Baltijas miera uzturēšanas spēku bataljonam 20 gadi: ieguvumi no šī projekta

Ģenerālmajors Andis DilānsAndis Dilāns,
ģenerālmajors, Latvijas militārais pārstāvis NATO un Eiropas Savienībā.

Foto — no RJC arhīva.

Pēc Latvijas Republikas neatkarības atgūšanas 1991. gadā sākās valsts aizsardzības spēku formēšana. Sākotnēji tā bija balstīta uz pieredzi, kas tika gūta padomju varas gados. Taču bija skaidrs, lai pilnībā sarautu saites ar padomju mantojumu un izveidotu Latvijai lojālus aizsardzības spēkus, ir jāpārorientējas gan domāšanā, gan darbībā un jāveido mūsdienīgi, uz Rietumu vērtībām un tradīcijām orientēti spēki.

BALTBAT projekta ieceres attīstība
1992. gada 2. jūnijā Pērnavā pirmo reizi trīs Baltijas valstu vēsturē tikās aizsardzības ministri un apsprieda aktualitātes un sadarbības iespējas aizsardzības jomā. Sanāksmes laikā ministri parakstīja vienošanos, kas kļuva par pamatu tālākai sadarbībai. 1993. gadā, Krievijas Federācijas karaspēkam vēl atrodoties Latvijas teritorijā, trīs Baltijas valstu starpā dzima ideja izveidot kopīgu vienību, kura būtu spējīga piedalīties miera uzturēšanas operācijās. 1993. gada 19. novembrī, pirmajā Baltijas valstu aizsardzības un bruņoto spēku komandieru tikšanās laikā, komandieri vienojās par regulāru tikšanos komandieru līmenī, kā arī nolēma veidot kopīgu bataljona līmeņa vienību (BALTBAT). Jāņem vērā, ka līdz Otrajam pasaules karam Baltijas valstīm nebija trīspusējas sadarbības nedz militārā jomā, nedz arī kādā citā nozīmīgā projektā, izņemot ārlietu ministru sanāksmi Tallinā 1921. gada decembrī.

latb

Spēja trim atjaunotajām valstīm sadarboties un attīstīt kopīgu projektu kļuva par jaunās vienības izveidošanas panākumu atslēgu, jo no šīs sadarbības bija atkarīga ārvalstu palīdzība mūsu bruņoto spēku veidošanā un BALTBAT projekta izdošanās.

Vēlos dalīties savā pieredzē un pārdomās par BALTBAT projekta nozīmi Latvijas aizsardzības sistēmas izveidē, meklējot atbildi uz jautājumu, vai tam ir tālāka nākotne kādā citādā formā, it sevišķi ņemot vērā pašreizējo ģeopolitisko situāciju un saspīlējumu pasaulē. Tās ir manas personīgās pārdomas, kas veidojušās, dienot BALTBAT Latvijas rotas komandiera un vēlāk Sužu IDB un SZS 1. KB komandiera amatā, kā arī Nacionālo bruņoto spēku (NBS) štābā un citos amatos, arī starptautiskajā vidē. Turklāt, dienot BALTBAT un LATBAT, es piedzīvoju gan šī projekta ieceres īstenošanu, gan tā slēgšanu.

Baltijas valstu komandieru ideja sāka materializēties 1994. gadā, kad Latvija pirmo reizi pauda savu stratēģisko mērķi — inte-   grēties transatlantiskajā drošības sabiedrībā. 1994. gada janvārī Ziemeļatlantijas līguma organizācijas (NATO) samitā dalībvalstu vadītāji paziņoja par programmas «Partner-  attiecības mieram» (PfP) uzsākšanu. 14. feb­- ruārī toreizējais Ministru prezidents Valdis Birkavs parakstīja dokumentu par Latvijas pievienošanos NATO PfP programmai. Savukārt 3. jūnijā Baltijas valstu, Dānijas, Somijas, Zviedrijas un Norvēģijas aizsardzības ministri, tiekoties Visbijā (Zviedrijā), parakstīja vienošanās memorandu par Ziemeļeiropas valstu un Baltijas valstu sadarbību Baltijas miera uzturēšanas bataljona izveidē.

1995. gada 8. februārī, Ādažos, piedaloties Igaunijas, Latvijas un Lietuvas prezidentiem, ārlietu un aizsardzības ministriem, tika oficiāli atklāts Baltijas miera uzturēšanas bataljons. Vienībai tika pasniegts tās karogs, un šis datums tiek uzskatīts par BALTBAT dibināšanas dienu.

1.KB 16. jubilejaBataljona komandējošā sastāva virsnieku un instruktoru komplektācija bija brīvprātīga un aizsākās ar intensīvu angļu valodas apguvi 1994. gada augustā. Angļu valodas prasme bija obligāts priekšnosacījums, lai uzsāktu rietumnieciski orientētu militāro apmācību komandējošajam sastāvam Lielbritānijas Jūras kājnieku vadībā pēc principa Train the Trainers. Kurss tika organizēts trīs Baltijas valstu jaunākajiem komandieriem vienuviet, Ādažu bāzē, un grupās bija gan nacionālās, gan jauktās nodaļas. Visa apmācība notika angļu valodā, apgūstot gan mazo vienību taktiku, gan vadības mākslu, gan mācību organizēšanas metodes. Tikai tad, kad virsnieki un instruktori paši bija izgājuši cauri visam apmācības posmam, tika formētas kājnieku rotas — tas aizsākās 1995. gada oktobrī.

Rotās bija rietumvalstu padomdevēji, virsnieks un instruktors, mums — zviedrs un brits, un procesu pārraudzīja Baltijas apmācību grupa — Baltic Training Team (BTT). Savukārt bataljona štāba veidošana sākās vienlaikus ar kājnieku rotu formēšanu. Manuprāt, tas nebija pareizi, jo bataljona štābā tika iekļauti virsnieki bez pietiekamas angļu valodas prasmes, arī bez pietiekamas pieredzes plānot un vadīt apakšvienības, jo praktiski neviens no viņiem nebija piedalījies četru mēnešu angļu valodas un astoņu mēnešu komandējošā sastāva kursā britu vadībā. Iemesls bija ļoti vienkāršs — šo apmācību pabeidza nepietiekams skaits personāla, un tajā netika iesaistīti vecākie virsnieki, kuriem būtu atbilstoša pieredze vadīt bataljonu. Pieļauju, ka tas tika darīts apzināti, lai veidotu jaunu instruktoru un virsnieku paaudzi, balstītu uz rietumvalstu pieredzi un militārās izglītības metodēm. Tā nu papildus tika investēts bataljona štāba personāla sagatavošanā, bet rotas attīstība ritēja savu gaitu, lai 1996. gada vasarā būtu gatava starptautiskai operācijai.

Bataljons kā ANO miera uzturēšanas vienība
Sākotnējā iecere veidot bataljonu ar spēju piedalīties ANO vadītajās operācijās saglabājās līdz 1997. gada beigām, kad notika vienības sertifikācija dalībai operācijā bataljona sastāvā. Vienības veidošanai zem ANO karoga bija savi argumenti. Pirmkārt, ģeopolitiskie notikumi un bruņotie konflikti Eiropā (bijušajā Dienvidslāvijā), Kaukāzā, Tuvajos Austrumos, vairākās Āfrikas valstīs un citviet pasaulē radīja nepieciešamību pēc šādas vienības. Otrkārt, bataljona izveidei vitāli svarīgi bija saņemt gan politisko, gan materiālo un militārās apmācības atbalstu no rietumvalstīm. Pienesums ANO miera uzturēšanā bija pietiekams pamatojums šādas sadarbības uzsāk­- šanai. ANO novērotāju, loģistikas un jau-nāko štāba virsnieku kursi praktiski bija pirmie pieejamie kvalifikācijas kursi rietum­valstīs. Treškārt, manuprāt, vissvarīgāk, sadarbība ar NATO un Ziemeļeiropas valstīm zem ANO karoga bija labs pamatojums, lai uzsāktu praktisko sadarbību ceļā uz NATO, pievēršoties rietumnieciska valsts aizsardzības modeļa veido­šanai. Tas bija neuzkrītošs un politiski pat pieņemams ceļš mūsu austrumu kaimiņam.

1.KB lauka mācībasTā nu sākām iepazīt militārās gudrības Rietumos. Savukārt Rietumi sāka iepazīt un izprast mūs, mūsu vēsturi un kultūru. Arī savstarpēji mēs, baltieši, sākām veidot ciešākas saites. Tādējādi tika sekmēta valsts atpazīstamība, iemantota uzticamība un demonstrēta mūsu personāla militārā kompetence, veidojot rietumnieciskus bruņotos spēkus, un spējas sadarboties starptautiskās mācībās un operācijās. Tika būvēts ceļš uz pilntiesīgu dalību NATO un eiroatlantiskajā drošības sabiedrībā.

Sākotnēji BALTBAT miera uzturēšanas bataljonam tika izvirzīti šādi uzdevumi: gatavot Baltijas valstu kājnieku vienību bataljona līmenī dalībai starptautiskajās miera nodrošināšanas operācijās; sekmēt reģionālo stabilitāti; stiprināt Baltijas valstu bruņoto spēku vienību operacionālo sadarbību; pārņemt rietumvalstu pieredzi Baltijas valstu bruņotajos spēkos. Jāatzīst, ka pirmais uzdevums tā arī netika izpildīts, jo bataljons pilnā sastāvā uz operāciju netika nosūtīts. Iemesli bija dažādi: gan nepietiekams finansējums, lai nogādātu un uzturētu vienību operācijas rajonā vismaz sešus mēnešus, gan pārmaiņas ģeopolitiskajā situācijā — karš Balkānos, gan devalvētā ANO miera uzturēšanas spēja bijušajā Dienvidslāvijā un NATO iesaiste krīžu risināšanā, gan arī nepietiekamā BALTBAT sagatavotība un spēja pašiem bez rietumvalstu atbalsta pilnībā vadīt savas vienības un plānot operācijas.

BALTBAT šādām operācijām vēl nebija gatavs. Iespējams, ja būtu politiskā griba un vienotība starp Baltijas valstīm, atrastos arī resursi bataljona nosūtīšanai un operācijas īstenošanai. Lai arī BALTBAT kā vienība netika uz misiju, visas apakšvienības un bataljona kontingenti ar Dānijas atbalstu ieguva vērtīgu, iespējams, pat labāku pieredzi, darbojoties NATO vadītajās IFOR/SFOR misijās Bosnijā un Hercegovinā, nekā tad, ja būtu devušies uz ANO vadītu misiju kādā no Āfrikas valstīm, lai uzturētu mieru. Integrācijai NATO tas bija tikai pozitīvi. Atbilstoši šim uzdevumam Latvijā un visā Baltijā tika radīta apmācību sistēma un izveidoti mācību centri, kuri nodrošināja un īstenoja karavīru un vienību sagatavošanu dalībai starptautiskajās operācijās.
Ārvalstu palīdzība un materiālais atbalsts
1998. gadā, mainoties BALTBAT militārā projekta uzdevumiem, vienība mainīja darbības veidu un turpināja attīstīties, lai kļūtu par motorizētu vieglo kājnieku bataljonu ar spēju piedalīties miera atbalsta operācijās. Turklāt bataljona apmācības procesos tika pievērsta lielāka uzmanība dažādu līmeņu štāba virsnieku sagatavošanai un apmācībai, kā arī centieniem radīt vienotu Baltijas militāro doktrīnu.

TV iepazÓan‚s ar SZSSākotnēji BALTBAT apmācības procesā par pamatu tika izmantotas Lielbritānijas taktikas rokasgrāmatas un mācību materiāli, ko, starp citu, izmantoja arī Latvijas Zemessardzē. Kad BALTBAT apmācību grupas vadība no britiem pārgāja pie skandināviem, bataljona organizatoriskā struktūra tika mainīta atbilstoši motorizētu vieglo kājnieku vienības struktūrai. Savukārt mainīt apmācību standartus un īstenot jaunu apmā­- cību īsā laika posmā nebija iespējams. Ideja par kopīgu Baltijas Sauszemes spēku doktrīnu īsti līdz galam tā arī nerealizējās, vismaz vienības pastāvēšanas laikā.

Jau minēju, ka bataljona veidošanas panākumu atslēga tā pastāvēšanas laikā bija ļoti atkarīga no ārvalstu palīdzības un materiālā atbalsta. Kaut gan procesu koordinācijai un atbalsta saņemšanai bija izveidota speciāla (BALTSEA) koordinācijas grupa, ne vienmēr viss noritēja atbilstoši vajadzībām. Projekts ārpolitiski bija ārkārtīgi svarīgs, un tajā iesaistītās valstis pēc labākās gribas vēlējās palīdzēt jaunajām demokrātijām. Daudzas vienkārši deva visu, kas bija kļuvis nevajadzīgs pēc aukstā kara beigām, respektīvi, lētāk bija iztukšot mobilizācijas noliktavas, nekā tās uzturēt. Tā nu BALTBAT projektu sasniedza arī dāvinājumi, kas it kā atbilda miera uzturēšanas vajadzībām, bet pēc tiem nebija nekādas vajadzības, un tie neatbilda bataljona organizācijas un aprīkojuma tabulai (TOE). Mēs savukārt tos pieņēmām. Pirmkārt, nespējām atteikt politisku apsvērumu dēļ, vēl jo vairāk tāpēc, ka pašiem tajā brīdī nekā nebija, bet naudas, par ko nopirkt, arī nebija. Otrkārt, mēs pat īsti nezinājām un nesapratām, kas tieši mums ir nepieciešams. Tā bataljona noliktavas sasniedza arī dažādu valstu formas tērpi, dažos gadījumos — valkātas lupatas, ieskaitot bijušās VDR armijas formas tērpus; neatbilstoša kalibra munīcija; konservi, kuriem beidzies termiņš, un citas nelietojamas un mūsu klimatiskajiem apstākļiem nepiemērotas mantas.

Šīs nepilnības ir norakstāmas uz nepietiekamo koordināciju starp saņēmēju un piegādātāju un mūsu niecīgo pieredzi šādos jautājumos. Ieguvums ir tas, ka, pateicoties piegādātajiem ieročiem, bruņojumam, munīcijai, tehnikas vienībām un formas tērpiem, sākotnēji tika veidota BALTBAT materiāltehnisko līdzekļu bāze, bet vēlāk arī NBS loģistikas un apgādes sistēma un būvētas valsts pašaizsardzības spējas. Daudzas tehnikas vienības un ieroči, kas tika saņemti BALTBAT ietvaros, kalpo vēl šodien. Balstoties uz gūto pieredzi starptautiskajās operācijās, līdz ar iestāšanos NATO esam pilnībā pārgājuši uz NATO standartiem apgādes un nodrošinājuma jomā, kas sākotnēji bija obligāta prasība tikai BALTBAT.

BALTBAT — aizsākums pārejai uz profesionālo dienestu
BALTBAT Latvijas rota bija pirmā profesionālā vienība Latvijā, kas vēlāk kļuva par pamatu pirmā profesionālā bataljona izveidei un vispārējai pārejai uz profesionālo dienestu. Veidojot profesionālo militāro (PMD) dienestu, bija jādomā arī par izmaiņām likumdošanā, par finansējumu, apmācību un karjeras sistēmu, kā arī sadzīviska un administratīva rakstura jautājumiem, kuri attiecināmi uz profesionāliem bruņotajiem spēkiem. Tā kā BALTBAT, pateicoties ārvalstu atbalstam, tika veidots pēc šiem principiem, tas kļuva par izmēģinājuma struktūru nepieciešamo atziņu un secinājumu iegūšanai.

baltbat_foto0010

Atvērtā tipa kazarmas tika pārkārtotas par kopmītņu modeļa telpām, nodrošinot vairāk privātuma karavīriem ikdienā; tika veidots atlīdzības sistēmas un profesionālā dienesta līguma modelis, skaidri nosakot pienākumus un tiesības, kā arī samaksas līmeni gan dienestam Latvijā, gan dalībai starptautiskās operācijās; tika krāta pieredze starptautiskajās operācijās un pilnveidota apmācību sistēma, radītas pirmās rokasgrāmatas apakšvienību darbībai un vadībai. Mainījās arī savstarpējā saskarsme starp komandieriem/priekšniekiem un padotajiem, akcentējot informētību un savstarpēju paļaušanos. Galvenais, īstenojot personāla rotāciju, iegūtā pieredze, darba stils un attieksme tika pārņemti arī citās vienībās bruņotajos spēkos. Tādējādi spēku veidos un vienībās par kodolu kļuva PMD karavīri un radās vajadzība pēc struktūrām, kas atbalstītu profesionālā dienesta izveidi un nodrošinātu tā funkcionalitāti. Pēc BALTBAT projekta slēgšanas NBS kopš 2007. gada pārtrauca pilsoņu iesaukšanu obligātajā militārajā dienestā un pilnībā pārgāja uz profesionālo militāro dienestu.

BALTBAT projektam kopumā bija ļoti nozīmīga loma personāla attīstībā un izglītībā. Tas bija krass pavērsiens no postpadomju metodēm uz Rietumu militārās karjeras plānošanas un personāla izglītības sistēmas modeli. Prasība prast angļu valodu — sākotnēji BALTBAT virsniekiem un instruktoriem, vēlāk arī kareivjiem — noteica vajadzību dibināt svešvalodu mācību iestādi. Ādažos tika izveidots angļu valodas apmācības centrs, bet tā darbības rezultāti stimulēja veidot plašāku apmācību pārklājumu visā valsts teritorijā, rezultātā tapa NBS Valodu skola. Vienas NATO oficiālās valodas prasme atbilstošā līmenī kļuvusi par obligātu prasību karavīru karjeras izaugsmē, nemaz nerunājot par dienestu NATO struktūrās un starptautiskajās operācijās.

Katras profesionālās armijas mugurkauls ir instruktors. Lai mugurkauls labi funkcionētu, tā muskulatūra ir jātrenē un jāvingrina. Tāpēc profesionālam bataljonam bija nepieciešami atbilstoši sagatavoti un pieredzējuši cilvēki. Ņemot vērā rietumvalstu pieredzi, radās ideja izveidot vienotu instruktoru izglītības sistēmu. NBS Instruktoru skolas izveide tika uzticēta BALTBAT virsniekam, toreiz kapteinim Ilmāram Lejiņam. Sapulcinājis labākos BALTBAT instruktorus, viņš nokomplektēja saliedētu profesionāļu komandu ar atbilstošām militārajām un valodas zināšanām, ar pieredzi starptautiskajās operācijās. Instruktoru skolas kolektīvs gadu gaitā ir izveidojis daudzpakāpju instruktoru karjeras un izglītības sistēmu, kas tiek augsti vērtēta NBS vienībās.

BALTBAT izveides sākumā, vienība, pašiem to neapzinoties, pildīja arī sabiedrības saliedētības un integrācijas funkciju. Nepilsoņus iesaukt obligātajā dienestā nevarēja, bet, ja kāds pieteicās brīvprātīgi dienestam un to izpildīja, tas kalpoja par pamatu un veicinošu faktoru pilsonības iegūšanai naturalizācijas kārtībā. Arī manā rotā, ieskaitot misiju Bosnijā un Hercegovinā, kopā ar pilsoņiem profesionālajiem karavīriem dienēja vairāki brīvprātīgie nepilsoņi, kuri pēc nodienētā termiņa starptautiskajā misijā vēl nebija nodienējuši pilnu obligātā dienesta laiku. Bet tas nekādā veidā netraucēja vienības uzdevumu izpildi, nedz arī kaitēja vienības disciplīnai un kolektīva saliedētībai. Vienmēr esmu uzskatījis, ka bruņotie spēki ir sabiedrības saliedētības etalons.

Secinājumi
Baltijas miera uzturēšanas spēku bataljons pārtrauca savu darbību 2003. gada 26. septembrī. Viens no likvidācijas galvenajiem iemesliem bija jau saņemtais uzaicinājums iestāties NATO, turklāt bataljona pastāvīga uzturēšana un pilnveidošana prasīja lielus resursus, it sevišķi cilvēku resursus, lai sekmīgi īstenotu integrācijas procesu NATO. Latvijas kontingenta karavīri virsnieki un instruktori pārgāja uz citām Nacionālo bruņoto spēku vienībām un štābiem. Kodols pārsvarā palika Sauszemes spēku 1. kājnieku bataljonā (LATBAT), kurš juridiski pārņēma BALTBAT Latvijas kontingenta saistības. No šā aspekta NBS ieguva ļoti vērtīgus kadrus, kuri laika gaitā sekmēja tādu NBS izveidi, kādus tos redzam šodien.

Kopumā BALTBAT projekts gan Latvijai, gan arī pārējām Baltijas valstīm kalpoja kā pamats sadarbībai ar Rietumiem un integrācijas procesam NATO. Balstoties uz šo pieredzi, tika attīstīti un radīti citi Baltijas mi­- litārās sadarbības projekti, proti, BALTRON, BALTNET un BALTDEFCOL, kuri funkcionē arī šobrīd. Projekts kopumā deva iespēju iegūt reālu pieredzi starptautiskajās operācijās, kas radīja priekšnosacī­jumus gan ap­- gādes un nodrošinājuma, gan apmācības, gan arī karjeras plānošanas sistēmu adaptēšanā un standartizācijā.

BALTBAT savas funkcijas un misiju izpildīja sekmīgi un tam laikam atbilstoši. Vai projektu vajadzēja slēgt? Manuprāt, nē. Pirmkārt, tālākais potenciāls par kopīgas Baltijas brigādes veidošanu netika izpētīts pat teorētiski, un pieņēmums, ka tas ir par dārgu, tika izdarīts bez finanšu resursu matemātiskas analīzes. Otrkārt, tika pieņemts, ka, iestājoties NATO, Baltijas valstīs būs pastāvīga daudznacionālu vienību klātbūtne un ka mūsu nacionālajiem bataljoniem būs pietiekami daudz sadarbības partneru. Diemžēl šīs sadarbības trūkums starp Baltijas valstīm Sauszemes spēku līmenī pēdējā laikā ir kļuvis par cēloni jaunai aktualitātei. Pastāvīgas, kaujas spējīgas, mobilas un augstas gatavības vienības izveide Baltijas reģionā ir akūti nepieciešama, lai piesaistītu citas NATO valstis trenēt savas vienības mūsu reģionā un karavīri krātu pieredzi un rīkotu veselīgu sacensību, izvirzot jaunus mērķus, kas uzlabotu un kopīgi stiprinātu militārās spējas.