Latvijas ziņas

No 6. līdz 8. feb­ru­ārim Bri­se­lē no­ti­ka NA­TO Pa­sau­les re­zer­ves virs­nie­ku aso­ci­āci­ju kon­fe­de­rā­ci­jas (CI­OR) un Pa­sau­les re­zer­ves me­di­cī­nas virs­nie­ku aso­ci­āci­jas (CI­OMR) kon­fe­ren­ce, ku­rā Ei­ro­pas spē­ku virs­pa­vēl­nieks ģe­ne­rā­lis Fi­lips Brīd­lovs un Beļ­ģi­jas prem­jer­mi­nis­tra viet­nieks un aiz­sar­dzī­bas mi­nistrs Pī­ters de Krems go­di­nā­ja re­zer­ves ka­ra­vī­rus, uz­sve­rot vi­ņu sva­rī­go lo­mu mūs­die­nu ar­mi­jā.

CI­OR pre­zi­dents ko­man­dkap­tei­nis Ri­čards Rolls pa­snie­dza kon­fe­de­rā­ci­jas go­da me­da­ļu «Par no­pel­niem» Lat­vi­jas Re­zer­ves virs­nie­ku aso­ci­āci­jas il­gga­dē­jai pre­zi­den­tei Be­ni­tai Fel­dma­nei.

Ģe­ne­rā­lis Brīd­lovs sa­vā ru­nā at­gā­di­nā­ja, cik no­zī­mī­ga lo­ma re­zer­ves virs­nie­kiem ir ci­vil­mi­li­tā­rās sa­dar­bī­bas vei­ci­nā­ša­nā, mi­li­tā­ra­jās mā­cī­bās un ap­mā­cī­bas sis­tē­mas vei­do­ša­nā, kā arī sa­dar­bī­bā ar par­tner­val­stīm prog­ram­mā «Part­ner­at­tie­cī­bas mie­ram». Sa­vu­kārt aiz­sar­dzī­bas mi­nistrs Pī­ters de Krems uz­svē­ra re­zer­ves ka­ra­vī­ru lie­lo no­pel­nu bru­ņo­to spē­ku ik­die­nas dar­bā, uz­la­bo­jot ka­ra­vī­ru me­di­cī­nis­ko ap­rū­pi die­nes­ta vie­tā un starp­tau­tis­ka­jā ope­rā­ci­jā.

«Liel­bri­tā­ni­jas prem­jer­mi­nistrs Vin­stons Čēr­čils sa­vu­laik tei­cis, ka re­zer­vists ir du­bul­tpil­so­nis. Vi­ņu var ku­ru kat­ru die­nu ie­sais­tīt mi­li­tā­rās ak­ti­vi­tā­tēs, un re­zer­ves virs­nie­ka pie­re­dze un zi­nā­ša­nas ak­tī­vā die­nes­ta ka­ra­vī­riem lie­ti no­der. Lat­vi­jas re­zer­ves virs­nie­ki ir sa­vas valsts vār­da ne­sē­ji pa­sau­lē,» skaid­ro Be­ni­ta Fel­dma­ne.

Re­zer­ves virs­nieks, pēc NA­TO stan­dar­tiem, ir ci­vil­per­so­na, kas ap­gu­vu­si mi­li­tā­rās zi­nā­ša­nas, un per­so­nas ie­priek­šē­jā dar­bī­ba var būt sais­tī­ta ar re­gu­lā­ro ka­ra­spē­ku. Mie­ra lai­kā šie virs­nie­ki strā­dā sa­vā ci­vi­la­jā spe­ci­ali­tā­tē un veic re­gu­lā­ras ap­mā­cī­bas, bet ne­pie­cie­ša­mī­bas ga­dī­ju­mā valsts vi­ņus var mo­bi­li­zēt un iz­man­tot ka­ra­spē­ka va­ja­dzī­bām. Lat­vi­jas Re­zer­ves virs­nie­ku aso­ci­āci­ja di­bi­nā­ta 1999. ga­da 29. no­vem­brī. Par dar­bī­bas mēr­ķi tā iz­vir­zī­ju­si pa­aug­sti­nāt Lat­vi­jas aiz­sar­dzī­bas po­ten­ci­ālu, pa­dzi­ļi­nāt tau­tas iz­prat­ni par valsts aiz­sar­dzī­bu, kā arī vei­ci­nāt Na­ci­onā­lo bru­ņo­to spē­ku un sa­bied­rī­bas cie­šā­ku sa­skar­smi un sa­prat­ni.

Pen­si­onē­tā ķi­rur­ģe virs­leit­nan­te Be­ni­ta Fel­dma­ne bi­ja aso­ci­āci­jas pre­zi­den­te no 2003. līdz 2013. ga­dam.

14. feb­ru­ārī Jū­ras spē­ku mā­cī­bu cen­trā Lie­pā­jā no­slē­dzās kār­tē­jais Zem­le­dus ie­grem­dē­ša­nās kurss. Kur­san­ti ap­gu­va gan te­orē­tis­kās zi­nā­ša­nas, gan prak­tis­kās ie­ma­ņas, ie­grem­dē­jo­ties at­klā­tā ūdens­til­pnē. Kur­sā ūdens­lī­dē­ji ie­gu­va zi­nā­ša­nas un pras­mes ūdens­lī­dē­ju dar­bu veik­ša­nai un plā­no­ša­nai zem le­dus, kā arī pirm­ās pa­lī­dzī­bas snieg­ša­nā cie­tu­ša­jiem ūdens­lī­dē­jiem zem le­dus.

Mā­cī­bu cen­tra Ūdens­lī­dē­ju mā­cī­bu da­ļa pir­mo zem­le­dus ie­grem­dē­ša­nās kur­su or­ga­ni­zē­ja 2009. ga­dā, un šo­gad tas bi­ja ses­tais šā­da vei­da kurss, ku­rā ie­ma­ņas ap­gu­va ne ti­kai trīs bru­ņo­to spē­ku ka­ra­vī­ri, bet arī di­vi pār­stāv­ji no Valsts ugun­sdzē­sī­bas un glāb­ša­nas die­nes­ta un Valsts po­li­ci­jas.

21. feb­ru­ārī Na­ci­onā­lo bru­ņo­to spē­ku ko­man­die­ris ģe­ne­rāl­leit­nants Rai­monds Grau­be ar ko­man­die­ra Go­da rak­stu par na­ci­onā­lās paš­ap­zi­ņas vei­do­ša­nu un uz­tu­rē­ša­nu, kā arī pat­ri­otis­ma audzi­nā­ša­nu un vei­ci­nā­ša­nu ap­bal­vo­ja at­va­ļi­nā­to vi­ce­ad­mi­rā­li, bied­rī­bas «Lat­vi­jas ģe­ne­rā­ļu klubs» val­des priekš­sē­dē­tā­ju Gai­di An­dre­ju Zei­bo­tu un Lat­vi­jas Skau­tu un gai­du cen­trā­lās or­ga­ni­zā­ci­jas priekš­nie­ku An­dri Ma­ti­so­nu.

Lat­vi­jas skau­tu un gai­du cen­trā­lā or­ga­ni­zā­ci­ja vai­rā­ku ga­du ga­ru­mā ak­tī­vi sa­dar­bo­jas ar Jaun­sar­dzi, or­ga­ni­zē­jot pil­so­nis­kos un pat­ri­otis­kos pa­sā­ku­mus, vei­ci­not jau­nat­nes pil­so­nis­kās ap­zi­ņas un per­so­nis­kās līdz­da­lī­bas pras­mju izaugsmi un Jaun­sar­dzes po­pu­la­ri­zē­ša­nu.

Šo­gad jaun­sar­gi jau pie­da­lī­jās skau­tu un gai­du or­ga­ni­zē­ta­jā no­met­nē «Bal­tais vilks 2014» Zie­mas­svēt­ku kau­ju vie­tā Lož­me­tēj­kal­nā, lai iz­zi­nā­tu, pie­dzī­vo­tu un pie­mi­nē­tu lat­vie­šu strēl­nie­kus. Plā­nots, ka šo­gad jaun­sar­gi pie­da­lī­sies arī ci­tos skau­tu un gai­du or­ga­ni­zē­ta­jos pasākumos — da­žā­dās sa­cen­sī­bās un no­met­nēs. Sa­vu­kārt Jaun­sar­dze skau­tus un gai­das ir aici­nā­ju­si pie­da­lī­ties orien­tē­ša­nās sa­cen­sī­bās «Vē­ji­ņa kauss» un ko­pī­gi or­ga­ni­zēt un pie­da­lī­ties pa­sā­ku­mā «Lat­vi­jas ka­ra­vīrs laik­me­tu grie­žos». Par tra­dī­ci­ju kļu­vis arī ko­pī­gi or­ga­ni­zē­tais ik­ga­dē­jais pa­sā­kums «Cē­su pul­ka Skol­nie­ku ro­tas pie­mi­ņas ka­ro­ga mai­ņas ce­re­mo­ni­ja» Vid­ze­mes no­va­dā.

22. feb­ru­ārī di­vi Na­ci­onā­lo bru­ņo­to spē­ku (NBS) virs­nie­ki de­vās uz Mon­ro­vi­ju Li­bē­ri­jā, lai sa­dar­bī­bā ar ASV ka­ra­vī­riem tur­pi­nā­tu pērn sāk­to Li­bē­ri­jas bru­ņo­to spē­ku virs­nie­ku cen­tra­li­zē­tās ap­mā­cī­bu sis­tē­mas iz­vei­di. No 22. feb­ru­āra līdz 1. mar­tam Lat­vi­jas un ASV Mi­či­ga­nas Na­ci­onā­lās gvar­des pār­stāv­ji va­dīs ap­mā­cī­bu kur­su Li­bē­ri­jas ar­mi­jas virs­nie­ku sa­stā­vam, no­do­dot pie­re­dzi ap­mā­cī­bu plā­no­ša­nā un iz­vēr­tē­ša­nā, kā arī virs­nie­ku sa­ga­ta­vo­ša­nā nā­kot­nes ka­ra­vī­ru ap­mā­cī­bai.

Plā­nots, ka ASV un Lat­vi­jas pa­dom­nie­ku gru­pas at­balsts Li­bē­ri­jas bru­ņo­to spē­ku ap­mā­cī­bu sis­tē­mas piln­vei­do­ša­nā ilgs trīs ga­dus.

NBS un Mi­či­ga­nas Na­ci­onā­lā gvar­de ir rī­ko­ju­si ko­pī­gas mā­cī­bas un īs­te­no­ju­si ci­tus sa­dar­bī­bas pro­jek­tus kopš 1993. ga­da, kas ir sais­tī­ti ar prak­tis­ko bru­ņo­to spē­ku uz­de­vu­mu iz­pil­di starp­tau­tis­ko ope­rā­ci­ju lai­kā, tos­tarp Af­ga­nis­tā­nā, kur ko­pī­ga­jā Lat­vi­jas un ASV Ope­ra­ci­onā­lās sa­dar­bī­bas pa­dom­nie­ku gru­pā abu val­stu ka­ra­vī­ri vei­ca Af­ga­nis­tā­nas Na­ci­onā­lās ar­mi­jas ka­ra­vī­ru ap­mā­cī­bu.

27. feb­ru­ārī aiz­sar­dzī­bas mi­nistrs Rai­monds Vē­jo­nis un Liel­bri­tā­ni­jas aiz­sar­dzī­bas mi­nis­tri­js Fi­lips Ha­monds NA­TO aiz­sar­dzī­bas mi­nis­tru sa­nāk­smes lai­kā Bri­se­lē, Beļ­ģi­jā, pa­rak­stī­ja no­do­mu pro­to­ko­lu par tā­lā­ko abu val­stu sa­dar­bī­bu Sau­sze­mes spē­ku kāj­nie­ku bri­gā­des me­ha­ni­zā­ci­jas pro­jek­ta īs­te­no­ša­nā.

Pro­to­kols no­sa­ka ap­ņem­ša­nos mai­ja bei­gās no­slēgt starp­val­dī­bu lī­gu­mu starp Lat­vi­ju un Liel­bri­tā­ni­ju par maz­lie­to­tu un at­jau­no­tu bru­ņo­tu kā­pur­ķē­žu teh­ni­kas ie­gā­di. Tas pa­redz arī pre­ci­zēt mi­li­tā­rās teh­ni­kas iz­mak­sas, kā arī ci­tus ar to ie­gā­di sais­tī­tos jau­tā­ju­mus. Bru­ņu­teh­ni­kas ie­gā­des sā­kot­nē­jās iz­mak­sas, pēc Aiz­sar­dzī­bas mi­nis­tri­jas ap­rē­ķi­niem, ir ap­tu­ve­ni 70 mil­jo­ni eiro. Da­ļa no šīs nau­das jau ir pie­šķir­ta. Kāj­nie­ku bri­gā­des me­ha­ni­zā­ci­jas pro­jek­ta īs­te­no­ša­nai šo­gad ir pie­šķir­ti 1,79 mil­jo­ni eiro, 2015. ga­dā — 12,27 mil­jo­ni eiro un 2016. ga­dā — 16,29 mil­jo­ni eiro.

Fi­lips Ha­monds iz­tei­ca gan­da­rī­ju­mu par Lat­vi­jas un Liel­bri­tā­ni­jas div­pu­sē­jām at­tie­cī­bām, no­rā­dot, ka pa­rak­stī­tais no­do­mu pro­to­kols ir tur­pi­nā­jums abu val­stu ilg­sto­ša­jai prak­tis­ka­jai sa­dar­bī­bai, kas pa­līdz Lat­vi­jai stip­ri­nāt sa­vas aiz­sar­dzī­bas spē­jas.

Darbs pie me­ha­ni­zā­ci­jas pro­jek­ta ie­spē­ja­mo va­ri­an­tu iz­vēr­tē­ša­nas ti­ka sākts 2012. un 2013. ga­dā. Teh­ni­kas iz­vē­les pro­cess bi­ja pa­kā­pe­nisks un sa­stā­vē­ja no vai­rā­kiem pos­miem, kas ie­kļā­va de­ta­li­zē­tu kāj­nie­ku bri­gā­des me­ha­ni­zē­to plat­for­mu ope­ra­ci­onā­lo pra­sī­bu no­teik­ša­nu un tir­gus iz­pē­ti. 2013. ga­da no­ga­lē Mi­nis­tru ka­bi­nets pie­ņē­ma lē­mu­mu at­bal­stīt Aiz­sar­dzī­bas mi­nis­tri­jas pie­dā­vā­to ri­si­nā­ju­mu Sau­sze­mes spē­ku kāj­nie­ku bri­gā­des at­tīs­tī­bai, no­sa­kot to kā vie­nu no gal­ve­na­jām pri­ori­tā­tēm aiz­sar­dzī­bas no­za­rē.

Ņe­mot vē­rā tir­gus ana­lī­zi, Aiz­sar­dzī­bas mi­nis­tri­ja sā­ka sa­ru­nas par ie­pir­ku­ma lī­gu­ma no­slēg­ša­nu ar Liel­bri­tā­ni­jas un Zie­meļ­īri­jas Ap­vie­no­tās Ka­ra­lis­tes Aiz­sar­dzī­bas mi­nis­tri­jas at­bil­dī­ga­jām struk­tūr­vie­nī­bām par tās bru­ņo­to spē­ku rī­cī­bā eso­šu maz­lie­to­tu un kva­li­tā­tes stan­dar­tiem at­bil­sto­šu mi­li­tā­rās teh­ni­kas ie­gā­di.

Na­ci­onā­lo bru­ņo­to spē­ku at­tīs­tī­bas plāns 2012.—2024. ga­dam pa­redz 2014. ga­dā sākt me­ha­ni­zā­ci­jas pro­jek­tu, kas il­gtu līdz pat 2020. ga­dam.

28. feb­ru­ārī aiz­sar­dzī­bas mi­nistrs Rai­monds Vē­jo­nis un Na­ci­onā­lo bru­ņo­to spē­ku ko­man­die­ris ģe­ne­rāl­leit­nants Rai­monds Grau­be svi­nī­gā ce­re­mo­ni­jā uz ope­rā­ci­ju ra­jo­nu Ma­li pa­va­dī­ja nā­ka­mā Eiropas Savienības (ES) ap­mā­cī­bas mi­si­jas Lat­vi­jas kon­tin­gen­ta ka­ra­vī­rus.

Uz­ru­nā­jot nā­ka­mā kon­tin­gen­ta ka­ra­vī­rus, aiz­sar­dzī­bas mi­nistrs Rai­monds Vē­jo­nis, uz­svē­ra, ka Ma­li bru­ņo­to spē­ku ka­ra­vī­riem, kas nu jau ir mū­su par­tne­ri, ir bū­tis­ka ES in­struk­to­ru pa­lī­dzī­ba. «Jums jā­sniedz vi­ņiem vi­sas sa­vas zi­nā­ša­nas, lai šīs valsts bru­ņo­tie spē­ki spē­tu sa­sniegt tā­du dro­šī­bas stā­vok­li, kāds ir pie mums, Lat­vi­jā.»

Šis kon­tin­gents at­šķi­ras no di­viem ie­priek­šē­jiem ne ti­kai skait­lis­kā, bet arī vei­ca­mo uz­de­vu­mu zi­ņā. «Mū­su ka­ra­vī­riem uz­ti­cēts ap­mā­cīt kon­krē­tu Ma­li bru­ņo­to spē­ku apakš­vie­nī­bu, ko līdz šim ap­mā­cī­bas mi­si­jā Ma­li ne­esam da­rī­ju­ši,» sa­cī­ja NBS ko­man­die­ris ģe­ne­rāl­leit­nants Rai­monds Grau­be, uz­sve­rot, ka Lat­vi­jas ka­ra­vī­ri šo uz­de­vu­mu iz­pil­dīs go­dam. «Mēs esam strā­dā­ju­ši daudz­na­ci­onā­lā ko­man­dā un ci­tā­dā kul­tūr­vi­dē, kur ie­gū­tas ne­pie­cie­ša­mās pras­mes un ie­ma­ņas.» Vē­lot sek­mes, ko­man­die­ris pa­snie­dza ka­ra­vī­riem ru­dzu mai­zes klai­pu, kas at­gā­di­nās par Lat­vi­ju un mā­jās pa­li­ku­ša­jām ģi­me­nēm.

Sep­ti­ņi šī kon­tin­gen­ta ka­ra­vī­ri ir ie­kļau­ti So­mi­jas va­dī­ta­jā Zie­meļ­val­stu un Bal­ti­jas ro­tas lī­me­ņa ap­mā­cī­bas gru­pā. Ta­jā ap­mā­cī­bu in­struk­to­ru pie­nā­kumus pildīs arī Zvied­ri­jas, Igau­ni­jas un Lie­tu­vas ka­ra­vī­ri.

Lat­vi­jas ka­ra­vī­ri, ku­ri ir pro­fe­si­onā­li sa­ga­ta­vo­ti un pil­dī­ju­ši die­nes­ta pie­nā­ku­mus starp­tau­tis­ka­jās ope­rā­ci­jās, veiks Ma­li bru­ņo­to spē­ku kāj­nie­ku ro­tas kau­jas at­bal­sta va­da per­so­nā­la ap­mā­cī­bu. Sa­vu­kārt par ro­tas tri­ju kāj­nie­ku va­du ap­mā­cī­bu at­bil­dēs So­mi­jas, Zvied­ri­jas un Igau­ni­jas in­struk­to­ri.

ES ap­mā­cī­bas mi­si­ja ir pa­re­dzē­ta, lai pa­lī­dzē­tu uz­la­bot Ma­li bru­ņo­to spē­ku mi­li­tā­rās spē­jas un tie ci­vi­lo ie­stā­žu pa­kļau­tī­bā spē­tu at­jau­not valsts te­ri­to­ri­ālo in­teg­ri­tā­ti. Mi­si­ja ne­ie­sais­tās kau­jas ope­rā­ci­jās.

Mi­si­jas štābs iz­vie­tots valsts gal­vas­pil­sē­tā Ba­ma­ko, sa­vu­kārt mā­cī­bas no­tiek 60 kilo­met­rus at­tā­la­jā pil­sē­tā Ku­li­ko­ro, kur sa­vus die­nes­ta pie­nā­ku­mus jau veic di­vi Lat­vi­jas ka­ra­vī­ri. Ap­mā­cī­bas mi­si­jas per­so­nāls sniedz kon­sul­tā­ci­jas un mi­li­tā­ra­jā ap­mā­cī­bā ie­tver tā­dus jau­tā­ju­mus kā va­dī­ba un kon­tro­le, lo­ģis­ti­ka un cil­vēk­re­sur­si, kā arī starp­tau­tis­kās hu­ma­ni­tā­rās tie­sī­bas, ci­vil­ie­dzī­vo­tā­ju aiz­sar­dzī­ba un cil­vēk­tie­sī­bas.

Saei­ma 2013. ga­da 7. mar­tā ap­stip­ri­nā­ja lē­mu­mu «Par Lat­vi­jas Na­ci­onā­lo bru­ņo­to spē­ku ka­ra­vī­ru da­lī­bu Ei­ro­pas Sa­vie­nī­bas mi­li­tā­ra­jā mi­si­jā, lai pa­lī­dzē­tu Ma­li bru­ņo­to spē­ku ap­mā­cī­bā». Lat­vi­jas kon­tin­gen­ta ka­ra­vī­ri die­nes­tu ap­mā­cī­bas mi­si­jā Ma­li sā­ka 2013. ga­da 14. ap­rī­lī.

4. mar­tā Rī­gas cir­kā kon­kur­sa «Su­per­pui­ka 2014» fi­nā­lā uz­va­rē­ja Rī­gas Han­zas vi­dus­sko­las 6. kla­ses skol­nieks Kār­lis Ka­ņe­pe (12 ga­di). 2. vie­tu iz­cī­nī­ja In­guss Su­tins (12 ga­di) no Kau­na­tas, 3. — Rū­dolfs Eber­hards (12 ga­di) no Blo­mes. Kon­kur­sa žū­ri­jā bi­ja arī 1996. ga­da su­per­pui­ka, ta­gad Na­ci­onā­lo bru­ņo­to spē­ku virs­nieks — kap­tei­nis Ed­vīns Ozols.

Kon­kur­sa fi­nā­lā go­dam star­tē­ja arī Ar­nis Ro­zen­tāls un Jā­nis Gais­miņš no Rī­gas, Mār­cis Liv­ma­nis un Ro­berts Kal­vī­tis no Jūr­ma­las, Ralfs Bol­dāns no Bal­vu no­va­da, Dit­mārs Vo­itiņš no Pre­iļu no­va­da un Egils Ar­turs Sau­ka no Jel­ga­vas.

«Žū­ri­jas gal­ve­nais uz­de­vums bi­ja iz­vēr­tēt pui­ku snie­gu­mu un pie­šķirt žū­ri­jas bal­vu vie­nam no zē­niem pēc sa­viem sub­jek­tī­viem kri­tē­ri­jiem, kas arī li­ka pie­vērst uz­ma­nī­bu ik­vie­nai kon­kur­san­tu dar­bī­bas de­ta­ļai,» stās­ta kap­tei­nis Ed­vīns Ozols. «Ļo­ti pa­tī­ka­mi bi­ja vē­rot pui­kas, vi­ņu cen­tī­bu, cī­ņas spa­ru un ap­ņē­mī­bu. Vi­si de­mon­strē­ja ab­so­lū­tu gri­bu, mērķ­tie­cī­bu un ne­at­lai­dī­bu. Jā­uz­sver, ka ne­bi­ja ne­vie­na iz­teik­ti pā­rā­ka pre­ten­den­ta par ot­ru, cī­ņa zē­nu star­pā bi­ja ļo­ti in­ten­sī­va un go­dī­ga. Tā pra­sī­ja daudz kon­cen­trē­ša­nās.»

Uz­de­vu­mi gal­ve­no­kārt bi­ja di­vu vei­du. Sā­ku­mā bi­ja radošie  — lat­vis­ka or­na­men­ta iz­vei­do­ša­na, ko­ka lā­des vā­ka iz­ga­ta­vo­ša­na un sa­lā­tu pa­ga­ta­vo­ša­na. Pēc tam sā­kās di­na­mis­kā­kā un sprai­gā­kā sa­da­ļa, lai no­slēg­tu ce­tur­tdaļ­fi­nā­lu — augs­tu­ma un līdz­sva­ra tra­ses ar al­pī­nis­ma ele­men­tiem.

Fi­nāls bi­ja ļo­ti spraigs. Su­per­pui­kam Kār­lim par ma­ta tie­su iz­de­vās pār­steigt sa­vu se­ko­tā­ju In­gu­su, un abi zē­ni līdz pē­dē­jai se­kun­dei cī­nī­jās par il­gi kā­ro­to ti­tu­lu.

«Lai arī pir­ma­jā brī­dī var­būt šķiet, tās ir bēr­nu spē­les, gri­bē­tu uz­svērt, ka 12 ga­du ve­cums ir mir­klis, kad kat­ram pui­kam va­ja­dzē­tu jau ap­tu­ve­ni sa­prast, kas viņš būs, ar ko viņš vē­las no­dar­bo­ties un ko grib sa­sniegt nā­kot­nē.

Šis kon­kurss ar Teh­nis­kā jaun­ra­des na­ma snieg­ta­jām pla­ša­jām ie­spē­jām pa­ver pla­šus ap­vār­šņus zē­niem no vi­sas Lat­vi­jas. Viens no pre­ten­den­tiem uz kon­kur­sa fi­nā­lu, kas sā­kās pulk­sten 16, bi­ja ar vi­su ģi­me­ni brau­cis no Kau­na­tas jau tri­jos no rī­ta,» stās­ta kap­tei­nis
E. Ozols. «Ne tik tā­lu nā­kot­nē, jau pēc se­šiem ga­diem, vi­ņi stā­sies mū­su rin­dās un pār­ņems mū­su dar­bus. Ska­to­ties uz «Su­per­pui­ka 2014» fi­nā­lis­tiem, es­mu pil­nī­gi pār­lie­ci­nāts, ka Lat­vi­jā aug bra­ši, va­re­ni pui­kas, kam ne­būs grū­ti tur­pi­nāt sa­vu tē­vu un brā­ļu ie­sāk­to.»

Emo­ci­onā­lus brī­žus pui­šiem sa­gā­dā­ja arī tik­ša­nās ar ka­ma­ni­ņu brau­cē­ju Mār­ti­ņu Ru­be­ni un mū­zi­ķi Kār­li Ka­za­ku.

Kon­kur­su «Su­per­pui­ka» jau 23. rei­zi or­ga­ni­zē­ja Teh­nis­kās jaun­ra­des nams «An­nas 2». Nā­ka­ma­jai kon­kur­sa se­zo­nai var pie­teik­ties 2002. un 2003. ga­dā dzi­mu­šie zē­ni, sā­kot no 6. mar­ta, — www.tjn.lv/su­per­pui­ka.

12. mar­tā aiz­sar­dzī­bas mi­nistrs Rai­monds Vē­jo­nis un Na­ci­onā­lo bru­ņo­to spē­ku (NBS) ko­man­die­ris ģe­ne­rāl­leit­nants Rai­monds Grau­be svi­nī­gi pa­va­dī­ja ser­žan­tu Alek­san­dru Ste­pan­ču­ku uz Ei­ro­pas Sa­vie­nī­bas pre­tpi­rā­tis­ma ope­rā­ci­ju «At­alan­ta». Ser­žants A. Ste­pan­čuks die­nēs ope­rā­ci­ju ra­jo­nā uz Vā­ci­jas Jū­ras spē­ku flo­tes ku­ģa «Bran­den­burg». 

«Šī Ei­ro­pas Sa­vie­nī­bas va­dī­tā starp­tau­tis­kā ope­rā­ci­ja ir ļo­ti bū­tis­ka un vien­lai­kus zī­mī­ga, jo arī Lat­vi­ja ir jū­ras valsts,» sa­cī­ja aiz­sar­dzī­bas mi­nistrs. «Pre­tpi­rā­tis­ma pa­sā­ku­mi ir ak­tu­āli vi­sā pa­sau­lē, jo tas, ka kāds grib ie­dzī­vo­ties uz ci­tu val­stu eko­no­mis­ka­jiem la­bu­miem, ir no­so­dā­mi, un šā­da rī­cī­ba ir jā­pār­trauc. Es es­mu gan­da­rīts, ka arī Lat­vi­ja var sniegt sa­vu ie­gul­dī­ju­mu, lai pa­da­rī­tu pa­sau­les jū­ras dro­šā­kas ku­ģo­ša­nai.»

R. Vē­jo­nis no­rā­dī­ja, ka starp­tau­tis­ka­jās ope­rā­ci­jās ka­ra­vī­ri var mā­cī­ties un gūt jaun­u pie­re­dzi, ko pēc tam va­rēs no­dot die­nes­ta bied­riem, tā­dē­jā­di uz­la­bo­jot arī bru­ņo­to spē­ku aiz­sar­dzī­bas spē­jas.

«Ope­rā­ci­ja «At­alan­ta» ir vie­na no tām, kur ir vis­la­bāk re­dzams re­zul­tāts — pa­tei­co­ties Ei­ro­pas Sa­vie­nī­bas, tai skai­tā arī Lat­vi­jas, ka­ra­vī­ru da­lī­bai ša­jā ope­rā­ci­jā, ir kra­si sa­ma­zi­nā­jies re­ali­zē­to uz­bru­ku­mu skaits tir­dznie­cī­bas ku­ģiem Ade­nas lī­cī,» sa­cī­ja ģe­ne­rāl­leit­nants R. Grau­be.

Aiz­sar­dzī­bas mi­nistrs pa­snie­dza ser­žan­tam Alek­san­dram Ste­pan­ču­kam Lat­vi­jas ka­ro­gu, sa­vu­kārt NBS ko­man­die­ris — ru­dzu mai­zi.

19. feb­ru­ārī uz ope­rā­ci­ju «At­alan­ta» pa­va­dī­ja ko­man­dleit­nan­tu J. Au­ci.

Lē­mu­mu par Na­ci­onā­lo bru­ņo­to spē­ku da­lī­bu ope­rā­ci­jā «At­alan­ta» Saei­ma pie­ņē­ma 2010. ga­da 2. sep­tem­brī. Ope­rā­ci­jā pie­da­lās di­vi Lat­vi­jas ka­ra­vī­ri, no ku­riem viens dien ope­ra­ci­onā­la­jā štā­bā, sa­vu­kārt otrs — ope­rā­ci­jas ra­jo­nā uz ope­rā­ci­jas štā­ba ku­ģa.

ES Jū­ras spē­ku mi­li­tā­rā ope­rā­ci­ja «At­alan­ta», kas ti­ka uz­sāk­ta 2008. ga­da 8. de­cem­brī, pa­līdz no­vērst un ie­ro­be­žot pi­rā­tis­mu un bru­ņo­tas lau­pī­ša­nas pie So­mā­li­jas kras­tiem. Šī ir pirm­ā ES jū­ras ope­rā­ci­ja, kas tiek veik­ta ko­pē­jās dro­šī­bas un aiz­sar­dzī­bas po­li­ti­kas ie­tva­ros.

Ziņas sagatavojusi Ieva Plēsuma.
Foto — Gatis Dieziņš, Normunds Mežiņš un Henrijs Plimaks, CIOR.

Bru­ņo­tie spē­ki ie­pirks kā­pur­ķē­žu bru­ņu­ma­šī­nas

Tai­vo Trams

Foto — G. Die­ziņš, N. Me­žiņš un no ār­val­stu pre­ses ma­te­ri­āliem.

Na­ci­onā­lo bru­ņo­to spē­ku (NBS) me­ha­ni­zā­ci­jas un mo­der­ni­zā­ci­jas pro­jekts,
par ku­ru ru­nāts jau il­gā­ku lai­ku, sā­cis īs­te­no­ties. Lat­vi­ja no Liel­bri­tā­ni­jas plā­no ie­pirkt kā­pur­ķē­žu bru­ņu­ma­šī­nas, kā arī vei­dot šo ma­šī­nu mo­der­ni­zē­ša­nas un ap­kal­po­ša­nas bā­zi. Pa­pil­dus pa­re­dzēts ie­pirkt arī ri­te­ņu bru­ņu­ma­šī­nas. Pla­šāk šo pro­jek­tu ko­men­tē aiz­sar­dzī­bas mi­nistrs Rai­monds Vē­jo­nis un Na­ci­onā­lo bru­ņo­to spē­ku ko­man­die­ris ģe­ne­rāl­leit­nants Rai­monds Grau­be.

Me­ha­ni­zā­ci­jas pro­jekts
«Šī ga­da 27. feb­ru­ārī ar Liel­bri­tā­ni­jas val­dī­bas aiz­sar­dzī­bas mi­nis­tru Fi­li­pu Ha­mon­du pa­rak­stī­jām no­do­mu pro­to­ko­lu par sa­dar­bī­bu Sau­sze­mes spē­ku kāj­nie­ku bri­gā­des me­ha­ni­zā­ci­jas pro­jek­ta īs­te­no­ša­nā. Tas ir so­lis ce­ļā uz mo­der­ni­zē­tu kau­jas bru­ņu­ma­šī­nu ar kā­pur­ķē­dēm ie­gā­di mū­su bru­ņo­ta­jiem spē­kiem. Šī ga­da mai­jā va­rē­tu tikt no­slēgts starp­val­dī­bu lī­gums un sāk­ta ma­šī­nu teh­nis­kā kom­plek­tā­ci­ja,» no­rā­da aiz­sar­dzī­bas mi­nistrs Rai­monds Vē­jo­nis. Teh­ni­ka tiks ap­rī­ko­ta ar mo­der­nām sa­ka­ru un ie­ro­ču sis­tē­mām un būs pil­nī­bā at­bil­sto­ša mūs­die­nu ka­ra­vī­ru va­ja­dzī­bām. «Šī teh­ni­ka se­vi ir pie­rā­dī­ju­si re­āla­jā dzī­vē, kau­jas ap­stāk­ļos. Sva­rī­gi, ka esam iz­vē­lē­ju­šies pār­bau­dī­tas lie­tas. Liel­bri­tā­ni­ja šā­du teh­ni­ku paš­laik iz­man­to sa­vā ar­mi­jā, kā arī mi­si­jā Af­ga­nis­tā­nā. Liel­bri­tā­ni­jas bru­ņo­ju­mā tā ie­kļau­ta kopš Fol­klen­du sa­lu kon­flik­ta pa­gā­ju­šā gad­sim­ta as­toņ­des­mi­to ga­du pir­ma­jā pus­ē.»

Lat­vi­jas lē­mums par bru­ņu­teh­ni­kas ie­gā­di ir cie­ši sais­tīts ar valsts aiz­sar­dzī­bas kon­cep­ci­ju, ku­rā NBS at­tīs­tī­ba ir pri­ori­tārs vir­ziens, sa­vu­kārt ta­jā viens no bū­tis­kā­ka­jiem ele­men­tiem ir Sau­sze­mes spē­ku kau­jas spē­ju at­tīs­tī­ba, kas nav īs­te­no­ja­ma bez sen plā­no­tā me­ha­ni­zā­ci­jas pro­jek­ta.

Me­ha­ni­zā­ci­jas pro­jek­ta ie­tva­ros Lat­vi­jas val­dī­ba no Liel­bri­tā­ni­jas val­dī­bas plā­no ie­pirkt 120 vie­nī­bas kau­jas bru­ņu­ma­šī­nu ar kā­pur­ķē­dēm. Tas ne­būs vie­nī­gais bru­ņo­to spē­ku mo­der­ni­zā­ci­jas ele­ments, nā­kot­nē plā­nots ie­gā­dā­ties arī kau­jas bru­ņu­ma­šī­nas ar ri­te­ņiem. Līdz­te­kus no­lemts iz­vei­dot šīs teh­ni­kas uz­tu­rē­ša­nai pa­re­dzē­tu ma­te­ri­āli teh­nis­ko re­mont­bā­zi Āda­žos. Pro­jek­tu pa­re­dzēts īs­te­not līdz 2020. ga­dam, bet Lat­vi­jas ka­ra­vī­ri kā­pur­ķē­žu bru­ņu­ma­šī­nas va­rē­tu sākt iz­man­tot jau 2016. ga­dā.

No Liel­bri­tā­ni­jas plā­nots ie­gā­dā­ties vai­rā­ku vei­du bru­ņu­ma­šī­nas ar kā­pur­ķē­dēm, to skai­tā iz­lū­ko­ša­nas kau­jas ma­šī­nu «Sci­mi­tar», kas ap­bru­ņo­ta ar 30 mm liel­ga­ba­lu un spēj nei­tra­li­zēt pre­ti­nie­ka bru­ņu­teh­ni­ku, arī vieg­los tan­kus, līdz pus­ot­ra kilo­met­ra at­tā­lu­mā. Sa­vu­kārt bru­ņu­trans­por­tie­ri «Spar­tan» ir ap­rī­ko­ti ar 7,62 mm lož­me­tē­ju, bet kau­jas va­dī­bas no­dro­ši­nā­ša­nas bru­ņu­trans­por­tie­ri «Sul­tan» — ar 7,62 mm lož­me­tē­ju trans­port­lī­dzek­ļa aiz­sar­dzī­bai un kau­jas va­dī­bas sis­tē­mu. Eva­ku­āci­jas un re­mont­a bru­ņu­trans­­- por­tie­ri «Sa­mson» ar vin­čām un va­ja­dzī­go ap­rī­ko­ju­mu vien­kār­šā­ka re­mont­a veik­ša­nai no­ti­ku­ma vie­tā ir ap­rī­ko­ti ar 7,62 mm lož­me­tē­ju. Me­di­cī­nas bru­ņu­trans­por­tie­ri «Sa­ma­ri­tan» ar pirm­ās me­di­cī­nis­kās pa­lī­dzī­bas snieg­ša­nas ap­rī­ko­ju­mu var pār­va­dāt līdz čet­riem gu­lo­šiem ie­vai­no­ta­jiem. Ko­pā šīs teh­ni­kas vie­nī­bas vei­do vie­no­tu kom­plek­su, kas spēj no­­- dro­ši­nāt vi­sas bū­tis­kā­kās kau­jas fun­kci­jas.

Ie­gu­vums gan Lat­vi­jas aiz­sar­dzī­bai, gan taut­saim­nie­cī­bai
«Sau­sze­mes spē­kiem ir ļo­ti ne­pie­cie­ša­ma kva­li­ta­tī­va iz­aug­sme. Da­ļa to rī­cī­bā eso­šās teh­ni­kas pir­kta pē­dē­jo vai­rāk ne­kā 20 ga­du lai­kā, da­ļa — sa­ņem­ta kā dā­vi­nā­ju­mi, ta­ču par mo­der­nu teh­ni­ku, kas at­bil­stu mūs­die­nu iz­aici­nā­ju­miem un pra­sī­bām, diem­žēl ru­nāt ne­var,» at­zīst aiz­sar­dzī­bas mi­nistrs R. Vē­jo­nis.

«Bru­ņu­ma­šī­nas ie­vē­ro­ja­mi pa­aug­sti­nās Lat­vi­jas aiz­sar­dzī­bas spē­jas. Tur­klāt mi­li­tā­rās teh­ni­kas ie­pir­kums būs no­zī­mīgs arī Lat­vi­jas sa­dar­bī­bai NA­TO ie­tva­ros. Lat­vi­jai tā ir ie­spē­ja pie­rā­dīt ali­an­sei, ka esam uz­ti­ca­mi sa­dar­bī­bas par­tne­ri, strā­dā­jam, lai cel­tu sa­vas valsts dro­šī­bu, jo NA­TO ir tik stip­ra, cik stip­ra ir kat­ra tās da­līb­valsts.»

«Eso­šais aiz­sar­dzī­bas bu­džets ne­spēj no­dro­ši­nāt Lat­vi­jas ka­ra­vī­ru pro­fe­si­onā­lo iz­aug­smi, ap­rī­ko­ju­mu un kau­jas spē­ju at­tīs­tī­bu, kas tie­ši ie­tek­mē vi­ņu sa­ga­ta­vo­tī­bu un dro­šī­bu starp­tau­tis­ka­jās ope­rā­ci­jās. Eso­šā aiz­sar­dzī­bas bu­dže­ta ten­den­ce Lat­vi­jas dro­šī­bai nav pie­ņe­ma­ma. Dro­šī­bu, tā­pat kā me­di­cī­nas pa­kal­po­ju­mus vai so­ci­ālos la­bu­mus, pa­tē­rē vi­si valsts ie­dzī­vo­tā­ji, bet 0,91% no iekš­ze­mes kop­pro­duk­ta aiz­sar­dzī­bai ir ma­zāk, ne­kā tē­rē­jam ci­tām pri­mā­ra­jām va­ja­dzī­bām. Lat­vi­ja uz vie­nu ie­dzī­vo­tā­ju dro­šī­bas jo­mā vi­dē­ji tē­rē trīs rei­zes ma­zāk ne­kā ci­tās da­līb­val­stīs Ei­ro­pā,» kri­tis­ki vēr­tē R. Vē­jo­nis.

Bu­dže­ta jau­tā­ju­mu aiz­sar­dzī­bas mi­nistrs ir pār­ru­nā­jis ar prem­jer­mi­nis­tri L.Strau­ju­mu, un abas amat­per­so­nas bi­ju­šas vie­nis­prā­tis, ka jā­mek­lē lī­dzek­ļi, lai no­vēr­stu aiz­sar­- ­dzī­bas bu­dže­ta le­jup­slī­di un no­dro­ši­nā­tu tā pa­kā­pe­nis­ku pie­augu­mu. Res­pek­tē­jot arī ci­tas valsts pri­ori­tā­tes, tam jā­no­tiek pa­kā­pe­nis­ki, ter­mi­ņā līdz 2020. ga­dam.

Sa­vu­kārt šī me­ha­ni­zā­ci­jas pro­jek­ta īs­te­no­ša­nu aiz­sar­dzī­bas mi­nistrs sais­ta ar ie­spē­jām dot po­zi­tī­vu im­pul­su Lat­vi­jas taut­- ­saim­nie­cī­bai: «Jau šo­brīd ir skaidrs, ka mi­li­tā­ra­jai teh­ni­kai, ko plā­nots ie­gā­dā­ties no Liel­bri­tā­ni­jas, būs ne­pie­cie­ša­mas ik­die­nas teh­nis­kās ap­ko­pes, arī re­monts, lai to ilg­sto­ši uz­tu­rē­tu priekš­zī­mī­gā kār­tī­bā. Šeit es sa­ska­tu la­bas ie­spē­jas vei­dot sa­dar­bī­bu ar Lat­vi­jas uz­ņē­mē­jiem, iz­man­tot mū­su uz­ņē­mē­ju pie­re­dzi un vi­ņu snieg­to pa­kal­po­ju­mu ie­spē­jas. Lat­vi­jai tās būs kon­krē­tas dar­ba vie­tas. Katrs eiro, ko ie­gul­dām Lat­vi­jā, vei­ci­na mū­su taut­saim­nie­cī­bu. Kat­ra ie­rī­ce, pro­dukts vai pa­kal­po­jums, ko ie­gā­dā­ja­mies no mū­su uz­ņē­mē­jiem, stip­ri­na Lat­vi­jas dro­šī­bu.»

Me­ha­ni­zā­ci­jas pro­jek­ta iz­mak­sas
«Ļo­ti sva­rī­gi, ka da­rī­jums no­tiks starp Lat­vi­jas un Liel­bri­tā­ni­jas val­dī­bām bez starp­nie­kiem. Ko­mer­cda­rī­ju­mā no­sa­cī­ju­mi bū­tu pa­vi­sam ci­ti,» no­rā­da NBS ko­man­die­ris ģe­ne­rāl­leit­nants Rai­monds Grau­be. Pirms pro­jek­ta vir­zī­ša­nas veikts ap­tu­ve­ni pus­ot­ru ga­du ilgs eks­per­tu iz­pē­tes darbs. Iz­vē­lo­ties teh­ni­ku, ņem­ti vē­rā vi­si bū­tis­kā­kie as­pek­ti: bru­ņu­ma­šī­nu mo­bi­li­tā­te, bru­ņu iz­tu­rī­ba, ie­ro­ču jau­da un ci­ti pa­ra­met­ri. Eks­per­tu sa­stā­vu vei­do­ja pro­fe­si­onā­ļi: bi­ja pār­stā­vē­ti gan la­bā­kie aiz­sar­dzī­bas re­so­ra te­orē­ti­ķi, gan prak­ti­ķi, tos­tarp cil­vē­ki ar Af­ga­nis­tā­nas ka­ru mi­li­tā­ro pie­re­dzi.

NBS ko­man­die­ris gan prog­no­zē ie­spē­ja­mu vie­dok­ļu da­lī­ša­nos sa­bied­rī­bā, dis­ku­tē­jot par lie­to­tas teh­ni­kas ie­pir­kša­nas liet­de­rī­bu. «Es bū­tu slikts ko­man­die­ris, ja sa­viem ka­ra­vī­riem ne­pra­sī­tu vis­la­bā­ko un jaun­āko. Ta­ču ir valsts bu­džets, kas no­sa­ka mū­su ie­spē­jas,» pa­skaid­ro R. Grau­be. Tur­klāt līdz 2020. ga­dam at­bil­sto­ši pro­jek­ta iz­pil­des no­sa­cī­ju­miem bru­ņu­ma­šī­nām, iz­ņe­mot bru­ņas, viss būs mo­der­ni­zēts un no­mai­nīts. «Fak­tis­ki mēs pēr­kam teh­ni­kas plat­for­mu un mo­der­ni­zē­jam to Lat­vi­jā. Tas ir iz­de­vī­gi vi­siem: gan bu­dže­tam, gan bru­ņo­ta­jiem spē­kiem, gan valsts taut­saim­nie­cī­bai.»  Šo bru­ņu­ma­šī­nu eks­plu­atā­ci­jas no­- ­sa­cī­ju­mi pa­redz, ka ik pēc 10—15 ga­diem tās tiek pil­nī­bā re­no­vē­tas, at­jau­no­jot vi­sus bo­jā­tos vai no­kal­po­ju­šos mez­glus un de­ta­ļas. Arī ka­ra­vī­ru un ap­kal­po­jo­šā per­so­nā­la ap­mā­cī­bas iz­mak­sas ir ie­kļau­tas ce­nā. Bru­ņu­ma­šī­nas var ap­rī­kot ar pa­pil­du ak­tī­va­jām bru­ņām, ta­ču šīs kla­ses teh­ni­kai bru­ņas jau stan­dar­ta kom­plek­tā­ci­jā ir ļo­ti la­bas, at­zīst eks­per­ti.

120 bru­ņu­ma­šī­nu ie­gā­de Lat­vi­jai iz­mak­sās ap­tu­ve­ni 70 mil­jo­nus eiro. Līdz­vēr­tī­ga jaun­a bru­ņu­ma­šī­na iz­mak­sā­tu no 3 līdz 5 mil­jo­niem eiro. «Pro­jek­ta gai­tā tiek iz­vēr­tē­ta kat­ra ie­pēr­ka­mās teh­ni­kas vie­nī­ba. Tas nav dā­vi­nā­jums, kur jā­ņem viss kom­plekts. Tiks pir­ktas ti­kai tās ma­šī­nas, kas ap­mie­ri­nās Lat­vi­jas pus­es pra­sī­bas,» uz­sver NBS ko­man­die­ris.

Kā­pur­ķē­žu bru­ņu­ma­šī­nas kā ie­pir­ku­ma pirm­ā da­ļa iz­vē­lē­tas, jo tās ir vis­pie­mē­ro­tā­kās Lat­vi­jas aiz­sar­dzī­bas kon­cep­ci­jai un lie­to­ša­nai mū­su valsts ģeo­grā­fis­ka­jos ap­stāk­ļos. Iz­vēr­tē­jot ie­pēr­ka­mās teh­ni­kas mo­bi­li­tā­tes spē­jas, ņem­ti vē­rā vi­si da­bas un rel­je­fa ap­stāk­ļi, ie­skai­tot me­li­orā­ci­jas grāv­jus.

Nā­ka­mā pri­ori­tā­te — pre­tgai­sa aiz­sar­dzī­ba
Plā­nots, ka tiks iz­vei­dots jauns kā­pur­ķē­žu un ri­te­ņu bru­ņu­ma­šī­nu ba­tal­jons ar ap­tu­ve­ni 120—150 ma­šī­nām kat­rā. Ri­te­ņu bru­ņu­ma­šī­nu ie­gā­dē, vis­ti­ca­māk, tiks iz­ska­tī­tas jaun­as teh­ni­kas pir­kša­nas ie­spē­jas, jo tās lie­lā­ko­ties tiks iz­man­to­tas starp­tau­tis­kās sa­dar­bī­bas pro­jek­tos NA­TO ie­tva­ros.

Līdz ar bru­ņu­ma­šī­nu ba­tal­jo­nu iz­vei­di NBS ir jā­tur­pi­na at­tīs­tīt arī ci­tas spē­jas. No tu­vā­ka­jiem uz­de­vu­miem ša­jā kon­tek­stā aiz­sar­dzī­bas mi­nistrs min Lat­vi­jas pre­tgai­sa aiz­sar­dzī­bas spē­ju uz­la­bo­ša­nu, par ko paš­laik tiek ga­ta­vots zi­ņo­jums val­dī­bai. Pir­ma­jā šī pro­jek­ta at­tīs­tī­bas fā­zē plā­no uz­la­bo­t spē­ju iden­ti­fi­cēt po­ten­ci­ālos mēr­ķus. «Lat­vi­ja kon­tro­lē arī Ei­ro­pas Sa­vie­nī­bas ār­ējo ro­be­žu, un tas ir ti­kai lai­ka jau­tā­jums, kad jaun­ākās teh­no­lo­ģi­jas, tai skai­tā bez­pi­lo­ta lid­apa­rā­tus, sāks iz­man­tot, pie­mē­ram, kontra­ban­dis­ti. Teh­no­lo­ģi­ju at­tīs­tī­ba vien­no­zī­mī­gi rā­da, ka mū­su pre­tgai­sa aiz­sar­dzī­bas spē­ju at­tīs­tī­bai ir ļo­ti ne­pie­cie­ša­mas pre­cī­zā­kas un ju­tī­gā­kas sis­tē­mas mēr­ķu iden­ti­fi­cē­ša­nai. Tas ir tu­vā­kās nā­kot­nes uz­de­vums,» uz­sver aiz­sar­dzī­bas mi­nistrs Rai­monds Vē­jo­nis..

BALTDEFCOL — pareizs risinājums

Taivo Trams

Foto — Gatis Dieziņš.

27. februārī Baltijas aizsardzības koledža ( BALTDEFCOL), ko kopīgā militārās izglītības projektā izveidoja trīs Baltijas valstis, svinēja savu 15. gadadienu. Šim notikumam par godu Igaunijas pilsētā Tartu pulcējās ne tikai koledžas esošie un bijušie mācībspēki un studenti, bet arī triju Baltijas valstu bruņoto spēku un aizsardzības resora vadību pārstāvji.
BALTDEFCOL jubilejā notika zinātniskā konference «Nākotnesizaicinājumi
augstākajā militārajā izglītībā», kā arī svinīgais pasākums, ko apmeklēja arī Igaunijas prezidents Tomass Hendriks Ilvess.

Baltijas aizsardzības koledžas jubilejai veltītā zinātiskā konference pulcēja aizsardzības jomas ekspertus no daudzām Eiropas valstīm.

Gan zinātniskajā konferencē, gan tai sekojošajā svinīgajā pasākumā teju visi runātāji uzsvēra militārās izglītības lomu mūsdienu aizsardzības koncepcijā. BALTDEFCOL tika minēta kā viens no labākajiem triju Baltijas valstu sadarbības projektiem, kas vienlaikus ir lielisks viedās aizsardzības piemērs.

Arī T. H. Ilvess savā runā akcentēja izglītības nozīmi: «Armija bez izglītotiem virsniekiem ir vienkārši apbruņotu cilvēku grupa.» Viņš aicināja lielāku vērību koledžas darbībā pievērst kiberdrošības un moderno tehnoloģiju izmantošanas jautājumiem, kā arī veicināt akadēmiskās izziņas procesu triju Baltijas valstu vidū.

Igaunijas prezidents Tomass Hendriks Ilvess akcentēja nepieciešamību sekmēt militārās izglītības jomu un sadarbību starp valstīm.

Runājot par aktuālajiem notikumiem Ukrainā, T. H. Ilvess norādīja: «Ukraina mums sūta skaidru signālu — mums jādara krietni vairāk aizsardzības jomā.» Baltijas valstīm ir jāpilda savas saistības kā NATO dalībniecēm, arī attiecībā uz NATO prasībām atbilstoša aizsardzības budžeta nodrošināšanu, jo mūsu drošība ir tieši atkarīga gan no NATO partnervalstu gatavības mūs aizsargāt, gan no mūsu pašu gatavības ieguldīt līdzekļus savas aizsardzības nodrošināšanā, uzsvēra Igaunijas prezidents.

Aizvadīto piecpadsmit gadu laikā Baltijas aizsardzības koledžu ir absolvējuši gandrīz 1000 virsnieku un civilierēdņu no 38 valstīm.

Koledžas nozīmīgāko — Augstākās vadības — kursu pašlaik vada pulkvedis Igors Rajevs. Koledžas gadadienā viņš atzīst, ka būtiskākais, ko saviem studentiem dod mācības BALTDEFCOL, ir spējas domāt kritiski un, analizējot vairākus alternatīvus skatījumus uz problēmu, atrast sev piemēroto risinājumu.

— Kādus kursus pašlaik piedāvā Baltijas aizsardzības koledža?
— Pašlaik koledžā ir trīs pamatkursi: Augstākās vadības kurss, kas ir orientēts uz vecākajiem virsniekiem un civilajiem ierēdņiem. Tas ir stratēģiska līmeņa kurss, kas sagatavo viņus darbam Aizsardzības ministrijā vai citās līdzīgās iestādēs, kā arī sagatavo darbam augstākajos militārajos štābos, kas sadarbojas ar Aizsardzības ministriju bruņoto spēku attīstības jautājumos.

Otrais kurss ir Apvienotais štāba un komandvirsnieku kurss. Tas domāts virsniekiem, kuri ir sasnieguši noteiktu līmeni savā karjerā un ir gatavi tālākam progresam. Lai viņi spētu turpināt attīstību, koledžā tiek apgūtas zināšanas, kas nepieciešamas, lai varētu darboties jau apvienoto spēku līmenī — tātad tas ir brīdis, kad virsnieki pāraug taktisko līmeni un nonāk operacionālajā līmenī, kas koriģē trīs lielo spēku veidus un to sadarbību.

Trešais kurss ir Civilierēdņu kurss, kas orientēts uz viņu sagatavošanu un sadarbības spēju attīstīšanu, lai viņi varētu sekmīgi darboties kopā ar militārpersonām.

Baltijas aizsardzības koledžas komandants Vitālijs Vaikšnors sveic viesus koledžas jubilejai veltītajā svinīgajā pasākumā.

— Vai laika gaitā BALTDEFCOL izglītības piedāvājumā notiek kādas izmaiņas?
— Jā, protams, jo mūsu izglītībai ir jābūt atbilstošai. Uzskaitīt visas izmaiņas nav iespējams, bet principā nav divu kursu, kuri būtu identiski viens otram. Katru gadu kaut kas mainās, katru gadu nāk klāt kaut kas jauns, ir jautājumi, kas tiek pasniegti savādāk, lai paaugstinātu kopējo mācību devuma efektivitāti.

— Kādas pasaules valstis šobrīd ir iesaistītas koledžas darbā?
— Mēs esam daudznacionāla koledža. Ja runājam par mācībspēkiem un neskaitām Baltiju, mums ir pārstāvētas visas Skandināvijas valstis, ASV, Lielbritānija, Vācija, kā arī Polija un Itālija. Ja skatāmies studentus, pārstāvēto valstu loks ir vēl daudz plašāks. Bez jau minētajām valstīm mums ir studenti no Armēnijas, Azerbaidžānas, Bosnijas un Hercegovinas, Gruzijas, Itālijas, Maķedonijas, Melnkalnes un Zviedrijas. Visus droši vien vēl nenosaucu, bet iesaistīto valstu loks patiešām ir ļoti plašs.

— Jūs pašlaik esat viens no vadošajiem koledžas mācībspēkiem, vadāt Augstākās vadības kursu. Kāda ir jūsu stratēģija un prioritātes kā kursa
direktoram?
— Kursa galvenā doma ir ļaut cilvēkiem saprast, ko tas nozīmē — darboties stratēģiskajā līmenī. Tas ir vienlīdz svarīgi gan militārpersonām, gan civilajiem, kuri strādā šajā līmenī. Šādā aspektā Augstākās vadības kurss un tā organizācija ir kā paraugs citiem koledžas kursiem. Attiecība starp civilajiem un militārpersonām ir aptuveni 1:2, un tas nozīmē, ka neviena puse nav dominējoša. Skaidrs, ka abām komponentēm ir jādarbojas un jārisina visi jautājumi kopīgiem spēkiem. Tikai tādā veidā, papildinot vienam otru, mēs varam būt efektīvi stratēģiskajā līmenī.

Otrs lielais un būtiskais aspekts ir tas, ka kurss ir daudznacionāls. Baltijas valstīs mūsu redzējums daudzos jautājumos ir ļoti līdzīgs. Savukārt citas valstis uz to pašu problēmu skatās pavisam savādāk. Tieši šis redzējums un problēmas izpēte no dažādiem skatpunktiem ir tas, kas padara kursu ļoti labu un efektīvu. Tas nav standarta piegājiens — viena lekcija ar vienu dominējošo viedokli.

Protams, ir izglītības līmeņi, kur tiek meklēts tikai viens pareizais risinājums. Taču stratēģiskajā līmenī lielākoties nav viena risinājuma. Augstākajā līmenī mēs mācām studentiem kritisko domāšanu — nav nepareizu domu, nav nepareizu risinājumu. Ja studenti ir spējīgi loģiski pamatot savu darbības virzienu vai savu ideju un pastiprināt to ar faktiem, tad tas arī ir pareizais risinājums — risinājums šim kon­- krētajam studentam. Pozitīvākais šajā procesā ir tas, ka studenti redz — katrai problēmai, katram uzdevumam var būt dažādi risinājumi un par to var būt visai atšķirīgi viedokļi. Kad viņi visus šos viedokļus un aspektus saliek kopā, rodas vispusīgs redzējums, kas arī ir vislabākais.

— Vai koledžas mācībspēki uztur kontaktus ar saviem bijušajiem
studentiem? Kādas ir atsauksmes par koledžā aizvadīto laiku un
ieguvumiem?
— Saiknes uzturēšana ar bijušajiem studentiem ir ļoti svarīga. Ne tikai ar studentiem, bet arī ar viņu komandieriem un vadītājiem. Mums ir svarīgi zināt, kā studenti novērtē tās zināšanas, ko viņi koledžā ir ieguvuši. Un mums arī ir ļoti svarīgi zināt, kā to novērtē viņu priekšnieki. Abi viedokļi ir vienlīdz vērtīgi un palīdz mums iegūt objektīvu skatījumu, kas savukārt ļauj pareizi attīstīt kursu.

Koledžā iegūto izglītību augstu vērtē ne tikai Baltijas līmenī. Piemēram, viena no valstīm, kas nav NATO dalībniece, savas militārās sistēmas ietvaros formē struktūras no bijušajiem Baltijas aizsardzības koledžas studentiem, liek viņus vienās grupās, lai meklētu risinājumus kādām problēmām vai attīstītu kādu virzienu. Tas pierāda, ka kvalitāte mūsu koledžā ir un to respektē arī citas valstis.

— Kāda, jūsuprāt, ir BALTDEFCOL vieta militārās izglītības sistēmā?
— Globālā skatījumā mēs esam ļoti maziņi un ne pārāk nozīmīgi. Bet, ja ņemam Baltijas valstis, mūsu koledžu neviens nevar aizvietot. Tas bija pilnīgi pareizs lēmums — pirms piecpadsmit gadiem izveidot šo koledžu, visām trim Baltijas valstīm apvienojot spēkus. Tas mums deva iespēju ne tikai
ietaupīt naudu, jo, veidojot šādus vai līdzīgus kursus katrā valstī, tas būtu krietni dārgāk. Taču svarīgākais ir tas, ka mums izdevās apkopot mūsu cilvēkresursus — akadēmiskos un pedagoģiskos resursus. Trīs Baltijas valstis deleģēja darbam koledžā potenciāli labākos un spējīgākos pasniedzējus.

Saeimas deputāts, bijušais aizsardzības ministrs Artis Pabriks tiek uzņemts par Baltijas aizsardzības koledžas goda locekli.

Otra ļoti svarīga lieta — šīs ir trīs valstis, kurām nav kopīgas valodas, tāpēc mācības koledžā notiek angļu valodā. Pašlaik Eiropā ir tikai trīs militārās koledžas, kur mācības notiek angliski — Anglijā, Īrijā un Baltijas valstīs. Citur nav pa spēkam pietiekami augstā līmenī pasniegt 3. un 4. līmeņa apmācības kursus angļu valodā.

Baltijas aizsardzības koledžas jubilejas pasākumā klātesošos uzrunāja arī NBS komandieris Raimonds Graube.

Katras valsts izglītības sistēmai ir savi plusi un mīnusi. Piemēram, Baltijas valstu studenti ir aptuveni vienā līmenī. Ja skatām citas valstis, tad jāsaprot, kādi studenti tiek sūtīti mācīties. Ja mēs, piemēram, sūtām savus studentus uz ASV — atlasīti vienmēr tiek labākie un spējīgākie, tātad — viņu līmenis ir augstāks par vidējo. Tāpat dara arī citas valstis, tā ka pēc šiem dažiem studentiem mūsu koledžā nevar spriest par vidējo sagatavotības līmeni šo valstu armijās.

— Vai atšķirīgo aizsardzības koncepciju dēļ daļai studentu nav grūtības apgūt koledžas piedāvāto vielu?
— Svarīgākās ir tieši akadēmiskās lietas, bet tas nav grūti tikai, piemēram, Kaukāza vai Balkānu valstu studentiem, tas ir grūti visiem. Virsnieku izglītības sistēma atšķiras no parastās akadēmiskās vides. Parasti akadēmiskajā vidē sākumā pabeidz bakalaurus, tad — maģistrus, un tad turpmākos 50 gadus strādā savā profesijā. Virsnieki pabeidz izglītības kursu, tad dien kādu noteiktu laiku, piemēram, Afganistānā vai Irākā, tad pēkšņi tiek iemesti atkal atpakaļ akadēmiskajā vidē, kur viņiem jāraksta eseja par kādas jomas attīstības stratēģiskajiem aspektiem. Protams, pēc tādām pārmaiņām ir grūti uzreiz adaptēties. Bet būtiskākais ir tas, ka citu valstu studenti brauc uz šejieni apgūt tieši tās zināšanas, ko piedāvā mūsu koledža. Protams, daudz kas šeit atšķiras no viņu valstīs pieņemtā — atšķirības ir pat starp Baltijas valstīm. Taču es tomēr palikšu pie sava viedokļa, ka tas ir pozitīvi — studenti neredz tikai vienīgo pareizo un doktrināro risinājumu, bet iegūst iespējami plašu skatījumu uz dažādu valstu un militāro teoriju pieredzi. Tas ļoti bagātina cilvēku.

Majoram Kasparam Pudānam bija uzticēts gods teikt apsveikuma vārdus koledžai tās studentu vārdā.

Majors Kaspars Pudāns ir vienīgais koledžas students, kuram kopā ar skolas vadību un Baltijas valstu bruņoto spēku un aizsardzības ministriju vadības pārstāvjiem bija gods uzrunāt visus jubilejas viesus svinīgajā pasākumā. Līdz studiju uzsākšanai Baltijas aizsardzības koledžā viņš dienējis NBS Sauszemes spēku kājnieku brigādes štābā un bijis G-3 Operāciju plānošanas un operāciju centra daļas priekšnieks. Koledžā viņš mācās Apvienotā štāba un vadības virsnieku kursā, lai virzītos tālāk pa karjeras kāpnēm uz pulkvežleitnanta amatu.

«Nu jau būs seši mēneši, kā esam šeit, ieradāmies pagājušā gada augustā. Mācības ir ļoti intensīvas, brīžiem varbūt gadās kāds nosacīti brīvāks brīdis, bet kopumā — tvērienu neatlaiž, visu laiku ir ko darīt. Ir gan teorētiskas, gan praktiskas nodarbības, darbs gan individuāli, gan grupās,» stāsta K. Pudāns. Viņaprāt, darbs mazākās grupās noteikti palīdz daudz labāk saprast vielu, ar konkrētiem uzdevumiem paskaidro to, ko pasniedzēji stāsta lekcijās. Studiju procesā ir arī daudz rakstisku darbu, un šī mācību daļa vairumam studentu rada lielāko slodzi. «Diezgan daudz ir jādara patstāvīgi.»

Runas teikšana koledžas gadadienas svinībās K. Pudānam bijusi liels gods, vienlaikus arī pārbaudījums. «Tas ir ļoti nopietni —  uzstāties tādas auditorijas priekšā un pārstāvēt koledžu.»

Runas teicēju izvirzījis kursa vecākais, kurš pats nāk no studentu vidus. «Neesmu gan viņam prasījis, kādēļ izvēlējās tieši mani. Vienu dienu man vaicāja, vai es varētu to darīt. Protams, es piekritu. Patiesību sakot, ļoti liels pārsteigums tas nebija — mēs jau pusgadu esam mācījušies, un, iespējams, cilvēki novērtēja to, ka spēju pārliecināt citus grupas biedrus gan ikdienas darbā, gan kopīgajās prezentācijās. No otras puses — nedomāju, ka esmu bijis pats aktīvākais mūsu kursā. Es pieļauju, ka daudzi to spētu izdarīt tāpat kā es un pat labāk,» Kaspars ir paškritisks. Viņš uzsver to, ka studenti koledžā iegūst ne tikai zināšanas, bet arī izveido savu kontaktu loku. «Es tagad labi redzu to potenciālu, ko mēs iegūsim no šiem kontaktiem. Ne tikai mācoties mēs dalāmies ar dažādu pieredzi un zināšanām, bet arī nākotnē tas mums noderēs, jo — kas zina, kur mēs satiksimies un kādi būs mūsu ceļi.»

K. Pudāns uzsver koledžas daudznacionalitāti — ne tikai studentu, bet arī pasniedzēju vidū. Nevar neņemt vērā arī tīri cilvēcisko aspektu, komunikāciju un draudzības saites, kas izveidojas starp koledžas studentiem un mācībspēkiem un sniedzas pāri profesionālajai, militārajai jomai. «Mēs iepazīstam ne tikai dažādu valstu militāro teoriju un pieredzi, bet arī daudzas citas tautas un to kultūras.»

Visur censties saglabāt līdzsvaru

Līga Lakuča

Foto — Gatis Dieziņš.

Baltijas aizsardzības koledžas komandants, Lietuvas armijas ģenerālmajors Vitālijs Vaikšnors 27. februāra intervijā «Tēvijas Sargam»

— Šī ir ļoti īpaša diena Baltijas aizsardzības koledžai. Kādu jūs redzat koledžas nākotni?
— Pirms es atbildu par nākotni, man, iespējams, vajadzētu mazliet pastāstīt par Baltijas aizsardzības koledžas šodienu un tās pašreizējo kvalitāti. Šogad mēs svinam trīs Baltijas valstu kopīgā projekta — Baltijas aizsardzības koledžas — 15. gadadienu. Šis projekts ir mūsu valstu kopīpašums, kas arī kopīgi tiek pārvaldīts. Manuprāt, 15 gadi ir ļoti mazs laiks, tāpēc mēs joprojām esam kā pusaudži, bet es teiktu — kā pusaudži ar lieliskiem sasniegumiem, jo šajos gados esam izveidojuši lielisku profesionālu militāro mācību iestādi. Šovasar koledžu kopumā būs absolvējuši jau vairāk nekā tūkstotis studentu no 38 valstīm, kas liecina par mūsu koledžas atpazīstamību. Mūsu koledža pavisam noteikti ir unikāla profesionālās militārās izglītības iestāde, kas sniedz izglītību un apmācību angļu valodā gan operatīvā, gan arī stratēģiskā līmenī atbilstoši NATO standartiem un procedūrām. Un tā ir vienīgā reģionālā koledža pasaulē ar dažādu valstu mācībspēkiem un darbiniekiem. Nākotnē koledža turpinās attīstīt un uzturēt tādu modeli, kas nodrošinās mūsu studentiem iespēju būt plaši informētiem par notikumiem pasaulē un ļaus veikt drošības un aizsardzības jomā notiekošo procesu attīstības analīzi, kā arī apzināt jaunus apdraudējumus un jaunas prasības aizsardzības un drošības jomā Baltijas valstīm. Mācību procesam jāsniedz reāls pienesums Baltijas aizsardzības koledžas studentiem — mūsu valstu nākotnes militārajiem un civilajiem līderiem. Ir skaidrs, ka mūsu nākotne ir diezgan neprognozējama, un nav zināms, kādas izmaiņas ir sagaidāmas pasaules drošības un aizsardzības jomā. Diemžēl notikumi nav prognozējami ne vien gadu, bet, iespējams, pat dažu mēnešu vai pāris nedēļu robežās. Notikumi Ziemeļāfrikā, Ukrainā un dažās citās vietās liecina, ka mums ir jābūt gataviem jebkādai neparedzētai rīcībai. Tāpēc ir svarīgi koledžā izveidot vislabāko izglītības vidi mūsu nākotnes līderiem, lai pilnveidotu viņu spējas sekmīgi darboties šajā visai neprognozējamā un sarežģītā nākotnē.

— Kas, jūsuprāt, ir Baltijas aizsardzības koledžas šābrīža svarīgākie izaicinājumi?
— Mūsu koledžas izaicinājumi nav kādi īpaši, tie ir analogi ne tikai līdzīgām profesionālām militāro mācību iestādēm, bet visām mācību iestādēm. Iespējams, lielākais izaicinājums, kā jau iepriekš sacīju, ir situācijas neprognozējamība un budžeta līdzekļu samazināšanās. Baltijas valstu aiz­- sardzības budžeti samazinās, tāpēc diemžēl nākotnē būs arvien mazāk iespēju nosūtīt mūsu studentus uz garajiem mācību kursiem. Piemēram, mums tagad ir vienpadsmit vai piecu mēnešu kursi. Nākotnē, iespējams, mums vajadzēs dažādot apmācību, paredzot jauktos kursus, kas apvienotu mācības koledžā ar tālmācību. Tehnoloģijas mainās, pasaulē parādās jauni draudi, tāpēc mums ir jābūt ļoti labi sagatavotiem, un mēs tādi arī esam, lai spētu risināt mūsdienu sarežģītos izaicinājumus.

— Ir dzirdēts viedoklis, ka Baltijas aizsardzības koledžai vajadzētu kļūt vairāk civilai. Kā jūs vērtējat šo iespēju un tās riskus?
— Mēs esam visaptveroša mācību iestāde; mums ir gandrīz 50 procenti militārā un 50 procenti civilā personāla. Savukārt mūsu studentiem šī proporcija ir šāda — 90 procenti no studentiem ir karavīri, bet 10 procenti — civilie. Manuprāt, koledžai nākotnē ir jācenšas sabalansēt daudznacionālu vidi, kā arī civilā un militārā personāla kopapmācību. Patiesībā mēs jau to darām — mūsu auditorijās militārais un civilais personāls mācās kopā. Un tas atspoguļo reālo situāciju dzīvē, ko mēs varam vērot arī saistībā ar operācijām Afganistānā, pirms tam Irākā, tagad arī Āfrikā un dažās citās vietās — arī Balkānos. Tur militārais un civilais personāls strādā kopā. Runājot par subordināciju, manuprāt, labi piemēri ir Somijā, Zviedrijā, Polijā un dažās citās valstīs, kur dažas profesionālās militārās izglītības iestādes ir pakļautas ne tikai attiecīgo valstu aizsardzības ministrijai, bet arī izglītības ministrijai, kas nodrošina kopēju attīstību.

— Ko jūs varat pastāstīt par citām valstīm, kas piedalās koledžas projektā?
— Vēlos atgādināt, ka Baltijas aizsardzības koledžā pastāvīgi strādā divpadsmit valstis. Kopumā, runājot par koledžas studen­- tiem un darbiniekiem, Baltijas aizsardzības koledžā šobrīd ir pārstāvētas divdesmit valstis. Manuprāt, ir svarīgi saglabāt koledžas daudznacionālo vidi, un būtu vēlams piesaistīt vēl arī citu valstu pārstāvjus. Ir skaidrs, ka mēs nevaram uzņemt cilvēkus no visas pasaules, bet mums ir savas prioritātes. Un pašreiz prioritāšu saraksta augšgalā ir Francija un Kanāda. Šīs valstis jau agrāk ir bijušas iesaistītas Baltijas aizsardzības koledžas darbā, tāpēc notiek pārrunas, lai tās atkal pievienotos mums. Tas nodrošinātu labāku izglītības kvalitāti mācību procesā un vienlaikus arī šo nāciju atpazīstamību mūsu reģionā.

— Kāds būtu jūsu novēlējums saviem studentiem un arī kolēģiem?
— Atbildēšu īsi — es saviem studentiem un kolēģiem novēlu strādāt ar pilnu atdevi un saglabāt dzīvesprieku — atbildīgi strādāt mūsu aizsardzības un drošības sistēmu labā un neaizmirst arī atpūsties, lai saglabātu dzīvē tik nepieciešamo līdzsvaru!

Tulkojis NBS rezerves vlt. Kārlis Līdaks.

Nebija problēmu, bet bija izaicinājumi

Līga Lakuča

Foto — Gatis Dieziņš.

Saruna ar Dānijas armijas atvaļināto brigādes ģenerāli Mikālu H. Klemmesenu, Baltijas aizsardzības koledžas pirmo komandantu

 

— Kādas ir jūsu atmiņas par laiku, kad Baltijas aizsardzības koledža tika nodibināta? Jūs bijāt koledžas pirmais komandieris, un koledžas izveides projekts bija liels uzdevums.
— Mēs sapratām, ka ir nepieciešams uzsākt kopīgu apmācību, lai nodrošinātu vienotas izglītības iegūšanas iespējas angļu valodā. Šo projektu 1996. gada beigās parādīju saviem kolēģiem Dānijā, pēc tam arī Baltijas valstu bruņoto spēku komandieriem — Latvijas NBS komandieris toreiz bija Juris Dalbiņš. Ar šo projektu iepazīstināju arī Latvijas pašreizējo ārlietu ministru Edgaru Rinkēviču, kas toreiz bija Latvijas Aizsardzības ministrijas valsts sekretārs. 1997. gada maijā mums izdevās šo jautājumu atrisināt, un vasarā Ziemeļeiropas valstu un Baltijas valstu aizsardzības ministru sanāksmē Kuresārē (Igaunija) tika pieņemts oficiāls lēmums koledžu veidot Tartu, jo iepriekšējais Baltijas valstu kopīgais aizsardzības projekts — gaisa telpas novērošanas centrs tika izvietots Karmelavā (Lietuvā). 1997. gada rudenī iesākās darbs pie šī projekta īstenošanas. Toreizējais Igaunijas aizsardzības ministrs Andruss Ēvels mums parādīja šo vietu, un pēc finansējuma saņemšanas es pārcēlos uz šejieni 1998. gadā. Kļuvu par koledžas komandantu un veicu plašu koledžas reklāmas kampaņu. Tas bija labākais darbs manā dzīvē. Iepriekš biju Dānijas militārais atašejs Baltijas valstīs un pazinu gandrīz visus, kas toreiz darbojās aizsardzības vai drošības jomā.

— Tajā laikā Baltijas valstis vēl nebija NATO.; Tās bija trīs dažādas valstis, un situācija bija pavisam atšķirīga. Tagad Baltijas aizsardzības koledža ir respektējama militārās izglītības iestāde. Kāda jums toreiz likās koledžas nākotne?
— Man bija skaidrs, ka cilvēki mācīsies arī ārvalstīs. Taču, ja mēs spēsim koledžā sapulcināt Baltijas valstu vadošos virsniekus, ja kopā apmācīsim pietiekami daudz cilvēku, tas radīs pozitīvu masu, kas savukārt veidos dzīvot­- spējīgu organismu. No šodienas viedokļa raugoties, redzu, ka tas tiešām ir izdevies. Tas ir arī manu pēcteču, nākamo koledžas komandantu nopelns.

— Ar kādām problēmām nācās saskarties toreiz?
— Mums nebija problēmas, bija izaicinājumi — tā mēs parasti sakām! Bija jārisina ikdienišķas lietas, piemēram, kā laikā rekonstruēt ēku, kā nokomplektēt ārvalstu mācībspēkus un darbiniekus. Pirms 15 gadiem daudzi nesaprata, kāpēc koledža bija jāatklāj vēl pirms pirmo studentu ierašanās. Mana atbilde — mēs darām to tik ātri, lai varētu pārliecināties, ka tiešām pagūsim laikus nokomplektēt personālu. Un divu gadu laikā kopš lēmuma pieņemšanas par koledžas izveidi, mums izdevās uzsākt pirmā kursa mācības un pabeigt koledžas ēku rekonstrukciju. Koledža saņēma lielu atbalstu no Baltijas valstu aizsardzības ministrijām, un varu teikt: šis ir bijis veiksmīgs projekts. Mēliss Killi, viens no maniem pirmajiem studentiem, tagad brigādes ģenerālis, bija koledžas iepriekšējais komandants. Es lepojos, jo esam jau tik tālu, ka varam redzēt mūsu pirmos studentus koledžas komandanta amatā. Jebkuram cilvēkam var būt savas ieceres, viņš var ko uzsākt vai radīt, bet viņš nevar būt drošs, ka viņa ieceres un iesāktais darbs tiks attīstīti un turpināti. Man ir bijusi iespēja pārliecināties, ka manis iesāktais darbs tiešām ir sekmīgi turpināts. Esmu ļoti priecīgs par koledžas šodienas sekmēm.

— Kas, jūsuprāt, būs koledžas svarīgākie uzdevumi nākamo piecu gadu laikā?
— Vienmēr pastāv uzdevums nodrošināt attīstību, ieviest jauninājumus, jo pasaules drošības izaicinājumi visu laiku mainās. Kad uzsāku darbu, mēs koledžā nešaubīgi koncentrējāmies uz pašaizsardzību un krīžu pārvarēšanu. Pēc tam mūsu interešu lokā bija operācijas ārpus NATO zonas. Sākumā tās bija operācijas Kosovā, vēlāk arī tālākās vietās, un atbilstoši bija jāmaina arī koledžas mācību pro-gramma. Tā bija politiska vēlme, lai mēs būtu sagatavoti. Tagad es redzu Eiropas, t.sk. Rietumeiropas stabilitātes problēmas. Neviens nezina, kā beigsies notikumi Ukrainā, nav skaidrs, kā atrisināsies situācija Ēģiptē, Sīrijā, arī Turcijā ir problēmas. Kā šādās situācijās rīkoties? Ir sagaidāmi nopietni izaicinājumi. Līdz ar to viss, ko mēs darām Baltijas aizsardzības koledžā, iespējams, būs jākoriģē, jo tajā zināšanas apgūst mūsu valstu militārā un arī civilā vadība. Mums būs jāpalielina akadēmiskā ietekme, ņemot vērā arī jaunākās tendences politikas zinātnes jomā. Koledžai ir jābūt nemitīgā attīstībā, spējīgai ieviest visus vajadzīgos jauninājumus. Līdzīgi bija jādarbojas arī tad, kad es tajā strādāju. Un tieši nemitīgā attīstība palīdzēja man šo darbu veikt.

— Šogad aprit desmit gadi kopš Latvijas uzņemšanas NATO. Kā, jūsuprāt, šis notikums ir ietekmējis Baltijas aizsardzības koledžas izglītības līmeni un Latvijas identitāti NATO?
— Atceros to laiku, kad veicām kampaņas šīs idejas atbalstam. Biju izstrādājis koledžas lietussarga dizainu, uz kura bija uzraksts angļu un trīs Baltijas valstu valodās «Baltic Defence College Eduacates for NATO» (Baltijas aizsardzības koledža sagatavo NATO). Mēs izmantojām šo lietussargu kā dāvanu, kad devāmies darba komandējumos uz Londonu un Parīzi. Šobrīd lielākā daļa no Nacionālo bruņoto spēku pašreizējām vadošajām amatpersonām Rīgā ir bijušie Baltijas aizsardzības koledžas absolventi. Līdzīga situācija ir arī pārējās Baltijas valstīs un gandrīz visur, kur vien atrodas koledžas absolventi. Vairākums šo cilvēku ir savstarpēji pazīstami, viņi šeit ir mācījušies un uzlabojuši savu angļu valodas prasmi, tas nozīmē, ka neatkarīgi no tā, kur viņi šobrīd atrastos — Afganistānā, Irākā vai NATO štābā, viņiem ir savi kontakti. Koledžas vadības un štāba virsnieku kursā liela nozīme tiek pievērsta tieši šādu sakaru uzturēšanai ar draugiem ne tikai no Baltijas valstīm, bet arī plašāk — ar cilvēkiem no citām NATO valstīm.

— Kas, jūsuprāt, toreiz bija svarīgākais, ko Latvija veica, lai kļūtu par NATO dalībvalsti?
— Manuprāt, visu trīs Baltijas valstu uzņemšanas process NATO sākās ar vienkāršu lēmumu vēl deviņdesmitajos gados. Arī Latvijā tika pieņemts lēmums, kas kā mērķi izvirzīja tās dalību NATO. Pagāja vairāki gadi, kamēr jūsu tuvākie draugi, arī mana valsts, izlēma par sava atbalsta sniegšanu — tikai 1995. gada pavasarī Dānijas valdība oficiāli nolēma, ka atbalstīs šo mērķi. Vēlāk šis atbalsts paplašinājās. Taču bez Amerikas Savienoto Valstu lēmuma par atbalstu Baltijas valstu dalībai NATO šis process nebūtu īstenojies. Jūsu valsts iestāšanās Eiropas Savienībā un NATO ir bijuši ārkārtīgi svarīgi notikumi, jo tie sekmējuši valsts attīstību un parādījuši Latvijas skaidro orientēšanos uz Rietumu vērtībām.

— Kāds būtu jūsu novēlējums Latvijai, domājot par turpmākajiem desmit gadiem NATO?
— Manuprāt, NATO ir jāveic reformas un jāpārveidojas. Līdz šim NATO ir izdevies rast dažādus jauninājumus, bet šodienas izaicinājumi vairs nav tādi kā, piemēram, pirms desmit gadiem, kad aktuāls bija jautājums par organizācijas spēju piedalīties operācijās attālā vietā pasaulē. Aliansei ir jāpanāk tās dalībvalstu reāla solidaritāte, līdzīga tai, kādu mums ir izdevies izveidot koledžas mācību kursos. Baltijas valstis kopā ar citām Austrumeiropas valstīm, ieskaitot Somiju un Poliju, var darīt daudz, lai palīdzētu NATO saprast, ka alianses pamatu pamats joprojām ir hartas 5. pantā paredzētās operācijas un spēja reaģēt uz sīkiem izaicinājumiem, nevis cīņa pret lieliem iebrukumiem.

Lai kas arī nākotnē mūs sagaidītu, esmu priecīgs, ka Baltijas aizsardzības koledža tagad ir daļa no šīs kopējās drošības izpratnes un ka koledžā notiekošais nodrošina kopīgu politiskās domāšanas izpratni arī Tartu, Latvijas un Viļņas universitātē. Jūs šobrīd esat pilnvērtīgi spēles dalībnieki arī tādā nozīmē, ka koledžā izglītību ieguvušie virsnieki ir jaunās paaudzes virsnieki un daudzi no viņiem pēc tās absolvēšanas ir guvuši nopietnu pieredzi Irākā un Afganistānā. Var teikt, ka labāk sagatavotā virsniecība šobrīd ir četrdesmitgadnieki ar ļoti labām zināšanām, un jūs esat pilnībā nodrošināti ar šādiem domāt un analizēt spējīgiem profesionāļiem. Tulkojis NBS rezerves vlt. Kārlis Līdaks.

«Džimlai rūdi rallallā» sāk ar labu startu

Taivo Trams

Foto — Gatis Dieziņš.

Marta sākumā savu ceļu pie skatītājiem uzsāka režisoru Māra Putniņa un Jāņa Cimmermaņa spēlfilma «Džimlai rūdi rallallā», kuras tapšanu atbalstījusi arī Aizsardzības ministrija un Nacionālie bruņotie spēki. Filmas radīšanas ceļš bijis garš un visai sarežģīts, un arī pašlaik režisori vēl saskata uzlabojumus, ko būtu vēlams veikt. Taču filma ir nodota skatītājiem, un skatītāji bijuši tai labvēlīgi — «Džimlai rūdi rallallā» martā ir triju skatītāko filmu skaitā.

Filmas fabula varētu šķist absurda — senioriem, dzīvojošiem dažādās Latvijas vietās un situācijās (sākot ar pansionātu un beidzot ar izgāztuvi), ienāk prātā doma, kā atrast lietderīgu izmantojumu savām spējām un vienlaikus izglābt Latvijas budžetu — ir jāstājas armijā! Neskatoties uz iesīkstējušā un aizspriedumainā aizsardzības ministra iebildumiem un mēģinājumiem pasākumu izgāzt, Senioru rota tiek nodibināta un dodas kaujā! Nē, mācībās, bet arī tas rada pamatu lielam daudzumam amizantu, jautru un arī sāpīgu un skaudru notikumu.

Šķiet, no tāda stāsta nekas prātīgs nevarētu sanākt, īpaši ņemot vērā pēdējā laika Latvijas kinomākslas kopējo potenci (ar ļoti retiem izņēmumiem), taču režisori spēj nobalansēt uz trauslās robežas starp traģikomēdiju un farsu. Kā pēc filmas pirmizrādes atzīst Māris Putniņš: «Redz, mēs nākam no animācijas, «Avārijas brigādes» taisām — mēs vēl neesam sabojājušies un varam veselīgi laist muļķi.» Un šī spēja pasmieties gan pašiem par sevi, gan arī atrast gaišo un priecīgo nebūt ne smieklīgajā stāstā par senioru likteni mūsu valstī izglābj filmu.

Liela daļa filmas tapusi Ādažu poligonā, kur filmēšanas brigāde un aktieru ansamblis pavadīja vairākas spraigas un visās šī vārda nozīmēs karstas vasaras dienas. Te tapušas gan epizodes no Senioru rotas kazarmu dzīves ikdienas, gan treniņu un mācību skati. Filmā pamanījušies iekļūt arī NBS karavīri, komandieri Raimondu Graubi ieskaitot.

Režisori Jānis Cimmermanis un Māris Putniņš sarunā ar Nacionālo bruņoto spēku komandieri ģenerālleitnantu Raimondu Graubi.

Protams, filmas būtiskākā nozīme ir tās aktieri — tajā lielākas un mazākas lomas atrastas teju visiem Latvijas kino un teātra vecmeistariem, tā iemūžinot un dokumentējot viņu tēlojumu. Daļai lomu ekrāna laiks ir salīdzinoši neliels, taču saturiski tās ir pietiekami spilgtas un atmiņā paliekošas. Iespējams, lielais lomu un aktierdarbu skaits filmā ir viens no klupšanas akmeņiem, jo dramaturģiju nākas pielāgot nepieciešamībai parādīt daudzos tēlus.

Diemžēl ne visi filmas varoņi sagaidīja pirmizrādi. Filmas atklāšanas runā Māris Putniņš ir skarbs un tiešs: «Naudas dalītāju dēļ Imbi Strenga un Harijs Spanovskis šo brīdi nesagaidīja.»  Kā jau teikts, filmas ceļš līdz ekrānam bijis garš. Filmas veidotājus gan tas padarījis gandrīz vai par ģimeni, un, kā uzsver režisors, «šodien katrs var teikt — tā ir mana filma».

Lai lenti beidzot «dabūtu uz ekrāna» pietiekami labā kvalitātē, filmēšanas grupai nācies atteikties no algām par pēdējo pusotru gadu, saka M. Putniņš. Joprojām nepietiek naudas, lai filmu pārskaņotu «Dolby Surround» 5.1. skaņas versijā — tas ir ļoti dārgs prieks, taču filmas veidotāji cerības nezaudē. «Mēs ceram, ka atradīsim naudu un arī to vēl izdarīsim. Vai mēs dabūsim savu algu? Domāju — nē. Bet cerēt jau nav kaitīgi. Pats galvenais uzdevums mums bija, lai uz ekrāna ir kvalitatīvs produkts, lai tur nav nekādu «ai, mums nepietika, ai, mēs nevarējām». Pietika un varējām! Pašiem nepietika — nu, labi, latviešiem nav pirmā reize — darbs jāizdara, nauda pēc tam ir vai nav — kā kuro reizi,» Māris Putniņš nebēdā.

Vai pēc filmas pirmizrādes režisors ir gandarīts? M. Putniņam atbildes ātrumā nav. «Mēs to filmu jau tik daudzas reizes esam skatījuši uz priekšu un atpakaļ, montējuši un atkal pārmontējuši, ka es jau vairs nevaru pateikt — ir labi vai nav. Skatoties ir skaidrs, ka tehniski it kā viss pareizi salikts, bet galvenais jau, vai skatītājiem patiks. Man te vakar sanāca saruna ar vienu apkopēju — tāda maza kundzīte, ielaida mūs iekšā zālē, kad pirmo reizi paši taisītāji kopā skatījāmies. Viņa pēc tam saka — «Zini, baigi labā filma!» Es domāju — žēlīgs Dievs, ja vienkāršs cilvēks, ne kritiķis, ne no mūsu komandas, bet saka, ka ir labi — tad varbūt patiešām ir labi?»

Filmas tapšanas gaitā viņš nonācis pie vēl kādas atziņas. «Mēdz teikt, ka režisoram ir jāmīl savi aktieri. Es teiktu, ka filmēties ir jāņem tikai tie, kurus mīli.» Savukārt aktieris Leons Krivāns to papildina: «Pēc šīs filmas arī visi aktieri mīl šos režisorus.»

Strauji pildās kibersargu rindas

Taivo Trams

Foto — Gatis Dieziņš.

Karš mūsdienu pasaulē jau krietnu laiku vairs nenozīmē tikai fizisku divu vai vairāku pretinieku spēkošanos kaujas laukā. Virtuālais karš ir kļuvis par īstenību, diemžēl ne tikai šaušanas datorspēlēs, bet arī mūsu visu kopīgajā realitātē, kur kiberuzbrukumu radītie kaitējumi var pavisam tieši iedragāt ikkatra ierasto dienaskārtību. Daudzas pasaules valstis šo problēmu uztver ļoti nopietni un uztur savus virtuālos uzbrukuma un aizsardzības spēkus. Arī Latvijā kopš pagājušā gada vasaras darbojas
kibersargu vienība jeb Zemessardzes (ZS) Kiberaizsardzības vienība.

No citām vienībām atšķirīgi
«Šis gads ir tāds kā vienības izveides, aprīkošanas un nostiprināšanas, arī cilvēku atlases laiks. Visās jomās, īpaši personāla atlasē, ejam grafikam pa priekšu,» saka vienības komandieris kapteinis Gatis Graudiņš.

Par šo vienību plašākai sabiedrībai kļuva zināms 2013. gada februārī, kad toreizējais aizsardzības ministrs Artis Pabriks oficiāli paziņoja par tās izveidi. Jūlija nogalē bija ministra pavēle par vienības iekļaušanu Nacionālo bruņoto spēku struktūrā, un šo brīdi var uzskatīt par vienības dzimšanas dienu. Savukārt 2014. gada februārī apstiprināts vienības štatu un materiāli tehnisko vienību saraksts.

Vienībā ir 94 zemessargu amati — kibersargi, kas veidos vienības mugurkaulu,  kā arī paredzētas vietas četriem profesionālā dienesta karavīriem. Šogad ir finansējums vienam, bet turpmāk katru gadu nāks vēl pa vienam klāt. «Mēs neesam strukturēti nodaļās un apakšnodaļās — principā tā ir viena liela IT drošības speciālistu grupa,» paskaidro G. Graudiņš.

Gandrīz visiem kibersargiem ir augstākā IT izglītība, daži vēl studē šīs disciplīnas. Pēc štatu saraksta apstiprināšanas amatos ir iecelti 13 zemessargi, bet jau tuvākajā laikā tiem pievienosies vēl pieci. Protams, Kiberaizsardzības vienība savā ikdienā nedarbosies kā citas ZS vienības. «Par drošību kibertelpā Latvijā atbild struktūrvienības gan Aizsardzības, gan Iekšlietu ministrijā, gan citos resoros. Mūsu vienību veidoja, lai situācijā, ja valstij ir plašāks apdraudējums vai krīze kibertelpā un šīm atbildīgajām struktūrām sāk pietrūkt resursu, mēs varam doties palīgā.»

Vienības kodols jau izveidojies
Ar nepieciešamo speciālistu piesaisti vienībai sokas ļoti labi. Saskaņā ar Aizsardzības ministrijas (AM) apstiprināto koncepciju, vienībai plānots piesaistīt 20 cilvēkus gadā. «Mūsu koncepcija bija diezgan piesardzīgi veidota. Pašlaik vienībā jau ir 18 kibersargi, vēl kādi 15 ir iestāšanās procesā. Es domāju, ka līdz šī gada beigām būs jau 40 kibersargi.» Vienībā darbojas ļoti dažādi cilvēki — te ir gan IT speciālisti no valsts iestādēm, gan eksperti no bankām un privātajām struktūrām. Ir arī atzīti IT drošības speciālisti, kuri piedalījušies CERT.LV (Informācijas tehnoloģiju drošības incidentu novēršanas institūcija, kas darbojas AM pakļautībā) organizētajās apmācībās.

Veikta arī plaša informēšanas kampaņa. «Piedalījāmies CERT.LV organizētajās konferencēs un stāstījām par savu ideju. Tika dota informācija plašsaziņas līdzekļiem, bija vairākas intervijas televīzijā ar ministrijas vadošajām amatpersonām, protams, izmantojām arī internetu. Komunikācija galvenokārt norisinājās ar e-pastiem un kibervidē — tika izveidots speciāls konts, kurā notika komunikācija, sniedzot atbildes uz jautājumiem. Informējām laikus, lai cilvēki gatavojas pārbaudēm, jo būs nepieciešama pielaide valsts noslēpumam — ne tikai nacionālā, bet arī ES un NATO līmenī,» stāsta vienības komandieris kapteinis G. Graudiņš. Ir jau izveidojies vienības kodols — aktīvs un labi motivēts. «Cilvēki paši grib nākt un darboties. Un pašlaik, kad vienība vēl ir veidošanās stadijā, reizēm nākas viņus piebremzēt, jo katram solim ir atbilstošas procedūras, ko nevar apiet.»

Piemēram, tehniskais aprīkojums. «Mūsu vienības speciālistu lielākā daļa labprātāk gribētu strādāt katrs pats ar savu datoru. Taču ne vienmēr tas ir iespējams. Turklāt mūsu gadījumā vislielākā nozīme ir smadzenēm, kas ar šo tehniku strādā.»

Aktualitāte kā motivācija
Runājot par kibersargu motivāciju, G. Graudiņš uzreiz atzīst, ka finanses tās noteikti nav. «Ir dažādi motivācijas mehānismi, tomēr kā pirmo es noteikti gribu nosaukt patriotismu. Iespējams, tas mūsdienās skan pārāk skaisti, taču savas virtuālās telpas un virtuālā dzīvesveida aizsardzība ir gana labs motīvs. Kā teica viens no kandidātiem — ja man ir šīs zināšanas, bet visā Rīgā nav elektrības, es gribu iet un kaut ko darīt!» Protams, arī kibersargi saņem mācību un dienesta uzdevumu izpildes kompensācijas, taču tās ne tuvu nav tādas summas, lai varētu teikt, ka šie IT jomas speciālisti vienībā strādā naudas dēļ.

Ir vēl kāds gana iedarbīgs motivācijas mehānisms — šie cilvēki ir apveltīti ar matemātisko domāšanu un lielu vēlmi nepārtraukti apgūt kaut ko jaunu. «Viņiem patīk urķēties, meklēt un atrast risinājumus. Un šī joma noteikti nestāv uz vietas — pirms pāris gadiem uzrakstītas grāmatas jau ir novecojušas. Bet kiberaizsardzība ir tieši tā joma, kur nemitīgi cirkulē visaktuālākā informācija, tādēļ būt te ir vienkārši interesanti.» Protams, vēl viena lieta, kas interesē vienības pretendentus, ir iespēja kļūt par militārpersonu un piedalīties militārajās kibermācībās arī ES un NATO līmenī, tostarp — arī klasificētajās. «Tā ir vienreizēja iespēja darboties vidē, kur kā civilisti viņi nekad nenokļūtu, un iegūt unikālas zināšanas par to, kāda pašlaik ir tīkla drošības situācija un kā tā attīstās.»

Ne darbs, bet dzīvesveids
Vienībai ikdienā plānoti vidēji divi pasākumi mēnesī — viens kā tehniskas mācības, otrs — semināra, konferences vai lekciju veidā, kur tiek apskatīti jauni temati un notiek diskusijas. Līdzīga intensitāte ir arī citās ZS vienībās — pieredze rāda, ka vidēji tik daudz laika cilvēki var veltīt ar savu tiešo darbu nesaistītām nodarbēm vienībās. Taču, tāpat kā visur, arī kibervienībā ir entuziasti, kas kopējai lietai vēlas veltīt daudz vairāk sava laika.

Ņemot vērā vienības specifiku, daudz ko ir iespējams darīt tiešsaistē, īpaši informācijas apmaiņā. «Ļoti daudz mācību materiālu ir pieejami tiešsaistē. Arī būtiska daļa no apmācību programmas cilvēkiem ir jāapgūst pašiem — viņiem tiek parādīts tikai ceļš, kā to darīt. Taču cilvēkiem, kas nodarbojas ar drošības jautājumiem IT vidē, tas parasti nav tikai darbs, bet ir arī dzīvesveids — viņi ar to nodarbojas cauru dienu un bieži vien arī naktī. Notiek nepārtraukts mācīšanās un attīstības process,» atzīst vienības komandieris.

Vienlaikus vienībā tiek veidota sistēma, kas ļaus pēc iespējas ātrāk un progresīvāk apziņot cilvēkus un saņemt informāciju par viņu pieejamību. «Tas nenozīmē, ka visiem 94 cilvēkiem nepārtraukti jābūt pieejamiem. Tik liela vienība tiek veidota, lai gadījumā, ja ir kāda aktuāla nepieciešamība, pēc apziņošanas būtu pieejams noteikts procents vienības personāla, kas būs gatavs uzreiz iesaistīties un palīdzēt.»

Top arī vienības «spēju katalogs,» kur fiksētas visu speciālistu spējas un zināšanas. «IT speciālists — tas ir tikpat plašs termins kā «medicīnas personāls». Katram ir sava, diezgan šaura specializācija, var būt pat vairākas. Konkrētajā situācijā var būt vajadzīgas dažādas zināšanas un prasmes, jo katrai problēmai ir savs tā saucamais paraksts. Līdz ar to nav tā, ka vienībā viena daļa nodarbojas, piemēram, tikai ar programmnodrošinājumu, bet citi — tikai ar tehniku. Ar «spēju katalogu» varam veidot katras problēmas risināšanai piemērotāko speciālistu grupu.»

Vienības darbības virzieni
Kibervienībai ir divi galvenie darbības virzieni. Viens no tiem ir atbalstīt CERT.LV, kas atbild par tīkla drošības situāciju valstī. Tas nenozīmē, ka atbalsts tiek sniegts tikai valsts institūcijām, jo, piemēram, uzbrukums lielai privātai bankai var radīt problēmas arī valsts līmenī. Otrs darbības virziens ir atbalsta sniegšana Nacionālajiem bruņotajiem spēkiem to uzdevumu izpildē.

«Tas ir milzīgs darba lauks, kas jāapgūst un jāpārzina. Katru dienu nāk klāt gan jauna informācija, gan jauni apdraudējuma veidi un uzbrukuma vektori,» atzīst vienības komandieris.

Pēdējos gados daudzas valstis intensīvi audzē savu virtuālo bruņojumu — gan aizsardzības, gan uzbrukuma spējas. Daudzas no tām savas kiberaizsardzības koncepcijas ir publicējušas arī publiskajā telpā. «To, ka interese ir liela, jūtam arī savā ikdienā — bieži vien notiek gan uzbrukumi, gan vienkārša taustīšanās, meklējot vājās vietas vai gatavojoties lielākiem pasākumiem nākotnē.»
G. Graudiņš gan mierina, ka vidusmēra interneta lietotājs, kura datoram ir uzstādīta kaut vai neliela aizsardzība, lielākoties uzbrukumu veicējiem nav interesants. Taču vidēji trešā daļa no tīkla kontenta nav aizsargāta vispār, tad kādēļ gan kaut vai minimāli nopūlēties, ja turpat blakus var paņemt visu tāpat?

Gaida jaunus kibersargus
ZS Kiberaizsardzības vienība ir atvērta un gaida jaunus kolēģus, kuri vēlētos palīdzēt nodrošināt valsts kiberdrošību. «Es aicinu visus cilvēkus, kam tas varētu šķist noderīgi un interesanti. Atbildēsim uz visiem jautājumiem, sniegsim informāciju, un tad jau katrs varēs pats izlemt, ko darīt tālāk,» saka komandieris. Jāatgādina, ka gan atbildes, gan jautājumi būs ļoti konkrēti.

Lai uzsāktu komunikāciju ar ZS Kiberaizsardzības vienību, interesentiem ieteicams izmantot e-pasta adresi kibersargs@mil.lv — šo kontaktu izmanto saziņai ar visiem vienības kandidātiem.

Lat­vi­jas ceļš uz ko­lek­tī­vo dro­šī­bu

Ju­ris Ci­ga­novs,
Lat­vi­jas Ka­ra mu­ze­ja di­rek­to­ra viet­nieks.

Foto — www.nato.int.

Zie­meļ­at­lan­ti­jas lī­gu­ma or­ga­ni­zā­ci­ja jeb NA­TO (North At­lan­tic Treaty Or­ga­ni­za­ti­on) ir mi­li­tā­ra sa­vie­nī­ba jeb ali­an­se, kas ap­vie­no dau­dzas Ei­ro­pas un Zie­meļ­at­lan­ti­jas val­stis, lai sa­gla­bā­tu un at­tīs­tī­tu sa­vas aiz­sar­dzī­bas spē­jas gan in­di­vi­du­āli, gan ko­pē­jiem spē­kiem, no­dro­ši­not ko­pī­gas aiz­sar­dzī­bas plā­no­ša­nas pa­ma­tu. 

NA­TO di­bi­nā­ta 1949. ga­da 4. ap­rī­lī. Or­ga­ni­zā­ci­ju iz­vei­do­ja 10 Ei­ro­pas val­stis, ASV un Ka­nā­da, lai auk­stā ka­ra ap­stāk­ļos aiz­sar­gā­tu Ei­ro­pu no pie­augo­ša­jiem pa­dom­ju ko­mu­nis­tis­kā val­stu blo­ka ag­re­sī­va­jiem plā­niem kon­ti­nen­tā. Mūs­die­nās NA­TO ir ie­sais­tī­ju­sies vi­sas pa­sau­les ko­lek­tī­va­jās dro­šī­bas sis­tē­mās. Or­ga­ni­zā­ci­jas mīt­ne at­ro­das Bri­se­lē. NA­TO nav sa­vas ko­pē­jas ar­mi­jas, bet ir ko­pīgs štābs, kas plā­no ali­an­ses da­līb­val­stu aiz­sar­dzī­bas po­li­ti­ku. Zie­meļ- ­at­lan­ti­jas lī­gu­ma bū­tī­ba ie­tver­ta tā 5. pan­ta pir­ma­jā tei­ku­mā: «Pus­es vie­no­jas, ka bru­ņo­tu uz­bru­ku­mu vie­nai vai vai­rā­kām no tām Ei­ro­pā vai Zie­meļ­- ame­ri­kā uz­ska­tīs par uz­bru­ku­mu vi­sām da­līb­val­stīm, un tā­dēļ tās ap­ņe­mas, ka šā­da uz­bru­ku­ma ga­dī­ju­mā kat­ra no tām, iz­man­to­jot in­di­vi­du­ālās un ko­pē­jās paš­aiz­sar­dzī­bas tie­sī­bas, kas pa­re­dzē­tas Ap­vie­no­to Nā­ci­ju Or­ga­ni­zā­ci­jas har­tas 51. pan­tā, sniegs pa­lī­dzī­bu pus­ei vai pus­ēm, kas pa­kļau­tas uz­bru­ku­mam, in­di­vi­du­āli un ko­pā ar ci­tām pus­ēm,
vei­cot pa­sā­ku­mus, ku­rus tās uz­ska­ta par ne­pie­cie­ša­miem, ie­skai­tot bru­ņo­ta spē­ka lie­to­ša­nu, lai at­jau­no­tu un sa­gla­bā­tu Zie­meļ­at­lan­ti­jas re­ģi­ona dro­šī­bu.» 

Do­ma par pie­vie­no­ša­nos Ei­ro­pas ko­lek­tī­vās dro­šī­bas sis­tē­mai bi­ja ak­tu­āla vēl starp­ka­ru pos­mā, ta­ču 20. gad­sim­ta 20. un 30. ga­dos Ve­ca­jā kon­ti­nen­tā ne­iz­de­vās iz­vei­dot kaut cik fun­kci­onē­jo­šu ko­lek­tī­vās dro­šī­bas sis­tē­mu, bet pirm­ā or­ga­ni­zā­ci­ja, kas pre­ten­dē­ja uz vi­sap­tve­ro­šu mie­ra ga­ran­tu — Nā­ci­ju lī­ga jeb Tau­tu sa­vie­nī­ba, Ot­rā pa­sau­les ka­ra priekš­va­ka­rā iz­rā­dī­jās ne­efek­tī­va. Tā­dē­jā­di bez starp­tau­tis­kā at­bal­sta pa­li­ku­šās Austrum­ei­ro­pas un Cen­trāl­ei­ro­pas val­stis, tai skai­tā trīs Bal­ti­jas val­stis, zau­dē­ja sa­vu val­stis­ko ne­at­ka­rī­bu.

Pēc pa­dom­ju im­pē­ri­jas sa­bru­ku­ma un val­stis­kās ne­at­ka­rī­bas at­gū­ša­nas mū­su valsts viens no gal­ve­na­jiem uz­de­vu­miem bi­ja no­dro­ši­nāt at­gū­tās ne­at­ka­rī­bas aiz­sar­dzī­bu. Vei­do­jot sa­vu dro­šī­bas po­li­ti­ku, bi­ja skaidrs, ka gal­ve­nais val­stis­kās ne­at­ka­rī­bas ap­drau­dē­jums Lat­vi­jas Re­pub­li­kai va­rē­ja nākt no aus­tru­miem, tur­klāt ša­jā lai­kā mū­su valsts te­ri­to­ri­jā vēl at­ra­dās bi­ju­šās pa­dom­ju im­pē­ri­jas mi­li­tā­rās va­ras mantinieki — Krie­vi­jas Fe­de­rā­ci­jas bru­ņo­tie spē­ki. Sa­vi aiz­sar­dzī­bas spē­ki to­brīd vēl ti­kai vei­do­jās. Lat­vi­jas po­li­ti­ķu ska­ti pa­vēr­sās NA­TO vir­zie­nā. Lie­lā­kais Pa­dom­ju Sa­vie­nī­bas ie­naid­nieks nu va­rē­ja kļūt par Lat­vi­jas aiz­stā­vi

Lat­vi­jas sa­dar­bī­ba ar NA­TO aiz­sā­kās, kad 1991. ga­da 20. de­cem­brī tā kļu­va par jaun­iz­vei­do­tās NA­TO Zie­meļ­at­lan­tis­kās pa­do­mes (North At­lan­tic Co­ope­ra­ti­on Co­un­cil) da­līb­val­sti. Ša­jā pa­do­mē ie­kļā­vās pos­t­pa­dom­ju un post­so­ci­ālis­ma tel­pas val­stis. Pa­do­mes mēr­ķis bi­ja vei­dot sa­prat­ni un uz­ti­cī­bu bi­ju­šo pre­ti­nie­ku — NA­TO un Var­ša­vas pa­ktu val­stu — star­pā, bet viens no gal­ve­na­jiem uz­de­vu­miem bi­ja «ne­pie­cie­ša­mī­ba iz­strā­dāt krī­žu no­vēr­ša­nas me­hā­nis­mu, kas Rie­tu­miem ma­zi­nā­tu drau­dus Aus­tru­mu ne­sta­bi­li­tā­tes dēļ».

Lat­vi­ja ša­jā lai­kā vēl ne­iz­vir­zī­ja mēr­ķi kļūt par NA­TO piln­tie­sī­gu da­līb­val­sti, bet ne jau tā­pēc, ka mū­su valsts to ne­vē­lē­tos. Lat­vi­jas po­li­ti­ķi ap­zi­nā­jās, ka valsts ie­ro­be­žo­to teh­nis­ko un fi­nan­si­ālo ie­spē­ju dēļ tu­vā­ka­jos ga­dos ne­spēs ie­kļau­ties ali­an­ses mi­li­tā­ra­jās struk­tū­rās. To­brīd Sa­dar­bī­bas pa­do­mes iz­vei­do­ša­na un dar­bī­ba pil­nī­bā at­bil­da Lat­vi­jas dro­šī­bas in­te­re­sēm un vēl­mei pa­kā­pe­nis­ki in­teg­rē­ties Ei­ro­pas dro­šī­bas sis­tē­mā. Sa­dar­bī­bas pa­do­mes ie­tva­ros Lat­vi­jai ra­dās ie­spē­jas no­di­bi­nāt tie­šus kon­tak­tus ar NA­TO struk­tū­rām, pie­da­lī­ties dro­šī­bas un aiz­sar­dzī­bas pro­blē­mu ap­sprie­ša­nā, sa­ņemt ne­pie­cie­ša­mās rie­tum­val­stu mi­li­tā­rās kon­sul­tā­ci­jas, pie­da­lī­ties NA­TO spe­ci­ālis­tu or­ga­ni­zē­ta­jos ap­mā­cī­bu pro­ce­sos. Īsā lai­kā Lat­vi­jai iz­de­vās no­di­bi­nāt cie­šus kon­tak­tus ar NA­TO. Tas jū­ta­mi sek­mē­ja Lat­vi­jas aiz­sar­dzī­bas sis­tē­mas vei­do­ša­nos, sa­ga­ta­vo­jot priekš­no­sa­cī­ju­mus nā­ka­ma­jam so­lim.

1993. ga­dā pir­mo rei­zi ak­tu­ali­zē­jo­ties jau­tā­ju­mam par NA­TO pa­pla­ši­nā­ša­nos, no­stip­ri­nā­jās at­zi­ņa, ka Lat­vi­jas ne­at­grie­ze­nis­ku­mu var no­dro­ši­nāt ti­kai ga­ran­ti­jas, ko sniedz Zie­meļ­at­lan­ti­jas lī­gu­ma ali­an­se. 1993. ga­da 4. no­vem­brī, uz­stā­jo­ties Ei­ro­pas Sa­vie­nī­bas val­stu par­la­men­tu ār­lie­tu ko­mi­si­jas priekš­sē­dē­tā­ju kon­fe­ren­cē Ko­pen­hā­ge­nā, to­rei­zē­jais mū­su valsts ār­lie­tu mi­nistrs Ge­orgs An­dre­jevs uz­vē­ra, ka «NA­TO va­rē­tu būt viens no Lat­vi­jas dro­šī­bas ga­ran­tiem un Lat­vi­ja ir vai­rāk­kārt iz­tei­ku­si sa­vu vēl­mi kļūt par NA­TO lo­cek­li, ta­ču lē­mu­mu pie­ņem­ša­na ir NA­TO val­stu zi­ņā».

Ša­jā lai­kā «star­tē­ja» arī pir­mais ko­pī­gais Bal­ti­jas val­stu pro­jekts aiz­sar­dzī­bas jo­mā — 1993. ga­da 19. no­vem­brī Bal­ti­jas val­stu bru­ņo­to spē­ku ko­man­die­ru tik­ša­nās rei­zē tiek ie­ro­si­nāts iz­vei­dot Bal­ti­jas mie­ra uz­tu­rē­ša­nas ba­tal­jo­nu BAL­TBAT. Šo pro­jek­tu re­ali­zē 1995. ga­da feb­ru­ārī. Sa­vu­kārt 1993. ga­da 15. de­cem­brī Tal­li­nā trīs Bal­ti­jas val­stu pre­zi­den­ti pie­ņē­ma pa­zi­ņo­ju­mu par Bal­ti­jas val­stu un Zie­meļ­ei­ro­pas val­stu sa­dar­bī­bu, ku­rā aici­nā­ja at­bal­stīt ār­lie­tu mi­nis­tru ini­ci­atī­vu par Zie­me­ļu un Bal­ti­jas val­stu ār­lie­tu mi­nis­tru ko­pē­ju se­si­ju rī­ko­ša­nu, kā arī pa­zi­ņo­ja, ka uz­ska­ta NA­TO par gal­ve­no Bal­ti­jas val­stu dro­šī­bas ga­ran­tu nā­kot­nē.

1994. ga­da 5. jan­vā­rī Lat­vi­jas Re­pub­li­kas Ār­lie­tu mi­nis­tri­ja pie­ņē­ma pa­zi­ņo­ju­mu, ku­rā ak­cen­tē­ja ie­in­te­re­sē­tī­bu trans­at­lan­tis­ka­jā dro­šī­bā, bet 14. jan­vā­rī ār­lie­tu mi­nistrs Val­dis Bir­kavs pa­rak­stī­ja do­ku­men­tus par Lat­vi­jas pie­vie­no­ša­nos mē­ne­si pirms tam NA­TO iz­vei­do­ta­jai prog­ram­mai «Part­ner­at­tie­cī­bas mie­ram» («Par­tner­ship for pe­ace»). Prog­ram­mas gal­ve­nais uz­de­vums bi­ja pa­dzi­ļi­nāt po­li­tis­ko di­alo­gu starp NA­TO val­stīm, no vie­nas pus­es, un pā­rē­jām Ei­ro­pas, Aiz­kau­kā­za un Vi­dus­āzi­jas val­stīm, no ot­ras pus­es, pa­pil­di­not to ar mi­li­tā­rās sa­dar­bī­bas prog­ram­mu. Lat­vi­jai šī prog­ram­ma bi­ja la­bā­kā ie­spē­ja sa­ga­ta­vo­ties da­lī­bai ali­an­sē, kā tas bi­ja mi­nēts 1994. ga­da jū­li­jā ie­snieg­ta­jā «Part­ner­at­tie­cī­bas mie­ram» pre­zen­tā­ci­jas do­ku­men­tā un 1995. ga­da feb­ru­ārī no­slēg­ta­jā In­di­vi­du­āla­jā par­tne­rī­bas prog­ram­mā.

Tā kā vai­rā­kas par­tner­val­stis iz­tei­ca kon­sek­ven­tu vēl­mi ie­stā­ties NA­TO, 1995. ga­da 28. sep­tem­brī NA­TO ģe­ne­rāl­sek­re­tārs Vil­lijs Klāss pre­zen­tē­ja ali­an­ses iz­strā­dā­to «Pē­tī­ju­mu par NA­TO pa­pla­ši­nā­ša­nos» (Study on NA­TO en­lar­ge­ment). Šis pē­tī­jums fak­tis­ki bi­ja starts pa­pla­ši­nā­ša­nās pro­ce­sa sā­ku­mam, jo ta­jā bi­ja sniegts NA­TO re­dzē­jums par ie­spē­ja­mo pa­pla­ši­nā­ša­nos un po­ten­ci­āla­jām da­līb­val­stīm.

Pirm­ā NA­TO pa­pla­ši­nā­ša­nās kār­ta no­ti­ka 1999. ga­dā, kad NA­TO val­stu un va­dī­tā­ju sa­nāk­smē Va­šin­gto­nā Če­hi­ja, Po­li­ja un Un­gā­ri­ja ti­ka ofi­ci­āli uz­ņem­tas ali­an­sē. Ci­tām po­ten­ci­āla­jām ali­an­ses da­līb­val­stīm, to skai­tā Lat­vi­jai, NA­TO va­dī­ba pie­dā­vā­ja iz­strā­dāt ik­ga­dē­jo «Rī­cī­bas plā­nu da­lī­bai NA­TO». Lat­vi­ja šā­du plā­nu iz­strā­dā­ja 2000. ga­da sep­tem­brī, kad to ap­stip­ri­nā­ja mū­su valsts Mi­nis­tru ka­bi­nets. Līdz 2003. ga­dam Lat­vi­ja ko­pu­mā iz­strā­dā­ja četr­us šā­dus rī­cī­bas plā­nus, no ku­riem pē­dē­jo Mi­nis­tru ka­bi­nets ap­stip­ri­nā­ja 2002. ga­da 10. sep­tem­brī. Vēl pirms tam — 2002. ga­da 24. jan­vā­rī — Saei­ma ap­stip­ri­nā­ja Na­ci­onā­lo dro­šī­bas kon­cep­ci­ju. Ta­jā bi­ja at­zī­mēts, ka da­lī­ba NA­TO ir viens no valsts pri­ori­tā­ra­jiem uz­de­vu­miem.

Tie­ši šis gads bi­ja ļo­ti no­zī­mīgs sa­ka­rā ar mū­su valsts pie­vie­no­ša­nās pro­ce­sa ali­an­sei no­slē­gu­mu. NA­TO gal­ve­na­jā mīt­nē Bri­se­lē bi­ja no­lemts, ka ga­lī­gais lē­mums par nā­ka­mo po­ten­ci­ālo da­līb­val­stu pie­vie­no­ša­nos Zie­meļ­at­lan­ti­jas ali­an­sei būs jā­pie­ņem NA­TO da­līb­val­stu va­dī­tā­ju sa­nāk­smē Prā­gā ga­da bei­gās. Vi­sa ga­da ga­ru­mā no­ti­ka da­žā­das kon­sul­tā­ci­jas un pār­bau­des, ku­rās pie­da­lī­jās NA­TO val­stu aug­stā­kās amat­per­so­nas. 5. un 6. jū­li­jā Rī­gā no­ti­ka NA­TO kan­di­dāt­val­stu val­dī­bu va­dī­tā­ju sa­nāk­sme «Rī­ga 2002: Tilts uz Prā­gu». Šīs sa­nāk­smes mēr­ķis bi­ja pē­dē­jo rei­zi pirms Prā­gas sa­mi­ta ko­pī­gi paust so­li­da­ri­tā­ti NA­TO pa­pla­ši­nā­ša­nās sa­ka­rā, ap­ska­tīt kat­ras valsts in­di­vi­du­āli pa­veik­to un pār­ru­nāt kan­di­dāt­val­stu de­vu­mu eiro­at­lan­tis­ka­jā dro­šī­bā.

Vis­bei­dzot pie­nā­ca il­gi gai­dī­tais brī­dis — 2002. ga­da 21. no­vem­brī NA­TO da­līb­val­stu va­dī­tā­ju sa­nāk­smes lai­kā Prā­gā Lat­vi­ja ko­pā ar ci­tām se­šām kan­di­dāt­val­stīm (Bul­gā­ri­ja, Igau­ni­ja, Lie­tu­va, Ru­mā­ni­ja, Slo­vā­ki­ja un Slo­vē­ni­ja) sa­ņem uz­aici­nā­ju­mu pie­vie­no­ties ali­an­sei. Pirm­ās ie­stā­ša­nās sa­ru­nas sā­kās tā pa­ša ga­da 4. de­cem­brī, bet viss ie­stā­ša­nās pro­cess no­slē­dzās 2004. ga­da 29. mar­tā, kad pie NA­TO mīt­nes Bri­se­lē ti­ka pa­celts Lat­vi­jas ka­rogs un mū­su valsts kļu­va par Zie­meļ­at­lan­ti­jas lī­gu­ma or­ga­ni­zā­ci­jas piln­tie­sī­gu da­līb­val­sti.

NA­TO — īss at­skats vēs­tu­rē

Pēc Ot­rā pa­sau­les ka­ra bei­gām pa­sau­les at­se­viš­ķu da­ļu kon­fron­tā­ci­ja ne­bei­dzās. Vie­na Ei­ro­pas to­ta­li­tā­rā va­ra — na­cis­tis­kā Vā­ci­ja bi­ja iz­nī­ci­nā­ta, ta­ču ot­ra — sta­ļi­nis­kā Pa­dom­ju Sa­vie­nī­ba — bi­ja pie­ņē­mu­sies spē­kā, un ka­ra iz­pos­tī­ta­jā Ei­ro­pā ko­mu­nis­ma eks­pan­si­jai fak­tis­ki ne­bi­ja pret­ar­gu­men­tu. Jau bi­ja iz­ska­nē­ju­si Vin­sto­na Čēr­či­la ru­na Ful­to­nā, ku­rā viņš pa­zi­ņo­ja, ka pār Ei­ro­pu no No­rdka­pa ra­ga līdz Mel­na­jai jū­rai ir no­lai­dies dzelzs priekš­kars, ar to do­mā­jot ko­mu­nis­tis­ko va­ru no­ro­be­žo­ša­nos no pā­rē­jā kon­ti­nen­ta. Jau bi­ja zi­nāms, ka tas ir «auk­stais karš».

Pa­dom­ju ar­mi­ja bi­ja ie­ņē­mu­si gan­drīz pus­i no Ei­ro­pas, tās kon­tro­lē­ta­jās te­ri­to­ri­jās ra­dās Mas­ka­vai pa­klau­sī­gi po­li­tis­ki re­žī­mi. Po­li­ja, Čeho­slo­vā­ki­ja, Un­gā­ri­ja, Ru­mā­ni­ja, Bul­gā­ri­ja, Dien­vid­slā­vi­ja, Al­bā­ni­ja fak­tis­ki bi­ja kļu­vu­šas par PSRS sa­te­līt­val­stīm. Kā pret­ar­gu­ments ar­vien pie­augo­šā­ka­jiem pa­dom­ju ag­re­sī­va­jiem plā­niem ti­ka iz­lo­lo­ta ide­ja par  rie­tum­val­stu po­li­tis­ku un mi­li­tā­ru ap­vie­nī­bu, ku­ras priekš­ga­lā at­ras­tos to­reiz pa­sau­lē ot­ra glo­bā­lā po­li­ti­kas spē­lē­tā­ja — Ame­ri­kas Sa­vie­no­tās Val­stis.

Gun­tis Ul­ma­nis
(Valsts pre­zi­dents no 1993. ga­da 7. jū­li­ja līdz 1999. ga­da 7. jū­li­jam)
«Es le­po­jos ar šiem des­mit Zie­meļ­at­lan­ti­jas ali­an­sē pa­va­dī­ta­jiem ga­diem. Le­po­jos arī ar to, ka es­mu bi­jis pa­ša ie­stā­ša­nās pro­ce­sa da­līb­nieks. Ta­jos ga­dos mēs daudz ru­nā­jām ar to­rei­zē­jo ASV pre­zi­den­tu Bi­lu Klin­to­nu. Jau pēc pir­ma­jām sa­ru­nām es ne mir­kli ne­šau­bī­jos par to, ka mēs tik­sim uz­ņem­ti NA­TO.  Pro­tams, bi­ja fak­to­ri, kas var­būt ne­bi­ja tik daudz at­ka­rī­gi no mums: ri­si­nā­jās di­alogs starp ASV un Krie­vi­jas Fe­de­rā­ci­ju, bet ASV pre­zi­dents par mū­su da­lī­bu NA­TO vien­mēr ru­nā­ja ar tik fas­ci­nē­jo­šu pār­lie­cī­bu, ka man ne­bi­ja ne­kā­du šau­bu, ka ejam pa­rei­zo ce­ļu, un mums ti­kai bi­ja jā­cen­šas ne­no­mal­dī­ties pa sī­kām ta­ci­ņām ce­ļā uz lie­lo mēr­ķi.»

Vai­ra Vī­ķe-Frei­ber­ga
(Valsts pre­zi­den­te no 1999. ga­da 8. jū­li­ja līdz 2007. ga­da 7. jū­li­jam)
«Die­nā, kad Lat­vi­ja bi­ja uz­ņem­ta NA­TO, Rī­gā, pie pre­zi­den­ta mīt­nes Rī­gas pi­lī bi­ja pul­cē­ju­šies daudz ļau­žu. Pie pils pa­cē­la NA­TO ka­ro­gu. Dau­dzu sa­pul­cē­ju­šos cil­vē­ku acīs es re­dzē­ju asa­ras. Ie­vē­ro­ju kā­du sir­mu kun­gu ar ma­zu zē­nu, maz­dē­lu, uz ple­ciem. Vē­lāk šis kungs pie­nā­ca pie ma­nis un iz­stās­tī­ja, ka viņš pa­dom­ju lai­kos bi­jis re­pre­sēts, iz­gā­jis Si­bī­ri­jas so­da no­met­nes. Ta­ču ta­gad viņš ir drošs, ka vi­ņa maz­dē­lam ne­būs jā­pār­cieš tas, ko va­ja­dzē­ja pār­ciest vi­ņam un vi­ņa dē­lam. Ma­nu­prāt, šis kungs īsos vār­dos iz­tei­ca to, ko NA­TO no­zī­mē­ja Lat­vi­jai: vairs ne­bi­ja jā­bai­dās, ka nakts mel­nu­mā ta­vās mā­jās ie­ra­dī­sies sve­šas
va­ras cil­vē­ki un bez jeb­kā­da ie­mes­la te­vi un ta­vu ģi­me­ni aiz­ve­dīs sve­šu­mā. Nu vairs ne­bi­ja jā­bai­dās par sa­vas valsts dro­šī­bu!»

Ģe­ne­rāl­leit­nants Rai­monds Grau­be, NBS ko­man­die­ris
«Šo­dien mēs va­ram jus­ties daudz dro­šāk, jo esam aiz­sar­gā­ti NA­TO lī­gu­ma 5. pan­ta ie­tva­ros. To mēs va­ram re­dzēt arī prak­sē: NA­TO mi­li­tā­rā rī­cī­ba, re­aģē­jot uz vi­siem zi­nā­ma­jiem no­ti­ku­miem Uk­rai­nā, bi­ja var­būt ma­zāk pa­ma­nā­ma uz sa­bied­rī­bā da­žā­di vēr­tē­to dau­dzo po­li­tis­ko pa­zi­ņo­ju­mu fo­na, ta­ču tā bi­ja ne­ka­vē­jo­ša un ātr­a: Bal­ti­jas gai­sa tel­pā pat­ru­lē­jo­šo lid­ma­šī­nu skai­ta pa­lie­li­nā­ša­na. Jau ta­gad šīs lid­ma­šī­nas at­ro­das Šau­ļos. Tas man dod pār­lie­cī­bu par ko­lek­tī­vās dro­šī­bas sis­tē­mas dar­bo­ša­nos.»

1949. ga­da 4. ap­rī­lī ASV ti­ka iz­vei­dots mi­li­tā­ri po­li­tis­kais bloks jeb val­stu ali­an­se ar no­sau­ku­mu «Ziem­ļat­lan­ti­jas lī­gu­ma or­ga­ni­zā­ci­ja» (North At­lan­tic Treaty Or­ga­ni­za­ti­onNA­TO). Par ali­an­ses da­līb­val­stīm tās di­bi­nā­ša­nas brī­dī kļu­va ASV, Ka­nā­da, Is­lan­de, Liel­bri­tā­ni­ja, Fran­ci­ja, Beļ­ģi­ja, Nī­der­lan­de, Luk­sem­bur­ga, Nor­vē­ģi­ja, Dā­ni­ja, Itā­li­ja un Por­tu­gā­le. Sa­ska­ņā ar 1949. ga­da lī­gu­mu NA­TO gal­ve­nais mēr­ķis bi­ja «sa­gla­bāt un at­tīs­tīt sa­vas aiz­sar­dzī­bas spē­jas gan in­di­vi­du­āli, gan ko­pē­jiem spē­kiem, no­dro­ši­not ko­pī­gas aiz­sar­dzī­bas plā­no­ša­nas pa­ma­tu». Lī­gu­ma da­līb­val­stis ap­vie­no­ja sa­vus spē­kus, lai ra­dī­tu ko­lek­tī­vās dro­šī­bas sis­tē­mu un mie­ra ga­ran­tu gan re­ģi­onā, gan pa­sau­lē. Zie­meļ­at­lan­ti­jas lī­gu­ma bū­tī­bu ie­tvē­ra tā 5. pan­ta pirm­ā da­ļa: «Pus­es vie­no­jas, ka bru­ņo­tu uz­bru­ku­mu vie­nai vai vai­rā­kām no tām Ei­ro­pā vai Zie­meļ­ame­ri­kā uz­ska­tīs par uz­bru­ku­mu vi­sām da­līb­val­stīm, un tā­dēļ tās ap­ņe­mas, ka šā­da uz­bru­ku­ma ga­dī­ju­mā kat­ra no tām, iz­man­to­jot in­di­vi­du­ālās un ko­pē­jās paš­aiz­sar­dzī­bas tie­sī­bas, kas pa­re­dzē­tas Ap­vie­no­to Nā­ci­ju Or­ga­ni­zā­ci­jas har­tas 51. pan­tā, sniegs pa­lī­dzī­bu pus­ei vai pus­ēm, kas pa­kļau­tas uz­bru­ku­mam, in­di­vi­du­āli un ko­pā ar ci­tām pus­ēm, vei­cot pa­sā­ku­mus, ku­rus tās uz­ska­ta par ne­pie­cie­- ­ša­miem, ie­skai­tot bru­ņo­ta spē­ka lie­to­ša­nu, lai at­jau­no­tu un sa­gla­bā­tu Zie­meļ­at­lan­ti­jas re­ģi­ona dro­šī­bu.»

Turp­mā­ka­jos ga­dos, lai­kā līdz pat «auk­stā ka­ra» bei­gām un PSRS va­ras sa­bru­ku­mam, NA­TO kļu­va par vie­nu no bi­po­lā­rās pa­sau­les po­li­tis­kās pre­tstā­ves pus­ēm, kļūs­tot par PSRS un tās sa­te­līt­val­stu sa­vie­nī­bas «Var­ša­vas lī­gu­ma val­stu or­ga­ni­zā­ci­jas» pre­tme­tu. NA­TO gal­ve­nā mīt­ne at­ro­das Bri­se­lē (Beļ­ģi­jā), un or­ga­ni­zā­ci­ju va­da Po­li­tis­kā pa­do­me.

NA­TO turp­mā­kās at­tīs­tī­bas gal­ve­nie hro­no­lo­ģis­kie da­tu­mi

Pirm­ā pa­pla­ši­nā­ša­nās: 1952. ga­da 18. feb­ru­āris — par NA­TO da­līb­val­stīm kļūst Grie­ķi­ja un Tur­ci­ja.

Ot­rā pa­pla­ši­nā­ša­nās: 1955. ga­da 9. mai­jā — par NA­TO da­līb­val­sti kļūst Vā­ci­jas Fe­de­ra­tī­vā Re­pub­li­ka.

1966. ga­da jū­li­jā Fran­ci­ja iz­stā­jas no NA­TO mi­li­tā­ra­jām struk­tū­rām, pa­lie­kot ali­an­ses po­li­tis­ka­jās struk­tū­rās. Da­lī­bu mi­li­tā­ra­jās struk­tū­rās at­jau­no 2009. ga­dā.

Tre­šā pa­pla­ši­nā­ša­nās: 1982. ga­da 30. mai­jā — par NA­TO da­līb­val­sti kļūst Spā­ni­ja.

1994. ga­dā iz­vei­do­ta prog­ram­ma «Part­ner­at­tie­cī­bas mie­ram» (Par­tner­ship for Pe­ace) NA­TO mi­li­tā­rai sa­dar­bī­bai ar bi­ju­ša­jām pa­dom­ju re­pub­li­kām un Austrum­ei­ro­pas val­stīm, ku­ras nav NA­TO da­līb­nie­ces. «Partnerattiecības mieram» da­līb­nie­ces ir Armēnija, Austrija, Azerbaidžāna, Baltkrievija, Bosnija un Hercegovina, Gruzija, Īrija, Kazahstāna, Kirgizstāna, Krievija, Malta, Maķe­- donija, Melnkalne, Moldova, Serbija, Somija, Šveice, Tadžikistāna, Turkmenistāna, Uzbekistāna, Ukraina un Zviedrija.

Ce­tur­tā pa­pla­ši­nā­ša­nās: 1999. ga­da 12. marts — par NA­TO da­līb­val­stīm kļūst Un­gā­ri­ja, Po­li­ja un Če­hi­ja.

Piekt­ā pa­pla­ši­nā­ša­nās: 2004. ga­da 29. marts — par NA­TO da­līb­val­stīm kļūst Bul­gā­ri­ja, Lat­vi­ja, Lie­tu­va, Igau­ni­ja, Ru­mā­ni­ja, Slo­vā­ki­ja un Slo­vē­ni­ja.

Ses­tā pa­pla­ši­nā­ša­nās: 2009. ga­da 1. ap­rī­lī — par NA­TO da­līb­val­stīm kļūst Al­bā­ni­ja un Hor­vā­ti­ja.

Sagatavojis Juris Ciganovs.

Ar mak­si­mā­lis­ta pār­lie­cī­bu

Lī­ga La­ku­ča

Foto — Normunds Mežiņš un no
A. Rastorgujeva personiskā arhīva.

Zie­mas olim­pis­kās spē­les So­čos jau sāk aizē­not ci­tas ak­tu­ali­tā­tes, bet tie, kas pie­da­lī­jās ša­jā mil­zī­ga­jā pa­sā­ku­mā, tās at­ce­rē­sies vien­mēr. Arī An­drejs Rastorgujevs — Mi­li­tā­rās po­li­ci­jas diž­ka­rei­vis. Vi­ņam da­lī­ba olim­pis­ka­jās spē­lēs ne­bi­ja no­slē­gums šās zie­mas spor­ta ak­ti­vi­tā­tēm, jo tur­pi­nā­jās tre­ni­ņi un pie­da­lī­ša­nās 

Pa­sau­les kau­sa pos­mu sa­cen­sī­bās, sa­snie­dzot la­bus re­zul­tā­tus. 

— Olim­pis­kās spē­les ir no­ti­kums, kas sa­viļ­ņo gan to da­līb­nie­kus, gan ska­tī­tā­jus. Bet kā­da ir spor­tis­ta ik­die­na ša­jā lai­kā? Kā mai­nās emo­ci­jas, kad līdz­ās slē­po tā­di meistari kā Ūle Ei­nars Bjēr­nda­lens un vi­si pā­rē­jie?
— Nav jau tā, kā bi­ja ie­priekš, kad uz vi­ņiem ska­tī­jos kā uz pa­sau­les sla­ve­nī­bām. Vi­si ir līdz­vēr­tī­gi, vi­siem ir ie­spē­ja star­tēt, un vi­ņi ir tā­di pa­ši spor­tis­ti kā ci­ti. To, ka Bjēr­nda­lens ir le­ģen­da, zi­na vi­si. Bet arī tie at­lē­ti, kas nav 10 la­bā­ko vi­dū, bet ir 20, 30, 40 vai pat 50 la­bā­ko skai­tā, tā­pat ir spor­tis­ti un cī­nās. Vi­ņi ir iz­cī­nī­ju­ši vie­tu, lai star­tē­tu Pa­sau­les kau­sa pos­mos, olim­pis­ka­jās spē­lēs un čem­pio­nā­tos. Mēs vi­si cits pret ci­tu at­tie­ca­mies ar cie­ņu.

Sa­cen­sī­bu die­nās katrs kon­cen­trē­jas star­tam. Tre­nē­jas, strā­dā ar se­vi, arī ko­man­da strā­dā ar te­vi. Tiek iz­ru­nā­ta tak­ti­ka ar tre­ne­ri, ar ār­stu, arī tas, kurš kur stā­vēs, kurš pa­lī­dzēs ar nū­jām, kurš ar slē­pēm, ja kaut kas at­ga­dī­sies. Šo­reiz tie­šām bi­ja dau­dzi kri­tie­ni. Nav tā, ka tu esi olim­pi­ādē, un tad nu tas ir kaut kāds wow! — tu vien­kār­ši at­brauc da­rīt sa­vu dar­bu, tu esi ga­tavs šim dar­bam un mak­si­mā­li sa­ga­ta­vo­jies.

— Vai ne­bi­ja grū­ti sa­vie­not ga­ta­vo­ša­nos olim­pi­ādei ar die­nes­tu?
— Pro­tams, ar die­nes­tu viss ir jā­sa­vie­no. Šo­gad kār­tī­ba ir tā­da, ka ma­ni iz­sauc, ja ir mā­cī­bas, ku­rās man no­teik­ti jā­būt. Lie­lā­ko­ties es­mu ko­man­dē­ju­mos. Re­āli būt dien­die­nā die­nes­tā nav ie­spē­jams, iz­nāk tre­nē­ties ār­ze­mēs, jo mums nav tā­du da­bas ap­stāk­ļu. Šo­gad, pie­mē­ram, daudz pie­da­lī­jā­mies kal­nu no­met­nēs, iz­man­to­jām ie­spē­jas ci­tās val­stīs. Tā­pēc gan mā­cī­bas, gan sa­cen­sī­bas ie­plā­no­ju sa­vā gra­fi­kā, lai va­ru būt die­nes­tā.

— Kāds bi­jis tavs ceļš līdz die­nes­tam Mi­li­tā­ra­jā po­li­ci­jā?
— Dienestā esmu gandrīz jau septiņus gadus. Es ļo­ti augs­tu vēr­tē­ju to, ka die­nu Mi­li­tā­ra­jā po­li­ci­jā. Ie­priekš die­nē­ju Štā­ba ba­tal­jo­nā un bi­ju pie­ko­man­dēts spor­ta klu­bam. Tad or­ga­ni­zē­jām sa­cen­sī­bas, tie­sā­jām un da­rī­jām vi­su pā­rē­jo, kas sais­tīts ar spor­ta klu­bu. Pēc tam ma­ni at­ko­man­dē­ja at­pa­kaļ uz Štā­ba ba­tal­jo­nu. To­reiz Mi­li­tā­rās po­li­ci­jas ko­man­die­ris An­dris Kal­niņš ļo­ti daudz pa­lī­dzē­ja, lai es va­rē­tu die­nēt Mi­li­tā­ra­jā po­li­ci­jā.

— Bi­at­lons pra­sa ne ti­kai la­bu fi­zis­ko sa­ga­ta­vo­tī­bu. Kas pa­līdz kon­cen­trē­ties šau­ša­nai? Var­būt tu iz­man­to arī spor­ta psiho­lo­ga pa­do­mus?
— Jā, es kon­sul­tē­jos ar spor­ta psiho­lo­gu, pār­sva­rā par šau­ša­nas lie­tām. Pa­šam ir ļo­ti daudz jā­strā­dā pie šau­ša­nas, arī bez pat­ro­nām jā­šauj. Tā ir mus­ku­ļu pie­ra­di­nā­ša­na pie šau­te­nes, pie pa­rei­zā stā­vok­ļa tē­mē­jot. Pro­tams, sva­rīgs ir arī psiho­lo­ģis­kais as­pekts, bet katrs strā­dā ar se­vi. Pie­mē­ram, mans mī­nuss olim­pis­ka­jās spē­lēs bi­ja tas, ka es ļo­ti il­gi šā­vu. Ta­ču es iz­rē­ķi­nu, ka va­ru to kom­pen­sēt ar fi­zis­ko kon­dī­ci­ju. Pro­ti, ja sa­snie­dzu 100% trā­pī­ju­mu ar lē­nu šau­ša­nu, es tā­pat va­ru tikt diez­gan augst­ā vie­tā.

— Arī pār­cel­tie star­ti ne­pa­li­ka bez se­kām…
— Ar to arī sā­kās. So­čos es kat­ru die­nu cē­los 11.00, jo ne­bi­ja jē­gas ag­rāk cel­ties. Starts bi­ja 18.30, un, ce­ļo­ties ag­rāk va­rē­ja ti­kai ie­dzīt se­vi stre­sā. Ai­zej pa­ēst, pa­skrien, pa­da­ri kaut ko, aizej pa­gu­li vēl kā­du brī­di, pēc tam ej uz sa­cen­sī­bām. Ritms bi­ja tā sa­plā­nots, ka nav so­lis pa krei­si vai so­lis pa la­bi, tu ne­va­ri ne­kur ci­tur aiziet. Tu esi sa­kon­cen­trē­jies un vi­sas die­nas uz priekš­u iz­plā­no­jis un iz­do­mā­jis, ko un kā tu da­rī­si. Līdz­ko maz­liet aiz­ka­vē­jies, tu jau ka­vē…

— Vai uz­ska­ti, ka nā­ka­ma­jās olim­pis­ka­jās spē­lēs mēs va­rē­tu tu­vo­ties me­da­ļu lī­me­nim?
— Es va­rē­ju arī ša­jās spē­lēs tu­vo­ties, vie­nī­gais, ka to ne­iz­da­rī­ju šau­ša­nas zi­ņā. Do­mā­jot par nā­ka­ma­jiem čet­riem ga­diem, jā­at­zīst, ka nav jau viss tik vienkārši — ga­ta­vo­ties, strā­dāt, jo bū­tī­bā vi­sa pa­ma­tā ir fi­nan­ses. Es­mu iz­rē­ķi­nā­jis, kāds bu­džets bū­tu va­ja­dzīgs, lai vi­su va­rē­tu iz­da­rīt, un tas ir ļo­ti liels. Ja spor­tis­tam ne­bū­tu jā­do­mā par to, par ko es ta­gad do­mā­ju, tad re­zul­tāts no­teik­ti bū­tu vēl augst­āks. Ener­ģi­ja ne­aiz­ietu tur, kur ne­va­jag. Jā­pie­bilst, ka mums nav arī me­ne­dže­ra.

— Un kā ir ar eki­pē­ju­mu?
— Slē­pes es ie­priek­šē­jos ga­dus ie­gā­dā­jos pats par sa­vu nau­du vai ar kā­da pa­lī­dzī­bu. Tre­ne­ris man pa­lī­dzē­ja ar sa­vu uz­ņē­mu­mu. Ta­ču Na­ci­onā­la­jiem bru­ņo­ta­jiem spē­kiem es es­mu pa­tei­cīgs, jo es­mu struk­tū­rā, Mi­li­tā­ra­jā po­li­ci­jā, un sa­ņe­mu kat­ru mē­ne­si at­al­go­ju­mu. Uz­ska­tu, ka tas ir ļo­ti daudz. NBS ir daudz ci­tu uz­de­vu­mu, kam ne­pie­cie­ša­mi lī­dzek­ļi. Par to, kas va­ja­dzīgs spor­tis­tiem, bū­tu jā­do­mā val­stij ko­pu­mā, kā tas bi­ja, pie­mē­ram, šo­gad, kad ļo­ti daudz pa­lī­dzē­ja Olim­pis­kā ko­mi­te­ja. Es bi­ju Lat­vi­jas olim­pis­kās vie­nī­bas A sa­stā­vā, un man pie­šķī­ra fi­nan­sē­ju­mu par pa­gā­ju­šā ga­da no­pel­niem pēc Ei­ro­pas čem­pio­nā­ta, bi­ja arī pa­pil­du fi­nan­sē­jums, ko pie­šķī­ra Olim­pis­kā ko­mi­te­ja. Šo­gad, ce­ru, fi­nan­sē­jums mums pie­tiks. Ne­zi­nu, kā būs ar pē­dē­jiem Pa­sau­les kau­sa pos­miem, bet, lai sa­ga­ta­vo­tos olim­pis­ka­jām spē­lēm, fi­nan­sē­jums pie­ti­ka. Bet nā­ka­ma­jiem čet­riem ga­diem mēs at­kal mek­lē­jam pa­pil­du fi­nan­sē­ju­mu. Pie­mē­ram, ļo­ti dār­gi ir sa­vi slēp­ju sa­ga­ta­vo­tā­ji. Ja gri­bam, lai turp­māk vi­ņi strā­dā ti­kai ar ma­ni, tās būs lie­las iz­mak­sas.

Foto — Romāns Kokšarovs.

— Es klau­sos, ka tu ru­nā kā me­ne­dže­ris. Ta­ču tev va­ja­dzē­tu ti­kai spor­tot…
— Jā, mū­su lī­me­nis ir tāds, ka es es­mu arī me­ne­dže­ris, jo sa­pro­tu, ka ne­viens ma­nā vie­tā to ne­iz­da­rīs. Ja man kaut kā nav, tad ar to ir jā­sa­mie­ri­nās, ta­ču es tā­pat strā­dā­šu, jo gri­bu to da­rīt, tur­klāt ar no­piet­nu at­tiek­smi. Es es­mu pro­fe­si­onā­la­jā die­nes­tā, tā­pēc arī spor­tā mans pie­nā­kums ir dar­bo­ties ar pro­fe­si­onā­ļa at­tiek­smi. Es strā­dā­ju ar pil­nu at­de­vi un ne­žē­lo­jos, jo, ja tu sāc žē­lo­ties, tu kļūs­ti no­žē­lo­jams. Ja ie­si un da­rī­si, tad re­zul­tāts būs jeb­ku­rā ga­dī­ju­mā. Ja fi­nan­ses sa­rūk, arī re­zul­tā­ti krī­tas. Ja nav ne par ko jā­rai­zē­jas, va­ri strā­dāt ar se­vi fi­zis­ki, psiho­lo­ģis­ki, pie šau­ša­nas, un la­bus re­zul­tā­tus iz­do­sies sa­sniegt kriet­ni ātr­āk.

— Bau­mo­ja, ka tu va­rē­tu mai­nīt val­sti, no ku­ras star­tēt.
— Tas, vis­ti­ca­māk, ir sais­tīts ar pa­gā­ju­šo ga­du, kad tre­ne­ris bi­ja mi­nē­jis, ka ci­tas ko­man­das spor­tis­ti mai­nī­ju­ši ka­ro­gu, pie­mē­ram, Hor­vā­ti­jas spor­tists, pa­gā­ju­šo spē­ļu bron­zas me­da­ļas ie­gu­vējs, pār­gā­ja uz Slo­vē­ni­ju. Lat­vi­jā to pa­snie­dza tā, it kā es to tai­sos da­rīt. Zi­ņas pa­rā­dī­jās vi­sos por­tā­los, un mēs pa­ši bi­jām šo­kā, kā me­di­ji var tā rak­stīt. Es es­mu sa­vas valsts pat­ri­ots jeb­ku­rā ga­dī­ju­mā. Tās bi­ja bau­mas, bet sa­nā­ca tā, ka arī no ci­tām val­stīm to tā uz­tvē­ra. Dau­dzās val­stīs pie­trūkst spor­tis­tu, viens vai di­vi cil­vē­ki, pie­mē­ram, bi­at­lo­na sta­fe­tē. Tā­pēc tās grib pie­aici­nāt ci­tu val­stu spor­tis­tus ko­man­das kom­plek­tē­ša­nai.

— Kas ir ta­vi at­bal­stī­tā­ji? Vai tu­vi­nie­ki jūt līdz­i?
— Pro­tams, ir pa­tī­ka­mi, ja kāds uz­rak­sta ko la­bu, uz­mun­dri­no­šu. Tas ir tāds liels ne­re­dzams spēks, kas stāv par te­vi. Gan mam­ma ar tē­ti, gan sie­va.

— Tev pa­šam pa­tīk, ka sa­cen­sī­bās līdz­i ir kāds no ģi­me­nes?
— Tā ir at­slo­dze, va­ri mo­rā­li at­kop­ties, pa­ru­nā­ties, bet ne sa­cen­sī­bu die­nā. Sa­cen­sī­bu die­nā ne­ko ne­var ie­plā­not.

— Vai spē­ļu lai­kā iz­nā­ca sa­tik­ties ar pā­rē­jiem mū­su valsts spor­tis­tiem?
— Ho­ke­jis­tus es ne­re­dzē­ju, vi­ņi dzī­vo­ja le­jā — Ad­le­rā. Mēs dzī­vo­jām augš­ā kal­nos. Tur ir skais­ti. Es­mu bi­jis daudz­viet kal­nos, bet tur pa­tie­šām bi­ja skais­ti. Kli­mats ļo­ti sav­da­bīgs, kat­rā zi­ņā ne­ko tam­lī­dzī­gu ne­biju pie­re­dzē­jis.

— Ko va­ri teikt par or­ga­ni­za­to­ru un brīv­prā­tī­go dar­bu?
— Šo­reiz viss bi­ja ide­āli sa­kār­tots. Ne­vie­nu ne­gri­bu ap­vai­not, bet, kad bi­ju Van­kū­ve­rā, tur vi­si cil­vē­ki smai­dī­ja kaut kā māk­slī­gi, to va­rē­ja just. So­čos smai­di bi­ja da­bis­ki, cil­vē­ki vien­kār­ši bi­ja po­zi­tī­vi, at­sau­cī­gi. Ne­bi­ja ne­kā­du pro­blē­mu, ti­kai po­zi­tī­va at­tiek­sme no vi­siem, vies­mī­lī­ba. To es sa­ku ne­pār­spī­lē­jot.

— Vai no­slē­gu­ma ce­re­mo­ni­jā tu sa­pra­ti, ka šīs nav ta­vas pē­dē­jās olim­pis­kās spē­les?
— Grū­ti at­bil­dēt uz šo jau­tā­ju­mu. Ap­zi­nos, ka čet­ri ga­di ir ļo­ti daudz. Ja ne­re­dzu, ka va­ru iet uz kā­du mēr­ķi, tad es uz to ne­ie­šu. Lai sāk­tu ga­ta­vo­ties se­zo­nai, sa­cen­sī­bām, olim­pis­ka­jām spē­lēm, ir jā­būt ļo­ti lie­lai aiz­mu­gu­rei, arī fi­nan­si­āla­jā zi­ņā. Va­jag, lai tev ir ko­man­da vai ap­kal­po­jo­šais per­so­nāls. Vie­nam cil­vē­kam tas ir ļo­ti grū­ti iz­da­rāms, jo bi­at­lons ir ko­man­das spor­ta veids, arī tā­dā zi­ņā, ka ir sta­fe­tes ko­man­da, ku­rā ir čet­ri spor­tis­ti.

— Kas tev bū­tu va­ja­dzīgs, lai tu va­rē­tu teikt — jā, es star­tē­šu nā­ka­ma­jās olim­pis­ka­jās spē­lēs?
— Lai es zi­nā­tu, ka es uz čet­riem ga­diem es­mu no­dro­ši­nāts. Lai man bū­tu tre­ni­ņu no­met­nes, ma­na ser­vi­sa gru­pa, trans­ports, lai ne­bū­tu jā­do­mā par me­nedž­men­tu. Es zi­nu, kas man ir va­ja­dzīgs, bū­tī­bā vi­sai ko­man­dai to ne­var no­dro­ši­nāt, tā­pēc es mek­lē­ju arī ci­tus va­ri­an­tus.

— «Tē­vi­jas Sar­gu» la­sa daudz jaun­sar­gu. Kā tu vēr­tē jaun­iešu ie­sais­ti bi­at­lo­nā?
— Pēc ma­nas iz­prat­nes, jaun­sar­gi un īpa­ši tie, kas tre­nē­jas bi­at­lo­nā, ir vis­la­bāk sa­ga­ta­vo­ti, lai die­nē­tu ar­mi­jā. Bi­at­lo­nā ie­mā­ca gan šau­ša­nu, gan dis­cip­lī­nu, viss no­tiek pēc sa­kār­to­tas sis­tē­mas. Ir arī augst­a fi­zis­kā sa­ga­ta­vo­tī­ba. Ne jau vi­si jaun­ieši var sa­sniegt iz­ci­lus re­zul­tā­tus spor­tā, bet vi­ņu sa­ga­ta­vo­tī­ba bū­tu ide­āla die­nes­tam bru­ņo­ta­jos spē­kos. Mū­su val­stī ir grū­ti at­rast tā­du dar­bu, kur ir labs at­al­go­jums un no­dro­ši­nā­jums, bet bru­ņo­ta­jos spē­kos ir gan viens, gan otrs. Bi­at­lons bū­tī­bā sa­ga­ta­vo die­nes­tam ar­mi­jā.

— Vai tu pie­krī­ti vie­dok­lim, ka cil­vē­kam, lai bū­tu spor­tists, ir va­ja­dzī­gas īpa­šas rak­stu­ra ie­zī­mes?
— Tā ir. Spor­tis­ti ir ci­tā­dā­ki. Vi­si zi­na, ka vi­ņi spēj iz­tu­rēt lie­lu fi­zis­ku slo­dzi, bet ir arī cits in­te­lekts. Pie­mē­ram, bi­at­lo­nā ir ļo­ti daudz jā­do­mā, ja tu gri­bi būt la­bāks par pā­rē­jiem. Jā­at­rod va­ri­an­ti, kā pār­spēt ci­tus, iz­man­to­jot to, kas ir ta­vā rī­cī­bā.

— Tu esi ļo­ti no­svērts, mie­rīgs. Vai to tev ir ie­mā­cī­jis die­nests vai arī tu tāds esi pēc sa­vas da­bas?
— Bū­tī­bā es ne­es­mu mie­rīgs, kaut kā­dā brī­dī es­mu arī traks, emo­ci­onāls. Tas ir po­zi­tī­vi, ka spē­ju sa­ņem­ties, iz­da­rīt, at­mest vi­sas lie­kās lie­tas. Bet tra­kums un emo­ci­jas pa­līdz spor­tā. Ja jū­ti, ka spē­ka vairs nav, un tev tā­dā brī­dī kaut ko pa­sa­ka, uz­ku­ri­na, tad va­ri se­vi pie­spiest iz­da­rīt vēl vai­rāk, pat pār­i sa­viem spē­kiem. Pro­tams, es cen­šos lie­ki ne­uz­vil­kties un ne­strī­dē­ties.

— Ko tu no­vē­li sev nā­ka­ma­jos četr­os ga­dos?
— Cī­nī­ties un dar­bo­ties tā­lāk kā līdz šim. Ja spor­tists iet uz ļo­ti augs­tiem mēr­ķiem, tad ne­kā lie­ka nav, viņš daudz ko at­met un upu­rē… Tur­klāt viss nav tik vien­kār­ši, it īpa­ši mū­su spor­ta vei­dā. Kā tei­ca mans tre­ne­ris, ma­na ba­gā­tī­ba ir ma­nas da­rba­spē­jas, kas man ļā­va kaut ko sa­sniegt. Pro­tams, ir arī ci­ti fak­to­ri, kas nā­ku­ši klāt. To­mēr es es­mu ti­kai cil­vēks, un čet­ri ga­di — tas ir ļo­ti daudz. Es­mu jauns un va­ru vēl sākt da­rīt ko ci­tu. Skrai­dīt par tām pa­šām div­des­mi­ta­jām, trīs­des­mi­ta­jām, četr­des­mi­ta­jām vie­tām bez tā, kas ir va­ja­dzīgs, es ne­re­dzu jē­gu. Es­mu mak­si­mā­lists un re­dzu, ka tas nav mak­si­mā­lais, ko es spē­ju sa­sniegt. Bet tad ir jā­būt no­dro­ši­nā­ju­mam. Ne ti­kai tā, lai ar te­vi strā­dā, bet ar vi­su ko­man­du, un do­mā par bi­at­lo­na at­tīs­tī­bu un vi­su pā­rē­jo.

— Ja no­dro­ši­nā­jums būs, tu va­rē­tu?
— Pro­tams! Es zi­nu, kas ir jā­da­ra, lai re­zul­tāts bū­tu augst­āks. Es ne­vie­nam ne­ko ne­so­lu, bet es zi­nu, kas ir jā­da­ra. Un tas ir ļo­ti liels pluss, jo dau­dzi ne­zi­na, kas vi­ņiem va­ja­dzīgs. Es to vi­su zi­nu un sa­pro­tu, tā­pēc fi­nan­si­āls at­balsts ir ļo­ti sva­rīgs.

— Tā­dam mak­si­mā­lis­tam kā tev ir ļo­ti grū­ti.
— Mēs pa­ši iz­vē­la­mies, ko mēs da­rām. Mēs va­ram arī daudz ko ne­da­rīt. Bet, ja es sa­ku, ka da­ru, tad arī da­ru. Man ir tā­da pie­eja. Es­mu tā audzi­nāts, un tā ir ma­na pār­lie­cī­ba, ka iz­vē­lē­tais jā­da­ra ar mak­si­mā­lu spē­ku un at­de­vi.

— At­ska­to­ties uz ša­jos ga­dos ie­spē­to, kam tu gri­bē­tu pa­teikt pal­dies?
— Pro­tams, mammai un tētim, vecmammai, māsai un sievai. Pir­ma­jam tre­ne­rim Sergejam Svertckovam un ta­ga­dē­jam tre­ne­rim Intaram Berkulim. Alūk­snes novadam. No šīs pil­sē­tas es nā­ku. Alūk­snē vi­si ļo­ti fa­no un ap­sveic ma­ni. Tā arī ir ba­gā­tī­ba un spēks, ka tev ir aiz­mu­gu­re, ka ar te­vi ko­pā do­mās ir dau­dzi. Pro­tams, pateicos Olim­pis­ka­jai ko­mi­te­jai, kas pie­šķī­ra lī­dzek­ļus, lai va­ru sa­ga­ta­vo­ties olim­pis­ka­jām spē­lēm. Arī Latvijas olimpiskajai vienībai, visiem, kas mani ir atbalstījuši. Jā­at­ce­ras arī ma­na pirm­ā sko­la —Alūksnes vidusskola — un sko­lo­tā­ji, jo sko­las lai­kā mēs vi­si iz­augam. Pa­tei­co­ties šiem cil­vē­kiem, es es­mu iz­audzis tāds, kāds es­mu.