Pirms 100 gadiem: 1918. gada notikumu hronoloģija Latvijā

1918. gadā neatkarību ieguva virkne valstu Centrāleiropā un Austrumeiropā, arī Latvijas Republika (18. novembrī).  Kopš 1915. gada vasaras Latvijas teritorijā atradās pasaules kara frontes līnija, tāpēc tieši Latvija no visām topošajām Baltijas un pat visa reģiona valstīm bija ļoti sarežģītā stāvoklī. 1918. gada februārī, nonākot strupceļā Padomju Krievijas un Vācijas miera sarunām Brestļitovskā, vācu karaspēks ieņēma visu Latvijas teritoriju, Igauniju un iegāja Krievijā. Sekoja vācu okupācijas laika mēneši, kuros dzīve turpinājās, strauji tuvo­­joties pasaules kara nobeigumam, kas pavēra iespēju iegūt neatkarību. 

Sākam publicēt galveno notikumu un norišu hroniku, lai atgādinātu, kas notika pirms 100 gadiem, jo lielākā daļa no tālaika norisēm ir aizmirstas, tādējādi sarežģījot neatkarības iegūšanas fakta izpratni.   

Materiāls apkopots, izmantojot presi, atmiņas, arhīva avotus, kā arī zinātnieku darbus. Publicētā hronoloģija neietver vēsturnieka komentārus par tiem. Galvenā uzmanība pievērsta notikumiem Latvijā, par norisēm Pilsoņu kara pārņemtajā Krievijā, kur joprojām bija spiestas uzturēties milzīgas latviešu bēgļu masas un karā iesaistīta Latviešu padomju strēlnieku divīzija, minot vienīgi svarīgāko.  

1. maijā — Rīgas pilsētas 2. teātrī Latviešu operetes rīkoti «Maija svētki».
2. maijā — Rīgas gubernators fon Altens pilsētas Pārtikas valdes pārziņa leitnanta Lāma pavadībā apmeklē ēdienu namus.
3. maijs — Ar lekciju par kubismu un futūrismu mākslā lekciju ciklu Rīgā nobeidz M. Valters. Rīgas prese atzīmē: «Pilsētas apstādījumi ar puķēm, gar kanāla malām, pa Basteju kalnu, pie teātra, gar Esplanādi, pa parku un tā joprojām, šogad gan nebūs tik bagātīgi kā miera laikos [..] Tagad ir liela vajadzība pēc cita, ne pēc greznuma puķēm, bet pēc pārtikas līdzekļiem, pēc kartupeļiem, zirņiem, kāpostiem utt. Tāpēc šķiet, ka dažas no tām vietām, kuras agrāk bija apstādītas puķēm acu pamielošanai, tagad varētu apstādīt minētiem augiem, lai pamielotu mūsu garšu.»
4. maijā — Rīgas pilsētas 2. teātrī vasaras sezonu atklāj vācu 8. Armijas teātris
5. maijs — ar Rīgas gubernatora atļauju pareizticīgie drīkst Lieldienu nakts dievkalpojuma laikā atrasties ielās arī nakts aizlieguma laikā.
8. maijā — Rīgas latviešu izglītības biedrības Augstskolu sekcijas sēdē apspriež arī gaidāmo Rīgas Politehniskā institūta darbības atjaunošanu.
11. maijā — Rīgā, Vērmanes parkā sāk koncertēt vācu kara orķestris. Prese raksta: «No Vērmaņa parka mūzikas estrādes arī agrākos laikos dzirdēja labu kareivju mūziku, jo orķestru vadītāji bija pa lielākai daļai vācieši un čehi, kuri vienkāršos krievu kareivjus prata sekmīgi apmācīt izpildīt grūtākus koncerta gabalus. Tagad muzikāliskai Rīgai ir izdevība dzirdēt orķestri, kur ne vien kapelmeistars, bet arī viņa mūziķi ir baudījuši pamatīgāku muzikālisku izglītību [..].»
12. maijā — Latvju humora un satīras vakars dzejā, drāmā un dziesmā Rīgas Latviešu biedrībā.
13. maijā — Rīgas Politehnikas padome paziņo par iecerēto augstskolas atklāšanu Rīgā oktobrī.
15. maijā — no Rīgas uz Rīgas jūrmalu pēc kara izraisītā pārtraukuma izbrauc pirmais satiksmes vilciens (tikai 2 vagoni, 15 pasažieri), pasažieriem jāizkāpj pie saspridzinātā Lielupes tilta, uz sava rēķina jāpārceļas pāri upei, kur Buļļu stacijā gaida cits vilciens ar galapunktu Tukumā.
16. maijā — Rīgas latviešu izglītības biedrība spriež par mācību grāmatu izdošanu latviešu skolām.
19. maijā — Rīgas Latviešu biedrības zālē notiek Lietuviešu komitejas rīkota teātra izrāde, tautas dejas uz skatuves u.c. priekšnesumi. Ienākumi — lietuviešu patversmēm Rīgā.
21. maijā — Rīgas prese ziņo, ka pilsētā sāk trūkt konfekšu, kuras iedzīvotāji izmanto trūkstošā cukura vietā, turklāt tirgotāji sūta šo preci uz Vidzemi.
24. maijā — Ludzas apriņķa zemstes sapulce atbalsta lēmumu par Latgales atdalīšanos no Krievijas; riteņbraucēju biedrības «Marss» pilnsapulce Rīgā pārrunā darbības atjaunošanu, jauna velodroma būvi u.c.
26.—27. maijā — plašu ziedojumu vākšanas kampaņu Rīgā organizē Latviešu centrālā palīdzības komiteja.
28. maijā — Rēzeknes apriņķa zemstes sapulce ar 24 balsīm par un 9 pret atbalsta lēmumu par Latgales atdalīšanos no Krievijas.


Sagatavojis
Ēriks Jēkabsons, LU profesors.

Ģenerālis Mārtiņš Peniķis

Ģenerālis Mārtiņš Peniķis dzimis 1874. gada 6. novembrī Kuldīgas apriņķa Turlavas pagasta «Atālmauļos». Mācījies Kuldīgas ministrijas skolā. 1896. gadā brīvprātīgi iestājies cariskās Krievijas armijā — 133. kājnieku pulkā Jekaterinoslavā. 1902. gadā beidzis Čugujevas junkuru skolu. Pēc tam dienējis 121. kājnieku pulkā Harkovā. Piedalījies Krievu—japāņu karā. 1913. gadā iestājies Ģenerālštāba kara akadēmijā. Sākoties Pirmajam pasaules karam, atgriezies pulkā kā rotas komandieris, no 1916. gada jūnija — bataljona komandieris. Vairākkārt ievainots un kontuzēts. No 1916. gada 16. novembra 2. Rīgas latviešu strēlnieku pulka komandieris. Pulkam dodoties uz Krieviju, palika Latvijā. Kritis vācu gūstā. 

6. Rīgas kājnieku pulka karavīri ar lieliniekiem atņemtajiem 3 collu lielgabaliem. 1920. gada vasara. Starp karavīriem — Vidzemes divīzijas komandieris pulkvedis Mārtiņš Peniķis.

1918. gada novembra beigās viņš tika atbrīvots un atgriezās Latvijā. M. Peniķa kā virsnieka izaugsmes ceļš bija straujš. Podporučiks — 1902. gadā, poručiks — 1906. gadā, štābkapteinis  jau 1910. gadā, kapteinis — 1915. gadā, apakšpulkvedis un pulkvedis — 1917. gadā. 1918. gadā M. Peniķis brīvprātīgi iestājies Latvijas Pagaidu valdības bruņotajos spēkos. Viņu iecēla par Kurzemes kara iecirkņa priekšnieku. M. Peniķa darbības rezultātā pamazām jauniešos radās vēlme dienēt Latvijas karaspēka vienībās. Arī pirmo Kalpaka bataljona atsevišķo latviešu jātnieku nodaļu izveidoja ar Peniķa aktīvu atbalstu. Liepājā izveidoja aizsardzības rotas. No 1919. gada jūnija Peniķis bija Liepājas latviešu karaspēka priekšnieks, bet no 1919. gada 1. septembra tika iecelts par kara mācības iestāžu priekšnieku. 1919. gada 12. oktobrī iecelts par 2. Vidzemes kājnieku divīzijas komandieri un Dienvidu frontes pavēlnieku. Vadīja cīņas pret Bermontu. M. Peniķis nomainīja pulkvedi Jorģi Zemitānu, kurš zaudēja pirmās kaujas ar bermontiešiem. Peniķa nopelns ir ne tikai tas, ka viņa vadītais karaspēks neatdeva bermontiešiem Rīgu, bet pārgāja pretuzbrukumā un atguva Daugavas kreiso krastu. Latvijas valdība augstu novērtēja Peniķa veikumu Latvijas atbrīvošanā no ienaidniekiem. Viņu 1920. gada 13. augustā paaugstināja par ģenerāli, apbalvoja ar Lāčplēša Kara ordeni un iecēla par minētā ordeņa domes locekli. M. Peniķis no šī datuma pildīja arī Galvenā štāba priekšnieka pienākumus, kā arī bija karaspēka inspektora vietas izpildītājs (1921.—1924.). Galvenais štābs Peniķa vadības laikā pieņēma vairākus armijai nozīmīgus lēmumus, to skaitā Karaklausības likumu, lauka reglamentu, garnizona reglamentu u.c. 1922. gada 9. janvārī apsardzības ministrs G. Zemgals apstiprināja arī karavīra svinīgā solījuma tekstu. 1924. gada 23. februārī tika likvidēts karaspēka inspektora postenis. Ar Valsts prezidenta G. Zemgala pavēli 1928. gada 21. aprīlī Peniķis tika atbrīvots no Galvenā štāba priekšnieka pienākumiem, un viņu iecēla par armijas komandieri. No armijas atvaļināts sakarā ar maksimālā vecuma sasniegšanu 1934. gada 14. novembrī. M. Peniķis daudz darījis militārās vēstures pētīšanā, lasījis lekcijas virsnieku kursos. Bijis Latvijas vēstures institūta loceklis, Lāčplēša Kara ordeņa domes priekšsēdētāja biedrs, Triju Zvaigžņu ordeņa kapitula loceklis. Viņš ir neskaitāmu rakstu un grāmatu autors par militāro tematiku. Nevar nepieminēt tādus fundamentālus darbus kā «Pasaules karš, 1914, 1915 un 1916, un latviešu strēlnieku bataljonu — pulku cīņas», «Latvijas nacionālās armijas cīņas 1919, vasarā un rudenī», «Latvijas armijas sākums un cīņas Latvijā līdz 1919. gada jūlijam» u.c. 

Latvijas armijas komandieris ģenerālis Mārtiņš Peniķis viesojas uz kara flotes flagkuģa «Virsaitis». 1928.—1929. gads.

Mārtiņš Peniķis apbalvots ar Lāčplēša Kara ordeņa II un III šķiru. 1920. gada 13. augustā ar ordeņa III šķiru (Nr.2) apbalvots par kaujas vadīšanu un Torņakalna ieņemšanu 1919. gada 10. novembrī. 1927. gada 4. novembrī ar ordeņa II šķiru (Nr.6/49) apbalvots par nopelniem Latvijas brīvības cīņās, kā arī daudziem ārvalstu un cariskās Krievijas ordeņiem. 1943. gada rudenī ģenerālis M. Peniķis atteicās sadarboties ar vācu okupācijas varu. 1944. gadā devās uz Vāciju, bet nokļuva Vācijas padomju okupācijas zonā, vajadzēja atgriezties Latvijā. Ģenerālis M. Peniķis aizgāja mūžībā sirmā vecumā 1964. gada 28. februārī. Apbedīts Rīgas Meža kapos.

Sagatavojis Gunārs Kušķis.
Foto — no Latvijas Kara muzeja krājuma.

Ārzemju ziņas

Baltijas valstu gaisa telpas patrulēšanu uzņemas Portugāle

Šī gada 2.maijā Dānija nodeva NATO Baltijas valstu gaisa telpas patrulēšanas misijas vadību Portugālei. Dānija vadīja Baltijas gaisa telpas patrulēšanas misiju kopš šī gada 8. janvāra. Portugāles Gaisa spēki no Šauļu aviācijas bāzes turpmākos sešus mēnešus patrulēs Lietuvas, Latvijas un Igaunijas gaisa telpu ar četriem iznīcinātājiem F-16. Šī ir Portugāles ceturtā maiņa Šauļos, un tajā piedalās 90 cilvēki (piloti, apkalpojošais personāls, sakaru speciālisti utt.). Līdz šī gada oktobrim Baltijas gaisa telpas patrulēšanas atbalstošo funkciju no Šauļiem pildīs Spānija (piektā rotācija) ar sešiem iznīcinātājiem «Eurofighter Typhoon». Vienlaikus četri Francijas (septītā rotācija) iznīcinātāji «Mirage-2000-5» dislocēsies Emari aviobāzē Igaunijā, integrējoties paplašinātajā patrulēšanas misijā.

Svinīgā ceremonijā Portugāles Gaisa spēku pārstāvis pārņem gaisa telpas patrulēšanas uzdevumu.

NATO Baltijas valstu gaisa telpas patrulēšanas misija tika uzsākta 2004.gadā, kad Baltijas valstis iestājās Ziemeļatlantijas līguma organizācijā. Portugāles vadītā patrulēšanas maiņa kopumā ir 47. pēc kārtas. NATO gaisa telpas patrulēšanas paplašinātā misija, kas vienlaikus tiek veikta no Šauļiem, Emari un Malborkas aviācijas bāzes Polijā, nodrošina NATO pilotiem labas treniņu iespējas kopā ar Baltijas reģionā izvietotajām NATO paplašinātās militārās klātbūtnes (eFP) kaujas grupām, nacionālo valstu sauszemes un jūras spēku vienībām, kā arī gaisa telpas novērošanas un kontroles apakšvienībām.

Portugāles GS iznīcinātāji F-16.

Lietuvas aizsardzības ministrs Vitauts Žuks svinīgās spēku rotācijas ceremonijas laikā pateicās Dānijas kontingentam par drošām debesīm gada pirmajos mēnešos, norādot, ka Baltijas valstu gaisa telpas patrulēšanas starptautiskā misija apliecina alianses valstu solidaritāti un savstarpējo atbalstu kolektīvās drošības garantēšanā. V. Žuks tostarp informēja, ka Lietuva tuvākajā nākotnē plāno attīstīt tuvā un vidējā rādiusa pretgaisa aizsardzības spējas. Ministrs arī pauda pārliecību, ka Baltijas reģiona valstīm ir svarīgs alianses gaisa spēku atbalsts gan mācību rīkošanai, gan potenciālās agresijas atvairīšanai sadarbībā ar NATO paplašinātās militārās klātbūtnes (eFP) kontingentiem.

NATO turpina pilnveidot kolektīvās aizsardzības spējas un iesaistās militārās mobilitātes projektā ar ES

2018. gadā NATO rīkos kopumā 106 starptautiskās militārās mācības ar alianses dalībvalstīm un partnervalstīm. 45 NATO mācības šogad notiks uz sauszemes, 12 — gaisā, bet 15 — jūrā. Pārējās mācības būs veltītas kiberuzbrukumu atvairīšanai un krīzes situāciju noregulēšanai. Uzlabojot kaujas spējas, NATO dalībvalstis šogad rīkos kopumā 180 nacionālās mācības ar dažādu spēka veidu un ieroču šķiru iesaisti. Salīdzinājumam jāmin, ka 2017. gadā NATO īstenoja 106 starptautiskās militārās mācības, bet alianses dalībvalstis — 162 nacionālās mācības un treniņus.

Kanādas armijas kaujas mašīna pa Bundesvēra būvēto tiltu šķērso upi Portugālē mācībās «Trident Juncture», kas trīs valstīs — Portugālē, Itālijā un Spānijā — norisinājās no 2015. gada 21. oktobra līdz
6. novembrim, iesaistot 36 000 karavīru no 30 valstīm.

Šogad lielākās nacionālā mēroga mācības «Ramstein Alternate» 15.—19. maijā organizēja Vācijas Gaisa spēki. Šī gada vasarā lielākās NATO mācības «Unified Vision ‘18» ir ieplānotas no 4. līdz 29. jūnijam, un tajās piedalīsies ASV, Čehija, Francija, Vācija, Nīderlande un Norvēģija. Visa gada mērogā lielākās NATO mācības ir «Trident Juncture», kas notiks no 25. oktobra līdz 7. novebrim, iesaistot vairāk nekā 30 alianses dalībvalstis un partnervalstis. «Trident Juncture» tiek rīkotas reizi trīs gados, un mēroga ziņā tās ir vislielākās NATO jebkad rīkotās mācības. 

Kolektīvo aizsardzības spēju pilnveidošanai un spēku mobilitātes rādītāju uzlabošanai NATO un Eiropas Savienība ir vienojušās realizēt militāro vienību ātras pārdislocēšanas plānu, kas tiks aktualizēts konflikta gadījumā ar Krieviju. Abas organizācijas veidos tā saukto militāro Šengenu un veiks likumdošanas unificēšanas pasākumus militāro vienību personāla un kaujas tehnikas pārvietošanai pāri visu dalībvalstu teritorijām bez robežšķērsošanas formalitāšu kārtošanas. ES un NATO veiks arī kopīgus transporta infrastruktūras plānošanas un pilnveidošanas pasākumus, lai autoceļu un dzelzceļu tīkls, viadukti un tilti būtu piemēroti militārās tehnikas transportēšanai. 

Kā skaidro ES komisāre transporta jautājumos Violeta Bulca, turpmākās investīcijas Eiropas ceļu infrastruktūrā tiks plānotas kopīgi, lai efektīvāk definētu un realizētu prioritātes, kas ir līdzīgas visām ES dalībvalstīm. No jauna būvētie ceļi un tilti (to kravnesība, platums, augstums) tiks projektēti ar divējādu nozīmi — civilajām un militārajām vajadzībām. Tas pavisam nedaudz sadārdzinās transporta infrastruktūras projektus, taču tiks nodrošināts būtisks ieguvums drošības kontekstā un spēku mobilitātes uzlabošanā. Militārās Šengenas idejas autori uzsver, ka netiks būvēti tikai militāro vienību pārvietošanai paredzēti ceļi vai tilti.

Uzņem starptautiskās pretmīnu mācības

No 11. līdz 25. maijam Igaunijas teritoriālajos ūdeņos norisinājās starptautiskās pretmīnu mācības «Open Spirit 2018», kurās piedalījās 800 karavīri no 15 NATO dalībvalstīm un partnervalstīm. Mācību dalībnieki pildīja uzdevumus Tallinas ostas tuvumā, kā arī Sāremā, Hījumā, Serves un Muhu salas apkārtnē. Mācībās mīnu meklēšanu veica vairākas ūdenslīdēju komandas un 20 dažādas nozīmes kuģi, to skaitā NATO pastāvīgā pretmīnu grupa (#SNMCMG1), kuras sastāvā ir Nīderlandes zemūdeņu atbalsta kuģis HNLMS «Mercuur» un mīnu tralis HNLMS «Urk», kā arī Norvēģijas, Beļģijas un Vācijas jūras spēku mīnu traļi «Otra», «Narcis» un «Bad Bevensen».

Starptautiskās pretmīnu mācības «Open Spirit» notiek katru gadu kopš 1995. gada, un tās rotācijas kārtībā veic uzdevumus Igaunijas, Latvijas un Lietuvas teritoriālajos ūdeņos. Mācību mērķis ir attīrīt jūru no Pirmā un Otrā pasaules kara laikā izliktajām mīnām, un eksperti lēš, ka to skaits Baltijas valstu ūdeņos un Somu jūras līcī varētu sasniegt kopumā 150 000. 2017. gada starptautiskajās pretmīnu mācībās «Open Spirit» jūrā tika atrasti un neitralizēti 58 sprādzienbīstami priekšmeti. 

Plāno uzņemties lielāku lomu drošības stiprināšanā Eiropā

Vācijas aizsardzības ministre Urzula fon der Leiene ir vērsusies parlamentā, pieprasot palielināt aizsardzības budžetu par 12 miljardiem eiro. Papildu finansējums nepieciešams Bundesvēra modernizēšanai, apgādes uzlabošanai un konstatēto kaujas spēju trūkumu novēršanai. Vācijas finanšu ministrs Olafs Šolcs ir plānojis, ka aizsardzības budžets tiks palielināts tikai par 5,5 miljardiem eiro laikā līdz 2021. gadam. U. fon der Laiene savukārt ir izteikusi brīdinājumu, ka jau 2019. gadā Aizsardzības ministrija var iesaldēt zemūdeņu vai transporta lidmašīnu iegādes projektus, ja parlaments neatbalstīs būtisku aizsardzības budžeta kāpinājumu. 

2017. gadā Bundesvēra budžets bija aptuveni 37 miljardi eiro, bet šogad tas plānots 39 miljardu eiro apmērā. Lai gan absolūtajos skaitļos Vācija ierindojas pasaules valstu pirmajā desmitniekā ar lielākajiem militārajiem tēriņiem, tā vēl nav sasniegusi 2% aizsardzības izdevumu līmeni no iekšzemes kopprodukta (IKP) atbilstoši NATO prasībām. Lai Vācija aizsardzības izdevumu ziņā sasniegtu 2% no IKP, Bundesvēra finansējumam būtu jāsasniedz 60 miljardi eiro. 

Izraēlas BPL «Heron».

Pagājušajā gadā Bundesvērs publiskoja plānus līdz 2024. gadam palielināt armijas skaitlisko sastāvu no 178 000 līdz 198 000 karavīru, bet aizsardzības nozares civilo darbinieku skaitu — līdz 61 000. Šāds personāla pieaugums tiek skaidrots ar Bundesvēra uzdevumu skaita ievērojamu palielināšanos pēdējos gados. 

Aizsardzības jomas stiprināšana balstās 2016. gadā pieņemtajā Bundesvēra Baltajā grāmatā, kur uzsvērta Vācijas vadošā loma Eiropā cīņā pret drošības izaicinājumiem un humānisma katastrofām. Jāatzīmē, ka 2006. gadā izdotā Bundesvēra Baltā grāmata neakcentēja militārās jomas prioritāro lomu, jo tolaik situācija pasaulē bija daudz mierīgāka. Proti, Krievija bija ierindota partnervalstu lomā, Ukrainā, Sīrijā un Lībijā bija miers, nebija aktualizējušies draudi no teroristu organizācijas «Daesh», kā arī nebija samilzusi bēgļu problēma Eiropā. Pašlaik Eiropā un pasaulē ir notikušas vērā ņemamas drošības situācijas izmaiņas, kas vairs neļauj NATO un Eiropas Savienības dalībvalstīm ieturēt neitrālu lomu starptautiskajā drošības politikā.

Kanādas KC 130J-30 un Norvēģijas KC 130J (priekšplānā).

2018. gada Aizsardzības ministrijas plāns paredz realizēt 18 liela mēroga iegādes, un katrai no tām jau šogad būs vajadzīgi līdzekļi vairāk nekā 25 miljonu eiro apmērā. Piemēram, Vācija plāno uz deviņiem gadiem iegādāties līzingā Izraēlas ražotos bezpilota lidaparātus «Heron» (visa projekta izmaksas sasniegs 1,024 miljardus eiro). Bundesvērs šogad plāno pasūtīt arī septiņus jaunus meklēšanas un glābšanas helikopterus, kā arī sešas militārās transporta lidmašīnas «Hercules» un trīs degvielas uzpildes lidmašīnas KC 130J-30 (minēto lidaparātu un dažādu aviācijas bāzēšanās ierīču kopējā vērtība sasniegs 1,18 miljardus eiro), 18 raķešu sistēmas MARS II, radaru tehnoloģiju iznīcinātājiem «Eurofighter», tehnisko apkopju pakalpojumu helikopteriem NH90 u.c. Visu šo plānu realizācija būs atkarīga no tā, kādu Bundesvēra finansējuma apjomu parlaments apstiprinās 2018. gada likumā par budžetu. 

Iekļauj ierindā bezpilota mīnu traleri

Karalisko jūras spēku (KJS) sastāvā pirmais bezpilota aparāts operē nevis gaisā, bet uz ūdens, un tas ir mīnu traleris. Maija sākumā britu kompāniju apvienība «Atlas Elektronik UK» nodeva pasūtītājam pirmo bezpilota kuteri. Tā nosaukums ir «Unmanned Warrior», bet vēl nav zināms šādu kuteru pasūtījuma apjoms, kas būs atkarīgs no tā lietošanas efektivitātes un inte­grēšanās KJS vienotajā struktūrā. Plašsaziņas līdzekļos ir pieejama informācija, ka pirmā bezpilota mīnu tralera izstrāde izmaksājusi 13 miljonus sterliņu mārciņu. Pašlaik plānots, ka autonomo kuteru grupa pilnas kaujas spējas sasniegšot 2019. gadā. 

«Atlas Elektronik UK» ražotais bezpilota mīnu traleris.

Lielbritānijas Aizsardzības ministrijas Militāro iepirkumu departamenta vadītājs Guto Bebs paudis, ka «Unmanned Warrior» tipa autonomo mīnu traļu iekļaušana KJS sastāvā ļaus veikt jūras ceļu attīrīšanu no sprādzienbīstamiem priekšmetiem, neapdraudot jūrnieku dzīvības. Šādi autonomie kuteri papildus spēs uzlabot tirdzniecības kuģu drošību globālajos ūdeņos, bet Lielbritānijas teritoriālajos ūdeņos tie veiks ne tikai britu kuģu, bet arī piekrastes teritorijas drošības aizsardzības pasākumus. Jāatzīmē, ka «Unmanned Warrior» tehnoloģiskais dizains garantē augstu mobilitāti, jo to var pārvadāt pa autoceļiem, ar jūras vai gaisa transportu. Tas nozīmē, ka pēc «Unmanned Warrior» nogādāšanas operācijas rajonā tas jau dažu stundu laikā ir operacionāls un gatavs kaujas uzdevumu veikšanai.

G. Bebs informēja, ka pērn jaunais traleris ir sekmīgi veicis virkni praktisko testu un izmēģinājumu, pilnībā pierādot tās spējas, kas norādītas ražotāju sniegtajās tehniskajās specifikācijās mīnu meklēšanā un to vietas identificēšanā. «Unmanned Warrior» ir aprīkots ar vairāk nekā 50 dažādām sistēmām un programmām, kas operē gan zem ūdens, gan virs ūdens, gan arī gaisa telpā. G. Bebs uzsvēris, ka Lielbritānijas vēsturē pirmo reizi izmēģinājumu laikā tika veikts tiks plašs uzdevumu spektrs, neiesaistot nevienu cilvēku vadītu vai kontrolētu ierīci vai iekārtu. 

Pēc ārvalstu preses materiāliem sagatavojusi majore Vizma Kaļčeva.
Foto — www.kam.lt; www.f-16.net; www.navaltoday.com; https://www.timesofisrael.com; https://www.defenseindustrydaily.com;
www.royalnavy.mod.uk; www.army-armee.forces.gc.ca.

ASV armija gatavosies kaujām pilsētvidē

ASV Kongress ir pieprasījis no ASV Bruņoto spēku Apvienotā štāba priekšnieka ģenerāļa Marka Milli sagatavot detalizētu ziņojumu par trūkumiem un nepieciešamajiem pasākumiem ASV armijas apmācībā kaujām urbanizācijas apstākļos. Līdz šim ģenerālis M. Milli savās uzrunās un publikācijās jau bija paudis viedokli, ka ASV armija nav pietiekami sagatavota kaujām megapilsētās. Lai novērstu šos trūkumus, amerikāņu armijai ne ilgāk kā tuvākajos 10 gados būtu jāveic militāro vienību modenizācijas programma, nodrošinot pilsētvides kauju apmācību un finansējot militārā ekipējuma pielāgošanas pasākumus kaujām megapilsētās. Pašlaik ir sareģīti prognozēt, cik lielas investīcijas būs vajadzīgas ASV armijas modernizācijai un pilsētu kauju centra (urban warfare center) izveidei. 

Pēc M. Milli domām, reformas rezultātā atsevišķām pašreizējām armijas kaujas vienībām būs jākļūst skaitliski mazākām, vieglākām un ātrākām, piemērotām uzdevumiem šaurās ielās, daudzstāvu celtnēs un tuneļos. Būtiskas izmaiņas būs jāievieš arī spēku maskēšanās un dzīvostspējas uzturēšanas jomā, jo mūsdienu tehnoloģiju straujā attīstība (viedtelefoni) praktiski neļauj pilsētā palikt nepamanītiem. Katrs cilvēks var nofotografēt vai nofilmēt un reālajā laika režīmā izplatīt globālajā tīmeklī informāciju par operācijā iesaistītajām vienībām. M. Milli uzskata, ka militāro vienību atrašanās vienā vietā pilsētā pāris stundu intervālā jau var nozīmēt drošu nāvi. Nopietnu dilemmu rada fakts, ka armijā pastāv īpaši spēka lietošanas noteikumi (rules of engagement), kuri aizliedz tikai uz aizdomu pamata nošaut visas tuvākajā un tālākajā apkartnē esošās civilpersonas, kuras potenciāli varētu noplūdināt internetā militāro vienību atrašanās vietu vai informāciju par kaujas spējām. Tādējādi militārā personāla apmācības līmenim pilsētvidē būs jāsasniedz daudz augstāki rādītāji nekā līdz šim, lai uguns atklāšana pilsētās tiktu izvērtēta daudz kritiskāk un kompleksāk. Turklāt, lai kaujām pilsētvidē nodrošinātu visatbilstošākos apakšvienību līderus un komandierus, armijā būs jāievieš daudz stingrākas komandvadības pārstāvju atlases procedūras. Neskatoties uz nepieciešamību trenēt pilsētkauju kapacitāti, ģenerālis uzsver, ka ASV armijai arī nākotnē ir jāsaglabā visas lidzšinējās kaujas spējas un formējumi. 

Reaģējot uz drošības situācijas izmaiņām, pēdējos gados modernās karadarbības izpētes eksperti arvien biežāk pievērš uzmanību faktam, ka tanki «Abrams» taktiski un operacināli nav piemēroti karadarbībai pilsētu ielās. Pēdējo karu pieredze un globālās drošības situācijas analīze liecina par tendenci, ka karadarbība arvien biežāk var izvērsties lielpilsētās. Taču pagaidām operacionālo, taktisko un kaujas grupējumu cīņas metodes nav adaptētas kaujas uzdevumu veikšanai pilsētās ar debesskrāpjiem un neskaitāmiem tuneļiem. Pilsētvidē ar milzīgu iedzīvotāju skaitu situācijas attīstība ir grūti prognozējama, vienlaikus apgrūtinot spēku mobilitāti un fiziskās drošības pasākumus. Būtisks aspekts ir militārpersonu domāšanas pamatprincipi, kad karavīriem ir ļoti grūti pārslēgties no operāciju plānošanas un īstenošanas plašā neapdzīvotā apvidū (meži, džungļi, kalni, tuksneši u.tml.) uz blīvi apdzīvotām pilsētām. Protams, mūsdienu konvencionālo armiju vājās vietas apzinās arī potenciālie pretinieki — vienalga, vai tās ir neprognozējamās valstis, teroristiskie grupējumi vai nemiernieki.

Izraēlas Bruņotie spēki regulāri veic mācības militārajās mācību pilsētiņās.

Vēsturē ir daudz piemēru, kad kari notika par dominanci pilsētās, taču karadarbība neizvērsās tieši šo pilsētu ielās. Mūsdienās kaujas megapilsētās ir notikušas salīdzinoši reti, un šajos gadījumos armijas vienības izņēmuma kārtā adaptējās konkrētai operācijai. Ņemot vērā pasaules apdzīvotības rādītāju straujo pieaugumu, lielo pilsētu skaits (urbanizācija), visticamāk, turpinās palielināties, un ne tikai ASV, bet arī citu valstu armijām nāksies apgūt īpatnības karadarbībai pilsētvidē un izprast pēc­operācijas periodā veicamo atjaunošanas pasākumu kompleksu. Pēdējā desmitgadē militāro konfliktu analītiķi jau strādā pie jaunām karadarbības metodēm pilsētvidē, meklējot efektīvākos taktikas paņēmienus, kas ne tikai nodrošinās uzvaru pilsētvides kaujās, bet arī ļaus īsā laikā efektīvi atgriezt pilsētu ierastā funkcionēšanas režīmā. Militāro operāciju plānošanas process līdz šim ir vairāk koncentrējies uz primāro uzdevumu — ienaidnieka iznīcināšanu, neveltot padziļinātu analīzi karadarbības videi — it sevišķi lielpilsētās, tajā skaitā civiliedzīvotāju masveida bojāejas riska faktoriem. Jebkura militārā operācija pilsētās vēlāk rada daudzu līmeņu negatīvus efektus, kas var apdraudēt vai uz ilgu laiku paralizēt pilsētas ekonomisko, informatīvo un strukturālo eksistenci. Šo negatīvo seku likvidēšana var prasīt neskaitāmas reizes lielākus resursus un daudz ilgāku pilsētas atjaunošanās periodu, nekā konkrētās militārās operācijas nodarījumi. 

Pēc ārvalstu preses materiāliem sagatavojusi majore Vizma Kaļčeva.
Foto — https://mwi.usma.edu/wp-content;
https://mwi.usma.edu/war-books-preparing-urban-warfare.

Redaktora sleja

Šajā žurnāla numurā ir lasāma iedvesmojoša intervija ar Zemessardzes 1. Rīgas brigādes komandieri pulkvežleitnantu Sandri Gaugeru — par dzīvi, par dienestu, Zemessardzi un paš­apziņu. 

Viņš saka: «Ir svarīgi gribēt attīstīties, turpināt mācīties. Pretējā gadījumā cilvēks pat nestagnē — viņš degradējas.» Ikdienas rutīnā to gadās aizmirst, bet pārmaiņu laikā, kas, šķiet, mums ir nemitīgi, ir svarīgi izprast, ka arī pašam ir jāmainās un jāmācās. 

Šis gads ir īpašs Latvijas Kapelānu dienestam, tiek atzīmēta tā 25 gadu pastāvēšanas jubileja. Nacionālo bruņoto spēku virskapelāns Elmārs Pļaviņš un Kapelānu dienests ir jau gadu desmitiem atbalsts karavīriem un viņu ģimenēm. Domāju, ikviens, kam ir bijusi saskare ar Elmāru, var tikai apbrīnot viņa veikumu. Un kā viņš pats uzskata: 

«Tas, ko es varu — uzklausīt, paklusēt blakus, būt vienkārši līdzās. Es varu par tevi lūgt, lai Dievs tev dod spēku izturēt.»

Būsim atbalsts viens otram!

Militārā žurnāla «Tēvijas Sargs»
galvenā redaktore Līga Lakuča.

Latvijas ziņas

25. 03. 2018
Aizsardzības ministrs Raimonds Bergmanis, Nacionālo bruņoto spēku komandieris ģenerālleitnants Leonīds Kalniņš un regulāro spēku vienību komandieri piedalījās atceres pasākumā, pieminot 1949. gada komunistiskā režīma politisko represiju un deportāciju upurus.

Atceres pasākums sākās ar gājienu no Okupācijas muzeja. Pie Brīvības pieminekļa notika svinīgā Goda sardzes maiņa un norisinājās ziedu nolikšanas ceremonija. 

Latvijas Kara muzejā Komunistiskā genocīda upuru piemiņas dienai veltītajā koncertā «Tēvu zeme dārgā» skanēja latviešu komponistu oriģināldziesmas un tautas dziesmu apdares, ko papildināja izsūtīto cilvēku atmiņu stāsti. 

31. 03. 2018
Rīgā uz Dānijas kuģa HDMS «Niels Juel» norisinājās Latvijā izvietotās NATO spēku integrācijas vienības (NFIU) organizētās mācības «Joint Fortress». To galvenais mērķis bija pārbaudīt un pilnveidot sadarbību un koordināciju starp NATO un nacionālajām institūcijām ostu drošības nodrošināšanā Latvijā krīzes situācijas scenārija ietvaros. 

Mācībās piedalījās pārstāvji no NATO 1. pastāvīgās jūras spēku grupas, NATO paplašinātās klātbūtnes Latvijā kaujas grupas un Nacionālajiem bruņotajiem spēkiem, kā arī no Valsts robežsardzes un Ventspils brīvostas, kur tika izspēlēts mācību scenārijs.

Pēc mācībām NFIU komandieris pulkvedis Jānis Gailis uzsvēra: «Mācības «Joint Fortress» sniedza līdz šim nebijušu iespēju pilnveidot sadarbību ostu drošības nodrošināšanā starp NATO sauszemes un jūras spēkiem, kā arī civilajām institūcijām. Tās parādīja, ka, strādājot kopā, mēs esam spējīgi nodrošināt ātru, koordinētu un drošu NATO jūras spēku uzņemšanu Latvijā krīzes situācijā.»

2. 04. — 4. 04. 2018
Aizsardzības ministrs Raimonds Bergmanis Valsts prezidenta Raimonda Vējoņa delegācijas sastāvā uzturējās darba vizītē ASV.

Vizītes ietvaros Vašingtonā notika trīs Baltijas valstu prezidentu un ASV prezidenta Donalda Trampa samits, kurā tika diskutēts par turpmāko Baltijas valstu un ASV sadarbību, īpaši drošības un aizsardzības jomā. 

R. Bergmanis Latvijas delegācijas sastāvā tikās ar ASV domnīcas «Atlantic Council» pārstāvjiem. 

4. 04. 2018
Aizsardzības ministrijā norisinājās svinīgs pasākums, kurā tika pasniegts čeks atbalstu ieguvušajam NATO labdarības tirdziņa (NATO «Charity Bazaar») rīkotāju izraudzītajam labdarības projektam no Latvijas. Pasākumā piedalījās Aizsardzības ministrijas parlamentārais sekretārs Viesturs Silenieks un Latvijas militārā pārstāvja NATO un Eiropas Savienībā vietnieks pulkvedis Didzis Nestro ar kundzi Arnitu Nestro. 

Aizsardzības ministrijas parlamentārais sekretārs pasniedza čeku 8397,78 eiro vērtībā biedrībai «Karosta Kids», kas saziedotos līdzekļus izmantos telpu labiekārtošanai.  Biedrība darbojas Liepājā un sniedz daudzpusīgu atbalstu riska grupas ģimenēm, bērniem un jauniešiem. 

V. Silenieks arī pateicās uzņēmējiem, kuri ar savām precēm ir atbalstījuši Latvijas stendu NATO labdarības tirdziņā.

Pērn NATO rīkotajos labdarības pasākumos, kā arī NATO labdarības tirdziņā novembrī piedalījās 42 valstis, un kopumā tika iegūti 222 998 eiro, no kuriem Latvijas pienesums ir gandrīz 6000 eiro.  

Iegūtos līdzekļus šogad paredzēts piešķirt 11 labdarības projektiem Beļģijā un 23 starptautiskiem labdarības projektiem.

5. 04. 2018
Latvijā viesojās Amerikas Savienoto Valstu Eiropas spēku virspavēlnieks, NATO spēku virspavēlnieks Eiropā ģenerālis Kērtiss Skaparoti.

Vizītes laikā ģenerālis K. Skaparoti tikās ar aizsardzības ministru Raimondu Bergmani, valsts sekretāru Jāni Garisonu un Nacionālo bruņoto spēku komandieri ģenerālleitnantu Leonīdu Kalniņu, lai pārrunātu reģionālās drošības situāciju, NATO paplašinātās klātbūtnes Latvijā aktualitātes un turpmāko attīstību, kā arī ar jūlijā gaidāmo NATO samitu saistītos jautājumus. 

Tāpat ģenerālis K. Skaparoti apmeklēja Ādažu bāzi, kur tikās ar Latvijā izvietotās NATO daudznacionālās kaujas grupas karavīriem un iepazinās ar Ādažu bāzes infrastruktūru.

26. 03. — 12. 04. 2018
Daugavpils novadā norisinājās militārās mācības «Claymore Soaring». Tajās piedalījās Zemessardzes 3. Latgales brigādes kaujas atbalsta rotas karavīri un tās organizēja NATO paplašinātās klātbūtnes Latvijā kaujas grupa. Karavīri no Spānijas, Kanādas, Polijas un Latvijas darbojas vienkopus, lai veicinātu sadarbību un īstenotu mācību uzdevumus.

Militāro mācību «Claymore Soaring» ietvaros tika pilnveidotas manevra spējas gaisā. Mācībās tika iesaistīti arī trīs ASV helikopteri «UH-60 Black Hawk».

12. aprīlī, Viesu dienas ietvaros, mācību poligonā «Meža Mackeviči» bija iespēja iepazīties ar mācību «Claymore Soaring» norisi, notika tehnikas, ieroču un ekipējuma demonstrējums, kā arī varēja uzzināt vairāk par NATO paplašinātās klātbūtnes kaujas grupas aktivitātēm Latvijā. Tajā piedalījās Zemessardzes štāba priekšnieks pulkvedis Ervīns Kopeika, ­Zemessardzes 3. Latgales brigādes komandieris pulkvedis Māris Simsons un NATO paplašinātās klātbūtnes Latvijā kaujas grupas komandieris pulkvežleitnants Šons Frenčs, kā arī citi aicinātie viesi.

Pēc AM Preses nodaļas relīzēm ziņas apkopojusi Zigrīda Krauze.
Foto ­— Armīns Janiks, Gatis Dieziņš un  Gatis Bergmanis, Valsts prezidenta kanceleja.

 

 

25 lieliskas sadarbības gadi ar Mičiganas Nacionālo gvardi

1991. gadā sāka izklīst aukstā kara mākoņi Eiropas valstīs. Neatkarību atguvušās valstis bija gatavas jaunām iespējām, kas līdzi nesa arī izaicinājumus un daudz nezināmā.
Rīgā 1992. gada novembrī sapulcējās delegācija, lai pārrunātu iespējas ar jaunas programmas palīdzību sniegt atbalstu bijušās Padomju Savienības
valstu bruņo­tajiem spēkiem ceļā uz neatkarības un demokrātijas stiprināšanu. To var uzskatīt par pirmo soli ceļā uz Latvijas bruņoto spēku un Amerikas Savienoto Valstu Mičiganas štata Nacionālās gvardes ilgo un veiksmīgo sadarbību.

Maina militāro tradīciju
ASV delegācijā bija 38 dalībnieki, tostarp no Nacionālo gvaržu biroja, ASV Eiropas pavēlniecības, Aizsardzības ministra biroja, ASV Bruņoto spēku virspavēlniecības un ASV Valsts departamenta, kā arī triju Baltijas valstu militārie atašeji. Šī iniciatīva drīzumā kļuva par partnerattiecību programmu — plašu Aizsardzības departamenta sadarbības programmu, kas ilgst vairāk nekā ceturtdaļgadsimtu.

Partnerattiecību programma ir Nacionālo gvaržu biroja komandiera ģenerālleitnanta Džona B. Koneveja (John B. Conaway) izlolota — viņa iecere bija nosūtīt zemessargus un Nacionālās gvardes Gaisa spēku karavīrus kā vēstniekus, kas palīdzētu stiprināt trauslo drošības situāciju reģionā pēc PSRS sabrukuma.  Partnerattiecību programmas otrs uzdevums bija vairot nacionālo gvaržu iesaisti starptautiskās drošības veicināšanā, laužot priekšstatu par tām kā teritoriālās aizsardzības un atbalsta funkciju nodrošinātājām. Sadarbību, kam jau bija likti pamati, tālāk attīstīja ģenerālmajors Gordons Stamps (Gordon Stump), kas saskatīja iespēju Mičiganas štatam kā vienam no pirmajam iesaistīties valstu partnerattiecību programmā.

Saikne ar Latviju
«Kad ģenerālis Konevejs atgriezās ASV, viņš izziņoja, ka tiek meklēti partnerštati Lietuvai, Igaunijai un Latvijai,» stāsta ģenerālmajors Stamps. «Man jau bija izveidojusies zināma saikne ar Latviju: mana asistente Dace Meisone bija no Latvijas un runāja latviski. Viens no maniem labākajiem draugiem un viņa sieva bija dzimuši Latvijā, tāpēc es šo valsti zināju. Sarunā ar šiem cilvēkiem es noskaidroju, ka Mičiganā ir arī liela latviešu diaspora, tāpēc ideja par Mičiganas Nacionālās gvardes sadarbību ar Latvijas Nacionālajiem bruņotajiem spēkiem mums šķita perfekta partnerība.»

Ģenerālmajors Stamps uzdeva pulkvežleitnantam Timam Everetam (Tim Everett) izstrādāt Mičiganas un Latvijas sadarbības programmu, kas pēc tam tika prezentēta Nacionālo gvaržu birojā. «Tims paveica lielisku darbu un sagatavoja izcilu programmu, uzsverot lielas latviešu diasporas atrašanos Mičiganā,» atzīst Stamps. «Mēs aizbraucām ar savu priekšlikumu uz Vašingtonu, bet bija vajadzīgas vairākas reizes, lai pārliecinātu Nacionālo gvaržu biroja vadību. Beidzot mums sacīja: «Padodamies, varat dabūt Latviju!»»

1993. gada 27. aprīlī ģenerālleitnants Konevejs un ASV pavēlniecība Eiropā apstiprināja Latvijas un Mičiganas partnerību — tajā pašā dienā tika parakstīti sadarbības līgumi arī starp Merilendas štatu un Igauniju un Pensilvānijas štatu un Lietuvu.

Kopīgās mācības
Pienākot 1995. gadam, Mičiganas štata partnerattiecību programma koncentrējās uz jaunu ikgadēju iniciatīvu — starptautiskajām taktiskajām lauka mācībām «GuardEx». Mācības 1995. gadā norisinājās Greilingas militārajā bāzē Mičiganas ziemeļos, un šajā gadā sešiem Latvijas Zemessardzes karavīriem tika dota iespēja uzlabot savas militārās prasmes kopā ar Mičiganas kolēģiem. 

1996. gadā «GuardEx» turpināja paplašināties, mācībās Mičiganā piedalījās jau 49 Nacionālo bruņoto spēku pārstāvji no Zemessardzes SUV, Sužu Izlūkdesanta bataljona, Ādažu Mobilo strēlnieku brigādes, NBS un Zemessardzes mācību centriem un Latvijas Nacionālās aizsardzības akadēmijas, kā arī Zemessardzes vadības un operāciju plānošanas speciālisti. 

Divu nedēļu ilgo mācību laikā latviešu karavīri no Izlūkdesanta bataljona pievienojās ASV reindžeru (Ranger) rotai, lai pilnveidotu savas izdzīvošanas un izlūkošanas prasmes. Zemessardzes SUV trenējās kopā ar Mičiganas Militārās policijas vienībām, pilnveidojot savas prasmes konvoja, pretterorisma un karagūstekņu operācijās. 

Mičiganas Nacionālās gvardes un Latvijas Zemessardzes spēku arvien saskaņotākā darbība atspoguļoja progresu, par kuru atzinīgi tika novērtēta visa Mičiganas štata partnerattiecību pro­gramma kopumā. Līdz 1995. gadam sadarbības programma bija paplašinājusies tiktāl, ka tajā piedalījās jau 14 valstis no Eiropas un Austrumāzijas. Mičiganas štata partnerattiecību programmas lomu globālās drošības veicināšanā atzinīgi novērtēja arī toreizējais ASV prezidents Bils Klintons.

Mičiganas štata partnerattiecību programmas
cīņa par pastāvēšanu

Kaut arī bija sperti milzu soļi globālās drošības veicināšanas jomā, turklāt stiprinot personiskās attiecības, programmai bija jāizcīna tikpat kā nebeidzama cīņa, lai attaisnotu savu eksistenci laikā, kad valsts budžets kļuva aizvien mazāks.  

«Mičiganas štata partnerattiecību programmas otrajā vai trešajā gadā mēs gandrīz zaudējām visu programmas finansējumu,» stāsta atvaļinātais ģenerālmajors Gordons Stamps. «Tai netika daudz tērēts, un es sapratu, ka var nākties programmu slēgt. Es runāju ar ASV senatoru Karlu Levinu un teicu: «Šī ir lieliska programma. Tā palīdz Ārlietu ministrijai, un mēs ļoti progresējam.» Tad viņš atvēlēja programmai pāris miljonu dolāru, lai tā netiktu pārtraukta.»

Pēc papildu finansējuma nodrošināšanas, programma turpināja strauji progresēt un tai pievienojās daudzas citas valstis. «Šobrīd, 2018. gadā, partnerattiecību programmā iesaistījušās jau vairāk nekā 70 valstis,» pauž Stamps. «Bet viss sākās ar mūsu biedriem no Latvijas.»

Aizsardzības ministrs Raimonds Bergmanis: viens no labākajiem sadarbības piemēriem

— Kāds ir bijis Mičiganas Nacionālās gvardes sniegtais atbalsts un ieguldījums Latvijas aizsardzības jomā?
— Sadarbība ar Mičiganas Nacionālo gvardi ir ļoti būtisks pamats mūsu Nacionālo bruņoto spēku un Zemessardzes attīstībai. Sākotnēji Mičiganai bija lielāka iesaiste Zemessardzes veidošanā, gadu gaitā tā pārvērtusies par ciešu sadarbību arī ar regulāro spēku vienībām.

Kopš esmu aizsardzības ministrs, esmu sajutis ļoti lielu ieinteresētību no Mičiganas puses palīdzēt mums izveidot tādas spējas, kādas Latvijas bruņotajiem spēkiem nav bijušas un kādas ir ļoti būtiskas mūsdienās.

Vēlos minēt vienu konkrētu piemēru — 2017. gada augustā, kad mūsu karavīri piedalījās mācībās «Northern Strike» Mičiganā, lidostā notika negadījums. Nevis mācību scenārija izspēlēts, bet reāls. Latvijas ugunsdzēsēji bija pirmie, kas devās palīgā lidaparātam krīzes situācijā, un Mičiganas Nacionālā gvarde uzticējās viņiem un ļāva būt vadošajiem šīs trauksmes laikā. Manuprāt, tas ir visaugstākais novērtējums, un man ir liels lepnums par mūsu karavīriem.

Ļoti bieži — gan atrodoties ASV, gan tad, kad ciemiņi atbrauc pie mums uz Latviju, — man nākas dzirdēt, ka Mičiganas un Latvijas sadarbība vienmēr tiek izcelta kā viens no labākajiem paraugiem.

Pirmo reizi tiekoties ar Mičiganas Nacionālās gvardes komandieri ģenerālmajoru Gregoriju Vadnesu (Gregory Vadnais), man bija sajūta, ka es viņu pazīstu jau ļoti sen. Tā sajūta nav mainījusies. Es novēlu, kaut visām valstīm būtu tādas savstarpējās attiecības ar partnerattiecību programmu štatiem, kā ir Latvijai ar Mičiganu.

Šī personīgā attieksme man ir palīdzējusi saprast, kā Mičiganas Nacionālā gvarde saprot mūsu vajadzības. Viens spilgts piemērs, kas to raksturo, ir gaisa atbalsta kontrolieru spējas izveidošana un attīstīšana. Līdz pagājušajam gadam Latvija bija vienīgā visā Eiropā, kur bija uzstādīts apmācības simulators gaisa atbalsta kontrolieru apmācībai, un mūsu speciālisti bija vieni no labākajiem pasaulē. Un tas viss — pateicoties sadarbībai ar Mičiganu. 

— Kā jūs vēlētos, lai attīstās turpmākās Latvijas un Mičiganas attiecības?
— Šobrīd Sauszemes spēku mehanizācija, artilērijas un pretgaisa aizsardzības spējas mēs būvējam no jauna, un Mičiganas Nacionālā gvarde, kam šīs spējas ir, var mums dot padomus un palīdzēt tās attīstīt. Tas ir ļoti sarežģīts, ilgstošs process, un bez Mičiganas atbalsta mums tik raiti neveiktos to ieviešanā.

Mēs sadarbojamies arī kiberaizsardzības jomā. Mičiganieši zina, kādas ir aktuālākās tendences aizsardzības jomā, viņi mūs sagatavo. Mums līdz ar to ir šī lielā priekšrocība, ka mēs ejam kopsolī ar jaunajām tendencēm, moderno tehnoloģiju attīstību, kas ASV ir ļoti augstā līmenī.

Lai pilnībā funkcionētu Lielvārdes aviācijas bāze, kur nepieciešami ļoti specifiski sagatavoti cilvēki, Mičiganas Nacionālās gvardes palīdzība apmācībā bija neatsverama. 

Es ceru, ka Mičiganas Nacionālā gvarde turpinās mūs atbalstīt arī turpmāk, jo viņu pieredze un zināšanas ir ļoti svarīgas, lai pēc iespējas ātri attīstītu Latvijas aizsardzībai vajadzīgās spējas.

— Kādas ir jūsu personīgās atmiņas par Mičiganu?
— Esmu bijis Mičiganā tikai vienreiz, bet šis brauciens ir palicis man spilgtā atmiņā. Tur redzētais lika man aizdomāties un mēģināt līdzīgu pieredzi ieviest Latvijā. Šī unikalitāte, par kuru mēs bieži dzirdam, runājot par mūsu sadarbību ar Mičiganu, ir faktos un izjūtās balstīta. Kad, viesojoties Greilingas vai Alpenas bāzē, es ieraugu mūsu valsts karogu vai vimpeļus, arī virsnieku klubā, kas ir vairāk nekā simts gadu vecs, var tikai aizdomāties, cik sena ir šī sistēma un cik ilgi mēs jau esam daļa no tās.

Turienes daba ir ļoti līdzīga. Mēs ar ģenerālmajoru Vadnesu pat esam runājuši, ka, pagriežot Mičiganas štata kontūru, tā mazliet līdzinās Latvijas kontūrai.

Ģenerālleitnants (atv.) Raimonds Graube: esam cīnījušies kopīgās kaujās

— Kura Nacionālo bruņoto spēku vienība tieši sākumā sadarbojās ar Mičiganas Nacionālo gvardi?
— Sākotnējā sadarbība bija Zemessardzei, kas bija loģiska izvēle, jo abas ir brīvprātīgas struktūras. Sākotnēji tā nebija šaura specializācija, piemēram, taktiskā vai vienību apmācība. Tās bija militārās apmaiņas programmas, kuru galvenais uzdevums bija rādīt, kā funkcionē sistēma, kāds ir Rietumiem raksturīgais domāšanas veids, līderība, attieksme pret militāriem uzdevumiem. 

Zemessardzes pārstāvjiem bija skaidrs, ka tā ir pilnīgi cita, demokrātiska militārā sistēma. Tas bija viens no būtiskākajiem ieguvumiem sadarbības ar Mičiganu sākumā.

— Kā attīstījās Nacionālo bruņoto spēku regulāro vienību sadarbība ar Mičiganu?
— Sadarbību es varētu sadalīt trijās daļās. Pirmais bija iepazīšanās posms, kurā Zemessardze iepazina gan Rietumu plānošanas procedūras, gan lēmumu pieņemšanas procesu, štābu darbu, deleģēšanas principus. Tā arī ir viena no Rietumu specifikām, kas mums deviņdesmitajos gados bija jāapgūst, proti, atbildība tiek deleģēta ekspertiem, tostarp no instruktoru sastāva. Mēs sapratām, cik svarīga ir instruktoru sastāva apmācība un attīstība. 

Otrais posms, kurā Mičigana iesaistījās jau visā Nacionālo bruņoto spēku līmenī, bija aviācijas spējas, dodot ieguldījumu Gaisa spēku attīstībā, un taktiskā apmācība, kas attīstīja Sauszemes spēkus. Sākās pirmās kopīgās militārās mācības.

Trešajā posmā mēs kopīgi attīstījām ļoti spēcīgas un svarīgas spējas, tādas kā gaisa atbalsta kontrolieri, kaujas inženieri, sapieri, gaisa kontroles speciālisti aviācijas bāzē un citas. 

Mičiganas unikalitāte ir tajā, ka viņi palīdz mums izveidot spējas, attīsta un uztur tās. Mēs strādājam ar tiem pašiem instruktoriem daudzu gadu garumā, kas garantē pēctecību un profesionalitāti. Kā mēs zinām, karavīru vidū nevar būt augstāka sadarbības forma kā doties vienā kaujā, dienēt vienā starptautiskajā operācijā. Mēs atceramies, ka kopā ar Mičiganas karavīriem dienējām Operacionālās sadarbības padomnieku grupā (OMLT) divarpus gadus. Mūsu īpašā draudzība ir ar asinīm rakstīta, jo mēs esam cīnījušies vienā kaujā, un abas valstis šajā operācijā ir zaudējušas karavīrus.

— Vai mūsu sadarbība ar Mičiganu palīdzēja Latvijai iestāties NATO?
— Jā, noteikti. Iestāšanās NATO bija kā liela puzle, kurā gan ekonomiskie, starptautiskie un politiskie faktori, gan militārie faktori spēlēja nozīmīgu lomu. Šajā ziņā ļoti nozīmīga bija sadarbība ar Mičiganu un viņu atbalsts, jo tas deva mums iespēju gan piedalīties starptautiskajās operācijās, gan apliecināt sevi citām valstīm.

— Kā šai sadarbībai vajadzētu turpināties? Kuras spējas mums vēl vajadzētu attīstīt?
— Šobrīd svarīgākais ir turpināt iesākto, turpināt uzturēt šīs spējas, tai skaitā gaisa atbalsta kontrolieru un apvienotās uguns priekšējo novērotāju spējas. No jaunajām spējām noteikti vēlos minēt ciešāku sadarbību kiberdrošības jomā, kas ir jau attīstījusies gan ASV nacionālajās gvardēs, gan Latvijā. Tomēr pats svarīgākais, kas jāizmanto sadarbībā, ir prognozējamība. Ja kādā jomā būs uzlabojumi, tad ir garantēts, ka mēs tos iekļausim kopējās apmācībās.

Zinu, ka ciešas attiecības šo gadu laikā izveidojušās gan vadībai, gan karavīriem, kas bijuši kopīgās mācībās un starptautiskajās operācijās. Tā ir īpaša priekšrocība, sadarbojoties ar Mičiganu, jo šis speciālists, draugs, dienesta biedrs paliek uz mūžu. Sadarbojoties ar citām valstīm, ne vienmēr izdodas šos kontaktus uzturēt, jo dienesta gaitas ved dažādos ceļos. 

Pateicoties sadarbībai, mēs esam attīstījuši nišas spējas, tai skaitā tās unikālās spējas kā gaisa telpas kontrolieri, kas ir unikālas NATO vidē — viņi vada lidmašīnas visās sabiedroto valstīs, ne tikai ASV.

— Kā līdzšinējās attiecības ir palīdzējušas Latvijai grūtā brīdī?
— 2014. gadā, pēc Krievijas veiktās Krimas aneksijas un pirmās karadarbības Luhanskas un Doņeckas apkārtnē Ukrainā, pie mums Latvijā ieradās Mičiganas Nacionālās gvardes komandieris ģenerālmajors Gregorijs Vadness un jautāja, kā viņi var mums šajā situācijā palīdzēt. Mēs vienojāmies, ka Latvijai tajā brīdī ļoti noderētu uzlabot izlūkošanas, gaisa telpas novērošanas un pretgaisa aizsardzības spējas. Nākamajā dienā mēs zvanījām ASV Nacionālo gvaržu biroja komandierim ģenerālim Džozefam Lengjelam (Joseph L. Lengyel), un pēc pāris mēnešiem Latvijā jau bija militārie bezpilota lidaparāti «Predator», kas visu vasaru atradās Latvijā un piedalījās militārajās mācībās. Tas noteikti pastiprināja mūsu drošību un iespējas novērot situāciju ap mūsu valsts robežām, kā arī deva iespēju apmācīt mūsu karavīrus. 

Pats svarīgākais bija tas, ka viss norisinājās dažu nedēļu laikā, lai šī spēja atrastos Latvijas teritorijā. Tas ir ļoti spilgts piemērs, cik ātri tiek pieņemti lēmumi nozīmīgās situācijās. 

— Ko jūs novēlētu mūsu valstij un mičiganiešiem sadarbības 25. gadadienā?
— Mēs vēlamies turpināt attīstīt mūsu bruņoto spēku spējas, un Mičiganai šeit ir un būs ļoti liela loma daudzus gadus arī nākotnē. Mičigana pārstāv tehnoloģiski visattīstītāko pasaules valsti — ASV, mums tā ir liela priekšrocība un iespējas izmantot viņu piedāvātās tehnoloģiju un apmācības iespējas.

Mičiganiešiem vēlos izteikt vislielāko paldies par palīdzību Nacionālo bruņoto spēku izaugsmē. Vēlu arī turpmāk uzskatīt mūs par draugiem, sadarboties ar mums un kopā veidot šo pasauli kaut nedaudz drošāku. 

NBS komandieris ģenerālleitnants Leonīds Kalniņš: vienmēr esam jutuši atbalstu

— Kāda bija sākotnējā sadarbība?
— Sākotnējā sadarbība bija tieši starp Zemessardzi un Nacionālo gvardi, un mēs būvējām to, kas tajā laikā bija īpaši nepieciešams — taktiskās un individuālās spējas. Laika gaitā sadarbība paplašinājās, ļaujot mums attīstīt unikālas specialitātes un spējas. 

Svarīgākais ir, ka sadarbības attīstība un spēju veidošana nav beigusies, un es esmu pārliecināts, ka tā turpināsies nākotnē.

— Kā šī sadarbība palīdzēja augt un attīstīties bruņotajiem spēkiem?
— Mums ir ļoti palaimējies, ka gan Mičiganā, gan Latvijā bija un ir cilvēki, kas aizrautīgi pilda savus uzdevumus. Tas ļāva strauji attīstīt mūsu spējas, tai skaitā uzbūvēt tādas kaujas spējīgas vienības, kas tagad atrodas Sauszemes spēku Mehanizētajā kājnieku brigādē, Speciālo uzdevumu vienībā, Gaisa spēkos un citviet.

— Kuras ir galvenās spējas, ko Mičigana palīdzējusi mums attīstīt?
— Spilgtākā no šādām spējām ir gaisa atbalsta kontrolieri, kas dod iespēju iznīcināt sauszemes objektus ar tuvo gaisa atbalstu. Pateicoties Mičiganas atbalstam, mums īsā laika periodā izdevās sasniegt ļoti augstu līmeni šajā jomā, un Latvija ir kļuvusi par tādu kā ekselences centru gaisa atbalsta kontrolieru apmācībā, sniedzot atbalstu un apmācot kaimiņvalstis, pat tādas augsti attīstītas valsts kā Norvēģija bruņotos spēkus. Mūsu speciālisti brauc uz Norvēģiju, māca viņu karavīrus, pretī saņemot nepieciešamo atbalstu, lai uzturētu šo spēju, jo gaisa atbalsta kontrolieriem nepieciešams trenēties ar tādu aviāciju, kādas mūsu rīcībā nav. Protams, tas nav vienīgais piemērs.

Es vēlētos atkārtoti uzsvērt Mičiganas Nacionālās gvardes karavīru pašaizliedzīgo iesaisti mūsu spēju un militāro mācību un vingrinājumu veidošanā. Pateicoties viņiem, mūsu militārajās mācībās ieguvām spēju analīzi, iespēju trenēt mūsu štābus un karavīrus. Pateicoties šai sadarbībai, 2015. gadā Lielvārdes aviācijas bāzē bija MQ-1 «Predator» bezpilota lidaparāti, kas stiprināja mūsu drošību un palīdzēja sagatavot aviācijas bāzes personālu.

— Vai  Mičigana šo gadu gaitā bijusi mums stiprais plecs, atbalsts arī sadarbībā ar ASV kā mūsu stratēģisko partneri?
— Pilnīgi noteikti. Iesākumā jāmin labās attiecības ar Mičiganas Nacionālās gvardes komandieri ģenerālmajoru Gregoriju Vadnesu, bet tas nav vienīgais — šo atbalstu mēs jūtam visos līmeņos. Mums ir arī Mičiganas štata gubernatora atbalsts, kas nodrošina finanšu līdzekļus, lai viņu speciālisti varētu ierasties Latvijā un apmācīt mūsu karavīrus.

Tā ir arī mūsu kopējā dalība Afganistānā, kur diemžēl mēs zaudējām savus karavīrus, tāpat kā Mičiganas Nacionālā gvarde ir zaudējusi savējos.

Mūsu sadarbības 25 gadu vēsturē nav bijusi ne reize, kad nenotiktu tūlītēja reakcija pozitīvā gaisotnē. Mēs vienmēr esam jutuši viņu atbalstu. 

Tā nav tikai militārā joma, bet arī politiskā platforma, kas palīdz mums atvērt daudzas durvis ASV, Vašingtonā, dažādās aģentūrās, kad ir nepieciešams pārrunāt dažādus apgādes vai loģistikas jautājumus. Šādu jautājumu risināšana noritētu daudz lēnāk, ja nebūtu atbalsta no mūsu Mičiganas draugiem.

— Kā Mičigana ir atbalstījusi mūs militārajās mācībās? Kādi ir mūsu kopīgie lielākie vingrinājumi?
— Mičigana ir viena no iniciatoriem kaujas atbalsta mācību «Summer Shield» izveidē — tās ir mācības, kas notiek jau ļoti ilgstoši. Mičigana piedalās arī regulāro spēku mācībās «Saber Strike», kur viņi ierodas ar aviācijas vai kājnieku spējām. Mācības ir iespēja mums kopā uzlabot taktiskās un arī augstākā līmeņa štābu sadarbības spējas.  Ir arī mazāki, bet nozīmīgi vingrinājumi.

Es vēlētos arī minēt jaunu spēju, kas militārajā jomā ir ļoti svarīga, bet ko ikdienā nemaz neredz — tā ir kiberaizsardzība. Mūsu iniciatīva deva iespēju diezgan ātri attīstīt šo spēju, un tagad mums jau vairākus gadus kopā ar Mičiganu notiek ļoti labi vingrinājumi tiešsaistē, kiberpoligonā. Mičiganieši ļoti augstu novērtē iespēju, ka mēs varam kopā trenēties. No šiem treniņiem iegūst gan mūsu Kiberzemessardzes vienība, gan Mičiganas Nacionālās gvardes kibervienība. 

— Kā jūs redzat Latvijas un Mičiganas sadarbību turpmāko gadu laikā?
— Mūsu sadarbība pilnīgi noteikti nesamazināsies, jo to nosaka situācija pasaulē. Mēs viens otram esam vajadzīgi, jo mēs ne tikai saņemam atbalstu no Mičiganas, bet arī dalāmies ar savu pieredzi un zināšanām. 

Šī sadarbība nevar beigties kaut vai tikai tāpēc, ka abās pusēs ir karavīri, kas ir aizrautīgi, mīl savu profesiju un apzinās, kāpēc viņi dara savu darbu — tāpēc, lai būtu nodrošināta mūsu sabiedrības aizsardzība, lai mēs varētu dzīvot mierā un nodrošināt savas valsts ekonomisko izaugsmi.

— Ko varat novēlēt?
— Mičiganiešiem es novēlu būt tikpat stipriem, tikpat atjautīgiem un spēcīgiem garā, kādi viņi ir bijuši visus šos gadus. Esmu pārliecināts, ka mūsu draudzība nerūsēs, bet gan attīstīsies tālāk. Tāpēc vislabākie, gaišākie un optimistiskākie novēlējumi gan ģenerālim Vadnesam, gan visiem Mičiganas Nacionālās gvardes karavīriem un, protams, visai Mičiganai.

Sagatavojis Taivo Trams pēc Mičiganas Nacionālās gvardes
Sabiedrisko attiecību nodaļas un LR AM MPAD materiāliem.

Kādēļ svarīgi stāties Zemessardzē jau šodien

Džoanna Eglīte

Foto — Gatis Dieziņš.

Kopš pagājušā gada 2. novembra pulkvežleitnants Sandris Gaugers ir Zemessardzes 1. Rīgas brigādes komandieris. Lai arī ziņās par šo notikumu bieži izskanēja vārds «atjaunotā», realitātē viņa uzdevums ir radīt jaunu vienību: izveidot štābu un piepulcināt trim esošajiem bataljoniem vēl divus — vienu Rīgā, otru — Bauskā. 1. Rīgas brigādes mērķis ir nodrošināt Latvijas galvaspilsētas aizsardzību. Komandieris doto uzdevumu vērtē kā retu iespēju, jo daudz biežāk mūsdienās ierasts saīsināt, optimizēt, likvidēt, bet šoreiz var veidot un radīt. 

— Ir pagājuši seši mēneši, kopš esat stājies komandiera amatā. Ko pa šo laiku jau izdevies paveikt?
— No Zemessardzes 2. Vidzemes brigādes esam pārņēmuši trīs Zemessardzes bataljonus — 17. kaujas atbalsta, 19. kaujas nodrošinājuma un Studentu kājnieku bataljonu. Tāpat esam pārņēmuši arī Aizsardzības no masu iznīcināšanas ieročiem rotu. Darām visu, lai saglabātu nepārtrauktību apmācībā un apgādē.

Līdztekus veidojam brigādes štābu. Pašreiz gandrīz pusi no sastāva ir izdevies jau nokomplektēt. Tas gan ir samērā sarežģīts uzdevums, jo bruņotajos spēkos cilvēku skaits ir ierobežots, turklāt Nacionālo bruņoto spēku specifika atšķirībā no civilās pasaules rada vēl papildu nosacījumus — varam piedāvāt darbu vienīgi profesionāļiem ar militāru izglītību un noteiktu izdienas laiku.

Aktīvi veicam arī jaunu zemessargu rekrutēšanu diviem jaunveidojamajiem bataljoniem — 13. kājnieku bataljonam Rīgā un 53. kājnieku bataljonam Bauskā. Esam iecerējuši līdz vasaras sākumam 1. Rīgas brigādes rindas papildināt ar 300 jauniem zemessargiem, kurus apmācīsim pamatapmācības nometnē no šī gada jūlija vidus līdz augusta sākumam. Pašreiz iestāšanās procesu ir uzsākuši jau 100 potenciālie zemessargi. 

NBS komandieris ir noteicis, ka 1. Rīgas brigādei jābūt pilnībā gatavai 2020. gada nogalē. Tas nozīmē nokomplektētu un apmācītu štāba personālu un piecus apmācītus bataljonus, kas ir pilnveidojuši savas prasmes un visi kopā spējīgi darboties kā vienība. Visām 1. Rīgas brigādes vienībām un zemessargiem ir jābūt gataviem 2020. gada vasarā piedalīties brigādes līmeņa mācībās Rīgas ielās, jo tieši Rīgas aizsardzība ir brigādes pamatuzdevums.

— Kādi cilvēki pašreiz stājas Zemessardzē?
— Esam formulējuši iezīmes, kuru kopums bieži piemīt potenciālajam zemessargam. Tas ir vīrietis pēc 30 gadu vecuma, strādājošs, ar nodibinātu ģimeni, mājām, zināmu stabilitāti dzīvē, kas vienlaikus pārvērtusies par rutīnu. Tāds cilvēks meklē iespēju veidot ikdienu daudzšķautņaināku, bagātāku. Vienlaikus — mums ir daudz cilvēku arī līdz 30 gadu vecumam un vecāki. Zemessardze piedāvā pavadīt laiku veidā, kas pamatā nemilitārajā vidē esošajiem nav pieejams. Zemessargu mācības notiek ārā — dabā, cilvēki iemācās šaut, iepazīst dažādu militāro tehniku.

— Lielākā motivācija cilvēkiem ir interesants veids, kā pavadīt brīvo laiku?
— Tas nav mazsvarīgi, lai gan, protams, nav vienīgais iemesls, kādēļ cilvēki stājas Zemessardzē. Nevajag piemirst, ka mēs dzīvojam izklaides sabiedrībā, kur ģimenes brīvdienas lielveikalā ar pastaigām pa veikaliem, kino apmeklējumu un pusdienām turpat uz vietas atbilst daudzu cilvēku priekšstatam par labi pavadītu nedēļas nogali. Zemessardze tam ir alternatīva.

Mans kaimiņš, kurš ir uzņēmējs, atzīst, ka nedēļas nogale Zemessardzes mācībās palīdz viņam izvēdināt galvu un atgriezties mājās priecīgam un spēka pilnam. Arī tā ir motivācija. 

Bet, protams, ir arī citi iemesli, lai stātos Zemessardzē. Runājot ar zemessargiem, mani ir pārsteigusi atbildības izjūta un ideālisms, kāds piemīt šiem cilvēkiem: «Es — par valsti!» Ir zemessargi, kuru patriotisms ir lielāks nekā dažam labam profesionālā militārā dienesta karavīram. Turklāt Zemessardzē stājas arī Latvijas pilsoņi — cittautieši, un arī viņu motivācija un attieksme pret Latviju ir izteikti patriotiska. 

Kopš neatkarības atgūšanas arī mēs kā sabiedrība esam nogājuši noteiktu attīstības ciklu. Deviņdesmitajos gados zinājām, ka mums pašiem ir jārūpējas par savu drošību. Toreiz katrs otrais Latvijas pilsonis bija zemessargs. Iestājoties NATO, domājām, ka kāds atnāks un visu izdarīs mūsu vietā. Savukārt šobrīd mēs kā sabiedrība pamazām atskāršam, ka savas valsts aizsardzība ir pašu rokās. Tā ir mūsu atbildība. Vienīgi tad, ja paši par sevi rūpēsimies, mums palīdzēs arī citi. Manuprāt, tas liecina par zināmu brieduma pakāpi. Sākam sevi labāk apzināties. 

— Kāds ir ceļš, lai iestātos Zemessardzē?
— Detalizēti katrs solis aprakstīts mūsu mājaslapā www.zs.mil.lv. Īsumā — cilvēkam ir jābūt Latvijas pilsonim, jāizpilda noteiktas pieteikuma veidlapas un jāveic medicīniskā pārbaude. Ar katru, kurš izrāda interesi iestāties, sazināmies arī individuāli un visu nepieciešamo informāciju izstāstām personīgi. Vecuma ierobežojums, lai stātos Zemessardzē, ir no 18 līdz 55 gadiem. Bet arī šajā ziņā nav tā, ka vairāmies no tiem, kuriem tuvojas vecuma robeža. Piemēram, pagājušā gada nogalē uzņēmām 53 gadu vecu vīru. Viņš ir tiesīgs vadīt visu kategoriju transportlīdzekļus, un tās ir vērtīgas iemaņas, kas nav kuram katram. 

— Jums nākas arī kādu neuzņemt Zemessardzē, neskatoties uz vajadzību pēc jauniem cilvēkiem?
— Jā — arī tā diemžēl notiek. Zemessargam jābūt veselam — gan garīgi, gan fiziski. Pakāpeniski pārejam uz to, ka katram zemessargam ierocis glabāsies mājās seifā. Tādēļ ir ļoti svarīgi, ka ieroci uzticam adekvātam, garīgi veselam cilvēkam.

— Medijos izskanējusī oficiālā versija vēstīja, ka viens no 1. Rīgas brigādes izveides iemesliem ir nepieciešamība vairāk integrēt Zemessardzi bruņotajos spēkos. Ko īsti nozīmē šī integrācija?
— Zemessardze ir neatņemama bruņoto spēku sastāvdaļa. Mēs pastāvīgi mācāmies kopā ar profesionālā dienesta vienībām. Tāpēc šajā ziņā nav īsti korekti runāt par lielāku integrāciju. Pašreiz Nacionālajos bruņotajos spēkos, tai skaitā arī Zemessardzē, norit strukturālas izmaiņas — ir likvidēti «novadi», un to vietā ir izveidotas brigādes. Attiecīgi esam nonākuši pie secinājuma, ka arī Rīgā ir nepieciešama sava Zemessardzes brigāde, lai dotu iespēju rīdziniekiem un tuvāko novadu iedzīvotājiem aizsargāt tieši savas mājas, savu novadu, savu pilsētu!

— Kāda šobrīd ir situācija ar ekipējuma nodrošinājumu zemessargiem?
— Gan NBS komandieris, gan aizsardzības ministrs ir apsolījuši, ka ekipējums būs. Pagaidām tas ir daļējs. Katram zemessargam ir forma, zābaki un ierocis, bet virkne lietu, piemēram, uzkabes, ķiveres, mugursomas, visiem nepietiek. Pakāpeniski tiek nomainīti arī ieroči — Ak4 ar G36. Ticu, ka individuālā ekipējuma jautājums tiks atrisināts pārskatāmā nākotnē.

— Vai 1. Rīgas brigādē plānojat veidot sadarbību ar Baltijas kaimiņu zemessardzi?
— Ja palūkojas vēsturē — Pirmā un Otrā pasaules kara kontekstā, Baltija vienmēr uztverta kā viens reģions. Ja kaut kas notiek, tad visā šajā teritorijā. Tādēļ mūsu savstarpējā sadarbība ir ļoti būtiska un nepieciešama. Mums ir iespēja saskaņot plānus, mācīties citam no cita, aizgūt labas idejas. Protams, var dzīvot ļoti savrupi, bet krīzes brīdī vienalga nāksies sadarboties. Labāk to praktizēt jau šodien.

— Un kāda ir sadarbība ar Latvijas darba devējiem? Cik tie ir atvērti un atbalstoši?
— Laika gaitā šī attieksme ir ļoti mainījusies un darba devēji ir kļuvuši daudz pretimnākošāki. Saskaņā ar likumu darba devējam gada laikā darbinieks — zemessargs jāatbrīvo līdz piecām darba dienām noteiktu uzdevumu veikšanai. Tas lielā mērā arī tiek ievērots.

Ir darba devēji, kuri ļauj rekrutētājiem uzrunāt uzņēmuma darbiniekus stāties Zemessardzē. Piemēram, nupat viesojāmies «Lattelecom» — tur veidojas vesela Zemessardzes nodaļa.

— Kas ir lielākās mācības, kurās šogad piedalīsies 1. Rīgas brigāde?
— Vasaras izskaņā piedalīsimies lielākajās Aizsardzības ministrijas un Nacionālo bruņoto spēku organizētajās militārajās mācībās «Namejs». Brigādes štābs vēl nebūs gatavs taktiskām darbībām, bet mūsu galvenais uzdevums šajās mācībās — atbalstīt un koordinēt savu bataljonu darbību. 

— Cik dienu gadā zemessargam ir vēlams piedalīties mācībās?
— Starp vēlamo un reālo diemžēl ir atšķirība. Katram zemessargam jāapgūst pamatapmācības kurss, kas ilgst 21 dienu. To var apgūt visu uzreiz, bet var dalīt arī pa nedēļas nogalēm. Likums nosaka, ka zemessargs gadā var piedalīties mācībās un dienesta uzdevumu veikšanā ne vairāk par 90 dienām. Protams, reti kurš var veltīt trīs mēnešus Zemessardzei, lai gan ir arī izņēmumi.

Būtu vērtīgi, ja zemessargs mācībās piedalītos 20 dienas gadā.

— Tas ir pietiekami — kam? Ko no zemessargiem var prasīt?
— Šī gada nogalē noslēgsies četru gadu posms, kura rezultātā katrā Zemes­sardzes bataljonā jābūt izveidotai paaugstinātas gatavības rotai. Tajā ir apvienoti zemessargi, kuri visvairāk laika veltījuši apmācībai un kopā ir spējīgi izpildīt kaujas uzdevumus. Savā sagatavotībā viņi ir pielīdzināmi profesionālā dienesta karavīriem.

Katra Zemessardzes bataljona spējas ir individuālas. Piemēram, 17. kaujas atbalsta bataljons spēj lietot visas savā rīcībā esošās ieroču sistēmas, un viņi ir sekmīgi trenējušies izpildīt kaujas uzdevumus savā atbildības rajonā.

Kājnieku prasmes, iespējas un spējas ir ļoti atšķirīgas.

Pašreiz lielākais izaicinājums zemessargu apmācībā ir risināt kolektīvās aizsardzības iemaņu apgūšanas jautājumu. Individuālā līmenī cilvēki ir sagatavoti — viņi iemācās šaut, orientēties, sniegt pirmo palīdzību, izdzīvot ārā apstākļos, mežā, rīkoties ar militārajām sakaru iekārtām. Bet, ja iemaņas jāapgūst, piemēram, nodaļai kā vienotam veselumam, izrādās, ka realitātē visi šīs vienības zemessargi mācībās tiekas reti. Vienu nedēļas nogali viens netiek, nākamajā — trīs citi. Šīs ir lietas, kas ir jārisina.

Kopš Ukrainas krīzes Latvijas bruņoto spēku attīstībā esam gājuši daudz tālāk nekā visas iepriekšējās pastāvēšanas laikā. Mēs ļoti nopietni un nepārtraukti strādājam pie valsts aizsardzības plāniem, arī valsts finansējums aizsardzības nozarei šogad ir sasniedzis 2% no iekšzemes kopprodukta. Mēs patiesi daudz nopietnāk apzināmies savu atbildību un vērtējam savas iespējas un spējas reālistiski.

— Ja valsts ir apdraudēta, nevienam nav šaubu, uz ko ir gatavi profesionālā dienestā karavīri. Vai arī zemessargi apzinās, kam tiek gatavoti?
— Manuprāt, zemessargi to brīžiem apzinās vēl nopietnāk par profesionālā dienesta karavīriem. Viņu galvenais arguments, lai būtu Zemessardzē, ir: «Es aizstāvēšu savu valsti un darīšu to ar ieroci rokās!» Latvijas sabiedrības īpatnība ir tā, ka pa īstam mēs protam mobilizēties tikai krīzes brīdī. Esmu pārliecināts, ka krīzes situācijā mums būs daudz vairāk gribētāju aizstāvēt valsti nekā šobrīd. Ir tikai viena lieta, par ko es uztraucos — tad, kad jūs gribēsiet aizstāvēt Latviju, var nepietikt laika iemācīt pamatlietas, lai jūs spētu to darīt. Tādēļ es vēlos aicināt visus, kuri atzīst, ka nebēgs prom no valsts brīdī, ja kaut kas notiks, — nāciet un apgūstiet aizsardzības pamatus Zemessardzē šodien! Pretējā gadījumā — var vienkārši pietrūkt laika.

— Jūs pats nākat no profesionālā dienesta. Kā izjūtat atšķirību, komandējot brīvprātīgos?
— Ļoti grūti atbildams jautājums. Kad uzvelkam formu, nav atšķirības, kurš ir zemessargs un kurš profesionālis. Mēs visi esam karavīri, un uz mums attiecas vieni un tie paši noteiktumi. Tomēr, ja profesionālā dienesta karavīram esmu pateicis, ka sestdien deviņos no rīta viņam jābūt ierindā, es skaidri zinu, ka tā tas arī būs. Bet zemessargs šajā sestdienā var neatnākt, jo viņš ir aizņemts ar citiem darbiem. Profesionālā dienesta karavīru lielākoties var vadīt ar pavēlēm. Vadot zemessargus, ir jāprot argumentēt, skaidrot, motivēt un iedvesmot. Ir jābūt tādam līderim, kuram gribas sekot. Vienlaikus arī pietiekami inteliģentam, jo profesionālajā dienestā, ja esi kaprālis, tad visticamāk — neesi kādas universitātes rektors vai juridiskā biroja vadītājs. Zemessardzē kaprālis un profesors ir iespējams savienojums. Bet ir jāpatur prātā, ka dzīvē jau daudz sasniegušais Zemessardzē ir atnācis mācīties. Tāpēc jāspēj šo procesu nodrošināt patiesi labā līmenī, lai viņam būtu motivācija atgriezties atkal un atkal. 

— Kad jūs darbadienas beigās aizverat kabineta durvis, kas vēl ir jūsu dzīvē?
— Ģimene. Un tai ir vajadzīgs laiks. Ja to nevelta, tad patiesībā tev ģimenes nav. 

Pēdējos gados esmu ļoti samazinājis interešu loku, kam veltu laiku. Es jāju ar zirgu. Man ir bijuši savi zirgi. Bet nu jau nez cik sen neesmu to darījis. Gadiem ejot — cilvēkam enerģijas kļūst mazāk, un es arvien vairāk piedomāju, kam veltu savu laiku un kādēļ. Šī brīža aizraušanās ir teniss, vismaz reizi nedēļā ar sievu cenšamies tam atlicināt laiku. Ziemā, protams, ar slēpēm uz kalnu, vasarā — ģimenes izbraucieni ar riteni.

— Ikviena profesija ietekmē cilvēka personību. Kā dienests ir ietekmējis
sējo?
— Esmu pavadījis 25 gadus bruņotajos spēkos, bet darbi, kurus esmu darījis, ir tik dažādi! Virsniekam dienestā parasti mijas komandējoši amati ar štāba darbiem. Man komandējošie — noteikti ir daudz tuvāki, jo tad es patiesi varu kaut ko paveikt un mainīt, motivēt un virzīt cilvēkus. Mūsu sistēmā — trīs četri gadi, un tev ir nākamais amats. Tam var nebūt nekāda sakara ar to, ko tu esi darījis iepriekš. Viss pastāvīgi mainās, un tev ir noteikts, ļoti kompakts laiks kaut ko paveikt. Ja neesi to paspējis pirmo divu gadu laikā, tu jau esi nokavējis. Mani šīs pārmaiņas ļoti motivē un padara dzīvi interesantu. Cikliskums ir kļuvis par vajadzību. Protams, tas nav vienkārši ģimenei. Starptautiskās operācijas ģimenei ir smags laiks. Dodoties dienesta uzdevumā uz citu valsti, nav viegli izsvērt, vai ņemt līdzi ģimeni. Ja izlem braukt kopā, tu izrauj bērnus no skolas, sievu — no darba. Atgriežoties — tev ir jauns amats, un viss kārtībā, bet viņi meklē ceļus atpakaļ dzīvē, no kuras trīs vai četrus gadus ir bijuši prom. Ne velti arvien biežāk kolēģi dodas pildīt dienesta pienākumus ārvalstīs vieni, atstājot ģimeni viņu ierastajā vidē.

— Kas ir tās vērtības, ko jūs, būdams komandieris, gribat savos zemessargos  attīstīt?
— Mana galvenā prasība — dari darbu kārtīgi vai nedari vispār un ej prom. Es nesaprotu cilvēkus, kuri nāk uz darbu ar nepatiku, sūdzas par to, bet turpina nākt. Tā taču ir cilvēka dzīve! Ja nepatīk, tad vajag to mainīt. Aiz šīm durvīm ir tūkstošiem citu darbu, kur cilvēks var būt daudz laimīgāks.

Vēl ir svarīgi gribēt attīstīties, turpināt mācīties. Pretējā gadījumā cilvēks pat nestagnē — viņš degradējas. Lielās militārās sistēmās valda princips — vai nu tu audz, vai arī — dodies prom no sistēmas. Mums diemžēl ir par maz cilvēku, lai varētu šādi atļauties rīkoties. Tomēr virzība uz attīstību visos līmeņos, manuprāt, ir svarīga. 

Un vēl man gribas savos zemessargos iedzīvināt pašapziņu. Mums ar to ir problēmas nācijas līmenī. Es varētu pārmest Ulmanim (Kārlim), ka mums Otrā pasaules kara priekšvakarā bija «jāpaliek savās vietās». Es uzskatu, ka mums bija jāpretojas, lai ko tas mums kā nācijai maksātu. Zemā pašapziņa, manuprāt, ir viņa pieņemtā lēmuma sekas, ko jūtam vēl šodien. Paskatieties uz jebkuru rietumnieku — viņš droši runās, aizstāvēs savu viedokli, kamēr mēs klusēsim, lai tikai kāds nepievērstu pārāk lielu uzmanību. Bet mēs esam gudri! 

Ja runājam par bruņotajiem spē­kiem — mums ir virsnieki un instruktori, kuri ir auguši 25 gadus. Mēs esam skolojušies savas nozares labākajās militārajās skolās pasaulē. Mēs esam krietni pārāki par vidusmēru. Mums varbūt nav modernākais bruņojums un tehnoloģijas, bet, ja ir smadzenes, tu vari panākt rezultātu citādāk. Un mums ir smadzenes! Un mēs neapšaubāmi esam spējīgi!   

Ingus Vizulis: Pienācis laiks beidzot skatīties uz priekšu

Taivo Trams

Foto — Gatis Dieziņš.

Pirms gada Jūras spēki atzīmēja savas atjaunošanas 25. gadadienu. Šogad, kad lielā svētku svinēšana ir aiz muguras, var mierīgi atskatīties uz paveikto un iezīmēt tuvākas un tālākas nākotnes uzdevumus. Par to «Tēvijas Sargam» stāsta Jūras spēku komandieris flotiles admirālis Ingus Vizulis.

— Ir daudz runāts par sasniegto 25 gados, bet kāds ir bijis šis gads pēc jubilejas?
— Varētu jau teikt, ka nekā tāda īpaši izceļama nav, taču tas īsti nebūs taisnība. Arī šajā gadā pēc mūsu ceturtdaļgadsimta jubilejas ir daudz kas izdarīts. Viena no interesantākajām pieredzēm noteikti ir saistīta ar mūsu jaunajām autonomajām zemūdens programmējamajām iekārtām ALISTER sprādzienbīstamo priekšmetu meklēšanai. Šajā jomā mēs joprojām turpinām eksperimentēt — darbinām abus robotus dažādos dziļumos un laika apstākļos. Pieredze ir ļoti daudzsološa — speciālisti, kuri tieši strādā ar šiem robotiem, teic, ka aparāti ir gudrāki par viņiem. Tas, protams, ir joks, taču šīs tehnoloģijas ļoti atvieglo mūsu darbu. Šie roboti ir īpaši piemēroti sekliem ūdeņiem, piemēram, Liepājas priekšostā, kur mīnu meklēšanas kuģiem ir par seklu. 

— Par ko ir īpašs gandarījums?
— Gandarījums ir arī par to, ka skaitliski mūsu ir tikpat, cik bijām pirms gada, nekāda lielā atbiruma nav. Tomēr par pilnībā nokomplektētu personālsastāvu vēl īsti nevar runāt. Mēs joprojām izjūtam ekonomiskās krīzes sekas — tolaik nācās samazināt personālsastāvu, arī mūsu topošie virsnieki bija spiesti pārtraukt mācības Latvijas Nacionālajā aizsardzības akadēmijā. Radās divus trīs gadus ilgs pārrāvums, un tā ietekme ir izjūtama arī tagad. Piemēram, jauno leitnantu mums joprojām nepietiek. Tiesa, tendences ir cerīgas — pagājušajā gadā mūsu rindas papildināja seši jauni virsnieki, šogad vēl gaidām kādus astoņus deviņus. 

— Un kāda situācija ir ar matrožiem?
— Matrožu skaits ir puslīdz nemainīgs, lai gan kustība notiek arī te — daļa aiziet, daļa atnāk. Arī ar matrožiem nav tik vienkārši — lai cilvēks būtu gatavs pildīt savus pienākumus, tāpat ir nepieciešami astoņi deviņi mēneši. 

Ir jūtams, ka interese par dienestu bruņotajos spēkos kopumā nedaudz samazinās. Bet to izjūt arī mani kolēģi citās NATO valstīs — tiklīdz uzlabojas ekonomiskā situācija, cilvēkos lielāku interesi raisa civilā joma.

— Bet naudas taču ir vairāk arī Jūras spēkiem?
— Jā, ir liels gandarījums par to, ka finansiālā ziņā Jūras spēkos ir vērojams uzlabojums. Nekādu kosmisku mērogu nav, taču esam sadzirdēti. Esam saņēmuši Aizsardzības ministrijas atbalstu, lai modernizētu trīs pretmīnu kuģus. Birokrātiskās procedūras parasti ir diezgan garas un sarežģītas, tomēr mēs ceram vēl šogad tās pabeigt. Plānos ir likt ierindā arī ceturto kuģi, kas ilgāku laiku nav izmantots. Personālsastāva tam gan vēl nav, taču līdz 2019. gadam šo jautājumu varētu atrisināt. Arī bez nepieciešamā aprīkojuma šis kuģis var nodarboties ar patrulēšanu, informācijas vākšanu, nepieciešamības gadījumā — arī ar atbalsta sniegšanu ūdenslīdējiem.

— Aizvadītajā gadā Jūras spēki sevi kārtējo reizi apliecināja arī starptautiskajā līmenī.
— Ļoti liels prieks un gandarījums bija par mūsu štāba un apgādes kuģa A-53 «Virsaitis» pusgadu ilgo misiju, nodrošinot NATO 1. pastāvīgās jūras pretmīnu grupas štāba darbību. Tā mums bija pirmā šāda veida pieredze. «Virsaitis» ar savu uzdevumu tika galā teicami. Principā nav lielas atšķirības, vai tā ir it kā ikdienišķa BALTRON dežūra vai arī augstāka līmeņa aktivitāte. Tomēr atbildības līmenis atšķiras, to mūsu speciālisti izjuta.

 — Kādi būtiskākie uzdevumi gaida Jūras spēkus nākotnē?
— Domājot par Jūras spēku perspektīvām, viena no lietām, pie kā mēs bieži kavējamies, ir vēsture. Šajā kontekstā ir gaidāms interesants projekts — Amerikas Savienoto Valstu pārstāvji lūdz atbalstu vēstures liecību meklēšanas operācijā. Runa ir par pagājušā gadsimta 50. gados pie Liepājas notriekto ASV lidmašīnu. Paredzēta iespējamās notikuma vietas apskate. ASV ir daudz izdarīts, par šo traģēdiju sakrāts patiešām daudz materiālu. Visādā ziņā mēs sniegsim vajadzīgu atbalstu.

Tomēr Jūras spēku attīstībai svarīgs ir ne tikai atskats vēsturē. Ir vajadzīgs arī skats nākotnē, veidojot vīziju, kādi būs Jūras spēki pēc 25 gadiem. Es pats tad jau, protams, būšu pensijā, taču ceļu uz šo nākotni mēs sākam tagad. 

Pirmais solis šajā ceļā ir Jūras spēku modernizācija. Es domāju, ka piecu gadu laikā mums ir precīzi jāsaprot, kādus Jūras spēkus mēs veidojam. Pašlaik ir brīdis, kad būtībā visas Baltijas jūras valstis intensīvi attīsta savas militārās spējas uz ūdens. Zviedrija modernizē kuģus, Somija būvē četras jaunas daudzfunkcionālas fregates, Polijai jau ir jauni kuģi, un tā domā arī par zemūdenēm — pakāpeniski atiet no vecā padomju ēras modeļa un skatās Vācijas virzienā.

— Varbūt arī mums jāsāk domāt par zemūdens spēju atjaunošanu?
— No taktikas viedokļa drošāk noteikti ir zem ūdens. Taču tas ir ļoti, ļoti dārgs prieks, lai gan vienlaikus arī ļoti efektīvs pretinieka atturēšanas veids. Tomēr, manuprāt, Baltijas jūra nav tik liela, lai tajā arī zem ūdens operētu visas valstis.

— Jūs minējāt, ka Jūras spēki gaida jaunus cilvēkus. Ar ko tos uzrunāt un piesaistīt?
— Dienestā bruņotajos spēkos kopumā nav divu vienādu dienu. Visādā ziņā tas ir darbs tiem, kam nepatīk vienmulība. Bet svārstīgajiem tā ir lieliska iespēja izmēģināt savu varēšanu, pierādīt, ka esi īsts vecis. Jūras spēkos dien arī daudz sieviešu, viņu skaits arvien pieaug, un tas ir ļoti labi.

Es pieļauju, ka daļu potenciālo matrožu un virsnieku atbaida pirmais līguma termiņš, kas ir pieci gadi. Pēc mūsu novērojumiem, cilvēks parasti sāk meklēt labākus variantus aptuveni pēc trim dienesta gadiem — tad arī tiek pieņemti lēmumi par tālāko karjeru un dzīves izvēlēm. Līdz ar to, manuprāt, būtu lietderīgi atbilstoši samazināt arī līguma termiņu, lai cilvēkam dotu iespēju brīvi izvēlēties, piemēram, virsnieka darbu Jūras spēkos. Jo mūsu rīcībā būs jaunāka tehnika, jo atradīsies vairāk interesentu, kas vēlēsies ar to strādāt.

— Un kāda pašlaik izskatās šī joma?
— Militārās tehnoloģijas — tie tomēr nav modernie gadžeti, jo tās parasti projektē un būvē ilgam laikam. Mūsu gadījumā — kamēr uzprojektē kuģi, tehnoloģijas jau ir daļēji novecojušas. Bet jaunos cilvēkus pārsvarā aizrauj jaunas un interesantas lietas.

Ļoti gribētos, lai jaunie nekautrējas no izaicinājumiem. Bieži ir tā, ka neformālajās sarunās izskan daudz spilgtu, drosmīgu ideju, bet ar to arī viss beidzas. Būtu svarīgi, lai jaunie nāk ar savu redzējumu un runā, lai šīs idejas mēģina realizēt arī dzīvē. Flote tomēr noveco — ne tikai kuģi, bet arī personālsastāvs. Mums vajag jaunos cilvēkus, viņu domas un idejas.

— Ko jūs gribētu novēlēt saviem dienesta biedriem?
— Es domāju, ka šajos 25 gados ir sasniegts pietiekami daudz. Šogad mēs nerīkojām lielas svinības, tie vairāk bija svētki pašiem. Un šajā svētku laikā saviem kolēģiem es novēlu — neapstāties pie sasniegtā, bet skatīties uz priekšu un domāt, kā mēs sagaidīsim atjaunoto Jūras spēku 50. gadadienu. Atskatīties uz paveikto reizēm ir noderīgi, taču mums visiem beidzot jāsāk skatīties arī uz priekšu.   

Mūsu Kara flotes vēsturē ielūkojoties

Šogad aprit 26 gadi kopš kaujas karoga pacelšanas uz pirmā atjaunotās Latvijas Republikas Jūras spēku kuģa «Sams». Mūsu valsts kara jūrnieku vēsture sākās tūlīt pēc neatkarības pasludināšanas, un nākamgad Latvijas kara jūrnieki svinēs sava spēka veida pastāvēšanas simto gadadienu. Pieminot šos notikumus, piedāvājam atskatīties uz nozīmīgākajiem notikumiem mūsu Kara flotes vēsturē starpkaru laikā līdz padomju okupācijas sākumam. 

1919. gada 25. martā apsardzības ministra pavēlē tiek izsludināti pirmie noteikumi par kara jūrnieku dienesta pakāpēm un apģērbu.

1919. gada 16. jūlijā ar Vidzemes divīzijas komandiera pulkveža J. Zemitāna pavēli izveidota Jūras spēku rota.

1919. gada 22. jūlijā — izveidota Aiviekstes kara flotile, komandieris virsleitnants E. Puķītis.

1919. gada 10. augustā — pie armijas Virspavēlnieka štāba izveidota Jūras nodaļa jūras leitnanta M. Zalcmaņa vadībā. Vēlāk nodaļa tiek saukta par Jūras apsardzības daļu, 1920. gada 14. jūlijā tā pārdēvēta par Jūras pārvaldi, bet 1921. gada pavasarī likvidēta, flotes lietas nodotas Galvenā štāba pārziņā. 

1921. gada 12. jūnijā kara flotē ieskaita pirmo karakuģi — vācu mīnukuģi M68, kas pēc remonta stājās ierindā 1922. gada 10. novembrī kā flagkuģis «Virsaitis».  

1922. gada 10. augustā Ministru kabinets izdeva «Noteikumus par Latvijas valsts, tirdzniecības, amatpersonu un atsevišķu iestāžu flagām un karakuģu karogiem».

1922. gada 26. augustā apsardzības ministrs ar pavēli izsludināja «Noteikumus par flagu un karogu lietošanu apsardzības resorā».

1922. gada 1. decembrī dibināta jūras aviācija kā Jūras aviācijas nodaļa pie Latvijas armijas Aviācijas diviziona.

1923. gada 14. aprīlī Kara ministrija ­iesniedz Ministru kabinetam likumprojektu «Par Kara flotes lielo būvprogrammu» 7 gadiem, kuru apstiprina nepilnā veidā. 

1924. gada 27. jūnijā — dibināta Jūras krastu aizsardzības eskadra, komandieris jūras kapteinis A. Keizerlings.

Arčibalds Pēteris Teofils Keizerlings (von Keyserling) (1882—1951) dzimis Grobiņas pagasta Augules muižā muižnieka, ierēdņa ģimenē. 1895. gadā iestājies Krievijas impērijas kara flotes Jūras kadetu korpusā, kuru pabeidzis 1901. gadā. Piedalījies Krievijas — Japānas un Pirmajā pasaules karā. 1919. gada augustā ieskaitīts Latvijas armijā. 1920. gada 1. aprīlī iecelts par armijas Virspavēlnieka štāba (vēlāk Galvenā štāba) sevišķu uzdevumu virsnieku jūras jautājumos. No 1924. gada marta — sevišķu uzdevumu virsnieks jūras jautājumos Armijas komandiera štābā. 

Karakuģi «Imanta», «Viesturs» un «Virsaitis» vizītes laikā Kopenhāgenā, Dānijā. 1930. gads.
Aizžogotājtralera «Viesturs» virsdienesta karavīri. 20. gs. 30. gadu sākums.
Zemūdene «Ronis» Daugavā pie Rīgas pils. 20. gs. 30. gadu beigas.

1924. gada 27. jūnijā Jūras aviācijas nodaļu ieskaitīja jaundibinātās eskadras sastāvā.

1924. gada 25. oktobrī Latvijas Kara ministrija paraksta līgumu ar Francijas kuģubūvētavām par divu zemūdeņu un divu mīnukuģu būvi.

1925. gada 1. maijā atvērta flotes in­struktoru skola.

1926. gada 1. maijā izveidots Jūras aviācijas divizions. 

1926. gada oktobrī Latvijā ierodas Francijā, Brestas kuģubūvētavās uzbūvētie mīnukuģi «Viesturs» un «Imanta», vēlāk arī zemūdenes «Spīdola» un «Ronis».

1927. gadā ar kara ministra pavēli par eskadras gada svētkiem noteica 12. jūniju.

1927. gada 18. novembrī eskadras komandierim A. Keizerlingam piešķir admirāļa dienesta pakāpi.

1931. gada Latvijas un Igaunijas kopējo militāro jūras manevru laikā admirāli A. Keizerlingu apsūdzēja spirta kontrabandā, bet bija skaidrs, ka tas ir tikai iegansts atcelšanai no eskadras komandiera amata. A. Keizerlingu oficiāli pensionēja 1931. gada 19. decembrī, atstājot pilnu pienākošos pensiju un tiesības nesāt uniformu. Admirāļa dienesta gaitu sarakstā izdarīts ieraksts «Atvaļinājies uz paša vēlēšanos». 

1931. gada 19. septembrī — par eskadras komandieri ieceļ komandkapteini T. Spādi.

Teodors Spāde (1891—1970) dzimis Ventspilī. 1914. gada jūlijā ieskaitīts Krievijas impērijas jūras kara flotē, dienējis Baltijas flotē, no 1915. gada aprīļa virsnieks Melnās jūras flotē. 1920. gadā atgriezies Latvijā, no 1926. gada 20. maija dienestā Latvijas armijā, Jūras novērošanas dienesta priekšnieks. 1927.—1928. gadā mācījies Francijas Jūras kara akadēmijā. No 1929. gada karakuģa «Virsaitis» komandieris. 

1936. gada 25. maijā Jūras aviācijas divizionu likvidēja un pārformēja par Latvijas armijas Aviācijas pulka 8. eskadriļu

1937. gadā ar kara ministra pavēli par eskadras gada svētkiem noteica 10. augustu.

1938. gada 18. novembrī T. Spādem piešķir admirāļa dienesta pakāpi — pirmais latviešu tautības admirālis. 

1938. gada 15. jūlijā kara flotei tiek pasniegts karogs.

Saņemot karogu, svinīgajā ceremonijā admirālis T. Spāde teica: «Saņemot šo karogu, visu kara jūrnieku sirdis ir pārpildītas pateicības jūtām pret dāvinātājiem. Šo pateicību lai man ļauts izteikt un līdz ar to apsolīt, ka šis karogs, uz kura rakstīta mūsu kara flotes devīze, būs vienmēr mūsu vadītājs un vienotājs kā baltās, tā nebaltās dienās.» 1940. gada vasarā pēc padomju okupācijas Kara flotes karogs pazuda. Nav ziņu par to, kur karogs atradies visus padomju okupācijas gadus, bet 1995. gada 11. ap­­­rīlī uzņēmuma «PP Komerccentrs» pārstāvji atgūto Kara flotes karogu nodeva Latvijas Republikas Jūras spēku glabāšanā. 

1938. gada 22. decembrī Jūras krastu aizsardzības eskadru pārdēvē par Latvijas Kara floti.

1940. gada 14. jūnijā Latviju teritoriju okupēja PSRS Sarkanā armija.

1940. gada 25. jūlijā uz Latvijas Kara flotes kuģiem tika nolaists valsts karogs, sākās faktiskā flotes likvidācija.

1940. gada 5. augustā PSRS oficiāli anektēja Latvijas teritoriju, Latvija tika pasludināta par padomju republiku. 

1940. gada 19. augustā flotes vienības oficiāli tika ieskaitītas PSRS Baltijas jūras kara flotē.

Sagatavojis Juris Ciganovs, Dr. hist.
Foto — no Latvijas Kara muzeja krājuma.