Kādēļ svarīgi stāties Zemessardzē jau šodien

Džoanna Eglīte

Foto — Gatis Dieziņš.

Kopš pagājušā gada 2. novembra pulkvežleitnants Sandris Gaugers ir Zemessardzes 1. Rīgas brigādes komandieris. Lai arī ziņās par šo notikumu bieži izskanēja vārds «atjaunotā», realitātē viņa uzdevums ir radīt jaunu vienību: izveidot štābu un piepulcināt trim esošajiem bataljoniem vēl divus — vienu Rīgā, otru — Bauskā. 1. Rīgas brigādes mērķis ir nodrošināt Latvijas galvaspilsētas aizsardzību. Komandieris doto uzdevumu vērtē kā retu iespēju, jo daudz biežāk mūsdienās ierasts saīsināt, optimizēt, likvidēt, bet šoreiz var veidot un radīt. 

— Ir pagājuši seši mēneši, kopš esat stājies komandiera amatā. Ko pa šo laiku jau izdevies paveikt?
— No Zemessardzes 2. Vidzemes brigādes esam pārņēmuši trīs Zemessardzes bataljonus — 17. kaujas atbalsta, 19. kaujas nodrošinājuma un Studentu kājnieku bataljonu. Tāpat esam pārņēmuši arī Aizsardzības no masu iznīcināšanas ieročiem rotu. Darām visu, lai saglabātu nepārtrauktību apmācībā un apgādē.

Līdztekus veidojam brigādes štābu. Pašreiz gandrīz pusi no sastāva ir izdevies jau nokomplektēt. Tas gan ir samērā sarežģīts uzdevums, jo bruņotajos spēkos cilvēku skaits ir ierobežots, turklāt Nacionālo bruņoto spēku specifika atšķirībā no civilās pasaules rada vēl papildu nosacījumus — varam piedāvāt darbu vienīgi profesionāļiem ar militāru izglītību un noteiktu izdienas laiku.

Aktīvi veicam arī jaunu zemessargu rekrutēšanu diviem jaunveidojamajiem bataljoniem — 13. kājnieku bataljonam Rīgā un 53. kājnieku bataljonam Bauskā. Esam iecerējuši līdz vasaras sākumam 1. Rīgas brigādes rindas papildināt ar 300 jauniem zemessargiem, kurus apmācīsim pamatapmācības nometnē no šī gada jūlija vidus līdz augusta sākumam. Pašreiz iestāšanās procesu ir uzsākuši jau 100 potenciālie zemessargi. 

NBS komandieris ir noteicis, ka 1. Rīgas brigādei jābūt pilnībā gatavai 2020. gada nogalē. Tas nozīmē nokomplektētu un apmācītu štāba personālu un piecus apmācītus bataljonus, kas ir pilnveidojuši savas prasmes un visi kopā spējīgi darboties kā vienība. Visām 1. Rīgas brigādes vienībām un zemessargiem ir jābūt gataviem 2020. gada vasarā piedalīties brigādes līmeņa mācībās Rīgas ielās, jo tieši Rīgas aizsardzība ir brigādes pamatuzdevums.

— Kādi cilvēki pašreiz stājas Zemessardzē?
— Esam formulējuši iezīmes, kuru kopums bieži piemīt potenciālajam zemessargam. Tas ir vīrietis pēc 30 gadu vecuma, strādājošs, ar nodibinātu ģimeni, mājām, zināmu stabilitāti dzīvē, kas vienlaikus pārvērtusies par rutīnu. Tāds cilvēks meklē iespēju veidot ikdienu daudzšķautņaināku, bagātāku. Vienlaikus — mums ir daudz cilvēku arī līdz 30 gadu vecumam un vecāki. Zemessardze piedāvā pavadīt laiku veidā, kas pamatā nemilitārajā vidē esošajiem nav pieejams. Zemessargu mācības notiek ārā — dabā, cilvēki iemācās šaut, iepazīst dažādu militāro tehniku.

— Lielākā motivācija cilvēkiem ir interesants veids, kā pavadīt brīvo laiku?
— Tas nav mazsvarīgi, lai gan, protams, nav vienīgais iemesls, kādēļ cilvēki stājas Zemessardzē. Nevajag piemirst, ka mēs dzīvojam izklaides sabiedrībā, kur ģimenes brīvdienas lielveikalā ar pastaigām pa veikaliem, kino apmeklējumu un pusdienām turpat uz vietas atbilst daudzu cilvēku priekšstatam par labi pavadītu nedēļas nogali. Zemessardze tam ir alternatīva.

Mans kaimiņš, kurš ir uzņēmējs, atzīst, ka nedēļas nogale Zemessardzes mācībās palīdz viņam izvēdināt galvu un atgriezties mājās priecīgam un spēka pilnam. Arī tā ir motivācija. 

Bet, protams, ir arī citi iemesli, lai stātos Zemessardzē. Runājot ar zemessargiem, mani ir pārsteigusi atbildības izjūta un ideālisms, kāds piemīt šiem cilvēkiem: «Es — par valsti!» Ir zemessargi, kuru patriotisms ir lielāks nekā dažam labam profesionālā militārā dienesta karavīram. Turklāt Zemessardzē stājas arī Latvijas pilsoņi — cittautieši, un arī viņu motivācija un attieksme pret Latviju ir izteikti patriotiska. 

Kopš neatkarības atgūšanas arī mēs kā sabiedrība esam nogājuši noteiktu attīstības ciklu. Deviņdesmitajos gados zinājām, ka mums pašiem ir jārūpējas par savu drošību. Toreiz katrs otrais Latvijas pilsonis bija zemessargs. Iestājoties NATO, domājām, ka kāds atnāks un visu izdarīs mūsu vietā. Savukārt šobrīd mēs kā sabiedrība pamazām atskāršam, ka savas valsts aizsardzība ir pašu rokās. Tā ir mūsu atbildība. Vienīgi tad, ja paši par sevi rūpēsimies, mums palīdzēs arī citi. Manuprāt, tas liecina par zināmu brieduma pakāpi. Sākam sevi labāk apzināties. 

— Kāds ir ceļš, lai iestātos Zemessardzē?
— Detalizēti katrs solis aprakstīts mūsu mājaslapā www.zs.mil.lv. Īsumā — cilvēkam ir jābūt Latvijas pilsonim, jāizpilda noteiktas pieteikuma veidlapas un jāveic medicīniskā pārbaude. Ar katru, kurš izrāda interesi iestāties, sazināmies arī individuāli un visu nepieciešamo informāciju izstāstām personīgi. Vecuma ierobežojums, lai stātos Zemessardzē, ir no 18 līdz 55 gadiem. Bet arī šajā ziņā nav tā, ka vairāmies no tiem, kuriem tuvojas vecuma robeža. Piemēram, pagājušā gada nogalē uzņēmām 53 gadu vecu vīru. Viņš ir tiesīgs vadīt visu kategoriju transportlīdzekļus, un tās ir vērtīgas iemaņas, kas nav kuram katram. 

— Jums nākas arī kādu neuzņemt Zemessardzē, neskatoties uz vajadzību pēc jauniem cilvēkiem?
— Jā — arī tā diemžēl notiek. Zemessargam jābūt veselam — gan garīgi, gan fiziski. Pakāpeniski pārejam uz to, ka katram zemessargam ierocis glabāsies mājās seifā. Tādēļ ir ļoti svarīgi, ka ieroci uzticam adekvātam, garīgi veselam cilvēkam.

— Medijos izskanējusī oficiālā versija vēstīja, ka viens no 1. Rīgas brigādes izveides iemesliem ir nepieciešamība vairāk integrēt Zemessardzi bruņotajos spēkos. Ko īsti nozīmē šī integrācija?
— Zemessardze ir neatņemama bruņoto spēku sastāvdaļa. Mēs pastāvīgi mācāmies kopā ar profesionālā dienesta vienībām. Tāpēc šajā ziņā nav īsti korekti runāt par lielāku integrāciju. Pašreiz Nacionālajos bruņotajos spēkos, tai skaitā arī Zemessardzē, norit strukturālas izmaiņas — ir likvidēti «novadi», un to vietā ir izveidotas brigādes. Attiecīgi esam nonākuši pie secinājuma, ka arī Rīgā ir nepieciešama sava Zemessardzes brigāde, lai dotu iespēju rīdziniekiem un tuvāko novadu iedzīvotājiem aizsargāt tieši savas mājas, savu novadu, savu pilsētu!

— Kāda šobrīd ir situācija ar ekipējuma nodrošinājumu zemessargiem?
— Gan NBS komandieris, gan aizsardzības ministrs ir apsolījuši, ka ekipējums būs. Pagaidām tas ir daļējs. Katram zemessargam ir forma, zābaki un ierocis, bet virkne lietu, piemēram, uzkabes, ķiveres, mugursomas, visiem nepietiek. Pakāpeniski tiek nomainīti arī ieroči — Ak4 ar G36. Ticu, ka individuālā ekipējuma jautājums tiks atrisināts pārskatāmā nākotnē.

— Vai 1. Rīgas brigādē plānojat veidot sadarbību ar Baltijas kaimiņu zemessardzi?
— Ja palūkojas vēsturē — Pirmā un Otrā pasaules kara kontekstā, Baltija vienmēr uztverta kā viens reģions. Ja kaut kas notiek, tad visā šajā teritorijā. Tādēļ mūsu savstarpējā sadarbība ir ļoti būtiska un nepieciešama. Mums ir iespēja saskaņot plānus, mācīties citam no cita, aizgūt labas idejas. Protams, var dzīvot ļoti savrupi, bet krīzes brīdī vienalga nāksies sadarboties. Labāk to praktizēt jau šodien.

— Un kāda ir sadarbība ar Latvijas darba devējiem? Cik tie ir atvērti un atbalstoši?
— Laika gaitā šī attieksme ir ļoti mainījusies un darba devēji ir kļuvuši daudz pretimnākošāki. Saskaņā ar likumu darba devējam gada laikā darbinieks — zemessargs jāatbrīvo līdz piecām darba dienām noteiktu uzdevumu veikšanai. Tas lielā mērā arī tiek ievērots.

Ir darba devēji, kuri ļauj rekrutētājiem uzrunāt uzņēmuma darbiniekus stāties Zemessardzē. Piemēram, nupat viesojāmies «Lattelecom» — tur veidojas vesela Zemessardzes nodaļa.

— Kas ir lielākās mācības, kurās šogad piedalīsies 1. Rīgas brigāde?
— Vasaras izskaņā piedalīsimies lielākajās Aizsardzības ministrijas un Nacionālo bruņoto spēku organizētajās militārajās mācībās «Namejs». Brigādes štābs vēl nebūs gatavs taktiskām darbībām, bet mūsu galvenais uzdevums šajās mācībās — atbalstīt un koordinēt savu bataljonu darbību. 

— Cik dienu gadā zemessargam ir vēlams piedalīties mācībās?
— Starp vēlamo un reālo diemžēl ir atšķirība. Katram zemessargam jāapgūst pamatapmācības kurss, kas ilgst 21 dienu. To var apgūt visu uzreiz, bet var dalīt arī pa nedēļas nogalēm. Likums nosaka, ka zemessargs gadā var piedalīties mācībās un dienesta uzdevumu veikšanā ne vairāk par 90 dienām. Protams, reti kurš var veltīt trīs mēnešus Zemessardzei, lai gan ir arī izņēmumi.

Būtu vērtīgi, ja zemessargs mācībās piedalītos 20 dienas gadā.

— Tas ir pietiekami — kam? Ko no zemessargiem var prasīt?
— Šī gada nogalē noslēgsies četru gadu posms, kura rezultātā katrā Zemes­sardzes bataljonā jābūt izveidotai paaugstinātas gatavības rotai. Tajā ir apvienoti zemessargi, kuri visvairāk laika veltījuši apmācībai un kopā ir spējīgi izpildīt kaujas uzdevumus. Savā sagatavotībā viņi ir pielīdzināmi profesionālā dienesta karavīriem.

Katra Zemessardzes bataljona spējas ir individuālas. Piemēram, 17. kaujas atbalsta bataljons spēj lietot visas savā rīcībā esošās ieroču sistēmas, un viņi ir sekmīgi trenējušies izpildīt kaujas uzdevumus savā atbildības rajonā.

Kājnieku prasmes, iespējas un spējas ir ļoti atšķirīgas.

Pašreiz lielākais izaicinājums zemessargu apmācībā ir risināt kolektīvās aizsardzības iemaņu apgūšanas jautājumu. Individuālā līmenī cilvēki ir sagatavoti — viņi iemācās šaut, orientēties, sniegt pirmo palīdzību, izdzīvot ārā apstākļos, mežā, rīkoties ar militārajām sakaru iekārtām. Bet, ja iemaņas jāapgūst, piemēram, nodaļai kā vienotam veselumam, izrādās, ka realitātē visi šīs vienības zemessargi mācībās tiekas reti. Vienu nedēļas nogali viens netiek, nākamajā — trīs citi. Šīs ir lietas, kas ir jārisina.

Kopš Ukrainas krīzes Latvijas bruņoto spēku attīstībā esam gājuši daudz tālāk nekā visas iepriekšējās pastāvēšanas laikā. Mēs ļoti nopietni un nepārtraukti strādājam pie valsts aizsardzības plāniem, arī valsts finansējums aizsardzības nozarei šogad ir sasniedzis 2% no iekšzemes kopprodukta. Mēs patiesi daudz nopietnāk apzināmies savu atbildību un vērtējam savas iespējas un spējas reālistiski.

— Ja valsts ir apdraudēta, nevienam nav šaubu, uz ko ir gatavi profesionālā dienestā karavīri. Vai arī zemessargi apzinās, kam tiek gatavoti?
— Manuprāt, zemessargi to brīžiem apzinās vēl nopietnāk par profesionālā dienesta karavīriem. Viņu galvenais arguments, lai būtu Zemessardzē, ir: «Es aizstāvēšu savu valsti un darīšu to ar ieroci rokās!» Latvijas sabiedrības īpatnība ir tā, ka pa īstam mēs protam mobilizēties tikai krīzes brīdī. Esmu pārliecināts, ka krīzes situācijā mums būs daudz vairāk gribētāju aizstāvēt valsti nekā šobrīd. Ir tikai viena lieta, par ko es uztraucos — tad, kad jūs gribēsiet aizstāvēt Latviju, var nepietikt laika iemācīt pamatlietas, lai jūs spētu to darīt. Tādēļ es vēlos aicināt visus, kuri atzīst, ka nebēgs prom no valsts brīdī, ja kaut kas notiks, — nāciet un apgūstiet aizsardzības pamatus Zemessardzē šodien! Pretējā gadījumā — var vienkārši pietrūkt laika.

— Jūs pats nākat no profesionālā dienesta. Kā izjūtat atšķirību, komandējot brīvprātīgos?
— Ļoti grūti atbildams jautājums. Kad uzvelkam formu, nav atšķirības, kurš ir zemessargs un kurš profesionālis. Mēs visi esam karavīri, un uz mums attiecas vieni un tie paši noteiktumi. Tomēr, ja profesionālā dienesta karavīram esmu pateicis, ka sestdien deviņos no rīta viņam jābūt ierindā, es skaidri zinu, ka tā tas arī būs. Bet zemessargs šajā sestdienā var neatnākt, jo viņš ir aizņemts ar citiem darbiem. Profesionālā dienesta karavīru lielākoties var vadīt ar pavēlēm. Vadot zemessargus, ir jāprot argumentēt, skaidrot, motivēt un iedvesmot. Ir jābūt tādam līderim, kuram gribas sekot. Vienlaikus arī pietiekami inteliģentam, jo profesionālajā dienestā, ja esi kaprālis, tad visticamāk — neesi kādas universitātes rektors vai juridiskā biroja vadītājs. Zemessardzē kaprālis un profesors ir iespējams savienojums. Bet ir jāpatur prātā, ka dzīvē jau daudz sasniegušais Zemessardzē ir atnācis mācīties. Tāpēc jāspēj šo procesu nodrošināt patiesi labā līmenī, lai viņam būtu motivācija atgriezties atkal un atkal. 

— Kad jūs darbadienas beigās aizverat kabineta durvis, kas vēl ir jūsu dzīvē?
— Ģimene. Un tai ir vajadzīgs laiks. Ja to nevelta, tad patiesībā tev ģimenes nav. 

Pēdējos gados esmu ļoti samazinājis interešu loku, kam veltu laiku. Es jāju ar zirgu. Man ir bijuši savi zirgi. Bet nu jau nez cik sen neesmu to darījis. Gadiem ejot — cilvēkam enerģijas kļūst mazāk, un es arvien vairāk piedomāju, kam veltu savu laiku un kādēļ. Šī brīža aizraušanās ir teniss, vismaz reizi nedēļā ar sievu cenšamies tam atlicināt laiku. Ziemā, protams, ar slēpēm uz kalnu, vasarā — ģimenes izbraucieni ar riteni.

— Ikviena profesija ietekmē cilvēka personību. Kā dienests ir ietekmējis
sējo?
— Esmu pavadījis 25 gadus bruņotajos spēkos, bet darbi, kurus esmu darījis, ir tik dažādi! Virsniekam dienestā parasti mijas komandējoši amati ar štāba darbiem. Man komandējošie — noteikti ir daudz tuvāki, jo tad es patiesi varu kaut ko paveikt un mainīt, motivēt un virzīt cilvēkus. Mūsu sistēmā — trīs četri gadi, un tev ir nākamais amats. Tam var nebūt nekāda sakara ar to, ko tu esi darījis iepriekš. Viss pastāvīgi mainās, un tev ir noteikts, ļoti kompakts laiks kaut ko paveikt. Ja neesi to paspējis pirmo divu gadu laikā, tu jau esi nokavējis. Mani šīs pārmaiņas ļoti motivē un padara dzīvi interesantu. Cikliskums ir kļuvis par vajadzību. Protams, tas nav vienkārši ģimenei. Starptautiskās operācijas ģimenei ir smags laiks. Dodoties dienesta uzdevumā uz citu valsti, nav viegli izsvērt, vai ņemt līdzi ģimeni. Ja izlem braukt kopā, tu izrauj bērnus no skolas, sievu — no darba. Atgriežoties — tev ir jauns amats, un viss kārtībā, bet viņi meklē ceļus atpakaļ dzīvē, no kuras trīs vai četrus gadus ir bijuši prom. Ne velti arvien biežāk kolēģi dodas pildīt dienesta pienākumus ārvalstīs vieni, atstājot ģimeni viņu ierastajā vidē.

— Kas ir tās vērtības, ko jūs, būdams komandieris, gribat savos zemessargos  attīstīt?
— Mana galvenā prasība — dari darbu kārtīgi vai nedari vispār un ej prom. Es nesaprotu cilvēkus, kuri nāk uz darbu ar nepatiku, sūdzas par to, bet turpina nākt. Tā taču ir cilvēka dzīve! Ja nepatīk, tad vajag to mainīt. Aiz šīm durvīm ir tūkstošiem citu darbu, kur cilvēks var būt daudz laimīgāks.

Vēl ir svarīgi gribēt attīstīties, turpināt mācīties. Pretējā gadījumā cilvēks pat nestagnē — viņš degradējas. Lielās militārās sistēmās valda princips — vai nu tu audz, vai arī — dodies prom no sistēmas. Mums diemžēl ir par maz cilvēku, lai varētu šādi atļauties rīkoties. Tomēr virzība uz attīstību visos līmeņos, manuprāt, ir svarīga. 

Un vēl man gribas savos zemessargos iedzīvināt pašapziņu. Mums ar to ir problēmas nācijas līmenī. Es varētu pārmest Ulmanim (Kārlim), ka mums Otrā pasaules kara priekšvakarā bija «jāpaliek savās vietās». Es uzskatu, ka mums bija jāpretojas, lai ko tas mums kā nācijai maksātu. Zemā pašapziņa, manuprāt, ir viņa pieņemtā lēmuma sekas, ko jūtam vēl šodien. Paskatieties uz jebkuru rietumnieku — viņš droši runās, aizstāvēs savu viedokli, kamēr mēs klusēsim, lai tikai kāds nepievērstu pārāk lielu uzmanību. Bet mēs esam gudri! 

Ja runājam par bruņotajiem spē­kiem — mums ir virsnieki un instruktori, kuri ir auguši 25 gadus. Mēs esam skolojušies savas nozares labākajās militārajās skolās pasaulē. Mēs esam krietni pārāki par vidusmēru. Mums varbūt nav modernākais bruņojums un tehnoloģijas, bet, ja ir smadzenes, tu vari panākt rezultātu citādāk. Un mums ir smadzenes! Un mēs neapšaubāmi esam spējīgi!   

Ingus Vizulis: Pienācis laiks beidzot skatīties uz priekšu

Taivo Trams

Foto — Gatis Dieziņš.

Pirms gada Jūras spēki atzīmēja savas atjaunošanas 25. gadadienu. Šogad, kad lielā svētku svinēšana ir aiz muguras, var mierīgi atskatīties uz paveikto un iezīmēt tuvākas un tālākas nākotnes uzdevumus. Par to «Tēvijas Sargam» stāsta Jūras spēku komandieris flotiles admirālis Ingus Vizulis.

— Ir daudz runāts par sasniegto 25 gados, bet kāds ir bijis šis gads pēc jubilejas?
— Varētu jau teikt, ka nekā tāda īpaši izceļama nav, taču tas īsti nebūs taisnība. Arī šajā gadā pēc mūsu ceturtdaļgadsimta jubilejas ir daudz kas izdarīts. Viena no interesantākajām pieredzēm noteikti ir saistīta ar mūsu jaunajām autonomajām zemūdens programmējamajām iekārtām ALISTER sprādzienbīstamo priekšmetu meklēšanai. Šajā jomā mēs joprojām turpinām eksperimentēt — darbinām abus robotus dažādos dziļumos un laika apstākļos. Pieredze ir ļoti daudzsološa — speciālisti, kuri tieši strādā ar šiem robotiem, teic, ka aparāti ir gudrāki par viņiem. Tas, protams, ir joks, taču šīs tehnoloģijas ļoti atvieglo mūsu darbu. Šie roboti ir īpaši piemēroti sekliem ūdeņiem, piemēram, Liepājas priekšostā, kur mīnu meklēšanas kuģiem ir par seklu. 

— Par ko ir īpašs gandarījums?
— Gandarījums ir arī par to, ka skaitliski mūsu ir tikpat, cik bijām pirms gada, nekāda lielā atbiruma nav. Tomēr par pilnībā nokomplektētu personālsastāvu vēl īsti nevar runāt. Mēs joprojām izjūtam ekonomiskās krīzes sekas — tolaik nācās samazināt personālsastāvu, arī mūsu topošie virsnieki bija spiesti pārtraukt mācības Latvijas Nacionālajā aizsardzības akadēmijā. Radās divus trīs gadus ilgs pārrāvums, un tā ietekme ir izjūtama arī tagad. Piemēram, jauno leitnantu mums joprojām nepietiek. Tiesa, tendences ir cerīgas — pagājušajā gadā mūsu rindas papildināja seši jauni virsnieki, šogad vēl gaidām kādus astoņus deviņus. 

— Un kāda situācija ir ar matrožiem?
— Matrožu skaits ir puslīdz nemainīgs, lai gan kustība notiek arī te — daļa aiziet, daļa atnāk. Arī ar matrožiem nav tik vienkārši — lai cilvēks būtu gatavs pildīt savus pienākumus, tāpat ir nepieciešami astoņi deviņi mēneši. 

Ir jūtams, ka interese par dienestu bruņotajos spēkos kopumā nedaudz samazinās. Bet to izjūt arī mani kolēģi citās NATO valstīs — tiklīdz uzlabojas ekonomiskā situācija, cilvēkos lielāku interesi raisa civilā joma.

— Bet naudas taču ir vairāk arī Jūras spēkiem?
— Jā, ir liels gandarījums par to, ka finansiālā ziņā Jūras spēkos ir vērojams uzlabojums. Nekādu kosmisku mērogu nav, taču esam sadzirdēti. Esam saņēmuši Aizsardzības ministrijas atbalstu, lai modernizētu trīs pretmīnu kuģus. Birokrātiskās procedūras parasti ir diezgan garas un sarežģītas, tomēr mēs ceram vēl šogad tās pabeigt. Plānos ir likt ierindā arī ceturto kuģi, kas ilgāku laiku nav izmantots. Personālsastāva tam gan vēl nav, taču līdz 2019. gadam šo jautājumu varētu atrisināt. Arī bez nepieciešamā aprīkojuma šis kuģis var nodarboties ar patrulēšanu, informācijas vākšanu, nepieciešamības gadījumā — arī ar atbalsta sniegšanu ūdenslīdējiem.

— Aizvadītajā gadā Jūras spēki sevi kārtējo reizi apliecināja arī starptautiskajā līmenī.
— Ļoti liels prieks un gandarījums bija par mūsu štāba un apgādes kuģa A-53 «Virsaitis» pusgadu ilgo misiju, nodrošinot NATO 1. pastāvīgās jūras pretmīnu grupas štāba darbību. Tā mums bija pirmā šāda veida pieredze. «Virsaitis» ar savu uzdevumu tika galā teicami. Principā nav lielas atšķirības, vai tā ir it kā ikdienišķa BALTRON dežūra vai arī augstāka līmeņa aktivitāte. Tomēr atbildības līmenis atšķiras, to mūsu speciālisti izjuta.

 — Kādi būtiskākie uzdevumi gaida Jūras spēkus nākotnē?
— Domājot par Jūras spēku perspektīvām, viena no lietām, pie kā mēs bieži kavējamies, ir vēsture. Šajā kontekstā ir gaidāms interesants projekts — Amerikas Savienoto Valstu pārstāvji lūdz atbalstu vēstures liecību meklēšanas operācijā. Runa ir par pagājušā gadsimta 50. gados pie Liepājas notriekto ASV lidmašīnu. Paredzēta iespējamās notikuma vietas apskate. ASV ir daudz izdarīts, par šo traģēdiju sakrāts patiešām daudz materiālu. Visādā ziņā mēs sniegsim vajadzīgu atbalstu.

Tomēr Jūras spēku attīstībai svarīgs ir ne tikai atskats vēsturē. Ir vajadzīgs arī skats nākotnē, veidojot vīziju, kādi būs Jūras spēki pēc 25 gadiem. Es pats tad jau, protams, būšu pensijā, taču ceļu uz šo nākotni mēs sākam tagad. 

Pirmais solis šajā ceļā ir Jūras spēku modernizācija. Es domāju, ka piecu gadu laikā mums ir precīzi jāsaprot, kādus Jūras spēkus mēs veidojam. Pašlaik ir brīdis, kad būtībā visas Baltijas jūras valstis intensīvi attīsta savas militārās spējas uz ūdens. Zviedrija modernizē kuģus, Somija būvē četras jaunas daudzfunkcionālas fregates, Polijai jau ir jauni kuģi, un tā domā arī par zemūdenēm — pakāpeniski atiet no vecā padomju ēras modeļa un skatās Vācijas virzienā.

— Varbūt arī mums jāsāk domāt par zemūdens spēju atjaunošanu?
— No taktikas viedokļa drošāk noteikti ir zem ūdens. Taču tas ir ļoti, ļoti dārgs prieks, lai gan vienlaikus arī ļoti efektīvs pretinieka atturēšanas veids. Tomēr, manuprāt, Baltijas jūra nav tik liela, lai tajā arī zem ūdens operētu visas valstis.

— Jūs minējāt, ka Jūras spēki gaida jaunus cilvēkus. Ar ko tos uzrunāt un piesaistīt?
— Dienestā bruņotajos spēkos kopumā nav divu vienādu dienu. Visādā ziņā tas ir darbs tiem, kam nepatīk vienmulība. Bet svārstīgajiem tā ir lieliska iespēja izmēģināt savu varēšanu, pierādīt, ka esi īsts vecis. Jūras spēkos dien arī daudz sieviešu, viņu skaits arvien pieaug, un tas ir ļoti labi.

Es pieļauju, ka daļu potenciālo matrožu un virsnieku atbaida pirmais līguma termiņš, kas ir pieci gadi. Pēc mūsu novērojumiem, cilvēks parasti sāk meklēt labākus variantus aptuveni pēc trim dienesta gadiem — tad arī tiek pieņemti lēmumi par tālāko karjeru un dzīves izvēlēm. Līdz ar to, manuprāt, būtu lietderīgi atbilstoši samazināt arī līguma termiņu, lai cilvēkam dotu iespēju brīvi izvēlēties, piemēram, virsnieka darbu Jūras spēkos. Jo mūsu rīcībā būs jaunāka tehnika, jo atradīsies vairāk interesentu, kas vēlēsies ar to strādāt.

— Un kāda pašlaik izskatās šī joma?
— Militārās tehnoloģijas — tie tomēr nav modernie gadžeti, jo tās parasti projektē un būvē ilgam laikam. Mūsu gadījumā — kamēr uzprojektē kuģi, tehnoloģijas jau ir daļēji novecojušas. Bet jaunos cilvēkus pārsvarā aizrauj jaunas un interesantas lietas.

Ļoti gribētos, lai jaunie nekautrējas no izaicinājumiem. Bieži ir tā, ka neformālajās sarunās izskan daudz spilgtu, drosmīgu ideju, bet ar to arī viss beidzas. Būtu svarīgi, lai jaunie nāk ar savu redzējumu un runā, lai šīs idejas mēģina realizēt arī dzīvē. Flote tomēr noveco — ne tikai kuģi, bet arī personālsastāvs. Mums vajag jaunos cilvēkus, viņu domas un idejas.

— Ko jūs gribētu novēlēt saviem dienesta biedriem?
— Es domāju, ka šajos 25 gados ir sasniegts pietiekami daudz. Šogad mēs nerīkojām lielas svinības, tie vairāk bija svētki pašiem. Un šajā svētku laikā saviem kolēģiem es novēlu — neapstāties pie sasniegtā, bet skatīties uz priekšu un domāt, kā mēs sagaidīsim atjaunoto Jūras spēku 50. gadadienu. Atskatīties uz paveikto reizēm ir noderīgi, taču mums visiem beidzot jāsāk skatīties arī uz priekšu.   

Mūsu Kara flotes vēsturē ielūkojoties

Šogad aprit 26 gadi kopš kaujas karoga pacelšanas uz pirmā atjaunotās Latvijas Republikas Jūras spēku kuģa «Sams». Mūsu valsts kara jūrnieku vēsture sākās tūlīt pēc neatkarības pasludināšanas, un nākamgad Latvijas kara jūrnieki svinēs sava spēka veida pastāvēšanas simto gadadienu. Pieminot šos notikumus, piedāvājam atskatīties uz nozīmīgākajiem notikumiem mūsu Kara flotes vēsturē starpkaru laikā līdz padomju okupācijas sākumam. 

1919. gada 25. martā apsardzības ministra pavēlē tiek izsludināti pirmie noteikumi par kara jūrnieku dienesta pakāpēm un apģērbu.

1919. gada 16. jūlijā ar Vidzemes divīzijas komandiera pulkveža J. Zemitāna pavēli izveidota Jūras spēku rota.

1919. gada 22. jūlijā — izveidota Aiviekstes kara flotile, komandieris virsleitnants E. Puķītis.

1919. gada 10. augustā — pie armijas Virspavēlnieka štāba izveidota Jūras nodaļa jūras leitnanta M. Zalcmaņa vadībā. Vēlāk nodaļa tiek saukta par Jūras apsardzības daļu, 1920. gada 14. jūlijā tā pārdēvēta par Jūras pārvaldi, bet 1921. gada pavasarī likvidēta, flotes lietas nodotas Galvenā štāba pārziņā. 

1921. gada 12. jūnijā kara flotē ieskaita pirmo karakuģi — vācu mīnukuģi M68, kas pēc remonta stājās ierindā 1922. gada 10. novembrī kā flagkuģis «Virsaitis».  

1922. gada 10. augustā Ministru kabinets izdeva «Noteikumus par Latvijas valsts, tirdzniecības, amatpersonu un atsevišķu iestāžu flagām un karakuģu karogiem».

1922. gada 26. augustā apsardzības ministrs ar pavēli izsludināja «Noteikumus par flagu un karogu lietošanu apsardzības resorā».

1922. gada 1. decembrī dibināta jūras aviācija kā Jūras aviācijas nodaļa pie Latvijas armijas Aviācijas diviziona.

1923. gada 14. aprīlī Kara ministrija ­iesniedz Ministru kabinetam likumprojektu «Par Kara flotes lielo būvprogrammu» 7 gadiem, kuru apstiprina nepilnā veidā. 

1924. gada 27. jūnijā — dibināta Jūras krastu aizsardzības eskadra, komandieris jūras kapteinis A. Keizerlings.

Arčibalds Pēteris Teofils Keizerlings (von Keyserling) (1882—1951) dzimis Grobiņas pagasta Augules muižā muižnieka, ierēdņa ģimenē. 1895. gadā iestājies Krievijas impērijas kara flotes Jūras kadetu korpusā, kuru pabeidzis 1901. gadā. Piedalījies Krievijas — Japānas un Pirmajā pasaules karā. 1919. gada augustā ieskaitīts Latvijas armijā. 1920. gada 1. aprīlī iecelts par armijas Virspavēlnieka štāba (vēlāk Galvenā štāba) sevišķu uzdevumu virsnieku jūras jautājumos. No 1924. gada marta — sevišķu uzdevumu virsnieks jūras jautājumos Armijas komandiera štābā. 

Karakuģi «Imanta», «Viesturs» un «Virsaitis» vizītes laikā Kopenhāgenā, Dānijā. 1930. gads.
Aizžogotājtralera «Viesturs» virsdienesta karavīri. 20. gs. 30. gadu sākums.
Zemūdene «Ronis» Daugavā pie Rīgas pils. 20. gs. 30. gadu beigas.

1924. gada 27. jūnijā Jūras aviācijas nodaļu ieskaitīja jaundibinātās eskadras sastāvā.

1924. gada 25. oktobrī Latvijas Kara ministrija paraksta līgumu ar Francijas kuģubūvētavām par divu zemūdeņu un divu mīnukuģu būvi.

1925. gada 1. maijā atvērta flotes in­struktoru skola.

1926. gada 1. maijā izveidots Jūras aviācijas divizions. 

1926. gada oktobrī Latvijā ierodas Francijā, Brestas kuģubūvētavās uzbūvētie mīnukuģi «Viesturs» un «Imanta», vēlāk arī zemūdenes «Spīdola» un «Ronis».

1927. gadā ar kara ministra pavēli par eskadras gada svētkiem noteica 12. jūniju.

1927. gada 18. novembrī eskadras komandierim A. Keizerlingam piešķir admirāļa dienesta pakāpi.

1931. gada Latvijas un Igaunijas kopējo militāro jūras manevru laikā admirāli A. Keizerlingu apsūdzēja spirta kontrabandā, bet bija skaidrs, ka tas ir tikai iegansts atcelšanai no eskadras komandiera amata. A. Keizerlingu oficiāli pensionēja 1931. gada 19. decembrī, atstājot pilnu pienākošos pensiju un tiesības nesāt uniformu. Admirāļa dienesta gaitu sarakstā izdarīts ieraksts «Atvaļinājies uz paša vēlēšanos». 

1931. gada 19. septembrī — par eskadras komandieri ieceļ komandkapteini T. Spādi.

Teodors Spāde (1891—1970) dzimis Ventspilī. 1914. gada jūlijā ieskaitīts Krievijas impērijas jūras kara flotē, dienējis Baltijas flotē, no 1915. gada aprīļa virsnieks Melnās jūras flotē. 1920. gadā atgriezies Latvijā, no 1926. gada 20. maija dienestā Latvijas armijā, Jūras novērošanas dienesta priekšnieks. 1927.—1928. gadā mācījies Francijas Jūras kara akadēmijā. No 1929. gada karakuģa «Virsaitis» komandieris. 

1936. gada 25. maijā Jūras aviācijas divizionu likvidēja un pārformēja par Latvijas armijas Aviācijas pulka 8. eskadriļu

1937. gadā ar kara ministra pavēli par eskadras gada svētkiem noteica 10. augustu.

1938. gada 18. novembrī T. Spādem piešķir admirāļa dienesta pakāpi — pirmais latviešu tautības admirālis. 

1938. gada 15. jūlijā kara flotei tiek pasniegts karogs.

Saņemot karogu, svinīgajā ceremonijā admirālis T. Spāde teica: «Saņemot šo karogu, visu kara jūrnieku sirdis ir pārpildītas pateicības jūtām pret dāvinātājiem. Šo pateicību lai man ļauts izteikt un līdz ar to apsolīt, ka šis karogs, uz kura rakstīta mūsu kara flotes devīze, būs vienmēr mūsu vadītājs un vienotājs kā baltās, tā nebaltās dienās.» 1940. gada vasarā pēc padomju okupācijas Kara flotes karogs pazuda. Nav ziņu par to, kur karogs atradies visus padomju okupācijas gadus, bet 1995. gada 11. ap­­­rīlī uzņēmuma «PP Komerccentrs» pārstāvji atgūto Kara flotes karogu nodeva Latvijas Republikas Jūras spēku glabāšanā. 

1938. gada 22. decembrī Jūras krastu aizsardzības eskadru pārdēvē par Latvijas Kara floti.

1940. gada 14. jūnijā Latviju teritoriju okupēja PSRS Sarkanā armija.

1940. gada 25. jūlijā uz Latvijas Kara flotes kuģiem tika nolaists valsts karogs, sākās faktiskā flotes likvidācija.

1940. gada 5. augustā PSRS oficiāli anektēja Latvijas teritoriju, Latvija tika pasludināta par padomju republiku. 

1940. gada 19. augustā flotes vienības oficiāli tika ieskaitītas PSRS Baltijas jūras kara flotē.

Sagatavojis Juris Ciganovs, Dr. hist.
Foto — no Latvijas Kara muzeja krājuma.

Visaptverošas valsts aizsardzības psiholoģiskā dimensija

Ieva Bērziņa,
Dr. sc. pol., LNAA Drošības un stratēģiskās pētniecības centra vadošā pētniece.

Mūsdienu pasaulē robeža starp mieru un karu kļūst aizvien nenoteiktāka, jo politisko un militāro mērķu sasniegšanai tiek izmantots integrēts militāro un nemilitāro paņēmienu lietojums. Lai varētu efektīvi risināt mūsdienu drošības problēmas, ir nepieciešama visaptveroša pieeja valsts aizsardzībai, kas paredz visas sabiedrības iesaisti, kā arī kompleksu skatījumu uz jomām, kuras ir kritiski svarīgas sabiedrības funkcionalitātes nodrošināšanai ilgtermiņā un krīzes situācijās.
Citiem vārdiem sakot, visaptveroša valsts aizsardzības koncepcija pārsniedz aizsardzības sektora robežas un prasa visas valdības, pašvaldību, uzņēmēju, nevalstisko organizāciju un citu struktūru saskaņotu darbību kopējam mērķim. Visaptverošu valsts aizsardzību veido daudzi elementi, kurus var strukturēt četrās dimensijās: militārajā; civilajā; informācijas un psiholoģiskajā.
Raksta mērķis ir sniegt dziļāku ieskatu visaptverošas valsts aizsardzības psiholoģiskajos aspektos. 

Kas ir psiholoģiskā aizsardzība?
Valstīs, kuras izmanto vai plāno izmantot visaptverošu pieeju valsts aizsardzībai, tiek pievērsta īpaša uzmanība psiholoģiskajai aizsardzībai. Tās būtība ir iedzīvotāju emocionālā gatavība aizstāvēt savu valsti, tomēr dažādu valstu aizsardzības koncepcijās šis jēdziens tiek definēts atšķirīgi. Singapūras totālās aizsardzības1 koncepcijā psiholoģiskā aizsardzība ir viens no pieciem pīlāriem, un tā attiecas uz sabiedrības cīņas garu un noturību krīzes situācijās. Kā svarīgākie psiholoģisko aizsardzību veidojošie elementi tiek minēti: lepnums par savu nacionālo identitāti un piederību valstij; sabiedrības noturība jeb spēja saglabāt funkcionalitāti pēc krīzēm; vienota izpratne par valsts vēsturi un to veidojošām vērtībām. Viens no Singapūras totālās aizsardzības koncepcijas pamatlicējiem Lims Sjon Guaņs (Lim Siong Guan) uzskata, ka psiholoģiskā aizsardzība ir vissvarīgākais totālās aizsardzības elements, jo cilvēku vēlēšanās aizstāvēt savu valsti ir priekšnoteikums tam, lai efektīvi būtu arī pārējie četri totālās aizsardzības elementi, proti, militārā, civilā, ekonomiskā un sociālā aizsardzība. Singapūras otrais aizsardzības ministrs un izglītības ministrs (augstākā izglītība un prasmes) Ons Je Kuns (Ong Ye Kung) savā runā šī gada sākumā uzsvēra, ka psiholoģiskā aizsardzība ir visbūtiskākais aizsardzības veids miera laikā, pasaulei saskaroties ar tādiem draudiem kā terorisms, viltus ziņas internetā un citiem. 

Somijas visaptverošās drošības koncepcijā tiek lietots jēdziens «psiholoģiskā noturība pret krīzēm», kas tiek attiecināts uz «valsts spēju izturēt stresu dažādās drošības situācijās un pārvarēt tā izraisītās sekas». Somijas gadījumā psiholoģiskās noturības nodrošināšanai ir definēti trīs stratēģiskie mērķi: izglītības un pētniecības sistēmas drošība, kas ir priekšnoteikums tam, lai valstī būtu pieejamas nepieciešamās kompetences; kultūras identitātes un kultūras vērtību drošība, kas veicina sabiedrības kopējo drošības un piederības izjūtu; reliģisko pakalpojumu drošība, jo aizsardzības koncepcija paredz baznīcu iesaisti, sniedzot psiholoģisko un cita veida atbalstu krīzes situācijās. Somijas aizsardzības koncepcijā tiek uzsvērts arī tas, ka pamata fizioloģisko vajadzību nodrošināšana ir priekšnoteikums psiholoģiskajai noturībai, ko var būtiski ietekmēt tādi fizioloģiski faktori kā bads, miega trūkums, infekcijas slimības un citi. Tiek uzsvērta arī prasmīgas krīžu komunikācijas un līderības loma. Somijas eksperti kā problēmu identificē arī psiholoģiskās operācijas informatīvajā telpā un kā svarīgākos aizsardzības priekšnoteikumus nacionālā līmenī min funkcionālas organizācijas, labi izglītotus pilsoņus un visaptverošu sadarbību starp valsts institūcijām un organizācijām, kuru darbība saistīta ar informatīvo telpu. 

Sabiedrības atsvešinātība no valsts pārvaldes institūcijām var pazemināt tās motivāciju iesaistīties valsts aizsardzībā, kā arī to var izmantot pretinieki savu politisko un militāro mērķu sasniegšanai.

Zviedrijas aizsardzības politika no 2016. līdz 2020. gadam paredz atgriešanos pie totālās aizsardzības koncepcijas, kas sastāv no militārās un civilās aizsardzības. Saskaņā ar šo dokumentu, psiholoģiskā aizsardzība ir svarīga totālās aizsardzības sastāvdaļa, un tā tiek definēta kā «centieni saglabāt mūsu atvērto un demokrātisko sabiedrību pat ārkārtas apstākļos. [Psiholoģiskā aizsardzība] ir jāpiemēro gan miera, gan paaugstinātas bīstamības vai pat kara apstākļos. Tās mērķis ir atbalstīt mūsu pamatvērtības. Tā uzlabos Zviedrijas sabiedrības spēju izturēt iespējamā pretinieka spiedienu». 2017. gada decembrī Zviedrijas aizsardzības komisija publiskoja ziņojumu par Zviedrijas totālās aizsardzības kā sabiedrības noturības koncepciju un ar to saistīto civilās aizsardzības attīstības plānu no 2021. līdz 2025. gadam. Dokumentā tiek uzsvērts, ka Zviedrijas totālās aizsardzības koncepcija balstās uz iedzīvotāju gribu aizstāvēt valsti, kas izpaužas kā apņēmība miera laikā un noturība un pretošanās kara laikā. Lai sasniegtu šo mērķi, komisija rosina izskatīt iespēju veidot jaunu aģentūru, kura būtu atbildīga par psiholoģiskās aizsardzības attīstīšanu un koordinēšanu. 

Igaunijas nacionālās drošības koncepcijā ir teikts, ka militāra uzbrukuma gadījumā nacionālās aizsardzības sistēma tiks īstenota visaptveroši, izmantojot militāro aizsardzību, civilā sektora atbalstu militārajai aizsardzībai, starptautiskās aktivitātes, iekšējās drošības un kritisko pakalpojumu nodrošināšanu, kā arī psiholoģisko aizsardzību. Atbilstoši šim dokumentam, «psiholoģiskā aizsardzība izriet no [Igaunijas] konstitucionālajām vērtībām un veicina Igaunijas drošību. Psiholoģiskā aizsardzība ir kopīgu vērtību, kas ir saistītas ar sabiedrības saliedētību un drošības sajūtu, attīstība, saglabāšana un aizsardzība. Psiholoģiskās aizsardzības mērķis ir aizsargāt valsts un sabiedrības drošību, veicināt drošības sajūtu, novērst krīzes un palielināt uzticēšanos sabiedrībā, kā arī valsts īstenotajām aktivitātēm». Tiesa, 2012. gadā Igaunijas Starptautiskais aizsardzības un drošības centrs (ICDS) publicēja pētnieku T. Jermalaviča (T. Jermalavičius) un M. Parmaka (M. Parmak) rakstu, kurā tika argumentēts, ka Igaunijai nav nepieciešama psiholoģiskā aizsardzība, jo šī koncepcija neizslēdz iespēju, ka valdība to var izmantot kā manipulācijas instrumentu attiecībā pret savas valsts sabiedrību. Autori piedāvā aizstāt jēdzienu «psiholoģiskā aizsardzība» ar vārdiem «sabiedrības noturība», jo tas dod iespēju sabiedrību sagatavot plašākam stresa faktoru spektram, kā arī ir pievilcīgāks no komunikācijas viedokļa. 

ICDS publikācija patiešām rosina uz pārdomām, vai jēdziens «psiholoģiskā aizsardzība» neietver sevī zemtekstu, ka kāds politiskajā elitē zina labāk, ko un kā vajadzētu domāt un just sabiedrībai, kas ir pretrunā ar demokrātiskas pārvaldes pamata principu, ka cilvēki paši lemj gan par savu dzīvi, gan par sabiedrības kopējo attīstību. Tomēr situācijā, kad ietekmīgi ģeopolitiski spēlētāji atklāti un slēpti izplata atšķirīgas realitātes interpretācijas un pasaules redzējumus, šos procesus nevar un nedrīkst atstāt pašplūsmā. Tajā pašā laikā principiāli svarīgs ir pareizs pro­blēmas formulējums, un tas ir — kā nodrošināt demokrātisku un atvērtu sabiedrību psiholoģisko aizsardzību? Respektīvi, kā saglabāt un nosargāt demokrātiskās vērtības un brīvības mūsdienu ģeopolitiskajā situācijā, kad aizvien lielāku nozīmi sāk spēlēt autoritāri spēka centri. Rakstā tiek piedāvāti daži apsvērumi un iespējami risinājumi valsts un sabiedrības attiecību stiprināšanai, saglabājot demokrātiskas vērtības un pārvaldes principus. 

Valsts pārvaldes institūcijas un sabiedrība
Tā kā psiholoģiskās aizsardzības būtība ir iedzīvotāju gatavība aizstāvēt valsti, valsts un sabiedrības attiecības ir jādefinē kā viena no svarīgākajām psiholoģiskās aizsardzības jomām. Sabiedrības atsvešinātība no valsts pārvaldes institūcijām var pazemināt tās motivāciju iesaistīties valsts aizsardzībā, kā arī to var izmantot pretinieki savu politisko un militāro mērķu sasniegšanai. Tomēr, lai varētu efektīvi risināt problēmas valsts un sabiedrības attiecībās, ļoti svarīgi ir saprast un nejaukt cēloņus un sekas. Ja ārējs spēks savās interesēs izmanto plaisu valsts un sabiedrības attiecībās, ir jāsaprot, kādi ir šīs plaisas patiesie cēloņi. Ja tās ir iekšējas ilgtermiņa un sistēmiskas problēmas, ko attiecīgajā situācijā izmanto kāds trešais spēks, tad prioritātei vajadzētu būt ne tikai cīņai pret «ārējo ienaidnieku», bet tieši iekšējo pro­blēmu risināšanai. Tomēr tā ir sarežģīta un grūta dilemma, jo cīņa ar «ārējo ienaidnieku», it īpaši informatīvajā telpā, ir vieglāks un efektīgāks risinājums nekā stratēģisku ilgtermiņa risinājumu īstenošana valsts iekšienē. Turklāt «ārējā ienaidnieka» konstruēšana ir viens no propagandas pamata instrumentiem, ko īstermiņā var izmantot uzmanības novēršanai no patiešām būtiskām problēmām. 

Piemēram, viena no vēstījumu grupām, kādu pēdējos gados aktīvi izplata Krievijas valsts finansētie mediji, ir saistīta ar bēgļu un imigrantu pieplūdumu ­Eiropā. No vienas puses, Kremlis neapšaubāmi pastiprina šīs negatīvās tendences, bet, no otras puses, ir pētījumi, kuri skaidri parāda atšķirības starp sabiedrības noskaņojumu dažādās Eiropas valstīs un politiskās elites īstenoto «atvērto durvju politiku». Protams, ir svarīgi saprast un atmaskot Kremļa īstenoto stratēģiju informācijas telpā, bet šīs problēmas kontekstā ne mazāk svarīga ir arī Eiropas valstu spēja nodrošināt iekšējo drošību. Pēdējos gados daudz tiek runāts par populismu kā negatīvu tendenci Rietumu sabiedrībās, taču sabiedrības vajadzību ņemšana vērā ir vēl viena demokrātiskām sabiedrībām raksturīga iezīme. Tādējādi valsts pārvaldes institūciju un sabiedrības attiecību stiprināšanas un līdz ar to arī psiholoģiskās aizsardzības kontekstā kā politiskās darba kārtības prioritātes ir jāizvirza tādu jautājumu risināšana, kas patiešām ir aktuāli un būtiski lielai sabiedrības daļai, piemēram, bezdarbs, ekonomiskā attīstība, veselības aprūpes sistēma utt. Par šo problēmu risinājumiem ir jādiskutē un jākomunicē publiskajā telpā, kas ļauj arī pašiem definēt publiskā diskursa toni un virzību. Arī valsts pārvaldes institūcijām ir jāapzinās, ka to pieņemto lēmumu kvalitāte (vai tās trūkums) atstāj ietekmi ne tikai uz konkrēto jomu, bet kopējo valsts un sabiedrības attiecību kontekstu, līdz ar to profesionālisms un ilgtermiņa stratēģiskā domāšana no valsts puses ir būtisks faktors, kas ietekmē psiholoģisko aizsardzību. 

Otra problēma, kas jāņem vērā valsts un sabiedrības attiecībās, ir tā sauktā politikas mediatizācija jeb fenomens, ka visa politiskā darbība notiek tikai mediju vidē. Ņemot vērā mediju biznesa loģiku, kas nosaka, ka «labas ziņas nav ziņas», demokrātisku valstu mediji vairāk fokusējas uz skandāliem un sensācijām, tādējādi veidojot un nostiprinot negatīvu un sagrozītu politikas un valsts tēlu kopumā. Jāņem vērā arī mediju īpašnieku intereses, kas var būt pretrunā ar valsts interesēm, it īpaši, ja mediju īpašnieki ir citu valstu pilsoņi. Arī jautājumi par tā saukto viltus ziņu izplatīšanos un Krievijas iejaukšanos rietumvalstu vēlēšanu procesos lielā mērā ir saistīti un sakņojas problēmās, kuras rada sociālie mediji kā tādi. Līdz ar to viens no risinājumiem šodienas demokrātijas krīzē varētu būt tiešu komunikācijas kanālu veidošana starp valdību un sabiedrību, lai rīcībpolitikas un citos jautājumos varētu komunicēt tieši ar sabiedrību, izmantojot modernas informācijas un komunikācijas tehnoloģijas. Latvijai kā mazai valstij ar augstu kompetenci informācijas tehnoloģijās ir potenciāls kļūt par šādu inovatīvu risinājumu attīstītāju arī globālā mērogā. Tiesa gan, lai tas varētu īstenoties, ir divi būtiski priekšnoteikumi — politiskajai elitei ir jābūt patiesi motivētai darboties kopīgam labumam, bet sabiedrībai ir jābūt gatavai iesaistīties politiskajos un valsts pārvaldes procesos. Šie jautājumi ir cieši saistīti ar pilsoniskās sabiedrības attīstību, kas ir būtiska arī psiholoģiskās aizsardzības kontekstā.

Visbeidzot, svarīga ir arī kopīga mērķa apzināšanās un sadarbība. Visaptverošas valsts aizsardzības gadījumā kopīgais mērķis ir valsts attīstība un drošība, bet sadarbība ir spēja redzēt tālāk par savu darba vietu un pat iestādi vai uzņēmumu un motivācija saprast, kā tā vai cita rīcība ietekmēs citus sistēmas elementus. Re­spektīvi, ir ļoti svarīgi stiprināt horizontālās saites starp ministrijām, pašvaldībām, uzņēmumiem, nevalstiskām organizācijām, izglītības iestādēm un citām struktūrām, lai maksimāli efektīvi izmantotu valstī pieejamos resursus un sasniegtu mērķus. Sadarbības prasmes un mehānismi ir jāveido un jāattīsta ilgtermiņā, lai uz tiem varētu paļauties krīzes situācijā. Tas ir domāšanas veids, kurā tiek ņemtas vērā ne tikai kādas konkrētās organizācijas vai uzņēmuma intereses, bet arī ideja par valsts kopējo attīstību. Tas ir priekšnoteikums, lai visaptverošas valsts aizsardzības koncepcija būtu efektīva, taču Latvijā nereti nākas konstatēt, ka šauri resoriska domāšana dominē pār valsts kopējām interesēm. Līdz ar to arī Latvijas gadījumā psiholoģiskā dimensija ir jādefinē kā šīs aizsardzības koncepcijas prioritāte. 

Piedāvātie psiholoģiskās aizsardzības risinājumi ir orientēti uz iekšējo vājību novēršanu, kurai ir jābūt līdzsvarā ar ārēju naidīgu aktivitāšu skaidrošanu un neitralizēšanu, jo lielākoties šādas aktivitātes var būt efektīvas tiktāl, ciktāl to pieļauj iekšējas sistēmiskas nepilnības. Risinot iekšējās problēmas, tiek aizvērti iespēju logi ārējai negatīvai iedarbībai. Valsts pārvaldes institūciju un sabiedrības attiecību kontekstā jāliek akcents uz sabiedrībai nozīmīgu problēmu risināšanu, tiešas un divvirziena komunikācijas veidošanu starp valsti un sabiedrību, pilsoniskās sabiedrības attīstību, kā arī valsts attīstības un drošības atzīšanu par vienu no saviem personīgajiem mērķiem un sadarbību ar citiem šī mērķa īstenošanā.   

1 Jēdzieni «totālā aizsardzība» un «visaptveroša valsts aizsardzība» ir sinonīmi. Rakstā tiek izmantoti abi jēdzieni, atbilstoši aplūkoto valstu nacionālās drošības dokumentos lietotajiem, tomēr autore uzskata, ka jēdziens “visaptveroša valsts aizsardzība” ir precīzāks mūsdienu drošības izaicinājumu kontekstā, ņemot vērā pieaugošo nemilitāro aspektu nozīmi.  

No rezervista par rezerves karavīru

Taivo Trams

Foto — Armīns Janiks.

Ja vēlaties sniegt savu ieguldījumu valsts aizsardzības nostiprināšanā,
bet kaut kādu iemeslu dēļ līdz šim neesat darbojies nedz Jaunsardzē,
nedz militārajās struktūrās, jau tuvākajā laikā Aizsardzības ministrija jums piedāvās šādu iespēju, proti, jaunā apmācības kursā būs iespēja apgūt militārās pamatiemaņas, tādējādi kļūstot par rezerves karavīru.

Rezervisti esam gandrīz visi
Rezervistu Latvijā ir daudz — tie ir visi Latvijas pilsoņi, kurus var iesaukt dienestā mobilizācijas gadījumā. Tiesa, ir jāatbilst virknei prasību — mobilizācijai pakļauti tikai vīrieši (sievietes valsts aizsardzībā var iesaistīties brīvprātīgi), vecumam jābūt no 18 līdz 55 gadiem, tāpat jābūt arī atbilstošam veselības stāvoklim un tīrai sirdsapziņai likuma priekšā.

Cits stāsts ir par rezerves karavīriem — šajā kategorijā ieskaitāmi pilsoņi, kuriem jau ir bijusi kāda militāra pieredze, piemēram, savulaik būts profesionālajā dienestā, Zemessardzē vai Jaunsardzē, vai arī apgūts brīvprātīgās apmācības kurss. Šajā gadījumā likums pieļauj lielāku dienesta vecumu — līdz pat 65 gadiem, atkarībā no iegūtās dienesta pakāpes, skaidro Nacionālo bruņoto spēku Apvienotā štāba Operāciju vadības pārvaldes priekšnieks pulkvežleitnants Kaspars Pudāns.

Skaidrs, ka mobilizācijas gadījumā lielāka atdeve sagaidāma tieši no rezerves karavīriem, kuru apmācībai nebūs jāvelta tik lieli resursi un laiks.

Jaunā projekta mērķis ir dot iespēju sniegt savu atbalstu valsts aizsardzībai arī tiem pilsoņiem, kuri līdz šim nekādā veidā nav bijuši saistīti ar militārajām struktūrām, taču izjūt vēlmi zināmu daļu sava laika veltīt šai lietai.

Obligātā militārā dienesta pieredze neļauj kļūt par rezerves karavīru
Atšķirībā no rezervistiem rezerves karavīrus var iesaukt dienestā arī miera laikā — te ir runa par periodiskām apmācībām. Protams, arī rezerves karavīru gadījumā pirms iesaukšanas tiek skatīts katra karavīra veselības stāvoklis un iespējamās problēmas ar likumu, proti, vai pagājušajā laikā rezerves karavīrs nav tiesāts.

«Pašlaik lielākajai daļai rezervistu nav nekādas militārās sagatavotības. Pilngadību sasniegušie jaunieši ar obligāto militāro dienestu nav saskārušies, arī Zemessardzē un Jaunsardzē bijusi vai ir salīdzinoši neliela daļa sabiedrības,» skaidro pulkvežleitnants Kaspars Pudāns. Interesanti, ka likuma acīs obligāto militāro dienestu beigušie cilvēki netiek uzskatīti par rezerves karavīriem, lai gan militāro apmācību apguvuši veselu gadu. Arī cilvēki ar dienesta pieredzi vēl padomju armijā netiek uzskatīti par rezerves karavīriem. Abām šīm grupām teorētiski nav nekādu priekšrocību gaidāmajā apmācībā, taču praksē iepriekšējā militārā sagatavotība var dot savus bonusus, piemēram, ātrāku un apjomīgāku zināšanu apguvi. Jebkurā situācijā — katrs gadījums ir individuāls, un vēl ir pāragri spriest, vai apmācībai vispār pieteiksies kāds Latvijas obligātajā militārajā dienestā vai padomju armijā dienējušais.

Jāizvērtē savas vēlmes un iespējas
Jaunā projekta mērķis ir dot iespēju sniegt savu atbalstu valsts aizsardzībai arī tiem pilsoņiem, kuri līdz šim nekādā veidā nav bijuši saistīti ar militārajām struktūrām, taču izjūt vēlmi zināmu daļu sava laika veltīt šai lietai, kā arī, protams, iegūt jaunas zināšanas, kas var būt izmantojamas arī civilajā dzīvē. Aizsardzības resors savukārt no tā iegūs vērā ņemamu rezervi ar augstu motivētiem un militāro pamatapmācību beigušiem Latvijas pilsoņiem.

Lai iesaistītos rezervistu apmācībā, vispirms ir jāpieņem pilnībā brīvprātīgs lēmums un jāizsver savas vēlmes un iespējas. Apmācība ilgs aptuveni piecas nedēļas, tātad sava atvaļinājuma laikā tajā nevarēs iekļauties, līdz ar to nāksies vienoties ar darba devēju vai arī pārkārtot pašam savu biznesu. Finansiāli «jauniesaucamais», visticamāk, neko daudz nezaudēs vai pat iegūs, jo valsts apmācības laikā topošajiem rezerves karavīriem maksās kompensāciju — 26 eiro dienā.

Fizisko kondīciju audzēs apmācības laikā
Uz apmācību var pieteikties 18—50 gadu vecumā, vēl no prasībām minama Latvijas pilsonība, vismaz pamatizglītība, kā arī B1 līmenim atbilstošas valsts valodas zināšanas. Protams, pretendents nedrīkst būt tiesāts. Apmācībā netiks uzņemtas arī Iekšlietu ministrijas vai Ieslodzījuma vietu pārvaldes dienestā esošas personas, jo valsts drošības apdraudējuma gadījumā tām, visticamāk, pietiks darba arī pašiem savās darbavietās.

Pirms apmācības pretendentiem fiziskie testi jākārto nebūs — tie pakāpeniski tiks veikti apmācības laikā, individuāli pielāgojot slodzes. Nacionālo bruņoto spēku (NBS) un Aizsardzības ministrijas pārstāvji gan paskaidro, ka no pretendentiem prasīs pašu minimumu, kas nepieciešams, lai iestātos militārajā dienestā. Cilvēkiem, kuri vēlēsies kļūt par rezerves karavīriem, ideālajā variantā jāspēj noskriet 3 vai 1,5 km kross (attiecīgi vīriešiem un sievietēm) 14,5 minūtēs, kā arī jāspēj noteiktā laikā 40 reizes «uzpumpēt presīti» un 30 reizes atspiesties no guļus stāvokļa.

Lielākais akcents — uz praktiskām zināšanām
Pirmais rezervistu apmācības kurss sāksies 29. jūlijā un ilgs līdz 2. septembrim, un tā laikā plānots sagatavot līdz 50 rezerves karavīrus. Kā pauda Apvienotā štāba Operāciju vadības pārvaldes priekšnieks pulkvežleitnants Kaspars Pudāns, pirmie pretendenti jau ir pieteikušies. 

Kopumā apgūstamās programmas apjoms atbilst vienotam pamatapmācības standartam ar pielāgotu intensitāti un slodzi. Lielākais akcents apmācības laikā tiks likts uz praktisko iemaņu apgūšanu – uz ieroču apmācību, lauka kaujas iemaņām, topogrāfiju un orientēšanos apvidū, kā arī uz sakaru līdzekļu lietošanas un pirmās medicīniskās palīdzības sniegšanas pamat­iemaņu apgūšanu.

Bez jau minētās finansiālās kompensācijas topošais rezerves karavīrs apmācības laikā atradīsies aktīvajā dienestā un saņems profesionālā dienesta karavīra statusam atbilstošu nodrošinājumu un sociālās garantijas — formas tērpu, nepieciešamo ekipējumu, medicīnisko nodrošinājumu, kā arī ēdināšanu un izmitināšanu. Mācībās pavadītais laiks tiks ieskaitīts arī izdienas stāžā.

Vērtējot šī pilotprojekta rezultātus, NBS pieņems lēmumu par tā turpināšanu un iespējamo attīstīšanu. Piemēram, Slovākijā šāda apmācība rīkota jau trīs reizes un kopumā apmācīti 150 rezerves karavīri. Runājot par potenciālo apmācības mērķ­auditoriju, projekta īstenotāji lēš, ka līdz ar strādājošajiem, kuri savu pamatdarbu īsti nevar vai nevēlas apvienot ar dienestu Zemessardzē, viena no ieinteresētākajām sabiedrības grupām varētu būt studenti. Tieši tāpat šī iespēja noteikti varētu interesēt cilvēkus, kas ir darba meklējumos — galu galā pat tīri finansiāli ieguvums ir vērā ņemams.

Mācīsies gan klasē, gan «kaujas laukā» mācībās
Apmācība notiks divās daļās — pirmajā topošie rezerves karavīri teorijā un praksē apgūs iepriekš minētās militārās disciplīnas, savukārt otrajā — jau pavisam praktiski piedalīsies kolektīvajā militārajā apmācībā. Paredzams, ka apmācības otrā fāze notiks līdz šim vērienīgākajās mācībās «Namejs 2018», kuru laikā jaunie rezerves karavīri tiks iekļauti Mehanizētās kājnieku brigādes apakšvienībā.

Pēc apmācības noslēguma rezervisti dos karavīra zvērestu un tiks ieskaitīti rezerves karavīru sastāvā. Te jāņem vērā, ka kļūšana par rezerves karavīru uzliks arī papildu pienākumu periodiski piedalīties rezerves karavīru apmācībā, lai atjaunotu savas zināšanas un prasmes. Paredzams, ka tas notiks vidēji reizi četros gados, mācībām atvēlot līdz 30 dienas.   

Interesenti pieteikties dalībai apmācībā var, aizpildot anketu, kas pieejama mājaslapā www.mil.lv, vai arī ierodoties personīgi Rezerves personāla uzskaites sektorā Krustabaznīcas ielā 9, Rīgā.

Gaidot bruņumašīnu «Armata» T-14

T-14 četras projekcijas.

Viena no Krievijas Sauszemes karaspēka nozīmīgākajām pārapbruņošanas programmām ir smagās universālās kaujas platformas, proti, labi aizsargātas kāpurķēžu bruņumašīnas «Armata» izstrāde. Darba rezultātam ir jābūt lielākā vai mazākā mērā unificētai konstrukcijai, uz kuras bāzes var tapt jaunas paaudzes kaujas tanks T-14, kā arī kājnieku kaujas mašīna, smagais bruņutransportieris un cita tehnika.

T-90M «Proriv-3».

2015. gadā bija gatavas nedaudzas pirmssērijas mašīnas, kuras tika demonstrētas 9. maija parādē. Tomēr «Armata» izmēģinājumi ir ieilguši, un sērijveida ražošana solītā 2018. gada vietā labākā gadījumā sāksies pēc diviem gadiem. Tātad ap to laiku Rietumu kara apgabala tanku apakšvienības varētu saņemt pirmās 100 platformas.

 

 

 

T-72B3M.
T-14 2016. gada maijā.
T-14 2016. gada maijā.

Galvenais elements, kas T-14 atšķir no iepriekšējo paaudžu tankiem, ir izvietojums — bezapkalpes kaujas modulis (tornis) un trīs cilvēku apkalpes bruņukapsula atrodas korpusa priekšgalā. Tanka un tā ieroču vadību nodrošina sešas pa perimetru izvietotas televīzijas un infrasarkanās kameras, optoelektroniskie novērošanas un tēmēšanas kompleksi. 

Būtiski ir paaugstināts tanka aizsardzības līmenis — izmantotas tiek ne tikai metālkeramiskās daudzslāņu un iebūvētās aktīvi reaktīvās bruņas, bet arī aktīvās aizsardzības komplekss «Afganit». Pēc ražotāju apgalvojumiem, «Afganit» ar radiolokācijas, infrasarkano un ultravioleto sensoru palīdzību automātiskā režīmā atklāj tuvojošās prettanku raķetes un granātas un iznīcina tās 10—20 m attālumā. Savukārt optoelektroniskās pretdarbības komplekss, konstatējot mašīnas apstarošanu ar lāzera tālmēru vai mērķnorādes aparatūru, nodrošina aerosola granātu izšaušanu, maskējot tanku ar metāla putekļus saturošo dūmu mākoni.

Bezapkalpes tornī izvietotā 125 mm lielgabala pielādēšana ir automatizēta — 32 šāviņi un tikpat lādiņu karuseļa tipa mehānismā; šaušanas temps var sasniegt 10—12 šāv./min. Perspektīvā iespējama 152 mm lielgabala uzstādīšana.

Augstu tanka dinamiku garantē dīzeļa dzinējs ar trim pārslēdzamiem jaudas režīmiem, kuriem atbilst katram savs spēka iekārtas resursa ilgums. 

Kamēr Ņižņijtagilas rūpnīca «Uralvagonzavod» gatavojas «Armata» ražošanai, Krievijas Aizsardzības ministrija izlīdzas ar padomju laika tanku modernizāciju. 

T-72 pēdējā modifikācija ar indeksu B3M ir apgādāta ar modernu uguns vadības sistēmu, jaunām aktīvajām («Reļikt») un pasīvajām aizsardzības iekārtām, spēcīgāku dzinēju. Šie tanki jau ir piedalījušies pagājušā gada mācībās «Zapad 2017», turklāt tiek piegādāti arī Baltkrievijas armijai. T-72 modifikācijas acīmredzot vēl ilgu laiku paliks abu kaimiņvalstu armiju tanku karaspēka pamata apbruņojums.

Šogad ir uzsākta kapitālajā remontā modernizēto T-80BVM un T-90M «Proriv-3» piegāde karaspēkam. Līgumi pagaidām paredz trīs bataljonu komplektu — 90 kaujas mašīnu — piegādi. Šo tanku kaujas spējas līdzināsies T-72B3M. 

Jāatgādina, ka līdz 2012. gadam Krievijas Sauszemes karaspēks saņēma 120 pamatvarianta T-90 un 369 modificētos T-90A. Savukārt T-80 bija pēdējais no sērijveida padomju tankiem. Kopš 1976. gada tika ražotas vairākas modifikācijas: visai līdzīgie T-80 un T-80B (1978. gads), T-80BV (1985. gads) ar aktīvi reaktīvajām bruņām «Kontakt-1», T-80U un T-80UD ar dīzeļdzinējiem. Kopumā līdz 2005. gadam tika saražotas 5400 kaujas mašīnas. 

T-72 ir visizplatītākais no PSRS un tās satelītvalstu tankiem — lēš, ka to kopējais skaits ir ap 30 000. Bez sākotnējā T-72 ir arī ievērojams skaits citu variantu. T-72A (1979. gads) tika aprīkots ar lāzera tālmēru, uzlabotu lielgabalu 2A46 un dzinēju, tā bortus aizsargāja gumijas vairogi. T-72AV (1985. gads) papildus bija aprīkots ar vairāk nekā 200 aktīvi reaktīvo bruņu «Kontakt-1» konteineru. T-72B (1985. gads) apbruņojumu papildināja vadāmo raķešu komplekss 9K120 «Svirj», kura ar lielgabalu izšaujamo raķešu lidojuma tālums sasniedza 5000 m. 1999.—2010. gadā T-72B kapitālajā remontā tika iebūvētas aktīvi reaktīvās bruņas «Kontakt-5». Kopš 2013. gada Krievijas armija (pārsvarā Rietumu kara apgabala tanku apakšvienības) saņem modernizētos T-72B3 ar «Kontakt-5», mērķu izsekošanas automātu un citiem jauninājumiem.

Sagatavojis
Dr. chem. atv. pltn. Indulis Skrastiņš.

Kapelānam jābūt tur, kur ir karavīrs

Džoanna Eglīte

Foto — Gatis Dieziņš.

Latvijas Kapelānu dienests šā gada 31. martā atzīmēja 25 gadu pastāvēšanas
jubileju. Oficiāla svētku ceremonija tika organizēta 13. aprīlī Rīgas Svētās Marijas Magdalēnas baznīcā. 

Starpkaru laikā Latvijas armijā šāda dienesta nebija — dažādu konfesiju mācītāji brīvprātīgi apmeklēja karavīrus vienībās un sniedza cilvēkiem garīgu atbalstu. Pati sabiedrība toreiz bija ievērojami ticīgāka un pašsaprotami karavīriem bija pulcēties uz kopīgiem Bībeles lasījumiem. Padomju varas gados vairums cilvēku atsvešinājās no garīgiem jautājumiem — jo īpaši padomju karaskolu virsnieki. Tikmēr mūsu kaimiņzemēs, piemēram, Polijā militāro kapelānu dienestam jau uzkrāta 100 gadu, Zviedrijā — 300 gadu vēsture. 

Latvijā kopš valsts neatkarības atgūšanas Kapelānu dienesta 25 pastāvēša­­nas gados gan paši kapelāni, gan karavīri nogājuši sarežģītu ceļu no sākotnēji ļoti ­ačgārniem savstarpējiem priekšstatiem līdz tam, ka abas puses izprot viena otras uzdevumus un nozīmi, izjūt abpusēju saikni. 

1993. gada 31. martā, pirmajam Latvijas Aizsardzības spēku komandierim Dainim Turlajam un Latvijas luterāņu baznīcas arhibīskapam Jānim Vanagam parakstot sadarbības līgumu, tika likti pamati Kapelānu dienesta izveidei. Turpmāk dažādu konfesiju bīskapu svētītus mācītājus iesauca militārajā dienestā. Kapelāniem bija jāievēro tāda pati disciplīna un kaujas gatavība kā ierindas karavīriem, bet viņu pamatuzdevums bija sniegt karavīriem garīgo aprūpi. Kapelānu dienesta pastāvēšanas laikā dienestā iesaukti 30 mācītāji. Ne visi spējuši pieņemt un izprast armijas vidi un karavīru vajadzības, daži nav turējuši mācītāja zvērestu par viņam uzticētās informācijas viennozīmīgu konfidencialitāti. 

«Kapelānam, pirmkārt, jāapzinās, ka armija nav vieta, kur cilvēki jāpievērš baznīcai,» saka Nacionālo bruņoto spēku (NBS) virskapelāns Elmārs Pļaviņš. «Otrkārt, viņam jāspēj būt atvērtam, nedogmatiskam — spējīgam ar izpratni izturēties pret dažādām reliģijām. Kapelāns nav sludinātājs, bet gan garīgs, gaišs cilvēks, kas vienmēr ir gatavs būt karavīram blakus un sniegt atbalstu, gan ļoti smagos brīžos, gan — ļoti laimīgos.»

— Ar ko kapelāns atšķiras no mācītāja?
— Kapelāns, tāpat kā mācītājs, ir ieguvis teoloģisku izglītību, bet viņam nepieciešamas arī militāras zināšanas, fiziskā sagatavotība un laba veselība. Mācītājam ir draudze un sava baznīca. Ap viņu pamatā pulcējas vienas konfesijas ticīgi cilvēki vai arī tādi, kuri meklē mierinājumu, palīdzību. Armija ir noslēgta vide, kur dien visdažādāko konfesiju cilvēki, arī gana daudz skeptiķu un ateistu. Kapelāna uzdevums nav nevienu pievērst savai ticībai, bet gan palīdzēt karavīriem attīstīt un rūpēties par garīgo pasauli, lai šie cilvēki nekad nezaudētu cilvēcīgumu un ievērotu noteiktas vērtības. 

Pašiem kapelāniem līdz izpratnei par to, kas mēs īsti esam un kādi ir mūsu uzdevumi, bija jānoiet savs ceļš. Kad izveidojās Latvijas Nacionālie bruņotie spēki, pirmie virsnieki izglītību bija ieguvuši PSRS karaskolās, kur mācītājus viennozīmīgi uzskatīja par ziņu pienesējiem, neuzticamiem un turamiem pa gabalu no ierindas karavīra, lai nejauktu galvu «ar muļķībām». Arī kapelāniem bija neziņa par to, kā karavīriem palīdzēt, kā arī specifisku zināšanu un pieredzes trūkums. 

Gadu gaitā esam abpusēji ļoti daudz mācījušies. Komandieri, lai kāda būtu viņu sākotnējā attieksme, tomēr pacietīgi ļāva mums būt līdzās karavīriem. Savukārt mēs, kapelāni, gan mācoties no citu valstu kolēģiem, gan būdami plecu pie pleca ar karavīriem, esam centušies pēc iespējas atrast veidu, kā varam būt tuvu un būt noderīgi. Kapelānu dienesta pirmajos pastāvēšanas gados pie mums bieži brauca amerikāņu, vēlāk britu kolēģi, lai sniegtu priekšstatu par to, kā viņu armijās darbojas kapelānu dienests, kā viņi strādā ar karavīriem. 

Pašreiz Latvijā esam 12 kapelāni. Pārstāvam četras lielākās konfesijas Latvijā — luterāņus, katoļus, pareizticīgos un baptistus. Domāju, gan katrs individuāli, gan Kapelānu dienests kopumā —  mēs esam ceļā uz ideālas sadarbības modeli, kur kapelāns, būdams garīgi un cilvēcīgi spēcīgs, ir pieejams katram karavīram, spēj aizraut un iedvesmot.

— Jūs iezīmējāt pretējus priekšstatus, kādi sākotnēji bija kapelāniem par armiju un karavīriem par kapelāniem. Kā veidojās uzticība?
— Ļoti pakāpeniski. Būtiska lieta ir šī līdzās būšana — jebkādos apstākļos, visos notikumos. Atvērtība dažādām dzīves pieredzēm. Labestība. Tas viss tiek pārbaudīts gadu gaitā. Un tad tu piedzīvo, ka karavīrs zvana tieši tev, jo viņš tev uzticas. Tā ir liela dāvana. 

Latvijas kapelānu dalība misijās kara darbības zonās, kur bija kritušie karavīri — Kosovā, Irākā, Afganistānā, arī kļuva par zināmu lūzuma punktu karavīru un kapelānu attiecībās. Tādos apstākļos, kad neviens nezina, vai šīs minūtes nav pēdējās, skarbākie cilvēki kļūst atvērtāki, viņi daudz dziļāk izprot, kas ir un kas nav svarīgs, un mostas vajadzība pēc garīga atbalsta. Kad esi šādos brīžos līdzās, uzticība veidojas, stiprinās un arī saglabājas. 

Kapelāna uzdevums nav nevienu pievērst savai ticībai, bet gan palīdzēt karavīriem attīstīt un rūpēties par garīgo pasauli,
lai šie cilvēki nekad nezaudētu cilvēcīgumu un ievērotu noteiktas vērtības. 

— Kā jūs kļuvāt par kapelānu?
— Padomju varas gados dienēju armijā — Kazaņā un Karēlijā. Man šī pieredze radīja pārliecību, ka nekad dzīvē vairs negribu būt saistīts ar militārām struktūrām un karavīriem. Jaunībā nebiju arī ticīgs. Mani interesēja Austrumu filozofija, vēlāk arī dievturu kustība — pat aizbraucu uz Ameriku to dziļāk izprast. Nodarbojos ar džudo. Protams, man bija savi meklējumi, bet līdzīgi kā ar priekšstatu par armiju — nedomāju, ka nākotnē ar to būšu saistīts. 

Mana pirmā profesija ir ļoti laicīga — dzelzceļnieks, mašīnista palīgs. Esmu arī vedis automašīnas pārdošanai no Vācijas. Izmēģināju dažādus darbus.

Kad Latvija atguva neatkarību, cilvēki bija atvērti, enerģijas pilni, bet vienlaikus piedzīvoja arī nopietnu materiālu un iekšēju krīzi, jo viss iepriekšējais bruka. Gan darbavietas — kolhozi, rūpnīcas, gan dažādas sistēmas, priekšstati. Cilvēki gāja uz baznīcu, meklējot atbildi uz jautājumu — kā dzīvot tālāk. Arī mani skāra šie jautājumi, arī manī risinājās pamatīga krīze. Tā notika mana satikšanās ar Dievu, kas sniedza dziļu miera sajūtu, ko nekad agrāk nebiju piedzīvojis. Tas mainīja manu izpratni par pasauli un attieksmi pret to. Iestājos baptistu teoloģijas seminārā, un, kad beidzu studijas, mans sporta jomas kolēģis Raimonds Locs, toreiz NBS virskapelāns, zvanīja un vaicāja, vai negribu uz mēnesi pamēģināt kapelāna darbu Sužu izlūkdesanta bataljonā. Es piekritu. Saskare ar šiem karavīriem ļoti paplašināja manu pasaules redzējumu. Ierados tur pilns izdomātu ideālu, nupat apprecējies, ar rozā brillēm uz acīm. Saskāros ar to, ka cilvēku dzīves nebūt nav rožainas. Nākas iet cauri ļoti dažādiem pārdzīvojumiem un pieredzēm. 

Mācoties būt par kapelānu, esmu pārliecināts, ka daudz kļūdījos. Esmu pateicis vai tieši pretēji — nepateicis īstā brīdī ļoti vajadzīgus vai citreiz — nevajadzīgus vārdus. Bet vienmēr pieņemu kritiku un cenšos pilnveidoties. 

Skarbos apstākļos starptautiskajās misijās man ir bijusi tendence arī pašam kļūt skarbākam un pārņemt komandiera runas veidu. Tad komandieris vairākkārt mani ir nopietni strostējis, ka mums katram ir savi uzdevumi un veids, kā runāt ar karavīriem. «Tev nav jābūt kā man,» toreiz teica komandieris. «Esi, lūdzu, tu pats un dod karavīriem to, ko tikai kapelāns var dot.» Tā bija svarīga mācība, ko turpmāk vienmēr esmu centies ievērot.

— Kad runājat vienību priekšā — kas ir mērķis, ko paturat prātā?
— Šādos brīžos ir vairāku mērķu simbioze — izglītot karavīrus, skart patriotisma jūtas un sniegt iedvesmu pildīt komandiera doto uzdevumu līdz galam. Kapelāna skatījumam jābūt plašam, vienlaikus, protams, nezaudējot arī savu identitāti.

Droši vien pats nevienam klāt neejat un nemudināt karavīrus runāt? Vai tomēr ir situācijas, kad tā darāt?
— Arvien dziļāk mācoties un izprotot cilvēka psiholoģiju, ir tādi brīži un stāvokļi, kad ir izšķiroši negaidīt uz karavīru, bet pašam iet klāt un runāt. Piemēram, kad cilvēks piedzīvo posttraumatisko stresu, kad ir nopietnas atkarību problēmas vai smagi zaudējumi. Šādos brīžos ir skaidri jāapzinās, ka kapelāns ir tikai daļa no atbalsta grupas. Nopietnās situācijās jādarbojas kopā — gan kapelānam, gan komandierim, gan karavīra tuvākajiem biedriem un ģimenei.

Gandrīz 20 gadus esmu Kapelānu dienestā, un diezgan bieži esmu gājis karavīriem klāt situācijās, kad, iespējams, to nevajadzēja darīt. Tomēr ir bijuši gadījumi, kad cilvēks pēc desmit vai vairākiem gadiem pastāsta, ka iedotajai Bībelei vai mūsu sarunām bijusi jēga daudzus gadus vēlāk, kad dzīvē nācies ko zaudēt un gājis ļoti grūti. 

Tuvinieku klubā pēdējā tikšanās reizē man pienāca klāt vairākas karavīru sievas un teica: «Paldies tev, kapelān, ka aizbrauci pie mūsējiem uz misijas zonu! Tu kaut ko viņiem tādu pateici, kas lika mainīt izturēšanos. Mūsu attiecības ir uzlabojušās. Paldies!» Tādos brīžos ir liela prieka sajūta kalpot, prieks palīdzēt.

— Grūtā brīdī mēs intuitīvi meklējam cilvēku, kas mūsu sāpes un pārdzīvojumus spēs izturēt. Vai dzīves pieredze un zināms viedums ir nozīmīgi arī kapelānam, lai ar viņu gribētos runāt, uzticēties?
— Man šķiet pilnībā mēs neviens nevaram izjust un saprast otra sāpes. Man bieži to pārmet: «Tu mani tāpat nesapratīsi!» Jā, no vienas puses — es nevaru tevi pilnībā saprast, jo man nav atklāts vēzis  4. stadijā, no manis nav aizgājusi sieva un mana mamma nav nupat gājusi bojā ­satiksmes negadījumā. Bet tas, ko es varu — uzklausīt, paklusēt blakus, būt vienkārši līdzās. Es varu par tevi lūgt, lai Dievs tev dod spēku izturēt. Un daudziem tas tomēr ir palīdzoši. 

— Kas ir tās jomas, kas uztrauc karavīrus? Par ko viņi visbiežāk ar jums runā?
— Attiecības, atkarības un eksistenciāli jautājumi — kas ir dzīves jēga, kā dzīvot tālāk, kas ir vērtības. 

— Kas jums pašam ir bijusi visgrūtākā dzīves pieredze?
— Situācijas, kad kāds karavīrs aiziet bojā. Pamēģiniet aizbraukt pie ģimenes, kura nupat piedzīvojusi šādu zaudējumu! Vai runāt ar bojāgājušā biedriem, kuri diendienā bijuši viņam blakus. Aiziešana šķiet nežēlīga un netaisnīga. Mani joprojām skar gadījums, kad divas dienas pēc šķietami dziļas sarunas ar mani karavīrs izdarīja pašnāvību. Tev liekas — esi darījis visu, ko spēji, bet otrs izvēlas rīkoties citādi. Tomēr vienlaikus tas māca apzināties, ka esi tikai cilvēks. Tavas spējas nav pārcilvēciskas. Tev ir jādara labākais, ko tu vari, bet pārējais ir Dieva ziņā. Un vēl — ir jāmācās lūgt palīdzību un sadarboties. Psihologi nosacīti ir kapelānu konkurenti, bet, ja uz to skatās veselīgi — mēs visi kopā darām svētīgu darbu — palīdzam karavīram būt garīgi un psiholoģiski stipram. 

— Sarežģītākais, ko dzīvē pieņemt, ir nāve?
— Ja cilvēkam nav izpratnes par to, kas ir nāve, viņš to uztver kā biedējošu galējo punktu — tad tas viennozīmīgi ir smagākais pārbaudījums. Neticīgs cilvēks par nāvi aizdomājas brīdī, kad tā tieši skar viņu. Piemēram, raķešu apšaudes laikā kara darbības zonā, kad neviens nezina, kur būs nākamais sprādziens, vai brīdī, kad uzzini par neārstējamu slimību. Tādos brīžos cilvēks nereti iet cauri visiem lielajiem dzīves jautājumiem. Tie ir vai nu jāuzdod pirmo reizi, vai jāpārskata savas atbildes. Un ir labi, ja līdzās ir garīgs cilvēks, kas palīdz nenomaldīties, neiestrēgt. Ir cilvēki, kuri pilnībā noslēdzas un visu noraida, bet ir iespējams piedzīvot mieru un izlīdzinājumu ar to, kas sekos. Piedzīvot to, ka no nāves nav jābaidās.

— Mēs runājam par smagiem eksistenciālas bailes un jautājumus modinošiem notikumiem dzīvē, bet nereti arī bez šādas pieredzes cilvēks gribētu ticēt Dievam, tomēr viņš nevar atrast ceļu, nevar pietuvoties. Vai ir kāds noteikts veids, kā to iespējams piedzīvot?
— Domāju, ka nav tāda universāla viena veida. Cilvēkā ir ielikta vajadzība uzdot jautājumus un meklēt atbildes. Ir dažādas reliģijas, filozofijas, garīgas prakses. Es nevaru teikt, ka viena ir sliktāka vai otra labāka. Es arī nevaru nevienam iedot savu pieredzi un pārdzīvojumu, bet es varu būt vēstnesis, es varu rādīt ceļu, varu rādīt Dieva mīlestību, kura ir reāla, neskatoties uz visām tām smagajām un netaisnīgajām pieredzēm dzīvē, kuras ir mums visapkārt.

— Jūs esat ievērojami paplašinājis darbošanos ārpus NBS vienību dzīves — jūs daudz braucat apkārt, tiekaties ar dažādiem cilvēkiem, vācat līdzekļus, organizējat palīdzību un pats palīdzat ukraiņiem. Kamdēļ jums vajag darboties tik dažādās jomās?
— Man nekad nav patikusi šaura pieeja lietām. Veicot savu kapelāna darbu, es redzu tik daudz situāciju, kur vajadzīga palīdzība. Ja spēju, es ļoti labprāt to daru. Runājot par Ukrainu — šajā stāstā ir vairāki aspekti. Mēs paši varējām būt viņu vietā. Viņu valsts pašreiz piedzīvo līdzīgu krīzi, nabadzību un haosu, kāds bija Latvijā pēc neatkarības atgūšanas. Naudas nepietiek. Ir milzīga korupcija. Mentalitātes un pieredzes ziņā esam ukraiņiem daudz tuvāki par amerikāņiem vai britiem — viens otru labāk saprotam. Latvijā mums ir izdevies izveidot veiksmīgu militāro struktūru, jauniešu, brīvprātīgo apmācību, Kapelānu dienestu. Mums ir ko dot saviem kaimiņiem ukraiņiem. Dodot, palīdzot, mēs kopā mācāmies. 

— Kāds ir jūsu ir plāns nākotnei?
— Ir paveikts viss nepieciešamais un panākts atbalsts, lai kapelāns kalpotu arī Aizsardzības ministrijā. Bet, ja tā īsi un skaidri jāteic, mans nākotnes plāns — kapelānam ir jābūt tur, kur ir karavīrs. Un pēc iespējas labāk viņš jāatbalsta garīgajā izaugsmē. Tā, lai krīzes brīdī, karavīrs būtu gatavs nešauboties pildīt savu uzdevumu.    

12. aprīlī Rīgas Svētās Marijas Magdalēnas baznīcā notika Nacionālo bruņoto spēku Kapelānu dienesta 25. gadadienas pateicības dievkalpojums, kurā piedalījās Valsts prezidents Raimonds Vējonis, aizsardzības ministrs Raimonds Bergmanis, Nacionālo bruņoto spēku komandieris ģenerālleitnants Leonīds Kalniņš, Nacionālo bruņoto spēku kapelāni un Latvijas lielāko kristīgo konfesiju vadītāji. 

Dievkalpojums notika pateicībā par Nacionālo bruņoto spēku Kapelānu dienesta izveidi un 25 gadus ilgo darbību, kuras laikā kapelāni ir snieguši garīgo atbalstu gan karavīriem, gan viņu ģimenēm.  

Patlaban Nacionālo bruņoto spēku Kapelānu dienestā ir 12 kapelāni, kas pārstāv Latvijas tradicionālās kristīgās konfesijas un nodrošina garīgo aprūpi Latvijas karavīriem, gan pildot dienesta pienākumus Latvijā, gan atrodoties starptautiskajās operācijās. Kapelānu dienesta darbību vada virskapelāns Elmārs Pļaviņš. 

Pirms 100 gadiem: 1918. gada notikumu hronoloģija Latvijā

1918. gadā neatkarību ieguva virkne valstu Centrāleiropā un Austrumeiropā, arī Latvijas Republika (18. novembrī).  Kopš 1915. gada vasaras Latvijas teritorijā atradās pasaules kara frontes līnija, tāpēc tieši Latvija no visām topošajām Baltijas un pat visa reģiona valstīm bija ļoti sarežģītā stāvoklī. 1918. gada februārī, nonākot strupceļā Padomju Krievijas un Vācijas miera sarunām Brestļitovskā, vācu karaspēks ieņēma visu Latvijas teritoriju, Igauniju un iegāja Krievijā. Sekoja vācu okupācijas laika mēneši, kuros dzīve turpinājās, strauji tuvo­­joties pasaules kara nobeigumam, kas pavēra iespēju iegūt neatkarību. 

Sākam publicēt galveno notikumu un norišu hroniku, lai atgādinātu, kas notika pirms 100 gadiem, jo lielākā daļa no tālaika norisēm
ir aizmirstas, tādējādi sarežģījot neatkarības iegūšanas fakta izpratni.   

Materiāls apkopots, izmantojot presi, atmiņas, arhīva avotus, kā arī zinātnieku darbus. Publicētā hronoloģija neietver vēsturnieka komentārus par tiem. Galvenā uzmanība pievērsta notikumiem Latvijā, par norisēm Pilsoņu kara pārņemtajā Krievijā, kur joprojām bija spiestas uzturēties milzīgas latviešu bēgļu masas un karā iesaistīta Latviešu padomju strēlnieku divīzija, minot vienīgi svarīgāko.  

1. aprīlī — Rīgas pilsētas Pārtikas valdes uzturētajās virtuvēs katram apmeklētājam sāk izsniegt 2 porcijas (stopus) zupas.

3. aprīlī — Rīgā sākas jauns mācību kurss Zeltmata vadītajos Latviešu dramatiskajos kursos.

7. aprīlī — Rīgas Latviešu teātris noslēdz ziemas sezonu ar Henrika Senkeviča lugu «Quo vadis»; Rīgā, Melngalvju nama zālē ar pilsētas un sabiedrības piedalīšanos svinīgi atzīmēta Vācijas 8. armijas pavēlnieka grāfa fon Kirhbaha 50 gadu jubileja.

10. aprīlī — sākas Vācijas universitāšu profesoru vieslekcijas Rīgā, Jāņa ģildes zālē (turpinās līdz 2. maijam); Rīgas pilsētas domnieku sapulce (no 65 domniekiem piedalās 54) izvirza savus kandidātus uz Savienoto Vidzemes, Igaunijas, Rīgas un Sāmsalas zemes padomi.

12. aprīlī — Savienotās Vidzemes, Igaunijas, Rīgas un Sāmsalas zemes padomes 58 locekļu pirmā sēde Rīgas pilī (arī latviešu pārstāvji no Rīgas domniekiem un Vidzemes pagastiem, prezidijā A. Krastkalns) lūdz Vācijas ķeizaru turpināt Vidzemes un Igaunijas apsardzību un atbalstīt to pilnīgu atdalīšanos no Krievijas; pārstāvētie apgabali izveido «monarhistiski konstitucionālu valsti ar apvienotu satversmi un patvaldīšanu, kas pie Vācu valsts pieslieta caur personālūniju ar Vācijas ķeizaru un Prūsijas ķēniņu», uz Berlīni nosūtīta delegācija barona Delinghauzena vadībā ar lūgumrakstu ķeizaram; Rīgā korporāciju un citu studentu organizāciju pārstāvju sapulce pārrunā Politehniskā institūta atjaunošanas iespējas.

13. aprīlī — Padomju Krievijā izveidota Sarkanās armijas Latviešu strēlnieku padomju divīzija.

14. aprīlī — Rīgā vairāku dienu apciemojumā ierodas Prūsijas princis Heinrihs, Biržas komiteja sakarā ar to rīko svētku mielastu.

15. aprīlī — tiek nodota ekspluatācijā jauna elektrības līnija Rīgā — no Ķīšezera līdz Vecdaugavai.

18. aprīlī — Kurzemes zemes padome Jelgavā ievēlē Satver­smes izveides komisiju un Saimniecisko komisiju pārtikas grūtību risināšanai.

22. aprīlī — Maskavā izveidots LSD Centrālās komitejas Krievijas birojs J. Daniševska vadībā (galvenais mērķis — atbalsts pagrīdes darbībai Latvijā); Cēsīs L. Ausēja vidusskolā ieviesta latviešu mācību valoda.

23. aprīlī — ar Raiņa lugu «Pūt, vējiņi» atklāts Latviešu nacionālais teātris Valkā; Rīgas Pārtikas valde atver pirmos četrus «ēdienu namus», kuros iedzīvotāji pret  zupas kartītēm var saņemt zupu un otro ēdienu, un ievērojamu atbalstu valdei ar pārtiku joprojām sniedz armijas intendantūras iestādes; no Rīgas uz Krieviju izbrauc divi dzelzceļa sastāvi ar izceļotājiem.

26. aprīlī — cauri Rīgai uz Kurzemi plūst līdz šim lielākais bēgļu daudzums; Daugavpils apriņķa zemste (pašvaldība) sēdē pieņem lēmumu, ka Latgalei jāatdalās no Krievijas un jāapvienojas ar pārējiem Latvijas novadiem, deklarē, ka uzskata par realizētu Krievijas Tautas komisāru padomes 14. decembra lēmumu par Latgales pievienošanu Vidzemes guberņai, kā arī iesaka Latvijai pievienot arī Drisas apriņķa daļu un Ostrovas apriņķi, ko apdzīvojot latvieši. 

27.—28. aprīlī — Latviešu palīdzības komitejas «liels tautisks vakars» notiek Rīgas Latviešu biedrības zālē, tīrais atlikums — 442 rubļi un 80 kapeikas.

29. aprīlī — Latgales «sabiedrisko darbinieku kongress» pieņem lēmumu, ka Latgalei jāatdalās no Krievijas.

30. aprīlī — Rīgas Doma muzeja zālē Latviešu draugu biedrības sapulce, kas atjauno tās darbību.


Sagatavojis
Ēriks Jēkabsons, LU profesors.

Daba maskējas Ādažu poligonā


Viesturs Ķerus,
Latvijas Ornitoloģijas biedrība,
LIFE + projekts «Putni Ādažos».

Galvenā vieta, kur Latvijas karavīri apgūst un noslīpē kaujas un izdzīvošanas prasmes, ir Ādažu poligons. Droši vien visi, kas tur bijuši, zinās, ka Ādažu poligons ir svarīgs ne tikai karavīriem, bet arī dabai. Ne velti tas iekļauts Eiropas Savienības īpaši aizsargājamo teritoriju tīklā «Natura 2000». «Bet kur tad ir tā daba?» varbūt kāds jautās, skatoties uz poligona plašajiem smiltāju un virsāju līdzenumiem. Iespējams, līdzīgi jautās kāds sēņotājs, kas poligonā iemaldījies taktisko mācību laikā. «Kur tad ir tie karavīri?» Izrādās, karavīriem un daudziem Ādažu poligona iemītniekiem kopīga ir ne tikai vieta, kur tie pavada savu ikdienu, bet arī spēja kļūt nemanāmiem apkārtējā vidē.
Lai ienaidnieks nepamana.

Ja esat poligonā ienācis vasarā un nevis stāvat un brīnāties par šķietamo dabas trūkumu, bet ejat pa virsāju, sperot kādu soli, izdzirdēsiet «prrrrrr», kad no kāju apakšas izspurks kukainis ar sarkaniem spārniem un nolaidīsies turpat mazu gabaliņu tālāk. Paskatieties, kur nolaižas — nav nekā! Skatieties ļoti uzmanīgi — viens no pelēkajā zemē gulošajiem tumšpelēkajiem zariņiem, izrādās, ir kukainis! Tas ir parkšķis jeb sarkanspārnu sisenis — viena no poligonā bieži novērojamām, bet Latvijā kopumā reti sastopamām kukaiņu sugām. Ja pieiesiet par tuvu — «prrrrrr», un, atkal nozibot koši sarkanajiem pakaļspārniem, parkšķis būs prom. Ja jau ienaidnieks pamanījis, vairs nav jēgas slēpties. Drīzāk jāmēģina uzbrucēju pārsteigt un samulsināt ar troksni un negaidīto košās krāsas parādīšanos.

Ādažu poligona vidi un līdz ar to arī tā dabas vērtības lielā mērā veidojusi uguns. Savulaik vienīgi neplānoti ugunsgrēki, kas radušies militāro mācību rezultātā, taču pēdējos gados arī mērķtiecīga kontrolētā dedzināšana dabas vērtību uzturēšanai. Un atkal var šķist — kur gan ir tās dabas vērtības tādā izdegušā zemes pleķī? Viena no tām bija iemesls, ka poligons pērnvasar parādījās portāla «Delfi» virsrakstos. Tā ir degumu krāšņvabole — kukaiņu suga, kas pielāgojusies degumiem. Tās kāpuri attīstās apdegušu priežu koksnē, bet pati pieaugusī vabole ir melna un saplūst ar apdeguša koka melno mizu.

Degumu krāšņvabole. Foto — Ieva Mārdega.
Stepes čipste. Foto — Jari Peltomaki.

Bet no kā gan jāslēpjas parkšķim, degumu krāšņvabolei un citiem poligonā mītošajiem kukaiņiem? Droši vien tas būs kāds radījums ar ļoti labu krāsu redzi. Tāds, no kura vis neaizbēgsi, vienkārši sastingstot uz vietas. Un šie ar izcilu redzi apveltītie radījumi ir putni. Ādažu poligons atzīts par putniem nozīmīgu vietu Eiropas Savienības mērogā.

Ādažu poligons ir dzīvības pilns. Kamēr karavīri trenējas, poligonā notiek neskaitāmas cīņas — par izdzīvošanu, par iespēju vairoties, par saviem bērniem, un bieži vien šajās cīņās izšķiroša ir spēja maskēties.

Lai pastāstītu par vienu no galvenajiem Ādažu poligona putniem, jāpakāpjas atpakaļ laikā un no vasaras jāatgriežas agrā pavasarī. Poligonā sniegs vēl pat nav lāgā nokusis. Agrā rītā, kad mācības vēl nav sākušās, daudzviet var dzirdēt burbuļojošu skaņu. «Katliņš vārās purva malā,» saka latviešu tautas mīkla. Jā, Rampas purvā un tā malās (bet ne tikai tur) tie vārās, un mīklas atminējums ir — rubeņi. Burbuļojošā skaņa ir tēviņu riesta dziesma. Ja jūs būtu tur klāt, jūs redzētu — te nav nekādas maskēšanās! Zilganmelnie rubeņu gaiļi, astes iepletuši un koši balto zemasti spīdinot, izrādās cits citam. Tā ir kā militārā parāde — tagad jāparāda pretiniekam sava varenība, lai varētu izvairīties no tieša konflikta. Tomēr reizēm ar varenības izrādīšanu vien nepietiek, un rubeņi metas uzbrukumā cits citam.

Rubeņu tēviņš gatavs riestam. Foto —Agris Krusts.
Pupuķis. Foto — Markus Varesvuo.

 

 

 

 

 

Bet šī konflikta iemesls — rubeņu mātītes — noskatās sacensībā no malas. To ietērps ir daudz neuzkrītošāks — melnbrūni raibumots. Šis tērps būs ļoti noderīgs, kad mātīte būs sapārojusies ar tēviņu sacensības uzvarētāju un atradusi kādu piemērotu vietiņu viršos, kur dēt olas. Perēšanas laiks ilgst gandrīz mēnesi — aptuveni 25 dienas, un tajā ligzdai ar mātīti jāpaliek nepamanītai. Vasarā no olām izšķilsies rubeņu mazuļi, un, lūk, tieši no tiem ir jāslēpjas kukaiņiem. Pieaugušie rubeņi barojas ar augiem, bet mazie cāļi dzīves sākumā ēd galvenokārt kukaiņus un to kāpurus.

Vakarlēpis. Foto — Tomi Muukkonen.

Lielākā daļa no tiem putniem, kas pārtiek no kukaiņiem arī izauguši, ziemu visbiežāk pārlaiž siltajās zemēs un Ādažu poligonā atgriežas tikai pavasarī. Maijā poligona smiltājos ieskanas vienmuļš «tirlī, tirlī, tirlī» — ir ieradies vēl viens no tiem putniem, kas šo vietu padara svarīgu dabas aizsardzībai, — stepes čipste. Latvijā tās dabiskā dzīvotne būtu jūras piekraste, bet Ādažos gadu desmitiem ilgušās militārās mācības ir radījušas piekrastei līdzīgu ainavu lielās platībās. Stepes čipste ir tikpat neuzkrītoša kā tās dziesma — mazs, pelēks putniņš. Smilšu pelēks. Nolaidīsies, apklusīs un pazudīs poligona smilšu ainavā kā tāds parkšķis.

Izcils maskēšanās mākslā ir arī vakarlēpis. Vasaras vakaros piepilda poligonu ar savu skaļi tarkšķošo dziesmu un ķer lidojošus kukaiņus virs klajumiem, bet pa dienu pat nemanīsiet, ka arī šāds dzīvnieks poligonā mīt. Sēž kādā koka zarā vai uz zemes, acis aizvēris un nekustīgs, ļaujot tā pelēkbrūni raibumotajam apspalvojumam noslēpt putnu no ienaidnieka acīm. Vakarlēpja olas ir koši baltas un tiek dētas uz zemes, tāpēc arī to nosargāšanā izšķiroša ir perējošā putna maskēšanās spēja. Jāatzīmē, ka olu perēšanā piedalās arī tēviņš, tāpēc arī viņš nevar atļauties tērpties košās spalvās. 

Vasaras naktīs poligonā var dzirdēt ne tikai vakarlēpi. No vecām sprādzienu bedrēm un citām vietām, kur sakrājies ūdens, var gadīties dzirdēt smilšu krupja riesta saucienus. Bet dienā smilšu krupis dodas ierakumos. Lai gan tā gaiši dzeltenzaļais krāsojums ļauj labi iekļauties vidē, par drošāku tas tomēr atzinis ierakšanos smiltīs.

Tomēr dzīvnieku pasaulē ierakumi var kalpot ne tikai aizsardzībai, bet arī uzbrukumam. Daudzviet poligonā, kur smiltis ir pavisam kailas, zemē var redzēt mazas piltuves formas bedrītes. Piltuves apakšā, ieracies un žokļus atpletis, upuri gaida skudrulauvas kāpurs. Skudra vai cits kukainis, kam šeit gadās skriet, briesmas nenojauš, bet, ja iekrīt lamatās, kļūst par plēsonīgā kāpura barību.

Protams, skudrulauvas dzīvesveids palīdz tai pašai noslēpties no uzbrucējiem. Tikai ne no tādiem, kuru specializācija ir tieši zemē ierakušos radījumu ķeršana. Pa smiltīm pie bedrītes pietipina pupuķis, galvu piešķiebis, novērtē situāciju, un — žviks! — knābis tiek iecirsts smiltīs. Plēsoņa pats ir kļuvis par upuri un tiks nogādāts pupuķa mazuļiem.

Pupuķis ir ne tikai viens no zināmākajiem, bet arī viens no košākajiem Ādažu poligona iemītniekiem — gaiši rūsgans ar melnbalti svītrotiem spārniem un asti, turklāt uz galvas tam ir cekuls. Varētu domāt, ka stāstā par maskēšanos jau nu gan pupuķim nav vietas, bet nekā  — iespējamā uzbrucēja tuvumā putns var sastingt, tā rūsganais apspalvojums pēkšņi kļūst līdzīgs poligona zemei, un raibie spārni saplūst ar akmentiņiem un zāles ēnu rakstu. Košo putnu nepamanīsiet, līdz tas, neizturējis spriedzi, pacelsies gaisā, lai aizlaistos uz kādu mierīgāku vietu.

Jā, Ādažu poligons ir dzīvības pilns. Kamēr karavīri trenējas, poligonā notiek neskaitāmas cīņas — par izdzīvošanu, par iespēju vairoties, par saviem bērniem, un bieži vien šajās cīņās izšķiroša ir spēja maskēties. Tāpēc jūs, karavīri, varat būt pavisam droši — kamēr jūs guļat uz vēdera viršos un vērojat apkārtni, daudz acu vēro arī jūs un mēģina novērtēt, cik bīstami esat. Neredzat? Protams! Tā tam jābūt.   

Jaunsargi gatavojas dalībai mācībās «Namejs 2018»

Taivo Trams

Foto — Gatis Indrēvics un no Jaunsardzes arhīva.

Jaunsargiem, kuri plāno savu nākotni saistīt ar dienestu
bruņotajos spēkos, parādījusies jauna iespēja un vienlaikus
arī izaicinājums — kopā ar profesionālā dienesta karavīriem vairākās treniņu fāzēs viņi var pilnveidot zināšanas un iepazīt profesionālā dienesta ikdienu, apmācības noslēgumā kopā ar profesionāļiem piedaloties arī pavisam īstās mācībās. Šādu iespēju sniedz nesen uzsāktais projekts jaunsargu apmācības pilnveidošanai un viņu integrēšanai Sauszemes spēku Meha­nizētās kājnieku brigādes 1. mehanizētajā kājnieku bataljonā.

Jaunsargi iepazīst bruņotos spēkus
Projekta ideju savulaik izteicis 1. mehanizētā kājnieku bataljona komandieris pulkvežleitnants Raivis Melnis, norādot, ka šāds pasākums ļoti nāktu par labu jaunsargu apmācībai. Tas sakristu ar vienu no Jaunsardzes svarīgākajiem mērķiem — tas dotu iespēju jaunsargiem iepazīties ar bruņoto spēku struktūru un darbības mērķiem, stāsta  Andis Ābelīts, Jaunsardzes un informācijas centra 5. novada nodaļas vadītājs. Ideja sākusi materializēties šī gada sākumā, un februārī iesaistītās puses jau pievērsās pasākumu norises plānošanai. «Mēs visi bijām pārliecināti, ka tā ir ļoti laba iecere, kam būs pozitīvs rezultāts. Taču sagatavošanās un saskaņošanas process ir diezgan garš un sarežģīts, jo, piemēram, drošības prasības, kas jāievēro jaunsargiem, ir ievērojami augstākas nekā profesionālā dienesta karavīriem.»

Četras apmācības fāzes
Apmācības process ir sadalīts četrās fāzēs — trīs mācību posmos un noslēguma fāzē, kurā jaunsargi jau piedalīsies mācībās «Namejs 2018» kājnieku brigādes 1. mehanizētā kājnieku bataljona sastāvā. Pirmais mācību posms norisinājās 7.—8. aprīlī, bet otrs — 14.—15. aprīlī Ādažu poligonā. Apmācības pirmajā posmā jaunsargi iepazinās ar 1. mehanizētā kājnieku bataljona rīcībā esošo kaujas tehniku un aprīkojumu, kā arī uzdevumiem. Jaunsargiem bija iespēja darboties praktiski, apgūstot bruņutehnikas maskēšanas iemaņas, ierīkojot un sagatavojot pozīcijas un apgūstot lauka kaujas iemaņas. Nule pagājušajā otrajā apmācības posmā jaunsargi trenējās šaušanā ar airsofta ieročiem no tuvas distances, kā arī apguva ātrā uzbrukuma un maskēšanās iemaņas. Apmācības trešā fāze notiks no 19. līdz 20. maijam, bet dalība mācībās «Namejs 2018» — no 6. augusta līdz 17. septembrim.

Aug interese par apmācību
Lai piedalītos jaunajā apmācības projektā, būtiskākais arguments bijusi pašu jaunsargu vēlme un iniciatīva, teic A. Ābelīts. Tiesa gan, jaunāki par 16 gadiem šajā projektā netika iesaistīti, arī jaunsarga sagatavotībai bija jāatbilst vismaz 3. līmenim. Kopumā interesi izrādījuši vairāk nekā 20 jaunsargi.

«Jau pēc pirmās apmācības fāzes mēs jutām, ka informācija par šo projektu sāk cirkulēt jaunsargu vidē. Atsauksmes bija ļoti labas — tie, kas piedalījās pirmajā fāzē, nu jau ir pieteikušies arī uz trešo. Interese aug gandrīz vai matemātiskajā progresijā, piesakās arvien vairāk jaunsargu, tāpēc, visticamāk, beigās nāksies rīkot atlasi, jo uz mācībām varam ņemt līdz 30 jaunsargiem,» stāsta A. Ābelīts. Apmācībā piedalās jaunsargi no Rīgas un tuvākās apkārtnes — no Ropažiem un Ulbrokas.

Beidzot iespēja gulēt teltī
Apmācības laikā to organizētāji aptaujājuši jaunsargus par viņu nākotnes nodomiem, aicinājuši novērtēt notiekošo apmācību, kā arī izteikties par citiem jautājumiem. Jaunsargu ieinteresētību un nopietno attieksmi pret apmācību apliecina fakts, ka tikai trīs jaunsargi no 22 otrās apmācības fāzes dalībniekiem neplāno savu nākotni saistīt ar dienestu bruņotajos spēkos. 

Visi jaunsargi ir ļoti apmierināti ar apmācības kvalitāti un piedāvāto programmu. «Īpaši labi tiek vērtēta profesionālā dienesta instruktoru kvalifikācija un zināšanas, kā arī tas, cik interesanti viņiem tiek pasniegtas jaunās zināšanas,» uzsver A. Ābelīts. Viens aspekts instruktorus īpaši pārsteidzis — jaunsargi ļoti atzinīgi novērtējuši apmācību laikā valdījušo disciplīnu, kuras acīmredzot viņiem pietrūkst ikdienā. Rīgas jaunsargiem apmācības devušas iespēju beidzot būt ārpus pilsētas, gulēt teltī un darboties brīvā dabā.

Savukārt kā vienu no izaicinājumiem apmācības vadītāji minējuši jaunsargu dažādo sagatavotības līmeni. «Tas galvenokārt ir atkarīgs no konkrētās jaunsargu vienības instruktora darba un sagatavotības. Taču, ņemot vērā, ka tagad tiek ieviestas vienotas kvalifikācijas prasības visiem jaunsargu instruktoriem Latvijā, nākotnē jaunsargu sagatavotības līmenim ir jāizlīdzinās,» secina A. Ābelīts.