ir tā vieta, kur nāk arī to vecāku bērni, kuriem nav tik daudz līdzekļu, lai varētu atļauties apmeklēt kādus maksas pulciņus vai sporta nodarbības. Un tas ir liels ieguvums visai sabiedrībai, jo — kur gan atradīsies šie bērni, ja viņi nebūs pie mums? Jaunsardzē sociālās atšķirības izlīdzinās. Turklāt, ja mēs ar citām jaunatnes organizācijām varam sastrādāties un rīkoties kopā, tad varam lietderīgi nodarbināt un izglītot maksimāli daudz bērnu un jauniešu.»

Pašlaik pirmo projektu līmenī tiek attīstīta prakse, ka Jaunsardzē sāk darboties arī pirmo klašu skolēni. Piemēram, arī Elejas bērnunama jaunsargu vienībā (skat. «Tēvijas Sarga» 2014. gada februāra numuru) darbojas mazāko klašu audzēkņi. «Kādēļ gan ne? Labi, viņi vēl nevar būt jaunsargu kandidāti, bet darboties un mācīties taču viņi var! Turklāt pareiza interešu ievirze nāks par labu nākotnē,» uzskata A. Strazdiņš. Tieši tāpēc jau nākamgad varēs izmantot pilnvērtīgu apmācību programmu pirmajām četrām klasītēm, kas ietvers pamatiemaņu apgūšanu orientēšanās disciplīnā, mezglu siešanā un ierindas mācībā, apvienojot to visu ar rotaļu elementiem, lai mazajiem nezustu interese.

Labs integrācijas instruments
Runājot par Jaunsardzes lomu sabiedrības integrācijā, A. Strazdiņš uzsver — sava vienība ir arī sociālās korekcijas izglītības iestādē «Naukšēni», un tā ir palīdzējusi atrast ceļu dzīvē un vietu sabiedrībā daudziem jauniešiem, kas izdarījuši likumpārkāpumus. «Protams, šiem jauniešiem ir dažādas problēmas, taču starp viņiem ir arī tādi, kas sapratuši savas kļūdas. Piemēram, viena no audzēknēm ir pabeigusi Valsts policijas koledžu un tagad strādā par policisti. Manu-prāt, šie bērni visiem spēkiem ir jāiesaista sabiedrībā. Nedrīkst par bērnībā izdarītu kļūdu viņus apzīmogot uz visu mūžu! Jaunsardzē nāk dažādi bērni, arī tie, kas slikti mācās, kuriem ir pārkāpumi. Un tā ir iespēja viņiem mainīties kolektīvā.»

Pēdējā laikā radušās idejas arī par cilvēku ar ierobežotām kustību iespējām iesaisti Jaunsardzē. Savukārt Ziepniekkalnā ir iecerēts izveidot vienību, kurā varētu darboties jaunieši ar dzirdes traucējumiem. «Arī viņi ir aktīvāk jāiesaista sabiedrībā, lai nebūtu norobežošanās. Jo ātrāk tas notiek, jo labāk, citādi vēlāk daļai šo cilvēku izveidojas sava komforta zona, no kuras vairs nemaz negribas iziet.» Pagaidām šai iecerei vēl nav pietiekamu resursu, taču — nāks laiks, nāks padoms.

Lai uzlabotu iespējas jaunsargiem nodarboties ar sportiskajām aktivitātēm, Jaunsardze aktīvi strādā ar sporta skolām, slēdzot sadarbības līgumus, kas ļauj izmantot skolu sporta zāles, stadionus un inventāru. Turpinās arī sabiedrības informēšana par Jaunsardzes aktualitātēm un ieguvumiem no tās darbības. «Ja mums būtu iespēja stāstīt vēl vairāk, būtu arī lielāka sabiedrības interese un līdz ar to arī vairāk sabiedrisko instruktoru, kas ļautu iesaistīt vēl vairāk bērnu un jauniešu,» saka A. Strazdiņš.

Pir­mais Jaun­sar­dzes fo­rums

Kai­va Kras­ti­ņa,
Per­so­nā­la at­tīs­tī­bas de­par­ta­men­ta
Mi­li­tā­rās iz­glī­tī­bas un zi­nāt­nes no­da­ļas ve­cā­kā re­fe­ren­te.

Fo­to — Normunds Mežiņš.

Šī ga­da 16. mai­jā pir­mo reizi kopš Jaun­sar­dzes di­bi­nā­ša­nas, Aiz­sar­dzī­bas mi­nis­tri­jas aici­nā­tas, Rī­gā uz dis­ku­si­ju pul­cē­jās amat­per­so­nas, ku­ru lē­mu­mi
ik­die­nā un iz­prat­ne par Jaun­sar­dzes jau­tā­ju­miem ir at­slē­ga uz kus­tī­bas
at­tīs­tī­bu kat­rā kon­krē­tā no­va­dā. 

Vai­rāk ne­kā 20 ga­dus Aiz­sar­dzī­bas mi­nis­tri­jas uz­ma­nī­bas lo­kā ir ne vien at­balsts Jaun­sar­dzes kus­tī­bai, jaun­sar­gu in­ter­ešu iz­glī­tī­bas ma­cī­bu prog­ram­mas no­dro­ši­nā­ša­na, bet arī Lat­vi­jas sko­lu jau­nat­nes iz­glī­to­ša­na pil­so­nis­kās un pat­ri­otis­kās audzi­nā­ša­nas, kā arī valsts aiz­sar­dzī­bas jau­tā­ju­mos. Lai to spē­tu pa­veikt, Rek­ru­tē­ša­nas un Jaun­sar­dzes centrs (RJC), kurš ik­die­nā īs­te­no jaun­sar­gu in­ter­ešu iz­glī­tī­bas pro­ce­su, ak­tī­vi sa­dar­bo­jas ar paš­val­dī­bām un iz­glī­tī­bas ie­stā­dēm. Dau­dzi jau­tā­ju­mi ri­si­nā­mi vie­nī­gi sav­star­pē­ja at­bal­sta un iz­prat­nes gai­sot­nē. Ņe­mot vē­rā pla­šo sa­dar­bī­bas spek­tru un uz­de­vu­mus sek­mī­gai Jaun­sar­dzes kā val­stis­ki no­zī­mī­gas kus­tī­bas at­tīs­tī­bai ik­kat­rā paš­val­­- dī­bā, dis­ku­tēt par ko­pī­ga­jiem iz­ai­ci­nā­ju­miem bi­ja aici­nā­ti gan paš­val­dī­bu un iz­glī­tī­bas ie­stā­žu va­dī­tā­ji, gan jaun­sar­gu paš­pār­­- val­des pār­stāv­ji.

Fo­ru­ma mēr­ķis bi­ja sa­ru­nās ar par­tne­riem iden­ti­fi­cē­ta­jām pro­blē­mām mek­lēt ko­pī­gus ri­si­nā­ju­mus, kā arī da­lī­ties ar sa­vu pie­re­dzi. Fo­ru­ma ie­va­dā mi­nis­tri­jas un RJC amat­per­so­nas da­līb­nie­kus ie­pa­zīs­ti­nā­ja ar aiz­sar­dzī­bas sis­tē­mas re­dzē­ju­mu uz Jaun­sar­dzes at­tīs­tī­bas per­spek­tī­vu, kā arī pa­ma­to­ju­mu pri­ori­tā­ra­jiem at­tīs­tī­bas vir­zie­niem. Turp­mā­kais darbs no­ri­tē­ja dis­ku­si­ju gru­pās par četr­ām pa­mat­tē­mām. Dis­ku­si­ju gru­pā «Sa­dar­bī­bas pa­mat­prin­ci­pi ar paš­val­dī­bām un iz­glī­tī­bas ie­stā­dēm» da­līb­nie­ku uz­de­vums bi­ja dis­ku­tēt par sa­dar­bī­bas mēr­ķiem un sa­dar­bī­bas pa­pla­ši­nā­ša­nu, par paš­val­dī­bu līdz­da­lī­bas ie­spē­jām, lai kon­cep­tu­āli vie­no­tos par Jaun­sar­gu in­ter­ešu iz­glī­tī­bas prog­ram­mas li­cen­cē­ša­nas prin­ci­piem paš­val­dī­bās. Ot­ras dis­ku­si­ju gru­pas uz­de­vums bi­ja mek­lēt va­ri­an­tus trans­por­ta jau­tā­ju­mu ri­si­nā­ša­nai, īpa­ši at­tā­lā­ka­jās sko­lās, kur sko­lē­nus uz mā­jām no­teik­tos lai­kos no­gā­dā sko­las au­to­buss. Ne­ri­si­not jau ta­gad šo si­tu­āci­ju, ar lai­ku va­ram no­nākt pie tā, ka Jaun­sar­dze ir vien tur, kur uz mā­jām jaun­sar­gi var no­kļūt kā­jām. Tre­šā no aiz­sar­dzī­bas sis­tē­mas ak­tu­ali­tā­tēm Jaun­sar­dzes kon­tek­stā ir ak­tu­ali­zēt jaun­ie­šu fi­zis­kās sa­ga­ta­vo­ša­nas jau­tā­ju­mu, mo­ti­vē­jot jaun­ie­šus pie­vēr­sties ve­se­lī­gam dzī­ves­vei­dam, kā arī at­tīs­tīt ik­die­nas spor­to­ša­nas pa­ra­du­mus. Lai tas bū­tu kva­li­ta­tī­vi iz­da­rāms, ne­pie­cie­šams paš­val­dī­bu at­balsts spor­ta in­fra­struk­tū­ras iz­man­to­ša­nā un sa­dar­bī­bā ar spor­ta tre­ne­riem un pe­da­go­giem.

Ce­tur­tā dis­ku­si­ju gru­pa sa­dar­bī­bā ar Iz­glī­tī­bas un zi­nāt­nes mi­nis­tri­ju ak­tu­ali­zē­ja mā­cī­bu prog­ram­mas «Valsts aiz­sar­dzī­bas mā­cī­ba» ie­vie­ša­nas ie­spē­jas un vei­dus vis­pā­rē­jā iz­glī­tī­bā. Ar­vien vai­rāk iz­glī­tī­bas ie­stā­žu in­te­re­sē­jas par ie­spē­ju sa­vās iz­glī­tī­bas prog­ram­mās ie­kļaut arī valsts aiz­sar­dzī­bas mā­cī­bu. Dis­ku­si­jās vi­sās četr­ās gru­pās pie­da­lī­jās gan paš­val­dī­bu un iz­glī­tī­bas ie­stā­žu pār­stāv­ji, gan pa­ši jaun­sar­gi, līdz ar to arī jaun­sar­giem bi­ja ie­spē­ja paust sa­vu vie­dok­li.

Fo­ru­ma lai­kā ar sa­vu pie­re­dzi Jaun­sar­dzes at­bal­sta sis­tē­mas vei­do­ša­nā sa­vā no­va­dā, kā arī ie­gu­vu­miem da­lī­jās Baus­kas, Jē­kab­pils un Krust­pils no­va­du pār­stāv­ji. Vi­ņi ap­lie­ci­nā­ja, ka Jaun­sar­dzes ak­tī­va dar­bī­ba no­va­dā vei­ci­na jaun­ie­šu lo­kāl­pat­ri­otis­mu, vei­do­jot vi­ņus par at­bil­dī­gā­kiem sa­va no­va­da un arī sa­vas valsts Lat­vi­jas ie­dzī­vo­tā­jiem.

Fo­ru­ma no­slē­gu­mā ar dis­ku­si­jās ap­spries­ta­jām tē­mām, pie­dā­vā­ta­jiem jau­tā­ju­mu ri­si­nā­ju­miem un iz­teik­ta­jām va­ja­dzī­bām ie­pa­zi­nās aiz­sar­dzī­bas mi­nistrs Rai­monds Vē­jo­nis un iz­glī­tī­bas un zi­nāt­nes mi­nis­tre Ina Dru­vie­te. Abu no­za­ru mi­nis­tru klāt­būt­ne fo­ru­mā ap­lie­ci­nā­ja, ka gan Aiz­sar­dzī­bas mi­nis­tri­ja, gan Iz­glī­tī­bas un zi­nāt­nes mi­nis­tri­ja ir ga­ta­va iz­ai­ci­nā­ju­miem, ku­rus dik­tē gan Lat­vi­jas si­tu­āci­ja, gan starp­tau­tis­kie no­ti­ku­mi, pa­užot ga­ta­vī­bu ak­tī­vi sa­dar­bo­ties kon­krē­tu jau­tā­ju­mu ri­si­nā­ša­nā. Re­zu­mē­jot fo­ru­ma dis­ku­si­ju re­zul­tā­tus, abi mi­nis­tri uz­svē­ra, ka lie­lā­kais ie­gu­vums ir iz­prat­ne par va­ja­dzī­bu sa­dar­bo­ties, lai jaun­ā pa­au­dze aug­tu ar spē­cī­gu rak­stu­ru un dro­šu stā­ju.

Aiz­sar­dzī­bas mi­nistrs Rai­monds Vē­jo­nis sa­vā uz­ru­nā fo­ru­ma da­līb­nie­kiem iz­tei­ca pa­tei­cī­bu par ak­tī­vu da­lī­bu pir­ma­jā Jaun­sar­dzes fo­ru­mā un dis­ku­si­jās, kas pa­ver jaun­u per­spek­tī­vu Jaun­sar­dzes at­tīs­tī­bas plā­no­ša­nai. Viņš arī uz­svē­ra jaun­sar­gu lo­mu ša­jās dis­ku­si­jās un no­rā­dī­ja, ka jau- n­ie­šiem ir sva­rī­gi just pie­de­rī­bu sa­vai ģi­me­nei, sko­lai, or­ga­ni­zā­ci­jai, val­stij. Jaun­sar­dzē tā­pēc bū­tisks ir for­mas tērps, kas pa­līdz vei­dot arī jaun­sar­gu stā­ju. Mi­nistrs so­lī­ja pie­vērst īpa­šu uz­ma­nī­bu, lai jaun­sar­giem bū­tu ie­spē­ja nē­sāt for­mas tēr­pu un le­po­ties ar to.

Iz­glī­tī­bas un zi­nāt­nes mi­nis­tre Ina Dru­vie­te uz­svē­ra fo­ru­ma no­zī­mī­gu­mu, jo Jaun­sar­dze pil­da īpa­šu mi­si­ju pat­ri­otis­ma audzi­nā­ša­nā un rak­stu­ra vei­do­ša­nā, ko sko­las vie­nas pa­šas ne­spēj pa­veikt. Vi­ņa no­rā­dī­ja, ka šo­brīd arī iz­glī­tī­bas sis­tē­mā no­tiek pār­orien­tē­ša­nās no zi­nā­ša­nu ap­gu­ves uz per­so­nī­bas at­tīs­tī­bu, kas nav ie­do­mā­ja­ma arī bez rak­stu­ra vei­do­ša­nas. Mi­nis­tre uz­svē­ra, ka sa­dar­bī­ba starp Aiz­sar­dzī­bas un Iz­glī­tī­bas un zi­nāt­nes mi­nis­tri­ju ir bi­ju­si vi­sus šos ga­dus, ta­ču šo­brīd arī ša­jā zi­ņā abas ie­stā­des ie­iet jaun­ā sta­di­jā, kas vēr­sta uz jaun­ā pil­so­ņa pat­ri­otis­ku un har­mo­nis­ku per­so­nī­bas at­tīs­tī­bu.

Fo­rums no­slē­dzās ar aici­nā­ju­mu uz kon­struk­tī­vu sa­dar­bī­bu un ak­tī­vu di­alo­gu Jaun­sar­dzes kā vi­sas Lat­vi­jas jaun­ie­šu kus­tī­bas at­bal­stī­ša­nā.

Atvērto durvju diena

Šā gada 10. maijā Latvijas Nacionālajā aizsardzības akadēmijā notika Atvērto durvju diena. Pasākums, tāpat kā iepriekšējo gadu, tika rīkots, lai par studijām akadēmijā un dienestu Nacionālajos bruņotajos spēkos informāciju gūtu gan potenciālie akadēmijas kadeti, gan viņu ģimenes locekļi.

«Mūsu akadēmija ir salīdzinoši maza mācību iestāde. Taču tā ir kvalitatīva un efektīva. Šeit notiek nepārtraukta procesu un metožu inovācija, personālam ir pieredze un zināšanas par nozares aktualitātēm, kuras tiek ņemtas vērā,» viesus uzrunāja akadēmijas rektors pulkvedis Egils Leščinskis. «Mācību procesa nodrošināšana nav lēta, jo notiek ļoti daudz praktisko nodarbību. Taču mēs lepojamies ar sagatavotības līmeni, kādu sasnieguši akadēmijas absolventi — gan teorētiskajā, gan praktiskajā jomā. Akadēmijā kadeti apgūst patstāvīgu domāšanu un lēmumu pieņemšanu sarežģītās situācijās. Pēc absolvēšanas kadets jau ir pilnībā spējīgs sava līmeņa vadītājs.»

Pēc rektora uzrunas klātesošie noskatījās Rekrutēšanas un Jaunsardzes centra veidoto videofilmu «Ceļš līdz akadēmijai» par pieteikšanās un atlases procesu un studijām akadēmijā.

Tālāko pasākuma norisi vadīja LNAA vecākais pasniedzējs kapteinis Juris Višņakovs. Apmeklētāji, sadalīti komandās, kadetu vadībā devās apskatīt akadēmijas teritorijā izvietotos stendus jeb stacijas, kur sevi prezentēja visi spēku veidi. Pēc katra stenda apskates dalībniekiem tika uzdoti jautājumi par redzēto vai arī bija jāveic dažādi uzdevumi. Par pareizām atbildēm un pareizi izpildītu uzdevumu komanda saņēma žetonus.

Īpašu apmeklētāju interesi izraisīja iespēja apskatīt Gaisa spēku aviācijas bāzes helikopteru, arī no iekšpuses, un redzēt pretgaisa raķešu sistēmu RBS-70. Interesenti iepazinās arī ar Pretgaisa aizsardzības diviziona karavīru darbu.

Neparasts uzdevums apmeklētājus sagaidīja kadetu kopmītnē — komandām bija jāsaklāj gultas atbilstoši armijas standartiem. Tas nebija viegli, jo gandrīz visi to darīja pirmo reizi. Šajā dienā varēja apskatīt gan Militārās policijas, gan ūdenslīdēju ekipējumu, Jūras spēku flotiles tehniku — glābšanas laivas, radarus, kā arī Sauszemes spēku ieročus un tehniku, pielaikot ekipējumu. Daudzi ar interesi vēroja Mācību vadības pavēlniecības Nesprāgušās munīcijas neitralizēšanas skolas robotus darbībā. Apmeklē­- tājiem tika izrādīts arī Kadetu klubs, kur notiek dažādi pasākumi, iespējams spēlēt biljardu vai vienkārši pavadīt brīvos brīžus.

Pasākuma beigās kadeti rādīja savas prasmes paraugdemonstrējumā kaujā ar pretinieku, bet netālu esošajā Ķīšezerā, sadarbojoties vairākiem spēku veidiem, tika demonstrēts, kā ar helikoptera palīdzību no ūdens tiek glābts cilvēks.

Komanda, kura vispareizāk bija atbildējusi uz jautājumiem, izpildījusi visus uzdevumus un ieguvusi visvairāk žetonu, saņēma balvas un tika vizināta akadēmijas parkā ar militāro tehniku. Daudzi to izbaudīja pirmo reizi dzīvē. Noslēgumā visi tika cienāti ar lauka virtuves pusdienām.

Visa pasākuma laikā uz interesentu jautājumiem atbildēja studiju programmu direktori, pasniedzēji un kadeti — ne vien par studijām akadēmijā, bet arī par dienestu Nacionālajos bruņotajos spēkos.

Sagatavojusi Mareta Krisberga,
LNAA Tālmācības centra metodiķe.
Foto — Einārs Binders.

Kopā drošāk, kopā arī vieglāk!

Inga Dambe,
Militāri publiskās informācijas nodaļas vecākā referente.

Foto — Normunds Mežiņš un no dalībnieku personiskā arhīva.

Atzīmējot desmit gadus kopš Latvijas iestāšanās NATO, apvienotajā Aizsardzības ministrijas un Nacionālo bruņoto spēku komandā «Nordea» Rīgas maratonā 18. maijā piedalījās pusotra simta skrējēju. 

Lai arī Rīgas maratons notiek jau vairāk nekā divdesmit gadus un aizsardzības nozares pārstāvju piedalīšanās tajā fiksēta tikpat sen, šogad apvienotā Aizsardzības ministrijas un Nacionālo bruņoto spēku (NBS) komanda pirmo reizi startēja tik kuplā skaitā un ar tik nopietnu pieteikumu konkurentiem tieši garajās distancēs. Uz startu devās astoņi maratonisti un 48 dalībnieki, kas veica pusmaratona distanci.

Ievērojamu starptautisko atpazīstamību ieguvušajās skriešanas sacensībās Latvijā kopējais dalībnieku skaits šogad pārsniedza 22 tūkstošus. Iekļaujoties Eiropas kultūras galvaspilsētas notikumu programmā, atšķirībā no iepriekšējiem gadiem bija izvēlēti jauni skrējienu maršruti. Lielu apmeklētāju interesi izraisīja Brīvības ielas «Kultūras kilometrs» ar aizraujošām izklaides programmām, bet 10 kilometri simboliski tika veltīti desmit gadiem kopš Latvijas pievienošanās pasaulē spēcīgākajai militārajai aliansei NATO. Informējot citus maratona dalībniekus un skatītājus par šo valstij nozīmīgo gadadienu, aizsardzības nozares dalībnieki skrējienā piedalījās vienota dizaina krekliņos, bet visus sacensību dalībniekus un skatītājus Elizabetes un K. Valdemāra ielas krustojumā ar dzīvespriecīgiem skaņdarbiem uzmundrināja Nacionālo bruņoto spēku Štāba orķestris.

Lai skrietu Rīgas maratonā, atsaucās gan ministrijas darbinieki, gan Nacionālo bruņoto spēku karavīri, gan mūsu aktīvākie un sportiski noskaņotie ģimenes locekļi. Uz maratonu ieradās pārstāvji no visas Latvijas. Desmitgadei NATO veltītu komandu veidoja arī LATO — Latvijas Transatlantiskā organizācija, aicinot ikvienu, kas vēlējās šādi izrādīt cieņu Latvijas dalībai starptautiskajā organizācijā, pievienoties skrējienam un finišēt kopā!

Dalībnieku vidū arī Aizsardzības ministrijas valsts sekretārs Jānis Sārts un Militāri publisko attiecību departamenta direktors Kaspars Galkins.

Rīta cēliens pirms skrējiena Aizsardzības ministrijas telpās bija mazliet pieklusināts, jo pulcējās maratona un pusmaratona  distanču dalībnieki, skrējēji ar pieredzi, kas koncentrējās pirms starta.

Ne mazāk nopietni starta vietā gatavojās arī desmit un piecu kilometru skrējēji, taču, tuvojoties piecu kilometru starta laikam, kņada tomēr sākās, un pavisam citu  tempu notiekošajam piešķīra komandai pievienojies krietns pulciņš nozares darbinieku bērnu.

«Jo vairāk mums ir šādu pasākumu, kuros piedalāmies kopā ar kolēģiem un ģimenes locekļiem, jo stiprāki mēs kļūstam. Tieši šādās kopīgās aktivitātēs rodas spēks,» — tā pirms pasākuma uzsvēra Aizsardzības ministrijas valsts sekretārs Jānis Sārts, kas pats startēja desmit kilometru distancē.

Dienu pirms maratona Latvijā atgriezās Sauszemes spēku kājnieku brigādes štāba virsnieks majors Jānis Kolosovskis. «Vispār ar skriešanu nenodarbojos, spēlēju hokeju, bet, aizbraucot uz misijas rajonu 2013. gada novembrī, secināju, ka tur ledus nav. Lai uzturētu sevi formā, pamazām sāku skriet. Sākumā nospraudu mērķi noskriet pusmaratonu, ko arī janvārī sasniedzu, tad nolēmu celt latiņu un sagatavoties «Nordea Rīga 2014» pilnajai distancei. Veicis kārtīgu izpēti, iegādājos nopietnākus apavus, izmantoju maratona mājaslapā pieejamo maratona sagatavošanas programmu un… skrēju. Man svarīgākais bija noskriet, nevis rezultāts. Pēc treniņu rezultātiem šķita, ka noskriešu četrarpus līdz piecās stundās, tomēr distanci veicu 4.29:46,3, tātad tomēr ātrāk par plānoto! Latvijā ielidoju iepriekšējā dienā,17. maijā, mājās biju deviņos vakarā, gandrīz divas naktis nebiju normāli gulējis, tā ka viegli nebija. Īpaši pēdējie desmit kilometri nāca aizvien lēnāk un lēnāk, bet esmu apmierināts.»

NATO desmitgades komandas dalībnieki.

Lepoties varam ar visiem mūsējo rezultātiem, jo maratona distanci veica visi astoņi komandas pārstāvji: Sandris Šika, Olevs Nikers, Edijs Leimanis, Andrejs Liepa, Rolands Moļņiks, Jānis Kolosovskis, Kaspars Kiršteins un komandā vienīgā dāma maratoniste Sandra Brāle.

NBS Speciālo uzdevumu vienības virsniece kapteine Sandra Brāle veica maratona distanci.

No Kandahāras, lai noskrietu desmit kilometru distanci, kā pats apgalvoja, izklaidējoties, paspēja ierasties arī NBS kaprālis Jurijs Kirijenko. Viņš astoņus mēnešus Kandahāras aviācijas bāzē brīvo laiku bija veltījis sportam, pat izstrādājis speciālu programmu fiziskajai slodzei un atbilstošai pārtikai. Izklaide sanāca vērtīga, ar labu rezultātu un gandarījumu, ka pasākumā tika labi prezentēti Nacionālie bruņotie spēki.

Vieni no pirmajiem Aizsardzības ministrijā no rīta bija ieradušies Zemessardzes 56. kājnieku bataljona vecākā zemessardze Aļona Meļņika un Sauszemes spēku 2. kājnieku bataljona dižkareivis Sergejs Gromovs.

Aizsardzības ministrijas Krīzes vadības departamenta Mobilizācijas un uzņēmējvalsts atbalsta plānošanas nodaļas vecākais referents Olevs Nikers un Nacionālo bruņoto spēku Apvienotā štāba komandpunkta vecākais virsnieks majors Andrejs Liepa.

Aļona ar skriešanu nodarbojas kopš 13 gadu vecuma, ir bijusi vairākkārtēja Latvijas čempione, Latvijas izlases dalībniece. «Pirmā vieta Latvijas olimpiādē 10 kilometru distancē, dalība pasaules skolēnu čempionātā krosā — tie ir mani ievērojamākie sasniegumi, ar kuriem lepojos. Esmu izmēģinājusi praktiski visas distances, bet pēdējos piecus gadus skrienu savam priekam, jo bez skriešanas mana ikdiena nav iedomājama. Par dalību maratonā — šis bija pirmais, pirms skrējiena tā īsti nesanāca sagatavoties, bet ar rezultātu esmu apmierināta.»

Sergejs ar skriešanu sācis nodarboties pirms trīs gadiem, kad iestājies armijā, iepriekš cilājis svaru bumbas. «Tā nopietnāk sāku skriet Afganistānā, arī pēc atgriešanās turpināju skriet. Tas jau bija kļuvis par ieradumu, kas dod mundrumu visai dienai, kaut arī reizēm ir grūti skriešanu apvienot ar dienesta pienākumiem. Ar šo pusmaratonu gribēju pierādīt sev, ka varu. Pirmos 18 kilometrus noskrēju kopā ar Aļonu, viens otru atbalstot. Kopā tomēr ir vieglāk. Tas droši vien arī deva savu plusiņu tam, ka tika sasniegts finišs!» Tā kā šis Aļonai un Sergejam ir pirmais maratons, abi atzīst, ka nav ar ko salīdzināt, bet izskatās, ka «āķis ir lūpā» un ar šoreiz gūtajiem pozitīvajiem iespaidiem abi gatavosies nākamajiem skrējieniem. «Tas, ka skrējām NATO zīmē, deva savu uguntiņu, no vienas puses — papildu atbildība, no otras — pacilāta sajūta, kad līdzjutēji sauc: «NATO, malači, uz priekšu!» Tas stiprina mūsu spēku, ka esam tik daudzi,» saka Aļona. «Priecātos, ja mūsu pulciņš kļūtu vēl kuplāks!»

Nacionālo bruņoto spēku Instruktoru skolas Nodrošinājuma daļas finanšu speciāliste Natālija Ķikāne skrējienam pieteica visu ģimeni. Natālija, Edgars un viņu abi vecākie dēli Elvijs un Kristaps šoreiz pielāgojās divgadīgā Roberta tempam, kurš lepni, visā garumā ieģērbts komandas krekliņā, brauca ratos. «NATO mums visiem asociējas ar milzīgu spēku, varenu spēku, kas nodrošina mieru. Ikdienas gaitās, pildot savus dienesta pienākumus, mazāk tam pievēršam uzmanību, bet pasākumā bija liels gods publiski būt par šī vienotā spēka sastāvdaļu. Skrienot «Nordea Rīga 2014» ar NATO zīmi un tik kuplā skaitā, mēs visai Latvijai, rīdziniekiem un viesiem rādījām, ka NATO ir tepat blakus, mūsu vidū, ka NATO rūpējas par ikvienas dalībvalsts ģimenes mieru. To apzināties īpaši svarīgi ir šajā tik saspringtajā laikā. Vienotie NATO komandas krekliņi ļāva saliedēties un iepazīt kolēģus no citām  armijas struktūrvienībām. Tas noteikti veicinās mūsu turpmāko sadarbību.»

Ikdienā ar skriešanu nodarbojas tikai Natālija. Kopā ar vecākajiem dēliem notiek riteņbraukšanas treniņi, bet visi ģimenes vīrieši spēlē florbolu. «2009. gadā atnācu dienēt uz sportisku vienību, bet pirms tam, atzīstos, skriešanu vispār ienīdu! Liels paldies jāsaka kolēģei Lienei, kura pamācīja, kā pareizi skriet, lai nerodas pārslodze un nepatika. Ar otru kolēģi reiz izmēģinājām rīta peldi Niniera ezerā, un nu jau tā ir tradīcija — pusseptiņos darbdienu rītos jebkuros laika apstākļos apskrienam trīsarpus kilometrus ap ezeru un tad peldamies. Pagājušogad pieņēmu izaicinājumu noskriet pusmaratonu, un man tas izdevās divās stundās un divās minūtēs. Nākamgad vajadzētu noskriet visu maratonu.»

Saņemot piedāvājumu piedalīties NATO desmitgades komandā, Natālija nešaubījās, jo uzskatīja to par ļoti labu ģimenes saliedēšanas pasākumu. «Ceru, ka ar dalību šai pasākumā bērni lepojas un ar patiku to atcerēsies, jo jebkura apņemšanās sportiski pavadīt laiku ir apsveicama, vienalga, vai distance ir maratons vai tikai pieci kilometri. Mana šāgada apņemšanās bija visai ģimenei kopā noskriet piecus kilometrus plecu pie pleca līdz finišam, stumjot ratus ar divgadīgo Robertu.»

Gribasspēka uzvara — tā šo notikumu dēvē Aizsardzības ministrijas darbinieks Olevs Nikers, kurš daudziem aizsardzības nozarē ir pazīstams kā skriešanas entuziasts, kas ar savu aizrautību pulcē ap sevi pārējos. «Arī es kā tūkstošiem citu skrējēju gaidīju 18. maija maratonu kā galvenos šī gada skriešanas svētkus un biju tiem gatavojies. Tie bija pelnīti svētki — kopā ar Aizsardzības ministrijas un NBS komandas biedriem bijām cītīgi trenējušies koptreniņos, arī individuāli.» Olevs, nostiprinot savus rezultātus un rūpējoties par visas komandas spējām, aprīlī un maijā organizēja divus maratona dalībnieku koptreniņus Mežaparkā. «Kopīgi gatavojoties sacensībām, var lieliski izjust komandas garu un biedru atbalstu. Lai gan «Nordea» Rīgas maratonā startēju regulāri kopš 2009. gada, šī reize bija īpaša — ievērojami lielāka komanda un kultūras programma, kas lieliski uzmundrināja pēc pirmajiem desmit noskrietajiem kilometriem un palīdzēja veikt pēdējos divus kilometrus. Pie Brīvības pieminekļa nogriežoties pa kreisi, pavērās neredzēts skats — visas ielas garumā stalti stāv dziedātāji, tālāk orķestri un kori, skrienu ātrāk, sirds priekā gavilē… Pazib Krasta iela, esmu atpakaļ pie starta vietas, un sākas otrais aplis… Pēdējie pieci kilometri ir gribasspēka pārbaudījums manām fiziskajām spējām, neganti sāk karsēt saule, tomēr, tomēr! Finišēju ātrāk, nekā plānoju — 3 stundās un 27 minūtēs, un vēl pietiek spēka ar saucieniem «NATO uzvar!» pie Vanšu tilta atbalstīt mūsu komandas 10 kilometru skrējējus.»

NBS Speciālo uzdevumu vienības virsniece kapteine Sandra Brāle, salīdzinot šo ar iepriekšējiem četriem maratoniem, atzīst: «Mūsu bija daudz, bet viegli atpazinām NATO desmitgades krekliņus un ar pavisam citādām izjūtām, atbalstot cits citu, laiku pa laikam paskrējām blakus, kopā uzturot tempu, uzmundrinot ar klātbūtni vien. Laiks distancē pagāja tiešām ļoti ātri, jo maratona organizatori bija padomājuši ne tikai par atspirdzinājumiem, bet arī plašu kultūras programmu. Jāsecina, ka «Nordea» Rīgas maratons kā labi izturēts vīns ar katru gadu kļūst arvien labāks un baudāmāks, ar daudzveidīgāku garšu buķeti. Saliedētības un divkāršu svētku izjūtu radīja piederība NATO desmitgades komandai un lielais dalībnieku skaits. Prieks, ka ar katru gadu mūsu karavīru un aizsardzības nozares darbinieku rindas maratonā pieaug.»

Mūsu vidū ir daudz skrējēju, kuriem maratona dienā bija plānoti citi uzdevumi, tāpēc nācās atlikt jau pieteikto dalību. Varbūt nākamgad būs iespēja piedalīties kopā ar nozares ātrākajiem un aktīvākajiem. Droši vien ir arī tādi, kas vēl šaubās, vai ir vērts, vai spēšu? Te nu īsti vietā ieklausīties Sandras ieteikumā: «Ja vien cilvēks negatavojas kļūt par profesionālu sportistu, tad nav svarīgi, kāda distance izvēlēta, svarīgi ir piedalīties, būt kopā ar citiem līdzīgi domājošajiem un sasniegt finišu ar raitu soli un smaidu sejā, pa ceļam izbaudot svētku noskaņu. Pozitīvs enerģijas lādiņš būs garantēts. Skrienot mēs kļūstam saliedētāki, izturīgāki. Tā ir lieliska iespēja apzināties, ka esam vienoti un stipri. Uz tikšanos nākamā gada 17. maijā!»