­Lat­vi­jas ka­ra­vīrs un sa­bied­rī­ba iz­rā­dē «Heavy Me­tal»

10. mar­tā Ģer­trū­des ie­las te­āt­rī pirm­iz­rā­di pie­dzī­vo­ja iz­rā­de «Heavy Me­tal», kas stās­ta par Lat­vi­jas bru­ņo­ta­jiem spē­kiem vi­sai sā­pī­gu un ak­tu­ālu tē­mu — mū­su ka­ra­vī­riem starp­tau­tis­ka­jā mi­si­jā Af­ga­nis­tā­nā. 

Iz­rā­de ir vēl jo vai­rāk emo­ci­onā­li un te­ju per­so­nis­ki ska­ro­ša, jo tās si­že­ta pa­ma­tā ir kau­ja par «Ba­ri Alai» no­vē­ro­ša­nas pos­te­ni 2009. ga­da 1. mai­jā, ku­rā gā­ja bo­jā arī di­vi Lat­vi­jas ka­ra­vī­ri. «Heavy Me­tal» ne­cen­šas res­tau­rēt un at­stās­tīt šos tra­ģis­kos no­ti­ku­mus — iz­rā­de vai­rāk vēr­tē­ja­ma kā brī­va in­ter­pre­tā­ci­ja, par pa­ma­tu ņe­mot 2009. ga­da no­ti­ku­mus, bet stās­tot daudz pla­šā­ku stās­tu par Lat­vi­jas ka­ra­vī­riem starp­tau­tis­ka­jās mi­si­jās.

Iz­rā­di vei­do­jis re­ži­sors An­drejs Ja­ro­vojs, un ta­jā spē­lē ak­tie­ri An­ta Ai­zu­pe, Ai­gars Api­nis, Kār­lis Krū­miņš un Kris­taps Ķe­se­lis. Iz­rā­dē ka­ra­vī­ru do­mu, pār­do­mu un vie­dok­ļu klāsts ir vi­sai plašs — no pat­ri­otis­ma un pa­tie­sas vēl­mes pa­lī­dzēt Af­ga­nis­tā­nas sa­bied­rī­bai līdz re­ālis­mam, kas ro­be­žo­jas te­ju ar ci­nis­mu, un sa­jū­tai par it kā sve­šā ka­ra pil­nī­go bez­jē­dzī­bu. Tik plašs tas dro­ši vien ir arī re­āla­jā dzī­vē un ka­ra­vī­ru do­mās un sa­ru­nās tur tā­lu­mā.

Ma­te­ri­ālus iz­rā­des vei­do­ša­nai au­to­ri vā­ku­ši no da­žā­diem avo­tiem. Ir iz­man­to­ti no­ti­ku­šā iz­pē­tes ma­te­ri­āli, ko vei­cis kāds ame­ri­kā­ņu žur­nā­lists, kaut kas ņemts no «WikiLeaks» at­ro­da­mās no­plū­di­nā­tās in­for­mā­ci­jas, vēl da­ļa pēc sa­ru­nām ar ka­ra­vī­riem, ku­ri bi­ju­ši Af­ga­nis­tā­nā.

«Mēs to­mēr ne­va­ram skaid­ri zi­nāt, kā tur bi­ja, un to arī nav ie­spē­jams at­ainot, tā­dēļ no­lē­mām vei­dot pa­ši sa­vu ver­si­ju, bal­sto­ties uz pie­eja­ma­jiem at­skai­tes pun­ktiem. Pā­rē­jais ir sa­vā zi­ņā ma­ni­pu­lā­ci­ja, lai gan pie­eja­mās in­for­mā­ci­jas ir ļo­ti daudz,» stās­ta An­drejs Ja­ro­vojs.

Lat­vi­jas ka­ra­vī­ru tē­ma sais­tī­bā ar Af­ga­nis­tā­nas ka­ru iz­rā­des ra­dī­tā­jus sā­ku­si in­te­re­sēt pirms diez­gan il­ga lai­ka, ta­ču līdz «Heavy Me­tal» tap­ša­nai nā­cies gai­dīt to īpa­šo brī­di, kad sa­pro­ti — viss, laiks ir pie­nā­cis, un te­āt­ris vien­kār­ši ir jā­tai­sa! Sva­rī­gā­kais, ko Ģer­trū­des ie­las te­āt­ris vē­las pa­teikt Lat­vi­jas sa­bied­rī­bai ar sa­vu iz­rā­di, — starp Lat­vi­jas ka­ra­vī­riem starp­tau­tis­ka­jās mi­si­jās un mums te, uz vie­tas, ir diez­gan lie­la ne­sa­pra­ša­nās. «Mums li­kās, ka ir mil­zī­ga plai­sa starp lie­lā­ko da­ļu sa­bied­rī­bas un Lat­vi­jas ar­mi­ju un tās ka­ra­vī­riem, jo mēs daudz ko ne­zi­nām un ka­ra­vī­ri arī daudz ko ne­stās­ta par to, ko vi­ņi tur da­ra un ko pie­dzī­vo. Pro­tams, ir in­for­mā­ci­ja, bet, ja tu pats par to ne­in­te­re­sē­jies, tad ne­ko daudz arī ne­zi­nā­si. Tie­ko­ties ar ka­ra­vī­riem un ska­to­ties, pie­mē­ram, ko­men­tā­rus in­ter­ne­tā, mēs arī no­nā­cām pie tās lie­lās tē­mas. Kaut kā­dā zi­ņā mē­ģi­nā­jām kon­fron­tēt ka­ra­vī­rus ar sa­bied­rī­bu, ar ska­tī­tā­ju, kas būs iz­rā­dē,» sa­ka
A. Ja­ro­vojs.

Un, ga­lu ga­lā — kā­dēļ tāds no­sau­kums? «Heavy Me­tal» ir ame­ri­kā­ņu do­ta ie­sau­ka Lat­vi­jas ka­ra­vī­riem par vi­ņu dros­mi, iz­tu­rī­bu un uz­ti­ca­mī­bu. Pa­vi­sam vien­kār­ši!

Sa­ga­ta­vo­jis Tai­vo Trams.
Foto — Gatis Dieziņš.

Iz­stā­de «1914»

Jau tre­šo mē­ne­si 19. gs. mi­li­tā­rās ar­hi­tek­tū­ras pie­mi­nek­lī — ie­ro­ču no­lik­ta­vā, kur no 1988. ga­da tel­pas pie­mē­ro­tas Lat­vi­jas Na­ci­onā­lā māk­slas mu­ze­ja krā­tu­ves un iz­stā­žu va­ja­dzī­bām, ska­tā­ma iz­stā­de «1914». Iz­stā­žu zā­lē «Ar­se­nāls» bi­ju­šas da­žā­das iz­stā­des, kas sais­tī­ju­šas ap­mek­lē­tā­ju uz­ma­nī­bu. Dzir­dē­tas in­te­re­san­tas lek­ci­jas, ie­pa­zīts gan paš­mā­ju, gan trim­das māk­sli­nie­ku re­dzē­jums par Lat­vi­ju, tās da­bu, cil­vē­kiem un vēs­tu­ri. Bet iz­stā­de «1914» «ir stāsts par pa­grie­zie­na pun­ktu vēs­tu­rē un rei­zē ar­hi­tek­to­nisks in­sce­nē­jums, ku­ra cen­trā ir trīs sa­durs­mju zo­nas — «Konflikts laika dimensijā», kad jauns laik­mets ne­at­grie­ze­nis­ki no­mai­nī­ja ie­priek­šē­jo vēr­tī­bu sis­tē­mu un at­skai­tes pun­ktus; «Konflikts cilvēkā» — spē­ja mai­nīt dzī­vi, upu­rē­jot to ka­ram, cī­nī­ties par tē­vu zem­i, at­dot dzī­vī­bu; un vis­bei­dzot — «Konflikts ģeogrāfiskajā telpā», ku­rā se­vi pie­teic jaun­i liel­va­ru un po­li­tis­ko spē­ku sa­mē­ri un to­po­šā jaun­ā Ei­ro­pa». Tā la­sāms iz­stā­des pros­pek­tā, kas ie­pa­zīs­ti­na ar tās tap­ša­nu un vērš uz­ma­nī­bu uz gal­ve­no do­mu — ne­tra­di­ci­onā­li iz­stās­tīt par 20. gad­sim­ta tra­ģē­di­ju — Pir­mo pa­sau­les ka­ru. Šo­reiz, tā simt­ga­dē, pro­jek­ta au­to­ri ir iz­vē­lē­ju­šies par ka­ra pos­tu ru­nāt caur māk­slas daudz­krā­sai­no va­lo­du un cil­vē­ku lik­te­ņiem.

Ma­ni īpa­ši uz­ru­nā­ja ko­ka tu­ne­lis — tā­da kā ka­ra lai­ka blin­dā­ža, tāds kā pār­do­mu ceļš, kur ir pat so­li­ņi, kur pie­sēst un pa­do­māt par tiem skais­ta­jiem, jaun­ajiem cil­vē­kiem, ku­ri aiz­gā­ja strēl­nie­kos, lai pa­sau­le uz­zi­nā­tu par lat­vie­šiem, par vi­ņu dros­mi, iz­cī­not sa­vu val­sti. Simts ga­du pie­der vēs­tu­rei, bet vi­ņi ve­ras mū­sos no tā lai­ka fo­to­grā­fi­jām un at­gā­di­na, ka ir brī­ži, kad jā­iz­da­ra iz­vē­le un brī­vī­ba jā­pērk par dzī­vī­bas ce­nu. Smar­žo koks, skan so­ļi, un tur­pi­nās gā­jums gar strēl­nie­ku ie­rin­du. Tad kāp­nī­tes, un cil­vēks sa­tie­kas ar māk­slu un māk­sli­nie­kiem no Lat­vi­jas, Igau­ni­jas, Lie­tu­vas, So­mi­jas, Po­li­jas, Un­gā­ri­jas, Slo­vē­ni­jas, Ser­bi­jas, Hor­vā­ti­jas — ar Pirm­ā pa­sau­les ka­ra acu­lie­ci­­- nie­kiem, da­līb­nie­kiem. Vi­ņu dar­bi ir par ka­ra pos­tu, par cie­ša­nām. Vien Te­odo­ra Zaļ­kal­na (stā­vo­šā) «Mā­mi­ņa» (1915. g., gra­nīts) vi­sā no­tie­ko­ša­jā no­rau­gās lie­lā mie­rā, ga­rī­gi stip­ra, ga­ta­va ilg­sto­ši gai­dīt dē­lus pār­nā­kam no ka­ra­lau­ka.

Iz­stā­dē ir vien­rei­zē­ja ie­spē­ja ie­rau­dzīt mi­nē­to val­stu māk­sli­nie­ku dar­bus no mu­ze­jiem un ko­lek­ci­jām. Pār­lie­ci­nā­ties, ka, do­do­ties ša­jā īpat­nē­jā ce­ļo­ju­mā, sa­sto­pam vai vi­sus ie­vē­ro­ja­mā­kos 20. gad­sim­ta lat­vie­šu glez­no­- ­tā­jus, sā­kot ar Jā­ze­pu Gros­val­du un bei­dzot ar Kon­rā­du Ubā­nu, Jā­ni Lie­pi­ņu, Lu­dol­fu Li­ber­tu, Oto Skul­mi, Val­de­mā­ru To­ni.

Pēc pār­do­mu brī­ža pie «Sar­ka­nās po­gas» (aut. Krišs Sa­lma­nis) un «Mel­nās sau­les» (aut. Ēriks Bo­žis) tur­pi­nām se­kot tām pār­vēr­tī­bām, kas no­ti­ka pēc Pirm­ā pa­sau­les ka­ra māk­slā, cil­vē­ku un tau­tu lik­teņ­gai­tās.

Iz­stā­de «1914» būs at­vēr­ta
līdz 20. ap­rī­lim.
In­te­re­san­to sa­ru­nu cik­lā
sa­vu­kārt gai­dā­ma sa­ru­na par bal­tvā­cie­šu māk­slas no­ri­sēm, lek­tors Ojārs Spā­rī­tis (3. ap­rī­lis plkst. 18.00), par ki­no
Pirm­ā pa­sau­les ka­rā stās­tīs lek­tors
no Fran­ci­jas — 10. ap­rī­lī plkst. 15.00. Ģi­me­nēm ar bēr­niem 29. mar­tā
plkst. 14.00 tiek pie­dā­vā­ta ra­do­šā
dar­bnī­ca «Ro­taļ­lie­tu hos­pi­tā­lis».
In­for­mā­ci­ja par iz­stā­žu tel­pas
«Ar­se­nāls» dar­ba lai­ku, kā arī ci­tiem jau­nu­miem at­ro­da­ma in­ter­ne­tā.

Sa­ga­ta­vo­ju­si Edī­te Son­do­vi­ča.
Foto — Normunds Mežiņš.

Uk­rai­na — vēstu­ris­kais ska­tī­jums

Šo­brīd pa­sau­les uz­ma­nī­ba ir pie­sais­tī­ta Uk­rai­nai. Starp­tau­tis­kie plaš­sa­zi­ņas lī­dzek­ļi un starp­val­stu at­tie­cī­bu eks­per­ti iz­sa­ka sa­vas do­mas par to, vai pēc te­ri­to­ri­jas lie­lā­kās Ei­ro­pas valsts iekš­po­li­tis­kie sa­tri­ci­nā­ju­mi un sa­rež­ģī­tās ār­po­li­tis­kās at­tie­cī­bas ar at­se­viš­ķiem kai­mi­ņiem va­rē­tu vai ne­va­rē­tu kļūt par kon­flik­ta (tai skai­tā mi­li­tā­ra) epi­cen­tru. Ce­rams, ka šis slik­tā­kais prog­no­zē­tais sce­nā­rijs ne­īs­te­no­sies, to­mēr teikt, ka ša­jā val­stī viss ir kār­tī­bā, bū­tu tā­lu no pa­tie­sī­bas. Un at­kal jā­se­ci­na, ka šīs valsts pre­tru­nu mez­gli starp­tau­tis­ka­jās at­tie­cī­bās ir sa­sie­ti dau­dzu gad­sim­tu ga­ru­mā se­nā­kā un ne tik se­nā pa­gāt­nē. 

Šo­die­nas Uk­rai­nas valsts te­ri­to­ri­jā at­ra­dās se­nā Ki­je­vas Kriev­ze­me — vi­dus­lai­ku val­stisks vei­do­jums, kas past­āvē­ja 9.—12. gs. un šo­brīd tiek uz­ska­tī­ts par mūs­die­nu Krie­vi­jas, Balt­krie­vi­jas un Uk­rai­nas val­stis­ku­ma aiz­sā­ku­mu. Mūs­die­nās starp krie­vu un uk­rai­ņu vēs­tur­nie­kiem no­ri­si­nās daudz strī­du par to, vai šo sen­slā­vu fe­odā­lo val­sti uz­ska­tīt par krie­vu vai uk­rai­ņu nā­ci­jas šū­pu­li. Kad iek­šē­jās ju­kas un mon­go­ļi bi­ja sa­grā­vu­ši Ki­je­vas Kriev­ze­mi, ša­jā te­ri­to­ri­jā sā­kās vi­su ie­spē­ja­mo kai­mi­ņu in­vā­zi­ja. Vē­la­jos vi­dus­lai­kos un jaun­o lai­ku sā­ku­mā uz mūs­die­nu Uk­rai­nas te­ri­to­ri­ju pre­ten­dē­ja gan Lie­tu­vas liel­kņa­zis­te, kuras robežas ple­tās no Bal­ti­jas līdz Mel­na­jai jū­rai, gan Po­li­jas ka­ra­lis­te, gan Os­ma­ņu im­pē­ri­ja jeb Tur­ci­ja, gan Krie­vi­ja — to­rei­zē­jie Mas­ka­vas kņa­zi un ca­ri, gan arī ci­ti kai­mi­ņi. Tā­dē­jā­di šo­die­nas Uk­rai­nas te­ri­to­ri­ja ti­ka sa­da­lī­ta starp Po­li­jas—Lie­tu­vas ap­vie­no­to val­sti, Krie­vi­ju un Os­ma­ņu im­pē­ri­ju. Var teikt, ka tas bi­ja ne ti­kai ģeo­grā­fis­ko un po­li­tis­ko, bet arī kul­tū­ras are­ālu sa­da­lī­jums. Ša­jā lai­kā pa­rā­dī­jies ap­zī­mē­jums «Uk­rai­na», tul­ko­ju­mā «ze­me, kas stāv no­ma­ļus», sim­bo­lis­ki no­zī­mē­ja men­tā­lu ne­pie­de­rī­bu ne­vie­nam.

Pēc 18. gs. īs­te­no­tās Po­li­jas un Lie­tu­vas valsts sa­da­lī­ša­nas starp Austrum­ei­ro­pas lie­la­jām im­pē­ri­jām Krie­vi­ju, Aus­tri­ju un Prū­si­ju, da­ļa mūs­die­nu Uk­rai­nas te­ri­to­ri­jas (tās aus­tru­mu da­ļa) no­nā­ca Krie­vi­jas im­pē­ri­jas va­rā, bet da­ļa — Uk­rai­nas rie­tu­mi — ti­ka ie­kļau­ta Aus­tri­jas im­pē­ri­jā, vē­lā­ka­jā Aus­tro­un­gā­ri­jā. Tur­ku ie­tek­me to­brīd jau bi­ja ma­zi­nā­ta, tā ka šis sa­da­lī­jums no­tei­ca Uk­rai­nas un uk­rai­ņu turp­mā­ko at­tīs­tī­bu, un tā se­kas ša­jā zem­ē jūt arī šo­dien. Uk­rai­nas aus­tru­mu zem­ēs Krie­vi­jas im­pē­ri­jas va­ras ie­stā­des sā­ka īs­te­not past­ip­ri­nā­tu pār­krie­vo­ša­nas po­li­ti­ku, cen­šo­ties lik­vi­dēt jeb­kā­dus vie­tē­jās po­li­tis­kās un na­ci­onā­lās sav­da­bī­bas ele­men­tus. Šo te­ri­to­ri­ju ofi­ci­āla­jos do­ku­men­tos vairs ne­dē­vē­ja par Uk­rai­nu, bet par Maz­krie­vi­ju un Uk­rai­nas dien­vi­dus — par Jaun­krie­vi­ju, ko bi­ja pa­re­dzēts ko­lo­ni­zēt ar krie­vu zem­nie­kiem. 1862. ga­dā Krie­vi­jas ca­ra val­dī­ba slē­dza uk­rai­ņu sko­las. 1876. ga­dā cars Alek­sandrs II pa­vē­lē­ja ie­ro­be­žot uk­rai­ņu va­lo­das lie­to­ju­mu Krie­vi­jas im­pē­ri­jā, aiz­lie­dza iz­dot grā­ma­tas un ie­stu­dēt
te­āt­ra iz­rā­des uk­rai­ņu va­lo­dā, iz­man­tot uk­rai­ņu va­lo­du sa­bied­ris­ka­jos pa­sā­ku­mos. Šis lē­mums ofi­ci­āli zau­dē­ja sa­vu spē­ku ti­kai 1905. ga­dā.

Sa­vu­kārt Aus­tro­un­gā­ri­jas uk­rai­ņi jeb ga­lī­cie­ši iz­ju­ta na­ci­onā­lo kon­fron­tā­ci­ju ar po­ļiem un vā­cie­šiem, ta­ču uk­rai­ņu va­lo­dai, li­te­ra­tū­rai un sa­bied­ris­ka­jai dzī­vei šķēr­šļi ne­ti­ka lik­ti. Tie­ši Rie­tu­muk­rai­nas te­ri­to­ri­jā 19. gs. bei­gās sā­ka vei­do­ties uk­rai­ņu pil­so­nis­kās po­li­tis­kās par­ti­jas un na­ci­onā­lās at­dzim­ša­nas kus­tī­ba. Uk­rai­ņu vēs­tur­nieks un vē­lā­kais na­ci­onā­lais lī­de­ris Mi­hai­lo Gru­šev­skis, kas ša­jā lai­kā dzī­vo­ja Ļvo­vā, rak­stī­ja: «Ga­lī­ci­ja ir uk­rai­ņu tau­tas at­tīs­tī­tā­kā da­ļa, kas jau sen ir ap­stei­gu­si na­ba­dzī­go Krie­vi­jas Uk­rai­nu.» Vē­lā­ka­jos ga­dos gan aus­trie­šu va­ras ie­stā­des sā­ka past­ip­ri­nā­ti cī­nī­ties ar augo­šo uk­rai­ņu na­ci­onā­lo kus­tī­bu, to­mēr tas ti­ka da­rīts ar Ei­ro­pā pie­ņem­ta­jām ne­rep­re­sī­va­jām me­to­dēm.

Arī Pirm­ā pa­sau­les ka­ra vēt­ras tie­ši skā­ra mūs­die­nu Uk­rai­nas te­ri­to­ri­ju, jo tur no­ri­si­nā­jās vi­sas lie­lā­kās kau­jas Austrum­ei­ro­pā. Fron­tes lī­ni­ja vi­sus četr­us ka­ra ga­dus at­ra­dās Ga­lī­ci­jā un Vi­du­suk­rai­nā. Krie­vu ar­mi­jā uk­rai­ņu na­ci­onā­lo ka­ra­spē­ka da­ļu ne­bi­ja, bet Aus­tro­un­gā­ri­jas ar­mi­jā 1916. ga­dā iz­vei­do­ja uk­rai­ņu na­ci­onā­lās vie­nī­bas — Se­čas strēl­nie­ku ba­tal­jo­nus. Ša­jās vie­nī­bās bi­ja uk­rai­ņu virs­nie­ki un ko­man­dva­lo­da pa­ras­ti fron­tes ap­stāk­ļos bi­ja uk­rai­ņu valoda. Tie­ši Se­čas strēl­nie­ki vē­lāk bi­ja Uk­rai­nas Tau­tas Re­pub­li­kas ar­mi­jas pa­mats.

Pēc Pirm­ā pa­sau­les ka­ra Uk­rai­nas te­ri­to­ri­jā, tā­pat kā vi­sā re­vo­lu­ci­onā­rās dvin­gas pār­ņem­ta­jā bi­ju­ša­jā Krie­vi­jas im­pē­ri­jā, sā­kās ju­kas. 1917. ga­da Feb­ru­āra re­vo­lū­ci­ja Krie­vi­jā le­ga­li­zē­ja uk­rai­ņu pra­sī­bu pēc na­ci­onā­lās au­to­no­mi­jas, ta­ču vien­lai­kus ie­va­dī­ja gan­drīz četr­u ga­du il­gu ju­ku un pil­so­ņu ka­ra lai­ku ša­jā zem­ē. Uk­rai­na at­ra­dās di­vu ka­tas­tro­fas skar­to im­pē­ri­ju krust­pun­ktā — pēc šī pirm­ā glo­bā­lā mi­li­tā­rā kon­flik­ta Ei­ro­pā sa­bru­ka trīs mil­zī­gas im­pē­ri­jas: Krie­vi­ja, Aus­tro­un­gā­ri­ja un Vā­ci­ja. Re­vo­lu­ci­onā­ro lai­ku ju­kas Uk­rai­nā iz­pau­dās vi­sai tra­ģis­ki un asi­ņai­ni: tā bi­ja ne­mi­tī­gu va­ru mai­ņa. Vēs­tur­nie­ki ir kon­sta­tē­ju­ši, ka lai­kā no 1917. līdz 1921. ga­dam mūs­die­nu Uk­rai­nas te­ri­to­ri­jā bi­ja past­āvē­ju­ši 16 da­žā­di val­stis­kie vei­do­ju­mi, bet, pie­mē­ram, Ode­sā va­ra ša­jos ga­dos bi­ja mai­nī­ju­sies 27 rei­zes. Pa vi­du da­žā­du no­krā­su po­li­tis­ka­jiem vei­do­ju­miem uk­rai­ņu na­ci­onā­li no­ska­ņo­tā in­te­li­ģen­ce vai­rā­kas rei­zes mē­ģi­nā­ja no­di­bi­nāt sa­vu na­ci­onā­lo val­sti un sa­vu na­ci­onā­lo ka­ra­spē­ku, to­mēr gan Uk­rai­nas Cen­trā­lās ra­da, gan Uk­rai­nas Tau­tas Re­pub­li­ka bei­gās bi­ja spies­tas pie­kāp­ties Pa­dom­ju Krie­vi­jas mi­li­tā­rā pār­spē­ka priekš­ā.

Pēc 1921. ga­da Uk­rai­nas te­ri­to­ri­ja bi­ja sa­da­lī­ta di­vās da­ļās: aus­tru­mu un cen­trā­lā da­ļa no­kļu­va Pa­dom­ju Sa­vie­nī­bā kā Uk­rai­nas Pa­dom­ju So­ci­ālis­tis­kā Re­pub­li­ka, bet Uk­rai­nas rie­tu­mu ze­mes Ga­lī­ci­ja, Vo­lī­ni­ja un Aiz­kar­pa­ti no­nā­ca Po­li­jas te­ri­to­ri­jā. Pa­dom­ju Uk­rai­na un tās ie­dzī­vo­tā­ji pie­re­dzē­ja gan māk­slī­gi iz­rai­sī­to ba­du jeb go­lo­do­mo­ru, ku­rā ba­da nā­vē no­mi­ra vai­rāk ne­kā trīs­ar­pus mil­jo­ni cil­vē­ku, gan sta­ļi­nis­kās re­pre­- ­si­jas, gan pie­spie­du ru­si­fi­kā­ci­ju. Tie­ši pa­dom­ju val­dī­ša­nas pe­ri­oda se­kas ir tās, ka Uk­rai­nas aus­tru­mu ra­jo­nos uk­rai­ņu va­lo­du dzird daudz ma­zāk ne­kā ci­tur val­stī un ka sa­bied­rī­bā do­mi­nē pro­pa­do­mis­ki un pro­krie­vis­ki no­ska­ņo­ju­mi.

Sa­vu­kārt Rie­tu­muk­rai­na bi­ja pa­kļau­ta pie­spie­du po­lo­ni­zā­ci­jai, bet Pil­sud­ska «sa­nā­ci­jas» re­žīms ne­bi­ja sa­lī­dzi­nāms ar Sta­ļi­na dik­ta­tū­ru. Rie­tu­muk­rai­nā le­gā­li dar­bo­jās uk­rai­ņu po­li­tis­kās par­ti­jas, da­žā­das na­ci­onā­las sa­bied­ris­kas or­ga­ni­zā­ci­jas, arī uk­rai­ņu na­ci­onā­lā pre­to­ša­nās kus­tī­ba. No šīs pre­tpo­ļu kus­tī­bas Ot­rā pa­sau­les ka­ra ga­dos dzi­ma Uk­rai­ņu na­ci­onā­lis­tu or­ga­ni­zā­ci­ja un Uk­rai­ņu sa­cel­ša­nās ar­mi­ja, kas par sa­vu mēr­ķi dek­la­rē­ja Uk­rai­nas pil­nī­gu ne­at­ka­rī­bu un cī­ņu pret abiem oku­pā­ci­jas re­žī­miem.

Ot­rais pa­sau­les karš vēl vai­rāk padzi­-ļinā­ja Uk­rai­nas di­vu da­ļu at­šķi­rī­bu. Kad 1939. ga­dā Po­li­ju kā val­sti lik­vi­dē­ja, Rie­tu­m­uk­rai­na no­nā­ca Pa­dom­ju Sa­vie­nī­bas sa­stā­vā. Se­ko­ja pa­dom­ju—vā­cu karš, di­vu oku­pā­­- ci­ju no­mai­ņa. Uk­rai­ņi ka­ro­ja gan Sar­ka­na­jā ar­mi­jā, gan Vā­ci­jas bru­ņo­ta­jos spē­kos, gan arī pret vi­siem. Pēc ka­ra Rie­tu­muk­rai­nā un Kar­pa­tos līdz 1956. ga­dam no­ti­ka ka­ra­dar­bī­ba starp pa­dom­ju ka­ra­spē­ku un uk­rai­ņu na­ci­onā­la­jiem par­ti­zā­niem.

Pa­dom­ju Sa­vie­nī­bā ie­tilp­sto­ša­jai Uk­rai­nas pa­dom­ju re­pub­li­kai paš­no­teik­ša­nās tie­sī­bas bi­ja tie­ši tik­pat daudz cik pā­rē­jām re­pub­li­kām pa­dom­ju to­ta­li­tā­ra­jā val­stī, pro­ti, ne­cik. Uk­rai­nas PSR tur­klāt skai­tī­jās vie­na no Ap­vie­no­to Nā­ci­ju Or­ga­ni­zā­ci­jas di­bi­nā­tāj­val­stīm, to­mēr pa­dom­ju re­pre­sī­vais apa­rāts tie­ši Uk­rai­nā dar­bo­jās se­viš­ķi bar­gi un jeb­kā­da uk­rai­ņu na­ci­onā­lās paš­ap­zi­ņas iz­paus­me ti­ka ap­slā­pē­ta jau sak­nē. 1954. ga­dā pēc to­rei­zē­jā pa­dom­ju valsts lī­de­ra Ņi­ki­tas Hruš­čo­va per­so­nis­kās ini­ci­atī­vas Kri­ma, Krie­vi­jas Pa­dom­ju So­ci­ālis­tis­kās Fe­de­ra­tī­vās Re­pub­li­kas ad­mi­nis­tra­tī­vais sub­jekts, ti­ka no­do­ta Uk­rai­nas PSR. Šī te­ri­to­ri­ja kļu­va par bum­bu ar lai­ka deg­li Uk­rai­nas sa­stā­vā, ku­ras pulk­ste­ņa me­hā­nisms ti­ka ie­dar­bi­nāts pa­vi­sam ne­sen…

1991. ga­dā, sa­brū­kot Pa­dom­ju Sa­vie­nī­bai, Uk­rai­na pa­slu­di­nā­ja sa­vu val­stis­ko ne­at­ka­rī­bu. Pre­tru­nas uk­rai­ņu sa­bied­rī­bā past­āv jo­pro­jām: tās sak­ņo­jas vēs­tu­ris­ka­jā te­ri­to­ri­āla­jā dalījumā — pro­rie­tum­nie­cis­kie Uk­rai­nas rie­tu­mi pret pār­sva­rā krie­vu va­lo­dā ru­nā­jo­ša­jiem Uk­rai­nas aus­tru­miem, un tās vai­ro ko­rup­tī­vas val­dī­bas un na­ba­dzī­ba.

Ki­je­vas Na­ci­onā­lās te­āt­ra, ki­no un tele­vī­zi­jas uni­ver­si­tā­tes pa­snie­dzējs Vla­di­mirs Gro­movs si­tu­āci­ju val­stī pē­dē­jos četr­os ga­dos rak­stu­ro­jis šā­di:

«No­tie­ko­šais Uk­rai­nā nav kon­flikts starp val­sti un ra­di­kā­ļiem. Šeit nav ne­kā­du di­vu kon­flik­tē­jo­šo pu­šu, bet, lūk — kas. Četr­us ga­dus mēs dzī­vo­jām ar Ja­nu­ko­vi­ču. Vē­lē­ša­nās viņš uz­va­rē­ja ar ne­lie­lu pār­sva­ru, fal­si­fi­cē­jot re­zul­tā­tus Uk­rai­nas aus­tru­mu ap­ga­ba­los. Četr­u ga­du lai­kā Uk­rai­na kļu­va na­ba­ga. Ja­nu­ko­vičs sa­tai­sī­ja val­stij 35 mil­jar­du do­lā­ru kre­dī­tus. Viņš ie­sē­di­nā­ja sa­vu po­li­tis­ko opo­nen­tu cie­tu­mā, in­kri­mi­nē­jot pil­nī­bā iz­do­mā­tus no­zie­gu­mus. Ša­jā val­stī ne­var tai­sīt biz­ne­su, ne­var mak­sāt no­dok­ļus, ne­var no­dar­bo­ties ar nor­mā­lu ra­do­šu dar­bī­bu. Me­di­cī­na, iz­glī­tī­ba, ko­mu­nā­lā saim­niecība — šīs no­za­res ne­dar­bo­jas. Pats Ja­nu­ko­vičs do­mā ti­kai par sa­vu un sa­vas ģi­me­nes lab­klā­jī­bu. No lī­gu­ma ar Ei­ro­pas Sa­vie­nī­bu, kurš, kā viņš vi­su lai­ku ne­no­gu­ris skaid­ro­ja, at­ri­si­nās vi­sas Uk­rai­nas pro­blē­mas, pre­zi­dents at­tei­cās die­nu pirms tā pa­rak­stī­ša­nas, pat nepaskaidrojot — kā­dēļ. Vi­sas vē­lā­kās tau­tas ne­ap­mie­ri­nā­tī­bas iz­paus­mes mē­ģi­nā­ja ap­spiest ar spē­ku.»

Sa­ga­ta­vo­jis
Ju­ris Ci­ga­novs, vēs­tur­nieks.

Sporta ziņas

CISM die­na Lat­vi­jā

18. feb­ru­ārī Rī­gā un cit­viet Lat­vi­jā Na­ci­onā­lo bru­ņo­to spē­ku (NBS) ka­ra­vī­ri, ze­mes­sar­gi un ci­vi­lie dar­bi­nie­ki, at­sau­co­ties uz Starp­tau­tis­kās mi­li­tā­rās spor­ta aso­ci­āci­jas (CISM) aici­nā­ju­mu, pie­da­lī­jās starp­tau­tis­kā ka­ra­vī­ru ma­su skrē­jie­nā. Pro­jek­ta «CISM drau­dzī­ba caur spor­ta die­nas skrē­jie­nu» pa­mat­mēr­ķis ir at­bal­stīt spor­ta ak­ti­vi­tā­tes ka­ra­vī­ru vi­dū vi­sā pa­sau­lē bez ra­ses, re­li­ģis­kās pār­lie­cī­bas, so­ci­ālās pie­de­rī­bas un dzi­mu­ma ie­ro­be­žo­ju­miem.

CISM ga­da­die­nai vel­tī­ta­jā skrē­jie­nā. Ar ka­ro­gu skrien dkar. Dai­nis Ste­pe, 2012. ga­da pa­sau­les čem­pi­ons mi­li­tā­ra­jā piec­cī­ņā.

CISM di­bi­nā­ta 1948. ga­da 18. feb­ru­ārī, un tās mēr­ķis, ga­diem ejot, ir pa­li­cis ne­mai­nīgs, bal­stīts uz sta­bi­liem un go­dī­giem prin­ci­piem. Kat­ru ga­du aso­ci­āci­jas di­bi­nā­ša­nas ga­da­die­nā ka­ra­vī­ri no da­žā­dām CISM da­līb­val­stīm, skrie­not un slē­po­jot, ie­stā­jas par mie­ru vi­sā pa­sau­lē.

Šā gada CISM dienas dalībnieki.

Lat­vi­ja CISM pie­vie­no­jās 1995. ga­dā. Šo­gad ša­jā pro­jek­tā pie­da­lī­jās 1071 da­līb­nieks. Vi­sak­tī­vā­kie bi­ja Āda­žu gar­ni­zo­na ka­ra­vī­ri — 415. Mā­cī­bu va­dī­bas pa­vēl­nie­cī­bu pār­stā­vē­ja 183, Ap­vie­no­to štā­bu — 114, Gai­sa spē­ku avi­āci­jas bā­zi un 2. re­ģi­onā­lo no­dro­ši­nā­ju­ma cen­tru — 86, Lie­pā­jas gar­ni­zo­nu — 80, Mi­li­tā­ro po­li­ci­ju — 50, Štā­ba ba­tal­jo­nu — 50 un No­dro­ši­nā­ju­ma pa­vēl­nie­cī­bu — 47 ka­ra­vī­ri un ci­vi­lie dar­bi­nie­ki. Star­tē­ja arī 46 ze­mes­sar­gi no Cē­sīm, Lie­pā­jas, Alūk­snes, Kul­dī­gas un Rī­gas.

Pul­kve­dis Imants Zie­diņš uz­var NBS čem­pio­nā­tā 

20. feb­ru­ārī Rī­gā, «Au­ro­ras» spor­ta šau­tu­vē ti­ka no­skaid­ro­ti la­bā­kie šā­vē­ji Na­ci­onā­lo bru­ņo­to spē­ku (NBS) čem­pio­nā­tā re­gu­lā­ro spē­ku vie­nī­bu (RSV) ko­man­die­riem, augst­āka­jiem un ve­cā­ka­jiem virs­nie­kiem. Lai gan šā­da for­mā­ta sa­cen­sī­bas ti­ka or­ga­ni­zē­tas pir­mo ga­du, ta­jās pie­da­lī­jās jau 38 da­līb­nie­ki.

Uz­va­rē­tā­ji šau­ša­nas čem­pio­nā­ta kop­vēr­tē­ju­mā.

Šau­ša­nas vin­gri­nā­ju­mā DP3 (3 ie­skai­tes sē­ri­jas pa 10 šā­vie­niem 5 mi­nū­tēs kat­rā sē­ri­jā) RSV ko­man­die­ru vēr­tē­ju­mā 1. vie­tu ie­gu­va Mā­cī­bu va­dī­bas pa­vēl­nie­cī­bas (MVP) ko­man­die­ris plkv. Egils Leš­čin­skis, sa­vāk­dams 243 pun­ktus (78, 81, 84). 2. vie­tā ie­rin­do­jās Spe­ci­ālo uz­de­vu­mu vie­nī­bas (SUV) ko­man­die­ris klt. An­drejs Za­bur­da­jevs (72, 77, 83; 232 p.), bet 3. vie­tu iz­cī­nī­ja Ze­mes­sar­dzes (ZS) ko­man­die­ris plkv. Le­onīds Kal­niņš (81, 72, 76; 229 p.).

Par uz­va­rē­tā­ju čem­pio­nā­ta kop­vēr­tē­ju­mā kļu­va plkv. Imants Zie­diņš (ZS štābs), kurš, gū­dams 284 pun­ktus (94, 96,94), ap­stei­dza maj. Gun­ta­ru Vil­gu­tu (ZS štābs; 94,94,92; 280 p.). Bron­zu iz­cī­nī­ja jkpt. Rū­dolfs Ru­dzu­ro­ga (3. ZSN), ti­kai par pun­ktu (91, 92, 96; 279 p.) at­pa­lik­dams no ot­rās vie­tas ie­gu­vē­ja.

Jau ap­rī­lī Ka­da­gas spor­ta šau­tu­vē no­tiks NBS ko­man­die­ra bal­vas iz­cī­ņa šau­ša­nā, kur da­līb­nie­ki star­tēs ATŠ un DP3 šau­ša­nas vin­gri­nā­ju­mos.

Sa­ga­ta­vo­ju­si NBS SK FSSN 1. kla­ses spe­ci­ālis­te
dkar. Ger­da Krū­mi­ņa.
Foto — no NBS SK ar­hī­va.

Tel­pu fut­bo­lā 2. lī­gā uz­var MVP fut­bo­lis­ti

No 26. līdz 28. feb­ru­ārim Rī­gā no­ri­si­nā­jās ik­ga­dē­jais Na­ci­onā­lo bru­ņo­to spē­ku (NBS) čem­pio­nāts tel­pu fut­bo­lā. Sa­cen­sī­bām bi­ja pie­teik­tas 16 ko­man­das no da­žā­du re­gu­lā­ro spē­ku un Ze­mes­sar­dzes vie­nī­bām, no ku­rām as­to­ņas cī­nī­jās 1. lī­gā un as­to­ņas 2. lī­gā.

2. lī­gā pir­ma­jā pus­fi­nā­la spē­lē ti­kās Mā­cī­bu va­dī­bas pa­vēl­nie­cī­bas (MVP) ko­man­da (štvsrž. M. Aiš­purs, srž. M. Zauls, srž. I. Mi­ķis, kpr. A. Bin­de, kad. K. Kuk­ša, kad. E. Prie­dī­tis, kad. J. Bla­žis, kad. M. Mie­zī­tis, dmtr. U. Brie­dis) ar Ap­vie­no­tā štā­ba/Aiz­sar­dzī­bas mi­nis­tri­jas (AŠ/AM) ko­man­du (pvlt. A. Dzin­tars, maj. I. Aga­kijs, maj. R. Bā­liņš, maj. R. In­nus, maj. I. Kašs, kpt. I. Bu­lahs, kpt. U. Ka­lējs, kpt. A. Ko­no­no­vičs, kptlt. G. Lei­ma­nis, kpt. J. Slai­diņš, cd. Ē. Cveč­kov­skis). Jau spē­les 4. mi­nū­tē vār­tus gu­va kpr. A. Bin­de, iz­vir­zot MVP va­dī­bā ar 1:0, bet 10. mi­nū­tē srž. M. Zauls re­zul­tā­ta star­pī­bu pa­lie­li­nā­ja (2:0). Ot­rā pus­lai­ka 11. mi­nū­tē AŠ/AM ko­man­da vie­nus vār­tus at­gu­va (kpt. U. Ka­lējs), bet tas ne­glā­ba vi­ņus no zau­dē­ju­ma.

Ot­ra­jā pus­fi­nā­la spē­lē sacentās Ze­mes­sar­dzes 17. pre­tgai­sa aiz­sar­dzī­bas ba­tal­jo­na (ZS 17. PABN) ko­man­da ar Spe­ci­ālo uz­de­vu­mu vie­nī­bas (SUV) ko­man­du.

Ar 2:0 uzvarēja SUV futbolisti.

Spē­lē par 2. lī­gas čem­pi­onu ti­tu­lu ti­kās SUV un MVP ko­man­das. Pirm­ā pus­lai­ka 6. mi­nū­tē re­zul­tā­tu at­klā­ja štvsrž. M. Aiš­purs, un, sā­ko­ties spē­les ot­ra­jam pus­lai­kam, srž. M. Zauls MVP ko­man­das pār­sva­ru pa­lie­li­nā­ja, bet jau pēc mi­nū­tes SUV fut­bo­lists kpr. D. Au­ziņš re­zul­tā­ta star­pī­bu sa­ma­zi­nā­ja. Līdz spē­les bei­gām ne­vie­nai no ko­man­dām ne­iz­de­vās gūt vār­tus, un spē­le no­slē­dzās ar 2:1 MVP ko­man­das la­bā.

Sa­vu­kārt spē­lē par 3. vie­tu AŠ/AM ko­man­da ar 3:2 sī­vā cī­ņā pār­spē­ja ZS 17. PABN ko­man­du. AŠ/AM ko­man­das la­bā vār­tus gu­va cd. Ē. Cveč­kov­skis, maj. R. Bā­liņš un kpt. A. Ko­no­no­vičs, bet ZS 17. PABN ko­man­dā di­vas rei­zes re­zul­ta­tīvs bi­ja vzs. A. Blan­kfelds-Blan­ken­felds.

1. lī­gā di­vās pus­fi­nā­la spē­lēs ti­ka no­skaid­ro­ti fi­nāl­spē­les da­līb­nie­ki, ku­ri 11. de­cem­brī, NBS Spor­ta klu­ba 20 ga­du ju­bi­le­jas pa­sā­ku­mos, cī­nī­sies par zel­ta me­da­ļu tel­pu fut­bo­lā. Pir­ma­jā pus­fi­nā­la spē­lē Sau­sze­mes spē­ku Kāj­nie­ku bri­gā­des (SzS KBde) fut­bo­lis­ti (vlt. K. Su­dārs, srž. I. Pel­cbergs, dkar. S. Lo­cāns, srž. I. Au­ziņš, kpr. R. Nau­movs, kpr. G. Jur­jāns, dkar. A. So­ko­lovs, dkar. N. Kļeš­čovs, dkar. M. Val­dma­nis, dkar. J. Ka­di­ķis, dkar. V. Pet­rivs, dkar. M. Pok­ro­mo­vičs) ar 0:1 pie­kā­pās Kāj­nie­ku sko­las (KS) fut­bo­lis­tiem (kpt. V. Bis­trovs, vsrž. U. Lo­cāns, vsrž. I. Krū­miņš, srž. V. Lo­cāns, srž. R. Ozo­liņš, srž. G. Drun­ka, kar. R. Ne­upa­ko­jevs, kar. Ž. Je­ger­ma­nis, kar. A. Švē­ders, cd. J. Ļu­ļis). Bet ot­ra­jā pus­fi­nā­la spē­lē Mi­li­tā­rās po­li­ci­jas (MP) ko­man­da (maj. J. Pa­vlov­skis, kpt. A. Arājs, srž. A. Grī­vāns, srž. A. Di­mants, kpr. G. Gab­rāns, kpr. R. Bren­cāns, dkar. K. Žo­dziņš, dkar. S. Pin­ke­vičs, dkar. A. Ju­re­vics, dkar. O. Mež­sargs) ar 3:2 uz­va­rē­ja Štā­ba ba­tal­jo­na (ŠB) ko­man­du (kpt. E. Prū­sis, srž. I. Iva­nov­skis, kpr. K. Kir­šteins, kpr. J. Mičs, dkar. L. Drei­jers, kar. M. Ku­činsks, kar. G. Be­ļa­jevs, kar. V. Ti­ho­novs), tā­dē­jā­di fi­nā­lā 11. de­cem­brī tik­sies KS un ŠB fut­bo­lis­ti.

1. lī­gā par 3. vie­tu cī­nī­jās MP fut­bo­lis­ti pret SzS KBde.

Vi­sin­te­re­san­tā­kā spē­le iz­vēr­tās par bron­zas me­da­ļām starp SzS KBde un ŠB fut­bo­lis­tiem. Gan spē­les pir­ma­jā, gan ot­ra­jā pus­lai­kā bi­ja vai­rā­kas iz­de­vī­bas gūt vār­tus, bet tas ne­vie­nai ko­man­dai ne­iz­de­vās, un spē­les pa­mat­laiks no­slē­dzās ar re­zul­tā­tu 0:0. Pēc­spē­les so­da si­tie­nos pā­rā­ki bi­ja ŠB fut­bo­lis­ti — 2:1. ŠB ko­man­das la­bā vār­tus gu­va kar. G. Be­ļa­jevs un dkar. J. No­viks, bet SzS KBde ko­man­dā pre­cīzs bi­ja dkar. S. Lo­cāns.

Sa­ga­ta­vo­ju­si NBS SK FSSN 1. kla­ses spe­ci­ālis­te dkar. Ger­da Krū­mi­ņa.
Foto — no NBS SK arhīva.

Lat­vie­šu pie­da­lī­ša­nās Krie­vi­jas — Ja­pā­nas ka­rā 1904.—1905. ga­dā

Ēriks Jē­kab­sons,
asoc. pro­fe­sors.

Foto — no Lat­vi­jas Ka­ra mu­ze­ja fon­diem un Alfona Eferta ģimenes arhīva.

Nobeigums. Sākums žurnāla februāra numurā.

Poručiks Frīdrihs Eferts uniformā, 20. gs. sākumā.

Lat­vie­šu tau­tī­bas jaun­āko virs­nie­ku bi­ja ie­vē­ro­ja­mi vai­rāk (dau­dzi ti­ka ie­sauk­ti no re­zer­ves), pie­mē­ram, 1905. ga­da feb­ru­ārī ar šau­te­nes lo­dēm četr­ās vie­tās ie­vai­nots ti­ka 1. Aus­trum­si­bī­ri­jas strēl­nie­ku pul­ka pod­po­ru­čiks Jē­kabs Dom­brov­skis (di­vi kau­jas or­de­ņi), 1904. ga­da sep­tem­brī ie­vai­nots ar šau­te­nes lo­di ple­cā — 5. kāj­nie­ku pul­ka pod­po­ru­čiks In­dri­ķis Til­le (di­vi kau­jas or­de­ņi), di­vus kau­jas or­de­ņus sa­ņē­ma pod­po­ru­čiks Kriš­jā­nis Zel­lis, trīs — 12. Aus­trum­­- si­bī­ri­jas strēl­nie­ku pul­ka, vē­lāk — 3. Aus­trum­si­bī­ri­jas strēl­nie­ku di­vī­zi­jas lož­me­tē­ju ro­tas pod­po­ru­čiks Jā­nis Ku­re­lis u.c.

Īpat­nē­jā si­tu­āci­jā die­nes­ta pa­kā­pes zi­ņā at­ra­dās Pē­te­ris Dru­va, kurš jau 1903. ga­dā bi­ja ie­stā­jies Viļ­ņas kāj­nie­ku jun­kur­sko­lā, ta­ču 1904. ga­da de­cem­brī pēc pa­ša vē­lē­ša­nās no jun­kur­sko­las iz­stā­jies un 100. Os­tro­vas kāj­nie­ku pul­ka sa­stā­vā de­vās ka­rā ar Ja­pā­nu kā jaun­ākais un­te­ro­fi­cie­ris. Kau­jās viņš pa­rā­dī­ja iz­ci­lu va­ro­nī­bu, sa­ņē­ma Ka­ra or­de­ņa At­zi­nī­bas zī­mes IV šķi­ru (vē­lā­ko Svē­tā Ju­ra krus­tu) un jau 1905. ga­da sā­ku­mā par kau­jas no­pel­niem ti­ka pa­aug­sti­nāts par pra­por­šči­ku (pirm­ā virs­nie­ka die­nes­ta pa­kā­pe). Kau­jā pie Muk­de­nas viņš pie­da­lī­jās jau kā virs­nieks, ti­ka ie­vai­nots ro­kā un kā­jā, par pa­rā­dī­to va­ro­nī­bu sa­ņe­mot Svē­tās An­nas IV šķi­ras or­de­ni (1907. ga­dā vi­ņu at­va­ļi­nā­ja no die­nes­ta gū­tā ie­vai­no­ju­ma dēļ kā «ne­de­rī­gu fron­tes die­nes­tam»).

Lat­vie­šu tau­tī­bas virs­nie­ki, kaut arī ma­zā­kā skai­tā, bi­ja arī ci­tās ie­ro­ču šķi­rās. Ar­ti­lē­ri­jas da­ļās fron­tē bez mi­nē­tā E. Kal­ni­ņa die­nē­ja arī pod­po­ru­čiks Alek­sandrs Rī­siņš. Viņš 1904. ga­da feb­ru­ārī 5. Aus­trum­si­bī­ri­jas strēl­nie­ku par­ka ar­ti­lē­ri­jas bri­gā­des 3. par­ka eše­lo­na sa­stā­vā de­vās uz fron­ti un līdz pat ka­ra bei­gām die­nē­ja par par­ka ve­cā­ko virs­nie­ku un saim­nie­cī­bas pār­zi­ni (ka­ra bei­gās — par 45. ar­ti­lē­ri­jas bri­gā­des ba­te­ri­jas darb­ve­di). Ļo­ti at­bil­dī­gā ama­tā bi­ja Vid­ze­mes gu­ber­ņas lat­vie­tis — kap­tei­nis Te­odors Gul­be (dzi­mis 1866. ga­dā), kurš 1895. ga­dā bi­ja bei­dzis Ka­ra elek­tro­teh­nis­ko sko­lu. Viņš kā Aus­trum­si­bī­ri­jas ka­ra te­le­grā­fa ba­tal­jo­na 3. ro­tas ko­man­die­ris pie­da­lī­jās kau­jā pie Muk­de­nas un ar ro­tu uz­tu­rē­ja Virs­pa­vēl­nie­cī­bas gal­ve­nās mīt­nes sa­ka­rus līdz pat mie­ra no­slēg­ša­nai un mīt­nes iz­for­mē­ša­nai.

Portarturas cietokšņa iekšējais reids. 1904. g.

Kap­tei­nis Pē­te­ris Ir­be 1905. ga­da feb­ru­ārī die­nē­ja 3. Man­džū­ri­jas ar­mi­jas in­že­nie­ru in­spek­to­ra pār­val­dē (līdz kā­jas lau­ša­nai, krī­tot no zir­ga), hos­pi­tā­ļa pār­zi­nis Ha­ba­rov­skā bi­ja po­ru­čiks Vil­helms Ka­min­skis, 54. di­vī­zi­jas la­za­re­tes pār­zi­nis un sa­ni­tā­rās ro­tas ko­man­die­ris — po­ru­čiks Jā­nis Mig­lavs, 63. pār­vie­to­ja­mā lau­ka hos­pi­tā­ļa pār­zi­nis kap­tei­nis Jā­nis Kras­tiņš, pār­ti­kas no­lik­ta­vas pār­zi­nis Ši­pin­gā un 1. Man­džū­ri­jas ar­mi­jas in­ten­dan­tū­ras pār­val­des virs­nieks — kap­tei­nis (no 1904. ga­da de­cem­bra) An­drejs Ru­berts (trīs or­de­ņi, no tiem viens kau­jas or­de­nis). Kap­tei­nis Pē­te­ris Lāč­kājs pa­spē­ja pie­da­lī­ties pirm­ā ja­pā­ņu uz­bru­ku­ma at­vai­rī­ša­nā Port­ar­tu­ras cie­tok­šņa gar­ni­zo­na sa­stā­vā 1904. ga­da 26.—27. jan­vā­rī (pēc ve­cā sti­la) kā 28. Aus­trum­si­bī­ri­jas strēl­nie­ku pul­ka ro­tas ko­man­die­ris, bet vē­lāk bi­ja se­viš­ķu uz­de­vu­mu virs­nieks sa­ka­riem ar cie­tok­sni pie Man­džū­ri­jas ar­mi­jas Ka­ra sa­tik­smes pār­val­des priekš­nie­ka, bet no 1904. ga­da ok­tob­ra ie­ņē­ma Ta­olai­dže dzelz­ce­ļa sta­ci­jas ko­man­dan­ta ama­tu. Krie­vi­jas im­pē­ri­jas ar­mi­jas gal­ve­nās in­ten­dan­tū­ras pār­val­des Mo­bi­li­zā­ci­jas gal­da priekš­nieks — 1860. ga­dā Vid­ze­mē dzi­mu­šais apakš­pulk­ve­dis Gus­tavs Kal­nings 1906. ga­da sā­ku­mā sa­ņē­ma uz­de­vu­mu sa­stā­dīt pār­ska­tu par pār­val­des mo­bi­li­zā­ci­jas dar­bu ka­rā ar Ja­pā­nu. Sa­vu­kārt štāb­rot­mistrs An­sis Zel­tiņš un rot­mistrs Emīls Brau­ers ka­ra lai­kā ar Ja­pā­nu bi­ja Ai­za­mū­ras ap­ga­ba­la ro­bež­ap­sar­dzī­bas ro­tas ko­man­die­ri, pie­da­lo­ties ka­ra­dar­bī­bā un sa­ņe­mot kau­jas ap­bal­vo­ju­mus.

Ka­ra ik­die­na
Viens no na­ci­onā­li no­ska­ņo­ta­jiem lat­vie­šu virs­nie­kiem («ļo­ti vē­lē­tos at­kal būt pie sa­viem tau­tie­šiem»), ku­ra vēs­tu­les ti­ka pub­li­cē­tas lat­vie­šu pre­sē, bi­ja Kur­ze­mes gu­ber­ņā dzi­mu­šais In­dri­ķis Le­diņš. Līdz ka­ram ar Ja­pā­nu (1898.—1903. ga­dā) viņš bi­ja Port­-ar­tu­ras po­li­ci­jas priekš­nieks (po­li­cij­meis­tars), līdz­īgi dau­dziem ci­tiem virs­nie­kiem, bū­dams pie­ko­man­dēts ci­vi­la­jam re­so­ram. 1903.—1904. ga­dā I. Le­diņš bi­ja Kvan­tu­nas ap­ga­ba­la po­li­ci­jas ie­cir­kņa priekš­nieks, bet, sā­ko­ties ka­ram, viņš at­grie­zās ar­mi­jā un bi­ja no­da­ļas ko­man­die­ris. No­da­ļa vei­ca iz­lū­ko­ša­nu un uz­bru­ku­mus ja­pā­ņiem, bet 12. sep­tem­brī I. Le­di­ņu ie­cē­la par pul­kve­ža Mad­ri­to­va skre­jo­šās ko­lon­nas priekš­nie­ku, un viņš pie­da­lī­jās dau­dzās kau­jās, ilg­sto­ši aiz­vie­to­dams arī ko­lon­nas ko­man­die­ri tā sli­mī­bas lai­kā. Par pa­rā­dī­to va­ro­nī­bu kau­jās ti­ka ap­bal­vots ar tri­jiem kau­jas or­de­ņiem. Pēc ka­ra viņš ti­ka ie­celts augst­ajā Vla­di­vos­to­kas po­li­cij­meis­ta­ra ama­tā. Pats viņš rak­stī­ja: «No 1904. ga­da 15. jū­ni­ja sā­kot, stā­vu kā­das se­viš­ķas no­da­ļas priekš­ga­lā, ku­ra sa­stāv no 3 ka­za­ku sot­ņām (vie­na sot­ņa Usū­ri­jas un di­vas sot­ņas Amū­ras ka­za­ku). Zem ma­nas pa­vē­les at­ro­das pa­vi­sam 15 ofi­cie­ru un ap 500 ka­za­ku. Mans uz­de­vums ir uz­zi­nāt, kur at­ro­das ie­naid­nie­ki, cik ir vi­ņu, un se­kot vi­ņu kus­tī­bām. Pie tam man ir pie­pa­lī­dzī­gi ķī­nie­šu iz­lū­ki. Bez tam pie ma­na uz­de­vu­ma pie­der tram­dīt un trau­cēt ie­naid­­- nie­ku, cik un kur vien ie­spē­jams, gan die­nu, gan nak­ti, gan no sā­niem, gan no mu­gu­ras. Ap­ga­bals, ku­rā man jā­rī­ko­jas, vel­kas no Sin­dzin­ti­nas pil­sē­tas līdz Ja­alu upei un gar to kā­das 500 ver­stes. Ma­nai no­da­ļai ik die­nas ir sa­dur­ša­nās ar ie­naid­nie­ku, ik die­nas ir kri­tu­šie un ie­vai­no­tie. Kād­reiz gan­drīz no vi­sām pus­ēm esam ie­len­kti, tad jā­do­das tais­ni pār­i augs­tiem kal­niem, kas pra­sa bries­mī­gas pū­les, jo da­ži kal­ni ir tā­di, ka jā­rāp­jas 5 stun­das, ka­mēr tiek augš­ā… Lai ie­naid­nieks mūs ne­ap­ietu, mums kā­du die­nu nā­kas jāt 70—80 ver­stis, ci­tā­di caur­mē­rā pa die­nu no­jā­jam ap 40 ver­stis. Ne­viens no mums ne­zi­na, kas ir iz­ģēr­bša­nās, gu­ļam ar­vien drē­bēs un zā­ba­kos [..] Es­mu vi­sās cī­ņās, pal­dies Die­vam, sveiks un ve­sels. Uz­gla­bā­ju lo­di pie se­vīm, ku­ra kā ba­lo­dī­tis at­lai­dās pie ma­nis, starp kā­jām iz­skrie­da­ma, un smil­tīs ie­kri­ta. Pie Kan­ši vi­ņu pa­cē­lu ne­sa­bo­jā­tu, bet vi­sai kar­stu. Tā šo acu­mir­kli un kā vi­sur vien­mēr jū­ta­ma tī­ri Die­va ap­sar­dzī­ba. Par sa­viem pū­li­ņiem no priekš­nie­cī­bas esam priekš­ā stā­dī­ti uz ap­bal­vo­ša­nu uz pa­lkav­nie­ka či­nu un Vla­di­mi­ra or­de­ni ar šķē­piem un ban­ti [..]»

Ka­rā ar Ja­pā­nu līdz­īgi virs­nie­kiem se­viš­ķi daudz pie­da­lī­jās arī ie­sauk­tie, brīv­prā­tī­gi ar­mi­jā pie­tei­ku­šies vai ta­jā pro­fe­si­onā­li die­no­šie lat­vie­šu me­di­ķi, ve­te­ri­nār­me­di­ķi un far­ma­cei­ti. Pie­mē­ram, jau pie­mi­nē­tais Daļ­ņi­jas ap­tie­kas īpaš­nieks Vil­helms Krau­ze 1904. ga­da mai­jā vie­nā nak­tī bi­ja spiests pa­mest sa­vu dzī­ves­vie­tu un ie­ras­ties Port­ar­tu­ras cie­tok­snī, ko drīz ie­len­ca ja­pā­ņu ka­ra­spēks. Šeit viņš ie­stā­jās die­nes­tā kā 10. lau­ka re­zer­ves la­za­re­tes ap­tie­kas pār­zi­nis un pie­da­lī­jās vai­rā­kus mē­ne­šus il­ga­jās cie­tok­šņa aiz­stā­vē­ša­nas cī­ņās līdz pat ka­pi­tu­lā­ci­jai de­cem­brī (par to sa­ņē­ma vai­rā­kus or­de­ņus, tur­klāt vi­sus ar šķē­piem, kas lie­ci­nā­ja par tie­šu pie­da­lī­ša­nos kau­jas dar­bī­bā un ko­pu­mā ka­ra pro­vi­zo­riem bi­ja ļo­ti ne­rak­stu­rī­gi), pēc tam di­vus mē­ne­šus at­ra­dās ja­pā­ņu gūs­tā. Ko­pu­mā ta­jā no­kļu­va sa­mē­rā dau­dzi lat­vie­ši, tur­klāt viens no vi­ņiem — po­ru­čiks Mār­tiņš Šo­ke par tā lai­kā veik­to uz pul­ka ka­ro­ga pie­stip­ri­nā­tās im­pe­ra­to­ra mo­no­gram­mas iz­glāb­ša­nu (acīm­re­dzot, pa­slēp­jot to pie se­vis) 1906. ga­da 24. no­vem­brī ar pa­vē­li ka­ra re­so­ram ti­ka uz mū­žī­giem lai­kiem ie­skai­tīts 19. strēl­nie­ku pul­ka sa­rak­stos.

Starp lat­vie­šu virs­nie­kiem bi­ja kri­tu­šie. Pie­mē­ram, 1904. ga­da 18. jū­li­jā kri­ta 26. Aus­trum­si­bī­ri­jas strēl­nie­ku pul­ka po­ru­čiks Frīd­rihs Eferts no Vā­nes pa­gas­ta, 1905. ga­da feb­ru­ārī — 7. Aus­trum­si­bī­ri­jas strēl­nie­ku pul­ka ro­tas ko­man­die­ris kap­tei­nis Alek­sandrs Pes­tma­lis no Rī­gas, 1904. ga­da 13. no­vem­brī — kap­tei­nis Er­nests Bēr­ze no Po­pes pa­gas­ta kā 16. Aus­trum­si­bī­ri­jas strēl­nie­ku pul­ka ro­tas ko­man­die­ris Port­ar­tu­ras cie­tok­šņa gar­ni­zo­nā, tur­pat kri­ta vēl kāds šī pul­ka ro­tas ko­man­die­ris — Jā­nis Kan­ti­nieks no Lat­ga­les, 1904. ga­da ru­de­nī — 10. Aus­trum­si­bī­ri­jas strēl­nie­ku pul­ka štāb­kap­tei­nis Mār­tiņš Laz­diņš no Vid­ze­mes, 1905. ga­da sā­ku­mā — ie­priek­šē­jā ga­dā Viļ­ņas jun­kur­sko­lu bei­gu­šais 14. Aus­trum­si­bī­ri­jas strēl­nie­ku pul­ka pod­po­ru­čiks Kon­stan­tīns Jā­kob­sons no Rī­gas, 1905. ga­da 25. feb­ru­ārī pie Muk­de­nas — 241. kāj­nie­ku pul­ka ro­tas ko­man­die­ris — kap­tei­nis Emīls Gul­bis no Rī­gas, 1905. ga­da pa­va­sa­rī — 281. kāj­nie­ku pul­ka pod­po­ru­čiks Edu­ards Svi­ķis no Tri­kā­tas pa­gas­ta (vēl 1904. ga­da jū­li­jā, at­ro­do­ties ce­ļā uz fron­ti, šis jaun­ais virs­nieks ko­pā ar ci­tiem lat­vie­šiem — Sī­li, Dom­brov­ski, Si­le­nie­ku un štāb­kap­tei­ni Kal­ni­ņu no Če­ļa­bin­skas ar lat­vie­šu pre­ses starp­nie­cī­bu sū­tī­ja svei­cie­nus «ra­diem un drau­giem» dzim­te­nē), kri­ta štāb­kap­tei­nis In­dri­ķis Fuk­sis no Rī­gas, no kau­jās gū­ta ie­vai­no­ju­ma no­mi­ra po­ru­čiks Au­gusts Kļa­viņš no Cē­su ap­riņ­ķa. Ne­iz­tu­rē­jis ka­ra­gā­jie­na grū­tī­bas, paš­nā­vī­bu iz­da­rī­ja 10. kāj­nie­ku pul­ka štāb­kap­tei­nis Mi­ķe­lis Klu­siņš — ie­vē­ro­ja­mā lat­vie­šu na­ci­onā­lās at­mo­das dar­bi­nie­ka dēls. Kri­tu­šo lat­vie­šu — ie­rin­das ka­ra­vī­ru skai­tam bi­ja jā­būt daudz­kārt lie­lā­kam, ie­vē­ro­jot lie­lo ka­ra­dar­bī­bā ie­sais­tī­to ka­ra­spē­ka da­ļu skai­tu.

Ka­ra­vīrs Er­nests Bluss rak­stī­ja uz mā­jām: «Ne­bē­dā­ja­ties, mī­ļie ve­cā­ki, kad es bū­šu kri­tis, jo tam­dēļ jau šur­pu es­mu at­brau­cis. Mēs bi­jām 4 lat­vie­ši mū­su for­tā, ta­gad pa­li­kām ti­kai vēl di­vi. Viens ļo­ti sma­gi ti­ka ie­vai­nots 7. augus­tā un otrs 6. sep­tem­brī. Es abus aiz­ne­su uz slim­nī­cu. Viens no­dzī­vo­ja vēl 4 die­nas, un otrs 34 stun­das. Dau­dzi to­reiz kri­ta, jo bum­bas nā­ca kā kru­sa, kad ie­vai­no­ja ma­nus tau­tie­šus. Man at­ļā­va, es no­skai­tī­ju lūg­ša­nu, pār­me­tu krus­tu un gā­ju ar. Tik­līdz iz­nā­cu no ap­cie­ti­nā­ju­miem, tad ma­ni tais­ni ap­bē­ra ar sprāg­sto­šām bum­bām, bet, pal­dies Die­vam, ne­viens ga­bals ne­ķē­ra, un abas rei­zes sveiks un ve­sels at­grie­zos. Tie di­vi kri­tu­šie lat­vie­ši, ku­ri man bi­ja sirds drau­gi, ir Kriš­jā­nis No­vic­kis un Ādams Ro­še­vics. Ce­tur­to lat­vie­ti sauc Jē­kau­pu, un tas ir sveiks un ve­sels.»

Sa­vu­kārt Kār­lis Jan­kavs rak­stī­ja: «Bei­dza­mā kau­ja bi­ja pie Ļa­oja­nas. Tur mēs trīs die­nas un nak­tis ne­ēdu­ši un ne­gu­lē­ju­ši stā­vē­jām  zem krus­ta ugu­nīm, lī­ķi val­stī­jās un asi­nis plū­da. Tur mū­sē­jie kri­ta tūk­sto­šiem… Man dievs līdz šim ir pa­lī­dzē­jis un vi­sur lai­mī­gi cau­ri va­dī­jis. Viņš arī viens, kas še var pa­lī­dzēt. Mēs še dzī­vo­jam kā či­gā­ni, ko da­bo­nam, to vā­rām un ēdam. Gu­ļam uz kla­ja lau­ka, lai kāds ir laiks. Bie­ži vien līst lie­tus. Tad jā­guļ skaid­ros dub­ļos. Kar­stums ir diez­gan liels, bet nak­tis ir auk­stas, un rī­tos sar­ma. Mū­su kor­puss past­āvī­gi stāv pir­ma­jā lī­ni­jā. At­ro­da­mies ta­gad pie Muk­de­nas, kur nā­ko­šās die­nās sa­ģi­dām kau­ju, pēc tās Jums tū­liņ rak­stī­šu…»

Ko­pu­mā var lēst, ka ša­jā ka­rā dzī­vī­bas zau­dē­ja ap­mē­ram 100 lat­vie­šu tau­tī­bas ka­ra­vī­ru.

Pir­ma­jam pa­sau­les ka­ram — 100

Klāvs Za­riņš,
Lat­vi­jas Ka­ra mu­ze­ja vēs­tur­nieks.

Foto — no Latvijas Kara muzeja krājuma.

Šo­gad augus­tā ap­rit 100 ga­di, kopš sā­kās viens no lie­lā­ka­jiem un asi­ņai­nā­ka­jiem mi­li­tā­ra­jiem kon­flik­tiem cil­vē­ces vēs­tu­rē — Pir­mais pa­sau­les karš. 19 ga­dus ve­cā ser­bu na­ci­onā­lis­ta Gav­ri­lo Prin­ci­pa 1914. ga­da 28. jū­ni­jā Sa­ra­je­vā rai­dī­tie šā­vie­ni iz­dzē­sa ne ti­kai Aus­tro­un­gā­ri­jas erc­her­co­ga Fran­ča Fer­di­nan­da un vi­ņa sie­vas So­fi­jas dzī­vī­bu, bet ie­va­dī­ja arī vie­nu no lie­lā­ka­jām pa­gā­ju­šā gad­sim­ta tra­ģē­di­jām, ku­ra ap­tvē­ra ie­vē­ro­ja­mu pa­sau­les da­ļu un ne­sa līdz šim ne­re­dzē­tus dzī­vā spē­ka zau­dē­ju­mus vi­sām ka­rā ie­sais­tī­ta­jām pus­ēm.

Krievu ekspedīcijas korpusa karavīri Rietumu frontē 1916. gadā.

«Ei­ro­pā iz­dziest gais­mas…»
1914. ga­da augus­tā Liel­bri­tā­ni­jas ār­lie­tu sek­re­tārs Ed­vards Grejs, rau­go­ties caur sa­va ka­bi­ne­ta lo­gu uz Lon­do­nu, sa­cī­ja: «Ei­ro­pā iz­dziest gais­mas, un mū­su dzī­ves lai­kā mēs vairs ne­re­dzē­sim, kā tās at­kal ie­deg­sies.» Tā tas tik tie­šām va­rē­ja šķist. Liel­val­stu eko­no­mis­kās un po­li­tis­kās pre­tru­nas gad­sim­ta gai­tā bi­ja pa­kā­pe­nis­ki pa­dzi­ļi­nā­ju­šās, un pēc G. Prin­ci­pa veik­tā aten­tā­ta no­ti­ku­mi Ei­ro­pā bi­ja ri­si­nā­ju­šies strau­ji. Aten­tāts bi­ja kļu­vis par for­mā­lo ie­mes­lu pra­sī­bu iz­vir­zī­ša­nai. Pēc Aus­tro­un­gā­ri­jas iz­vir­zī­tā ul­ti­mā­ta Ser­bi­jai un tam se­ko­jo­šā ka­ra pie­tei­ku­ma 28. jū­li­jā Krie­vi­ja uz­sā­ka mo­bi­li­zā­ci­ju, uz ku­ru ļo­ti asi re­aģē­ja Vā­ci­ja. Uz­tve­rot Krie­vi­jas spē­ku mo­bi­li­zā­ci­ju kā ag­re­si­jas ak­tu, Vā­ci­ja pie­pra­sī­ja to ne­ka­vē­jo­ties pār­traukt. Se­ko­ja Krie­vi­jas at­tei­kums un jau 1. augus­tā — Vā­ci­jas ka­ra pie­tei­kums Krie­vi­jai. Arī Vā­ci­jai bi­ja ra­du­sies ie­spē­ja re­ali­zēt sa­vas mi­li­tā­ri po­li­tis­kās am­bī­ci­jas. 3. augus­tā Vā­ci­ja pa­zi­ņo­ja, ka at­ro­das ka­ra­stā­vok­lī ar Fran­ci­ju, vien­lai­kus pie­pra­sot Beļ­ģi­jai iz­laist caur tās te­ri­to­ri­ju vā­cu ka­ra­spē­ku. Beļ­ģi­ja šā­du ie­spē­ju ne­pie­ļā­va, un jau die­nu vē­lāk — 4. augustā — Vā­ci­jas ka­ra­spēks šķēr­so­ja Beļ­ģi­jas ro­be­žu (bez ka­ra pie­tei­ku­ma), uz­sā­kot strau­ju ofen­sī­vu. Re­aģē­jot uz Beļ­ģi­jas nei­tra­li­tā­tes pār­kā­pu­mu, Liel­bri­tā­ni­ja 4. augus­ta vē­lā va­ka­rā pa­zi­ņo­ja, ka at­ro­das ka­ra­stā­vok­lī ar Vā­ci­ju. Ne­daudz vai­rāk kā ne­dē­ļas lai­kā lie­la da­ļa Ei­ro­pas val­stu at­ra­dās sav­star­pē­jā ka­ra­stā­vok­lī, uz­sā­kot mi­li­tā­ru kon­flik­tu, kurš pa­kā­pe­nis­ki ap­tvē­ra val­stis no vi­siem pa­sau­les kon­ti­nen­tiem un il­ga vai­rāk ne­kā četr­us ga­dus.

Šlī­fe­na plāns un po­zī­ci­ju karš
Val­stu ģe­ne­rāl­štā­bi jau gad­sim­ta sā­ku­mā bi­ja iz­strā­dā­ju­ši plā­nus po­ten­ci­ālam ka­ram Ei­ro­pā. 1914. ga­da 4. augus­tā, šķēr­so­jot Beļ­ģi­jas ro­be­žu, Vā­ci­jas ģe­ne­rāl­štābs bi­ja sā­cis re­ali­zēt ģe­ne­rā­ļa Šlī­fe­na va­dī­bā 1905. ga­dā iz­strā­dā­tā «zi­bens­ka­ra» plā­na mo­di­fi­cē­tu ver­si­ju, ku­ras gal­ve­nais uz­de­vums bi­ja iz­vai­rī­ties no ka­ra di­vās fron­tēs — ar lie­lu dzī­vā spē­ka pār­sva­ru ļo­ti īsā lai­kā, ie­len­cot Pa­rī­zi, sa­kaut Fran­ci­ju un pār­sviest spē­kus uz Aus­tru­mu fron­ti, pirms Krie­vi­ja pa­gūst pil­nī­bā mo­bi­li­zēt sa­vus spē­kus (vā­cu ģe­ne­rāl­štā­bā rē­ķi­nā­ja, ka Krie­vi­jai būs ne­pie­cie­ša­mas vis­maz di­vas vai trīs ne­dē­ļas). To­mēr Vā­ci­jas mi­li­tā­rā va­dī­ba pār­rē­ķi­nā­jās — no­ti­ka pre­tē­jais. Vā­ci­ja bi­ja spies­ta ka­rot di­vās fron­tēs jau drīz pēc ka­ra sā­ku­ma. Lai at­vieg­lo­tu sa­bied­ro­tās Fran­ci­jas stā­vok­li Rie­tu­mu fron­tē, ku­ra jau aiz­va­dī­ja sma­gas kau­jas ar Vā­ci­ju, di­vas Krie­vi­jas ar­mi­jas ie­bru­ka Aus­trum­prū­si­jā, pie­sais­tot no­zī­mī­gus vā­cu spē­kus. Ka­ra­dar­bī­bu Aus­trum­prū­si­jas te­ri­to­ri­jā sā­kot­nē­ji rak­stu­ro­ja strau­ja abu Krie­vi­jas ar­mi­ju ofen­sī­va un te­ri­to­ri­ālie ie­gu­vu­mi, ta­ču Krie­vi­jas ka­ra­spēks tos ne­spē­ja ilg­sto­ši no­tu­rēt (par spil­gtā­ko vā­cu uz­va­ru kļu­va Tan­nen­ber­gas kau­ja 26. — 31. augus­tā; gā­ja bo­jā ap 50 000 un gūs­tā kri­ta 92 000 Krie­vi­jas ar­mi­jas ka­ra­vī­ru; ne­spē­jot pie­ņemt sa­kā­vi, Krie­vi­jas 2. ar­mi­jas ko­man­die­ris Alek­sandrs Sa­mso­novs no­šā­vās).

Ne­ska­to­ties uz uz­va­rām aus­tru­mos, veik­sme sā­ka pa­mest vā­cu ka­ra­spē­ku Rie­tu­mu fron­tē. Mē­ne­si pēc ka­ra sā­ku­ma, 1914. ga­da sep­tem­bra pir­ma­jās die­nās, vā­cie­ši bi­ja no­nā­ku­ši jau līdz Pa­rī­zes pie­vār­tei. 5. sep­tem­brī sā­kās sla­ve­nā Mar­nas kau­ja, ku­ras re­zul­tā­tā vā­cu strau­jā ofen­sī­va Pa­rī­zes vir­zie­nā ti­ka ap­tu­rē­ta. Šlī­fe­na plāns bi­ja cie­tis ne­veik­smi. 1914. ga­da ru­de­nī abas ka­ro­jo­šās pus­es pa­kā­pe­nis­ki sā­ka ie­rak­ties. Fron­te Rie­tum­ei­ro­pā stie­pās no La­man­ša jū­ras šau­ru­ma līdz pat Švei­cei. Vā­ci­jai Rie­tu­mu fron­te sā­kot­nē­ji bi­ja pri­ori­tā­te, to­mēr, sā­ko­ties po­zī­ci­ju ka­ram, ska­tiens ti­ka mests aus­tru­mu vir­zie­nā — Vā­ci­jai un tās sa­bied­ro­to val­stīm gūs­tot strau­jas uz­va­ras, t.sk. Ei­ro­pas zie­me­ļos un Lat­vi­jas te­ri­to­ri­jā, ga­da lai­kā fron­tes lī­ni­ja pa­kā­pe­nis­ki no­sta­bi­li­zē­jās, stiep­jo­ties no Bal­ti­jas jū­ras zie­me­ļos līdz pat Mel­na­jai jū­rai dien­vi­dos. Karš, ku­ru ar sa­jūs­mu un at­klā­tām na­ci­onā­lo jū­tu iz­paus­mēm sa­gai­dī­ja dau­dzi tūk­sto­ši eiro­pie­šu 1914. ga­da va­sa­rā, at­tīs­tī­jās ne­gai­dī­ti — Ei­ro­pā bi­ja sā­cies ilg­stošs un asi­ņains po­zī­ci­ju karš, kas kļu­va par gal­ve­no Pir­mo pa­sau­les ka­ru rak­stu­ro­jo­šo ie­zī­mi.

Kritis karavīrs frontē pie Daugavpils. 1916. gada maijs.

Jaun­ie kau­jas ie­ro­či
Sā­ko­ties po­zī­ci­ju ka­ram, abas ka­ro­jo­šās pus­es vei­do­ja sa­rež­ģī­tas no­cie­ti­nā­ju­mu sis­tē­mas, ku­ru pār­va­rē­ša­na pra­sī­ja līdz šim ne­pie­re­dzē­tus dzī­vā spē­ka zau­dē­ju­mus. Lie­los zau­dē­ju­mus gal­ve­no­kārt no­tei­ca zi­nāt­nes un mi­li­tā­rās teh­ni­kas at­tīs­tī­ba. Pir­mo rei­zi vēs­tu­rē ka­ra­dar­bī­bā ti­ka iz­man­to­ti tan­ki (Rie­tu­mu fron­tē). Pir­ma­jam pa­sau­les ka­ram rak­stu­rī­gais po­zī­ci­ju karš ar sa­rež­ģī­tām daudz­pa­kāp­ju no­cie­ti­nā­ju­mu sis­tē­mām de­va im­pul­su šo jaun­o «kau­jas ma­šī­nu» ra­žo­ša­nai un at­tīs­tī­ša­nai. Bū­tis­ku lo­mu ie­ņē­ma lož­me­tējs — de­fen­sī­va rak­stu­ra ie­ro­cis, ku­ra pla­šā iz­man­to­ša­na lie­lā mē­rā no­tei­ca ka­ra­dar­bī­bas po­zi­ci­onā­lo rak­stu­ru. Strau­ju at­tīs­tī­bu pie­dzī­vo­ja arī avi­āci­ja, ku­ru iz­man­to­ja iz­lū­ko­ša­nai, ar­ti­lē­ri­jas uguns ko­ri­ģē­ša­nai un ie­naid­nie­ka po­zī­ci­ju iz­nī­ci­nā­ša­nai. No­ri­si­nā­jās avi­āci­jas un ka­ra­dar­bī­bas vēs­tu­rē līdz šim ne­pie­re­dzē­tas gai­sa kau­jas. Pir­ma­jā pa­sau­les ka­rā abas ka­ro­jo­šās pus­es iz­man­to­ja arī ķī­mis­kos ie­ro­čus. Pla­ši ti­ka lie­to­ti ķī­mis­kie šā­vi­ņi un kau­jas gā­zes, mek­lē­jot jaun­us vei­dus, kā iz­nī­ci­nāt ie­naid­nie­ka ka­ra­vī­rus sma­gi no­cie­ti­nā­ta­jās ie­ra­ku­mu sis­tē­mās. Jaun­o kau­jas ie­ro­ču iz­man­to­ša­na no­da­rī­ja mil­zī­gus pos­tī­ju­mus un dzī­vā spē­ka zau­dē­ju­mus — četr­u ga­du lai­kā bez vēsts pa­zu­da un dzī­vī­bu zau­dē­ja vai­rāk ne­kā 10 mil­jo­ni ka­ra­vī­ru un vis­maz tāds pats skaits ci­vil­ie­dzī­vo­tā­ju, ku­rus tie­šā vai ne­tie­šā vei­dā ie­tek­mē­ja ka­ra­dar­bī­bas iz­rai­sī­tais posts.

Ka­ra gal­ve­nās se­kas
Pir­ma­jam pa­sau­les ka­ram, kurš da­ļē­ji no­slē­dzās ar pa­rak­stī­to pa­mie­ru 1918. ga­da no­vem­brī, bi­ja tāl­ejo­šas se­kas, un tas ie­zī­mē­ja dra­ma­tis­kas pār­mai­ņas po­li­ti­kā, kul­tū­rā un sa­bied­rī­bā ko­pu­mā. Ka­ra gai­tā ti­ka iz­nī­ci­nā­ta aram­ze­me, rūp­nie­cī­ba, dzī­vo­ja­mais fonds, kā arī kul­tū­ras vēr­tī­bas. Karš īpa­ši sma­gi skā­ra arī Lat­vi­jas te­ri­to­ri­ju, ku­ru jau no 1915. ga­da šķēr­so­ja fron­tes lī­ni­ja. Četr­os ka­ra ga­dos Lat­vi­jas te­ri­to­ri­jas ie­dzī­vo­tā­ju skaits bi­ja sa­ma­zi­nā­jies gan­drīz par mil­jo­nu. Dau­dzi, bē­got no Vā­ci­jas ar­mi­jas, bi­ja de­vu­šies bēg­ļu gai­tās un ne­kad vairs ne­at­grie­zās; strād­nie­ki eva­ku­ējās uz Krie­vi­jas iek­šie­ni līdz ar fab­ri­kām un to ie­kār­tām; vairāki desmiti tūk­sto­šu lat­vie­šu ka­ra­vī­ru bi­ja kri­tu­ši fron­tē — gan pie Lož­me­tēj­kal­na un Au­gus­to­vas me­žos Aus­trum­prū­si­jā, gan cī­ņās pret Os­ma­ņu ka­ra­spē­ku dien­vi­dos un Vā­ci­jas ka­ra­spē­ku Rie­tu­mu fron­tē Fran­ci­jā. Karš bū­tis­ki mai­nī­ja arī pa­sau­les po­li­tis­ko kar­ti. Pār­stā­ja ek­sis­tēt Vā­ci­jas, Aus­tro­un­gā­ri­jas, Krie­vi­jas un Os­ma­ņu im­pē­ri­jas, uz ku­ru dru­pām vei­do­jās vir­kne jaun­u, na­ci­onā­lu val­stu, to skai­tā arī Lat­vi­ja, Lie­tu­va un Igau­ni­ja. Iz­vei­do­jās jaun­a starp­tau­tis­ko at­tie­cī­bu sis­tē­ma, ku­rai viens no mēr­ķiem bi­ja ne­pie­ļaut jaun­a ka­ra iz­cel­ša­nos Ei­ro­pā. Karš, ku­ram bi­ja jā­iz­beidz vi­si ka­ri, ra­dī­ja aug­sni nā­ka­ma­jam starp­val­stu kon­flik­tam, kas pa­kā­pe­nis­ki pār­ņē­ma pa­sau­li 21 ga­du vē­lāk.

In­do­ķī­nas ce­ļo­jums

Ed­mund­s Vī­tols,
NBS rezerves kapteinis.

Foto — no au­to­ra per­so­nis­kā ar­hī­va.

Pēc vai­rā­kiem ce­ļo­ju­miem uz Āzi­ju un Dien­vid­ame­ri­ku mans ska­tiens vēr­sās uz tā dē­vē­to ek­so­tis­ko val­stu re­ģi­onu, kas at­ro­das Dien­vid­aus­trum­āzi­jā starp Ben­gā­li­jas lī­ci un Klu­so oke­ānu, jeb uz In­do­ķī­nas pus­sa­lu. Tre­šā lie­lā­kā pus­sa­la pa­sau­lē ir māj­vie­ta Ban­gla­de­šai, Vjet­na­mai, Kam­bo­džai, La­osai, Ma­lai­zi­jai, Mjan­mai un Tai­ze­mei. Tai­ze­mi, Mjan­mu un Ma­lai­zi­ju bi­ju jau ap­ce­ļo­jis, tā ka bi­ja pie­nā­ku­si kār­ta pā­rē­jām val­stīm In­do­ķī­nā. Ce­ļo­ju­mam pa­re­dzē­to lai­ku un re­sur­sus sa­plā­no­ju tā, ka ap­mek­lē­šu jau ie­priekš iz­vē­lē­tus ob­jek­tus un vie­tas, ku­ras no­teik­ti gri­bē­ju re­dzēt.

Ceļmalas ciemata skats.

Mans In­do­ķī­nas ce­ļo­jums sā­kās no Ban­g­­ko­kas, kur ie­ra­dos no Ne­pā­las. Ban­gko­kas lid­os­ta ir lie­lā­kā Dien­vid­aus­trum­āzi­jā un tai līdz­inās vie­nī­gi Sin­ga­pū­ra (ta­gad arī De­li lid­os­ta). No Ban­gko­kas ir vis­pla­šā­kās ie­spē­jas li­do­ju­mu mēr­ķiem ša­jā re­ģi­onā. Kā ie­rasts, ce­ļā de­vos viens, bet Kam­bo­džā ma­ni so­lī­ja sa­gai­dīt kāds Ne­pā­las pa­zi­ņu pa­zi­ņa, kurš par ne­lie­lu sa­mak­su bi­ja ga­tavs pa­lī­dzēt.

Kam­bo­džas kontra­sti
Pnom­pe­ņa
Li­do­jums il­ga ti­kai 50 mi­nū­tes, un Pnom­pe­ņā no­lai­dā­mies, kad bi­ja jau tum­sa. Vieg­li no­kār­to­ju vī­zu tur­pat lid­os­tā un de­vos ār­ā, kur, ne­ska­to­ties uz vē­lo stun­du, uz­reiz sa­ju­tu pa­ma­tī­gu tvei­ci un gai­sā vir­mo­jo­šu garš­vie­lu smar­žu un vī­ra­ka bu­ķe­ti. Ma­ni sa­gai­dī­ja melns, grū­ti no­sa­kā­ma ve­cu­ma vī­re­lis, kas tu­rē­ja ro­kās pa­pī­ra la­pu ar ma­nu vār­du. Sa­li­ku plauk­stas ko­pā un svei­cu vi­ņu hin­du­is­ma un bu­dis­ma val­stīm rak­stu­rī­ga­jā na­mas­tē svei­cie­nā. Bi­ju ie­prie­ci­nāts, ka mans pa­va­do­nis var sa­ka­rī­gi ko­mu­ni­cēt an­gļu va­lo­dā, jo In­do­ķī­nas val­stīs iz­pla­tī­tā­ka ir fran­ču va­lo­da, ku­ru es diem­žēl ne­pro­tu. 38 ga­dus ve­cais Pnom­pe­ņas ie­dzī­vo­tājs, vār­dā Bo, ma­ni sa­gai­dī­ja ar sa­vu trans­por­ta lī­dzek­li, ar ku­ru bi­ja pa­re­dzēts iz­brau­kāt Kam­bo­džā ie­plā­no­to marš­ru­tu, un tas iz­rā­dī­jās pa­ma­tī­gi no­pu­tē­jis un ap­bru­žāts ja­pā­ņu mo­to­cikls. Bo bi­ja sa­rū­pē­jis arī ķi­ve­ri, bet tā man ne­lī­da gal­vā. Pa ce­ļam uz nakts­mā­jām ­vē­ro­ju ie­lu ska­tus, kas ļo­ti at­gā­di­nāja De­lī, Kat­man­du, Ban­gko­ku vai Mum­ba­ju va­ka­ra stun­dās. Ie­las bi­ja ļau­žu un ne­mi­tī­gi sig­na­li­zē­jo­šu au­to­ma­šī­nu un mo­to­rol­le­ru pil­nas.

Ie­kār­to­jos ne­lie­lā vie­su­na­mā, kur par čet­riem ASV do­lā­riem pie­ti­cī­gās tel­pās, bet ar du­šu un lab­ie­rī­cī­bām va­rē­ju at­pūs­ties līdz nā­ka­ma­jam rī­tam.

Mo­dos līdz ar put­nu vī­te­ro­ša­nu un ag­rās sau­les sta­riem uz ma­nas is­ta­bi­ņas gries­tiem. De­vos lū­kot sev bro­kas­tis ie­las ma­lā eso­ša­jos ēdi­nā­ša­nas sten­dos, kur, kā jau zi­nāms no ce­ļo­ju­mu pie­re­dzes, saim­nie­ko ve­se­las ģi­me­nes. Katrs veic sa­vu dar­bi­ņu, un tas ir vi­ņu iz­ti­kas avots. Šo­reiz pie­stā­ju pie sten­da, kur ie­rau­dzī­ju kā­du vī­ru, ga­ta­vo­jot kaut ko līdz­īgu in­die­šu tē­jai ar pie­nu, sau­k­tu čai, ta­ču te gan no­sau­kums, gan pa­ga­ta­vo­ša­nas veids bi­ja ne­daudz at­šķi­rīgs. Lai nu kā, bet iz­vē­lē­jos pie vi­ņa ie­tu­rēt bro­kas­tis. Abi smai­dī­jām, ru­nā­jām katrs sa­vā mē­lē, it kā cen­zda­mies at­rast kā­du abiem sa­pro­ta­mu vār­du vai no­sau­ku­mu, lai vie­no­tos, ko tad īs­ti vē­los ēst un dzert. Pro­tams, vi­su iz­šķī­ra žes­ti un ska­tie­ni. Vī­rie­tis iz­vei­cī­gi ņē­mās ar kat­liem, pan­nu un dār­ze­ņiem, ku­rus nu­pat pa­snie­dza vi­ņa dēls, kas pie­brau­ca ar ve­lo­si­pē­du, ap­krau­tu ar za­ļu­mu bun­tēm un pil­niem mai­si­ņiem ar vi­sā­diem svai­giem pro­duk­tiem.

Veldze pusdienas sutoņā.

Bro­kas­to­jot vē­ro­ju cil­vē­ku ak­ti­vi­tā­tes un ro­sī­bu ag­rā rī­ta stun­dā. Kāds stū­ma pa ie­las ma­lu lie­lus ra­tus ar ba­nā­nu ķe­ka­riem, cits ar ve­lo­si­pē­du vai tuk­tu­ku (trīs­ri­te­ņu mo­to­rol­lers ar virs­bū­vi) ve­da pro­duk­tus uz tir­go­ša­nas sten­diem, vei­kal­nie­ki slē­dza va­ļā sa­vas bo­dī­tes, bu­dis­tu mū­ki, saf­rā­na krā­sas ap­met­ņos, gru­pi­ņās pa trīs, pa piec­i nā­ca pa ie­las ma­lu ar bļo­dām ro­kās un pie­stā­ja pie ceļ­ma­las tir­go­ta­vām, ku­ru īpaš­nie­ki stei­dza tiem ie­dot kā­du zie­do­ju­mu, pār­sva­rā pār­ti­ku, rī­sus, dār­ze­ņus un aug­ļus. Te­pat bla­kus kāds vī­rie­tis ar mei­ti­ņu maz­gā­jās un tī­rī­ja zo­bus, sme­ļot ūde­ni no spai­nī­ša. Kā­da sie­vie­te iz­kā­ra iz­maz­gā­tu ve­ļu, kas ātr­i žu­va rī­ta vē­jā un sau­lē. Ie­las ātr­i pie­pil­dī­jās ar trans­por­ta lī­dzek­ļiem, arī tū­ris­tu au­to­bu­siem, kas vēl tuk­ši brau­ca uz vies­nī­cām pēc pa­sa­žie­riem. Ie­rau­dzī­ju arī sa­vu ceļ­ve­di Bo, kas pie­brau­ca pie vie­su­na­ma un mā­ja man ar ro­ku. Man bi­ja sa­rū­pē­ta lie­lā­ka ķi­ve­re, kas de­rē­ja tī­ri la­bi, bet pēc for­mas stip­ri at­gā­di­nā­ja Ot­rā pa­sau­les ka­ra vēr­mah­ta ķi­ve­ri.

Brau­cām cau­ri pil­sē­tai uz ka­ra­ļa pils kom­plek­su, ce­ļā sa­plūs­tot ar šķie­ta­mi ha­otis­ko sa­tik­smes virpuli — vi­si trans­por­ta lī­dzek­ļi vir­tu­ozi la­vie­rē­ja cits gar ci­tu un to­mēr vir­zī­jās uz priekš­u bez re­dza­mām sa­dur­smēm. Pie­brau­cām pie ka­ra­ļa pils kom­plek­sa, ku­ru ap­jož ma­sī­va sie­na, kas no­ro­be­žo to no ār­pa­sau­les. Bo pa­li­ka ār­pu­sē, bet es de­vos uz bi­ļe­šu ka­si. Pie­stā­ja vai­rā­ki tū­ris­tu au­to­bu­si, un mo­men­tā tiem ap­kārt uz­rā­dās ve­sels pū­lis ar bēr­niem, kas tir­go­ja past­kar­tī­tes, kar­tes, pros­pek­tus, grā­ma­tas vai vien­kār­ši die­de­lē­ja. Daudz cil­vē­ku ar re­dza­mām krop­lī­bas pa­zī­mēm, un ce­ļo­ju­ma lai­kā vi­ņus va­rē­ja re­dzēt vi­sur. Pār­sva­rā tie bi­ja ka­ra upu­ri. Tie lai­mī­gie, kas ap­stā­ja gru­pu pir­ma­jā iz­brau­cie­nā, sa­ņē­ma pa kā­dai nau­di­ņai. Ta­ču trū­kum­cie­tē­ju ir tik daudz, ka ātr­i vien tū­ris­tu vēl­me pa­lī­dzēt no­plok, jo, ja do­tu kaut vai vie­nam no piec­iem lū­dzē­jiem kā­du nie­ku, līdz­i bū­tu jā­nē­sā prā­va ķe­se­le ar sīk­nau­du. Tū­ris­ti iz­lie­kas, ka vairs ne­redz iz­mi­su­šos ska­tie­nus, iz­stiep­tās ro­kas, no­rau­to kā­ju un ro­ku stum­be­ņus, ap­de­gu­miem iz­krop­ļo­tās se­jas un ķer­me­ņus un ne­dzird pie­klu­si­nā­tās, lū­dzo­šās bal­sis. Skar­bi, bet tā tas no­tiek.

Ie­gā­dā­jos bi­ļe­ti un, ie­gā­jis kom­plek­sā, veik­smī­gi pie­vie­no­jos kā­dai lie­lā­kai ame­ri­kā­ņu tū­ris­tu gru­pai, ku­ras sa­stā­vā va­rē­ju no­klau­sī­ties gi­da stās­tī­ju­mu par ap­ska­tā­ma­jiem ob­jek­tiem. Šeit bi­ja ļo­ti grez­nas cel­tnes, ku­ras at­gā­di­nā­ja Tai­ze­mē re­dzē­tās, ta­ču ar sa­vām ni­an­sēm un at­šķi­rī­gu vēs­tu­ris­ko vēs­tī­ju­mu. In­do­ķī­nas val­stīs do­mi­nē­jo­šais ir bu­disms (var­būt ma­zāk Vjet­na­mā), bet vi­sur vē­ro­ja­ma hin­du­is­ma ie­tek­me, kas sa­vi­jas ar khme­ru ci­vi­li­zā­ci­jai rak­stu­rī­ga­jiem ele­men­tiem. Ap­ska­tī­jām Sud­ra­ba pa­go­du, bu­dis­tu sak­rā­lo cel­tni, kur vi­sa grī­da bi­ja klā­ta ar sud­ra­ba plāk­snēm, bet iekš­pu­sē bi­ja ne­skai­tā­mas Bu­das sta­tu­jas, kas da­ri­nā­tas no zel­ta un sud­ra­ba un ro­tā­tas ar dārg­ak­me­ņiem. Gids la­bi orien­tē­jās gan hin­du­is­ma mil­zī­ga­jā die­vī­bu ple­jā­dē, gan bu­dis­ma ma­hā­jā­nas un te­ra­vā­das no­vir­zie­nos, gan Khme­ru im­pē­ri­jas vēs­tu­rē. Arī Na­ci­onā­la­jā mu­ze­jā daudz in­te­re­san­tu eks­po­zī­ci­ju vēs­tī­ja par khme­ru pa­gāt­ni gan hin­du­is­mā, gan vē­lāk, pie­ņe­mot bu­dis­mu. Šīs kul­tūr­vēs­tu­ris­kās vie­tas ir ļo­ti in­te­re­san­tas, bet jā­at­zīst, ka tū­ris­tiem, ku­ri ne­maz ne­orien­tē­jas kon­krē­ta­jā re­li­ģis­ka­jā un vēs­- tu­ris­ka­jā tel­pā, šeit var kļūt gar­lai­cī­gi, kā to lie­ci­nā­ja arī ame­ri­kā­ņu gru­pas vai­rā­ku­ma iz­tu­rē­ša­nās. Pro­tams, arī kar­stums un tvei­ce pa­āt­ri­nā­ja ob­jek­tu ap­ska­ti, tā­pēc at­kār­to­ti ap­stai­gā­ju in­te­re­san­tā­kos ob­jek­tus vie­nat­nē.

Saullēkts pār Ankorvatu.

Tū­ris­ma ob­jek­tos Kam­bo­džā val­da ide­āla tī­rī­ba, grez­nī­ba un sa­kār­to­tī­ba, bet pil­nī­gi cits skats ir aiz no­žo­go­ju­ma, pie­mē­ram, Pnom­pe­ņas ie­lās. Ta­ču re­dzēt un iz­just šo re­ali­tā­ti ir tik­pat sva­rī­gi, kā ap­lū­kot kul­tūr­vēs­tu­ris­ko man­to­ju­mu mu­ze­jos, lai gū­tu priekš­sta­tu par kā­du val­sti.

Ejot ār­ā no mu­ze­ja, at­kal no­kļu­vām ek­va­to­ri­āla­jā tvei­cē. Kāds no strād­nie­kiem, kas uz­ko­pa mu­ze­ja dār­za te­ri­to­ri­ju un lais­tī­ja ar šļū­te­ni zā­lie­nu, vē­ro­ja tū­ris­tus, kas, svied­riem plūs­tot, stei­dza uz sa­viem au­to­bu­siem. Es smē­jos no vi­sas sirds, kad strād­nieks, pa­grie­zies pret tū­ris­tiem, smai­dot  pa­vēr­sa šļū­te­ni pret se­vi… Cik dau­dzi, ie­skai­tot ma­ni, bū­tu lai­mī­gi, ja ša­jā brī­dī bū­tu va­rē­ju­ši ap­lais­tī­ties ar vel­dzē­jo­šo ūde­ni. Cik maz gan va­jag, lai cil­vēks bū­tu  lai­mīgs!

Pols Pots un sar­ka­no khme­ru re­žīms
Kam­bo­džas vēs­tu­rē ir arī savs tum­šais laiks, kas sais­tīts ar no­ti­ku­miem 20. gad­sim­ta sep­tiņ­des­mi­ta­jos ga­dos, kad pie va­ras nā­ca sar­ka­nie khme­ri ar Po­lu Po­tu priekš­ga­lā. Pirms šī te­ro­ra Kam­bo­dža, lai gan ofi­ci­āli ne­bi­ja ie­sais­tī­ta ka­ra­dar­bī­bā, pa­ma­tī­gi cie­ta Vjet­na­mas ka­rā. Tās te­ri­to­ri­ju iz­man­to­ja ko­mu­nis­tis­kās Vjet­na­mas mi­li­tā­ris­ti, kas caur Kam­bo­džas džun­gļiem iz­vei­do­ja slēp­tu, bet ļo­ti efek­tī­vu sa­va ka­ra­spē­ka ap­gā­des un no­dro­ši­nā­ju­ma lī­ni­ju, ko dē­vē­ja par Ho Ši Mi­na ta­ku. Šī ko­mu­ni­kā­ci­ju lī­ni­ja ļā­va vjet­na­mie­šiem ap­gā­dāt ar ie­ro­čiem un pa­pil­di­nāt ar ka­ra­vī­riem sa­vas vie­nī­bas, kas de­va ne­gai­dī­tus trie­cie­nus ASV at­bal­stī­ta­jiem Dien­vid­vjet­na­mas spē­kiem, uz­brū­kot no aiz­mu­gu­res. Lai sa­grau­tu šī tīk­la dar­bī­bu, ti­ka uz­sāk­tas ofi­ci­āli ne­pie­teik­tas ka­ra­dar­bī­bas ak­ci­jas Kam­bo­džas te­ri­to­ri­jā, gal­ve­no­kārt bom­bar­dē­ša­na. Vi­sin­ten­sī­vā­kā bom­bar­dē­ša­na no­ti­ka no 1969. līdz 1970. ga­dam, kad ti­ka no­mes­tas vai­rāk ne­kā 550 000 ton­nu bum­bu un bo­jā gā­ja ap­mē­ram pus­mil­jons Kam­bo­džas ci­vil­ie­dzī­vo­tā­ju. Ko­pu­mā no 1964. līdz 1973. ga­dam uz Kam­bo­džu ti­ka no­mests 2,7 milj. ton­nu bum­bu.

Sar­ka­nie khme­ri pār­ņē­ma va­ru val­stī un te­ro­ri­zē­ja to no 1975. līdz 1979. ga­dam. Valsts ie­gu­va jaun­u no­sau­ku­mu — De­mo­krā­tis­kā Kam­pu­či­ja. Pols Pots, kas jau­nī­bā bi­ja stu­dē­jis Fran­ci­jā, ie­dves­mo­jies no ķī­nie­šu lī­de­ra Ma­o Dze­du­na ko­mu­nis­tis­ka­jām ide­jām, no­lē­ma sa­vā val­stī re­ali­zēt mur­gai­no ko­mu­nis­ma ide­ju pēc sa­va sce­nā­ri­ja, iz­vei­do­jot zem­nie­ku val­sti.

Sā­ka ar pil­nī­gu Kam­pu­či­jas izo­lā­ci­ju no ār­pa­sau­les, da­rot vi­su, lai ne­viens ne­zi­nā­tu, kas tur no­tiek. Jaun­ā va­ra par sa­vu mēr­ķi iz­vir­zī­ja pil­nī­bā sa­graut kam­bo­džie­šu so­ci­ālās struk­tū­ras pa­ma­tus: ģi­me­ni, cie­ma ko­pie­nu un bu­dis­mu. No Pnom­pe­ņas un lie­lā­kajām ap­dzī­vo­tajām vie­tām ie­dzī­vo­tā­jus mas­vei­dā dzi­na uz lau­kiem, kur tiem bi­ja pa­re­dzēts ver­got rī­sa lau­kos. Bēr­nus at­ņē­ma ve­cā­kiem un iz­vei­do­ja pār­audzi­nā­mo gru­pas, ku­rās tos iz­dre­sē­ja par ma­ni­akā­lām re­žī­ma ma­ri­one­tēm, kas ak­li se­ko­ja vi­sām pa­vē­lēm un ne­pa­zi­na ne­kā­du žē­las­tī­bu ne pret vie­nu, arī pret sa­viem ģi­me­nes lo­cek­ļiem ne. Sko­las ti­ka slēg­tas, rūp­nī­cas pa­mes­tas, in­fra­struk­tū­ra iz­jauk­ta, nau­da lik­vi­dē­ta. Pār­stā­ja iz­nākt avī­zes, ļau­dīm kon­fis­cē­ja ra­dio­apa­rā­tus un jeb­ku­ru teh­ni­ku, pat dar­b­gal­dus, ko va­rē­ja no­saukt par «rie­tu­mu ie­tek­mes pro­duk­tu». Bu­dis­tu tem­pļi ti­ka sa­grau­ti vai slēg­ti, un no 60 000 bu­dis­tu mū­ku, bei­dzo­ties sar­ka­no khme­ru val­dī­ša­nai, dzī­vi bi­ja pa­li­ku­ši vairs 3000 — pā­rē­jie vai nu no­ga­li­nā­ti, vai mi­ru­ši no pār­mē­rī­ga dar­ba un sli­mī­bām. Tā­pat ti­ka iz­nī­ci­nā­ta mu­sul­ma­ņu mi­no­ri­tā­te ča­mi. Par ie­naid­nie­kiem pa­slu­di­nā­ja tos, kas bija ie­gu­vu­ši kaut kā­du iz­glī­tī­bu, in­že­nie­rus, ār­stus, sko­lo­tā­jus, vi­sus, kas augu­ši vai dzī­vo­ju­ši ār­ze­mēs un pra­ta sveš­va­lo­das. Uz ie­lām ķē­ra pat tos, kas nē­sā­ja bril­les, jo tas va­rē­ja no­ra­dīt uz in­te­li­ģen­ci.

Sar­ka­no khme­ru re­žīms bi­ja ne­veik­smīgs ko­mu­nis­tis­ko ide­ju re­ali­zē­ša­nas mē­ģi­nā­jums In­do­ķī­nā. Kad Vjet­na­mas, Ķī­nas un PSRS ko­mu­nis­ti to sa­pra­ta, tad pa­šu spē­kiem to arī iz­nī­ci­nā­ja. Šā eks­pe­ri­men­ta ce­na bi­ja 2 mil­jo­ni dzī­vī­bu un vēl vai­rāk sa­lauz­tu lik­te­ņu.

«Ofiss S-21»
Pēc spil­gta­jiem ie­spai­diem krāš­ņa­jā ka­ra­ļa pils kom­plek­sā un Na­ci­onā­la­jā mu­ze­jā brau­cām uz ci­tu vie­tu Pnom­pe­ņā — uz Ge­no­cī­da mu­ze­ju, kur ma­ni gai­dī­ja pil­nī­gi pre­tē­ja rak­stu­ra ie­spai­di. To­ul Sleng cie­tums jeb «Ofiss S-21» pēc Po­la Po­ta rī­ko­ju­ma iz­vei­dots 1975. ga­dā sko­las kom­plek­sa ēkās. Tel­pas pri­mi­tī­vi pār­vei­do­tas, ar ķie­ģe­ļu sie­nām no­da­lot 6×4 m un 1,2×2 m ka­me­ras. Augš­stā­vos pie lo­giem pa­ma­tī­gi dze­loņ­drā­šu pi­nu­mi, lai no­vēr­stu paš­nā­vī­bas  mē­ģi­nā­ju­mus. Ša­jā cie­tu­mā ti­ka no­mo­cī­ti ap 18 000 ie­slo­dzī­to. Iz­dzī­vo­ja vien sep­ti­ņi cil­vē­ki, no ku­riem vie­nu (2009. ga­dā) es re­dzē­ju sa­vām acīm. Ve­čuks nā­kot šurp kat­ru die­nu, jo mi­ti­no­ties kaut kur tu­vu­mā. Nā­kot, lai da­bū­tu kaut ko iz­ti­kai no tū­ris­tiem, jo pats vairs nav strā­dā­tājs. Iz­ska­tī­jās, ka ve­se­lais sa­prāts bi­ja vi­ņu at­stā­jis ie­slo­dzī­ju­ma lai­kā un cie­tums ar ne­re­dza­mām sai­tēm jo­pro­jām ne­lai­da va­ļā vi­ņa ga­ru. Viņš sē­dē­ja uz kāp­nēm cel­tnes priekš­ā, un sā­ku­mā šķi­ta, ka viņš ir akls. Ve­cā vī­ra ska­tiens bi­ja tukšs, ne­ko ne­re­dzošs — it kā vi­ņa priekš­ā ne­bū­tu ne cil­vē­ku, ne ēku. Tuk­šums ta­ču ne­var sā­pēt, bet man sā­pē­ja.

Ceptu kukaiņu tirgotava.

Tā sau­ca­mie sar­ka­no khme­ru ka­ra­vī­ri pār­sva­rā bi­ja 10—15 ga­dus ve­ci zē­ni, kas ti­ka at­rau­ti no ģi­me­nēm un pār­audzi­nā­ti, kam ro­kās ti­ka ie­do­ti ie­ro­či un va­ra pār sa­vu tau­tie­šu dzī­vī­bām. Vi­ņi kļu­va par per­fek­tiem ek­se­kū­ci­ju iz­pil­dī­tā­jiem, jo vi­ņiem ne­bi­ja ne ma­zā­kās iz­prat­nes par līdz­cie­tī­bu un mo­rā­li. Katrs, kurš iz­rā­dī­ja ne­iz­lē­mī­bu vai žē­lu­mu, uz­reiz ti­ka lik­vi­dēts.

Četr­u ga­du lai­kā To­ul Sleng cie­tu­mā, iz­si­tot at­zī­ša­nos, no­mo­cī­ti arī 17 Po­la Po­ta augst­ākie virs­nie­ki. Uz tel­pu sie­nām ir sim­tiem meln­bal­tu fo­to­grā­fi­ju, jo kat­ru, ko te ie­slo­dzī­ja, no­fo­tog­ra­fē­ja. Sa­šu­tu­ma, ne­zi­ņas un bai­ļu pil­ni ska­tie­ni ve­ras ap­mek­lē­tā­jos. Bai­si, jo ne­viens no vi­ņiem to­reiz vairs ne­no­dzī­vo­ja il­gāk par pār­is šaus­mī­giem mē­ne­šiem. Mo­ku rī­ki, to ap­rak­sti un stās­- ­tī­jums par cie­tu­mā no­ti­ku­šo var­dar­bī­bu liek do­māt, ka nā­vi šie cil­vē­ki uz­tvē­ra kā at­brī­vo­ša­nu. Sa­trie­co­ši, jo pār­sva­rā fo­to­grā­fi­jās ir jaun­u mei­te­ņu un zē­nu se­jas. Tā­tad mo­cī­tā­ji no­ga­li­nā­ja sa­vus vie­nau­džus. Upu­ru vi­dū re­dza­mi arī ve­cā­ki ļau­dis un mā­tes ar ma­ziem bēr­niem uz ro­kām.

Šeit no­nā­ku­ši arī 83 ār­zem­nie­ki, kas nav pa­gu­vu­ši iz­kļūt no Kam­bo­džas, pirms sar­ka­nie khme­ri slē­dza ro­be­žas. Šie ār­val­stu žur­nā­lis­ti, tū­ris­ti un arī dip­lo­mā­ti spī­dzi­nā­ti, lai no­skaid­ro­tu, kā­dus spec­die­nes­tu uz­de­vu­mus pil­dī­ju­ši. Vi­ņi vi­si mi­ru­ši šaus­mī­gās mo­kās.

Rīta tirgus Plom peņā.

Kam­pu­či­jā bi­jis ap­tu­ve­ni 100 šā­du cie­tu­mu. Lie­lā ie­slo­dzī­to dau­dzu­ma dēļ cie­tu­mi ne­bi­ja pie­mē­ro­ta vie­ta vi­ņu lik­vi­dā­ci­jai, tā­pēc te­ju kat­ras ap­dzī­vo­tas vie­tas tu­vu­mā ir tā dē­vē­tie nā­ves lau­ki, kur ieslodzītajiem izpildīja nāvessodu un tos sa­me­ta ma­su ka­pos. Arī Pnom­pe­ņas no­ma­lē ir šā­da vie­ta, kur ta­gad uz­celts me­mo­ri­āls bu­dis­tu stū­pas formā — 17 stā­vos rū­pī­gi grē­dās sa­lik­ti «nā­ves lau­kā» at­ras­tie upu­ru gal­vas­kau­si, kas sa­šķi­ro­ti pa ve­cu­ma gru­pām.

Tū­ris­ti stai­gā­ja pa iz­vei­do­ta­jām ta­ci­ņām, kas vi­jās starp upu­ru bed­rēm. To virs­ma ga­du gai­tā un mu­so­nu lie­tus ie­tek­mē ir no­sē­du­sies vai­rāk ne­kā par met­ru. Cil­vē­ki fo­to­gra­fē­jās arī ša­jā vie­tā, jo da­ba vi­sap­kārt bi­ja ļo­ti daudz­vei­dī­ga un skais­ta. Pal­mas, tro­pis­kie augi, zie­di… To­mēr ne­pa­me­ta do­ma, ka šī ir sāp­ju, bai­ļu, iz­mi­su­ma un mil­zī­gas tra­ģē­di­jas vie­ta, vie­na no dau­dza­jām vi­sā Kam­bo­džā.

Turpinājums sekos.

Latvijas smagatlētikai — 120

Arnis Šauriņš,
Latvijas Godžju-rju karatē federācijas prezidents.

Turpinājums, sākums februāra numurā.

1927. gadā pēc cīņām Madrides un Lisabonas čempionātos Jānis (pelnīdams no 30 līdz 60 latiem dienā) startēja Argentīnā, kur Buenosairesā grandiozā čempionātā 110 dienu garumā piedalījās ap 50 pasaules labāko cīkstoņu, un pēc punktiem izcīnīja otro vietu.

1937. gada martā atlēts demonstrēja cīņu Berlīnes Sporta pilī. Viņa pretinieks bija slavenais vācu smagsvars Šteinke. Cīņa bija grūta, tomēr pretinieku, kā pats Jānis izteicās, viņš «nolocīja». Sacensību bija sarīkojusi Vācijas valsts sporta vadība, lai vācu jaunatnei demonstrētu ideālu grieķu—romiešu cīņas paraugu.»

A. Eihvalda laikrakstā «Sports» (1959), raksturojot Lielo Jāni, uzsver viņa plašās intereses: «Eiropas galvaspilsētās Leskinovičs apmeklējis operas, teātrus, bet jo sevišķi ilgi viņš uzkavējies muzejos pie grieķu vāzēs un skulptūrās attēlotiem cīkstoņiem. Neko skaistāku par grieķu—romiešu cīņu un Apolonu slavenais cīkstonis nevar iedomāties.» No R. Apines pētījuma savukārt uzzinām, ka 1938. gada aprīlī Rīgā pirms čempionāta Salamonska cirkā notikusi preses konference ar turnīra dalībniekiem. «Jānis atstāja spīdošu iespaidu. Un, pēc paša izteikumiem, bija neparasti labā formā. Lai tie nebūtu tikai vārdi, viņš negaidīti piecēlās no krēsla un visu žurnālistu acu priekšā, it kā viņam nebūtu 120 kg, demonstrēja savu slaveno špagatu, fuetē un citus baleta trikus. Tāpat viņš visus pārsteidza ar lielisko cīņas mākslu un elpošanas tehniku, fenomenālu lokanību un kustību ātrumu. ..

Pēc Otrā pasaules kara Jānis Leskinovičs darbojās klasiskās cīņas veterānu padomē, piedalījās sporta sacensībās kā vissavienības kategorijas tiesnesis un cītīgi strādāja savā lielajā un priekšzīmīgi iekoptajā dārzā Pārdaugavā, Apūzes ielā. Daudzus gadus viņa mājas guļamistabā pie platās koka gultas karājās melnā maska. Lielais Jānis miris 1959. gada 14. jūlijā. Jāņa Leskinoviča atdusas vieta ir Pleskodāles kapos.»

Interese par brīvo cīņu Latvijā

Profesionālajā brīvajā cīņā bija atļauti sitieni, satvērieni ar kājām, žņaugšana, kā arī sāpju paņēmieni, lai piespiestu pretinieku ar lāpstiņām pie paklāja. Igaunis Eduards Pitseps (1898—1960), kas 20. gs. 30. gados kādu laiku bija Latvijas valsts vienības treneris grieķu— romiešu cīņā, laikrakstam «Sporta Pasaule» (1935) profesionālās brīvās cīņas noteikumus komentē šādi: «Profesionālie vēl tagad lieto tādus paņēmienus kā galvas, ķermeņa un roku «šķēres» — roku, kāju pirkstu griešana un vēl daudzus paņēmienus, kas dara sāpes. Pie amatieriem šādi mežonīgi paņēmieni ir stingri aizliegti.»

Latvijā amatieru catch as catch can sāka mācīt 1922. gadā Jaunekļu kristīgā savienība (YMCA). Nodarbības bija domātas zēniem, jaunekļiem un vīriešiem. Nodarbības vadīja ASV fiziskās audzināšanas speciālisti, kuri runāja latviešu valodā, vai arī viņu sagatavoti Latvjas instruktori. Piemēram, šajā laikā viens no YMCA fiziskās audzināšanas vicedirektoriem bija Aleksandrs Miezītis (1890—194?), grieķu—romiešu cīņas speciālists, kurš 1912. gadā bija startējis olimpiskajās spēlēs Stokholmā. YMCA izvirzītie mērķi bija: «1) stipras veselības iegūšana un uzturēšana, 2) ķermeņa un viņa muskuļu trenēšana pēc personas gribas un vēlēšanās, 3) paškontroles iegūšana, cienība pret citu tiesībām un līdzdarbība, lai palīdzētu citiem, labas biedru attiecības caur spēlēm grupās un piedalīšanos sportā zem uzraudzības». Kaut arī latviešiem bija iespēja brīvo cīņu mācīties no šīs cīņas izveidotājiem — amerikāņiem, kuri zināja pareizu tās mācīšanas metodiku, tomēr atsaucību tā neguva un nākamajos gados no YMCA piedāvāto sporta veidu klāsta tika izslēgta.

Tā laika presē lasāma informācija, ka ar starptautiskajām organizācijām tika panākta vienošanās par 1925. gada Eiropas meistarsacīkšu grieķu—romiešu un brīvajā cīņā rīkošanu Latvijā. Taču tikai 1926. gadā Rīgas cirkā notika Eiropas meistarsacīkstes grieķu—romiešu cīņā. Vilis Čika un Gunārs Gubiņš izdevumā «Latvijas sporta vēsture, 1918—1944» (1970) raksta, ka «pirmo reizi brīvās cīņas paņēmienus demonstrējuši 1928. gadā Zvejnieks un Pētersons».

1. Rīgas atlētu klubs 1936. gadā bija nolīdzis brīvās cīņas attīstīšanai igauņu treneri Zārfeldu (Sarfelds), kas bija arī džiudžitsu treneris, bet šī sadarbība nezināmu apstākļu dēļ beidzās jau pēc dažiem mēnešiem. 1936. gada novembrī Stokholmā Edvīns Bietāgs startēja brīvās cīņas sacensībās (laikraksts «Sporta Pasaule», 1936). Savukārt «Latvijas sporta vēsturē, 1918—1944» lasāms, ka «1937. gadā Turku, Somijā, šajā cīņas veidā piedalījās biedrības «Lavijas Arodorganizāciju sports» grieķu—romiešu cīkstoņu vienības dalībnieki Žanis Mucenieks un Ansis Smiltens, abiem ierindojoties otrajās vietās». Vēl šajās sacensībās startēja Rudzītis («Sporta Pasaule», 1937), bet godalgotu vietu neguva. Brīvo cīņu visiem trim mācīja E. Bietāgs. Kā ziņo laikraksts «Latvijas Kareivis» (1937): «Latvijas smagatlētikas savienība uzdeva savienības trenerim Jānim Polim ieinteresēt mūsu smagatlētus — grieķu—romiešu cīņas piekopējus — arī brīvā amerikāņu cīņā.» Biedrība «Latvijas Arodorganizāciju sports» 1938. gada martā Rīgā rīkoja starptautiskas sacīkstes grieķu—romiešu cīņā ar somu un igauņu sportistu līdzdalību, kur gaiļa un pussmagajā svarā notika sacensības arī brīvajā cīņā. A. Smiltens ieguva savā svara kategorijā pirmo vietu brīvajā cīņā («Sporta Pasaule», 1938). Kā redzams no brīvās cīņas amatieru aktivitātēm Latvijā, 20. gs. 30. gadu beigās latviešu treneri un sportisti bija sākuši daudz aktīvāk interesēties un apgūt brīvo cīņu, un tas būtu drīzumā nesis augļus, ja nebūtu sācies Otrais pasaules karš, kas izjauca visus cilvēku plānus un cerības. Amatieru brīvās cīņas sacensību noteikumos cīkstonim kā pieķeršanās punkts noderēja viss atlēta ķermenis, kamēr grieķu— romiešu cīņā atļauti bija ķērieni tikai līdz jostas vietai.

Amatieru brīvajā cīņā bija atļauti kāju tvērieni un paņēmieni ar kāju darbību. Gala mērķis bija noguldīt pretinieku uz lāpstiņām vai arī iegūt punktu pārsvaru.

Pirmais pasaules karš parādīja, ka karavīriem un virsniekiem bieži nācās cīnīties tuvā distancē ar ienaidnieku, kur ieroču lietošana bija apgrūtināta (piemēram, ierakumos). Šis apstāklis palielināja tuvcīņas paņēmienu nozīmi kaujā, un nav brīnums, ka brīvā cīņa, it īpaši profesionalās brīvās cīņas tehnika, kura līdzinājās Eiropā tolaik iepazītajai džiudžitsu cīņas tehnikai, ar savu izmantošanas iespēju interesēja dažādu valstu armijas. Uzmanība brīvajai cīņai kā vienam no laušanās veidiem bija pievērsta arī Latvijas armijas «Fiziskās audzināšanas reglamentā» (1922), kur noteikts: «Pirmais ierocis, kas ir katrā brīdī ikviena neapbruņota cilvēka rīcībā, ir viņa rokas un kājas. Tamdēļ šie locekļi jāattīsta, lai karavīrs tos briesmu brīdī prastu lietderīgi izmantot. Cīņas vingrojumi (laušanās u.c.) attīsta auguma veiklumu, muskuļu saskaņotu kopdarbību, izturību un iedveš karavīriem uzbrukšanas un pretošanās cīņas garu, kas jāuzskata kā viens no svarīgākiem uzdevumiem karavīru speciālā militārā audzināšanā. Tamdēļ vismaz cīņas vingrojumu saga­- tavošanas paņēmieni jāieved kareivju obligatoriskajā fiziskajā audzināšanā.»

Ārzemju ziņas

Iz­nī­ci­nā­tā­ju skaits Zok­ņos lie­lā­kais kopš mi­si­jas sā­ku­ma

Šo­gad pa­liek 10 ga­di, kopš Zok­ņu bā­zē (ne­tā­lu no Šau­ļiem) NA­TO gai­sa spē­ki ro­tā­ci­jas kār­tī­bā uz­sā­ka Bal­ti­jas val­stu gai­sa tel­pas pat­ru­lē­ša­nas mi­si­ju. Mar­ta pir­ma­jā ne­dē­ļā šī mi­si­ja ti­ka pa­lie­li­nā­ta par sep­ti­ņām ASV lid­ma­šī­nām — se­šiem iz­nī­ci­nā­tā­jiem «F-15C» un di­vām deg­vie­las uz­pil­des lid­ma­šī­nām «KC-135». Paš­laik Zok­ņos at­ro­das ko­pu­mā 10 ASV iz­nī­ci­nā­tā­ji «F-15C», ku­ri pat­ru­lē Bal­ti­jas val­stu gai­sa tel­pu. Ame­ri­kā­ņu pi­lo­ti ro­tā­ci­jas kār­tī­bā jau tre­šo rei­zi pie­da­lās ša­jā mi­si­jā. ASV aiz­sar­dzī­bas mi­nis­tra Ča­ka Hei­ge­la ofi­ci­āla­jā pa­zi­ņo­ju­mā teikts, ka Bal­ti­jas val­stu gai­sa tel­pas pat­ru­lē­ša­nas mi­si­ja ir past­ip­ri­nā­ta, re­aģē­jot uz Krie­vi­jas rī­cī­bu Uk­rai­nā, at­sau­co­ties uz Bal­ti­jas val­stu aici­nā­ju­mu un vien­lai­kus de­mon­strē­jot Va­šin­gto­nas ga­ta­vī­bu pil­dīt dro­šī­bas ga­ran­tē­ša­nas pa­sā­ku­mus NA­TO sa­stā­vā.

Pen­ta­go­na va­dī­tājs Č. Hei­gels in­for­mē, ka vēl viens re­aģē­ša­nas pa­sā­kums uz no­ti­ku­miem Uk­rai­nā ir pi­lo­tu tre­ni­ņu prog­ram­mas pa­pla­ši­nā­ša­na Po­li­jas 32. tak­tis­kās avi­āci­jas bā­zē Las­kas ap­kai­mē. 2011. ga­dā ASV un Po­li­ja ir pa­rak­stī­ju­šas pi­lo­tu ap­mā­cī­bas div­pu­sē­jo prog­ram­mu, kas pa­redz četr­as rei­zes ga­dā veikt po­ļu pi­lo­tu ap­mā­cī­bu uz iz­nī­ci­nā­tā­jiem «F-16». Vie­no­ša­nās no­sa­ka, ka kat­rā no tre­ni­ņu ak­tī­va­jiem pe­ri­odiem (2—4 ne­dē­ļas) Las­kas bā­zē drīkst at­ras­ties līdz 250 ame­ri­kā­ņu ka­ra­vī­ru. Ak­tī­vo tre­ni­ņu starp­lai­kos 32. ba­zē past­āvī­gi dis­lo­cē­ti ap­tu­ve­ni 10 ASV Gai­sa spē­ku pi­lo­ti, teh­nis­kais per­so­nāls un avi­āci­jas spe­ci­ālis­ti.

7. mar­tā Šau­ļu bā­zi ap­mek­lē­ja Lie­tu­vas aiz­sar­dzī­bas mi­nistrs Jo­uzs Oleks (tre­šais no krei­sās).

 Re­aģē­jot uz Uk­rai­nas krī­zi, ASV ir pa­pla­ši­nā­ju­šas 2011. ga­da vie­no­ša­nos ar Po­li­ju. Pro­ti, uz Las­kas bā­zi pa­pil­dus tiek no­sū­tī­ti iz­nī­ci­nā­tā­ji un mi­li­tā­rais kon­tin­gents. 14. mar­tā 32. tak­tis­kās avi­āci­jas bā­zē Las­kā ie­ra­dās pirm­ie se­ši iz­nī­ci­nā­tā­ji «F-16 Fig­hting Fal­con» no Av­jā­no bā­zes Itā­li­jā. Tiek plā­nots uz Las­ku pār­dis­lo­cēt vai­rāk ne­kā 10 iz­nī­ci­nā­tā­jus, ap­tu­ve­ni 300 NA­TO spē­ku Ei­ro­pā ka­ra­vī­rus un mi­li­tā­ro trans­por­ta lid­ma­šī­nu «C-130 Her­cu­les». 

Ap­stip­ri­nāts jauns aiz­sar­dzī­bas at­tīs­tī­bas plāns

Feb­ru­āra bei­gās Igau­ni­jas val­dī­ba ap­stip­ri­nā­ja vi­sap­tve­ro­šu Aiz­sar­dzī­bas at­tīs­tī­bas na­ci­onā­lo plā­nu līdz 2022. ga­dam, ku­ra iz­strā­dē pie­da­lī­jās pie­re­dzē­ju­ši eks­per­ti no 11 mi­nis­tri­jām, re­so­riem un ie­stā­dēm. Ša­jā do­ku­men­tā na­ci­onā­lā aiz­sar­dzī­ba pir­mo rei­zi de­fi­nē­ta pla­šā­kā no­zī­mē, iz­ejot ār­pus mi­li­tā­ro pa­sā­ku­mu ro­be­žām un no­sa­kot kon­krē­tus aiz­sar­dzī­bas uz­de­vu­mus vi­sām gal­ve­na­jām valsts va­ras struktūrām, arī ci­vi­la­jā sek­to­rā de­fi­nē­jot sva­rī­gā­kos pa­kal­po­ju­mus. Kā pa­skaid­ro­jis aiz­sar­dzī­bas mi­nistrs Ur­mass Rein­sa­lu, mūs­die­nās ir jā­būt ga­ta­viem sa­stap­ties ar daudz pla­šā­kiem dro­šī­bas ris­kiem, tā­pēc drau­du ga­dī­ju­mā jāspēj rī­ko­ties ne ti­kai Aiz­sar­dzī­bas spē­kiem, bet vi­sām valsts va­ras struktūrām un vi­sai sa­bied­rī­bai ko­pu­mā. Ti­kai ap­vie­no­jot vi­sus re­sur­sus, no ku­ru veik­smī­gas dar­bī­bas at­ka­rī­ga Igau­ni­jas dro­šī­ba (t.sk. ko­mu­ni­kā­ci­jas sis­tē­mas, stra­tē­ģis­kās dzelz­ce­ļa un au­to­ce­ļu lī­ni­jas, ve­se­lī­bas ap­rū­pe, psiho­lo­ģis­kā aiz­sar­dzī­ba), va­rēs uz­ska­tīt, ka valsts ir sagatavojusies jeb­kā­dām krī­zes si­tu­āci­jām.

Rak­stu­ro­jot mi­li­tā­rās aiz­sar­dzī­bas jo­mu, U. Rein­sa­lu ak­cen­tē­ja ne­pie­cie­ša­mī­bu pil­dīt 2013. ga­dā val­dī­bas ap­stip­ri­nā­to at­tīs­tī­bas plā­nu, ku­rā pri­ori­tā­te ir di­vu pil­nī­bā no­kom­plek­tē­tu un ap­bru­ņo­tu kāj­nie­ku bri­gā­žu sa­for­mē­ša­na. Pa­re­dzēts arī ie­gā­dā­ties kāj­nie­ku kau­jas ma­šī­nas, paš­gā­jēj­hau­bi­ces un jaun­ās pa­audzes pre­ttan­ku ra­ķe­šu kom­plek­sus.

Igau­ņu bru­ņu­trans­por­tie­ris «XA-180» Af­ga­nis­tā­nā.

Lai in­teg­rē­tu ci­vi­lo sek­to­ru aiz­sar­dzī­bas at­tīs­tī­bas plā­na re­ali­zā­ci­jā, mo­bi­li­zā­ci­jas ap­stāk­ļos no­teik­ta vir­kne pa­sā­ku­mu in­for­ma­tī­vās sis­tē­mas piln­vei­do­ša­nai, kā arī lī­gu­mu no­slēg­ša­nai par pa­kal­po­ju­mu un ma­te­ri­ālu no­dro­ši­nā­ša­nu Aiz­sar­dzī­bas spē­ku ope­rā­ci­jām. Starp­tau­tis­ka­jā jo­mā aiz­sar­dzī­bas plāns pa­redz tur­pi­nāt pa­pla­ši­nāt vēs­t­nie­cī­bu un mi­si­ju tīk­lu, kas ir sva­rīgs Igau­ni­jas na­ci­onā­lās aiz­sar­dzī­bas un dro­šī­bas po­li­ti­kas īs­te­no­ša­nai. Iek­šē­jās dro­šī­bas jo­mā plāns pa­redz at­bal­stīt po­li­ci­jas, ro­bež­sar­gu un glā­bē­ju die­nes­tu fun­kci­onē­ša­nu, lai vis­sa­rež­ģī­tā­ka­jos ap­stāk­ļos tie va­rē­tu bez šķēr­šļiem veikt ie­dzī­vo­tā­ju aiz­sar­dzī­bu.

Po­li­ja tur­pi­na mo­der­ni­zēt Gai­sa, Jū­ras un Sau­sze­mes spē­kus

Aiz­sar­dzī­bas mi­nis­tri­ja pē­dē­jos četr­us ga­dus ak­tī­vi pē­tī­ja mā­cī­bu kau­jas lid­ma­šī­nu ie­gā­des ie­spē­jas. Šī ga­da feb­ru­ārī bei­dzot ti­ka no­slēgts lī­gums ar Itā­li­jas kom­pā­ni­ju «Ale­ni­a Aer­mac­chi», ku­ra kon­kur­sā pār­spē­ja sa­vus kon­ku­ren­tus — bri­tu kom­pā­ni­ju  «BA­E Systems» Hawk») un ame­ri­kā­ņu—ko­re­jie­šu kon­sor­ci­ju «Loc­khe­ed Mar­tin/KAI» T-50 Gol­den Eag­le»). Itā­ļi pie­gā­dās as­to­ņas mā­cī­bu kau­jas lid­ma­šī­nas «M-346 Mas­ter» par 382 mil­jo­niem do­lā­ru. Lī­gums pa­redz ne ti­kai pa­šu lid­apa­rā­tu un tre­na­žie­ru pie­gā­di, bet arī pi­lo­tu un teh­nis­kā per­so­nā­la ap­mā­cī­bu. Pirm­ās lid­ma­šī­nas Po­li­ja sa­ņems 2016. ga­dā, bet viss lī­gums tiks iz­pil­dīts līdz 2017. ga­da bei­gām. Lī­gums ie­tver op­ci­ju par vēl četr­u lid­ma­šī­nu pie­gā­di pēc 2017. ga­da. Jaun­ās lid­ma­šī­nas aiz­stās pat­la­ban Gai­sa spē­ku sa­stā­vā eso­šās no­ve­co­ju­šās lid­ma­šī­nas «TS-11 Is­kra», ku­ras bru­ņo­ju­mā pie­ņem­tas 1964. ga­dā. Gal­ve­nā «M-346 Mas­ter» fun­kci­ja būs iz­nī­ci­nā­tā­ju «F-16 Fig­hting Fal­con» pi­lo­tu ap­mā­cī­ba.

«M-346 Mas­ter».

Mo­der­ni­zā­ci­jas plā­ni tiek re­ali­zē­ti arī Jū­ras spē­kos, ku­ri iz­slu­di­nā­ju­ši kon­kur­su par jaun­u dī­ze­ļe­lek­tris­ko zem­ūde­ņu ie­gā­di. Jau pie­tei­ku­šās as­to­ņas kom­pā­ni­jas, ta­ču AM pār­stāv­ji pa­zi­ņo­ju­ši, ka lai­ka gai­tā iz­vēr­tēs vi­sus ie­spē­ja­mos da­rī­ju­ma kan­di­dā­tus — arī tos, kas nav ie­snie­gu­ši do­ku­men­tus kon­kur­sam. AM plā­no līdz 2030. ga­dam trīs zem­ūde­ņu ie­gā­dei ie­da­līt ko­pu­mā 2,44 mil­jar­dus do­lā­ru. Paš­laik Jū­ras spē­ku sa­stā­vā ir piec­as zem­ūde­nes, ta­ču četr­as no tām («Kob­ben» kla­se) pa­re­dzēts no­rak­stīt jau 2015. ga­dā.

Sa­vu­kārt Sau­sze­mes spē­ku mo­der­ni­zā­ci­jai iz­slu­di­nāts kon­kurss par 150 snai­per­šau­te­ņu pie­gā­di. Kon­kur­sa uz­va­rē­tājs pie­gā­dās arī 50 000 pat­ro­nu jaun­ajām šau­te­nēm. Kon­kur­sa da­līb­nie­kiem iz­vir­zī­ta pra­sī­ba pie­dā­vāt «.338 La­pu­a Mag­num» ka­lib­ra snai­per­šau­te­nes, ku­ru ko­pē­jais ga­rums ne­pār­sniedz 1300 mm, bet pil­nā ma­sa ar mēr­ķēk­li un ap­tve­ri ne­pār­sniedz 7 kg. Tās ap­tve­res ie­til­pī­ba — ne ma­zāk kā piec­as pat­ro­nas, stob­ra re­sur­si — vai­rāk ne­kā 2500 šā­vie­ni, bet vi­sa ie­ro­ča re­surss — pār­i par 10 000 šā­vie­nu.

Līdz šim Po­li­jas Bru­ņo­to spē­ku ap­bru­ņo­ju­mā nav bi­jis «.338 La­pu­a Mag­num» ka­lib­ra ie­ro­ču. Po­ļu ar­mi­jā iz­man­to so­mu ra­žo­ju­ma snai­per­šau­te­nes «Sa­ko TRG-21/22» un po­ļu ra­žo­ju­ma «ZMT Bor» un «ZMT Tor».

Sau­sze­mes spē­kos sā­ku­sies kra­vas au­to­mo­bi­ļu par­ka mo­der­ni­zā­ci­ja

Fran­ci­jas Gal­ve­nā ap­bru­ņo­ju­ma pār­val­de pa­sū­tī­ju­si Itā­li­jas kom­pā­ni­jai «Ive­co» 250 mi­li­tā­ros au­to­mo­bi­ļus PPT (ri­te­ņu for­mu­la 8×8). Ar šo pa­sū­tī­ju­mu ir pa­pla­ši­nāts 2010. ga­da bā­zes lī­gums, ku­ra iz­pil­dei 2013. ga­da va­sa­rā «Ive­co» jau pie­gā­dā­ja pir­mo au­to­mo­bi­ļu PPT par­ti­ju — 80 vie­nī­bas. Bā­zes lī­gu­ma pa­pla­ši­nā­ša­na veik­ta, pa­ma­to­jo­ties uz Fran­ci­jas Sau­sze­mes spē­ku (SzS) mo­der­ni­zā­ci­jas prog­ram­mu. Do­ku­men­tā no­teikts, ka līdz 2019. ga­dam SzS jā­sa­ņem 450 au­to­mo­bi­ļus PPT, bet pēc 2019. ga­da pa­re­dzēts ie­gā­dā­ties vēl 1150 šā­dus au­to­mo­bi­ļus. Tā­dē­jā­di SzS sa­stā­vā pa­kā­pe­nis­ki ar PPT tiks aiz­stā­ti no­ve­co­ju­šie kom­pā­ni­jas «Re­nault Trucks De­fen­se» ra­žo­tie au­to­mo­bi­ļi VTL un «TRM 10000» (ri­te­ņu for­mu­la 6×6), kas tiek eks­plu­atē­ti gan­drīz 30 ga­dus.

«Ive­co PPT».

Kra­vas au­to­mo­bi­ļus PPT kom­pā­ni­ja «Ive­co» iz­strā­dā­ju­si sa­dar­bī­bā ar fran­ču kom­pā­ni­ju «Sof­ra­me», ku­ra no­dro­ši­nā­ja mi­li­tā­ra­jām fun­kci­jām at­bil­sto­šu ie­kār­tu un ie­rī­ču uz­stā­dī­ša­nu uz ša­si­jas.

Fran­ci­jas SzS au­to­mo­bi­ļi PPT tiek pie­gā­dā­ti di­vās mo­di­fi­kā­ci­jās — PPLOG un PPLD. Pirm­ā pa­re­dzē­ta kra­vu pār­vie­to­ša­nai un ap­rī­ko­ta ar ie­krau­ša­nas sis­tē­mu, bet ot­ra — re­mont­am un eva­ku­āci­jas dar­biem. PPT spēj pār­vest līdz 19 t kra­vu. Trans­por­ta lī­dzek­ļiem ir bru­ņo­ta ka­bī­ne un spe­ci­āls tor­nī­tis 7,62 mm ka­lib­ra lož­me­tē­ja «MAG 58» uz­mon­tē­ša­nai.

Bru­ņo­ju­ma ie­gā­dēm fi­nan­sē­jums ap­cirpts par 25 mil­jar­diem do­lā­ru

2015. fi­nan­šu ga­dam (sāk­sies 2014. ga­da 1. ok­tob­rī) ASV mi­li­tā­rais bu­džets tiek plā­nots 496 mil­jar­du do­lā­ru ap­mē­rā. Ta­jā skai­tā 154 mil­jar­di (par 25 mil­jar­diem ma­zāk ne­kā pērn) do­lā­ru pa­re­dzē­ti bru­ņo­ju­ma ie­gā­dēm un jaun­a bru­ņo­ju­ma iz­strā­des pro­jek­tiem. Šis sa­ma­zi­nā­jums ir vie­na da­ļa no fe­de­rā­lā bu­dže­ta ob­li­gā­ta­jiem eko­no­mi­jas pa­sā­ku­miem, par ku­riem 2013. ga­da de­cem­brī no­bal­so­ja ASV val­dī­ba.

«A-10 Thun­der­bolt II».

Pēc Pen­ta­go­na ap­rē­ķi­niem, lid­ma­šī­nu un he­li­kop­te­ru ie­gā­des ap­jo­mi nā­kam­gad sa­ruks no 45 līdz 40 mil­jar­diem do­lā­ru. Ie­vē­ro­ja­mi eko­no­mi­jas pa­sā­ku­mi gai­dā­mi arī sau­sze­mes bru­ņo­ju­ma ie­gā­dē. Sa­ma­zi­nā­jums skars arī per­so­nāl­sas­tā­vu, pro­ti, Sau­sze­mes spē­ku skait­lis­kais sa­stāvs sa­ruks no 520 000 līdz 440 000 ka­ra­vī­ru. To­ties spe­ci­ālo spē­ku sa­stāvs pa­lie­li­nā­sies no 65 700 līdz 69 700, uz­la­bo­jot spē­jas re­aģēt uz asi­met­ris­kiem drau­diem. Uz­svērts, ka ASV vairs ne­pie­da­lī­sies pla­ša mē­ro­ga un ilg­sto­šās mi­li­tā­rās ope­rā­ci­jās kā Irā­kā un Af­ga­nis­tā­nā. Gal­ve­nais Sau­s­ze­mes spē­ku uz­de­vums būs uz­va­rēt vie­nā lie­la mē­ro­ga ka­rā, bet Jū­ras un Gai­sa spē­kiem būs jā­sag­la­bā spē­jas ak­tī­vi dar­bo­ties at­tā­li­nā­tos ka­ra­dar­bī­bas ra­jo­nos.

No ci­tiem plā­no­ta­jiem eko­no­mi­jas pa­sā­ku­miem jā­min Na­ci­onā­lās gvar­des un re­zer­ves spē­ku sa­ma­zi­nā­ša­na par 5%, Jū­ras kāj­nie­ku kor­pu­sa sa­ma­zi­nā­ša­na no 190 000 līdz 182 000 cil­vē­kiem, trie­cien­lid­ma­šī­nu «A-10 Thun­der­bolt II» un iz­lūk­lid­ma­šī­nu «U-2» pa­kā­pe­nis­ka iz­slēg­ša­na no kau­jas sa­stā­va un at­teik­ša­nās no kāj­nie­ku kau­jas ma­šī­nas iz­strā­des prog­ram­mas.

Ķī­nas mi­li­tā­rais bu­džets tur­pi­na pa­lie­li­nā­ties

Ķī­nas val­dī­ba plā­no 2014. ga­dā pa­lie­li­nāt mi­li­tā­ros iz­de­vu­mus līdz 808,23 mil­jar­diem ju­aņu (131,6 mil­jar­di do­lā­ru). Pri­ori­tā­rās jo­mas būs kras­ta un pre­t­gai­sa aiz­sar­dzī­bas sis­tē­mas, kā arī jaun­a bru­ņo­ju­ma un ka­ra teh­ni­kas iz­strā­de. At­šķi­rī­bā no Pe­ki­nas ofi­ci­āli pub­lis­ko­ta­jiem da­tiem mi­li­tā­rie eks­per­ti no­rā­da, ka Ķī­nas ik­ga­dē­jais mi­li­tā­rais bu­džets jau ir sa­snie­dzis 200 mil­jar­dus do­lā­ru, tur­klāt vis­da­žā­dā­kie mi­li­tā­rie pro­jek­ti tiek fi­nan­sē­ti ar du­ālas no­zī­mes prog­ram­mām.

«DF-31».

Mi­li­tā­ro iz­de­vu­mu pie­augums Ķī­nā no­tiek ilg­sto­šā pe­ri­odā. 2013. ga­dā tas bi­ja gan­drīz 720 mil­jar­di ju­aņu. Pēc Stok­hol­mas Starp­tau­tis­kā mie­ra iz­pē­tes in­sti­tū­ta (Stoc­kholm In­ter­na­ti­onal Pe­ace Re­se­arch In­sti­tu­te; SIP­RI) da­tiem, mi­li­tā­ros iz­de­vu­mus Ķī­na pa­lie­li­na vis­maz pē­dē­jos 20 ga­dus. SIP­RI sta­tis­ti­ka lie­ci­na, ka 1994. ga­dā Ķī­nas mi­li­tā­ra­jam re­so­ram ti­ka at­vē­lē­ti 86,9 mil­jar­di ju­aņu, 2003. ga­dā šis rā­dī­tājs bi­ja 288 mil­jar­di ju­aņu, bet 2012. ga­dā — jau 1,05 tril­jo­ni ju­aņu. Paš­laik mi­li­tā­ro iz­de­vu­mu zi­ņā Ķī­na ie­ņem ot­ro vie­tu pa­sau­lē aiz ASV.

Viens no pē­dē­jiem Ķī­nas pa­nā­ku­miem bru­ņo­ša­nās jo­mā ir jaun­as vi­dē­jā dar­bī­bas rā­di­usa bal­lis­tis­kās ra­ķe­tes «Don­gfeng-26C» pie­ņem­ša­na ap­bru­ņo­ju­mā. Šo fak­tu ir ap­stip­ri­nā­ju­ši arī ASV speciālie ­die­nes­ti, no­rā­dot, ka «Don­gfeng-26C» ie­rin­do­sies starp Ķī­nas bru­ņo­ju­mā eso­ša­jām ra­ķe­tēm «DF-31» un «DF-21». «Don­gfeng-26C» li­do­ju­ma tā­lums ir līdz 4000 km, un tās ir iz­vie­to­tas uz au­to­mo­bi­ļa ša­si­jas. «Don­gfeng-26C» iz­vēr­ša­na sāk­sies 2015. ga­dā.

Zi­ņas sa­ga­ta­vo­ju­si kap­tei­ne Viz­ma Kaļ­če­va.
Foto — www.kam.lt; http://en.wikipedia.org; www.airliners.net;
de­fe­sag­lo­bal.fi­les.wordpress.com; www.strategic-air-command.com;
http://rus­si­an­co­un­cil.ru.

Narkotikas — mūs­die­nu bru­ņo­to spē­ku la­ten­tais ie­naid­nieks

Mūs­die­nās da­žā­du val­stu kau­jas ga­ta­vī­bas lī­me­nis pār­sva­rā tiek vēr­tēts pēc bru­ņo­ju­ma un ie­ro­ču kva­li­ta­tī­va­jiem un kvan­ti­ta­tī­va­jiem rā­dī­tā­jiem. Rak­stu­ro­jot kā­das mi­li­tā­ras vie­nī­bas kau­jas ga­ta­vī­bu, re­ti tiek ana­li­zē­tas ka­ra­vī­ru per­so­nis­kās īpa­šī­bas, uz­ve­dī­bas īpat­nī­bas utt. Ta­ču re­ali­tā­tē cil­vē­cis­kais fak­tors jeb virs­nie­ku un in­struk­to­ru uz­ve­dī­bas īpat­nī­bas un kai­tī­gie ie­ra­du­mi tie­šā vei­dā ie­tek­mē gan mi­li­tā­ro vie­nī­bu kau­jas ga­ta­vī­bu, gan lo­ģis­ti­ku, gan ap­mā­cī­bu. Ja mi­si­jās un starp­tau­tis­ka­jās ope­rā­ci­jās ka­ra­vīrs lie­to nar­ko­ti­kas vai lie­las al­ko­ho­la de­vas, tas var ļo­ti ne­ga­tī­vi ie­tek­mēt die­nes­ta pie­nā­ku­mu iz­pil­des āt­ru­mu un pre­ci­zi­tā­ti, ra­dot drau­dus ci­tiem ka­ra­vī­riem vai ci­vil­ie­dzī­vo­tā­jiem.

ASV pie­ro­be­žā Mek­si­kā ma­ri­hu­ānas plan­tā­ci­ju iz­nī­ci­nā­ša­nā ie­sais­tās abu kai­miņ­val­stu ka­ra­vī­ri.

Ne­vie­na valsts ne­cen­šas afi­šēt iek­šē­jās pro­blē­mas ar ka­ra­vī­ru at­ka­rī­bām no psiho­tro­pa­jām vie­lām. Ta­ču ASV Aiz­sar­dzī­bas de­par­ta­ments (AD) jau kopš 1960. ga­da ap­ko­po sta­tis­tis­ku, veic pro­fi­lak­tis­kos pa­sā­ku­mus un no­dro­ši­na kon­sul­tā­ci­jas nar­ko­mā­ni­jas ap­ka­ro­ša­nai ASV Bru­ņo­ta­jos spē­kos. Ir re­ali­zē­tas vai­rā­kas am­nes­ti­jas prog­ram­mas, ku­rās ti­ka pie­dā­vā­ta re­ha­bi­li­tā­ci­ja un ār­stē­ša­na vi­siem ka­ra­vī­riem, ku­ri brīv­prā­tī­gi pie­tei­cās kā nar­ko­ti­ku at­ka­rī­gie. Ta­ču si­tu­āci­ja ar­vien pa­slik­ti­nās. AD sta­tis­ti­ka lie­ci­na, ka pē­dē­jos 15 ga­dos vai­rāk ne­kā 17 000 ka­ra­vī­ru ir at­va­ļi­nā­ti no ASV ar­mi­jas par nar­ko­tis­ko vie­lu lie­to­ša­nu. Mi­nē­ta­jā pe­ri­odā skait­lis­ki vis­vai­rāk nar­ko­ti­ku at­ka­rī­go bi­jis Jū­ras spē­kos (3400). Ne ma­zāk sa­trau­co­ši ir da­ti par Gai­sa spē­kiem, kur 15 ga­dos nar­ko­ti­ku at­ka­rī­go skaits ir pa­lie­li­nā­jies par 82%, bet Sau­sze­mes spē­kos — par 37%. Vie­na no ten­den­cēm, kas fik­sē­ta mi­li­tā­ra­jā die­nes­tā, ir sais­tī­ta ar jaun­- ie­sau­ca­mo ka­ra­vī­ru — bi­ju­šo nar­ko­mā­nu cen­tie­niem at­brī­vo­ties no at­ka­rī­bas, ie­stā­jo­ties mi­li­tā­ra­jā die­nes­tā un pil­nī­bā mai­not līdz­ši­nē­jo dzī­vi. Da­žiem tas iz­do­das, ta­ču pār­sva­rā bi­ju­šie nar­ko­mā­ni sa­vus kai­tī­gos ie­ra­du­mus ie­nes ar­mi­jas ik­die­nā.

Pē­tot nar­ko­mā­ni­jas strau­jās iz­pla­tī­bas ie­mes­lus ar­mi­jā, tiek iz­šķir­ti vai­rā­ki vei­ci­no­šie fak­to­ri. Pirm­kārt, tas ir stress re­ālos kau­jas ap­- ­stāk­ļos (Irā­ka, Af­ga­nis­tā­na), kas pa­lie­li­nā­jis da­žā­du no­mie­ri­no­šo, at­slā­bi­no­šo psiho­tro­po vie­lu lie­to­ša­nu un vē­lā­ku at­ka­rī­bu no tām. Nar­ko­ti­ku lie­to­ša­na post­trau­ma­tis­kā stre­sa sin­dro­ma ma­zi­nā­ša­nai bie­ži ka­ra­vī­rus no­ved arī pie paš­nā­vī­bas. 2012. ga­dā 350 ame­ri­kā­ņu ka­ra­vī­ri iz­da­rī­ja paš­nā­vī­bu, ta­ču ne­tiek afi­šēts, cik no tiem ir bi­ju­ši nar­ko­mā­ni. Otr­kārt, nar­ko­mā­ni­ju vei­ci­na ka­ra­vī­ru sa­lī­dzi­no­ši brī­vā pie­eja da­žā­diem me­di­cī­nis­kiem (arī pre­tsāp­ju) lī­dzek­- ­ļiem, kas ra­da at­ka­rī­bu. Treš­kārt, da­žā­du ap­rei­bi­no­šo vie­lu lie­to­ša­nu vei­ci­na ka­ra­vī­ru mai­ņu darbs, it se­viš­ķi starp­tau­tis­ka­jās mi­si­jās. Pro­ti, īsām un in­ten­sī­vām kau­jas de­žū­rām se­ko il­gas at­pū­tas un bez­dar­bī­bas stun­das, ku­ras ne­re­ti tiek aiz­pil­dī­tas ar nar­ko­ti­ku vai al­ko­ho­la lie­to­ša­nu. Ce­tur­tkārt, ka­ra­vī­riem no­teik­tu uz­de­vu­mu un fun­kci­ju veik­ša­nai nakts ap­stāk­ļos ir va­ja­dzī­ga mak­si­mā­la mod­rī­ba un re­ak­ci­jas spē­jas. To vei­ci­nā­ša­nai bie­ži tiek lie­to­ti me­di­cī­nis­kie pre­pa­rā­ti (arī re­cep­šu me­di­ka­men­ti), kas sti­mu­lē organismu un ma­zi­na no­gu­ru­mu, ta­ču il­gter­mi­ņā un ne­pa­rei­zās de­vās ra­da at­ka­rī­bu.

Nar­ko­ti­ku ap­ka­ro­ša­nas eks­per­ti at­zīst, ka, ne­ska­to­ties uz sa­trau­co­ša­jiem nar­ko­mā­ni­jas rā­dī­tā­jiem, ASV ar­mi­jā jo­pro­jām nav iz­strā­dā­ta kva­li­ta­tī­va ka­ra­vī­ru un vi­ņu ģi­me­ņu at­tu­rē­ša­nas un pro­fi­lak­ses il­gter­mi­ņa stra­tē­ģi­ja. Pie­mē­ram, Jū­ras spē­kos tiek iz­man­to­tas 1984. ga­dā iz­strā­dā­tas, mo­rā­li no­ve­co­ju­šas vad­lī­ni­jas nar­ko­mā­ni­jas ap­ka­ro­ša­nā. Past­āvī­gi trūkst la­bi ap­mā­cī­ta per­so­nā­la un fi­nan­šu lī­dzek­ļu da­žā­diem pro­fi­lak­ses pa­sā­ku­miem. Bū­tisks trū­kums ir tas, ka ne­tiek aiz­sar­gā­ti sen­si­tī­vie da­ti par ka­ra­vī­riem, ku­ri lab­prā­tī­gi pie­krīt ār­stē­ties. Dau­dzi bai­dās pie­teik­ties uz ār­stē­ša­nos ti­kai tā­pēc, ka šis fakts tiek at­spo­gu­ļots per­so­nas lie­tā un cil­vēks tiek ap­zī­mo­gots uz vi­su mū­žu kā nar­ko­māns. Tas liedz vei­dot mi­li­tā­ro kar­je­ru un ne­ļauj at­rast la­bu dar­bu pēc mi­li­tā­rā die­nes­ta bei­gām.

Pēr­nā ga­da bei­gās arī Krie­vi­jas Aiz­sar­dzī­bas mi­nis­tri­ja pir­mo rei­zi pub­lis­ki at­zi­na nar­ko­mā­ni­jas sa­mil­zu­šo pro­blē­mu ar­mi­jā. Uz­svērts, ka nar­ko­mā­ni­ja skā­ru­si vi­su pa­kāp­ju mi­li­tār­per­so­nas, ta­ču vis­vai­rāk — 20% — at­ka­rī­go esot pra­por­šči­ku (mič­ma­ņu) un mi­li­tā­ro mā­cī­bu ie­stā­žu kur­san­tu vi­dū. Sta­tis­ti­ka lie­ci­na, ka gan­drīz kat­ru ne­dē­ļu tiek at­klā­ti nar­ko­ti­ku lie­to­ša­nas vai iz­pla­tī­ša­nas ga­dī­ju­mi Bru­ņo­ta­jos spē­kos.

Lai cī­nī­tos ar šo la­ten­to ie­naid­nie­ku, aiz­sar­dzī­bas mi­nistrs Ser­gejs Šo­igu pa­rak­stī­jis rī­ko­ju­mu Bru­ņo­ta­jos spē­kos iz­vei­dot at­se­viš­ķu struk­tū­ru, ku­ras uz­de­vums būs kon­tro­lēt per­so­nāl­sas­tā­va psi­his­ko stā­vok­li un at­klāt ga­dī­ju­mus, kad ka­ra­vī­ri lie­to nar­ko­ti­kas. Jaun­ā struk­tū­ra sā­ka dar­bu jau 2013. ga­da 1. de­cem­brī — līdz ar jaun­ā mā­cī­bu ga­da sā­ku­mu Krie­vi­jas Bru­ņo­ta­jos spē­kos. Jaun­ās struk­tū­ras uz­de­vums ir rī­kot re­gu­lā­rus rei­dus, vei­cot nar­ko­ti­ku lie­to­ša­nas tes­tus kur­san­tiem, ie­rin­dnie­kiem, in­struk­to­riem un virs­nie­kiem. Bie­ži rei­dus or­ga­ni­zē bez brī­di­nā­ju­ma, tur­klāt vis­vai­rāk tiek pār­bau­dī­ti tie ka­ra­vī­ri, ku­ri ga­ta­vo­jas pil­dīt de­žū­ru vai no­rī­ko­ju­mu.

Jaun­ajai struk­tū­rai Krie­vi­jas ar­mi­jā ne­tiek vei­do­tas jaun­as šta­ta vie­tas. Nar­ko­ti­ku kon­tro­les struk­tū­ras pa­ma­tā kat­rā ka­ra­spē­ka da­ļā ir spe­ci­ālas dar­ba gru­pas, ku­ru priekš­ga­lā  ir virs­nie­ki — ko­man­die­ru viet­nie­ki dar­bā ar per­so­nāl­sas­tā­vu. Lie­la uz­ma­nī­ba tiek pie­vēr­sta skaid­ro­jo­ša­jam dar­bam, me­to­dis­ka­jiem no­rā­dī­ju­miem un me­di­cī­nas per­so­nā­la iz­glī­to­ša­nai nar­ko­mā­ni­jas ap­ka­ro­ša­nā.

Pa­gai­dām nav zi­nāms, kā­di būs jaun­ās struk­tū­ras dar­bī­bas re­zul­tā­ti, ta­ču, iz­vēr­tē­jot ASV pie­re­dzi un ne­veik­smes, op­ti­mis­mam nav pa­ma­ta arī Krie­vi­jas ga­dī­ju­mā. Jau ta­gad zi­nāms, ka pa­pil­du fi­nan­sē­jums jaun­ajai struk­tū­rai nav pie­šķirts. Nav skaidrs, kā Krie­vi­jas Bru­ņo­ta­jos spē­kos va­rēs past­āvēt rī­cīb­spē­jī­ga un efek­tī­va nar­ko­ti­ku at­ka­rī­go ka­ra­vī­ru at­klā­ša­nas sis­tē­ma, ne­ie­gul­dot ne­kā­dus lī­dzek­ļus dār­gā apa­ra­tū­rā un eks­pres­tes­tu sis­tē­mās.

Pēc ār­val­stu pre­ses ma­te­ri­āliem sa­ga­ta­vo­ju­si
kap­tei­ne Viz­ma Kaļ­če­va.
Foto — www.cchrint.org; http://www.npr.org/).

Tek­stā iz­man­to­tie avo­ti:
http://www.answers.com/topic/armed-forces;
http://www.michaelshouse.com/featured-articles/ drug-use-military/;
http://seattletimes.com/html/nationworld/2019186223_militarydrinking18.html;
http://www.cchrint.org/2013/03/27/military-suicides-hit-epidemic-levels-is-it-stress-or-the-drugs-used-to-treat-it;/
http://www.ng.ru/armies/2013-11-07/5_drugs.html.