Apgūst munīcijas speciālista kursu Amerikā

Džoanna Eglīte
Foto — Gatis Dieziņš un no J. Mikulko personiskā arhīva.

Virsleitnante Jevgēnija Mikulko, Nacionālo bruņoto spēku Nodrošinājuma pavēlniecības štāba Apgādes pārvaldes Apbruņojuma nodrošinājuma daļas virs­-
niece, vienīgā no Latvijas bruņojuma speciā­­listiem ir beigusi Munīcijas speciālista kursu Munīcijas un elektronikas skolā Amerikas Savienotajās Valstīs, Virdžīnijas štatā.

Mācības ilga deviņas nedēļas un noslēdzās pagājušā gada decembrī. Jevgēnija augstu vērtē iegūtās zināšanas, norādot, ka gandrīz visi bruņojuma speciālisti Latvijā darbam nepieciešamo apguvuši pašmācības un pieredzes ceļā.

— Kā radās šāda iespēja mācīties Munīcijas un elektronikas skolā?
— Pagājušajā gadā pirmo reizi ASV Munīcijas un elektronikas skola aicināja pārstāvi no Latvijas bruņotajiem spēkiem apgūt munīcijas speciālista kursu. Mans priekšnieks Apgādes pārvaldes Apbruņojuma nodrošinājuma daļā kapteinis Deniss Krasņanskis ir apguvis «Fort Lee», Virdžinijas štatā, kapteiņa kursu. Viņam bija priekšstats par to, cik vērtīgas zināšanas un pieredzi mācības  šajā štatā var sniegt. Izsverot manu pieredzi un angļu valodas prasmi, viņš šo iespēju piedāvāja man. Ar interesi piekritu. Pirms došanās mācīties Latvijā bija jānokārto angļu valodas tests. Pēc formalitāšu izpildes pērnā gada 25. septembrī devos ceļā uz Ameriku.

Pēc ierašanās mani gaidīja divi pārbaudījumi, kuru mērķis bija atsijāt kursa līmenim neatbilstošus karavīrus. Divas nedēļas pēc ierašanās Amerikā visiem kursantiem bija jānokārto fiziskās sagatavotības tests pilnā ekipējumā (bruņuveste ar plāksnēm, soma, ķivere u.c.), bet mācību sākumā — angļu valodas tests. Abi bija grūti. Uzzinot par fiziskās sagatavotības testu, ik pārdienas sāku apmeklēt sporta zāli, lai stundu skrietu pilnā ekipējumā pa skrejceļu. Esmu labā fiziskā formā, tomēr pilns ekipējums — aptuveni 30 papildu kilogrami — nebija gluži tas, kā biju trenējusies iepriekš. Regulāru skriešanu pilnā ekipējumā turpināju deviņu nedēļu  garumā, kamēr mācījos munīcijas skolā.

Otrs pārbaudījums — angļu valodas tests — bija izaicinājums eiropieša zināšanām šajā valodā. Testā bija gan amerikāņu slengs, gan specifiski lietoti izteiksmes veidi. Pirmajā brīdī sēdēju un skatījos testa lapā, atskāršot, ka saprotu katru ceturto vārdu. Uz skolu brauc mācīties amerikāņu karavīri no visa kontinenta un ārvalstu studenti no citu valstu armijām, bet prasības visiem ir vienas — ja nenokārto kādu no pārbaudījumiem, tev vēl ir otra iespēja. Ja netiec galā arī nākamajā reizē, tevi no kursa atskaita, vienalga, cik tālu esi lidojis un cik par kursu samaksāts. Nebija pieļaujama arī slimošana. Arī šajā ziņā — ja kursants pārsniedza noteiktu dienu normu, viņu atskaitīja. Prasības lika just lielu atbildību pret to, ko darām, un tas bija raksturīgi visā kursa laikā.

— Acīmredzot jūs pirmos divus pārbaudījumus nokārtojāt un nesaslimāt?
— Jā, esmu arī godam kursu beigusi, turklāt kā vienīgā sieviete — virsniece skolas pastāvēšanas vēsturē. Šīs mācības Amerikā paredzētas ierindas karavīriem — pamatā 19—20 gadu veciem puišiem. Ik pēc nedēļas sākas jauns kurss. Tie vienmēr ir pilni. Grupu veido 24 cilvēki, ir viens instruktors un divi palīgi. Amerika ir milzīga, viņiem ir ļoti liela armija un atbilstošs pieprasījums pēc bruņojuma speciālistiem. Latvijā katrā vienībā esam daži bruņojuma speciālisti. Nodrošinājuma pavēlniecības štābā, kur strādāju, ir citi mērogi. Tomēr zināšanas ir universālas un izmantojamas arī Latvijā.

— Kā noritēja mācības, un ko apguvāt tik daudzu nedēļu laikā?
— Šis kurss ir veidots no moduļiem. Pirmajā nedēļā apguvām munīcijas veidus. Arī Latvijā ir līdzīgs nedēļu ilgs kurss Nesprāgušās munīcijas neitralizācijas skolā. Tomēr ir būtiska atšķirība — amerikāņu tehniskais nodrošinājums ir izcils. Visu, par ko tika runāts teorijā, blakus telpā varējām apskatīt un aptaustīt praktiski. Turklāt pasniedzēji sāk no pašiem pamatiem un pakāpeniski virzās uz arvien sarežģītākiem un specifiskākiem jautājumiem. Tā ir pasakaina pieredze karavīram, kurš tikko sācis darbu bruņojuma jomā, bet ne mazāk vērtīga arī pieredzējušam speciālistam. Moduļa noslēgumā kārtojām teorētisku un praktisku pārbaudes darbu par apgūto.

Otrs modulis bija veltīts sprāgstvielām. Arī tas apvienoja gan teorētisku, gan praktisku zināšanu apguvi. Lekciju telpā pārrunāto pārbaudījām poligonā. Gatavojot sprāgstvielas, izmantojām ļoti nelielu daudzumu izejmateriālu, un tomēr ar to pietiktu, lai sprādziena brīdī paliktu bez pirkstiem. Kursanti, protams, nervozēja. Savukārt pasniedzēji prasmīgi mazināja šo spriedzi. Nevienu brīdi nepārmeta, respektēja, ja karavīri godīgi atzinās savās bailēs. Pavirzīja nost no sprāgstvielas gatavošanas, ja kādam trīcēja rokas. Mūs mācīja — strādājot ar sprāgstvielām, jābūt mierīgam. Pasniedzēji šo mieru panāca gan ar savu līdzsvaroto un labvēlīgo attieksmi, gan ar kādu joku vai uzmundrinājumu, gan mazliet pārslēdzot kursantu uzmanību uz ko citu, ja kāds bija pārāk uztraucies. Tas patiesi ļoti palīdzēja, jo, gatavojot sprāgstvielu, apzināties bīstamību ir diezgan satraucoši. Arī šī moduļa noslēgumā kārtojām praktisko un teorētisko pārbaudījumu.

— Un nākamās septiņas nedēļas pagāja poligonā? Ko jūs tur mācījāties?
— Jā, septiņas nedēļas bez brīvdienām pavadījām poligonā neatkarīgi no laikapstākļiem (un tie brīžiem bija ļoti nežēlīgi) — no plkst. 8.00 līdz 17.00. Mācījāmies visu, kas reālos apstākļos, arī starptautiskās operācijas rajonā, jāprot munīcijas speciālistam. Apguvām munīcijas inventarizāciju. To, kā notiek tās izsniegšana un saņemšana. Dokumentu apriti. Munīcijas šķirošanu. ASV armijā ikviens mazākais bojājums — rūsa vai rieva — ir iemesls šo vienību atsijāt. Ko ar to darīs tālāk — lemj munīcijas apskates grupa. Mums Latvijā nav šāda strikta protokola — paši vērtējam munīciju un lemjam, ko ar to darīt.

Mācījāmies kārtot munīciju uz paletēm iekraušanai konteineros. Stīgojām kravas. Apguvām prasmi braukt un strādāt (iekraut un izkraut munīcijas paletes) ar dažādas tonnāžas pacēlājiem. Masīvākais pacēlājs svēra 10 tonnas. Šo pieredzi apgūst visi kursanti, jo tiek uzsvērts, ka neatkarīgi no tā, kāda ir tava dienesta pakāpe vai pienākumi, katram speciālistam jābūt vismaz pamatprasmēm ikvienā procesā, kas saistīts ar munīciju. Amerikā šo kursu neapgūst virsnieki, tomēr ir ļoti vērtīgi, ja arī virsnieks izprot, ko no saviem karavīriem prasa.

Pēdējā nedēļā mācījāmies sagatavot un kravas tīklā nostiprināt kravu iekraušanai lidojumā esošā helikopterā. Tas ir fiziski grūts process. Helikopters rada spēcīgu gaisa plūsmu. Ir jāzina, kā tam pieiet un kā attālināties. Iesākumā apguvām iemaņas uz helikoptera mulāžas, bet noslēgumā katrs āķējām kravu pa īstam — kustībā esošam helikopteram.

— Vai kursa noslēgumā bija vēl kādi pārbaudījumi?
— Jā, kā ierasts šajā kursā — teorētiskā un praktiskā daļa. Praktiskajā daļā mūs sadalīja astoņu cilvēku grupās un katrai iedeva savu uzdevumu, ar ko bija jātiek galā dienas laikā. Teorētiskā daļa vairāk pārbaudīja to, cik kursa beidzējs spēj orientēties plašā informācijas klāstā, atrodot nepieciešamo starp neskaitāmām rokasgrāmatām un publikācijām.

— Kāds ir ieguvums no šī kursa? Ko jūsu zināšanas un pieredze var dot?
— Apzinos, ka Amerikas Savienotajām Valstīm ir gluži citi resursi, iespējas un vajadzības, bet kurss māca ideālo modeli darbam munīcijas jomā. Ņemot vērā, cik daudz darīju un pārbaudīju praksē poligonā, ir gūta ļoti reāla pieredze, kura ļauj izšķirt, kas mums Latvijas apstākļos derētu un kas ne. Šīs zināšanas var ļoti noderēt lēmumu pieņemšanā. Ja turpmāk būs vairāk speciālistu ar šādām bāzes zināšanām, mums kopā būs vieglāk virzīt munīcijas apgādes jomu pārdomātākā attīstībā. Savukārt Nacionālajiem bruņotajiem spēkiem tas būtu nepārprotams ieguvums.