1919. gada vasara — vienotas Latvijas armijas izveidošana

Juris Ciganovs,
Dr. hist., LKM direktora vietnieks.

Foto — no Latvijas Kara muzeja krājuma un LĢIA.

Latvijas armijai bija nozīmīga loma valsts uzbūves sistēmā, un tā bija viens no Latvijas ārējās drošības garantiem. Liela nozīme Latvijas armijai bija arī Neatkarības karā (1918—1920), kad armijas uzvaras nodrošināja Latvijas Republikas pastāvēšanu. Latvijas Republikas Pagaidu valdībai uzticīgās sākumā nelielās karaspēka vienības sāka veidoties jau neilgi pēc valsts proklamēšanas. 1919. gada pavasarī izveidojās pirmās lielākās latviešu bruņoto spēku vienības: 1. latviešu atsevišķā brigāde (jeb kā to dokumentos vēl dēvēja — Dienvidlatvijas armijas grupa) un Ziemeļlatvijas brigāde, kuras 1919. gada 10. jūlijā apvienojās vienotā Latvijas armijā. Šajā laikā sāka veidoties vienota bruņoto spēku organizācijas struktūra. 

Militāri politiskā situācija Latvijas teritorijā 1919. gada vasarā
Mūsu valsts teritorijā joprojām darbojās trīs varas. 1919. gada 22. maijā Vācu landesvēra un 1. latviešu atsevišķās brigādes vienības no lieliniekiem atbrīvoja Rīgu, piespiežot lielinieku spēkus atkāpties uz Latgali. Pēc Cēsu kaujām (1919. gada 3.—23. jūnijs) un Strazdumuižas pamiera (1919. gada 3. jūlijs) noslēgšanas iestājās relatīvs vairākus mēnešus ilgs miera periods. 1918. gada 8. jūlijā Rīgā pārbrauca Pagaidu valdība ar Kārli Ulmani priekšgalā.

Vācu landesvērs bija sakauts, un tā paliekas uzturējās Kurzemē. Atbilstoši Strazdumuižas pamiera noteikumiem ģenerāļa Rīdigera fon der Golca vadītajam vācu kara-spēkam bija no Rīgas jāizvācas uz Jelgavas—Tukuma rajonu, lai pēc tam visdrīzākajā laikā sāktos šo spēku galīgā evakuācija no Latvijas. Tomēr ģenerālis ar karaspēka izvešanu nesteidzās, vācu nodoms bija atjaunot Vācijas dominējošo ietekmi, ieceļot sev paklausīgu val­dību vai pavisam likvidējot Latvijas valstiskumu.  Jau 1919. gada aprīļa sākumā Vācijas finanšu un militārās aprindas bija nolēmušas atbalstīt krievu baltgvardu vienību izveidi no krievu karagūstekņu nometnēs savervētajiem brīvprātīgajiem, paredzot, ka šīs vācu paspārnē organizētās un apgādātās vienības varētu izmantot saviem mērķiem. Daļu no šādi izveidotajām vienībām sūtīja uz Kurzemi. Vācu armijas vadība nodibināja sakarus ar bijušo cariskās Krievijas armijas virsnieku Pāvelu Bermontu, kas bija izveidojis no karagūstekņu nometnēs esošajiem krievu karavīriem nelielu nodaļu. Bermonts uzdevās par pulkvedi un piekrita sadarboties ar vāciešiem. Viņam pakļāva visas Vācijā izveidotās krievu karaspēka vienības, kaut arī to skaitliskais sastāvs 1919. gada vasarā bija neliel — ap 4000 cilvēku. No 30. maija līdz 14. jūnijam visu Bermonta grupu nosūtīja uz Jelgavu, pats Bermonts ieradās Jelgavā 12. jūnijā un tūlīt stājās sakaros ar fon der Golcu. Ar vācu gādību Bermonts sāka formēt armiju, kuru vēlāk nosauca par Rietumu brīvprātīgo armiju, skaļi deklarējot tās it kā galveno uzdevumu — cīņu pret lieliniekiem un mo­- narhijas atjaunošanu Krievijā. Ar fon der Golca gādību šajā armijā iestājās veselas vācu karaspēka daļas: gan Dzelzsdivīzija, gan daudzie t. s. brīvkorpusu karotāji.

Latgalē joprojām saimniekoja P. Stučkas vadītā nomināli neatkarīgā Padomju Latvijas valdība. 1919. gada 1. jūnijā lielinieku Viskrievijas Centrālā izpildu komiteja Maskavā izdeva dekrētu «Par Krievijas, Ukrainas, Latvijas, Lietuvas un Baltkrievijas apvienošanu cīņai pret vispasaules kontrrevolūciju». Šis dekrēts attiecās uz minēto republiku militāro organizāciju, kā arī tautsaimniecību, dzelzceļiem, finansēm un rūpniecību. Līdz ar to Padomju Latvijas «patstāvības» ilūzija pilnībā izgaisa. Saskaņā ar šo dekrētu tika likvidēta arī 1919. gada vasaras kaujās krietni paretinātā Padomju Latvijas armija, kuru pārformēja un papildināja, un pārdēvēja par Padomju Krievijas 15. armiju.

Bieži bija gadījumi, ka Padomju Krievijas 15. armijas sastāvā esošie latviešu strēlnieki lielākās vai mazākās grupās, arī atsevišķi pārnāca Latvijas armijas pusē. Ne velti latviešu strēlnieku pulkus no Latgales pamazām sāka sūtīt uz Krievijas pilsoņu kara iekšējām frontēm.

Lielinieku ieņemtās līnijas «Līvāni—Lubānas ez.—Kuprava—Kacēni» priekšā nācās apstāties uzbrūkošajām igauņu—latviešu nacionālajām karaspēka vienībām. 1919. gada 12. jūlijā pret lieliniekiem tika izveidota Austrumu jeb Latgales fronte.

 Vienotas armijas veidošana
Atgriezusies Rīgā, K. Ulmaņa valdība tūlīt parūpējās, lai attiecīgās instances (konkrēti, Apsardzības ministrija) bez kavēšanās stātos pie vienotas Latvijas armijas izveides. Par tās pirmo virspavēlnieku iecēla gados veco, bet pieredzējušo bijušās Krievijas armijas ģenerālmajoru Dāvidu Sīmonsonu. 1919. gada 11. jūlijā tika izsludināta Latvijas armijas virspavēlnieka pavēle Nr. 1:

«Uz Pagaidu valdības pavēli no 10. 07. 1919. esmu iecelts par Latvijas armijas virspavēlnieku, pie kura dienesta pienākuma izpildīšanas, sākot ar šo dienu, esmu stājies. Armijas virspavēlnieks, ģenerālis Sīmonsons.»

Print

Ģenerāļa D. Sīmonsona iecelšana par pirmo armijas virspavēlnieku (dažas dienas vēlāk viņam uzticēja arī apsardzības ministra pienākumus otrajā Pagaidu valdībā) bija kompromisa personības meklējumi sakarā ar abu brigāžu komandieru — pulkvežuJ. Baloža un J. Zemitāna — nesaprašanos jautājumā par to, kuram no abiem pienāktos augstāks amats un kurš kuram pakļautos.

Jūlija vidū 1. latviešu atsevišķo brigādi un Ziemeļlatvijas brigādi izvērsa par Kurzemes un Vidzemes divīziju, atstājot tām iepriekšējos komandierus. Kurzemes divīzija ieņēma pozīcijas Latgalē pret lieliniekiem, izveidojot Austrumu fronti, pulkvedis J. Balodis palika arī par Austrumu frontes pavēlnieku. Vidzemes divīzija novietojās Rīgā (pulkvedis J. Zemitāns kļuva par Rīgas garnizona priekšnieku) un ieņēma pozīcijas pret Kurzemē un Zemgalē izvietoto vācu karaspēku, kura lojalitāte tika apšaubīta (kā vēlāk izrādījās, ne bez pamata). Tobrīd jaun­­- izveidotajā armijā, ieskaitot nesen organizētos t. s. jaunformējamos spēkus (rezervi) Liepājā, rezerves bataljonus, etapus un komandantūras vadus, pavisam bija 1246 virsnieki, 24 182 instruktori un kareivji. Nedaudz vēlāk sākās trešās — Latgales divīzijas organizēšana, kuras komandēšanu uzdeva bijušajam 2. Cēsu kājnieku pulka komandierim pulkvedim-leitnantam Krišjānim Berķim. Ar armijas virspavēlnieka 15. jūnija pavēli armijas vienībām noteica vienotu uzbūvi un štatu: katrā divīzijā trīs kājnieku pulki. Kaujas un operatīvās rīcības koordinēšanai nodibināja Armijas virspavēlnieka štābu ar pulkvedi-leitnantu Eduardu Kalniņu priekšgalā. Lielākā jaunās apvienotās Latvijas armijas problēma bija ieroču un ietērpa trūkums. Kājnieku pulkiem bruņojumā bija krievu, vācu, japāņu un angļu sistēmas šau­tenes, galvenokārt krievu un vācu ložmetēji (Maksima un Kolta sistēmas). Ložmetēju skaits bija nepietiekams, tāpēc tos parasti centās aizstāt ar patšautenēm (galvenokārt Madsena vai Luisa sistēmas). Daudz grūtāk gāja ar jātnieku un tehnisko daļu formēšanu. Traucēja piemērotu zirgu trūkums, nepietika lielgabalu, lādiņu un citas kara tehnikas. Saskaņā ar armijas vadības ieceri katrā divīzijā bija jābūt vienam kavalērijas eskadronam un vienam artilērijas pulkam. Artilērijas pulkā bija paredzēti trīs atsevišķi divizioni ar trīs baterijām katrā jeb kopā 12 kaujas vienības (lielgabali vai haubices). Taču augusta vidū Latvijas armijas rīcībā bija tikai 23 vieglie lauka lielgabali, divas haubices un daži angļu smagie lielgabali. Latvijas armijas kaujas sastāvu papildināja arī divi bruņuvilcieni (būtībā tikai viens bija īsts trofeju bruņuvilciens, otrs sastāvēja no vagoniem, kas bija aplikti ar metāla plāksnēm), kā arī četri bruņu automobiļi: «Lāčplēsis», «Zemgalietis», «Kurzemnieks» un «Imanta». 1919. gada vasarā virsleitinanta Alfrēda Valleikas vadībā sākās Aviācijas grupas formēšana, kaut arī Apsardzības ministrijas rīcībā bija tikai dažas lidmašīnas. No 1919. gada jūlija beigām Latvijas armijā formāli iekļāvās arī Vācu landesvērs, kuru pārdēvēja par Latvijas vācu zemessardzi, kaut gan parasti izmantoja šīs vienības veco nosaukumu. Lai būtu garantija, ka landes­vērs sev izdevīgā brīdī atkal nepavērš ieročus pret Latvijas valsti, saskaņā ar agrāko vienošanos par landesvēra komandieri iecēla Lielbritānijas armijas pulkvedi H. Aleksanderu (Otrā pasaules kara laikā viņš kļuva par feldmaršalu un komandēja Sabiedroto spēkus Vidusjūrā). Diemžēl H. Aleksanders bez angļu valodas nevienu citu neprata, tāpēc landesvēra faktiskais komandieris palika viņa palīgs, bijušais Krievijas kara flotes virsnieks barons Georgs fon Taube. 1919. gada rudenī landesvērs jeb Latvijas vācu zemessardze tika iekļauta Kurzemes divīzijas sastāvā un nosūtīta uz Austrumu fronti pret lieliniekiem (1920. gada sākumā landesvēru pārformēja par 13. Tukuma kājnieku pulku).

Šajā laikā notikusī abu latviešu kara-spēka vienību apvienošana attiecas ne tikai uz vienotas armijas kaujas vienību organizatorisko struktūru izveidošanu, bet arī uz vienotas apgādes sistēmas jeb intendantūras dienestu izveidi. Tā kā bija izveidojušās divas atsevišķas, viena no otras neatkarīgas karaspēka struktūras, vajadzēja šos divus veidojumus transformēt vienotā bruņotā spēkā — ar vienotu organizācijas uzbūvi, vienotu vadību un vienotu apgādes sistēmu. 1. latviešu atsevišķā brigāde un Ziemeļlatvijas brigāde sāka pāriet uz vienotu organizācijas štatu. 1919. gada 16. jūlijā, apvienojot abu brigāžu intendantūras, ar armijas virspavēlnieka un apsardzības ministra pavēli nodibināja Armijas apgādības pārvaldi. Par pārvaldes priekšnieku iecēla pulkvedi-leitnantu Augustu Stiebri. Šīs struktūras galvenais uzdevums bija no divām organizācijas ziņā dažādām intendantūrām izveidot vienotu armijas apgādes sistēmu, kā arī nodrošināt armiju ar nepieciešamajiem apgādes priekšmetiem un pārkārtot armijas aizmuguri, pārveidojot to atbilstoši kara apstākļiem.

pakapes002Pirmais pārvaldes uzdevums bija ap­vienot abu latviešu karaspēka brigāžu apgādes daļas vienā struktūrā ar vienu vadību. Kā galvenie pārvaldes uzdevumi tika definēti Noteikumos par karaspēku pārvaldību kara laikā norādītie: «1. Pilnīgi pārkārtot armijas aizmuguri; 2. Organizēt armijai vajadzīgo apgādību, atsvabinot no lieku uzdevumu izpildīšanas; 3. Izdot rīkojumus un notei­kumus par karaspēka vajadzībām uztura, elpes, apavu, apģērbu, munīcijas un citu karaspēka piederumu savākšanu un izgata­vošanu uz vietas; 4. Izzināt veidus, kā pie­- gādāt no ārvalstīm tos kara piederumus, kurus nebūtu iespējams iegādāties Latvijā: 6. Pārzināt to armijas budžeta un finanšu daļu, kas attiecas uz minētajiem kara ma­teriāliem; 6. Rīkojumu un noteikumu veidā regulēt civilo iedzīvotāju attiecības ar kara­spēku armijas aizmugurē.» Līdz pārvaldes nodibināšanai Latvijas karaspēku vienību saimniecības iestāžu funkcijas netika skaidri noteiktas, piemēram, Ziemeļlatvijas brigādes intendantūras pakļautībā esošās Kara satiksmes pārvaldes uzdevumi ne­ietilpa intendantūras parasti veicamo uzdevumu kategorijā, tāpat Latvijas Dienvidarmijas intendantūras esošās sapieru rotas un munīcijas noliktavas uzdevumi nebija saistīti ar klasisko intendantūras iestāžu uzdevu­miem. Armijas vadība centās šīs abu brigāžu dažādo apgāžu sistēmu organizatoriskās uz­būves sistēmas vienkāršot, izveidojot pie nu jau vienotās Latvijas armijas Apgādības pārvaldes vairākas apakšstruktūras. Ar armijas virs­pavēlnieka 1919. gada 15. jūlija pavēli pie pārvaldes noorganizēja armijas Saimnie­cības pārvaldi, Artilērijas pārvaldi, Etapu un rajonu komandantūru pārvaldi, Kara satiksmes pārvaldi un Tehnisko pārvaldi. Armijas apgādības pārvaldes pārziņā no­nāca arī 1919. gada 19. jūlijā dibinātā armijas Sanitārā pārvalde un 1919. gada 29. jūlijā dibinātā armijas Veterinārā pārvalde.

1919. gada augusta beigās pārvaldes bija noorganizējušas savus štatus tiktāl, ka varēja uzsākt darbību. Sāka darboties darbnīcas pie Saimniecības, Artilērijas un Tehniskās pārvaldes, tika atvērtas noliktavas. Kara satiksmes pārvalde atklāja lauka pasta kantorus Rīgā, Mārcienā, Stukmaņos un Valmierā.

Armijas vienību pārgrupēšana un pārformēšana mierīgos apstākļos ilga tikai līdz oktobra sākumam, kad jaunajai Latvijas valstij un tās bruņotajiem spēkiem bija jāiztur jauns pārbaudījums — bermontiešu armijas uzbrukums.