Amerikāņu YMCA darbība Latvijas armijā 1920.—1922. gadā

Ēriks Jēkabsons,
LU profesors.
Foto — no Latvijas Nacionālā arhīva Latvijas Valsts vēstures arhīva.

1844. gadā Anglijā dibinātā organizācija YMCAYoung Men’s Christian Association (Jaunekļu kristīgā savienība), kuras mērķis bija kristīgo vērtību praktiska izplatīšana sabiedrībā, attīstot «veselīgu garu, prātu un miesu», no 1855. gada darbojās visā pasaulē — Anglijā, Kanādā, Austrālijā, ASV, Šveicē, Beļģijā, Vācijā, Francijā, Nīderlandē un citeer. 1900. gadā ASV YMCA uzsāka darbību ar izceļotājiem uz Ameriku Eiropas ostu pilsētās, bet 1910. gadā bija cieši saistīta ar skautu kustības pirmsākumiem. Pēc Pirmā pasaules kara organizācija attīstīja plašu darbību Eiropā, sniedzot ievērojamu atbalstu daudzu valstu armiju karavīru apgādes, izglītošanas
un veselības aizsardzības darbā. Arī mūsdienās YMCA kustībā ir pāri par 45 miljoniem biedru 124 valstīs. 

Eriks 1YMCA darbības aizsākums Latvijā 1920. gadā
ASV palīdzības rakstura organizācijas (Amerikas Sarkanais Krusts, Amerikas Palīdzības administrācija) sniedza ievērojamu palīdzību Latvijas iedzīvotājiem un armijai jau kopš 1919. gada, bet 1920. gadā tām pievienojās arī YMCA. Ministru prezidents Kārlis Ulmanis un armijas virspavēlnieks Jānis Balodis pēc Latvijas armijā dienošā amerikāņu pulkveža–’leitnanta Džozefa Stēlina (Stehlin) ieteikuma jau 1920. gada 12. martā vērsās pie YMCA vadības ar piedāvājumu uzsākt organizācijas darbu Latvijas armijā, jo amerikāņi jau strādāja Polijas, Igaunijas un citu reģiona valstu bruņotajos spēkos. Viņi uzsvēra smago stāvokli, rakstot: «Šī palīdzība varētu labākajā veidā iespaidot karavīru cīņasgaru, kas paši savām acīm redzētu aizokeāna nācijas simpātijas viņu cīņai pret civilizācijas ienaidniekiem.» 3. aprīlī organizācijas Eiropas sekretārs nosūtīja virspavēlniekam J. Balodim pārskatu par YMCA līdzšinējo darbību Igaunijā. 18. jūnijā Gordons Berijs (Berry) no Parīzes — YMCA Galvenās mītnes Eiropā — informēja J. Balodi, ka nolemts uzsākt darbu Latvijā «ar nelielu sekretāru skaitu, kuri tomēr, jācer, ar vietējo darbinieku palīdzību spēs izveidot tādu programmu, kāda darbojas citu Eiropas valstu armijās un kura izrādīsies materiāli lietderīga tiem cilvēkiem Latvijas armijā, kurus tā sasniegs». Par organizācijas vecāko sekretāru Latvijā tika iecelts Aira Lainss (Lines), kas pirms tam bija strādājis par ģenerālsekretāru Austrumāfrikā un tādējādi pilnībā pazīstams ar organizācijas kara laika «ārkārtas» programmas (Emergency Program) darbu. Darbībai nepieciešamie materiāli jau bija nosūtīti uz Rīgu, bet kinematogrāfa inventārs u. c. tikšot nosūtīts tuvākajā laikā. 2. jūlijā Valsts kanceleja informēja Armijas virspavēlnieka štābu, ka no Antverpenes uz Rīgu izbraucis kuģis «Ina» ar organizācijas materiāliem. 11. jūlijā Rīgā ieradās YMCA fotogrāfs Kenings (Kening).

Oficiālie YMCA pārstāvji ieradās 1920. gada 23. jūlijā, un 27. jūlijā tika noslēgts YMCA un Latvijas armijas virspavēlniecības līgums par sadarbību, kas paredzēja, ka YMCA ierīko telpas, taču tās ar iekārtām, kurināmo un apgaismojumu apgādā Latvijas aizsardzības resors. Latvijas puse apņēmās arī piegādāt transportu, YMCA automašīnas nodrošināt ar garāžām un remontu, piešķirt degvielu par iepirkuma cenām, YMCA saraksti uzskatīt par bezmaksas militāru korespondenci un piekomandēt kareivjus palīgfunkciju veikšanai. Līgums noteica, ka YMCA klubos var tikt pārdotas arī preces no Latvijas armijas noliktavām par latviešu puses noteiktām cenām. Prese atzīmēja, ka organizācijas mērķis ir veidot un uzturēt karavīru atpūtas klubus, ko tā ar panākumiem darījusi pasaules kara laikā Francijā un Beļģijā, bet «mūsu iestādes dara visu, lai veicinātu amerikāņu jauno pasākumu». Tūlīt pēc līguma noslēgšanas YMCA sāka darbību vecākā sekretāra A. Lainsa un ģenerālsekretāra Dž. Šafhauzera (Schaffhauser) vadībā. Norisinājās aktīva sarakste starp YMCA vadību un Latvijas ministru prezidentu K. Ulmani, kā arī viņa pēcnācēju šajā amatā Zigfrīdu Annu Meierovicu, saņemot no tiem visu iespējamo atbalstu. Vispirms darbība tika attīstīta Rīgā, bet uzreiz pēc tam — arī Latgalē.

Eriks 2

1920. gada 18. novembrī presē A. Lainss informēja, ka organizācija iekārtojusi telpas Rīgā, Latvijas Sieviešu palīdzības korpusa telpās, un tās būs pieejamas karavīriem no 22. novembra, kā arī par iespējām, kādas karavīriem tiks dotas. Viņš uzsvēra: «Jaunekļu kristīgajai savienībai nav jāskaidro savs kristīgās savienības nosaukums. Savienība nenodarbojas ar teoloģiskiem jautājumiem, bet cenšas praksē iedzīvināt galvenos kristietības principus — draudzību, mīlestību un labdarību. Šī organizācija interesējas par cilvēku fiziskām, garīgām un reliģiozām vajadzībām un cenšas tās apmierināt.» Savukārt 1921. gada pavasarī A. Lainss publicēja plašāku, ilustrācijām papildinātu skaidrojumu, kurā uzsvēra, ka daudzi karavīri uzdod jautājumu, pie kādas baznīcas  pieder organizācija, vai tā ir politiska vai saimnieciska? Viņš atbildēja, ka pilnīgi noteikti
neviena no nosauktajām, bet savienība ir «kristīga» šī vārda labākajā un plašākajā nozīmē.

Septembra sākumā tika iecelti trīs YMCA sekretāri provincē — Herberts Brants Dau­gavpilī, Alfreds Mašeks Kārsavā (vēlāk Rīgā, Maskavas ielā), kā arī bijušais landes­vēra krievu nodaļas pulkvedis Kliments Didorovs Rēzeknē. Organizācijas pārvalde atradās Rīgā, Elizabetes ielā 9 A, vēlāk — Tērbatas ielā 4 (Skolas ielā 1, kuras adrese figurē uz dažām YMCA veidlapām, atradās šīs organizācijas centrālais karavīru klubs Sieviešu palīdzības korpusa telpās). Līdz gada beigām organizācijai Latvijā piešķirto līdzekļu ietvaros (25 000 dolāru) tika organizētas bezmaksas kino izrādes karavīriem, 1920. gada septembrī—novembrī atvērti un uzturēti divi klubi Rīgā, pa vienam Daugavpilī, Rēzeknē un Rozenavā (no turienes 1921. gada sākumā klubs tika pārvietots uz Ludzu, aktīvi sadarbojoties ar 13. Tukuma kājnieku pulka, bijušā landesvēra, štābu). Neilgu laiku YMCA klubs darbojās arī Kārsavā. Turklāt 1921. gada vasarā organizācija dāvāja galda spēles un rakstāmpiederumus Kurzemes divīzijas karavīru klubam Liepājā. Tiesa, YMCA finansiālu apsvērumu dēļ nespēja izpildīt K. Ulmaņa lūgumu par kluba atvēršanu Liepājā, kaut arī 1921. gada 7. janvārī A. Lainss bija solījis, ka jautājums tiek apsvērts.

Eriks 3

1920. gada septembra sākumā Armijas virspavēlnieka štābs deva rīkojumu Dau­gavpils, Rēzeknes un Kārsavas komandantiem sagatavot ēkas klubu ierīkošanai un «arī citā ziņā sniegt palīdzību.» Pastāvēja īpaša vienošanās ar Daugavpils un Rēzeknes garnizonu priekšniekiem par bezmaksas elektroenerģijas piegādi kinofilmu demon-strēšanai. Tiesa, dažkārt sadarbība nenoritēja pilnīgi gludi, ko apliecina A. Lainsa 1920. gada 5. novembra lūgums dot rīkojumu Rēzeknes komandantam piegādāt nepieciešamo malku kluba vadītājam K. Didorovam, jo šajā jautājumā  radušās domstarpības. Vien­- laikus viņš uzsvēra atbalstu organizācijai no garnizonu vadības Daugavpilī un Rīgā, kur šajā laikā tika atklāts klubs Maskavas ielā, 140. namā. Par zināmu, kaut arī acīmredzami pārejošu nesaprašanos liecina arī A. Lainsa tālāk rakstītais (Armijas virspavēlnieka štābā 1920. gada novembrī veiktā tulkojumā no oriģināla angļu valodā): «Man ticis zināms, ka kāds no Jūsu štāba virsniekiem ir tajās domās, it kā mūsu iestāde iesitot [domāts: pelna — Ē. J.] naudu. Tas ir pilnīgi nepareizi, jo mēs nevis iesitam naudu, bet gan izdodam lielas summas. Turklāt, ja Jūs jeb kāda no armijas jeb valdības iestādēm domā, ka mūsu iestāde iesit naudu, tad mūsu grāmatas būs vienmēr pieietamas priekš pārliecināšanās. Varu paskaidrot, ka, pēc mūsu Parīzes galvenā štāba noteikumiem, mums jāņem maksa par tēju, kafiju, kakao un cepumiem, lai atmaksātu šo produktu iepirkšanas cenu. Pie šīs iepirk­šanas cenas aprēķināšanas nekādā ziņā netiek pieskaitīti algas, operatīvie izdevumi un citi izdevumi, un kā līdz šim, tā arī turp­māk mēs nevēlamies pelnīt nevienas kapeikas uz mūsu darbu. Šo rakstu Jums priekš informācijas un ceru, ka neviena armijas jeb valdības iestāde nenāks ar aizdomām, it kā mēs dzenam savās kantīnēs peļņu.»

1920. gada 31. oktobrī un decembra sākumā klubus Latgalē apmeklēja armijas virspavēlnieks J. Balodis. Visumā palikdams apmierināts ar redzēto, viņš 6. decembrī vēstulē A. Lainsam tomēr izteica neapmierinātību ar klubu amatpersonām — «ārzemniekiem», no kuriem daudzi nav pratuši latviešu valodu, un apmeklētāji spiesti runāt ar tiem krieviski: «Tas rada arī zināmu neuzticību un lietas labā ļoti būtu vēlams palielināt pēc iespējas latviešu personāla skaitu.» Viņš piedāvāja nosūtīt YMCA rīcībā latviešu valodu protošus darbiniekus. A. Lainss atbildēja, ka darbinieki nav izvēlēti ar nodomu un tas noticis augustā — pirms viņa iepazīšanās ar vietējiem apstākļiem.   Jautājumu A. Lainss bija pārrunājis arī ar ministru prezidentu, paskaidrojot, ka «nodoms nav bijis favorizēt ārzemniekus attiecībā pret latviešiem». A. Lainss gan piebildis, ka Amerikā netiek praktizēta šāda «diskriminācija», tomēr Latvijā valdošie īpatnējie apstākļi izvirza savas prasības, tāpēc viņš solījis panākt, ka viss personāls prastu latviešu valodu un izvairītos no «jebkāda veida diskusijām par politiku». Viņš uzsvēra, ka YMCA vienīgais mērķis Latvijā ir kalpot karaspēkam, un organizācija nekādā veidā nav saistīta ar ASV valdību. Attiecīgi 20. decembrī tika nomainīts Daugav­- pils kluba pārzinis vācietis H. Brants. Organizācijas struktūrās kopumā tika nodarbināti samērā daudzi vietējie iedzīvotāji. Šajā laikā kluba pārzinis Daugavpilī bija bijušais Latvijas armijas leitnants (igaunis pēc izcelsmes, precējies ar latvieti) Adalberts Kergs. No pārējiem deviņiem darbiniekiem pieci bija latvieši, divi — krievi, pa vienam lietuvietim un polim. Savukārt Rēzeknē, kur no 11 darbiniekiem septiņi bija latvieši, darbu kā YMCA sekretārs vadīja Latvijas pilsonis K. Didorovs, kura iecelšanai amatā bija piekritis virspavēlnieks J. Balodis (A. Lainsa 10. decembra rakstā bija piezīme, ka viņš būs vienīgais no sekretāriem, kurš vēl nepratīs latviešu valodu, taču kantīnei piekomandēts seržants — latvietis, un arī darbi­- nieces ir latvietes). Sievietes, kuras strādāja kantīnē, bija no Sieviešu palīdzības korpusa. Ludzā darbu vadīja franču-vācu izcelsmes Latvijas pilsonis Augusts Sikards, kurš bija dienējis landesvērā, bet kopumā šajā klubā strādāja deviņi vācbaltieši un viena krieviete. 1920. gada oktobrī YMCA bija uzsākusi sadarbību tieši ar vācu zemessargu karavīriem (pēc pārdēvēšanas par 13. Tukuma kājnieku pulku) Zilupē, no kurienes kantīne 1921. gadā tika pārcelta uz Ludzu. Savukārt klubā Rīgā, Skolas ielā par vadītāju strādāja Latviešu nacionālās jaunatnes savienības vadītājs Jānis Štelmahers. Tomēr 1921. gada martā virspavēlnieks J. Balodis vēlreiz lūdza A. Lainsu nomainīt kantīnēs Latgalē nelatviešus ar latviešiem. 12. aprīlī A. Lainss pieklājīgi atteicās to darīt, lūdzot pierādījumus par profesionālo nepiemērotību amatam un norādot, ka nav iemesla atbrīvot cilvēku, ja viņš ir Latvijas pilsonis un ir lojāls valdībai.

Eriks 4

Zemgales divīzijas komandieris Oskars Dankers 1920. gada novembrī ziņoja, ka Daugavpils klubu dienā apmeklē vidēji 300 karavīri, uzkodu un dzērienu cenas ir «diezgan dārgas, tomēr klubs priekš kareivjiem atnes zināmu labumu, sagatavodams par velti brīva laika kavēkli, jo pie kluba ierīkots kinematogrāfs, dažādas spēles un kursi angļu valodā un matemātikā, ko kareivji apmeklē par velti un diezgan lielā skaitā». Pēc O. Dankera ziņojuma, no apkalpotājiem divi bija latviešu, bet pārējie trīs — krievu tautības, turklāt pēdējie «sevišķas aizdomas politiskā ziņā nerada, jo tie ir no vietējiem Daugavpils iedzīvotājiem un jau agrāk kalpojuši Daugavpils Garnizona kareivju klubā».

Apmeklētāju viedokli izteica kareivis Ulberģis 1920. gada novembrī vēstulē laikrakstam «Latvijas Kareivis». Tajā viņš pauda pārsteigumu par klubā valdošo «kārtību un tīrību». Viņš izteica pateicību amerikāņiem un Sieviešu palīdzības korpusa dalībniecēm, kuras «ziedo savu laiku, lai apkalpotu ar lielāko rūpību klubā ienākušos karavīrus». Tāpat atzinīgi vārdi teikti arī par klubā pieejamo bibliotēku, mūziku vakaros u. c. Savukārt YMCA mēneša pārskatā par organizācijas klubu darbību 1920. gada decembrī atzīmēts, ka karavīru uzvedība klubos ir teicama, bijis tikai viens nenopietna pārkāpuma gadījums: «Karavīri ļoti lielā mērā ir parādījuši, ka viņi ir kārtīgi, pieklājīgi un ar labām manierēm.»

Nobeigums sekos.