Latvijas ziņas

1. februārī Kanādā, Hamiltonas Latviešu biedrības namā notika Kristus draudzes rīkotā filmu pēcpusdiena. Bija ieradies krietns skaits tautiešu, lai noskatītos divas Dzintras Gekas producētās dokumentālās filmas: «Bērnības zeme Sibīrija» un «Gvido Zvaigzne», kas ir godalgota filma par barikāžu laika notikumiem Rīgā 1991. gadā.

Pēc ievadvārdiem Gundaris Ķiķauka lūdza pazīstamo filmu producenti Dzintru Geku, kura bija ieradusies Kanādā, pastāstīt par topošo filmu, kurai tiek intervēti vairāki Kanādā dzīvojoši latvieši, kas kā bērni vai jaunieši pēc kara nokļuva DP nometnēs Vācijā (Displaced Persons jeb, kā latvieši saka, Dieva putniņi).

Hamiltonā Dzintrai Gekai bija arī īpašs uzdevums, proti, pasniegt Verneram Cinim Latvijas Republikas Zemessardzes augstāko apbalvojumu — nopelnu zīmi «Par tēvu zemi un brīvību» un atzinības rakstu. Verners Cinis ir daudz darījis zemessargu labā, pabalstot viņus finansiāli un materiāli.

Sagatavots pēc publikācijas laikrakstā «Latvija Amerikā».

No 3. līdz 20. martam Ādažos norisinājās ikgadējās Baltijas valstu gaisa atbalsta kontroles vienību mācības, kurās piedalījās ap 60 karavīru no Latvijas, Lietuvas, Igaunijas un ASV. Mācības notiek jau ceturto gadu, bet šogad pirmo reizi līdzās akadēmiskajām bija iekļautas praktiskās nodarbības.

Mācību praktisko daļu atbalstīja «Mi-17» helikopteri no Latvijas, kā arī Igaunijas «Robinson 44» helikopteri un «L-39» treniņlidmašīnas. Igaunijas lidaparāti, tāpat kā Latvijas helikopteri, mācību laikā uzturējās Gaisa spēku aviācijas bāzē Lielvārdē.

Mācību mērķi bija uzturēt tuvā gaisa atbalsta kontrolieru kvalifikāciju, gatavot jaunos tuvā gaisa atbalsta kontrolieru kandidātus, kā arī apmācīt Latvijas aviācijas eskadriļas karavīrus, lai viņi efektīvāk varētu atbalstīt mācības ar «Mi-17» helikopteriem.

«Pēdējo gadu laikā sadarbība ar pilotiem ir izveidojusies ļoti veiksmīga, jo iepriekšējos gadus militārajās mācībās mēs jau esam strādājuši kopā,» apstiprināja mācību vadītājs Gaisa atbalsta kontroles vienības komandieris kapteinis Dans Jansons. «Lid-aparāti, kas sniedz atbalstu praktiskajās mācībās, vairāk trenē procedūras prasmes. «Robinson 44» helikopteri pārbauda arī videosignāla raidīšanas iespējas, kā arī nakts lidošanas iespēju, kas mums ļauj trenēties arī nakts gaisa kontrolē, izmantojot speciālo nakts mērķu norādes ekipējumu. Savukārt «L-39» treniņlidmašīnas imitē kaujas lidmašīnu darbību.»

Kapteinis Ivo Koivs no Igaunijas atzina, ka strādāt ar Latvijas «Mi-17» pilotiem ir tikpat viegli kā ar Igaunijas «R44» pilotiem, jo visi ievēro vienotas procedūras. «Šī ir lieliska iespēja gaisa atbalsta kontrolieriem trenēt sadarbību ar pilotiem. Manuprāt, šādas mācības ir ļoti vērtīgas, un arī nākotnē jāturpina tās organizēt šādā veidā,» uzsvēra kapteinis I. Koivs.

Arī Lietuvas gaisa atbalsta kontrolieru pārstāvis atzina, ka sadarbība starp trim Baltijas valstīm ir ļoti laba, nosaucot Baltijas gaisa kontrolierus par vienu lielu ģimeni, kur visi cits citu pazīst.

Mācībās pirmo reizi praktiski tika integrētas arī Kaujas atbalsta bataljona uguns atbalsta vienības. Mīnmetējiem bija iespēja trenēties, izmantojot kaujas munīciju un sazinoties ar apvienotā uguns atbalsta priekšējiem novērotājiem.

Mācību scenārijs paredzēja, ka vienībai pretdarbojas pretinieki, kas slēpjas mežā. Tiklīdz sākas apšaude, apvienotā uguns atbalsta priekšējie novērotāji identificē mērķi un ziņo par to gaisa atbalsta kontrolieriem, kas atrodas citā vietā. «Tā kā mūs atbalsta vairāki lidaparāti, varam vienlaikus cīnīties dažādās vietās, iznīcinot dažādus mērķus,» paskaidroja Lietuvas pārstāvis.

«Šajās mācībās mēs esam integrējuši arī bruņoto spēku jauno spēju — apvienotā uguns atbalsta priekšējos novērotājus, kuri praktiskās nodarbībās mācās sadarboties ar gaisa atbalsta kontrolieriem un sniegt viņiem vajadzīgo informāciju,» uzsvēra kapteinis D. Jansons, norādot, ka pēc šīm mācībām tiks izvērtēts, kā sadarbību uzlabot.

Arī ASV instruktors Kodijs Kanfīlds, kas no 3. marta vadīja akadēmiskās nodarbības Baltijas valstu karavīriem, atzina, ka apvienotā uguns atbalsta priekšējie novērotāji Latvijai ir jauna aizsardzības spēja, bet karavīri to apgūst ātri.

«Viņiem ir atšķirīga kaujas pieredze, daži ir bijuši starptautiskajās operācijās, citi ne, bet mums bija viegli viņiem paskaidrot, kas gaisa atbalsta kontrolieriem ir vajadzīgs,» uzsvēra Kanfīlds. «Daudzi ļoti labi izprot, kas konkrētajā situācijā jādara un jāziņo gaisa atbalsta kontrolierim. Biju gandarīts, ka mēs varējām dalīties savā pieredzē un uzzināt arī daudz ko jaunu no Latvijas, Lietuvas un Igaunijas karavīru pieredzes.»

Baltijas valstu sadarbība gaisa atbalsta kontroles vienību līmenī ir būtiska gan resursu taupīšanas dēļ, gan savietojamības uzlabošanai.

21. martā aizsardzības ministrs Raimonds Vējonis apbalvoja Latviešu virsnieku apvienības vadītāju atvaļinātu kapteini Alekseju Ozoliņu.

«Pateicos par jūsu iesaisti Latvijas vēstures veidošanā, bezbailīgi piedaloties barikādēs un jau 1991. gadā iesaistoties Zemessardzes rindās. Zemessardze ir un būs viens no Latvijas aizsardzības balstiem. Tāda tā tika veidota 1991. gadā, un tādai tai vienmēr ir jāpaliek, apliecinot latviešu patriotismu un dzimtenes mīlestību,» sacīja R. Vējonis. «Es augsti vērtēju jūsu un jūsu vadītās Latviešu virsnieku apvienības aktīvo līdzdalību aizsardzības nozares pasākumos, rādot piemēru gan esošajiem, gan atvaļinātajiem virsniekiem.»

«Tādi cilvēki kā jūs veidoja un veido Latvijas valsts aizsardzību un drošību, un — pats svarīgākais — pilsonisko attieksmi, kas cilvēkos ir jāaudzina no mazotnes. Tāpēc pateicos par jūsu sadarbību ar Studentu bataljonu un jaunsargiem un ieguldījumu pilsoniskās atbildības veidošanā,» sacīja Nacionālo bruņoto spēku komandieris ģenerālleitnants Raimonds Graube.

A. Ozoliņam tika pasniegts Aizsardzības ministrijas goda raksts par militāro tradīciju kopšanu un tālāknodošanu Nacionālās aizsardzības akadēmijas kadetiem un Nacionālo bruņoto spēku personālsastāvam, aktīvu līdzdalību nozares pasākumos, ieguldījumu vēsturiskās atmiņas saglabāšanā un jaunatnes patriotiskajā audzināšanā, gan valsts svētkos, gan ikdienā regulāri tiekoties ar jauniešiem, it īpaši ar jaunsargiem.

Aleksejs Ozoliņš dzimis Rīgā, no 1953. līdz 1957. gadam dienējis bijušās PSRS Melnās jūras Kara flotē. Beidzis Rīgas elektromehānisko tehnikumu un Rīgas Tehniskās universitātes Elektroenerģētikas fakultāti. Strādājis Rīgas apgaismes tehnikas rūpnīcā, ir sporta meistars orientēšanās sportā.

1991. gada barikāžu dalībnieks, no 1991. līdz 1999. gadam bijis Zemessardzes ierindas dienestā, ZS 65. atsevišķās rotas (vēlāk — Studentu bataljona) komandieris.

Kopš 2002. gada A. Ozoliņš ir Latviešu virsnieku apvienības biedrs, kopš 2010. gada — valdes priekšsēdētājs, Latvijas Rezerves virsnieku asociācijas, Zemessardzes un NBS Sporta padomes loceklis, Studentu bataljona Veterānu apvienības vadītājs, Latvijas Ordeņu brālības domes un valdes loceklis.

26. martā NATO Apvienoto spēku pavēlniecības Brunsumā komandieris ģenerālis Hanss Lotārs Domrēze, būdams darba vizītē Rīgā, tikās ar aizsardzības ministru Raimondu Vējoni un Nacionālo bruņoto spēku komandieri ģenerālleitnantu Raimondu Graubi. Viņš apliecināja, ka sabiedrotie nodrošinās Ziemeļatlantijas līguma 5. panta sais­tību izpildi, ja tāda vajadzība radīsies.

Aizsardzības ministrs R. Vējonis izteica pateicību ģenerālim par NATO Apvienoto spēku pavēlniecības ieguldījumu mācību «Steadfast Jazz 2013» organizēšanā Latvijā, apliecinot alianses spēku klātesamību reģionā.

Amatpersonas pārrunāja ar reģionālo drošību saistītos operacionālos aspektus un štābu sadarbības veicināšanu.

Nacionālajā aizsardzības akadēmijā viesis tikās ar Mācību vadības pavēlniecības komandieri akadēmijas rektoru pulkvedi Egilu Leščinski un iepazinās ar karavīru apmācības sistēmu bruņotajos spēkos.

Ģenerālis H. L. Domrēze bija NATO un partnervalstu vērienīgo mācību «Steadfast Jazz 2013» vadītājs. Tās no 2. līdz 9. novembrim norisinājās Latvijā un Polijā. Mācību mērķis — pārbaudīt NATO Reaģēšanas spēkus — tika sasniegts, un NATO Apvienoto spēku pavēlniecības štābs Brunsumā tika sertificēts 2014. gadā vadīt apvienotās NATO operācijas.

NATO Apvienoto spēku pavēlniecība Brunsumā, Nīderlandē, ir viena no divām NATO operacionālā līmeņa komandstruktūrām, un tā ir starptautiskās operācijas Afganistānā augstākā pavēlniecība. Tās uzdevumos ietilpst arī NATO 5. panta operacionālā plānošana, tostarp Baltijas valstu reģionā, kā arī Baltijas valstu gaisa telpas patrulēšanas operācijas un NATO Reaģēšanas spēku vadība. Šo spēku vadību tā veic pārmaiņus ar otru NATO Apvienoto spēku pavēlniecību, kas izvietota Neapolē, Itālijā.

27. martā, uzturoties valsts vizītē Latvijā, Zviedrijas karalis Kārlis XVI Gustavs apmeklēja Ādažu bāzi.

Augstais viesis ieradās Nesprāgušās munīcijas neitralizēšanas skolā, kur Sauszemes spēku kājnieku brigādes komandieris pulkvedis Mārtiņš Liberts, klātesot aizsardzības ministram Raimondam Vējonim, Nacionālo bruņoto spēku komandierim ģenerālleitnantam Raimondam Graubem un Zviedrijas ārlietu ministram Karlam Biltam, viņu iepazīstināja ar kājnieku brigādes struktūru, uzdevumiem un attīstības plāniem.

Turpinot vizīti, Zviedrijas karalis devās uz bāzes ierindas laukumu, kur viņu sagaidīja Latvijas kājnieku rotas personālsastāvs un tās komandieris virsleitnants Eduards Šinkūns, kas, noslēdzot stāstījumu par savu apakšvienību, no angļu valodas pārgāja uz teicamu zviedru valodu, tā patīkami pārsteidzot gan Zviedrijas karali un ārlietu ministru, gan Zviedrijas medijus.

Virsleitnants Eduards Šinkūns ir viens no vairākiem desmitiem bruņoto spēku virsnieku, kurš militāro izglītību ieguvis Zviedrijas kara skolās.

Zviedrijas karaļa tikšanās ar Latvijas kājnieku rotas karavīriem nebija nejauša — šī rota 2015. gada pirmajā pusgadā veiks kaujas dežūru Zviedrijas vadītajā Eiropas Savienības (ES) Kaujas grupā, dienesta pienākumus pildot ātrās reaģēšanas vienībā. Latviju šajā kaujas grupā pārstāvēs aptuveni 160 karavīru — kājnieku rota ar tai pievienotajiem kaujas atbalsta elementiem un štāba personālsastāvs.

Zviedrijas vadītajā Kaujas grupā, kuru dēvē arī par Ziemeļvalstu kaujas grupu, plecu pie pleca dienēs Zviedrijas, Latvijas, Lietuvas, Igaunijas, Norvēģijas, Somijas un Īrijas karavīri, veidojot 2400 karavīru militāro formējumu. Patlaban Zviedrijā notiek mēnesi ilga apmācība kaujas grupas priekšējā štāba personālsastāvam, un tajā piedalās arī Latvijas karavīri.

No 7. līdz 10. aprīlim Liepājā, Jūras spēku mācību centrā norisinājās Latvijā līdz šim nebijis apmācību kurss meklēšanas un glābšanas jomā — «Gaisa un Jūras spēku meklēšanas un glābšanas operācijas koordinators notikuma vietā».

Meklēšanas un glābšanas operācijas jūrā ir būtisks bruņoto spēku ikdienas uzdevums, kas prasa vairāku vienību iesaisti un precīzu koordināciju. Līdz šim nepieciešamās zināšanas šajā jomā galvenokārt tika apgūtas ārvalstīs. Izveidojot šādu kursu Latvijā, ir iespējams ne tikai ievērojami ietaupīt budžeta līdzekļus, bet arī apmācīt daudz vairāk personāla un izveidot apmācības bāzi, kura atbilst starptautiskajai likumdošanai un ir pielāgota arī Latvijas meklēšanas un glābšanas darbu specifikai jūrā.

Jaunajā kursā notika gan teorētiskā apmācība par meklēšanu un glābšanu jūrā, par iesaistīto pienākumiem, starptautisko un nacionālo likumdošanu, kā arī notikušo meklēšanas un glābšanas operāciju analīze, gan arī praktiski treniņi Jūras spēku mācību centra rīcībā esošajā navigācijas simulatorā.

Kurss varētu kļūt par neaizstājamu platformu ne tikai zināšanu un iemaņu apguvei, bet arī pieredzes un viedokļu apmaiņai starp meklēšanā un glābšanā iesaistītajām vienībām, atzina kursanti un pasniedzēji. Tajā var iegūt jaunas un atsvaidzināt esošās zināšanas, kā arī izzināt citu vienību specifiku, kas meklēšanas un glābšanas operācijās jūrā ir ļoti būtiski. Turklāt meklēšanas un glābšanas operāciju izspēle navigācijas simulatorā ievērojami ietaupa līdzekļus un laiku.

Kursa aprobācijā piedalījās karavīri no Jūras spēku flotiles un Gaisa spēku aviācijas bāzes, savukārt viņus apmācīja lektori no Jūras spēku flotiles Krasta apsardzes dienesta Jūras meklēšanas un glābšanas koordinācijas centra un Gaisa spēku aviācijas bāzes.

Nākamais kurss plānots šā gada decembrī, un tajā paredzēts vēl vairāk paplašināt apmācāmo loku, lai pilnībā aptvertu visas Latvijas jūras meklēšanas un glābšanas sistēmā iesaistītās vienības un dienestus.

15. aprīlī ASV senators Džons Makeins, būdams vizītē Baltijas valstīs, vēroja arī vingrinājuma «Operation Summer Shield XI» norisi Ādažu poligonā un vērtēja mācības atzinīgi. Tajās piedalījās 110 ASV pārstāvji — jūras kājnieki un Mičiganas Nacionālā gvarde, 140 Igaunijas, trīs Lietuvas un vairāk nekā 350 Latvijas karavīri.

Dž. Makeins atzinīgi izteicās par Latvijas un ASV 11 gadu ilgo sadarbību, uzsverot, ka aptuveni 20 miljoni dolāru, kas kopš 2010. gada investēti Latvijas Nacionālajos bruņotajos spēkos dalībai ārvalstu operācijās, izrādījušies vērtīgs ieguldījums. Līdzekļi atvēlēti ekipējuma iegādei, karavīru apmācībai un citiem ar misiju saistītiem mērķiem.

Vizītes laikā Ādažos Makeins iztaujāja Nacionālo bruņoto spēku komandieri ģenerālleitnantu Raimondu Graubi arī par to, kādas ir lielākās problēmas Latvijas bruņotajos spēkos. Komandieris atzina, ka visgrūtāk ir noturēt dienestā augsta līmeņa speciālistus vecumā ap 40 gadiem salīdzinoši nelielā atalgojuma dēļ.

Senators interesējās, vai Latvijas armijā dien krieviski runājoši karavīri. Bruņoto spēku pārstāvji atbildē uzsvēra, ka Latvijas karavīri, kuru dzimtā valoda nav latviešu valoda, nevainojami veic savus pienākumus un nav bijis iemeslu apšaubīt viņu uzticamību.

Latvijas aizsardzības jomas aktualitātes

Taivo Trams

Foto — Gatis Dieziņš.

Notikumi Ukrainā ir izraisījuši daudz diskusiju un jautājumu, no kuriem liela daļa tieši attiecas arī uz Latvijas aizsardzības jomu. Uz aktuālajiem
jautājumiem «Tēvijas Sargam» atbild Aizsardzības ministrijas politikas direktors — valsts sekretāra vietnieks Jānis Garisons.

— Nesen aizsardzības ministrs nāca klajā ar paziņojumu par bruņoto spēku mehanizācijas projekta aktivizēšanu un bruņumašīnu iepirkumu no Lielbritānijas valdības. Ir izskanējuši jautājumi saistībā ar šī projekta aktualitāti un iepērkamās lietotās bruņutehnikas kvalitāti.
— Nacionālo bruņoto spēku (NBS) Mehanizācijas projekts tika veidots, balstoties uz tām aktuālajām operacionālajām vajadzībām, kādas definē NBS, lai varētu sekmīgi veikt gan valsts aizsardzības uzdevumus, gan arī piedalīties starptautiskajās operācijās. Aizsardzības ministrija (AM) šim projektam gatavojās rūpīgi — izskatīja vairākus risinājuma variantus, piedāvāja savas vajadzības ražotājiem, pētīja tirgu un iespējamās izmaksas. Tādējādi tika pieņemts lēmums ekipēt vienu bataljonu ar kāpurķēžu bruņumašīnām un vienu — ar riteņu bruņumašīnām. Latvijas apstākļiem kāpurķēdes ir piemērotākas, to nosaka valsts ģeogrāfija, daba un reljefs — ja nepieciešams operatīvi pārvietoties pa visu valsts teritoriju, kāpurķēdes ir labākais variants, jo ar tām aprīkotām mašīnām ir daudz augstāka mobilitāte un spēja pārvarēt šķēršļus.

Jaunām bruņumašīnām mums nav pietiekama finansējuma, tādēļ tika pieņemts lēmums pirkt lietotu tehniku. Valsts budžeta iespējas ir tādas, kādas tās ir, taču tas nenozīmē, ka esam iegādājušies sliktu vai mazāk vērtīgu tehniku. Analizējot lietoto bruņumašīnu piedāvājumu, mēs secinājām, ka britu piedāvātais variants ir labākais — mašīnas ir vieglas, mobilas, ar augstu uguns jaudu, un tās atbilst visām mūsu bruņoto spēku operacionālajām prasībām.

Saistībā ar šīm bruņumašīnām publiskajā vidē ir radušies vairāki stereotipi. Piemēram, ir viedoklis, ka mēs pērkam vecas, līdz ar to teju vai norakstāmas un nederīgas mašīnas. Taču smagā bruņutehnika ir specifiska tehnika, to modernizē un lieto gadu desmitiem visās pasaules valstīs. Šai tehnikai paliek nemainīgs tikai pats karkass jeb bāze, viss pārējais laika gaitā tiek modernizēts. Un tā rīkojas arī pasaules attīstītākās un bagātākās valstis, piemēram, Austrālijas armija pašlaik modernizē savas bruņumašīnas, arī ASV sliecas uz jau esošo bredliju modernizāciju, nevis domā par jauna kājnieku kaujas bruņumašīnas modeļa pirkšanu. Arī mēs pērkam tehnikas bāzi, kas pēc tam tiks izjaukta un pārlikta, visas vecās un nolietotās detaļas nomainot, kā arī uzstādot modernu aprīkojumu. Līdz ar to šī tehnika nākamos 10 gadus strādās bez problēmām un būs faktiski līdzvērtīga jaunajiem modeļiem.

Vēl kāds stereotips — šīs bruņumašīnas mūsu kaujas spēju īpaši neuzlabošot, jo, piemēram, pret tankiem var karot tikai ar tankiem. Taču te jāņem vērā, ka mēs nerunājam par vecām un neaprīkotām bruņumašīnām — šajās mašīnās būs uzstādītas jaunākās paaudzes sakaru un komandvadības iekārtas, kā arī modernākie ieroči, tostarp arī prettanku. Protams, iepirkuma izmaksas pieaug uz šīs komplektācijas rēķina, jo līgumā esam ietvēruši arī nepieciešamo infrastruktūru, personāla apmācību, tehnikas apkopi, remontu un uzturēšanu — tas viss ir precīzi atrunāts iepirkumā. Mēs vēlējāmies būt pilnīgi pārliecināti, ka nopirktā tehnika strādās — ar garantiju un bez problēmām.

— Tagad daudz tiek runāts arī par Latvijas aizsardzības budžetu, kas vēl ne tuvu nav solītie divi procenti no iekšzemes kopprodukta.
— Šķiet, ka daļa sabiedrības domā — 2% no IKP ir NATO prasība. Taču tas tā nav. Šāds finansējums ir nepieciešams, lai mēs paši puslīdz pienācīgā līmenī varam attīstīt NBS. Šos līdzekļus neprasa ieguldīt kaut kādās NATO struktūrās vai abstraktā kopējā fondā, bet gan mūsu pašu aizsardzības sistēmā, lai mēs Latvijā un arī kolektīvajā aizsardzības sistēmā varētu kvalitatīvi pildīt savus uzdevumus.

Bruņoto spēku attīstības plāns pašlaik ir balstīts uz pieņēmumu, ka 2020. gadā mēs sasniedzam 2% no IKP. Veidojot šo plānu, tika ņemti vērā minimālie resursi, lai NBS varētu nodrošināt valsts aizsardzību, nepieciešamības gadījumā potenciālajam pretiniekam izrādot pretestību tik ilgi, lai spētu sagaidīt sabiedroto atbalstu. Un, protams, lai mūsu bruņotajiem spēkiem būtu spējas pilnvērtīgi piedalīties arī starptautiskajās operācijās, pildot NATO saistības.

Pašlaik aizsardzības budžeta attīstības dinamika ir negatīva, esam noslīdējuši līdz 0,9% no IKP. Te parādās liela problēma — ja 2019. gadā pēkšņi notiek straujš aizsardzības budžeta pieaugums, būs grūtības to apgūt. Investīcijas ir jāveic plānveidīgi, definējot gan vajadzības, gan izstrādājot tam atbilstošus plānus. Aizsardzības jomā nekas nenotiek uzreiz — ja, piemēram, šogad izlemjam kaut ko pirkt, tad reāli to saņemsim tikai pēc viena diviem gadiem. Tādēļ ir tik svarīgi, lai mums būtu skaidrs un detalizēts plāns NBS attīstībai katram gadam, lai attīstība notiek organizēti un efektīvi.

Ja kādu iemeslu dēļ tomēr būsim spiesti atkāpties no NATO definētajiem 2% aizsardzībai, tad mums ir skaidri jāsaprot un jāapzinās, ka katras valsts aizsardzības budžets ir arī rādītājs konkrētās valsts izpratnei par iespējamajiem draudiem. Ja tagad atzīstam, ka situācija ir mainījusies un mums ir nopietni ilgtermiņa apdraudējumi, tad būs ļoti grūti paskaidrot partneriem, kādēļ šie riski neatspoguļojas mūsu aizsardzības budžetā. Jo, spriežot pēc budžeta, ir skaidrs, ka mūsu valsts nekādus nopietnus apdraudējumus nesaskata. Līdz ar to arī diskusija par sabiedroto klātbūtnes palielināšanu var būt neauglīga, ja nespēsim paši pierādīt savu ieguldījumu.

— Vai aktuālo notikumu kontekstā gaidāmas arī kādas izmaiņas Latvijas aizsardzības spējās?
— Pēc Ukrainas notikumiem mums paš­laik ir jāizvērtē kopējais valsts apdraudējuma līmenis, jo, protams, daži aspekti ir mainījušies. Īpaši vērīgi jāskatās, kādā veidā mēs sinhronizēsim mūsu iekšējās un ārējās drošības aspektus. Runājot par militāro plānošanu — esam mainījuši dažus pieņēmumus un vajadzības, taču kopējā sistēma ir palikusi nemainīga, jo laika gaitā radītie plānošanas dokumenti visumā nosedz arī aktuālos izaicinājumus. Perspektīvā lielāks uzsvars tiks likts uz pretgaisa aizsardzību un Zemessardzes attīstību. Zemessardze ir nopietns pienesums Latvijas aizsardzības sistēmai — tā atrodas visā valsts teritorijā, un tai ir ļoti nopietna loma valsts aizsardzībā.

Pēdējā laikā ir aktualizējies arī jautājums par obligātā militārā dienesta (OMD) atjaunošanu. Te gan jāsaprot, kas ir valsts aizsardzības doktrīnas galvenais mērķis. Ja mēs vēlamies attīstīt bruņoto spēku kaujas gatavību un spēju ātri reaģēt, tad OMD šim mērķim var dot ļoti ierobežotu pienesumu. Ja vēlamies iesaukt un apmācīt visus jauniešus, kas ir spējīgi nest ieročus, tam ir jēga tikai tad, ja spējam nodrošināt vismaz 50% šo astoņpadsmitgadīgo jauniešu iesaukšanu, turklāt nodrošinot arī regulāru pēc­apmācību. Valsts aizsardzības koncepcijā nav jēgas lielam rezervistu pulkam, ja tas netiek regulāri apmācīts. Bet OMD kā sabiedrības integrācijas elements — tas jau ir pavisam cits mērķis, kas ar aizsardzības uzdevumu tieši nav saistīts.

Mūsdienu armijās lielu daļu funkciju pilda tieši profesionālie karavīri — tā ir gan dalība misijās, gan darbs ar sarežģītām tehnikām, lidlauku apkalpe u.tml. Tepat līdzās mums ir Igaunijas piemērs, kur ir OMD, — arī tur profesionālā armija stabili prevalē. Tajā ir aptuveni 4000 profesionāļu, bet OMD — ap 1500 iesaucamo. Latvijā šo funk­ciju lieliski var pildīt Zemessardze kā brīvprātīga organizācija. Panākot, ka cilvēki pēc atvaļināšanās no armijas turpina dienestu Zemessardzē, un palielinot un aktivizējot apmācību skaitu, rezultāts, manuprāt, būs daudz labāks. Nedrīkstam aizmirst arī papildu izmaksas, ko radītu OMD atjaunošana. 1000 OMD karavīri valsts budžetam izmaksās apmēram četrus miljonus eiro gadā, neskaitot visu nepieciešamo papildu infrastruktūru — kazarmas, transportu utt. Vai mēs spēsim to atļauties?

NATO klātbūtne Latvijā. Kādus tās palielināšanas scenārijus varam sagaidīt?
— Jau kopš 2008. gada Gruzijas krīzes laika sabiedroto klātbūtne Baltijā ir pastāvīgi un būtiski palielinājusies. Visās NATO mācībās mūsu reģionā no 2008. gada ir strādāts ar vingrinājumiem uzņemošās valsts uzdevumu pildīšanā, vienlaikus ik gadus ir palielināts mācībās iesaistīto dalībnieku skaits, arī valstu skaits. Ļoti pozitīvi vērtējams arī tas, cik daudzas valstis solidāri bija gatavas nosūtīt papildu iznīcinātājus gaisa patrulēšanai uz Baltijas reģionu — Lielbritānija, Francija, Vācija, Portugāle, Dānija.

Protams, ir svarīgi stiprināt sabiedroto klātbūtni reģionā. Pašlaik NATO notiek diskusijas, kā īstenot šo klātbūtni. Tādēļ arī mums ir būtiski veicināt to, lai alianse ir gatava operatīvi reaģēt briesmu gadījumā. Taču tas nav jautājums tikai par NATO bāzēm, tas ir vesels pasākumu komplekss — mācības, pastiprināta klātbūtne, integrētība utt. Un tas noteikti nav vienas dienas jautājums.

Te mēs atkal atgriežamies pie jautājuma par Latvijas aizsardzības budžetu. Kad, piemēram, ASV Kongress lems šos jautājumus, kongresmeņi noteikti skatīsies arī mūsu aizsardzības budžetu. Bet, kā jau minēju, tā pašreizējā versija noteikti neraisa domas par valsts apdraudētību.

NATO klātbūtnes palielināšanas iespēja ir arī Lielvārdes lidlauks. Ar to saistītās sākotnējās ambīcijas bija visai lielas — mēs plānojām tur izveidot NATO gaisa spēku bāzi, kas strādātu 24 stundas diennaktī bez brīvdienām, uzņemot gaisa patruļas un veicot citas darbības. Krīzes laikā šis lēmums tika pārskatīts, jo objektīvi nevarējām atļauties papildu ieguldījumus — visi ieguldījumi bija jāveic no nacionālā finansējuma. Aprēķini rādīja, ka ilgtermiņā tas prasītu aptuveni 20 miljonu latu ieguldījumu, lai paaugstinātu lidlauka gatavību. Lielvārdes bāzei būtu jāpiesaista vairāk speciālistu, un viņiem visiem būtu nepieciešama apmācība, ekipējums utt. Tādēļ tika pieņemts lēmums nodrošināt lidlauka darbu tikai darbadienu režīmā astoņas stundas dienā, nepieciešamības gadījumā saglabājot arī iespēju uzņemt lidmašīnas citā laikā, ja saņemts iepriekšējs brīdinājums. Taču, ja radīsies atbilstošas operacionālās vajadzības, Lielvārdes lidlauka gatavības līmeni varam arī paaugstināt.

Des­mit ga­di NA­TO sa­stā­vā

Mar­ta bei­gās ap­ri­tē­ja 10 ga­di, kopš Lat­vi­ja ir piln­tie­sī­ga pa­sau­lē spē­cī­gā­kās un ie­tek­mī­gā­kās mi­li­tā­rās ali­an­ses — Zie­meļ­at­lan­ti­jas lī­gu­ma or­ga­ni­zā­ci­jas (NA­TO) — da­līb­valsts. Par go­du šim no­ti­ku­mam 29. mar­tā Rī­gā, pie Brī­vī­bas pie­mi­nek­ļa pul­cē­jās gan valsts va­do­šās amat­per­so­nas, gan vi­sai plašs ska­tī­tā­ju loks.

Valsts pre­zi­dents An­dris Bēr­ziņš uz­ru­nā uz­svē­ra: «Pirms 10 ga­diem Lat­vi­ja sa­snie­dza vie­nu no no­zī­mī­gā­ka­jiem mēr­ķiem — ie­stā­ties NA­TO. Lē­mums par ie­stā­ša­nos pa­sau­lē spē­cī­gā­ka­jā un ie­tek­mī­gā­ka­jā mi­li­tā­ra­jā ali­an­sē ne­no­lie­dza­mi un ne­ap­strī­da­mi bi­ja pa­reizs.» Ņe­mot vē­rā ak­tu­ālo no­ti­ku­mu kon­- ­tek­stu mū­su aus­tru­mu kai­miņ­val­stī, Valsts pre­zi­dents at­zi­na, ka NA­TO par­tner­val­stu re­ak­ci­ja uz Kri­mas no­ti­ku­miem skaid­ri rā­da — mēs va­ram rē­ķi­nā­ties ar 5. pa­ra­grā­fa iz­pil­di pil­nā ap­mē­rā. «Mū­su pie­nā­kums ir šā­du dro­šī­bas lī­me­ni no­dot arī nā­ka­ma­jām pa­au­dzēm. Mērķ­tie­cī­gi, so­li pa so­lim val­dī­bai un Saei­mai ir jā­pa­nāk, ka ie­gul­dām aiz­sar­dzī­bas bu­dže­tā ap­so­lī­tos di­vus pro­cen­tus no iekš­ze­mes kop­pro­duk­ta. Tas ir no­stip­ri­nāts li­ku­mā, to pra­sa lo­ģi­ka un ve­se­lais sa­prāts,» tei­ca
A. Bēr­ziņš.

Jau­tā­ju­mam par Lat­vi­jas dro­šī­bu Kri­mas un Uk­rai­nas no­ti­ku­mu kon­tek­stā uz­ru­nā pie­skā­rās arī aiz­sar­dzī­bas mi­nistrs Rai­monds Vē­jo­nis. «Pē­dē­jā lai­ka no­ti­ku­mi da­ļai sa­bied­rī­bas liek jau­tāt — cik dro­ša ir Lat­vi­ja, vai 5. pa­ra­grāfs mūs pa­sar­gās? Gri­bu uz­svērt — mēs esam va­re­nā­ka­jā ko­lek­tī­vās dro­šī­bas sis­tē­mā, kā­da jeb­kad pa­sau­lē pa-   st­āvē­ju­si. NA­TO īs­te­nais spēks un va­re­nī­ba ap­lie­ci­nās ta­jā, ka ne­viens pa­sau­lē ne­kad nav uz­dro­ši­nā­jies pār­bau­dīt, vai ali­an­ses 5. pants dar­bo­jas un cik efek­tī­vi tas dar­bo­jas,» tei­ca mi­nistrs. Ru­nas no­slē­gu­mā R. Vē­jo­nis īpa­ši pie­mi­nē­ja mū­su kri­tu­šos ka­ra­vī­rus, kas gā­ju­ši bo­jā NA­TO un sa­bied­ro­to spē­ku kau­jās.

Na­ci­onā­lo bru­ņo­to spē­ku ko­man­die­ris ģe­ne­rāl­leit­nants Rai­monds Grau­be at­zi­na, ka šī ga­da­die­na vi­ņam per­so­nis­ki ir ļo­ti sva­rīgs un emo­ci­onāls brī­dis — ne ti­kai tā­pēc, ka mēs jau 10 ga­dus esam NA­TO, bet jo īpa­ši ak­tu­ālo no­ti­ku­mu dēļ Uk­rai­nā un Krie­vi­jā. «Šī des­mit­ga­de mums ir du­bul­ti svēt­ki, un mums ir pa­tiess ie­mesls svi­nēt. Man ir grū­ti ie­do­mā­ties si­tu­āci­ju, kā­dā Lat­vi­ja bū­tu, ja mēs ne­bū­tu NA­TO da­līb­valsts.» Ru­nā­jot par per­spek­tī­vu un nā­ka­ma­jiem des­mit ga­diem, R. Grau­be at­zi­na: «Lai­kam ne­ko la­bā­ku mēs sev ne­va­ram vē­lēt — lai šis nā­ka­mais posms Lat­vi­jai bū­tu tik­pat mie­rīgs no na­ci­onā­lās dro­šī­bas vie­dok­ļa, kā­di bi­ju­ši aiz­va­dī­tie 10 ga­di. Lai mū­su ka­ra­vī­riem ne­kad ne­bū­tu jā­pie­da­lās 5. pan­ta uz­de­vu­mos un lai mēs jus­tos dro­ši, esot pa­sau­les spē­cī­gā­kās ali­an­ses bied­ri.»

«Pa šiem 10 ga­diem mēs esam no­stip­ri­nā­ju­ši pār­lie­cī­bu, ka esam NA­TO da­līb­valsts, ka esam spē­cī­gā­kās mi­li­tā­rās ali­an­ses da­ļa, kas, pro­tams, dod mums dro­šī­bas sa­jū­tu. Se­viš­ķi sva­rī­gi tas ir ša­jās die­nās, kad dau­dzu cil­vē­ku prā­tus māc ba­žas par sa­vu nā­kot­ni. Gri­bu uz­svērt, ka tie­ši pē­dē­jā lai­kā mēs sa­ņe­mam ļo­ti skaid­rus un spē­cī­gus sig­nā­lus no mū­su par­tne­riem kai­miņ­val­stīs, no mū­su par­tne­riem Rie­tum­ei­ro­pā un ASV, un tie skaid­ri un gai­ši vēs­ta, ka Lat­vi­ja un Bal­ti­jas val­stis nav vie­nas — mēs esam NA­TO sa­stāv­da­ļa, un ko­pā mēs esam spēks,» sa­ru­nā ar «Tē­vi­jas Sar­gu» uz­svē­ra aiz­sar­dzī­bas mi­nistrs R. Vē­jo­nis.

Vien­lai­kus mi­nistrs ak­cen­tē­ja ne­pie­cie­ša­mī­bu pie­vērst kriet­ni lie­lā­ku vē­rī­bu Lat­vi­jas bru­ņo­to spē­ku un aiz­sar­dzī­bas spē­ju no­stip­ri­nā­ša­nai un vai­ro­ša­nai. «Ne­ap­šau­bā­mi, mū­su bru­ņo­ta­jiem spē­kiem ir jā­at­tīs­tās. Ie­priek­šē­jos ga­dos ne­pie­tie­ka­mā fi­nan­sē­ju­ma dēļ mēs ne­esam pil­dī­ju­ši uz­ņem­tās sais­tī­bas, ko ap­so­lī­jām, ie­stā­jo­ties NA­TO. Ta­gad Uk­rai­nas no­ti­ku­mi ir ļā­vu­ši gan po­li­ti­ķiem, gan pla­šā­kai sa­bied­rī­bai iz­vēr­tēt to, cik dro­šī­bas jau­tā­ju­mi to­mēr ir sva­rī­gi. Es­mu pār­lie­ci­nāts, ka po­li­ti­ķi ir un būs ga­ta­vi pie­ņemt lē­mu­mus, ka aiz­sar­dzī­bai ir jā­no­vir­za daudz vai­rāk nau­das un mums līdz 2020. ga­dam ir jā­sas­niedz no­spraus­tais mēr­ķis — di­vi pro­cen­ti no IKP aiz­sar­dzī­bas va­ja­dzī­bām. Tas mums ļaus ko­pu­mā at­tīs­tīt vi­sus bru­ņo­tos spē­kus, at­tīs­tīt jaun­as un daudz vai­rāk no­stip­ri­nāt jau eso­šās pras­mes,» ak­cen­tē­ja mi­nistrs.

Svi­nī­gā pa­sā­ku­ma ap­mek­lē­tā­jiem bi­ja ie­spē­ja no­klau­sī­ties arī NBS or­ķes­tra uz­stā­ša­nos un bau­dīt Go­da­sar­dzes ro­tas ka­ra­vī­ru de­fi­lē prog­ram­mu. Rī­gā un Lie­pā­jā pub­lis­kai ap­ska­tei bi­ja at­vēr­ti Jū­ras spē­ku flo­ti­les ku­ģi — Dau­gav­grī­vā in­te­re­sen­ti va­rē­ja ie­pa­zī­ties ar jaun­ajiem pat­ru­ļku­ģiem «Skrun­da», «Cē­sis», «Vie­sī­te» un «Jel­ga­va», kā arī ar štā­ba un ap­gā­des ku­ģi «Va­ro­nis», bet Lie­pā­jā ska­tī­tā­jiem bi­ja pie­eja­mi mī­nu­ku­ģi «Vies­turs» un «Rū­siņš», štā­ba un ap­gā­des ku­ģis «Vir­sai­tis», kā arī ūdens­lī­dē­ju ko­man­das ap­rī­ko­jums un jū­ras no­vē­ro­ša­nas un naf­tas sa­vāk­ša­nas mo­bi­lās sta­ci­jas.

Sa­ga­ta­vo­jis Tai­vo Trams.
Fo­to — Normunds Mežiņš.

Rīgā atklāts jauns piemineklis

Rīgas ainava kļuvusi par vienu piemiņas vietu bagātāka — šā gada 12. aprīlī Klusajā dārzā, klātesot iekšlietu ministram Rihardam Kozlovskim, NBS komandierim ģenerālleitnantam Raimondam Graubem un Rīgas domes priekšsēdētājam Nilam Ušakovam, ar militāru godu atklāja pieminekli Afganistānas karā kritušajiem Latvijas iedzīvotājiem.

Padomju Savienības bruņoto spēku invāzija Afganistānā notika no 1979. gada līdz 1989. gadam, un šajā militārajā konfliktā pret savu gribu tika iesaistīti arī daudzi padomju okupētās Latvijas iedzīvotāji — padomju armijā iesauktie obligātā militārā dienesta karavīri, kā arī Latvijas izcelsmes bijušās PSRS armijas virsnieki. Kopā šajā karā tika iesaistīti 3640 Latvijas iedzīvotāji, no tiem 51 cilvēks krita, viens pazuda bez vēsts, Afganistānā karojošo vidū bija daudz ievainoto un sakropļoto. Daudzi Afganistānas kara veterāni vēlāk piedalījās 1991. gada janvāra barikādēs, kā arī bija aktīvi atjaunotās Latvijas Republikas aizsardzības spēku veidotāji.

Pieminekļa idejas iniciators ir Latvijā dzīvojošo Afganistānas kara un citu militāro konfliktu veterānu asociācijas valdes priekšsēdētājs, Saeimas deputāts, atvaļināts Nacionālo bruņoto spēku virsnieks Gunārs Rusiņš. Asociācija ir dibināta 1998. gadā, tā ir nepolitiska, sabiedriska organizācija, kuras darbības galvenais mērķis ir sniegt palīdzību tiem Latvijas iedzīvotājiem, kas cietuši minētajā militārajā konfliktā Afganistānā un citos pēc 1945. gada notikušajos dažāda mēroga militārajos konfliktos, kuros, būdami PSRS karaspēka rindās, piedalījušies Latvijas iedzīvotāji. Asociācijas vadība cer, ka ar laiku par šīs organizācijas biedriem varētu kļūt arī NBS karavīri, kuri piedalījušies dažādās miera uzturēšanas misijās.

Pieminekļa idejas realizācija sāka īstenoties 2010. gadā, kad par asociācijas vadītāju ievēlēja G. Rusiņu. Piemineklis veidots no Latvijas laukakmens. Kā pastāstīja G. Rusiņš, piemineklim piemērotais 30 tonnu akmens noskatīts kādā karjerā Pļaviņu apkārtnē. Pieminekļa apstrādi pēc G. Rusiņa skicēm veicis Jēkabpils akmeņkalis Artis Leončiks. Šajā akmenī uz stilizētas Afganistānas kalnu ainavas fona izkaltas divas rokas, kas katra tur savu sirds pusi, vienu dzīvu, otru mirušu, un uz leju pavērsts zobens — kara beigu simbols. Pieminekļa pakājē izveidota atvērta grāmata no melna marmora, kurā iekalti šajā karā kritušo Latvijas iedzīvotāju vārdi. Piemiņas grāmatu veidojis akmens apstrādes uzņēmums «Kantiņi». Pieminekļa pamatos ir ievietotas kapsulas ar zemi no šajā karā kritušo Latvijas piederīgo atdusas vietām un zemi, kas tika atvesta no Afganistānas. Kapsulā ir ievietots arī pieminekļa veidotāju vēstījums nākamajām paaudzēm.

Pieminekļa atklāšanas pasākumā pulcējās ap 200 cilvēku. Pasākumu kuplināja NBS orķestris un NBS karavīru godasardze.

Sagatavojis Juris Ciganovs.
Foto — Gatis Dieziņš.

Drošības un aizsardzības industrija veido dialogu ar valsti

Apritējis gads, kopš darbojas Latvijas Drošības un aizsardzības industriju
federācija (LDAIF). Aizvadītā gada laikā federācija uzsākusi gan pietiekami aktīvu starptautisko darbību, gan arī sākusi virzīt vietējo ražotāju piedāvājumu Latvijas tirgum.

Federācijas pa­domes priekšsēdētājs Agris Dundurs uzsvēra vietējā tirgus nozīmību.

LDAIF ir vienīgā nacionāla līmeņa biedrība, kas pārstāv daudznozaru uzņēmumus un zinātniskās institūcijas drošības un aizsardzības vajadzību nodrošinājumam gan Latvijā, gan starptautiskajā līmenī. Paš­laik organizācijā ir 23 biedri. Aizvadītā gada laikā federācija sākusi sadarbību ar Aizsardzības, Ārlietu un Iekšlietu ministriju, iesaistījusies NATO Industrijas padomnieku grupā un dialogā ar Eiropas Aiz­- sar­dzības aģentūru un citu valstu partner­­-organizācijām, ir noslēgts arī pirmais starp­-tau­tiskais līgums ar Dienvidkoreju.

Federācijas biedru sapulcē 9. aprīlī, kas notika Latvijas Kara muzejā, dalībnieki vienbalsīgi atbalstīja gan LDAIF darbības stratēģiju, gan darbības mērķus šim gadam. Federācijas valdes priekšsēdētāja Elīna Egle uzsvēra, ka stratēģija 2014.—2016. gadam paredz kāpināt darījumu apjomu drošības un aizsardzības jomā nacionālā, Eiropas un starptautiskā līmenī. Savukārt federācijas pa­domes priekšsēdētājs Agris Dundurs precizēja, ka plānojamais pieaugums paredzēts līdz 2 miljoniem eiro, rēķinot to no pašreizējā federācijas biedru darījumu apjoma. Viņš arī norādīja: «Diskusijā par valsts budžetā sasniedzamajiem 2% no IKP aizsardzības vajadzībām jābūt izpratnei par spēju šādi stiprināt ne tikai iedzīvotāju drošību, bet arī Latvijas aizsardzības industriju, kas ekonomikā rada inovatīvus produktus un darba vietas, sniedz finansējumu sociālajam nodrošinājumam. Eiropas Kopējās drošības politikas izstrādes procesā akcentēts — Eiropas drošības industrijas rada visvairāk inovatīvu produktu un labi atalgotas darba vietas.»

Kā galveno izaicinājumu tuvākajai perspektīvai A. Dundurs minēja atbalsta sniegšanu budžeta palielināšanai Aizsardzības ministrijai un Nacionālajiem bruņotajiem spēkiem, kā arī Iekšlietu ministrijas struktūrām, kas strādā ar drošības jautājumiem. «Ir izrādījies, ka mēs dzīvojam daudz nedrošākā vidē, nekā līdz šim esam domājuši. Tomēr sabiedrības sapratne un atbalsts šiem jautājumiem pieaug.» Lai aizsardzības budžeta palielināšana nerada tikai izdevumus, daļu no šī finansējuma būtu lietderīgi pārvērst par investīcijām — preci vai pakalpojumu, kas ražots Latvijā. To iespējams panākt, sekmējot nozares uzņēmējdarbības vidi, kā arī veicot informatīvās un skaidrojošās iniciatīvas par Latvijas aizsardzības un drošības industrijas precēm un pakalpojumiem, uzskata federācijas padomes priekšsēdētājs.

«Biznesam un zinātnei ir laiks rīkoties, lai visi drošībai paredzētie resursi neaizplūst no valsts, stiprinot citu valstu ekonomiku,» norādīja E. Egle. Vēl pirms gada komunicēšana par 2% aizsardzības budžetam likusies neiespējama, bet tagad dzīve ir radikāli mainījusies. «Veselības un izglītības jomas nenoliedzami ir svarīgas, taču, ja nebūs drošības, nekam citam arī nebūs nozīmes,» uzsvēra LDAIF valdes priekšsēdētāja.

Atbalstu aizsardzības budžeta palielināšanai federācija prioritāri domā nodrošināt, vairojot izpratni par aizsardzības un drošības industriju, veicinot uzņēmumu un valsts komunikāciju un skaidrojot Latvijas uzņēmumu piedāvātās produkcijas un pakalpojumu priekšrocības. Labs piemērs un sākums šādam dialogam būs 23. maijā Ādažos iecerētās Industrijas dienas, kur visiem procesā iesaistītajiem būs iespēja runāt par problēmām pie viena galda.
Eiropā šāda dialoga īstenošanas metode ir ļoti izplatīta, atzina A. Dundurs.

Federācija pati par sevi nevar radīt biznesu, taču var veicināt tā iespējas, un tas jau ir atkarīgs no LDAIF biedriem. Solis uz priekšu ir arī sadarbības uzsākšana ar Aizsardzības ministriju un citām ministrijām un valsts struktūrām, kas saprot šīs nozares biznesa potenciālu. Tas jau ir ceļš uz lielāku industriju un eksporta palielināšanu. Paš­laik vidēji 80% federācijas biedru vairāk
eksportē nekā piedāvā vietējā tirgū, sacīja A. Dundurs, taču mērķis ir šo proporciju mainīt un palielināt vietējā tirgus īpatsvaru.

Federācija nelobēs Latvijas uzņēmumus, taču vēlas vienādus spēles noteikumus visiem. Piemēram, vēl salīdzinoši nesen Latvijas uzņēmumiem bija diezgan problemātiski prezentēt savu piedāvājumu vietējām aizsardzības un drošības struktūrām, jo tūlīt tika izteiktas aizdomas par koruptīviem darījumiem utt. «Ārzemniekiem līdz šim bijis vieglāk prezentēt savu produkciju, taču situācija mainās,» atzina LDAIF padomes priekšsēdētājs. Vietējais piedāvājums var izrādīties īpaši nozīmīgs starptautiskās situācijas saasināšanās gadījumā. «Piemēram, X stundā piegāžu no partneriem dažādu iemeslu dēļ var arī nebūt, tādēļ ir svarīgi izmantot vietējās iespējas un resursus, valstij atbalstot savus ražotājus.»

Sagatavojis Taivo Trams.
Foto — Gatis Dieziņš.

«Operation Summer Shield» – vingrinājums, kas izaudzis par izaicinājumiem bagātām starptautiskām mācībām

Daina Ozoliņa
Aizsardzības ministrijas Preses nodaļa.

Foto — Gatis Dieziņš.

No 7. līdz 17. aprīlim Ādažu poligonā norisinājās kaujas atbalsta speciālistu un vienību apmācības vingrinājums «Operation Summer Shield XI», kurā piedalījās vairāk nekā 600 karavīru no Latvijas, Lietuvas, Igaunijas un ASV bruņotajiem spēkiem. 

Gadskārtējā vingrinājumā, kas notika jau vienpadsmito reizi, bataljona kaujas grupas štābs trenējās integrēt un koordinēt uguns atbalstu kājnieku vienību uzbrukuma operācijās, savukārt rotas līmeņa apakšvienības vingrinājās izmantot kaujas at­balsta elementus vienotā operācijā ar šķēršļu pārvarēšanu.

«Esmu gandarīts, ka «Operation Summer Shield» 11 gadu laikā izaudzis līdz starptautiskam vingrinājumam ar visu triju Baltijas valstu un ASV iesaisti,» uzsver vingrinājuma vadītājs pulkvežleitnants Gunārs Kauliņš. «Šis vingrinājums ir viens no sarežģītākajiem dažādo elementu klātbūtnes ziņā — mēs uzbrukuma operācijā vienlaikus integrējām dažādus kaujas atbalsta elementus, kas gan karavīriem, gan komandieriem ir liels izaicinājums.»

Bruņoto spēku iesaiste vingrinājumā bijusi daudzpusīga un plaša. Pārstāvot 1. kājnieku bataljona štābu, 1. un 2. kājnieku bataljona kājnieku apakšvienības, Kaujas atbalsta bataljona mīnmetēju, prettanku, izlūku, inženieru un gaisa atbalsta kontroles vienību, kā arī Zemessardzes 1. novada izlūkvienības snaiperu grupu, 46. bataljona izlūkvienību, 34. artilērijas bataljona mīnmetēju apakšvienību, Štāba bataljonu un Gaisa spēku aviācijas bāzi, vingrinājumā piedalījās arī 350 Latvijas karavīri un zemessargi. Kaujas šaušanas laikā tuvā gaisa atbalsta simulācijai tika iesaistīts aviācijas bāzes helikopters «Mi-17» un Igaunijas Gaisa spēku lidmašīna «L-39».

Lai veicinātu sadarbību un savstarpējās militārās pieredzes apmaiņu starp Latvijas un ASV bruņotajiem spēkiem, jau otro reizi vingrinājumā «Operation Summer Shield» piedalījās Melnās jūras rotācijas spēki (Black Sea Rotational Force 14). Kopā ar Mičiganas pavalsts Nacionālās gvardes pārstāvjiem, kuri šajā vingrinājumā piedalās kopš tā pirmsākumiem, ASV bruņotos spēkus pārstāvēja vairāk nekā 100 karavīru.

Nacionālo bruņoto spēku komandieris ģenerālleitnants Raimonds Graube vingrinājumu vērtē kā izdevušos. «Pēc sarunām ar karavīriem atkārtoti pārliecinājos, ka šis bija ļoti intensīvs un sarežģīts vingrinājums, kas prasīja augsta līmeņa koordināciju gan komplicēto militāro uzdevumu, gan četru valstu iesaistes dēļ,» atzina NBS komandieris.

«Mūsu mērķis vingrinājumā «Operation Summer Shield XI» ir sadarbība ar NATO partneriem, lai mēs strādātu pēc vienotiem standartiem un trenētu vienotās procedūras. Īpašu uzmanību mēs pievērsām tam, kā integrēt kaujas atbalsta elementus, konkrēti uguns atbalstu no sauszemes un gaisa,» uzsvēra pulkvežleitnants Trevors Hols, Melnās jūras rotācijas spēku 14/2 komandieris no Jūras kājnieku 3. bataljona 8. pulka. «Sadarbība ar latviešiem ir bijusi lieliska, un visi mācību dalībnieki neapšaubāmi guvuši ļoti vērtīgu pieredzi. Šī bija īpaši vērtīga izdevība latviešu un amerikāņu gaisa atbalsta kontrolieriem un apvienotā uguns atbalsta priekšējiem novērotājiem sadarboties vienā vingrinājumā.»

«Šogad — atšķirībā no pagājušā gada — ASV jūras kājnieki vairs nav ieradušies mūs mācīt, bet gan kopīgi trenēties, un tas nozīmē, ka esam vienādā līmenī,» norāda pulk­vežleitnants Gunārs Kauliņš.

Pirmo reizi kaujas atbalsta speciālistu apmācības vingrinājumā Ādažu poligonā piedalījās vairāk nekā 150 karavīru no Igaunijas Aizsardzības spēku Artilērijas bataljona.

«Mums šis vingrinājums ir bijis ļoti nozīmīgs un vēsturisks, jo pirmo reizi kopš Igaunijas neatkarības atjaunošanas mūsu Artilērijas bataljons piedalījās vingrinājumā ar kaujas šaušanu ārpus mūsu valsts. Esam gandarīti, ka varējām sadarboties gan ar latviešiem, gan amerikāņiem,» uzsvēra Igaunijas artilērijas bataljona komandieris pulkvežleitnants Karels Maesalu.

Igaunijas Artilērijas bataljons piedalījās mācībās ar D-30 22 mm lielgabaliem, ar kuriem sniedz uguns atbalstu kājnieku vienībai uzbrukuma laikā.

Savukārt no Lietuvas bruņotajiem spēkiem vingrinājumā bija iesaistīti vairāki štāba virsnieki.

«Operation Summer Shield XI» 15. aprīlī apmeklēja arī ASV senatori Džons Makeins, Džons Barraso un Džons Hovens, lai iepazītos ar Latvijas bruņoto spēku kaujas spēju attīstību.

«Mēs tikko redzējām četru valstu karavīrus lieliski demonstrējam tik labu sadarbību un savietojamību, uz kādu karavīri vien ir spējīgi. Ādažu poligons ir labākā treniņu vieta visā Baltijā, un šis ir tāds vingrinājums un tāda militārā gatavība, kādu mēs sagaidām no pasaulē labākajām bruņoto spēku vienībām,» pēc kaujas šaušanas paraugdemonstrējuma sacīja senators Dž. Makeins.

Jau plānots, ka Melnās jūras rotācijas spēki piedalīsies vingrinājumā «Operation Summer Shield» arī nākamgad. Plašāku iesaisti tajā apstiprinājusi arī Mičiganas pavalsts Nacionālā gvarde.

Vingrinājums «Operation Summer Shield» notiek kopš 2004. gada. Sākotnēji tajā piedalījās tikai Latvijas un ASV Mičiganas Nacionālās gvardes karavīri. Pirmo vingrinājumu uzdevums bija trenēties miera uzturēšanas operāciju veikšanai, bet vēlāk tas pārorientējās uz kaujas atbalsta speciālistu un vienību apmācību.

Zemessardze gaida patriotus

Taivo Trams

Foto — Gatis Dieziņš un Normunds Mežiņš.

Zemessardze (ZS) bija pirmā paramilitārā struktūra, kas gādāja par drošību un kārtību Latvijas reģionos pēc neatkarības atgūšanas deviņdesmito gadu sākumā. Visus šos gadus ZS bijusi līdzvērtīgs
partneris un sabiedrotais Nacionālajiem bruņotajiem spēkiem (NBS), un kopš 2010. gada 1. septembra tā ir NBS sastāvdaļa. Zemessardze sniedz iespēju dot savu ieguldījumu valsts drošībā ikvienam Latvijas pilsonim. Pēdējo mēnešu laikā, ņemot vērā satraucošos notikumus Ukrainā un Krievijas ārpolitikas izpausmes, interese par iestāšanos ZS ir ievērojami pieaugusi. 

Interese pieaug
«Interese ir krasi palielinājusies, pat vairāk nekā desmitkārtīgi. Bet mani galvenokārt interesē rezultāts, kad cilvēks ir izgājis līdz galam iestāšanās procesu un nonācis bataljonā,» saka ZS komandieris pulkvedis Leonīds Kalniņš. Cik zemessargu iegūs ZS šī patriotisma pieauguma laikā, pagaidām prognozēt ir grūti, jo līdz brīdim, kad interesents patiešām kļūst par zemessargu, paiet zināms laiks, kurā jāiziet visas nepieciešamās pārbaudes un procedūras.

Visvienkāršāk un arī ērtāk noskaidrot vajadzīgo informāciju par iestāšanos zemessargu rindās var interneta vietnē www.zs.mil.lv. Tur atrodama nepieciešamā kontaktinformācija un neskaidrību gadījumā iespējams nosūtīt jautājumus un saņemt uz tiem atbildes. Nākamais solis — tikties ar interesējošā ZS bataljona personālsastāva vadītāju, kas precizēs, kuri dokumenti ir vajadzīgi, kur un kādas pār­- baudes jāveic.

Pretendentam ir jābūt Latvijas pilsonim vecumā no 18 līdz 55 gadiem. Kandidātus vispirms pārbauda Iekšlietu ministrijas Sodu reģistrā — ja ir bijušas problēmas ar likumu un sodāmība, no domas par dienestu ZS ir jāatsakās. Vienlīdz būtiska ir arī medicīniskā pārbaude. Prasības ir atbilstošas regulārajam militārajam dienestam, un pavisam ir noteiktas sešas medicīniskās atbilstības klases, tātad, ja arī nav gluži ideāls veselības stāvoklis un fiziskā forma, ir iespēja atrast sev piemērotu dienesta specialitāti. Norīkojumu uz medicīnisko komisiju pretendents saņems ZS bataljonā. Medicīniskās pārbaudes būs bez maksas, jo izmeklēšanas procedūras apmaksā valsts.

Uzklausa katra vēlmes
Cilvēks, kurš nolēmis stāties Zemessardzē, var doties uz jebkuru bataljonu, nekādas teritoriālās piesaistes ZS nav, skaidro pulkvedis L. Kalniņš. «Piemēram, cilvēka pastāvīgā dzīvesvieta ir Daugavpilī, bet viņš mācās Rīgas Tehniskajā universitātē. Viņam līdz ar to interesantāks ir Studentu bataljons.»

Mainot dzīvesvietu, zemessargs bez jebkādām problēmām var mainīt arī bataljonu. «Vēl vairāk — mēs uzklausām katru, noskaidrojam, kādā specialitātē pretendents vairāk gribētu dienēt. Kāds, piemēram, grib nodarboties ar ļoti aktīvām lietām — viņu interesē taktika, krosi mežā, fiziskā slodze, lai gan civilajā dzīvē viņš ir IT speciālists. Mēs labprāt gribētu iesaistīt viņu šajā jomā, bet viņš labāk izvēlas fizisko slodzi, lai mazinātu ikdienas stresu. Neko darīt — tāda ir viņa izvēle, un mēs to respektējam,» saka L. Kalniņš. Ikviens cilvēks, kurš izteicis vēlmi iestāties ZS, tiek uzklausīts, tieši tāpat tiek ņemta vērā pretendenta civilā specialitāte. «Daudzi arī tiek iesaistīti Zemessardzes
bataljonos atbilstoši savai civilajai specialitātei, piemēram, cilvēki turpina strādāt par pavāriem vai šoferiem. Savukārt daudziem individuālajiem uzņēmējiem ir ļoti labas līderu dotības — viņi jau būtībā ir gatavi mūsu nodaļu komandieri.» Pašlaik ZS pārstāvētais profesiju un amatu spektrs ir ļoti plašs — sākot ar studentu un beidzot ar profesoru, no lauksaimniekiem līdz lielākajos rūpniecības uzņēmumos strādājošajiem, rūpnīcu vadītājiem un deputātiem. «Man īstenībā ir grūti iedomāties kādu profesiju, kas nebūtu pārstāvēta ZS,» secina komandieris.

Gatavi jauno zemessargu pieplūdumam
Lai gan dalība zemessargos ir pilnīgi brīvprātīga, ZS ir organiska NBS sastāvdaļa, un tās uzbūve ir atbilstoša regulāro spēku veidiem. ZS struktūrā ir gandrīz visas specialitātes, kas nepieciešamas sauszemes operāciju veikšanai, izņemot Jūras un Gaisa spēku specifiku. «Tas nozīmē, ka pilsonis, ierodoties vienībā, var izvēlēties ļoti daudzas specialitātes. Ir gan specializētie bataljoni — inženieri, artilēristi —, gan nodrošinājuma bataljoni, gan pretgaisa aizsardzības bataljons, ir arī aizsardzības pret masu iznīcināšanas līdzekļiem jeb ķīmiskās aizsardzības bataljons. Protams, lielā daudzumā mums ir kājnieku vienības, kas nepieciešamas sauszemes operāciju veikšanai. Katrā no šīm vienībām noteikti ir specialitātes, kur cilvēks varēs atrast savu spēju pielietojumu,» uzsver L. Kalniņš.

Visi, kas pieteiksies dienestam Zemessardzē, ir gaidīti, resursu pietiks visiem. «Mans pienākums ir organizēt šo pilsoņu apmācību militārajā jomā. Ja man kaut kam nepietiek līdzekļu, piemēram, ekipējumam, es vēršos pie NBS komandiera un aizsardzības ministra, kurš ir tiesīgs pieprasīt Ministru kabinetam papildu resursus. Pašreiz mēs spējam uzsākt apmācību, bet, lai mēs attīstītos un palielinātu apmācību intensitāti, ir nepieciešami papildu līdzekļi,» atzīst komandieris. Paš­laik valdība no līdzekļiem neparedzētiem gadījumiem ZS ir piešķīrusi 680 250 eiro.

Paredzamais jauno zemessargu pieplūdums neprasīs izmaiņas struktūrā, bet apmācību intensitātē noteikti, jo ZS plāni tika veidoti iepriekšējā gadā. «Tomēr tas neiespaidos tik ļoti, lai būtu nepieciešamība kaut ko kardināli grozīt. Mūsu plāni ir pietiekami elastīgi, lai mēs varētu iekļaut apmācībā arī šos cilvēkus — vienkārši plāni kļūs intensīvāki. Tā gan noteikti būs lielāka slodze profesionālā dienesta karavīriem, kuri dien ZS un galvenokārt nodarbojas ar personālsastāva apmācību,» paskaidro ZS komandieris.

Līdzvērtīgs NBS partneris
Plašākā sabiedrībā laiku pa laikam izskan viedoklis par Zemessardzi kā NBS papildinājumu vai palīgorganizāciju. Sapro­tams, ka zemessargiem šāds patiesībai neatbilstošs salīdzinājums neglaimo, un pašreizējos apstākļos tas var arī atturēt daļu pilsoņu no stāšanās tajā. «Zemessardze nekad nav bijusi un nekad arī nebūs palīgspēks regulārajai armijai. Mēs zemessargus sagatavojam tādā pašā līmenī kā Sauszemes spēku kājnieku brigādes karavīrus. Atšķirība ir tikai tā, ka mēs ejam vismaz trīs reizes ilgāku ceļu, jo zemessargu apmācība notiek tikai viņu brīvajā laikā. Pierādījums maniem vārdiem ir tas, ka esam piedalījušies starptautiskajās operācijās Afganistānā, Irākā un Balkānos, kā arī ES Kaujas grupā, kurai mēs 2013. gadā tikām sertificēti Lielbritānijā. Un šis sertifikāts noteikti netika uzdāvināts — mēs saņēmām no Lielbritānijas arī pateicību par savu sagatavotību un profesionalitāti. Un tā bija vienīgā nepilnu laiku dienošo karavīru rota ES Kaujas grupas sastāvā!» uzsver ZS komandieris. Ir vēl kāds pavisam vienkāršs aspekts, kas apgāž šo mītu. «Neviens pilsonis zemessargs taču nenāks vairs uz vingrinājumiem un mācībām, ja viņš būs tikai izpalīgs pārējiem. Ja tā būtu, tad mēs kā organizācija jau sen būtu sevi izsmēluši. Mēs esam līdzvērtīgi sagatavoti un varam pildīt uzdevumus tādā pašā līmenī kā NBS. Ja mums ir jāveic kādi specifiskāki uzdevumi, tad mēs organizējam atbilstošu papildapmācību, piesaistot nepieciešamos speciālistus. Galu galā, pirms katra uzdevuma izpildes ir nepieciešama apmācība neatkarīgi no tā, vai cilvēks dien Sauszemes spēku kājnieku brigādē vai Zemessardzes bataljonā. Sūtīt uzdevumā nesagatavotus cilvēkus ir noziegums.»

Galvenais — pārliecība un bezbailība
«Es esmu pateicīgs visiem tiem Latvijas pilsoņiem, kuri ziedo savu brīvo laiku un, patriotisku jūtu vadīti, nodrošina Latvijas valsts aizsardzību,» saka L. Kalniņš. Kopš dibināšanas 1991. gada 23. augustā ZS ir gandrīz vienmēr uzturējusi vienādu skaitlisko sastāvu — ap 8000 zemessargu. Tas pierāda, ka tautā ir nemainīga uzticība šai organizācijai, uzskata ZS komandieris. Arī krīzes laikā šī uzticība nav mazinājusies. «Zemessargi saņem minimālu finansiālu kompensāciju degvielas izdevumiem un ēdināšanu laikā, kad viņi ir bataljona rīcībā. «2008. gadā, kad bija dziļākā krīze, mēs nevarējām kompensēt pat degvielas izdevumus, bet zemessargi tik un tā nāca, tērēja savus personiskos līdzekļus un laiku, ko viņi varētu veltīt naudas pelnīšanai. Mēs nezaudējām nevienu zemessargu — 2007. gadā bija 8000 zemessargu, un tikpat daudz bija arī 2009. gadā. Un tā arī ir atbilde uz daudzkārt uzdoto jautājumu, vai mēs esam gatavi aizstāvēt valsti — jā, mēs esam!»

Ja Latvijas pilsoņos un patriotos saglabāsies vēlme un bezbailība aizstāvēt savu Dzimteni, cīnīties par to, Latvija būs drošībā. «Mūs daudzkārt biedē, ka iespējamais pretinieks ir daudz lielāks, spēcīgāks un labāk bruņots. Tas nav pareizs un korekts salīdzinājums. Atcerēsimies, kā sākās Zemessardze, — mums nebija faktiski nekā! Vai tad valsts tobrīd mums kaut ko deva? Nē, vīri paši par saviem līdzekļiem uzbūvēja ļoti spēcīgu organizāciju! Četrus gadus Latvijā pastāvēja viena militārā aizsardzības struktūra — un tā bija Zemessardze. Tikai pēc tam sāka veidoties regulārie bruņotie spēki. Vēsture ne reizi vien ir pierādījusi — ja mazas valstis parāda stingru pozīciju, niknu pretestību un bezbailību, tad arī tam daudz lielākajam un labāk ekipētajam ienaidniekam ir jāatkāpjas. Tur arī slēpjas spēks. Ja būs šī vēlme un pārliecība, tad iespējamais ienaidnieks daudzkārt padomās, pirms mēģinās mums ko atņemt,» ir pārliecināts L. Kalniņš.

Viņi bija pirmie Latvijas neatkarības aizstāvji Pirmais policijas bataljons

1991. gada 30. aprīlī Svētā Jēkaba katedrālē Rīgā uzticību neatkarīgajai Latvijas valstij un tautai, nežēlojot spēkus un, ja nepieciešams, arī dzīvību, zvērēja Pirmā policijas bataljona kaujinieki — pirmā reālā bruņotā
vienība, kas pilnībā aizstāvēja valstiskās neatkarības atjaunošanas centienus. Šajā vienībā dienēja motivēti cilvēki, kuri nacionālās neatkarības ideju un cīņu pret noziedzību uzskatīja par vienu no saviem galvenajiem pamatpienākumiem. Absolūtais vairākums no bataljona
kaujiniekiem 1991. gada janvāra dienās atradās uz barikādēm pie Latvijas
Republikas Augstākās padomes un Ministru padomes ēkas, pie televīzijas ēkas un torņa Zaķusalā, kā arī citos svarīgos objektos.

Par bataljona dibināšanas priekšnosacījumiem un pirmo darbības periodu
«Tēvijas Sargs» iztaujāja toreizējo šīs vienības kaujinieku, pašreizējā Saeimas sasaukuma deputātu, Nacionālo bruņoto spēku rezerves virsnieku Gunāru Rusiņu, kas bataljonā dienēja kopš pirmās tā
izveidošanas dienas.

Bataljona vīri. 1991. gada jūnijs. Priekšplānā Pirmā policijas bataljona komandieris majors Juris Vectirāns.

— Atceroties šīs vienības izveidošanu, ir jāatgriežas pagājušā gadsimta 90. gadu sākumā. Toreiz valstī bija augsts organizētās noziedzības līmenis, darbojās labi organizēti kriminālie grupējumi, savukārt tiesību sargājošajās iestādēs trūka augsti kvalificētu, profesionālu struktūrvienību. 1990. gada 26. novembrī ar rīkojumu nr. 200r Iekšlietu ministrijā tika paredzēts izveidot pirmo atsevišķo patruļdienesta bataljonu 300 cilvēku sastāvā. Bataljonā biju no 16. marta, kad arī sākās personālsastāva apmācības. Sākumā bataljonā bija 100 vīru, bet apmācības beigās jau bijām pilnā skaitā. Apmācību laikā mēs piedalījāmies arī patrulēšanā, lai uzturētu kārtību pilsētā. Mūsu postenis nr. 1 bija Brīvības piemineklis — Latvijas neatkarības simbols. Nav noslēpums, ka jau tad piemineklis tika pakļauts dažādām provokācijām. Janvāra barikāžu dienās uz to bija šauts, un vēlāk restaurācijas laikā piemineklī tika atklātās šāvienu pēdas.

— Kas bija tie puiši, no kuriem formējās bataljons?
— Cilvēki nāca no visas Latvijas. Tie bija vīri, kam jau aiz muguras bija dienests padomju bruņotajos spēkos, bija izpratne par militāro dienestu un ieročiem. Bataljons formējās no cilvēkiem, kuri cits citu pazina. Ja tagad toreizējiem bataljona vīriem pajautā, kā viņi šajā vienībā nokļuva, atbilde bieži vien ir, ka vienu ir uzaicinājis Jānis, otru — Pēteris un tamlīdzīgi. Mēs arī centāmies uzrunāt tos cilvēkus, kuri būtu gatavi nākt. Bataljona sastāvā bija patiesi savas valsts patrioti un Latvijas neatkarības piekritēji. Pēc savas pieredzes varu teikt, ka mums nebija citādi domājošu cilvēku. Turklāt vairākums no bataljona personālsastāva bija piedalījušies Latvijas neatkarības aizstāvēšanā 1991. gada janvāra barikādēs.

— Arī ar formas tērpiem jūs centāties parādīt savu uzticību neatkarīgajai valstij.
— Jau no paša sākuma mēs ignorējām mums izsniegtos padomju miliču formas tērpus, centāmies tos pārveidot, papildinot ar nacionālo simboliku. Iekšlietu ministrijas lielajiem priekšniekiem tas gan nebija pa prātam — bataljona komandierim Jurim Vectirānam visu laiku bija jāklausās pārmetumi, sak, «tavējie miliči (toreiz mēs skaitījāmies tieši miliči) neievēro formas tērpa prasības». Mēs tam nepievērsām uzmanību, jo mūsu galvenais uzdevums bija kārtības uzturēšana, turklāt mēs bijām gatavi nepieciešamības gadījumā iesaistīties valsts neatkarības aizstāvēšanā. Savu piederību neatkarīgai Latvijas valstij mēs neslēpām, neņemot vērā to, ka apkārt vēl plīvoja sarkanie karogi. Iekšlietu ministrijas vadība mūs apbruņot nesteidzās, pistoles mums bija, bet automātisko ieroču trūka.

Pirmā policijas bataljona zvēresta došanas ceremonijā. 1991. gada 30. aprīlis.

— Kāda bija šādas rīcības motivācija?
— Atklāti mums neviens to neteica, taču tālaika Iekšlietu ministrijas kuluāros klīda runas, ka mēs tur neesam sevišķi ieredzēti. Īpaši pēc tam, kad sākās mūsu konfrontācija ar Iekšlietu ministrijas milicijas speciālo uzdevumu vienību jeb bēdīgi slavenajiem «omoniešiem». Pirmās, ja tā var teikt, sadursmes ar šiem atklātajiem Latvijas neatkarības pretiniekiem mums bija jau 1991. gada augustā, kad Jūrmalā padomju armijas gaisa desanta vienību veterāni atzīmēja viņu vidū populāro Desantnieku dienu. Lai savaldītu OMON ālēšanos, uz Jūrmalu izsauca mūs — «baltās beretes» (tā jau toreiz mūs nosauca pretstatā «omoniešiem» jeb «melnajām beretēm»). Konfrontācija bruņotā konfliktā nepārauga, «omonieši» sakāpa savā bruņotajā transportierī un aizbrauca uz bāzi Vecmīlgrāvī. Arī 1991. gada augusta puča laikā mūsu vienība pastāvēja un mēs nebijām nobijušies, kā šodien savās publikācijās raksta daži tālaika iekšlietu sistēmas darbinieki. Tiesa, puča laikā nekādu pavēļu no Iekšlietu ministrijas vadības mēs nesaņēmām un mūsu Grostonas ielas bāzi pučisti ieņēma, taču bataljons saglabāja savu struktūru. Daudzi kaujinieki bāzi bija atstājuši ar ieročiem rokās un gaidīja turpmākās pavēles. Mums bija izlemta arī tālākā darbība, ja pučs nebūtu izgāzies; bija paredzēts aiziet pagrīdē un turpināt pretošanos. Kā vēlāk uzzinājām, tieši mūsu personālsastāva vīrus puča uzvaras gadījumā bija paredzēts gan represēt, gan fiziski iznīcināt. Šādus sarakstus mēs vēlāk redzējām Latvijas Komunistiskās partijas ēkā.

Pēc 1991. gada augusta notikumiem Latvijas Republikas neatkarības atjaunošana kļuva neatgriezeniska un sākās mūsu valsts starptautiskā atzīšana. Sākot ar 1991. gada 21. augustu, Pirmais policijas bataljons faktiski atradās Latvijas Republikas Augstākās padomes operatīvajā pakļautībā un izpildīja tās norādījumus, veicot augstākās valsts varas institūciju un atsevišķu deputātu drošības nodrošināšanu, kā arī piedalījās dažādu pasākumu īstenošanā, lai novērstu padomju iekārtas atjaunošanas mēģinājumu Latvijā.

1991. gada 26. augustā Iekšlietu ministrijas Pirmo policijas bataljonu pārveidoja par Latvijas Republikas Augstākās padomes Apsardzes dienestu. «Baltās beretes» sagaidīja un apsargāja daudzās ārvalstu amatpersonu delegācijas, kuras viena pēc otras ieradās mūsu valstī, lai iesniegtu Latvijai tās juridiskās atzīšanas dokumentus.

1992. gada 28. janvārī Augstākā padome pieņēma lēmumu «Par Latvijas Republikas Augstākās padomes Apsardzes dienesta pārdēvēšanu par Latvijas Republikas Drošības dienestu».

Vēlāk laika gaitā šī struktūra tika pakļauta vairākkārtējām pārveidēm un reorganizācijām, mainījās arī tās pakļautība — no Augstākās padomes pārraudzības to iekļāva Nacionālajos bruņotajos spēkos. Nozīmīgs fakts vienības vēsturē ir tas, ka Romas pāvests Jānis Pāvils II savas vizītes laikā Latvijā iesvētīja vienības karogu. Šodien par Pirmā policijas bataljona mantinieci var uzskatīt NBS Militāro policiju, kura joprojām daļēji pilda pirmās Latvijas Republikai uzticīgās vienības uzdevumus. Savukārt bataljona veterāni joprojām turpina uzticīgi kalpot Latvijas valstij, dienot gan Nacionālajos bruņotajos spēkos, gan Valsts policijā, gan Rīgas pašvaldības policijā un citās ar valsts drošību un aizsardzību saistītās struktūrās.

Sagatavojis Juris Ciganovs.
Foto — no Latvijas Kara muzeja krājuma.

Piemineklis kritušajiem karavīriem Ādažos

Taivo Trams

Foto — Gatis Dieziņš.

21. martā jau ilgāku laiku lolotā ideja par pieminekli mūsdienās kritušajiem karavīriem sāka iegūt taustāmu veidolu — Nacionālo bruņoto spēku (NBS) Sauszemes spēku kājnieku brigādes bāzē Ādažos tika likti pamati šai piemiņas vietai, tajos ievietojot arī kapsulu ar vēstījumu nākamajām paaudzēm.

Pieminekļa pamatos tiek ievietota kapsula ar vēstījumu nākamajām paaudzēm.

Kā zināms, piemineklis mūsdienās kritušajiem karavīriem līdzīgi kā savulaik Brīvības piemineklis top par brīvprātīgi sa­- ziedotiem līdzekļiem. Pieminekļa pamatu likšanas pasākumā aizsardzības ministrs Raimonds Vējonis un citi klātesošie sirsnīgi pateicās visiem ziedotājiem, kuri ar saviem līdzekļiem ir atbalstījuši pieminekļa tapšanu un tuvinājuši dienu, kad šo memoriālu varēs atklāt.

NBS komandieris ģenerālmajors Raimonds Graube pieminēja nostāstu par 14. gs. izcilā karavadoņa Tamerlana karavīriem, kuri, dodoties karagājienā, atstājuši uz lauka katrs pa akmenim. Atgriežoties savukārt katrs paņēmis pa akmenim. Tas, kas palicis uz lauka, arī bijis piemineklis kritušajiem. «Diemžēl arī mums ir savi uz lauka palikušie akmeņi. Tāds ir karavīra liktenis, tāds ir mūsu uzdevums — aizstāvēt šo valsti un darīt savu darbu, ko mēs visi labprātīgi esam izvēlējušies. Šim piemineklim, kas tagad beidzot sāk tapt, ir ļoti simboliska nozīme. Mēs ejam to pašu ceļu, ko mūsu tauta gāja trīsdesmitajos gados, būvējot Brīvības pieminekli. Mēs visi, liekot kopā santīmu pie santīma, latu pie lata, eiro pie eiro, būvējam šo pieminekli savām rokām. Tā savā ziņā ir arī atbilde tiem, kas jautā — nu kādēļ gan nevar piešķirt naudu no ministrijas vai valsts budžeta? Protams, var — bet tad šim piemineklim vairs nebūs tādas vērtības,» uzsvēra R. Graube.

Mičiganas Nacionālās gvardes komandieris Gregorijs Vednaiss pieminekļa pamatu likšanas pasākumā atzinīgi izteicās par Latvijas bruņotajiem spēkiem un gadu gaitā izveidojušos ciešo un produktīvo sadarbību ar Mičiganas nacionālajiem gvardiem. «Latvijai salīdzinoši īsā laikā — 23 gados — izdevies uzbūvēt ļoti iespaidīgu un apbrīnojamu armiju. Runājot par sadarbību — mēs vienmēr esam bijuši kas vairāk nekā partneri — mēs vienmēr esam bijuši draugi un ģimene,» teica G. Vednaiss. Arī Mičiganas Nacionālās gvardes dislokācijas vietā ir sava piemiņas vieta kritušajiem, un tur gvardes ko­- mandieris katru dienu, ierodoties darbā, brīdi uzkavējas, lai pieminētu gan amerikāņu, gan Latvijas kritušos karavīrus.

Sauszemes spēku virsseržants Edgars Joksts-Bogdanovs, viens no aktīvākajiem kritušo karavīru piemiņas vietas idejas virzītājiem, ir gandarīts: «Šis ir patiesi vēsturisks brīdis, kad esam uzsākuši pieminekļa celtniecību. Liels paldies visiem ziedotājiem un atbalstītājiem!»

Runājot par tālāko pieminekļa tapšanas gaitu, viņš ir noskaņots pozitīvi. «Mēs visu darām pa daļām. Cik mums naudiņas ir, tik arī darām, lai ziedotāji un visi citi arī redz, cik tālu esam tikuši. Pašlaik mums līdzekļu pietiek, lai uzceltu visu pieminekli, izņemot tā aizmugures izbūvi,» stāsta E. Joksts-Bogdanovs. Vēl nepieciešami aptuveni 19 000 eiro. Cik ilgā laikā varētu šo summu savākt, nav viegli prognozēt. «Var gadīties, ka ziedojumu vākšana turpināsies līdzšinējā tempā, bet var būt arī tā, ka pēc šī pasākuma cilvēkiem radīsies pavisam cita interese.»

Lai piemineklis kritušajiem karavīriem taptu pēc iespējas ātrāk, katrs no mums var palīdzēt un sniegt atbalstu savu iespēju robežās.

Ziedojumus kritušo karavīru
pieminekļa izveidei var ieskaitīt
Ādažu karavīru kluba kontā
«Nordea» bankā
LV68NDEA0000082925598
ar norādi
«NBS kritušo karavīru piemiņas vieta».
Reģistrācijas numurs 40008098947.

Augsim, lai gods kalpot!

Agra Lieģe

Foto — Gatis Dieziņš.

13. aprīļa priekšpusdienā Zemessardzes 51. kājnieku bataljona (ZS 51. KB)
teritorijā Dobelē valda pacilāta rosība — noslēgumam tuvojas trīs dienu ilgā jaunsargu 4. līmeņa noslēguma testu nometne. Nometnē piedalās 83 jaunsargi, kas apguvuši Jaunsargu paraugprogrammas 4. līmeni.

Šogad 4. līmeņa jaunsargiem tiek organizētas divas nometnes. Pirmā — Dobelē, savukārt otrā no 25. līdz 27. aprīlim notiks Alūksnē, Nacionālo bruņoto spēku (NBS) Kājnieku skolā. Iepriekšējos gados katra no trim Jaunsardzes novadu nodaļām rīkoja savu nometni. Šogad 1. novada nodaļas jaunsargiem Dobelē ir pievienojusies daļa no 3. novada jaunsargiem, bet 2. novada jaunsargi savas spējas salīdzinās ar pārējiem 3. novada jaunsargiem Alūksnē.

Jaunsargi nometnē kārto testus, lai apliecinātu savas zināšanas un apgūtās prasmes astoņās disciplīnās — ierindas mācībā, fiziskajā sagatavotībā, darbībā ar karti un orientēšanās disciplīnā, darbībās ar ieročiem (šaušana ar pneimatiskajiem ieročiem), lauka kaujas iemaņās, kompleksajā testā, pirmās palīdzības sniegšanā un tūrismā. Sekmīgi pārbaudes izturējušie, proti, tie jaunsargi, kuri testos iegūst vismaz 50 punktus no simta, saņem apliecību par 4. līmeņa jaunsarga mācību paraugprogrammas apgūšanu.

Nometne Dobelē organizēta ciešā sadarbībā ar ZS 51. KB, kas jaunsargus nometnes laikā izmitināja savā teritorijā. Turklāt piekomandētie zemessargi sniedza dažāda veida palīdzību nometnes norises nodrošināšanā.

Nometnes vadītājs 1. novada nodaļas vadītājs Dainis Karols, kas ir pieredzējis jaunsargu instruktors, ir pārliecināts, ka 4. līmeņa nometne, kurā jaunieši saņem zināšanu un prasmju novērtējumu, palīdzēs viņiem izvēlēties savu dzīves ceļu. Daudzi nometnes dalībnieki domā saistīt savu nākotni ar kādu no spēku struktūrām — Nacionālajiem bruņotajiem spēkiem vai Zemessardzi. Turklāt jau trešo gadu jaunsargiem, kuri Dobeles nometnē iegūst apliecību par 4. līmeņa mācību paraugprogrammas apgūšanu, ir iespēja noslēguma ceremonijas laikā iestāties Zemessardzē un dot svinīgo zvērestu. Savukārt, ja jaunsargs testos ieguvis vairāk nekā 75 punktus, viņam ir priekšrocības, stājoties Nacionālajos bruņotajos spēkos.

Trīs darbīgas dienas
Dienas, ko jaunsargi pavadīja nometnē, ir rūpīgi izplānotas. 11. aprīlī plkst. 11.00 notiek nometnes atklāšanas parāde, bet jau plkst. 13.30 sākas pārbaudījumi.

Jaunsargi tiek sadalīti trīs vados, un katrs no tiem — divās grupās. Piecas stundas aizrit, piedaloties ierindas mācībā un granātas mešanā, kārtojot fiziskās sagatavotības un komplekso teorijas testu. Fiziskās sagatavotības tests — roku saliekšana un iztaisnošana balstā guļus, ķermeņa augšdaļas pacelšana no guļus stāvokļa, kā arī krosa skriešana (3000 m zēniem, 1000 m meitenēm) — prasa lielu izturību. Taču ar to viss vēl nebeidzas, jo pēc vakariņām teorijas testā tiek pārbaudītas jaunsargu zināšanas par ieročiem.

Otrajā dienā jaunsargi ceļas jau plkst. 6.30. Pirmie testi sākas plkst. 9.00. Diena ir blīva, jo savas prasmes jārāda ne tikai lauka kaujas iemaņās un tūrismā, kur teorijas pārzināšana un prasme darboties ar karti izšķir rezultātu. Savukārt pirmās palīdzības sniegšanā vairākās komandās lietpratīgākas izrādās meitenes. Lauka kaujas iemaņas un darbs ar ieroci — šie uzdevumi sasaucas ar zemessargu un karavīru pienākumiem, un tajos jaunieši piedalās ar īpašu entuziasmu.

Vakarpusē jauniešiem ir atvēlēts laiks, lai instruktora vadībā vēl trenētos nākamās dienas praktiskajiem testiem darbā ar ieročiem.

Nometnes pēdējā diena — kolīdz praktiskie testi ar ieročiem izpildīti, sākas šaušana ar pneimatisko ieroci. Kad vēlāk vaicāju, kurš no testiem jauniešiem šķitis visaizraujošākais, daudzi nosauc tieši šo disciplīnu.

Testu norisi, vienmēr būdams gatavs palīdzēt, pārrauga arī nometnes vadītāja vietnieks 3. novada nodaļas jaunsargu instruktors Kristaps Kancāns. Viņš pastāsta, ka daudzi no nometnes dalībniekiem, izpildot 4. līmeņa testus, kļūs par savas vienības instruktoru palīgiem. «Viss atkarīgs no pieredzes. Gadās, ka tie, kuri jaunsargos iestājušies jau agrāk, kļūst par palīgu instruktoram un var mācīt par sevi vecākus jauniešus.»

Lai palīdzētu jaunajiem ar padomu, nometnē ieradusies arī Nacionālās aizsardzības akadēmijas Jūras spēku pirmā kursa kadete, matroze Māra Vilnīte. Tas bija pagājušajā pavasarī, kad Dobelē viņa jaunsargu 4. līmeņa noslēguma testu nometnē saņēma apliecību. Jaunsardzē Māra bija darbojusies tikai divus gadus, jo drīz vien pēc iestāšanās saprata, kādu karjeru vēlas veidot — tāpēc motivācijas jaunsargu mācību programmas līmeņus pieveikt ātri un ar lieliskiem rezultātiem Mārai netrūka.

Māra ir liepājniece, un jau pirms nometnes viņa Liepājā apmeklēja savas bijušās jaunsargu vienības treniņus, lai palīdzētu un atbalstītu nākamos nometnes dalībniekus. Arī Dobelē viņa neliedza padomu visiem jaunsargiem.

Teorija… un prakse — šaušanas apmācība.
Jaunsargam jāprot nomaskēties…

 

 

 

 

Māra uzskata, ka bruņoties spēki ir īstā vieta ikvienam, kam patīk aktivitātes — gan skriet pa mežu, gan nodarboties ar stratēģisko plānošanu, gan vadīt cilvēkus. «Šajā jomā nepastāv rutīna,» Māra stāsta ar sajūsmu. «Pati jaunsargos sākumā biju maziņa un klusa, bet drīz vien, līdz ko kaut ko biju apguvusi, sāku palīdzēt instruktoram. Pēc gada jau apmācīju citus, bet tagad mācos par virsnieci. Tas nozīmē — par līderi. Protams, par tādu var piedzimt, bet var arī iemācīties tāds būt!»

Vērtējot padarīto
Nometnes noslēguma ceremonija pulcina nometnes dalībniekus un viesus. Tajā piedalās arī Aizsardzības ministrijas parlamentārais sekretārs Andrejs Panteļejevs, Rekrutēšanas un Jaunsardzes centra direktors Druvis Kleins un Jaunsardzes departamenta direktors Ansis Strazdiņš. Savukārt 3. Zemessardzes novada štāba komandieris pulkvežleitnants Andris Kniploks ieradies ne tikai sveikt nometnes dalībniekus, bet arī uzņemt Zemessardzē jaunsargus, kuri ir apliecinājuši savu vēlmi kļūt par zemessargu.

Pirmajiem jaunsarga apliecību un īpašu apbalvojumu piešķir tiem desmit jaunsargiem, kuri testos sasnieguši vislabākos rezultātus. Tie ir Jānis Eglītis (511. Dobeles jaunsargu vienība (JV)), Annija Krūma (419. Ventspils JV), Ņikita Vasiļjevs (511. Dobeles JV), Rūta Spriedēja un Dāvis Uldrihsons (417. Liepājas JV), Agnese Sējēja (401. Laidzes JV), Ralfs Sīmanis (511. Dobeles JV), Elīna Kolāte (419. Ventspils JV), Andris Pinkovskis (407. Saldus JV) un Sindija Geruļska (511. Dobeles JV). Jānis Eglītis ieguvis 97 punktus, bet pārējiem no pirmā desmita punktu skaits nav mazāks par 94,4 punktiem.

Jaunsardzes departamenta direktors Ansis Strazdiņš uzsver, ka nometnei ir arī patriotiski audzinoša nozīme. «Jaunsargi to apliecina ar savu darbu. Un viņu motivācija ir tā, ka daudzas disciplīnas, kurās tika kārtotas ieskaites, vairāk vai mazāk ir saistītas ar vienojošu elementu — izpratni, kā aizstāvēt savu valsti Latviju.»

Taču šodien vērojama ne tikai izpratne, bet arī vēlme to darīt — 32 no apliecību ieguvušajiem jaunsargiem šodien stājas Zemessardzes brīvprātīgajā dienestā, dodot svinīgo zvērestu. Savukārt 10 apliecības ieguvēji plāno stāties NBS Speciālo uzdevumu vienībā.

Jaunsardze Rūta Spriedēja saņem jaunsarga apliecību no Jaunsardzes departamenta direktora Anša Strazdiņa.

«Jauniešiem šajā programmā ir iespēja apgūt daudzas iemaņas, kas noderēs arī tiem, kuri savu dzīvi nesaistīs ar dienestu Nacionālajos bruņotajos spēkos. Jaunsardze māca izprast, kas ir drauga plecs, kas ir komanda un ko nozīmē nepamest biedru nelaimē!» atzīst A. Strazdiņš.

Bet šodien biedri nedala nelaimi — šodien lido cepures, augstu gaisā nesot prieka saucienu «Augsim Latvijai!». Apsveicam!

Tūrisms — telts uzcelšana.

Testu rezultātus jaunsargi uzzināta, saņemot apliecību. Pirms svinīgās ceremonijas daži no jauniešiem dalījās iespaidos par nometnē pieredzēto un nākotnes nodomiem.

Agnese Sējēja mācās Rojas vidusskolas 12. klasē. Jaunsardzē darbojas aptuveni sešus gadus — kopš Rojā sākās jaunsargu apmācība.

«Man pietrūka laika, lai uzceltu telti!» saka Agnese. «Tika dotas piecas minūtes, un es, lai gan zināju, kā to izdarīt, tik ātri nepaspēju!» Pēc Agneses domām, testu uzdevumiem ir iespējams iepriekš sagatavoties — tikai jāapmeklē nodarbības un rūpīgi jāseko līdzi. Rojā Jaunsardzes nodarbības notiek reizi nedēļā — instruktore Jolanta Jurkeviča ik nedēļu brauc pie saviem audzēkņiem. Agnesei īpaši aizraujoši šķiet pārgājieni un sacensības.

Agnese plāno iestāties Zemessardzē pēc 18 gadu vecuma sasniegšanas, bet vēl nezina, vai profesiju izvēlēsies militārajā jomā.

Vērtīgākais, ko Agnese ieguvusi no Jaunsardzes? «Piederības izjūta! Tas, ka apkārt ir cilvēki, kuri domā līdzīgi. To var just, aizbraucot uz sacensībām vai nometnēm. Mums ir svarīga vienotība, saliedētība, patriotisms.»

Arī Rūta Spriedēja, kura mācās Liepājas valsts 1. ģimnā­- zijas 12. klasē, Jaunsardzē darbojas sešus gadus. Rūta uzteic nometnes lielisko organizāciju — viņai pār­- baudījumos pavadītās dienas šķita ļoti aizraujošas. «Lai gan testi bija visai nopietni, neteiktu, ka tie bija pārmērīgi grūti,» saka Rūta. «Vienmēr ir sīkumi, lietas, kuras katrā testā jāatceras, lai viss izdotos.»

No visām apgūtajām zināšanām Rūtai visvairāk patīk darbošanās ar ieročiem, lai gan viņa uzsver arī teorijas nozīmīgumu.

Rūta vēl nav pilnībā izlēmusi, taču apsver iespēju pēc vidusskolas veidot militāru karjeru. Viens no iemesliem ir tas, ka meitene nāk no ģimenes, kura agrāk bijusi saistīta ar militāro vidi.

«Gan mani brāļi, gan māsas ir darbojušies Jaunsardzē,» saka Rūta. «Arī tēvs strādājis militārajā jomā. Jau pirms iestāšanās Jaunsardzē es domāju — visi bijuši, tātad — jābūt arī man!»

Elvijs Pudžmis dzīvo Bunkā, Priekules novadā, bet mācās Saldus profesionālajā vidusskolā par uguns­dzēsēju glābēju.

Jaunsardzē Elvijs darbojas četrus gadus. Ar savu sniegumu pārbaudījumos jaunietis ir apmierināts un uzskata, ka sasniedzis teju izcilus rezultātus. Pēc apliecības saņemšanas Elvijs gatavojas uzreiz iestāties Zemessardzē. Tur Elvijs darbosies brīvajā laikā, jo izvēlētā profesija — ugunsdzēsējs glābējs — tomēr ir viņa sirdslieta.

Kāpēc Elvijs kļuva par jaunsargu? Viņš vēlējies sevi vairāk disciplinēt. «Nav ko vazāties apkārt un slaistī­- ties,» jaunietis smejas. «Un nekas pret to nelīdz labāk kā militārā disciplīna!» Jaunsardze palīdz sevi pilnveidot, un nometne ļauj salīdzināt savus un citu jauniešu rezultātus. Viņa-prāt, tā ir papildu motivācija!

Neizpaliek arī deva veselīga humora…