Redaktora sleja

23 gadi ir pagājuši, kopš es uzsāku savas gaitas kā militārās avīzes «Tēvijas Sargs» galvenā redaktore. Toreiz, 1995. gadā, tā bija milzīga iespēja — veidot avīzi mūsu bruņotajiem spēkiem. Kā veidot avīzi, es mācījos pati un kopā ar kolēģiem, kas saprata, cik svarīga ir saziņas iespēja, cik svarīga ir informācija. Toreiz, kad interneta vēl nebija…

Veidojās bruņotie spēki, veidojās armija, mēs visi mācījāmies, jo viss bija jāsāk no jauna. Katram bija jāsaprot un jāuzņemas sava atbildība par paveikto vai nepaveikto. 

Gribu pateikties lasītājiem, kuri ir bijuši kopā ar «Tēvijas Sargu» visu šo laiku, gan toreiz, kad izdevums bija avīzes formātā, gan arī kopš 1999. gada, kad pārgājām uz žurnāla formātu. Nav lielāka gandarījuma, kā redakcijā saņemt lasītāja zvanu ar jautājumu, kā žurnālu var abonēt, jo ir vēlme to dāvināt. Nav lielāka gandarījuma, kā atbildēt karavīra mātei, kura zvana uz redakciju un jautā, vai varētu no redakcijas saņemt vēl kādu žurnāla eksemplāru, lai iedotu radiniekiem, jo tur uz vāka ir viņas dēls. Visus šos gadus esam veidojuši mūsu žurnālu ar domu, lai lasītājs — gan karavīrs, gan zemessargs, gan karavīra ģimene, gan jaunietis, jo īpaši jaunsargs, un arī visi tie, kuri vairs nav aktīvajā dienestā, — katrā izdevumā atrod sev ko vērtīgu. 

Pārlapojot iepriekšējo gadu avīzes un žurnālus, tagad uz toreiz publicēto varam skatīties no vēstures skatpunkta. Tikai «Tēvijas Sargā» jūs atradīsiet rakstus par toreiz aktuālo obligāto dienestu un problemātiku, kas ar to saistīta. Materiālus par Latvijas iestāšanos NATO, mūsu karavīru dalību starptautiskajās operācijās, mācībās, par mūsu bruņoto spēku attīstību, kas ļaus skatīt situāciju tās dienas acīm un salīdzināt ar šodienas redzējumu. Tieši tāpēc no vēsturiskā viedokļa «Tēvijas Sargam» ir milzīga vērtība. 

«Tēvijas Sarga» redakcija bija saliedēta komanda, kurā apvienojās izcili savas jomas profesionāļi. Gribu pateikt paldies Jānim Kušķim, mūsu redakcijas ilggadējam militārajam konsultantam, kura profesionalitāte un vērīgums garantēja, ka militārā informācija vienmēr būs korekta. Korektorei Rasmai Priekulei, kas sadarbībā ar autoriem rūpējās, lai žurnāla valoda ir izkopta, jo tai ir liela nozīme. Pateicos arī Aigaram Nesteram, kurš savas darba gaitas «Tēvijas Sarga» redakcijā uzsāka 16 gadu vecumā kā maketētājs praktikants. Viņa profesionālā izaugsme ir gājusi roku rokā ar prasmi vadīt kolektīvu. 

Īpaši pateicos mūsu izcilajiem autoriem — Jurim Ciganovam, Ērikam Jēkabsonam, Norai Vanagai, Paulam Jurjānam, Arnim Šauriņam, Edītei Sondovičai, Gunāram Kušķim, arī autoriem no karavīru vidus — Vizmai Kaļčevai, ­Indulim Skrastiņam, Harijam Arnicānam, Edmundam Aurītim, Ingai Dauškanei, Nikolajam Vasiļevskim, Diānai Seleckai un daudziem citiem. Un ilggadējam redakcijas tulkotājam Kārlim Līdakam.

Tāpat pateicos mūsu žurnālistiem Taivo Tramam un Džoannai Eglītei, kuri savos rakstos un intervijās ir atspoguļojuši ne tikai militārās dzīves norises. Ar sirds siltumu viņi ļāvuši lasītājiem iepazīt mūsu karavīrus, komandierus, jaunsargu instruktorus un jebkuru ar militāro jomu saistītu cilvēku kā personību. 

Pateicības vārdus veltu arī tiem, kuri kādā dzīves posmā ir bijuši saistīti ar «Tēvijas Sargu», ieguldot izdevuma tapšanā savu artavu — Gaitim Grūtupam, Līgai Bērziņai, Viesturam Kaņepem, Zanei Šmitei, Ievai Ozoliņai, Zigrīdai Krauzei un Aļonai Arnicānei.

Visus šo gadus esam bijuši kā ģimene, daudz kopā izdzīvots, pārdzīvots.

Šis ir pēdējais «Tēvijas Sargs» numurs, ko veidoju. Žurnāls savu ceļu drukātā formātā ir noslēdzis, līdz ar to noslēdzas arī mani kā redaktores pienākumi. Noslēdzies milzīgs dzīves posms — gan man, gan mūsu komandai.

Es novēlu mums visiem veiksmi mūsu jaunajā ceļā!

Militārā žurnāla «Tēvijas Sargs»
galvenā redaktore Līga Lakuča.

Paliek vēsturē

Juris Ciganovs,
Dr. hist.

Foto — no JIC MIN arhīva.

Kopā ar kolēģiem no Eiropas Militārās preses asociācijas un toreizējo NBS komandieri ģmaj. Juri Maklakovu, 2008.

Vēstures didaktika vēsta, ka visam ir savs sākums un beigas. Impērijas rodas un iet bojā. Valstis apvienojas un sadalās. Bet vēstures rats rit savu gaitu. Beidzas arī militārā izdevuma «Tēvijas Sargs» stāsts. Stāsts 26 gadu garumā — it kā niecīgs laika sprīdis, tomēr šajā vēstures nogrieznī panākts daudz. 

Izdevumam ir mainījušās formas un veidols, mainījušies veidotāji. «Tēvijas Sargs» ir bijis klāt mūsu pēc padomju okupācijas beigām atjaunotās Latvijas Republikas aizsardzības sistēmas pirmsākumos, bijis mūsu valsts bruņoto spēku veidošanas liecinieks un dokumentētājs, un pētnieki, kuri nākotnē rakstīs mūsu valsts karavīru vēsturi, darīs to, lūkojoties «Tēvijas Sarga» lappusēs. Jo, raugi, mūsdienu Latvijas bruņoto spēku vēsture bez «Tēvijas Sarga» nu jau nav iedomājama. 

1992. gada jūnijā iznāca Aizsardzības ministrijas laikraksta «Tēvijas Sargs» pirmais numurs. Laikrakstam sākumā ir vien dažas lappuses. Tas izdots uz blāva papīra, poligrāfiskā kvalitāte vēl zema, fotogrāfijas miglainas. Pirmie kucēni esot jāslīcina, vēsta sens tautas teiciens. 

Laikraksta «Tēvijas Sargs» pirmos numurus drukāja turpat, kur savulaik iespieda padomju okupācijas armijas Baltijas Kara apgabala laikrakstu «Za Roģinu!» — okupācijas armijas nesen atstātajās telpās. Par laikraksta pirmo redaktoru kļūst žurnālists un publicists Gaitis Grūtups. Laikraksta pirmā numura metiens 20. gadsimta 90. gadiem bija visai cienīgs — 16 000 eksemplāru. Otrais numurs iznāca 10 000 eksemplāru skaitā, vēlāk tirāža nostabilizējās — 7000 eksemplāru. Sākumā laikraksts iznāca reizi mēnesī.

Neatkarība bija tikko atjaunota, bruņotos spēkus jaunā Aizsardzības mini­strija nupat bija sākusi veidot. To, kā mūsu bruņotie spēki tapa, var redzēt, ielūkojoties «Tēvijas Sarga» materiālos pirmajā iznākšanas gadā. Intervijas, diskusijas, viedokļu dažādība — armiju vajag vai nevajag, kam vajag, cik lielu. «Tēvijas Sargs» raksta par atsevišķām vienībām, to tapšanu. Šodien tā jau ir vēsture un pirmos «Tēvijas Sarga» numurus var izmantot kā avotu, pētot mūsdienu NBS rašanās un evolūcijas gaitu. Pirmajā numurā — intervija ar toreizējo Drošības dienesta priekšnieku Juri Vectirānu. Daudz informācijas par notikumiem uz robežām, par to, kā Latvijā rīkojās šeit vēl esošais Krievijas karaspēks, par visām negācijām, kuras saistītas ar šī militārā spēka izvešanu — tās ir  tēmas, kuras 1992. gadā bija aktuālas visai jaunās valsts sabiedrībai. «Tēvijas Sargs» tobrīd ir vienīgais laikraksts, kas publicē tik plašu informāciju par Krievijas karaspēka klātesamību, un visiem interesentiem, kuri pētīs šos gadus, tas ir nenovērtējams materiāls.

1992. gadā vēl dzīvojam spilgtās atmiņās par neatkarības atgūšanu un ar to saistītiem notikumiem. Barikāžu un augusta puča notikumu atbalsis dzirdamas intervijās, dažādu notikumu aprakstos, dzīvesstāstu apcerējumos. 

Ceturtajā numurā pēdējā lappuse veltīta Dzejas dienām — jaunie dzejnieki mēģina savus garadarbus izrādīt militārai lasītāju auditorijai. Rezultāts ir dīvains: nevar teikt, ka dzejoļi ir izdevumam atbilstoši — «Meditācija uz atspulgu ūdenī, tikai žagas pārtrauc klusumu», apmēram tā. 

Jau no paša pirmā numura «Tēvijas Sargs» publicē daudz materiālu par vēsturi — viena no tā labajām tradīcijām, kas saglabājusies, ejot cauri pirmajai desmitgadei. Publicējās toreiz un arī tagad pazīstamie vēsturnieki Aivars Stranga un Ainārs Bambals. Vēlākajos gados vēstures tematika ieņem ievērojamu vietu gan laikraksta, gan pēc tam žurnāla lappusēs, un bez minētajiem vēsturniekiem šajā izdevumā savus pētījumus un pārdomas par dažādām nozīmīgām norisēm Latvijas militārajā vēsturē publicējuši daudzi pazīstami un atzīti mūsu valsts militāri politiskās vēstures eksperti (Ēriks Jēkabsons, Uldis Neiburgs u.c.). Absolūtajā vairākumā šīs publikācijas bija pirmavotu izpētes vai jaunu pētījumu rezultāts.

Laikrakstā var atrast daudz veco karavīru atmiņu, informāciju par dažādiem piemiņas pasākumiem. Pārējo rubriku vēl nav, taču tendence materiālus kārtot kaut kādā vienotā secībā jau ir vērojama. Sākot no piektā numura, parādās «Robežsardzes hronika» un «Zemessardzes hronika», arī Iekšlietu ministrijas informācija.

Kopš 1993. gada janvāra laikrakstam «Tēvijas Sargs» ir  jauns redaktors — Bruno Ozoliņš. 1993. gada maijs — laikrakstā pirmo reizi aprakstītas triju Baltijas valstu (Lietuvas, Latvijas un Igaunijas) bruņoto spēku strēlnieku rotu kopējās taktiskās mācības. 1993. gada jūnijā  par galvenā redaktora vietas izpildītāju atkal kļūst Gaitis Grūtups.

Izdevumam ir mainījušās formas un veidols, mainījušies veidotāji. «Tēvijas Sargs» ir bijis klāt mūsu pēc padomju okupācijas beigām atjaunotās Latvijas Republikas aizsardzības sistēmas pirmsākumos.

Savukārt vēl pēc diviem gadiem — 1995. gada jūnijā — laikrakstam «Tēvijas Sargs» ir jauna galvenā redaktore — Līga Lakuča. Jau nākamajam numuram ir arī citādāks vizuālais noformējums, tāds tas paliek līdz pat «Tēvijas Sarga» pārtapšanai par žurnālu. «Šo laikraksta numuru Jūs saņemat, jau pilnībā jaunās redakcijas veidotu! Līdz ar to avīzē gaidāmas pārmaiņas, svarīgākās no tām avīzes logo maiņa, kā arī tas, ka turpmāk laikrakstu varēsiet lasīt divas reizes mēnesī,» — tā ievadrakstā pauž jaunā galvenā redaktore. Tiek ieviestas jaunas rubrikas: «Vadības viedoklis», «Apbruņojums», «Apmācības» un «Psiholoģija».

1996. gada janvāris — laikrakstā parādās jauninājums — vēlāk tik pierastie pielikumi, pagaidām vēl melnbalti, kopā četras lappuses. Pirmajā pielikumā intervija ar toreiz plašākai publikai vēl ne pārāk labi pazīstamo žurnālistu Ati Kļimoviču pēc viņa jau septītās atgriešanās no kara izpostītās Čečenijas. Vēl šis gads ir iezīmīgs ar to, ka mūsu valsts karavīri atgriežas Eiropā — tā tēlaini var nosaukt Latvijas karavīru līdzdalības uzsākšanu dažādās starptautiskās miera uzturēšanas un humānisma operācijās: jūnijā laikraksta lappusēs ievietota pirmā reportāža no Latvijas karavīru pirmās starptautiskās misijas Bosnijā un Hercegovinā.

1997. gada septembrī laikrakstam pirmo reizi klajā nāk krāsains pielikums. 1998. gada martā iznāk laikraksta 100. numurs, bet no septembra preses izdevums «Tēvijas Sargs» ir krāsains.

1999. gada jūlijs ir viens no izdevuma lielākajiem pārtapšanas brīžiem, proti, beidz pastāvēt laikraksts «Tēvijas Sargs», bet savu gaitu iesāk militārais žurnāls «Tēvijas Sargs». Iznākšanas regularitāte nemainās — reizi mēnesī. Jaunā žurnāla devīze: «Tiem, kas gatavi iet caur uguni un ūdeni!». Par neatņemamu žurnāla sastāvdaļu kļūst plakāti ielikumā.

2000. gads — žurnāla «Tēvijas Sargs» redakcijai mainās juridiskais statuss — tā tiek pārveidota par Aizsardzības mini­strijas pakļautībā un pārraudzībā esošu bezpeļņas organizāciju valsts sabiedrību ar ierobežotu atbildību «Tēvijas sargs» (jeb kā dažādos papīros rakstīja — BOV SIA «Tēvijas sargs»).

2001. gada augustā notiek eksperiments ar saturu: pirmo reizi žurnāls pilnībā veltīts vienai bruņoto spēku vienībai — Latvijas Republikas Zemessardzei tās 10 gadu jubilejā. Rezultāts ir labs, un vēlāk šajā numurā ievietoto informāciju bieži izmanto Zemessardzes vēsturisko brīžu ilustrēšanai.

2002. gada jūnijs — «Tēvijas Sarga» iznākšanas 10. gadadienas jubilejas izdevums. 2004. gada novembris — BOV SIA «Tēvijas sargs» reorganizācijas rezultātā pārtop par valsts aģentūru «Tēvijas sargs». Cita starpā aģentūra veidoja TV raidījumu «Laiks vīriem?» un kopā ar nevalstiskajām organizācijām īstenoja dažādus ar valsts aizsardzības jomu saistītus projektus.

2009. gadā valsts aģentūra «Tēvijas sargs» sāka sadarbību ar NATO televīzijas kanālu. 

2009. gada 31. decembrī reorganizācijas gaitā tika likvidēta valsts aģentūra «Tēvijas sargs», tās funkcijas un militārā žurnāla izdošanu pārņemot Rekrutēšanas un Jaunsardzes centram.

2011. gads — militārā žurnāla «Tēvijas Sargs» galvenā redaktore Līga Lakuča  tiek ievēlēta par Eiropas Militārās preses asociācijas (The European Military Press Association — EMPA) prezidenti uz četriem gadiem. 

2016. gada 1. janvārī kārtējo reizi notiek reorganizācija, un militārais žurnāls «Tēvijas Sargs» turpmāk ir Jaunsardzes un informācijas centra struktūrvienība. 

Lūk, šāds, notikumiem bagāts un, var teikt, raibs, bijis militārā preses izdevuma «Tēvijas Sargs» liktenis. Nacionālie bruņotie spēki mainījās, vienības pārorganizējās, ieguva jaunu bruņojumu, tehniku un jaunas kaujas spējas, karavīri mācījās, virsnieki pilnveidojās — «Tēvijas Sargs» visur bija līdzās un informēja lasītājus par galvenajiem notikumiem mūsu valsts aizstāvju dzīvē. «Tēvijas Sargs» bija gan tad, kad Latviju uzņēma NATO saimē, gan tad, kad mūsu karavīri piedalījās starptautiskajās operācijās dažādās pasaules malās. Liecības var lasīt «Tēvijas Sarga» lappusēs, un šī informācija paliks tiem, kuri interesējas un interesēsies par to, kā veidojās un attīstījās mūsu valsts aizsardzības spēki un aizsardzības spējas.  

Mālpilī ievēlē 4. Jaunsargu pašpārvaldi

No 22. līdz 24. novembrim Mālpilī norisinājās Jaunsardzes un informācijas centra (JIC) organizēts seminārs Jaunsargu pašpārvaldei. Semināra noslēgumā notika jaunās, 4. Jaunsargu pašpārvaldes vēlēšanas, kurās par jauno pašpārvaldes vadītāju tika ievēlēts jaunsargs Roberts Kokins un par vadītāja vietnieku — jaunsardze Marta Šermukšne.

JIC semināra galvenais uzdevums bija noskaidrot jaunos Jaunsargu pašpārvaldes dalībniekus, kuri darbosies pašpārvaldē turpmākos divus gadus. Semināra dalībnieki noklausījās lekcijas, kas jaunsargiem palīdzēs izprast to, ko nozīmē būt līderim un strādāt grupā, kas ir komandas darbs. Tika pārrunāta arī etiķete, kas jāievēro sociālajos tīklos.

Semināra sākumā tika veidotas dažādas komandas saliedēšanās aktivitātes, kas palīdzētu jaunsargiem iepazīt citam citu labāk, jo dalībnieki bija sabraukuši no dažādām Latvijas pilsētām. Ar uzrunu un atskatu uz padarīto darbu dalījās 3. Jaunsargu pašpārvaldes vadītāja Eva Spriņģe, kas vadīja Jaunsargu pašpārvaldi no 2016. gada 21. novembra līdz 2018. gada 23. novembrim. «Ar lepnumu atskatos uz paveikto. Panākumu atslēga bija kolektīvs, kura dalībnieki veidoja kā vienu ģimeni. Orientētu uz kopīgu mērķi — pilnveidot Jaunsardzes kustību,» teica Eva Spriņģe. 

Semināra laikā jaunsargi tikai aicināti aktīvi iesaistīties dažādos grupu darbos un paust savu viedokli un ieteikumus turpmākajam pašpārvaldes darbam.

4. Jaunsargu pašpārvaldē tika ievēlē­­-ti — Digna Ceraukste, Alise Samsonoviča, Rūdolfs Lukaševičs, Valērija Cirša, Raivis Pugačs, Elīna Mālniece, Līva Klints, Jānis Bilkevičs, Aksels Audze un Viktorija Tererovska. Jaunsargus, kuri netika ievēlēti pašpārvaldē, aicināja apmeklēt pašpārvaldes seminārus arī turpmāk, un viņi ieguva uzšuvi «komunikators». Par 4. Jaunsargu pašpārvaldes komunikatoriem kļuva Paula Freimane, Anna Peskova, Laura Dirda un Rūta Laģe.

Ikvienam semināra dalībniekam, kurš tika ievēlēts jaunajā pašpārvaldē, tika piedāvāta iespēja izvirzīt savu kandidatūru Jaunsargu pašpārvaldes vadītāja amatam. Pieteicās divi kandidāti — Roberts Kokins un Alise Samsonoviča. Viņus aicināja prezentēt savas idejas un ierosinājumus turpmākajam pašpārvaldes darbam. Abiem kan­didātiem bija daudz ideju pašpārvaldes darba uzlabošanai un arī idejas jauniem darbiem un saliedēšanās pasākumiem.

Roberts Kokins, jautāts par pašpārvaldes turpmāko darbu un plāniem, teica: «Jaunsargu pašpārvalde darbosies atbilstoši saviem mērķiem un uzdevumiem — pārstāvēt jaunsargu intereses, organizēt jaunsargu sabiedrisko dzīvi, kā arī uzlabot informācijas apriti starp jaunsargiem un Jaunsardzes un informācijas centru. Jaunsardze attīstās ļoti strauji un kļūst par vēl kvalitatīvāku, interesantāku un izzinošāku kustību, līdz ar to mūsu darbības sauklis ir «kvalitāte, nevis kvantitāte». Kā pirmos darba uzdevumus esam iecerējuši sakārtot un atjaunot jaunsargu ētikas kodeksu, kā arī uzlabot informācijas apriti starp Jaunsardzes un informācijas centru un jaunsargiem.»

Pēc prezentācijām notika slēgtais balsojums, kurā par pašpārvaldes vadītāju tika ievēlēts jaunsargs Roberts Kokins. 

Semināra noslēgumā JIC direktors pulkvežleitnants Aivis Mirbahs pasniedza visiem jaunās Jaunsargu pašpārvaldes dalībniekiem īpašas uzšuves ar uzrakstu «Jaunsargu pašpārvalde».

Sagatavojusi Katrīna Tiltiņa, JIC Plānošanas un organizācijas
departamenta Plānošanas nodaļas sabiedrisko attiecību speciāliste.
Foto — no Jaunsardzes arhīva.

Pirms 100 gadiem:1918. gada notikumu hronoloģija Latvijā

1918. gadā neatkarību ieguva virkne valstu Centrāleiropā un Austrumeiropā, arī Latvijas Republika (18. novembrī).  Kopš 1915. gada vasaras Latvijas teritorijā atradās pasaules kara frontes līnija, tāpēc tieši Latvija no visām topošajām Baltijas un pat visa reģiona valstīm bija ļoti sarežģītā stāvoklī. 1918. gada februārī, nonākot strupceļā Padomju Krievijas un Vācijas miera sarunām Brestļitovskā, vācu karaspēks ieņēma visu Latvijas teritoriju, Igauniju un iegāja Krievijā. Sekoja vācu okupācijas laika mēneši, kuros dzīve turpinājās, strauji tuvo­­joties pasaules kara nobeigumam, kas pavēra iespēju iegūt neatkarību. 

Turpinām publicēt galveno notikumu un norišu hroniku, lai atgādinātu, kas notika pirms 100 gadiem, jo lielākā daļa no tālaika norisēm ir aizmirstas, tādējādi sarežģījot neatkarības iegūšanas fakta izpratni.   

Materiāls apkopots, izmantojot presi, atmiņas, arhīva avotus, kā arī zinātnieku darbus. Publicētā hronoloģija neietver vēsturnieka komentārus par tiem. Galvenā uzmanība pievērsta notikumiem Latvijā, par norisēm Pilsoņu kara pārņemtajā Krievijā, kur joprojām bija spiestas uzturēties milzīgas latviešu bēgļu masas un karā iesaistīta Latviešu padomju strēlnieku divīzija, minot vienīgi svarīgāko.  

1. decembrī — izsludināta Rīgas Strādnieku deputātu padomes dibināšanas sēde.

2. decembrī — Latvijas Tautas padomes sēdē K. Ulmanis prezentē valdības sastāvu un programmu. Cēsīs varu pārņem pilsētas pagaidu dome. Rīgā sāk ierasties liels skaits bēgļu no Latgales.

3. decembrī — Latvijas Tautas padomē apspriež jautājumu par lielinieku iebrukumu Latvijā. Rīgas pilsētas pagaidu dome sēdē iekļauj savā sastāvā vācbaltiešu, ebreju, krievu, poļu un igauņu pārstāvjus, par pilsētas galvu ievēlē G. Zemgalu. Rīgā sāk ierasties bēgļi no Alūksnes un apkārtnes. Tautas padomes Pārtikas komitejas pirmā sēde apspriež pārtikas tīkla organizēšanu valstī. Jelgavā vācu karavīru sapulce atbalsta Dzelzs divīzijas izveidošanu. 

4. decembrī — K. Ulmanis izbrauc uz Tallinu, lai vestu sarunas ar britu eskadras vadību. Tautas Padome pieņem likumu par Pagastu satversmi, likumu par apgādības orgāniem, valdība sāk to izveidošanu laukos. Maskavā izveidota Latvijas pagaidu Padomju valdība ar juristu P. Stučku priekšgalā.

5. decembrī — Rīgas pilsētas dome ievēlē valdi. Rīgas centrā noņemta un Doma muzejā nogādāta vācu zemessarga statuja. 

5.—7. decembrī — Daugavpils vācu zaldātu padome vienojas ar Sarkanās armijas pārstāvjiem par Latgales atdošanu.

6. decembrī — Sarkanās armijas daļas (2. Novgorodas strēlnieku divīzija) pēc sarunām ar vietējo vācu zaldātu padomi ieņem Vecgulbeni. Tautas padome pasludina B. Dzeņa darināto projektu par valsts ģerboni. Apsardzības ministra amatā stājas advokāts Jānis Zālītis. Tautas padome pieņem Pagaidu likumu par tiesām un tiesāšanas kārtību, izsludina likumu pa amnestiju.

7. decembrī — Latvijas Pagaidu valdība noslēdz līgumu ar Vācijas pilnvaroto par kopēju landesvēra veidošanu 18 latviešu, 7 vācbaltiešu un 1 krievu rotas, kā arī 3 latviešu un 2 vācu artilērijas bateriju sastāvā, apgāde no Vācijas armijas. Vidzemes apgabala apsardzības priekšnieks J. Apinis izdod pavēli par brīvprātīgo vienību (rotu) organizēšanu Valkā, Valmierā, Cēsīs, Smiltenē un Limbažos. Pirmās sarkangvardu vienības ienāk Alūksnē.

8. decembrī — apsardzības ministrs J. Zālītis latviešu virsnieku sapulcē iepazīstina ar iepriekšējā dienā noslēgtā līguma saturu. Rīgas skolotāju biedrības pilnsapulce izskata latviešu valodas ieviešanu skolās. Latvijas Bezzemnieku savienības dibināšanas sapulcē Cēsīs piedalās ap 1500 dalībnieku. Ar J. Vācieša pavēli izveidota Krievijas Sarkanās armijas Latvijas armijas apakšgrupa Rietumu armijas sastāvā.

9. decembrī — Sarkanā armija ieņem Pļaviņas. Pagaidu valdība ieceļ četru apsardzības apgabalu (Rīgas, Kurzemes, Vidzemes, Latgales) vadību. Sarkanā armija ieiet Daugavpilī, Cesvainē u. c.

10. decembrī — Vācijas armijas Austrumu pavēlniecība aiziet no Daugavpils cietokšņa. Sarkanās armijas daļas ieņem Krustpili. Rīgā uzsākta Virsnieku rezerves rotas formēšana J. Baloža vadībā. Pagaidu valdība izdod rīkojumu par Latvijas skolu sistēmu, skolas ierīkojamas pēc tautībām. Latvju kareivju nacionālā savienība paziņo par bruņoto spēku izveides priekšdarbu nodošanu Apsardzības ministrijai.

11. decembrī — Sarkanās armijas daļas ieņem Jēkabmiestu un Alūksni. Finanšu ministrija izsludina Latvijas Neatkarības aizņēmumu, atceļ visus okupācijas varas rīkojumus par kredīt­iestādēm.

12. decembrī — Rīgas pilsētas domes sēde P. Kalniņa vadībā spriež par Apgādības padomes dibināšanu.

13. decembrī — Rīgā maizes mārciņas cena sasniedz 100 kapeikas. Pilsētas Pārtikas valde izsniedz maizi uz kartītēm ar pārtraukumiem. Apsardzības ministrija pārceļas no Rīgas Latviešu biedrības nama uz bij. Vācu civilpārvaldes telpām Aleksandra ielā 37/39-8 (arī Iekšlietu un Apgādības ministrija un Valdības kanceleja). Sāk iznākt oficiāls laikraksts «Latvijas Pagaidu Valdības Vēstnesis».

15. decembrī — Pagaidu valdība aizliedz laikraksta «Sarkanais Karogs» izdošanu. Bij. Baltijas civilpārvaldes priekšnieks fon Goslers aizbrauc no Rīgas. Vācu policija veic kratīšanu Rīgas kreisās ebreju biedrības «Karmel» telpās. Rēzeknē ierodas LSD CK Krievijas biroja pārstāvji ar J. Lencmani priekšgalā.

16. decembrī — Pagaidu valdība izsludina vispārēju latviešu tautības virsnieku un apakšvirsnieku mobilizāciju. Latviešu studentu sapulces dalībnieki Rīgā nolemj organizēti iestāties topošajā Studentu rotā.

17. decembris — latviešu lielinieki pa radio ar manifestu no Maskavas proklamē Latvijas Sociālistiskās Padomju Republikas izveidošanu. Skolās sākas valdības noteiktais Ziemassvētku brīvlaiks. Latvijas valdības pārziņā pāriet Rīgas kriminālpolicija. Angļu karakuģu eskadra (deviņi kuģi) no Ventspils izbrauc uz Rīgu, vakarā iebrauc Daugavgrīvā, pēc tam Rīgas ostā. Britu eskadras komandieris Aleksandrs Sinklērs un politiskais pārstāvis Vivjens Bosenkets tiekas ar K. Ulmani. 

18. decembrī — Rīgā u. c. izsludināta Pagaidu valdības mobilizācija. Priekšpusdienā valdības un britu eskadras vadības apspriede Rīgā. Lielinieku spēki (latviešu strēlnieku daļas) ieiet Valkā, Valkas strādnieku deputātu padome izsludina pāreju uz «Petrogradas laiku».

19. decembrī — pirmā Pagaidu valdības izsludinātās vispārējās latviešu tautības karavīru mobilizācijas diena Rīgā un Rīgas apriņķī (virsnieki — līdz 50, pārējie — līdz 33 gadu vecumam). Angļu eskadra atkal ierodas Liepājā, bet Rīgas ostā iebrauc lielais mīnukuģis «Princess Margaret». 

20. decembrī — apsardzības ministrs pavēl izveidot Latviešu atsevišķo rotu Apsardzības ministrijas pakļautībā — Rīgā no brīvprātīgajiem veidojas Studentu rota. Angļu admirālis Sinklērs Liepājā sola atbalstu Latvijas valsts un armijas nostiprināšanā. 

20.—21. decembrī — Latvijas zemturu kongress Rīgā. Landesvēra trieciengrupa ar Dzelzsbrigādes atbalstu atspiež lielinieku daļas no Skrīveriem un Ikšķiles. Rīgā notiek lielinieku organizēts streiks.

21. decembrī — Latvju operas izrādi «Fausts» noskatās arī britu flotes pārstāvji un Pagaidu valdības locekļi. Viesu godināšana ar klātiem galdiem foajē, viesus sveic K. Ulmanis. Vakarā Sarkanās armijas latviešu strēlnieku daļas pēc kaujas ar vācu spēkiem ieņem Valmieru.

22. decembrī — Ministru kabineta sēdē apspriež «valsts apsardzības» jautājumu. Valkā ierodas 20. decembrī no Maskavas izbraukusī Latvijas pagaidu Padomju valdība. Pēc trīs dienu burtliču streika Rīgā atsāk iznākt prese. No Cēsīm izsūtītie Cēsu rotas izlūki pie Raunas upes sastopas ar lielinieku spēku patruļu, no sadursmes izvairās. Ulbrokas-Stopiņu pagastā vietējie lielinieki pasludina pagastu par patstāvīgu «brīvvalsti».

23. decembrī — pēc nelielas sadursmes latviešu strēlnieku daļas ieņem Limbažus un Cēsis, no Cēsīm uz Ieriķiem atkāpjas Cēsu rota. Pēdējās vācu karaspēka vienības atstāj Daugavpili.

24. decembrī — Rīgā no Stokholmas cauri Liepājai atgriežas G. Zemgals. «Jaunākajās Ziņās» A. Vinnigs intervijā atzīst, ka vācu karavīri nevēlas iesaistīties Baltijas zemju aizsardzībā, jo vēlas atgriezties dzimtenē. Ar apsardzības ministra pavēli zemes apsardzība nodota landesvēra (zemessargu) pavēlnieka rokās, valsts sadalīta apsardzības iecirkņos. Cēsīs ienāk lielinieciskās latviešu strēlnieku vienības, sadursme starp Pagaidu valdības Cēsu rotu un lieliniekiem pie Drabešu muižas. Darbību sāk Vecgulbenes revolucionārais tribunāls, piespriežot vairākus nāvessodus.

25. decembrī — Ministru kabinets apspriež iekšējās apsardzības jautājumu. Pēc sadursmes ar lielinieku spēkiem no Skrīveriem atkāpjas Dzelzsdivīzijas vienība. Latvju kareivju nacionālā savienība Rīgas Brāļu kapos rīko aizlūgumu par kritušajiem. Padomju Krievija oficiāli atzīst Padomju Latvijas neatkarību. Slēgta Eiropas platuma sliežu stacija Dreiliņos. Britu pārstāvis V. Bosenkets K. Ulmanim apstiprina, ka viņa valstij nevar būt iebildumu pret Latvijas Pagaidu valdības vienošanos ar Vāciju par zemes aizsardzību. Rīgu pa dzelzceļu un kuģos atstāj lielāks skaits vācbaltiešu elites.

24.—26. dec. — Ziemassvētkos ar Pagaidu valdības atļauju Rīgas iedzīvotājiem ilgāk atļauta kustība ielās.

26. decembris — pie Ieriķiem Dzelzsbrigādes vienību sadursme ar lielinieku spēkiem. Rīgā pie valdības nama Aleksandra un Stabu ielas stūrī notiek latviešu vienību parāde. Rīgas ielās izlīmētas lielinieciska rakstura proklamācijas.

27. decembrī — vācu landesvēra vienības atsit uzbrukumu Līgatnei. Latvijas varas iestādes pārņem no vācu okupācijas ie­stādēm dzelzceļus, policijas dienestu (Iekšlietu ministrija), pasta iestādes. Vakarā Rīgas ielās patrulē britu jūrnieki. Rīgā ierodas ap 2400 vīru vācu karaspēka kolonna, kas 18. decembrī izgājusi no Tērbatas cauri Limbažiem. Lielinieki nogalina daļu no A. Vinniga kārtējiem sarunu vedējiem par vācu karaspēka un mantu izvešanu. 

28. decembrī — naktī Latvijas dzelzceļus no Vācijas dzelzceļa 11. direkcijas pārņem Pagaidu valdības Satiksmes ministrija. Padomju Latvijas valdība izdod dekrētu par «muižniecības un pārējo kārtu iznīcināšanu, činu un ordeņu atcelšanu». 1. Rīgas apsardzības rota atsakās pakļauties pavēlei doties uz pozīcijām, padzen no novietnes virsniekus. Britu karakuģis «Princess Margaret» Rīgas ostā uzņem apmēram 350 bēgļus — sabiedroto un neitrālo valstu pilsoņus. 

29. decembrī — Satiksmes ministrija izsludina latviešu valodu par oficiālo uz valsts dzelzceļiem. Valdības līgums ar Vācijas pārstāvi A. Vinnigu paredz tiesības uz Latvijas pilsonību vācu karavīriem, kuri trīs nedēļas cīnīsies Latvijas bruņotajos spēkos. Lielbritānijas pārstāvis paziņo, ka tiks apšaudītas pilsētas daļas, kurās izcelsies nemieri. Valdība nolemj atbruņot 1. Rīgas apsardzības rotu. Cilvēku pūļi mēģina izbraukt no Rīgas uz Jelgavā gaidošo Berlīnes vilcienu. Lielinieku spēki mēģina uzbrukt pie Siguldas. Kurzemes bezzemnieku kongress (ap 70 pārstāvji no 50 pagastiem) Jelgavā atzīst P. Stučkas valdību par vienīgo likumīgo un pasludina sevi par augstāko varu Kurzemē.

30. decembrī — pēc pieprasījuma padoties un tā neizpildīšanas no rīta britu karakuģi atklāj uguni pret 1. un 3. Rīgas apsardzības rotas novietni Pareizticīgo garīgā semināra telpās Suvorova (tag. K. Barona) ielā. Pēc 10 šāvieniem ielenktie padodas landesvēra vienībām, aizvesti uz Citadeli. Rīgā pastiprinātas vācu patruļas uz ielām. Vācu kara tiesa Citadelē skata 71 apcietinātā 1. Rīgas apsardzības rotas karavīra lietu, vienpadsmit piespriež nāvessodu (izpildīts 10). 2. Rīgas apsardzības rota atbruņo vācu komandantūru, atņemot ieročus. Rīgas pilsētas pagaidu domes sēde pagaidu galvas G. Zemgala vadībā apstiprina jaunus domniekus.

31. decembrī — Apsardzības ministrija aicina ziedot Latvijas zemessargiem zābakus, šineļus un siltu veļu, izsludina visu Rīgā un apkārtnē dzīvojošo 20—30 gadus veco vīriešu mobilizāciju. 

Sagatavojis Ēriks Jēkabsons, LU profesors.

Vācijas Jūras spēki saņem kuģa komandtiltiņa simulācijas iekārtu

Kompānija «Rheinmetall» šā gada 6. decembrī oficiālas ceremonijas laikā nodeva Flensburgā izvietotajai Mirvikas jūrskolai (Marineschule Mürwik) jaunu kuģniecības mācību iekārtu. Šī ir viena no vismodernākajām šāda veida iekārtām, un Vācijas Jūras spēki to izmantos kuģu vadības personāla apmācībā.

Jūras navigācijas mācību aprīkojums tika pasūtīts pirms trim gadiem, un tas tiks izmantots, lai apmācītu visus Vācijas Jūras spēku kadetus, nākamos sardzes virsniekus un sagatavotu kuģu komandtiltiņu personālu kuģniecības operācijām. Iekārtu iespējams izmantot, lai apgūtu prasmes, sākot no pamata navigācijas un kuģniecības apmācības līdz apkalpes resursu pārvaldībai, piemēram, lai palīdzētu komandtiltiņu apkalpes personālam sagatavoties dažādām operācijām. Iekārta sastāv no diviem lieliem un četriem maziem komandtiltiņa simulatoriem, sešām apmācību veicošā personāla jeb treneru stacijām, pēcoperāciju brīfingu telpas, kā arī papildu infrastruktūras, kas paredzēta plānošanas vingrinājumiem, administrēšanai un datubāzes atjaunināšanai. Šajā iekārtā ir jau modelēti visi Vācijas Jūras spēku virsūdens kaujas kuģi, sākot ar mīnu meklētājiem līdz apgādes kuģiem. Tas attiecas ne tikai uz dažādu kuģu un laivu fiziskajiem attēliem, bet arī uz precīzām to veiktspējas īpašībām. Turklāt iekārtā ir iekļautas arī daudzas Vācijas un NATO kuģniecības mācību vietas, kā arī pašreizējās un potenciālās darbības rajoni.

Šo jaunākās tehnoloģijas kuģniecības mācību aprīkojumu izmantos arī Vācijas federālā policija.

Vairāk nekā četrdesmit gadu laikā kompānija «Rheinmetall» ir kļuvusi par vienu no pasaules vadošajiem simulācijas tehnoloģiju izstrādātājiem un ražotājiem. Starptautiskās tehnoloģiju grupas produkcijas spektrs aptver no datorizētas mācīšanās līdz sauszemes transportlīdzekļu, lidaparātu un kuģu ekipāžu mācību sistēmām ar plašām apmācību vietām, kurās visas attiecīgās struktūras spēj iesaistīties taktiskajos vingrinājumos, izmantojot savu oriģinālo aprīkojumu.

Pēc «Rheinmetall AG»
preses paziņojuma tulkojis
NBS rezerves virsleitnants
Kārlis Līdaka.

Pasaules bruņojuma un ieroču tirgotāju līderi

Stokholmas Starptautiskais miera pētījumu institūts (Stockholm International Peace Research Institute, SIPRI) ir dibināts 1966. gadā kā neatkarīgs analītiskais centrs. Šī institūta eksperti veic regulārus pētījumus par pasaulē notiekošajiem konfliktiem, bruņojuma tirgu, ieroču kontroles un atbruņošanās jautājumiem. 

Balstoties uz 2017. gada statistikas datiem, decembra sākumā SIPRI publiskojis ieroču, bruņojuma un saistīto servisa pakalpojumu pasaules līderkompāniju Top 100.  Šis apkopojums kļūs par daļu no SIPRI lielākās pētnieciskās publikācijas «SIPRI Yearbook 2019», kas tiks izdota nākamā gada vidū. 

Bruņojuma tirdzniecības pētījums liecina, ka 100 pasaules lielākie bruņojuma pārdevēji 2017. gadā veikuši tirdzniecības darījumus par kopumā 398,2 miljardiem dolāru, kas ir par 2,5% vairāk nekā 2016. gadā. 2017. gads bija trešais pēc kārtas, kad SIPRI fiksējis stabilu bruņojuma tirdzniecības pieaugumu bruņojuma tirdzniecības apjomā. Vērtējot laika periodu no 2002. līdz 2017. gadam, šis rādītājs ir pieaudzis par 44%. SIPRI pētījumā uzsvērts, ka Ķīnas militārie ražotāji netiek analizēti, jo nav pieejami ticami statistikas dati par to aktivitātēm bruņojuma tirgū. 

ASV Jūras spēku F-35C.

Simts uzņēmumu reitinga kopvērtējumā (visi valsti pārstāvošie uzņēmumi kopā) tradicionāli ir ASV — ar 57% peļņas no Top 100 uzņēmumu kopsummas. Vērtējot atsevišķas pozīcijas, pirmajā vietā nemainīgi atrodas «Lockheed Martin»,  ASV koncerns. Neviena cita bruņojuma ražošanas kompānija pasaulē 2017. gadā nav guvusi tik lielu peļņu — 44,9 miljardus dolāru (tā ražo 5. paaudzes iznīcinātājus «F-35 Lightning», aviācijas bāzes kuģus, tran­sporta lidmašīnas «C-130 Hercules» un citu produkciju). 

Otro vietu 100 kompāniju apgrozījuma kopvērtējumā šoreiz ieņem Krievija (37,7 miljardi dolāru jeb 9,5% no 100 uzņēmumu kopējā apgrozījuma). Trešajā vietā ir Lielbritānija (35,7 miljardi jeb 9%), kas pēdējos 14 gadus spējusi noturēties reitinga kopvērtējuma otrajā pozīcijā. Britu megakoncerns «BAE Systems» ir vienīgais Eiropas uzņēmums (ražo iznīcinātājus «Eurofighter Typhoon»), kas iekļuvis valstu topa piecniekā, ieņemot 4. vietu ar peļņu 22,9 miljardu dolāru apmērā. Reitinga zemākās pozīcijās iekļauta arī Lielbritānijas aviobūves kompānija «Boeing». Vācijas aizsardzības rūpniecību tajā pārstāv četras kompānijas: «Rheinmetall AG» atrodas reitinga 25. vietā (pērn tā nopelnījusi 3,4 miljardus dolāru), «Thyssenkrupp» un «Krauss-Maffei Wegmann» (abas ražo zemūdenes, kuģus, tankus, bruņumašīnas), kā arī firma «Hensoldt» (ražo radiolokatorus un kaujas sistēmu sensorus), kas reitingā iekļuvusi pirmo reizi. Reitingā iekļauts arī Eiropas aviokoncerns «Airbus» (ražo transporta lidmašīnas A400M). 

«Eurofighter Typhoon».

Apkopojot datus, 100 uzņēmumu reitingā 42 uzņēmumi ir bāzēti ASV, un to kopējā peļņa ir pieaugusi par 2% salīdzinājumā ar 2016. gadu. Piecas ASV kompānijas ir iekļuvušas saraksta Top 10. Vairāk nekā 20 pozīcijas Top 100 reitingā aizņem Rietumeiropas valstu uzņēmumi.

SIPRI pētījums liecina, ka 2017. gadā būtiski — par 24% — pieaudzis Turcijas militāro uzņēmumu apgrozījums, apliecinot šīs valsts pērnā gada milzīgās iegādes nacionālās armijas vajadzībām. Līderu simtniekā iekļautas arī četras Indijas kompānijas, kuru kopējā peļņa pērn bija 7,5 miljardi dolāru (1,9% no 100 kompāniju reitinga). 

Pēc ārvalstu preses materiāliem sagatavojusi
majore Vizma Kaļčeva.
Foto — https://fortunedotcom.files.wordpress.com; http://topfightjets.blogspot.com.

Redaktora sleja

Esam nosvinējuši savas valsts simtgadi, un tagad katram ir savs simtgades godināšanas stāsts. Savs tiem, kas soļoja parādē, savs tiem, kas saņēma augstākos valsts apbalvojumus, un savs tiem, kas piedalījās lentīšu locīšanā Latvijas Kara muzejā. Savs arī tiem, kas šajā laikā vienkārši darīja savu darbu vai pildīja dienestu.

Šajā žurnāla numurā gribam īpaši uzsvērt to, ko ik uz soļa redzējām valsts svētku dienās — mēs lepojamies ar mūsu karavīriem! Sabiedrība lepojas, ģimenes lepojas, bērni lepojas, ka tētis vai mamma ir karavīrs! Mēs lepojamies, kopā ar karavīriem apmeklējot svētku parādi, mēs lepojamies ar tiem, kuri soļoja parādē, — ar karavīriem, ar zemessargiem, ar jaunsargiem, ar visiem tiem, kuri simtgades svētku noskaņojumu nesa ikvienā Latvijas vietā. 

Ar kādu noskaņu mēs sākam nākamo simtgadi? Ar cerībām, ka būs labāk, ar apņemšanos būt savai valstij piederīgi un godprātīgi darīt katrs savu darbu, apzinoties, kas arī tas ir mūsu valstij.

Saglabāsim šo noskaņu!

Militārā žurnāla «Tēvijas Sargs»
galvenā redaktore Līga Lakuča.

Latvijas ziņas

01. 11. 2018
Cēsīs Nacionālo bruņoto spēku Instruktoru skolas 18. gadadienai veltītajā svinīgajā pasākumā piedalījās aizsardzības ministrs Raimonds Bergmanis, Nacionālo bruņoto spēku pārstāvji un skolas sadarbības partneri. Pasākumā tika atklāts Instruktoru skolas renovētais autoparks. 

Svinīgajā sapulcē aizsardzības ministrs R. Bergmanis, Nacionālo bruņoto spēku Mācību vadības pavēlniecības komandieris pulkvedis Valts Āboliņš un Instruktoru skolas komandieris majors Vasilijs Gračovs pasniedza apbalvojumus Instruktoru skolas labākajiem karavīriem un civilajiem darbiniekiem. Instruktoru skola saņēma dāvanu valsts simtgadē — Kārļa Grūbes darba «Karavīra svinīgais solījums» atdarinājumu, kura autore ir Līga Jansone.

03. 11. — 16. 11. 2018
Vairākos novados notika Latvijā izvietotās NATO paplašinātās klātbūtnes kaujas grupas organizētās militārās mācības «Tomahawk Knocking». Tās norisinājās Alūksnes novada Alsviķu pagasta «Meža Strautiņos», poligonā «Lāčusils», Daugavpilī, Kuldīgā, Lielvārdē un Ventspils novada Vārves pagastā. 

Mācību mērķis bija pilnveidot NATO paplašinātās klātbūtnes Latvijā kaujas grupas un Nacionālo bruņoto spēku sadarbību un savietojamību un veicināt to ciešāku integrāciju. 

08. 11. 2018
Aptuveni 2000 skolēnu un skolotāju no visiem Latvijas reģioniem apmeklēja Skolēnu dienu Ādažu garnizonā, lai iepazītos ar Nacionālo bruņoto spēku ikdienu un galvenajiem uzdevumiem. 

Viņiem bija iespēja apskatīt Sauszemes spēku Mehanizētās kājnieku brigādes kaujas apakšvienību tehniku un ekipējumu, tikties ar karavīriem, kā arī vērot dažādus paraugdemonstrējumus un piedalīties militārās stafetēs. 

09. 11. 2018
Ādažu bāzē notika piemiņas pasākums, lai godinātu Latvijas karavīrus, kuri, pildot kaujas uzdevumus, ziedojuši savu dzīvību. Kritušo karavīru piemiņas pasākumu apmeklēja aizsardzības ministrs Raimonds Bergmanis un Nacionālo bruņoto spēku komandieris ģenerālleitnants Leonīds Kalniņš. 

Jau tradicionāli pirms Lāčplēša dienas Ādažu bāzē rīkotajam piemiņas brīdim, kas veltīts starptautiskajās operācijās Afganistānā un Irākā kritušajiem karavīriem, dots nosaukums «Karavīru nakts». 

Sauszemes spēku Mehanizētās kājnieku brigādes komandieris pulkvedis Ilmārs Atis Lejiņš, stāstot par kritušo karavīru piemiņas pasākumu, uzsvēra: «Pat ja karavīrs ir kritis, viņš joprojām ir mūsu biedrs. Tas dod mums spēku un ticību iesaistīties grūtos kaujas uzdevumos.» 

Pasākums sākās Ādažu bāzes kapelā ar svētbrīdi, pēc kura kritušo karavīru piederīgie, dienesta biedri, ar kuriem kopā dienējuši kritušie, un Ādažu bāzē izvietotie karavīri nolika svecītes pie kritušajiem biedriem veltītā pieminekļa.

10. 11. 2018
Latvijas Televīzijā (LTV) aizsardzības ministrs Raimonds Bergmanis un Nacionālo bruņoto spēku komandieris ģenerālleitnants Leonīds Kalniņš apmeklēja pirmizrādi LTV dokumentālajai filmai «Iezīmētie». 

Aizsardzības ministrs R. Bergmanis izteica pateicību LTV komandai par iniciatīvu uzņemt filmu par brīvprātīgo rezervistu apmācību, kas ir nozīmīgs atbalsts aizsardzības nozarei, lai skaidrotu sabiedrībai iesaistes iespējas mūsu valsts aizsardzības spēju stiprināšanā. Dokumentālā filma «Iezīmētie» stāsta, kā kļūst par karavīriem, un tā tapusi, trīs LTV žurnālistiem piedaloties apmācībās un kļūstot par Nacionālo bruņoto spēku rezerves karavīriem, kā arī dokumentējot šo procesu. 

13. 11. 2018
Darba vizītē Latvijā uzturējās Spānijas Bruņoto spēku komandieris ģenerālis Fernando Alehandre, lai ar Nacionālo bruņoto spēku komandieri ģenerālleitnantu Leonīdu Kalniņu pārrunātu aktualitātes aizsardzības jomā, kā arī divpusējā sadarbībā. 

Vizītes laikā, godinot kritušo karavīru piemiņu, Spānijas Bruņoto spēku komandieris piedalījās svinīgajā ziedu nolikšanas ceremonijā Rīgas Brāļu kapos. 

Ģenerālis F. Alehandre apmeklēja Nacionālo bruņoto spēku Apvienoto štābu, iepazinās ar Sauszemes spēku Mehanizētās kājnieku brigādes spējām un uzdevumiem un tikās ar NATO paplašinātās klātbūtnes Latvijā kaujas grupas Spānijas kontingenta karavīriem, lai pārrunātu viņu dienesta gaitu Latvijā.

16. 11. 2018
Aizsardzības ministrs Raimonds Bergmanis atklāja stēlu pieciem Lāčplēša Kara ordeņa kavalieriem, kas atdusas Rīgas Lielajos kapos. Stēla izgatavota un uzstādīta Jaunsardzes un informācijas centra projekta «Atceries Lāčplēšus» ietvaros.  Stēla ir aizsardzības nozares dāvinājums Rīgas pilsētai Latvijas simtgadē. 

Gaidot Latvijas simtgadi, piemiņas zīmes uzstādītas arī daudzos Latvijas novados, kur apzināti Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri. 

Uzstādot stēlas projektā «Atceries Lāčplēšus», ir radītas jaunas piemiņas vietas, kur pulcēties Lāč­plēša dienā, atceres pasākumos un citos nozīmīgos brīžos, godinot Latvijas brīvības cīnītāju piemiņu. 

Pēc AM Preses nodaļas relīzēm ziņas apkopojusi Zigrīda Krauze.
 Foto — Gatis Dieziņš, Armīns Janiks un Ēriks Kukutis.

Simtgades parāde pārsteidz ar vērienu un jaunumiem

Taivo Trams

Foto — Ēriks Kukutis un Armīns Janiks.

Latvijas simtgades gadā gan 11. novembra, gan valsts lielās jubilejas dienas parādi komandē Zemessardzes komandieris brigādes ģenerālis Ainārs Ozoliņš. Dažas dienas pirms 18. novembra viņš intervijā «Tēvijas Sargam» stāsta par gatavošanos 18. novembra parādei, par ieguldīto darbu, izaicinājumiem un izjūtām, kas ar to saistās.

— Ar kādām izjūtām uzņēmāt ziņu, ka būsiet Latvijas simtgades svarīgāko militāro parāžu komandieris?
— Šo faktu es uzzināju jau pagājušajā gadā, jo biju parādes rezerves komandieris. Tā ir tradīcija — ja vienā gadā esi parādes rezerves komandieris, tas nozīmē, ka nākamajā gadā jākomandē parāde, tātad priekšā ir vesels gads, lai sagatavotos un atbilstoši noskaņotos. Parādes komandieri tiek izvēlēti pēc rotācijas principa — katra spēka veida komandieris pēc kārtas komandē parādi. Šogad šis gods ticis Zemessardzes komandierim, kas arī nodrošina Latvijas Armijas karoga vienību gan 11. novembra parādē, gan 18. novembrī.

Runājot par 11. novembra parādi, jāteic, ka mums bija daži jauninājumi — šogad pie Brīvības pieminekļa startēja tikai Rīgas garnizona vienības. Ir izveidota Rīgas brigāde, un tās pakļautībā ir visi bataljoni, kas piedalījās parādē. Šogad no 350 cilvēkiem, kas soļoja parādē, vairāk nekā 100 bija zemessargi — tas ir rekordliels skaits, un tam ir ļoti dziļa simboliska un emocionāla nozīme. Starp zemessargiem pat bija konkurence, lai tiktu parādē un soļotu ar savas vienības karogu.

— Vai šis pienākums vienlaikus nav arī milzīgs izaicinājums?
— Protams, man ir liels prieks un gandarījums, bet tā ir arī milzīga atbildība. Šāda iespēja ir reizi mūžā. Tieši tādēļ mēs ieguldījām pamatīgu darbu, lai sagatavotos parādēm. Tagad jau shēma ir skaidra, tas, kā viss izskatīsies, cik liels būs dalībnieku skaits un kāds būs ierindas sastāvs. Mēs zinām par militāro tehniku un gaisakuģiem, par Jūras spēku kuģiem, kas atradīsies piestātnē, taču tas viss prasīja ļoti lielu laika un spēku ieguldījumu.

Ja runājam par parādes apjomu — tā patiešām ir simtgades parāde. Tajā piedalīsies 2000 cilvēku — tas ir trīs reizes vairāk nekā iepriekšējā gadā. Katrs bruņoto spēku bataljons, katra vienība būs pārstāvēta kopējā ierindā. Iepriekšējos gados soļoja tikai pārstāvji no katras brigādes, šogad būs 1700 soļotāju, vairāk nekā 77 vienības, no tām — 21 Zemessardzes bataljons, 700 zemessargu. Tie ir gandrīz 10% no visas Zemessardzes…

Esam gatavojušies gan mājās, savās vienībās, gan arī parādes priekšvakarā — to norises vietās. 17. novembra vakarā notiek parādes ģenerālmēģinājums, un, kamēr nebūs noslīpēts katrs solis un viss nebūs skaidrs līdz pēdējam sīkumam, to nebeigsim. Ir viena problēma, ko es konstatēju 11. novembra parādē — ieraksts un dzīvā mūzika atšķiras, un parādes dalībnieki uz to reaģē dažādi. Pie orķestra pavadījuma ir jāpierod, jāsaprot, kā likt kāju. Bet treniņos to var iemācīties.

— Ar ko šī parāde atšķirsies no iepriekš piedzīvotajām?
— Parāde būs ļoti daudzpusīga. Protams, piedalīsies jaunsargi, būs arī citu valstu karogu grupas — pavisam kopā 22 valstis. Pats par sevi, būs deviņu nāciju karogi no NATO paplašinātās klātbūtnes kaujas grupas. Pirmo reizi mums spēlēs trīs orķestri — NBS štāba orķestris, Zemessardzes orķestris, kam tā būs debija, un orķestris no ASV. Liels pārsteigums skatītājiem noteikti būs fanfaru grupa no Itālijas, kas muzicēs ļoti neparastā veidā — skrienot. Šogad pirmo reizi parāžu vēsturē kā pirmie ar saviem karogiem soļos pārstāvji no studentu korporācijām, kuru biedri bija pulkveža Oskara Kalpaka bataljona Studentu rotas karavīri. Jo — kas pirmie aizgāja kaujā? Tie bija studenti, Studentu rota. Tādēļ mēs simboliski dodam viņiem iespēju atklāt simtgades parādi.

Mēģināsim arī parādīt Latvijas karavīra vēsturisko tērpu un ieročus — Štāba bataljona karavīri soļos formās, kādas valkāja Brīvības cīņu karotāji. Tas ir interesants vēsturisks akcents, parādot, kādi mēs bijām un kā esam attīstījušies šajos simt gados.

— Skatītājus noteikti interesēs arī militārā tehnika.
— Protams, piedalīsies arī daudzveidīga militārā tehnika — mūsu bruņumašīnas, jaunās haubices, kvadrocikli un taktiskie transportlīdzekļi, Spānijas tanki «Leopard», Kanādas bruņutehnika un daudz kas cits. Viena no lielākajām intrigām noteikti ir mūsu pretgaisa aizsardzības spēju demonstrējums — parādē būs gan tuvās darbības pretgaisa aizsardzības sistēmas «Stinger», gan arī pilnīgs jaunums — tālās darbības pretgaisa aizsardzības sistēmas «Patriot». Tas ir ļoti labs signāls un stratēģiskās komunikācijas veids, demonstrējot, ka mēs neesam vieni un mums ir spēcīgi sabiedrotie.

Runājot par gaisakuģiem — parādē būs visi mūsu helikopteri, piedalīsies arī Valsts robežsardzes helikopteri un iznīcinātāji no Šauļu un Amari gaisa spēku bāzēm, kā arī «airBaltic» jaunā lidmašīna, kas uz Latvijas simtgadi ir izkrāsota mūsu valsts karoga krāsās. Protams, viss atkarīgs no laika apstākļiem — ja būs migla un zemi mākoņi, tad — drošība pirmajā vietā, riskēt nevaram. 

Savukārt Jūras spēku spējas demon­strēs 18 dažādi kuģi no Latvijas, Vācijas, Dānijas, Lielbritānijas, Beļģijas, Kanādas, Igaunijas, Nīderlandes, Lietuvas, Norvēģijas, Zviedrijas un Polijas. Tie atradīsies piestātnē, un visiem būs iespēja tos apciemot svētku dienās. Iespaidīgs pārsteigums noteikti būs Dānijas fregate, kas ir vairāk nekā 138 m gara.

— Cik ilgu laiku prasa sagatavošanās šāda līmeņa pasākumam?
— Gatavošanās 18. novembra parādei sākās pirms diviem mēnešiem — šo darba grupu vadīja NBS Apvienotā štāba priekšnieks. Sākumā pārdomājām, kā tas viss varētu izskatīties, sagatavojām dizainu, tad papildinājām ar detaļām. Nosūtījām piedāvājumus citām valstīm, kas gribētu piedalīties simtgades parādē. Viss ieplānotais, visas mūsu cerības ir īstenojušās.

— Simtgades parādi komandē Zemessardzes komandieris — tas savā ziņā ir arī cieņas apliecinājums mūsu brīvprātīgajiem.
— Jā, tas noteikti ir arī Zemessardzes novērtējums. Zemessardze šajā laikā ir kļuvusi stiprāka un pārliecinātāka par savām spējām. To uzskatāmi parāda fakti. Iepriekšējos gados mēs nevarējām sa­sniegt 8000 cilvēku personālsastāva robežu, bet pašlaik Zemessardzē ir 8280 zemessargi — par 300 vairāk nekā iepriekšējos gados! Tas nozīmē, ka cilvēki mums ir noticējuši, redzot, ka mēs savus solījumus esam izpildījuši. Domāju, ka ļoti liela nozīme bija iespējai nodrošināt zemessargus ar pilnu ekipējumu. Uzreiz ir jūtama pavisam cita atdeve no cilvēka, kurš piedalās mācībās. Otra lieta — mēs esam būtiski uzlabojuši mācību procesa kvalitāti, aktīvi izmantojot nometnes. Šogad dažādās nometnēs piedalījās līdz 700 zemessargu, esam sertificējuši savus paaugstinātas gatavības vadus. Rezultāti ir ļoti labi, un mēs esam gatavi uzsākt nākamo posmu, paaugstinot savu kaujas gatavību.

Darba gan ir ļoti daudz — drīzumā bruņojumā ienāks 120 mm mīnmetēji, kas mums jāapgūst, lai katrā bataljonā būtu viens sagatavots vads. Arī pretgaisa aizsardzības sistēmas «Stinger» jāievieš katrā bataljonā. Tas ir liels darbs un liela atbildība, bet mēs zinām, ka to paveiksim.

Gribu uzsvērt, ka arī zemessargu attieksme pret mācībām ir mainījusies. Piemēram, «Namejā» atsaucība no zemessargiem bija liela. Sākumā gaidījām 2000—2500 zemessargus, bet mācībās piedalījās 3300 zemessargi — gandrīz trešā daļa no kopējā skaita. Viņi visi bija atraduši laiku, speciāli ņēmuši atvaļinājumu un brīvdienas, lai būtu daļa no šīm mācībām. Tas parāda mūsu briedumu un motivāciju, vienotību kopīgam mērķim.

— Kas jums pašam ir šie svētki, un vai ar tiem saistās kādas īpašas tradīcijas arī ģimenē?
— Šie svētki man vienmēr ir bijuši ļoti svarīgi. Katru gadu gan ģimenes lokā, gan militārajā kolektīvā mēs svinam un izvērtējam gada laikā sasniegto. Domāju, ka šajos gados esam sasnieguši ļoti daudz, mums ir jābūt ļoti lepniem par sevi un valsti — jo tā ir galvenā vērtība, kas mums ir. Ar tikpat stingru soli, ar paceltu galvu un lepnumu pašiem par sevi mums vajadzētu iet arī uz priekšu.

Es vairāk laika pavadu dienestā nekā mājās, ģimenei sanāk atvēlēt salīdzinoši maz laika. Protams, mēs ģimenē gatavojam svētku vakariņas un visi kopā sēžamies pie galda, bet tas ir tad, kad visi dienesta uzdevumi jau ir izpildīti. Tāda ir karavīra dzīve — svētkos prioritārās ir sabiedriskās norises. Taču arī svētku dienās esam kopā — mana ģimene svin kopā ar mani attālināti, piedaloties pasākumos kā skatītāji vai arī vērojot tos televīzijā.