Baltijas dzīvības ceļam — 25

bc-241989. gada 23. augustā trīs toreiz vēl Padomju Savienības sastāvā esošo valstu iedzīvotāji sadevās rokās, cauri Igaunijas, Latvijas un Lietuvas teritorijai izveidojot dzīvo cilvēku ķēdi no Tompea kalna Tallinā līdz Ģedimina tornim Viļņā. Šīs vēl nekur nepieredzētās akcijas mērķis bija pasaulei atgādināt par 20. gadsimtā pastāvējušo divu totalitāro lielvaru — staļiniskās Padomju Savienības un hitleriskās Vācijas — nodarījumiem cilvēcei un demonstrēt triju Baltijas valstu iedzīvotāju gribu, atbrīvojoties no padomju okupācijas, atjaunot savu valstu neatkarību.

23. augusts mūsu valsts un tautas vēsturē ir ierakstīts ar melnu krāsu. Tālajā 1939. gadā šajā datumā divi diktatori — padomju vadonis Josifs Staļins un Vācijas fīrers Ādolfs Hitlers — sadalīja Eiropas austrumus savā starpā. Šajā dienā Maskavā abu diktoru pilnvarotie, proti, Padomju Savienības ārlietu tautas komisārs Vjačeslavs Molotovs un Vācijas ārlietu ministrs Joahims fon Ribentrops parakstīja abu valstu neuzbrukšanas līgumu (šo dokumentu dēvē arī par Molotova — Ribentropa paktu), kura sastāvdaļa bija slepenais papildprotokols, ar kuru Austrumeiropa un Centrāleiropa tika sadalīta abu valstu ietekmes sfērās. Trīs vēl neatkarīgās Baltijas valstis nonāca Padomju Savienības ietekmes sfērā. Pēc Otrā pasaules kara beigām latviešu sabiedrība trimdā šo datumu atzīmēja kā simbolisko Latvijas okupācijas sākumu. Padomju okupētajā Latvijā, protams, Molotova — Ribentropa pakta parakstīšanas faktu minēt nedrīkstēja, tomēr astoņdesmito gadu beigās, sākoties trešajai Atmodai, 1939. gada 23. augusts bija viens no datumiem, kuru pieminot latviešu tauta līdzās lietuviešiem un igauņiem izteica savu vēlmi pēc neatkarības atjaunošanas.

1989. gada karstajā vasarā Baltijas valstīs virmoja domas, ka atzīmēt Molotova — Ribentropa pakta parakstīšanas piecdesmito gadadienu. Šajā sakarā 15. jūlijā Pērnavā sanāca trīs Baltijas valstu nacionālo kustību padome, kurā piedalījās pārstāvji no Igaunijas tautas frontes «Rahvarinne», Latvijas Tautas frontes un Lietuvas reformu kustības «Sajūdis». Šajā sēdē arī izskanēja Igaunijas tautas frontes līdera Edgara Savisāra piedāvājums: «Kā būtu, ja mēs no Tallinas līdz Viļņai sadotos rokās, veidodami cilvēku ķēdi? Esam parēķinājuši, ka Igaunijas tautfrontieši savā teritorijā to var izdarīt. Jūs padomājiet, un, ja varat, tad pēdējās nianses, kā arī kopīgo dokumentu tekstus apspriedīsim pēc pāris nedēļām.» 12. augustā Baltijas padomes sanāksmē Cēsīs tika parakstīta vienošanās par akcijas organizēšanu. Akcijas būtību vislabāk izteica 21. augustā pieņemtais Baltijas padomes aicinājums «Baltijas ceļš — ceļš uz pēdējo koloniālo teritoriju atbrīvošanu Eiropā». Tajā bija prasīts: Molotova — Ribentropa paktu atzīt par spēkā neesošu no parakstīšanas brīža un Baltijas okupāciju ar vēlāk sekojošo aneksiju un teritorijas inkorporāciju Padomju Savienībā par nelikumīgu. Akcijas laikā tika savākti 42 600 paraksti aicinājumam izveidot LPSR Augstākās padomes komisiju, kas izskatītu 1940. gada vēlēšanu likumību.

bc-10

Izstrādātajai «Baltijas ceļa» nevardarbīgajai manifestācijai pasaulē nebija analoga, tā to raksturoja bijušais Latvijas Tautas frontes vadītājs Dainis Īvāns. Pēc izstrādātā scenārija, «Baltijas ceļa» akcija sākās 1989. gada 23. augustā 19.00, kad cilvēki, sadevušies rokās, vismaz 15 minūtes veidoja apmēram 600 km (pēc citiem datiem 595 km) garu dzīvo ķēdi, kas savienoja Baltijas valstu galvaspilsētas: Tallinu, Rīgu un Viļņu. Viļņā ceļš sākās pie Ģedimina torņa un turpinājās no Viļņas pa A2 autoceļu caur Širvintām, Ukmerģi uz Panevēžu, tad pa «Via Baltica» šoseju caur Pasvali pie Latvijas robežas uz Bausku. No Bauskas tas veda uz Rīgu caur Iecavu un Ķekavu. Rīgā ceļš no Bauskas šosejas turpinājās pa Ziepniekkalna un Mūkusalas ielu, šķērsoja Akmens tiltu un tālāk veda pa Kaļķu un Brīvības ielu. No Rīgas «Baltijas ceļš» turpinājās pa Pleskavas šoseju cauri Vangažiem, Siguldai, Līgatnei, Mūrniekiem un Drabešiem līdz Cēsīm, tad caur Lodi uz Valmieru. No Valmieras akcija turpinājās maršrutā Jēči—Lizdēni— Rencēni—Oleri—Rūjiena— Ķoņi līdz Igaunijas robežai. Igaunijā ceļš veda caur Karksi-Nuiju, Viljandi, Tiri un Raplu uz Tallinu. Akcijas dalībniekiem tika organizēti autobusi, un katra lauku rajona iedzīvotājiem bija plānots veidot cilvēku ķēdi noteiktā ceļa posmā. Akcija tika koordinēta ar radio palīdzību.

«Cilvēku kamoliņi uz zemes pamazām ritinājās vaļā, dzīpars stiepās garumā. Sarkanbaltsarkanais karogs, kurš vēl nupat atradās kamola vidū, kļuva par ķēdes sastāvdaļu. Vietām cieši rokās turēdamies, cituviet, kā jau īsti latvieši, cits citu spiezdami un savu vietu ķēdē izcīnīdami, citur savukārt tautiskajām jostām aizpildīdami tukšākos posmus, stāvēja tie, kas bija atnākuši. Cēsu pusē bija nolijis lietus. Starp eglēm un pauguriem cēlās dūmaka kā garaiņi. Līdz pašai pamalei viss kustējās. Tāda nereāla izjūta — zeme it kā dziļi elpoja, kā milzīgs, iesnaudies dzīvnieks. Un pāri šai zemei — ceļš. Sastindzis skudru ceļš. Vēlāk sapratu, kāpēc tik nereāla izjūta. Parasti taču ir otrādi — zeme visapkārt ir nekustīga un uz ceļa — kustība. Zemāk nolaižoties, cilvēki ieguva parastākus apveidus. Viss nostājās savās vietās. Helikopters rūca, saceltais vējš sapūta grāvī zemē noliktās somas, sajauca stāvētājiem matus… Dažs māja ar roku. Mēs traucējām, tāpēc lidojām tālāk. Piecpadsmit minūtēs nolidojām kilometrus piecdesmit, varbūt vairāk. «Kaut kur netālu lido vēl viens helikopters. Filmē,» teica lidotājs Guntis Dieviņš. Lejā, tur uz ceļa, vairākās rindās stāvēja daudz, daudz mašīnu,» — tā dažas dienas pēc «Baltijas ceļa» rakstīja laikraksts «Padomju Latvija».

bc-26

Pēc dažādām aplēsēm, akcijā piedalījās no viena līdz diviem miljoniem dalībnieku, t. i., 25—30% no trīs Baltijas valstu pamat­iedzīvotājiem. Nepārtrauktas cilvēku ķēdes izveidei katrā valstī bija nepieciešami vismaz 200 tūkstoši cilvēku. Ziņu aģentūra «Reuters» nākamajā dienā ziņoja, ka «Baltijas ceļa» akcijā piedalījās apmēram 700 tūkstoši igauņu un viens miljons lietuviešu, bet ziņu aģentūra «Associated Press» ziņoja, ka tajā no Latvijas piedalījās apmēram 400 tūkstoši dalībnieku. Savukārt PSRS ziņu aģentūra TASS izplatīja informāciju, ka akcijā piedalījušies 300 tūkstoši dalībnieku Igaunijā un gandrīz 500 tūkstoši Lietuvā.

bc-5

No helikopteriem un lidmašīnām uzfilmētie video liecināja, ka cilvēku ķēde patiesi ir bijusi nepārtraukta visā tās garumā. Lielajās pilsētās un to tuvumā cilvēki veidoja vairākas paralēlas ķēdes un arī pulcējās laukumos, tādēļ akcijas dalībnieku skaits oficiāli tika vērtēts aptuveni — tuvu diviem miljoniem.

Kā atzīst tālaika politiskie darbinieki, «Baltijas ceļš» bija fenomens, kurš parādīja, ka trīs mazas valstis — Igaunija, Latvija un Lietuva —, neskatoties uz nāciju dažādību, radīja starpkultūru garīgu vienotību kā valstu iekšienē, tā arī starp valstīm kopēja mērķa sasniegšanas vārdā. Šis mērķis bija — savas valsts neatkarība!

Sagatavojis Juris Ciganovs, LKM direktora vietnieks.
Foto — no Latvijas Kara muzeja krājuma.